RAKSTNIEKU NEDĒĻA 1987 – VALIJA RUŅĢE
1987. gada 7. februārī
RN 87 OTRA INFORMĀCIJAS VĒSTULE
Uz 1987. Gada Rakstnieku Nedēļu RN 87 p i e t e i k u š i e s: Jāzeps Lelis, Lalita Muižniece, Valdis Muižnieks, Maiga Zaļinska, Auseklis Zaļinskis, Julieta Rumberga, Valija Ruņģe, Aivars Ruņgis, Valdis Zeps, Betija Zepa, Tālivaldis Ķiķauka, Lolita Gulbe, Ernests Aistars, Jānis Širmanis, Skaidrīte Rubene, Astrīda Stahnke, Ingrīda Vīksna, Indra Gubiņa, Kārlis Zvejnieks, Biruta Zvejniece, Ilga Rubene, Arturs Rubenis, Nikodems Bojārs, Biruta Abula, Dzintra Kornete, Velta Dindone, Silvija Lapiņa, Oļģerts Cakars, Marta Cakare, Valdis Krāslavietis, Nora Kūla, Inga Patterson, Edīte Zuzena, Astrīda Jansone, Rimvydas Šilbajoris, Aina Zemdega, Helēna Hofmane, Juris Mazutis, Astra Andrejeva, Laimons Pilpe, Maiga Aserīte; i z t e i k u š i v ē l ē š a n o s p i e d a l ī t i e s: Maija Šlesere, Astrīde Ivaska, Aina Vāvere, MIrdza Kalniņa, Nikolajs Kalniņš, Irīna Ozoliņa, Skaidrīte Liepa, Osvalds Liepa, Alma Bēne, Līga Streipa, Laimonis Streips, Laima Kalniņa, Juris Silenieks, Benita Veisberga, Ēris Antos, Ilga Freimane.
RN 87 notiek no 13. līdz 30. jūnijam: Latvian Studies Center, 1702 Fraternity Village Dr., Kalamazoo, MI 49007, USA; tālrunis – 616 343-0254. RN 87 a t k l ā š a n a (un vakariņas) sestdien, 13. jūnija vakara pusē. RN 87 s l ē g š a n a sestdien, 20. jūnijā pēc pusdienām. Ārkārtas gadījumos vai tāla ceļa braucējiem iespējams sagādāt papildus naktsmājas.)
RN 87 dalībnieki p ā r n a k š ņ o s: A. Studiju Centrā, B. Pie radiem vai draugiem pilsētā, C. hoteļos vai moteļos. Ja visi tie, kas ‘pieteikušies’ un kas ‘izteikuši vēlēšanos piedalīties’, ierodas uz RN, tad jau sasniegts optimālais dalībnieku skaits, lai visus spētu labi aprūpēt. (Šis optimālais skaitlis neietvertu kādu duci vairāk vai mazāk regulāru RN viesu, kas ierastos tikai kā klausītāji.) tāpēc it ļoti svarīgi, ka šīs vēstules saņēmēji iespējams drīz atsūta atpakaļ klātpievienoto aptauju, jo, ja atbilde par piedalīšanos ir ‘nē’, kādam citam ieinteresētam cilvēkam rodas iespēja būt RN dalībniekos.
Studiju Centrā RN pārnakšņotāju rīcībā ir 21 istaba, no kurām vismaz pusi ar papildus matraču palīdzību varēs pārvērst par divcilvēku istabām ar mazāku īres maksu. Studiju Centra telpas ir mājīgas ar visām labierīcībām un veļas mazgāšanas iespēju, jo tās iekārtotas studentu pastāvīgai dzīvošanai. RN dalībnieku rīcībā būs ēdamtelpas, semināra telpa, divas kamīna telpas. Atvērta būs arī bibliotēka. RN dalībniekiem pašiem jāņem līdz visa gultas veļa, dvieļi, spilvens. Pret vasaras karstumu jūtīgiem cilvēkiem ieteicams varbūt paņemt līdz nelielu ventilatoru. Lai netraucēti varētu uzturēties svaigā gaisā Studiju Centra ugunskura vietā, somā ieteicams ielikt pretodu smidzekļus. (Tāla ceļa braucējiem, kas lidos, par gultas veļu ieteicams sazināties ar rīkotājiem.)
RN dalībniekiem, kas dzīvos un pārnakšņos Studiju Centrā, īres maksa par visu nedēļu vienam par istabu – ASV $50.00. ja istabā dzīvo divi ASV $35.00 no personas. Dalības maksa katram RN 87 dalībniekam (ieskaitot visas ēdienreizes par vienu nedēļu) ASV $85.00.
RN 87 programmu pa dienām un pa stundām izstrādās, vadoties pēc šai vēstulei pievienotās aptaujas rezultātiem. Programmu, tāpat ceļa karti uz Studiju Centru RN dalībniekiem piesūtīs maija otrā pusē. RN 87 atklāšana un iepazīstināšanās vakars, kā jau minēts, notiks 13. jūnijā. Nākamās dienas – svētdienas svētbrīdi par 14. jūnija tematu vadīs dzejnieks, mācītājs Oļģerts Cakars. Jaundarbu lasījumi galvenokārt notiks vakara cēlienos, bet iepazīšanās ar fragmentiem no atsevišķu autoru jaunāko grāmatu manuskriptiem būs arī citos laikos.
Galvenie RN referātu ( un tiem sekojošo debašu) temati šādi:
- ‘Brīvība, nebrīvība un literatūra’, referēs prof. Jāzeps Lelis; debates.
- ‘„Elles ķēķis” un tā ietekme latviešu dzejā’ – prof. Dr. Lalita Muižniece; klausītāju papildinājumi.
- ‘Kā aptēst vārdus ar datoru palīdzību’ – teoriju un paraugdarb – Juris Mazutis.
- ‘Autobiogrāfiju krājums’ – vēl nevienā trimdas izdevumā nepārstāvēto trimdas latviešu autoru autobiogrāfijas – pārskats par priekšdarbiem – izdevuma galvenā redaktore, ALAs Kultūras biroja vadītāja Biruta Abula.
- ‘Daiļliteratūras jaundarbu publicēšanas jautājumi’ – LaRAs – priekšsēdis Dr. Kārlis Zvejnieks; debates.
- ‘Tulkošanas darbs Latvijā: teorētiskais un praktiskais aspekts’ – Astra Andrejeva; debates.
- ‘Nākotnes iespējas: mazas tautas literatūrai vispār un Baltijas tautas literatūrām īpaši’ – apaļā galda diskusija – prof. Dr. Rimvydas Šilbajoris, porf. Dr. Valdis Zeps; vēl lūgta piedalīties dzejniece Astrīde Ivaska; debates.
- ‘Trimdas kultūras dzīve un trimdas politika’ – apaļā galda diskusija – prof. Dr. Jāzeps Lelis; vēl pie ‘apaļā galda’ lūgs Ingrīdu Vīksnu, Noru Kūlu un Tālivaldi Ķiķauku; debates.
- ‘Latviešu trimdas literatūra no lasītāja viedokļa’ – apaļā galda diskusiju ievadīt lūgs Skaidrīti Rubeni, Veltu Dindoni, Ingu Patterson; debates. ‘Literārās kopas’ – pārrunas ievadīs Julieta Rumberga.
- ‘Literātūra trimdā; modernās trimdas literatūras’ – Dr. Valija Ruņģe. ‘Žīdu trimdas resp. diasporas literatūras galvenās raksturības’ – Aivars Ruņģis. Kopīgas debates par tematu: ‘Latviešu literātūra trimdā – nākamie 10 un 20 gadi – vēlmes, pareģojumi un iespējas’.
RN rīkotājiem vēl pieteikti (kā iespējami) šādi referāti, esejas vai apceres: ‘Māras Zālītes dzeja’ – Astrīde Ivaska. ‘Daudzkultūru rakstniecība Austrālijā’ – Aina Vāvere. ‘Tautas dziesmu interpretācijas mums un cittautiešiem’ un ‘Dainu ieslīdināšanas vāciski runājošās zemēs’ – Edīte Zuzena. ‘Literārās kritikas vieta, mērķis mūsu literatūrā’ – Astrīda Stahnke.
Latviešu Studiju Centrā RN 87 ietvaros ar saviem foto mākslas darbiem no Losandželosas piedalīsies Helēna Hofmane. Savus darbus izstādīs Ēris no Sanfrancisko, Tālivaldis Ķiķauka no Kanādas un Maija Šlesere no Bostonas. Ar šiem autoriem iepazīstinās un par viņu darbiem referēs ‘Latvju Mākslas’ redaktors, mākslinieks Arnolds Sildegs.
RN 87 rīkotāji vēlas publicēt šīs sanāksmes materiālus atsevišķā brošūrā. Lai tas no materiālā un darbinieku viedokļa būtu praktiski iespējams, ikviens aicināts palīgā. Proti, referentiem būtu savs referāts vai tā galvenās domas, tēzes jāiesniedz rakstveidā. Tāpat pārrunu dalībniekiem rakstveidā būtu jāiesniedz savi galvenie argumenti un atzinumi. Tā rastos ne tikai interesants piemiņas izdevums, bet taptu arī neliela liecība par trimdas literāro procesu. Lūdzu, padomājiet un atbalstiet šo ideju.
20. jūnijā ‘Gaŗezerā’ (ja nemaldos) būs Jāņu svinēšana. Tāpēc skatiet tuvāku informāciju latviešu laikrakstos!
RN 87 rīkotāji ar pateicību apstiprina Ņujorkas literātes Mildas Bētiņas ziedojumu ASV $10.00.
Uz sarakstīšanos un redzēšanos,
Aivars Ruņģis.
————————————————————————-
87. gada RN dalībnieku (un dažu radinieku) grāmatas Viskonsinas universitātes bibliotēkā. [* marked with tick]
Aistars, Ernests (1899 - )
Adatas ēnā. GD, 1975.
Aiza. Romāns. GD, 1963.
Evita. Romāns. GD, 1970.
Gaismu sauca. Romāns. GD, 1980.
Goda diena. GD, 1973.
Plosti. Stāls, 1952.
Sapnis saules logā. Romāns. 2d ed. Kalnājs, 1960.
Sirēna. Stāls, 1949.
Tu nāci naktī. GD, 1967.
Vēju saucējs. Kempten, 1946.
Freimanis, Eduards (1921 - )
Apsēstie. Romāns. Kalnājs, 1968.
Cildenā vientiesība. Ms., 1985. B5.
Daigās rotaļas. Stāsti un noveles. Kalnājs, 1961.
Divas pasaules. Romāns. Amber, 1976.
Draudzības pils. Ms., 1981. 233 p. B5.
Dumpju dūdas; dzejoļi 1958-1961. Kalnājs, 1962.
Ielas dārznieks. Raven, 1974.
Izcilā brīvība. Ms., 1986. 3 p. B5.
Joks bez aizspriedumiem. Ms, 1984. B5.
Nekrologs ordeņa brālim, kapteinim Jānim Grinvaldam. Ms, 1985? B5.
Piedzīvojumi Padomijā. Romāns. Vaidava, 1981.
Tiesas sēde Zilā kalnā. Ms., 1985? B5.
Uzmetums neparastai esejai. Ms., 1985. B5.
Visādais Jēpis. Ms., 1984. B5.
Zemdegas. Dzejoļi. Kalnajs, 1958.
Ziņojums no elles. Ms., 1985. B5.
Zvaigznes gaisma. Ms., 1986. 222 p. B5.
Gubiņa, Indra (1927 - )
Ar diviem punktiem teikums nebeidzas. GD, 1974.
Draugam nepiemērota sieva. Stāsti un noveles.
Gandrīz karaliene. GD, 1965.
Ir katram sava pasaule. GD, 1979.
Iztiksim bez mēness.
Par sapņiem nemaksā. GD, 1962.
Raksts putekļos. Romāns. GD, 1970.
Rītdiena neskaitās. GD, 1967.
Sidrabkāzas. Stāsti. GD, 1980.
Uz vienpadsmito stāvu. GD, 1983.
Zelta ieleja. Romāns.
Ziema nāk pretim. GD, 1973.
Ivask, Ivar (1927 - )
Ajaloo aiad. Lund, 1970. 108 p. Poetry.
Elukogu. Lund, 1978. 320 p. Selected poetry.
Gespiegelte Erde. New York, 1967. 63 p. Poetry.
Oklahoma Oktober. Norman, Okla.; 1984. 36 p. Selected poems tr. from Estonian by Author & Astrid Ivask.
Oktoober Oklahomas. Lund, 1973. 112 p. Poetry.
Päev astub kukesammul. Lund, 1966. 88 p. Poetry.
Tähtede tähendus. Lund, 1964. 71 p. Poetry.
Verandaraamat. Lund, 1981. 72 p. Poem.
Verikivi. Lund, 1976. 86 p. Poetry.
--------- (with L. Dunham)
The Cardinal Points of Borges. Norman, 1971.
--------- (with J. Alazraki)
The Final Islands: The Fiction of Julio Cortazar. Norman, 1978.
La isla final / Julio Cortázar. Madrid, 1983.
--------- (with J. Marichal)
Luminous reality: The poetry of Jorge Guillén. Norman, 1969.
---------, ed.
The perpetual present: the poetry and prose of Octavio Paz. Norman, 1973.
1st Conference on Baltic Studies... Tacoma, Wash., 1969.
---------, ed. (with Gero von Wilpert)
Moderne Weltliteratur. Stuttgart, 1972.
World Literature since 1945. New York, 1973.
Ivaska, Astride (1926 - )
At the Fallow’s Edge. Tr. Ināra Cedriņš. Santa Barbara, 1981.
Gaisma ievainoja. Dzejoļi 1971-1981. Daugava, 1982.
Līču loki. Ainas un ainavas. Daugava, 1981.
Solis silos. Daugava, 1973.
Ziemas tiesa. Dzejoļi 1965-1967. Upeskalns, 1969.
Jēgers, Benjamins (1915 - )
Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfija, 1940-1960. 2 v. Daugava, 1968-1972.
Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfija, 1969-1970. Daugava, 1977.
Kalniņa, Laima (1922 - )
Atgrieztais rieciens. Romāns. GD, 1981.
Valentīns un viņa sievietes. GD, 1982.
Ķikure, Erna.
Mūsu kaimiņš. Sala, 1962.
Krūka, Tonija (1918 - )
Aiztecējuši ūdeņi dzirnas negriež. Stāsti.
Silaines mežs runā. DV, 1965.
Tu debesis turi savās rokās. DV, 1966.
Uniforma. Toronto, 1970.
Lelis, Jāzeps (J. Pūrmalīts) (1927 - )
Ar lukturi. Stāsti un noveles. München, 1966.
Mazutis, Juris (1940 - )
Ceļojumi. Dzeja.
Muižniece, Lalita (1935 - )
Cūka cilpo. Ceļinieks, 1967. Juvenile. F1
Latvija: daba, ļaudis, darbi. Otrā darba grāmata Latvijas ģeogrāfijā. Mazputniņš, 1968. Schoolbook. F1
Latvija: zeme, ūdeņi, kalni. Pirmās pakāpes darba grāmata ģeogrāfijā. Mazputniņš, 1968. Schoolbook. F1
Pēdas. Ceļinieks, 1975.
Rikšiem ziloni es palaidu. Madison, 1974. Broadside. F4.
Žuburu rota. Upeskalns, 1970.
Nollendorfs, Valters (1931 - )
Antiņš runā stikla kalna gala. Broadside. Madison, Wis., 1978. B1.
Latviešu tautas dzīvības stratēģiju plānojot. Gauja, 1982. B3.
Rubenis, Arturs (1927 - )
Kur Maltas yudiņs burbuļoj. Drama. München, 1981.
Kauprā kopu pasavērt. München, 1982.
Vējs pori azarim. München, 1983.
Ruņģe, Sniedze (Dina Rauna) (1951 - )
Klauna āda. Madison, 1974. Broadside. F4.
Pusnakts negatīvi. Imanta, 1971.
Ruņģis, Aivars (1925 - )
Iet latvieši caur gadu simteņiem. Vērojumi, pārdomas, secinājumi.
Pats esi kungs, pats. GD, 1967.
Reportieŗa rokas grāmata. LPB, 1971.
Slīdošajās kāpēs. Madison, 1975. Broadside. F4.
Tik pie Gaujaas, tik pie Gaujas. Tautas un cilvēku likteņi laikmetu griežos. GD, 1968.
Vai bāliņi tālu jāsi? Vaidava, 1963.
---------, ed.
Kaut šķirti, tomēr nešķiŗami. 1965.
Tāltālu tālumā. 1964.
Silbajoris, Rimvydas
Mind against the wall. Chicago, 1980.
Perfection of exile. Norman, 1970.
Russian versification: the theories of Trediakovskij, Lomonosov & Kantemir. New York, 1968.
Zidžiai ir prasmē. Chicago, 1982.
---------, & al, eds.
2d Conference of Baltic Studies... 1971.
Skujiņa, Rūta, (Rūta Lāce, 1907-1964)
Mani bērnības draugi. Alksnis, 1947. F16.
Putni. Latvija, 1947.
Saulainie gadi. Fischbach, 1949.
* Sirds dzīvo no niekiem. GD, 1963.
Vējš svaida kaijas. GD, 1964.
