1 jūnijs 1991. sestdiena. Silts.

Mēs ar Inesi brauksim uz Banffu – atklās kāda Montreālieša izstādi. Mēs abas ar flū. Bet it kā jau pāriet.
Kas nabaga kaimiņam? Zaudējis 30 mārc. svara, plaušu karsonis. Bija prom liekas vairāk kā mēnesi, vakar grieza zāli, palūdza extention kord. Viņš bāls un sīks. Brīnišķīgi veselais sarkanbaltisārtais stiprais cilvēks. Kā Olimpas dievs! Vai Aids? Nabaga labais cilvēks! Tik stiprs kā viņš bija – varbūt izturēs.

Es nedzīvoju, es sapņoju par Latviju, par saviem rakstiem, par G. Ko sapņoju? Sapņoju, skatos logā, kā zilās, zilbaltās debesīs starp zaļām koku galotnēm slīd lidmašīnas kā zivis. Tieši kā zivis! Skatoties upē, ūdenī, protams nevar tik (īsā laikā) tik daudz zivis redzēt. Vai arī tikai mazās mailītes. Bet lidmašīnas ir kā lielākas zivis, ar spurām un visu.

2. svētdiena.

Ļoti grūta flū – klepus, vēl kakls sāp – ‘karstumi ņem’, galva iesāpas.
Tagad vakars – izniekota no slimības kaut nu rītu labāk. Un – tas droši vien no tās izlekšanas no mašīnas ļoti asā kalnu vējā – līdz kaulam! Un es vēl grozījos tur domājot – bet saule. Vienmēr ‘dēļ svaigā gaisa’ es dabūju nelaimes. Un nevaru reiz iemācīties…

3. jūn.

Viņi gāja pa saulainu mežu. Pa meža ceļu ar smilgām. Bija vasara. Viņi bija jauni. Bija mierīga silta diena. Mežs dažuviet lapu koku, rets, ar zaļiem krūmiem saulē. Dažu viet egles sastājušās tuvu abpus ceļam.

Viņi gāja mierīgi. Bija svētdiena.
Runāja tikai pa vārdam viņi vēl bija gandrīz sveši.

Viņš pieliecās viņai tuvāk un teica kaut ko. Viņa papurināja galvu. Viņš vēl tiecās viņai tuvāk. Viņa izteica „Nē, lūdzu”. Viņš neuzstājās. Viņi mierīgi soļoja tālāk. Viņa juta pateicību viņam, juta tuvību. Jutās labi lai arī mazliet nobijusies. Nē, viņš nebija ņēmis to ļaunā. Viņš domāja, viņš liekas – saprata pareizi. Viņa, ļoti jauna glabāja savas lūpas kādam citam. Viņa glabāja tās kādam veterinārārstam. Tā skūpsti bija viņai pirmie. Tie nebija bijuši ļoti reibinātāji, mulsinātāji. Tie atstāja vilšanos. Tomēr, tie bija maiguma pilni, gaidot, cerot. Domājot ka tas dos vairāk, dos visu.

Viņi gāja mierīgi tālāk pa meža ceļu. Ceļa gabals nebija garš, tomēr vasaras lēnā dienā pietika laika. Lai arī – par maz, par maz tur bija laika.

„Jūs esat kā ozola zīle. Brūna, visa brūna”. Jā viņa zināja, ka ir visa brūna vasaras saulē iedegusi. Viņa vārdi viņai patika, palika prātā. Vai viņa darīja pareizi teikdama nē, lūdzu! Tikai vēlāk viņa par to kādreiz domāja un nezināja atbildes. Otrs skūpsts reti tā saņēmējam reti kad ir pilnvērtīgs, tas var būt ass vai slābani mitrs. Bet viņš nebūtu skūpstījis ātri kā zogot.

Viņš mierīgi teica „Es gribētu Jūs noskūpstīt”. Mierīgi, kā vas. diena un ceļš caur mežu bija mierpilns. Varbūt tas būtu bijis neaizmirstams skūpsts.

Vēlāk viņa par to domāja – viņu būtu skūpstījis liels dzejnieks, jauns skaists dzejnieks.
Bet viņa nekad tomēr nevēlējās lai būtu ļāvusi tam notikt. Bija labi tā, kā tas bija.
Viņi varēja lasīt pa kādai meža zemenei, pa puķei un lasīt egļu skujas viens no otra matiem.
Viņi gāja lēnām caur saulainu meža ceļu.

Ceļš izbeidzās un viņi apsēdās zaļā zālē draugu pulkā. Tur viņš pievirzījies viņai tuvāk, izstiepās uz muguras zālē un ielika galvu viņai klēpī. Kodīja smilgu, skatījās augšup viņas pieliektā sejā. Viņai bija jāsmaida un jāskatās viņam pretī.

„Skaista seja,” viņš lēni runāja. „Tādi divi ceļi gar muti…” Tās bija viņas smaida rievas sejā.
Viņu draugi, paziņas, vecāki vīri skatījās viņos. Kas notiek? Kas notiks?

Nekas nenotiek. Nekas nenotika. Bija vasara. Viņi bija jauni. Viņi jutās labi. Īsu brīdi. Meža ceļš nebija garš. Vasaras pēcpusdiena nebija gara. Brīdis bija tuvs un īss. Viņiem bija jāceļas un jādodas uz staciju, uz vilcienu, uz pilsētu. Jābrauc mājās, atpakaļ ikdienā, darbā.

Viņai nebija jādodas uz pilsētu, viņa vadīja vasaru laukos. Viņai bija vienai jāsoļo vēl viens ļoti īss ceļa gabals caur mežu. Drīz nāca krēsla, ilgā, ziemeļu vasaras krēsla.

4. jūn. 1991.

Nosūtīju vēstuli Norai Kūlai. Pirms dažām dienām saņēmu vēst. no Kūlas.
Atceries to teicienu ‘prātu izkūkojis!’
Gandrīz nu to varētu teikt par mani – esmu tiešām kā prātu izkūkojis – sapņoju, nestrādāju, nevaru uzrakstīt ne vārda. Gaidu, gaidu nezin ko, vakardienu? Jā, to gan. Gan arī nezin kuru īsti? Tikai – blank lapas! Ko lietot, ko pildīt!
Ceriņi smaržo. Inese saplūkusi, ielikusi vāzē. Brīnumlabi turas jau trešo dienu.
Izmazgāju (uzmopīju) virtuvi un izcepu burkānkūku! Jau krietnu daļu apēdu. Ļoti laba.
Laikam nejaukā flū būs uzvarēta. Pāris dienas gan jutos kā galīgs kroplis.

Ceturtdiena 6. jūnijs. 1991

Nosūtīju Aneraudam Aiviekste + Tu prasi. $7.
Kas lēni nāk tas labi nāk – tā teica. Nu lai ir tā!

Piekt. 7. jūnijs.

Vasaras mākoņu pilni logi
Dienas spožums sauc ārā
Jaunas lapas spīd, šūpojas, spīguļojas.
Aujos, steidzos
Bet ceļš kausē tāls un tukšs
Ne vairs ciema ne mājas
Ne kāds nāk pretī.
Viss aizbiris, aizaudzis mežs
Bet tur, kāda balss,
Kā vālodze mežā
Kāda balss, kāda
Balss, tur kāds
Lauks vai zied šai mežā.

9. jūn. Svētdiena.

Izgāju ielā – indiāņu pāris iet garām – sieviete nostājas man tuvu pretī – prasa, lūdz. Jauna, laba izskata, veselīga sieviete.
Eju tālāk kāds pusmelnais, melnais paiet garām – nošņācas kā kaķi aizdzenot. Beautiful Calgary. Uz parku nav ko iet – tur nabagi un indiāņi nāks virsū kā odi, tie lodā visu laiku gar malām, kamēr jaunie vidū spēlē savas spēles un skrien pa ceļiem un brauc ar divriteņiem – zaļojošie un trūdošie slāņi.

13. jūnijs, ceturtdiena.

Nosūtīju vēstuli Aneraudam – par 2 vienādu grāmatu sūtīšanu. Saņēmu vēstuli no Rubenes – manu saraksti ar Sarmu – sākot lasīt – Veisberga un viņa. Rubenes doma: ka Veisbergas ‘Mans maigais jērs’ un man un Sarm. vēstules – esot 2 vienīgās mīlestības ‘romāna’ grāmatas.
Mana mīlestība gan tur apstājās neuzplaukusi – mana vajadzība pēc cilvēka palīdzības bija tā kas man lika turpināt rakstīt. Rubene gribētu zināt kā tas izbeidzies. Rubene ir mazliet ‘klaču’ sievele.
Vakar nobeigtā ‘puķu dobe’ – ar akmentiņu žogu – ir tik perfekta, ka es gudroju ko nu tai tīrā aplī varētu vēl stādīt?

14. jūnijs.

Vēstule – ziņojums tikai – no J. Brieža par Madoniešu sanāksmi 6. jūlijā Toronto. Grāmata arī būšot.

Vasara ārā, logā, aiz stikla
Vasara šūpojas, spoguļojas
Iet, aiziet
Kā svešiniece daiļa
Nenāk apsēsties, pasērst
Pie mana galda. 
Tomēr, vasara, vasara.

16 (?) jūnijs. Svētdiena.

Inese aizbrauca uz Edmontonu satikt Mary –
Es iestādīju 3 kartupeļus un 1 sīpolu! Vakar iesēju saules puķes! Ierakstīju comp. 1 Sarm. 1 manu vēstuli. Jāsāk atkal pamazām tās ierakstīt. Cilvēki tās lasot – ar interesi, Rubene teica – Veisberga lasot.

Vasara apkārt, uz pleca
Pērkons, saule
Lapu un mākoņu pulki.
Pirmā mīlestība, vienīgā
Īstā, labā
Atnāk vasaras dienās
Ardievas sakot.
Viņš vēl dzīvs, vēl dzīvs
Tāpat kā es 
Kad citi jau miruši 
Visi ko pieminu, kas atmiņā
Atnāk, ko atmiņa meklē
Visi jau aizgājuši
Viņš vēl tepat – tāpat 
Kā es. Vai jāiet viņu 
Satikt? Vai jāiet –
Viņu satikt?
Es arī vēl tā pati.

17. jūnijs. 1991.

‘Apkārtraksts’ no Toronto Preses biedr. Kanādas kopa lai iestājos viņos. Ielikuši manu stāstu ‘Kalpone’ – no Tilta. O.K.?

18. jūnijs otrdiena

Nosūtīju ‘Tu prasti pat. st.’ Tēraudai.
Biju bankā – Blaua’s un Kūlas čekiņi par 3 grām. – 38 dolāri.

20. jūnijs – lietus

Biju bankā ar mēn. čeku. Un biju S.W. Jūtos nestipra, lēni eju – un flū, savādi – kājas (no lietainā laika un flū) stīvākas un sāpīgākas iešanas sākumā. Tad ‘ielokās’ – haha! Pastā – nekā.

Tu man, ka pārāk dārga rota
Kas lepnumā un laimē silda
Liek galvu augstu celt
Bet baida, drebēt liek
Kad man to ņems –
Arī manu dzīvību ņems.
Pusbailīgi paklusām ar to 
Es rotājos.
Uzlieku un ņemu nost.

23. jūnijs 1991. Svētdiena

Istaba otrā stāvā, trīs logi uz dienvid rītiem, uz dienvidiem. Šī vasara pilna baltiem, viegliem mākoņiem, viņa diendienā sūta tos manos logos, viņai manas jaunības vasaru seja. Kā viņa to uzdrošinās? Kā es to uzdrošinos?

Koks, liels vecs koks, zarus tālu izlocījis šūpo tos manos logos ar jaunām zaļām spīdošām lapām, atrod tos rītos vakaros.

Mani prāti atrod Tevi ne gribot, negribot atrod Tavus vārdus, šūpo, plosa tos. Vējš plosa lapas, stipras nesaplosa. Baltu mākoņu rokas krīt zaros tās sargājot.

Tālums sargā manus prātus. Sargā un nenosargā. Un nosargā – tiem jāatgriežas, tiem vienmēr atkal jāatgriežas.
Vasara steidzas visam būs jātagriežas savā sākumā, jāatkrīt, jāpaliek.

Vēl vasaras otrā diena tikai, pavasars darbinieks bijis, daudz viņas darba paveicis, vasara līgo augstu, baltos mākoņos, šoreiz manos logos neatlaidīga, prasīga, uzstājīga. Savāda vasara, sen pazīta, sen zināta, sen prom laista vasara, lai aug, pāraug, cauraug, aizaug. Aiz viņas kupluma tās galu nevaru saredzēt.

24. jūnijs. Jāņi!

Nosūtīju vēstuli Dzidrai.
Jāņi! Katru dienu pārrakstu kompjutorā pāris vēstules, Sarmas un manas. Briesmīgi daudz viņu! Vai būtu vērts tās izdot?

25. jūnijā

Vēstule un čeks no Zemdegas.

26.

Vēstule no Dzidras. Kursā viņai kā liekas, iet labi. Kur viņa tālu brauc holidejās! Bet – jākustas ir! Jūtos šodien (26) spirgtāka kā pēdējās dienas. Iekaisums liekas pārgājis – un tas laikam dod vairāk spēka. Biju Safewayā, bet ne kur tālāk. Katru dienu pārrakstu komputorā pāris vēstules Sarmas un manas. Briesmīgi daudz viņu!!! Vai būtu vērts tās izdot??

Jūnijs, 27. Ceturt.

Vēstule no Anerauda sūtītās 2 grām. Aiv. + Tu prasi – saņēmis, (vienu sūtījumu…) prasa – foto grāmatai. Nosūtīju tūlīt foto – tādu, kas ‘skatās acīs’ no kompj. ne to kas Artavā.

28. piektdiena.

Gāju līdz Safeway – tikai lai izklaidētos – neizdevās, sarūdzis gara stāvoklis, tomēr ierakst. komputorā pāris lappuses. Pakaplēju ‘dārzu’ saules puķes izdīgušas – aug lēni.

Tāds grauzējs nemiers
– Kur būtu jāskrien?
Kaut vai pie indiāņa?
Patiesi?
Patiesi! Pie kaut kā dzīva.
Bet ne tā vien, ne tā vien pietiek
Tūlīt jau zināms
Un grauzējs grauž tālāk.

––––––––

Iestādi kartupeļus
Noecē tos bieži un gaidi
Un gaidi, bet ne dīkā stāvot.
Stādi, sēj vēl ko citu
Lai vairāk ko gaidīt.
Tavā ziņā sēt un stādīt
Bet uzdīgt un augt
To Tev tik gaidīt un lūgt
Un lūgt.
Ak, iestādi kartupeļus!

Sestdiena 29. jūnijs 1991.

Samērā labs gara stāvoklis, nodušojies, paēdis, avīzes visapkārt. Nekas sevišķi nav traucējis – veselība apm. o.k. Laiks viss satinies, apmācies, bez vēja. Uzdīgušās saules puķes mazliet zaļākas – tā tad lielākas. Vēlu gan sētas.

1. maijs 1991.

Nosūtīju vēstuli Dzidrai. Zaļums rādās!

Jūs mani pieradinājāt 
              pie saulsiltiem vārdiem
Nu gaidot tos vienmēr vēl vairāk 
              jau sāk salt
Ēnas nāk pāri segties
Vai glābties – atteikties gaidīt?
Aizliegt un ciest vēl vairāk
Kā izdomā reibt un zaudēt.
Varbūt var ilgi segties
Ar vārdu ko atmiņā glabā
Laika pelnos kā ogli glābj.

2. maijs 1991.

Nosūtīju vēstuli Birnei Ļaud. pag. valdē. Norādot adreses nepareizības…

3 maijs 1991

Vēstule + čeks, 249 – no D.V. Tēraudas, prasa vēl 10 Aiviekste un 10 Akmeņ. r.
Nopirku pudeli Austrālijas Lindemana, svinēsim ar Inesi vakarā! Kā viens cilvēks Skrastiņš var iegriezt otra dzīvē robu! Un cits nu Inese – to beidzot – pie beigām vēl salāpa.

