1. februāris 1993.

Nosūtīju vēstuli Dzidrai.
Ļoti silts laiks. Šodien sirds normālāka, nelec tik ļoti. – Biju līdz Safeway.

Laikam – ceturtdiena, 4. febr.

Pārrakstīju kompūtorā vecās piezīmes par Luāras pilīm. Vispār – Francijas pilīm. Skaisti atcerēties tik ļoti skaistus dažus piedzīvojumus. Būs labi to likt grāmatā.
Iznākusi Anšl. Eglīša stāstu grāmata ‘Ciemiņš no dzimtenes’, autora ilustr. Janelsiņas apvalks! Un mani izdevēji guļ ak! Jālamājas gan – izpostīja manu grāmatas iznākšanu Latvijā. Un nekā neizdod – Ja neskrien ar palīdzību – neko nedara. Būtu reiz kaut pateikusi par to disku kopēšanas iespēju veikalos – Tādi kā āpši! Inese tagad taisa cik var – varbūt varēs arī diezgan drīz, bet nokavēts viss godalgas iespaids.

Piektdiena 5. febr. 1993.

Dzidra piezvanīja – jūtās laimīga.
Es aizgāju uz banku ar Kanād. čeku – saule, silts – un es nevaru pakustēt, galva reibst, [..] un absolūti neko negrib un nevar padarīt rakstos –
Kaut jel tai bankā kāds būtu parādījies.
Un gulēju labi, vajadzētu būt O.K. bet tā kā tik silts tik pēkšņi no rīta 0 – tagad bija 14, tagad jau varbūt 20 –
Dzidra teica ka tur bijis tik karsts, ka viņa gājusi ārā no mājas.

8 (?) febr. 9? Otrd. Trešd?? –

Snieg!
Nosūtīju karti (Ines. jefiņi kas būs uz grāmatas) G. Saliņam.

Klintī skrāpējos:
Akmens ūdens –
Atveries, atveries!
Neveras nekas,
Vērties akmenī
Pavīd, parādās
It kā durvis, logs?
Klintī skrāpējos
Akmens ūdens
Rimties, zust 
Klintī skrāpējos.

––––––––

Šīs ilgās krēslas stundas
Manu dienu prieks
Kad lēni gaismas mainās
Dažreiz ir sniegs
Aiz parka koku zariem
Sāk mirdzēt daži logi
Var domāt – Dievs cilvēkus
Var tomēr mīlēt.

11. febr. 1993.

Nosūtīju vēst. Rumbergai – prasīju Kramiņa adresi.
Saņēmu Rudenājas sūtīto Vizmas Belševicas dzej. ‘Baltās paslēpes’. Lasot V. Belš. Dzejoļus man jādomā it kā es lasītu svešā valodā. Kaut kas ass tieši vārdos. Esmu aizmirsu. latv. valodu? Jālaužas saprast – aiz vārdiem.
Bet Saliņu lasīt ir viegli!!
Logā ļoti skaistas ledus puķes ne īsti puķes – lāsmas.
Toreiz, kā labā vakara tērpā pār krūtīm, pār vēderu, gūžām pār dzīvu siltu miesu kas kāro dejot, lidot un vakara debesu zilums tumst tumšāks līdz zūd, pazūd. –

Jāraksta vēstules. Negribās.
Lāčgalvis (e) bija famīlijas vārds manai draudzenei – Irma? Jā, laikam Irma Lāčgalva (e?) – bet precējusies? Bija kāds skaists, pamatīgs puisis – un viņas pielūdzējs, skulptors, klibais Baumanis palika bešā – apprecēja citu. Varbūt Irma L. ir vēl dzīva? To varētu satikt?
Bet vispār – nav neviena vairs dzīva – visi ir – sveši. Ko man tur?

Aizgāju līdz S.W. – pirmo reizi ārā, tālākā gājienā, pēc savas ‘flū’ vai kas nu tas bija. Dzīvo vai mirsti! Jākust!! Bija vējš – šausmīgi auksts, kad tas pūš – dažā vietā ielā – mierīgs. Bet tāda cīņa vēl nebija man bijusi – nespēks, klambāt pa ielu aukstumā, vējā! Stājos, pūtos mierīgākās vietās. Nenokritu, lai gan te pēdējo ielu pārejot gandrīz likās – jākrīt vien ir, ko turēties.

Pārnācu. Te silts, iedzēru kafiju ar mazliet medus, C tabl. etc. Un – viss liekas pāri. Liela uzvara ja tā!
Lasu American Voices – short story. Līdz šim labākā J. Updaike – ‘Separation’ un Dennis McFarland – ‘Nothing to Ask For’.
Arī Amy Tan – ‘Rules of the Game’ O.K. Divas citas siev. autores jau aizmirsu un Carol Oats – kaut kā heavy un… ja un – kāda? Not compact, not strongly artistic. ‘Artistic’ pēdiņās.

19. febr. 1993.

‘Laikā’ kāds meklē Olgu Vestfali – tāds bija manas ‘sektas’ – klases biedr. Vārds. (Biju aizmirsusi viņas famīl. vārdu…)

24. febr. Trešd.

Saņēmu vēstuli no Anerauda. Viņš savu autobiogrāfiju krājumu nevarot izdot – jo nav naudas. Bet esot iznākusi ļoti liela, visus ietveroša enciklopēdija – tur par mani esot vienā lap. pusē apcere no Benedikta Kalnača. Tā tad esmu iegrāmatota tai lielajā pulkā. Ārā vairs netiek. Kāds nu esi esi!
Nekas lielāks arī vairs laikam nebūs pa spēkam. Nekad jau man nav radusies doma par kaut ko lielu. Tā Aiviekste iznāca tāda ‘uz to modi’ nedomājot. Ko vēl varētu salikt kopā? Nezinu. Nezinu.

4. janv. 1993!

Vēstule no Dzidras.
Nodrukāju 4 vakar. Šodien 3 – jau bija 3. Vēl viens ko drukāt – un jāraksta.

7. janvāris 1993.

Dzidra piezvanīja!
Inese taisa man atkal vienu grāmatu.
Dzidrai lielais zīmējums neesot likts Kult. dien. izstādē. Zusters (spriedējs, noraidījis). Zusters bez kādas jaunas skolas, tikai pašmācība? Un Dzidra 1 šķiras beidzēja (Sidn) un Newkastle Teck. – tai jāpadodas Zustera spriedumam. Latvieši! Šai sakarībā es drošāk izvēlēšos savus – more intimate un more daring darbus – savai grāmatai, ne tos ko vecīši labāk ‘saprastu’.

13. janv. 1992{3}

{Strazdiņam? 
Bij strazdiņam reiz māja
Ne lepna ne prasta...
****}[included as the title story in Būs skaista diena]

Šīs lapas atstātas tukšas (līdz – 15. janv….) lai te ierakstītu Būs skaista diena tālāko turpin. Tagad tas viss jau ierakstīts kompūtorā – par labu vai ļaunu. Ātri nobeigts. Bet – lai nebūtu par daudz gaisīgs – varbūt tā labāk. Un ko šais lapās? Varētu ‘pafantazēt’ ja to vēl prastu. Kad sāk runāt, tad jau iet, nāk arī kas ārā, tikai jāpadomā iepriekš par ko gvelzt…
Raksti – esejas. Visi raksta esejas. Runā par mākslu.

15. janv. 1993.

Pabeidzu lasīt Ronalda Haymaņa ‘Prusts’ (Prusta biogrāfiju) 396 lap.p. ļoti sīkā rakstā. Nabaga astmatiķis, tas apm. tāpat kā alerģija. Un vajadzētu būt kādam mazam āķim kas tādu slimību ‘atāķētu’ – bet nav zināms kā viņš mirst 52.g. vecumā – tomēr nomokās tik ilgi un uzraksta tik milzīgu grāmatu…

Šodien silts, -5, vakar dienā ap -9 bet gandrīz šķita siltāks – mazāk vēja pūsmas. Biju bankā ar otru mazo čeku – lielais manažers (?) ienāca no āra lielā vilna uz iekšpusi, kažokā. Bet tā otra manaž. nav.
Biju uz mirkli pie Lawnas [right]. Bet tur izpārdošana un L. aizņemta. Ir gan viņai mīlīgs tas suns!!
Un līdz ar siltuma vilni – it kā dzīvība atgriezusies arī manī. Tikai ‘radošo’ rakstīšanu negribās darīt. Ņemt gribās, ne dot. Liekas – ir dots un dots…
Dzidra piezvanīja te 3 pm tur 9 am.

Atverot durvis viņa juta kādu agrāk nejustu labsajūtu, it kā telpa tur būtu bijusi kādas gaismas un sevišķa siltuma pilna. Tā kas agrāk bija tukšuma un gandrīz pretīgu cilvēku piepildīta, tagad bija skatuve, kur viss saistījās, dzīvoja, it kā aiz kasieres smaida būtu bijusi kāda līdzdalība, izpratne, svešais, lielais direktors savā kažokā mazliet sastingušu seju un gaitu gāja tur cauri kā uz skatuves, varonis, mīlētājs spēlēja līdz nezinot, ka viņš aiz pārskat. šai lomā iekļuvis, bet — viņš bija tagad šai lomā, un tā to spēlēja, [..]zīvoja to, un viņai viņš kļuva ar to tuvs, sargājams. Īstais varonis nebija atnācis, bet spēle dzīvoja bez viņa, lai arī viņš bija visa cēlonis un serde, sākums un gals. Bet varbūt, varbūt otrs bija mazliet — ieņēmis vietu viņam blakām.

21. janv. 1993. Ielas slapjas, bet OK.

Nosūtīju vēstuli Pamšem + 2 zīmītes ar parakstu un Misiņa Bibliotēkai – nogurums, apātija. Aizietu uz 4 str. ved. paskatīties – bet tur tas briļļainais domās visu uz sevi.

23. janv. 1992{3}

Sestdiena. Lasu Bergera ‘Keeping a Rendezvous’. Kā parasti, Bergers dod man labu gara stāvokli. Viņa ‘gudrība’ pilna ar zemes klātieni. Tāpat kā man, tikai man nav tik lielas gudrības, tik plašu zināšanu…
Ierakstīju kompūtorā „Pie Ķikuriem’. Var likt grāmatā, lai gan šai stāstiņā daudz atkārtojumu no tā kas ir ‘Kā plūsti Aiviekste’. Bet nekas.
Lasot Bergera sīkos gabaliņus liekas, ka varbūt no maniem sīkajiem vēl kādu varētu arī likt grāmatā. Jāpaskatās.
Mums bija labas vakariņas – svaigi salāti, sarkans steiks, zaļi krāsā brokoli.

Ak pasmaidi –
Cik zils ir rīts
Cik zils ir rīts
Aiz ledus puķēm logā?
Un zaros miers
Un kokos miers
Guļ iela klusa lejā
Varbūt Tu iesi
Varbūt viņš nāks
Mēs satiksimies ceļā
Uz brīdi
Pasmaidi
Aiz lediem diena ceļas.

25. janv. 1993. Otrdiena.

Nosūtīju vēstuli (karti) – Leitītim. Īsa vēstule un Latv. avīžu izgriezumi no Dzidras!

28. janv. 1993.

Vēstule no Daces un avīze – kurā lasāms ka es esmu otrā kategorijā (resp. trešā – jo 1 autore bijusi I) kur ir 10 pers. II lotā – 7. Visi Latvijas autori – vispār tikai 1 no Austrāl. – (Arnis Skujiņš) 1 no U.S.A. – Gunārs Bekmanis un 1 no Kanādas – es. Vispār 3 sievietes 1 pati pirmā. Tad II un III es – tā iznāk, lai gan viņi skaita I lots – tie 7 un II lots 10, kur es. OK. Tas nav liels nopelns – bet konkursā neko vairāk nevar cerēt.

Izlasīju (ar mokām valodas dēļ – svešvārdi etc.) I. Regīnas Ezeras stāstu – kā viņi mokās būt inteliģenit! Rudenī būs – II konkurs. Redzēsim vai varēs un gribēs ko rakstīt tam mana nabaga persona. Gribētu paākstīties ar svešvārdiem.
Un vēstule no Social service, jāmaksā (ātri) 1258 dolāri! To var – ja tik tad nu tālāk būtu miers un noteiktība!

29. janv. 1993.

Biju bankā. Tā nav. Ir tas kā nevajaga. Un redz. Un nav kam prasīt (katram tur varētu prasīt) kur un kad un vai kādreiz būs tas?
Silts un saule šodien.
Naktī nevarēju aizmigt – lai gan tas prieks nemaz nav liels par to otro vietu. Lai gan – citādi arī viņi nevarētu spriest – tā grāmata viņiem jātaisa no turienes latviešu rakstniekiem.

Varbūt tas Ezeras raksts nemaz tik dumjš nav – viņa varbūt tikai grib rādīt to – ka vīrieši – (visi no visām zemēm valodās) sauc pēc tās ‘naktsmeitas’ ne tās ‘labās’ sievietes kas tur staigā pa kapiem mēnesnīcā. Tas jau tīri uzjautrinoši… Nu tiktāl tas arī taisnība. Ar to naudas žūksni – tas jau nu ne vienmēr tā. Bet cerēt jau var. Tā tikai viena (labā puse) – otra – slimības, ‘izpumpēšanās’, tomēr – negods ar ko pēc visa, neviens tālāk par to nakti, negrib pīties.
Un tā otra sieviete – jā, vairāk jau tai daudz arī nav, kā kapsēta un mēnesnīca. Bet bērns? – bērns tomēr paliek viņas ieguvums, kā vīrietim (vienam) nav.
To viņu grāmatu gribētos dabūt.

2. dec. 1992.

Šodien pienāca ‘Treji vārti’ ar Rumbergas labo kritiku par maniem darbiem un piezīmi, ka Rīgā Kramiņš, Muzikāli poētiskā teātra direktors esot uzņēmis savā repertuārā manus darbus. Labi. Tad lai tie ļaudonieši guļ. Ja arī man nekāds honorārs nenāks – bet kas zin, vēlāk, varbūt kas paliek uz ilgāku laiku, un tad…

3. dec. 1992.

Šodien nosūtīju svētku kartes: Dzidrai + Tālis, Leitītim, Rudenājai.

6. dec.

Nosūtu 6 kartiņas: Bleivam, Ruņģei, L. Kalniņai-Bankīnai, Rumbergai, Pamšem, Aneraudam.

7. dec.

Vēstule-karte no Ruņģiem – vaimanā ka Latvija nav sapņotā Latvija, bet ir šķība un greiza – un mums māju vairs nekur nav – jāatzīstas, kopš zinu, ka ‘viņi’ nodedzinājuši Ķikurus – man arī šī sajūta – nav nekur vairs māju un tie tur – ir pārvērtušies, tauta ir morāli zema – dumja, mantkārīga, laikam arī slinka. Un bail būtu dzīvot tās tuvumā – skaudīgums, nenovīdība apkārt un muļķība. Bet tik traki jau varbūt arī nav – inteliģentie prātu nav zaudējuši – tie redzēs lietas kādas tās ir pasaulē – darbs, cenšanās, godīgums – bez tā nevarēs iztikt – un tie dzīvos!

Dzīvos protams arī daļa no ‘tautas’ – bet tur būs liels purvs, kamēr izaugs, pārmainīsies, tas ir – atmainīsies pārmainītais latvietis. Paies ilgs laiks. Varbūt vai – viena paaudze. Tas būs grūts laiks. Tie kas aizbrauc no ārzemēm un sāks tur dzīvot – tiem būs tas svētais uzdevums – būt labai priekšzīmei, bet tas nebūs viegli. Pilsētā būs labāk. ? Varbūt. Bet tur ‘tauta’ pieostīsies no ārzemēm (T.V. etc.) tā, kas te ir tas nelabākais – jau tagad tiem galvas pilnas ar šejienes ‘labumiem’.

Vienīgā cerība – inteliģence kas var tautu glābt. Zināms plaukstošie, strādājošie laukos iesācēji (ar kapitālu, mazliet) tie arī rādīs – kā jādzīvo. Jādomā un jāstrādā. Bet – kas no tā par labumu, viņi spriedīs? Pūlēties!? Jā, vienīgi – ja citādi nevar… Tā tad – jāspaida, jārīvē deguns zemē, kā kaķiem.
Vakar, 9. dec nosūtīju vēstuli USA.

12. dec.

Aizvakar (?) vēst. + zīmēj. no Dzidras.
Satiku 4 g. atpakaļ, (kad šurp atbraucām no Montreālas) – satiktu cilvēku. Viņš mani atcerējās – es viņu nē. Tikai vēlāk es sāku domāt un sapratu. Par vēlu. Bet nekas. Silta sajūta, ka Tevi tā atceras ar labu, par neko, tik pašu sevi. Jeb tur klāt bija – no frančiem, varbūt ar naudu? Varbūt.

Šai bezgalīgā vientulībā
Uz īsu brīdi dzīva salā
Kā tuksnesī
Vai nokaltis nav viss?
Tik kapu zvani apkārt zvanījuši
Vai dārzā, laukā iziet vēl?
Cik gaišs, cik silts
Un strazdi iesvilpojas.

–––––––-

Stunda sākas, stunda iet
Ko Tev dāvās, ko Tev ņems
To Tev nezvana 
Ne tam zīmes liek.
Gaišā dienā Tu kā kurmis alā
Tausties ceļā nekad paša rastā
Tikai uzietā kā meža takā
Zars te aizsit acis
Te tām vaļā jāver brīnumus
Zaudēts viss, ja neatjēdzies ātri
Un pat tad – grābdams nesagrābsi
Ko Tev atstās ko Tev ņems.

15. dec. Otrdiena. Vakars. Snieg! Snieg smalki, lēni –

Kartiņas no Daces un Leitīša.
Un tagad viņi spriedīs – kāds mans stāsts? Patiess! Tāda Jums vajaga, vai Jūs gribat vai nē. Mani moca tā otra patiesība – tas naids, kas ir radies! Un to nevar kliegt ārā. Vai varbūt var – bet gudri to ietērpjot?? –

21. dec. Pirmd. Siltāks (no -12 uz -1)

Uzvedos muļķīgi nevarot saredzēt un pazīt vai nepazīt – ‘stariju’ kā bez jēgas un nevarēju iedomāties ka cilvēki novēro, laikam skrien pat teikt – tā izskatījās. Beidzot mazākais redzēju, ka tā nav tā persona. Atkal muļķīga – ka neskrēju atpakaļ to pateikt ka pazīstu, kad bija īstā persona un tā mēģināja visādi manu atmiņu pamodināt.
Varbūt var rakstīt kādu skici?
Viss velti. Domāšana etc. Varbūt ne velti, varbūt tas mani atdzīvina?

