Ceturtdiena 1. augusts 1991.
Nevienas vēstules. Nebij arī avīzes.
Nu ir tas laiks.
Nu jākaļ tas laiks
Kad jāsanāk
Paliekamo reiz
Visiem
Dieviem un bezdievjiem
Jauniem un veciem
Kā skudrām vienuviet
Citam dzīvot citam mirt
Lai viss paliek savākts
Samūrēts neizkaisīts.
2. augusts 1991. – piektdiena.
Šodien pienāca tā lielā ziņa – vēstule no K. Zvejnieka – man!!
Piešķirta vienbalsīgi no 3 spriedējiem J. Jaunsudrabiņa balva! $1000!
Nu beidzot es varu laimīgi pasēdēt. Beidzot uzkārpījos tai kalnā kur tie labie! Tas Saliņa pirksts lielum lielu darījis. Viņš jau 30 gadus atpakaļ jūsmoja par maniem dzejoļiem – un tādēļ es viņam sūtīju savas grāmatas – kā viņš citādi zinātu, ka es rakstu, tikai ar publicēšanos iet dumi. Un Austrāl. Latvieti te neviens nelasa, kur visu laiku nāca mani raksti. Ja viņš nebūtu teicis lai sūtu J.J. fondam, ja es nebūtu sūtījusi viņam savas grāmatas, ja Inese man tās nebūtu taisījusi gatavas, ja es nebūtu rakstījusi, ja Dzidrai nebūtu tik labi zīmējumi grāmatu vākiem, ja Mazutis nebūtu tik silti ieteicis pirkt kompjūtoru – u.tt. u. tt. Tas viss ir kaut kā cits aiz cita noticis – un nu es esmu tai ‘prominento izredzēto’ pulkā saka K. Zvejnieks.
Aiz visa labā prieka nāk vēl tāds ne tik labs prieciņš – ko nu Silkalns ar savu izsmejošo kritiku! Bet varbūt viņš nemaz tik nelabi to nedomāja, kā tas izklausījās. Viņam jau arī jātur augstu sava kvalitāte kā asam, gudram kritiķim.
Ak labais Saliņš! Un labā Nora Kūla arī! Un labais Juris Silenieks – kuru es nepazīstu. Tie visi sprieduši un man piesprieduši!
Un nu ir jau vakars, 7 p.m. un es gaidu Inesi – lai mazliet varētu dalīt savu prieku!
Ak, ir jau gan prieks! Visiem tiem kas mani lasa un saka labus vārdus – tas būs arī gandarījums, drošinājums viņu domām par manu rakstīšanu. Un austrāliešiem par viņu labo manis audzināšanu, lai arī pēdējos gadus viņi mani it kā pametuši… Bet es jau arī prom no turienes nu tik ilgi!
Nu – kaut nu vēl veiktos pastrādāt!
Šorīt gāju nosūtīt Freijai vēstuli, kad mūsu pastkastītē jau bija K. Zvejnieka vēstule. Zināju ka tā nes to ziņu, tikai – nezināju labo, vai nē.
Aiznesu iemest Freijai vēstuli un tikai tad nācu mājā – vēru vaļā Zvejnieka ziņu. Un – tā nu es sauļojos!
Tomēr sasteidzu visu prasīto un nosūtīju Zvejniekam – arī vienu ‘Tu prasi patiesu stāstu’!
3. aug. Sestdiena.
Un viss ir kā bijis.
Un es pūlos justies – ka nav kā bijis.
Nu – varbūt taču ir labāk! Ir labāk!
Tikai jātaupa peniņi tāpat (vai tiešām?) un jāmēģina rakstīt. Labi. Labāk. –
Tikko ieradās japāņu studente Mana. Izskatās ļoti jauka!
[Photo: Message on the back: “Pretty woman and pretty girl… My family in Canada. Mana. Aug 23. ’91]
Un man ir skumīgi – nav ar ko izpriecēt savu prieku! Kaut zinātu vai Gailīte vēl dzīva un spirgta – tā priecātos līdz. Reiz viņu apciemoju – nejauši, spontāni, aiznesu pudeli vīna, ko viņa noglabāja varbūt ‘bērniem’, jo mums negribējās dzert. Un kad es gāju prom pār pilsētu bija liela, skaista varavīksne – Gailīte vēlāk kaut ko teica – ka Ķikuriņš bijis un par to skaistā varavīksne. Viņa ‘man ticēja’, lasīja manus dzejoļus un mēs gājām kopā uz daudz teātriem. Ak, tagad tāds tukšums, toreiz tas vēl nekas sevišķs nebija – iet draudzīgi, bija un arī vēl par maz no dzīves. Bet tā bija dzīve. Un no tās pašas dzīves arī vakardienas lielā labā ziņa. Izkļuvusi to labajā pulkā!
Ak, labais svešais Saliņ!!
Tu redzi tāpat kā Freimanis, kā Sarma. Kad man tie zuduši, Tu vēl esi man atradies! Ak, es bagāta, bagāta!