Ja man nebūtu tie piedzīvojumi
Bet man ir,
Tie piedzīvojumi, ka kāds kas grimst
Kam ūdens jau pāri pleciem
Līdz zodam
Tam jāgrimst bez manas palīdzības
Jo ūdens man jau līdz zodam.
Bet manas acis sniedzas pēc Tevis
Atgriežas tur
It kā – nesaucot Tavas palīdzības
Un tomēr kliedzot.
Pie koku stumbriem apstājoties
Neviļus tiem pieliekot rokas
Tas – kliedziens pēc Tevis.

6. maijā

Inese nosūta Tēraudai 10 Ceļa akm.
Nosūtīju vēstuli Tēraudai, Inese nosūta 10 ex. Ceļa akm. raksts. {in new notebook}

{last page of notebook notes}

Norman Levine (Canadian)
‘Something Happened Here’ 8 short stories 194 l.p. $27.95.
Labas bez ‘liekas’ fantazēšanas turoties pie īsi izteikta laba novērojuma. Viņa citas grāmatas:
Canada Made Me
From a Seaside Town
Why do You Live so Far Away
Champagne Barn.        Arī jau tulkots varētu būt labs.
Paruna — Velns deviņi pāri pastalu noplēš līdz divi mīlētāji dabū viens otru.

Ģ.Gop. b. spried.
Ojārs Jēgens,                       ) (rakstnieki)
Biminita Bērziņa-Grunde    )
P.Jurjāns, A.Ozols, F.Sīpols, U.Sīpols – (Fonda valde)
Trav. Agent Quantas 1-800-228-2105
Australia round trip Vancouver-Sydney-Vancouver $999.
1-800-227-9246
Australia   Swain Austr. Tours?

7. maijā 1991. – otrdiena.

Nosūtīju vēstuli Dzidrai – lai sūta grāmatas šurp – Ķik. + Sarm. vēst.

Pastā absolūti nekā šodien.

Parkā tas pats kas parasti: jauni cilvēki – liekas kāda vid. skola – skrēja , apkārt un apkārt pa asf. ceļiem. Lielākā daļa gaišās drēbēs, kailiem locekļiem, jauni, spēcīgi, tīri, skaisti – kā eņģeļi kā dievi?

Kāds cilvēks garā mētelī – melnu galvu – rakājas pa atkritumu tvertnēm un liek mutē, ēd kaut ko. Iet apkārt pie visām tv. pēc kārtas, rakājas dziļi.

Bērnu dārza bērni pulkā ap sporta kāpjamo plastika torņiem – tie ar melnām galvām rāpjas līdz torņa galam, lielāki pirmie, mazāki neatlaidīgi pakaļ, vēl un vēl, tie ar gaišākiem cekuliem šūpojas vai spēlējas zemāk, mierīgāk, ne tik neatlaidīgi un ne tik augstu kā melngalvainie. Visi skrien, krīt, kustas savādā ritmā kas stostās, notrūks, sākas no jauna.

Daži suņi. Daži riteņbraucēji, viena vecene sēž pie viena parka galda. 2 veči spēlē kārtis pie cita. Dažas sievas ar bērnu ratiņiem.
Koki lēni neatlaidīgi plaukst, vēl ļoti sīks zaļums, tikko spraucas no ziemas pumpuriem. Pavasars parkā.

9. maijā 1991.

Nosūtīju vēstuli Guntai – par Austru, Jašu, Almu etc (2 l.pp. kompjūt.)
Rakstīju laikam ar niknumu — prasa lai atdodu Ķikurus, tik vienkārši — pameklē, vai tev nav kādi papīri par tiem… Ruķi paliekot otrai māsai. Vai, kad apskatījāt to postažu — iestādījāt kādu koku, kādu ogu krūmu? Mana tēva mājas, simtam reižu sapnī redzētas svešumā gandrīz jau pussimts gados, vienmēr bez īsti sava kakta, bez mājas izjūtas. Neklusināms rūgtums, nevarīgas, negribētas dusmas. Uz ko?
Šodien iznāca mana grāmata:
Tu Prasti Patiesu Stāstu.

12. maijs 1991

Mātes diena! Gaiša sajūta. Mierīga, gandrīz laimes sajūta, jā – kādas labas ģimenes laimes sajūta. Piecēlos 5! Uz galda – baltas īstās narcises, mazas, vēl pusplaukušas! Pārsteigums – jo domāju grāmatas iznākšana ir liela un pietiekama dāvana šai dienai. Tad veru fridžu – kūka! Ineses gādājusi vēl un vēl!
Jā – tomēr laimīga sajūta par manu grāmatu sekmēm un par Ineses darbu kas nav nu gluži veltīgs!

Sirds īsti nezin vairs
Vai tas ir prieks vai sāpes
Šai rītā kas tai jāņem
„Vai sniedziņš tā kā ziedi
Vai ziedi tā kā sniegs”
Vai tas bij ko viņš teica
Tas kas šai rītā zied?
Un sirds to nezin vairs
Vai sāpes tās vai prieks?
Bet pilna pielīst tā
Varbūt kā senā upe ar
Šai rītā pilna plūst
Un viņas pļavu grāvjos zied purenes.

Vakar parkā ļaudis sauļojās atvilkušies, atsegušies baltiem locekļiem laimīgie jaunie, un nemierīgie bērni – kāds sīks izstīdzējis puisītis nenokausējams spēlējot, sitot ar tēva mesto bumbu, gandrīz nekad tai netrāpot, skrien atkal un atkal turp un atpakaļ laukumā. Divi jaunas mātes ar pāris gadus veciem mazuļiem, vienai zeltaina meitenīte, otrai tumšs, ļoti tumšs, tumšāks kā vienas rases, gaišāks varbūt gaišāks kā otras rases – dūšīgs puisītis. Mātes sauļojas bērni skraida krīt, ceļas, rāpjas, smejas, skrien krīt, skrien krīt zeme tuvu viss turpat kopā.

Puisēnam pasprūk prom bumba, tā apstājas zālē, viņš nepūlas to atgūt. Bumba tur stāv visu mierīgo pēcpusdienu. Liela rozā bumba uz maigas jaunas zāles. Sudr.pelēks asfaltētais celiņš aizvijas gar to, no otras puses pelēks koka stumbrs, tikko manāmi siltāki pelēks, tikko manāmi sārtāks kā [..] noliecies uz viņas pusi. Maigi rozā bumba, ar savu rožainumu spēku stingrāk sakoncentrētu pret tās apaļuma vidū – rožaina bumba uz zaļganās zāles zem zaļganiem zariem.

Melnā virsjakā sieviete baltu galvu sēž solā un skatās skatās visu pēcpusdienu, tad ceļas un iet, iet pirms sārtajai bumbai jāpazūd no zaļās zāles zem zaļiem zariem.

Pirmdiena, 13. maijs 1991. Lietus lēns vakar visu dienu turpina līt šodien.

Inese šodien nosūta ‘Tu prasi...’:
2 Čaklajam
2 I. Auziņam
2 V. Vecgrāvim
1 – Silkalniem + vienu ‘Ceļa akm.’
1 – Rumbergai + 1     – ‘’ ––
Nosūtīju vēstuli Dzidrai uz dzimš. d.

14. maijs.

Nosūtīju A. Zemdegai Tu prasi + Tiltu.

15. maijs.

Inesei vakar nosvētīju vārda dienu!

Esmu kā upe 
Kas no lediem grib brīva kļūt
Bet nevar – jo ziemai pavasaris.
Bet rudens ledi kas to noslogo
Sakaļas ciešāk un ciešāk.
Tu mani nevari atbrīvot.

17. maijs.

Vakar vēstule no K. Pamšes, ļoti laba.
Bija grūta nakts – reimatisms kājās, atkal no pavasara vēja – vai visdrīzāk – no lielās vēdināšanas te. Te ir auksts un auksts un auksts – tas ir ‘manai personai’ –

18. maijs.

Ar flū gultā! Jau otru dienu kājas reimatismā (?) kā uguns sāp. Inese nupat ienesa vakariņām ļoti garšīgu viru! Viņa aizgāja ar Hubertu vakariņās ‘out’. Huberts teica būt pēc nedēļas (te bij 1 nakti) bet atgriezās jau šodien. Paliks ilgāk.
Sapņoju par braukšanu uz Latviju – grūt ticēt ka varētu vēl to izdarīt – pēdējā laikā ‘tā mugura’, ‘vēders arī’ un tagad flū! Bet aizvakar vēl soļoju līdz Safeway – vakar gan – lietus dienā mājā un tāpat šodien lietus mazliet un es visu dienu gultā. Really – sick.

19. maijā svētdiena. Apmācies. 7.35 a.m.

Piezvanīju Dzidrai – mācās, strādā dūšīgi! Manu 6. maijā izsūtīto vēstuli – nav vēl saņēmusi.
Gulēju labi, sāpes kājās vēl nesākas, bet ‘something’ urbinās viņās.
No Melb. universitātes prasot pēc manām grāmatām!?

No lielas laimes sāku staigāt
Siltā spožumā kā saulē kā miglā
Varbūt mākoņos.
Tad domāt sāku – kad jākrīt būs
No tādiem augstumiem, nē
Nē, ar prāta atlikumu paguvu 
Laisties vēl atpakaļ zemes vēsās takās
Paņemot tik atspīdumu uz sejas
No šīm mākoņu augstumu ejām
Paliekot ar mieru.
Ak, mīļais, no kādas laimes es atsacījos
Sava mazuma bailēs? Vai
Mākoņu sargāšanas bailēs?

––––––––

Vārds kas nekad nav viegli nācis
Man pār lūpām, nu domās
Par Jums
Tas atradās tik viegli it kā citāds
Tā vietā nemaz nevarētu būt.
Izlija kā Aiviekstē ūdens līst
Ar drošu vilni.
Vai atbalss tas no Jūsu vārdiem?

20. maijā. 1991.

Liekas – esmu vaļā no flū! Bija ļoti nejauka – sāpes kājās tādas ka jākauc. C tabl. un arī vakaros pa 2 tabl. no parakstītās pret artrīti medic. Silts šodien! Inese nogrieza dārzā zāli – nopļāva ar ‘cutteri’ ‘lawn moveri’. Es uzkaplēju otrreiz istab. priekšas grēdu. Podā mēģinu iestādīt garlapaino puķi no vecā stāda.

21. maijs. Otrdiena pēc garā veekenda.

Vēstule no Dzidras, Leitīša, G. Saliņa un čeks no soc. service.
Nosūtīju Aivieksti Vitai Blaus. 2.09.

22. maijs, 1991.

Nosūtīju vēstuli Gunaram Saliņam – mazliet garāka kā parasti, atbildot viņam.
Biju parkā – 2 ievas tur zied un pārzied, jau sākusies vasara, uzlīst un silts arī, es gan vēl tinos un vīstos, viss šķiet auksts.

Manā logā šai pavasarī ļoti balti
Mākoņi nāk, drūzmējas
Koka zaros sēžas starp jaunām lapām.
Ko viņi saka, ko nes, ko vēsta?
Ziņu ka neprātīgā sirds vēl dzīva,
Mirst tā un nemirst, nemirst
No Taviem vārdiem dzīvo tālāk
Un tālāk dzīvo.
Vēl reiz, vēl reiz.

Inese rītu nosūtīs 10 ex. Aiviekst. Tēraudai. un 7 ex citas pēd. mūsu grāmatas K.F. balvai
Ojāram Jēgenam   Illionisā
Chicago IL 60657   USA.
Lai neaizmirstu: O. Jēgenam,
Kult. Fonda Balvai nosūta
2 Aiviekstes
2 Ceļa akm. rakst.
2 Tu prasi pat. stāstu
1 Uz tilta.
O. Jēgenam
Chicago, IL 60657 U.S.A.
Labojums **** Ave.

23. maijs –

Biju bankā – pārnācu. Aizgāju uz S.way – pārnācu. Aizgāju uz pastu – pārnācu.
Atlaidos gultā gan tikai pēc tases tējas un sviestmaizes ar svaigām sēnēm.
Nosūtīju vēstuli un Aivieksti Pamšem $3.89.
Nezinu kādēļ – diena liekas laba, daiļa ar mākoņiem un gaismām, mierīga jau vasaras (?) diena. Sūtu vēstules un domāju – kurš iekrāso šo dienu gaišu? Vai G. viņš? Vai manas pašas spēks – izstaigāt garos gājienus? –
7 lidmašīnas šai manas atpūtas stundā aizslīdēja logā, gar mākoņiem un debess spožumu, gar jaunām zaļām koku lapām. Paldies Gunar, paldies Kārli, paldies Māra. Astotā lidmašīna slīd un nāks vēl citas, debess līdaciņas.

24. maijs. 1991. Lietus, sēnes pie kaimiņu sienas.

Norūdzis, vai novadējies
Kāds ir šis gadus vecais dzēriens?
Skaidrs, vai ar mielēm?
Kas to vērtēs, svērs – bet
Reibst, reibst
Kā jaunais Jāņalus no veciem miežiem
Un – apīņiem, kādiem apīņiem?
Reibst, reibst
Reibst kā pa Jāņiem.

Nosūtīju vēstuli Ļaud. pag. v. Birnei.

25. V.91

Dzidra piezvanīja – laimīga ka telefons darbojas un nav nekur nekāda ‘fax mašīna’. Šodien jūtos stipra – izhuverēju augšu un leju, izberzu lejas ‘mazo mājiņu’, izmazgāju savu veļiņu, apslaucīju putekļus… Ko vēl – arī spēlēju, izlasīju avīzi – – – un liku kārtis un gudroju domāju par G Saliņu – vai noturēšu viņa labās domas par maniem rakstiem? Vai uzrakstīšu ko jaunu?…

27. pirmdiena.

28. otrdiena.

Nosūtīju Aiviekst. + Tu prasi Aneraudam. un Ļaudon. Pag. valdē Dz. Birnei. $14 – Nosūtīju vēstuli Rubenei.

Trešdiena 29. maijs.

Nosūtīju vēstuli Kārlim Pamšem. Teicu – lai darās kā zina, prasīju vai grib lai sūta Sarmas grāmatas.
Iesēju – dilles, iesēju – zuchini! Samocīju pirkstu rokot briesmīgās saknes. Silta diena.

30. maijs. Silts. Ceriņi zied.

Nosūtīju vēstuli Dzidrai.
Skaisti mākoņi staigā.
Nogurums, nevarība, slikts gara stāvoklis. Vai vakar pārstrādājies, vai nospiež tas, ka G.S. varbūt grūti cīnās lai iegūtu man atzinību? Un bieži uznāk doma – liekat man mierā. Un es negribu nekādu žēlastības dāvanu. Esmu iztikusi bez tām. Etc, etc. Un tik labi būtu… Un lieku kārtis un tās saka – nē un nē un nē –––

Aizeju uz parku atgūt labu gara stāv. Tur parastais (tagad katru dienu) kāds vandās pa atkritumu tvertnēm, nāks klāt. Vai nenāks. Uz ielas no aizmugures nāk kāds akmens. Melnais ar nice smile norāda uz savu puiku kas nāk tam līdz – very nice. Nesaka bērnam nekā. Very nice. How are you? Take it easy! Jā – take it easy – you are happy. Nāc mājās, ēd, dzer, skaties T.V.

1991 aprīlis. {in a different notebook}

„Glābšanu rodam vienīgi liekot sevi uz lietām kas ir apkārt.” Italo Calvino

Mani logi nu pilni ar mākoņiem
Un ar debess spožumu
Un koku pumpurotu zaru šūpošanos
Bet es jēdzu tikai skatīties
Skatīties, viņos skatīties.

2. aprīlis 1991.

Vēstule no Guntas – 3 mēneši dzīvo Toronto, pie Astridas, prasa lai rakstu par Austru un vai es neesmu pārdomājusi jo – Daumants grib zemi! Shit!

4. aprīlis, ceturtdiena.