Par to mazo silto jūtu vilni
Jau nākas samaksāt
Jau vergojis, jau sevi aizmirsis
Zemojies par muļķi ņēmies.
Bet vai tas nav lielā gara zīme
Kas sevi aizmirst var
Nevērot ļaužu smīna
Pār visu aiziet savā drosmē
Nevainotā
Tas – dievišķīgi.

–––––––-

Jau cietu Tevis dēl
Par īso siltmes brīdi
Ko devi viegli
Gaišā sirds gaismā.
Glabā paglāb
Šo mazo sāpi
Tā audzēs jaunus zarus
Un cik to būs 
Tik laimes jausma
Apstāsies.
Viss nosvarots ar to
Vai spēji ciest?

–––––––-

Baznīcā te dažreiz zvana
Vienmuļi it kā bez vajadzības
Tā manī zvana šīs stundas
Nākdamas it kā bez vajadzības
It kā ne pie manis
Un tomēr – manas.

24. dec. 1992.

Cik lēni tumst šis ziemassvētku vakars
Lēni tumst, līdz viss grūtais aizskalojas
Un gaišums iedegas uz labās nakts
Līdz zilā tumsa pāri stāv
Un mierā drošā dodas sirds pie sirds.

26. dec. 1992.

Otro ziemsvētku vakars. Vakariņas paēstas (gandrīz veclaiku – žāvētas cūkgaļas vira ar gūbām un šķeltiem zirņiem, tā gadījās). Logā izkārtas zvaigznīšu rindas – Inese boxing days izpārdošanā nopirkusi elektr. vadu ar sīkām, sīkām lampiņām – skaists, ļoti skaists svētku greznums! – Dzidra piezvanīja vakar un negaidīti arī šodien. Šodien – tikai parunāt par manu Sudētijas stātu ko viņa lasot un raudot. Gribēja zināt vai – tas viss tā bijis? Jā – tas viss patiess un tā noticis vārdu pa vārdam. Viņa domā – „ka lai pasaka lai ‘viņi’ to zina!” Jāliek būs kāds norādījums, galu galā – varēju rakstīt 1. personā, bet – lai ‘viņi’ zina vai nezina – vēlāk ‘viņi’ zinās ar. Tagad viņi negrib neko tādu zināt, kas stāsta – ka mums gāja grūti! Labi galu galā – ka es uzrakstīju 1. pers. un aizsūtīju tur uz ‘viņiem’ to mūsu bēgšanas stāstu.

Tie gudrākie jau beidzot zinās arī par mums šo to. Un tie muļķi – kas ir visa tā nabaga tauta – tā ne zinās, ne gribēs zināt. Nu – viens otrs ieskatīsies un redzēs, ka nekur nav debesu valstība – visur ir jāmācās un jāstrādā.
Ārā puteņo!

6. novembris.

Headcolds? – vēju sarijies? Plaušas pilnas, galvā ieskrien nelaba sāpe. Ieskrien un izskrien. Laiks skaidrojas – varbūt skaidrosies arī mana galva.
No Latvijas – Pamše un Dace – neraksta. Brīnos un nezinu – kādēļ? Bet ar viņiem jau nevar zināt – kas un kā. Pamše gan rakstīja puslīdz regulāri.
Kaimiņš + kāds, kas varētu būt puķu žēlotājs tikko bija apstājušies ārā pie Ineses, kas griež nost vecās puķu atliekas, kārto – ziemai!

Paskatīšanās un atskatīšanās
Uz objektu kas abos gadījienos
Gadās un ir pretī –
Jā, kā putnam grauds
Ziemas dienā.

Kaut kas šķita ļoti pievilcīgs vaibstos, varbūt citai par godu.

Naids ir audzelīgs stāds, neizravē tu viņu pašā sākumā un viņš aug un sazaro un tu vairs nezini kā tam ķerties klāt. Viņš ir atradis tiesības, tik daudz tiesības būt, existēt. Bet viņš ir nezāle, kas nomāc tavus labos stādījumus, it kā, kopjams, lolojams. Bet naids aug pats no sevis. Un galu galā – naids ir spēks. Spēka mums vajag pat visu to labo stādu aizstāvēšanai. Naids. Ka tu esi pilns tā, noskaities, tad tu ņem rungu un – tad lai visi iet no ceļa. Tu esi spēcīgs! Ko darīt? Ko iegūt? – visu izkārtot! Pat sīkais žīdiņš teicis uz otru žīdiņu: – „Kā Tu man, tā es Tev, ņemš aiz bārdas sakratīš…”

Bet vienmēr tas otrs žīdiņš nav tev pretī un ko tu ņem aiz bārdas un sakrati – tas ir cits, tas nav nekas, iznākums nav tas ko tā gribēji, kratījums bijis veltīgs un grauž tev pašam kaulā, dara vāju.

Jā, ko lai tad dara ar naidu? Tas kaut kā rodas, ne bez iemesla, un aug un tev nagi niez ņemt rungu…
Par ilgi ļāvis naidam augt sākumā būtu tikai iekliedzies, uzbļāvis kādam un naids būtu beigts.

Ravē ārā. Nerotaļājies ar šo stādu. Viņš ir beztiesīgs, radies ar pārāk maz patiesības savā sēklā. Par maz patiesības. Lai arī tev ēdas, šī sīka patiesības daļa tur klāt un tās dēļ tu apaudz ar nepatiesību, ar naida audzelību.
Ak, nav viegli, nav viegli. Ir jākliedz pašā sākumā. Bet pašu sākumu nepamana. Sava miera dēļ – esi nomodā.

10. nov. 1992.

Nosūtīji Dzidrai īsu vēstulīti – tikai lai viņai dūša strādāt līdz kursa beigām ––-
Awful gara stāvoklis – nesaprotu kāpēc tie 2 neraksta – Dace un Pamše – ja būtu tikai viens – bet abi? Saoduši manu rūgtumu – nu tik liels tas nemaz ka valdīts, kā tas saprotami varētu būt… Vai pastā kas zudis?

11 nov. 1992.

Dzidra piezvanīja – strādā OK ar sava kursa pēd. 2 nedēļas.
Dzidru redzēju sapnī (no rīta ceļoties – ) Dzidra kāpa lejā pa ļoti stāvām ļoti dziļi lejā ejošām kāpnēm (kā no kalna aizā) un pēkšņi nošļūca, iekrita – es – kā es tur tiku? – arī tūlīt biju klāt. Dzidra – it kā ola kritusi, ieplīsusi, bet [..]lījusi viss ok iznācis.
Inese aizgāja (N. aizveda) vakariņās out – vai in, bet ne te, tā tad out.
Šodien varoņu piem. diena – pilsētā ļaudis svin. Uz T.V. kādu nevarīgu vecīti no abām pusēm zem rokām turētu pieveda nolikt vaiņagu kapos. Ļoti, ļoti nevarīgs tas bija. Citi daži – dūšīgāki…
Es šodien nemaz negāju ārā, vakar līdz pasta kastītei – bet nejūtos spirgta. Gan atkal – izstaigāšu arī ārā. Sirdī velk, jāuzmanās.

12. nov. 1992.

Nosūtīju čeku Kan $65 – M. Šleserei par parādu no 1989 – līdz 1992 Larai + 1 ex. Lar. Lapas –
Vēstule no Daces un vēstule no svešas latvietes Adīnas Ķirškalnes – lab. atsauksm. man.
Tā tad tikai Pamše neraksta.
Dace bijusi ārzemēs –
Piespiedos izdarīt to sūtījumu Larai.

14. nov. 1992.

Mēness koka zaros
Tik maigs
Kā viļņos vižņi – 
Vai tas bij rudenī?

22. nov.

Kā pāri mūžības kalniem...
Pāri dzīves kalniem,
Šī satikšanās
Tik tieša savā irreālitātē
Kā asiņu un dvēseļu apmaiņa
Pāri tālumiem sakūstot
Kad mūzika kā dārzs atvēries
Kur vienoti ieejam.

Inese aizveda un atveda uz īsu koncertu – James Giles (U.S.) 25 studē Juillard mūzika skolā, Mocarta sonāta – adagio, extra lēns, Lists – kā dārzs kur ieiet – starp melodijām kas tur aug…
Es viņu nepazīstu bet pēc portretas biju ierindojusi to iedomāto konkursa uzvarētājos, uzņēmumā – cheeky – īstenībā – mierīgs, solīds, kultivēts.

Un ilgas izlocas, kā stāds
Kas sauli meklē un vīlies
Atgriežas uz tumšo pusi.

26. nov. 1992.

Nosūtīju Dacei vēl reiz kopiju no ‘Pie Ķikuriem’ un vēstuli.
Vakar vēstule no Austr. pension ofices – maksās man tikai $50 mazāk kā agrāk, un es varēšu saņemt Kanādas pensiju – kopā būs krietni vairāk kā agrāk. Un – liekas, nekādi parādi nebūs jāmaksā. Nice!
No 4 maniem minējumiem pēc foto 3 ir piepildīti, par 4. īsti nezinu – varbūt viņš ieticis semi finālā, bet laikam nē.
3 ir finālā! Arn’t I clever!

30. nov. 1992.

Vēstule no Dzidras – viņai darbi (jau 19. nov) nobeigti, vēl – kā gājis pa pēdējām svinībām etc. Gribētos piezvanīt.

2. okt. 1992.

Nosūtīju vēstuli Dzidrai. Pastā – nekā. Silts. Aizgāju uz Sway. Jutos stiprāka – piekopu mazliet saules puķes – kas beidzas. Skaista vēja-saules diena.
Savu stāstu – negribu redzēt, lai stāv līdz pirmdienai.

3. oktobr. 1992.

Pabeidzu labot un nodrukāju (3 ex. ko sūtīt uz Latv.) savu pēd. laika garāko stātu 12 lap.puses!
Pirmd. nosūtīšu konkursam…
Beidzot no viņa vaļā – un varēšu rakstīt šo to īsāku, vieglāku. (Diena pirms sava 86. gada.)

4. okt. 1992.

Te nu es esmu – ļoti un extra labi paēdis vēlo rītišķi ar Ineses sagādāto speciāl foodu – French bread, uzgriežami, lasis, siers, kūka un babbly! Kafija, arī protams. Un piezvanīšana no Dzidras, Sydney’ā un no Tāļa, Melburnā! Ko vairāk varētu vēlēties!!
Vakar stāsts nobeigts!!
Tikai pērkons zibināja tik traki, ka nevarēju aizmigt un tad tā – visu nakti domās klejoju pa uzrakstīto stāstu, kas ir tīra – vēsture. Bet – lai nu palasa mīļie Latvijā un redz (ja grib saredzēt) arī no mūsu grūtās patiesības, tie piebāztie ar to vien – ka mēs tie kapitālisti…
Negribu ticēt ‘zīmēm’ – bet vakar skatījos lakata salocījumā, redzot tur jaunavas tēlu – domāju, vai viss labi ar manām jaunavām? Dzidrai nepatikšanas ar izbirzušu zobu, priekšzobu!…

{new notebook}

Puse no šīs dienas piezīmēm paliek otrā piez. grāmatā (sarkanajā) kas ir pilna.
Nezinu ko teikt, bet gribētos kaut ko sākt, runāt.
Manā rītu nosūtāmajā stāstā ‘Prom no mājām’ ir 4 skices no 4 vīriešiem, cilvēkiem, satiktiem ceļā – visi tie ir labi cilvēki. Vai kara dienās šais grūtajos ceļos – bija satiekami tikai labi cilvēki? Hm? Man tas tā gadījās. Tā es tos redzēju, labus. Citādi es nebūtu te. Tas ir pierādījums ka nemeloju, ka es – satiku labus cilvēkus. Man negadījās satikt ļaunus.

Man jāsameklē mans stāsts par Ineses atvešanu no tālās slimnīcas – tur būtu rinda labu sieviešu, un – ja tā nebūtu, Inese nebūtu te. Tā tad – es nemeloju. Lai gan – kā tas nāk, ka es stāstu par labajiem, kur karš bija pilns ļaunajiem?
Varbūt laime mani vadīja, kā Rudenājas tautas dziesma saka, ko viņa man atsūtīja.
Rudens ārā. Rudens. Lapas vēl tikai retas virmo kokos.
Nakts bija ļoti grūta, bezmiegā pēc niknā pērkona, kas gan tieši virsū te neuznāca. Bet Inese bija ļoti laba, ar tik bagātām brokastīm un laiks ir vēsāks un sirds norimstas. Vēl varēs dzīvot.
Norakstīju kartiņas Rudenājai un Stankēvičai, rītu nosūtīšu, sūtu abām savu Ineses – lasītājas zīmējumu.
Un kas ar J.P. Ch.?

5. okt. 1992. Primd. Apmācies.

Nosūtīju stāstu ‘Prom no mājām’ – ‘Liter. un Mākslas’ redakcijai – stāstu konkursam. Nosūtīju Dzidrai, Stankēvičai, Rudenājai vēstules.
No rīta negribēju absolūti neko darīt – beidzot sanumurēju (vienu vēl nodrukāju) stāsta lapas, uzrakstīju ‘devīzi’ Divpadsmit, pieliku vēstuli ar adresi – (ne dz. gadu!…) nosūtīju ‘pa gaisu’ ar Dzidras adresi kā sūtītāju, jo citādi man tūlīt jāraksta mans sūtītāja vārds un lai arī mani varbūt ātri pazīs – tomēr tā spēlīte lai tiek vesta.

Jau sāku domāt, ka tāds stāstiņš ‘Caur parku izgāja policists’ – būtu tiem tur vairāk pa zobam. Bet – tā kā visu laiku perēju to garo (12 lap.) stāstu un domāju ka ir O.K. – tad nosūtīju to pašu. Nu – miers. Vairāk par to nedomāt.
Vēstule + karte no Leitīša. Domā braukt uz Latviju. Ar kuģi + auto līdz.
Laiks samācas, sāpēja sirds mājā no pasta nākot, jaka par siltu šai dienai.
Nu – varu ‘pūsties’…

6. okt.

Saņēmām vēstuli no Dzidras – viņai cīņa ar kaklu – stīvumu un sāpi. Nosūtīju viņai tūlīt vēstuli – ‘vēstulīgāku’ kā vakar to par naudas maiņām. No rīta mitrs, slapjš viss un grūti man – tagad pēcpusdienā noskaidrojas, vēss bet stabils – sirds tomēr vēl neiet solī.

8. okt.

Vakar dabūju poti pret flū. Vakar vēstule no Astras Mooras – pateic. par grāmatām.
Jūtos ļoti nespēcīga – sirds iet klibu klabu, sāpēt nesāp, tik spēka nav un galva griežas, laiks mācas – varbūt tas, varbūt vakar saņemtā flū pote – teica jau ka tā var iespaidot.
Vēstule no Birutas un karte ar iezi, ko neesmu redzējusi. Žēlojas par sauso vasaru, bet sēnes augot lielā ātrumā – krājot tās ziemai sālītas, žāvētas, sterilizētas, baravikas un lāču bekas! Labi. Kartupeļi un Latvijas mežu sēnes!
Manas saules puķes salst bet vēl šūpo mazliet zelta savās noliektās galvās.

9. okt. 1992.

Laiks skaidrs, nostabilizējies – man sirds ok. Aizgāju līdz. SafW. – vēl varētu iet. Uzrakstīju Ļaudonai vēstuli – tikai vēl nenosūtu. Laiks, laiks vien liekas manu veselību moka, iespaido – vai nu viņš nevarētu turēties skaidrs, labs, ilgāk un nekristu mūžīgi tik ātrās maiņās.
Tagad jau pār 5 p.m. gribēju teikt, ka gribētu skriet vēl ārā – un gandrīz iesāpējās, ievilka sirdī. Te nu bija lielie mani spēki…
Pamše un Dace neraksta. Apvainoti? Es parādījusi kādu rūgtumu par Ķik. izpostījumu? Never mind. Tas rūgtums man ir, un – saprotams.

Okt. 10. 1992.

Alberta Solicitor General Steve West –

11. okt.

Atkal! Ieskatoties rudens sejā:
Kailos zaros izraustītās brūnās lapas
Lietus lāsēs peļķēs miglā, mākonī
Pēkšņi satver prieks silts prieka vilnis
It kā vecu paziņu, labi pazīto
Atkal ieraugot pēc kaprīzas vasaras
Zaļumā, ziedos, mūzikā un saulē pārāk karstā.
Sveicināts, vēsais paplukušais draugs
Ar vienu saules aci no miglām šķiebjot
Ar sauju zelta dālderu vēl ceļā izkaisītu
Vēl šodien, rītu tā, draugs senais paziņa.
Nāc pasērst lampu gaismā, pie galda siltumā
Nāc paskumt, parotaļāties ar
Tāliem nodomiem un mūžīgi 
Gaidītām maiņām.

12. okt. 1992.

Es nezināju ka saules puķes ir tik… sabiedriskas puķes: izaug tik lielas ka tās var redzēt aiz loga no visiem stūriem sēdot istabā, tās tur līgo savas lapas, savus ziedus, savas galvas, viņas ir tik pilnas dzīvības un tad tik pilnas iznīcības un vienmēr vēl līgo vējos savas galvas, vai vairs tikai savas lapas ar nocirsto galvu kātiem, viņas dzīvo no visām puķēm vislīdzīgāk mums. Un tagad ir rudens un viņas tur ir savu lapu skrandās un dažai ir mazie sāņus zaru ziedi, salnu apkosti un vēl ar savu zelta kroņu paliekām. Bija vasara, bija kāda vasara var redzēt to no viņu atlikušajām lapām un retā ziedu krāsas – saules puķes.

13 okt (?)

It kā kas vēl nepateikts
Kad šī diena galā
Vai gan naktī runās kāds
Samelosies tumsā.
It kā vēl kas nepateikts
It kā izkalts greizi
Labais nodoms lolotais
Varbūt rītu, gaismā.

16. okt.

Vēstule gara no Dzidras.

18. okt. Migla!

