Šodien nosūtīju Dacei 12 Dzidras gleznu uzņēmumus. Šodien viņa piezvanīja – vakarā atklāj izstādi – ‘degšana Austrālijā’. Kādu nedēļu iepriekš nosūtīju Pamšem vēstuli un 2 savus uzņēmumus (no 1962 gada.)
14. jūnijs 1994.
Apskatot šorīt datumu uz reizi nevarēju atjēgt – kas 14. jūnijā – atcerējos aizvesto diena, t.i. aizvešanas diena Sibīrijas ceļos. Šodien pēcpusdienā (3.44) Dzidra piezvanīja. Miris Aleksandrs Zariņš Mirst lielie, dzīvie stiprie cilvēki. Lielais stiprais darbīgais Zariņš [left].
16. jūnijs. 1994
Nosūtīju Framiem, Gary + Mary, vēstuli un Dzidras izstādes ielūgumu.
Vakar 19. jūnijā.
Nosūtīju naudas prasīš. vēstules O. Dīķim un Sk. Tēraudai.
Šodien 20. jūn.
Nosūtīju vēstuli Dzidrai.
Šodien, 28. jūn.
Biju pie ‘jaunās’ dakterienes – jāiet atkal pēc mēneša! Hames ir viņu ‘apstrādājusi’ un es tieku pieņemts par idiotu. Ak, bābas, bābas!
Vai es pareizi uzrakstīju gadu? Laikam. Šovakar (it kā) jūtu ka būtu jārunā – jāraksta. It kā būtu kas sakāms. Tas nu būtu jāturpina – šī vēlēšanās. Mierīga diena. Neaizbraucu uz ‘skrabble’ – Biju parkā uz brīdi. Tas tomēr dod vairāk atpūtas kā gājiens pa ielu.
Es neapstājos un neredzēju neatradu viņa seju. Skatījos garāmejot kādā citā, kas stāvēja – jā gandrīz blakus viņam. Un vēlāk man žņaudzās sirds vēl un vēl. Un es blenzu apkārtējos cilvēkos – varbūt ieraudzīt viņu starp tiem. Varbūt viņš brauc garām mašīnā… Vēlēšanās (vēlmju?) illūzijas. Varbūt ir kāda bezdomāšanas doma, kas mani līdzīgos gadījienos vada. Un man ir izdevies (dažreiz?) pieķeršanos, interesi noturēt. Ir laikam ļoti maz tādu kā es šinīs izdarībās. Nupat (pirmīt, pirmāk?) man nāca prātā cik pareizi, mierīgi un skaisti būtu atzīties un tuvoties tūlīt, uzticīgi droši. Tas būtu silti, cilvēcīgi. Man tas nav izdevies.
Kur doties, iet, darīt, raženi rosīties
Nekur
Tikai nožēlojami plosīties
Noārdīt sevi, savas dotās dienas
Un kad tas izteikts
Tam neticot nāk mazliet miera
Gurušam garam, sirdij?
Kam?
Te man sēdot, skraidot, ceļoties
Steidzoties
Durvju stenderēs... nē tukšās durvīs
Atduroties atsitoties
Ar sirdi neremdinātu.
Prasa eseju (ne vairāk kā 6) Prozu. Adrese Ruth Cron ‘Other Voices’ (March 15) For sample issue send 3 doll. ‘Other Voices’ – Carneou P.O. Box 52059, 8210 109 Street Edmonton, Alberta T6G 2T5.
Esejai… par Bergeru.
Tad es sāku skatīties pēc viņa grāmatām. Tā, kā skatās pūlī pēc pazīstamas sejas. Viņa grāmatas bija diezgan rūpīgi jāmeklē, mazajos grāmatveikalos tās ne arvien bija atrodamas. Dažreiz nācās prasīt, pasūtīt. Vēlāk, varbūt pierodot meklēt pareizās vietās, to saradās diezgan. Ne viņa visas, bet septiņas no tām vairākkārt pārlasītas stāv mūsu plauktos.