Nosūtīju Artavu un Ceļa akmeņus Maksiņam (3 dolāri!) Saule, silts.
Pēcpusdienā –
Nosūtīju Ceļa akmeņus G. Saliņam un Aivieksti, Tiltu, Ceļa akm – Norai Kūlai jo tā esot Jaunsudr. Fonda spriedēja. Zvanīju K. Zvejniekam un viņš tā teica – un vēl G. Saliņš arī ir spriedējos…
Jāsūta bijis līdz 1. apr. Zvejnieks teica – tas vēl nebūs par vēlu un jāsūta 2 exempl. Bet tā kā Saliņam jau visas manas grām. ir – tad pietiek nosūtīt pēdējo – Spriedēji it kā esot 3 – tad jau visiem iznāks, jo pēdējās Aiviekstes negribu izdot – arī Tilts ir cauri. Ja būs kas, tad būs.

Kūlai arī mana Aiviekste… So – 2 reizes noskrēju uz pastu!!! Tur jaunās sievas ne velna nezina… Bet izņēmuma gadījienā jāmaksā ko liek – apmēram jau laikam pareizi.
Un nu man nemiers, ka tur ir viens mans labvēlis un vairāk kā viens. Ak – ja es ko dabūtu tas būtu ko palielīties Austrāliešu priekšā. Jo – sevišķi Silkalna ‘labās kritikas’ priekšā. Jā. Ja man izdosies ko dabūt! Spriedīšot līdz 1. jūlijam!

5. apr. 1991. Piektdiena.

Nosūtīju Kūlai vēl – Akmeņ + Tilts + kopija Aiviekste.
Tagad viss tas – padarīts. Par to vairs nav jādomā. Ja atkal 1. jūl??
Vakar bijām uz Wooman in black – es nekā nevarēju ne dzirdēt ne īsti redzēt – tomēr spēle saistīja. Izņemot pārāk stipros ‘screems’.

8. aprīl. 1991.

Vēstule no kāda Kikuļa ar prasījumu pēc 2 Aiviekstēm. Inese rītu nosūtīs 2 pēdējās. Viena tikai vēl viņai paliek.

10. trešdiena

Biju pie daktera – ‘ar muguru’ – You are very healthy – jau trešais dakteris to saka! Šī bij jauns mīlīgs sievišķs. O.K.!!

Svētdiena 14. aprīlis 1991.

Domāju ka mana mugursāpe prom pavisam – bet šodien pēc pusd. apsēdos avīzes lasīt – un sākās tas pats, tikai tūlīt atjēdzos, cēlos un sāku staigāt. Vai tas tomēr nav sakarā ar iekšēja orgānu darbību un ne tikai vai vispār – ar mugur kaula (?) in ‘joint’ – viņa teica? OK, man jālieto mans atradums pēc pusd. nesēdēt tūlīt. Bet atkal 4 dienas to biju darījusi – bez bēdu. Sagrozīšanās ar neērto avīzes lasīšanu, nepareizs stāvoklis sēdot? – šīs dienas jūtos perfekti – labi!

16. otrdiena

Vakar vēstule no Rubenes šodien vēstule no Leitīša, viņš grāmatas saņēmis 5. apr. tās izsūtītas 10. februārī! Gandrīz 2 mēneši.

15. apr. (?)

Nosūtīju Pamšem Akm. + Artava.

17. apr. 1991.

Vēstule no Dzidras. Nosūtīju vēst Dzidrai.

18 apr. Ceturtdiena.

Es gribētu sukāt Tavus matus
Lēnām ilgi
Kad Tu pie ceļiem man tupi.
Iela lejā iekaucās nodārd
Tā nenāk mūs traucēt
Labi bez vārdu
Tas reiz jau tā bijis.
Dzīve iet steidzas
Ko Tu par to kas jau bijis
Tikai gribētu sukāt Tavus matus
Lai Tu pie ceļiem man sēdi
Bez vārdu ilgi.

21. apr. Svētdiena.

Vakar ar Inesi aizbraucām uz ‘bird sanctuary’.
Viss man stāv kā aiz stikla.
Izlasīju ‘Andy Warhol’s Exposures’.

22. apr. 1991.

Beidzot, pēc šīs gaidīšanas, gaidīšanas 
Parka stūris, iepretī pāri ielai,
Noklājis zaļganu paklāju
Blakus spēkratu rindām
Silti sildīdams miglains gaiss plūst, nāk
Nāk, pielej visus locekļus ar svina smagumu
Tik acis atstāj brīvas skatīties, skatīties
Beidzot, kā visos logos, spoguļos
Un gleznu logatos uz sienām
Līkst iegulst debesu zilums
Koku galotnes un mākoņi, mākoņi.

Nosūtīju vēstuli Leitītim

23 aprīlis 1991. Trešdiena. Saule

Pastā nekā.

Man liekas, es gribētu aiziet uz… kā nu sauca to kalnu? Tas bija diezgan tālu, man toreiz liekas. Bija jāiet no pilsētiņas ārā pa tukšu, kailu lielceļu. Tad nonāca beidzot pie kalna. Pa labi no lielceļa. Lēzens kalns pārmaiņus ar pļavām un jaunu mežu. Pļavas bija puķu pilnas. Mežs arī. Viss kupls, auglīgs. Tikko samanāma taka starp zaļo, ziedpilno krāšņu un veda augšup. Nē kur ne augstu nevarēja gandrīz zināt, ka jau esi kalnā. Jau pāri un tur tālāk redz kādas saimniecības ēkas. Gājiens pa lēzeno kalna sānu pa taku dziļi ziedos, tad jaunais lapu koku mežs. Skaisti. Bet ko tur darīt? Gājiens pa tukšo ceļu garš un kad aiziet uz to kalnu, tur nebija nekā ko darīt.

Man nav nekā ko darīt te. Es nevaru neko iesākt. Liekas – es gribētu aiziet uz to kalnu. Tas tagad vēl tālāk.

26. apr.

Vēstule no Anerauda, 3 grāmatas izsūtītas 10. febr. saņēmis 17. aprīlī.
Nav vēl saņēmis foto un darbu pārskatu – izsūtīts 13. martā.

29. apr. 1991.

Saņēmu vēstuli no Ļaudonas pag. valdes. Nosūtīju viņiem 3 gr. Artav. Tilts. Akmeņi.

30.IV.

Vēstule no Leitīša.
Nosūt. vēst. Vitai Blaus lai gaida Aivieksti. Viņa Ļaudoniete prasīja to grāmatu.

5. marts. Otrdiena. 1991

Nosūtīju vēstuli Atim Bleivam, arī un atsevišķā konvertā lūgumu Ļ. pag. valdei un vēstuli Dzidrai.

6. marts, trešdiena

Vēstule no A. Zemdegas, labas atsauksmes par manu prozu. Sevišķi Miniatūras… Bijusi pie G. Saliņa – teicis lai sūtu grāmatu Jauns. fondam. Meklēju – adresi, uztraucos visu dienu…

7. marts.

Nosūtīju čeku ‘Laika’ ($36) abonēšanai no 1. apr. uz ½ gadu un lūdzu lai atsūta slud. kopiju, J Fonda.

8 marts.

Vēstule no Anerauda – biogr. saņēmis, 3 grāmatas un darbu pārskatu nē – Bet – tas lēnais sūtījums ceru saņems.
Izgāju līdz Safeway – reibstu un gurstu un nevarīga un nemiers….

Sev pašai to slēpjot
Pie Tevis apstājos –
Ik mīlestības zīme sāpes nes –
Ir jāmīl it kā to nedarot
Un tomēr sasildīties
Pus krēslā, pus vārdos
Tā vieglāk stundām cauri brist.
Bruņojies, sasiksnojies
Uzmanos nerunāju pat ar sienām.
Tu tomēr dažreiz ienāc apsēdies
Ienāc un saņem manas rokas
Lai nomierinos.

10 marts 1991.

Vakar ar Inesi bijām sitijā – man pēc foto, pasei. Nopirkām man 2 jakas, melnu un baltsvītrainu – pavasarim.
Tēraudu nevaru sazvanīt.

11. marts 1991.

Nosūtīju vēstuli Gunaram Saliņam.

Satikšanās notikusi
Un vajadzētu mieram nākt
Bet neizteiktais kā negaiss kopā lasās
Kā palu ūdens krīt
Ar lediem saldē
Tu apraki, Tu izdeldēji. 

13. martā. 1991.

Nosūtīju darba pārskatu un foto Aneraudam.

14. marts 1991.

Nosūtīju vēstuli Rumbergai – pēc Jauns. Fonda sludin.

Pirmdiena 18. marts 1991.

Vēstule no Dzidras – cīnās kā nabags! Nosūtīju tūlīt viņai vēstuli.
Vēstule no Ruņģes – nevarot atrast ‘Laikā’ Jaunsudr. Fonda sludinājumu lai sūtot ko gribot sūtīt – Zvejniekam. Zvejnieks balsos vienmēr par sabiedriski redzamāko personu, ne par ko tas raksta. Tā es domāju. Varbūt Rumberga atrakstīs.

„Iesim rotaļās!”… „Jā – ejiet rotaļās!”… Un galds piestūmās tuvāk pie sienas, krēsli ap to un dažs cits uz citu kaktā, lielie tuvāk kopā ap galdu ar savām runām un alu un varbūt arī ar kāršu spēli. Tas varēja būt pēc kulšanas vai citas talkas, Ziemsvētkos vai jaunā gadā, vēl arī kādā citā labā sestdienā vai svētdienā, kad cilvēkiem gadījās sanākt kopā.

Tas bija saimes istabā. Cik liela tad uzreiz tā bija. Saimniece nocēla zaļo kuplo lampu lai vairāk gaismas, vēl uzlika mazo lampiņu vai kādu sveci augšā uz maizes krāsns un istaba piestaroja mīlīgas gaismas. Tādās reizēs bija arī kāds pušķojuma spurģelis vai zaļi egles zari.

„Nāciet iesim rotaļās” – un aplis veidojās ar skaļu Kumeliņi, kumeliņi, Tu man kaunu padarīji – vai Skaisti dziedi lakstīgala, vai kāda no vecām rotaļām Mēs ejam mēs ejam pa kalniem un pa lejām – tās visas sākās ar skanīgu dziedāšanu. Nu – dažas vecās bija… Jā it kā kauns bija darīt visu kā vārdi lika, to vārdi bija ar savādu kautrību izsaucošu piedevu, bet ne visiem rotaļniekiem tā likās – ja Siliņu saimnieku dabūja pulkā iekšā tieši vecās rotaļas gāja kā vajaga. Tā pati – Mēs ejam, mēs ejam pa kalniem un pa lejām – Te nāk viens lustīgs dancotājs ar kājām rokām klapēdams, hura hura hurā – To mazais Vītragu Jurīts ne citi lai arī lielāki bet kautrīgi tik labi nevarēja izspēlēt.

Tāpat pēc jaukās dziedāšanas iesākot to – Zaļā dārzā bijām mēs, Tur mēs viņus redzējām, tad nāca grūtāk izdarāmais – Palecies un paskaties, Kuru mīlē paklanies – pēc tam atkal vieglāk: Sniedz rociņu neliedzies, projām iedams atvadies, trādirīdi atvadies.

Otrdiena 19. martā 1991.

‘Treji vārti’ no Rumbergas, ‘Saules brālis’ iekšā.
Redzēju sapni. Apmeklēju Džimu. Stāvēju, gāju pa kādiem laukiem, uzkalniem – apstājos – priekšā glīti, vienādi uzarts, apaļš kalns, uz tā, aiz tā – Džima māja. Jāiet apmeklēt. Liekas – nav ceļa viss kalns uzarts. Nē – ir ceļš, turpat starp arumiem, aiz zaļas ceļmalas ceļš iet kalnā, ne tieši, bet godīgi pa labi augšā griezdamies.

Eju, nonāku pie mājas durvīm – pieklauvēju pāris reizes – Džims paver durvis – bet iekša nelaiž, lai apsēžos turpat pie durvīm it kā uz sola, kā krēsla pie pašām durvīm. Runājamies caur durvīm. Jā esot ap 60 pūrvietas no zemes darba, tā sakot.
Vairāk arī neko neatceros no runāšanas. No sola it kā slīdu nost – bet varu arī nosēdēt.
Skaists kalns. Laba mājvieta. Bet it kā saprotu – ka tas nav ilgi Džima nodoms zemi strādāt, tomēr – tā viņa māja.

Trešdiena 20. marts 1991.

Nosūtīju ‘tukšu’ nenozīmīgu vēstuli Dzidrai, tikai – lai parunātu, pažēlotos, ka garlaicīgi…

Vēl mazliet piesalst mazliet uzsnieg
Vēl puķes, smilgas daiļi sakaltušas
No vasaras pagājušās stāv uz klavierēm
Vēl viņās acīm jāmielojas, vēl
Citu ziedu nav.
Vēl tām viens mēness sakaltušas dzīves
Tad maija mēness nāks, pēc viņu 
Labās kalpošanas
Tās viegla roka aizsviedīs putekļos.
Jau pumpuroti zari skatās logos.
Jaunie mīkstie salu pilnie zari.

Pirmdiena 25. marts. 1991.

Nosūtīju vēstuli Ainai Zemdegai. Inese nosūtīs vēstuli Sk. Tēraudai.
Pienāca atkal daudz sniega – traks! Aizbridu līdz S.way – nopirkt šokolādes zaķi Inesei uz dzimš. dienu parīt – šodien var vēl pabrist ielā, nezin kāds būs rītu. Vīna pudele jau nopirkta pag. ned. – labi. Man ļoti vārīga mugura – nezinu nemaz kā un kur sēdēt lai nesagrozu un lai nesāk sāpēt. Bet izstaigāju O.K.
Vēstule no Jūrmalas, gaidot manu Tiltu – nezin kad to izsūtīju?…

otrdiena 26. marts.

Izcepu Inesei kūku – bez taukvielām, olas + cukurs – mazliet piens – milti, sauja coconut – vaniļa.
Klausījos ziņas krēslā ar muguru pret logu (neaizsegtu) – sāp mugurā, tas ir – plecos. Krustos mugursāpes pāriet – ja nesēžu lielajā mīkstā krēslā. Ļoti nogurusi un sanīkusi – ar šīm mugursāpēm. Vakar nevar ilgi aizmigt domājot – ka beigas būs ar to muguru, kājas etc. Bet šodien tas it kā salabots.
Šausmīga ziema. Tagad marta beigās sniegs un aukstums… naktīs 11, 12, 14 zem. Dienā šodien 0-2 varbūt. Viss sasalis.

No šī aukstuma dzeju nevar taisīt
Mākonīši gulēja viegli debesīs
Koka zari kā izšuvumi uz
Meitenes ņiebura – bet ko tas
Līdz, ko tas man līdz, ka
Aukstums bendē nost.
Ko tas man līdz, ka esmu pien[..]ūta.

Trešdiena 27. marts 1991.

Ineses 49. Dzimšanas diena. Austrālijas vīns, viegla olu kūka (plāna!) un šokolādes zaķis + olas. Bērnības atmiņas.

Kad pirmais lietus mākons nāk pār pilsētu
Kā jūra, kā zils okeāns,
Es kāroju lai mani tas kuģī ceļ
Un uz to zemi nes
Kur jūra visu gadu šūpo vasaru
Zils mākons bij kā jūra, kā okeāns pār pilsētu. 

Nupat viņi vēl te bija?

Ceturtdiena 28. marts 1991

Nosūtīju vēstuli Dzidrai (ne šis ne tas).
Nevienas vēstules – arī ziņas neviens neatsūta par Jaunsudrabiņa Fondu. Does not matter what matter… Saņēmu čeku. Varu taisīt jauno grāmatu. Izstaigāju uz Safeway – tad otrs gājiens brīdi vēlāk uz banku. Mugura neko nesaka, tikai nogurums gan māc, gribas apsēsties…

31. marts 1991. Lieldienas.

Ko Tu pateiksi šai dienai, šai
Lieldienai?
Nav ko tai nicināt – 
Sniegs nozudis, gandrīz, saule!
Sals stājies, vēl pelēks viss
Pelēks, pelēks kā nu jau viss,
Jau gandrīz viss.
Prieks izžuvis
Miers, vēl miers
Vairs pasaule nekož tā
Vairs netriec kā sienā tā pasaule
Tie mani nesaminīs.
Es Tavā zolē iespiedies kā zvirgzds
Lepns savā mazumā
Lieldiena, bez gavilēm Tavs prieks
Pieticīgs sarāvies mazs mierinājums
Smilšains vējains prieks.