Diskā esmu pazaudējusi Policista beigas. Jāraksta no jauna. Izmeklēju piezīmes – nav, tikai atzīme ka stāsts beigts diskā. Tā tad – beigas nesavītas. Labi ka viss stāsts tomēr ir – pa 2-4 diskos! Neuzmanīgi strādāju – ka tik neuzliku neizlaboto uz labotā.
Pabeidzu Policistu. OK!

20. okt. 1992. Siltāks!

Nosūtīju vēstuli Dzidrai. Biju Safeway. Pastā tikai ‘Laiks’.
Vakar pienāca ‘Laras Lapa’ – jāsūta nauda.

Rudens migla, lietains sniegs
Siltā stūrī pie loga
Sēdēt ilgi ir labi.
Nav, nav daudz kā nav
Bet trūkumu noraida sirds
Negrib sāpēt.
Sēdēt pie loga ilgi
Kad ārs mainās rudens krāsās
Viegli, maigi.
Koks nav nelaimīgs nomest lapas
Sulas krājis ciets ziemu
Atnākam, aizejam gaida
Ciets dzīvības viļņos dodas
Koks, tikai koks.

22 okt.

Pabeidzu nodrukāju ‘Mežs’.

23. okt.

Ierakstīju diskā nodrukāju ‘It beat me silly.’

24. okt. 1992. Sestdiena.

Tīrīju un sviežu prom saules puķu sēklotnes – galvas – peles sāk tur priekšnamiņā tās grauzt. Nopiņķējos visu rīta cēlienu. Bet tas labi – kaut kas jādara. Jau no paša rīta teicu:
Ak, pasaule, pasaulīt
Tavs likums!
Cik daudz to uz katra
Soļa un nevienu
Nedrīkst pārkāpt:
Aizgriez krānu ciet – citādi tas pilēs, ūdens kaut kur ies pāri…
Uzmani pienu uz plīts – Tikai nedaudz ilgāk pagriezies prom un tas jau izkūsās pāri, iekšā visā gāzes plīts ‘konstrukcijā’.
Nes saulespuķu sēklotnes citur, svied prom ja ne citādi, tur jau peles skribinās tām apkārt.
Nekasies, nekasies domā, apdomā rīkojies, dari, ne tā kā pagadās – pēc likuma, katrā vietā pēc dzīves likuma.
Šenuks bija un it kā – izbija, bet sirds aizkususi – un nav kur palikt, jādzīvo mierīgi. Jāstrādā – jāraksta, Inese reiz teica – Tev nekas nav jāraksta ja negribi!! Vakar naktī domāju, daudz jau izdomāju, kā uzrakstīt 2 siev. sarunu tālrunī. Vai būs palicis prātā labi izdomātais? Negribās uz to pusi ne skatīties, kaut gadītos kāds labs, tīkams, viegls temats…

26. okt. 1992. Yes or no?

No!

Koki, debess spoguļojas logos
Kas noplūdina telpu
Kā vizmodams ūdens
Caurspīdīgs vilnis, okeāns,
Peldu kā lēna zivs
Pieduroties sienām.
Sienu daudz, vairāk kā zināmās četras
Bet tukšums vēl paliek
Nesaskaldīts, nepiepildāms
Un labi ir kustēties viņā
Peldēt kā zivis peld.
Kaķis aiz stikliem, logiem
Netiek vēl klāt
Vēl tikai snaicās apkārt.
Gan gāzīs, apgāzīs, izlīs
Zudīs mana telpa
Mans caurspīdīgais tukšums
Okeāns, vilnis
Ar daudzajām sienām
Mana dzīvošana kopā
Ar visiem dzīvajiem –
Kokiem, vējiem, ziediem
Cilvēku ēnām no tālumiem
Dzīve, dzīvošana 
Kā lapas plīvošana vējā 
Kā ūdens zāles līgošanās
Dziļu dziļumā brīva un piesieta.

26. {27?} okt.

Man tukša diena – nekur negāju, neko neizdarīju. Iztīrīju 2 beigto puķu podus no verandas. Kaut kas ēdams tur jāiesēj – dilles, seleriji?
Un vecais pants ienāca prātā:

„Tik tas brītiņš lieti der
Ko ar labiem darbiem vadi....”

28(?)

Tukša diena ar vēju. Neko es nedaru, neko nevaru, negribu.

Snieg, snieg, aizsnieg un apsnieg
Un nav ne ziņas ne miņas
Kūst atkal
Un ūdens pludo ceļos 
Šķīdonis.

Otrd. 1. sept. 1992

Skaista diena. Saule, vējš, aizgāju uz banku, uz Safway un parku. Bet apķērības man nav – kad kāds uzliela manas puķes un atgriežas apskatīt – man nav jēgas piedāvāt kādu ziedu! Un tā tas iet.

Koki, viņu lapu drebēšana
Visu vasaru
Zaļu zaļu viļņu vizmošana
Nu drīz būs prom
Kļūst mazliet retāks galotņu kuplums.

Ceturtd. 3. sept. 1992.

Tukša diena. Pastā tikai Montr. Ziņ. Ieliku bankā mazos (tax) čekus, biju Safewayā nopirku auzu pārslas – savādas mazas, tumšas – no zilā izd. Un nopirku zaļās pupiņas, jogurtu. Tukša diena, bez nekāda prieka. Puķes tomēr skaistas. No rīta bija piemācies, pat lietus dažas sīkas piles, tagad pēcpusdienā vējš, saule. Tās dakterienes exray kreņķē – kas tas bija par xray kas man jādara? Kreņķē viņas prastais paņēmiens – piezvana skrien ej, nezini kādēļ atkal, vai tests neizdevies? Nekad tur viņiem te nav noteikta veida – tik pasūta, ej tur, atkal tur. Tik nelabi jau 2 dienas zaudē dzīvi ar tādu. –

Bet saules puķes ir skaistas un rudzu puķes un kliņģerītes visas ir ļoti ļoti krāsainas tagad!
Vakar kāds piebrauca ar dzeltenu mašīnu un papriecājās par puķēm un teica – „nāks aukstais laiks, viņas būs pagalam…”
Un mani tas aizkustināja. Šodien tai dzelt. mašīnā aizbrauca kāda dāma – nav ne acumirkli kāds brīvs paņemt kādu ziedu.

Piekt. 4. sept. Lietus sāk pilināt.

Dzidra piezvanīja – tas mīkstpēdiņš Pēters atkal atbraucis. Traucē… Daudz darba kursā, netiek pie kompj. Man nelabs gara stāvoklis ar to xray būšanu – nezin kas tur ir iznācis un – tas viss laikam nevajadzīgs. Bet – kā to var zināt? Varbūt kaut kas ārstējams tais kaulos? [Photo: Greta camp days, Erna and Pix, ca. 1952]

Hal Summers (1911 – )

My old cat is dead
Who would butt me with his head.
He had the sleekest fur,
He had the blackest purr.
Always gentle with us
Was this black puss,
But when I found him today
Stiff and cold where he lay,
His look was a lion’s
Full of rage, defiance:
O! He would not pretend
That what came was a friend
But met it in pure hate.
Well died, my old cat!

Dzidra piezvanīja. Daudz darba viņai plkst. naktī 3 – un nezināja vai iet vēl gulēt vai nē. Netiekot pie kompj. cik vajaga. Un pēdējie darbi – svarīgi un uz kompj. jātaisa!
Peters atbraucis – ciemojas un kavē. Tas ir gan nederīgs.
Un es esmu jau rakstījusi par to sarunu – tik dulla esmu, domāju ka neesmu. Jau vakars nāk. Kāds cilvēks jauns tēvs ar bērnu uz pleciem – skatīja un skatīja un skatīja un skatīja mūsu puķes – varēja redzēt ka pilnīgi fascinated. – Tās arī ir visas nu kā dzīvas būtnes, pārmērīgi krāšņas.

Pirmais rudens laiks
Saules puķu sejas zemu
Kaut vasaras siltme vēl lapās
Vēl saules sildīta zeme
Vēl citudien rudens zelts dejos.
Bet nakts bij auksta
Un lietus lāses no rīta krita lēni
Viņās kusa sniegs.
Vēl rudens zelts zaros sniegsies pret sauli
Vēl atvasara sildīs kādu brīdi
Pirms klāsies klusums balts.

Sestdiena. Līst un jūtams, bet īsti neredzams sniegs lietus lāsēs.

{Ieceļu krēslu istabas stūrī tā, lai visu laiku varu redzēt saules puķi aiz loga
****} [published in Būs skaista diena as Saules puķes]

{Vai man patīk kaķi? Jā un nē.
****} [published in Būs skaista diena as Par kaķiem]

Otrdiena.

Rudens vakars lēns.

Trešdiena 9. sept.

Negulēju, gaidīju Inesi atbraucam. Tukša, ļoti grūta diena fiziski. Nav elpas, sirds visu dienu neregulāra, viss jūk, brūk, galva reibst.
Tomēr ierakstīju diskā te ierakstīto par Saules puķēm. Jāraksta par Kaķi! Kādēļ? Bet jāpadara cik var. Kādēļ?

Ceturtdiena 10. sept. 1992.

Karsts atkal, vakardienas lielais grūtums pa daļai no šīs drastiskās laika maiņas. Šodien jūtos mazliet labāk. Tāpat nevar ‘elpu dabūt’. Aizgāju tomēr uz banku. Un domāju cik grūti ir šie vecuma dolāri – vai visā garā dzīvē vēl nevarētu būt tā, ka Tev maksā par tavu darbu. Nē. Kā ubags radi šīs sauktās kultūras vērtības, tās liek pat muzejā. Fū! Greizi apgrieztā sabiedrība. Agrāk tā gluži nebija. Latvijā tagad arī liekas nebija – bet nu ārzemju labie latvieši ievedīs tur arī šo mākslas nesamaksāšanas likumu.

13. sept. 1992.

Šorīt sniegains lietus, 4 grādi. Bet pēcpusdienā noskaidrojas 10 gr. un ok. Biju parkā, lai gan vējš, koki dzelt. Vakar man vārda diena. Dz. piezvanīja! Esot skaists jau, pavasars. Apnikusi savu kursu, bet cer nobeigt. Vēl cik – 2 mēn.? Inese domāja vest mani uz zirgu sacīkstēm – bet no rīta lija – Inese aizbrauca šopīt, es skatīju zirgus uz T.V. Bija tīri interesanti redzēt skaistos dzīvniekus. Cik graciozi, skaisti, apbrīnojami to ķermeņi – bet padomā kāds ir nodzīts darba zirdziņš? Nav ne līdzības tā kājās, galvā, kustībās kas šiem koptiem, trenētiem lutekļiem. Savādi! Ko cilvēks izkalpina – tas padots lēnai iznīcībai.
Rudens vakars lēns, ilgs, mierīgs, nesteidzīgs, vēl netumst tikai grimst krēslā. Koki dzelteni jau un citu zaļums retāks, bet tikai mazliet vēl, mazliet kailāks – vēl, vēl viss tāpat. Vēl vasaras mīļums un gādība.

15. sept. 1992.

Nosūtīju Tālim $90 uz dzimš. dienu – viņš 19 g.v. Biju datumu aizmirsusi, lai gan domāju – kam kāda diena tagad rudenī?

16. sept.

Dakteriene piezvanīja – ka man nav šodien pie viņas jāiet. Prasīju (nevajadzēja?) kad – 11. Okt. 2.30.
Jutos brīva. Aizgāju uz S.W. nopirkt D vitam. Dabūju tos tikai kopā ar halibut oil, nopirku šokolādi – just once again – tas nekas, bet ieēdu par daudz. Tā viss kopā – pazaudēta diena. Nu, vakar pastrādāju pie kompj. Nobeidzu – šā un tā – Kaķi. Jāpapildina šur tur – bet šodien tas vairs neiznāks.
Anyway – diena skaista atkal, saule.

Rudens krāsas
Debess maiga – logā
Ielā vējš lai dzenā
Šīs vasaras lapas.

17 (?) sept.

Diena skaista – bet es ļoti nespēcīga – naktī nevarēju gulēt, tāds spiediens apkārt krūtīm, ka nevar paelpot. Nu nevajadzēja skriet ārā, skatīties kas vai, būt aukstumā.
Šodien tomēr sakārtoju šo to kompjūtorā. Palaboju ‘Kaķi’, nezinu vai vēl stiept garāku? Varbūt ne. Atradu visus 4 vecos stāstus – ieliku jaunajā diskā. Jālabo – Prom no mājām – jāpieliek par Rudzu sēj. saimnieku. Un vai sūtīt sacensībai – vai nē? Varbūt – nē? Varbūt – jā?
Kas ar manu sirdi? Kļūst ļoti vāja!? Nervi, nervi! Viss satrauc un ne gulēt, ne elpu atvilkt?

18. saule. Silts. Skaista diena.

Aizgāju uz Saf.W. – bet lēni no sola uz solu. Nav spēka? Kā lai es vēl sasparojos? Sirds lēkā. Viss uztrauc. Nav arī nekā par ko padomāt ar prieku. Neviens neraksta. Avīze arī it kā kavējas. Dzīvo – no sevis. Kur un kā dabūt kādu notikumu kas paceltu, ierosinātu? Vecā grabaža. Un tāds vārds neizsaka tomēr neko. Aiziet garām tikko varu pavilkties pa ielu – bet nejūtos veca grabaža. Ha! Gulēju labi. No SafW, atnesu pasta un sēnes – ēdu labu ‘lunch’ – bet nav un nav ‘svaiguma’. Patreiz te tās mašīnas un man reiz būtu jāpierod. Lasu labo rakstnieku garos shorstorijus un nekas nepatīk.

Vējš dzenā lapas ielā.
Saules puķes gatavojas. Aiznesu slaveno puķi (2 ziedus 1 vecu sēklotni) kaimiņienei. Pats dārznieks vien bija. Viņš teica (vai nopietni vai ar ziņu) jāsēj – pavasarī. Kā rudzupuķes iesējas rudenī?? Un citas wild flowers?
Es te skribelēju lai sistu laiku, kamēr In + Nels. ierīko krānus, vakar tas plumbers ierīkojis tikai ūdeni rorēs – krānus liek šie abi In + N.
Un es skatos logā un skatos un skatos un gribētu nezin kur aizskriet.

Pirmd. 21. sept. 1992.

Mana vecā dzīmš. diena (vecā stilā). Šodien pazaudēta diena – neuzdrošinos ķerties pie stāsta labošanas.
Vakar kaimiņiene pieskrien, saka meita nāks runāt par Austrāliju – visu vakaru nogaidu kā muļķis līdz pus 11 – tad nevaru īsti aizmigt. Smalki ļaudis. Tepat dzīvo – nevar pateikt ka nenāks. Gribēju nobeigt, papildināt stāstu. Tas nu drīz jāizdara. Biju tomēr līdz S.way – sirds mierīgāka, jo laiks turas apm. tāpat.

Kā stīga cītarā esmu pārvilkta šai dienai
Vējš spēlē uz tās mākoņi koku dzeltenums ass
Vējš spēlē, dreb pēdējās lapas.
Turi mani silti ar savām rokām
Saturi mani šai jūkošā dienā.
Puķes vēl gaida, tur satītus pumpurus.

Ceturtd. 24 sept.

Lielais koks (pie loga) šogad nodzeltējis agri – un lapas līst lēni, kā lietus un iela ir pilna zelta dukātu. Lapas, zeltainas līst. Vakar bij ļoti silta diena, šis rīts arī silts bet ne tik un vairāk piemācies. Kam es to stāstu?

Garā vasara īsa, jau aizgājusi
Kas skaita šīs dzeltenās lapas
Kas skaitīja tās maigi plaukstam
Koks, saule, vējš, lietus lāses
Vēl dreb, virmo zelts pēdējos mirkļus
Vējam padodoties
Vēl virmo zelts uz rudens
Zilpelēkā mākoņa malas
Kas šķeļas ar dzidrumu asu.

Pirmd. 28. sept. Apmācies un gara stāv. šausmīgs.

Un vakar kļuvu apdāvināta no Ineses tik labi!: silta jaka, speciāl, nakts krekls, blūze!
Šodien pastā tikai Roņa sūtīts apkārtraksts. Nekā tur priekš manis. Bet sacensības datums likts 15. dec.? Tad būtu iespējams labot lēnām. Bet kāda tam nozīme?
Inese bāž zemē tulpju un dafodīļu sīpolus – lai dzīvo un nāk ārā nākošā pavasarī! Strādā smagi.
Es mētājos trakā nemierā, neziņā.

1. augusts 1992

Būt vienam vajadzība ir tik liela, ka tikko kāds cilvēks ir ilgāk apkārt, tā gaida atbrīvošanu no ‘kompānijas’ un nekādi ārpasaules vilinājumi neiespaido. Lai gan, varbūt jau nākošā vientulības momentā, sāk just arī pamestību, atkārtojas sīkie nenozīmīgie dzīves nieki – paspēlēšana, mūžīgās lasīšanas turpināšana, kāda vēstule ar lielu piespiešanos uzrakstīta. Bet iet līdzi, piedalīties kādā ‘autingā’, kādā iziešanā citu vidū – nē.
Nav tā ko kārotu. Un ko īsti kārotu.

Kāda atrašana, kāda pievilcība (aizraušanās) sākas it kā aizvērtām acīm. Pamana neskaidri kādu sejas izteiksmi, ne īsti redzētu seju un tās vaibstus, uztver kādas ķermeņa kustības un – kaut kas sāk dzīvot – gatavs, drošs, pavēlīgs. Rada kaut ko no nekā tālāk – dzīvo.
Vakar šī seja pienāca tuvu. Citāda, sveša, vesela un tomēr it kā saberzta gabalos, it kā – raiba, raiba pat krāsās.

Bet kad īstenībā tā aiziet, attālinās, agrāk aptvertais ieņem savu vietu mazliet sāpot par jauniem atklājumiem, mazliet piespiežoties tos pieņemt ar labu, ar jūsmu. Bet parasti – tas notiek. Pirmais, kā aizvērtām acīm uztvertais ir stiprs, stiprāks. Īstenība ir spiesta padoties iedomai. Bet kas ir īstenība un kas iedoma, tas tomēr nav izšķirāms, nav zināms. Iedoma nevēlās sava sabrukuma. Varbūt tās spēks ir reāls. Varbūt tai daudz kas jāpārvar. Viņa seja varbūt ir nenozīmīgāka, gļēvāka, kā tā pieņemta no iedomas. Varbūt [..]spējīgāka. Bet tāda tā bija vērtēta jau sākumā salīdzinājumā ar otru.
Un šī otra bija nemainīga, droša, kā skulptūras izmodelētais gludais vaigs. Simpātiska diezgan savā spēkā. Un vajadzīga pirmās sejas raibuma kopā saturēšanai kā gliemežnīca gliemezim.
Bet atpestīšanās, brīvības vēlme kā sprauga cietā akmens pārvalkā.

