2. marts ap 2 p.m.
Lidmašīnā. 1761 kilom. no Sidnejas. Tikko paēdu lunch, biju ļoti izsalkusi un lamb’s bija ļoti labs!! Atstājām Sidneju 15 pirms 12! Kavēšanās dēļ ‘virtuves’ durvju atslēgas, kas aizkritusi (bultiņa) un bija jālabo.
Laiks saulains. Uz lidlauku atveda Imants – very, very nice. Bet – sameklēt pareizo vietu S. lidostā – ļoti grūti – tik ‘šausmīgi’ daudz nodaļu – un nezini kur griezties. Dzidra palīdzēja, prasīja etc. un mani beidzot nodeva kādas ‘meitenes’ ziņā kas mani līdz ar kādu veco krēslā – beidzot aizveda uz lidmašīnu cauri gariem, daudziem koridoriem, durvīm etc. etc. Mazliet nogurdinoši. Tāpat ilgā kavēšanās un vēlais lunch – bet beidzot – viss ok.
Honolulu man došot palīgu visu atrast – tas manu gadu dēļ, esmu aprūpēta. Bet mana oranžglāzīšu kaisītāja šodien nav.
Vieta – 39, celiņa malā, blakām jauna melna (ļoti melna) meitene. Svaigo gaisu ļoti pūta uz kreiso plecu – to izslēdza. O.K.!
Pēc Honolulu laika mēs esam vēlā pēcpusdienā (4-5) patreiz iet caur mākoņiem, krata un rausta. Ārā 32-44 gr. celz.
Honolulu 12.15 or so.
Ļoti garš un garlaicīgs brauciens ar Qantas – jo logi ciet un 2 garas filmas jāskatās grib vai nē. Ēdiens O.K. of course. Tagad – palīdzība pāriet uz citu lidmašīnu. Aiz pārskatīšanās mani iesēdināja braucamā krēslā (citas ledijas vietā…) Kad pabraucu un teicu – ka es varu iet un krēsls droši vien domāts citai – es izkāpu un atsoļoju uz gate 27 kā to pilots jau ziņoja.
Garlaicīgs brauciens – bet bez gaidīšanas jau otrā lidm. un ceļojums sāksies uz Vancuveru.
Otrdiena. 3. marts 1992. 12 gr. silts.
Aizgāju uz banku, iemaksāju pens. čekus. Negribējās gan kustēt. Bet bija jāgrib jo nepadarītais traucē sirdi vairāk kā darbs un tā bango nevienādi un nevar atpūsties. Pēc tam mazliet gulēju dienvidu. Mazliet spēlēju – skaņa liekas asa un stipra, varbūt tādēļ ka Dzidras kl. ir maigāka skaņa. Šo jau arī varētu noklusināt bet jāzina kā to mīksto segumu stīgām pārlikt.
Jāraksta Latv. pag. valdei…
Kūlai rakstītā karte atnākusi atpakaļ, jo – adrese nepareiza?
Ceturtdiena, 5. marts. 1992.
Nosūtīju vēstuli Vecgrāvim.
Neko citu neizdarīju – salu, līdz beidzot atradu tās drēbes ko Inese man nopirka un ko es te ziemā (arī šai siltā ziemā) valkāju. Un tagad sasildos!
Un viss nu tik pelēks, tukšs, apstājies
Mājas ne te ne tur – nekur
Nekur vairs.
Vairs neplivināties pāri pasaules ūdeņiem
Jeb tomēr vēl
Vēl atkal!
Ak, niekkalbe sirds
Šķirties Tu nevari, nevari rimties un gult.
Ak, tā zeme bij laba ar mani
Kad es viņu izcietu.
6. marts. Piektdiena.
Nosūtīju kartiņu Vecgrāvim jau tūlīt no rīta – lai miers. Gudri jau neko nepateicu, bet biju it kā pirmo reizi apskatījusi Irbes grāmatiņu – un tā man šķita ‘saprotama’ kā kafijas galda pārrunās pacilājama un līdz ar to laba, derīga. Tikai varbūt ar citādu stāstu izlasi nekā parastā grām. formātā. Varbūt īsākus stāstus? Tādus vairāk kā mani short short storiji. Bet – to lai viņi izlemj. Tomēr – beidzot varbūt es kaut ko sadomāšu ko aizsūtīt.
Sāku rakstīt kompjūtorā – Saruna dzimš. d. svinībās. Pagarš – bet diezgan neparasti jocīgs.