Un kad es tā viena te pasēdu – tad vakar piedzīvotais lielais prieks atkal atnāk klāt un es skatos, skatos savas istabas sienās, puķēs puķu podos un ārā aiz logiem koku galotnēs un debesīs.
Zaļa vasara! Vasara.
Kur es varētu iet? Nekur. Iet ar acīm pāri koku galotnēm.
Svētdiena 4. aug. Ļoti silts! Karsts!
Mana – japāņu meitene – glīta un jauka. Šodien – (pēc pusstundas) būs prom uz savu grupu.
Kur es varētu iet? Nekur. Vakar biju parkā – un varētu (kaut varētu) sagudrot stāstu tam faktam – Caur parku izgāja policists!
Biju atkal turpat parkā brīdi. Bet laiks ļoti nogurdinošs.
Tagad vakars. OK. Nolaistīju savu dārzu – aug, zaļo – vai ziedēs saules puķes? Vē – karsts arī jau 7 pm.
[Photo: Michelles’s daughter, Barah trying on Mana’s kimono]
Holideja 5. augusts. Saule! Saule!
Svētdiena. Lēni soļi pa visu māju no vienām durvīm līdz otrām. Viss tukšs un kluss. Mīļākie ciemiņi tāli – nevar atnākt. Reti sagaidīt tos atbraucam. Piemiņa par tiem tik staigā līdz lēnos soļos pārsoļojot kluso māju. Ak, laimes ir tomēr tik daudz! Bailes kā bagātniekam par saviem dārgumiem. Cik maz to, cik lieli tie!
Ak, ja Tu būtu te! Ja Tu reiz būtu te! Iztēlei jāpalīdz – Jau it kā Tu būtu te! Tu un vēl kāds un vēl kāds Tu. Tu, un citi arī dārgi, bet mazāki Tu!
Un domas pārslīd no viena uz otru, no cita uz citu un istaba ir pilna un sirds kļūst pilna. Svētdiena izplēš spārnus pār laiku, pār telpu – jūru. Pār jūru apstājas saulainā laukumā, un satrūkstas no tā kā tas bija, iekrīt tur – kā tas nu ir. Un jānāk atpakaļ uz tālu malu. Te vēl, ja nu arī tur, nu, arī tur – ciemiņi kurus svētdiena atnes, iztēlē sēdina tos apkārt, liek dzirdēt.
Tu, tu viens labākais dārgums, Tu visdrošāk vari ierasties kādā svētdienā. Padarīt daudz dienas par svētdienām.
Klusumā soļi pārstaigā māju no vienām durvīm līdz otrām. Manas domas, mani vārdi daudz ciemiņu sasaukušas. Klusumā sadzirdu viņu balsis.
Vēlāk.
Pagalam mana klusā svētdiena. Nobijusies, neveikli jūtos:
Noņēmu tel. klausuli, lai neviens nevar zvanīt un Inesi modināt – lai viņa izguļas, šorīt pirms te veda japānieti uz viņas kampu. Un Inese kā parasti nāk klusu – es nepaspēju nolikt klausuli un atiet no galda – Inese aizdomīga – kas? Nedrīkstu teikt ko darīju, lielākais agrais zvanītājs jau Nelsons, domās Inese ka es to gribu aizdzīt. Tā – ne šā ne tā diena turpinās. Inese saviebusies. Es sarāvusies.
Pagulēju 10 min. saulē. Es nevaru taisni uz cietas vietas izstiepties, sāp – mugurā tā muguras sāpe. Jāloka tā, jāguļ stiepjoties taisni uz grīdas. – Tomēr – sasilu saulē un ‘palocīju kaulus’. Nezināju agrāk, ka man ir kauli.
Vakars. Un miers ir atgriezies, vēl gan nezinu – ko teikt G. Sal.
6. augusts 1991. Otrdiena (vakar holideja)
Nosūtīju G. Saliņam ‘Tu prasi’ + vēstuli, karti
Ko citu! –
Nosūtīju vēstuli Dzidrai.
‘Laikā’ ir G. Saliņa dzejolis par Mudītes Austriņas miršanu, ceļā, Latvijā, pie Cēsīm.
Vasara un viss labāk kā jebkad bet es nevaru pieķerties darbam. Visu dienu – nav laika! Visa diena dota un es nevaru sākt neko, nezinu ko un kā. Jāsāk ar vienkāršāko – ar ‘reportāžu’ – stāstu par to kas norit manā acu priekšā.
Dzeja virmo koku lapās
Nenāk manos vārdos
Diendienā virmo zaļi
It kā nekad neredzēti
Un es skatos, skatos.
7. aug. 1991.
Slinkums pilnīgi ēd nost!
Nē! Šīs sejas, kas uz mani skatās no visām neiespējamām vietām, dzīvas, izteiksmīgas, cilvēku, dzīvnieku un mošķu (?) sejas – kas tās ir un ko tās nozīmē?