1. februāris.

Nosūtīju vēstules Dzidrai un Rubenei.

Šis svešums atkal nu
Kā smags apģērba gabals plecos
Kas spiež un grauž
Pie svešas ielas pieplacina
Kā pika cementa, liek
Sacietēt
Sāpot liek atdot dzīvo elpu
Robotā pārvērš
Necilā mašīna kas iet un iet
Bez jēgas ķēdēm žvadzot
Velkoties pāri
Nobendētām stundām.

6. febr. 1991.

Nekas nenotiek, neviens nenāk, 
Nav nevienas vēstules. Domāju 
– Ilgi nav vēstules no Tevis. 
Dzirdu – „no kapiem te pastu nenes.” 
Zinu zinu jau sen tā
Tikai prāts apsviedās, apkrita
Un tad tā likās nav vēstuļu, 
Nav no Tevis
Ilgi.

7. febr. 1991

Saņēmu vēstuli no Jāņa Anerauda, no Latvijas – lai sūtu biogrāfiju. Un mans stāsts ‘Viesnīciņa Lalailā ielā’ – esot iespiest tur antoloģijā ‘Pasaules spogulī’. Kas par to gādājis? Jādomā – pārspiedums no ‘Prozas profili’.
Nosūtīju viņam savas rakst. darbības pārskatu ‘Biogrāfija’.

8. febr. Piektdiena.   Saule.

Briesmīgs nogurums jo naktī negulēju no satraukuma par Anerauda vēst. Šodien šķiet – kādēļ? Nieki! Bet tomēr ne. Naktī izlasīju ‘Lalailas viesnīciņu’ smējos par humoru – absolūti biju aizmirsusi kā rakstīju, sevišķi sākumu. Humors derētu atcerēties – bet tas nāk kad tam jānāk – kā viss cits.

Iela kļūst kustīga
Jo kokos pumpuri piebriest
Saule sāk vidū iemaisīties
Silda kādu mūri
Iekrīt mašīnas logā...
Kāds dzejnieks reiz teica otram dzejniekam
„Tik lūdzams neraksti par vasaru
Apsoli to un es apsolos vairs
Nelietot bezkaunīgus vārdus.”
O, pats viņš labu daļu
Vīkšinās pa pavasari – 
Pats sev jau vienmēr svešāks, tāds pasvešāks...
Tas saules siltais mūris
Sāk logā gulties
Lied caur zariem, meklē
Sirds apvidū.
Neraksti par pavasari?

––––––

Vakara gaismas izskan
Maigā minorā
Lēni grimst naktī krāsas
Uzblāzmo viegli zūd nepaturas
Īsu brīdi dzīves dziļš
Mierinājums sirdij domām
Bezdomās uzziedot.

10 febr. 1991

Nosūtu Aneraudam 3 grāmatas , Akmeņi, Artavu, Uz tilta,
Zemdegai 2 – Artava, Akmeņi
Leitītim 2 – Akmeņi, Vēstules
Vēstule Aneraudam gatava un šāda ne tāda autobiogrāfija. Apmierināta ka to sagatavoju!
Vakar pie kompj. uz zemā krēsla ar spilvenu – ļoti sāka sāpēt mugura. Pēdējā laikā – tas notiek un notiek. Šodien uz mūzikas sola pie kompj. nosēdēju ilgāk bez sāpēšanas, bet sāpe nav pa nakti izgājusi – ne tik asa, bet visa lejas ķermeņa daļa nedroša, kā pilna un tumša sāpe – arī galvā paspiež –
Kas no kā? Nieres? Jādzer vairāk ūdens? Mazāk sāls? Sāli maz pavisam lietojam. Vai tas aukstums, vai krēsla mīkstums? – Nezinu. Jāuzmanās – kā? – un jāgaida labošanās.
„Be careful!” Dear doctor – How?

11. febr.

Vēstule – autobiogr. Aneraudam nosūtīta.
Mugura nesāp. Bet gara stāvoklis slikts.

12. febr. Trešdiena

Nosūtīju vēstuli Dzidrai + izgr. no avīzes – amer. karavīrs uzlicis savu helmeti kamielim!
Vakara gaismas logā šķiet daiļas, es tās ieraugu un prieks ieskanas. Varbūt es izveseļojos no ziemas spiediena. Izcepu ‘cookies’ – izdevās, no auzupārslām + –

Liela gudrošana klusumā iet vaļā katru dienu, apklust un sākas atkal. Tukšums, svešums, vientulība beidzot – kāvēja, nokāvēja vientulība. Bet sirds nekā citu neņemtu pretī – kā tikai kārotu, mīlētu, pilnvērtīgu otru cilvēku, kādu dārgu, mīļu. Un tā nav un jācieš. Un nevar pieņemt ka mazākais līdz galam ir jāprasa kārotais un atpūtai no vientulības ciešanas nāk prātā vakariņas Montreālas kādā restorānā ar Dzidru. Kādas tautības tas bija? Ne vārda nesaprotot no meņū, mēs kaut ko pasūtījām. Domājām – 2 porcijas. Atnesa ēdienu vairākās bļodās. Nekas ēdams bija garšoja labi, lai arī svešādi. Pasūtījām vēl ko dzeramu, jo ēdiens bija ne visai apmierinājis ēstgribu – bet pietikt arī varēja un vairāk kaut kam vēl – nevarējām atļauties. Tad maksājot, apskatot lēsi – sākām smieties, gandrīz vai nevaldāmi smieties, bijām pasūtījušas un ēdušas abas tikai vienu porciju, valodas nesaprašanas dēļ. Smejam un laižamies mājās – priecīgas ka maz iztērēts un uz to – pa ceļam ejam veikaliņā pērkam saldējumu, vairāk šķirnes, uzdzīvojam pārnākot mājās apmierinātas ka maz izdots un vēl visu laiku jautrība par savādo piedzīvojumu. Neizdevies…
Nē – rakstīt kā domrakstu nevar, var tikai rakstīt kas kad jārakst tā īsi, tūlīt, gandrīz neatliekami.

15. febr.

Vēstule no Dzidras – mans folders ir tur. Lai sūta dažus – aizsūtīju tūlīt vēstuli viņai.

Nē, nevar vēl būt, vēl agrs
Tas tikai vējš. Nē, ne vējš
Vien gaisma, maigā, caur aizvērtām 
Durvīm, logiem caur sienām
Koku zaros pumpuri to vēdina
Šūpo ielā, jumtos no debesīm
Staros novelk, sedz, atklāj
Caur aizvērtām durvīm
Logiem caur sienām.

16. febr. 1991.

Tas atnāk no jauna
Caur aizvērtām durvīm
Logiem, caur sienām
Gulst vaigā silta gaisma
Apsēžas krēslā pretī
Sēd mans gadus mīlētais
Tā sejs no grāmatas lapas
Pusskaidrs, pusneskaidrs
Caur dzeju, caur vārdiem ar balsi
Ar ābelēm dārzā ar zālēm
Zem soļiem
Ar izkapts strīķēšanas skaņu
Rīta miglu, rasu
Ar trešās dienas godību mūziku
Ar smagu kāju viegliem dančiem
Sēd pats nesaka ne vārda.

18. pirmd. (febr.)

Vēstule no Leitīša, izr. 7. janv. Bet runā jau visu par karu – dēli – karā (Golfā)
Šodien Inesei viesis – Angelikas bijušais (?) vīrs [Hubert, right].

Galva, sirds reibst –
Zeme tik ātri sāk griezties
Pēdējā zvaigzne pazūd aiz jumta
Mēness te labā te kreisā pusē
Kā cauri [..]uriem braucot
Acis jātur ciet
Kaut kur jāpieturas
Bet nav nekā vairs stabila taisna
Tik tālā bākas gaisma
Viļņos atmirdz
Un zūd un vienmēr vēl nu atmirdz Tavs sejs.

Vakar nevarēju iemigt un skaitīju (apmēram!) tādu dzejojumu.

20. febr 1991.

Nosūt. vēst. Zariņam. Vēstule no Ata, grām. saņēmis, izlasījuši, ‘kā izslāpušu’ – sevišķi ‘Aiviekste’ gājusi pie sirds – atceras, piemin tur visu. Saka – lai braucu ciemos!
Liekas – viņā ir Emma tantes un Kārļa labais mīļais raksturs. Cik labi! – beidzot kāds rads – kas vēl no mūsu dzimtas dzīvs! Viņam meita un 2 mazdēli, viens jau students. Bijuši (sen) piebraukuši pie Ķikuru mājvietas – tā tad tur laikam tomēr mājas vairs nav. Vēl cerēju. Vairāk nekā neraksta par to.

Skatos logā – zila pavasara debess, (lejā daži mākonīši) lielais koka zars pāri visam pārliecies šūpo vējā pumpurus. Jau piebrieduši lielāki, vairs ne 2 mēneši līdz plaukšanai. Skatoties šai zarā, vējā un gaismās – atkal pazibēja doma – šai kokā ir viss: mūsu tīrumu zaļums, mūsu soļi tur, straumes, dzīves – šai koka zarā ir mūžība, tāda pat kā, mūsos. Ķikuri nopostīti, tie cilvēki zuduši – zāle tur zaļo, straume plūst, citi koki, citi cilvēki, cieš ziemas, veras pavasariem, strazdi un zvirbuļi izplūcas, svilpo.

Ja būtu vēl manī tik daudz spēka – brauktu tur, iestādītu kādus kokus, krūmus, pieliktu kaut ko šai mūžīgā dzīves šūpojienā.
Bušs karo un kauj, vai nu viņam nebūtu diezgan? Nav. Viņš ‘karo par Kuveitas brīvību’ un nav vēl īsti pie tās robežas karojis, tik sitis un postījis Irāku. Jāpasitas uz Kuveitas zemes, citādi vēsturē nepiekritīs ka viņš karojis par Kuveitas brīvību!
Kā viņš spēj turēties vēl pie vesela saprāta?
Droši vien daudz jēgas viņa galvā arī vairs nav.

Cilvēks, Tu un es, nav tikai tas vien viņš – ķermenis un viņa spēks, kā izkāpis no jūras, cilvēks ir arī tas krēsls kurā tas sēd, tas galds pie kā tas apsēžas, jumts un logs, tas ko viņš domā darīt, ko viņš ir darījis, viņš ir viņa nodoms, cerība, tuvu un tālāk ap to, viņš – cilvēks – ir viss tas ar ko viņš dzīvo, arī zeme un debess tam apkārt.

Ja atņem to visu viņam prom, visu to pa gabalam prom, to krēslu, jumtu, to ko viņš dara, un darīs un domā darīt un tas ko viņš runā ar saviem draugiem un tuviniekiem, un viņa draugi tuvu un apkārt, arī viņa pretinieki, ar ko viņš cīkstas, ja atņem to visu viņam prom – vai viņš vēl ir cilvēks?

Ja viņam atņem to visu un ieliek cietumā… nu jā, ja uz 25 gadiem – viņš var vēl kaut ko krāt. Ja viņu ieliek uz mūžu cietumā, kad viss atņemts viss paliek ārā, viņš ieslēgts uz mūžu. Doma apstājas to izdomāt. Ko kāds var dzīvot ja dzīve atņemta? Ja vēl pēc 25 gadiem, bet ja nekad? Ko cilvēki ar cilvēkiem dara tas iet pāri par cilvēka saprātu.

Jau pārlikšana citos apstākļos, atkārtota pārvietošana beidzot var izdzēst cilvēkā to ataugšanas spēju, kā stādos ko pārstāda, cik ilgi serdē var turēties atkalaugšanas spēks? Cik ilgi cilvēkā var? Pārvietotas personas. Pārvietotas un pārvietotas. Kā stādam visi zari un lapas norautas, lai vieglāk ieaug, lai aug. Cik reizes var reiz pēc reizes pārstādīt?

Atņemt visu dzīvoto ir jau pa daļai ielikt cietumā. Jūtu ka manas ataugšanas spējas gandrīz izsīkušas. Saku – gandrīz, domājot, cerot – vēl nav izsīkušas pilnīgi. Bet kaut kas pretojas, protestē, uzrāda sabrukšanas zīmes, atsakās cīnīties, rāda izsīkumu.

Cik reizes esmu pārstādīta, ielikta ‘jaunos apstākļos’? Nezinu. Negribu skaitīt. Reiz saskaitīju ka manas klavieres līdz ar mani ir pārvestas uz citu vietu – 14 reizes. Dažreiz, daudzreiz esmu ‘pārcēlusies uz citu vietu’ bez savām klavierēm. Tā tad pārvietojusies vairāk kā 14 reizes un nupat jūtu – es vairs nevaru iemīlēt šo atkal jauno vietu. Es eju, kustos, eksistēju, bet es vairs nevaru iesilt mīlestībā pret to. Un bez tā nevar dzīvot cilvēcīgu dzīvi. Es vēl turos (kā Slātavas cietuma durvīs), vēl skatos debess krāsās rītos un vakaros, skaistos parka kokos – bet tas viss jau paliek ārpusē, ārā no manis. Es vēl pūlos – bet es nemīlu šīs ielas ko eju. Ņemu tās ar nelabumu kaklā. Varbūt spītējos? Varbūt, bet ir vēlēšanās mazākais to izkliegt, izteikt acīs – es jūs nevaru iemīlēt, es nevēlos te ieaugt, beidzot mani piemērošanās spēki, mana ataugšanas spēja, mana iemīlēšanas uguns dziest, mani jau ēd naidu uguns.

Esi uzmanīga, kāds draugs man teica, tas bija par fiziskām kaitēm, slimībām, garīgās kaites, nespēks vēl atkal reiz visu atzīt šo jauno vietu, mīlēt, par tām neviens man nevar neko teikt. Tās ir manī. Esi uzmanīga. Jāuzmanās. Tas bija sirsnīgi teikts, laba draudzīga cilvēka teikts. Jāuzmanās.

Pēc pusgadsimta klausoties cilvēku vārdos, stāstos (rakstītus vēstulēs parasti) nav vairs sajūta par visu kā cilvēkam, bet kā – varbūt Dievam, vai kādam nemirstīgam, kas redz visa pārvērtības ko cilvēks dzīvodams savu dzīvi diendienā – neredz. Tas ir – kā cilvēki ir beiguši savus mūžus un aizgājuši kapā un bērni ir izauguši un jau novecojuši un jauna bērnu audze dzīvo tālāk, jauna, cita dzīve. Kopā dzīvojot to nekad tā nejustu arī 100 gados. Tas ka esi bijis izslēgts no tās dzīves – tas dod savādo izbrīnu, liek redzēt mūžu kustību, maiņu, nomaiņu.
Vai Ķikuru vairs nav? Mūsu mājas?

Pavasara debesis
Mīļas, zilas spožas
Ar viegliem ātriem mākonīšiem
Jo vējš, vējš ir zaros, pumpuros
Tās nav tās mūsu šī laika ikdienas debesis
Ar dūmu kārtām, sārņiem
Ar ozona kārtām ar
Plānāka gaisa kārtām
Ar bezgaisu, stratosfairu –
Tās ir sen pazītas debesis pavasara debesis.
Debesis pāri pār jumtiem
Pār dienām pār mūsu dzīvi
Gaišas gaidītas
Sagaidītas pavasara debesis.

Vakarā. Lasu Wolfe romānu – tomēr tas pieder it kā citai pasaulei, kā viņš raksta. Par garu runā. Bet tāda varbūt ir pasaule.
Cik tomēr ir garlaicīgi – jā beidzot jāsaka – garlaicīgi – nevar neko radīt, jo jūtu pasaulē nekas neviļņojas un ikdienā esmu viena diendienā. Montreālā vēl it kā redzēju cilvēkus – kaimiņus. Te tagad – absolūta vientulība. Lasu. Piekūstu lasot. Paspēlēju – roka, kreisā sāk sāpēt un klavieres ir šausmīgi noskaņojušās. Kopš viņas Nel. ‘skaņoja’ viņas ir – out of anything. Brūk patreiz toņi pilnīgā blarkšķī. Cik ilgi tā? Viss te kā bez atelpas. Un vakar nevarēju aizmigt – sāku domāt un žēlot zaudētos Ķikurus. Māja! Tās patiesi tur vairs nav?