Viss elpo zem saules. Dzeja. GD, 1964.
Vīksna, Ingrīda (Ingrīda Fogele; 1920 - )
Dāvana. Stāsti. Druva, 1953.
Mums jābrien jūrā. Imanta, 1951.
Zaļinskis, Ausēklis (1918 - )
Kalamazū Daugavas Vanagu apvienības 10 gadi. Kalamazoo, 1962. Immig. hist. WHi.
Zemdega, Aina (1924 - )
* Basām kājām. Kalnājs, 1963.
Cirsma. Ziemeļblāzma, 1974.
Toreiz Lubes dzirnavās. GD, 1979.
Zem akmeņa zaļa zāle. GD, 1980.
Zeps, Valdis J. (1932 - ), also Jānis Turbads.
(Jānis Turbads), Ķēves dēls Kurbads. Ceļinieks.
Latvian and Finnic Linguistic Convergences. Bloomington, Ind., 1962.
Lettica in Microfilm. Madison, 1982. WHi.
Mezgli un sējumi. Lübeck, 1949. BSC.
The Placenames of Latgola. Madison, 1984.
Zvejnieks, Kārlis (Kuraž Krišs) (1921 - )
* Inese. Stāsti un noveles. Sēļzemnieks, 1954.
* Ventiņ pus. Kalnājs, 1967.
——————————————————————————
1987.g. 13. V.
Cienījamā rakstniece!
Patiesi priecājamies, ka drīkstēsim Jūs gaidīt RN 87. Ielikām jūs tūdaļ programma – I pašā satikšanās stundā. Domājams, Jums būs līdz kādi savi darbi (jo cik zinu, Jums sagatavots jauns prozas krājuma manuskripts). Jūs tad varētu nolasīt, ko pati vēlētos – prozu, dzeju, pastāstīt kaut ko par latviešu rakstniekiem un Austrāliju. Iespējams, ka kāds ‘mājnieks; pateiktu dažus vārdus par Jums, lai klausītāji zinātu ‘kas un kā’, jo kā raksta Lūcija Bērziņa, pat literāti dzīvo visai atšķirti pa kontinentiem, maz ko cits par citu zinādami.
Uz redzi! Gaidīsim ziņu, kur un kad Jūs ‘salasīt’.
Ak tā – ja ielidojat sestdien, 13. jūnijā, tad Jums jālido uz Grandrapidām, jo 13. jūnijā Kalamazū lidlauks slēgts aviācijas svētku dēļ. Tāpēc 13. jūnijam Jums jāsazinās ar
Julietu Rumbergu
Grand Rapids, MI 49503
t. ****
12. jūnijā var lietot K-zoo lidlauku. Tad par Jums rūpētos mēs.
Uz redzi!
Valija R. [Ruņģe]
—————————————
1987.g. 4.jūl.
Jaukā Erna!
Lūdzama, neļaunojieties par šo pārdroši vienkāršo uzrunu. Bet tā tāda iegājusies tradīcija – kas reiz kopā ‘maizi lauzuši’ rakstnieku nedēļā, tie vairs nav svešinieki savā starpā, tie kļūst par draugiem. Un man ir tāda klusa cerība, ka ar Jums un mums nevarētu būt citādi.
Ēdām vienrīt dārzā pankūkas un apslacījām tās ar Kanādas sīrupu, Jūs pieminēdami. Kādu citu dienu būs jāielūdz ciemos citi Kalamazū dzīvojošie literāti, jāpacep jauna porcija plānīšu, jāpamērcē sīrupā un kopīgi jāatceras aizvadītā rakstnieku nedēļa.
Vai Jums nav kāds stāsts, ko Jūs gribētu vai varētu uzticēt Treju Vārtu literārai nodaļai?
Pievienoju šai kartītei pāris foto attēlu no RN. Tie Aivara ‘knipsēti’. Helēnai Hofmanei jau esot lērums bilžu. Cerams, ka viņa izziņos (ev. LaRAs Lapā), kā pie tām tikt.
Visu labu Jums un Inesei no mūsmājām vēlot un sazināšanos cerot
Valija.
———————————-
[Priecīgus Ziemas svētkus un laimīgu jauno gadu – card]
1987.g. 13.dec.
Mīļā Erna!
(Drīkstu taču Jūs tā uzrunāt? Bet kas reiz nedēļu kopā nodzīvojuši Rakstnieku dienas vadot, tie vairs nespēj sveši kļūt).
Jā nu pēc šīs garās uzrunas – mīļš jo mīļš paldies par skaisto svētku sveicienu ar sarkanajām kļavlapām! Es šogad savas svētku labdienas rakstu ar lielu nokavēšanos, jo piecas nedēļas mētājos pa pasauli. Biju ar jaunāko dēlu Latvijā, biju pēc tam Rietumeiropā. Atgriežoties gaidīja simtiņš darbu – korektūras, recenzijas, raksti. Un nu klāt piparkūku, pīrāgu, citu svētku labumu gādāšanas laiks. Jauki, ka esat atsūtījusi Trejiem Vārtiem savu ‘Tiltu’. Maz mums vairs atlicis izdevumu, kur būtu iespēja publicēties. Tr. V. ir ar visai nevienādu kvalitāti, bet to jau iespējams uzlabot tikai tad, ja žurnāls saņem darbus no kvalitātes cilvēkiem. Tāpēc – patiešām paldies Jums! Un vai nav vēl kas nākamajamiem numuriem?
Latvijā bija labi. Draugi sagaidīja, aizvadīja ar milzīgu, grūti izstāstāmu, notēlojamu sirsnību. Lai kur un kā mēs mūžus esam nodzīvojuši, īstās mājas mums ir un paliek vienas. Un apbrīnoju cilvēkus, kas tur spējuši visus šos gaŗos gadus izturēt.
Ar labdienām Jums un meitai arī no Aivara, Sniedzes,
Valija
**********************************************************
[notes on exhibition programme of Helēna Hofmane Fotogrāfijas at Rakstnieku nedēļa 1987 Kalamazoo]:
Silvija Lapiņa
Grand Rapids, Mich. 49507
B. Jēgers, **** Dr. ** Bibliotekārs. Sūtīt grāmatu (Nelsona).
Dekalb, IL 60115
Ķirpe
West Ivanhoe
—————-
1988. g. 5. janvārī
Sveiciens no Kalifornijas!
Jūs droši vien šādā aukstā laikā arī esat pamukusi uz siltāku klimatu un nez’ vai Kanādā pašreiz esat, bet nekas. Sūtīšu tikai uz Kanādu – labs tas darbiņš kas padarīts. Ap Svētku laiku vēstules rakstīdama un papīrus šķirodama salasīju arī RN bildes un nu izsūtu. Te ir dažas Jums piemiņai no tās nešpetni karstās bet interesantās nedēļas. Ņemiet par labu.
Es jau Jums varbūt toreiz teicu, bet kad MŪSU KAIMIŅŠ iznāca Austrālijā pirms gadiem, toreiz man draudzene tūlīt atsūtīja. Un es lasīju, un mana mamma lasīja (viņa bija liela grāmatniece) un mūsu draugi lasīja, un mums ĻOTI ĻOTI patika. Sevišķi pats tituļstāsts. Šī Jūsu grāmata bija tāda kas ‘staigā pakaļ’…
Tāpēc man bija jo sevišķs prieks redzēt ‘īstu un dzīvu’ Ernu Ķikuri un fotografēt Jūs. Tagad man būs arī Jums ģīmis ko savā rakstītā vārda kalpu krājumā ievietot.
Lai Jums 1988. g. ir labs!
Helēna Hofmane
**********************************************************
1988.g. 17. janv.
Labā Erna!
Mīļš jo mīļš paldies par vēstuli. Un, protams, par tās pielikumiem. Pārsūtu abus prozas darbus Krūklīša kungam iespiešanai Trejos Vārtos. Ar mūsu iespiesto vārdu kļūst jo dienas, jo bēdīgāk. Pašreiz visaktīvākais patiešām vēl Krūklīša kungs, gan ar savu žurnālu, gan ar iespiežamām grāmatām. Žurnālam, lai uzturētu kvalitāti, tik ļoti nepieciešami tādi darbi kā Jūsējie, jo ar pagājušā gadsimta ‘raudu gabaliem’ vien to piepildīt nedrīkstētu.
Grāmatniecība. Skumji! Rudzītis, kā vēstī baumas, esot visai slims. Viņa dēlam grāmatu izdošana neinteresējot. Esot arī lielas grūtības ar tekstus salicēju sameklēšanu, jo arvien mazāk kļūst to ļaužu, kas vēl prot labi latviski. Bez tam – ja kāds to prot, tad viņš vēlas, lai viņam par to labi maksātu. Par ‘Almosen’, kā teiktu vācieši, neviens negrib strādāt. Tā nu ļoti iespējams, ka Ziemsvētku devums bija pēdējais Grāmatu Drauga apgādā. Vēl gan it kā esot dažas grāmatas ‘darbā’. Taču seni Gr. Dr. autori jau meklē citas iespiešanas iespējas. Zvejnieks vēstī, ka LaRAs – kooperatīvam gribētāju, autoru, rinda esot jūdzi gaŗa. Arī Daugavas apgāds esot pēdējos elpas vilcienos, jo tā īpašniece Dagnija Šleiere tāpat esot visai slima.
Rieksts. Likām vienu brīdi lielas cerības uz viņu. Izdevām kopā ar viņu divas grāmatas – Dainas un Sniedzes. Taču izrādījās, ka viņš ir ‘ar vārdiem Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē’. Padomus nepieņem, pats fantazē nez ko. Krūklītis – jā, viņš tad nu vēl palicis, bet viņš prasa no autoriem piemaksas, jo viņam nav, kā bija Gr. Draugam, liels pamata kapitāls. Viņš dzīvo, tā sakot, no rokas mutē. Ja ms. nonāk pie viņa, tad viņš rūpējas par visu technisko procesu, bet to nespēj financēt no savas puses. Tāda nu ir tā bēdīgā patiesība. Par Jūsu ms. apjautāšos Julietai.
Uz atsevišķas lapiņas pievienoju dažus ierosinājumus, kas attiecas uz abiem Jūsu sūtītajiem ms. Atrakstait, vai tiem pievienojaties.
Pagaidām Jums un Jūsu māksliniecei no mūsmājām visu labu vēlot,
Valija
P.S. Ak jā – Rīga, Latvija! Nē, Latvijā esot, lieta neizskatās tik bezcerīga. Tur aug jaunas, spēcīgas paaudzes, ar kuŗām mums būtu jāiepazīstas. Tad tukšums, ko pa lielai daļai radījuši gadi, neliktos tik briesmīgs. Man arī jau trīs senlaiku draudzenes viņā aizsaulē. Bet tām, kuŗām ir pēcnācēji, dzīve nav zudusi.
V.
—–
[re: Texts in Ceļa akmeņu raksts]
PIEBILDES Kanādas mežam:
Ja vien un to pašu substantīvu aizstāj ar vietniekvārdu, tad labāk lietot vienu un to pašu vietniekvārdu, teiksim, vai nu ‘viņš’ vai arī ‘tas’, bet nelietot tos pārmīšus.
- lapp.: ‘uzmanīgas bailes no tā’. Kā būtu, ja ‘uzmanīgas’ aizstātu ar ‘piesardzīgas’?
- lapp.: ‘Redzēt tur debesis.’ Liekas, ka labāk derētu ‘Ieraudzīt’.
PIEBILDES Tulpēm un rozēm:
- lapp.: ‘dažās vietās, dažā laikā’. Vai varbūt bija domāts: ‘dažādās vietās, dažādā laikā’?
- lapp.: Ja runā par puķēm, tad labāk iederētos ‘plūkšana’ nekā ‘laušana’.
- lapp.: ‘Kā kaut kas ne ar ko salīdzināms’. Latviešu valodā jālieto dubultais noliegums: Kā kaut kas ne ar ko citu nesalīdzināms.
Ja atzīstat šīs maiņas, paziņojiet labi drīz, jo domāju, ka darbus varētu ievietot jau janvāra-februāra numurā.
—————–
[rough draft of reply letter]
Jūs esat valodniece un Jūsu piebildes man labi jāiegaumē. Gribētu arī jautāt – bet Jums nebūs laika atbildēt. Es tikai varu izteikt savu viedokli.
Pieb. Kan. Mežam:
1) Ja vienu un to pašu substantīvu aizstāj ar vietniekvārdu, tad labāk lietot vienu un to pašu vietn.v. vai nu ‘viņš’ – vai arī ‘tas. Kādēļ? Mans lit. skolotājs teica: Ja vienā vietā teikumā nākas 2 reiz lietot vien subst. vietniekvārdu tad – kā pirmo lietojat ‘viņš’, un tālāk teikumā – ‘tas’.
Es pie viņa likuma pieturos 1) tādēļ ka man cita vēl nav un tādēļ, ka man tas šķiet labs. Vietn. v. ‘viņš’ man liekās, kaut kā stāv tuvāk substantīvam, atvieto to dzīvāk, organiskāk, subst. ‘tas’ – raksturs vēsāks, tas tad var nākt pēc pirmā (viņš) tāpat vēlāk tekstā, lietojot ‘viņš’ var it kā dzīvāk izsaukt atmiņu par substantīvu, kad tas liekās vajadzīgs.
3) Katrā tekstā kāds vārds ir jāatkārto. Cik nepieciešams tas ir ja to atkārto bieži, tad to dara ar zināmu nodomu, kāda vārda vairākkārtēja atkārtošana norāda uz valodas nabadzību. Tāds slēdzums protams nav radies lietojot vietn… [crossed out: vienu un to pašu vietn. vārdu]. Bet varbūt tas ir derīgs arī tiem… Jeb nav?
2 iebilde – ‘uzmanīgas’ bailes vietā lietot ‘piesardzīgas’.
Pieņemu to – bet neatšķiru īsti šo abu vārdu darbību dzīvē, tas ir – kā bailēs uzmanītos un kā piesardzītos?
3) iebilde ‘redzēt’ tur debess – atvietot ar ‘ieraudzīt’. Kādēļ?
Par šī sava teikuma tekstā es ilgi domāju. Teikums redzēt debesis – ir īss, neritmisks, par kuru lasītājam it kā – jāklūp pāri. Bet šinī ‘redzēt’ vārdā ir atslēga visam stāstiņam. Atbilde uz to nāk no celma – ‘ne – redzēt. Mācīties domāt citādi.’
Šinī teikumā redzēt vairs nav tikai – redzēt debesis, bet tas ir arī vārds kas zīmējas uz vienu no mūsu 5 maņām – ‘redzēt’, un no tā ieplūstot pēcnācējos – ir jāatsakās, kā kokam, tā cilvēkam. Ceru, ka Jūsu ieteiktais ‘ieraudzīt’ darbosies labi. Jo tā, kā es šo meža padomu izjūtu – to neviens tur laikam nesalasīs.
1) ieb. ‘Dažās vietās. Dažā laikā.’ Atkal neveikls ritmā, un ‘laiks; varbūt ir vesela nedalāma vienība, varētu teikt – dažā brīdī, dažā stundā. Vārds ‘dažs’ te tomēr bija domāts kā satuvinātājs ne šķirējs kāds ir vārds ‘dažāds’.
2) – Par puķēm runājot labāk lietot vārdu ‘plūkstatiņ’ ne lauzt.
Piekrītu! Tikai tur (kas tekstā aprakstīts) tulpes bija tik ļoti lielas, cilvēkam pāri ceļiem vai līdz vidum, ka šķita ka tās ir ‘jālauž’.
3) ‘Kaut kas ne ar ko salīdzināms’ – tas nu tīrs svešvalodas iespaids. Neuzmanība, vai nepareizi izpildīta vēlēšanās izteikt nepasākamo, sarežģot teikuma gramatiku.
Redzat, Valija, es klausos Jūsos un arī aizstāvos… Un citādi Jūsu rūpība par manu valodu nebūtu auglīga, vai nē?
[Erna]
————————————–
1988.g. 5.februārī
Jaukā, precīzā Erna!
Jā – precīza gan! Precizitāte – tā tagad tāda izzūdoša īpašība. Arvien biežāk jāsatastopas ar cilvēku nolaidību, vienaldzību, neizdarību, citu ļaužu darba un laika nerespektēšanu. Tāpēc tik silti pārsteidz, ja pēkšņi rodas vēl kāds ‘veco’ laiku cilvēks, kas dara to, kas prasās padarāms.
Šodien ārā īsts sniegputenis. Visas krikas, kas bija liekamas uz kaut kādu nejauku ‘flu’ virusu lēses, atstājušās. Tāpēc šodien rakstu vēstules, kuŗu jau atkal atbildēšanai sakrājusies krietna kaudzīte.
Vispirms – paldies, ka akceptējāt manis ierosinātās maiņas Jūsu darbos. Viss, ko ierosinu, jau ir tikai – ierosinājums, bet mūsu apstākļos, kad autors ir tik viens un pamests, kad autoram trūkst jebkādu iespēju padiskutēt par savu darbu ar kolēgām (kā kādreiz tika darīts Rīgā), varbūt reizēm noder, ja arī kāds cits iemet aci uzrakstītajā darbā. Jūsu sūtījumu Julieta solīja ievietot Tr. V. janv./febr. numurā. Jā – Jūsu grāmatas ms. ir pie viņas. Un te nu jāapstājas pie jautājuma par grāmatu izdošanu.
