1. febr. 1992.
Rītu jādodas cēļā uz Austrāliju! Maz gulēju un jutos ‘vārga’ no rīta, sēdos pie kompjūtora, ierakstīju garu gabalu ‘dienas ziņās’, labi vai nē, der vai neder – bet paliek tur.
Nu liekas – viss ir sakārtots vienā somā un jācer, ka sēdēšu labi un godam aizbraukšu pie Dzidras.
[Viņa pastūma vaļā logu cik to vecie no ārpus aizsietie slēģi to atļāva un atkāpās uz istabas vidu…
****} [published in Būs skaista diena as Prom no mājām]
[continuation]
{Ir kāds sapnis kas atkārtojas mazās variācijās: Tu esi, ieej, savās mājās.
****}
[continuation]
{Vācijā, izvietošanos pirmajā nometnē, rudenī vīru balsis dzirdēja sasaucamies tur staigājot, gaidot –
*****}
{different notebook}:
1. febr. 1992.
Rītu sākšu ceļojumu uz Austrāliju. Ņemu jaunu piezīmju burtnīcu – grāmatu. Inese krāmē savu bibliotēku un no kādas grāmatas izņēma mazu zīmīti ar manu ‘vārsmu’:
No sūnojošas klintis, Zils mežs, un debesis zeltā, Bet kaut kas gaisos tik ciets Kā atslēga durvis kad aizkrīt.
Rakstīts, jādomā, kaut kad Kanādā – Hopē varbūt, tur bija tās klintis.
6. febr. 1992. 7 am.
Sidnejā! (jau 2 febr. pēc Kalgarijas laika)
Biju Dzidrai līdz uz Bronté beach’u peldēties!
Laiks te – tāds pats (??!) kā Kalgarijā, apmācies, ne karsts, nevar teikt vēss. Ūdens – Pacificoceana ūdens blakus jūrai peldbaseinā – vēss, bet arī silts – izpeldējos, tikai kājām pēc tam uzlaidu silto dušu.
Atbraucām (ar busu tur atpakaļ). Tagad müsli (labs) un silta kafija – un atkal gultā, palasīt. Esmu gulējusi kā Dieva ausī ar starplaikiem 2 diennaktis. Pirmajā rītā atmodināja – pērkons! Mazliet nolija.
Pēc peldes – uzdrošināšanās līst tomēr aukstajā, ūdenī – pēc visa – sirds strādā mierīgi – un no sīkiem uztraukumiem vai laika maiņas tā lēkāja un spārdījās visu nakti tur Kalagarijā – jau visu pusgadu, pēc lielās balvas gaidīšanas – nervi, nervi –
Atbraucu arī labi – tāpat kā agrāk, tikai viegli uz brīdi iesnaužoties – Bija arī interesanti, jautri piedzīvojumi. Labs brauciens. Un Imants – un Dzidra nāca pretī un mēs kritām viens otra rokās – ‘kā sendienās, kā sendienās’. Dzidra sakopusi tik tīru skaistu māju, baltas sienas, baltas grīdsegas – koki dārzā izauguši neticami lieli, augsti – tik brīnišķīga daļa no meža, no mūžīgās dabas logā.
Ļoti ļoti skaisti! [Left: Dzidra’s white house]
Eikalipts tik liels, spēcīgs koks! Arī džekaranda izaugusi augstu! Arī palma pie ieejas durvīm – milzīgs – krūms! Tā ir krūma palma. Viss ir tik perfekti, viss iznācis labi!
Dzidrai tikai jāmeklē jauns borderis. Šis iet prom un attiecības saspīlētas, par maz mīlestības varējis rasties viņu vidū.
Austru satiku – vienu vakaru un rītu. Vakar 2 pm. viņa aizbrauca uz Kanberu – tad šodien no turienes prom uz Honkongu uz 3 gadiem. [Right]
Labi barots brokastīs un pusdienā tagad gribās atstiepties atkal gultā. Paskatījos (daļu tikai) no Dzidras brīnišķīgiem skicējumiem. Ne sliktāks kā Pikasso!