3. augusts. Pirmd. – holideja.

Katru dienu silts – katru nakti pērkons un man sirds vairs nevar normāli sist ne brīdi – lēkā visu laiku un pag. nakti sāp sirds apvidū visas ribas, visi muskuļi – sāp ne pa jokam, masēju, bet tas nekā laba nedarīja. Pa brīžam gulēju (tas ir – aizmigu) tad cēlos un lēnām darīju visu kā parasti – dušu, kafiju etc. Sāpe turpinās, nav arī regulāra sirds darbība – mēģinu noturēties. Naktī – bija gan – atvadīšanās, tagad arī elpu nevar ievilkt bez sāpēm, vai arī tikai ļoti lēni. Liekas tas ir no laika apstākļiem – trakās maiņas, kad pēkšņi nāk saule – tas pats. Kad karstums dienās un vakarā un naktī lej un sper – un tā iet jau liekas otru nedēļu. Bet tāda sāpēšana nav dzīvošanai. Bet iet uz to dakterieni (bābiņu) – es negribu. Kā es te lai iztieku bez daktera. Kā lai sevi piespiežu pieņemt un padoties tādai nesirsnīgai medic. aprūpei. Varbūt mana vaina. Mana spītība.
Un Montreāla aiz kalniem, aiz laikiem, jāpaliek šai tukšā Kalgarijas plānā.

Trešdiena 5 augusts 1992.

Vēstule no Dzidras. Viņai iet O.K. (tikai kakls stīvs)
Man šodien labāk. Jau apgāju ap bloku. Uz mirkli satiku zobārsti uz ielas. Jūtos tomēr ļoti nespēcīga, un nupat sirds atkal sāk sāpēt. No rīta mazliet lija, mazliet krusa – citur krusa kā sniegs līdz ceļiem, neticami, rādīja T.V.
Kas ar manu sirdi? Kas tik ļoti to nomoka? Vai nu varētu būt o.k.? Varbūt viņa jūt trako krusu kaut kur apkārtnē. Tā mēs esam līdz šim saudzēti.

Dzidra gudro par braukš. uz Latviju – nauda esot – bet nezinu kas ar manu veselību, cik ilgi turēšos un uz Latviju viegli nemaz nebūtu braukt un dārgi arī – tie visi jau gaida lai dod, dod, dod, dod! Raksta arī avīzē – ka zog vai acis no pieres ārā un laupa un plēš. Kāds prieks pie tādiem braukt? Labākie jau nu gludi un pieklājīgi, bet tāpat gaida… – mēs tie mūžam bagātie, citādi tie nevar iedomāties. Tas nu viņiem sapūsts no tiem mūsu īstiem bagātniekiem.

Ceturt. Saule. 6. aug.

Nosūtīju vēstuli Dzidrai. Vajadzēja garāku…
Liekas šodien nenesīs pastu.

Svētdiena 8. aug. Skaists laiks, saule un nav sutīgs.

Biju parkā – bet kā parasti – meklēju kaut ko, meklēju tās apaļās sēklotnītes kas sakaltušas pie smilgām tik labi izskatījās (un 2g. veco smilgu pušķi nevarēju aizmest…) Tagad jaunu smilgu buķeti taisot, atradu arī tās meklētās sēklotnes un vēl 2 citādus veidus – varbūt par daudz visu vienā pušķī… Skaists laiks. Pīpenes un rudzu puķes un kliņģerītes dārzā – zied un zied! Un tad nāks vēl saules puķes, tās aug tik lielas un lielākas.

10. aug. Pirmd.

11 otrd.

Nosūtīju Dzidrai vēstuli – ar ziņu ka man vēl nav – heartattack, tik musk. sāpes.
Biju uz to lielo kaulu pārbaudi. Test. Test.
Silta, saulaina diena un solā tāpat citas – citas nākošās. Pastā – nekā. Izvārīju kompotu. Nopirku saldējumu, tas tēviņš šopā – nozaga 1 dolāru – tas ir šausmīgi kā tais mazos veikaliņos zog – izdod vienmēr mazāk, tagad no 20 dol. par 2.95 pirkumu – izdod 16.05 un es nerēķinu līdz, nevaru uz reiz it kā apķert cik jāsaņem – ņem cik saujā ieber. Reiz ir – jārēķina līdz. Trakāki zagļi kā kādi itāļi. –
No worry’s – you are a very healthy lady – ko Tu zini vecais ‘šlaketeris’ urbina man ausī un smērē urķi man uz blūzes, uz pleca. Ne viņš īsti ko izmeklēja ne atrada manās ausīs – abas labas. 3g. atpakaļ (vai jau 4g.?) labajā ausī bija kāda vainīte. Vai – tā saaugusi? Brauc uz Montreālu, lai pārbauda. Te – ir floppy dakteri. Salīdzinot ar Montreālas med. centru – (spik and span) – te ir īsti ‘lauķi’.

Piektdiena 13. augusts 1992.

Nu jā – piektdiena 13. Tad var sagaidīt kaut ko – neparastu.
Inesei pienākusi vēstule lai sūta viņas ‘nelaiķes māmiņas’ grāmatas recenzistei, Jaunās Gaitas uzdevumā!
Avīzē, 25. jūl. Laikā – ir kāda nāves ziņa dzejniece Irma Bērziņa – mirusi. Dārgie Jaunās Gaitas ļaudis!! Manu piesūtīto Artavu viņi nerecenzēja, manuskriptu (pieprasīto) neiespiež ne atpakaļ sūta, gadiem – īsta Jaunā Gaita un tādi viņas gaitnieki, nezin ne A ne B, no notikumiem literatūras lauciņā, ‘plašajā’ emigrācijā. Jā, kā lai to iegaumē kas tur notiek.

Nevaru norimt, kā mani intriģē šī vēstule – varu ieskatīties kā cilvēki reaģēs ‘pēc tam’, varu iedomāties, ka tas jau ir tā. Šis pavēlīgais vēstules tonis, prasība no nabaga bērna (Ineses) kas varbūt nepilda visas prasības pret lielo sabiedrību – sūtīt grāmatas tur un te, recenzentiem, gudrajiem, svarīgajiem – kas tur pļekst un plātās sevis dēļ – tagad droši un skaļi – jo es vairs neklausos… Man tiešām tas aizdod dusmas. Arī tā Jaunā Gaita – varbūt gūt mazliet ievērības pasteigties ar interesantu ziņu – viens atkal kritis. Recenzenti!

No rīta ap 5 ½ zvanīju Dzidrai – mūs it kā pārtrauca, pazuda skaņas – Nu biju pateikusi par nelabo ziņu… bet Dz. piezvanīja vēlāk un Inese arī dabūja parunāt. Dzidra domā par braukšanu uz Latviju. Ja būs veselība – es jau arī gribētu.
Dzidras piezvanīšana tas ir – mūsu sarunas izdzēsa to dusmu rūgtumu pret latviešiem…

Dzidra teica, kas man nebija nācis par to prātā – „Nu viņi, nabadziņi, steidzas izdarīt visu labi, kā vajaga” – varbūt. Bet man liekas … nu jā tas ir tas pats – ka viņi steidzas lai viņi būtu tie pareizi darītāji, nav laika ne apskatīties vai mironis ir īstais… Man tā vis dēļ bija murgaina nakts, nevarēju gulēt. Tā tas ir – viss mani tik ļoti satrauc tikko kaut kas savādāks gadās. Jācieš un jāuzmanās cik var – lai tad varbūt brauktu uz Latviju. Dzidra gribētu redzēt un tas ir labi.

Kāpēc tie Ļaudonieši nesaka ne vārda?
Kāpēc Tērauda nesūta naudu par grāmatām. Viss – velkas bez jēgas.
Recenzente – kurai nav nevienas manas grāmatas! Citi 2 iedevuši tagad. Muldēs kaut ko – es jau vairs neklausīšos – viegli runāt. Ak, nu man jāieskatās – kā tas notiks pēc tam…
Kaut nu viņi tur nebūtu pieklieguši arī tiem ausis, kas mani mazliet zina, otrreiz – jāapraud, tas owful!
Karsta diena – nu jau 4-5 tāda. Un nakts būs tāpat? Mani tomēr ēd vēl visu laiku tā – ‘recenzija’…

16. augusts.

3 saules puķes jau uzziedējušas – ļoti skaistas. Silts, karsts. Izdzīvoju O.K.

{Austrālijā, kāds vīrs bija aizgājis zvejot (par viņu rakstīja avīzēs līdz ar viņa uzņēmumu), vienkāršs austrālietis, zvejojis viens ar spiningu, varbūt ar vēl kādu malas makšķeri.
*****} [published in Būs skaista diena as It kā būtu bijis savās bērēs]

Pirmdiena 17. aug. 1992.

Vēstule no Daces. Bijusi Ķikuros – domā, ka man varbūt nebūtu to jāredz. Satikusi Galm Gaidu (tagad prec.) Tā bijusi ļoti laipna un mani labi atceroties. Kā nē, Jāņa Dzelmes brālis Pēteris, Galm Gaidu – jāsaka izvaroja, briesmonis. Tur esot kāda liela liepa. Bija veca liepa pie īrnieku kūtiņas. Esot vēl ceriņkrūmi, egles lielas saaugušas un kādi oši – Aiviekstes mala. Tā tad viss diezgan tas pats. Dekšņos esot liela govju farma un tie lopiņi tad ganās pa mūsu zemi. Bez bēdu. Kad tā farma vāksies uz savas zemes? Kad atdos manu?

Jā – un šodien atnāk mans manuskripts (no Holivudas!) bijis labošanā pie kādas Astras Nores. Daudz kļūdu. Nesapratu ko ar to darīt. Laimējās sazvanīt to Astru – un izkārtojas viss puslīdz ok – lai sūtu to paku Kūlai! Te nu bija! Es jau kuru katru dienu cerēju sagaidīt grāmatu. Jāsūta jauns manuskripts Vecgrāvim. Varbūt tur iznāk man grāmata.

18. aug. Karsta, grūta nakts.

Karsta bet arī vējaina diena – man ar tukšu vēderu jāiet uz aknu pārbaudi. Ļoti gribētos dzert. Bet – jāmēģina turēties ok. Naktī apēdu ½ nektorāna un droši vien iedzēru mazliet ūdeni – nezināju, ka šai testā man jāierodas absolūti tukšam. Bet atlikt arī negribu.

Inese sāk labot jaunās – 3 grām. kopas – tekstu. Viņai brīva diena. Vakar atvadoties – (aizbrauca uz U.S.A.) ciemojās Stefanija [right]. Viņa brauks ar mašīnu kopā ar savu suni un kaķi! Nē, vēl garākām kājām. Ienāca māju apskatīt

Nelsona vecāki [left]. Abi balti tagad. Pati izskatās mazāka.

19. aug. Kādu grādu vēsāks, ne tik karsts!

Jā – vēsāka diena un es nevaru pierast, piemēroties – kaut vajadzētu justies O.K. Nekur nekā. Man jāpabeidz iesāktais garais stāsts – citādi tas kauj mani nost.
Cik skaisti, skaisti zied saules puķes! Zied arī puķu zirnīši (neko nesmaržo) un zied kreses – kas smaržo. Vēl turpina ziedēt rudzu puķes, kliņģerītes, daisijas, ‘blanket flowere’ – daudz ziedēšanas, bet patreiz viscēlākās saules puķes.

Vārdi vien vairs palikuši
Ar ko tukšumu pildīt.
Nekādas citas matērijas vairs nav
No kā pilis un ceļus pār zemi celt.
Vārdi – kādreiz lietu un notikumu tērps
Tagad – jā vēl tērps, bet
Bez miesām, bez ķermeņiem
Plīvo vējos – vārdi.

21. aug.

Pēkšņi – ļoti auksta diena. No 30 – tagad zem 10. Inese teica pat 5, 4, un vējš un mākoņi. Un patreiz nāk īsti rudenīgs vakars.

22. sest. Laiks auksts. Prāts kreņķīgs.

Bet strādāt pie comp. nevar piespiesties – gan domas darbojas ap to tēmu un – grib būt arī niknas – tādas kā tās īstenībā ir.
Dzidra piezvanīja. Iet ok. Viņa ārstē savu kaklu – ar vingrinājumiem. Es nosnaudu pusd. miegu. OK. Bet kamēr japānis te, arī liela miera nav, lai arī – viņa arvien ir prom.
Kaut es varētu piespiesties un uzrakstīt to stāstu!!
Te 2+ something p.m. Tur 10 min pirms 6 am.

...Balss, solis viegls, rokas pieskāriens maigs
Prom pagriezts vaigs ar smaida gaismu
Bet bijis, īsu mirkli tas bijis viss
Mūžības gaitā ielocīts, dots
Un zaudēts elpas atvilcienā tai dienā
Tu maiguma un kaislības degošais kalns
Tu gaismas brūkošais kalns
Zibošas lauskas es delnās bārstu.

Taustījos (nē jau spēlēju tomēr ari, spēlēju) pa Šopēna Šerc. Op. 54 un galā jutos kā Šopēns – slābani sēdot ar pēdējiem akordiem visu laiku ieslīdot melancholijā un – rāpjoties no tās ārā.

Japāniete [right] – gatavo vakariņas. Zivi un citus jūras zvērus – smaržo tā, ka es baidos ka slikti nekļūst – bet kad būs gatavs – būs droši vien ‘very nice’! Viņa taisa ļoti komplicētu maltīti. OK, OK!
Jūtos jocīgi. Tomēr nāk pāri tā pasaka ar J.G. un viņu recenzenti Lukinu un kreņķē un liek domāt par to kas mani gaida un kas ne no vienas puses ne otras – patīkams. Gribētu kaut kur aizbraukt – uz Austrāliju? Kaut kur ceļot prom uz kādu laiku – bet kur paliksi, kur vairs ceļosi? Uz Latviju, uz viņu govju ganībām kur mana Tēva mūža tīrumi, mana Tēva mūžības darbs, mājas.

Kā putnu spārnu vēdas
Skar laika skrējiens ātrais
Prom pāri 
Ar Tevi īsajam mirklim
Vēl atmiņās tie atšūposies
Mūžībā iesieti, klusi
Vārdi dzejā iekalti
Tavas tuvības dzīvā laime.

30. augusts, svētdiena

Vakar Inese nosūtīja izlaboto textu un diskus – Kūlai!
Arī Artavu un II d. K + S vēst. Astrai Moors.
Šodien nosūtīju vēstuli un kopiju no ‘Pie Ķikuriem’ no Austr. Latv. – Dacei.
Vakar kliedzām ar Inesi – viņa domā ka jāsūta Lukinai Aiviekste – es domāju – lai iet pie velna, lai mācās solīdāk uzvesties. Jūtos ļoti slikti – īsti dusmīga un kreņķīga, maza šo lielo darītāju priekšā – kas ērti to dara. Kur kāds garīgs darbs jāpieliek – basta! Nekā! Varbūt man jāmaina uzskats – bet ne vēl tūlīt. Es gaidu atvainošanās vārdus – vai tiešām var taisīt tādu mess un ne a ne bē! Kā es par to domāju – dusmas mutuļo pret to Lukinu. Gribētu ar Freija kundzi parunāt par to.

Pirmdiena 31. aug. 1992. Piemācas.

Ir tā, it kā grimtu muklājā un nebūtu nekur kur atsperties, vai pieķerties. Bet – ja ne citādi – ir jāpeld. Jābeidz stāsts šā vai tā – jādrukā, jāsūta – kaut kur? Nevar vien vēl dienu iesākt, nav elpas. Jāgaida pasts – kur pirmdienās nekā nav.

Sestdiena 4. jūlijs?

Manā istabā pie sienas ir manis zīmētā mātes portreta (ļoti līdzīga arvien šķitusi). Stūrī pie portr. rāmja ir maza fotogrāfija no Latvijas – brīvības prasītāji un nu arī guvēji. Apstājoties tur šorīt es uzteicu – „māmulīt, lai Tu zini…” Ko? Es laikam domāju to – brīvību. Un tad domāju pazudušos Ķikurus – un dzeja neradās – „māmulīt, lai Tu zini.” Manī aug lielāks šis kamols – šis ganību tukšums tur. 10 gadus pēc mūsu aiziešanas tur cilvēki vēl dzīvoja – man bija atsūtīta bildīte – tā laikam palika pie Zariņa ar viņa rakstu avīzē par mani un Ķikuriem. Nu avīze ar to man vēl ir. – Skatījos – kā eglītes lielas (dažas vairs tikai) izaugušas. Cits – vēl izskatās tāds pat kā agrāk. Kas visu sagrāvis vēlāk?? Un atkal – vai nav labāk, ja tur ir tukšums, kā ja tur būtu māja un sveši cilvēki dzīvotu viņā un domātu ka tā viņu un negribētu to atstāt. Kā tas arī dažiem mums ir.
Maz tur vairs kas ir. Tikai – ja būtu daudz naudas – ja būtu nauda…

Un lietus mākoņi staigā
Sola un dod
Un vasara uzzied
Apbalvotā vaigā
Jā
Apbalvotā vaigā.

Nu gan ir īsta kalšana un sakalšana – (kā tas iznāk – no vārda sakalst?)… neskan īsti saprotami. Jā – ir kalšana un sakalšana. Kalstu un kalstu un nezinu kā, kur glābties, ko darīt, kur iet lai dzīvotu.
Strādā! Raksti! – Tas pats vēl vienmēr – roc, roc! Roc, kā kurmis. Nē – ar to vairs nepietiek – Bet neko vairāk arī nevar – ja vēl ar to pašu – rakšanu.
Bet ko? Rakst. angļu valodā, iet uz rakstnieku sanāksmi pie kanādiešiem – kāpt skatuvē, blaukšēt, mēģināt. Vai tiešām kāds klausīsies? Kas kādam daļa, ko kāds emigrants, balts jau, plukš. Nē, neder tas. Tikai pie tās paša Latvijas tautas – vēl kaut kas – jārok, jāstrādā…. Bet te ir Stampēde un visi tikai zeļļo, priecājas. Nu jā, kāds nabags tur cīnās ar bulli. Kowbojs. Jā – kāds cīnās lai citiem ko priecāties, lai svētki.