Patīk (tīri labi) A. Irbes dzejoļi. Svaigi. Pārlasīju manus Ceļa rakstā un kopā visi šķita padrūmi, monotoni?
7. marts sestdiena.
Apmācies un sniegs nāk Un dzīve ir kā maisā Sēdi komfortā krēslā Ēdi komfortu foodu Un gaudo! Nav nekā viss aizvēries Ausis un acis aizbāztas Neredz un nedzird neko Sēdi komfortā telpā Ēdi komfortu foodu Un pirmo reizi mūžā jūties nabags.
Tikko izlasu Gabriela Garcia Marqueza ‘The General in his Labirinth’ – (grāmata ko Inese tikko nopirkusi):
„Nav lielākas uzvaras kā būt dzīvam”. „…There was no greater victory than being alive”.
Tā tad svini šo uzvaru, muļķi!…
8. marts.
Vakar pabeidzu ‘Dzimš. dien. sarunu’. Šodien kā melna nakts stāv vēstuļu (oficiālo) atbilde.
Paldies Dievam! Uzrakstīju (pārdomājot kopā ar Inese) un nosūtīju vēstuli Ļaudonas pag. valdē Birnei (atbildi uz viņas vēstuli) par Ķikuru atgūšanu! Inese domā ka tādu māju par 25.000 kā ‘Laikā; kāds sakās taisām, Latvijā varētu uzcelt bez bēdu, jau pāris gados! Un tad tur kaut ko varētu iesākt! Redzēs ko viņi piešķirs, ja piešķirs. No viņu vēstules nevar saprast.
Laupītāji jau bijuši – nolīdzina mājas ar zemi, gana lopus tur 40 gadus etc. etc. Tas o.k. – bet tagad – kādas prasības – ko ražošu, ko darīšu?… Kas man tur piederēs? No kā es celšu? Ja nebūtu Ineses un Dzidras – es teiktu – pie velna!
Manu Tēvu nošāva, vectēvu nomerdēja cietumā, māsu izsūtīja – sabeidza, māju nolīdzināja ar zemi – komunistus un līdzīgus ņēmējus, prasītājus – negribētu redzēt, nelūgtos! Bet bērnu nākotnes dēļ – kaut kas jāmēģina atdabūt!
Vēls. Eju gulēt, it kā miers beidzot iestājies. Varbūt mierīgāks prāts beidzot. Kā dzīvāks vilnis iesitās domās. Kaut nu varētu iemigt. Ir bijušas nemierīgas, grūtas naktis.
9. marts. Pirmd.
Otrdiena 10 marts.
Nosūtīju vēstuli Dzidrai. Vēstule no Anerauda, viņš taisa radio manas performances.
Visa mana dzīvošana, ģimeni, Inesi un Dzidru izņemot, sastāv no vēstulēm svešiem cilvēkiem un galvenais – no vēstulēm no šiem svešiem cilvēkiem. Cilvēki, kurus nekad neesmu redzējusi, nezinu cik veci viņi. Un sarakste turpinās un tas ir viss kas man ir – Pamše, Anerauds, Vecgrāvis, Auziņš. Pirmais lasa manas un Sarmas vēstules inscenējumos apkārt Latvijā, otrs – gatavo radio raidījumiem manus darbus, trešais – grib izdot manu stāstu izlasi, ceturtais atsūta savas avīzes kurās ir publicējis manus darbus. Ko tas viss nozīmē? Kā viņi ir mani atraduši? – pēc manām tiem sūtītām grāmatām – tā tad – pēc maniem rakstiem, pēc tā ko teicu! O.K.!
Bet patreiz man pietrūkst dzīvās dzīves ar šiem ēnu tēliem man nav ko rakstīt. Ko darīt? Nu vispirms jāatžirgst no lielā, grūtā, tālā brauciena un jāatceras labā, laimīgā ciemošanās. No tās būtu jāraksta! Vecāku un bērnu mīlestības laimība. Bet kā? Tā, kā tas bijs, tā.
11. marts 1992.
Rīts un saule. Un vientulība. Pārlasu Anerauda vēstuli, tur savādi uzvārdi – lit. kritiķis, radio stac. direktors Reinis Ādmīdiņš, redaktrise Liega Piešiņa!