Šī problēma ir kļuvusi visai sāpīga un akūta. Vēl gan priekš nedaudz gadiem nelaiķis Rumaks sludināja: ar grāmatu izdošanu viss kārtībā, izdevēji ir, nav kvalitatīvu autoru! Taču jau toreiz šis viņa vērtējums, kā mēdz teikt, ‘neturēja ūdeni’ un ‘pūta miglu acīs’ publikai. Tagad visa problēma kļuvusi vēl ļaunāka. Mēģināšu te īsumā uzrakstīt, kā visa grāmatu lieta izskatās (protams, nepretendējot uz 100% pareizību).
Lasītāji. Lasītāju skaits strauji rūk. Pāri palikušie ir visai konservatīvs pūlītis, kas, asaras slaucīdami, lasa Leonijas Ozolkalnes sentimenta piesātinātos darbus, bet kaut kam modernākam, asākam neķeras klāt.
Autori. Ko lai šai situācijā dara autori? Un autoru mums vēl netrūkst. Vai lai pārtrauc rakstīt? Vai lai mēģina pielāgoties pāripalikušās publikas vienkāŗšotajai gaumei? Jeb vai lai iet nemaldīgi savu ceļu un mēģina uzrakstīto vēl publicēt kaut vai pāris simtu eksemplāros? Atbildes ir un būs dažādas atkarā no katra autora temperamenta, uzskatiem, vēl citiem (visvairāk – materiāliem) apsvērumiem. Aivars arvien mēdz uzsvērt: ja mēs uzskatam sevi par latviešu kultūras daļu un ticam latviešu tautas nākotnei, tad ir jāpublicē, jo, teiksim 200 publicētiem eksemplāriem ir lielāka iespēja saglabāties nekā vienam manuskriptam kaut kur kādā atvilknē. Un – mūs sāk pamazām atzīt un meklēt rokā Latvijā. Ir gan vēl daļa cilvēku (kā tur, tā te), kas šo kultūras apvienošanu automātiski identificē ar pašreiz Latvijā valdošās varas atzīšanu, bet, manuprāt, latviešu tauta un kultūra ir viena lieta, valdošā iekārta ir cita lieta. Vienlīdzības zīmi starp tām nevar likt, kā nekad neesam likuši vienlīdzības zīmi starp tautas atmodas laika darbiniekiem un cara varu.
Izdevēji. Trešais faktors procesā. Bēdīgs jautājums. Ar līdz šim aktīvo Grāmatu Draugu, liekas, iet uz galu. Var jau būt, ka nākamajos Ziemsvētkos vēl kas iznāks, varbūt. Bet ir simptomi, kas liek domāt, ka tas varētu būt pēdējais šī apgāda elpas vilciens. Vienkārt, ir baumas, ka Helmārs Rudzītis esot slims, dēlam Lotāram grāmatu izdošana esot vienaldzīga, un viņi abi aizbildinās, ka neesot vairs tekstu salicēju vai, vecmodīgi runājot, burtliču. Otrkārt, Rudzīši nule nepieņēma publicēšanai kādu visai izcilu memuār manuskriptu, ko vēl pirms pāris gadiem būtu grābuši ar abām rokām. Treškārt, ‘žurkas bēg no kuģa’. Visi labi pazīstamie līdzšinējie Grāmatu Draugu autori meklē citas publicēšanas iespējas. Knuts Lesiņš iesniedzis kādu darbu ‘Gaujai’. LaRAs kooperatīvs izsludinājis, ka nākamgad izdošot A.G. Irbi, Klīdzēju un Gubiņu. Jā nu – kaut kooperatīva sākotnējais nolūks bija laist pie vārda mazāk pazīstamus autorus, kooperātīvu ‘pārņem’ tie paši ‘established’ autori.
‘Daugava’ Zviedrijā arī laikam ir cauri. Izdevēja Šleijere it kā esot slima. Cik grāmatu gadā spēj izdot Sidnejas LB apgāds? Par to Jums varbūt vairāk informācijas.
Rieksts ar savu ‘AKA’. Nē, te nav naudas jautājums. Te ir jautājums par prasmi rīkoties, plānot, racionāli strādāt. To mēs iemācījāmies rūgtā pieredzē, mēģinādami ar viņu sadarboties, izdodot Dainas un Sniedzes grāmatas. Pretēji norunai grāmatas tika izdotas bēdīgā apdarē ar bēdīgu papīru. Nebija reklāmas. Nebija nekādas īstas norēķināšanās.
‘Vaidava’ nomira līdz ar veco Augstumu. Dēli vada spiestuvi, t.i., pieņem grāmatas iespiešanai (gan par mērenu maksu; viņi iespiež visas Gauja grāmatas), bet nedarbojas vairs ar apgādu.
Krūklītis ar savu ‘Gauju’. Viņš prasa autoru monetāru līdzdalību izdošanā, bet viņš norēķinās godīgi. Viņam ir arī reklāma: Trejos Vārtos un ar sludinājumiem avīzēs, ar recenzijām. Pēdējās ir visai svarīga komponente grāmatas izplatīšanas procesā.
Jā. Tāda nu, īsi kopā saņemta, izskatās mūsu grāmatniecības aina. Varbūt tas palīdzēs Jums izšķirties ko darīt ar sakārtoto manuskriptu. Es varētu mudināt: meitas, ejiet palīgā mātei, palīdziet viņas manuskriptam ieraudzīt dienas gaismu grāmatas veidā! Bet es jau zinu, kā ir ar īstām mākslinieku dvēselēm. Pie tām nauda nelīp. Arī Sniedzei ‘Ķekara’ iznākšanu jau financēja mazliet praktiskākie vecāki nevis pati rakstītāja. Mūsu dzīves pieredze – kaŗi, okupācijas, bēgšanas, pāŗvietošanos no viena kontinenta uz otru – mūs ir mācījusi arvien atlikt kādu grasi nebaltai dienai, kamēr no mūsu jaunajiem šos grašus spēj izvilināt kā tautas pasakā, ikviens, kas uzdodas par ‘Nebalto dienu’.
Vai esat tagad nolēmusi tā pavisam nopietni dzīvot Kanādā, uz Austrāliju neatgriežoties? (Par Jūsu prombūtni tur skumst Freiju ģimene). Jūsu Austrālijas dabas notēlojumi ir ar tādu dziļu pārdzīvojuma spēku. Bet tad – tas pats, tā pati draudzība ar dabu jau ir arī Jūsu nule Tr. V. sūtītajos darbos, skaŗot Kanādu. Jūs protat to pārnest uz lasītāju.
Sveicinot Jūs un Jūsu jauno mākslinieci no mūsmājām
Valija
P.S. ‘Gaujas’ kapacitāti ierobežo viens gluži reāls faktors: ir tikai viena ‘saliekamā’ mašīna un viena tās darbinātāja – Julieta. Jāzeps Lelis smejas, ka grāmatniecības nākotne trimdā visa tagad atkarīga no Julietas spējām strādāt.
———————————–
1988.g. 15.aprīlī
Mīļā Erna!
Katru dienu pasta kastītē atrodas kāds jauks pārsteigums. Šī nedēļa bijusi tāda pusaustrāliska. Aizvakar bija vēstule no Guntas Pārupes, vakar no Dainas Šķēles, Tavas novadnieces, šodien no Tevis pašas. Un ar Tevi nu jūtu, ka esmu izrīkojusies nelāgi, pārāk ilgi kavēdamās ar atbildēšanu, jo iepriekšējā vēstulē tā priecināja, ka Tu biji atmetusi oficiāli skanošo ‘Jūs’, kas nule atkal uzradies. Laikam jau Tu nodomāji, ka esmu bijusi noraidīga pret Tavu draudzības piedāvājumu. Nē, nē, tā nav! Redzi, ir tikai tā, ka dienas, jo tālāk mūžā dzīvo, jo raujas īsākas. Ko visu senāk vienā dienā varēja padarīt. Tagad turpretī te rīts, te vakars, un pa vidu tādi sīkumi vien paknibināti. Šogad pat Lieldienu sveicienus nevienam neaizsūtīju.
Nupat nobeidzu rakstīt referātu par latviešu literārā procesa nākotni ārpus Latvijas. Tas jālasa nākamajā nedēļas nogalē Toledo literārās kopas sanāksmē. Tāpēc šī pēcpusdiena tāda brīvāka. Ārā arī nevar šodien iet, jo aizgājušās skaistās nedēļas vietā atkal pēkšņi iegriezušies auksti ziemeļu vēji, un dzīvsudraba stabiņš nespēj pārrāpties pāri dažiem plus grādiem. Tā nu sēžu istabā un kārtoju savus vēstuļu pārādus. Vēstules – tās tagad ir tie dzīvības pavedieni, kas sien mūs kopā, lai mēs nekļūtu par atsevišķām vientulības saliņām.
Mēs te Kalamazū gan patlaban varbūt šai ziņā neesam pārāk ļaunajā situācijā. Esam tāds bariņš LaRAs biedru vienkop. Esam tāpat pa ziemu vairāk reižu mūsmājā sanākuši kopā, lai apmainītos domām, jaunumiem. Esam visi tādi cilvēki, kas lasa ‘Literatūru un Mākslu’ un ‘Karogu’. Un tur patlaban patiesi ir tik daudz lasāmā. Tauta beidzot drīkst sūdzēt savu gaŗos gados krāto bēdu. Arī vēstules, kas pienāk no Latvijas, atbalso to pašu. Aivara tante, kam vīrs gāja bojā Vorkutā, raksta tagad par pirmo pēckaŗa laiku: „Kā mēs visi – kā dzīvojām, kā strādājām, kā mūs vajāja! Un tagad – mūsu rakstnieki un pārējie gara ļaudis – brīnišķīgi! 25.martā uz Brāļu kapiem aiziet nevarēju, bet aizdedzināju sveces tautiskā svečturī un klausījos, kā TV teica Auškaps: Uzvarētāji ir tie, kas paliek kaujas laukā.” Ir labi saņemt tādas liecības no daudz cietušiem cilvēkiem, jo viņi taču nemelo. Ja viņi saka labu vārdu par mūsu rakstniekiem mājās, tad tas kliedē to aizdomu miglu, ko par tiem kādreiz sapūš nenovīdīgi ļaudis šai pusē.
Jauki, ka Julieta Tev aizsūtījusi to Treju Vārtu numuru, kuŗā Tavs darbs. Tagad, kad esam nonākuši līdz situācijai, ka honorārus vairs nemaksā, autora eksemplāru jau nu vēl arvien tomēr vajadzētu saņemt. Esam to aizrādījuši abas ar Julietu Krūklītim, bet viņam tas vienmēr aizmirstas. Labi, ka nu vismaz Julieta par to parūpējusies.
Domāju, ka nākamajā numurā būs Tavs nākamais īsstāsts. Kad saņemšu sleju pārrakstījumus, mēģināšu izlabot atpakaļ to tulpju plūkšanu par tulpju laušanu, jo Tu mani pārliecināji, ka tulpes bijušas treknas un laužamas. Ir tik grūti precīzi strādāt, ja autors dzīvo vienā vietā, korektors citā un pārrakstītājs, iekārtotājs vēl citā. Tad daža laba lieta paliek pusdarīta vai netiek nokārtota tā, kā vajadzētu. Reizēm man visa tā mūsu rakstniecības lieta liekas gluži kā Donkichota cīņa ar vējenēm. Tik maz vairs palicis darītāju. Bet ja Tev atkal ir kas uzrakstīts, sūti šurp, jo redzi, Treji Vārti jau palikuši gandrīz vai vienīgie vairs no tādas pusliterāras periodikas.
Tu gatavojies braukt uz Katskiļu 3×3. Neesmu tur nekad bijusi, t.i., turienes 3×3, jo mums cita 3×3 nometne tepat degungalā – Gaŗezerā. Tur esam aizbraukuši, ciemojušies katru vasaru. Šais 3×3 nometnēs ir mazliet citādi nekā Rakstnieku nedēļā, jo sabrauc kopā vairāk un atšķirīgāku interešu ļaudis, kaut ir laikam visās 3×3 nometnēs arī literārās ievirzes, bet ar atšķirīgāku uzsvaru nekā pašu rakstnieku sanākšanās, kas arī saprotams, jo šais ievirzēs reizēm pieteicas cilvēki, kuŗiem visumā maza informācija par literatūras lietām, kuŗi vēlas, tā sakot, šo to mācīties, nevis pārrunāt rakstnieku darba problēmas. Piemēram, pērn Gaŗezera 3×3 nometnē literārā ievirze bija veltīta Kronvaldam un citiem tautas atmodas laikmeta darbiniekiem. Tas varbūt derēja jaunākiem ļaudīm, mūsu gadu cilvēkiem tika mazāk.
Tavas vēstules vienmēr ir arī acij tīkamas. Ir nevien lasāmas, bet arī skatāmas. Reizēm jaušu, tas jaunākās paaudzes darbs, reizēm man aizdomas, ka esi Tu pati savu vizuālās mākslas varēšanu lietā likusi. Grafiskā māksla ir grūta māksla un apēd daudz stundu no mākslinieka dzīves. Publika nez vai to vispār novērtē, jo lielākai daļai pilnīgi nepārzina sarežģītos techniskos procesus, kas saistīti ar grafiku.
Kad atbrauks ciemos Tava Dzidra, tad jums visām trim kopā patiešām būs skaistas dienas. Vai viņai iznāks brīvs ilgāks laiks ko paciemoties jeb vai būs tikai kā tāds gaŗām ceļojošs gājputns?
Visu labu Tev un Tavām atvasēm no mūsmājām vēlot
Valija
P.S. Nule ‘Lit. u. Mākslā’ tikko Amerikā bijušais aktieris Auškāps (viņa tēva brālis, ārsts, dzīvo Bostonā) bija Zīvertu un Anšl. Eglīti nodēvējis par latviešu literatūras gigantiem; pavisam nesen vēl taču, vismaz Eglītis, bija tikai ‘dzimtenes apmelotājs’. Tātad tomēr – citi vēji!
V.
———————————-
1988.g. 13.okt.
Mīļā Erna!
Redzi nu, kā esmu nodzīvojusies. Manā neatbildēto vēstuļu kaudzē divas no Tevis. Vienu esi rakstījusi maijā, otru septembrī. Cik labi, ka Tu nepiederi pie tiem cilvēkiem, kas liek tikai vēstuli pret vēstuli, bet ka Tu ‘meldējis’ tad, kad liekas, ka ir kas pasakāms. Paldies par labajiem vārdiem, ko esi teikusi par manu rakstu Tr. Vārtos. Ak, mūsu literārais process ir, kas attiecas uz darbu iespiešanu nonācis posta stāvoklī. Nav vairs izdevēju. Tie aizbildinās, ka nav vairs lasītāju. Tā īsti jau nemaz nedrīkstam teikt, kā ar mums ir, jo mūs ļoti vērīgi sākuši ‘pētīt’ Latvijā.
Jā, kā lietas pašreiz risinās, trimdas autoriem itin drīz pavērtos durvis uz mājas pusi. Viņi iespiestu mūsu grāmatas tagad, ja vien viņiem būtu – papīrs! Tā nepietiek pašiem.
Nezinu, kā Tavā pusē, bet šai galā ciemiņi no Rīgas pašreiz plūst rindām, gan pie radiem, gan pie draugiem. Visus, kas uzrodas tieši šai apkārtnē, vedam uz studiju centra bibliotēku, lai apskata, ko pa šiem 44 gadiem esam, svešumā dzīvodami, saražojuši. Visiem acis ieplešas brīnumos. Viņiem mūsu dzīve un dzīvošana līdz šim ir bijusi galīgi tumša lieta.
Par tīri materiālo dzīves pusi, t.i., par to, kā izskatās veikali, un ko cilvēks te par savu nopelnīto naudu var iegādāt – par to jau nav ko runāt. Tas ir acīm redzams. To vislabāk formulēja kāda literatūras kritiķe. Viņa teica tā: „Pie mēteļa kā netieku, tā netieku! Rīgā nevaru nopirkt, jo nav. Te arī nevaru nopirkt, jo kā lai zinu, kuŗu tad nu no piedāvātajiem simtiem ņemu. Mēs neesam mācījušies izvēlēties.”
Protams, ka materiālā dzīves daļa ir svarīga. Bez tās jau nevar dzīvot neviens. Taču vislielākais prieks ir par to, ka cilvēki beidzot iedrošinās celt galvas un runāt par lietām, kas viņus visu laiku mākušas. Ir gan visiem kā ēna aizmugurē liela baile, ka viss briesmīgais varētu tomēr atkal atgriezties, jo tā dēvētie staļinisti jau nekur prom netiek aizburti. Tie visi turpat vien vēl ir un cerē uz savu ‘atdzimšanu’. Šādos apstākļos noteikti jāapbrīno visi, kas šodien Latvijā runā. Un vai nav skaisti, ka priekšgalā iet rakstnieki!
Tagad mazliet par citām lietām! Nule beidzu sakārtot šķirkli par tulkojumiem Latvju Enciklopēdijas IV sējumam. Man bija no Austrālijas piegādātas tādas ziņas, ka Tu teātra vajadzībām esi tulkojusi ‘Godo gaidot’. Vai Tev nav vēl kādi citi tulkojumi arī – iespiesti vai manuskriptā? Es vēl varētu kur iespraust, jo vēl gaidu dažas papildziņas no Austrālijas.
