Relatives (Ķikure/Kikure)

LAIMA UN ALEKSANDRS GUGĀNI

Laima kūmās stāvēdama
Deva kūmu devumiņu:
Tautai lielu, Dievam mazu,
Goda prāta nesējiņu.

Ausma un Aleksandrs Gugāni. 
1946.g. 14.jūl.

[It seems they were Dzidra’s godparents in Germany]

***********************************************************

AUSTRA LĀCE

[Erna’s sister – on way back to Latvia after Siberian exile — postcard]
3.VI.57.

Mīļā māsiņ — Tavu vēstuli un kartiņu saņēmu — paldies. Tev aizrakstīju martā ka atlaiž mājās un tagad šo kartiņu rakstu no ceļa — Omskas. Raksti uz Guntas adresi. Esmu priecīga un tomēr ļoti satraucos domājot par priekšā stāvoša tikšanos. Jašam pārvilku strīpu tāpat kā Sibīrijas dzīvei — ir tikai vienas domas un mērķis — pie bērniem. Raksti — visus jūs mīļi sveicinu.

Austra

—————

[Card]                                                                                
14.XI.58.

Šodien saņēmu, māsiņ, Tavu vēstuli. Braucu ciemos uz mazmeitiņu – iemetīšu Tev šo karteli – veco operu. Vēstuli rakstīšu. Visiem iet mums labi. Paldies par paciņu kura ir ceļā, bet netērējies priekš mums, Ernuci. Šodien pirmais sniegs uzkrita, bet vairs nav, bet nopikoties varēja, Jūs sevišķi kas sniega neredzējuši.

Mīļi sveicinu visus A. un [..]

————————-

[1969?]

Mīļā, mīļā! Tas bij tik negaidīti un tagad es gaidu tikšanos. Ak tas jau būs tikpat kā ar Tevi! Atraksti man savu adresi kāda tev būs – tu braukšot uz Kanādu uz Inesi. Es dzīvoju un zinu ka tas ilgi nevar būt ļauts, kaut gan tagad pie Zigurda man ir ļoti, ļoti labi. Mana adrese
Rīga 12 **** ielā 19
A.L.

Mēs jau dzīvojam pie Siguldas mazā mājiņā. Ir tur jauki. Zigurds braukā uz darbu Rīgā.
Nu – tā – gaidīšu.
Pēc stundas tikšos ar Birutu F.!

Austra

————————————–

1.IX.71. Brēdiņos

Mana mīļā māsiņ! Garām ir vasara – viena liela gara darba diena. Patreiz ir jau rudens, sāk dzeltēt koki – ir jau tumšs vakars – aiz loga līst lietus. Sēdu istabā kuru pirmoreiz šovasar – t.i. rudenī jau – iekurināju. Ir silti – tikai Jānis nenāk vēl no darba mājās – viņš ir vienu dienu projām – kā ceļas tā aizbrauc ar riteni uz kolhoza kantori (3 klm.) un vakaros ap 10 nāk mājās. Ir viņam darba daudz jo lopiņu ir bezgalīgi un par visiem tik sīki dati jāsniedz rajona pārvaldē ka briesmas. Un viņš arī ir tik bezgala precīzs ka kādreiz krīt uz nerviem. Mājās ar mēs dzīvojam priekš tiem mīļiem lopiņiem cik viņu mums ir. Pļaun, nes, ved un baro, baro un uzpasē līdz apnikšanai. Kādreiz sāk viss apnikt un palaižu mazliet visu pār galvu – ienāku istabā un pasēstos – paskatos televizoru – nav tak ko trakot! Darbā jau esmu iekūlusies bet ir jau Jānis arī labs – ļoti pat un nav par ko bēdāties. Ir jau labi ka ir ko gaidīt, par ko rūpēties un zināt ka arī otrs par tevi domā un grib labu. Tas darbs — nedzen jau neviens, bet darbs pats gāžas virsū. Pa atvaļinājumu trīs nedēļas bij Guntas ģimene te – bij ļoti karsts un jauks – daudz peldējāmies un cepām saulē laukā. Vasara bij ļoti jauka – mazliet par retu lietus lija.

Manās bērnu ģimenēs viss pa vecam. Vecie strādā, bērni mācās un aug. Daumuķis ar jau ir mazs, prātīgs vīrelis. Vasarā bij te vēl tāda pati meitene un gāja abiem jauki. Meitas šodien sāk atkal skolas gaitas. Iveta bij vienu nedēļu te un Siguldā pie Ligitas. Smuka meitene izaugusi un jauka – čakla – Dzintra jau bērnus dīda pie darba. Ligita tā vieglāk aug, bet tā ar klavierēm un skolā uz piecniekiem vien – jāpažēlo un pilsētā nav arī tāda tā darba.

Ilgi nebij no Pakalna P. vēstules – no Jaungada, nu saņēmu vēstuli ka ziemā apprecējies. Esot jauks – mīļš draugs un dzīve esot atkal laba. Cik liekas, ātri visas jūtas mainās – cik nesen likās biju pie viņiem un bij vēl Anniņa! Kas viņam tā tāda ir nezinu – tikai Dolē mājiņu pārdevuši un dzīvo Rīgā tagad. Ziemā nomira arī Silkalns – Veronikas vīrs. Vakar saņēmu vēstuli. Tagad dzīvo pie Birutas Jokās. Birutai ir meitēns – šogad iet pirmā klasē un puika mazāks. Veronika tos mācot lasīt, rakstīt un gaidot kad kapu kalniņā vieta saukšot.

Nomira arī Bleivas onkulis. Bijām bērēs – satikāmies ar radiem un veciem Bleivu kaimiņiem. Priedes Pēters – Martiņa nebij jo sāpot kājas ļoti. Tad tās Reveliņ meitas, Reveliņ Arturs – Gunta kā dzīvoja Dauziņos tai jau bij garas runas ar visiem. Vecie palikuši pavisam jauni – jaunie saauguši

Bij Atis, Imants ar ģimenēm. Krišam meita iet skolā sestā klasē un spēlē arī klavieres dūšīgi. Dēls jau 18 gadu – ļoti jauks puisis. Gribējuši pilngadību svētīt un tieši pirms tam nomira v.tēvs.

Ķikuros, Ļaudonā neesmu vairāk bijusi. Gribēju jau Jāni aizvilkt uz to pusi ekskursijā bet bija vasara par īsu.

Rīt braukšu Dzintru apciemot – tie, kā zini, ir pie Cesvaines. – Imants strādā par grāmatvedi ‘Miera’ kolhozā un ciems man tik tālu nemaz neiznāk caur Piebalgu. Tāpat pensiju saņemu Siguldā un tad man katru mēnesi iznāk ciemošanās tur un labi ir – citādi – gribās tikties, bet nevar jau iztaisīties, jā sevišķi nespiež, no mājas.

Nu tā māsiņ, man iet labi – tagad gaidīšu no tevis vēstuli. Cik tu esi bagāta ar bērniem? Vai Inesīte ar Laimonu nu ir pie tevis? Mazā meita laikam ir tālumā? Bet vismaz neesi viena vairs un kādi plāni ir turpmāk jauniem – paliks uz vietas vai ir kur atraduši ko labāku?

Tālu jau esat – vai Dieniņ cik tālu! Kad atkal norimsiet uz vietas – nebūs vairs ko gaidīt, ka bijāt pacēlušies spārnos – gribējās gaidīt – varbūt, varbūt vējš jūs atpūtīs tuvāk!

Jaša ar man neraksta veselu mūžību. Es ziemā aizrakstīju par savas dzīves maiņām – Sandra bij tūlīt atrakstījis Nellijai un priecājoties un sen tā vajadzējis darīt, bet Jaša ko saka nezinu. Sūtīja Guntai naudu mašīnai. Par 1000 dol. varēja dabūt bet tagad Jaša arī atsūtīja, bet pacēla cenas mašīnām vispār un arī par dol. Tā ka tagad palika uz vietas. Gunta grib mēģināt kaut kur kaut kā varbūt lietotu dabūt, bet nu pagaidām līdz pavasara būs jānogaida – tad redzēs tālāk varbūt cenas atkal ar laiku pazeminās – bet tagad ir vēl puse klāt nākusi.

Ko vēl tev pateikt? – Es jau te pierakstu, bet vai tu varēsi izlasīt – tā ir cita lieta.
Biju sēnēs, bet nezinu par ko viņas neaug — tagad i līst i silts ir, bet mežs ir tukšs kā izslaucīts – kā agrāk baravikas auga!

Veronika sūtījusi tev sveicienus – griboties zināt kā mums ejot – vai tu rakstot – negribētos neko nezināt kamēr dzīva esot – domās bieži mūs atceroties.

Jānis nāk mājās – tev māšelīt visu labāko – atraksti – kā iet Inesītei un Laimonim? Sveicieni viņiem no mums –
Buča Austra
Raksti uz Siguldu.

——————————-

 [no date – early 1972]                    

Mīļo māšelīt! Es reti rakstu – vai ne, bet zini – tā tas aiziet. Darba ir daudz un nogurusi vakaros, ka negribas ne ar ko vairs aizņemties.

Tagad esmu Siguldā. Atbraucu pēc pensijas. Varētu jau nokārtoties lai viņu saņemu Dzērbenē, tur Brēdiņos, bet labi ir izrauties un atbraukt uz pāris dienām šurp un redzēt pasauli un cilvēkus. Tur jau dienas paiet klusumā un dziļā vientulībā – tiekos tikai ar saviem lopiņiem un viņi sevišķi – Jānis un krustmāte – smalki grib apkalpot savus četrkājaiņus. Tamdēļ ar paņem visu dienu darbu. Ej un ej! Ziemā mazliet brīvs paliek bet pārējais laiks – traks darbs. Bērni jau baras, ka man to nevajadzējis — es nezinu – vēl jāmēģina. Sāp jau rokas un kājas, bet pēc gada Jānis būs pensijā tad jau tas paņems daļu to darbu uz sevis. Vasaru saknes audzēšana, ravēšana un siena pļaušana no Jāņdienas līdz rudenim – vispār darbietilpīga māja – i pateikt nevar ko – bet dienu noeju kā uzvilkta.

Vakar aizbraucu uz Rīgu uz kino. Rāda Amerikāņu filmu – ‘Mūzikas skaņas’. Palladiumā rāda četri mēneši un biļetes izrauj no rīta stāvot garās rindās. Cilvēki iet pa 10 reizes. Es ar aizbraucu un noskatījos – jauki! Kaut ko tādu reti var redzēt. Šodien braucu mājās. Linards mani aizvedīs. Citādi jau dzīvīte nekas. Jānis ir labs pret mani – es tomēr esmu pati par sevi – neviens man nemaisās, kā gribu ta daru un tas jau ir jauki. Nevienam pa kājām nemaisos.

Zigurds taisīs kāzas pavasarī. Tagad dūšīgi raujas lai nopelnītu un uz 28. maiju būs kāzas Brēdiņos. Kad tā saskaita draugus un tuvākos radus – iznāk ap 80 gab. un viņam cilvēkam nebij kur un Brēdiņos jau ir jauki – apkārt ziedēs ievas un lakstīgalas un centīsimies būt jautri un priecīgi. Mirdza varbūt būs laba sieva – tāda klusa un mierīga – nevar jau tik labi atklāt kāda īsti – sevi tā neatklāj, bet labi viņi jūtas lai tad arī mēģina – pusmūžs jau nodzīvots. Tak jau var ar prātu to saskaņu jau meklēt. Nu tā tad māsiņ uz kāzām!!!

Bērni aug labi. Daumants iet bērnu dārzā. Ligita jau liela meita. Ātrāk bērni attīstās liekas kā mēs savā laikā, bet tāpat vien jau bija. Bij 13-14 g. vecumā jau mīlestības gana – gribējās dejot – bija jau tāpat. Tā arī Iveta jau veidojas meita ar savu prātu. Normundu nodeva specialā skolā – viņš mazliet raustīja valodu – tur viņus izlabo. Skola kur nodod pliku puiku un valsts par viņu gādā: ģērbj, baro un māca. Valsts jau mums uztur skolas, slimnīcas. Ārstēšanās, apskate gulēšana slimnīcā, skolas nauda – nekas nav jāmaksā.

Ligitai ļoti labi iet ar klavierspēli uz priekšu. Tagad jau 6. klasē un grūtas etīdes spēlē un tad viņa visas dziesmas rauj vaļā, kur tik dzird kādu melodiju tūlīt iet ar abām rokām. Ta jau labs meitēns – gaišu galvu!

To ka nomira Bleives tēvs es laikam tev rakstīju – tāpat Silkalns. Es Veronikai aizrakstīju, bet atbildes neesmu saņēmusi. Pakalnam man nevedas rakstīt un tā es pēc tam ka teica ka no Doles aizgājis – apprecējies un dzīvo Rīgā – neesmu vairs rakstījusi.

Pie tās Matutes esmu divas reizes bijusi, bet uz zvana neatver – nav bijis mājās un vakaros nav bijis izdevības tur nokļūt. Varbūt nākošo vasaru ka būs gaišs – pa tumsu Rīgā negribās klaiņot. Ko lai tev vēl pastāstu? Es te rakstu, bet grūti tev būs salasīt – man rokā tāda ķēmīga pildspalva – grūti turas, bet burto vien.

Ko tu tagad dari? Vai meita ir kāda pie tevis? Nevajadzēja tā dzīties vienai atpakaļ uz Austrāliju ka bērni laižas prom no turienes. Grūti jau gadiem vienam dzīvot. Un mīļo māsiņ, tu tās mašīnas dēļ gan nedomā neko – gan jau viņi te ko izdomās. Nopirks jaunas daļas par tiem sūtītiem un sataisīs kādu vecu mašīnu. Lūdzama nepūlies un nedomā ka gaidām no tevis – es saku – gan jau – Linards jau atrod no visa izeju – gan iztaisīs kaut kā uz priekšu lai vai var tikt. Paps jau ir centies daudz – es to nekad no viņa negaidīju un tamdēļ neaizmirsīšu viņa labo sirdi. Mīļo māsiņ tā dzīve gan ir dīvaina un tomēr tik gara – ka padomā kas viss nav bijis un vēl tik daudz kas nav bijis un varēja būt – ak kungs, ka visu atceras – daudz, daudz ir darīts, daudz domāts, ilgots, gūts un pazaudēts. Ai! Ka tā padomā, tad laikam jau tagad varētu būt laimīga un tad arī jādzīvo un tā jājūtas.

Raksti par sevi, saviem bērniem – lūdzu mīļo māsiņ.
Lai tev skaisti Ziemassvētki un sagaidi sev laimīgu Jauno gadu!
No sirds novēlu visu labāko!
Buča no A.

**********************************************************

JĒKABS (JAŠA) LĀCIS

[Erna’s brother-in-law, Austra’s husband, re-married to Alma, living in Toronto, Canada]
[Jēkabs Lācis
Dzimis 1907. gada 10. martā Ļaudonas pag.
Miris 1975. gada 5. septembrī Temagami, Ont. (uz savas salas)
Dieva mierā pavadīts 9. septembrī Latviešu kapos Toronto ]

—————————–

December 1968

Sveicieni Ziemas Svētkiem Tev un Dzidrai no Kanadas mednieka!
1968.g. Ziemas Svētkos. Toronto, Canada.
Tas mans pirmais “mūss” (moose) šinī zemē.

————–

.

[fragment]                                                   
[december]

No Latvijas nu ilgi neesmu neko dzirdējis. Neesmu vēl no Guntas saņēmis apstiprinājumu kā visi tie $1000 – ir saņemti – (pēdējo nosūtīju jūlijā). Mēs dzīvojam pa vecam. Alma pag. otrdien 7. dec. aizlidoja uz Ņujorku viņai tur brāļa sieva un brāļa dēls (brālis Latvijā šovasar mira – no pārcelšanās – baļķus ceļot uz traktora). Tiem Ņujorkā neiet diez kā ar veselību – Andrim par daudz nervu saspīlējums – viņš stipri jūtīgas dabas. Viņš strādāja vienu laiku kā kompjuteru programers. Pašlaik nestrādā. Alma tikai rītā būs atpakaļ ar pēcpusdienas lidmašīnu. Astrīda ar Ati un bērnu aizbrauca šo vīkendu pie Sandra uz Saginavu – viņi atpērk no Sandra to Temagami saliņas pusi kas Sandram (būtībā Elzai) piederēja. Tad nu mēs būsim pusīpašnieki ar Astrīdu un Ati. Es tur vairāk nekā negribu pielikt – ja Atis grib lai taisa – viņiem jau tāpat viss tas paliks jo Atis man tur daudz par šiem gadiem palīdzējis darīt.

Vakar biju pie Tikiņ Volda uz vārda dienas svētīšanu – tie bij sarīkojuši kopā pavisam 4 Voldi to balli – Tikiņu pagrabā. Puse ciemiņu bij sveši – tā ka mājā braucot ar Velpiem (Velpa Koke Almas Rīgas draudzene) norunājām ka no tādas kopējas balles nekas lāga nav. Nav tādas sirsnības kā kad visi ir veci paziņas. Dzert arī nedrīkst – vismaz tie kas brauc – jo tagad ir priekšsvētku laiks un policija stopē visus vāģus pēc kārtas uz dažām ielām – ķer iereibušos braucējus. Šodien rakstu vēstules un čekus un balancēju budžetu – šinī laikā vienmēr sarodas visādas labdarības un latviešu biedrības kas apelē pie mūsu sirdsapziņas.

