Oktobris 1992 (Ķikure/Kikure)

2. okt. 1992.

Nosūtīju vēstuli Dzidrai. Pastā – nekā. Silts. Aizgāju uz Sway. Jutos stiprāka – piekopu mazliet saules puķes – kas beidzas. Skaista vēja-saules diena.
Savu stāstu – negribu redzēt, lai stāv līdz pirmdienai.

3. oktobr. 1992.

Pabeidzu labot un nodrukāju (3 ex. ko sūtīt uz Latv.) savu pēd. laika garāko stātu 12 lap.puses!
Pirmd. nosūtīšu konkursam…
Beidzot no viņa vaļā – un varēšu rakstīt šo to īsāku, vieglāku. (Diena pirms sava 86. gada.)

4. okt. 1992.

Te nu es esmu – ļoti un extra labi paēdis vēlo rītišķi ar Ineses sagādāto speciāl foodu – French bread, uzgriežami, lasis, siers, kūka un babbly! Kafija, arī protams. Un piezvanīšana no Dzidras, Sydney’ā un no Tāļa, Melburnā! Ko vairāk varētu vēlēties!!
Vakar stāsts nobeigts!!
Tikai pērkons zibināja tik traki, ka nevarēju aizmigt un tad tā – visu nakti domās klejoju pa uzrakstīto stāstu, kas ir tīra – vēsture. Bet – lai nu palasa mīļie Latvijā un redz (ja grib saredzēt) arī no mūsu grūtās patiesības, tie piebāztie ar to vien – ka mēs tie kapitālisti…
Negribu ticēt ‘zīmēm’ – bet vakar skatījos lakata salocījumā, redzot tur jaunavas tēlu – domāju, vai viss labi ar manām jaunavām? Dzidrai nepatikšanas ar izbirzušu zobu, priekšzobu!…

{new notebook}

Puse no šīs dienas piezīmēm paliek otrā piez. grāmatā (sarkanajā) kas ir pilna.
Nezinu ko teikt, bet gribētos kaut ko sākt, runāt.
Manā rītu nosūtāmajā stāstā ‘Prom no mājām’ ir 4 skices no 4 vīriešiem, cilvēkiem, satiktiem ceļā – visi tie ir labi cilvēki. Vai kara dienās šais grūtajos ceļos – bija satiekami tikai labi cilvēki? Hm? Man tas tā gadījās. Tā es tos redzēju, labus. Citādi es nebūtu te. Tas ir pierādījums ka nemeloju, ka es – satiku labus cilvēkus. Man negadījās satikt ļaunus.

Man jāsameklē mans stāsts par Ineses atvešanu no tālās slimnīcas – tur būtu rinda labu sieviešu, un – ja tā nebūtu, Inese nebūtu te. Tā tad – es nemeloju. Lai gan – kā tas nāk, ka es stāstu par labajiem, kur karš bija pilns ļaunajiem?
Varbūt laime mani vadīja, kā Rudenājas tautas dziesma saka, ko viņa man atsūtīja.
Rudens ārā. Rudens. Lapas vēl tikai retas virmo kokos.
Nakts bija ļoti grūta, bezmiegā pēc niknā pērkona, kas gan tieši virsū te neuznāca. Bet Inese bija ļoti laba, ar tik bagātām brokastīm un laiks ir vēsāks un sirds norimstas. Vēl varēs dzīvot.
Norakstīju kartiņas Rudenājai un Stankēvičai, rītu nosūtīšu, sūtu abām savu Ineses – lasītājas zīmējumu.
Un kas ar J.P. Ch.?

5. okt. 1992. Primd. Apmācies.

Nosūtīju stāstu ‘Prom no mājām’ – ‘Liter. un Mākslas’ redakcijai – stāstu konkursam. Nosūtīju Dzidrai, Stankēvičai, Rudenājai vēstules.
No rīta negribēju absolūti neko darīt – beidzot sanumurēju (vienu vēl nodrukāju) stāsta lapas, uzrakstīju ‘devīzi’ Divpadsmit, pieliku vēstuli ar adresi – (ne dz. gadu!…) nosūtīju ‘pa gaisu’ ar Dzidras adresi kā sūtītāju, jo citādi man tūlīt jāraksta mans sūtītāja vārds un lai arī mani varbūt ātri pazīs – tomēr tā spēlīte lai tiek vesta.