Cilvēku nav. Mājas nav. Es vēl dzīvoju 100 gadus. Viss kļūst spocīgs.
Negribot gandrīz jāsāk domāt – ka ‘there is more than eye can see.’
Māja, kā viņa runāja uz mani, dažas dienas pirms bēgšanas (ko es vēl nezināju, ka tas tik tuvu). Kā es reiz (trimdā tālu) sapnī to redzēju – visu caurspīdīgu, kā liesmās degošu, izdegušu.
Kā ‘saule uz mani runāja’ dienu pirms māsas nāves arī – otrā pasaules malā.
Kā es reiz jutu sevi sadalāmies pie Permeke gleznas.
Daudz jau man tāda pārdabiska nav – maz, bet savādi. Es jau neuzklausu, aizmirstu.

21. febr.

Bush’s grib karot! Cilvēks grib dzīvot?
Dzidra piezvanīja – tai folderī nav to stāstu ko meklēju. Varbūt nav man nekur to.

Pavasars.

Čūskas nomet veco ādu –
Cik skaisti zalgo jaunais raksts.
Tik brīdi īsu rāpulis kļūst kuslāks
Tad jauna inde nāk stipra asā mēlē.
Bet kā citādi tam būt
Kam dievu nolemts viļāties pa zemi
Kad citi vieglās kājās skrien
Vēl vieglāk spārnos ceļas
Ko gan tur saķers, tomēr, tomēr...
Un inde jākrāj sīkiem pilieniem
Nav iespējams pat divreiz kost
Ar vienu iekrājienu, pēc ūdens jāskrien.

22. febr. 1991.

Viņi laikam sākuši ‘tuvcīņas’.

Rīts iekrīt logā skanēdams
Kā ledus dzērienglāzē.
Pie lūpām cel, nekavējies
Pirms svaigums zūd
Un diena izlīst remdenībā.
Zini, zini to māku – ātri tvert!
... Kā putni spurdz šai skaidrībā
Šai tukšā rīta gaismā!
Un tu stājies, stāvi
Brīnumā bez jēgas.

26. febr. 1991.

Inese nosūta Sk. Tēraudai 1 ex. Akm.r.
Vēstule no G. Saliņa!
Kaut kā mēģināju atteikties no tās gaidīšanas un cerēšanas – tagad prieks apvaldīts, bet sāk augt. Liekas, sāk vērties kā zieds.
Jāraksta kaut kāds stāts par to. Vai par ko citu. Šis prieks varētu palīdzēt.
Šodien noskaņoja klavieres! Burvīgs instruments! Iztur visu! Un skan labi!

27. febr. 1991.

Vēstule no Dzidras un nosūtīju vēstuli Dzidrai!
Apmācies. Nogurums pēc dušas.

Tev aizliedzu vārdus, uzmanos
Bet dažs pasprūk
Izkrīt kā putns no ligzdas.
Nu – kā tam ies?
Noslēpies vai spārnos celsies
Drošs sevi aizstāvēs.
Ak, uzmanos
Savus vārdus pie Taviem lieku
Tiem kopā neatzīties
Bet slepus vēstīt.
Cik maigi tie cits pie cita spārniem
Drošībā spiezdamies savu teic.

1. janvāris 1991.

Miers visā mājā un arī ārā aiz loga
Sniegā un salā brien pirmā diena
Šai jaunā gadā! Jaunā gadā!
Miers staigā caur visiem locekļiem
Ieritinās ērti kā kaķis, kādu brīdi
Kādu brīdi. Gan jau to urdīs ārā
Šī lieta gadu maiņās nemainās
Bet labs ir brīdis siltu mieru.
Ielās drebinās bezpajumtnieki
Tie nabagi aug kā sēnes.
Skaiti pateicības lūgšanu
Skaiti par silto mieru kaktā.
Svētku eglītē dreb vizuļi
Mīlīgi sašūpojas
Arī tos atrod kāda gaisa straumīte.
Cik ilgi cilvēka sirds var noslēpties
Var nociesties mierā.
Labs, silts miers šai jaunā gada rītā
Un krēslā pretī it kā
Būtu kāds iesēdies sen gadus gaidīts
Nepamanīts
Skumīgs, bet dzīvs vēl dzīvs!

–––––––––––

Tveros turos tukšā gaisā
Tik liela laime – gar zemi gāž
Viņš atradies, viņš dzīvs
Vai pazudis tas bija?
Nē, tikai nezināms
Nu atradies ar ziņu, ka
Viņš ir te, ir dzīvs un mani pieminējis
Šīs labās ziņas kādreiz aiziet atnāk
Un no tā, no tā mēs dzīvojam.

–––––––––-

Tveros turos tukšā gaisā
Tik liela laime – gar zemi gāž
Kāds vārds, kā putns atlidojis
Ievīterojies – un ziedi birst
No laimes, noklāj zemi.

–––––––-

Iet, aiziet laiks!
To tikai klusām čukstēt drīkst
Skaļi drīkst tikai gavilēt:
Jauns gads, jauns gads mums atnācis.

––––––

Miers, salds miers, kā šūplis
Izšūpo šo dienu, jau otru dienu
Bet laiks ir aizgājis simts gadi
Guļ pār mums, simts gadi
Guļ smagi laika ūdeņi
Atpeld kāds zieds
Tavs labais vārds – vēl dzīvs?
Vēl smaržo vītis un izkaisās
Un gaisma viz
Salds miers.

–––––––

Tik stiprs tas, viens vārds
Kā laipa pār krastiem mesta
Tik stiprs tas
Bruģēts ceļš
Tā stiprumu jūt sirds
Un glabā uzticas un lūdz 
Un lūdz.

2. janvāris 1991.

Nosūtīju vēstuli Zariņam par manuskript. atgūšanu. Saņēmu kartiņas no L. Kalniņas un Rubenes ļoti īsas, neinteresantas.
Jāraksta Atim, par Ķikuriem. Šo vēstuļu dēļ un 6 krūzes kafijas vakar nevarēju gulēt un šodien jūtos nelabi, parasti tā nejūtos. Auksts, lai gan saule.
Un visu apdomājot – (un lasot labos dzejniekus) – esmu bārenis un ‘cita laika’. Tie visi varenie 18 gadi jaunāki. Un viss tas prieks par to atzinības vārdu – arī tas viss aiz gadiem jau, tāpat kā tā ‘seja, kuras man vairs nav’.

Paskatījos (ļoti tuvu) Sejās un dzejās savā foto attēlā – ļoti ļoti skaista, smalka, vai tāda es biju? Tai čūsku kalnā – Wyongā?

3. janv. 1991.

Vēstule – karte no G. Saliņa!

Brīnumi, brīnumi – nu kad
Gandrīz jau viss pāri
Pa ziemas āru, pa ledu
Nāk dzīvi silti vārdi.
Kur Tie bijuši, dzīvojuši
Kad salu un salu
Un salšu vēl tālāk. Tak 
Sasilšu, atkusīšu dažreiz!

Vēstule – kartiņa! — bet tik daudz tur uzrakstīts, ka varu to saukt jau par vēstuli.
Brīnumi, brīnumi — nu, kad gandrīz jau viss pāri, pa ziemas āru, pa ledu nāk dzīvi, silti vārdi, kur bijuši, dzīvojuši kad salu un salu, un salšu vēl tālāk, bet sasilšu, atkusīšu dažreiz.
Viņa vārdi lai cik glaimojoši, izklausās patiesi. Viņš prot tos atrast vai tie viņam izsaka piedzīvoto – jādomā, jādomā.
Cilvēk, cilvēk, Tavi vārdi kā vasaras lietus.
Kā citādi varētu būt, tikko tu uzgavilē — jāieraudas, lai noturētos līdzsvarā, iešūpojies un krīti.
Divi sveši cilvēki un trešais Dylans – tieši tikpat tuvs un tikpat svešinieks, nesatikts.

Dzejniek, mīļais dzejniek
Tavi vārdi kā vasaras lietus.

9. janv. 1991.

Nosūtīju vēstuli Gubiņai. Saņēmu vēstuli no Dzidras.
Dzīvoju no eņģeļa (svētku) vārdiem, viņa vārdiem, ciešu un līksmoju un nezinu ko atbildēt – neko? Jautāts nekas nav kas būtu jāatbild. Pārlasīju tikko Silkalna kritiku par Aivieksti – bloody bad! Citi (Rumberga, Auziņš, Saliņš) teica labu. Bet – tie nekritizē. Rumberga, gan – pat uzrakstījusi kritiku iespiesta 2 vietās. Tomēr Laiks ielicis to saīsinātu. Anyway – par jauno gr. Silkalns droši vien brēks kā – nesaskaņotu, neizdomātu etc. Bet man nav ‘redaktora’ tik gudra latv. valodā etc. Bet – virsraksts gan tad varēs glābt – Ceļa akmeņu būšana.
Ko lai atbildu Saliņam? Ko lai saku? Sirds par pilnu lai sāktu runāt.

Prieks ar sāpēm robežojas
Kā citādi varētu būt
Tikko Tu uzgavilē
Jāieraudas lai
Līdzsvarā noturētos
Uzšūpojies un krīti.

10. janvāris. 1991.

Nosūtīju lūgumu Ļaud. pag. valdei.
Nosūtīju vēstuli Dzidrai un Rubenei.

11. janv.

Nosūtīju Atim Bleivam 3 grām.
Atradu ceļā 2 dol. bill.

12. janv.

Naktī sirds sāka drebēt, raustīties, izlaist sitienus, beidzot tikko vibrē, elpas trūkst, gulēt nevar. Domāju – tā, tas ir klāt. Varbūt iemigšu un tad apstāsies. Piekārtoju gultā visu – lai nav pārāk nelabs skats atradējiem – Bija jāiet ‘uz poda ar mazo’ vai ik pēc 5 min. Beidzot (uz kreisiem sāniem!) nomierinājos, laikam apsviedos uz labiem un iemigu. Tas bija pāri 2 am. Atmodos ap 6. Tad vēl iemigu – jo sirds sita ātri un vāji – bet kaut cik normālā ritmā. Tad gulēju līdz gandrīz 9. Sirds sit dienā ritmiski, bet pavāji un paātri.

Vakar naktī mugurā pret sirdi jutu dobju sāpi – citādi asu sāpju nebija. Pievakarē galva pasāpēja, pie vakariņām lielāku glāzi Austr. sark. vīna izdzēru. Bet varbūt iemesls bij liel temp. maiņa – no – 0 naktī, tagad dienā +6. Varbūt tas bija laiks – bet – tas ir killers! Pēc G. Sal. uzslavas manai rakstīšanai – es jūtu ka tas ko kāroju un gribēju sasniegt ar to – ir sasniegts un man bija naktī (domājot par nāvi) un tagad jau visu laiku kopš viņa vēstules – miers. Patiesi padevīgs miers. Un šorīt paskatoties pa logu kur ielā 2 cilvēciņi iet man bija jāpasmaida laba miera gandrīz maigā humorā – „lai viņi iet! Iet – cilvēciņi…”
Biju līdz parkam – jo tik silts. Bet esmu lēna, piekususi un tagad mugurā knibina kāda sāpīte, kāds nelabums un krūtīs ir smagums – bet ne pārāk nelabi.

Viss atkal apstājies
Laimīgais skrējiens
Iestīdzis sasalst
Gars raujas ķēdēs
Plosās meklē, cer slepeni
Grūti plok, smok
Cer slepeni.

21. janv. 1991.

Vai šī nav manas māmiņas dzimšanas diena? – 21. Janv. 1885 g.dā…
Nosūtīju vēstuli + 3 lap. par rakstniekiem Aiviekstes malā Gunaram Saliņam un vēstu. Indrai Gubiņai. Saņēmu vēstuli no Rubenes. –
Režisoram Pamšem mana sarakste ar Sarmu ārkārtīgi patikusi, Sarmas dēls bijis viņa draugs.

22. janv. 1991.

Nosūtīju 2 Art. 1 Tiltu Krūmiņam, kas atrakstīja karti no Latv. Biedr. Latvijā.
Galu galā – tas nav tik liels pasaules mērogā – tas Persijas līcis. Lai deg. Holivudas filmu rūpniecībai esot necerēti labi materiāli, uzņēmumi!
Very interesting – kāds vecis (kā plācenis ģīmis) teica – par uzņēm. no Izraēlas bumbošanas. Es arī to tikko biju redzējusi – very interesting – pasaulei ir ko priecāties.
Inese nosūtīja 3 Artavas Latv. biedr. Rīgā.

24. janv 1991.

Nosūtīju vēstuli (īsu diezgan) Leitītim.

25. I. 91.

Nosūtīju vēstuli Dzidrai.
Staigāju parkā. All empty. Diena skaista bet man asins neriņķo ātri augšā sēdot, segā satītas kājas, salst, ceļi paliek stīvi, sāp. Lejā – te var izturēt. Kas tai siltai istabai notika pēc – restaurēšanas – velns zina. Sākumā tur bija visādi caurumi grīdā – bija silts – kā aiztaisīja un salika ‘sildītājus’ lodziņus restes etc – auksts. Tāpat ar logiem, kamēr nebija kustināti – tos nejuta, kā Ilja tos ‘sataisīja’ – netuvojies! Aukstums velk un dveš un pūš. Kādēļ te lejā turas siltums – to nevar saprast. Siltuma rores nestrādā labi? Vai logi visur izdzisina? –

26. janv. Sestdiena.

1-800-663-3411 Quantas
Dzidra piezvanīja (2.30 pm). Uz Latv. neviens tagad tur netaisās braukt – Austr. + Imants ļoti gribējis. Dzidra – OK! 11 febr. sāks kursu. Kāds jauns borderis – vairāk neņemšot, bijusi ļoti laba holideja.

Laimi kārojas rokās paņemt
Piespiest tā tuvi pie sirds!
Bet tālrunī balss un tālums vidū
Tukšas rokās pašūpo laime.
Mākoņi gaismas! Jūras guļ lejā
Tožas{?} apkārt zem debesīm
Zemes guļ tālumiem segušās
Laime viz vizuļo
Izkaisās pāri
Atnāk paliek noslēpusies.

30. janv. 1991.

Vakar iznāca mana 7. grāmata! Inese atnesa un mēs dzērām šampanieti! Es biju tiešam ārkārtīgi priecīga! Pusnakti nevarēju gulēt – domājot vai tik tur tā bija labi un tur tā!… Un vienmēr domāšana tālāk – kā vēl jātaisa kas, labāk, labāk jātaisa…

Varbūt ‘pirmais klupšanas akmens’ tur būs tas nometnes stāsts – citādi, vienkāršs – bet, bet, bet īsts. Tas ir tas akmens tai rakstā. Varbūt – nav izstrādāts iestrādāts tā, kā to stila labā grāmatā vajadzētu. Bet – akmeņains ceļš nav stila ceļš. Ar to tomēr nevar attaisnoties. Stilā – jāiedabū viss. Nu – tad teiksim – tā grāmata ir apmēram – piezīmes, žurnāls, dienas grāmata.
Sajauktās piezīmju lapas – tāds ir tur kāds gabaliņš – varēja jau tādu virsrakstu likt. Bet šis virsrakst arī labi attaisno saturu. Un tā grāmata ir – Latvijas latviešiem ko ieskatīties mūsu ceļā. Atkal… stils, stils…
Stils nav. Ir gan autora balss visu laiku tā pati. Pa akmeņiem. O.K.
Ko tālāk? Stāstus! Jau 11 ir diskā gatavi.

Palīdzi, esi klāt, saki kaut ko
Kaut ko saudzīgu, labu
Kaut ko – patiesu. Norāj
Tikai tur, kur var ko labot.