No Ineses un Laimona neesam nekā dzirdējuši kopš pag. pavasara. Tiem laikam tā apkārtējā dzīve paņem visu viņu laiku.
Nu labu veselību un možu garu Erniņ!
Jaša.

——————————–

[Xmas card]
Toronto 1971. decembrī

Sveicieni Erniņ no sniegotās Kanādas!

Pie mums Toronto gan pašlaik sniega nav, bija ap 5 collas bet nokusa, vakar vakarā bij 600F. Rekords priekš visiem laikiem decembra mēnesī. Vankuverā dzirdam radio, esot 11 collas. Pie mums pieturas caurmērā silts rudens. Pēdējo reizi kad rakstījām Tev oktobra sākumā taisījāmies uz “mūsu” jakti. 4. oktobra rītā — taisni Tavā dzimšanas dienā, turpat pie salas uz “Sand Point’a” nošāvu 2 1/2 g. vecu “mūsa” bulli — ragi (39 collas plati) drīz būs pie pagraba sienas. Alma ieraudzīja ka šis peld no Camp Cayuga’s uz Sand Pointu, es biju laivā un pašlaik biju gatavs braukt pie citiem medniekiem uz to tālo ezeru — ta viss gāja milzīgā steigā un pēc dažādiem manevriem (ūdenī peldot nedrīkst šaut) es tomēr paveicu to visu. Visu nedēļu gaidot otrā ezera mednieki neredzēja neko. Pēc nedēļas visi atbraucām mājā.

Jaša

———————–

13.V.72.

Sveiki Erniņ!

Nu kad esmu pieaugušo kārta domāju laika vajadzētu būt vairāk, bet līdz šim tā nav. Pensijā aizgāju 31. martā. Tūliņ pēc tam pārdevām Manitobas ielas māju un bij jāpārvācas pie Ata un Astridas. Nu visi dzīvojam šeit, šie augšā, mēs apakšā – mantas kastes gar sienām, mēbeles gandrīz cita uz citas. Un tas tā būs līdz 1. jūlijam kad jaunie ievāksies savā jaunā (lielākā) mājā pāri ielai taisni pret mums. Tā māja tiek celta ir jau zem jumta un būvētājs strādā pilnā sparā arī sestdienās. Tad nu mēs pārņemsim šito veco un mums diviem jau nu viņa arī būs liela. Šis laiks ir aizgājis vienā steigā jo pēc 18 gadu nodzīvošanas uz vietas jau krāmu netrūkst ko vākt. Man jau aprīlis aizgāja vienā steigā un bij ko norauties cilājot un nēsājot tās kastes un galvenais gudrojot kur likt. Ir gan jocīgi kā visādi cilvēks var dzīvot – Vācijā ar nedaudz koferīšiem bijām dzīvi un veseli un te nu cīnies ar mantu kalniem un vēl nav labi.

Pašlaik te dzīve nav tik mierīga kā vecā vietā jo jauniem jau draugu daudz un visi ir dzīvības pilni un miera nav. Mums jau šinī vasarā arī būs vairāk ko darīt kamēr atkal iekārtosimies kad šie pārcelsies uz jauno māju. Man liekās kā dzīvojot tik tuvu kopā mūsu dzīve arī nākotnē nebūs tik mierīga kā tas būtu bijis vecā vietā. Bet laikam jau pārlieku liels miers arī nav neko veselīgs. – Es ceru ka Inese ar Laimonu brauks atpakaļ uz Kanādu un ņems arī Tevi līdz. Jā nu jūs visi pārcelsities uz Britu Kolombiju tad jau nu gan mēs gribētu jūs apciemot tur.

Kā jau Tu arī droši vien zināsi – Zigurdam 27. maija būs kāzas. Tās viesības būšot Dzērbenē un cerot sagaidīt daudzus mūsu radus uz tām kāzu svinībām. Austra man te bija atrakstījusi garā vēstulē par visiem kā kuram iet. Par bērniem un bērnu bērniem – Guntai liekās nekad nav laika tā visu uzrakstīt. Tad nu es arī zinu ko vairāk. Zigurdam tā izredzētā esot mazrunīga un Austra saka Zigurds jau esot tāds pats – ne no viena ne otra vārdu nevarot izspiest. Austra saka tad nu abi klusējot vien varēšot to lielo laimi baudīt.

Nu mēs ceram tai kāzu laikā būt uz salas un tad nu būs jāpaceļ glāze un jāiedzer uz viņu veselību un laimīgu dzīvi. Jā kurš gan tai laikā nesapņo par to gaišo nākotni un cikiem vien viņa piepildās. Bet vai nu tādēļ necerēsi un nesapņosi – tikai tādēļ ka tik daudziem tie sapņi sabrūk. Ne tikai cilvēkiem, pat veselām tautām viņi sabrūk, dzīve tomēr rit tālāk.

Visu labu!
Jaša

Saņem arī no manis sirsnīgus sveicienus un paldies par pūlēm ar to manas mātes bildi. Palieku Tev parādniece. Mēs jau priecātos gan kad Tu arī te uz šo kontinentu pārceltos, bet sabiedriskā ziņā Jums visiem būtu labāk te Toronto, jo te ir daudz vairāk latviešu kā Vankuverā. Atraksti atkal mums.

Alma.

[Zigurda kāzas 27.5.1972]

*************************************************************

GUNTA LĀCIS

[Erna’s niece, Austra’s and Jaša’s eldest daughter]
1989.gada 25.janvārī

Sveicināta, Ernas tante!

Lai arī uz konverta nebija mans uzvārds, bet tikai vārdi, es Tavu vēstuli saņēmu. Tikai – vienu dienu par vēlu. Iepriekšējā dienā mira mana mamma un Tava māsa. Tātad mira 22. janvārī pēcpusdienā.

Atraksti, lūdzu, uz kādu adresi Tu vēstules sūtīji uz Rīgu. Varbūt tā bija mana brāļa adrese? Tad vajadzētu saņemt.

Brālis Zigurds dzīvoja apm. 10 gadus te, Siguldas apkārtnē, kur viņš bija nopircis mazu lauku mājiņu, tur viņš kopa dārzu un nedaudz lopu. Mamma viņam palīdzēja tikt ar bērniem galā, pieskatīja, kamēr tie bija mazi (Zigurds vēlu apprecējās). Tagad bērni paaugās līdz skolas vecumam un Zigurda sieva vairs negribēja uz laukiem dzīvot un viņi pagājušā gadā aizgāja atpakaļ uz savu Rīgas dzīvoklīti. Mamma mazajā mājiņā palika viena. Zigurds ar bērniem brauca brīvajās dienās uz šo mājiņu (Zigurds strādāja katru trešo diennakti). Pēdējā laikā, bērniem ejot uz skolu, Zigurds brauca vairāk viens pats.

Šo rudeni, 7. oktobrī Zigurds saslima un 12. oktobrī mira (nieres atteica). Mamma to ļoti smagi pārdzīvoja, sirds jau tā bija cietusi drausmīgajos Sibīrijas gados. Mēs braukājām pie viņas un gādājām, kā vien mācējām. Pie mums viņa dzīvot atteicās, jo tur viņa esot tuvāk Zigurdam, viņa vēl arvien jūtot viņa tuvumu, bez tam viņa negribēja pie mums, jo mans vīrs – Linards ir ar diezgan nejauku raksturu.

Nu ko, mēs vedām viņai un viņas sunītim – vēl Zigurda gādātam, ēdamo. Vēl sestdienas pēcpusdienā uz viņas vēlēšanos atvedām viņai pilnu tīkliņu ar grāmatām un avīzēm – jaunākām. Svētdien pēcpusdienā atbrauca kaimiņš un teica, ka iegājis (mēs viņu lūdzām šad tad ieiet paskatīties) un atradis, ka kritusi un guļot mirusi. Atsaucām ārstu – konstatēja, ka momentā sirds atteikusi un uz vietas mirusi. Labi, ka viņa līdz beidzamam vēl bija spējīga ļoti skaidri domāt, lasīja daudz un bez brillēm, sevi pilnīgi apkopa, mēs tikai piegādājām visu un mazgājām veļu.

Ļoti žēl, ka viņa nesaņēma Tavu vēstuli vēl. Vēl dažas dienas pirms nāves pieminēja – nez kur nu esot Erna, nekādu ziņu. Es šovasar no 20.jūnija līdz 5.augustam biju ciemos pie Almas. Tas bija manas dzīves vienīgais atvaļinājums. Visu dzīvi esmu ļoti smagi un daudz strādājusi, var teikt vīriešu darbu. Uzcēlām māju Siguldas nomalē, ir mašīna. Mašīna gan ir šausmīgs krāms, bet tādas čaumalas mums te ir, toties maksā viņas asiņainu sviedru naudu, un pēc 6 gadiem visa virsbūve ir kā siets izrūsējusi. Nu tās ir mūsu dzīves nedienas.

Man ir divi bērni – Ligita, 30 gadu veca, precējusies, viņai ir atkal meita un dēls; — Daumantu, viņam ir 21 gads, nupat Ziemassvētku vakarā apprecinājām. Daumants pagaidām ir kara dienestā tepat Rīgā (laimējās).

Kanādu apmeklēju pēc Almas izsaukuma, ceļu apmaksāju pati. Jau divas reizes (79. un 82. gadā) biju saņēmusi izsaukumu, bet mūsu politika toreiz bija savādāka. Tagad brauc, kurus vien izsauc, rakstām un runājam, ko domājam (gandrīz), vārdu sakot, sākam celties kājās. Daudzi ārzemju latvieši nosoda mūs, bet mēs jau savādāk nevarējām, ja gribējām izdzīvot. Mums nelaimējās izbraukt ārzemēs, lai tad nosodoši skatītos uz Latviju un tur esošiem. Mums bija jādomā, ko šodien ēdīsim un kā saglabāsimies.

Algas mums ir smieklīgi mazas, bet mēs audzējam tulpes, narcises un paši savām vajadzībām saknes. Tas ir mūsu papildus ienākums. Par algu neuzcelsi māju un nenopirksi mašīnu, labi, ja paēdīsi un kaut kā apģērbsies.

Nu ko – būdama Kanādā pie Almas (viņi bija bezgala labi, ka mūs atcerējās, sevišķi daudz pateicības esmu Atim parādā) dabūju vienu Tavu grāmatu, ko atvedu mammai kā dāvanu. Alma neko nezināja stāstīt, kur Tu esi pašlaik. Būtu es zinājusi, ka Montreālā, mēs būtu tikušās, jo es izbraucu no Montreālas lidlauka. Pie manis uz Toronto bija atbraukusi Elzas tante un Ruta. Žēl, bet tik tuvi radi, bet esam tā atsvešinājušies. Te, Latvijā, jau mēs esam maz pavisam. Kas nu esam palikuši aiz Ķikuru Austras, tie šo piektdienu viņu pavadīsim pēdējā gaitā un pulkst. 16.00 guldīsim Siguldas kapsētā netālu no Zigurda.

Aizrakstīšu arī uz Austrāliju.
Sveicieni pēdējie no mammas un no mums visiem Tev un arī Inesei —
Gunta

———————–

 [23.8.89.]

Sveicināta, Ernas tant!

Nevaru sagaidīt no jums ne no viena vēstules. Ar lielu prieku saņēmu no Austrālijas sūtīto grāmatu. Tu, Ernas tant, rakstīji, ka sūtīsi savu dzejas grāmatu. Vai tā nav izsūtīta, vai nav atnākusi?

Man ir ļoti bēdīgi, jo nav vairs mana mīļā brāļa un mammas. Bieži vien gribās ar viņiem parunāties. Ir tik daudz jautājumu, kas paliks neatbildēti. Pamazām jāiekārto kapu vieta. Liksim kapiņam apmali, vēl jāstāda žodziņi, šovasar apstādīju tikai puķītes.

Es lasu Tavas un Sarmas vēstules un domāju – cik grūti ir Tev gājis! Gars raujas brīvībā, bet kājas pieķēdējis pienākums. Nu tagad taču Tu dzīvo kā pati gribi un vari? Vai Inese tā arī vairs neprecas?

Jūliju biju Ļaudonas pusē. Bijām kapos, apraudzīju abus vectēvus. Tava papa kapam pāri saaugušas liepiņas, uz kapiņa nedaudz aug kapa mētra. Sakārtojām, jo nu jau arī tur esmu vienīgā kopēja palikusi.

Dzintra (Iesalniece) dzīvo aiz Jēkabpils. Mums tagad sāk valsts daļēji atmaksāt mantu izvestajiem. Dod arī mājas atpakaļ. Dažam jau ir tikai vieta vēl redzama, kur māja bijusi. Mūsu Ruķi ir vēl diezgan labi saglabājušies. Sevišķi māja. Nav ne plaisu, ne pārbūvēts. Vienīgi jākrāso būtu spēcīgi. Tur tagad iekšā dzīvo 3 vecīši. Māja pašlaik pieder veselības ministrijai. Es jau gribētu, lai tur Dzintra iet iekšā. Viņā ir daudz lauksaimnieka spara – viņa kopj saimniecības teļus, savas 2 govis, cūkas. Arī dēls viņai ir ļoti apsviedīgs un izdarīgs. Darām visu, lai atdabūtu Ruķus. Man jau ir māja Siguldas nomalē, dēls Daumants ar savu sievu un mazo dēliņu Edgaru dzīvo pie mums. Meita, Ligita, negrib tik tālu iet projām, viņas vīrs arī ar lauku būšanu negrib nodarboties. Nu redzēs, kā tas izveidosies.

Nobraucām toreiz garām Ķikuru ceļa galam. Ceļš tāpat ieiet, tur droši vien ir vēl kādas mājas. Nebija laika iebraukt. Man dēls teica kādreiz, kad nāks mājās (šonedēļ) no armijas, izvadāt arī uz Ķikuru vietu, sen neesmu bijusi tur.

Kā ir ar veselību? Nākošo vasaru mums ir lielie dziesmas svētki, solās būt varen plaši, es arī dziedu. Varbūt saņemsities un atbraucat?! Būs arī brīvās pasaules kori un dejotāji. Iepriekšējos dziesmu svētkos dejas svētki notika stadionā, reizē dejoja 6000 dejotāju, mirdzēja tērpi, es raudāju skatīdamās, tas bija kaut kas grandiozs. Pārdomā, tant, aizvestu mēs Tevi arī uz Ķikuriem.

Sveicini meitas. To radu ir tik maz, vienmēr esmu domājusi – kaut kur pasaulē ir māsīcas un brālēni. Sandra bērni mani, vispār mūs laikam neatzīst. Arī kad Elzas tante ar Rutu iebrauc Latvijā, nekad mums neziņo. Arī Ružiņ tantes bērni mūs netur vērtē. Viņas vecākais dēls (Nellij tante teica) teicis – tā viņiem vajadzējis, ka izveda, visi bijuši jāiznīcina. Nu ko, vainīgs vienmēr ir tas, kas kaut ko dara, kas neko nedara, tam arī vainu nav par ko pielikt. Labi, šoreiz beigšu, runāt jau varētu daudz –

Visu mīļū —             Gunta

——————————

[before Xmas 1989]

Sveika, Ernas tant!

Tavu grāmatu saņēmu krietnu laiku pirms vēstules. Arī izlasīju. Man ir tik žēl, ka mamma to vairs nevar izdarīt. Viņai tas būtu pārdzīvojums – it kā parunāties ar Tevi par jaunības dienām. Mēs jau to nevarējām pateikt. Viņa reiz, drīz pēc savas atgriešanās no Sibīrijas, mūs izvadāja un stāstīja, gan par Sāvienas pusi, gan par Ķikuriem. No tālajām bērnu dienām es atceros, kā izskatījās mājas, pagalms, saimniecības ēkas, vecā mamma. Bet ūdeņi aiztek, cilvēki aiziet.

Tad tagad jūs esat Kalgari. Manai darba biedrenei pagājušo ziemu tur bija vīrs Olimpiādē. Viņš taisa Rīgā sporta bobus (brauc no kalna ar ragaviņām). Tad stāstīja, rādīja bildes. Izskatās paskarba vieta, bet man ļoti patika tie kalnu meži, ko rādīja pa televīziju. Vai tad jums tā liekās, ka tur jums patiks, jeb noteicošais ir tikai darbs? Un ja atkal mainīsies darbs, tad mājiņu pārdosiet un atkal pārcelsities citur? Interesanti jau būtu tikties ar Inesi un Dzidru. Ir tik dīvaini, — mēs taču esam tik tuvu radu, un nekādu sakaru.

Nāk jauns gads, jauns pakāpiens, nu jau liekās, ka man arī sāk iet lejup. Nu prieks, ka aug vismaz mazie. Nāk ziemassvētki, kas tie par svētkiem, nevar svecītes dabūt, nezinu arī, ko uzlikšu galdā – jānošķovē kāposti, jāsavāra kartupeļi un kāds cepetītis. Varētu jau ilgi un dikti pieciest, ja tik zinātu, ka reiz dzīvē ietu atkal kalnup. Cilvēki zaudējuši darba tikumu – tas ar varu ir izdzīts; taču latviešu gars vēl ir dzīvs un agri vai vēlāk tas cels mūs – to es droši ticu un cīnos par to.