Svētdiena 5 jūlijs 1992.

Vientulība tik dziļa
Mātes sāk saukt sirds bailēs:
Māmulīt, lai Tu zini!
Nekur negrib tverties vairs
Sirds bailēs
Tukšu ceļu ailēs
Ejot un ejot bez vēsts.

Šodien iestādīju 2 pod. Xmas lapiņas un 1 pod. krāsaino – sarkanlapaino.

6. jūl.

Vēstules no Rudenājas un Stankēvičas – pēdējā piedāvā man istabu kur apmesties apciemojumā – Madonā. Labi. Bet – vai būs vērts izdot visu naudu un redzēt tukšo Ķikuru zemi? Nu redzēs, kā būs ar naudu, ar veselību etc etc.
‘Karogā’ it kā būtu bijuši mani dzejoļi. Kurš tos tur liek? Labi! Labi! Tomēr. Andr. Eglītis bijis Ļaudonā, Rīgā – Lita Gāle un Ķezbēre. Visi ir aktīvi. Benitu Veisbergu – nu to var iemīlēt, viņa vai vienīgā sirsnīgā un talantīgā trimd. rakstniece manā skatījumā.
Līst šodien visu dienu. Liela sēdēšana…

[continuation of leaving story — text not included in Prom no mājām]:

Un tur, Itālijā, plašā nometnē, no kuras izceļo kuģi, tas ir cilvēki kuģos, tur Itālijā manī uzmutuļoja dzīves kāre. Es uzvilku balto linu jaku (Nezin kur tā beidzot palika? Kur viss palika — pūra galdauti, palagi, etc., etc.) un gāju apkārt pa nometnes atpūtas vietām, ar krēsliem, ar galdiņiem, ar cilvēkiem. Es meklēju partneri. Kam? Dzīvei? Viņi, dažs kas to redzēja, domāja — uzdzīvei? Varbūt to varēja arī tā saukt. Kāds mazs (dienvidnieki ir mazi) itālis, ne itālis, vedināja, aicināja — braukt uz Romu, uz — dažām dienām, uz kādu laiku.

Uz Romu. Es zināju Romu no kādas vasaras Eiropā. Uz Romu būtu labi braukt. Bet mēs bijām vēlu aizrunājušies, sēdot pie kāda galdiņa ar kafiju — es pamanīju, ka mēs tur sēdam vairs vai vienīgie un nakts jau ir (mani bērni bija nolikti gulēt jau sen) un pēkšņi mani pārņēma bailes — nakts, svešā cilvēka aicinošie vārdi, aizkavēšanās tukšā kafejnīcā — un es metos prom, ātri cik to spēju un ārā no kafejnīcas es metos skriet, rikšos skriet bez elpas — izrādījās, ka tukšas nometnes ejas, ielas, ir garākas kā dienā — es skrēju. Viņš mani panāca, īsti laikam nesaprata, bija izbrīnījies par manām bailēm. Tas bija tuvu jau manai “barakai” un es biju vai nokaunējusies par savu uzvešanos — bet tā nu tas bija. Un es teicu — ka es nebraukšu uz Romu.

Tur kādu dienu es biju nopirkusi biļetes ekskursijai uz Kapri salu. Vīrs man šo biļeti atņēma, lai es paliekot pie bērniem — braukšot uz Kapri — viņš. Vairāk tādas biļetes nebija dabūjamas. Man nebija arī nācis prātā, ka vīrs gribētu braukt skatīties Pompejas izrakumus. Protams — ekskursija bija saistoša.

Man bija žēl. Bet es biju padota visā savā dzīvē tur vīra gribai. Tādēļ jau arī biju ielaidusies klausīties aicinājumu uz Romu un pat apsvērusi — ka tas varbūt nebūtu tik briesmīgi. Mazais dienvidnieks bija simpātisks diezgan, lai ar viņu izlauztos no mūžīgām važām.

Pārbraucis no Pompejas, vīrs stāstīja, tomēr dalījās piedzīvotā, redzētā — Pompejas izrakumu ainās, kur cilvēki briesmīgas lavas ātruma aprakti palikuši savās ikdienas dzīves pozās — sēdot pie galda — ejot, stāvot, etc.

No Itālijas krasts mēs braucām prom amer. armijas kuģī “General Bundy”. Bija spoža diena. Aiz zilajiem ūdeņiem lēni zuda Eiropas krasts ar Neapoles balto celtņu atveidiem horizontā. Vai es to vēl redzēšu? Es skatījos, skatījos — atvadījos, tvēros pie tā un rāvu to ārā no sevis, visu to kas es biju, kas biju augusi, dzīvojusi Neapole, Itālija, ar mākslu, ar mākslas vēsturi, kas bija bijusi daļa no mana darba, ar skaistajām dienām ceļojumā, ar dzīvi, ar manu dzīvi — kas grima aiz zilajiem ūdeņiem, aiz ūdeņiem dziļiem, zaļgan zili mirdzošiem ūdeņiem, kas apraka bijušo tik droši kā lava Pompeju.

Bet es paliku dzīva. Es iemīlējos amerikāņu kuģa virsniekā. Viņš pienāca (nometās uz ceļa) pie manis, kur es pie galdiņa kuģu bibliotēkā zīmēju apvalka zīmējumus kuģa svētkiem, un biju neziņā, un uztraukusies par uzlikto pienākumu — “Are you in trouble?” viņš prasīja un es nesapratu, ko tas nozīmē. Viņš skaidroja un bija laipns. Un es teicu viņam, ka programmas apvalkā nekur nav minēts kuģa nosaukums — un tas bija jālabo un mums bija kopējs notikums.

Bet es biju cieti iesieta savā dzīvē. Vīrs un bērni. Un vīrs. Viņš nāca rītos uz mūsu kabīni un mācīja un bakstīja, pavēlēja un pesterēja. Sievas teica — “Kā Jūs to varat izturēt?” Ko citu es varēju? Varbūt vīrs arī manīja manu raustīšanos kā zivij pie āķa, kas vēl nojautusi ūdens tuvumu. Es biju pirmo reizi ar vīru pasaulē, kur apkārt bija brīvība. Kāds spožums, kas mani žilbināja, modināja manus spēkus saprast, zināt šo pasauli.
Bet nebija izraušanās, nebija ceļa ārā no savas dzīves. Un jaunajā krastā bija svešums un [..] miers. Jāmācās, jādara, jāiztur. Jādomā par diviem dzīviem bērniem un tie bija palīgi dzīvošanai.

7. jūl. Otrdiena.

Dzidras vēstule un Dzidra piezvanīja. Visādi labi, tikai bijusi ar kaut ko saindējusies, pavadījusi dienu gultā. Cerams – tas pāri, arī flū pāri. Šodien nelīst. Līšot atkal 304 dienas!
…Un telefona sarunā, garā jo garā, klausoties abu māsu sarunā (Inese ieteica Dzidrai lasīt kādu grāmatu par sievieti) dzirdot viņu vieglo, mierīgo sarunu – tas mani kaut kā mierinoši noskaņoja (varbūt gan uz īsu laiku, varbūt arī – uz visu laiku…) par to, kā tas būs, kā ‘dzīvosies viss viņu vidū’ – kad manis vairs nebūs. Vēl viņu jaunās stiprās dzīves. Es jau tagad it kā ēna tikai – tikai pa vārdam, it kā īstā dzīve, nozīmīgākais sarunā, ritētu man garām viņu dzīvē. Bija labi dzirdēt viņas runājam, dalāmies dzīves ziņās. Tālākās dzīves ritēšana. Klausies vēl cik vari. Vēl balsis sauc Tevi arī no mājām. Lai arī tur vairs nav. Kāds ‘gudrs’ dzejolis šīs dienas avīzē saka – varbūt ka tik mirāža, māns. Nē, cienītā jaunā dzejniece – Tu runā blēņas. Tā bija dzīve, kas nav saudzēta. Tās stiprums paliks uz mūžu un uz pēcnācēju mūžiem. Tavi vārdi ir viegli, par viegliem kaut ko nest.

Garās pulkstenītes – nezāles, kad tās pāris dienas vāzē stāvējušas ir pabālējušas, dabūjušas ļoti maigu violetu toni, un kad viņām vāzē tad spīd mazliet no saules gaismas – tas ir apburošs skats. Tikko tas mani ‘saviļņoja’ kā vai nekāda, cita parādība – puķes, dzīvas puķes, daba. Dzidra raksta ka viņa zooloģiskā dārzā ‘sarunājusies’ ar oktopusu – viņš skatījies un ‘sniedzis roku’ pretī viņas rokai aiz stikla! Ko mēs zinām par visu kas mums apkārt dzīvo?

Trešdiena 8. jūlijs.

Izgāju sparīgi, pat viegli uz parku un atpakaļ nākot pēkšņi briesmīgs nogurums, tikko var pavilkties. Visu pēcpusdienu migrēna vai cita sāpe labā pusē, pierē. No rīta uztaisīju labas Stampede brokastis – pankūkas. [Typical Stampede breakfast, right: pancakes, sausages, scrambled eggs, syrup]

French pankakes – reiz pie Freijiem kādā receptē lika pieliet mīklai eļļu – un – tiešām, crisp un fine – un puse bija jogurta vai 1/3 daļa no piena – 2 olas, baking powd. + baking soda. Jāatceras tas viss citai reizei. Teasp. sug. ½ salt. Cep margarīnā + eļļā.

Aspirīns esot pret stroke – (kā latviski – ā, trieka) Tā tad viss ir paredzēts un saprotami, bet es pati dzīvoju mākoņos – un ko es varu citu – labāk nedomāt, nu uzmanīties – jā. „Be careful!” labais Jean Poul! „Be careful!” Kā? Kaut es varētu aiziet un atkal parunāties, kaut kādu padomu dzirdētu. Bet. Cik ilgi! Šodien mīksts, mitrs, silts – sirds iesāpas. Pieres sāpe atkal pārgāja, iedzēru C vitam. Un tad arī to aspirīnu. „Be careful!” Pieres sāpe tepat vēl ir, bet ne visu laiku. Vasara grūtāka, kā domāju – šī mūžīgā laika apstākļu maiņa!

Sestdiena, 11 jūlijs, 1992.

Vakar izcepu rudzu maizi. Labāka kā pag. reizē, tomēr – laikam – pārskābēta, nepareizi aplēsu skābēšanas ilgumu. Vienā dienā iejauc (no rīta) otrā dienā (vakarā?) jācep?? Jeb – vakarā iejauc otrā dienā – vakarā jācep? Tā – es arvien ‘pārraudzēju’ – nākošā reizē mēģināšu iztaisīt perfekti! Un nelikšu klāt baltos miltus un ‘atstāšu’ mīkstu!

Skaista diena. Lēni, izvaļīgi aizgāju uz Safeway’u – nopirku ko nevajadzēja – coffé crisp shokol. Bet bija labs gara stāvoklis, laikam par rudzu maizi (un iemācīšanos to cept) un varbūt arī par to, ka šodien nelasīšu sēnes, jo vakar pielasīju diezgan – (nebija arī nevienas nekur ceļā) negribētos ka mani sāk vērot skraidām sēnes meklējot. Citādi mierīga saules diena (pēc lietiem) vakar cepu maizi līdz pusē pāri 12 naktī, jo par vēlu apķēros – cik ilgi jāskābē, maldoties pa nenoteikti pierakstītajām sievu stāstītām receptēm.
Savāds miers – liekas, no rudzu maizes cepšanas.

Laikam 13. jūlijs.

Biju pie dakterienes – izskaloja ausi, noņēma asinis, sūtīs pie ausu ārsta ja gribu hearingaids.
Vēstule no Daces (Latvijā) – dabūjusi kādā vecu papīru zīmējumu etc. kaudzē – manu ofortu, kādu no nelielajiem, Aiviekstes skatiem. Atsūtījusi foto no mana klāsta Madonas muzejā izstāde – redzama māmiņas jaunības foto – skaistā galviņa, samta apkaklītē un mana bērnības foto – mute vaļā, grāmata rokā, stāv uz krēsla. Labi tās vecās lietas atcerēties, ne īsti ko saskatīt – tikai atcerēties. Vākuši gan viņi ir pamatīgi.

Vakar un šodien ierakstīju diskā – meži. Īsa proza par mežiem Latvijā un pasaulē. Varbūt var papildināt, lai kaut kas tur iznāk.
Jutos fiziski ļoti slikti naktī un šorīt – tagad vakars, ārā svaigs vējš – un es jūtos OK.

Daces vēstule mazliet atdzīvina – citādi naktī pusmiegā bija tāda nebijusi laba sajūta par aiziešanu no šīs dzīves – it kā pilnīgs miers un nekas vairs ko vēl kārot un gāzt. Jo – kārot vien jau arī nav liela lieta, ja nekas vairs no kārotā nevar piepildīties.
Ka Ķikuri tur ir iznīcināti tas tomēr ļoti atņem vēlēšanos tur braukt, redzēt, dzīvot. Nav tam spēka sākt, būt uz plikas zemes.
Un dzīve rit tālāk. Sveša, nepārredzama dzīve.

14. jūlijs.

Atkal jūtos normālāk, nelietoju neko cukurīgu.
Aizgāju pie dentistes – atjaunoju pazīšanos. Viņa raksta dzejoļus. Parādīja to jaunrakstnieku žurnālu – tas daudz biezāks un labāks – jau kā īsta, glīta grāmata. Gada laikā – izveidojies. Varbūt tagad jāmēģina tur tikt ar kaut ko iekšā – Tā kā vairāk spēka par to domāt, varbūt tomēr varu ko pārtulkot etc.

15. jūlijs. Saule – silts, ne pārāk sutīgs.

Nopirku, apēdu, rotten fish, cepu kā nākas.
Nosūtīju vēstuli Dacei Zvirgzdiņai.
Austrāl. pensijas čeks. Inese nosūtīja – vēstuli ar jautājieniem kā nu būs?
Sapnī redzēju veco pagrabiņu (Ķikuros) degam. Kādi to tad piestutēja pie pūnes sienas. Es baidījos, ka tur viss sāks degt?
Kas te deg šodien? Who knows. Labi ir justies veselākam, kā laiks labāks, tā veselība – spēks labāks.
The young, beautiful eyes ins.

Es gribētu satikt Eriku Ādamsonu
Klusot paieties pa meža ceļu
Ar vasaru uz vaiga.
Tā diena bij maiga un
Skarba, kā visas
Kas sejām aizplīvurotām nāk un iet.
Dreb zili ūdeņi un zaļās lapas
Vasara un mana diena iet.
Es gribētu satikt un mūsu pusē
Laivā to pārcelt pār ūdeņiem.
Bet vasara iet
Ar seju aizplīvurotu
Un neko vēl reiz, otrreiz neatdod.

Naktī pēkšņi atceros ka Vilmas fam. v. Stimbāns. Vilma Stimbāns, māte Stimbāniete…

17. jūl. 1992.

Izcepu maffins à la Mery’s mum – ar vīnog. banānu, rozīnes. – un ēdu, ēdu…
Pastā nekā. Nu – es nevarēju saukt – „Kārli, Kārli!” – Dzīvosim, redzēsim.
Inese pienesusi pilnu māju lauku puķu (vakar no Banffas braucot…). Skaistas gan! Brīnum krāsainas, dažādas, labi augušas, saziedējušas. Daudzas tās pašas kas Latvijā, citas vēl pavisam dažādas.
Tomēr ļoti vajadzētu kādu vārdu – vai no tā paša Kārla – no tās puses, no kādas iespējamas un jau esošas dzīves tur.
Sāku gaidīt arī manu šejienes grāmatu. Bet pašai kustēties darbā – nē…
Uzrakstīju vēstuli Birutai – krustmeitai, rītu nosūtīšu.

Iet diena pēc dienas, aiziet,
Vasaras zaļums maigais
Kā zināt to slavināt?
Pusdienā, vakarā, rītā
Vakara vējš, nakts vējš
Rīta vējš
Debesu spožums zilums
Vakar nakts debesu zilums.
Ko skaties ko redzi logā?
Šai dienā?

Jūra kļuva… tuva. Jā arī tuva. Jūra kļuva iepazīta jo viņa bija tuvu, dažreiz ļoti tuvu dzirdama nakti, redzama dienu. Un raugoties viņā tuvu, viņas akmeņos, tumstošos dziļumos, dažreiz tai bija briesmīga seja. Bija jānovēršas un tomēr arī jāskatās, jāredz kas nebija jāredz ne jājūt. Tas nebija bailes zaudēt dzīvību viņā, tas bija ārprāta bailes – ka dzīvības, nekādas dzīves un dzīvības nav, ir tikai tukšums, melna skalošanās, nekas nav bijis un nebūs, tikai dobji gaudojošs mierīgs melns tukšums. Acumirklīgs pesimisms. Bet tādu brīžu nebija daudz, no kura dzīvība izrāva mīlīgā siltuma gaismā. Dzīvība – bija. Tas viss kas mums ir. Kādēļ to noliegt? Kamēr tas ir, kamēr tas ir.

Tomēr nekas cits, bet jūra ir spējusi man parādīt pesimisma elles seju. Uz mirkli. Un prāts nav ļāvis tā tanī skatīties.
Jūra dziedāja. Jūra dzied D. Thomas saka.

Saule, jūras spožums, krasta smilts tīras siltums, ūdens un gaisa vizēšana, ļaujies tam visam, atrodi, baudi, eji un eji, esi iekšā šai dziedāšanā. Nu – tad ir atkal jāstājas un jānāk atpakaļ. Dzīvošanā, darbā, uzdevumos.

Māju nav. Pilnīgas miera sajūtas nav. Varbūt kaut kas no meža dzīvnieka stāvokļa kas ganās saulē, un tomēr paceļ galvu – vai kaut kas nedraud, esi nomodā. Tas ir svešums. Par to sen vairs nedomā – bet tas kaut kur zemapziņā paliek, vienmēr visās laimīgās dienās, visās jūras dziedāšanas dienās.
Un tādēļ dažreiz tu izstiepies nebēdīgāk, nedomā un baudi savu dzīvību, savu nemitīgo dzīvošanu.

Nē, es nejūtu ilgas pēc mājām, es nevarēju ilgoties ārā no savas dzīves.
Bet sapņos es dažreiz, daudz reiz biju tur, mājās. Ko nu par sapņiem. Murgi. Bet te viņi būs, jo viņi vēl tagad vis beigās, prasās atminami rādās domās kādi tie rādījās naktīs miegā.