7. febr. 1992.
Lietus un vējš!
No vakardienas aukstās jūras peldes – liekas, nav ļaunu seku. Šorīt ātri noskaloju jūras sāli, vakar to atstāju ‘veselībai’ uz ādas.
Dzidra mani ļoti labi baro ar veselīgām lietām! Dzidra strādā savai mājai – krāso istabu kuru izods etc.
Dzidras zīmējumi – miljoniem lielos vākos savākti! Brīnumi, brīnumi!
Piezvanīju Zariņam – ka tik nu viņš neko negudrotu ‘ko ar mani darīt!’ Freiju numura man nav.
Un prāts kļūst prasīgs, nemierīgs – kas jādara, kas jāmeklē kur jādodas?! Nekur, vēl nekur – jāpūšas, jāatvaira viss liekais, jāgatavojas… kam? Darbam, kādam darbam! Kur? Kādam?
Sestdiena 8. februāris 1992. 7 am
Līst, līst jau no 5 am krākdams. Vēss arī. Man tas pa prātam – var tikai mierīgi ciemoties, nekur nav jāskrien, visam, kas nepatīk ārpusē – var atteikt.
Dzidra iztaisa istabu boarderiem taisni burvīgu – nopirkusi logu priekškarus, sašuva pēc mēra graciozus, ne par gariem. Viņa ir pārvērtusi šo māju, viņa teica 2 nedēļās – vecie salmu tepiķi (100 gadus vecie) ārā un wall to wall gaiši ‘coffée cream’ saukta krāsā, cream ar maziem, sīkiem coffée graudiņiem. Ļoti, ļoti izmeklēti. Ir tagad ļoti ‘bagāta’ un socially acceptable – māja. Tas nabags Marks – kas tikko aizgāja nemaz nav dabūjis padzīvot te šādā mājā. Bet viņam gan vairāk ir interesējusi draudzība – mīlestība, kā māja, apkārtne.
Lietus, vējš un vēsums – labs laiks!! Un labi, ļoti labi, ka Uldis Siliņš nāks un paņems grāmatas sūtīšanai uz Latviju. Vairāk es jau arī te neko lielu nevaru cerēt padarīt. Varbūt, bet tikai vājš, varbūt, ka atrastu kādus vecus rakstus.
Taņa, Austras meita, ir klāt, runā tik klusu, ka tikko kustina lūpas un tas traucē saprasties. Austra agrāk gados bija tik skaļa, ka arī sāka traucēt saprašanos. Es esmu – hermits.
10. febr. Pirmdiena.
Pēc 3 diennaktīm vētras un lietus – beidzot mierīgs un silts diezgan.
Zariņi apciemoja (neilgu laiku, uz operu ejot) nopirka 3 grām à 5 dol. un atnesa no grāmatveikala vēl 20 dol. Tas labi! Te viss ļoti dārgs – zivis 13, 16, 17, 24 dol kilo!
Dzidra aizgāja out ar Imantu un viņa 2 draugiem – puika un meita. Dzidra bija kursā līdz 1 pēcpusd. un dabūja ziņu – ka arī nākošā gadā dabūs stipendiju – labi! So – viss iet very O.K.
Ar Zariņiem biju laipna un mīlīga un bija ļoti labi. Nav ko ērcēties! Teica – es izskatoties ļoti labi. O.K. Kreišmane esot bēdīga tādēļ ka viņas liter. kopas darbā ielikts cits. Viņa 80.g.v. Zariņa kdze izskatās arī ļoti labi, gan liek saules brilles arī telpā.
11. otrdiena. Maigāks vējiņš.
Kāroju tikai mieru, mieru! Nekur neiet, pat neko nesatikt, tikai sēdēt Dzidras mājā, parunāties ar Dzidru. Satiekot, piem. vakar Zariņus – nebija tik ļauni, tomēr garam deva vairāk īsā saruna ar jauno Ģenevas latvieti, kaut vai par – kaķi! Vecajiem viss tik – saprotams. Būtu iespējamas garas sarunas par kaķiem – bet ne pāris vārdu par dzīvnieku un cilvēku.