Sveicieni arī Dzidrai un Inesei. Gaidīšu to dienu kad viņas redzēšu, visu skaistu –
Gunta

—————–

[mailed 27.III.91 from Toronto; on writing paper with Latvian motif top left]
G. Lāce

West Hill, Ont

Sveika Ernas tante un Inese!

Rakstu jums tepat no Toronto. Jau trešo mēnesi esmu te, pie Astrīdas. Atbraucu 1. janvārī un tūlīt sāku strādāt pie Anitas, Anitai ir ēdnīca. Darbā eju no 6 rītā līdz 2 vai 3 pēcpusdienā. Strādāju visus darbus, kas vien nāk priekšā tādā virtuvē un ēdamzālē. Pēcpusdienās šuju – vienam korim garās kleitas, mājniekiem, nedaudz ko pārtaisu sev. Tā iet dienas, pelnu arī naudiņu, kuru lielo daļu vedīšu naudā uz Latviju, lai varētu palīdzēt bērniem ko celt vai iegādāt. Daumants, mans dēls, joprojām grib dabūt zemi (tu par Ķikuru zemi neesi padomājusi?) un sākt lauksaimniekot. Projām, atpakaļ uz Siguldu. Gribu braukt maija sākumā, jo jāstrādā dārzā.

Esmu lasījusi tavas grāmatas, bet es ļoti gribētu lūgt, lau tu uzraksti par manu mammu – kāda viņa bija jaunībā, kā tas bija ar manu tēvu, kad sākās un kā ar Almu. Man mammai negribējās nekad prasīt, baidījos sāpināt, arvien domāju – vēl laika gana, kamēr viņa vairs nebija. Tikai, lūdzu atklāti, konkrēti, visu, ko zini lūdzu.

Adresē, lūdzu uz Tilta ielu Siguldā un tā lai es saņemu maija vidū vai beigās (es domāju – vēstuli par mammu). Tas ir man liels lūgums un es ceru, ka tu, Ernas tant, to uzrakstīsi.

Kā nu jums iet? Esat iedzīvojušās? Pieradušas? Jums Kalgari droši vien ir kārtīga ziema, šeit Toronto es teiktu, ka tādas nebija. Kā Inesei veicās ar darbu? Ir apmierināta? Žēl, ka esat tik tālu – manas tuvākās radinieces.

Šoziem iet cīņa par Ruķu atgūšanu. Dzintra tur cīnās arī par mani, jo es viņai novēlēju dabūt Ruķus – viņa visu dzīvi ir strādājusi ar lopiem, pie zemes un arī Sibīrijā kā mazākā cieta visvairāk – vairākas reizes jau no bada bija nesamaņā, tad mēs ar brāli gājām ubagot kartupeļu mizas, lai glābtu māsu. Pie mantas dalīšanas piedalās arī Zigurda sieva, Mirdza.

Gaidu to dienu, kad atkal braukšu uz Latviju, ilgas dienu un nakti dzen domas tikai turp. Lai cik te labi un tur grūti, tikai Latvijā gribu būt, to nu es zinu noteikti!

Labi, sveicinu jūs un novēlu visu visu labu –
Gunta

Mana Siguldas adrese:
Latvijas Republika
Rīgas rajons
Siguldas ciema

——————————————————-

[Xmas card]

Mēs dzīvojam ciešami; ja mēs izturējām Sibīriju, ko es uzskatu par ārkārtēju brīnumu, tad savā tēvzemē jau nu mūs tik viegli nepieveiks nedienas. Gan nāks arī mums labākas dienas, paēduši esam, jo mums ir dārzs, saņemam abi ar Linardu pensiju, katrs 23 latus (apm. 30 dol.) mēnesī. Daudz dažādu izdevumu, bet knapinoties galus savelkam un mums, tant, tiešām neko nevajaga. Dēls pagaidām strādā 2 maiņas dienā, savu ģimeni (sievu, 2 dēlus) uztur, grūtāk iet meitai, gan viņai, gan arī vīram nav darba. Mazbērni iet skolā, apģērbu šādu tādu mazbērniem saņēmām no humānās palīdzības. Es turu vistas, lai ir kāds aizdars; tā dzīvojam, citiem ir sliktāk, citi dzīvo bagāti. Atrakstiet, lūdzu kādreiz.

  Gunta

Dzintra ar vīru un dēla ģimeni dzīvo Ruķos. Smagi strādā, lai atjaunotu saimniecību. Es no savas daļas atteicos par labu māsai, lai nebūtu jāpārdod Ruķi. Zigurda sieva gan gribēja, ka Ruķus pārdod un naudu sadala. Nepiekritu, izmaksāja inventāra, lopu tiesu viņai, māja tika saglabāta. Lai viņai veicās!

————————

1994.g. 19.febr.

Sveicināta, Ernas tante!

Paldies par laba vēlējumiem Jaunajā gadā. Laiks iet ātri, tā sestā daļa jau nodzīvota, nesot līdzi nedaudz prieka, daudz rūpju un cerību uz priekšu.

Cik saprotu, tu neesi izpratusi dažus faktus. Pēc mammas un mana brāļa Zigurda nāves sākām pieprasīt atpakaļ ‘Ruķus’, jo pēc visiem likumiem to varēja sākt darīt. Savu daļu pieprasīja Zigurda sieva – Mirdza, ko arī no mantas saņēma naudā. Vēl ir jāizmaksā viņai trešā daļa no zemes uz ko viņa pastāv. Es no savas daļas atteicos par labu savai māsai Dzintrai Iesalniecei. Viņa ar milzu enerģiju tagad saimnieko ‘Ruķos’. Apprecējās viņa ar Ļaudonas Iesalnieku – Imantu. Viņai ir meita, aizprecēta uz Smiltenes pusi (saimnieko sava vīra mājās, ir divas meitas) un dēls Normunds, kurš palīdz ‘Ruķos’. Atteicos no savas daļas, lai māsai būtu vieglāk, jo Ruķi prasīja arī milzum daudz atjaunošanas. Es domāju – Dzintra cieta Sibīrijā visvairāk, divas reizes jau no bada bija satūkusi un nesamaņā, mēs ar brāli gājām ubagot kartupeļu mizas, kurām pateicoties arī viņa izdzīvoja. Pēc apprecēšanās visu dzīvi viņa ir dzīvojusi uz laukiem, turējusi pāris gotiņas un strādājusi kolhozā un tāpēc es atteicos no visa par labu viņai.

Man ir meita un dēls. Meita – Ligita precēta Glāzniece dzīvo Siguldā, viņai ir meita Sandra un dēls Arnis. Mans dēls Daumants Lācis dzīvo netālu uz laukiem, īrē dzīvokli, ir precējies, viņam ir 3 dēli: Edgars, Aigars un Kristaps. Kristapiņam ir tikai mēnesis vēl.

Tu brīnies, kāpēc man ir uzvārds Lācis. Nu tas bija tā – manu izredzēto sauca Linards Jurka, viņš bija bārenis no Rīgas, dzīvoja Madonā, iepazinos Ļaudonā kādā zaļumballē. Viņš bija 6 gadus par mani vecāks, strādāja Madonā transporta iestādē par šoferi. Tur bija daudz krievu un krieviem ir tāds vārds Jurka (vīriešu vārds) un visi viņi tā arī runāja, bet viņam tas nepatika un pie laulāšanās viņš pārnāca manā uzvārdā, jo likumi to atļāva un man nekas nebija pretī. Tā es arī paliku Gunta Lāce. Smieklīgi vienīgi mums ir tie uzvārdu pārveidojumi – un ka var no lāča iznākt lāce.

Tu raksti, ka mans tēvs ļoti pārdzīvoja, kā tas sanāca ar Almu. Nu, to viņš godīgi nopelnīja. Arī Astrīda teica, ka visu mūžu viņas māte ir bendējusi mana papa nervus. Almai jau nu gan ir drusku raksturiņš!!! Pašlaik viņai arī ir smagi ar veselību – nelielas triekas viņu moka, cik saprotu, nevar neko vairs staigāt.

Vēl sarakstos ar Astrīdu. Cenšos naidu neturēt, lai gan varēja kaut 50. daļu no mantojuma atsūtīt arī šiem bērniem. Nu, paldies arī par tām no citiem savāktajām drēbēm priekš mums, tak drusku vieglāk bija. Nāk pavasaris, pāri mums spīd dzimtenes saule un tas nav maz.

Visu labu jums visiem —               Gunta.

——————————————-

1994.g. 29.sept.

Sveicināta, Ernas tante!

Paldies par vēstuli, kartiņu. Skatos un domāju, cik vecas mēs jau esam, kaut visu laiku domāju par tavām meitām kā par jaunām meitenēm. Laiks tek un tek, diena aiz dienas ar darbu un rūpi un nemaz nemani, cik daudz gadu jau garām. Kas vēl priekšā? Dažādas kaites sāk mākt, sāk sāpēt visas malas, bet jācenšas vēl palīdzēt bērniem, mazbērniem.

Vasara bija karsta arī pie mums, pusotru mēnesi nenolija ne pile. Kaut kas jau izauga. Šogad varens sēņu gads, taisu ziemai visādos veidos.

Bijām aizbraukuši uz Ļaudonu pie Dzintras. Grūti viņai iet, bet tā ir tēva māja, kur viss no ēkām vēl saglabājies, jāiztaisa tikai remonts. Viņai strādīgs dēls, ceru, ka nepagurs.

Dzintra bārās, ka neviens neko nedara, lai atgūtu Ķikuru zemi, š.g. oktobris ir pēdējais laiks to darīt. Reiz tu teici, ka došot kādam nomā. Pagastā par to neko nezina un saka, lai es kārtoju atgūšanu, vismaz sertifikātus varētu iegūt. Ja tu neko nedari, esi tik laba un atsūti man pilnvaru to saņemt. Mamma mirdama lūdza neatstāt to novārtā. Jau tā esam apzagti līdz ādai. Tie kungi, kuri augšā, tūkst aiz bagātības. Lūdzu! Un ja tu gribi pati kārtot, tad steidzies!

Sveicini Inesi un Dzidru no manis, lai viņām labi klājās un tev novēlu veselību, lai vari vēl atbraukt uz Latviju, jo nekur nav tik skaisti kā te.

Visu to labāko —                             Gunta

—————

Mīļā Gunta!

Rakstu Tev ko prasīji. Tu jādomā zini, ka Austra un Jaša bija skolas biedri un draudzējās jau ilgi, tad apprecējās. Viņi bija skaistākais un laimīgākais pāris — Austra slaida, veselīga, skaista, Jaša ja sejā ne sevišķi skaists, augumā slaids, izskatīgs, elegants, tikko beidzis skolu jau kļuva pagasta vecākais ievēlēts vēl un vēl no jauna. Ļaudonieši mīlēja un bija lepni uz viņiem. (Pajautā vecajiem Ļaudonas tēviem…) Viņi strādāja nopietni un apzinīgi Ruķos un darba bija ļoti daudz. Saimniecība plauka, viņi uzcēla seklo kūti, (ar uzbraucamo ceļu un šķūni), vēlāk jaunu dzīvojamo māju. Jaša tēvs, vecais Ruķu paps, stādīja un rūpējās par lielo augļu dārzu. Austrai bija sevišķi daudz darba — jo vasarās tur ciemojās izlutinātie Rīgas radi — Jaša māsas un laimīgais, slinkais Jaša vecākais brālis Sandra. Tie bija skaisti laimīgi gadi. Nāca mazie — Zigurds un Gunta. Ja kāda nesaprašanās patraucēja kopdzīvi, tā gadījās vēlāk, pirms trešā bērna dzimšanas, kad Jašam arvien ilgāk bija jāstrādā pag. valdē un Austrai visa nedēļa bija jāvada ar mājas darbiem un lopiem. Tad svētdienās Austrai gribējās iziet sabiedrībā, bet Jašam gribējās palikt mājā. Austra kļuva greizsirdīga uz pagasta valdes dāmām (tur bija kāda koķete policista sieva…) un Jaša kļuva greizsirdīgs un nobijies no jaunajiem elektriķiem, kas tai vasarā strādāja Ruķos pie jaunās mājas pabeigšanas. Par šīm sāpīgām nesaprašanas lietām man bija zināms tādēļ ka Jaša un Austra bieži ciemojoties Ķikuros visus sīkumus izsūdzēja Ķikuru mammai. Tad viss atkal ritēja kā agrāk, nāca trešais bērns ar savu laimi un arī vairāk rūpju. Darba bija vēl vairāk, sevišķi Austrai, bet viņa nesūdzējās, viss ziedēja un plauka, kā to mēdz teikt. Varbūt kāda sāpe no abu greizsirdības vēl slepeni sāpēja, bet dzīve bija pilna — liela saimniecība un trīs bērni.

Un tad nāca karš. Vienā naktī Jaša ienāca Ķikuros un teica, lai padod ziņu Austrai, ka viņš aizbēg mežā, jo viņu meklē milicija (tas bija komunistu laikā). Jaša ar puišiem un zirgiem bija šķūtīs — darbā, Pļaviņās pie lidlauka būves. Tur kāds viņam bija pačukstējis, lai bēg, jo viņu un arī dažus citus tur meklē un apcietina. Tai laikā pazuda bez vēsts cilvēki no mājām un darba vietām.

Ta rītā, es braucu ar divriteni uz Ļaudonu, uz Ruķiem ar ziņu Austrai. Bet jau ceļā satiku cilvēkus, kas teica, lai steidzos, vairs ne uz Ruķiem, bet uz Ļaudonas pag. valdi, un tur es piebraucu, kad jūs visi jau sēdējāt smagajā mašīnā. Policists man atļāva pieiet un no jums atvadīties. Tur es pateicu Austrai, ka Jaša ir izbēdzis un slēpjas mežā. Austra kļuva priecīga, jo cerēja, ka Jaša izglābsies. Ka ģimeni arī apcietina un ved prom, to Jaša tad vēl nezināja un vairāk kā trīs gadi pēc tam nezināja nekā par jums. Ļaudis runāja un stāstīja briesmu lietas, bet patiesību neviens nezināja, ne kur jūs aizveda, ne ko ar jums darīja.

Jaša cieta briesmīgi. Kad atbrauca uz Ķikuriem, teica: “… kad es iedomāju tos mazos ģīmīšus…” Un nevarēja parunāt. Reiz bija Ruķos divi dienas ieslēdzies guļamistabā ar revolveri līdz. Draugi, skolotājs Osītis laikam, bija runājuši, kamēr pierunājuši nākt ārā un dzīvot.

Jā, dzīve gāja tālāk. Jaša strādāja pagasta valdē. Tur cilvēki kā uz galu taisīdamies dažreiz dzīroja, dziedāja, nezināja nekā, kas nākošā brīdī notiks. Trīs gadi neziņā ir ilgs laiks.

Tad reiz, kādā tādā sanāksmē Jokās, pie Liventāliem, bija bijuši kopā arī visi no pagasta valdes un tur dārzā (tā teica) pastaigāt izgājušus, atraduši Jašu un Almu intīmā situācijā, laikam — bučojoties. Visiem liela brēka kas un kā? Un Jašam atpakaļ uz Ļaudonu braucot bijusi jāņem Alma savā gādībā, savos ratos. Nezinu, vai Almas vīrs tur bijis tad līdz Jokās, vai nē. Un tā tas bij sācies, tā saistība un atbildība. Man nav neviena laba vārda Almai — bet tāda ir dzīve, dažreiz grūti labo un ļauno atšķirt. Jašam neviens nepārmeta, bet viņš cieta no tās situācijas, viņš reiz Ķikuros arī kā attaisnojumam sev teica, ka Alma viņam atgādina Austru. Tā bija savā ziņā taisnība — ārējā līdzība augumā, varbūt mazliet arī sejā. Drīz tad nāca bēgšana uz Vāciju. Jaša bija atbraucis uz Ķikuriem, lai es un mazā Inese un Ķikuru mamma, varbūt brauktu kopā ar viņu uz Vāciju, jo Jašam Vācijā bija pazīstami vācu augstāki virsnieki no kara laika, kur sākumā apmesties, bet Jānim, manam negantajam vīram, bija jāiet vienmēr līdzi armijas tuvumā, jo viņš bija iesaukts zemes sargos. Bet es kaut kā nesapratu Jaša piedāvājumu un nezinu arī, vai man būtu bijusi dūša darīt pretī Jāņa gribai, jo viņš ar labu prātu nelaistu mūs no sevis prom. Nu — izglābāmies, dzīvi palikām.

Lai Alma varētu izceļot uz Kanādu — Jašam viņa bija Vācijā jāaprec. (Viņa no sava pirmā vīra, cik zinu, šķīrās pēc notikuma pie Liventāliem.) Viņš man un Ķikuru mammai rakstīja — ka, ja gadījienā Austra atgriezīsies — šī laulība kļūs anulēta. Bet dzīve vēl ilgi ritēja tālāk. Almai bija meita, Astrīde, par ko Jaša rūpējās, un vēlāk Astrīdei laikam bija pirmais bērns, kad Jaša rakstīja — “… kad tāds sīks mazulis ierodas, tad sirds kļūst mīksta kā ziemas cepure…” Tā bija Jaša ģimene. Zinu, ka Jaša sirds līdz beigām asiņoja par to, kā tas ar viņu viss bija iznācis. Bet labot tur arī vairs daudz neko nevarēja. Zinu, ka Tu esi tiesājusi viņu asi. Bet Tu biji ļoti jauna. Un ko mēs varam spriest par citu cilvēku likteņiem?