Par gramatiku. Par ‘šis, tas, viņš’ un ‘kas, kuŗš’ lietošanu. Visumā tā: viņš, viņa, aizstāj dzīvus priekšmetus, tas, tā – nedzīvus. Lieta mainās, ja viena pašā gaŗā teikumā vairākus substantīvus aizstāj ar vietniekvārdiem. Tad ‘šis, šī’ tiek attiecināts uz tuvāko priekšmetu, ‘tas, tā’ uz tālāku un ‘viņš, viņa’ uz vistālāko. Bez tam, ja vienu un to pašu priekšmetu teikumā aizstāj vairāk reižu ar vietniekvārdu, tad nedrīkst pārmaiņus lietot ‘tas’ un ‘viņš’. Tad jāuzrauga viens un jālieto šis viens. Piemēram, nevar teikt: Es vārīju kartupeļus pusstundu, jo tie bija cieti un tāpēc viņi nekļuva gatavi tik ātri, kā gaidīju. Jālieto abās vietās ‘tie’.
Ar ‘kas’ un ‘kuŗš’ ir tā: Arvien labāk ieteicams lietot ‘kas’. ‘Kuŗš’ lietojams, ja grib īpaši izcelt apzīmējamo vārdu no citu, viņam līdzīgu grupas. Un vēl: ja vienā gaŗā teikumā divi dažādi apzīmējamie vārdi, tad vienam jāliek ‘kas’ otram ‘kuŗš’. Piem. Māsa, kas vakar atnāca, un brālis kuŗš viņai piebiedrojās, dziedāja jaunāko grāvēju. Bet ja vienam un tam pašam priekšmetam piekarina divus vai vairākus apzīmētāja teikumus, tad jālieto viens un tas pats relatīvais vietnieks. Piem. Māsa, kas vakar atnāca un kam laba balss, dziedāja jaunāko grāvēju.
Šodien tāda spoža rudens diena. Rīta salnas gan jau dārzā nokodušas dažu labu košu vasaras ziedu. Nāk ziema, ko darīsi! Taču – aiz katras ziemas nāk jauns pavasaris.
Kā labi izciemojies ar savu Austrālijas meitu?
Sveicinot Tevi un Tavas meitenes no mūsmājām
Valija
Sniedze allaž apbrīno Tavas kartītes.
———————-
[form letter]
1988. gada oktobrī
Cienījamai Ernai Ķikurei
‘Literatūras un Mākslas’ līdzstrādnieki, jaunie latviešu literatūras zinātnieki Janīna Kursīte un Viesturs Vecgrāvis kopš 1988. gada janvāra veido sleju ‘Riekšava’, kuŗā iepazīstina ar mazāk pieminētu vai staļinisma gados noklusētu latviešu dzejnieku īsbiogrāfijām un dažiem raksturīgiem dzejdarbiem.
Ciemojoties Rīģā 1988. gada jūnijā man Viesturs Vecgrāvis stāstīja, ka pēc 1989. gada marta-aprīļa iecerēts ‘Riekšavā’ publicēt emigrācijas dzejniekus – trimdiniekus.
Viestura Vecgrāvja aicināts, ļoti labprāt uzņēmos starpnieka lomu, lai informētu Jūs par šo ieceri. ‘Riekšavas’ veidojot vēlētos no Jums 4-5 ne pārāk garus dzejoļus, apsolot, ka publicēs 2-3 un ka vienīgā mēraukla publicēšanai būs dzejoļu literārā kvalitāte.
Šai sakarā laipni lūdzu Jūs izpildīt lapas apakšmalā formulāru, nogriezt to un kopā ar dzejoļiem, īsiem biogrāfiskiem un literatūrfaktoloģiskiem datiem (dzimšanas gads un vieta, pirmās publikācijas periodikā, dzeju grāmatu nosaukumi un izdošanas gadi, citas ar literatūru saistītas intereses, proti, darbība kritikā, prozā, dramaturģijā, grāmatizdošanā) kopā ar fotoattēlu publicēšanai nosūtīt uz formulārā minēto adresi.
Ceru, ka Jūs pozitīvi izvērtēsit Janīnas Kursītes un Viestura Vecgrāvja iniciatīvu iepazīstināt ‘Literatūras un Mākslas’ lasītājus ar ārzemju latviešu dzejniekiem, tādējādi dodot p i r m o r e i z Latvijas pēckaŗa gadu vēsturē objektīvu priekšstatu par latviešu dzejas attīstību 20. gadsimtā. Patiesā cieņā,
Aivars Ruņģis, **** St.,
Kalamazoo, MI 49001, USA
————————————
1989.g. 20.II
Mīļā Erna!
Pārsūtot Tev Birutas Abulas sagatavotos materiālus, izmantošu izdevību ar Tevi kaut pāris vārdu pārmainīt. Vispirms jau – ceru, ka neatteiksi, ka piedalīsies plānotajā izdevumā par trimdas rakstniekiem. Darbu gar to esam sākuši jau sen, bet viss iet uz priekšu tik lēni un kā pa celmiem vien. Ja viss jāveic sarakstē, tad bieži iecerētais paliek pusceļā.
Kā esi aizvadījusi šo ziemu? Vai ir tapis kas jauns literārajā laukā? – Kādi stāsti? Kādi jauni dzejoļi? Tagad, jauniem vējiem pūšot, mums ir cerības arvien pilnīgāk atgriezties savā tautā. Pagaidām gan vēl Rīgai vispirms interesē tie, kas pazīstami no pirmskaŗa laikiem (Zīverts, Anšl. Eglītis, Mauriņa), bet gan jau pienāks kārta arī citiem, t.i., tiem, kas tapuši, svešuma ceļus staigājot. Tāpēc – jāraksta, jāpublicē. Nekas nedrīkstētu palikt tikai galvā vai tikai atvilknē.
Sveicinot Tevi un Tavas meitenes no mūsmājām
Valija
————————
[after sending her “Artava“– just published — spring 1989]
Mīļā Valija,
Labi ir saņemt Tavas vēstules, lai tās nāk reti — ziņas tās nes rosinošas un Tu proti arvien ierunāties tādā tuvā balsī: jautā kā pārlaidu ziemu, ko labu padarīju? Par to — valoda tūlīt raisās. Ziema vēl te nav prom, bet tā nav bijusi ļoti barga, ir ļāvusi katru dienu iziet savu soli ielā. Ko esmu padarījusi, par to tagad jau maza liecība būs nonākusi pie Jums, Ruņģiem. Nosūtīju savu “Artavu” Tev pirms dažām dienām. Grāmata iznāca īsi pirms Ziemsvētkiem. Tūlīt sūtīju vienu Mairai Bundžai, (jūsu bibliotēkā). Domāju, ka viņa to Tev būs parādījusi, bet liekas, runājot Jāņa Sarmas vārdiem — tas šāviens no slotas kāta tur nav sprādzis…
Tagad, kad grāmatu būsit apskatījuši, centīšos dot labus paskaidrojumus: grāmata iespiesta angliski runājošo izdevniecībā, kur neviens ne vārda nesaprot latviski. Saprotamajām grūtībām beidzot nāca palīgā dators. Iekārtotājs, fotogrāfs reproducētājs Nelsons Vigneault ir Kanādas francūzis, strādā Banffas koledžā (saņēmis vai neskaitāmas uzslavas…) uz viņa ierosmi grāmata radās viņam redzot Dzidras gleznas un zīmējumus pie Ineses. Krāsaino reprodukciju bija domāts likt vairāk — bet pārāk dārgs prieks. Tikai uz vāka tā iznāca. Tekstā divu lielo gleznu reprodukcijas (skrejošais zirgs un putnu grupa) tāpat vien melnbaltas, kā zīmējumi. Neviens no Dzidras darbiem nav taisīts šai grāmatai — tie ielikti tikai ar kādu tikko dzirdāmu “noti” līdzīgu tekstam, tam līdztekus.
Būtu derējuši vairāk pārtulkoti dzejoļi, bet Austrai Graudiņai pirmajā grāmatas rašanās ātrumā, kļuva nosūtīti tikai daži. Kanbera ir tālu. Bez tam viņa mazliet bēdīga, ka viņai nebija dota izdevības pastrādāt vairāk pie pārtulkošanas un pie viņas esejas. Kādēļ vispār — esejas angliski? Tādēļ, ka mani bērni no pamatskolas laikiem dzīvo, mācas, strādā angliski runājošo vidē, ir ieguvuši izglītību ar stipendijām un tur ir arī liela daļa viņu draugu, kas dažkārt mazliet gribētu ieskatīties — mūsu vidē. Inese un Austra, kas reizē beidza Sidnejas universitāti, abas protams runā latviski, bet uzrakstīt kritiku, to viņas latviski neuzņēmās. Pirmie teksti pat īsajiem dzejoļiem nāca baigi kļūdaini, līdz tam no komputora tos “pārlika” gandrīz automātiski. Grāmatas tapšana tomēr ņēma trīs, četrus gadus. Ja būtu līdzekļi — varētu sākt atkal tur kaut ko tādu, jo materiāli jau vienmēr krājas.
—————–
1989.g. 5.martā
Mīļā Erna!
Artava? Nē! Artavu mēs sniedzām ubagiem. Šī ir dāvana karaļiem. Kopš Zelta Ābeles laikiem neesmu redzējusi citu tik eleganti veidotu grāmatu. Tādu vajadzētu vest uz Latviju, lai cilvēki redz un atceras, kādas var izskatīties grāmatas.
Kā nojautīsi – esam saņēmuši Tavu ‘Artavu’. Tā atnāca vakar, un šorīt es to tūdaļ liku lietā. Kādā veidā? Nu, tā: mēs abas ar Mairu Bundžu nu jau otru gadu strādājam tādu mīlestības darbu (jo mums par to neviens nekā nemaksā), proti, vācam un kārtojam ziņas latviešu nodaļām ASV ‘Modern Language Association’ bibliogrāfiju sējumiem, kas reģistrē dažādās valodās iznākušus rakstus un grāmatas, kas attiecas uz literatūru, folkloru, lingvistiku. Esmu gar šo padarīšanu pašreiz nostrādājusi visu februāra mēnesi un vēl neesmu tikusi gluži galā, jo visi raksti, grāmatas ir jāpārlasa, jāizvērtē un jāpārvērš kodos, ko ieraksta īpašās darba lapās, kuŗas tad sūta prom. Nav jāreģistrē tīras daiļliteratūras grāmatas, kuŗās ir tikai tīri literārais teksts, bet – ja grāmatai ir informatīvs ievads, priekšvārds vai pēcvārds, tā ir reģistrējama. Tā nu arī ‘Artava’ ir reģistrējamo pulkā. Man tikai pietrūkst norādījuma, kas devis dažu anglisko dzejoļu versiju tekstu – Tu pati? Graudiņa? Kāda no Tavām meitām? Priecātos, ja Tu varētu man šo ziņu drīz atsūtīt, lai godam spētu nobeigt darba lapu par ‘Artavu’.
Un vēl man gribētos no Tevis izlūgties īsus Tavus biogrāfiskos datus – ar precīziem gadskaitļiem: dzimš. gads, ģimnāzijas (kādas?) beigš. gads, akadēmijas (un lv. konservatorijas) beigšanas gads. Darba gadi (un vieta) Latvijā – no kuŗa laika līdz kuŗam. Izceļošana uz Vāciju – kad; un kur dzīvoji. Izceļošana uz Austrāliju – kad; un kur dzīvoji. Kopš kuŗa gada Kanādā. Tavu grāmatu saraksts man ir. Tāpat – kādos periodiskos izdevumos esi publicējusies. Tas viss man nepieciešams, kā mēdz teikt, tikai labdabīgiem nolūkiem – lai varētu trimdas autorus atgriezt Latvijā. Man tāda iespēja ir radusies.
Sveicinot Tevi un Tavas meitas no mūsmājām
Valija
P.S. Un pasaki meitenēm, ka ar ‘Artavas’ izdošanu vien viņas jau ir izpelnījušās vietu mūžībā un attaisnojušas savu eksistenci šai pasaulē.
——————————
1989.gada 4.septembrī
Labrīt visapkārt! [bulk of letter typewritten]
Liekas, ka pēdējo reizi jebkuŗam no saviem draugiem esmu rakstījusi agrā pavasarī. Tagad jau klāt rudens, līdz ar to mani vēstuļu parādi pieauguši tā, ka tikai ar šo man ne visai pierasto ‘riņķa vēstuli’ paspēšu jūs visus aizsniegt tā, lai varētu parunāties vēl, pirms atnāk Ziemassvētki.
Šī ir bijusi varen raiba vasara. Ne jau man vien. Varētu teikt – mums visiem. Jo pavērtā robeža Latvijai ar ārpasauli radījusi gluži vai ciemiņu plūdus. Ja aizbraucam Latvijā, neesam vairs piesieti pie tūristu grupām un to izplānotajiem ceļiem. Tas bez šaubām ir ļoti patīkami, jo varam justies savā zemē beidzot savējie, ne bezpersoniski tūristi. Ja turp nenokļūstam, tad varam jebkuŗā brīdī šai pusē sastapt, uzņemt viesus no Latvijas.
Arī mūsmājā, tikko kā pārrados no Latvijas, 5 nedēļas ciemojās divi Rīgas draugi un vienu nedēļu lit. zin. Janīna Kursīte, kas LaRAs vasaras sapulcē mūsmājā nolasīja referātu par tautas dziesmu senākajiem slāņiem. Piedalījās ap divi duči literātu, 10 no tiem – LaRAs biedri. Augustā sapazināmies ar ‘Avota’ galv. red. rakstn. Aivaru Kļavi (viņš teica, ka viņu bieži jaucot ar rakstn. Aivaru Kalvi) un ‘Skolas un ģimenes’ galv. red. literātu Jāni Gulbi. Viņi pašreiz apceļo ASV/Kanādu. Ar viņiem arīdzan pārspriedām dažu labu svarīgu nākotnes darba jautājumu.
Tas tā, vispārējos apstākļus minot. Taču šai vēstulē gribētu īsi pārstāstīt pati savus piedzīvojumus. Izbraucu uz Rīgu maija vidū, Zinātņu Akadēmijas Valodas un literatūras institūta aicināta. Institūts gatavo jaunu ‘Latviešu literatūras darbinieku’ vārdnīcu. Iepriekšējais, t.i. 1965.g. izdevums, ir, kā Rīgā saka ‘materiāli un morāli’ novecojis. Jaunajā izdevumā būs iekļauti arī Rietumu pasaulē dzīvojošie latviešu literāti, un izdevums tiek veidots nevis sakarā ar rakstnieka partijas nopelniem, bet gan par mērauklu ņemot literāros veikumus. Tā kā Latvijā desmitiem gadu nav bijis iespējams regulāri [informēt interesentus?] par ārpus dzimtās zemes dzīvojošo tautas brāļu veikumiem, tad zināšanas šai laukā arī literatūras zinātniekiem ir ar lieliem robiem. Mans uzdevums bija – palīdzēt šo robu aizpildīšanā, topot jaunajam literatūras darbinieku pārskata izdevumam.
Bez tam jūnija beigu daļā Rīgā notika pirmais latviešu ārstu ‘vispasaules’ kongress. Piedalījos tanī no preses puses – biju ‘Laika’ pārstāve, sākumā vienīgā ‘ārzemniece’ ap 100 žurnālistu lielajā preses pārstāvju pulkā. Kongresa gaitā tiku iesaistīta medicīnas vēstures sekcijas prezidijā. Mans kongresa izvērtējums publicēts ‘Laikā’ (gan iedarbojoties šur tur drukas kļūdiņu velniņam). Vispār – ‘Laiks’ tagad Latvijā no ‘reakcionāras emigrantu lapeles’ pārvērties par cienītu un meklētu preses izdevumu, un ne viens vien pasākums taujāja, vai par viņu varētu ko pastāstīt šī izdevuma slejās. Tāpēc arī man bez reportāžas par med. darbinieku kongresu tapa vēl trīs raksti ‘Laikam’: par ķīmiķiem, par Raiņa lit. un mākslas vēstures muzeju, t. i. par 5 latviešu rakstnieku izstādes atklāšanu tanī, par latviešu daudzbērnu ģimeņu asociāciju ‘Dēkla’. Visi arī ‘Laikā’ jau iespiesti.
