9. apr., 1982.
Mīļā Erna!
Neesmu vēl izšķīrusies, vai šo vēstuli rakstīt vai ne. Biedē tas, ka Jūs uzrakstījāt tik maz. Ka man atkal nepieviļas ar tiem emocionālajiem skrējieniem. Cītīgais treniņš sevis pārveidošanā – ja klausītu tām ‘formulām’, tad – apvaldītu visus tos vārdus, kas pašreiz laužas uz Jūsu pusi. Esmu neziņā un man gandrīz gribas raudāt. Tīšām sāku ar mašīnu, jo esmu ievērojusi, ka tā kaut cik spēj mani iegrožot.
Nokārtosim dažas lietas vispirms. Grāmatu saņēmu – Paldies! – aizkustināta un tagad arī izkustināta no sava ‘dvēseles miera’ – kāda man gan nekad nav bijis… Tā nu iznāca pretruna.
Tā praktiskā puse: Zvanīju mūsu Grāmatu galda pārzinim, viņš teica lai sūtiet 5 grāmatas eks. uz viņa mājas adresi:
Jānis Grīnvalds,
Eden Hill. 6054, W.A.
Es neesmu gluži vienīgā, kas brīnās, ka gr. nav vēl še parādījusies. Bet tādu cilvēku te ļoti maz. Ar to jārēķinās.
Pēc svētkiem nosūtīšu Jums savējo. Gribu pielikt klāt vēl kādu gr. angļu valodā, ja man izdosies to dabūt. Par sievietēm, zināms. Mazmeita šorīt atnāca un apbrīnoja Kanādas kalnu ainavu – ai, ai, cik krāšņa! Tad tūlīt pie klavierēm. Neesmu skolotāja, mūzikas teorija – bubulis vēl arvien man pašai. Taču tagad ‘drīkst’ mācīt arī bez tās, tāpat kā valodas, vairāk intuitīvi, nekā ‘kaļot’ nekārtnos verbus! Ja vairāk vingrinātos, panākumi būtu. Bet… (Bredrichs mani tā ‘strostēja’ par trīspunktiem, ka es pagalam tos vairs neuzdrošinos likt. Bet ar domu zīmi vien iztikt grūti?)
Jūtu, ka lēnām, taustīdamās eju uz Jūsu pusi. Vai atkal tā – divi soļi uz priekšu, viens atpakaļ? Nezinu, redzēsim.
Traki man ar Jūsu grāmatu. Vispirms – es to nelasu kā parastās, no vietas. Man ir tikai dažas ko tā lasu, tā ir mana brīvība. Tā tad – tas ir tikai tāds iesākums. Iespējams, ka es varētu arī lasīt pēc kārtas un reizē rakstīt par visu to, ko tā izraisa? Bet vai tā vispār lasīšana, drīzāk gan iekrišana kaut kur, svešu emociju pārņemšana. Žēl tā laika, kas izniekots tur un paša dzīvē.
To pirmo nakti es negulēju, lasītā iespaidā. Man liekas, šīs domu analīzes bija diezgan precīzas, katram ‘kādēļ’ radās ticamas atbildes. Es jau tā apmēram zināju, kas grāmatā būs un tomēr, tiešā saskare iedarbojās tik asi, ka es biju pat pārsteigta.
Tiešām nezinu, vai kāds vēl tik labi varētu saprast kā tāds, kas līdzīgā situācijā tomēr izvēlējies citu ceļu, pasīvo ļaušanos, lai laiks iet un varbūt šo to pielāpa, pārveido. Tā tas arī var notikt. Jums apprecoties, jau bija izveidota personība, ‘stāžs’. Tādu cilvēku, kas zin, ko grib, nevar tik viegli salauzt. Tas izcīnīsies ārā, lai dzīvotu SAVU dzīvi.