Vairāk es neko nezinu pateikt.
[Erna]

————

1996.g. nogalē. 

Ar nevīstošu gaismas puķi rokās
Nāk atkal Saulgrieži pie mūsu durvīm sērst
Un aicina, lai nepiekūstam saules ceļā
Mēs domas, skatienus un ilgas vērst.

Gaišu noskaņu Ziemassvētkos un cerību piepildījumu Jaunajā 1997. gadā
Ernas tantei, Inesei un Dzidrai vēl —    Gunta

—————————–

Sveicināta Ernas tante un Inese!

Klāt gadu mija un Ziemassvētki! Pēdējie vēl tiek svinēti tā pieticīgi, tik ilgi bija liegti. Atceros, pēc atbraukšanas no Sibīrijas pamatskolā dabūju pazeminātu atzīmi, jo biju atnesusi uz skolu guļamistabā mazu egļu skujiņu.

Meita man sagādāja naktssarga vietu savā iestādē, piepelnu vēl 39 latus, nu jau var iztikt.
Esam pie veselības, mazie aug, lieliem rūpju gana.
Tā dzīvojam.
Novēlām priecīgus Ziemassvētkus un laimi Jaunā gadā.

———

13.8.1998

Mīļā Gunta un ģimene,

Mums ir gara, karsta vasara. Dzidra ir pie manis, un kopj mani un uzmana, ved staigāt, baro, uzmana medicīnu. Ir ļoti mīla. Man nekā netrūkst. Spiež tikai vecums un slimie balanca nervi no kādreiz pārciestās triekas, un ļoti vājā redze. Nevar neko lasīt.

Te ciemojās arī Tālis, Dzidras dēls, kam ir jau tūlīt 25 gadi, un studē fizisko audzināšanu, sporta nozarē. Bija skaistas dienas.

Tomēr vasaras karstums ir bijis grūts, sevišķi manai sirdij. Apkārt, Albertā, ir ļoti lieli uguns grēki, kamēr Ķīnā un Austrālijā ir ļoti lieli lieti un plūdi ar daudz cilvēku upuriem (Ķīnā). Tā mēs ciešam karstumu pacietīgi, un nezinām kas būs tālāk.

Inese gatavojas uz savu īpatnējo izstādi par pazaudētiem cimdiem. Viņa ielogo cimdu fotogrāfijas un pašus atrastos cimdus.
Brīvajā laikā Inese veda Tāli un Dzidru staigāt skaistajos Kanādas kalnos.

Dzidra tulko angļu valodā manu grāmatu “Manas un Sarmas vēstules” kur ir daudz ziņu par Dzidras un Ineses bērnību. Dzidrai ar to iznāk garš darbs.

Bieži atceramies jūs un runājam par to, domājot kā jums iet. Vai esiet visi veseli?
labu vēlēdama,

P.S. Labdien Gunta, te ir Dzidra,

Paldies par tavām Sibīrijas atmiņām. Gadu sākumā Sidnejā es satiku sievieti kas Latvijā dzīvo, bijusi arī izsūtīta uz Sibīriju. Viņa tagad savāc atmiņas no tiem kas tur bija un jau laikam ir izdevusi vairākas tādas grāmatas. Būt labi jā tu ar viņu sazinoties:

Anda Līce
Okupācijas muzejā
Strēlnieku laukumā 1 Rīgā LV 1050 Tel. **** (m) Tel. 371 212 715 (d)

Piezvaniet viņai. Te mums bija tāda Latviešu nometne
3 x 3, un viņa deva referātu. Bet nekavējaties, lai tā iespēja nepazūd.
Visu labu,

————————–

[Gunta’s account of Siberia, sent to Dzidra by Gunta as part of her “memoir”]

1936-1941.g.

Kad es paraugos atpakaļ, pāri gadiem tur tālu atpakaļ, es ieraugu savas tēva mājās. Visapkārt ir saule, dāsna daba, darbs, mīļu vecāku rokas. Un mūsu, brāļa un mani senie darbi un nedarbi. Vairāk gan atceros darbus. Negribētu noliegt, ka nebija arī nedarbu, bet tie nav palikuši atmiņā.

Liekās pirmā atmiņa ir saistīta ar pārnākšanas no vecās mājas uz jauno. Mamma nesa lielo spoguli un man bija tik jocīgi, ka es tanī spogulī lēkāju, ākstījos, un bija tik labi! Vecā māja palika zem lielajiem kokiem dārza malā, tik tumša un smaga, pilna ēnu un noslēpumu. Bet interesantākais bija uz bēniņiem — ak vai, kā tik tur nebija! Mēs ar brāli tur mēdzām uzkāpt pa trepītēm mājas galā, lai putekļu pilnajā krēslā vandītos un pētītu. Tur stāvēja arī ar lupatu segu pārklāts zārks. Droši vien tas gaidīja manas vecās mammas aiziešanas dienu, ko tā arī nesagaidīja, jo tā mira Sibīrijā.

Tad atceros, ka mums ar brāli bija jārīko cāļiem bēres. Nu tur bija bēdīgi. Pie kūts — augšā uzbraucamo tiltā izrakām kapiņu, izklājām ar lapiņām, tā kā bija pieneņu ziedēšanas laiks, cāļa atdusas vieta izskatījās kā zemē nokritusi saulīte. Tur lielākais darītājs jau bija brālis, kuru vienmēr ar lielu mīlestību un sapratni pavadīju.

Prātā palicis kāds [..] manām tēva mājām piegūla liels augļu dārzs. Netiku skaitījusi, bet mamma teica, ka dārzā bijušas 120 ābeles. Pusi dārzu stādījis mans vectēvs, otru pusi jau mans tēvs. Kā tik tur nebija! Un kāds tas bija skats, kad rudenī zarus lieca augļi. Vairāk prātā palikušas Antonovkas. Tik brīnišķi balti, lieli, tīri tie mirdzēja zaros. Tētim bija iztaisīta koka parikte — kā roka, ar kuru katru ābolu saņēma un ielika kastēs. Āboli glabājās pagrabā līdz pavasarim, līdz ziemas otrā pusē tos aizveda uz Rīgas Armijas Ekonomisko veikalu. Mamma teica, ka tad pa radio ziņots, ka ievesti tirgošanai āboli no Ļaudonas “Ruķiem”. Bet pagrabs vēl viesu vasaru glabāja ābolu smaržu līdz jaunai ražai.

Jā, bet dārzā nu tur bija palikuši zaros āboli. Kad lapas bija nokritušas, tie mirdzēja tik kārdinoši un mums ar brāli tos noteikti vajadzēja dabūt rokā un tie, protams, bija paši gardākie.

Apkārt dārzam bija sastādītas lazdas. Kas tās bija par varenām lazdām! Rieksti krita pakšķēdami, atlika tos salasīt, lai tad garos ziemas vakaros varētu našķēties. Tur nu nāca palīgā tētis. Ak šis mūsu tētis! Vai varēja būt kas dižāks un mīļāks par viņu? Daudz laika gan viņš pavadīja pagastmājā, jo bija pagasta vecākais un vēl dažādos amatos. Mamma aizvien bija aizņemta ar saimniecību, jo tā nebija mazā.

Mūsu mājas bija uzceltas jaunas — mūra māja ar plašām telpām un lieliem logiem, kūts no skaistiem, raibiem akmeņiem. Pa pamatīgu akmens uzbraucamo tiltu vizinājās lieli siena vezumi. Un atkal mums ar brāli visur bija jābūt klāt. Māsa vēl bija maza, gulēja šūpulī. Tā viņa arī nekad neredzēja to skaisto bērnības pasauli tēva mājās, kur saules mirdzums pavada visu un visus.

Mamma slauca govis, nesa zāļu nastas, baroja cūkas, vistas, aitas, jā, un lielo bulli. Kad tas nošņācās, mums sejā iesitās slieku pilieniņi un pār muguru pārskrēja tirpas. Ak Dievs! Cik tur bija dzīvības, notikumu: lūk — aizbrauca mamma uz pienotavu, rati pilni ar piena kannām, noplīv tik mammas baltais lakatiņš; lūk — kulšana, šķūnī liela rosība, dampis rūc un paps ved uz klēti graudus un katreiz izbēris graudus, pagrābj tos un izlaiž caur pirkstiem. Tas izskatās kā glāsts, kā rituāls un mūsu čala šai brīdī pieklust. Gaisā lidinās kāda jausma, kāds prieks pār pilnajiem apcirkņiem slīd silts skats.

Un lūk — kartupeļu ravēšana. Rokamā mašīna ir kas brīnumains, kā jocīgi grozās un rosās tie kociņi un kartupeļi birst un birst.
Jā, tā bija īsā, laimīgā bērnība, kur arvien atmirdz kāds notikums kā bildīte, šķirstot grāmatiņu.

1941.g. 14. jūnijs.

Priekš mums bērniem, nelaime pienāca piepeši. Papa nebija mājās, viņš bija aizsūtīts ar zirgu šķūtīs uz Krustpils aerodroma būvi. Laikam jau mammai bija kāda nelaba jausma, jo viņa mūs — bērnus, bija savākusi savā guļamistabā lielajā gultā. Pamodos no mammas teiktā: “Celieties bērni, mums jābrauc.” Svīda gaisma, pagalmā stāvēja kravas automašīna. Iegāju viesistabā. Pie krāsns, atspiedies uz šautenes laides, snauda karavīrs. Divi citi (Prauliķi) steidzināja ātrāk ģērbties. Kaut kas smags spieda krūtīs. Vecāmāte sēdēja uz drēbju pauneles un caur brilli raudzījās uz bērniem. Dievs Augstais! Ja mēs toreiz būtu zinājuši visas tās šausmas kas sekos! Brālis vēl uztraucās, ka būtu jāaizskrien dārzā pārbīdīt aitu aplociņu (aplociņš bija uz riteņiem), bet tas bija rupji noliegts.

Aizveda Ļaudonas centrā, pagastmājas pagalmā, izlika un aizbrauca pakaļ citai ģimenei. Sargs gulēja, atlaidies uz malkas grēdas, mēs taču varējām kaut daļa pazust, jo vēlāk jau vairs nemeklēja, kad vilcieni uz Sibīriju bija aizgājuši, bet mēs sēdējām un gaidījām savu likteni. Un apkārt mums bija briesmīgs jūnija rīts ar putnu dziesmām un ziedošām ārēm.

Tad atkal mašīnā un tālāk uz Madonu. Ceļā vēl satikām mammas māsu Ernu Dzelmi, kura iemeta mašīnā maijpuķīšu pušķīti.

Madonā pie dzelzceļa stacijas mūs izlika, priekšā jau bija cilvēku pūlis. Cits klusi raudāja, cits raudzījās savā priekšā stingrām acīm. Daļu dzina vagonos. Atveda jaunu sieviņu ar vīru. Izšķīra, dzina kā lopus katru savā vagonā. Jaunajam cilvēkam laikam sajuka nervi, viņš pieskrēja pie vagona, kur pazuda viņa sieva, plēsa ar nagiem durvis, tad pagriezās un ar muguru sāka berzties gar lopu vagona durvju skrūvēm, krekls saplīsa, miesā palika dziļas rētas, asinis tecēja uz perona, pāri visam skanēja zaldātu kliedzieni ar draudiem. Liekās, kopš šī mirkļa kļuvu liels cilvēks, vismaz savā saprašanā. Viss turpmākais ir ierakstīts manī kā lentā.
… Uz dzelzceļa malas pie stacijas palika pāris rupjas maizes kukuļi — kāds tos nebija paņēmis līdzi.
—
Sākās ceļš uz nezināmo. Lopu vagonu galos bija lāvas divos stāvos. Abpus durvīm mazi lodziņi ar restēm. Lāvās gulējām cieši cits pie cita. Kurš bija pie mazā lodziņa, ziņoja, ko var redzēt. Stacijās varēja dabūt karstu ūdeni kādā trauciņā. Kam bija kas ēdams līdzi no mājām, tas to ēda, cits iztika gandrīz ne no kā.
Vagona vidū grīdā bija izsists caurums — sievas viena otru piesedza ar kādu drēbju gabalu, lai nebūtu jāsarkst.

Tālu aiz Urāliem kādā nomaļā stacijā vilciens apstājās — mēs bijām atbraukuši. Novietoja visus kādā skolā. Telpas bija kā piebāztas. Cilvēki gulēja zem galdiem, uz galdiem, atceros, kāds sīks bija uzrāpies uz skapja un atradis mieru tur. Otrā dienā visiem sākās drausmīgas caurejas. Labi, ka skolas apkārtne bija vientuļa. Gandrīz visi reizē tupēja garajā zālē, kaunēties cilvēki bija aizmirsuši. Bēdas, izmisums valdīja visapkārt. Kur bija palikusi manas mammas jautrā valoda? Viss Ļaudonas sils skanēja no viņas dziesmas “Rudzpuķu zilas ir dzimtenes debesis zvīlās,” kad braucām sēņot; nē, tā jau bija gavilēšana! Sēņojot dzirdētās dziesmas esmu dziedājusi visu mūžu, arī krievu laikos, kad tās bija aizliegts dziedāt.

Pamazām visus izvadāja uz apkārtējiem sovhoziem un kolhoziem. Atbrauca ar ratiem, zirdziņš kā nīkulis priekšā, sasēdām ratos un braucām uz sādžu. Sādžai cauri gāja ceļš, abās pusēs būdeles. Vienā tādā ievietoja mūs. Otrā dienā atveda pie mums vēl vienu ģimeni. Uzvārdus vairs neatceros, pagaisis no atmiņas.
Tā sākās Sibīrijas dzīve.

Tā bija pirmā vasara tālajā Sibīrijā. Mammu nosūtīja lāpstot graudus tur pat pāri ielai izvietotajā nojumē. Nekādu algu jau nemaksāja un latviešu sievas, ieskatījušās, kā to dara vietējās, bēra slepenās kabatās graudus, kurus vakarā čuguna katliņā sautējām un ēdām pie kopīgā galdiņa istabas vidū. Klausījāmies, kā ritēja sarunas par to, kas ēsts tik mīļajās mājās, kas garšojis vairāk, kas mazāk. Arī es domāju — negaršoja svaigu kāpostu zupa, kakao, bet kā tas tagad derētu. Tad nāca prātā rupjās maizes pudiņš, ko mamma ņēma ārā no siltumkrāsns viesistabā. Kā tas smaržoja! Un tad arvien nāca prātā Ziemassvētki, kad mamma ienesa lielu šķīvi ar cūkas šņukuru un zirņiem.

Jā, Ziemassvētki. Kad 1946. gadā atgriezos savā dzimtajā pusē Ļaudonā, skaistās baznīcas vairs nebija, tikai zālēm apaugusi neliela gruvešu kaudze. Bet tā bija skaista baznīca, pašā pagasta vidū, pie krustcelēm. Un droši vien tie bija beidzamie Ziemassvētki, kurus tik labi atceros no tām tālajām mīļajām bērnu dienām, kad sniegs bija smaržīgs un saule zeltaina. To vakar metās jau krēsla, kad tētis iejūdza zirgu kamaniņās, piesēja pie ilkss zvaniņu un mēs visi, apsegtām ar segām kājām, mīļu roku apņemti, devāmies uz baznīcu. Sniegs sniga lielām pārslām, zvaniņš dzidri skanēja, netālu no mūsu sejām vējš plandīja zirga asti. Pie baznīcas gar visu slitu jau bija piesiet daudzi pajūgi. Ļaudis visi tādi pieklusuši, bet baznīcas vidū vienās svecītēs dega liela egle.

Tanī pirmajā vasarā par grašiem pārdevām visu, ko krievietes vēl nebija paspējušas nozagt. Arvien atceros tās lietas, ko vecā māte bija paspējusi tanī agrā rītā sasiet palaga sainī. Vispirms tur bija mammas tautas tērps. Vēl tagad Dziesmu svētkos acīm meklēju to novadu , tās krāsas. Dievs vien zin, ko vecāmāte bija domājusi to ņemdama līdzi, bet nu tas lieti noderēja, jo brunči tika sagriezti gabalos un “apēsti”. Tad vēl bija vecā tēva kažoks. To mēs atdevām kā pēdējo, jo vecā māte negribēja no tā šķirties un naktīs mums — mazajiem zem tā bija labs patvērums. Jā, un mammas pašas austi aizkari, domāti stiklotajai verandai tēva mājās. Tie izskatījās kā ziedoša pieneņu pļava. Zaglīgās krievietes arī laikam redzēja to skaistumu, jo vienu dienu tie bija nozagti un nošūti brunčos.

Sādža atradās pakalna galā. Paverot durvis, skatam atklājās bezgalīgas tāles. Bet tiklīdz nokļuvām uz ielas, sākās nedienas. Krievu bērni svieda mums ar akmeņiem, sakaltušiem lopu mēsliem un saukāja mūs par Fašistu cūkām, buržujiem un tamlīdzīgi. Ko mēs varējām izdarīt? Neko, tas bija pārspēks. Tovasar mēs ar brāli sākām mācīties krievu valodu, uz mūžu iespiedās atmiņā visur “trīsstāvīgie” lamu vārdi, [..] Latvijā man vēl tagad visur, kur vien parādās šī nācija.