Nedzīvoju viesnīcā, bet gan pie draugiem. Līdzās darbam Zinātņu Akadēmijā man bija iespēja iepazīties ar vairāku preses izdevumu redakcijām, redaktoriem, rakstniekiem. Ciemojos ‘Karoga’ un ‘Lit. un M.’ redakcijā, apgādā ‘Liesma’, bija sarunas ar ‘Jauno grāmatu’ redaktoriem, it sevišķi šī žurnāla galveno redaktoru, sniedzot tā lasītājiem pēc iespējas plašu informāciju arī par literāriem un citiem ievērojamiem kultūras notikumiem ārzemēs – citās tautās. Viņš lūdz tautiešus Rietumos talkā, meklē līdzstrādniekus šai daļai. Tā kā manu ‘riņķa vēstuli’ lasīs ne viens vien literatūras un kultūras jautājumos zinīgs cilvēks, tad gribētu šai vietā lūgt: padomājiet, kuŗš no jums spētu iet talkā Leonam Briedim, lai viņam izdotos šo jauko ieceri īstenot. Mums ir jāpalīdz vērt savai tautai logs uz pasauli. Nedomāju, ka tas būtu tāds darbs, kas prasītu no cilvēka piesaistīšanos regulārām ikmēneša reportāžām. To varētu darīt pamīšus – ja vienu mēnesi būtu kāds pārskats par vācu literatūru, citu mēnesi varētu nākt pārskats, piem. par amerikāņu teātri u.t.t., iesaistoties dažādiem lietpratējiem. Padomājiet! Atrakstait, ko un kā jūs viens otrs trešs varētu un gribētu darīt konkrēti un ne tikai ar skaistiem ‘cīņas’ vārdiem ‘palīdzēt’ savējiem šai lielo un svārīgo pārmaiņu laikā.
Rakstnieku savienībā tikos ar Tulkošanas daļas ļaudīm. Ir iespējams, ka kāds no viņiem visai drīz nokļūs Savienotajās Valstīs. Ja tas īstenotos, tad – tā mēs spriedām – vajadzētu sarīkot kādu semināru vai kopīgas pārrunas par dažiem ļoti konkrētiem tulkošanas jautājumiem, jo tulkošanai ir svarīga vieta kultūras procesos.
Nolasīju Zinātņu Akadēmijā divi referātus par ‘Sākotnējo jaungaitnieku’ grupu emigrācijā, par tās cilmi, lomu un nozīmi emigrācijas kultūras dzīvē. Ar variācijām par šo pašu tematu runāju arī Latvijas radiofonā, Rīgas televīzijas intervijā, priekšlasījumā Raiņa literatūras un mākslas vēstures mūzejā un LNNK kādas nodaļas sanāksmē. Vairāki mani raksti par emigrācijas literatūras un grāmatniecības problēmām, iespējams, parādīsies Latvijas periodikā. ‘Avota’ jūlija numurā pārpublicēts mans RN 87 lasītais, ‘Jaunā Gaitā’ 167. numurā publicētais sacerējums par emigrācijas un literatūras attiecībām. (Tanī, diemžēl, ieviesušās dažas kļūdas.) ‘Jauno grāmatu’ augusta numurā parādījies mans raksts par latviešu grāmatniecības problēmām, (jo, Rīgā būdama, redzēju jau iespiešanai sagatavotās slejas.) Daudzbērnu ģimeņu asociācijas ‘Dēkla’ Rīgas grupas sanāksmē referēju par dzimtas chronikas rakstīšanu. Laikraksts ‘Cīņa’ 29.jūnijā iespieda visai plašu interviju ar mani, ļoti maz svītrojot no korespondentes iesniegtā manuskripta.
Tā pamazām vien iespējams Latvijā kliedēt nezināšanas miglu par emigrācijas veikumiem latviešu kultūras laukā. Nebrīnieties, ja lietoju vārdu ‘emigrācija’ ierastā ‘trimdinieka’ vietā. Manuprāt, mēs esam emigranti aiz politiskiem iemesliem. Trimdinieki ir tie, kas dzīvo izsūtījumā Sibirijā. Neatņemsim viņiem viņu statusu.
Pašreiz Latvijā sāk pārpublicēt dažu labu Rietumos dzīvojošu autoru literāru darbu. Interese šai ziņā pievēršas vispirms tam, kas jau pazīstams, t.i., tā dēvētajiem patriarchiem – autoriem, kuŗi bija zināmi no priekškaŗa laika, un arī pašreiz vieglāk aizsniedzamajiem, t.i., Zviedrijā dzīvojošai autoru grupai. Sarunās mēģināju iestāties par emigrācijas jauno paaudzi, par nepieciešamību tai sagādāt un iegūt auditoriju Latvijā, jo šī paaudze bez savas lasītāju saimes var zust latviešu kultūrai; emigrācija tai šo nepieciešamo lasītāju pulku vairs nespēj sagādāt.
Īpašu interesi latvieši Latvijā izrāda par šeit tik bieži pelto memuāru literatūru. Tā ir ļoti ilgotās un meklētās informācijas avots. Tāpēc bija runa par daža laba šāda izdevuma pārspiešanas iespēju sagādāšanu. Tika skarts arī ‘Vorkutas gūstekņa stāsts’ un Rūtiņas U. Sibīrijas pieredze.
Informācijas plaisas (‘gap’) likvidēšanai noteikti noderēs divi pašreiz Rīgā topoši izdevumi, divas antoloģijas: ‘Emigrācijas dzejas antoloģija’ lit. zin. Viestura Vecgrāvja redakcijā un ‘Emigrācijas prozas antoloģija’ rakstn. Jāņa Anerauda redakcijā. Cik izdevās vērot, abi izdevumi top pēc labākām literārām tradīcijām, ievērojot dzīvo autoru pašu vēlēšanos vai nevēlēšanos piedalīties šais antoloģijās (t.i., dzīvo autoru darbus tanīs ievietos tikai ar autoru atļauju, pēc iespējas iespiežot autoru pašu izraudzītos un nosūtītos darbus.) Kontaktus ar emigrācijas autoriem, g.k. LaRAs biedriem, palīdzēja izveidot, kā zināt, Aivars.
Viesturs Vecgrāvis un Janīna Kursīte strādā arī gar sleju ‘Riekšava’ (Lit. un Mākslā), kas tāpat cenšas sniegt informāciju par ilgi neminētiem autoriem. Slejas apjoms spiež aprobežoties ar dzejniekiem. Liekas, ka tās regulāru parādīšanos aizkavē sabiedriski politisko notikumu izcelšana, kas šai lit. un mākslai īpaši veltītajā izdevumā, šķiet, būs pārejoša parādība.
‘Karoga’ redakcijā izskanēja aicinājums sūtīt mēnešrakstam apceres par literāriem jautājumiem un recenzijas par grāmatām. Pašreiz gan ‘Karogs’ pieredzējis galvenā redaktora maiņu, Andrim Vējānam aizejot pensijā un vietā nākot Mārai Zālītei, bet grūti iedomāties, ka jaunā redaktore noraidītu šādu agrāka redaktora ierosinājumu.
Valodas un literatūras institūta vadītājs, prof. Vikt. Hausmanis gādāja par to, lai es redzētu pēc iespējas daudz izrāžu Rīgas teātros. Notika atkalredzēšanās ar ‘Indrāniem’ Nacionālajā teātrī (jā, Rīgā ir atkal Nacionālais teātris!), ar ‘Mariju Stjuarti’ – arī Nacionālajā, nevis Dailē, jo daudziem noteikti vēl prātā šīs lugas izrāde vācu okupācijas laikā Dailītē. Bija interesanti vērot ‘Kazanovas mēteli’ Rīgā, jo šis darbs taču savu pirmizrādi piedzīvoja svešumā. Akvelīnas Livmanes Anna tik ļoti līdzinājās Zīlavas Annai, ka dažbrīd likās – ir darīšana ar redzes un dzirdes halucināciju. Dekorācijas gan šim uzvedumam bija paskumjas. Nometņu trūcībā un šaurībā kādreiz radītās bija spožākas. Ja nokļūstat Rīgā, mēģiniet noskatīties Aristofana ‘Putnus’ Nacionālajā teātrī. Šī klasiķa luga tik laikmetīga. Piedevām piebārstīta ar asām aktieŗu replikām attiecībā uz pašreizējiem notikumiem. Teātŗa mākslu vispār pašreiz, liekas, sekmīgi lūko izmantot sabiedrisko procesu kritikai. To varēja vērot arī Paula Putniņa komēdijā ‘Ar būdu uz baznīcu’ vai Raiņa Admīdiņa radio teātrim rakstītajā parodijā par ‘frontēm’ (’Mūsu laikmeta ainiņas’) ko pirms noraidīšanas radiofonā rādīja lūgtiem viesiem Nac. teātŗa mazajā zālē.
Visai plaša un aktīva ir arī mūzikas dzīve, notiek dažādas mākslas izstādes. Pietrūka laika (kaut biju Rīgā septiņas nedēļas) visu apskatīt, visur nokļūt, visu dzirdēt. Noklausījos universitātes lielajā aulā vīru koŗa ‘Tēvzeme’ jubilejas koncertu. Apsveikumu daļā citu koŗu pārstāvji vēlēja nākamo jubileju svinēt brīvā Latvijā. Apsveicēju rindā bija arī Sidnejas DV koŗa pārstāvis. Arsenāla telpās ierīkotajā izstāžu zālē pavēroju Aijas Zariņas liela apmēra darbus. Neesmu glezniecībā speciāliste, bet mani irritēja lielie, tukšie, neapgleznotie laukumi, kas atsedza gleznojuma pamatu – skaidu plāksnes. Manuprāt, tas izskatījās pārāk rūpnieciski, kaut pa lielai daļai visai erotiski iekrāsotais zīmējums likās mēģinām vēstīt tieši pretējo. Arsenāla aizmugurē tādā kā būvbedrē, kā Vecpilsētas archioloģisku izrakumu vietā bija cita izstāde – gar senu mūŗu sienām vesela foto attēlu rinda, kuŗu nolūks demonstrēt postu, kas piemeklējis Latvijas laukus. To šī izstāde patiešām spilgti un uzskatāmi parādīja, jo tik daudz līdzīgu ainu varēju vērot vēlākos izbraukumos pa Latvijas laukiem.
Vecpilsētai pamazām vien tagad mēģina atdot tās vēsturisko seju. Te reizēm piepalīdz dažs labs pasākums, kā tiešais uzdevums nebūt nav Iekšrīgas atjaunošana. Tā koris ‘Tēvzeme’ sev ierīkojis jaukas telpas kāda sena nama pagrabā. Mājvietu vecā ēkā atradis jaunveidojamais Lietišķās mākslas mūzejs, kas arī labprāt sadarbotos ar emigrācijas lietišķās mākslas meistariem, kā teica Alīde Krēsliņa no muzeja valdības, aicinot, lai ‘ārzemnieki’ apsvērtu piedalīšanos plānotajā lietišķās mākslas izstādē, lielsanāksmē, 1990.g. Rīgā (ja pareizi atceros – Dziesmu svētku laikā).
Citā pagrabā (Krāmu ielā) ‘iekorelējies’ eksperimentālais teātris ‘Kabata’ – tik dziļi pazemē, ka pat Jāņu laikā tanī vēsums lien pie kauliem. Tur vēlāk naktī (no pusnakts līdz pulkst. 03.00) izdevās noskatīties Šekspīra lugu fragmentu popuriju.
Ne vienu vien reizi pametu Rīgas ielas un namus un devos laukos, gan atgriežoties pati savās jauno dienu pēdās, gan meklējot saskarsmi ar tālākiem, senākiem laikiem, t.i., ielūkojoties novados, no kuŗiem nākuši mani vecāki, un novados, kas auklējuši mūsukultūras darbiniekus. Jaunības dienu teku meklēšana laikam reti spēj beigties priecīgi, jo pārāk spilgti duŗas visur acīs, ka tas, kas agrāk bija skaists un rūpīgi kopts, tagad, kā Latvijā mēdz teikt, nodzīvots ‘līdz kliņķim’. To pieredzēju pat Krimuldas sanatorijas tiešajā apkaimē (tur vasaras praksē strādāju divi liktenīgajās Latvijas vasarās – 1940. un 41. gadā). To pieredzēju mājā, kur kādreiz Rīgā dzīvoju, ar to sadūros savā vecajā pamatskolā, kas tagad atdota krieviem.
Visdziļākā apbrīna man radās par tiem jaunajiem cilvēkiem, pa lielāko tiesu dāmām, kas par ubaga aldziņu, t.i., 100-110 rubļiem mēnesī – bet ar lielu mīlestību kopj, uzrauga, aprūpē, t.s. memoriālos muzejus (mūsu rakstnieku, mākslinieku dzimtās mājas laukos). Viņi visi gaida papildu materiālus saviem muzejiem, ja kādam tādi būtu saglabājušies. Labprāt ņem pretī arī rakstnieku darbu izdevumus. Man laimējās būt Bārdas ‘Rumbiņās’, Skalbes ‘Saulrietos’, brāļu Kaudzīšu ‘Kalna Kaibēnos’, Blaumaņa ‘Brakos’, Pumpura piemiņas vietā Lielvārdē, Plūdoņa ‘Lejeniekos’, Brigaderes ‘Sprīdīšos’, Poruka vecajā Druvienas skolā, Emīla Dārziņa ‘Jāņskolā’.
‘Jāņskolā’ noklausījos ‘Melancholiskā valša’ atskaņojumu, un man radās sajūta, ka tanī Dārziņš ieskaņojis visu savu mūžu, ieskaitot traģiskās beigas.
Kur vēl es biju, ko vēl redzēju? Varētu teikt: redzēj’ Rīgu, Jelgaviņu, redzēj’ Cēsis, Vecgulbeni, dažu labu novadiņu. Izstaigāju dažu labu kapu kalnu, pārvedot attēlus ar mūsu aizgājušo kultūras darbinieku dusas vietām. Pārstāvēju savu vīru Aivaru viņa ģimnāzijas ēkas 50 gadu jubilejā Cēsīs, pārstāvēju savus bērnus kādās kristībās, kur kristīja viņu krustbērnus Saulkrastu baznīcā un kur viņiem būtu vajadzējis būt klāt kā krusttēviem, krustmātēm. Sapazinos ar Latvijas medicīnas vēstures ziņas par latviešu medicīnas darbiniekiem savam pasākumam (Leona Paegles ielā 1). Šo to esmu viņiem jau nosūtījusi.
Ko vēl lai saku?
Nekur nav tik skaistu mežu pasaulē kā Latvijā, nekur nav tik labi kā Latvijā. Nepazaudēsim cits citu! Turēsimies! Un turēsimies kopā!
[handwritten addition]
26.septembrī
Mīļā Erna!
Nu beidzot man Tava adreses. Nu varu nosūtīt Tev šo pārstāstu par visu to, ko pieredzēju Latvijā, un kāpēc nebiju LaRAs nedēļā Losandželosā. ‘Šiverēju’, redzi, tai laikā pa Latviju. Redzēju, piedzīvoju šoreiz ļoti daudz. Satiku veselu pulku ļaužu, izbraukāju mūsu mīļo Vidzemīti. Braucu cauri ir Tavam dzimtajam novadam, iegriežoties Cesvainē un Madonā. Mūsu lauki tieši Vidzemē ir tā izķēmoti – tīrumu vietā bieži biezi meži, vecās mājas pamestas un brūk kopā, šur tur saceltas jaunas ‘ģerevņas’. Zemgalē izskatās mazliet labāk. Kā to visu kādreiz atkal spēsim satīrīt, sakārtot? Kā varēsim atdot atpakaļ savai zemei tās nesagandēto seju? Upēs vairs nedrīkst iebrist, ezeri miruši, jūŗas ūdenī iekāpjot, rodas uz ādas izsitumi. Rīgā namu fasādes pret ielu vēl tā nekas, bet – ja negribi sabojāt omu, neej nevienā pagalmā vai trepju telpā! Pat universitātes vecās ēkas vestibils un garderobes telpas ož pēc mazmājiņas!
Kad esi mazliet apdzīvojusies, atraksti! Apsveicu ar grāmatu. Tu esi prāta cilvēks! Neko nevajag atstāt atvilktnei vien! Kur un kā varētu tikt pie šīs grāmatas? Vai Tu antoloģijām uz Rīgu ko nosūtīji?
Sveicinot
Valija
P.S. Kalgarijā dzīvo latviešu keramiķe Anita Vilka (viņa gan savus darbus izstāda ar savu meitu – vārdu acumirklī neatceros.)
—————————————-
20.XI.1990
Erna Ķikure vēstulē Valijai Ruņgei, [quoted in UZ TILTA, CEĻĀ VAI STACIJĀ: TRIMDAS PĀRDZĪVOJUMA ATSPOGUĻOJUMS 20. GADSIMTA LITERATŪRĀ Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis 01.01.1992, essay by V. Ruņģe.]
[See full essay below at the end.]
Stāvu jau uz tilta.
Vairs tikai gaidu vēju,
lai noteiktu virzienu. - S. Muižniece
Ja nu vējš nenāk? Tad ir, kā vēstulē raksta Erna Ķikure: “Tu jautā kādēļ izvēlējos grāmatu nosaukt “Uz tilta” (izd. Inese Birstiņš 1990. g. Kanādā, 152 lpp.)… jo tas izsaka manu domu, izjūtu — ka mēs, kopš atstājām mājas, ejam pāri visam kā uz kāda neredzama tilta. Kādreiz sastopam kādu, esam brīdi kopā, tad atkal jūtam — nav pa ceļam, mūsu iešana citāda. Ja paskatos sakopotajos stāstos, liekas, vai visām personām ir šī liktenīgā iešana, atrašanās kā ceļā uz tilta.”
——————————
[end 1990?]
Mīļā Erna!
Tuvojas gads, ko no abi gali var rakstīt vienādi. Un daži gudri zīlnieki jau paspējuši izzīlēt, ka tādā gadā, lūk, liktenis esot noteicis Latvijai kļūt brīvai. Lai nu tā būtu! Lai būtu!