Kad es precējos, biju tikko pāri divdesmitiem, vēl galīgi sevi neatradusi. Studijas un organizāciju dzīve mani neapmierināja. Bija tāds kā spožums un pārsteiguma moments klāt – apprecēties un nēsāt zelta gredzenu, pieņemt svešu vārdu. Un – kara laika bažas, ka jādzīvo, kamēr nav par vēlu.
Šīs daudzās ‘jaunkundzes’ pēc kara! Prasīju mammai, kādēļ viņu tik daudz? – Karā, karā palika viņu iemīlētie! –
Zināms profesijas apmāca – tur nāk iekšā arī pavēļu došana, asāks balss tonis. Un vīriešu jūtu dzīve jau vispār mazattistīta. Bet atkal – sakāt, vai Jūs varētu apprecēt Ziemeļnieku vai Čaku? Es noteikti nē. Ar viņiem sarakstīties – būtu cita lieta! (nedomāju salīdzināt ar Sarmu. Tas atkal citādi.) Tā kā tāds neatrisināmu pretrunu mudžeklis. Un dzīve paiet.
Vai Jūs tagad domājat, ka rīkojāties pareizi, pārcērtot šīs saistības? Kad man gāja grūti, darbā kāda vāciete katru rītu pievaimanāja man pilnas ausis, cik ļoti nožēlo šādu soli.
Viegli laikam nav vienādi un otrādi.
Un par rakstīšanām – nav tāda vīra, kam patiktu, ka sieva raksta. Bet viņi PIEROD, kad redz, ka tur nekā neizdarīs. Par to KO viņas raksta – tas gan viņus absolūti neinteresē. Savā ziņā labi. Jo tad viņi nezina arī par dienas grāmatām, kur šīs sievas paglābjas, pārdzīvo…
Dzīve – vienalga kur – būtu pasaka DIVIEM cilvēkiem, kas spēj turēties kopā. Vispirms viņi divi un tad tikai tie citi, pārējie. Tā laikam tas arī domāts. Bet tikai retajiem lemts.
Lemts? Kas tad nolemj? Tas jāizstrādā pašiem ABIEM.
Varbūt kādā citā dzīvē? Kad esmu izmisumā, tad glābj šī doma. Viņi jau nav tieši briesmoņi, bet ar pilnīgi citādu lietu saredzēšanu un nav spējīgi arī godīgi argumentēt, tūlīt ķeras pie neatļautiem ieročiem, lai tikai sasistu to otru, vienalga, kā. Jo, kopā dzīvojot, jau iepazīst viens otra vārīgākās vietas.
(Cik maz gan var pateikt, jo mums vēl tagadne apcerama. Ar iespējamo braukšanu uz Portlandi.)
Lūdzu uzšķiriet Jūsu grām. 496. l.p. ‘Tas ir pareizi, u.t.t.’ Es esmu nogurusi šo pašu domu paust. Slima no saukļiem, ka vajadzīgi ‘ceļrāži’, ideju paudēji, ka visur meklē – ismus. Vai arī 406. – par klausītājiem, kas sagaida ko anekdotisku, labu izklaidēšanos. Es ieraugu to bezdibeni, kas IR starp to, ko es rakstu un to, kas būtu ‘priekšā jāceļ’. Un nezinu, kā to pārkāpt. Liekas, ka meklējumiem mākslas patiesībās nav nekāda un galīgi nekāda sakara ar publiku, arī ar t.s. kritiķiem, ar vērtētājiem, ar visiem bimbuļiem, ko piekar klāt un žvadzina – pēc APSVĒRUMIEM.
To izjūt. Savu ceļu meklē un atrod. Vai tiešām atrod? Nāk jauna diena un viss jāsāk atkal no gala, turpinot meklēt. Un tas viss ir jūdzēm tālu no visādām ‘dienām’ vai ‘cēlieniem’. Bet vai to drīkst teikt? Man nav vēl gadījies sameklēt to anekdoti, kas būtu jāapstrādā, cerams, ka izdosies. Bet vai tā atkal drīkst, iepriekš jau nonicināt publiku? Grūtas lietas.