Pēc kāda gada mūs pārsūtīja uz citu vietu. Tā bija lielāka apdzīvota vieta. Tur jau bija galvenā iela un mazas sānieliņas. Atkal mūs iemitināja pie kādas krievietes. Viņa gulēja uz lielās krievu krāsns, mēs — gar vienīgās istabas sienām uz lāvām. Šo laiku es jau atceros labāk. Mamma strādāja kartupeļu pārstrādes cehā. Kolhozs piegādāja kartupeļus, tos mizoja, sagrieza salmiņos, noskaloja, žāvēja un sūtīja uz fronti. Mamma nesa no akas ūdeni un katrreiz, ja vien bija iespējams, aiznesa un pie akas sniegā ieraka kādu kartupeli. Vakarā mums mazā katliņā vārījās vairāki kartupeļi. Tie bija nedaudz saldi no sala, bet tā bija mūsu vienīgā barība.

Vecā mamma parasti no savas daļas atteicās mūsu labā, mamma jau bija paspējusi kaut ko norīt darbā. Mēs sēdējām ap galdu un ar nosalušiem pirkstiem lupinājām nost miziņas un ieelpojām smaržīgus garaiņus.

Šajā ziemā mana mazā māsa, kurai bija tikai kādi trīs gadiņi, divas reizes no bad gandrīz nomira. Mamma no darba nedrīkstēja izpalikt, tad nu mēs abi ar brāli sēdējām pie viņas un gaidījām, kas notiks. Brālis ieteica iet ubagot. Bet mūs taču neieredzēja, mēs bijām ienaidnieki, atsūtīti iznīcināšanai. Citur mūs nolamāja, citviet atsvieda kādas kartupeļu mizas. Kaut kā izvilkām māsu un tā vēl šodien ir starp dzīvajiem.

Bet vecāmāte bija veca un badā dzīvodama, neizturēja. Atceros viņu sēžam uz lāviņas un adām kādai krievietei visur iecienītos lielos lakatus. Adīt viņa iemācīja arī manam brālim un vēlāk, visiem par lielu brīnumu, lakatus adīja brālis. Par to darbu lakata īpašniece kādreiz kaut ko atveda ēdamu.

Vecāmāte nomira ziemā. Zeme tur sasalst metriem dziļi. Mamma sarunāja kādu krievu, lai tas par pulksteni, ko vecāmāte bija glabājusi kā pēdējo piemiņu no vecā tēva, izraka kapu. Zārku jau arī nebija kur ņemt. Krievs nolauza no kādas sētas, ievietoja veco māti starp četriem dēļu gabaliem un ar ragaviņām aizveda aiz sādžas pakalnā, kur vairāk sniegā nekā zemē, apglabāja.

Lai mūžīgs miers vecāsmātes dvēselei.
—
Jau vairākkārt esmu pieminējusi zagšanu. Nu bet kas tur par krievu, ja viņš nezog, un visu, kam tu nesēdi virsū un apstākļu spiesti to iemācījāmies arī mēs — liels vai mazs. Bez zagšanas mēs visi būtu palikuši tālajā Sibīrijā. Kad nāca pavasars — zinājām, ka esam līdz rudenim nodrošināti. Pamazām no krievu bērniem uzzinājām, ko var ēst. Kā pirmās visās sētmalēs dīga nātras. Saplūcām tās, novārījām, ūdeni nolējām un šo zaļo masu vicojām iekšā. Domāju, ka nātras bija tās, kuras mūs uzturēja pie spēka, deva organismam dzelzi un vēl pildīja kuņģi. Sāls jau nebija dabūjams mēnešiem, nerunājot par ko citu. Jā, tad nāca gaiļpieši. O, tie auga lieli un sulīgi, jo Sibīrijas zeme ir kā melns sviests, kad apsviež otrādi, spīd. Te nu ēdami bija ziedu kāti. Vēlāk grāvjos auga počkas — kaut kas līdzīgs dadzim, tikai kāts sulīgs, cauru vidu. Tos varēja nomizot kā rabarbarus un vārīt zupā. Iznāca silts strebeklis. Nu lūk, arī vasara jau pusē, sākas zemeņu laiks. Klīdām pa bērzu jaunaudzēm, lasījām un atkal vēders pilns. Bet zemenes tur auga lielas. Kad uzgājām zemeņu placi, sarkans vien spīdēja. Krievi bija par slinkiem, lai lasītu ogas. Viņu galvenā pārtika bija skābētas sēnes un kartupeļi. Tos viņi izaudzēja dārziņā pie mājas. Ziemā novārīja kartupeļus, no muciņas vilka ārā sēņu ripas, piekoda kartupeli un krievs ir paēdis. Sēnes skābēja tāpat, kā pie mums gurķus. Es arī tagad savā ģimenē gatavoju skābētas sēnes — garšīgas. Krievijā rudeņos auga ārkārtīgi daudz sēnes — gruzģi, līdzīgas Latvijā krimildām, baltas, lielas, pienainas.

Beidzās zemenes un sākās ievogas. Kurš nav bijis Sibīrijā, nezina, kas ir ievogas. Šur tur auga ievu puduri. Šīs vietas sauca — okolki. Izskatījās kā aizaudzis dīķis tīruma vidū. Pavasarī ziedēja kā balti uzkalni, vasaras otrā pusē nogatavojās ogas, melnas, sulīgas, ļoti ļoti saldas, bet kauliņš mazs. Ievu zari līka no melno ogu svara ķiršu lielumā tās, protams nebija, bet ķekaru nobrucinot, pilna sauja. Zem kuplajām ievām auga upenes. Nu, tās bija pasīkas, jo tām trūka gaismas, garša laba un pārmaiņa ēdamkartē.

Bet nāk atkal rudens, vasara ir tik īsa, ziema tik bezgala gara, auksta, sniegiem bagāta. Vēl drusku ir laiks un jāiet atkal zagt. Šoreiz ir nakts, arī mamma ir ar mums un ejam zagt kolhoza tīrumā kartupeļus. Tīrums atradās tālu no sādžas, gājām ilgi pa bērzu audzēm, lielu zāli un beidzot tīrums klāt. Lienam pa vagām uz vēdera un urbinām no zemes ārā kartupeļus. Ik pa brīžam jāieklausās, vai kāds nenāk, jo kādreiz tīrumi tika apsargāti, šāva bez brīdinājuma. Nē, apkārt bezgalīgs klusums, vienīgi krūmos nočab krītošas lapas, bet augstu debešos pakāpies mēness, liels, balts, apaļš. Gana, vairāk neaiznesīsim, līdz gaismai jātiek sādžā, ja noķers, iznākums var būt bēdīgs. Tīruma malā krūmos sapakojamies un ejam. Esam gājuši krietnu laiku, mamma saka — tāda kā redzēta vieta un mēs esam tieši tanī vietā, no kuras sākām mājupceļu. Dīvaini. Ejam atkal un pēc krietna brīža esam atkal izejas punktā. Mamma saka — vadātājs piesities. Kas tas tāds? Mamma paskaidro un mūsu nogurumam pievienojas bailes. Ejam trešo reizi, šoreiz veiksmīgi un līdz ar rītausmu esam savā mājelē. Saimniece neko nemana, vai izliekas nemanām, zaga jau visi; mūsu saimniece arī bija nelaimīgs cilvēks, galva viņai vairs nebija kārtībā, jo viņas dēli un vīrs bija krituši karā. Bija bezgala daudz nelaimīgu cilvēku arī starp krieviem.

Un atkal ir rudens un mūsu dzīves vieta ir zemnīca sādžas nomalē, kādas upītes krastā. Upīte apmēram desmit metru plata. Ja pareizi atceros — sādža saucās Berjozovka (Bērzaine), liekās, arī upīti tāpat sauca. Uz upītes teicās celt elektrostaciju. Sadzina pālus ar milzīgiem veseriem, sita dēļus, lai nožogotu no ūdens kādu daļu, lai varētu cementēt. Mammai ar spaiņiem vajadzēja izsmelt ūdeni, kurš pa visām spraugām gāzās bedrē. Tas bija bezcerīgs skats, bet jādara, ko liek. Uznāca ziema, viss sasala, iesniga, bet pavasarī aizgāja līdz ar pirmiem paliem. Kad dzirdu pieminam Don Kihotu, arvien atceros mammu uz līganas dēļu laipas velkam un lejam. Šis ūdens gabals derētu PSRS ģērbam. Tur viss tika šūts ar sagruvušiem diegiem, gan tiešā, gan pārnestā nozīme, ko vainagoja ārkārtīga nežēlība pret cilvēku.

Šo ziemu pavadījām zemnīcā. Tā bija kā bedre, pāri pārlikti koki, zeme un velēna. Iekšā veda kas līdzīgs durvīm, ārā redzama metāla truba — dūmvads. Durvis veramas uz iekšu, lai no rīta varētu izrakties cauri sapūstajam sniegam uz āru. Mamma aptina kājas ar lupatām un brida uz mežu pēc žagariem. Uzvārījām ūdeni, dzērām karstu, lai sasiltu. Jā, tas bija sniegs, ko kausējām. Ja mamma kaut ko dabūja ēdamu, ēdām, ja nē, iztikām ar šo ūdeni. Naktīs, liekās, tas bija janvārī, ap un pāri mūsu mājoklim klīda vilki, tie kasa mūsu dūmvadu, kauca un gaudoja. Parasti barā nebija mazāk par 20 vilkiem, tie ielīda ap sādžu, ķēra suņus un cilvēkus; tie jūt mūs zem sniega un cauras naktis nebija miera līdz beidzās [..]jas laiks un tie aizklīda taigā.

Krievu cilvēkiem tur tālajā Sibīrijā nav bijusi viegla dzīve, tas radījis viņus ļaunus, slinkus. Šis ļaunums un slinkums ir ievazāts arī Latvijā. Bet šobrīd esam tur, bads un aukstums, bezcerība, neziņa par turpmāko. Abi ar brāli klīstam pa miegaino sādžu, cerībā atrast ko ēdamu. Mazā māsa ir zemnīcā, mamma darbos, nezinām, kad viņu atkal redzēsim. Suņi, ko viņi tur plosās? Iesim paskatīties. Plēš kaut ko lielu, sarkanu. Aiztriecam suņus un atrodam apgrauztu zirga galvu. Stiepām uz zemnīcu, būs kaut kas ēdams ! Jā, tur bieži gadījās, ka zirgi aiz bada nobeidzās, jeb, ja tie nevarēja vairs paiet, tos sita, kamēr uz ceļa nosita. Krievs nesaprot, ka vasarā jāpļauj siens, lai būtu lopam ko dot ziemā. Tas priekš viņa ir par daudz sarežģīti. Tā gadījās, ka paklīda valodas — tur un tur uz ceļa ir beigts zirgs — mēs gājām un griezām šos stiegrainos muskuļus, sevišķi labi tie negaršoja, bet…

Un atkal pagāja vasara dabas vidū. Tā bija brīnišķa! Pļavās ziedēja ziedi, kuri Latvijā redzami tikai īpašās siltumnīcās, krūmājos ziedēja kurpītes visdažādākajās krāsās augstu pāri galvai liecās lieli krāšņi ziedi, pa grāvju malām ziedēja ugunspuķes un viss smaržoja, smaržoja.

Bet Sibīrijas vasara ir tik īsa, viss steigā nozied, nogatavojas un lūk jau kauc atkal ziemeļvēji, sniegs aizvelk takas un atkal ir klāt bada un aukstuma laiks.
—
Kādu dienu mamma teica, ka mums iedošot zirgu un ragavas un mums jābrauc uz šī paša kolhoza citu nodaļu — sādžu. Kolhoza zeme tur stiepās desmitiem kilometru tālu, tā ir plašā Sibīrija. Krasnojarskas apgabals.

Izbraucām no sādžas agri no rīta. Mierīga ziemas diena, ceļa nav, vietām tā kā būtu kāda sliede. Nekādu pieturas vietu, tikai virziens. Ragavās zem kaut kādas lupatas, lupatās savīstījušies mēs — mamma un trīs bērni. Apkārt, cik tālu redzams, tikai sniegs, dažviet kāda meža šķipsna, krūmājs. Zirgs brien pa sniegu, ragavas gāzelējas, auksts.

Jau satumsis, zirgs sāk stāties, uz priekšu dabūjams tikai ar sitieniem. Beidzot apstājas un vairs ne soli. Nakts. Cik tālu vel līdz nākošai sādžai? Mamma izjūdz zirgu, paņem aiz pavadas un abi ar brāli aiziet meklēt sādžu, citu zirgu. Mēs ar māsu paliekam zem lupatdeķa ragavās plašās Sibīrijas vidū. Bijām aizmigušas, pēkšņi dzirdu sniegs gurkst. Skatīties nedrīkst, bailes. Kāds prieks, izdzirdot mammas balsi — sādža bijusi kādus piecus kilometrus, dabūjusi citu zirgu, brālis palicis pie kādas latviešu ģimenes. Nu jau drīz esam arī mēs klāt. Izrādās, tā ir kāda Kvēps k-dze, arī no mūsu mīļās Ļaudonas. Nu ir valodas, prieks par atkal redzēšanos, bet izrādās — šī vēl nav īstā sādža — nodaļa, rīt mums ceļš jāturpina, taču tas ir tuvāks.

Visiem prieks, ka esam tikuši sveikā cauri — pirms dažām dienām vietā, kur apmēram mēs ar māsu gulējām ragavās vienas pašas, vilki apēduši kādu sievieti ar bērnu, no bērna palicis tikai viens zābaciņš. Jā, vilki vienmēr no sava guvuma atstāja kādu pierādījumu…

Otrā dienā atvadījāmies un braucām tālāk. Krutojarskas graudaudzēšanas saimniecībā 5. nodaļā nodzīvojām pārējos trimdas gadus.

Še nu atkal mūsu mājoklis bija savādāks. Uz līdzenas vietas iedzen stūros četrus stabus, tas ir mājas — istabas lielums. Starp stabiem, izpin zedeņu sētu, ciešu stingru. Šo sētu no abām pusēm apmet ar javu, kura sastāv no govju mēslu un māla maisījuma. Pāri koki, zari un velēnas. Vasarā zāle uz jumta saaug, saknes satur visu kopā un jumts gatavs. Iekšā atkal uzbūvē mazu plītiņu un šādā būdiņā mēs dzīvojām — divas latviešu ģimenes. Mamma jau reti bija mājās, vienmēr prom tālajos tīrumos, ziemā pie lopiem — tālu fermā. Nabaga lopi stāvēja vaļējā nojumē, apkārt tikai zedeņu sēta. Mammai ziemā jāsargā no vilkiem ar koku rokā.

Pienāk pavasaris un mūsu ģimeni pārceļ uz deviņus kilometrus attālo būdu, uz vasaras ganībām. Mammai iedod vecu kleperi un viņa jāšus dodas teļus ganīt. Dzen uz kuru pusi gribi — plašums — ganības. Reiz, atceros, vilku bars bija iztrenkājis lopus, daži saplēsti, citi izklīduši. Mamma raud klepera mugurā. Atbrauc kolhoza priekšnieks un bļauj — samaksāsi. No kā samaksāsi, ja alga nav saņemta jau kuro gadu. Likšot cietumā. Mamma atkal raud — kur paliksim mēs, bērni? Brālis uzvārīja nātras, nesam mammai kaut kādā māla podā. Meklējot mammu, aizķērās kāja, pods saplīsa, sēžam abi un raudam, nātras vēl atrastu, bet poda vairs nav.

Būda, kur šo vasaru pavadījām, bija līdzīga iepriekšējai, gulējām uz lāvas, uz siena. Bet mani vēl tagad pārņem baismas atceroties, kas tur bija blakšu. Vakaros tās nāca virsū gulētājam baros, visa siena kustējās. Ja pārvilka ar plaukstu pār sienu, roka smirdēja un visa plauksta bija asiņaina. Tāpēc, cik vien varēja, mēs gājām ārā. Lietus tur līst maz, trīs mēnešus ir brīnumains laiks. Atkal abi ar brāli sirojām ēdamo. Un kā pirmais, ko atradām, bija vārnu olas. Tur netrūka ne vārnu, ne viņu olu, pagrūtāk bija klāt kļūt. Perēkļi bija augstu krūmu galotnēs, bet apakšā vēl pavasara ūdeņi. Arī vārnas sevišķi laipnas nebija, bet brālis bija malacis, kāpt, es apakšā pretī saņemt.

