1961.g. 7.sept.
Ļoti cienījamā Erna Ķikure!
Pie Teodora Zeltiņa nupat pirmo reiz lasīju Jūsu dzejoļus, un man tie ārkārtīgi patika. Gribētos tos parādīt arī ‘Jaunās Gaitas’ redaktoram Jānim Krātiņam. Vai esat ar mieru, ka to daru – arī ka kādus no tiem iespiestu ‘J.Gaitā’? Austrālijas avīzi nesaņemu un tā nezinu kurš no dzejoļiem jau publicēts kurš nē. Ceru, ka atsauksities.
Ar sveicieniem
Jūsu
Gunars Saliņš
Glen Ridge, N.J.
—————————————-
1969. g. 16.aprīlī
Labasdienas –
Un paldies par grāmatu un par vēstuli! Jūsu rakstīšana mani fascinējusi jau no pirmā brīža – tikko ieraudzīju kādus Jūsu dzejoļus periodikā. Pieminēju Jūs, rakstīdams toreiz par Sniķeres krājumu ‘J.Gaitā’. Bet tagad jūtu, cik Jūs tomēr citādāk – dabīgāk, sievietīgāk – pasaulē ietvērusies. Pasaulē, cilvēkos, Malienā, Austrālijā.
Grāmatas pirmais gabals ir tik perfekts un pie tam viscauri tik savaldīgs, ka izlasījis zvanīju nakts vidū draugiem Ņujorkā un Jūs reklamēju. (Tiešām, gadiem esam nodzīvojuši, vieni par otriem nekā nezinādami –
‘Salai jūra apkārt…’
Dzejā vai prozā, Jūs spējat rakstīt tā, ka „viss mūža stiprums bij rāvienā apmests kaklam” un tas jāsaka nevien par atsevišķiem teikumiem vai paragrāfiem, bet arī par veseliem tēlojumiem vai stāstiem, kaut vai to pašu tituļstāstu. Bet acīmredzami Jums pietiek intereses un simpātiju iepīt arī kuriozitātes un blakus personas – kā viesnīcas zēnu ‘Lalailas ielā’.(*) Vai tad nerakstāt romānu? Jel rakstait. Jūsu grāmata kā tāds dabīgs pavasaris – iepretim, piem., Andreja Irbes ‘laboratorijas pavasarim’.
Prieks un patikšana, ne klāt arī Jūsu linogrebumi. Tā nevien pavasaris, bet gandrīz arī muzejs. Paldies par Jūsu rindiņām tai sakarā!
Visu labu,
Jūsu
Gunars Saliņš
(*) Man pret šo viesnīciņu sevišķi siltas jūtas, jo viena meita man saucas Laila, otra Lalita. Un dēls – Laris…
————————————————–
[card]
Erna Ķikure –
Jūsu Artava tik dzidra (*)
Un it dzidra arī Jūsu Dzidra.
Un Inese.
It kā uz mirkli ar roku varētu izsniegties visam cauri.
Paldies par dāvanu,
Jūsu
Gunars Saliņš
(*) Arī angliski
Nezinu, diemžēl – kad varēšu revanšēties.
—————————————————————————
Glenridžā
23. 9. 90.
Sveika, aiviekstiete!
Tā ir skaista grāmata. Teiksma, kas kā īstenība. Īstenība, kas kā teiksma. Paldies!
Pārsteidza gan pēkšņās beigas – šī piesātinātā, šī likteņa deja. (*) Un kas pēc tam? Jānāk turpinājumam!
Uz vāka – vai tas pašportrets? Jūsu seju zinu vienīgi pēc foto, kas ‘Dzejās un sejās’ un ‘Prozas profilos’. Jā, kā nākas, ka neesat ‘Pašportretos’? Ceru, Jūs sasniegusi ziņa, ka tiek projektēti jauni rakstu ļaužu autobiogrāfiju sējumi – kā šeit, tā arī Latvijā (Anerauda redakcijā).