Viņa grāmatu ierašanās, bija kā laba paziņas, drauga – ciemos atnākšana. Prieks atrast līdzīgas atziņas prieks arī pastrīdēties un arvien – dzirdēt ko jaunu, kaut ko droši teiktu, piedzīvotu, nekad ne iepriekš paredzamu ne vienmuļu, agrāk apcilātu. Bergers redz, daudz intensīvi un izsakās par to droši. Nebaidās apspriest ne tikai glaimojoši vien, tādus lielus kā Pablo Pikasso. Kādreiz vaicāts – kurš gleznotājs viņam – tuvākais labākais? Viņš neapdomājies izsaka – Caravaggio. Tad apsver, pārdomā un gandrīz brīnās – ka ir izteicis patiesību – viņam ir tuvs Caravaggio. Interioru gleznotājs, intensīvi, gandrīz teiktu – spiedīgi vajadzīgu vēlmju un kaislību izteicējs savās gleznās.
Par gleznotājiem Bergers rakstījis daudz, gan kritiskās apcerēs grāmatās, gan esejās starp citu arvien atgriežoties pie – redzes, pie acīm saskatāmā, atrodamā, atklājamā. Viņš raksta par sevis saskatīto droši un atklāj neparasti vairāk, kā parasti cilvēki, arī mākslas kritiķi, saredz gleznotās sejās, ķermeņu kustībās, ieraugot tur modeļu un gleznotāju dvēseles kustības intīmas noskaņas no viņu dzīves kas gleznu nosaukumos ne to tapšanas vēsturēs ir atzīmētas, pieminētas.
Tas protams dod Bergera rakstiem par gleznām gleznotājiem, mākslu dažu labu individuālu jaunu stāstījumu.
Berg. anglis, dzimis Londonā. Mācījies glezniecību, bet strādājis tanī maz. Agri izceļojis, dzīvo Francijas kalnu zemnieku vidū – Rakstījis par viņu vienkāršu dzīvi grām. par dakteri, etc.
Dzidra bija te – 2 mēneši. Tas bija neaprakstāms laiks. Pilns mīlestības, siltumas un arī baiļu – kad būs jāšķiras. Biju nopietni bailēs – kā tas būs.
Bet bija vieglāk – jo aizbraucām (3 dienās) uz Vankūveru pie Merijas – un Garija un tur viss it ka bija kā agrāk, it kā – normālāk, un šķiršanās šķita it kā uz iespējamu tikšanos. [photos: Gary, Erna, Dzidra, Inese, in Mary & Gary’s back yard in Vancouver]
[October 4 birthday at Mary & Gary’s place in Vancouver]
Es arī biju diezgan stipra. Tagad liekas, reibstu vairāk, pavisam nelabi dažu dienu. Tomēr eju – kustos, eju arī ārā un liekas – ejot esmu stiprāka, lai arī viss līgojas. Jā – ir briesmīga vientulība. Tomēr vēstules – no Pamše, no Daces, no Rudenājas.
Kur un kas ar to solīto grāmatu? Netīk ne domāt par to. Izārdīja manu grāmatas iznākšanu Latvijā. Tagad viss neziņā. Latvieši! Jau otru reizi mani tā izgāž ‘labie latvieši’, tiem es uzticējos.
Gribu rakstīt par John Bergeru – nevaru uzsākt. Lasu vēl šo to no viņa. Bet lasu – maz. Nogurst acis. Arī spēlēt grūti acu dēļ. Tur vēl grūtāk kā lasot grāmatu – notis lasot jāskatās, jāredz ne tikai notis, bet rokas un klav. taustiņi – viss reizē.
Petra patreiz te ciemos. Runā ar Inesi par Brazīliju. Petra šonedēļ brauks uz Brazīliju. Kur es varētu braukt? – visur. Aizbraucu mašīnā turp un atpakaļ uz Vankūveru – ceļā 5 dienas un jutos tāpat kā nebraucot. Tagad – dabūju flū poti – un liekas, tas darīja nespēcīgāku, reibīgāku, uz 1 nedēļu. Tagad vajadzētu tam būt pāri. Iet jau (pēc potēšanas) otra nedēļa.