Jau sāku domāt, ka tāds stāstiņš ‘Caur parku izgāja policists’ – būtu tiem tur vairāk pa zobam. Bet – tā kā visu laiku perēju to garo (12 lap.) stāstu un domāju ka ir O.K. – tad nosūtīju to pašu. Nu – miers. Vairāk par to nedomāt.
Vēstule + karte no Leitīša. Domā braukt uz Latviju. Ar kuģi + auto līdz.
Laiks samācas, sāpēja sirds mājā no pasta nākot, jaka par siltu šai dienai.
Nu – varu ‘pūsties’…

6. okt.

Saņēmām vēstuli no Dzidras – viņai cīņa ar kaklu – stīvumu un sāpi. Nosūtīju viņai tūlīt vēstuli – ‘vēstulīgāku’ kā vakar to par naudas maiņām. No rīta mitrs, slapjš viss un grūti man – tagad pēcpusdienā noskaidrojas, vēss bet stabils – sirds tomēr vēl neiet solī.

8. okt.

Vakar dabūju poti pret flū. Vakar vēstule no Astras Mooras – pateic. par grāmatām.
Jūtos ļoti nespēcīga – sirds iet klibu klabu, sāpēt nesāp, tik spēka nav un galva griežas, laiks mācas – varbūt tas, varbūt vakar saņemtā flū pote – teica jau ka tā var iespaidot.
Vēstule no Birutas un karte ar iezi, ko neesmu redzējusi. Žēlojas par sauso vasaru, bet sēnes augot lielā ātrumā – krājot tās ziemai sālītas, žāvētas, sterilizētas, baravikas un lāču bekas! Labi. Kartupeļi un Latvijas mežu sēnes!
Manas saules puķes salst bet vēl šūpo mazliet zelta savās noliektās galvās.

9. okt. 1992.

Laiks skaidrs, nostabilizējies – man sirds ok. Aizgāju līdz. SafW. – vēl varētu iet. Uzrakstīju Ļaudonai vēstuli – tikai vēl nenosūtu. Laiks, laiks vien liekas manu veselību moka, iespaido – vai nu viņš nevarētu turēties skaidrs, labs, ilgāk un nekristu mūžīgi tik ātrās maiņās.
Tagad jau pār 5 p.m. gribēju teikt, ka gribētu skriet vēl ārā – un gandrīz iesāpējās, ievilka sirdī. Te nu bija lielie mani spēki…
Pamše un Dace neraksta. Apvainoti? Es parādījusi kādu rūgtumu par Ķik. izpostījumu? Never mind. Tas rūgtums man ir, un – saprotams.

Okt. 10. 1992.

Alberta Solicitor General Steve West –

11. okt.

Atkal! Ieskatoties rudens sejā:
Kailos zaros izraustītās brūnās lapas
Lietus lāsēs peļķēs miglā, mākonī
Pēkšņi satver prieks silts prieka vilnis
It kā vecu paziņu, labi pazīto
Atkal ieraugot pēc kaprīzas vasaras
Zaļumā, ziedos, mūzikā un saulē pārāk karstā.
Sveicināts, vēsais paplukušais draugs
Ar vienu saules aci no miglām šķiebjot
Ar sauju zelta dālderu vēl ceļā izkaisītu
Vēl šodien, rītu tā, draugs senais paziņa.
Nāc pasērst lampu gaismā, pie galda siltumā
Nāc paskumt, parotaļāties ar
Tāliem nodomiem un mūžīgi
Gaidītām maiņām.

12. okt. 1992.

Es nezināju ka saules puķes ir tik… sabiedriskas puķes: izaug tik lielas ka tās var redzēt aiz loga no visiem stūriem sēdot istabā, tās tur līgo savas lapas, savus ziedus, savas galvas, viņas ir tik pilnas dzīvības un tad tik pilnas iznīcības un vienmēr vēl līgo vējos savas galvas, vai vairs tikai savas lapas ar nocirsto galvu kātiem, viņas dzīvo no visām puķēm vislīdzīgāk mums. Un tagad ir rudens un viņas tur ir savu lapu skrandās un dažai ir mazie sāņus zaru ziedi, salnu apkosti un vēl ar savu zelta kroņu paliekām. Bija vasara, bija kāda vasara var redzēt to no viņu atlikušajām lapām un retā ziedu krāsas – saules puķes.

13 okt (?)

It kā kas vēl nepateikts
Kad šī diena galā
Vai gan naktī runās kāds
Samelosies tumsā.
It kā vēl kas nepateikts
It kā izkalts greizi
Labais nodoms lolotais
Varbūt rītu, gaismā.

16. okt.

Vēstule gara no Dzidras.