Vai lasījāt Plauža Trimdas rakstnieku vēstules? Tajās es arī ‘iekritu’, bet citādi. Domas domu galā. Tā nu beidzot patiesības sāk celties dienas gaismā, vēstules dod un atklāj vairāk kā kādi izdomāti personāži, kam ierobežota kustību brīvība.
RN dominēs ‘vidējie’. Žēl, ka nebijāt uz ‘Džilongas džamboreju’. Pabaigi lasīt Lapā, kā gājis Fr. Dziesmām. Rakstītājs Zvejnieks ir man draudzīgs, pa retam sarakstāmies. Bet viņš arī prasa tos joku gabalus. Ventiņiem jau labi, joki nāk no dabas, jāsmejas ir.
Esmu laikam sarakstījusi pārāk cieši kopā, Jums būs grūti lasīt. Bet atkal, bailes Jums sūtīt kaut ko, kas izskatītos kā manuskripts. Vai ziniet, ka no Jums it kā baidos tieši tās Jūsu vispusīgās apdāvinātības dēļ. Ir gan tādi cilvēki, tāda ir arī Margarita Biezaite, ar kuru esmu sadraudzējusies braukājot uz Adelaidi.
Ko tad lai iesāk tie, kas nav tik veiksmīgi ‘ar rokām’? Kam nepatīk neko arī cept un vārīt vai darboties sabiedrībā? Tad atliek vien ar to pašu galvu/spalvu?, munsturēt tos vārdus, kas no mājām līdzi paņēmušies…
Vēstuļu rakstīšana ir īsta un laba lieta, bet es laikam nemāku – dažreiz paliek tāda saskrambāta sajūta. Piem., ar H. Kaupmani. Kad mana gr. iznāca, viņš atrakstīja brīnišķīgu vēstuli un es reaģēju ‘instantly’. Nosaucu viņu par ‘zīmju gudro tulku’ un staigāju pa savu dārzu aizsapņojusies. Taču viens, kas mani saprot. Tagad es zinu, ko toreiz nezināju – ka viņš ir ilggadīgs skolotājs tā tad pieradis pats pie savas autoritātes. Arī skatīties ‘uz burtu’. Un drīz vien vēstulēs tā vairs nebija ņemšana un došana, bet skolotājs, kas neapmierināts par skolnieces pretimrunāšanu.
Tieši tas arī notika tai vakarā, kur Jūs bijāt klāt. Viņš taču vilka tā garumā, ka beidzot vairs nezināja, ko runā un es iemaisījos. Vēl tas, ka viņa draugi nebija mani draugi. Trauslā draudzības puķe tā arī sačokurojās. Žēl.
Ko no tā mācīties? Ka tāda vēstuļu draudzība, kā Jums ar Sarmu – tā tomēr ir kaut kas, ko šī dzīve vis bieži nepiešķir. Lasīju par viņu AL. Liekas, vēl tīri labi. Bet cik ilgi vēl?
Jūs un es, mēs parasti arī pastāstām, ko lasām. Ar apskaužamu apetīti pēd. ned.: Samuel Pisar – Of Blood and Hope, Paul Theroux Picture palace, P. Jēger Interesanta apcere par 1 lugu (Brigaderes) – Freimanes Mainīgā – mānīgā dzīve un Ed. Salnas bērnības atmiņas. Un Janelsiņas Kaķu grāmatiņa. Kas pašai uzrakstās, tas tāds jocīgs, nerādāms. Nav tik sen kopš ‘iepazinos’ ar Štrālu, patika viņa rezignētās noskaņas. ‘Karš’ pašreiz mājās, kādreiz būs jāķeras klāt. Man patika arī V. Richtera pēd. sadzīves romāns par zemgaliešiem. Viņš tur VAR visu ko tādu, ko es nevaru un nekad nevarēšu. Bet mums katram savs ‘ierītis’.