Taisu ‘scrabble’ tagad arī pēc Dzidras dāvātās daudzvārdu grāmatas. Līdz apnikumam. Pāris reizes spēlējām ar Inesi. Reiz arī klubā – tur es biju ātri un viegli apķērīga. Tagad tur pārtraukuši līdz decembrim. [photo: scrabble game in Vancouver]
26. okt.
Nosūtīju Dzidr. vēst. vakar (?) saņēmu vēst. no Dzidras.
Pirmo reizi pēc – piegāju pie kompūtora – pārrakstīju kādu vecu lapu. Jāsāk itkā kaut kas domāt, ja jādzīvo. Rītu senjoru klubu!… Redzēt kādu tur stāvam, kā agrāk, lai arī varbūt izvairoties, bija tomēr silts brīdis. Un tā, no tā mēs dzīvojam. Bet man jāmācās dzīvot no cita kā.
21. jūlijs (laikam). 1993.
Šovakar (kā citreiz) pēkšņi bija žēl šīs dienas – grūti un arī nevīžīgi vadīta. Acis nav labas. Galva reibst. Uz banku tomēr aizgāju bez sēdēšanas. Īsi pirms 12, kad vēl diena bija vēsa. Tad sāka silt un karst. Tagad vēlu (pāri 10 pm.) ir labāk, bet ko tas līdz – man jādzīvo pa dienu. Bet pacietību, pacietību. Un nevajag – tā ar adīšanu mocīt acis. Taisni kā muļķis… Jānāk – kaut kas atzīmēt te – citādi – neciešami dzīvot.
[August/September, Dzidra visited.] [There were many trips and outings for Erna.]
Nosūtīju (varbūt tādu klamzīgu) vēstuli + (karti, neaprakstītu, Ineses felt, no grām. vāka). Pieguru ejot ‘ap bloku’ jo vēja (tikai tāda vējiņa) dēļ nevarēju sēdēt un pūsties. Pastā ‘Laiks’ – pilns ar vēlēšanu partijām – garlaicīgs. Acs – tomēr šķiet – labāka, vēl nav 2 p.m. un jau puslīdz laba – bet ir apmākusies diena, tad arvien ir labāk. Kur es varētu iet? Sirds nav laba, šodien.
Nosūtīju vēstuli Pamšem ar visiem ‘Misiņa’ parakstiem. Vakar – ‘Daycar’ā’. Labi. Šodien depresija – vakar to nejutu citu cilvēku vidū. Visi – cilvēki – veci un jauni, slimi un veseli. Jūties – viens no tiem. Tāds pat… Šodien sirds labāka, acs tāda pat. Gulēju ļoti labi – bez celšanās no 10 – pus sešiem. Pirmo reiz tā, gandrīz neticāmi.
Dzidra piezvanīja. Laimīga. Tālis O.K. Inese aizveda uz zēnu kora koncertu – nesadzirdēju neko un nepatika nekas. Esmu galīgi ārā no cilvēku dzīves. Vakar sāpēja mugurgals, šodien arī – bet mazāk. Tas laikam sakarā ar sēdēšanu un ēšanu – krēsls beidzot nomoka un ēdiens spiež vēderā, neiet ar labu ārā – etc. Nupat ieņēmu melasi ½ krūzītes gandrīz, un tāpat (mazāk) plūmju sulu (prune juice) un izgrūda negaidīti visu (ko? Pusdienas vai jau vakariņas? Tikko paēdu vakariņas). Ļoti slikts gara stāvoklis un tāds nu jau cik ilgi… Un turos un saturos un tak vēl ko ceru – staigāt vesela… Rītu – atkal uz ‘daycare’ –
27. maijs. Ceturtdiena.