Tikko es domīgi kaut kur sāku skatīties – kāda skatās man pretī. Nupat – no puķu poda zemes – nikna suņa (?) galva – acis vien kvēlo – kā tas var izveidoties no ikdienišķām lietām, sīkumiem. Pieliecies izpētīt – līnijas un punkti izlīdzinās, izmainās nevainīgā ikdienas lietā, kādā virsmā, vielā. Atej atpakaļ uz vietu no kuras to ieraudzīji skatāmies, to seju – tā ir turpat atkal. Šis suns šorīt skatās ļoti dusmīgi!? Man – jāstrādā? Jāraksta? Protams. Bet man nav par ko rakstīt. Nekas pats no sevis nenāk – un spiest kā domrakstu J. Āboliņam??? Laikam – būtu jāspiež!??
Saki man kaut ko!
Man jādzird kāds vārds, balss.
„Vībutnīte, papardīte” Tu saki
Tas tik ļoti skumji, ko saki,
Es jūtu, es redzu
Roka Tev lēna, neceļas ar alus kausu.
Vībutnīte pār mūžu nolīkusi.
Karsts. Biju, izgāju caur parku. Tur nekā ielīksmojoša. Vasara, karsta. Vasara.
Ko meklēju? Ko gaidu?
Jau visu sagaidīju
Vēl nav gana
(Lieto provinciālismu, teica
Pr. Endzelīns)
Slinkums pilnīgi akmenī sakalis
Ledū
Vasaras karstumā sēdi kā ledus
Gabals, bez dzīvības, varbūt
Tomēr kusdams, pilēdams
Aizpilēdams no savām dienām
Un nevari pakustēt
Iet meklēt kādu dārzu ko
Laistīt savas dīkas izkušanas plūdos.
Nākot garām noplūcu vienu puķes sēklotni no kaimiņa izmirušā dārza. Dzeltenās kliņģerītes sēklotni. Varētu kaut kur iesēt.
{Mūsu kaimiņš ir pagalam. Lēnām sāk mirt. No tās slimības neviens vēl neesot izveseļojies, tikko varēja lasīt žurnālā. Un nevar palīdzēt, nevar ne runāt un mierināt.
Viņš bija, (un ir vēl) tik labs kaimiņš. Labs jauns cilvēks, liels, stiprs. Kad viņš ienāca mūsu priekšnamiņā un teica – ka viņš griezīšot savu mauriņu un pie reizes varētu nogriezt arī mūsējo – viņš piepildīja pašauro priekšnamu, tik liels, augstu līdz griestiem, īsajās biksītēs viss zeltains un sārts līdz sarkano matu galiem gandrīz ne kā cilvēks, kā senu tautu dievs. Tēls zeltā kautrīgs pieliecies ātri, novilka smilšainās sandales to pāris soļu dēļ, vien mūsu jaunremontētajā mājā.
Nogrieza mūsu mauriņu arī, jo tas bija jau pāraudzis un es viena mājās nezinātu ko ar to iesākt. Pamācīja sagrābt nopļauto zāli lai tā pikos savēlusies neizgalētu mauriņa saknes.
****} [published in Būs skaista diena as Kā zāle]
9. augusts, 1991. Karstums!!
Bija zīme – ka man jāiet pēc pakas – izlamājos – domāju ka Kult. Fonds manas gr. atsūtījis – pa visu karstumu aizgāju uz pastu – Dzidra atsūtījusi 2 lielas pakas – Ķik. + Sarm. vēstules jādomā, vēl tāpat kā no spiestuves Amerikā, toreiz sūtītas. Jābrauc ar mašīnu atvest. Ko ar tām grām. darīt? It kā – te nevaru pārdot. Un kas viņas arī pirks? Ja pirktu – never mind – pārdotu arī kādu…
Varēs sūtīt kādas uz Latviju, Pamšem… lai liek Sarmas muzejā. Izcepu tomēr to blueberry cake! Laistīju dārzu – saules puķes tik aug un aug – kad paspēs ziedēt?!
Pēc karstās dienas
Vakara vēsāks maigums
Mazliet auklē
Tomēr viss kā miglā
Domas apslāpušas
Neiekustināmas
Kā pārgurumā krituši zirgi
Acis tik glauda kokus un mākoņus
Nebeidz glaudīt.
10. sest. Mazliet vēsāks (no rīta)
Atbrauca Mana. Atbr. Michele + Bara vakar vēlu – tās nesatiku. Trauki nomazgāti un tas ir labi, karstums ir mani padarījis nespēcīgu, gurdu, apātisku, slinku. Gandrīz vienīgais ko gribu – liec mani mierā, atstāj mani vienu!!
Šī ikdienas cilvēku satikšanās un blablabla ir tik nevajadzīga man tagad, šķiet – kā cilvēki var sviest prom savu dzīvi? Tik reti kāds vārds ar nozīmi, jēgu – viss tukša pleperēšana. Bet tā tam jābūt – tie kad dzīvo savas spēka dienas – nedomā ka viņi ko iznieko. Visa diezgan.
Brokastis paēstas kopā ar visiem. Un kas paliek no tā? – Nekas. Kāds peldējis aukstā Kanādas upē, kāpis kalnā – nu tas OK. Es arī kāpu kalnā un tas bija ļoti skaisti. Es arī peldējos kalnu upē – un tas bija diezgan riskanti – ūdens auksts, tik straujš ka nevar kājās noturēties ne ārā tikt – rāpo ķerdamies pie glumiem akmeņiem līdz tieci krastā.
