
[on paper decorated with shells down one side, and ‘Aloha from Hawaii’ at the bottom of the page]
26.2.91
Sveicināta Erna Ķikure!
Paldies par skaisto pārsteigumu – grāmatām! Man žēl, ka agrāk Jūs nepazinu labāk. Kad ļoti sen lasīju ‘Mūsu kaimiņš’ priecājos, ka arī Austrālijā rodas jauni rakstnieki, kas spēj ko labu dot. Un gaidīju nākošo Jūsu grāmatu. Vēlāk likās, ka tā bijusi tikai vienreizēja parādīšanās un pēc tam nozušana, kā gadījies ar pārāk daudziem vienas grāmatu autoriem. Cik labi, ka tā nav!
Jūsu dzeju jau biju lasījusi, bet pēdējo laiku Jūsu proza man bija skaists atklājums. Vēl protams visus ‘Akmeņu stāstus’ neesmu izlasījusi, bet esmu pārliecināta, ka šī grāmata man patiks arī beigu daļā. Sevišķi labas man šķiet īsās miniatūras. Un Jums Jūsu pašas stils, no kā var mācīties daudzi.
Nupat biju piecas dienas Ņujorkā un Ņudžersijā. Pie Saliņiem redzēju Jūsu iepriekšējās prozas grāmatas, bet nebija laika lasīšanai. Gunars teica, lai Jums pasakot – tās sūtamas Jaunsudrabiņa fonda nesen izsludinātai balvas piešķiršanai. Adrese bija kādā no Laika numuriem. Un ja Jums ir vēl kādi lieki eksemplāri, būtu priecīga tās iegādāties, bet tikai par samaksu, protams.
Žēl, ka man izputēja domātā ciemošanās pie meitas martā. Tad droši vien būtu varējušas vēlreiz tikties. Bet gan jau…
Sirsnīgi sveicinot un labu pavasari vēlot,
Aina Zemdega
————————-
Aina Zemdega
Burlington, Ontario, Canada
[on card with Latvian message]:
Jauka bija Jāņu diena Par visām dieniņām: Līgo saule, līgo bite, Līgo visa radībiņ.
21.6.91
Sveicināta, Erna Ķikure!
Nesen pārbraucu no Latvijas, tādēļ, lūdzu atvainot par nokavēto atbildi un paldies par grāmatām. Apbrīnoju un priecājos par Jūsu darba mīlestību un spējām. Būs man ko vasaras brīvajās stundās (un ceru – arī dienās) lasīt. Atpūta pašlaik liekas ļoti vajadzīga – četras ļoti interesantas nedēļas dzimtenē prasīja daudz garīgo un fizisko spēku. Bet tā kā Toronto Dziesmu svētki ar savām pārpildītām 10 dienām tepat pie durvīm tad par īstu atpūtu (prom no pilsētas un ļaudīm) varēšu sākt domāt tikai jūlija vidū.
Jā – pavasaris bija vēss, pat auksts arī Latvijā un no Toronto 25°-30° karstuma tur iebraukuši tikai ar aizdotām vilnas jakām jutos kaut cik silti. Toties garīgā cilvēku siltuma netrūka.
Uz Kalgariju laikam tik drīz neiznāks braukt, jo Dace, mana meita, ar savu ģimeni brauks ciemos uz 2 nedēļām pie manis. Bet kad atkal būšu tai pusē, noteikti Jūs apciemošu. Lai Jums skaista, silta vasariņa. Līgo!
Aina Z.
————————————-
[written on back of photo or card]:
Dundagas baznīcā Rozentāla glezna – 91 maijā.
14.7.91
Sveicināta!
Esmu izlasījusi Jūsu ‘Tilta’ grāmatu – līdz pusei. Priecājos, un vēl daudz ko lasīt. Patīk Jūsu stils un skatījums. Tieši tas, kas pašlaik man vajadzīgs pēc Dziesmu svētku nemiera un steigas, pēc 4 maija nedēļām Kurzemē un Rīgā. Paldies, ka šīs savas grāmatas man atsūtījāt! Kā spējāt tik bagātu latviešu valodu saglabāt? Man atelpu dod arī tas, ka viela nav ierobežota mūsu ‘latviešu sētiņā’, kas pilna agrāko un tagadējo bēdu un problēmu, bet ir tur ļoti vispārcilvēciska, bez vietas un noteikta laika pinekļiem.