19. jūlijs. Svētdiena.

Vasara. Parks tik zaļš, tik zaļš viss – viss labi lietus laistīts, zāle kopta, griezta, koki visi pilnā vasaras kuplumā. Parka krūmos tikai pa puķei, pa ziedam – bet kaut kur ir klēpjiem puķu – Inese tik daudz saplūkusi – pilna māja. Un mūsu priekšpuses, ielas puse puķu dobē – zied rudzupuķes kā zils mākons un baltās margrietiņas gandrīz jau tik pat liels balts mākonis – un savādā brūndzeltenā lielā puķe! Un dzeltenas ‘samts puķītes’ ko dārznieks-kaimiņš iedeva – ļoti skaisti viss zied! Un saules puķes vēl nāks vēlāk – tās tik ilgi aug un lielas…
Avīzē laba kritika par John’a Bergera jaunu grāmatu – ‘Keeping a Rendez-vous’! Labi. Tas Bergers – manis pašas atradums. So – I can tell…
Un dienas iet. Vasara iet. Šodien 2 reizes aizgāju uz parku.

20. jūl. Pirmd. Ļoti silts.

Nosūtīju vēstuli Birutai (krustmeitai, kas ir kādi 65 gadi veca.)
Izcepu rozīņmaizes (pusi jau apēdu) ar raugu. Biju bankā, ieliku čeku, izņēmu uz Ineses vārda $2000. –
„Nothing happens. Nobody comes.”
Skaista diena. Parks ļoti zaļš, dzīvs. Kāds nošāvis savu sievu un sevi. Jau trešais tāds gad. šinī gadā Kalgarijā.

Un stunda pēc stundas aiziet
Tā viņas jau gājušas sen
Tikai tagad, tikai tagad –
Cik viņu vēl debess saujā?
Slīd laiva, ne man to turēt
Gar krastiem tik daiļi aizslīd.

Ceturtdiena 23. jūl. 1992

‘Laikā’ sludinājums:
Nekur neiespiestu stāstu konkurss, līdz 15 l.p.
Mašīnrakstā, iesūtams 3 exempl.
Līdz š.g. 15. novembrim:
226081 Rīga – 81  Balasta Dambī 3,
‘Literatūra un Māksla’ redakcijā,
Stāstu konkursam.
3 ex. slēgtā aploksnē ar devīzi. Atsevišķā slēgtā aploksnē ar tādu pašu devīzi: ziņas par autoru, vārds, uzvārds, pseidonīms (ja tāds ir) dzimš. gads, adrese, tel.

Piektdiena. Pēc lietiem – saule.

Nezin kādēļ – parkā laista.
Biju Safewayā – biju pēc tam parkā – izcepu raizin + oat – muffins. Nekur miera! Un nevaru sākt rakstīt diskā to stāstu. Jāatmet pilnīgi tā doma, ka man jāraksta labi etc. Man jāraksta man pašai sev, kā man tas patīk domāt, izteikt. So!

Laikam es nevaru piesēsties un sākt pārrakstīt, uzrakstīt – jo domāju – man tur nezin kas jāizsaka, it kā es klausītos Silkalnā. Galu galā – viņš man nekā derīga nav pateicis, vienmēr – šauj garām, prasa ne to, ko es saku. Un tomēr – viņa runāšana mani baida, traucē. Tā tad – nedomā par to ko runā Silkalns, viņš runā savu un tam nav daudz sakara ar to ko runāju es.
„…nekas nenotiek. Redz – tam tur – tam daudz kas notiek…”
Un es kaujos ar domu ka man jāiebāž manā stāstījumā kaut – kas notiek! Pie velna!

Varbūt Tev vairs nedod laimi
Jo Tu laimi vairs nespētu panest.
Laime tik smaga, ar sāpju ēnu līdz,
To tikai ļoti jauns var plecos celt.
Nekāro laimes, vairs
Sāpju Tev jāizvairās
Vēl ceļa gabals garš ejams
Kā domāts, nodomāts.

25. jūl. 1992. Sestdiena. Saule pēc lietus.

Dzidra tikko (9.30 a.m.) piezvanīja. Viss O.K.
Inese vakar nopirkusi lielu kaudzi grāmatas, shortstories galvenokārt – sekondh. bookst. Daudz ko lasīt!
Puķes ‘dārziņā’, ielas pusē, skaisti zied!
Es cīnos kā pa jūras viļņiem – pa lietus un saules periodiem, tie iespaido manu fizisko būtni – labāka un sliktāka jušanās visu laiku. Šorīt atkal straujā saule liek sirdij ‘lēkāt’ un nogurums – bet daru visu kā nākas sākot ar agru dušu etc.

Svētdiena, 26 jūl. 1992.

Skaista vasara. Silts. Lietus nolaistīts. Saule, pa pusei slēpdamās. Mūsu puķu dārziņš – brīnišķīgs. Rudzu puķu lielais puduris tik košs, tik intensīvi zili spožs ar saviem simtiem ziedu citpiecita – garāmgājēji apstājas, skatās. Nupat 2 jauni cilvēki (labi ģērbti, labos gados ) gāja garām un viens apstājās, pārliecās ziediem skatījās, viena kundzīte pirms tam gribēja noplūkt vienu ziediņu – bet – tas jau nepadodas plūkšanai, sīksts!

Un balto margrietiņu klēpis arī varens un savādā dzeltenbrūnā puķe nu raisa 8 ziedus. Vairs nekas nav tur daudz jādara un jābēdā – viss saaudzis un zied, un kliņģerītēm tikai viens stādiņš jau zied – citi drīz sekos. Nu beidzot izdevies mums šo puķu grēdu savest kārtībā, uz kādu brīdi…
Un es lasu kanādiešu stāstus (par prēriju daudzus) un nezinu kur skriet, ko darīt? Jāķeras būtu pie iesāktā stāsta. Varbūt tas vēl rūgst un briest – vēl nav jācep, bet ilgi nevar vairs kavēties.

Un dienas atnākšanas vējš
Starp citām vienmēr skar šo stīgu
Kas tumsas drūmo skaņu sviež
Pie gaišām saules balsīm klāt
Kā brīdinājumu nemitīgu
Lai dzīves gavilēs es neaizmirstu
Nopietnam būt.
Bet dārzā kāda puķe zied
Ar ziediem deviņiem jau plaši vērtiem
Un pumpuriem deviņiem dienai nākošai
Jo piepildīt šo zemi
Dzīvot un mirt bez bēdu
Šo mācību no viņas ņemt.

Pirmdiena 27 jūlijs 1992

Nosūtīju vēstuli Leitītim.
Kāda seja – neizprotami pievilcīga, magnētiska, abpusēji? Šī sastingšana skatā. Un dienas iet, stundas aizplūst un vasara ir zaļa, zaļa, bet ziedi ir ļoti krāsaini.

Trešdiena. 29. jūlijs. Silts.

Naktī bija bargs pērkons – te tikai ir mazliet nolijis – citur krusa tenisbumbiņu lielumā!
Notīrīju logus, istabā un verandā, tikai tur no ārpuses vēl jāpaskalo – izskatās ļoti labi!
Šodien pienāca ‘Treji Vārti’ – mana Kara atraitne tur iekšā.
Rītu ieradīsies tā japāniete [right] – tad man te miers būs pagalam. Ir bijis tā daudz un labi un tikko šodien jutu – ka sāku mīlēt šo mieru un māju.

31. jūl. 1992. Piektd.

Vasara. Vasara! Silts. Karsts. Guļu jau otro dienu dienvidū – kā senās vasarās. Nedaru neko. Nevaru domāt neko. Neizpildu arī to, kas man likts darīt – bija jāiet uz medikālu testu – un es sataisījos un izgāju un gāju un neaizgāju. Bija jāiet uz otru pusi, uz citu vietu un es būtu par vēlu. Bet es negribēju tur aiziet jau pašā sākumā. Jūtos – (vairāk vai mazāk) vesels cilvēks – un ir vasara. Kādēļ man jāklausa sveša dakteriene, kādēļ jābūt par izmēģināšanas trusīti. Būtu bijis mans Montreālas dakterītis – es būtu aizgājusi uz to testu. Viņa rūpēs par manu veselību bija mazumazlietiņ personīgas, man dotas rūpības. Pārnācu un izcepu muffins.

Vasara. Pēc Merijas receptes bet ne ar mellenēm, bet ar šo ne to – rabarberu, banānu, rozīnēm – man nekad neiznāk tik ‘gaisīgi’ viegli muffini kā Merijai, un es ēdu tos un ēdu – nomēģinādama, vērtēdama. Tie ir labi. Bet ne tādi kā Merijai.

Vasara. Un es sēdu un vasara ir man pāri, uz pleciem, apkārt – kā es varu atdot šo dienu medikālai pārbaudei – atradīs ko tā meklē, uzliks uz zālēm un padarīs mani dullu.

Vasara. Beidzot ir vasara un tas kaut ko manī silda, lai arī domas nerodas. Puķes zied tik krāšņi mūsu puķu dobē. Nekad te tā nav ziedējušas. „Et tous the fleur restera” vai apmēram tā, teica Camu, domājot par savu nāvi. Es skatos savās puķēs un atceros viņa vārdus un neeju uz medikālo pārbaudi – jo tā tas būs, kā Camu saka. Viņš ir sen jau prom un tous le fleurs zied. Tas ir neizprotami. Cilvēkam jel daudz skaidra prāta – bet to viņš nevar saprast. „Kur paliek paliek vējš kas apstājas?” … Kaimiņš atskatījās kad es tīrīju logu un tas laikam izskatījās it kā es viņam mātu, vicinātu sveicienu. Viņš aizgāja uzlīcis, pēkšņi izskatījās smags un bez savas lielās jaunības. Bet viņš aizgāja, iegāja it kā tai pļavā kurā bārenīte nonāk akā iekrizdama, kur aug labā ābele, un tas bija skaisti, iekārojami aiziet tai pļavā. Viņš tikko aizbrauc ar lielo mašīnu ne uz pļavu. Bet kur? Pa ielu, savā dzīvē. Tādā nelaikā. Un es aizgāju pa ielu savā dzīvē un atgriezos savā pļavā, bet labās ābeles te nav, puķes ir, tik daudz puķu ir šai vasarā.

Un Kārlis neraksta. Es nespēju tā iesaukties, kā vajadzēja: Kārli! Nenāca šāds sauciens. Un Kārlis kavējas ar rakstīšanu. Saprotami. Vasara. Bez Kārļa. Tomēr vasara. Liecas man pāri, kur es sēdu, stāvu apkārt, silda, virmo ar zaļām lapām kā zaļa jūra.
Vasara, kā tai pļavā kur labā ābele, tikai bez tās ābeles.

Un nekur Tu nevari skriet, aizej pa ielu, pa parku, atpakaļ un sēdi, lasi, lasi, vandies pa svešiem likteņiem, pa svešām balsīm. Dažreiz saklausi kaut ko pievilcīgu, tuvu, stājies, meklē turi – bet viss plūst, aizplūst, tā dzīve tikai dzīves atspulgs grāmatu lapās. Tomēr dažreiz kāda balss silda, dzīvo ilgi, paliek –
Tous le fleurs restera”… visas puķes paliks. Un cilvēki. Tie Latvijas cilvēki. Kāds, pirmais satikts pēc pussimts gadiem – tas palika cilvēks no Latvijas no tās dzīves, kas bija tāda pati, kas bija tā pati, kas bija tas pats.

Pie mūsu puķu grēdas tikko apstājās savādi pelēki rūsgans, it kā nonīcis pāris, kā no citas pasaules, viņa pielika pirkstus pie pieres it kā krustu metot. Apstājās un tūlīt aizgāja. Nemeklēja ko nolauzt. Vajadzēja iziet, apsveicināties, mirkļi tādi par īsiem. Zūd.

1. jūnijs 1992. Pirmd.

Nosūtīju Tesarovai ‘Aivieksti’ – kopiju un ‘Ceļa akm.raksts’.
Silts un ‘sutīgs’ – aizgāju vēl arī uz parku (pēc pienenēm…) tā tad – stipra. Tikai slinka – kā aizmūrēta galva…
Gribētu kaut kur izbraukt, būt prom citur kādu laiku bet kur? Te Kalgarijā nav bijis ne mazākās dzīves iedvesmas. Jāpateicas tam, tam ‘indiānim’ kas mani ievērojis – bet nekas tur dzejisks radies.
Tikai vecais materiāls lietā likts, grāmatas taisītas, atzinība gūta. Bet – no jauna, kas no jauna nācis? Nekas. Ciet pats savu slinkumu un nevarību un pārvari, mazliet to pārvari!
Varbūt – kaut tā Krūka atbrauktu, varbūt kaut kaut kur pabrauktu. Bet ko – kalnos rāpties man nebūtu prieks.

Mans skats no acīm
Mazliet nekautri ziņkārīgām
Caur Tavu aizpogāto
Drēbju kārtām
Apdedzinājis Tevi.
Tu gruzdi un dūmo nu ilgi
Es salstu vienaldzībā
Bet mazliet sildos viņos
Tavas gruzdēšanas dūmos.
Ak, es neliekos ne zinis
Bet vienā dienā 
Tādā pat kā citas
Tu es pietuvojies uz mirkli
Un balss Tava tuvu nodun
Kā dobjais zvans.
Un apcērtas mani soļi
Skats meklē Tevis
Rauj vaļā drēbju kārtas
Sapogātās.
Caur tām ir liesmas
Izšāvušās un melnās
Oglēs sadegot es
Degot pārogļojoties es eju.

Ceturtd. 4 jūn. 1992.

Piecēlos ar ‘sirds vājumu’ vai ar – sirds nemieru. Biju galīgi nevarīga. Tomēr visu kā nākas – dušu, tad brokastis, avīzi – un viss atkal ir puslīdz normāli.
Vakar lielais prieks par Freijas atsūtītajiem, sameklētajiem stāstiem, tad bailes no gastric flū – kas Inesei (un Nelsonam) – neko laba ēšana – nemierīga gulēšana – viss nepareizi un varbūt tikai no gaidāmā darba ar stāstiem, no ‘cīņas’ uztraukuma!
Tagad, pēc brokastīm, izspēlēju cauri Šopēna Fantasia – impromptu – ar noturētu kopā ritmu kreisās 3 oļiem un labās 4 oļiem vai kas nu tie ir! –
Un uzlaboju arī garīgo! Tā tad jāiet augšā pie kompūtora un jāraksta tur iekšā vecie (labie?) stāsti. Savādi tos lasīt – jau gandrīz kā sveša rakstītus!

Piektdiena 5 jūn.

Piecēlos ļoti vesela, labi gulējusi – un pretēji kā vakar – dienu nevarēju labi iesākt no kāda vājuma (nemiera?). Beidzot – OK. Izgāju parasto gājienu caur parku. Pārrakstīju ‘Viņi’.

Svētdiena 7. jūnijs 1992.

Lilac festival – biju dažas minūtes uz 4. ielas. Noklausījos – leijerkastes spēlē – bērni grieza sajūsmā. Un tad pienāca skotu orķestris – visi skaistos kostīmos pipes pāri pleciem, un kāpēc tas tā, to es nezinu – šīs skotu pipes – mūsu dūdas? mani aizkustināja līdz asarām. Bet tikko viņi sāka spēlēt – pirmās lietuslāses sāka krist – melns mākons nāca virsū – bet tauta vieglās drēbēs, nebēg. Es paklausījos un nācu tomēr mājās. Mazliet uzlija un – atkal saule. Satraukts gars jau no vakardienas, kādēļ?

Pārrakstīju visus 4 stāstus un pēdējais – Notikums naktī – tomēr laikam mazliet satrauca – jeb visi 4 kopā – tagad jāpabeidz iesāktie un visi jānodrukā un jāsūta Vecgrāvim. Lai jau ir redzams – manuskripts. Ja tur neiznāk, taisīsim mājās. Bet nav steiga – redzēs kā ies tai LARAS izdotai manai grāmatai. Nemiers. Bet nekas nerodas.

Pirmd. 8 jūnijs ļoti silts.

Inese šovakar būs prom uz Barbaru. Vakar iestādīju dažas kliņģerītes no dārza malas dobes. Kaisīju arī kaijen piparus kā Downa teica (kaķim) bet stūrītī kur sauss – kaķis bija bijis – apracis stādiņu. Ko ar kaķiem. Kā tur ir ir. Vakar es nelabi uzvedos par cieto ribas gaļu. Inese tiešām dara visu priekš manis to labāko, atceras nopirkt ko gribu – tikai tā cietā saldētā gaļa mani dažreiz uztrauc.
Nosūtīju vēstuli T. Krūkai, lai brauc ciemos ja grib kalnus redzēt. Ja atbrauks – būs jāuzņemas šur tur kustēt līdz – uz Banffu etc.
Nopirku kafijas pupiņas. ‘Izhūverēju’ ļoti properly savu istabu – bet nelabā smaka tikai mazliet mazāka. Jā, tomēr. Citu neko nepaveicu – owful!

Vakars. Nolaistīju puķu grēdu. Kaisīju arī kaijena piparus. Kaķis patreiz gribēja iet puķēs, kad atvēru durvi. Otrs kaimiņš nāca pa celiņu – tur laistīja savu daļu – varbūt redzēja manu skatu pret kaķi, es uz viņu sastingušu smaidu raidīju, bet viņš neatsaucās. OK. Vēlāk abi ar dāmu glaudīja kaķi. Kaķis redzēdams ka nolaistu puķes – aizgāja pāri ceļam. Vēlāk sēdēja savas istabas priekšā. Tas viss tā būtu ļoti pareizi. Kaķa kaimiņš teica helo no savas ‘balkonie’ – es laimīgi atsaucos jo jutu viņu simpātisku. Bet vai viņš redzēja ka es ne tikai laistu bet arī kaisu kaut ko, kas varētu arī nelikties kā puķu ‘barība’.
Jūtos ok – naktī un no rīta sirds bija nekārtīga, nevarēju arī uz kreisās puses gulēt – Tas no tās ‘gaļas apspriedes’. Inese aizbrauca uz Barbaru ar Nelsonu. Laikam jāpieņem, ka viņi ir ‘pāris’. Bet kā? Tā! Kārtīgi izhūverēju savu istabu – un gaiss ir mazliet labāks.