Trešdiena. 12 febr. It kā – saule!
Man pilnas krūtis ar stuffu – ar klepu ar krepu… Reibstu un māžojos nespēkā – bet īstu sāpju nav – jāgaida lai viss iztīrās, cik var jātup mierā. Ja U. Siliņš nenāks šodien – tad cits arī netraucēs. Māja mitra, visas sienas visas lietas piemirkušas no lielā 3 dienu 3 nakšu lietus un plus vēl un vēl. Varbūt sāks – sutināt, tā jau liekas, pirms izžāvēs. Labi ka nekur ar nav jāskrien, tikai – žēl nav marku, Žimam nevaru aizsūtīt karti.
Pirmdiena. 17 (?) febr. 1992.
Beidzot uzdrošinos iet zem dušas. Šorīt – klepus nerausta, nespēks gan. Saturos, cīnos!
Pārnesu pāri ielai vēstules (7) uz vēst. kastīti. So – es lēnām sāku atdzīvoties! Kaut nu tā būtu. Tagad gaidīšu U. Siliņa kungu! Kad tas būs pāri, tad miers līdz sestdienai no sabiedrības.
Ārā zila debess! Lēnām, lēnām jāsāk atdzīvoties.
–- Nu tas pāri – U. Siliņš aizveda dažas pakas grāmatu – ne trešo daļu no domātām. Jāsviež ārā, tas viss! Es viņu tik daudz negribēju, to man uzspieda, samaksāju – tā mana daļa, vienmēr tā mana daļa – samaksā ko kungi prasa! Nu labi – ka kāda neliela daļa grāmatu tur aizies! Tomēr aizies!
Šo to papļāpājām – neko gudru! Cik labi, ka nu no sabiedr. kādu brīdi miers!
Es gribētu nopirkt sark. vīnu!
18. febr.
Dzidra aizvilka pie daktera – I am ok, ja nepaliek sliktāk – ja spī[..] nav tumši etc. Asins spied – ok! Pasēdēju saulē! OK!!
Inese pārsūtījusi Ruņģes un Tonijas Krūkas vēstules.
19. febr. 1992
Vakar – saule! Šodien apmācies un mitrs!
Nosūtīju vēstuli Inesei.
Vakar Dzidra parādīja visus savus pag. gada kursa darbus. Neticama ‘grabināšanās’ ar prasīto, sīko, precīzo izpildījumu. Daži skaisti posteri. Ļoti iespaidīgs, garīgi violently iespaidīgs posters ar zirga galvu un puiku Equus (?). Kaut kā simple moderni izteikts briesmīgais notikums kur puika izdur savam zirgam acis jo tas redzējis viņa negodu – apmēram tā. Dzidras – mākslas darbs!
2 pm. Aizgāju līdz Oxford street – nopirku 2 kart. gab. saldskābmaizi (Rīga) 2 gab. zivis vakaram 1 gab. cooked fish – izdevu apm. 10 dolārus.
Ap 5 pm. Davids aizgāja – līdz pirmdienai. Kur? Kādēļ? Nezinu.
Mans gājiens uz Oxford street bija grūts – svīst un karst un vējš un auksts un nespēks. Tagad jāklepo vairāk – bet briesmīgi nav.
Nopirku vakaram zivis un sev arī gatavu zivs gabalu – bija ļoti labs, stingra netaukaina zivs. Apriju arī 2 rik. saldskābmaizes. Spēlēju mazliet tīri droši. Bet laiks – mitrums apkārt visu laiku. Un – nelabums nespēks etc. Awful! Saule ir atkal – vajadzētu visam beidzot būt sausam. Vai tas patiesi tikai vecums kas uzreiz krīt virsū? Ha! Es atvēru šīs lapas jo gribēju dzejot…. Ha ha! Dzejot. Tikpat labi es varētu mēģināt dejot. Dzidra drīz būs māja. Ko Davida zīme viņai teiks? Ir atstāta ne visai interesanta lapa virtuvē.