Man šī vasara jau agri sākās un vēl līdz oktobrim turpināsies Latvijas zemē, pēc kārtas ģimenes locekļiem turp braucot un turienes ļaudis šeit sastopot. Sāk izsīkt garīgie spēki. Grūti atrast atpūtas dienas, kas neko daudz nedod. Nedēļas, mēnešus vajadzētu. Varbūt ziemā? Jūsu grāmatām pretī nosūtu piezīmes, kas rakstītas Talsu laikrakstam.
Sveicinot Aina
————————————–
[typewritten]:
15 VII 91
Aina Zemdega
Kopsaucēju meklējot
Sēžu lidmašīnā kaut kur virs Atlantijas okeāna atpakaļ ceļā uz Toronto un mēģinu atrast kopsaucēju visam tam, ko esmu redzējusi, dzirdējusi un dzīvojusi četrās nupat Latvijā pavadītās nedēļās. To meklēju jau pēdējās Rīgas dienās. Bet no visa jukulīgā un pretrunīgā nekāds vienveidīgs secinājums neradās. Nevienā no visiem astoņiem Latvijas braucieniem neesmu atgriezusies tik pretrunīgu iespaidu pilna kā šoreiz. Kādēļ? Atbilde ir vienkārša: gaišais un tumšais, cerīgais un drūmais ik ar dienu krājās manī, un arvien vairāk samezglojās. Kas ir īstais, kas paliekošais? Gluži kā manas dzimtās vietas upe Roja – vietumis tā ir tāda, kāda bijusi vienmēr – pilna koku atspulgiem, ūdens rotaļām, plūstot pāri akmeņiem, un romantiskiem līčiem ziedošu ievu ietvarā. Tad atkal – plats, izrakts grāvis vai kanālis, nedzīvs ūdens plūsdams nedzīvu, mākslīgu taisnu, cilvēka un mašīnas radītos krastos ieliekts, bez savas sejas. Kura ir tā īstā, kura ir paliekošā upe?
Jaunais un senais, bijušais, cerīgais un neticības apēnotais ik dienu ir izniruši manā priekšā un mulsinājuši. Varbūt tā ir nākotnes neziņa, varbūt tā ir jauno drosme un ilgāk dzīvojušo rūgtā dzīves pieredze, varbūt tas ir pilsētas troksnis, akmens mūra un bruģa neauglība un uzarto lauku klusais auglības solījums, kas nostājas viens pret otru? Varbūt tas ir pie kapsētas vārtiem mazas meitenītes teiktais: „Kapsētā ziediņus nedrīkst plūkt!” un nolauzti krusti citā vietā, sagruvušas zemnieku mājas un par jaunu izdaiļotas un restaurētas vecas vācu muižnieku pilis; vispieticīgākais vecas saimnieces miteklis un apzeltītiem spoguļiem greznots plašs Rīgas dzīvoklis? Kā to visu lai saliek kopā, kā lai atrod kopsaucēju?
Un tomēr – dzīvības instinkti un ticība labā spēkam cilvēkā liek skatīties pāri visam, kas neauglīgs, un paļauties, ka sējējs zina sava iesētā grauda spēku, ka pie pieminekļa noliktie ziedi pat novītuši ziedēs nākošos mūžos. Brīdis Rojas un Lielupes ūdeņu malā, lietus Lubes pļavā, tikko ieraktie jaunās mājas pamati un vecās saimnieces otrā gada telīte neļauj šaubīties, ka dzīves svariem jāsveras uz ticīgo un darbīgo, un seno likumību taisnīgo pusi, vienalga cik lēni.