Svaigas zivis – var laikam dabūt tikai Austrālijā – varbūt tagad vairs nevar?…
Vēsāka diena beidzot. Koki tāpat virmo lapu drebēšanā vēsmās. Viesu ‘pilna māja’ – bet tie nav mani viesi. Vieglāk un vientuļāk. –
„Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos Tevī…” – runājot par viesiem un vasaru – ieskanas senās vārsmas no jaunības šūpošanās dienām. Taču laikam – šūpojos. Un varbūt šūpojos tā arī vēl tagad. Rakstu vēstules, gaidu vēstules, domāju varbūt braukšu uz Austrāliju, varbūt uz Latviju. Tur gan maza cerība un arī mazāka vēlēšanās zinot Ķikurus izpostītus, un viss apkārt tur droši vien pārvērties. Ko tur es varētu satikt – kur bij lauks tur mežs, kur mežs tur tukšums. Arī Zemdega apmēram to raksta…
Un ja es ietu pa visiem šiem ceļiem
Ārā aiz veikaliem un restorāniem
Aiz visām šīm picām un hamburgeriem
Un dzelzceļpiestātnēm un pārbrauktuvēm,
Ietu un ietu, es nonāktu tur pāri robežgrāvim...
Tukšā laukā, vecainē, atmatā vai
Tomēr tīrumā, varbūt kartupeļu lauciņā.
Kaut kam jel tur būtu jābūt.
Ja visu viņi ir aiznesuši kaut ko tie būs
Likuši vietā. Viņi visu liek muzejā
Taupa kultūras sasniegumus.
Ak, rūgtās vērmeles uz manas mēles.
Kaut kas ir citādi
Kaut kas nav saprotami.
Kur pazudušais dēls lai nāk mājās?
12. augusts.
Atkal nāk saule – vakar visu dienu lietus. Lielais karstums beidzies?
Gaidu savu dienu – kad arī Mana aizies – ko gaidu? Vispirms mieru savrupību – tad varbūt kaut ko pastā. Gaidu savu dienu, skatoties kokos, debesīs, lasīt kaut ko, varbūt aiziet staigāt to pašu mīto ielu, parku. Kā mani cilvēki traucē. Tas jau sen tā.
13. aug.
Vakar Inese ‘skrūvēja’ stīgas (do!) un Mana klausījās – un Do uzlabojās! Labi.
Tikai es jūtu ka es nemaz nevaru panest cilvēku klātbūtni – gaidu tik, kad visi prom!
Pastā – nekā. Un es gaidu, gaidu. Ko? Kaut ko. No Latvijas – Pamše, Atis… jā nu vairāk tur arī nav, kas pēd. laikā nav rakstījuši.
No Dzidras, no Rubenes varētu būt! Un kur tas Ķikulis – nesūta naudu par Aivieksti!! Jāliek ‘uguns pie pakaļas’ kā Dr. Whatsthename teica.
Saliņš arī kādreiz rakstīs, viņš varbūt vēl Latvijā. Un viņš jau vienmēr atsaucas. Nu es atkal viņam uzbāzos ar savu pēd. grāmatu – bet lai viņš zina visu par mani, varbūt jāaizstāv savi labie uzskati par mani. Tad lai zina visu.
Un negribās kustēt. Tagad arī tā Mana mazliet traucē – ne īsti traucē – tomēr dara visu norobežotu.
Un tā arvien kaut kas –
No rīta liela rasa
Pusdienā par daudz karsts
Vakarā – tie mazie pistriķiņi –
Tā čigāns nevar sienu nopļaut!
Bet koku lapas virmo
Un viņu saules pilnā dzīvošanā
Līdzi ir Tavs tālais tuvums.
Skatos lapu zaļumā
Tur pāri līdz tā aizsniegšanai
Mājo Tavs tuvums.
Skats tur aizejot ceļā satiek Tevi
Tikpat gaisīgi, viegli kā
Lapu virmošana, nesaprotami
Mūžīgi, zūdoši.
Cilvēki skrien zem kokiem
Trenē savus ķermeņus.
„Run and die healthy”.
Gaidu vakariņas (mans uzdevums sakārtot un ielikt cepeti krāsnī – beidzies).
Sēdu, lasu kādu sievietes rakstītu grāmatu (Inese it kā ņem to vērā – kas rakstījis, sieviete vai vīrietis, man tas bijis vienalga agrāk, kad lasīju senās mūsu un ziemeļzemju rakstnieces – tagad es arī sāku ievērot to…)
Sēdu pie loga un šad tad paskatos debesīs – nāk negaiss un izklīst un nāk atkal. Es vēlos lai nāk. Ārā nevarēs sēdēt, nebūs vairāk to viesu, kas nāk visu dzert un sēdēt ārā.
Sēdu un brīnos, ka pēkšņi jūtos tik labi. Visu dienu nebija šī miera.