Es gribu justies vesela!
21.{20?} febr. 1992.
Varbūt mana šī slimība ir mana vecā alerģija!!? Pret ko? Pret to piena atvietotāju? Kaķi? Mitro laiku? Varbūt visu. Bet tas ‘piens’ + mix of serials, var būt galvenie vainīgie.
Nu tad mazākais zinu pret ko kauties!
Modos ar savādu smakas sajūtu gaisā.
21. febr. 1992. Piektdiena. Atkal piemācies. Mitrāks.
Bet man – ir labāk! Ne pavisam labi – bet labāk! Un tā lielā slimība laikam būs bijusi alerģija. Klepus, iesnas, nespēks, svīšana, ausis aizkritušas u.tt. u tt.
Kaut nu šodien varētu palikt mājā – bet Dzidrai lieli plāni ar Tāli + mani – Neviens nevar iedomāties cik vārga es iekšā esmu, ne to – cik veca mana nabaga ‘konstrukcija’ jau ir. Tik – iet un braukt un dzīvot kā agrāk. Varbūt tā alerģija atkāpsies arī kad es kustos apkārt – tikai tomēr nesaaukstēties ‘nedabūt vēju’ – kā? Kā Austrālijas autobusā nedabūt vēju? Redzēsim.
Tālis ieradīsies šodien ap 11 am, tas ir pēc pāris stundām.
Biju zem dušas. Iedzēru kafiju (ar pienu, jo tas nelaimes nesējs ir tas ‘shapes’ + serial mix, cita barība laikam vēl ir O.K. Hū! Kā gribas būt veselam!!
Vakars. Tālis ieradās un īstas neviltotas jūtas izsauca pirmā satikšanās – kaut kāda ģimenes tuvība nāca vidū. Man arī nekur nebija līdz jāiet un es mierīgi varēju glabāties ar savu veseļošanos rītdienai. Labāk man ir un ceru rītu viss izies o.k.
Saņēmu vēstuli no Pamšes. Tas tā silti iepriecināja – ka atraksta un piedomā, kā to agrāk teica.
Skatīju šodien slaides – daudz laba ko redzēt no agrākām dienām.
Mazliet skumīgi arī – bet O.K. Un – labi, ka es taisos uz kājām, kā saka. Tad vēl mazliet Sidneju paskatīšu.
22. febr. 1992.
1 pm. Gulbergs mūs vedīs uz Engadīni. Kad viss tas būs pāri – tad varbūt būs miers un patika – skatīt, just Austrāliju. Tagad – tas pienākums, nekāda prieka par to nejūtu. Nu – jā, mazs gandarījums. Gribētu tikai – naudu, par grāmatām un miers. Bet – būs jāuzstājas, kaut kas jārunā, jāstāsta?
Negribās arī Freijai zvanīt – viss ārējais, ārpus Dzidras un mana darba – kļuvis lieks.
Nu tas pāri – mājās no Engadīnes, no ēšanas un dzeršanas, no skaista dārza, jautriem latviešiem – labi ka pāri.
23. svētdiena. Piemācies.
Tālis atnāca, uzņēma miljon photos no manis, un arī kopā ar Dzidru, un Dzidra arī mani ar Tāli. Tas pieder pie Tāļa studiju darba – foto! Un tas tad nebija par neko – daudzie uzņēmumi. Davids – naktī atnācis. Vēl laikam nav nekas ar Dzidru runāts, paliks, vai nē. Kaut kā – mierīga diena. Tālis te tāds, liels, labs un jauks ar Dzidru un mani. Tīri – prieks! Aizgāja uz lidlauku, uz studēšanu etc. Ja ar foto viņam veiktos – tas varētu būt labs pamats dzīvei, līdzās art teachera darbam.