Pagaidām gan nekas vēl par tādu iespēju neliecina, jo brūkošo PSRS visiem spēkiem blata ASV. Lai kautos Kuvaitā vajag Gorbačova ‘jā’ vārda. Un tas tādu taisās dot tikai par Baltijas valstu cenu. Es gan laikam jau novēlēju Tev svētku laika laimi un prieku, kad sūtīju ‘riņķa vēstuli’, bet šorīt tāds rīts, kad gribas lieku reizi parunāt kaut pāris vārdu ar draugiem, kas tālu.
Aivars brauc uz rakstnieku sagaitu Rīgā. No Kalamazū brauc arī Roberts Mūks, kam nule iznāks jauns dzejoļu krājums. Jābrauc ir, jācīnās par mūsu kā grupas akceptu Latvijā, jo viņi Rīgā mūs grasās ‘asimilēt’ individuāli kā īsti nebijušus.
Lai Tev rodas kāds jauns prozas vai dzejas ‘gabals’, atsūti Trejiem Vārtiem!
Visu labu!
Valija
————————-
1991.g. 11.III
Mīļā Erna!
Tu noteikti gaidi kādu skaidrību Jaunsudrabiņa fonda balvas lietā. Neļaunojies, ka ar atbildi esmu mazliet aizkavējusies. Bija jānobeidz kādas recenzijas rakstīšana.
Izskatīju jaunākos Laika numurus, bet neatradu ziņojum līdz kuŗam laikam būtu jāiesniedz darbi vērtēšanas komisijai. Varbūt tas bijis kādā senākā numurā.
Man liekas, ka Tu visai droši savu grāmatu vai manuskriptu (nezinu, ko esi nodomājusi sūtīt) varētu sūtīt Kārlim Zvejniekam. Tā kā vēl ir ziema, Tu varētu sūtījumu adresēt uz viņa Florida adresi:
**** Drive, Poinciana FL 32758
Šodien daudz darba: mazgāju veļu, kārtoju ielaistu korespondenci u.t.t. Tāpēc likšu punktu. Bet ļoti labprāt gaidu vēstules no Tevis.
Valija
—————————-
Mīļā Erna!
Gads ir aizskrējis tā, ka laikam nemaz neesam sazinājušās. Tagad protams, daudz domu un darbu iet uz Latvijas pusi. Taču tādas īstas palikšanas, iekļaušanās turienes dzīvē mums vēl arvien nav. Reizēm jāpabrīnās, cik ļoti tomēr aizgājušie gadu desmiti abas tautas daļas ir atsvešinājuši. Protams, atrodas cilvēki, ar ko spējam runāt vienu kopīgu valodu. Taču turpat līdzās, un tādu ir tik ļoti daudz, ir citi, kam komunistiskais domāšanas veids iegūlies prātā gandrīz vai neizravējams.
Ar bažām raugāmies uz to, kā Latvija grasās pieņemt pilsonības likumu, kas dos pilsoņtiesības vai visiem sabraukušajiem krieviem. Draugi no Rīgas raksta, ka viņi, t.i., krievi braucot vēl arvien klāt. ‘Ģimeņu apvienošanās’! tā to nodēvējot.
Rakstu un grāmatu izdošanas laukā liels chaoss. Tautā liels pieprasījums Vollesa un Kurts-Māleres romāniem. Līdzīgi gan esot arī citās no kumunistiem vaļā tikušajās zemēs.
Lai Tev un Tavām meitām jauks svētku laiks!
Valija un Aivars
———————–
1992. 28. XI
Mīļā Erna!
Tik ļoti ilgi nav nākusi neviena vēstule no Tevis. Varbūt Tu esi palikusi Austrālijā, neesi atgriezusies Kanadā?
Laikam taču ir tā, ka ilgi dzīvota vieta, pat ja nav dzimtene, tomēr kļūst par sava veida mājām. Un Tu taču ilgus gadus nodzīvoji Austrālijā. Tā Tev varētu būt tuvāka nekā Kanāda.
Un kur vispār tagad ir mūsu mājas? Vai tā Latvija, kuŗā nu skaitās atjaunota neatkarība, ir tā Latvija, kādu mēs gaidījām, par kuŗu sapņojām? Bieži vien liekas, ka pašreizējā ir sveša, jo ir tik sajukusi, apjukusi un greiza. Ja līdz šim mums mūsu īstās mājas bija mūsu sapnī, tad nu šis sapnis ir izšķīdis, un mums māju nav vairs nekur.
Nu patiešām esam trimdinieki.
Tās tādas skumjas pārdomas. Var gadīties, ka tās rodas pelēko lietavu ietekmēs, jo nedēļām nav redzēta saule. Gaišās dienās jau arī domas un jušanas mēdz būt gaišākas.
Ko tagad dari? Kā veicas literārais darbs? Kalamzū, kā varbūt būsi lasījusi ‘Laikā’, nesen bija jaunrakstāmās Latviešu literatūras vēstures trimdas daļās redakcijas sēde, pamazām jāsāk likt kopā pārskats par to, kas ilgajos gadu desmitos paveikts.
Lai Tev un Tavām ‘meitenēm’ atnāk gaiši Ziemassvētki un darbiem bagāts Jaunais gads! Sveicieni arī no Aivara.
Valija
————————————
1995.g. 27.VII
Mīļā Erna!
Tik jauks pārsteigums bija Tava 18. jūlija vēstule. Brīžiem sāku sevi turēt aizdomās, ka esmu Tevi kaut kā aizvainojusi, ja no Tevis nenāk nekāda vēsts. Tagad nu prieks, ka Tu, kā mēdz teikt, esi ‘sveika un vesela’ un garā moža kā allaž, un arīdzan nebūt ne dusmīga. Tikai droši vien darbos iegrimusi, jo Tev jau bez rakstīšanas tuvas arī citas mākslas. Visām savs laika sprīdis jāatvēl.
Jā, ar Latviju mūsu attiecības veidojas gluži neparedzētas, kaut – ja mēs būtu mazāk sapņojuši, vairāk kalkulējuši, mēs sen būtu varējuši izlēst, ka atšķirīgā dzīvošanas vide mūs un viņus tur Latvijā spēja veidot citādus. Varbūt pārāk ticējām latviskajai dvēselei, latviskajai dzīves ziņai. Taču šīs lietas okupanti neatlaidīgi un metodiski ir nīcinājuši. To visu atjaunot būs lēns process. Jātic tomēr, ka to ar laiku varēs izdarīt, jo citādi būs tā, ka mēs savu mūžu esam aizvadījuši veltīgi. Būs kā medicīnā: vispirms jānoteic diagnoze, izvērtējot visus simptomus, un tad varēs ķerties pie terapijas, pat ja zāles reizēm būs rūgtas. Tautā gan mēdz teikt – jo rūgtākas zāles, jo labāk līdz.
Atvaino šo vienkāršo rakstāmpapīru. Esmu pasākusi lietot ļoti vienkārša iemesla dēļ: gandrīz visi mani vēstuļu draugi jau ir gados un viņi saka, ka dzeltenais papīrs esot patīkamāks viņu acīm.
Sveicinot Tevi no mūsmājām,
Valija
******************************************************************
01.01.1992
Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis
UZ TILTA, CEĻĀ VAI STACIJĀ: TRIMDAS PĀRDZĪVOJUMA ATSPOGUĻOJUMS 20. GADSIMTA LITERATŪRĀ
V. Ruņģe
Jēdzieni ’trimda, trimdinieki’ — mūžsenā no dzimtenes, no tēvu zemes aizdzīto, aizraidīto tēma — par to lasām Vecajā Derībā jeb Izraēļa bērnu vēstures stāstā, Babilonas un Asīrijas pierakstos, to sastopam senās Ēģiptes sienu gleznojumos un hieroglifos, t.i., cilvēces pierakstītās vēstures sākuma posmā. Kas ir trimda jeb izraidīšana trimdā? Tas ir leģitīms, smags soda veids, ko piemēro tiesa pret pilsoņiem, kurus valsts vara apsūdzējusi pārkāpumos pret iekārtu. Šādi sodītajiem atņem tiesības dzīvot dzimtenē, tēvu zemē, kur viņi drīkst atgriezties tikai pēc apžēlošanas, jo parasti šo sodu nosaka uz visu mūžu. Trimdā, piemēram, leģitīmā Latvijas valdība izraidīja rakstnieku Andrievu Niedru, par trimdinieku kļuva pulkvedis Jukums Vācietis, jo leģitīmā Latvijas valdība liedza viņam atļauju atgriezties.
Otrā pasaules kara rezultātā apmēram piektā daļa latviešu tautas atradās ārpus savas zemes robežām. Viena daļa bija pārvietota uz tāliem PSRS austrumu apgabaliem. To izdarīja okupācijas vara Latvijā, un šie cilvēki patiesi tika aizdzīti trimdā.* Otra daļa bija nonākusi Rietumos, šo otru daļu sākumā dēvēja par bēgļiem. Taču drīz vien parādījās termins ’trimdinieki’, līdz tas tagad ieguvis pilnīgas “pilsoņa” tiesības.
Vēloties atgādināt, ka attiecībā uz dzimteni atstājušām ļaužu grupām, kas nonākušas konfliktā ar tur valdošo varu, iespējams lietot ari terminu ’politiskais emigrants’. Piem., 1944. g. beigās kāds jauns puisis, kas iesaukts latviešu leģiona 15. divīzijā, raksta vēstulē vecākiem uz Vāciju: “Nevajag daudz pārpūlēties, vajag uzsvērt līdz beigām savu pilntiesību. Jūs taču neesat bēgļi, bet emigranti, kas savas politiskās pārliecības vadīti, meklējat aizsardzību citā valstī. Reiz mēs iesim visi atpakaļ uz Latviju!”1
Kāpēc uz latviešu grupu Rietumos tomēr varētu attiecināt terminu ’trimdinieks’? Tas, vienkārt, gluži praktiski varētu būt tāpēc, ka “iešana atpakaļ uz Latviju”, ko minējis jaunais karavīrs, pēc kara beigām nenotika. Tieši otrādi šī iespēja arvien attālinājās, jo Latvija bija nonākusi svešas varas pārvaldē, ar ko uz Rietumiem aizbēgušie nevarēja samierināties un nespēja identificēties. Tā literatūrvēsturnieks Jānis Bičolis pēc desmit svešumā pavadītiem gadiem izteicis domu, ka par trimdas sākumu varētu uzskatīt Vācijas kapitulācijas dienu (1945. g. 8. maiju): “No bēgļiem latvieši nu īsti kļuva par trimdiniekiem,” radās apziņa, ka “tie pašreiz cīņu zaudējuši un paliek nesaprasti.”2
Taču vai ar to vien uz Rietumu latviešu grupu drīkstētu attiecināt vārda ’trimda’ lietošanu? Ja trimda ir oficiāls soda veids, tad ir jābūt kādai varai, kas to piespriedusi. Tiesas parakstītu dokumentu par to nav. Taču šo grupu, tāpat kā uz Tālajiem Austrumiem aizvestos, var uzskatīt par notiesātiem ar Sibīriju. Valdis Krāslavietis raksta:
Kādreiz man Rīgā jautāja,
kāpēc pēc kara tūlīt
neesot atgriezies mājās.
Vai man nebija bailes
tālā svešumā doties?
kā nu bez bailēm! Toties
zināju skaidri, ja
atgriezīšos, tad Vorkutā
mani kauliņi balēs tā vai tā.3
Šo tautas daļu trimdā izdzinusi potenciāla tiesāšana. Tātad varētu attiecībā uz to lielot arī trimdinieka vārdu.
Kāda ir uz ilgiem gadiem no dzimtenes atrauta cilvēka pārdzīvojumu skala, kāds veidojas tā psiholoģiskais portrets? Kādas tam sekas? Kur vislabāk atrast tā notēlojumu? Protams, var šo problēmu risinājumu pētīt, meklēt, pieejot tam no socioloģijas, psiholoģijas, politikas, vēstures viedokļa. Šeit runāšu, pievēršoties tam literatūras atspoguļojumā. Jānis Bičolis 1954. gadā saka: “Trimdas literatūra ir trimdas dokuments, trimdas latvieša pārdzīvojumu un domu paudēja.”4 Viņš konstatē, ka “veselu apceri varētu veltīt visu šo garo gadu dzejā paustajiem cerību un ticības motīviem” un ka “to kad “garie gadi” bija skaitā tikai desmit, kad trimdinieki bieži vien dzīvoja vēl tā, kā minēts nostāstā par Āfrikas pētnieka Livingstona nesējiem, kas reiz atteikušies doties tālāk, jo viņu dvēseles vēl neesot atnākušas līdz.”5 Toreiz patiešām latviešu dvēseles vēl izteikti dzīvoja Latvijā un bija cieši saistītas ar cerībām, ar ticību atgriešanās brīdim.
Taču tālajos gadu desmitos, varbūt līdz ar izklīšanu pa visu pasauli, trimdas literatūrā parādās jauns motīvu komplekss ar citādu nokrāsu. To īsi formulējis Aivars Ruņgis autobiogrāfiskās piezīmēs: “Kopš tā laika visu savu mūžu esmu pavadījis kā uzgaidāmās telpās, vienas atstādams aiz muguras, otrās ievākdamies, visu laiku esmu atradies kā ceļā, dzīvojis kā uz tilta starp zaudētu paradīzi un neiemīlētu Leiputriju.”6 Šos trīs epitetus, šīs trīs metaforas, gadiem uz priekšu ejot, nākas rakstnieku darbos sastapt arvien biežāk un arvien simboliskākā izpratnē.
Atgādināšu, ka šādi izteiktu pārdzīvojumu skalu esam jau sastapuši Raiņa darbos. “Dagdas skiču burtnīcās” lasām:
Un mājas? Sapnis
Starp diviem ceļiem,
Starp to, kas bijis,
Un to, kas būs.7
Šīs rindas rakstītas Raiņa Kastaņolas trimdā 1919. gadā.
Daudz gadu vēlāk Raiņa pētnieks Kārlis Dziļleja Zviedrijā, citā trimdā atzīst, ka trimdinieki kļuvuši par “ceļmalas ļaudīm pasaules vējos”.8 Cits dzejnieks Teodors Tomsons Austrālijā turpina šo domu:
Ilgi tie lielceļos taujā,
tā zūdot pret krēslainiem rietiem,
Svešums tos aprij un laiks.9
Citas, jaunākas paaudzes rakstniece Margita Gūtmane vērtē savu pārdzīvojumu visai līdzīgi: “Kaut kādas viegli gaistošas atmiņas par «mājām» bēgļu nometnēm. Manas mājas nepārtrauktā pārvietošanās no vienas nometnes uz otru. Varbūt tādēļ mana mētāšanās apkārt, pārvākšanās. .. Mani retie laimīgie brīži, kad es esmu atkal ceļā, kad atpazīstu sevi. Uz brīdi. Starp aizbraukšanu un pienākšanu. Tādēļ es tik bezgala mīlu stacijas un viņu gaisotnes. Tur es esmu sev vistuvāk. Man jābūt ceļā. Tikai ceļā.”10
M. Gūtmane pieminējusi stacijas jeb uzgaidāmās telpas. Atkal varam atgriezties pie Raiņa, kas pēc apciemojuma savā ilgu gadu trimdas vietā Kastaņolā, 1927. gadā raksta: “Un robežu stacija, uzgaidāmā vieta — Lugāna tapa mums par paliekamu vietu un par robežu staciju visā mūsu mūžā.”11
Ar uzgaidāmām telpām parasti biedrojas divi raksturīgi pārdzīvojumu komponenti: gaidīšana un cerēšana. To jauki pateikusi amerikāņu rakstniece Kellija Čerija (Kelly Cherry) grāmatā, ko veltījusi latviešu komponistam Imantam Kalniņam: “Divus garus gadus esmu gaidījusi, cerējusi un gaidījusi, strādājusi šai savā uzgaidāmajā telpā, cerējusi, gaidījusi savā darba telpā, gaidījusi un strādājusi savā cerību telpā, gaidījusi.” Un, kad nav vairs ko gaidīt, viņa secina, ka laiks doties prom no šīs uzgaidāmās telpas.12
Tātad cilvēks var atbrīvoties no uzgaidāmās telpas sajūtas, bet tā var arī kļūt par permanentu parādību, ja gaidīšanas laiks ieilgst, kā zīmīgi norādījis Aivars Ruņgis:
un jāatzīstas,
ka mūžs
gandrīz jau pagājis —
kā uzgaidāmā telpā,
es dažkārt iedomājos
par savu atceļa biļeti
un pamanu,
ka tā jau novecojusi.13
Trešā metamorfa, kas sastopama, ir tilts — vieta starp diviem krastiem, divām pasaulēm, arī starp sapni un īstenību. Tilts—vienotājs. Taču vienotājs tikai nosacīti, jo šai priekšstatu komplektā tilta funkciju līdzi nosaka arī krasti, tā radot dažādas variācijas un atšķirīgu tilta simbolisko nozīmi.