* * * * * * * *
Jau desmito dienu esmu atpakaļ Kanādā. Mans dārzs slīgst aizaugušās puķu dobēs un pāraugušos košumkrūmos. Jasmīns izstiepis savus ziedu pilnos zarus cik vien tālu spēj pāri celiņam – nesasiets un brīvs. Pie sētas kādreiz potētā sarkanā roze priecīgi izpletusies, ka atguvusi savu mežonību un savus pirmreizējos baltos ziedus. Tikai vienu biklu sarkanrožu zaru tā vēl paturējusi, kā teikdama: skaties – nekā tu man nepadarīsi! Es esmu, kas es esmu – baltziedu mežrozīte.
Pavasara darbi dārzā nokavēti, un es nesteidzos tos atgūt. Sēžu pie sava rakstāmgalda un cilāju vēl pavisam svaigus Latvijas foto attēlus: Jelgavas pils ar sievu, kas slauka ielu, un Čakstes bulvāris ar liepām, kas mērc saknes Driksnā. Lietuvas ieva meža malā ceļā uz Krustu kalnu un kaimiņtautas arājs ar zirgu un spīļu arklu. Tērvetes pilskalns, sagrautās Džūkstes mājas un baznīca, kuras mūros pret debesīm slejas plaukstoši bērzi. Rūpīgi atjaunota Jaunmoku pils ar tīrām svaigu ķieģeļu sienām, torņiem, plašām kāpnēm un parketa grīdām. Pretstati – pretruna. Svaru kausi šūpojas un svārstās, kur vien skaties.
Dzimtā novada fotogrāfijas man nav jāsaskatās. Mājas, baznīcas, upes, mežus un laukus redzu tāpat. Tādus kā toreiz un tādus kā tagad – reizēm vienus otriem blakus, reizēm atsevišķi, bet nekad kopā, nekad tie viens otru neaizēno un viens ar otru necīnās. Un tad vēl dzimtās vietas koki, akmeņi un upes līči, kas ir tie paši, tādi paši kā bijuši – toreiz, vienmēr.
Es saucu sevi par laimīgu. Tēva dzirnakmens, kaut daļās sašķelts, vēl sētā, tagad ap puķu dobi aplikts. Pār to liecas tulpes un narcises un zied. Zinu, citiem vairs ne sētas, ne akmeņu, ne tulpju dobi atrast. Dzimtās mājas vietā līdzens lauks.
Es saucu sevi par laimīgu – mani vēl atceras egle mājas galā un mana loga krampītis. Un kaimiņš, ko satieku ar sētuvi gludi noecēta lauka vidū. Līdzās stāv viņa meita, meitene, un klausās mūsu senlaiku runās. Tā varbūt būt es – toreiz, kad klausījos tēva piedzīvojumu stāstos – svešādi pievilcīgos.
Mani dara laimīgu tas, ka nekas nav jāmeklē. Nāk pretī tas, kas ir kūts mūri bez jumta, dārza mala bez rijas, ceļa gals bez tilta. Bet manī ir pārliecība – tas, kā šodien nav, kādreiz atkal būs. Nosalušā ābeļdārza vietā var stādīt jaunu – tai pašā zemē, kur vēl kāda veca sakne trūd, tās pašas upes tai pašā līcī. Es saucu to par laimi, jo daudzi to vairs nevar. Un es ticu, tāpat kā tic mana novada ļaudis, ka to varēs šeit, šai Dievzemītes, Kurzemītes nostūrī. To liecina jauni spīdīgi jumti dažai vecai mājai, Vasarsvētkos meijotās baznīcas un pārdrošie jauno saimnieku gribētāju plāni, par kuriem tēvi domīgi šūpo galvas.
Bet es nespēju aizmirst arī tos, kas man ar lepnumu ir stāstījuši, ka viņiem ir labs darbs: maz jāstrādā, bet liela alga. Un tos, kuro visu var dabūt un sev sagādāt, jo viņiem visur labas pazīšanas. Un tos, kas ik pa brīdim nopūšas: „Tā jau pie mums iet. Tā jau viņš ir. Te jau nekā nav.” Bet tam pretī es lieku visu to, ko sastrādājuši gan ar rokām, gan garīgo darbu darīdami ļaudis Dundagā, Nogalē, Lubē, Valdemārpilī un Talsos par spīti visam.