Lasu Birkmaņa dzeju un man tā sveša, neliekas neko liela dzeja.
Eglīša proza – patīk. Dažuviet mazliet garlaicīga – bet ir vietas, kas ar savu īstās valodas vienkāršo stāstījumu uztver vairāk kā vienkāršu īstenības aprakstu. Lielā vienkāršā īstenība dod, kā tādu iekrāsotu gandrīz sirreālu realitāti. Tas ir kaut kas neatdarināms, izrietis no rakstnieka pārdzīvotā ietērpšanas tam vienreizdotā valodā.
Davids ir apkārt – (nezināms ko viņš darīs?) un māja vairs nav tik mājīga, brīva, tik laimīga. Dzidra varbūt jūt citādi un labi ja ātrāk noskaidrotos viņu dzīvokļa ņemšanas vai neņemšanas lietas. Bet Dz. varbūt mazliet dara savu homeworku ‘it kā’ mierīgā garā, ka īrnieks tomēr lodā apkārt.
Anyway – man tur nav ko domāt. Man jāapsver ko redzēju pie latviešiem. Bezbēdīgu apmierinātību – skaistu dārzu, dzīrošanu un nebēdāšanu ne par ko citu ‘kultūru’ un tamlīdzīgi, paši pilni kultūras. Arī – varbūt vecuma ziņas – daļa veco aiziet viens pēc otra. Bet jaunie un veselie turas, ko citu!
——
Roņi uzvedās kā īsti mecenāti – rozes (?) dzeju lasīšana, grāmatas pirkšana! Viss! Zariņš daudz vecāks kļuvis kopš viņu redzēju Los Andželosā, mati plānāki, seja sagurusi. Zariņkdze arī sarāvusies – bet ņipra un moža izdarītāja. Elgai Lejai – apbrīnojami izpurpējis deguns, kā pielikts briesmīgs pūpēdis. Citādi ok! Gulbergs kā jauns puisis – dzelteniem matiņiemi! Tiešām apbrīnojams. Vita Kristovska – paplūdusi.
[Photo below, in Engadine, clockwise from top left: Gulbergs reads, Zariņš & Erna, part of group in garden with Erna at centre back, Erna]
Rozes, man rozes Balti iesārtas, baltas Pušķis rožu Rožu pušķis Nezinu, nezinu Cik ļoti priecāties. Negaidīts Kā nepelnīts Vai kādreiz tāds pelnīts? Tāds dots. Vai zināts saņemt Tas vien nezināms. –––––––- Viss garām aizslīd Un ģimenes tuvums Viegli sajusts. Viss garām aizslīd Kas cerēts – nepiestājas Vai draugi mirdami Manu dzīvošanu līdzņēmuši. Viss pāri aizslīd Vai es jau akmens būtu? Stāties nevaru un Mirklis vairs varīgs nav Pieliet un pildīt. –––––––––– Mūžīgais ceļš – Jau zem kājām Tikko piestājot Atkal sauc tālāk Pat atmiņa zūd jau Par mājām.
Pirmdiena 24. febr. Līst! Vējš!
Mana alerģija gandrīz pārgājusi.
Gaidu, gaidu – ko?
Vairs tikai 7 dienas te! Un – līst…
Nopirku zivis vakaram un vienu gabalu gatavu, ko apēdu tūlīt pusdienās.
Sēdu mājā, jo līst, bet viņa ir te pakārt.
Austrālija – zinu viņu bez sevišķas skatīšanas.
Viņa ir te apkārt. Un jūra ir tai apkārt un tālu, tālu tas ir no citām zemēm, no citas pasaules. Tālu. Atlidoju viņu redzēt. Ne to daudz redzu. Zinu viņa ir te apkārt, es esmu te viņā. Un drīz tūlīt man būs jāiet ārā no viņas. Ar kaut ko man viņa jāsatur pie sevis, ar kaut ko man jāietveras viņā. Kā? Ar ko?