31. janv. 1991.

Biju bankā. Ņēmu čeku priekš grāmatas.

3. dec. 1990.

Vakar ziemsvētku karte no Ruņģes.
Ruņģis pats brauc uz rakstn. saietu Rīgā. Braukā visu laiku. Bet Ruņģene sludina ka Latvija nebūs brīva…
Braukt un vest un sūtīt grāmatas – tas mums ir – Latv. brīva.
Mūkam esot jauna dzej. grām. arī braucot uz Rīgu. Tur pievedīs un piesūtīs kaudzēm dzejas. Labi ja es (nabags, sīkums) esmu dabūjusi kādu mazu atzīšanas vārdu no Auziņa – „grūti būtu atrast kādu lieku vārdu”… tas ir vienīgais kas varētu likt mani redzēt – mazvārdība. Citādi – kā skaisto vārdu jūra. Un tomēr tās jūras dzejai vajaga – ko skatīt, atcerēties – manas ‘bildītes’ nevar skaitīt ne atcerēties – tikai retu, dažu frāzi.
Bet – kas ir tas ir! Too late kaut ko vairāk sevī atrast. Tomēr tā ir – maza oriģinalitāte! Mans dotais un izstrādātais redzējums.

5. dec. 1990.

Nosūtīju Xmas cards Tālim, Freijiem. Vakar – nosūtīju vēstuli – karti Zariņam.

6. dec 1990.

Saņēmu kartiņu no Latv. Biedr. Rīgā – ??? Pateicas par saņemtām grāmatām! Apraudājos par balto papīrīti, ar ko aptīta kartiņa – lai nesaburzās, kaut kā – tas aizkustināja – maiga rūpība pret lietām – tad arī cilvēkiem??

Nemiera nakts, ar tukšu prieku
Tā šūpojas pret rītu
Egles klausās
Soļi novaldās neskriet
Kur? Naktī?
Prieka sašūpoti tie
Grūti novaldās
Neskriet naktī.

11. dec. 1990.

Nosūtīju ‘Saules brāli’ – Rumbergai un 9 dzejoļus Imantam Auziņam – Mežs, Eju kā sapnī, Kad viņi gavilēs, Sirds žņaudzas, Pērkons, Ar jauno laiku, Cik daudz reiz jau, Mulsinošā ieleja, M. ceļa raksts.

12. dec. 1990.

Vēstule + kartiņa no Ata Bleivas, Dauziņu vidējā dēla! Ļoti liels prieks par to! Latvijas avīzē dzejoļus par Aivieksti – ir dabūjis adresi, jādomā no Čaklā!
Nu mums būs kas reģistrē Ķikurus, ja to tā var un vajaga.
Biju pie friziera – nogrieza matus, OK!! Tas vecais (vīriešu salonā) griež par 6 dol. labāk nekā kāds cits ‘speciāl’ griezis par 16 d. Žēl ka viņš teica – domājot slēgt to 20g. veco frizētavu, iešot citur. Runājām par Austrāliju.
Inese taisa grāmatu jau ātri!!

Piektdiena.

Vēstule + kartiņa no Gubiņas, es esmu viņai rakstījusi septembrī – biju aizmirsusi.
Inese + Nels. prom uz weekendu – Lake Luise. No rīta ‘nevarēju atvilkt elpu’ – vēlāk huverēju istabu, priekšnamu – iztaisīju paté, izgāju mazliet ārā – jūtos O.K.

Freijiem: „Stalts kuģis stāv pie Daugavas
              Uz projām braukšanu”
Un stāv un stāv un snieg un salst
Un aizsalst enkurs aizsalst masts
Tak dienvid vēji burās krīt, līdz viļņi ceļas bangas krāc:
„Nu taisies, taisies nāc nu nāc?”
Bet ceļinieks pa kaktiem buras tam masts ir tukšs
Un dūša švaka... Stalts kuģis stāv etc.

Pirmdiena 17. dec. 1990.

Vēstule no Leitīša.

Otrdiena, 18. dec. 5 a.m. Putenis! Zem -20.

Atmodos 4 no rīta. Nogāju lejā – izdzert cup of tea.

Paliku tur sēdot pie loga – 
Putenis. Kā gari slīd, skrien
Vējš rauj sniegu ielā, plēš no
Mašīnu jumtiem, egles līgojas
              Un
Brīdi bija silti sēdēt vecajā
Mīkstajā krēslā un silti
Sirdī – piedzīvot, redzot īstu 
Puteni, kā senāk, jā
Senāk tur dažreiz puteņoja
Un sala,
Aizputeņoja ceļi, celiņi, aka,
Pagraba durvis.
Māte un Vilma pēc āra darbiem
Nosalušas ieskrēja mājā,
Virtuvē, ātri aiztaisīja durvis
Purināja sniegu no drēbēm
Sildīja rokas, kūra uguni
Gatavot ko siltu.
‘Rausās’ istabā.
Es šorīt ierausos tur
Krēslā un skatījos logā
Skatījos putenī no silta
Kakta. Nekad īsti neesmu salusi
Ārā putenī.
Labi ir puteņa laikā ierausties
Siltā kaktā. Labi. Brīdi domāt
Kā tiem, kas nav siltā kaktā.
Ko līdz domāt. Tikai sava kakta
Siltumu vairāk izjust.
Daudzie puteņi, tur, senās dienās.

Trešdiena 19 dec. 1990.

Vēstule no Dzidras.
Inese jau līmē manas jaunās grāmatas lapas. „Un tik lādē un tik šauj!” Ko citu.
Nabokova ‘Lolitā’ citējums (?):
“Réveillez-vous, Laqueue, il est temps de mourir” – skaists teiciens briesmīgā brīdī. Matter of fact – teiciens.

22. dec. 1990. Sestdiena.

Dzidra piezvanīja. Marianna + Gabors atnāca, puķe, saldumi.
Klausos Bacha koncertus, bez gala un malas, un – neapnīk.
Vakar vēstule – kart. no Freijiem + avīžu izgr.

Svētdiena 23. dec. 1990.

Mana dentiste atnesa puķi un to jaundarbu izdev. grāmatiņu –

Mirdz zvaigzne un lidmašīna
Nakts zilās debesīs
Lai tas Tev laimi nes
Debess un zemes gaisma draudzīgi satikusies.

Piektdiena.

Ziema.

Bērzu birzes, vieglas bērzu birzes
Ak es jau stāvēju un skatījos
Es mīlēju tos mežus
Stāvēju, skatījos,
Bet mums jāsteidzas mums jāiet
Mums vienmēr jāiet.
Tagad es skatos ilgi
Ziemas salstošos logos
Skatos ledus puķēs un zvaigznēs
Mežu galotnēs, zaros, kalnos
Un vienā logā salst bērzu birzes
Ledū vieglas bērzu birzes.

Sestdiena 29. dec. 1990. Naktī 36 zem 0.

Šodien mani apciemoja Aina Zemdega. Runājām, runājām un dzērām arī vīnu. Es teicu ka no trimd. dzejn. man patīk G. Saliņš. Viņa – teicās to zinot! Kā? Un viņš teicis – „Viņa labi raksta.” Lielā dāvana? Zemdega atnesa savu pēdējo grāmatu un ieskatoties viņas mazajos dzejolīšos – es atgriežos uzticīgāk pie saviem mazajiem, šorīt domāju – nieki, nieki – lielu, skaļu vajag. Tagad izlasu to augšā – tas pats viņā kas visos manos – maza īstenība, mazs brīdis.

Gribu runāt ar Tevi
Bet vārdi noslēpjas
(Cits aiz cita kā skolas bērni)
Tik domas nāk brīvi un 
Es domāju 
Kur Tu biji tai dienā kad lija
Un es braucu pa dangainu ceļu ar slimo zirgu?
Viņš vilka izvilka labi.
Es domāju 
Kur Tu biji tai citā diena
Kad es braucu no garā kalna
Un noskaitos uz to zirgu
Un zirgs noskaitās
Un rati leca pa gaisu ilgāk
Kā es būtu varējusi iedomāties
Dieva brīnums ka mēs abi palikām dzīvi.
Pārjūdzu viņu lēnīgi
Un rati mierīgi ripoja tālāk
Gar pelēkzaļām vecainītēm.
Es domāju
Kur Tu biji tai dienā
Kad Brīvības bulvāra stūrī
Es gaidīju kādu: „es būšu ceriņkrāsu uzvalkā”
Es gribēju bēgt kad to ieraudzīju
Nepaspēju un mani rati tad tālāk
Brauca vienmēr diendienā pa dangainu ceļu
Vai no kalna bez streņģu.
Es domāju
Varbūt labi, ka nezināju
Kur Tu biji tai dienā.
Ir jābrauc un jābrauc
Jājūdz un jāpārjūdz
Nezinot kur, tik zinot
Tu biji – kur Tu esi, te, kaut kur.

Svētdiena 30 dec. 1990.

Vai kāda laime vēl nāks no Tevis
Ziņu dos? Ka
Par agru vēl ziņot – šī
Svētdiena jākuģo.
Šais krastos
Šais straumēs.
Ar sauli – ziņu no Tevis.

31. dec. 1990.

Šai dienā, šī gada pēdējā staigāju
Apkampjoties ar viņu
Viņš vairāk pelts kā celts
Tā iesakos laikā
Nu drebelīgās dienās savās pēdējās viņš
Sniedz man dāvanu –
Vienu vārdu teiktu, kā „alkusi man sirds”
No šo gadu vien
Sirds nu dzied, skaņa klusā
Plūst silti pretī visam
Ko satiek acs, sirds klusi dzied
Šai dienā dejo sirds
Caur stundām līdz vakaram.

––––––––

Melancholija viņa sēd tur Dürera 
Asējumā un atnāk pie manis
Šī gada pēdējā dienā
Kādu vārdu tas iespēlējis kā maigu
Taures skaņu (varbūt bērza tāss, vai 
Alkšņa) un nu tā skan
Pāri šī gada pēdējai dienai
Nezūd, šai zūdošā brīdī, un laiks
Griežas tālā ceļā uz pavasari
Vai man arī?
Man nav vairs tās sejas ko Tu mīlēji.

––––––––––-

Laimīgā trauksmē
Jauns cilvēku pāris garām aizvizināsies
„Divi akmeņi gandrīz ceļa vidū”
Balss iesauksies.

7. nov. 1990

Tas viss kas dzīvots
Kā dzīvam kokam iegrieztas zīmes
Zils vakars nāk dziedēt.

8. novemb. 1990.

Nosūtīju Dzidrai vēstuli – tikai blāblā.
Neviens neraksta.
‘Izravēju’ dzejoļu krājumu jaunajai grāmatai – izmetu kādus 15 prom. Tie – itkā negatavāki. Lai gan – ko es par to savu kravu zinu? Liekas šinī krājumā nav stipru dzeju. Varbūt tas mežs – pats radies!

12. nov. pirmd.

Grūtums sagrābj pa brīžam, garīgi un fiziski – nevar ne zināt kurš pirmais ķer, bet sāp kaut kas, sirds, kāja, roka, mugura? – un tad sākas garīgās sāpes – vai otrādi – bēdas sagrābj par to kas viss bruks un brūk – un tad viss sāk vilkt un sūrstēt – Kājas iet ok, bet nokāpt un uzkāpjot sirdij grūt. Un apsēdies, skaties logā – nav jau vēl traki, tik traki.

13. November 1990.

Saņēmu vēstules no Leitīša un no Rubenes.
Leitītis raksta garu vēstuli – viņš prec. 2 dēli – izcietis karu etc. Liekas īsti laba, gara, pilna dzīve. Kas to būtu domājis no ‘palaidņa’ puika! Miris Dzērve un Brunners, abi mani mūziķi, abi mani skolēni. Dzērve – no manas klases! Brunners – no kādas jaunākas klases. Kur es dzīvoju un dzīvoju!! Nevaru ne saprast – Ilūkste! Skola! Pilsētiņa! Kalni. Lielā iela nāk lejā no skolas! Skolēni, mani, skolēni – bērni! Dzērve. Brunners. Gatavojas dzīvei – es jau toreiz pusē dzīvei! Un viņi jau beiguši – un es vēl te… Galva reibst!
Rubene raksta par Latvijas cilvēku nabadzību, šauros dzīvokļos – tieši pretēji stāsti Kupneram Montreālas Ziņotājā. Un – latvieši mūsu naudu gribot, bet mūs pašus – nē. Tas var gan tā būt!
Kaimiņš ielūdza uz savu dzimšanas dienu mūs ar In. un es nopirku Austrālijas vīnu. Liekas – būtu uz brīdi pie viņa jāieiet. –

Un pēkšņi viss liekas tukšs, 
nereāls, neesošs, zūdošs. 
Kur vēl es eju kā tukšā 
gaisā speru soļus.
Ko vēl es tik ļoti cenšos cīnos panākt?!!
Un nevaru arī šai brīdī 
vairs vārdu dabūt pār 
lūpām, viss stindzis, 
apklusis – senas 
ainas gaismojas 
atmiņā – tur gribētu 
sniegties tur, tās īstas 
tās īstā dzīve, skaista. 
Kā tas var būt – ka 
tā vairs nav. 
Kur es soļoju kādā 
tālumā, aiz visa –?

14. nov. 1990.

Tik viegli rozā ziemas debesis
              ...Ziemas debesis
                 ...Ziemas debesis.
Izslēdz to plati to rekorderu
              To gramaphonu
Tik viegli rozā
              Ziemas debesis
                   Ziemas debesis
Tik viegli tumst
              Ziemas debesis
                   Ziemas debesis
Izslēdz!
Lasīšu vēl reiz to vēstuli
Kas dziedāja, miris, viņš miris
Kas vijoli spēlēja miris
              Jau senāk miris
Cik nežēlīgas, cik silti
Visgarām, apkārt skaujas
Sārtas ziemas debesis
              Ziemas debesis
Mierīgi tumst ziemas debesis
              Ziemas debesis.

Saņēmu vēstuli no Zariņa ar ziņām par rakstn. dienām.

19. nov.

Saņēmu vēstuli no Ruņģes – prasa vai es varētu kaut ko uzrakstīt – kāpēc nosaucu savu grām. Uz Tilta. Liekas – es varētu.
Atšķīru kādu mākslas žurnālu (Inesei pienāca) un redzu – cik es esmu bailīga! Kā es noslēpjos no katras brīvākas – nesaprotamākas citiem varbūt – izteiksmes. Vienmēr apcērpju, nogludinu – lai saprot, lai saprot! Bet – ko ar nesaprotamu jūkli tuvoties mūsu publikai? Tagad jau varbūt varētu sākt. Jāielaiž kaut kas brīvāks jaunajā krājumā!…

Un kas šai dienā bija, kas notika? Koki bija, pelēki ziemas koki, pelēkiem stumbriem, dziļām rievām savādi aizaugušām, ieaugušām, nocirstu zaru, iecirstu zīmju vātīm. Simts, varbūt vairāk pīles peldēja zaļi un spārniem, galvām ļoti spoži krāsainas. Dažas brūnsvītrainas. Dzīvoja – pīliski. Vai tas jārunā jāapsver cilvēku valodā? Cilvēki gāja garām, kāds skrēja, kāds taustījās ar nūju, kāds uzsmaidīja. Daudz tur viņu nebija. Nav nekādi svētki šī ir pirmdiena. Kokiem bij pelēki, asi, dziļi rievaini stumbri, skaisti kā raksti, kā ornamenti, plūstoši bez noteikta atkārtojuma, vienmēr tālāk no jauna veidoti, tomēr, tomēr ar kādu motīvu. Un jaunie koku stumbri gludi pelēki ar melniem gredzeniem. Vakara lidmašīnas nāca mājās kā parasti. Ne lidmašīnas – viņu gaismas, viņu pulsējošas ugunis laidās tumstošās debesīs aiz kokiem. Katra ar vienu (vai divi un trīs?) pilotu kas uzmanīgi saspringti veda viņas lejā, bet cilvēki viņās krāvās ar savām mantām, spiedās ātrāk, ērtāk iziešanai. Lidmašīnas laidās kā zelta degošas bites, nāca mājās. Nupat viena – ļoti ātri cilpo tumsā, kā zivs zilu un sarkanu spārnu paslīdam gandrīz jāsaka – cilpo, aizcilpo tumsā. Mājās – viņi tūlīt būs mājās. Rekordplayers spēlē Bacha Brandenburgus. Un tas viens, tas viens koncerts, viņa tas viens gabals – kā kāds ir varējis, kā tas Bachs ir varējis radīt, radīt, izteikt tik daudz laimes? Man tas jāaizsūta viņam, manam laimes radītājam. Īsas apslēptas un tomēr tik lielas siltas laimes radītājam.