12 marts (laikam)
Saņēmu vēstuli no Dzidras. Vēl nav dabūjusi īrnieku – bet zvana jau daudzi. Grūti viņai ar tiem īrniekiem. Kaut reiz būtu labs darbs! Tik apdāvināta savā mākslā – un viss neko nelīdz. Bet tāpat arī slavenie – tas labais Girers Montreālā – taisa avīzei karikatūras!
Šodien vieglāks apģērbs, citas kurpes – jūtos pēc Safeway gājiena ok.
Jā, beidzot kaut cik normāla diena! Ja rītu tāpat – tad var atkal dzīvot tālāk – varbūt pat apskatīties – ko dzīvot? Satikt cilvēkus? To zobārsti-rakstnieci! Vēl tas liekas par grūtu. Cilvēkus satikt par grūtu!
13. marts. Piektdiena.
Šodien aizgāju uz parku – pelēks, sauss, bet silts diezgan. Jūtos puslīdz O.K. Laikam kā pirms brauciena. Gandrīz visu ‘Kalniņmāti’ ierakstīju diskā. Tas tomēr labi rakstīts stāsts. Ko tālāk? Diskā tur ‘stāstos’ ir
Kaimiņš te ar aids
Kažokvestīte
Kalniņu māte
Saruna dzimš. dienā. Vēl it kā kaut kas? Jā!:
Vasaras diena.
15. marts svētdiena
Dzidra braukšot ar divriteni uz skolu! Pret kalnu tur iet tā iela! Un roka viņai nav stipra atbalstam! Biju parkā. Indiāniete prasīja (lūdza?) ‘change’, es teicu – no. Viņa tad pasmaidīja un pielika roku manam plecam! (es sēdēju solā) Fany cilvēki! Tāda jauna, apaļa! Viss ir pelēks un tukšs un sauss.
Nu jau vairāk kā gadu, šī sarakste turpinās ar cilvēkiem ko es nepazīstu. Nezinu kā tie izskatās, cik veci, nezinu to balsis ne augumus ne sejas – tie top man beidzot ēnas, fantomi, kas mainās manās iedomās. Daža vēstule uzbur kādu tēlu, kādu iedomu, tas sāk sildīt, kļūst tuvs, pazīstams, tad atkal tas pazūd citu vēstule to atsauc, isjauc. Es pāreju savā iztēlē, savā tuvības meklēšanā, no viena uz otru. Gadās atļauties kādu intīmāku frāzi, kādu vēlēšanos, cerību – un atkal ir jāapraujas, jāievelkas formālā sarunu valodā, jānoslēpj atmodusies pieķeršanās. Jāpārvieto tā uz citu.
Es nezinu kur viņi staigā, lai gan es zinu tās ielas tur. Bet viņu mājas, viņu dzīvokļi, kur viņi mitinās, kur viņi raksta man dažas vēstules?
Kāda ir īsti viņu ikdiena, viņu svētdiena, viņu iešana nākšana dzīvošana? Ko viņi lasa manās vēstulēs, ko viņi saņem no tām?
19. marts. Ceturtdiena
Saņēmu vēstuli no Ata Bleivas.
22. marts.
Nosūtīju vēstuli Atim.
Vakar piezvanīju Norai Kūlai – nezin kādēļ viņi sūtīs to ‘manuskriptu’ visiem spriedējiem jeb – kas ir Krēsliņš? Tas tās grāmatas pabalstītājs? OK, lai – darās!
23. marts. Pirmdiena. Saule. Sauss.
Nosūtīju vēstuli Dzidrai. Saņēmu vēstuli no Rudenājas – viņa mani kaitina – netaktiska (?) ‘klaču sieva’? Savā valodā ne visai inteliģenta. Par sūtīto grāmatu nav pateikusies. Žēlojas ka es ilgi nerakstu. Es nevaru ciest personīgu valodu, izprašņāšanu.
24. marts. 1992.
Šausmīga depresija.
Sen gudrotais ceļojums uz Austrāliju beidzot izdarīts. Beigas. Pēdējo reiz, vēl reiz redzēt – tā bija plānots, vēl pirms vairs – nevar. Vai tagad ir tas – vairs nevar?