Saraujos sevī kā siltā mājā
Kad labsajūtu dala sirds
Kā vieglu viļņu vizmu
Un šūpo miers
Un domām aizliegts domāt
Lai brīdi miers.

10. jūn. 1992.

Atkal pāri zaļiem kalniem zaļām lapām
Maigi vējš šūpo ziedus liegi līgojot
Atkal sievu, vīru balsis ceļas vijas
Dziesmu dziedot, līgojot
Svešā malā dienā, ikdiena
Nezin, nesaka nekā
Ja Tev dzīvs vēl sapnis kāds par bijušo
Noglabā to kabatā kur nestāv nauda nieks
Tas Tev jācilā ik brīdi soļa dienā izejot
Nerunā par to, nerādies par muļķi vientiesi
Līgo dienā šai kā citā ikdienā
Noturies vēl kādu brīdi varbūt tad
Varbūt reiz, vai kad, pāri kalniem dosies – ielīgosies.

––––––––

„Ko gan šī diena manim nesīs” – ik rītu senais
Tenors manim dzied
Un vieglāk dienā doties
Lai ko ar viņa nesīs. –

Pabeidzu kompūtorā – Policists caur parku. Īsi – tā varbūt labāk cik tur tā laba – kā ziņojums.
Laiks silts. Nekur negribās iet. Pamazgāju grīdas tepiķi – ar slapju, ziepjainu mopi. – Izgludināju melnraibo blūzi. Pastā – nekā. Bet – savā ziņā man patīk šis miers no vēstuļu atbildēšanas. Vakar Dzidra piezvanīja, mazliet saaukstējusies jeb no strain – aizsmakums. Drīz – sāksies 2 ned. holideja. Bet boarders jāmeklē. Vienmēr kāds grūtums vidū.
…Un podos uz palodzēm puķes klusi aug.

Ceturtdiena! Jau! 11. jūn.

Iestādīju vēl 2 podos spiderplantu. Kalgarijas latvieši aicina uz Jāņiem. Būšot daudz Latvijas latviešu. A? Ko? Viņi teiks. Tik naudu un svētkus! Būtu pasūtījuši kādu grāmatu.

Lietus Tevi pamodinājis
Kad saule bij aizmidzinājusi
Pārāk sildot gurdinājusi
Un zaļuma skats grimst 
Vasaras jūrā
Ziedus nemeklējot, jo līst
Līst vasaras gari lieti.

––––––––––

Nav krasta, es nevaru izkāpt
Garos gados ir krājusies arī tumsa
Neredzētais, neizdarītais
Pie soļiem lipis dienas piesārņojis
Un atkal nomēzīts, noskrāpēts
Bet krasta nav beidzot neviena
Mēs nevaram izkāpt
Kad beidzot ir atnākusi šī diena.

Mēs lēnām braucām ar saviem 3 vezumiem pa svešu, sausu ceļu. Varbūt – tas bija lielceļš, bijām jau kilometrus 15 no mājām, vēl tikai kilometri 5 līdz šīs pirmās dienas mērķim, kādai lielai saimniecībai, laikam Ērgļu pagastā, laikam lielceļa malā. Diena bija jau vakara pusē piemākusies. Mums pretī pāri uzkalnam ar svešo mežu pacēlās trīsstūrī koncentrētas apaļas gaismas bumbas dažādās krāsās.
„Eglīte” – vīrs teica, „tas kāda kara mērķa apgaismošanai, varbūt uzlidojumam, vai ienaidniekam lejā.”

Apturējām zirgus un brīdi pavērojām. Baigi? Jā. Baigi. Pretīgi. Un tomēr vēl nesatumsušajā vakara gaisā gaismas šūpojās, spulgoja neredzēti.
„Cik skaistas” māte izteica, raugoties aizdomājusies, vai – neko nedomājot, tikai skatoties aizmirstot, neredzot gaismu ļaundabīgo kara kalpību, redzot tikai brīdi maigo krāsu virmošanu, ilumināciju kā svētkos.
Jutu pateicību mātei par viņas bezdomu, mierīgo daiļuma redzēšanu. Mani skāra un palika prātā šis neloģiskums, kur kaut kas dzīvs cilvēkā sedza briesmas tā liktenī. Palikt dzīvam dvēselē.

Māja liekas bija liela. Liela saimniecība. Pārgulējām lielā šķūnī. Bija tur jau arī citi bēgļi. Šķūnis bija prom no dzīvojamās mājas. Mūsu zirgi izjūgti, iesieti tuvējā āboliņu atālā, vezumi mazliet atkrauti. Kāds jērs kādu laiku steberēja apkārt, tad apgūlās un nosprāga. Bija saulains, karsts, dienas vidus.

Vecā māte sēdēja pie šķūņa sienas kopā ar bērniem, kas nesa viņai klāt visādas svešās vides lietiņas — koka gabaliņus, akmentiņus. Turpat dažus soļus tālāk gulēja beigtais jērs un piepūtās apaļāks, balts saulē. Nevienam nebija laika tam noraut ādu, dalīt to gaļā.
Tas viss arī vairs nebūtu nekur liekams. Visas agrākās vērtības zaudēja savu vērtīgumu, it kā mēs būtu kļuvuši bagāti. Mums vairs nevajadzēja.

Trešdiena, 17. jūnijs 1992.

Vēstule no Dzidras. Cīnās ar boarderiem, ar kursu, ar dietēšanu. Šī laika sieviešu mūžīgā cīņa, bez jēgas, kas atņem dzīves prieku, normālu dzīves izjūtu – mūžam ciet – par neko. Neko ar to galu galā neiegūst – zaudē pašpaļāvību, vitalitāti, beidzot tā arī – personality, īpatnību, mūžīga muļķīga vēlēšanās būtu stereotipam. Galvenais – zaudē vitalitāti, zināms ir tie kas ir tuvāk prasītiem ķermeņa izmēriem un tie – tad kā nekā uzvar apstākļus, bet tie mazliet tālāk savādāki, resnāki, mazāki – cīnās bez atalgojuma, bez uzvaras.

Es izcepu rudzu maizi – ir kā pumpernikel. Miltiem pārāk liela ‘pelavu’ garša, vai apmēram tā. Varbūt nākošreiz ieraudzēšu vairāk ‘skābuma’, jāliek arī vairāk klāt baltie milti pie ‘tādiem rudziem’. Tomēr labi darboties ar veco rudzu maizi!
„un puķes uz palodzēm klusām aug…”

Es jūtu domu ritmus šūpojamies
Bet vārdu nav
Tie negrib atklāt dienu drūmi
Tie klusē spītējot.
Kam? Ne liktenim, ar ne ļaudīm
Par spītu sev
Tie klusē neatklājot
Savu nespēku un savu laimes kāri.
Stundas zaudētās
Bet domu ritmi nestāj
To šūpas plūst kā tumšas straumes.
Ak beidzot jālūdz būtu
Vārdu atvēršanās, lai lītu 
Runāšanas lietus
Šai tukšā sausumā.

18. jūnijs. Tūlīt būs Jāņi.

Latvieši neraksta. Vai Pamše ņēmis ļaunā ka rakstīju – man nekur vairs nav māju – ne te, ne Austrālijā ne Latvijā. Tas tomēr bij teikts ar to rūgtumu, ka tur visas ēkas nozudušas – kā? Nu – varbūt noplūdušas? Ūdens cēlies, jo aizdambējumi. Vai to kāds man nevarētu pateikt?
Jā, gaidu, jau sāku ļoti gaidīt tās ziņas, vēstules, visu – un piekūstu arī domāt un zinu – nav tur māju… Lai arī, šie cilvēki, kam rakstu un kas raksta – dara tik daudz mana labā. Uz viņiem es nedrīkstu izgāzt savu rūgtumu. Tas – jānorij, jānorij. Un īsti nevar norīt – meklējas pēc kāda, kam dusmās uzgāzt!
Ja nebūtu Ineses un Dzidras, kam gribētu tur kādu mazumiņu labuma sameklēt – es kliegtu – nevajaga, man nevajaga, ganiet savus lopus, plānojiet ko darīt ar manu tēva mežu.

Un es gribu
Lai viss man tiktu dots
Klātpienests sagatavots
Viss norādīts, samaksāts
Un iededzināts –
Jaunu jūtu ugunskurs
No Tavas tālās rokas
No kvēles slepenās
Vēl atkal uzliesmojot! 

Izgāju staigāt, varbūt kādu sēni atrast – dabūju skaistās dzeltenās maija rozītes stādu – laipns strādnieks tur strādāja, mājas kundze iznāca – viņa ungāriete – un nogrieza zariņu, un strādnieks izraka stādiņu. Ir ļoti silts laiks, ieliku ūdenī – nezinu kur Inese gribēs stādīt…

19. jūnijs. Piekt.

Runā par kaut ko mierīgu:
Mežu vai ūdeni,
Ieliec zemē kādu sīkzariņu
Vai sēklu.
Uz palodām podos klusu aug puķes.
Kokiem lapas dreb visu garu vasaru.
Lai dreb sirds no brīža uz brīdi
Brīdis īss iegrimst mūžībā.
Kā Tu izbridīsi?

20. jūn.

Iemetu vēstuli Dzidrai.

Kad zeme ik uz soļa skatījās
Tevī ar spožām ziedu 
Acīm, bet Tu skrēji,
Laistīji tikai tās lepnās, pirktās
Stādītās lefkojas, asteres, vēl nezin
Kādas cinnijas. Nu dažreiz, tu
Noliecies pie zemes tuvu, grāvī bridi
Meklēji sīkās neaizmirstules
Debess zilās acis no dūņām ārā glābi...
Ne glābi – tās vīta Tavās rokās.
Ziedu pļavas, ziedu zeme
Ziedu dienas pāri ietas.
Un eju, kā mākons iet,
Kā straumes iet, kā visi
Kopā mēs ejam, dun iela
No soļiem, dreb gaiss no
Ātrās elpas karstas skrējēju krūtīs.

21. jūnijs 1992. Ļoti silts.

Izgāju atrast kādu sēni – te viņas labās īstās pa vienai aug. Vakar dažas atradu nejauši, nākot no vēstules nosūtīšanas, šorīt apgāju ‘gabalu’ – vienu sīku atradu tepat kaimiņu daļā.
Un ejot un skatoties, zaļajos gludajos zālājos – tīros no katra cita stāda – tikai zāle, gluda kā tepiķis mājas iekšienē un es domāju, kā jau daudzreiz – vai šie zālāji nevarētu būt mazas pļavas pilnas ziedēšanas, kā mūsu Latvijas pļavas un citas pļavas pasaulē? Ir tik daudz sīku ziedu stādu, kas nemaz neceltos par augstu, un kādas smilgas! Bet nē – visam jābūt tik garlaicīgi gludam. Kādi ziedi nīkst kastēs gar veikalu sienām, šīs kastes tik reti ir glītas ar ziediem, parasti tur kaut kas nīkst, sakalst, sapūst, ir tukšs, tad nāk dīgst sīki stādi, vai kļūst iestādīti. Nožēlojamas ir šīs ierīces – vai te nevarētu būt mazas pļavas? Nu varbūt tās sacenstos krāsās ar tām nedaudzām puķu dobēm kas kaut kur ir pie mājām. Šī kārtība garlaicīgā, grūti uzturamā kārtība, kā citādi varētu pilsēta būt?? Bērni varētu redzēt puķes pašas augam un ziedam zālē, pļavā, puķēs varētu pastaigāt, atgulties – pļavā! Patreiz ir 1-2 dienas pirms Jāņiem – tur, cerams arī nabaga Ķikuros – zied ziedi – jā, pļavās. Kas cits tur vairs ir – ganības! Nu ganībās arī ziedi paspēj ziedēt, jeb viņi tur visu nograuzuši līdz ādai, līdz pelēkai zemei!

Rītu – zāļu vakars! Silts arī ir, kā labos Jāņos! Varbūt pat – rītu mazliet līs, arī kā labos Jāņos.
Vēstule šodien no Birutas. Arnolds laikam vairs nav pie dzīvajiem. Viss tur ir pārmainījies, visi nomiruši.
Cita krāsa dzīvei, cita dzīve. Itkā nav dabīgi izaugusi no iepriekšējās dzīves. Kaut kā ar varu pārtaisīta, dabīgā augšana izjaukta. Protams – jaunie kas tur dzīvo – to nejūt un tā nedomā.
„Uz palodzes klusu aug puķes”. Bet kas tur zvana? Zvana laiks plūzdams pāri nemitīgi (citu aprakdams, citu ārā celdams).

23. jūn. 1992.

Zāļu diena. Drīz būs vakars.
Neesmu noplūkusi nevienu puķi. Neesmu izspēlējusi kādu līgo dziesmu – it kā kaut kam spītējot (kam?) neesmu atļāvusies nevienu izjūtu iejūtu par šo dienu.

Vienmēr es vēl pieminēju. Šodien es esmu cieta un beigta. Lai! Cik ilgi var dzīvs palikt, ja esi nolikts nedzīvei. Ja, pret kaut ko liktenī (?) es saceļos, protestēju. Jo mēģināt vēl šai svešā malā, šai vientulībā, domāt un darīt kaut ko lai kaut ko atdzīvinātu – būtu jau lieli meli, gandrīz tā svētuma, kas tas bija, zaimošana, tagad, kad tik ilgi, tik tāli ir aizdzīvots, nav vairs kam, kā labā to darīt. Kādreiz savai un bērnu dzīves dzīvīgumam, to darīju. Tagad – jāatzīst – man nav īsti laimējies. Inesei, liekas, nav nekādas izjūtas pret tādu Jāņu dienu, zāļu dienu – drīzāk – kāda ironiska nostāja – jā varbūt arī, lai nemeloti no nekā nevar to uzburt kas ir bijis mūsos un bijis mūsu. Inesei tas arī vairs nekad nav tā bijis – tikai spēlēts un kam vairs spēlēt – ja dzīvo kaut ko citu.

Varētu vēlēties – lai Inesei vairāk tas nozīmētu – būt latvietei. Bet kā tas ar viņu īsti ir – es pat nezinu. Cik ilgi var kaut kas dzīvot kad – ja tā visu dzīvi – nav! Nav latv. zemes, ne īstu latv. cilvēku, ne kādas nākotnes solījuma ar to. Varbūt man vairāk vajadzētu ‘ielīksmot’ – bet es arī esmu – piekususi.
…Ar kādu briesmīgu spēku un skaļumu uzšalca līgo dziesma uz kuģa, kad mēs braucām prom – kuģa virsnieki – (angļi) amerikāņi – pacēla galvas iztrūkušies – kā sitiens gaisā uzsitās skaņas.
Tad tas vēl nebija nomaitāts, svešuma nomīts, tie bija Latvijā augušie latvieši. Jā – vajadzēja vairāk iet uz latv. sarīkojumiem – uz līgo vakariem. Tagad – te arī kaut kur būs – ned. nogalē, nevar jau darba dienā līgot.
Bet beidzot nelīdz nekas – daudzās emigrantu latviešu muļķības – ar ir palīdzējušas – nejust tik laimīgi savu latvietību.

Sīkumainība, patmīlība, visāda nenovēlība – un varbūt nemaz ne tik lielas naivas – tikai negribēta muļķība kas saēdusi tīro mantu – un to rakstot – es nenocietos, piegāju pie klavierēm un nospēlēju pāris līgo meldijas un izgāju ārā un nogriezu dažas rudzu puķes (tās mums zied!!) un dažas piparmētras…
– Esi uzticīgs līdz nāvei. –

… Un Inese tad nolaistīja dārzu un ienesa vēl ‘pulkstenītes’ – skaistās bet – ļoti audzelīgas nezāles – puķu dobes tuvumā tās nedrīkst laist, tad pārņem visu kā mežs. Var gar sētām tik atstāt tās augam.
Jāņu vakars? Nē.
Bet mazākais – ne apsmiets. Ir pieminēts.
Jāņos vajadzētu uz Latviju aizbraukt. Imants ir aizbraucis? Labi!

Ziedi, Jāņu zāles uz galda
Logu rūtīs skaidras ūdens lāses
Zāļu vakars lēni paver durvis
– „Zini, pļavas visas ziedos – 
Tur ap birzi naktsvijoles, dedestiņi
Lejā skalbes, stiebri
Upes pureņi dzeltenie
Pļavas, pļavas!
Durvīm apkārt meijas.”
Nē, durvju nav ne meiju
Pļavas, pļavas
Nedzu lauku nav, ne dārzu...
Jo tuvāk tuvojos
Jo dziļāk rūgtums ēdas.
Vai mūžam svešumam būt? 

24. jūn. 1992.

Jāņu dienas rīts. Maigs lietus. 
Naktī bija tāls bargs pērkons, 
ugunīs debess laistījās tik mirkli, 
bet miegs bij salds un bargums 
izzuda, naktī maigi lijis.

25. jūn.

Vakar vēstule no Pamšes – taču Jāņos kaut kas.
Šodien ļoti bēdīgs, nelāgs gara stāvoklis. Neko darīt. Nekur likties. Vai kādreiz man būs vēl tur savs zemes stūris? Ko es ar to iesākšu? Vecums klāt. Būtu agrāk viss nācis – kad vēl ko tur celt un taisīt… Vai vēl varēšu aizbraukt? Un ko tur atrast? Visu svešu, pārvērstu. Vai labāk nepaturēt atmiņā to kas bija nekā izjaukt arī to neatgūstamo pasauli. Liekas – ja viņi to klēti būtu atlikuši atpakaļ vietā – varbūt tur apmetoties, noliekot ‘pekeles’ – varbūt varētu kādu mājību sajust? Varbūt. Varbūt ne.

28. jūn. Svētdiena, sīks lietus.

30. jūn. Otrdiena. Lietus.

Vakar vēstule no Leitīša un no Tonijas Krūkas, šodien (?).
Sēņu nav. Par aukstu.
Rītu Kanādas 125 dzimš diena. Šodien iebrauc ‘Kvīne’ atklās savu statuju – kas jāj uz zirga. –

{Protams, drebēdami mēs braucām steidzāmies pāri tiltam ––- [continuation of leaving account]
****}

1. maijs 1992!