Parasti pēc garu vēstuļu rakstīšanas esmu ar sevi ļoti neapmierināta, nevar īsti pateikt to, ko gribētu un tā kā gribētu, viss paliek it kā pusceļā. Cik jauki, nu ierkastā bija ‘mīļai’. Gribas būt ‘mīļai’.
D. [Daina Šķēle??]
P.S. Nedomāju, ka Jums būtu jāsteidzas ar atbildi. Tas viss – kā iznāk. Bet drusku jādomā Jums tomēr būs. Kad rakstiet, pastāstiet arī par meitām, mazdēlu.
—————————-
17. apr. 1982.
Mīļā Erna!
Paldies par vēstuli, nemaz necerēju to dabūt. Varētu rakstīt ar roku, neesmu satraukta, tikai mans rokraksts dažreiz slikti salasāms. Nosūtu savu grāmatu (ancient history…) to otru apsolīto esmu pasūtījusi, to kādreiz vēlāk. Šoreiz negribu iekrist lielās runās, gribas arī vēl pārdomāt šo to no Jūsu vēstules. Kā lai neņem nopietni interesantas domas?
Par ‘garām kleitām’ un – ‘līdz ādai, līdz cilvēkam izģērbtā veidā’. Man tūlīt ienāca prātā Marilyn French ‘The Bleeding Heart’. Ka virsraksts sentimentāls, tas nenozīmīgi, ir vērts izlasīt. Šī paaudze nebaidās no rupjībām, bet tās paslauku pie malas, īstumu meklējot un saskatot. ‘Kaķa’ grāmata ir kaut kas pilnīgi cits, auksti prātojumi. Es izbūros cauri, šo to atzīmēju – derīgu, bet pārlasīt nekāro. Kaut jūsmīgas atsauksmes AL – negribu tos cilvēkus apzīmēt par ‘zempierēm’, kas nespēja šo grāmatu lasīt.
Ļoti interesē, kas notika 25. apr., kad Ņina ‘protestēja’. Nezinu, kur un ko Plaudis rakstījis, bet labi, ka ir draugi un aizstāvji. Kas galu galā ir kritika? Kāda atsevišķa cilvēka INDIVIDUĀLA REAKCIJA, tas viss. Man vajadzēja teikt – ‘pēc kādas grāmatas izlasīšanas’. Esmu lauzījusi galvu, KĀ pieiet grāmatai un beidzot apstājusies pie šī ļoti vienkāršā formulējuma. Tomēr jāņem vērā kulturāla cilvēka reakcija – domāju par abiem nu jau zudušajiem Freimaņiem. Jūs labi pazināt K.Fr. un par Paulu J.-Fr. arī gribas labi domāt.
Es tā nesakarīgi iekliedzos par ‘vidējiem’. Nepatika šis tas tai pašā Džilongā, nepatīk tā atbrīvotā rupjību runāšana, vēl šis tas. Bet visi nav vienādi. Un viņi valda, pārņem. Cilvēki nekad visos punktos nevar garīgi saskarties, ir jāizvēlas no sastrādāšanas (komunikācijas?) viedokļa. Mana Pertas draudzene pieder šai vidējo paaudzei un es sākumā ļoti baidījos, kas tur iznāks. Tagad man brīžam liekas, ka saņemu vairāk garīgas stimulācijas kā spēju pretim dot.
Jā, formulēšana var gan būt bīstams pasākums, dod neīstu drošības sajūtu. Vai tas būtu netikums, lēkāt pa domu plostiņiem? Tas man nebija ienācis prātā. Vārdus dzenājot, vienmēr cer noķert kaut ko vērtīgu. Un sapinas pretrunās ar visu uzmanīšanos!