Lūcija Bērziņa tēlojusi tiltu, cerību un to piepildījuma izteicēju, spilgti apvienodama sapni par tiltu uz jaunu krastu ar konkrēta tilta tēlu, kura fiziskajā formā ievērpusi arī atšķirīgo krastu simboliku, jo tilts viņas stāstā ir gluži vizuāla šķirtne starp divām pasaulēm. Rakstot par bēgļu pārnākšanu mājā pēc smagām svešniecības gaitām I pasaules kara laikā, viņa saka: “Cauri šiem nekoptiem laukiem locījās šaurs ceļš, kas veda uz tiltu, mirgojošu tālumā. Šis tilts bija mūsu sapņu piepildījums, mirāža, par kuru tik daudz bijām sapņojuši.. Pēdīgi sasniedzām tiltu. Cik tills bija mazs! Šaurs koka tiltiņš ar svītru pa vidu.. — paspēju ievērot, ka tā tilta daļa, kas piederēja Krievijai, nebija labota un ilgāku laiku krāsota, bet tā, kas piederēja jaunajai Latvijas Republikai, bija salabota un svaigi nokrāsota.”14
Ar izteiktu vienotāja simboliku ir gaišais Valtera Nollendorfa iecerētais tilts:
Pār jūrām cēla
saulstaru tiltus
citam pie cila
aizstaigāt.15
Te tilts vieno trimdinieku grupas, visā pasaulē izkaisītas.
Smeldzīgāk izskan tilta tēls Kārlim Dziļlejām. Viņš ilgojas, lai “staru tiltu debess plestu / Līdz Gaiziņam un Munameģim”.16
Ingrīda Vīksna saka:
varbūt viss ir tikai iedomu tilts
no viena sapņa uz otru.
Bet starp šiem tiltiem, šiem tiltiem
ir viss,
ko saucam par savu.17
Pasaulē aizgājušo dzīve koncentrēta tiltā, kas jau līdzinās dzīvošanai uzgaidāmā telpā.
Miervaldis Birze sava 1988. g. 19. jūnija dienas pierakstā (Sarīkojumā Cēsīs) minējis: “Ruņģis lasa miniatūru par to, ka joprojām atrodoties it kā uz tilta. Šis ir sirreāls tilts starp diviem kontinentiem, divām pasaulēm, starp tautu un tās zaru, starp jaunības atcerēm un dzīves pieredzi.”18
Rainis, stāstīdams par “Iļjas Muromieša” tapšanas gaitu, raksta: “Iļja Muromietis sacerēts pa daļai Castagnolā, pa daļai Torņakalnā, — reizē trimdas un dzimtenes darbs, domāts kā izlīdzināšanas darbs starp trimdu un dzimteni; bet kāds izvērtīsies tā liktens, kas to pasacīs.”19 Viktors Hausmanis, izvērtēdams Šīs Raiņa lugas izrādi 1962. gadā Dailes teātrī (Smiļģa režijā, Ģ. Vilka dekoratīvajā ietērpā), uzsvēris: “.. atrasts interesants vizuālais tēls: pāri skatuvei slienas augsts tilts. Tilts šajā iestudējumā kalpo arī par likteņa simbolu, jo pār šo tiltu nākotnē Iļjam Muromietim pāriet nav lemts.”20 Kaut Rainis bija cerē jis, ka šis būs viņa izlīdzināšanas darbs, citas paaudzes tanī saskata ko liktenīgāku — redz tur tiltu, simbolu ceļā cilvēkam, kas pazaudējis krastus, nepiederot ne vienai, ne otrai malai.
Baibai Kaugarai, ja atgriežamies pie modernās trimdas dzejas, ir poētisks pants:
mēs pacēlām kritušu zvaigzni
kā veclaicīgas laternas nocirstu galvu
lēnām par pūķi uzlaidām naktī
stāvēdami uz tilta starp divām pilsētām.21
Asāk un traģiskāk šī stāvēšana uz tilta izskan Sarmas Muižnieces rindās:
Liekas,
ka visiem jau ir savas mājas.
Man nav kur iet.
——————–
Stāvu jau uz tilta.
Vairs tikai gaidu vēju,
lai noteiktu virzienu.22
Ja nu vējš nenāk? Tad ir, kā vēstulē raksta Erna Ķikure: “Tu jautā kādēļ izvēlējos grāmatu nosaukt “Uz tilta” (izd. Inese Birstiņš 1990. g. Kanādā, 152 lpp.).. jo tas izsaka manu domu, izjūtu — ka mēs, kopš atstājām mājas, ejam pāri visam kā uz kāda neredzama tilta. Kādreiz sastopam kādu, esam brīdi kopā, tad atkal jūtam — nav pa ceļam, mūsu iešana citāda. Ja paskatos sakopotajos stāstos, liekas, vai visām personām ir šī liktenīgā iešana, atrašanās kā ceļā uz tilta.”23
Šāda tilta interpretācija tuvojas tai, ko minējis Arturs Goba grāmatā “Ceļā uz Bitarīnu” (174. lpp.): “Mitoloģijā tilts nav nekāds tilts mūsu parastajā izpratnē. Par tiltu sauca jebkura rituālā ceļa pašu bīstamāko posmu, kas saistījās visvairāk ar dažādu mošķu un tumsas spēku apdraudējumu.” Tilts kļūst par apburtu vietu, no kuras neizkļūt, kur sveši spēki tur ciet.
Ilzei Šķipsnai ir grāmata, kuras virsrakstā tilta simbols — “Aiz septītā tilta”.24 Tas ir traģisks stāsts par Edīti, par Solvitu; par Edīti, kura pieķērusies pagātnei, kuras dvēsele nav atnākusi līdz uz svešumu, un par Solvitu, kas centusies pielāgoties jaunajai pasaulei. Pēdējā konsekvencē abas neziņas pilnas par sevi, par nākotni. Edīte saka: “Mēs nekad nezināsim, vai esam atstājušas tikai mājas, vai tikai bērnību, un kā tās atšķirt;” Solvita brīdina: “.. nestāvi uz sliekšņa, ja vari vēl nokāpt pareizajā pusē, nepaliec nevienā vietā stāvot, jo citādi atradīsies uz akmens jūras vidū, no kura neviens vilnis vairs nenoskalos nost!” Te izskan gan šaubas, gan brīdinājums. Kura gan emigrantam, trimdiniekam ir “pareizā puse”? Un kas ir akmens jūras vidū? Gobas skaidrojumā tas simbolizē pasaules okeānu un nebūtību. Šķipsnas stāstā aiz septītā tilta arī gaida nebūtība, jo pēc tam, kad Solvita Edīti, Edīte Solvitu brīdinājusi: “Tu brauc pa ceļa nepareizo pusi!”, grāmata beidzas ar grafiku kapakmeni Latvijas kontūru veidā, kas paceļas no jūras viļņiem un kam viens pats uzraksts: Edīte Solvita, tātad viena persona, viena trimdiniece, kas aizgājusi bojā, ceļu meklēdama un pareizā vai vienīgā ceļa neatrazdama.
Socioloģiskie pētījumi par ģimenēm, kas veidojušās no atšķirīgu kultūru partneriem, liecina, ka tanīs bieži vērojams īpašs šizofrēnisks spriegums. Bērni neziņā, kur viņi īsti iederas. “Aiz septītā tilta” rakstot, Šķipsna pilnam izmantojusi šī šizofrēniskā sprieguma radīto simptomatoloģiju. Paliek jautājums: vai atrisinājums un izlīdzinājums rodams tikai nāvē? Tas ir nākamais problēmu rindā, ko rada trimda, bet to šeit neskaršu.
Bez šīm trim metaforām ceļa, — stacijas un tilta — reizēm sastopam vēl dažas citas, bet arī tām tā pati simbolika, t.i., izteikta pagaidu stāvokļa pasvītrošana. Lalita Muižniece runā par mājas ciršanu uz riteņiem vai arī saka:
Eju
ar savu guļammaisu pār plecu —
tās ir manas mājas
tagad.25
Kārlis Dziļleja runā par kuģi, kas “ostu meklēt skrien”, uzsverot ne atrašanas, bet meklēšanas momentu, jo “acis velti meklējas, kur osta”.26
Leģitīms ir jautājums, vai pārdzīvojums, kas manifestējas tēlos ’ceļā’, ’stacijā’, ’uz tilta’ ir raksturīgs tikai kādai noteiktai trimdinieku paaudzei, noteiktam laikmetam, noteiktai tautai, vai tas ir, kā mēdzam teikt, vispārcilvēcisks un pārlaicīgs. Pieminētie latviešu autori paaudžu un laikmetu ziņā skar visai plašu diapazonu. To virkne iet no Raiņa, kas dzimis 1865. gadā, līdz Sarmai Muižniecei, kas dzimusi 1961. gadā. Tātad skāris 100 gadu garš posms. īpaši gribētu uzsvērt, ka šīs virknes jaunākais gals ietver trimdā uzaugušās vai pat trimdā dzimušās rakstītājas, kam tomēr pārdzīvojumā un tā izteikšanas formā konstatējama principiāla līdzība ar paaudzēm, kurām ir konkrētas atmiņas par dzimto zemi. Visas grupas vieno laika moments, t.i., ilga atrašanās ārpus tēvzemes.
Uz jautājumu, vai līdzīgu pārdzīvojumu izpausmi līdzīgi izteiksmē atrodam arī citās tautās, kam plašas trimdinieku grupas, liekas, ir iespējams atbildēt pozitīvi, pat ja īsti ieskatāmies tikai grupās, kas mums ģeogrāfiski tuvākas — vāciešos un krievos, jo II pasaules karš un pēckara laiks radījis ļoti daudz un dažādu trimdinieku grupu.
[Par] Solžeņicinu mēdz teikt, ka viņš dzīvojot dubultā [ri]ndā — izraidīts no dzimtenes, bet nav spējis iedzīvo[ties] jaunajā apkārtnē (ASV), ko viņš (kā raksta New York Times 23. IX 1990.) nīstot gandrīz tikpat intensīvi komunismu. Tā arī ir sava veida atrašanās ceļā, uz tilta, [bez] iespējas nokāpt vienā vai otrā krastā, uzturēšanās [stac]ijā.
[Vā]cu autors Hanss Zāls (Hans Sahl) kādā intervijā saka: “[U]n jūs man jautājat, kā es jūtos Vācijā pēc vairāk nekā [?] prombūtnes gadiem, kas pavadīti trimdā?. . līdz ar [?]ndu es biju kļuvis par eksteritoriālu cilvēku, viesi svešās kultūrās, biju noslēdzis sadzīvošanas līgumu ar svešu[mu] — biju kļuvis par ceļotāju starp [vilcienu] atiešanas [laik]iem.” Zāls 1990. gadā ir atgriezies Vācijā (no ASV), [un] vēl 1960. gadā viņš teica: “Var jau būt. ka es tomēr vēl [atg]riežos Vācijā — kā viesis uz mūžu.”27 Mirdza Čuibe [sas]kārusies ar līdzīgu pārdzīvojumu. Atgriezdamās [Zvi]edrijā no apciemojuma Rīgā, viņa raksta: ” Esmu [pār]radusies no sveša ciema pagaidu mājās.”28
[?]ka paplašināšanai vēl varētu pieminēt kādu Raiņa [sad]zejotu armēņu trimdinieka dziesmu:
Kas grib smagiem lāstiem otru lādēt,
Kas teiks otram: «Tapt tev trimdiniekam!»
—————–
Katrs akmens apgulst savā vietā, —
Es tik mūžam traucos tālāk, tālāk.29
[?] dziesmā ieskanas trimdinieka situācijas nākamā pa[kāp]e — mūžīgā traukšanās, mūžīgā meklēšana, mūžīgās [šau]bas par pareizo ceļu, pareizo krastu, nokāpjot no [tilta], pareizo staciju, kurā varētu, vajadzētu izkāpt. Var[būt] atbilde varētu likties vienkārša: ja vien rodas iespēja, [?] pareizā stacija ir dzimtene, dzimtenes krasts, ceļš, kas [?]cējis mājās.
[N]u problēma ir daudz sarežģītāka. Visai izšķirīgi ie[?]tās jau pieminētais laika faktors. Valters Nollendorfs [sacī]jis:
Un aizgājām atkal
pa tiem pašiem ceļiem
uz visām pusēm,
jo laiks jau nestāv uz priekšu
nedz arī atpakaļ, laiks iet
un mēs viņam līdz.30
[Jo v]airāk ieilgst trimda, jo augstāks kļūst slieksnis, kas [pār]kāpjams, uz dzimteni ejot. Svešumā nodzīvotos ga[?] cilvēka pagātni nav iespējams izdzēst kā nebijušu, [Rai]nis, rakstot par 1926. gada ceļojumu uz Eiropas dien[vidi]em, konstatē: “Es nevarēju skriet cauri; man bija kaut [?]ām dien jāredz un jāapsveic mana otrā dzimtene [– m]ana paša pagātne.”31,
[?]to trimdā nokļuvušu cilvēku tur savā varā viņa pagāt[ne], viņa dzimtenē pavadītās dienas. Dainai Šķēlei par to [ir stā]sts “Līdzpaņemtais”, kurā viņa saka: “Tajās ļauna[jās] dienās visu laicīgo mantu pazaudējuši, tomēr esam [paņ]ēmuši līdz galvā un sirdī tik daudz, lai tas noteiktu [mūs]u visu atlikušo dzīvi. Šis līdzpaņemtais ir visur ar [mum]s, runā uz mums. Neredzama nasta, vienmēr līdznēsājama, reizē viegla un smaga.”32 Tāpat arī ilgie trimdas gadi, kļūstot par pagātni, t.i., par cilvēka mūža integrālu daļu, tur savukārt cilvēku jaunā gūstā. Aivars Ruņgis jautā:
Kur ir mana īstenība?
Vai visam tam, ko daru es
būs vienmēr
pagājības vaibsti līdz?33
Laika faktors nes sev līdz vēl citas problēmas. Alma Bēne tās ielikusi īsās, raksturīgās rindās:
Kādēļ nolemts tā,
ka sveša vieta
tagad jāgodā
par mājām?34
Ilgi dzīvojot svešumā, norisinās ja ne gluži asimilācija, tad vismaz adaptācijas process. Ir psiholoģiska parādība, ko vislabāk iespējams raksturot ar vācu vārdu “Hassliebe” un par to tagad reizēm mēdz runāt, iztirzājot teroristu un viņu ķīlnieku attiecības: sagūstītie līdzās gluži saprotamām naida jūtām izjūt arī simpātijas pret saviem gūstītājiem. Teodors Tomsons saka:
Svešas zemes plašums gūsta katru soli,
Svešas zemes plašums gūsta katru domu
Svešas zemes plašums gūsta tavu sirdi,
Svešas zemes plašums gūsta tevi pašu.35
Adaptācija ir sava veida krustceles: viens virziens ved tālākā sprieguma situācijā ar apkārtni, ieiešanā sevī, otrs beidzas asimilācijā. Veselu paaudzi par Teodoru Tomsonu jaunākā Margita Gūtmane apliecina: “Es braucu atpakaļ uz turieni, no kurienes esmu nākusi. Es atgriežos trimdā. Es atkal esmu trimdiniece. Savā drošajā parastajā trimdā. Tur nav nekas svešs, jo nekas nav tuvs, bet kur es pati sev esmu tuvāka, pazīstamāka.”30
Franču zinātnieks Alens Burō (Alain Boureau) par vācu kultūrai piederošo rakstnieku un vēsturnieku Ernestu Kantorovicu (Ernst Kantorowicz) atzīmē, ka Kantorovica dzīvē izveidojies īpats spriegums starp to, kā viņš pārdzīvojis abas zemes, kurās tam nācies vadīt savu mūžu — Vāciju un ASV. Burō saka, ka Kantorovics kļuvis par “patriotu bez tēvzemes”.37 Šī formula, liekas, bieži pielāgojama arī citiem trimdiniekiem.
Cilvēkam, arī modernajam cilvēkam, ir prasība apliecināt savu piederību kādai vietai, kādai tautai. Sniedze Ruņge saka: “Nevar stāvēt mūžībā starp divām pasaulēm” un gaida, vai kāds aicinās: “Nāc, sēsties pulkā!”38 Taču aicinājums var arī nenākt. Ernests Aistars, kam 92 gadi, sarunā 1990. g. 26. oktobrī Kalamazū apliecināja: “Es pats brauktu atpakaļ uz Latviju, varētu tur dzīvot. Kas mani kavētu? — Vientulība! Es tur būtu viens pats, jo laiks izdzēsis agrākās pēdas, paņēmis visus tuvos cilvēkus.” lenāk prātā tautas pasaka par vīru, kas īsu brīdi iegriezies ciemos aizsaulē pie mirušā drauga, bet atgriezdamies virszemē, ierauga, ka te aizskrējuši gadu simti un viņš kļuvis svešs un nezināms citiem, tāpat kā tie viņam.
Ir vēl citas problēmas, kas liedz trimdinieka ceļam ieritēt atpakaļ mājā tik viegli, kā Sprīdīša ceļojumam pa pasauli nobeidzoties. Mēs svešumā aizgājām ar bezgalīga pāri darījuma sajūtu sirdī. Kaut kristīgas mīlestības bauslis māca piedot, ir lietas, kas spēj iegult prātā, sirdi nepārvaramas. Daina Šķēle min: “Ari es svešas zemes sapņos klauvēju pie durvīm, kas nekad neatvērās. Ari man pietrūka mātes, kas līdz ar mani priecātos par mana bērna pirmo soli. Pat vēstulē nedrīkstēju to izstāstīt. Šīs aizliegtās, neuzrakstītās vēstules vēl tagad gruzd mani ar zemu, apslāpētu, bet mūžam neizdzēšamu naida uguni.”39 šķēle šeit pieskārusies rūgtai domai — viņas minētais pāridarījums sakaru pārtraukšana no mātes uz bērnu — skar pašas dzīvības saknes un tāpēc pretojas piedošanai un aizmiršanai.