Jūtos labi ka smieklu balsis skan no otras istabas un man gar to nav – daļas. Man nav jāamizē neviens, nav nekas sabiedrisks jādara, lai gan mājā ir viesis – mazā japāniete. Inese pārnāca no darba, viņa ir ar japānieti, man nav nekādu pienākumu. Un ir labi, ka japāniete Mana (tieši tā viņu sauc) šovakar nespēlē klavieres. Sēdēju te par tuvu klavierēm kad viņa spēlēja. Viņa spēlē labi – ievērojami laba technika (varbūt labāka kā man kādreiz bijusi, jeb tas tikai tai Šopēna Fantasia tā – kur ‘kvartāli uz trioļiem’ – jaunībā es tādus nevarēju novaldīt).
Viņa spēlē labi, ļoti ātri, ļoti skaļi, visu vienādi, visu pareizi, pēc notīm kā automāts – kā jaunībā spēlē! Dažas vietas izklausās gluži labi. Bet ilgi nevar klausīties. Nu te vēl nāk tas – ka japāņi (un ķīnieši?) spēlē ļoti labi (Banffas koncertos tos dzirdēju veselu gadu) un brīnum tīri mechāniski, ne dzīvīgi – organiski.
Vai var spēlēt organiski?
Vai kompozīcijā ir tikai – notis?
Es domāju – mūzikā nav tikai notis un ir jaizspēlē tas, kas tur ir vēl bez pasāžu skrējieniem un trilleriem. Japāņi tos izved brīnišķīgi – kā kristāla krelles. Šī Mana spēlē arī savā ziņā ļoti smagi un ātrums viņu rauj accelerendo tā, ka beigās iekrīt kā sienā. Viņa ir jauna. Jaunībā tā spēlē. Ko citu – ātrumu… vakar viņa nabaga turkus turku maršā satrieca beigās aulekšojot trakā skrējienā – neviļus smējos. Un Šopēna noktirni – (to 9.) kreiso roku viņa klapēja zemnieka (?) smaguma gaitā, tas ir ne ātruma vai lēnuma ziņā – bet smagā, skaļā bang bang visu pārspējošā kreisā rokas, pavadījumā – tad arī man izbrīnā nāca smiekli. Es nekad agrāk nebiju smējusies par kāda spēlēšanu.
Japānas iezīme jeb tikai jaunība? – Abi kopā.
Jaunībā mēs tā kapājām mūziku, vecumā – mēs ko – gauduļojam?? Varbūt. Un vidū tie īstie varētāji koncertmeistari – apmēram tāpat. Tomēr viņas, japānietes, piesitiens ir apaļš kā kamols, noturēta skaņas vibrēšanā, lai ļoti skaļš asi nākdams bet muzikāls, novaldīts, ar mīkstiem stipriem pirkstiem piesists ‘uz vietas’ un skan, vienīgi sabaidot ar savu stiprumu, skaļumu.
15. augusts.
Saņēmu laipnīgu sirsnīgu vēstuli no K. Zvejnieka – atsūtījis to visu kas man būs avīzēs, sakārtojis ar ievadu tad 2 spriedēju kritikas par mani, beigās mazliet biogrāfija.
Godalgotas ir it kā (?) vis 3 grāmatas ko aizsūtīju – Aiviekste, Tilts, Ceļa akm. Nu ļoti labi! Un liels prieks!
Esmu 15. ‘izvēlēto’ skaitā, tur tad ir 10 sievas un 5 vīri.
Godalga – par prozu. Tur ir arī citi, tāpat kā es, vai vēl daudz vairāk dzejnieki kā prozaiķi – bet laikam jau visi kaut ko rakstījuši arī prozā.
16. aug. 1991.
Šodien japānietei viesi – 5 citas japānietes, viena spēlē piano – burvīgi, ļoti labi! Nemaz ne kā ‘japānis’ – bet īsti ar mūzikas izjūtu un ļoti, ļoti varīgi! Brīnums (kāds tas pie dumiķiem rodas) kā viņas rokas var izturēt garo Griega koncertu – visu cauri tik briljanti un labi, vēl tikai mazliet pēc notīm skatoties – citādi jau gandrīz gatavs koncertam ar orķestri. Feins meitēns. Grib arī būt profesionāla pianiste. Varēs arī. Viņa nevar nostāvēt nost no klavierēm un piesitiens nekož ausīs lai nāk arī skaļums FFF!
Un man kļūst ‘žēl jaunības’ – bet mani postīja apstākļi.
Ja nupat es nebūtu dabūjusi savu J.J. balvu un Saliņa, Kūlas, Silenieka vārdus – man patiesi sāpētu sirds.
Bet – es dabūju! Un šorīt vēl ejot ielā (uz Safeway) es domāju – esmu piepildījusi tēva un mātes cerības uz mani – tēvs pacēla augstu mani rokās un teica: „Tu būsi rakstniece!!” Māte vēl kad jau dzīve pusceļā un grauza mani teica: „Tev jāraksta!” – Te nu tas ir noticis. Ko vairāk? Nekāda mūžīga slava nav jāgaida, ne to kāds var sagaidīt.