Mirušie te apkārt saguluši kā akmeņi. Klusi. Un jauni vairs nestaigā apkārt. Jeb – staigā? Dzied, dzer, līksmojas – ir – jauki. To nevar tā redzēt. Un pavisam – nevar to ticēt.
Tālis – Tālis ir skaists un jauns, ļoti ļoti skaists un ļoti ļoti jauns. Kur viņš staigā? Austrālijā? Mūsu Austrālijā. Kādā – mūsu?
Mēs kā akmeņi gulstamies. Te? Mums jāgulstas citā malā. Un tā arī vairs nav mūsu mala. Mūsu! Kā tas bija ar tiem – nabaga Ciānas bērniem? Mēs nabaga Ciānas bērni. Tagad sāku saprast ka tādi ir. Tādi esam.
Mūsu mūžīgais ceļš.
25. febr. 1992.
Un kad sirds man pielīst pilna vaimanām Paskatos uz zaļo koku dārzā Bērnu stādītu, kas vējos līgojas tik varens Audzis, cēlies milzis jumtiem pāri – Vieglāk norimt, dienā atkal doties Ko man līdz ar zaļo koku debess lemj.
Kā būtu: Nešķirotās piezīmes. Erna Ķikure.
Vēss. Vējains. Uz Oxf. street nopirku maizi, banānus, pastkartiņu – pāri par 7 dol. Viss – dārgs. Pacietu vēju – tagad jāpacieš outings vakariņām un kino –
26. febr. Trešd. Vējš, mitrums.
Vakar ēšanas svētki Čaina Townā un kāda filma – par rakstnieku, tas izskatījās un uzvedās kā bloody žīds. Aktrise – tā kas bija ‘My big cariere’ – nezināju, nepazinu viņu, saistīja tomēr. Klepošana nejauka filmā – citādi viss ir pārgājis o.k. Tikai vējainais, vēsais, mitrais laiks atkal ieslēgs istabā. Te nu bija saulainā Austrālija.
27. febr. Ceturtdiena.
Vai jau tik vēls?
Freija kundze apciemoja. Izrunājāmies. Bet ko nu daudz! Atnesa man vienu Kaimiņu (labi lietots). Bet to varēs Dzidra paturēt un man būs 2 jauni etc.
Dzidras mazie zīm. neticami skaisti izskatās slaidēs – palielināti uz ekrāna. Tad tikai īsti redz viņu qualitāti – protams tur klāt nāk mazliet vairāk gaismas, kaut kā – toņu dažādības, stipruma pakāpes! Bet tas viss ir arī mazajā zīmējumā.
Ko tālāk? Kā tikt augšā? Kaut kāda stumšana jārod.
28. febr. Piektdiena. Vējš. Saule.
Man nepāriet klepus – tagad – sauss klepus, arī nogurums, sirds ‘klapes’. Bet – o.k. Dzidra aizgāja peldēties. 4 vakari skatījām slīdītes – 70 un 60 katrā vakarā. Vēl būs jāskata! Visa dzīve, viss darītais! Un mēs 3 esam pašas vien trīs, savās cīņās un darbos. Dzidra ir darījusi milzu darbus – dzīvē un mākslā un ir viena un nabaga savā ikdienā. Māksla neatmaksājas, vai – māksla neatmaksā naudā, pat ne slavā, varbūt tikai iekšējā un illuzionarā apmierinātībā – Tu to vari, Tu to dari!
Stundas te skrien, dienas skrien lai arī tās rāpjas lēnām. Un man te vairs šodiena, rītdiena, parītdiena! Vēl 3 dienas!
Nosūtīju kartiņu – (vēstulīgu) Pamšem.
Bijām Bondi beachā, ēdām fish + chips. Bija labi. Nogurums labāks!
29. febr.
Mūžīgā kaukšana un zobu trīcēšana
Man apnikusi.
Zinu pa vidu – ir mierīga dzīvošana:
Uzkožamais un iedzeršana.
Tās vaimanas piekrīt dzejniekam
Kā uzspēlēšana muzikantam.