20. nov. 1990.

Vakar 19. nov. saņēmu vēst. no Ruņģes. Šodien nosūtīju atbildi.
Šausmīgi tukša diena…
Tomēr – sapnis kaut ko pareģo: sapnī kaut kur gāju pārnācu ok – skatos dzelt labai kurpei – papēdis nost un prom – viss izšķīdis. Viss ‘izšķīdis’. Pārnācu no godīgas labas aiziešanas līdz Safewayam. Un – tā melnais gara stāvoklis turpinās.
Tomēr vēstuli Ruņģei nosūtīju, gan neuzrakstīju tik labi kā vakar domāju. Bet – apmēram.

22. nov.

Nosūtīju vēstuli Leitītim.
Vakar, aizvakar, rakstīju kompjutorā komplimentus maniem darbiem no 20 – 30 gad. vecām vēstulēm. Sāku ierakstīt kompjutorā Freimaņa vēstules un izvilkumus no tām – par maniem rakstiem. Pārrakstīju 2 vēstules. Cik daudz viņš par maniem darbiem domājis! Cik daudz rakstījis – palīdzējis! Zināju – ko viņš man dod – bet kaut kā nezināju – cik daudz viņš ar to ir nodarbojies, domājis, rīkojies, pat cietis no visādām sabiedrības ērcībām, vai kā to lai saka! Es kaut kā to tomēr neapzinājos – ka viņš tik daudz priekš manis dara. Tāda tuvība, sirsnība, līdzdalība, labvēlība! Vēl tagad nāk klāt labi vārdi. No G. Saliņa no A. Zemdegas. Bet es nevaru “pacelties” līdz tam, ko no manis gaida — izkaisījies pasaules ceļos, sīkumos.

24. nov. 1990.

Lasot Fr. daudzos labos vārdus un visu to dzejoļu pieminēšanu vēl un vēl – man it kā ‘garīga gaisma’ no vēstules (garākās lielākās) pretī dvesa, it kā liela mīlestība, neapjausta tad, agrāk un pēkšņi arī asociējās – līdzība ar manu dakteri – kas tik sirsnīgi norūpējies bija par manu fizisko labklājību kā Freimanis par manu garu. Gandrīz savāda sajūta – it kā es pēkšņi spētu atšifrēt cilvēku (šodien) cilvēku dziļākās jūtas.

Pret Freimani ‘jūtu ziņā’ es biju auksta, tikai tai manā vakarā, kas viss bija viņa darba pilns, es brīdi izjutu dziļu pateicību un kādu neapjaustu tuvību tai brīdī, kad es spraudu baltu rozi viņa svārku atlokā no manām (saņemtām) puķēm. Jutu ka viņš bija aizkustināts un tas kā silts vilnis skāra arī mani. Patiesi dziļu pateicību un tuvību es izjutu, ar to gandrīz romantisko sīksīko bet jūtamo skaņu klāt. Tā agrāk nekad nebija pieskārusies un kļuva turpat tūlīt noklusināta.

Kad viņš bija miris uzrakstīju 3 dzejoļus viņam, īsākā un garākā pēclaikā, ar lielu pateicības un lielu zaudējuma sajūtu, bet ‘tīri’ bez šīs tikko dzirdāmās romantiskās nots.
Ar manu dakteri tas ir citādi – tur šī nots ir ieskanējusies pirmā mirklī un stingri apslēpta, arī pati apslēpusies, pazudusi un atkal iesaknējusies.
Skaistas ir šīs mierīgās, labās domas, klusās, pusaizsegtās izjūtas kas gadās starp cilvēkiem, kas ir tik daudz šai dzīvē, un kas aizveras gandrīz neapjaustas, un parasti, neapliecinātas, neteiktas.
Kas vārdos neizsakās, tas nogulstas zem dienu soļiem gandrīz kā nebijis, neatminēts.
Šinīs divi gadījienos – tas arī ir dzīves noliegts, tikai daļēji dzīvošanai ļauts un daudz tomēr tā devis.

Izlasīju nupat Kārļa Ābeles (seniors) senā vēstulē: „Vajaga allaž pateikt to, kas nāk sirds no sirds, tas ir labākais ko mēs viens otram varam dāvināt.”
Varbūt es mazliet darīju – Freimanim ar balto rozi. Dr. P.J. Czitrom ar atvadīšanos no viņa „I will miss you.”

26. nov. pirmdiena.

Piektdien bijām pie daktera, slimnīcā gaidījām 3 stundas. Ar manu pleca sāpi Inese tupēja līdz. Xray, blood pressure – good healthy. Tikai pleca artrītis. Es domāju – mazliet reimatisms – no ziemas vēsuma.
Šodien biju uz nokomandēto fizioterapiju. ½ dienas nodzīvots ar to – bet nice girl sildīja un ‘apstaroja plecu’ – OK. Ej atkal trešdien.
Auksts 10 zem un bez vēja un nu pēcpusd. saule. Tikai – nav brīvas kustības staigāt un gars arī nestaigā – viss apklusis. Tikai labprāt vakar, aizvakar – rakstīju komputorā komplimentus no 25-30 g. vecām vēstulēm! Vēl tagad nāk klāt arī dažas – no Gunara Saliņa labi vārdi! Bet – es nevaru ‘pacelties’ līdz tam, ko no manis gaida – izkaisījies pasaules ceļos – sīkumos.
K. Skalbe teica – „kā kuģis ar dārgumiem, kad panest nespēj vairs, tad atdod dziļumiem” – Jūtu savu dārgumu neizmantotos krājumus – un nevaru saņemties vēl, varbūt vēl ko veikt?? Un tad? – Kas no tā? Kas – no kā? Varbūt kas! Varbūt – bērniem??

27. otrdiena.

Dzidra vakar zvanīja! O.K. ies varbūt kādos grafik kursos. Es pieleju, piekrauju sevi ar Bacha Brandenburģeriem. Tie tomēr ir pilni zemes dzīves! Un tie dara garu kārīgu, laimīgu, nemierīgu, skumju. Mirst un dzīvo, dzīvo un mirst.

29. nov. 1990.

Es mīlu to, ko man neklājas
Es domāju to, kas man neder
Es sniedzos, sniedzos un klūpu
Klūpu... bet par to Jums nav daļās.
Es nesu ziedus tik visa radītājam
Tai daļai Jūsu niknās sirdīs
Kas ir no viņa
Un maldos, nomaldos.
Taču kāds kaut kur atsaucas
Un es eju savu meža ceļu.

Vēstule no Rubenes, īsa tik viņas teātru recenzijas. Ne vēsts no Stauveriem – fuii!!!

1. okt. Pirmdiena 1990.

Nosūtīju Artavu un Tiltu – Rubenei, lai sūta kur grib.
Negulēju domājot par dzīvi Ķikuros – turēsim bites, stādīsim augļu kokus un tā cerība tā cerība – ja man nāktu mazliet nauda par grāmatām……

2. okt.

Nosūtīju vēstuli Ruņģei ar ziņām

Rudens, rudens
Parkā lapu klājiens zemē
Un vējš.
Labi pie loga sēdēt 
Kad vējš
Ielā dzen lapas
Virmo vēl zaros tās
Krāsas, krāsas.
Daiļi skumīgs laiks
Atmiņu pilns
Segšanās, kaktiņā raušanās
Un vēl skriešana iesākas
Klejošanas laiks.
Vējš, vējš
Labi sēdēt pie loga.

4. okt. 1990.

Galds ar dāvanām – grāmatas, biksītes, šampnieša pudeles – lielāka un mazāka un lentas un baloniņi un sirdis un zīmējumi. Un Lownas + Don karte!
Vakarā – simf. Koncerts (tikko pārnācām)
Puķu pušķis ierodas.
Dzidra piezvana.

Saruna ar zobārsti par maniem rakstiem, komplimenti, jātulkojot vairāk, jāsūtot iespiest kādā jauno rakstu žurn. (Esmu – veca rakstniece haha – tas ir – ne iesācēja.) Bet viņa sajūsmā – lektore teikusi tādu talantu nevarot atstāt publikai nerādītu. Well – liela gara dzimšanas diena. Braucot no koncerta – lietus ar sniegu, gan tikko manāms kas no sniega. Rītu varbūt būs vairāk. Būs jau būs – pamazām sāks būt…
Vēl lapas kokos.

Pirmdiena 8. okt. 1990.

Rudens, rudens!
Koki ber lapas kā zelta dukātus ielās
Parkos, dreb vēl lapas vēl krāsas
Rudens, rudens.

Otrdiena 9. okt.

Gāju, gāju ceļu bez redzama mērķa
Bet kāds to redzēja, pretī nāca
Skatā satvēra, nu kur Tu dosies?
Staigāju dzeru no gaisa no zemes.

11. okt. 1990

Vakar saņēmu Gunara Saliņa vēstuli un sūtīto grāmatu. Linarda Tauna – Iesim pie manas mīļās, sūtīta uz Montreālas adresi!! Labi ka cilvēki pāradresējuši!
Labi vārdi no Saliņa par Aivieksti. Laikam vajadzēja tās beigas tai grāmatai likt kas bija jau uzrakstītas un ko pēdējā brīdī atņēmu.

12. okt. 1990.

Piektdiena. Skaista rudens diena. Vējš, vējš. Aizlīgojos, aizsteberēju (kājas jocīgas no vakardienas lielās staigāšanas, vai jau aizvakardienas – nē vakar 2 reiz uz banku, tad uz Safewayu) uz pastu –
Nosūtīju Uz Tilta un vēstuli G. Saliņam. Aizmirsu tomēr parunāt par Aiviekstes beigām. Apmierina un iepriecina nomierina – tādi labi vārdi – skaista grāmata – un tad atkal ir tukšums un vientulība, nemiers – tomēr, tomēr mazliet labāk, var laimīgāk skatīties rudens lapās. Skaistāk ir, kad vēl ir krāsas aiz loga, ielā joņo dzelt. lapas, gaisā apaļi mākonīši. Gribās – uz parku, bet staigāts diezgan un sēdēt tur nevarēs – vējš. Vējš un vējš te. Bija lietus un lietus. Tad sausums un sausums. Tagad vējš un vējš. Kalgarija – Calgary. Māja – silta.

Kad uz brūnām lapām...
Pirmais sniegs jau bijis 
Upe atkal uzplūst – un tur
Darbīgi peld un grozās pīles
Mazi puikas sviež ar akmeņiem
Lielie tirgojas ar drogām.
Kad uz brūnām lapām
Rudens sauli jūtu
It kā jāceļas
Vēl kaut kur jāiet būtu
Bet labsajūtā
Lielu slinkumu jūtu.
Kā tās lapas virmo kokā vēl
Kā tās lapas virmo zemē jau.
Paldies par vēstuli
Labais, dārgais dzejniek 
Retais dzīvais vēl.

Svētdiena 14. okt. 1990.

Skatos rudenī, skatos un skatos, skatos caur otrā stāva (manas istabas) logiem, skatos no pirmā stāva logiem, skatos no parka ceļiem, no tilta, no soliem. Lapu kokos kļūst arvien mazāk, tās vēl dreb, dreb, virmo šīs apses, visu vasaru zaļā jūrā, tagad zeltā. Ielas asfalts un dārzi, un parka zālāji visi ar lapām nobiruši kārtām, klājieniem, vizmo ar gaiša bronza krāsām un metāla skaņām skan lielās, sakaltušās jauno koku lapas. Vējš darbojas dienām ap tām, ceļ gaisos, bārsta, grūsta, velk. Līdz ar papīriem un plastiku, jāpiezīmē, līdz ar pašapkalpes veikala plastika maisiem. Bet mana acs pie tiem neapstājas par ilgu, nezinu īsti, vai būtu labāk, ja to nebūtu, jā, varbūt būtu. Bet acs kavējas augšā, zaros, kokos, makoņos un atkal lejā, kokos, ceļos, rudenī, skatās un skatās rudenī, un skatās cauri daudz citas zemes, citu dienu rudeņos, lietaini garos un vējaini košos, saulainos senos rudeņos ar senām balsīm, ar cilvēku balsīm, ar durvju, akas, spaiņu un katlu balsīm, ar uguns un malkas balsīm, vēja balsīm un rudens klusumu ar vēsu, asu tukšumu un siltu kopā sasēšanos. Rudeņi, rudeņi daudzie un atkal viens krāsains, ilgs un ātrs, arī ātrs. Skatos caur istabas logiem, skatos ielā, ceļā uz kokiem, stumbriem, smilgām, lapām, krūmiem, uz debess zilumu, uz mākoņiem, skatos un skatos rudenī.

Vēstule no mana bijušā skolēna J. Leitīša. Man nekad nebija ienācis prātā, ka, ja visi (vai gandrīz visi) mani akadēmijas un skolas biedri ir kapā, man vēl ir daudz bijušo manu skolēnu no Ilūkstes laikiem un arī no Ļaudonas, Sāvienas. Tos varētu meklēt manas grāmatas.
Cik tomēr vēsa, nesildoša (?), tāla, neeksistējoša ir tā saskare, ko dod “pazīstamas rakstnieces” vārds. Tas atnāk kā gaismas stars un aiziet. Un tu esi viens savā kaktā. Pie visa tā lielā, ko tas dod — tas tomēr atstāj tevi vienu tavā dienā un vakarā.

Skatos rudenī, skatos un skatos,
Skatos caur otrā stāva (manas istabas) logiem
Skatos no 1. stāva, dzīvojamās istabas logiem
Skatos no parka ceļiem, no tilta, no soliem
Lapu kokos kļūst arvien mazāk
Dažiem vēl bieza lapotne, dažiem
Vairs tikai zaru galotnēs tās
Bet dreb un dreb, virmo plivinās šīs lapas.
Ielas asfalts un dārzi un parku zālāji visi ar lapām
Nobiruši kārtām klājieniem, virmo
Gaiša bronza krāsām un medaļa
Skaņām skan lielās, sakaltušās lapas
Un mazās citu koku lapas – 
Apaļas kā zelta nauda, kā Kanādas
Dolāra gabali kaudzēm, klājieniem.
Vējš darbojas dienām ap tām,
Ceļ gaisos, bārsta, gūsta velk
(līdz ar papīriem un plastika – 
Jāpiezīmē, līdz ar plastika gabaliem
Ar pašapkalpes veikala plastika maisiem).
Bet mana acs tur pie tiem neapstājas
Par ilgu, nezin īsti – vai būtu labāk
Ja to nebūtu, ja varbūt būtu,
Bet acs tur nekavējas augšā, 
Zaros, kokos, mākoņos un atkal
Lejā kokos, ceļos, rudenī
Skatās un skatās rudenī, un skatās
Cauri daudz citas zemes, citu dienu 
Rudeņos, lietainos, garos, un košos
Vējaini saulainos senos rudeņos
Ar senām balsīm ar
Cilvēku balsīm, ar durvju, akas
Spaiņu un katlu balsīm, ar uguns
Un malkas balsīm, vēja balsīm
Un rudens klusumu, ar vēsu asu
Tukšumu un siltu kopā sasēšanos.
Rudeņi, rudeņi daudzie un
Atkal viens rudens krāsains, ilgs
Un ātrs, arī ātrs.
Skatos caur savas istabas logiem
Skatos caur dzīvojamās istabas logiem
Skatos ielā, parkā uz kokiem stumbriem
Smilgām, lapām, krūmiem
Uz debess zilumu mākoņiem
Skatos un skatos rudenī.

15. okt.