Esmu piepildījusi viņu cerības, vēlmes, nojautas.
Savādi tomēr. Izlauzījos citās mākslās zīmēšanā, mūzikā – un tomēr nepazudu rakstniecībai, tomēr nepazudu. Izcīnīju. Bet kā Saliņš saka – …tas man nāk tik viegli… varbūt tā ir – kaut kas man ir dots lai varētu – arī Bārda to teica – „Kas Jums, Jums viegli…” it kā es darītu to, varētu to, ka tas jau manī ielikts, ne tā ka Vāverei, Neboisai – kam pašai tas jātaisa – (viņš teica).
Bet neviens no turienes, kur visu devu, rakstīju, sūtīju – neko man nepalīdzēja ne ar jaunas grāmatas drukāšanu ne balvām.
Tikai pati aizrāpos, Inese palīdzēja – Saliņš dzirdēja, juta, deva padomu nākt prasīt, rādīt sevi.
Nu – to es te nemaz negribēju gaudot…
Liktenis beidzot nav mani pametis.
Inese vēl tikai it kā nenogruntējusies savās varēšanās. Kas viņa īsti jādara būtu? Rakstīšana? Kritika! Gudra visas mākslu un literatūras pasaules vērtēšanu rakstot? Viņai ir dota lielā vērtēšanas, redzēšanas talants. Viņas veidojumi mākslā – it kā nav ‘atrasti’ un viņa grib vēl tikai jaunu un jaunu un to kas jau ir – tas jārāda būtu vairāk, biežāk visur – bet izstādes dārgi maksā un ko tas dod – ja nevar dabūt īstu atsauksmi! Var jau – viņa ir dabūjusi – Montreālas izstāde bija ‘masveida saviļņojums’ – bet materiāli nedod iespēju turpināt.
Nu – lai dzīvo, redz, atrod kas to nomierina.
Slava ir tukša lieta, bet īsti labi tanī atrasti vārdi, domas kas nāk tad no cilvēkiem – ir siltas, labas.
Tomēr vēl arī – no tām var dzīvot tikai gars, miesa prasa savu jumtu un maizi. –
Vēstule no Anerauda – viss viņam kārtībā biogrāfijām.
Nemiers un arī traucējoši apstākļi – viss kā es kaucu ir – vientulība un tad tās atkal ir par daudz.
Tas pats 16. aug.
Nosūtu vēstuli Dzidrai.
Un – nevaru neko rakstīt kad burzma apkārt – un tomēr – neviens jau mani netraucē!! Bet – ‘nezinu kur likties’. Un šodien pilna māja japāņu – ko varētu no tiem mācīties? Viena ļoti laba pianiste bez sevišķa japānisma, vai tikai mazliet – mazliet klāt šī – mechanisma.
Un nu pēc 2-3 stundām labā mūzika ir jau tā pati klimperēšana, kad iet carui teiksim, Mocarta sonātām visām – pēc kārtas – tikai kādas ziņkāres dēļ, (lai arī sava nošu lasīšanas pārbaudes dēļ) – japāņa un jauna rokās tā kļūst sausa klimperēšana, varbūt ne tikai japāņa rokās – katra, varbūt katra rokās, kam rodas tāda ziņkāre un spējas ir iet cauri – tikai mūzikas tur vairs nav.
17. aug. 1991.
Silts. Saule! No 12 būs Mana prom – tad paspēlēšu – what for? Tāpat vien.
Mana sāk spēlēt Šop. (9?) nokt. – šausmīgi! To viņa īsti klapē, sit un dauza. Un nav ritma nevienā taktī. Nu viņa to arī vēl nemāk, tādēļ arī viss nekontrolēts. Bet – briesmīgi! Viņa var tomēr arī nedauzīt – viņa tikai neizjūt ko dara.
Grūt te nosēdēt manā krēslā, pie šī trača! Jo tālāk jo sliktāk. Viņa tomēr prot mācīties – spēlē to gaisīgo gājienu daudz reizes no vietas, līdz visas notis izskaidrotas.
Kur man jāskrien, ka tāds nemiers?
Kā ieslogots ikdienas ritmā. Nu – kad Mana būs prom un dienas nebūs tik karstas – varbūt kaut ko padarīšu rakstot. ‘Būšu nogatavojusies’…
Gribot negribot, nedomājot
Domas aiziet pie Jums
Kā aizsietām acīm, īsti neredzot
Nāk atpakaļ, iet atpakaļ.
Vai kāds mani apsveiks vai izliksies ka nekā nezina, un, kas man ar to daļas, teiks. Es arī neapsveicu Bērziņu, savas grāmatas krustmāti – nezināju kur viņa ir, varēju teikt. Par tālu prom. Es arī esmu tālu prom. Kreišmanei sūtu grāmatas – neceļ ne ausu, nezin kur palikusi. Tāpat Gailīte – nu tā slima, veca. Vēl par apsveikšanu varēs runāt tikai pēc 2-3 nedēļām. Ko man tas dotu – kādi vārdi? Tas – no kā tie nāk. No Freijas nāks un tie iepriecinās. Citi, ko man citi. Zariņš pabrīnīsies, tāpat Silkalns. Kāds, kas kādreiz ko labu par mani izteicis, (deklamējis man) tas būs apmierināts. Adelaidiete būs priecīga – labs materiāls ko pievienot viņas piezīmēm par austrāliešu rakstniekiem. Freimanis, ja būtu vēl Freimanis dzīvs! Ja būtu! Tad jau sen varbūt kaut kas būtu līdzīgs noticis. Bet nu – noticis ir, tikai nav kas priecājas.