Inese nosūtīja Ļaudonas pagasta valdei (priekšsēdētājai Dz. Birnei) visas kopijas no Ķikuru mantošanas papīriem, arī vēl no manas pases. Es nosūtīju Ķ.+ S. vēst. I un II grām. Birnei.
Izstaigājos saulē, bet nejutos viegli. Laistu puķu grēdu. Vāvere rakājas.
Acs atkal iekaisusi – nevaru īsti lasīt – tas ir, sargājos pārāk lasīt – bet ko citu darīsi? –
Kokiem tik maigi zaļas lapas, varētu salātos apēst, domāju. Tad atcerējos – kāpuri jau ēd. Mēs visi cits citu ēdam, no sīkākā līdz lielākajam un visu dienu citcita ēšanas ķēde. No tās mēs nevaram izbēgt.

Cik daudzi jau viņi aizgājuši
Mani tuvie.
Kā varu es tik ļoti te būt.
Koks šūpo zarus es skatos un skatos
It kā tie šūpotos manā sirdī
Manā visdziļāk slēptā dzīvībā
It kā mēs dzīvotu vienu dzīvi
Mūsu dzīvība viena tā pati.
Ak, to sakot atsalstu
Mēs tik šķirti tomēr. 
Koks klausās, beidz šūpoties?

Piektdiena 4. maijs 1992.

Vēstule no Dzidras + daudz fotogr. Vēstule no T. Krūkas. Vēstule no Janas Tesarovas – no Čekoslovākijas – literāte, dabūjusi manu adresi no K. Streipa, lasījusi manu ‘Viesnīciņu Lalaila ielā’, paticis, lūdz ja varētu aizsūtīt kādu m. grām. Tesarovai nosūtīju Kaimiņu un Tu prasi citu daudz vairs nav….

Otrdiena 5 maijs. Silts. Silts.

Vēstule no Ata ar foto no ģimenes.

Šai stundu aiziešanā
Ir laime tāda
Kas novalda uz vietas
Domu zirgus
Apstādina
Un Tu velti gribi izprast akmeni.
Ir tikai dzīva diena
Lai arī aizslēgta.

6. maijā 1992.

Nosūtīju vēstuli Rudenājai + In. guļ kart.
Inese atveda daudz ceriņus – salauzusi kādā ‘tukšā lotā’ visa māja smaržo kā vasarsvētkos.

7. maijs. Pēkšņi vēss – un 2 mazas sīkas pilītes lietus.

Montreālas apkārtrakstā – Ziņotājā – Mazutis šķendējas par jauno brīvo Latviju – valdība ‘tizla’ – viss nelāga. Mazliet izklausās pēc tāda pintiķa politiķa.
Ierakstu kompūtorā, tas ir rakstu tieši kompj. stāstu – Parkā. Nevaru nojaust, kā uzrakstu. Bet tas nu būtu tāds ‘vilcienā lasāms’ stāstiņš, kā to Pamše saka.

8. maijs 1992.

Nosūtīju J. Tesarovai Tiltu un Artavu. Lai lasa. Citi jau arī sūtīs, lai esmu pietiekami ‘reprezentēta’!
Iestādīju ‘wallflowers’ ko kaimiņš iedeva, un vienu kušķi neaizmirstuļu. Iesēju gar sienu – saules puķes, pie sētas – kāpējpupas (atlikušās no pag. g.) un zemos puķu zirnīšus. Nu – kaķis dara savu – rok un mēslo, vāvere – rok un ēd, noēd ko tik redz. Bet – lai, saimniekosim visi!

11. maijs 1992.

Sniegs sniga kādu stundu. Protams tad – pazuda. Pārstādīju 2 ‘bērnīgos’ spider stādus lielākos podos. Ceru ka augs.
Vēstule no Freijas, atradusi ‘Kara atraitne’, stāsts par kuru Sarmas vēstule teica – tas mans labākais stāsts. Negribās šodien lasīt cauri. Atsūtītās 2 Silkalna kritikas izlasīju – tad dūša apšķebināta – var viņš plēsties par tām garumzīmēm! Kaut nu reiz būtu pamēģinājis rakstīt kompjūtorā – bet ja neraksta visu grāmatu – tad neuzzinās cik daudz kļūdu taisa. Un manā Madonas stāstījumā arī atradis nelabus teikumus. Es pati brīnos – vai es tā uzrakstīju? Ne īsti teikuma nelabuma dēļ – bet vai es par to tā rakstīju, par Tēva nošaušanu ‘no lieliniekiem’. Gandrīz jāsalīdzina mans raksts kompūtorā ar Madonas grāmatas rakstu. Bet man tās grāmatas nav. Un ko – tas līdzētu, ja tur kas citādi ierakstīts. Citā teikumā Silkalns saka – man un Šķēlei stils labs, kā jauno rakstniecēm….

Jau arī tur viņam jāpiezīmē man kaut kas nelabs? Ko viņš ēdas manī? Sakreņķējos lasot, piesēdos atkal pie scrabble – un mans pretinieks uztaisīja – 400! Vinnēja reiz visus 7 burtus izlikt, tad vēl šo to extra lielu. Es arī turklāt 300 uztaisīju – ļoti varena spēle!

Rakstu Atim vēstuli un prāts skumīgs par Latvijas braukšanu, par zemes atgūšanu. Kas vēl tur jādara? Atis šķiet, ļoti labs cilvēks – tāds pats kā viņa tēvs – Kārlis Bleiva!
Kā dzīve tur var zaļot, būt dzīva, laimes pilna, īsta dzīve – bez manis, bez tiem kas bija ar mani tur? Kā varu es būt un būt? – Nē, par to man nav ne šaubu ne brīnumu – ka es varu būt un būt. Mazliet, jā, diezgan daudz, ļoti daudz šaubu un brīnumu – ka es esmu kļuvusi – veca vecene! Un vēl redzot to (foto ar Tāli) es tam neticu un domāju ko citu…

12. maijs, 1992.

Vēstule no K. Zvejnieka – mana grāmata ir ‘salikšanā’ un koriģēšanā – varēs iznākt vasaras otrā pusē! Neticami kā tas nu iet ‘kā pa sliedēm’. Prasa pēc virsraksta. Kā to saukt – nezinu, nezinu!
Es patiesi liktu:
Sīki mazi žagariņi, paši pūta paši dega!
Iznāk par garu? Divās rindās O.K.
Sīki mazi žagariņi
Paši pūta, paši dega.

13. maijs. Naktī vēss līdz 0. Saule atkal.

Briesmīgā mēslu kaste – Kalgarijas dienas avīze! Grūt tiek to lasot. Vai tāda ir pasaule tagad? Laikam ir. Naži, duršana, šaušana jau no skolas laika. Tirgus un meli. Varbūt tomēr – šī nejēdzība ir tikai – avīzes, mūsu preses (svētās, labās ierīces) seja! Savelk visu nelabo kopā, pļekš un izpušķo, atkārto un muld un muld. –
Nosūtīju vēstuli Atim + Es un Talis un grupa pie Zariņiem.
Vēstule gara laba no Dzidras.

16. maijs 1992.

Vakar vēstule no Pamšes + foto no viņa un (laikam) Māras Zemdegas. Pamše nosvinējis 75.g. jub. Izskatās – agrāk ‘pazītais Bonvivāns’. Vēstulē viss labs par mani Madonā etc. Un manu ‘Suni’ atkārto radiofonā. Būšot iespēlēts Ineses ‘teipā’. Labi. Pamše kaut ko vēl ‘piedzejo’ par kaķi un vientulību. Viņi ar Māru lasa dūšīgi mūsu Ķ. + S. vēstules. Dace ir ‘teikusi runu’ par mani Madonas muzejā un tā arī būs iespēlēta priekš mums. OK!!

Pirmd. 18. maijs.

Nosūtīju vēstuli – K. Zvejniekam un karti – Freijiem, sveicot ar mazbērnu un pateicoties par avīžu rakstiem.

Otrdiena 19. maijs 1992.

Nosūtīju ‘Kara atraitni’ un ‘Kā zāle’ tas – ir stāstu par kaimiņu ar aids – Rumbergai ‘Trejiem vārtiem’. Nosūtīju vēstuli Dzidrai. Vēstules no Rudenājas un Daces.
Iestādīju 2 zariņus (vienā podiņā) no ‘aivijas’ kam bija rudenī izaudzētas no ziemsvētku ziedētājas puķes.
Nemiers.

20. maijs. Vēss un līņā!

Soļo uz priekšu un ceri – būs labi!
Cik ilgi ļauj soļot, cik ilgi cerēt
Gaudot un gausties neder
Labā dzīvē, labā kaktā ielikts
Nekūpini nelabu smaku
Soļo tālāk un ceri – būs labi, ir labi.
Ir labi. Labāk kā cerēts, kā pelnīts.

––––––

Lūk, Tev šinīs lapās aizgājušo sejas, tie
Vairs neatnāks. Labo dodi tiem, kas
Te. Pirms tie aizgājuši pirms tu
Aizej. Smaga debess jau no tā.

Dzidrai jau 21 – dzimš. d.

Te vēss un līst sniegs un kūst.

Domas klīst tālu, ļoti tālu apkārt pasaulei. Turp un atpakaļ, meklē mājas. Māju nav. Nav tur, nav te, nav tur, kur bija.
Dzīve izžūst kā lietus peļķe bet kaut kas aug apkārt. Tu ej un nevari tur ieiet, Tu stāvi, nezini kustēties.

Atmiņas izblāzmo te vienu te otru pasaules stūri – Tu gribētu tur iet, bet tā tur vairs nav ko Tu redzi tur uzblāzmojam. Tas bija. Jā, bija, vairāk kā tu tad redzēji. Bet Tu nevarēji redzēt vairāk, tad Tu būtu jau kur tagad, kur nekā nekur vairs nav – no mājām, ko Tu meklē. Tas bij tik sen.
Tas sen – dzīvo tik tuvs Tevī, tik tuvs kā nesen, kā šodien. Tu ieej tur un Tev jānāk atpakaļ.

21. maijs 1992.

Pateicības vēstule no Gulberga par grāmatu ‘Ceļa akmeņu raksts’ – un kartiņa – zilie kalni ar 3 klintīm kas skatās un sauc…

Trīs klintis – (trīs māsas?)
No ziliem kalniem no zaļa tāluma sauc
No dienām zudušām ar zilu dārdēšanu
No kalna uz kalnu ar sauli un 
Ūdeņu straumēm no turienes sauc.
Nevar aizsaukt vairs
Nevaru aiziet aizslēgtos senos krastos
Pilnam neizietos, īsos brīžos
Caur dzīves miglu skatītos kā redzot
Kā neredzot, mīlot un nezinot ko?
Ak, gar manu logu mirušie staigā
Vai mani tie sauc ārā no šīs ielas
Uz ziliem kalniem ar klintīm ar
Ūdeņiem ar vējiem sauc?
Puķu sēklas mazos podos sēju
Pie durvīm ko nolikt kur putni
Pāri un projām sauc
Es teikt tikai
Trīs klintis no ziliem kalniem mani sauc
Guļ zili kalni kārtām
Zili mūžības arumi
Neizieti mani sauc.
Gar logu te mirušie staigā
Un mani sauc ārā
No šīs ielas ārā sauc.

24. maijs 1992.

Svētdiena. Bijām ar Ilja ģimeni sēņot – murķeles. Beidzot es arī uzgāju sēņu vietu un salasīju savas 10 (vai tā) labas murķeles. Acis noreiba visu rītu meklējot un neatrodot – tad pēcpusdienā dabūju to prieku izbaudīt – ka sēnes ir, nāk, rādās, atrodas. Bija skaista diena – ne karsts ne auksts un piemācies tad pussaulains, bez vēja – lodā pa mežu, lēni, apdomīgi un skaties, skaties. Laba diena – laba atpūta, bez nepatīkama nekā, mierīga. Izsilu visa cauri siltumā, saulē, gaisā, meža vēsmās, kalnu gaišā dzidrumā.

.

.

25. maijs. 1992.

Gars klejo sausos kalnos
Kur neatsaucas pat atbalss
Bet laiks iet vasarā
Kā citkārt.
Un Tu darbojies
Kā citkārt gaidot ka
Viss raisīsies kā citkārt.

Kaut kur ir jābūt atslēgai
Kas atvērtu durvis
Uz to kas aizveras.
Varbūt tā citā pusē
Vidē citā
Jo kā gan ilgās dienas darbs
Var pazust tukšumā?

Vēstule un foto – no Roņiem!

27. maijā 1992.

Beidzot silts un pēc lietus vasara.
Nosūtīju garu vēstuli Pamšem runāju laikam vai tikai par sevi…
Sagatavoju sūtīšanai Dacei – Madonas laikrakstam – ‘Par pīlēnu’ un ‘Vasara’ (Er. Adamsona piemiņai)
No lapas –

Eju pret mūžības vārtiem
Tu esi jau aiz tiem –
Ne man vairs ko kavēties
Ne steigties
Viss vērties akmenī.
Dzert vēl sauli?
Jā to, vēl to.
Ne tas manā ziņa cik ilgi
Dzert vēl sauli.

––––––––

Nu šai dienā līst
Vasaras lietus līst
Šai dienā debess silst
Vasaras saule silst
Kā senāk, vasarā
Kā tais vasarās.
Vai nākas novīst
Godīgi vīst šai dienā?
Citi vīta arī tur
Ziedētāju neredzēti vīta
Viss ziedēja un vīta 
Tais vasaras dienās.
Bet Tu ziedēji tikai ziedēji
Un viss ziedēja
Tur tais vasarās, dienās.
Vīta bērzu meijas
Vīta rīta pļāvums – siens
Viss ziedēja, viss vīta
Tavai ziedēšanai
Tais dienās.

Dilans Tomas esot sarakstījis simtiem dzejoļu kas paliek un sarakstījis simtiem dzejoļu kas – nepaliek.

„It kā saulē lietus lijis
Vakar bij un šodien nav...”

{Es mīlu mežu. Jau kā bērns klīdu mežā,
****} [published in Būs skaista diena as Mežs]

28. maijs. Silts.

Nosūtīju Birutai B. 3 kopijas no grāmatām – Kaimiņš, Uz tilta, Aiviekste. Visu rītu ķēpājos ar iesaiņošanu – noplēsu vecās zīmes, salāpīju ‘maisu’ – maksā $14 – velns parāvis – Nosūtīju vēstuli Dacei + ‘Par pīlēm’ un ‘Gājiens caur mežu’ ar nosaukumu ‘Vasara’ – par Eriku Ādamsonu, kas nav nekur minēts. Ieliku čeku bankā – viss padarīts – pacēlu 1 centu no ielas, sāku pārstādīt Āfr. vijolītes – viena beigta. Otru stādīšu vēlāk. Daudz noņemšanās ar grām. sūtīšanu.

Debess neatbild
Zemes ceļi mēmi
Ziediem piepildās
Gaida lai Tu ņemi
Nejautājot tos.
Bet Tu nereibsti vairs tā.
Slepus jājautā
Vienmēr jaunībā neatbildētais.

{…meži šūpoties… [continued]
*****}

Neveicas runāt. Varbūt kādreiz citā brīdī. Godīgi darīts darāmais šai dienā, lai arī tas melnais ikdienas darbs ne radošais. Bet jādara arī tas. Un tas paņem dienu.
Un nu ir vasara – jau otru dienu (lai gan tikai maijs) debess ļauj mazliet izšķērdības, bij lietus, un siltums un zari visapkārt šūpojas zaļodami, līgodami – viss aug, briest, stiepjas. Zari šalc aiz logiem. Man ausis šalc visu laiku, tagad tas vienojas, sakūst un ir dzīvīga labsajūta. Ak, mūžīgās pavasara jūtas. „Tik neraksti par pavasari!” Nē, Dylan, nē. Tu ari nerakstīji, tu nesauci to vārdā, tik rakstīji par visām tām dzīvības sulām un slēptām saulēm. Man vajadzēja mīlīgāku vēstuli rakstīt Pamšem. Bet neuzrakstīju. Uzrakstīju – draudzīgu vēstuli.

29. maijs. Lietus.

Sirds, vai kas tā par citu asu sāpi. Īsu brīdi tikai – ziņoja kādu nebūšanu – izrādās tikai lietus, labs vasaras lietus, gan vēsāks kā vakar saule.
Pārstādīju Alpu vijolīti – sen to vajadzēja – tā jau ar ziedpumpuriem – nokrita podu ņemot no aivijas apvijuma – un stāds ārā – tikai tad sadalot redzu pumpurus. Varbūt dzīvos. Liekas visi pārstādījumi izdevušies – par mazo kaktusu vēl nevar zināt, bet ceru O.K. Pasts nenāk. Labi ka vakar aizgāju nosūtīt ko gribēju – šodien viss mitrs, nevarētu iet. Absolūti – nevaru domāt kaut ko uzrakstīt. Te par mežu sāku runāt. Varbūt tas jāizstrādā.

Tā kā sirds nikni iedūra – tad ir jāpadodas, jāiet lēnām. Gribētu Dzidrai piezvanīt, bet jātaupa.
Austrālijā es tomēr biju – ‘izvārgusi’. Tālais ceļš, laika pārmaiņa vēl trakā jūrā ieskriešana – viss nokausējis. Viena un viena es esmu apskrējusi šo pasauli – cik lidojumu bijis turp, atpakaļ, apkārt. Un brauktu tūlīt atkal ja nauda tā būtu. Uz Latviju it kā mazāk sāk kārot braukt. Uz tukšo zemes stūri. Pa mežiem sēņot gribētu un ogot – bet vai tur ir vēl tie – viesmīlīgie meži? Kaut pa tiem vēl paklejotu, ja tie nebūtu pārāk pārvērsti.

Lēnām ejot dienas aiziet tik ātri.
Pirmdiena un atkal
Jauna nedēļa sākas
Nav vecā vēl nodzīvota. 
Ķert satvert gribētu
Bet vēju tver 
Kas aizslīd pāri.
Laiks šūpojas bez jēgas
Prāts stājas
Tik izbrīns neatstāj
Izbrīns....

31. maijs. Svētdiena.

Viņa kustības bija vieglas un balss pilnskanīga – ļoti viss mainījies? Bet nostāšanās tur – tas nevarēja būt gadījiens. Kā es nekā neredzu, kad es tur staigāju. Šī uzmanība (?) dara labu. Dod dzīvību. Es apraktais.

Kārtu kārtām ar atsacīšanos
Apkrāvies, noslogojies
Un ja nu soli vēl spertu
Ietu ārā no sprostiem.
Ziņas ir īsas un ātras
Kas tās sūtīt un lasīt prot
Būs jau atšifrējis
Pēkšņo maiņu – 
Jeb vai tā jau tā zem sūnām
Dega dūmojot – un īsi
Uzliesmoja.