18. okt. Migla!

Diskā esmu pazaudējusi Policista beigas. Jāraksta no jauna. Izmeklēju piezīmes – nav, tikai atzīme ka stāsts beigts diskā. Tā tad – beigas nesavītas. Labi ka viss stāsts tomēr ir – pa 2-4 diskos! Neuzmanīgi strādāju – ka tik neuzliku neizlaboto uz labotā.
Pabeidzu Policistu. OK!

20. okt. 1992. Siltāks!

Nosūtīju vēstuli Dzidrai. Biju Safeway. Pastā tikai ‘Laiks’.
Vakar pienāca ‘Laras Lapa’ – jāsūta nauda.

Rudens migla, lietains sniegs
Siltā stūrī pie loga
Sēdēt ilgi ir labi.
Nav, nav daudz kā nav
Bet trūkumu noraida sirds
Negrib sāpēt.
Sēdēt pie loga ilgi
Kad ārs mainās rudens krāsās
Viegli, maigi.
Koks nav nelaimīgs nomest lapas
Sulas krājis ciets ziemu
Atnākam, aizejam gaida
Ciets dzīvības viļņos dodas
Koks, tikai koks.

22 okt.

Pabeidzu nodrukāju ‘Mežs’.

23. okt.

Ierakstīju diskā nodrukāju ‘It beat me silly.’

24. okt. 1992. Sestdiena.

Tīrīju un sviežu prom saules puķu sēklotnes – galvas – peles sāk tur priekšnamiņā tās grauzt. Nopiņķējos visu rīta cēlienu. Bet tas labi – kaut kas jādara. Jau no paša rīta teicu:
Ak, pasaule, pasaulīt
Tavs likums!
Cik daudz to uz katra
Soļa un nevienu
Nedrīkst pārkāpt:
Aizgriez krānu ciet – citādi tas pilēs, ūdens kaut kur ies pāri…
Uzmani pienu uz plīts – Tikai nedaudz ilgāk pagriezies prom un tas jau izkūsās pāri, iekšā visā gāzes plīts ‘konstrukcijā’.
Nes saulespuķu sēklotnes citur, svied prom ja ne citādi, tur jau peles skribinās tām apkārt.
Nekasies, nekasies domā, apdomā rīkojies, dari, ne tā kā pagadās – pēc likuma, katrā vietā pēc dzīves likuma.
Šenuks bija un it kā – izbija, bet sirds aizkususi – un nav kur palikt, jādzīvo mierīgi. Jāstrādā – jāraksta, Inese reiz teica – Tev nekas nav jāraksta ja negribi!! Vakar naktī domāju, daudz jau izdomāju, kā uzrakstīt 2 siev. sarunu tālrunī. Vai būs palicis prātā labi izdomātais? Negribās uz to pusi ne skatīties, kaut gadītos kāds labs, tīkams, viegls temats…

26. okt. 1992. Yes or no?

No!

Koki, debess spoguļojas logos
Kas noplūdina telpu
Kā vizmodams ūdens
Caurspīdīgs vilnis, okeāns,
Peldu kā lēna zivs
Pieduroties sienām.
Sienu daudz, vairāk kā zināmās četras
Bet tukšums vēl paliek
Nesaskaldīts, nepiepildāms
Un labi ir kustēties viņā
Peldēt kā zivis peld.
Kaķis aiz stikliem, logiem
Netiek vēl klāt
Vēl tikai snaicās apkārt.
Gan gāzīs, apgāzīs, izlīs
Zudīs mana telpa
Mans caurspīdīgais tukšums
Okeāns, vilnis
Ar daudzajām sienām
Mana dzīvošana kopā
Ar visiem dzīvajiem –
Kokiem, vējiem, ziediem
Cilvēku ēnām no tālumiem
Dzīve, dzīvošana
Kā lapas plīvošana vējā
Kā ūdens zāles līgošanās
Dziļu dziļumā brīva un piesieta.

26. {27?} okt.

Man tukša diena – nekur negāju, neko neizdarīju. Iztīrīju 2 beigto puķu podus no verandas. Kaut kas ēdams tur jāiesēj – dilles, seleriji?
Un vecais pants ienāca prātā:

„Tik tas brītiņš lieti der
Ko ar labiem darbiem vadi....”

28(?)

Tukša diena ar vēju. Neko es nedaru, neko nevaru, negribu.

Snieg, snieg, aizsnieg un apsnieg
Un nav ne ziņas ne miņas
Kūst atkal
Un ūdens pludo ceļos
Šķīdonis.