Sarma, Freimanis, pat N. Luce – beigti, miruši mani draugi. Līksma Ķirpe kas labi izteicās par m. rakstiem – tā varbūt dzīves nocietināta…
Kreišmane – ko Kreišmane? Varēs justies bēdīga. Ko – Šķēle? Ko – slavenā Neboise? Kāds jau arī papriecāsies – vecā Ozoliņa! Gulbergs pateiks – aha, malacis vecā Ķik. Varbūt – visi būs mazliet iztrūkušies – kā mēs to nezinājām?
Būtu interesanti (?) ja Silkalns būtu vēl par manām 2 gr. kaut ko ‘gudri’ izmuldējis, nāktos kāpties atpakaļ kā zirgam kas iebraucis neceļā… Viņa – ‘tie pašizdevēji’, tiem vajadzētu ņemt kādus ‘rakstu labotājus’, tās apšaubāmās autoru pašpublicētās grāmatas. Piesārņos tīro izdevumu lauku, profesionālo izdevniecību ražu…
21. augusts.
Uzskatīju Tevi
(Pēc gadiem, pēc gadu gadiem)
Un izbijos it kā Tu būtu apstājies
Grozījies uz vietas, kāpies atpakaļ.
Nevēlējos lai Tu būtu ko saglabājis
Vēlējos lai Tu būtu vienmēr licis
Jauno vecā vietā –
Taipat laikā – es meklēju seno Tevī
To atrodot jūtu tā stagnējumu.
Vai maldos, saki, ka maldos.
Tu saki to kodes un rūsa neskārušas.
Un man bail no tā
No tā stāvēšanas
No Tavas stāvēšanas.
Un pēkšņi viss liekas tukšs un lieks, un vienaldzīgi domas klīst apkārt, nezina ko vēlēties, ko gaidīt, ko solīt. Un palasot Laiku – šo runāšanas jūkli, negribās ne pat acis turēt vaļā. Uz ko? Uz ko?
Tad varbūt Tava godīgi vecīgā seja – varbūt vēl cerība kur pietverties – varbūt tomēr Tu vari ko teikt, ko norādīt, kur vērsties. Nevar jau izputēt un nevar arī apstāties, kaut kur jau jārodas tālāk – tāpat kā vienmēr, varbūt vieglāk tā bez tuva sapņa. Nekas nav ne gūts, ne zaudēts, tāpat nezināmā priekšā kā vienmēr.
Tu esi bijis godīgs, uzticīgs līdz nāvei tam ko sācis, iznesis visu pielijis pats ar akmens smagumu no sava nesamā. Laimīgs. Arī laimīgs. Izziemojis dzīvi izziemojis, cerīgi turi sevi pretī likuma lēmējam, savam valdītājam, radītājam.
Raudi? Arī raudi? Nē – nav par ko, nav laika raudāšanai, nav iemesla, visu iznesis, nosargājis.
23. aug. 1991.
Nosūtīju Dzidrai vēstuli – ne šis ne tas tur.
Laiks liekas – nav tik karsts.
26. aug. 1991. 10.15 a.m.
Nosūtīju Tālim uz 18. dzimš. dienu 80 USA $.
Mana 3.30 am. Aizbrauca. Nezin kādēļ es arī teicos celties – nodūlēju nakti!
Bet aizejot uz banku, rīta gaisā O.K!
Vakar ziņās – Mulroneys atzīst Latvia Free and independent – un uzsāks ekonomiski sadarboties.
Bushs vēl nogaidīšot, noskatīšoties „Ko viņi dara”?
Gorbačevs arī vēl kaut ko kārtos pirms piekritīs.
Hurray for Malroney!!
27. aug. 1991.
Dzidra piezvanīja – visi baltiči tur selebretījot. Gan viņu austrāliešu Bobs Hoks vēl kavējoties – „lai Bushs iet pa priekšu”.
Hurray, Molroney – negaidīji (vai tā Tev tik izdevās?) ka izgāji pirms Busha??
Nu, es arī gribētu selebretīt – bet it kā – tikai jāsāk darbs, jāsāk strādāt, jāstrādā, jāstrādā…
Jāsēj rudzi, jāsēj kvieši
Jāsēj auzas kumeļam
Lai var braukt kur purvi, meži
Vieglu riksi kamanās.
Kā nu mana selebreišana saskan kopā ar Latvijas brīvības selebreišanu!
Un ko nu mēs dzejosim kad vairs nebūs ko žēloties un nebūs ko cīņai mudināt. Ko nu mēs runāsim?