No savas puses nosūtu Jums sveicienam vēl atlikušu Linarda Tauna dzejas eksemplāru.
Vēlreiz paldies!
Jūsu
Gunars Saliņš
(*) Ar ārzemju ceļojumu, ar to tērpu, to deju tik tieši, sajutu Jūsu esenci, Jūsu ‘šipru’.
——————————————————-
[card mailed Dec. 2. 1990 picture of female angel in flowing dress – inscription reads]:
Angel With Censer. Attributed to Giuseppe Sammartino, Italian (Neapolitan), 1720-1793. Crèche figure from the Museum Christmas Tree. Polychromed terracotta and wood, with silk and silver gilt. The Metropolitan Museum of Art.
Brīnišķā Erna Ķikure!
Savā jaunākā grāmatā Jūs rakstāt tā, it kā es pēkšņi saprastu itāliski. Tik viegli jutos – nekad kaut ko tādu nebiju piedzīvojis.
Ar svētku sveicieniem
Jūsu
Gunars Saliņš
1990.
P.S. par Dilanu – biju tur Valsē, kur viņš apglabāts. Nakts vidū pamodos, motocikliem pa ieliņu augšup taisni uz kapsētu drāžot. Trūkos sēdus: vai tiešām viņš augšāmceļas?!
T.p.
————————————–
[card]: House Behind Trees on the Road to Tholonet. Paul Cēzanne, French 1839-1906. Oil on canvas. The Metropolitan Museum of Art.
13.2.91.
Mīļa Erna Ķikure
Jūsu vasarīgais piedzīvojums ar Rīgas literātiem – tiešām tā, it kā tā diena būtu Jums līdzi nākusi. Cik labi, ka nu esat to fiksējusi. Bet tūdaļ vajadzētu arī publicēt! (Tieši šī mēneša beigās paiet 45 gadi kopš Ādamsona nāves.)
Man ļoti gribētos nosūtīt kopiju Knutam Lesiņam – vai Jums būtu kas pretī?
Kaut Jūsu atmiņu stāsti turpinātos.
Ar labdienām
Gunars S.
———————————————
11. 5. 91.
Brīnumainā Erna Ķikure!
Jūsu ‘Ceļa akmeņu raksts’ – paldies! Tur gan no visa kā – no visa kā, kas esat.
Un sajūta tāda, ka viss ne mūžam nebūs izstāstāms – jeb kā tas pateikts gabaliņā ‘Līdz policija nāk’ (tas paragrāfs pret vidu – tā kā Jungs). Un tiesa, ka šīm virpuļdurvīm pašām jā – griežas, ne spiežas spiežot.
Jā, kālab dažam dzejolim beigās citāts – kā Betrand Russell, kā Castenada? Vai no tiem šie dzejoļi uzšķitušies?
Un top tātad jau nākamā grāmata – nu, apskaužami!
Ar labdienām
Gunars Saliņš
P.S. Ja nav Jums vairs eksemplāru, ko Jaunsudrabiņa fondam sūtīt, domāju, var arī novilkumu – Xerox.
————————————————–
[one postcard did not copy well enough to record]
30.8.91.
——————————-
23. dec. 1991 [from Gunars Saliņš]
Šai zīmju un brīnumu gadā zīmju un brīnumu pilno Ernu Ķikuri sveicinot!….[rest of text missing]
[note in Erna’s hand on his envelope}: Labais draugs!
—————————————————————-
[card/note]
1992
Ar Dainas Dagnijas – vēlīnas Elles ķēķinieces – vīziju pie pazudušās Ernas Ķikures svētkos.
Gunars Saliņš
———————————–
[card]
1993
Fiorentino Rosso (1494-1540) Angelo musicante/Ange musicier/Musician Angel/Musizierender Engel. Huile sur toile. Galleria degli Uffizi – Firense
… mēs uzradāmies vienā telpā ar eņģeļiem, kad svētki bij. Un alelūjā vienā elpā tur dziedājām līdz pusnaktij – tad attapāmies svētā biedē – kur, kur pazudusi Erna Ķikure?! G.