Reiz priekšsēdētājs palaida ziņu, ka mums bērniem jāierodas sādžā, lai dotos uz krievu tīrumiem, jāiet citam no cita izstieptu roku attālumā un jārauj ārā usnes. Vakarā došot katram vienu litru auzu pārslu putras. Gājām abi ar brāli. Māsa vēl maza, tā palika viena pati būdā. Vakaros nācām atpakaļ. Labajā zemē usnes bija saaugušas pāri galvai, izraut dažu nemaz nebija tik viegli, dažreiz nolauzām tikai galotni. Vakaros plaukstas bija piepampušas, pilnas dzeļašņu, pirksti nebija atliecami. Reiz, neatceros kāpēc, brāļa nebija, biju tīrumā kopā ar sādžas bērniem. Pienāca vakars, mūs ieveda sādžā, vietējie bērni izklīda pa mājām, stāvēju, skatījos, kā aiz tālajiem kalniem nogrimst liela sarkana saule, krēsloja, bet man nav kur palikt, jāiet šie deviņi kilometri uz ganību būdu. Šai brīdi manī bija tāds tukšums, vientulība. Sākumā ceļš gāja pa klajumu, tad ieleju, krūmi līdz ar takas malu, gara zāle. Satumsa. Skrienu, bailes dzen, jo redzu, ka krūmos man seko vientuļš spīdīgs acu pāris. Vilks. Bet ir vasara, viņš vēl nav tik izsalcis, ka ķertu mani ciet. Bet pavada tas mani gandrīz līdz būdai. Man jau ir 8 gadi, es esmu Sibīrijā, mēs izciešam sodu par to, ka mani vecāki rūpīgi kopa savu saimniecību, savu zemi, tādejādi mēs bijām tautas ienaidnieki, lemti iznīcībai.
—
Rudenī, kad beidzās ganību laiks, atgriezāmies atkal sādžā. Mammai jākopj lopi, bērniem jāiet skolā. Bet kā lai iet uz skolu, ja nav ko vilkt virsu. Te nu mamma no vecas caurumainas sedziņas uzšuva man tādu garu kankaru, kā trako kreklu, kājas plikas. Līdz mājelei, kur it kā bija skola, pāris simts metru. Skrienam pa sasalušo zemi turp. Sādžā bija kādas 10 mājeles, klasē apm. 20 bērnu. Tā nu es redzu, kā mēs sēžam. Skolotāja ir pavisam jauna gados. Klasē klusums, nav lieku trokšņu, blēņu. Mācāmies rakstīt burtus, protams, krievu. Papīra nav, izlīdzamies ar vecām avīzēm. Arī tintes nav, bet skolotāja tinti uztaisa no kvēpiem, rakstām ar zosu spalvām.

Kādu dienu skolotāja saka: Bērni, pirmais sniegs. Visi pagriežamies pret logu, jā, krīt milzīgas baltas pārslas. Bet es domāju par savām basajām kājām. Kad stundas ir beigušās, zemi jau sedz bieza sniega kārta. Es skrienu pa sniegu, salst. Apsēžos sniegā un ietinu kājas brunčos, brītiņš, un skrienu tālāk.

Un tad jau atkal ir pavasaris klāt. Šovasar mammai jāpieved ūdens sādžai, uz rudens pusi uz tīrumiem uz kulšanas vietām kombainiem. Sādža atradās plaša apaļa kalna virsū, akas tur nebija, ūdens jāpieved no 5 attālās ielejas. Uz ratiem atradās liela muca, priekšpusē vietiņa, kur sēdēt, bet ratus vilka divi pelēkbrūni vērši. Atceros, vienu sauca Busijs otru nosaukums ir pagaisis no atmiņas, bet viņu izskatu es atceros labi un arī to kopīgo bildi, ka mamma sēd un ar garu vicu regulē virzienu, pa reizei izkliedzot pavēles. Lopiņi jau bija miera mikas, gāja lēnā solī, gaita vienmērīga un noteikta. Ceļš gāja pa kalna virsu, tad pēkšņi pagriezās un pa stāvu krauju lejā. Parasti vērši labi turēja ratus, bet reiz, nezinu kas viņiem ienāca prātā, tie sāka joņiem skriet no šī kalna leja. Muca zvalstās, mēs spiedzam ieķērušies ratu malā… Vēl tagad nesaprotu, kā mēs visi neizbirām un galu nedabūjām zem lielās mucas. Šim pajūgam jau nav ne grožu, nekā tamlīdzīga, tikai kokos iespiesti ragi. Nu, paldies Dievam, esam laimīgi lejā. Cik klans ir kails, kā plikpaura pakausis, tik ieleja ir kupli sazēlusi: gara zāle, ziedi, krūmi, pārsvarā ievas. Uz rudens pusi atkal visi zaru zariņi līkst no ogām. Nu sādžiniekiem jāiztiek bez ūdens, vairāk vajadzīgs tas ir uz tīruma. Mamma pielej lielo mucu, netālu no akas salaužam ievu zarus, melnus no ogām, saliekam tos pāri mucai un nu līdz tīrumam ir ko ēst. Braucam kā čigāni, viss, kas ir, ir mugurā, tukšie vēderi līdzi.

Sibīrijas zeme ir bezgala dāsna, tikai saimnieka tai nava. Tīrumos apgrieza velēnu, iebēra seklu un kvieši auga, brīnumaini. Graudi lieli, dzelteni. Bija jauki, ja varēja nočiept sauju un uz liekšķeres uz ugunskura uzgrauzdēt. Kas tā bija par maltīti! Nu, varēja jau ēst arī tāpat, arī labi. Ar čiepšanu bija ļoti jāuzmanās. Reiz, atceros, netālu no mūsu būdas ielejā bija kartupeļu lauks. Klusa novakare, saule nolaižas uz rietu, pēkšņi dzirdam kaut kur ļoti nelāgi kāds kliedz. Skrienam skatīties, redzam, pa kartupeļu gabalu jāj kāds un velk aiz sevis kaut ko. Kāds zēns bija izsapņojis sapni par kartupeļiem…

Rudeņos, kad novāca tīrumus, salmus sadedzināja, uz tīruma zemē palika apsvilušas vārpas, sevišķi daudz to bija, ja tīrums nebija nokults, bet tikai nodedzināts. Tad bērni kā ēnas lielām kulēm valkājās un lasīja šīs vārpas. Vai tad, ja nepaspēja noslēpties krūmos, un jātnieki noķēra — pats dabūja ar pātagu pa ribām, bet vārpu kulīte samīta zem zirga kājām.
Skarba daba, skarbi cilvēki…
—
Gāja 1945. gada ziema. Mūsu dzīve gāja pa ierastu sliedi — bads, aukstums, neziņa par nākošo stundu, dienu. Mammu redzam ļoti reti, nedēļām ilgi aizdzīta darbos, mēs — trīs bērni, dzīvojām savu dzīvi. Labi, ja ko varēja kaut kur nozagt, ja ne, sēdējām salmos un salām.

Krievi atteicās iet strādāt, jo kara laikā nekādu algu nemaksāja. Pie viņu būdām bija nelieli dārziņi, tur viņi iedēstīja kartupeļu mizas un ieauga kaut cik kartupeļi. Latviešu ģimenēm zemi nedeva, sievietes bija prom darbos un nebija jau arī ko stādīt. Ja kādu mizu saubagojām, to tūlīt aprijām.
Veikala sādžā nebija, nauda nebija, pat sāli dažreiz nedabūjām mēnešiem.

Atceros — kādu pievakaru sādžā ienāca kāds vīrietis. Mūsu būda bija pašā sādžas nomalē, tāpēc ienāca pie mums. Stāstīja — no lēģera izbēdzis latvietis. Viņu nometne atradusies pie kādas stacijas — pilsētiņas. Vīrieši badā, dzīti meža darbos, koku mizu grauzuši, brālis brāli nositis dēļ āboliņa galviņas. Kuri vairs nelikās dzīvotāji, krāmējuši sargi ragavās un veduši patālāk no nometnes, metuši kaudzē vilkiem par barību. Pilsētiņas iedzīvotāji cēluši traci — nāk vējš no tās puses, baismīga smaka nākusi. Arī šis cilvēks izlicies par beigtu, aizvests un izmests kaudzē. Ejot pa nomaļām vietām, cerot aizkļūt līdz Latvijai. Otrā rītā aizgāja, nezin vai sasniedza Latviju? Ak Dievs, kādā tālumā ir mūsu sapņu zeme — Latvija!

Bija nometnes, kur vārgos un beigtos izlika aiz vārtiem. Lai tikai kāds neizmuktu, sargi, pirms aizveda uz mežu, ar āmuru sašķaidīja galvaskausu. Tad aizveda vai nu uz mežu, vai, ja nometne bija kalnos, iemeta aizā, kur viņi guļ mūžīgā sasalumā.

Komunisti ir iznīcinājuši vairāk par simts miljoniem cilvēku — nīcinājuši gan varmācīgi, gan ar badu. Un mani pārņem mežonīgs naids, ja es atceros to visu, un es nevaru neatcerēties, un nav man piedošanas, es nolādu viņus un nolādēšu līdz savai nāves stundai!
—
Arī šī ziema ir laimīgi galā un atkal ir pavasaris. Kādu dienu sādžā ir milzīga kņada — ir beidzies karš! Un mūsu nomāktās sirdīs mostas kāda vāra cerība — varbūt būs kāda izmaiņa? Ceram, ceram, bet dienas iet un iet.
—
No manas mammas atmiņām:

… Sādžas krievietēm bij vesels lērums bērnu, dažām pat 21 un 22. Lielie dēli un tēvs frontē, mazie cits aiz cita — plikiem dibeniem dzīvoja istabā kopā ar kādu lopu un putniem, vakarā uz ielas un laimīgas mātes jutās, ja kāds nomira, palika mazāk.

Man reiz Dzintra bija ļoti slima. Strādājām tīrumā — brigadiere pienāk un saka: — “Varbūt tak būs labi un Dievs pieņems.” Es sastingu — ! Lai viss zaudēts, bet dzīvības — tās mums ir jāglabā! Bijām badā, bijām pliki — bet dzīvojām! Valsts paņēma mūsu darbu, mūsu spēkus, visu, ko no mums varēja izspiest — mēs sakodām zobus un nīdām, nīdām. Vai var prasīt, lai tagad es “Ozianna” visam dziedu?! Lai simtkārt nolādēts, kas manu dzīvi ir izjaucis! …
—
Par mūsu aizbrukšanu no sādžas es daudz ko neatceros, tāpēc uzrakstīšu no mammas atmiņām.

… Karš beidzās un mūsu cerības redzēt Dzimteni vairojās, bet neko nemanījām. Tad pienāca ziņa, ka rajona centrā iebrauks cilvēks no Latvijas, lai aizvestu bērnus no bada. Aizbrauca arī manējie, bet atkal atgriezās — jo visus nevarēja aizvest. Zigurds paņēmis māsiņas pie rokas un gājis lūgties pie komisijas, lai ved mājās uz Latviju. Tad komisijā no Latvijas teikuši, ka viņi nav varējuši iedomāties, kādā stāvoklī dzīvo un ka viņi brauks vēl otrreiz pakaļ. Atbrauca arī 1946. gada oktobrī un drīzi bija jābrauc ar bērniem uz centru — staciju. No rīta atbrauca redeļrati, kuros jau sēdēja bērni.

Arī manējie trīs sasēdās ridiņā. Zeme sasalusi, aukstums un tie puspliki. Brigadiere bij izvārījusi kartupeļus, ievīstījusi lupatā un ielika Guntiņai (man) klēpī. Martas māte novilka savu veco adīto jaku un iedeva Dzintrai, ar vedēju lai atsūtot atpakaļ. Tai laikā jau deva maizes kartītes 600 g. uz mūsu ģimeni dienā. Es iedevu šos talonus, lai centrā izņem visu un paēd, bet Zigurds bij ar adīto jaku atsūtījis atpakaļ, — jo “mums jau kaut ko iedos ēst, bet tev, mamm, nepaliek nekas.”

Bez viņiem! Es saturēju rokas, lai neatraisītu striķi, ar ko sajozta vecā jaka. Vai varēs izturēt? Uzturēja cerība, ka visi trīs izdzīvos un tad, varbūt kādreiz!…

Un tad jau mēs ejam pa Krasnojarskas ielu — mūs ved kā katordzniekus ierindā, bērnus — bezgala izsalkušus lupatās ietītus, pusplikus, lielām acīm un lieliem vēderiem, cilvēki stāv ielu malās un viņu acis seko mums. Noziedzniekus ved. Kāda sieviete novilka savai meitenītei sarkanrūtainu mētelīti un uzmeta uz maniem pleciem. Šo mētelīti es redzu vēl šodien, es atceros tā rakstu, krāsu, faktūru. Un manī ir dziļa pateicība šai sievietei ielas malā.

Ievietoja mūs kādā bērnu namā. Ēkas atradās ārkārtīgi stāvā Jenisejas krastā pilsētas nomalē. Apkārt mežs, blakus straujas upītes ieteka. Jenisejas otrā krastā pacēlās kalni — taiga. Šad un tad pāri tiltam aizgāja vilcieni un gar piekrasti ielocījās taigā — tie aiziet uz Latvijas pusi, mūsu ilgu zemi.

Bērnu namā pavadījām vairākas dienas, vēderi joprojām kunkstēja, brālis pa reizei atnesa mums ar māsu kādu burkānu, no kāda dārza bija nočiepis. To bija tik maz, bet brālis mierināja — pacietāties, drīz brauksim uz Latviju.

Un tad mūs sadzina vagonā, kā siļķes mucā (ja pareizi atceros — 150). Katru rītu iedeva tradicionālās krievu rupjmaizes (ķieģelīša) riku un pusi siļķes. Tā nelabi oda pēc trāna un sasmirduša sālījuma. Dzert nedeva. Bijām spiesti no siļķes atteikties. Mēs ar māsu savu dienas normu — maizes riku norijām un gaidījām otru rītu. Mūsu brālis vienmēr no savas rikas bija noslēpis pāris kumosus un tos vakarā mums iebāza mutē. Bet dzert gribējās, raudājām. Tad mūsu pavadoņi, kuri turpat vienā kupejā cauru nakti ēda, dzēra un krieviski bļaustījās, deva mums dzert no lokomotīves atejošo vārošo ūdeni. Garšoja pēc akmeņoglēm, bet mēs dzērām. Sākās slimības — dizentērija, vēdertīfs. Saslimošos izlika stacijās. Vai viņi izdzīvoja, kas to lai zin?

Maskavā pavadoņi mūs pameta, dzelzceļnieki vagonu nogrūda uz blakus sliedēm, lai netraucē un par mums aizmirsa. Tikai nejauši mūs atkal kāds dzelzceļnieks atrada, ziņoja par pusbeigtiem bērniem, uzmeklēja kādus cilvēkus un pēc ilgas stumdīšanas un vagonu pārgrūstīšanas mūsu vagonu piekabināja Rīgas vilcienam. Un nu mēs atkal braucām! Visapkārt pletās Krievijas līdzenumi pilni sasistu mašīnu, tanku, lupatu. Kādu rītu ieraudzījām atkal krūmainu mežu, kāds teica — pārbraucām Latvijas robežu. Kāpēc katrs bērzs, katra priedīte likās tik mīļa? Latvija… Vārds, kas svešumā gan domās, gan skaļi izteikts neskaitāmas reizes. Mēs nezinājām, kas mūs gaida priekšā, bet mūsu sirsniņas tiecās pretī dzimtenei, mūsu jauno atmiņu un cerību zemei.

Rīga!!!

**********************************************************

IMANTS BLEIVA, ATIS UN ANNA BLEIVA

Imants un Atis Rīgā, 1940.gadi.

23. maijā 1947

Sveika mīļā tante!

Pēc ilgiem laikiem atkal saņēmām Tavu vēstuli. Māte jau Tev aizrakstīja vienu vēstuli, ceru, ka saņēmi. Tagad arī es Tev gribu kaut ko uzrakstīt.

Kaut kā dzīvojam. Karš bija briesmīgs un daudz nopostīja, daudz cilvēku izklīda. Bez tam piegādes celtniecība prasa daudz pūļu. Bet ēst ko ir. Mūsu ģimene jau visa vēl vesela ir Krišs, Atis. Arī Muižniek Jānis raujas dūšīgi. Mūrniekus pārdalīja uz pusi ar Priedes Pēteri, jo tāpat no 30 ha daži nāca nost. Austra ir turpat, kur pirms kara. Zigurds un pārējie bērni pārbrauca uz Ļaudonu un Zigurds dzīvo pie Osīšiem, kuri tagad ir pie Cēsīm vienā pamatskolā. Tur viņam vieglāk iet skolā. Viņš arī pastāstīja, kā gājis. Visi ir veseli. Mani vecāki gan tādi pašvakāki, jo darbs ir liels. Es pats strādāju žurnālista darbu apriņķa avīzē. Zini ko tant! Vari mani apsveikt. Esmu jau gandrīz gadu kā precējies. Viņa strādā turpat par grāmatvedi. Arī Krišu uz Jāņiem, kad Tu šo vēstuli saņemsi, iesvētīs. Viņam jau 22 gadi. Tā paiet dzīve. Ko lai vēl Tev pastāstu. Ruķus apsaimnieko kolektīvi kā Krievijā. Tur dzīvo Lāča māsa. Arī Ķikuros kaut kas saimnieko, kādi jaunie darba zemnieki. Uz laukiem jau ko ēst vēl ir. Austrai arī pa reizei šo to nosūta.

Gribētos gan vēl tikties, bet kad tas būs, nevar zināt.
Sveicini visus radiņus un draugus
Imants Bleiva

——————–

28.XI.1990.

Šī nakts mirdz gaismā brīnišķā,
Šai naktī sirds spēj mieru gūt,
Un svētā bērna tuvumā
Mums gribas labiem, mīļiem būt!
Priecīgus Ziemassvētkus un Laimīgu Jauno Gadu!

 Atis Bleiva.