Par pienu, krējumu un zīmaļu, raibaļu, brūnaļu, jā brūnaļu, slaukšanu dzejosim? Cukurbietēm un cukurfabrikām un citām saldām lietām slavas vārdus teiksim? O, sauksim lai dod mums tirgus, lai augsti vērtē mūsu dzidro un mūsu sviestu. Ak, kādi laiki būs pienākuši bez kaujas saucieniem uz lūpām siens būs jāpļauj pašiem, un pašiem vien tad gan, lielais kaimiņš nu varēs pļaut vien savu.
Tā tā brat, brät, brät…
Vējš iemetas kokos, nāk nakts
Tumst agri, naktī būs lietus.
Lai līst, zeme izkaltusi
Ieplaisājusi līdz pusei
Ieplīsusi, lai līst.
28. aug.
Tik tā.
Nu domās tā vien uz govju slaukšanu
Uz cukurbiešu kaplēšanu
Kartupeļi jāecē ar steigu
Un kad Vītrags varēs nākt
Pieninieks lai atved pastu.
Mātes balss pār visu
Un Vilma, Jānis
Duksis ierejas pa vidu
Kāds no viņpus upes sauc.
Visi visi tie zemē nogrimuši
Citi izauguši no tās
Sveši vēl ļoti sveši
Bet kādiem tur jārušinās būs.
Kartupeļi jāvago ar steigu
Un siens, siens
Kamēr vēl pieturas laiks.
Kaut kur stāvu
Kaut kur skatos
Kaut ko satveru un turu
Turu izglābtu no visa.
Nosūtīju (īsu) vēstuli A. Zemdegai.
Sest. 31. augusts 1991.
Saule un silts, par daudz silts.
Saules puķe atver ziedu – beidzot! 11 bij no iesētajām izaugušas. 4 nogrieza kas? Kāds tārps – cutter’s? Vēl ir 7, 5 lielas, 2 mazākas un vienai, kam bija tikai galva nogriezta ir 4 zari ar sīkiem pumpuriem. Līdz ziedēšanai netiks – tiks? Kas zina. Jau apnicis gaidīt viņu ziedēšanu, tās aug un aug pāri sen cilvēka augumam. Nu beidzot viena ver savu saules ziedu.
Iespējams ka mēs ar Inesi brauksim ‘pa zemes ceļu’ uz Vancouveru.
Tas būtu skaisti! Inesei nav par grūtu braukšana un es labprāt vēl redzētu veco ceļu viscauri – gar Kamloopu, Hopi etc, etc. Kājas gan sapamptu no sēdēšanas – bet es jau sēdu arī te stundām katru dienu. Man ļoti derētu tāda izkustēšanās – varbūt mostos kāda doma kādam rakstam, kāda vēlēšanās runāt –– O, dear!
Tagad svešums apkārt ir kļuvis lielāks kā nekad vēl –
Austrālijā vairs neviens (vai tā apmēram) nedomā par mani, es vairs tur nepiederu tiem, tiem savi jauni rakstnieki, ļaudis, ziņa. Un man arī vairs Austrālija nav tā kas bija, kļuvusi lieka, tikai ar atmiņām vēl viņā gribētu paklejot, atpūsties no svešām vietām, tur tomēr – pazīstamās vietās, lai arī jau ataugušas prom no manis.
Ta Kanādā – ne cilvēku ne īsti vairs mīlētu vietu, nekad patiesi – mīlētu vietu, tikai atmiņu dēļ vēl kādās vietās varētu paklejot – nekādu saistību, sakņu, mīlestības. Nekādas mīlestības. Varbūt svešo dakterīti es mazliet mīlēju, šo to ceļā mīlēju – lai varētu dzīvot. Bet nekāda tuvuma, ne draugu ne radu, ne kādu kas par mani ko domātu. Ne no manas ne no viņu puses nekā dzīva.
Latvijā? Pāris laipnu vārdu no cilvēkiem kas ņemtu, ko no sava darba dotu, bet – kam nav arī nekāda liela vajadzība pēc tā – ieliktu kaut ko kādā muzejā – tā viņi runā.
Man nav vairs nekur vietas, īstas mājvietas, gaidītas…
Man jāceļo tālāk palikušais ceļa gabals kā svešiniekam, kas pieticīgi, laipnīgi priecājas par tām dienām kas uztur dzīvu, kas ļauj dzīvot un tad mirt kā kokam mežā.
Ak, man varbūt kādā vietā rakstīs kādu atvadu rakstu, kādu rekviēmu, tādi ir jāraksta tiem kas paliek, par tiem kas aiziet.
Man vēl divi bērni. Man ir viņu sava pasaule. Man ir daudz, lai mierīgi varētu iet līdz galam.
Un domājot un runājot to, man aizmirstās – ka visā pasaulē vairs nav man mājvietas, draugu vidū. Viss izkaisījies, aizvēries, arī jau iebrucis zemē.
Inese nogrieza zāli mūsu un arī kaimiņa dārzā. Bijis priecīgs – labi. Lai viņš nejūtas noraidīts.
Karsts laiks atkal, jau otrā diena par karstu.