Es jūtos lepna, ka varu teikt, ka esmu no tā paša novada – tur dzimusi un augusi. Un saucu sevi par laimīgu, ka man tur ar lielu sirsnību nāca pretī, rādīja, stāstīja un cienāja, un ne brīdi nelika man justies svešai un nevietā. Par to lai paldies visiem un ik vienam!
1991.gada jūnijā
——————————–
Burlingtonā,
1991.g. 7.sept.
Sumināta, Erna Kikure!
No sirds priecājos un apsveicu Jūs! Skaisti, ka pēc tik daudz gadiem nāk pelnīta atzinība. Vai Jūs arī to tā izjūtat?
Mani skumdināja Jūsu nesen rakstītā vēstule. Kādreiz, un pa daļai arī vēl šodien apskaužu – tādā labā nozīmē – visus, kas paspēja piedzīvot Latvijas labos pirmskara gadus būdami jauni, pieauguši cilvēki. Tās bagātības un atmiņas, ko viņi sev paņēma līdz trimdā, tikai nojaužu, lasot grāmatas un klausoties nostāstus. Kad es sāku apzināties ‘pasauli’ skolas gados, karš ielika mani kā telēnu aplokā. Augot, cik pa spraudziņām varēju saskatīt un pāri žogam saklausīt, tik bija. No Jelgavas līdz Rīgai pat nevarēja aizbraukt.
Tagad man žēl visus, kas saka: Latvijas brīvība un neatkarība man nāk par vēlu. Daudziem, ļoti, ļoti daudziem tā arī ir. Priekam līdz nāk rūgtums. Kā jau rakstīju – esmu laimīga, ka vēl spēju kaut ko darīt, plānot, rīkoties, lai gan nevar zināt, ko spēšu un vēl paspēšu. Bet darījusi jau Jūs esat visus šos trimdas gadus – Jūsu grāmatām nekad nebūs par vēlu atgriezties dzimtenē un ‘darīt savu darāmo’. Nupat sava novada bibliotēkai nosūtīju Jūsu sen rakstīto Austrālijas grāmatu un nākošā reizē gribētu viņiem dāvināt Jūsu un Sarmas vēstules. Lūdzu atsūtiet 2 eksemplārus ja Jums to vēl ir.
Vēl šeit ir skaistas vasaras dienas un steigšos tās izbaudīt. Lūdzu atrakstiet, kad ‘uz to nesas prāts’.
Sirsnīgi sveicinot
Aina
Aina Zemdega 02.08.1924 – 04.04.2006
literatura.lv
Aina Zemdega (1924–2006) – rakstniece, dzejniece un pianiste. Mācījusies Jelgavas 2. ģimnāzijā. 1944. gadā devusies bēgļu gaitās uz Zviedriju. 1951. gada dzīvoja Kanādā. Studējusi mūzikas augstskolā, strādājusi par mūzikas skolotāju Toronto. Studējusi literatūrzinātni Toronto Universitātē. Pirmās literārās publikācijas kopš 1958. gada. Aina Zemdega ir astoņu dzejas krājumu, piecu romānu, vienas īsprozas izlase un vienas ceļojumu aprakstu grāmatas autore. Dzejā atklāti tagadnes un pagātnes kontrasti, un intīmas emocijas, poetizēta daba, zeme un mīlestība kā pretstats nepiederības izjūtai svešatnē. Prozas tekstos autore kavējas bērnības dienu dzimtajā pusē, kā arī kontrastējoši emocionāli iezīmē dzīvi trimdā.
1960–1961: komponista Tālivalža Ķeniņa klavieru studijas asistente, mācīja klavierspēli, bet kopš 1961. gada septembra Toronto darbojās Ainas Zemdegas klavieru studija.
Kopš 20. g. 50. gadu beigās piedalās Rakstnieku cēlienos, literāros sarīkojumos ASV un Kanādā, izpelnīdamās klausītāju atzinību – “jaunā dzejniece, pārliecināja par savu talantu kā ar savu dzeju svaigo tematiku, formas skaidrību, tā labo priekšnesumu.” (1961, sarīkojums Toronto).