G. Saliņš
Glen Ridge, N.J. USA
Jaunā Gaita, Nr. 263. ziema 2010
Gunars Saliņš (1924.21.IV-2010.29.VI)
Kārlis Vērdiņš
GUNARS SALIŅŠ AIZMIDZIS MŪŽĪGĀ SAPNĪ
Ja par tevi rakstītu monogrāfiju, tā būtu arī anatomija, kā dzejnieks par spīti trimdas ikdienai var būt vizionārs, viegls, žirgts, krāsains, atjautīgs, – tā Dzintars Sodums raksta Gunaram Saliņam kādā vēstulē 1988. gadā. Soduma piesauktās īpašības labi raksturo Saliņa dzeju – tieši tādu to jau pusgadsimtu mīl latviešu lasītāji trimdā, un kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem to var baudīt arī Latvijas lasītājs. Saliņa dzejdarbi raksta dzejnieka dzīvesstāstu un sniedz priekšstatu par viņa attiecībām ar dzeju vairāk nekā 60 gadu garumā. Agrīnie – 40. gadu pirmajā pusē rakstītie dzejoļi tapuši laikā, kad dzejnieks mācās Jelgavas Skolotāju institūtā un jūsmo par Aleksandra Čaka dzeju. Pēc došanās trimdā no dzejoļiem pazūd jauneklīga jūsma un vieglums – 40. gadu otrajā pusē, bargajos bēgļu laikos, jaunais dzejnieks pārdzīvo tautas bēdas un raksta tumšu, dramatisku nojausmu pilnus dzejoļus – spēcīgus tekstus, kas vislabākajā līmenī turpina pirmskara Latvijas dzeju, tomēr vēl neatklāj dzejnieka savdabību. Vēlāk viņš nevēlējās šos dzejoļus iekļaut savos krājumos.
Vieglums un krāsainība Gunara Saliņa dzejā atgriežas 50. gados, jau dzīvojot ASV. Desmitgades pirmā puse vēl aizrit rūpēs par eksistenci un poētikas vingrinājumos. Kā autors atminas, izšķirīgais lūzums notiek ap 1955. gadu – Saliņa līdzgaitnieks, trimdas dzejnieks Linards Tauns pieņem izaicinājumu Amerikā sākt jaunu, modernu latviešu dzeju. Rodas slavenais „Elles ķēķis”. Tas kļūst par garīgu patvērumu tālaika jaunajiem latviešu dzejniekiem, māksliniekiem, viņu mūzām un visu mākslu mīļotājiem, kuru satikšanās sniedz katram dzejniekam tik nepieciešamo iespēju būt saklausītam un saprastam. Uz šī viļņa iznāk Gunara Saliņa pirmais dzejoļu krājums Miglas krogs (1957) – grāmata, kurā dzejnieks vienlīdz žirgti un viegli ceļo gan pa modernās Ņujorkas avēnijām, gan pa dzimto Naudīti un Jelgavu, kuru tam ļauts skatīt tikai sapņos un atmiņās. Šajā gadā Saliņa dzejolis „Miņas” publicēts Jaunajā Gaitā – žurnālā, kurā vēlāk parādījušies daudzi viņa dzejas pirmpublicējumi, raksti un arī spožie Rainera Marijas Rilkes atdzejojumi.