Ja Aistars piemin vientulību, kas draudētu cilvēkam, pēc ilgiem gadiem no trimdas mājā pārnākot, tad citu tautu rakstnieki min vēl kādu citu, jau Sniedzes Ruņģes ieskicēto problēmu: šaubas, vai dzimtā zeme tos vairs ņemtu pretī un vai starp trimdinieku un mājā palikušajiem nav radies pārāk spilgts atsvešināšanās un neuzticēšanās moments. Vācu dramaturgs Alfrēds Dēblins (Alfred Döblin), piemēram, 1945. gadā atgriezās Vācijā, bet pēc laika atkal devās prom, 28. IV 1953. rakstot vēstulē Vācijas prezidentam Heusam (Theodor Heuss): “.. bet es šai zemē, kurā dzimuši mani vecāki un es pats, esmu kļuvis lieks.” Spāņu rakstnieks Horhe Sempruns (Jorge Semprun), ilgus gadus nodzīvojis trimdā Francijā, atgriezies Spānijā, spiests konstatēt: “Es jutu, ka esmu kļuvis bezpavalstnieks; esmu kļuvis pa šo laiku Spānijā svešinieks.. Viņi nezināja, ko ar manu vārdu iesākt.”40 Tas ir sava veida alienācijas process.
Ceļš var novest galā, no tilta var nokāpt krastā, ja risinās jau iepriekš pieminētais asimilācijas process, t.i., savas tautas un kultūras pilnīga pamešana, pilnīga iekļaušanās jaunajā apmetnes zemē. Pāvils Rozītis gluži neemocionāli stāsta: “Ēriks Baiža bija Piektā gada revolucionārs un vēlāk emigrants. Apprecējis kādu ugunīgu spānieti.. Baiža tā bija iemīļojis svešumu, ka nevarēja vairs Latvijas apstākļos iedzīvoties un tādēļ devās labprātīgā emigrācijā. Viņš bija izveidojies par īstu pasaules pilsoni.”41 Pasaules pilsonis nav tas pats, kas patriots bez tēvzemes. Pasaules pilsonis tēvzemei ir zudis.
Dziļlejām šai sakarā radies rūgts pants:
— Ko pieminēt vairs to, kas bijis un kā nava?
Accommodation! — jaunam sauklim slava!
Bet tāda Latvija — ko tā man dotu?
Un piebilst:
“Tik dzejnieks bēglis vēl bez savas mājas.”42
Dziļleja licis uzsvaru uz dzejnieku kā bēgli, trimdinieku, kas palicis bez mājām jeb — uzticīgs dzimtajām mājām, īsteni varbūt dzejnieks, rakstnieks spilgtāk saskata un izteic ilgas trimdas traģēdiju. Kad tautai varbūt būs izcīnīta rakstnieka projicētā vīzija — brīvība un neatkarība, indivīds, atsevišķais cīnītājs, ilgus gadus dzīvojis svešumā, varbūt pats paliks bez savām mājām, paliks stacijā, uz tilta. Uzgaidāmās telpas sajūta būs kļuvusi permanenta.
Rainis, mājās atgriezies, bet allaž tiekdamies atpakaļ uz savu “otru dzimteni”, kurā viņš garīgi lielumā izaudzis, izmisis jautā: “Kur manas mājas?” (1920), “Kur tad man ir mājas?” (1926), Dziļleja prasa: “Kur ir tā zemes mala, kas mūs gaida?”43 Sniedze Ruņge vaicā: “Cik reižu man ir mūžā lemts / Zvaigžņu jūrā laivu laist / Cik reižu mūžā atgriezties?”44 Baiba Kaugara konstatē “jo esmu klaidoņu cilts” un rezonē —
mājas?
—–
māja. ,45
Ja 1954. gadā Jānis Bičolis rakstījis: “Tos (t.i., rakstniekus — V.R.) vienojis brīvas lautas un Latvijas ideāls, kā mantojumu to tie atstāj arī turpmākiem gadiem,”46 tad 1991. gadā iespējams apstiprināt, ka trimdas autoru trešā paaudze ir pārmantojusi patriotisko pārdzīvojumu, ka tas viņus nostādījis blakus tēviem uz tilla vai uzgaidāmā telpā, bet samanām arī, ka sakarā ar to jaunajās audzēs spilgtāk vērojama dubultdzīves smagā nasta. Ja trimdas vecajai jeb pirmajai paaudzei un tās otrai jeb, Jura Silenieka ieviesto terminu lietojot — “sliekšņa” paaudzei tēvzeme visos priekšstatos bija konkrētāka par jauno apkārtni, tad trešajai paaudzei, svešumā augušai vai pat dzimušai, ir otrādi: apkārtne ir konkrēts, tēvzeme — imaginārs lielums, un starp abiem rodas pavisam īpašs spriegums. Ļoti spilgti, manuprāt, šo situāciju attēlojusi 1945. gadā Vācijā dzimusī krievu emigrantu atvase Nataša Vdovina. Citēšu no viņas grāmatas “Stikla pilsēta”, kam piešķirta Hermaņa Heses (Hermann Hesse) godalga, divi raksturīgas vietas. Autore saka: “Es gribēju šo grāmatu publicēt ar savu krievisko meitas vārdu Nataša Vdovina. Apgāds uzstāja, lai es šo vārdu vāciskotu, mainītu par vāciešiem viegli izlasāmu un izrunājamu. Es šādu izdarību uztveru par daļu tā stāsta, ko esmu uzrakstījusi šai grāmatā.” Un vēl: “lerēdnis pie pases kontroles lodziņa: «Vai jūs esat vāciete, krieviete vai — abas?» «Ai, ja es to zinātu!»”47 Apkārtne no jaunā cilvēka prasa savus meslus un rada viņa dvēselē milzu samulsumu. Viņš ceļo starp apmetnes zemi un tēvu zemi, nespējot pilnīgi pie- derēt ne vienai, ne otrai.
Tātad trimdiniekam ar laiku pagaidu stāvoklis — stāvēšana uz tilta, atrašanās stacijā, ceļā — var kļūt par pastāvīgu situāciju, kas raksturojas ar to, ka nekur vairs nav māju. Ernests Aistars 1949. gadā publicējis romānu “Sirēna”, kam, no tagadnes perspektīvas raugoties, ir gluži gaišredzīgs nobeigums: 1905. gada emigrants Jorens Vanga pēc piecpadsmit svešumā pavadītiem gadiem atgriežas dzimtajā pusē, bet nespēj tur palikt. Aistars raksta: “Jūrmalā.. dzird arī tālas jo tālas kuģu sirēnas, un tās kauc dažreiz tik gari un dobji, ka kāpu vientulībā radušam cilvēkam savādā nemierā iedrebas sirds. Ar Jorenu tādos rītos bija pavisam nelāgi. Viņš kļuva tīri vai slims. Tā tur bija viņa pasaule, no kuras viņš bija nācis un kas viņu aicināja atpakaļ.”48
Tas nav, kā kāds Latvijas autors vēstulē uz Rietumiem minējis, “eksistenciālisms kā trimdas garīgais stāvoklis”. Tas īsteni ir daudz senāks sindroms, ko klasiskajā literatūrā pazīstam vai nu kā “Ahasvera lāstu” vai “Klīstošo holandieti“. Ahasvers un holandiešu kapteinis, kā vēstī leģendas, abi bijuši vīri, kas sacēlušies pret augstāku varu, bijuši dumpinieki un tādēļ notiesāti ar mūžīgu trimdu.
Sākumā minēju, ka mums ir divas trimdinieku grupas, viena Rietumos, otra Sibīrijā. Pašreiz literatūrā plaši atspoguļota pirmā, otras pārdzīvojumi pagaidām visvairāk dokumentēti atmiņu stāstos, sākot ar Jāni Simsonu, kura grāmata “Vorkutas gūstekņa stāsts” iznāca 1965. gadā ASV, un patlaban nobeidzot ar Melānijas Vanagas “Veļupes krastā”, kas nule parādījusies Rīgā. Taču jau tagad liekas, ka sibīriešu stāstos būs atšķirīga pieeja attiecībām ar dzimteni un cilvēka pārdzīvojumam, esot prom no dzimtenes.
Ja reizēm varbūt esam pabrīnījušies par Raiņa tiekšanos uz Kastaņolu, tad pašreizējās latviešu trimdas grupas pārdzīvojumu skala, kas dokumentēta Rietumu trimdas rakstnieku darbos, kā redzams, ļoti līdzīga visam, ko par šo tematu rakstījis Rainis. Un tas palīdz ari Raini labāk izprast.
Cilvēks, kas ilgi dzīvojis trimdā, dzīvojis kā uz tilta, juties kā ceļā vai stacijā, bet kas savā dvēselē palicis uzticīgs tēvzemei, kļūst par klīdēju, ko “sirēnas” balss arvien aicina turp, kur viņa nav. Svešums nav kļuvis par mājām, mājas kļuvušas, vismaz daļēji, svešas. Šī ir trimdas dzīves pati lielākā traģēdija, trimdas “augstā dziesma”. Šī nav “uzticības saldā nasta”, šī ir uzticības rūgtā cena.
VĒRES
1 Aivars Ruņģis (dz. 1925.) vēstule vecākiem 10. XXII. 1944.
2 Bičolis J. (1904—1982) Latviešu trimdas desmit gadi // Trimdas desmit gadi / H. Tihovska red. — Apg. Astra, 1954. 126. lpp.
3 Krāslavietis V. (dz. 1920.) Savāds sapnis. — R.: Liesma, 1989. — 172. lpp.; par to pašu tematu sk. arī Aivars Ruņģis krāj. Piezīmes un uzmetumi: 11, 16. lpp. miniat. Ar Sibīriju notiesātie (1976. g.) un viņa autobiogrāfiskās piezīmēs: “Kopš tā laika apzinādamies, ka arī es esmu ar Sibīriju notiesātais, — dzīvoju svešumā, Rietumos.”
4 Bičolis J. Op. cit. — 131. lpp.
5 Turpat. — 121. lpp.
6 Ruņģis A. Autobiogrāfiskas piezīmes // Latviešu literatūras darbinieki Rietumu pasaulē: jaunākais posms. — Apg. Mežābele, 1991.
7 Rainis J. Raksti. — Apg. Ziemeļblāzma, 1963. — XIV sēj. — 139. lPP-
8 Džiļleja K. (1891—1963) — Krāj. Starp diviem krastiem. — Apg. Ziemeļblāzma, 1964. — 39. lpp.
9 Tomsons T. (1909—1988) — Krāj. Portrets — Apg. Gauja, 1983. — 31. lpp.
10 Gūtmane M. (dz. 1943.) — Manuskr. Vēstules mātei.
11 Rainis J. Raksti. — 1965. XVII sēj. — 25. lpp.
12 Cherry K. The Exiled Heart [Čerija K. Kad sirdi izraida trimdā] — The Louisiana University Press, 1991. — P. 288.
13 Ruņģis A. Piezīmes un uzmetumi: I. — PIP Printing, 1987. — 47. lpp.
14 Bērziņa L. (dz. 1907.) Pārnākšana. — Sidnejas Latv. biedr. apg., 1986. — 184., 185., 186. lpp.
15 Nollendorfs V. (dz. 1931.) Austrālija gadmijā 1977./1978. — lerobežota metiena izd., 1979. — 33. lpp.
16 Dziļleja K. Op. cit. 41. — lpp.
17 Vīksna I. (dz. 1920.) Piecas naktis. — Valt. Ziediņa apg., 1976. — 20. lpp.
18 Birze M. No katra pagasta pa teikumam. — R.: Avots, 1990. — 173. lpp.
19 Rainis J. Dzīve un darbi. — R.: A Gulbja apg., 1925. — VII sēj. — 83. lpp.
20 Hausmanis V. Rainis mūsdienu teātrī. — R.: Liesma, 1990. — 16. lpp.
21 Kaugara B. (dz. 1942.) Aizcirstas durvis. — Apg. Ziemeļblāzma, 1970. — 55. lpp.
22 Muižniece S. (dz. 1961.) Izģērbies. — Apg. Ceļinieks, 1980. — 47. lpp.
23 Erna Ķikure (dz. 1906.) vēstulē Valijai Ruņgei 20.XI.1990.
24 Šķipsna I. (1928 —1981) Aiz septītā tilla. — Apg. Grāmatu Draugs, 1965. — 194., 220., 223. lpp.
25 Muižniece L. (dz. 1935.) Žuburu rota. — Apg. Upeskalns, 1970. — 45., 61. lpp.
26 Dziļleja K. Op. cit. — 50., 15. lpp.
27 Die Zeit. — 1991. Nr. 10 (8.III). — S. 13—14.
28 Čuibe M. (dz. 1917.) Torņu un drupu bezdelīgas. — Apg. Ziemeļblāzma, 1975. — 223. lpp.
29 Rainis J. Raksti. XVII sēj. 4. Ipp.
30 Nollendorfs V. Piezīmes, [dzej. kr. manuskr.ļ 34. Ipp.
31 Rainis J. Raksti. — XVII sēj. — 137. lpp.
32 Šķēle D. (dz. 1917.) Līdzpaņemtais // Mēs — sievietes. — Publishers international, 1985. — 105., 106. lpp.
33 Ruņģis A. Miniatūra no kr. manuskr.
34 Bēne A. (dz. 1913.) Pērnā zīle. — Apg. Sēļzemnieks, 1983. — 90. lpp.
35 Tomsons T. Op. cit. 54. lpp.
36 Gütmane M. Vēstules mātei.
37 Die Zeit — 1991. — 29.III.
36 Ruņģe S. Ķekars // AKA Publishers International, 1985. — 32. lpp.
39 Šķēle D. Pusdienas stundas mistērijas // Op. cit. — 16. lpp.
40 Die Zeit — 1988. — 29.VII.
41 Rozītis P. Monas Lizas pilsētā // Pret savu gribu. — Apg. Tilts, 1964. — 9. lpp.
42 Dziļleja K. Op. cit. — 120. lpp.
43 Turpat. — 15. lpp
44 Ruņģe S. Op. cit. — 34. lpp.
45 Kaugara B. Op. cit. — 19., 35. lpp.
46 Bičolis J. Op. cit. — 145. lpp.
47 Wodin N. Die gläserne Stadt (Vodina N. Stikla pilsēta). — Rowohlt Verlag, 1983. — 31., 130. lpp.
48 Aisiars E. (dz. 1899.) Sirēna. — V. Štāla apg., 1949. — 149., 150.lpp.
AUTORES PIEBILDE: Darbā lietotie citātu tulkojumi no svešvalodām visi mani.
lesniegts 16.10.91.
Melānija Vanaga “Veļupes krastā” (40. lpp.) raksta: “Kad jau laba daļa bija parakstījusi savu labprātīgo 20 gadu katorgu (apstākļu nepazinēji no malas to sauc par trimdu), nometnē sāka braukt iekšā kolhoznieki.”
Aizrādāms, ka koloniālas varas pārvaldītās valstīs soda veids — katorga, kas raksturojas ar sodītā novietošanu smagos fiziskos darbos, prasti ietvēra ari izsūtīšanu no tēvzemes, t.i., trimdu. To ievērojot, latviešiem un Latvijas pilsoņiem, ko 1941., 1949. gadā un citos laikos izsūtīja no dzimtenes, iespējams pielāgot ari trimdinieku vārdu, kas, protams, raksturo tikai daļu viņiem piešķirtā likteņa.
Valija Ruņģe 1920–1999
Jaunā Gaita nr.263. ziema 2010
Valija Ruņģe (dzimusi Ruble; 1920–1999) – literatūrkritiķe, publiciste. Latvijā ieguvusi mediķes profesiju, dzīvojot svešumā, pakāpeniski pievērsās latviešu trimdas rakstniecības procesu vērtēšanai, apcerei un literatūrkritikai. Vairāku nozīmīgu grāmatu autore, tostarp “Uzticības rūgtā cena” (1996–2000, 1–3), “Strautā kūru uguntiņu” (1995), “Caur akmeni diegu vilku” (1997), līdzdarbojusies bibliogrāfiskā izdevuma “Latviešu rakstniecība biogrāfijās” (1992), “Latviešu literatūras vēsture” un citu izdevumu tapšanā.
“Skolota zinātnēs, Ruņģe arī savos rakstos lietoja pacietīgu datu izpēti, kas paplašināja viņas jau tā enciklopēdiskās zināšanas. Viņas domu gājiens ir loģiski secināts, viņas doma skaidri izteikta. Viņas mantojumā atrodam apceres gan par literatūru, gan kultūru un kultūrpolitiku, par folkloru un lingvistiku un citiem šo pētniecības lauku sazarojumiem.”
Silenieks, Juris. In memoriam. Valija Ruņģe. Laiks, 2000, 22. janv.