———————-

Pie debesīm kad zvaigznes spīgo
Un torņos zvanu skaņas žvīgo
Starp zaļām skujām sveces spīd
Svēts vakars klusi lejup slīd
Kā ziemā zaļais egles zars –
Dzīvs mūžam Latvju tautas gars.

Priecīgus Ziemassvētkus!
Daudz laimes un veselību Jaunajā gadā
Atis un Anna
Liepājā.

———————

[writing paper with round picture of building, framed by words: Valsts Liepājas Teātris – Anno 1907]

Mīļi sveicināta tālumā!

No sirds mīļš paldies par grāmatām. Tās kā izslāpuši pēc veldzes izlasījām lielā sajūsmā. Aiviekste, tās krasti ar mājām otrpusē un baltais lielceļš it kā nostājas acu priekšā. Kā šodien redzu rozīti logā, klavieres un gleznas, un viss visskaistāko skatu caur logu uz mīļo, plūstošo Aivieksti, plostiem, peldētājiem, līgojošo laiviņu – pārcēlāju, gājējus un nācējus uz un no pasta. Tās manas bērnības atmiņas no tām pāris vasarām ko pavadīju ‘Jūsmājās’.

Vai melnais skapis ar baldriāniem un cukura graudiem bija Dauziņu vecmāmiņas?
Kādus 20 gadus atpakaļ bijām piebraukuši pie Ķikuru mājvietas. Skumji…
Dauziņos daudzas vasaras pabijām atvaļinājumu laikā. Vēl jau mana mamma un tētis bija. Pēc tam brālis ar ģimeni tur dzīvoja. Tagad vairs nē.

Otrā pasaules karā tiku ievainots. Ārstēts Vācijā. Atbraucu atpakaļ nokļuvu Liepājā.
Strādāju slimnīcā par grāmatvedi vēlāk saimniecības pārzini. Pēdējo gadu desmitu strādāju mežā atrodošā atpūtas bāzē par tās saimnieku līdz aiziešanai pensijā.
Precējos ar medmāsu. Ir meita un divi mazdēli. Vecākais studē jurisprudenci otrā kursā.
Dzīvoju skaistā vietā, Parka mala un nepilni 200 metri no jūras krasta. Lūdzu brauc ciemā.

Vēl reiz liels, liels paldies par grāmatām.
Ar sveicienu
Atis.

P.S. Kur atrodas Bērziņtante Tava māmiņa.

————————-

[same writing paper, but picture of church: Trīsvienības Baznīca – celta no 1742. – 1753.g.]
9.III.1992.

Sveicinātas Jūs visas no dzimtenes!

Paldies par sveicieniem no tālās Austrālijas. Kā Tu spēji izturēt to tālo ceļojumu. Man pat liekas ka līdz Rīgai ir tālu un reti jau es arī braucu pie brāļa un viņa bērniem. Labi ja 4-5 reizes gadā. Viņi vāl retāk pie mums.

To saulaino skaisto Austrāliju kādreiz parāda pa televīziju. Jā, skaisti redzēt. Vai Tu uz Latviju nedomā atbraukt, vai jau kādreiz esi bijusi? No tēva man ir divas māsīcas Austrālijā. Aina ir Sidnejā, bet neraksta, Alda ir Pertā, ar kuru sarakstos un viņa brauc bieži uz Latviju. Vēl man divas tēva māsas ir Amerikā, kad tēvs bij dzīvos rakstīja, bet nu vairs nē.

Tā brīvība jau ir bet kāda? Pilns ar simts piecdesmit tūkstošiem svešas armijas vīriem. Kuri tā ļoti neilgojas pēc savas dzimtenes, tāpat visi pārējie migranti. Grūti mums. Liepājā ir tikai kādi 30% latviešu.

Pensijas mums ap 500-600 rub. bet piena litrs maksā 10 rubļus un 1 kg sviesta no 150 rubļiem. Par dzīvokli ar apkuri un siltu ūdeni 250 rubļi. Nu tā sitamies. Dārziņš mums ir 40 km no pilsētas, bet benzīna nav ar ko aizbraukt. Ar autobusu jau grūti ko atvest. Audzējam zemenes, drusku avenes, lielos pelēkos zirņus un vēl kādas saknītes. Dārziņš ir 300 kv. metri. Atceros lielo zemeņu lauku Ķikuros, cik tās bija garšīgas.

Bērnības ilgas ir piepildījušās. Kā vēl būs, nezinām. Esmu Daugavas Vanagos kur kopā sanākam vecie leģionāri un esam atmiņās par senatni.

Ar sveicienu visiem Jums
Atis

————————–

[writing paper with theatre picture]
21.IV.1992.g.

Mīļš sveiciens visiem radiņiem no Liepājas!

Saņēmu Tavu grāmatu sūtījumu kā arī vēstuli. Liels paldies, sevišķi par grāmatām. Man sevišķi patika, ka tur daudz man pašam pazīstama – par Aivieksti, Ļaudonas kapu svētkiem, Ķikuriem – kur es esmu nodzīvojis pāris vasaras. Daudz grāmatā, par Tevis pašas grūto dzīvi Austrālijā. Jā, kas gan mums visiem bijis pārdzīvojams, gan tālumā, gan Sibīrijā arī ne mazums pārdzīvojumu dzimtenē, un ne mazāk mūs mocīja okupanti. Arī patreiz viņi nedomā šo mūszemi, mūsu vienīgo tēvzemi atstāt, un visādi neiedomājamos izgudrojumos kļūt par Latvijas pilsoņiem – Nezin kas viss vēl būs? Mēs daudzi patrioti kas mīl šo zemi stājamies zemes sargos (arī es) pret nīstiem okupantiem.

No cilts vēstures no Dauziņiem: Dauziņos patreiz no Bleivām neviens nedzīvo. Kā jau Tu zini mēs Emmai un Kārlim bijām trīs puikas, Imants, Atis, Krišjānis. Imants bija meliorācijas inženieris, sieva Mirdza grāmatvede (abi miruši) dzīvoja Madonā. Viņiem ir divi dēli, Māris beidza Latv. universitāti – gāja bojā autokatastrofā, sieva Gunta ar bērniem Maritu un Guntaru dzīvo Ikšķilē.

Ivars – jaunākais dēls dzīvo Rīgā, sieva Rūte ir inženiere viņiem divi bērni – Gatis un Ilze, vēl skolnieki.
Atis – precējies ar kurzemnieci – Annu. Meita Benita ir precējusies ar Juri Erenštreitu un viņiem ir divi dēli Eduards un Arturs. Eduards studē universitātē juristos, esmu izskolojis par īstu dzimtenes dēlu. Eduards nodibināja, pēc kara pirmo korporāciju un ir tās priekšnieks un apsargā valdību.
Krišjānim ar sievu Rutu no Ļaudonas (kas tevi atceras kā skolotāju) ir dēls Ilgonis inženieris un meita Lija, kura beidza skaitļošanas ekonomikas institūtu.
Lāču Gunta [=Dzintra] apprecējās ar Iesalnieku no Ļaudonas bija kaut kur Jaunjelgavas kolhozā par grāmatvedi, patreiz ir dabūjusi Ruķu mājas un saimnieko kopā ar dēlu.
Dzintra [=Gunta] dzīvo Siguldā, pašiem ir sava māja, ļoti skaista. Es reiz ciemojos pie viņiem, vēl Austra bija dzīva.

Dauziņus arī pieprasījām atpakaļ domāju ka Krišjānis ar Ilgoni ies atpakaļ, bet Krišjānis bija atbraucis un teica ka to mēs laikam neiešot. Krišjānis visu laiku dzīvoja Ļaudonā bija kolhoza grāmatvedis, tagad pārcēlās dzīvot uz Ikšķili tuvu Rīgai (30 km) kopā ar dēlu Ilgoni. Nopirka savu māju.

Tev vajadzēja braukt uz Latviju šovasar, tagad Jūsu dolāri ir ļoti vērtīgi, un ciemošanās būtu izdevīgāka, jo nākošā gadā būšot lati, un kāds tad būs valūtas kurss nezin. Ja Jūs atbrauktu uz Latviju, tad varētu tikties pie Krišjāņa Ikšķilē, vai atbrauciet pie manis uz Liepāju. Vienreiz biju iebraucis Ķikuros apskatīt, tur nav nevienas mājas. Ķikurus Jums īpašumā noteikti atdos. Daudzi jau ir dabūjuši. Patreiz meitas varētu darbu dabūt visās skolās Ļaudonā, Madonā un visur citur kā angļu valodas skolotājas.

Nu gan šo reiz pietiks rakstīt. Ar mīļu sveicienu abām meitām un mazdēlam Tālim.
Visu to skaistāko
Atis un Anna

—————————-

10. janvārī 1993.g.

Sveicināti mīļie radinieki

Redzi, kā pie mums iet, pilnas avīzes ar rakstiem par pazudušām vēstulēm un citām lietām. Tāds ir mūsu pasts, kas neparko neatbild. Ja nu ir pazudusi mana rakstītā vēstule, ko uzrakstīju pagājušo vasaru, viņu neesi saņēmusi. Tur bija vismīļākā pateicība par beidzamām grāmatām. Daudz ko rakstīju par visiem radiem, brāļiem, brāļa bērniem. Lai Tu ierakstītu ‘Dauziņu’ biogrāfijā. Par to, ka pagājušā gadā bija visizdevīgākā mājas celšana ‘Ķikuros’. Es jau agrākos gadus pāris reižu tur iebraucu apskatīt, jo arī man tur ir atmiņas par visu tur, jo pāris vasaru jau tur pavadīju. Angļu valodas skolotāju vietas ir vajadzīgas gan Ļaudonā, arī Madonā.

‘Dauziņus’ jau arī atdeva, klēts sabrukusi, kūts arī pussabrukusi, šķūņa arī jau nav. Vienīga jauna māja vēl stāv. Atdeva ar 1993g. 1.janvāri, bet nav neviena, kas ietu tur strādāt. Es esmu par vecu, ko es tur vairs varu padarīt. Krišjānis visādi domā ko darīt iet vai nē! Dēls un meita neiet, abi inženieri. Mana meita ar znotu arī neiet. Mazdēls šogad beidz universitāti par juristu, nezin kas īsti būs, tiesnesis, prokurors, vai advokāts. Nu bijām trīs dēli, bet saimnieka ‘Dauziņiem’ nav.

Ja par daudz ilgi mums mocīja ar tiem kolhoziem, kamēr visu izputināja. Pats cik veselība atļauj, sakarā ar kara ievainojuma, nekā labā nav. Daudz vēl nodarbojos zemessargos un ‘Daugavas Vanagos’. Zemessargi, tā ir brīvprātīga pašaizsardzība. Darba jau tur ir daudz, jāpārņem no okupantu armijas visādi militāri objekti, mājas, mītnes u.c. Pie mums nebūšanu jau ir daudz, uz priekšu nemaz neiet, esam dziļā krīzē – Rodas daudz visādi darboņi, kas īsā laikā ar šeptēm paliek miljonāri. Mūsu pensionāriem iet grūti viss ir ļoti dārgs. Dzīvokļa apkure, ūdens sildīšana, gāze jāmaksā pasaules cenās, ar pensijām nep[..]. Mums iznāca divreiz grūtības, pēc otrā pasaules kara un tagad otrreiz. Visu to mēs izcietīsim, kad tikai reizi būtu īsti brīva Latvija. Vēl jau lielas grūtības ar to krievu armiju nevar izvāģiet vien! Vēl Liepājas osta pilna ar krievu kuģiem un matrožiem. No tās čekas jau vaļā esam tikuši, brīvi runāt un justies, Sibīrija vairs nedraud.

Tie tumšie, neredzamie ziņotāji jau ir pilns, bet ko vairs tie izdarīt! Tu raksti, ka varbūt šovasar brauksiet ciemos, tad atraksti, arī es aizbraukšu uz satikšanos varbūt pie Krišjāņa Ikšķilē tur viņš dzīvo, nopirka mājeli. Šovasar ciemos brauks no Austrālijas viena māsīca no tēva puses, viņa dzīvo Pertu.

Nu visu mīļu visiem
Anniņa, Atis.

———————

Kā mums iet!

Grūti iet, nemākam ievēlēt riktīgu valdību netiekam vaļā no sarkaniem, daudz jau mums vēl darba. Daudz par vēlu mums atnāca tā brīvā Latvija! Daudz krita frontē, daudzi palika Sibīrijā, daudzi jau nomiruši, cik vairs ir palikuši, kas nav sasmērējušies ar sarkano krāsu. Nu kas mēs esam palikuši turamies stingri, gan Zemessargos gan Daugavas Vanagos.

 Atis.

————–

18.12.93.g. Liepājā

Lai ziemassvētku sveču gaisma 
Ikdienu rūpes sedz
Un katrā cilvēka sirdī
Jaunas cerības dedz!

Priecīgus ziemassvētkus un laimi, veselību Jaunā gadā!
Vēlē visiem
Anniņa, Atis

——————-

96.g.XII

Spožas zvaigznes svētā naktī
Mīlestības vēsti pauž
Tāli zvani, klusas ilgas
Sirdī gaišu mieru auž.

Priecīgus Ziemassvētkus!
Veselību, laimi Jums visiem Jaunajā gadā!
A. Bleiva ģim. Liepājā

———————-

1995.8.12.

Aizdedziet šovakar sveces
Lai gaiši kā mīla deg
Un rūgtums ar rūpēm un sāpi
Eglītes pakrēslī bēg.
A. Gaujietis

Priecīgus Ziemassvētkus un Laimīgu Jauno gadu!
Novēl Jums visiem
Atis un Anniņa

*********************************************************

DZINTRA IESALNIECE

[Erna’s niece, younger daughter of Austra and Jaša]
1995.g. decembrī Ļaudonas ‘Ruķos’.

Cienījamām
                     Ernas tantei,
                     Inesei
                     Nelsonam

Atkal gadiņš aiztecējis
Kā vilnītis jūriņā.
Atver vārtus Laimes māte,
Turpmākiem gadiņiem

Gaišus ziemassvētkus, veselīgu, laimīgu Jauno gadu!

—————————–

23. 02. 97.g.

Mīļš sveiciens no tālās Latvijas!

Esmu liela parādniece ar atbildes vēstulēm. Tā jau lauku cilvēkam aiziet tas laiks, vienos darbos un steigā. 1996.gads nodzīvots un nostrādāts samērā veiksmīgi. Graudi izauga. Ja izaug graudi lopiņiem arī vieglas dienas. Izauga cūkas, varēja pārdot, par ko nopirka tehniku. Normunds jau var teikt ir iemācījies uz visu aršana, miglošana. Visus kursus ir apmeklējis, kas saistīti ar lauksaimniecību.

Pie mums decembris bija auksts 30° sniedzās i pāri, janvāris bija silts ar lielu atkusni, tāpat arī februāris. Runājām lai būtu arī marts tāds pats ziema garām. Nosvinējām ziemassvētkus visi ģimenes lokā, 28. decembrī saslimu nogulēju četras dienas mājā pēc tam aizveda uz slimnīcu bija plaušu karsonis, tur pavadīju veselu mēnesi. Eju patreiz uz pārbaudēm. Pie mums daudz cilvēku mirst ar vēzi.

Vakar bijām bērēs. 16. februārī mira Osītes kundze – Milda Osīte skolotāja. No Vidrižiem bija aizgājusi pie vecāka dēla Ulda dzīvot novakari Jelgavā. Pāris gadu viņa bija palikusi pilnīgi akla nodzīvojusi 92 gadus. Arnolds Osītis miris 1968.g. 28 novembrī. Atdusas Ļaudonas kapos. Kapos bija sapulcējušies viņas audzēkņi. Radiņi atkal tikāmies.

Tagad Zigurda krusttēvs un krustmāte atdusas Ļaudonas kapos. Zigurdam Siguldas kapos darba biedri no Rīgas uzlika pieminekli, kapa apmalīti un soliņu, ļoti labi izskatās.

Kā Jums iet? Kā veselība, kā Inesei. Ernas tante vai Jūs uzrakstāt vēl kaut ko?
Jā pavisam piemirsu. Mums 9. martā pagasta vēlēšanas. Visi sasparojušies un sastrādājuši 2 jaunus sarakstus. Grib izvēlēt vecās dāmas, un tad redzēs.

Šoreiz beigšu, gaidīšu vēstuli, lasot nobirst pa asarai.
Turaties bučas, Dzintra 

Alma Lācis nomira 1996. jūlij

———————

Labdien Ernas tante, Inesīt!

Saņēmām Jūsu vēstules ar foto bildēm, redz kā aiziet laiks. Rīt, rīt, uzrakstīšu, bet jau klāt jaunais gads. Es Ernas tante laikam esmu ļoti nogurusi, dieniņas aiziet vienā darbā. Daudz jau to cūku 150 gab. domājām ka pirks mazus sivēnus. Nekas nesanāca, jo neražīgs gads, jātur vien pašiem. Normunds stingri piestrādā laukiem un izauga arī pietiekoši.

Normunds ar Anniņu sarakstījās. 14. jūlijā, bijām vieni paši Iveta ar ģimeni un viņas tēvs, māte, brālis un māsa, jaunākais brālis ar tiem vedējos. Tā arī dzīvojam Ruķos četratā. Anniņai piedzima puisītis 30. novembrī, nodzīvoja nepilnas divas dienas un nomira Rīgā. Madonā dzima, bija ātri aizvests uz Rīgu glābt nevarēja, jo nebij attīstīta puse no sirsniņas.