Arī Aids aizrautā kaimiņa tēls vēl klejo apkārt – kā tā var būt, kā tā drīkst notikt? Paša dzīves spēka laikā, sažūst un pazūd. Pazūd pavisam. Neatgriežas. Māja, dārzs – pamesti, tukši. Dzīves pilnais, sārtais, dzīvais cilvēks – pelnu čupiņa. Tur pie viņa ārdurvīm, laukumiņā pie ielas, kur viņš sēja, stādīja dažas puķes, apzāģēja koka atvases, tur stāv pelnu čupiņa. Tie neesot viņa pelni, kā tas nāk prātā tos uzskatot, draugi to iznesuši no mājas, no iztīrītās krāsns. Pelni no krāsns, viņa pelni kaut kur citur. Pie draugiem kāda sauja. Krāsainais, smaidīgais, sarkanmatainais vīrs vairs tur nestaigā, savā dārzā, dārziņā, nestāv pie vēstuļu kastītes, nepamāj, viņa nav. Viņa nav. Izbijis. Var vārdus meklēt kā to izteikt – to nevar izteikt.
Pēdējo reiz, kad viņš tur stāvēja savās durvīs, krekla apkaklīte vaļā un uz kakla sarkani plankumi, ne kas briesmīgs, bet tomēr, tomēr – bāls, pelēks, tik matu cekuls vēl sarkans, bet augums izdilis, neticami tievs, kā bikses, vienkāršas vīriešu bikses var tik ļoti parādīt izdilušās garās kājas, it kā tur vairs kauli tikai būtu, gari, tievi kauli. Un tā tas ir bijis pēc pāris nedēļām viņa tur vairs nav. Pelni. Lielais stiprais vīrs kas tur staigāja – pelni. Pat nespokojas, neklauvē naktīs pie logiem. Nav. Nav nekā vairs no viņa. Kliņģerītes dzeltenās, kas tur jau pag. gadā pašas tur uzdīga, varbūt uzdīgs arī šogad, kad beigsies sausums, viņas jau nekā nezina. Un zilās, augstās puķes ap zālē nokrautajiem dažiem lielajiem bluķiem, kādai vajadzībai, kādai celšanai. Dzīvošanai.
Trešdiena.
Slikti gulēju – vakarā vēlu par stiprām vakariņas – skābums un sinepes un gaļa.
Biju parkā. Tur nemaz nav kas modies uz zaļošanu – sīkās zālītes asniņi, ko 3 dienas atpakaļ redzēju – it kā pazuduši – laikam par sausu un bija arī aukstāks. Šodien saule silta.
Sēdot solā tur mēģināju iedomāties kā būtu ja pēc gada es padzīvotu ilgāk pie Dzidras – un savādi – es jutu sevi neeksistējošu, tukšu kā gaiss – ne te ne tur reālu. Bet – es vēl eksistēju.
Lasu, pārlasu, D. Thomas Letters, meklēju kādu viņa teikto domu. Un te ir kāda viņa doma, kas mani nebija skārusi to pirmo reizi lasot:
…”A live body is a building around the soul, and the dead body is without it. Without the soul a body breaks, but broken pieces are beautiful and meaningful because the soul has made them so and has left its marks. … just as, on looking on an empty house, we should say, there stands strength, strength (or anything else) for it housed strength, strength being beautiful…”
Savādi, ka es, domājot par tukšo Ķikuru māju, kā tā tur stāvēja (kad to iznīcināja – kas un kā?) ka tā nebija tukša, ka viņa bija pilna no tā spēka kas to iecerēja un cēla, pilna no tā spēka un darba un mīlestības. Bet tas neko nelīdzēja viņas glābšanai – tie to neredzēja, nesaprata, tie – un varbūt tiem nebija izvēles. Tiem bija jādara tas kauna darbs – jāiznīcina cita cilvēka darbs un spēks un mūžadienu nodoms. Tālāk:
…”Art is praise and it is sane to praise, for praising, we praise the godliness that gives us sanity…”
Tas saskan ar manu mākslas pieeju – slavināt, redzēt ‘dievišķo’ un tā dēļ visu to ‘mākslu taisīt’.
27. marts 1992. Piektdiena.
Svētījām jau vakar vakarā dzimš. dienu – Ineses 50. Vakar pēc mākslinieku mītiņa Petra ienāca (viņa jau turbraucot iedeva lielu pušķi sarkanu-zelta tulpju) un es tad iedevu Inesei, lai nes lejā, savas rozā tulpes un kūku. Un es nogāju vēlāk lejā un mēs dzērām vīnu.
Šodien Inese mājā jau agrā pēcpusdienā. Es nopirku sev zivi.