Vai svarīgi zināt, kur ceļi ved, kādi ir ‘trendi’? Vai ir? Fr. Bārda pagrieza muguru revolūcijām un dzejoja – nereāli, jo viņam tā prasījās. Bet – ir atkal patīkami lasīt, ka ‘fabulēšana ir krietni diskreditēta’, ja pašam uz to nevedas sirds un prāts…
Ceru Jūs satikt Portlandē, jo kad gan vēl un kur? Jūs varētu mani saukt par ‘tu’, tad vieglāk pateikt arī kaut ko nepiekritīgu…
Kad biju jau vēstuli nosūtījusi, lasīju par Jūsu tēvu, ko nebiju zinājusi iepriekš. Bija briesmīgi žēl. Cik maz būtu vajadzējis, lai viņš izglābtos! Man vēl ir neizlasītas vietas un labprāt arī pārlasu. Mana draudzene ļoti gaida Jūsu grāmatu. Izlasījusi Birzgali un līdz pusgrāmatai bijusi sajūsmā, tad viss kaut kā saplacis. Es pašreiz laikam būšu spiesta padomāt, ko pati vedīšu uz Portlandi, šo to iesāku, bet nepatīk, jāatmet. Viens 10-12 min. gabaliņš tomēr izdevās.
Vai Inesei nu nebūtu laiks atgriezties Austrā. apmēram kā ‘kultūrtrēģerim’? Viņa jau varētu izvēlēties darbu! Tā izdarīja manas māsīcas Lucijas (varbūt atminaties?) meita, kas tagad Kanberā.
Tā jau varētu vēl runāt bez gala. Sidneja – centrs, Perta – mazpilsēta. Bet mazās vietiņās dažkārt veselīgāk dzīvot. Manas meitas pieradušas te, negribētu nekur citur. Mans vīrs pašreiz spēlē ērģeli (varbūt ir) es, kā paradusi par mākoņstrīm[..]u un mēs saprotamies… Cik ilgi?
Sveicinādama –
D.
————–
28. apr.
Labrīt! Nevaru beigt ar Jums runāt. Vakar piespiedu sevi vēstuli beigt, bet nepateiktais traucē vēl šorīt. Ne jau kaut kas tik svarīgs, nē. Bet mēs taču abas raktām un domājam par šo un to! Man gribējās jautāt – kā tas ir, kad, teiksim, šuj kleitu, izdodas amatierim tas ir atkal kreatīvs pārdzīvojums, nu tik līdzīgs, ka – Un tad es atradu atbildi kādā lapā, ko pati kaut kad nesen esmu samunsturējusi kopā. Un man – zinu, ka tas smieklīgi – bet gribējās –
Rakstīšana paver ceļu uz agrāk neapjaustām mistērijām. Tām nav nekāda sakara ar panākumiem, ‘vārdu’, atzīšanu. Arī ne uz kādu sasniegumu kvantitatīvi. Varbūt tas ir tieši pats kreatīvais process, zibšņi, kas kaut ko atklāj, vai arī tikai solās atklāt, sadarbība ar grūti identificējamiem spēkiem, kas tad sāk tevi virzīt un pārņemt tavu darbu. Un lai tas viss neizklausītos pārāk nopietni – koeksistence ar šiem mistiskajiem spēkiem vienmēr nav kā ‘rozēm kaisīta istabiņa’, tie kaut ko parāda gan, bet var nākošajā mirklī atraut, dažreiz palīdzību velti lūgt un prasīt…
Teicu, ka man vēl jāburas pa Jūsu grāmatu. Var gadīties, ka atrodu tur tādas pašas domas, kas man pašreiz liekas kā manis pašas atradums. Sarma atzina, ka raksta ‘ar prātu’. Jāatrod, jāpārlasa. Bet es tā dabūju atbildi par to kleitu. Tāds nemiers ir gan, darbojoties, bet pietrūkst tās sajūtas, ka ‘kāds’ nāk palīgā, diktē, ir kaut kur tuvu klāt. Un tad var sākt ar ‘to’ garus dialogus.