60. gadu sākumā izrādās, ka „Elles ķēķa” idilli nav iespējams saglabāt ilgi. 1963. gadā mirst Linards Tauns, pāragri no dzīves aiziet arī citi draugi un literāti, trimdinieku tikšanās kļūst retākas un skumjākas, arī dzejnieka iedvesmas brīžu kļūst mazāk. Šī perioda dzeja izdota krājumā Melnā saule (1967) – rēgaina drūmuma un pārlaicīga skaistuma pilnā grāmatā. Trimdas ikdienā dzejoļi rodas reti – turpmākajos gados iedvesmu sniedz pārsvarā ceļojumi, gleznu izstādes un koncerti, arī lielākas latviešu sanākšanas trimdā. Taču 1976. gadā dzejnieku spēcīgi saviļņo pirmais brauciens uz Latviju – redzēšanās ar tuviniekiem, iepazīšanās ar Latvijas rakstniekiem, sāpīga apjausma par to, cik tuvas patiesībā ir izkaisītās tautas daļas. Šis apciemojums kļūst par trešā klasiskā Saliņa krājuma Satikšanās (1979) galveno impulsu.
1977. gadā Gunara Saliņa dzeju pirmoreiz publicē Latvijā. Publikācijas kļūst biežākas Atmodas laikā, un likumsakarīgs turpinājums ir Latvijā izdotā 100 dzejoļu izlase Satiksimies Miglas krogā pie Melnās saules (1993). Pēc četriem gadiem apgāda „Likteņstāsti” sērijā „Dzīvesstāsts un 33 dzejoļi” publicēta mazgrāmatiņa Iedvesmas no Naudītes līdz Elles ķēķim un 33 dzejoļi – itin neseni, kuras dzejas daļā apkopoti ceļojumos gūtie impulsi un epitāfijas aizgājušiem draugiem. Saliņa dzejai radās daudz cienītāju arī Latvijā, un šovasar viņa nāve apbēdināja daudzus lasītājus abos okeāna krastos.
Pirms pieciem gadiem patīkamu pārsteigumu radīja Rīgā nonākušais pavisam jauna Gunara Saliņa dzejoļu krājuma manuskripts, kam autors devis nosaukumu No zila gaisa. Tajā sakopoti dzejoļi, kas radušies pēdējo 20 gadu laikā, kā arī daži jau 50. gados aizsākti darbi, kas pabeigti 90. gados. Šis krājums iekļauts Rīgā klajā laistajos Rakstos (Valters un Rapa, 2006), kuros līdzās krājumiem atrodama arī plaša ārpuskrājumu dzejoļu kopa, kas atklāj dzejnieka stila attīstību galvenokārt agrīnajā daiļrades posmā – paškritiskais autors daudz no sarakstītā atstājis ārpus saviem krājumiem. Vēl neiznākušajā Rakstu 2. sējumā paredzēts apkopot Gunara Saliņa atdzejojumus, rakstus par latviešu un ārzemju dzeju un recenzijas, kā arī citu autoru būtiskākos rakstus par dzejnieku.
Saliņa padarītais pieder latviešu dzejas zelta fondam, un jauni viņa darbu atdzejojumi vēl joprojām parādās dažādās valodās – čehu žurnālā Plav 2007. gadā publicēts 1968. gadam veltītais Puisis stiprinieks, dzejoļu kopas atrodamas latviešu dzejas antoloģijās zviedru (1997), angļu (2001) un bulgāru valodā (2008).
Saliņa dzejas apbrīnojamais vieglums un skanīgums ir tā ārējā čaula, aiz kuras slēpjas dziļa, spēcīga visaugstākās raudzes dzeja. Pat nāve tajā ir tūkstoš veidos saistīta ar dzīvi un mīlestību, arī šajā senajā dzejolī, kas šobrīd noderēs par epitāfiju pašam tā autoram:
Sapnī
Pret lēktu, klausoties,
kā putni dzied,
es sāku putekšņot
kā ābeļzieds.
Vējš – arī pussapnī vēl
spožs mani pūta
uz jaunu ābeli,
kas tapa grūta.
Es tiku sagūstīts
tās ziedos, viņa – manos,
un sapnī aizmigu
uz nemošanos.
Sarakstīts 50. gados, pirmpublicējums