Inesei no rīta teicu – lai ņem kūku uz ofici un svin tur. Viņa tā arī darīja bet Gail (ofices otra darbiniece) arī bija sagatavojusi kūku – tā Inese vēl pārnesa mājā no abām kūkām un vēl palicis tur diezgan varbūt pirmdienai.
Es slinkoju – jā, un Dzidra piezvanīja. Cīnās vēl dabūt pastāvīgu īrnieku. Viens bijis 1 ned. un aizgājis. Tā boarderu lieta viņu tiešam nogurdina – kursā nestrādājot neko labi. Gan saņemsies.
No rīta bija ļoti silts 18-19 gr. pēcpusdienā pēkšņi nokrita uz 4. Un – es atrodu, ka tā es jūtos labāk – siltajā liels nogurums. Varbūt vasarā būs citādi. Šis ziemas siltums ir tāda savāda lieta.
Sāku atkal skatīties savu soap opera. Pēc Austrāl. ceļojuma vairs neskatījos un domāju – nekad, bet vientulība te tik liela un nu vairs nav ne ar ko to aizpildīt. Jā, un soap operā līdz šim bija 4 jauni, burvīgi mīlētāji – un manis neviens no tiem neiesildīja – Nē, pat 5 tādi bija, 6!!!
Bet tagad beidzot vēl viens ir parādījies un pēdējā savā spēlē ‘aizrāva’ mani. Tagad jāgaida – vai arī tālāk viņa šarms iedarbosies. Kamēr viņš nebija ‘mīlētāja’ lomā, viņš neko neiespaidoja, tomēr – pavēroju viņu – viņā kāds asums un, kā to lai saka, ikdienība, ikdienišķība, normāl-caurmēra cilvēks. Bet jūtās uzliesmojot – viņš sāka iesildīt – citi 6 – nemaz! Lai daži – ļoti izskatīgi. Ja citur nav vairs cilvēku ko satikt – jāmeklē te ēnu spēlē – soap operā!!
Man 2 ielasīti romāni:
Nadīne Gordimer – A Sport of Nature
Un Gabriel Garcia Marquez – The General in his Labirinth.
Abi romāni tik pilni politikas, (Marquez iepriekš. gadsimta) ka man neveicas lasīšana. Gordimerei ir savāda, smaga valoda, divreiz, trīsreiz teikums jālasa lai tas veidotu uzskatāmu vidi, parasti arī tas nenotiek, viņa tēlo savādāk ar abstraktākām lietām, sveši arī vārdi un man pat liekas – savāda teikuma uzbūve, resp. domas izteikšanas paņēmiens – nu varbūt es nezinu tik labi angļu valodu, un mani tas neiejūsmina.
28. marts. 1992. Sestd. Atkal saule.
Un nekādu ideju – ko rakstīt, jo slinkums. Mazākais gars bij možs no rīta, ne sarūdzis. Logu puķes – aug brīnišķīgi, ziemsvētku kaktus koks (?) viss vienos ziedos!
Varbūt šī pavasara spēka daļai jāpadodas arī cilvēka radošam garam, varbūt tas nav ne muļķīgi ne sentimentāli – bet normāli un mēs nevaram pretoties dabas likumiem? Bet cilvēka pavasars nav gaisā, bet otrā cilvēkā – haha! Vēl muļķīgāk apsmejami (bitch in heat… Bet kā ar dog in heat? Par to nerunā, jo tas ir kaut kas permanents. Haha!)
29. marts 1992. Svētdiena. Silts, sauss. Sauss!
Vēl pēc gadiem, kā sauli Tevi jūtu Ar saviem stariem kas manī Līdz sirdij dziļi grimst Kas silda Viļņa galotnē ceļ.
30. marts.
Nosūtīju vēst. pateic. par ‘Rakstn. vārdu’ Imantam Auziņam.
Tikko uzrakstīju – Ziedonim – ceru ka uz vēstules uzrakstīju Auziņam!!
Depresija – nezinu par ko. Nevarēju atrast zīmēt. bērnu galv. kart. – nevarēju kā domāts nosūtīt Ronei un Auziņam grāmatas. –
Šis zilais debess spožums Gail dažreiz pārvarīgs Kad viņā gremdējot Acis izsalkušās – Nāk domās miers Un soļi uzsāk ritmu Iet dienā droši. Bet slīd no rokām viss Slīd zem soļiem Krīt pagaldē un Aizripo – Tu Gribēju teikt...