Anniņa bija izstaigājusi gripu un tās vīruss bija ietekmējis. Svars 4 kg un tā mirkām asarās. Atsāks darbu 20. janv.

Pie mums uzsniga diezgan dziļš sniegs, tieši kā Ziemas svētkos. Bijām jau atraduši no sniega, jo visas iepriekšējas bija kailas.
Beigšu. Normunds steidzas uz pastu.

Dzintra.
Dzintra Ieslaniece
Madonas rajons
Ļaudonas pag. **** LV 4862 Latvia

********************************************************

ELZA VINCEVA

[Elza, not a relative, was employed at Ķikuri as a maid and nanny for baby Inese]

Sveicināta Erna!

Piedod par uzrunu, bet tā liekās tuvāk mīļāk. It kā nupat Tu būtu cēlusi ar melanholisko valsi manos 18 gados. Šo valsi dzirdot iesmeldzās sirdī un liekās kad nekam tas neskan tā kā Ķikuros. Varbūt neatcerēsies mani vairs pēc 53 traki vētrainiem gadiem. Es neatceros cik ilgi nodzīvoju pie jums. Varbūt pie diviem gadiem. Esu Elza. Bija vēl Millija no Ļaudonas, bet tā uz vasaru. Vēl pirms sabrukuma biju aizbraukusi pie jums. Stāstīju Tev kad gaidu bērnu, un manas meitas tēvs arī ir Anglijā. Laime ka nepaspējām salaulāties. Stāstīšu kā tiku pie adreses. Uzgriezu radio, kaut kāds stāsts par suni, bet jau sācies, beigās nosauc autori, Erna Dzelme, Ķikure. Nosauc Ļaudonu, sāku domāt, meklēt. Varēju pieprasīt radio lai atkārto, bet nezināju kā, stāsts? Fragments? Prasīju Ļaudonā pa telefonu nekādas adreses. Tā gāja gadi. Pagājušā vasarā biju Sāvienā. Lūdzu skolotājai Brutānei lai izprasa Ļaudonā, nu nekā. Kamēr nāca jubileja tad Līvija man atsūtīja adresi un aprakstiņu avīzē. Aiviekstes rakstniece.

Nu piedod man, ka tā uzdrošinos traucēt. Man ļoti gribās zināt, kas notika ar Bērziņu māti? Es no viņas daudz laba iemācījos. Nu Inesīte ir izgājusi jums līdzi visus Golgatas ceļus. Ķikurus jau viņa neatceras, bija maziņa. Es jau nometos rāpus viņai līdzi, un kur tā lielā dancošana. No avīzes uzzināju kad vēl ir meita. Vai par Lāci ko ziniet? Varbūt māsa atgriezās no Sibīrijas? Nu vai esiet pieteikušies kā mantinieki Ķikuros? Vēl neesam iepazinušās jau sarindoju tik daudz jautājumu. Priecājos par taviem gadiem un vēl spējām. Kā Dzelme vai vēl sportisks turas? Es jau 34 gadus dzīvoju Skrīveros. Sāvienā ir radi. Apjautājos par Silkalniem, bet neviens neko nezina. Braukājām ar laivu pa Aivieksti, tā bija jaunība…

Nu, ja atceries mani, un neapgrūtinu, uzraksti lūdzu. Jā 51 gadā precējos ar Vincevu, no kā ir dēls.
Toreiz saucos Sondore.
Būšu priecīga sagaidot kādu rindiņu.
Ar sirsnīgu cieņu Jums visiem
Elza.

———————————–

 [first half of 1997?]

Elza Vinceva
Skrīveri
Aizkraukles raj LV – 5125 Latvija

Sveicināta Erna!

Liels prieks man par Tavu vēstuli, paldies. Nu par šo laiku izslimoju plaušu karsoni. Tad atveda mazmazbērnu, tas nedod miera kā sāksi rakstīt tā bāliņa, lai ņemas ar viņu. Nav jau vairs apgriezienu lai ar bērniem ņemtos. Jau 71 gads vajag mieru. Ar tiem kolhoza darbiem veselība nau taupīta. Esu arī apresnējusi paliekot uz mieru. Vēl kreisais celis izdeformējies, sāp, tāpēc mazāk kustos kā vajadzētu. Nu paēdusi esu protams pieticīgi ar 41 l. pensijas mēnesī. Piepelnījos ar adīšanu, bet sirds neļauj adīt un man tik ļoti gribās adīt, kā paņem tā slikti, vairāk pa gultu vārtos. Kaut jau tā ir laika nosišana, bet jāsamierinās. Vēl redzi kā ābeles zied, ceriņi un esi laimīgs. Vēl jau drēbes un apavi man turas, varbūt pietiks manam mūžam. Tagad jau mūsu cilvēki pucējās ar tām iesūtītajām jūsu kumpulām kā viņi te sauc. Tur ir ļoti labas drēbes. Tikai ārzemnieki ir slaidi jo es jau savam izmēram neko nevaru nopirkt. Ja atceries kā mēs ar Bērziņmāti šuvām man blūzi no baltas drēbītes bez rokām un no istabaugšas saplēstas skaistas zīda kleitas izgriezām lielu krāgu ar gariem stūriem priekšā, grietiņkleitai noplēsu augšgalu tas bija noplīsis, bet svārciņi labi. Tā gāju uz zaļumballi un puiši lūdza dancot.

Tagad par to visu var pasmieties. Un kas tad mums pēc kara te bija? Ne ko ēst ne ko ģērbties. Es personīgi visu mūžu esu nositusies darbā un trūkumā. Tie vīri man ir atstājuši tikai bērnus. Amerikā laikam bija labāki apstākļi no turienes saņēma tuvinieki pakas, bet mans Anglis savai meitai neatsūtīja nekā. Precējās ar Anglieti cēla māju un arī bija meita. Tagad dzīvojot viens. Solījās braukt, nerakstīju, kāpēc man vajadzīgs tāds ciemiņš? Lai brauc Rīgā radi ir. Ka mēs runātu par manu izniekoto dzīvi (jaunību)? Piecdesmit septītā gadā man radās dēls kuram Jūnijā paliek 40 gadu. Vīrs bija dabūjis brūti, izšķīrāmies un tā es atkal viena ar bērnu rokā pa kolhozu. Ar tādām algām kā kolhozā jau varēja tikai garu vilkt, bet tie kas tika pie zagšanas protams kur varēja nozagt, cēla mājas pirka mašīnas dzīvoja vareni un komunistiem jau visi ceļi vaļā bija. Es nevaru saprast to, Krievs ieņēma pus pasaules izsūtīja cilvēkus, uz tās mantas uzcēla kolhozus, viss par velti, un pēc 50 gad izputēja. Mēs tak vairs nevarējām veikalos dabūt ko ēst. Tāpēc jau Gorbačovs uztaisīja to privatizāciju. Veikali tagad ir pilni ēdamā un mantas bet tikai naudas nava. Es brīnos kad neatradās starp latviešiem neviens kā Kārlis Ulmanis bija. Tas domāja par tautu par Latvijas labklājību, bet tagadējie cilvēki kurš tiek priekšgalā domā tikai par savām kabatām savu labklājību, nevis par to lai atstātu aiz sevis ko labu Latviešu tautai. Vadā ģimenes pa ārzemēm notriec valsts naudu un viss. Ulmanis saņem 700 latus skolotājiem 70 l. deputāti 400 mēs pensionāri 40. Nu kur ir samērs un cilvēcība idiotisms vairāk nekas. Škēles brālim pilna Madona ar veikaliem. Laikam komunisms ir ieaudzinājis to briesmīgo raušanās kāri, kur tik tiek klāt.

Nu jau rakstu Tev par nevajadzīgām lietām. Varbūt Tu zini par Brastiņu ar kuru Ķikuros grābām sienu un mācījāmies dziedāt. Lasīju tādu vēsturisku romānu Pļauka kad Brastiņa cietumā sajuka prātā, varbūt cita? Kad mainījās nauda mēs vēl varējām nopirkt grāmatas. Sanāca Kārkliņa un vēl dažādu rakstnieku klaidu rakstnieku latviešu un mēs te lasām asarās mirgdami. Katrs jau raksta no savas dzīves un tās sākums izrādās tikai nedaudz labāks kā Sibīrijā. Protams pirmā sākumā.

Nu un tagad lūdzu atbildi uz man nezināmo. Kur palika Bērziņ māte? Kā dzīvo Inesīte vai precējās ar Latvieti, varbūt pat nerunā latviski. Cik Tev ir mazbērniņu par abām meitām un vēl mazmazbērniņu. Par to grāmatu Tu arī neatrakstīji lai varu pieprasīt lai radio atkārto uz Rīgu jau es vairs nebraucu kad dēlam bija mašīna tad jau aizveda. Atsūti kādu ģimenes bildi es jau varu aizsūtīt atpakaļ. Vismaz redzēt lai gan uz sevis ne spoguli ne bildē lāga nerāda. Bet labi kad vēl esam…

Par manu adresi nešaubies tā ir tieši tāda kā ir. Es dzīvoju aiz Skrīveriem 2 km. Mūsu mājai arī atradās saimnieki, ļoti labi cilvēki. Gaidīšu vēstuli.
Ar sirsnīgiem sveicieniem jums visiem
Elza.

——————————

Sirsnīgs sveiciens no Latvijas!

Mīļā labā Erna. Nespēju vārdos izteikt savu lielo pateicību par atsūtītajām grāmatām. Jau vairāk kā nedēļa pagājusi un es dzīvodama grāmatu varā, pa ‘Ķikuriem’, pa jaunības takām, skaisto Aivieksti, un jums visiem. Kas bijāt ap mani skaistākos manas jaunības gados. Tak šodien atjēdzos kā jāraksta vēstule, jāpateicas par saņemšanu. Nu ar redzi jau arī nav vairs tā kā Ķikuros kad visas Kaķu laipas izlasīju ātri. Viss jādara ar mēru lai nepārpūlē. Pilinu tādu Salutiotaujoni 4%. No šiem pilieniem ir daudz labāka redze. Patreiz mums ir ogu laiks, jāvāra jākonservē. Māju ogas izaug dārziņā meža nopērku. Mūsu pusē tagad kartupeļi slikti paauguši. Tāpat jau mūsu zemniekiem nava savu ražu kur likt. Pievestas no Vācijas pilnas noliktavas graudu. Putina mūsu zemniekus pavisam ārā.

Nu Bērziņ mātei jau nebija tik stipra veselība tādiem Golgatas ceļiem, braucieniem, un vēl atšķirtība no mājam. Zinot kā neredzēt to. Ja Inesītei bija 2 g. tad agri runājusi. Visu jau neatceros, bet viņa sauca mani Aja un ļoti gribēja gulēt manā gultā. Kad nācāt ņemt ārā nest uz savu istabu, izstiepās taisna rokas kājas un acis ciet it kā aizmigusi. Nu man jau arī vēl gribējās padauzīties padancot ar viņu 17 gados. Māja, pagalms, istaba, kūts visa panorāma ir acīs, bet par apkārtni ir jāpadomā. Zem ceriņiem svētd. aizslīdu lūgšanas skaitīt. Aiz kūts lielā vīksna, kur slēpāmies no lietus ar mājās pavadītāju. Un pievilcis mani pie sava pleca viņš dziedāja Dusi man meitenīt miedziņā saldā sapņo par mīlu saulaina. Aiziešu tālumā paliksi sapnī sapnīts lai tevi ieaijā. Aijajā aijā aijajā aijā debess pār zemi zvaigžņaino. Par visu mūžu šo dziesmiņu neesu dzirdējusi nekur un nekad, tik atceros un šis Blaus no Raidstacījas necentās pat mani nobučot. Tāpēc man jaunai šodien nebūtu ko darīt ar šiem jaunajiem nodzertiem un nopīpētiem neizaugušiem puišeļiem, un meitenes arī dzer un pīpē. Žņaudzās un bučojās uz ielām vilcienā kur pagadās. Nu Tevi grāmatas bildītē var pazīt pēc sejas kontūrām kad zini. Toreiz Tev bij ap 30. Tādam prātam un talantiem kā Tavējais vajadzētu tikai dzīvot. Es no sirds novēlu lai Tev Dieviņš dod veselību ilgu mūžu. Tikai pati sevi saudzē, jo zem zemes jau paspēsim izgulēties. Nosūtu pēdējo bildīti un sapratu kā dzīvo pie Ineses lai viņa apskata kāda izskatījās viņas Aja toreiz.

Mīļš paldies (par atmiņām) par grāmatām. Uzraksti kādā brīvā brīdī.
Ar sirsnīgiem sveicieniem jums visiem
Elza.

—————–

[card]

Erna!

Vēl garus gadus sauli sirdī glabāt
Un mūžam darba pavasari just!

Sirsnīgi sveicu vārda dienā!
Elza
Kura pie mums ir
1997.g. 12.septem.

———————————–

Ziemsvētku sveiciens no dzimtās zemes!

Manu vēstuli saņemsiet vēlāk kā vajadzētu. Bet mums bija uzskrējis rets sals līdz 27 grādi, sala pat deguns nost. Pasts ir trīs kilometri arī tas likās par daudz. Nu jau ir siltāks. Par pieciem mēnešiem esu nokritusi svarā par 20 kg. Labs sasniegums vai nes vieglāk. Saliku zobus, un liekot kastaņu kompreses ap ceļgaliem, varu paiet bez sāpēm.

Nu redz kā esu izlielījusies ar savām šāgada veiksmēm. Ļoti gribētos zināt kā Tev ar veselību un veiksmēm. Liekās kad es jau Tev lūdzu, lai atsūti man kādu bildīti, kur esi ar savu dzimtu.

Nu mūsu politiskā dzīve iet kā pa murdu. Izlaida no cietuma to lielo komunistu Rubiku. Braukā pa Daugavpili un vispār latgali, vāc komunisma piekritējus, un tādu tur ir pa pilnam. Brīžiem bailes metās kas ar mums vēl notiks. Visādas partijas. Katra velk uz savu pusi. Uzraksti lūdzu kādu rindiņu.

Lai Tev laba veselība. Turies pie saules stara!
Elza.

———

[Jan/Feb, 2003]

Mana mazā mīļā Inesīte!

Mīļš paldies kā atrakstīji, pēc visiem laba vēlējumiem, un Kalendāri. Kas sak kā jums vairs nav mammas un man nav gudrās visu varošās Ernas. Nu mūžu Dieviņš viņai bij nolicis ilgu. Jau iegāja 97.g. Tādu mēs visi vecie lūdzam, vieglu bez mokām un lielām sāpēm aiziešanu. Ar redzi jau Erna pamocījās. Vienu vēstuli es tik saņēmu, kaut kā uzrakstītu, bet izlasīju. Liktenis viņai bija grūts pa svešu pasauli mētājoties. Bet tā bija izeja. Arvien svinēdama 3. okt. savu vārda dienu, atcerējos viņas dzimšanas dienu. Cik man ir laba un skaista ko atcerēties, tie ir Ķikuri, tos es tagad vecumā atceroties paraudu. Pēc tam jau sākas viss sliktais. Manas meitas tēvs 2 gadi kā miris Anglijā. Vēlreiz paldies kā atsūtīji grāmatas Mājas un ceļi. Tās visas manas pazīstamās takas. Vēl izlasīju kamēr redzēju.

Tagad redzu pie lampas gaismas vai saulītes citādi neredzu ne rakstīt ne lasīt tikai pie galda lampas. Kaut kā jau izlasīsi, Ļoti gaidu kad sniegs nokusīs un saulīte sildīs. Varēšu iet laukā.
Slimību man ir daudz, tāpēc nezinu cik ilgi Dieviņš mani paturēs skatīt pasauli.
Ja atnes malku ūdeni un produktus ēst vēl pati kaut ko iztaisu, dzīvoju viena, dēls 65 km. no manis, kādreiz jau atbrauc.
Vēstules sarakstu un 23 II nāks pastnieks tad aiznesīs. Nu vakaros uzdedzu svecīti un lūdzu Dieviņu par visiem mirušajiem…

Vai es varēju iedomāties, kad tā mazā Ķikuru meitenīte man rakstīs un es vēl lūgšos par Ernu. Tāda maza radībiņa kas mani sauca par Aju. Tāda Tu arī man paliksi atmiņā.

Visu mīļu un labu Tev   Elza.

*************************************************************

ELZA BIRSTIŅŠ

[Erna’s daughter-in-law, mother of Laimons, Inese’s first husband]

[Postcard: Winter Morning. From an original painted with the brush held in his mouth by G. Fowler]

20.1.70
Windsor

Mīļā Erniņ!

Pie viņiem droši vien dziļš sniegs! Sāp sirds – nav nevienas ziņas kopš 26. X. 69, kad Laimons rakstīja par tām “buletēm” mašīnā. Vai Tev ir vairāk ziņas? Lūdzu uzraksti man – Ir izbraukti tālumi, padziedāts – aprakstīta skaistā Perth’a, tiešām tā ir skaista pilsēta. Ļaudis laipni – Gribētos satikties un parunāties, vai neatbrauktu 2. febr. Pielieku Pālavs kdzes vēstuli. Jeb katrā laikā gaidītu Windsorā.

Ar sveicienu, E. Birstiņa

Es šonedēļ nevaru, mugura čupā.

Leave a Reply