Vēstule no Daces un Dzidras. Pag. nedēļā bija vēstules no Leitīša un Rudenājas. Vakar vēstule ar mīlestības vārdiem no Laras rakstniekiem. (Laikam no Katskiļu dienām). Apbrīno manu ‘gaišuma ticību’ un es sēdu te ar pavisam maz no tās, mokos ar drūmi un slimību. Vakar Daycar’ā – likās ļoti uz veselo pusi. Šodien te mājā – ne tik labi, bet arī it kā galva skaidrāka, acs varbūt arī mazliet – vakarā. Sirds – tāpat mainās, lēkā. –
Laiks piemācies – vai tādēļ jūtos labāk? Bijām bankā – liels čeks no Kanādas pensijas ‘endowment money’ ielikām Ineses bankā 3000 – Kā tas viss tur ‘workij’ kas zina! Tā nu varētu dzīvot. Vai pirmo reiz šinīs dienās pavīd it kā doma – vajadzētu kaut ko rakstīt… Ir tik šausmīgs tukšums un garlaicība, noliegums un tomēr lūgšana pēc ‘priecīga prāta’. Pēc tās gaišuma ticības par ko runā savā sviedumā man – Neimanis. Vārdi, vārdi, bet tomēr – varbūt radušies no rakstītā.
28. maijs 1993. Piektdiena.
Vēstule-kartiņa no Rubenes + 15 dolāru čeks par grāmatu. O.K. Ir atkal saule. Acis reibst, bet ne par daudz. Biju zem dušas, gandrīz bez piepalīdzības nomazgājos. Inese pasūta ‘Literatūru un Mākslu’ ar čeku 77 dol un vēst. Bulmanei, kas ir žurnāla pārstāve Kanādā.
Pēc katastrofas. Lai neaizmirstu vārdus: E. Rudenāja, Latvijā. Julieta Rumberga – U.S.A. Rubene – U.S.A. Visām jāraksta…. Jūtos samērā labi – tomēr, kā aizbāzts, acis strādā vāji. Bet sirds, no vakarvakara, sit vienādi! (Man kaklā glābšanas riņķis, vakar Inī nopirka, šodien viņa darbā, es zvanguli uzkāru kaklā un par to vairāk daudz nedomāju). Vīlandes ielā?? – Pamše.
13. aprīlis (III Lield. svētki!)
Vakar jutos vislabāk, šodien arī labi. Nogurdināja ilgā sēdēšana pie dakterienes. Nosūtīju vēstuli Pamšem. Ar visu informāciju (apmēram) par slimošanu ar sirdi un augstu as. sp.
Nosūtīju vēst. – kartes alās ūdeņi, (Ines. Feltwork) Dzidrai un Rudenājai. Negulēju – smaku nost, varbūt skābie kāposti par stipriem, tad lasīju, lasīju un nepabeidzu Bergera pēdējo stāstu Pig Earth’ā. Murgainas beigas. Tas, jaucās ar manu b. manžeru – un bija nelaba, nemierīga nakts. Ar piepūli aizgāju iemest vēstules tad apgāju līkumu (vienu ielu aiz mūsu parastās ielas). Savādi ka šis siltais laiks man dara tik grūti. Varētu priecāties – ziema it kā uzvarēta. Inese taisa grāmatu.
6. marts. Silts.
Vakar – ilgi nokavētais Kan čeks bankā – viņš iznāca ļoti ātri, noslīdēja notupās aizmugurē pie kāda no serv. galdiem – kaut ko tur darīja un pa laikam, jo bieži, lūrēja cauri uz rindu kur stāvējām, kur stāvēju. Viņa acis izskatījās tumšas un skaistas. Beidzot atkal ātri piecēlās un aizgāja. Es stāvēju taisni. Ko man vajadzēja darīt? Reiz parādās pazīstams. Mani sāk traucēt šī lieta. Lai arī – vienīgā dzīvā lieta manā tukšumā. Viņam laikam tas vēl nedod miera, kāda tā sieviete izskatās, kas uzdrošinājās traucēt. Jeb viņš meklē vainas? Jādomā – ne. Visiem mums tomēr glaimo uzmanība. Viņa izdarības sāk mazliet aizēnot to īsto visa cēloni, kas nerādās un nerādās, sāk mazliet dzist atmiņā.