Saņēmu vēstuli no Dzid un nosūtīju vēst. Dzid. Vēstule no sept. un okt. sākuma Melburnā.

17. okt. Trešdiena

Vakar vēstule no Ruņģes un nosūtīju vēstuli un Tiltu – Ruņģei. Šodien vēstule – ziņa no mana skolēna Leitīša?
Neatceros – vai ‘tā kā pa miglu’ – vai nē – tas bija kad es biju skolniece Madonā. Bet jāatceras – kad biju skolotāja Ilūkstē! Vēl atradās 7 Aiviekstes lejā, kastē!!! Labi!
Man nekad nebija ienācis prātā – ka ja arī visi (vai gandrīz visi) mani akadēmijas un skolas biedri ir – kapā, man vēl ir daudz bijušo manu skolēnu no Ilūkstes laikiem un arī no Ļaudonas un Sāvienas skolas! Tie vēl varētu meklēt manas grāmatas.
Cik tomēr vēsa (tāla, neeksistējoša, nesildoša?) ir tā sakare ko dod ‘pazīstamas rakstnieces’ vārds.
Tagad to beidzot sāku just – cik tomēr tas vēsi tāls – atnāk kā gaismas stars un aiziet. Un Tu esi viens savā kaktā.
Pie visa tā lielā, ko tas dod – tas tomēr atstāj Tevi vienu. Tavā dienā un vakarā.

18. okt 1990.

Vakar vēstule no mana bijušā skolnieka J. Leitīša – šodien nosūtīju Artavu + Uz tilta.
Biju parkā. Silts, pasēdēju, pastaigāju. Mājā nākot satiku kaimiņu veco kundzīti. Viņi – no Filipīnes. Dēls un meita. Vecā maza, jauka, būtu jāpaaicina uz tēju! Vai kafiju!

Skaista mierīga diena
Skaista rudens diena
Sniegs jau mazliet snidzis, nokusis
Tik balts jau atspīd vēl zem 
Dažiem kokiem – 
Skaista mierīga rudens diena
Tik mierīga, spoža diena
Viss mirst un nemirst – ieziemojas.
Zini ieziemoties, izturi vēl.

Sestdiena – 20. okt. 1990.

Neaizgāju uz Triangle galeriju [abpve], kā parasti, jūtos nogurusi, negribās autobusu un vilcienu… Nemīlu šo pilsētu. Aizgāju uz veikalu – tas izstaigājamais ceļš – mazliet par siltu par smagu jaka – bet pārnākot nogurums svaigāks – patīkami sēdēt kādu laiku mierā, arī garīgā mierā.

Redzēju sapni: Biju mājās. Stāvēju, biju, netālu no rijas. Dzirdu balsis, redzu pulciņu ļaužu nākam, kustamies uz rijas durvīm – tie viņi visi… Prieks! Steidzos satikt. Jau es pie rijas durvīm, bet viņi visi jau iekšā. Durvis ciet. Nedzird vairs neko. Bet – zinu – otrā pusē rijai ir logs. Steidzos apkārt rijas stūrim, ātri ar visu spēku kā tas ir sapnī kad kas jāvar.
Esmu tur otrā pusē pie loga…
Bet loga nav.

Ir tikai siena, smagi lieli baļķi, saguluši cits uz cita, pat jau zemē iegrimuši, ar zirnekļu tīkliem, apputējuši, neatceļami, negrozāmi, visa noslogotāji. Un smiltīs lēni šūpojas vēsmās zaļi zāles – retie labības stiebri, iesējušies no labības lauka kas jauns sazēlis tuvu, zaļš pāri tālāk.

Nekad, nekur, nekas nav bijis iznīcinošāks, nepielūdzamāks kā smagā baļķu siena, smilts, labības stiebri. Kāda briesmīga, neizmaināma vara, nežēlīga dzīvošana sienā, smiltīs arī retajos zaļajos labības stiebros. Bezpalīdzība, dobja cieta. Nekur nekad tik smagi zaudējums un iznīcība justa.

Savādi, kad šo sapni sāku stāstīt Latvijas latvietim rakstnieku dienās Los Andželosā kādā sakarībā? kādā momentā stāvot tur kopā citu vidū? viņš man par pārsteigumu jau zināja un izteica pirms es to teicu – „bet – durvis ciet…”

Tālāk, es protams nespēju, jādomā nespēju, izstāstīt liktenīgo iznīcības izjūtu tur, bet gandrīz līksmi viņš iesaucās ierunājās par zaļo labības lauku – „liels, liels zaļš labības lauks…”

Tad es sapratu mūsu dzīves izjūtu starpību – man zaļais lauks nekādu mierinājumu nedeva, tā dzīvošana, zaļošana tur tāpat sāpoša, sveša. Viņam tā jaunā, laimīgā dzīvība, dzīvošana. Viņa jaunā dzīve.

Un es rakstīju savu stāstījumu par tiem kas… jā, kas sagāja tur rijā, un sūtīju grāmatu tiem kas tagad tur sēj un dzīvo. Rakstīju un sūtīju tiem tomēr ar kādu dalību viņu zaļajā laukā. Ar kādu mierinājumu, ka es to daru.

Jo ilgāk runā, jo mazāk pasaka. Bet kā izteikt briesmīgā zaudējuma sajūtu tur pie rijas sienas – to es nezinu? Varbūt to nevar. Tikai tas kaut ko dzirdētu – kam tā bijis, ir tiem mums, kas stāvam pie šīs neatceļamās sienas.
Un tagad man gribētos rakstīt kādu dzejas rindu. Bet dzeja ir apslēpusies.

Mana skolnieka vēstules vārdi – atnes kādu vāru laimes sajūtu par to – ka dzīvojis un labs tur gaišs bijis. Sīks, viegls atalgojums. Domas rāpjas turp, atpakaļ – nekur nekas nav rodams pie kā silti pieglausties, mierīgi, ar mierinājumu, mājas, laimes sajūtu. Tomēr atalgojums. Atblāzma no dzīves. No sava bijušā es.
Kādas laimes? Kur Tu stāvi? Pie kādiem vārtiem?

Esi pateicīgs – ka Tu vēl stāvi. Esi pateicīgs, esi pateicīgs, strādā, strādā.
Dedzina, tieši dedzina šodien vientulība, darbs kas būtu jādara iežņaudzas kā cilpa kaklā – nelietība nelietība, pats sevi kar nost!
Svešas tās durvis ko Tu gribi vērt, ieiet. Nē, Tevi nepazītu ne Tevi saņemtu, savu vientulību nevarētu tur nolikt. Oh! Vienu īsu brīdi būtu norimis, baudītu neesošu laimi. Neesošas laimes nav – tā būtu īsta laime – bet tikai mirkli zagta, nozagta, nepaņemama kā pasakā. Ver citas durvis – piekļaujies brīdi, nemieru aizliedz, norimsti, rimsti.

Es, kas tur staigāju
dienās, stundās, brīžos
cietu, priecājos, domāju.
Es, kas tur staigāju, biju,
kāda cilvēka vārdi to apliecina,
pasaka, pieminot sveicina
to, kas es tur biju, staigāju.
Balsis, sejas, saule, kalns un tās ielas, ceļi!
Es, kas tur staigāju --
kas es te staigāju, kas esmu?
Vai es tā esmu?

2. sept. Svētdiena.

Mierīgs vakars. Neviens netraucē. Aizgāju līdz Bow upei kur tā tek 2 str. galā. Pastaigāju pa krastu. Lasu Bruce Chatvina ‘Songlines’.
Sirmā stunda.
Tikai dzeltenā lampa ielā to bojā. Bet – so it is…

6. sept. Ceturt. Silts! Saule.

Vakar vēstule laba + photo Airsrock no Dzidras un šodien nosūtīju Dzidrai 4 grām + īsu vēstuli.
Šodien vēstule no Gubiņas un nosūtīju vēstuli Gubiņai.

7. sept. Piektdiena.

Nosūtīju 2 ‘Tiltus’ Guntai.
[…]
Aizgāju uz pastu – aizgāju uz Safeway.
Laba sajūta ka Inese taisa manas grāmatas. Viss rakstītais pamazām iet ārā!
Kustos tomēr lēnām visā tanī darbā. Vēl iznāktu kāds stāstu krājums no veciem darbiem. Bet varētu un būtu jāliek arī klāt kas jauns. Šī kārtošana ņem laiku un apmierina radīšanas kāri. It kā kaut ko radītu – bet faktiski neko jaunu… Bet jāizjūt arī vasara. Jātaupa spēki jākrāj – nākošam gadam – uz Latviju!! Ja – tas varētu notikt!!

Nupat ‘gars prasās’ pēc kādas lielas darbības – action – bet nav nekas ko rast, ko grābt. Vāru bietes…
Lasu – pārlasu, tas ir – Utz – Bruce Chatwin. Tur – viņš it kā (?) saputro ģimenes cilvēkus – saka – viņa tēvs krīt karā. Viņa atraitne etc etc. Viņas vienīgais mazbērns Utz. Bet tam ir kritušais tēvs – kā viņa atraitnei var būt mazbērns kam kritušais tēvs?
Tas it kā palētina – gan nepelnīti, visu stāstījumu.

10. sept. 1990.

Nosūtīju vēstuli Guntai.
Saule. Sāk dzeltēt pa kokam.

12. sept.

Vēstule gara no Dzidras.

13. sept.

Izņēmu naudu – nē ieliku bankā naudu – pusi no čeka. Ja es dzīvotu happily vēl 2 gadi līdz Ineses mājas parāds ir samazināms (ja ir nauda!) tad es varētu iekrāt kādu sumiņu tam nolūkam. Tas būtu vērtīgi. Ja es nebūtu tik veca (!) mēs varētu grāmatu izdošanu un Latv. braukšanu atlikt – pēc 2 gadi. Bet ko var zināt cik ilgi es varu kustēties un grāmatu laiks ir – tagad, jā drīzāk jo labāk. To iecerēto braukšanu? – nezinu, nezinu.

14. sept.

Tikko vakarā vēl izgāju mazliet pastaigāt (ar klogām) piekusu tā, ka nevaru ne kustēt. Bet domāju – tas ir labi.
Pārrakstu ‘ģimenes’ piezīmes. 40 lapas. Iet lēni. Bet tagad esmu pārrakst. 22-3. Patīk to darīt. Tikai lēni iet.
Nevienas vēstules. Silts, saulains. Skaists laiks!

17. sept. 1990. Skaists laiks!

Nosūtīju 4 Tiltus 4 Artavas Rīgas latviešu biedrībai $27.20.
Nevaru nekur rimties. Tukšums. Jā – vientulība.

Ūdeņi rudens dzidri
Pār dažiem nemiera oļiem
Un gaisi dzidri
Pār sarkstošiem zelta kokiem
Un zaļiem vēl mūžu zaļiem.
Dzidri prāts virmo dzidri
Ar dažiem nemiera soļiem
Noklusinātiem mierā
Kad ūdeņi rudens dzidri.

18. sept. 1990.

Saņēmu vēstuli no Imanta Auziņa – labu, ar labu kritiku par Aivieksti un Artavu. Un saņēmu vēstuli no Sk. Rubenes arī labu kritiku par Tiltu! So!!!
Biju parkā. Saule. Silts. Daži koki zeltā. Pulks jauniešu sportoja – apbrīnojami skaisti, izturīgi, spēcīgi, nenokausējami viņi skrēja – kā putnu lidošana bija viņu raibā, gaišā pulka tuvošanās un garām aizšalkšana, caur sauli, ar sauli un ēnām caur kokiem – kā Grieķijas ilustrējums, kad viņi skrēja caur kokiem – sauli, ēnām. Kā dievi. Tik skaisti ķermeņi, tik pasakaini.
Vakar un šorīt es kaucu – es vairs nevaru, es vairs nevaru, kaut kam jānāk, es vairs nevaru šai tukšumā, vientulībā bez ziņas…
Šīs dienas 2 vēstules bija – kaut kas!

20. sept.

Vēstule no Guntas. Nevar īsti saprast vai viņa ‘Tiltu’ saņēmusi. Laikam gan nē vēl. Prasa vai es varētu Ķikurus atdot viņas dēlam Daumantam? Vēl – es to ar labu prātu nevarētu – manas tēva mājas! Mani bērni bez kāda kapitāla. Varbūt vēlāk vajaga. Vēl jāpadomā. Ja dotu tad Guntai, ne viņas dēlam. Tam jau tāpat vēlāk tiktu – bet Guntai būtu lielāka drošība. Vēl redzēsim…

22. sept.   Silts.

Vakar saņēmu milzīgu grām par Austrāliju, nelāga ilustr. no Rubenes. Nezin kādēļ? –
Nokopēju kompjūtorā ‘Ģimenes vēsturi’ (kronika).
Lasu Bruce Chatwin ‘What I am Doing Here?’
Pamazām atgriežos panākumos, dzīvē. Ja viss var rādīties tik vienaldzīgs, tad kļūst vieglāk — būt, vai nebūt.

Svētdiena 23. (vai 24?) – Skaista diena.

Nodrukāju dzeju + prozu.
Negribas vairs ar to visu krāmēties.

Pirmd. 24. sept.

Nosūtīju nē vārdu Guntai!

25. sept. Otrd.

Tagad domāju – varbūt tā vēstule iznāca – asa? Tas tādēļ ka – nepatīk atteikt…

26. sept.

Nosūtīju vēstuli Dzidrai. Silts. Zelta koki.
Vakar vēstule un Treji vārti no Rumbergas
Naktī sapņoju (pēc ilgiem laikiem) par briesmīgi augstu, stāvu, šauru, tievu etc… kalnu! Tiku lejā. Nevarēju kopā ar kādu siev. un arī vīr. atrast ceļu uz kādu sanāksmju māju. Nebiju ļoti norūpējusies, puslīdz smieklīgi likās tā maldoties. Šie stāvie, riebīgi stāvie kalni nebija ilgi rādījušies. Vai tas tad ko nozīmē?

Ceturtdiena, 27. sept. 1990. Vēsāks!

Nosūtīju vēstuli un biogr. un liter. darbības ziņu Imantam Auziņam.
Varbūt es neapskatīju (tomēr es redzēju) un domāju viņu 25 g. Tagad redzu 40 gadīgu pēkšņi uzpūstu seju. Kā tas nāk?
„Kas man daļas, lai ir zaļas…”
Kokiem lapas nav vairs zaļas…

Nemiers. Un gribas iet. Un gribas klīst. 
Kur? Kur? Ikdienā mirkusi, kaltusi iela.
Kur? Kur? Un bailes arī tur, te kaut kur...

Aizgulējos, jo līdz 2 galvā malās vēstules kas jāraksta. Inese no rīta ienāca, jau prom ejot. Es uztrūkos kā no nāves miega un viss bija lieks un vienaldzīgs – tik vienaldzīgs, neiekārots – kā vēl nekad. Pamazām atgriezos pienākumos, dzīvē. Ja viss var rādīties tik vienaldzīgs tad kļūst vieglāk – būt vai nebūt.

28. sept. 1990. Vēsāks. Saule.

Nosūtīju 2 Uz tilta un 1 Artavu – Štauver kdzei.
Gaidu – varbūt atsūtīs atpakaļ Kaimiņu un Dienas un gadi!
Piekusu ejot uz tālo pastu – kad saule un vējš, stiprs vējš – tad jūtos grūti ielās. Bet – kaut kas atkal izdarīts…
Pēcpusdienā atpūtos – aizgāju uz Safew. Esmu vakar vai aizvakar parkā mazliet saaukstējusies, jeb naktī no loga – ‘savilcis’ plecā, asa sāpe. Kājas arī stīvas! Bet iet labi, labi…
Vakar vēstule no Ruņģes, lai sūtu foto.
Šodien tupu iekšā, it kā – saaukstēšanās – ‘kaulu sāpes’ – vēju jūtu. Ceru – būs OK.
Mazliet strādāju – kārtoju kompjut. Inesei atbrauc pakaļ Nels. Nav cita?? Vakar bija out – arī droši vien tas. Varbūt O.K. varbūt ja viņa to atzīst. Labie jau nav labāki – vai nē?