Man nenāk prātā savu grāmatu nonicināt, tā ir rakstīta ‘ar sirdi’, ļoti nopūloties ar stilu, lai viss, kas smags, tiktu pateikts iespējami viegli. Vai Ezeriņš tāpat – ko par Joču pirti, Migu? Un arī Gorsvāns savā Bagātajā dzīvē, visu smagumu apsedz, bet apakšā tas ir, redzīgajam saskatāms. Jā, ko gribēju teikt? Ka tomēr jūtos iekāpusi citā zonā pa šo laiku un gribas rakstīt pavisam citādi. Bet tādai grāmatai būtu velti meklēt izdevējus un tā nu tapšana, veidošanās ceļš ir nogriezts. Man nebūtu tas jāstāsta Jums. Un vēl – man kaut kā tomēr netīk daudzrakstīšana. Katru gadu pa romānam – liekas, viņi sen jau iztērējušies, ko vairs spēj dot? Bet arī Sarma – arī viņam šī kvantitāte liekas svarīga. Sarma – domātājs, jā tomēr.
Es te ķēru un grābstos, jo nav daudz laika, brauksim uz pilsētu pie meitas, te esam 20 km ārā, otra meita gan nākošajā ielā. Mans vīrs ir tomēr labāks tēvs kā meitu vīri un kā vectēvs – vienreizīgs.
Par to Jūsu gr.255.lpp. Vai to varētu saukt par ‘formulēšanu’? Ne tieši, bet es pieķeros, vārdiem ir kāds radniecīgs strāvojums un man ir vieglāk un labāk dzīvot. Es zinu, ka visu laiku daru to pašu, aizvairu nevajadzīgo, lai piekrītu tuvāk – kam? Mūsu atšķirība – kad es pagurstu meklēšanā, tad pārmetu kūleni – Jūs laikam kāpat, mierīgi uz priekšu, bez kūleņošanos?
Nu jau – pietiks!
D.
Daina Šķēle 15.05.1917 – 29.01.2009
Literatura.lv
Daina Šķēle (1917–2009), rakstniece. 1944. gadā emigrējusi uz Vāciju, vēlāk dzīvo Austrālijā. Publicējusies trimdas periodikā – laikrakstā “Austrālijas Latvietis“, žurnālos “Jaunā Gaita“, “Treji Vārti”, “Daugavas Vanagu Mēnešraksts” u.c. Izdotas divas stāstu grāmatas – “Te un tur” (1979) un “Mēs, sievietes” (1985). Darbiem raksturīgs trimdinieka izjūtu tēlojums, sapludinot dažādas laika un telpas dimensijas.
Par krājumu “Te un tur” (1979)
“Pirmajā daļā Šķēle tver tagadnē redzēto un pārdzīvoto. Ne temats te ir nozīmīgs, bet stāstītājas spilgtie pārdzīvojumi, ko izraisījusi neparastā vide un tur sastaptie cilvēki, dažādo tautību piederīgie. Šajos īsstāstos jūtamas Šķēles liriskās ievirzes, kur stāsta centrā atrodas pats autors. Tai ziņā viņai zināma radniecība ar Ernu Ķikuri un Benitu Veisbergu. Savos dzimtenes atmiņu tēlojumos autore kļūst episkāka. Emocijas vairs nav tik spēcīgas kā pats notikums, kaut arī tas tverts īsstāstā. Bērnībā redzētais un pārdzīvotais te skatīts ar mazas meitenes acīm. Redzam viņas dzīvi mājās, satiksmē ar svešajiem īrniekiem, kalpotājiem, radiem un paziņām. Autore ticami risina bērna psicholoģiju. Ar interesi var lasīt, kādu iespaidu uz mazpilsētā augušo meiteni atstājusi lielā ļaužu galerija, ar kuru viņai bērnībā nācies saskarties. Nav aizmirsti arī ne Latvijas lauki, ne meži, ne ezeri. Šajos darbos vairāk nekā pirmajā daļā pavīd Šķēles humors.”
Ņina Luce. Jauna stāstniece. Londonas Avīze, Nr.1703 (14.12.1979)