Ja Tu vēl reiz nāktu tā pusskriedams, piepildīdams ar dzīvu vilni šauro ielas aili. Tu, nākdams tā, ar dzīvību pārpludinātu sienas un logus, durvis un vārtus – šī pilsēta šūpotos kā laivā. Ja Tu vēl reiz skrietu tā, kā no lietus bēgdams! Nestājies! Nestājies!
Ceļa akmeņu raksts
Laiks lēnām aizauž Tevi (Ķikure/Kikure)
Laiks lēnām aizauž Tevi kā rudens zirneklis tīkliem rasainiem, un sirds kļūst vieglāka, kā laiva aizšūpojas bez dārgās kravas, savvaļā projām slīd un kaut kur atmetas, kādā krastā, kādā smiltī...
Maigi satinusies, aizmākusies (Ķikure/Kikure)
Maigi aiztinusies, aizmākusies ziemas saule kailos zaros, zemu jumtos apstājusies, tālu, tālu senu balsi tikko sadzirdami ierunājās: "Vai tu atceries?" Atcerējos un sirds sasila īsu aizmākušos ziemas brīdi, sila atceroties bērnu dienu balsis. Tālās saules pilnās balsis. Aizmākusies ziemas saule maigi ierunājās. Ak, šīs tālās mājas laikā nogrimušās... – Rakstīts l8. janvārī l989. Ziņa pienāca februārī, ka māsa mirusi 22. janvārī. Pārrakstīts, neko nemainot.
Rudens saule krīt uz rokām klēpī (Ķikure/Kikure)
Rudens saule krīt uz rokām klēpī. Kā es dabūjusi savas mātes rokas? Brīnos, raugos es uz savām rokām klēpī. Rudens saule ir tā pati. Rožu krūma zaru ēnas spēlējas tāpat uz mājas sienas. Dzirdu es tās pašas senās balsis... Jauna meitene liek savas rokas man uz pleciem mīļa... Vai varbūt es esmu viņa? Rudens saule ir tā pati.
Viņai bija jāaizbrauc no tās pilsētas (Ķikure/Kikure)
Viņai bija jāaizbrauc no tās pilsētas tai dienā, kad viņš atgriezīsies tai pilsētā. Viņš ieradās tur vēlu, pēc pusnakts. Viņa izbrauca agri, pirms gaismas. Satikšanās nebija iespējama. Viņi vēl nebija tik tuvi, lai viņa skrietu pusnaktī pie viņa. Atstāt ziņu? To varētu. Bet ne noteiktu ziņu – vēstuli vai telegrammu. Viņi vēl nebija tik tuvi. Bija vasaras brīvlaiki, darba atvaļinājumi, lekciju pārtraukumi un neparedzēta aiziešana darbā uz citu pilsētu, tie ir notikumi, kas var sarežģīt cilvēku tuvības ceļus.
Viņi bija dzīvojuši neilgu laiku tai pašā kalnu pilsētiņā, nākuši un gājuši tais pašos pilsētiņas dzīves notikumos, un tas viss kā tāds mazs dārzs (saules dārzs) bija audzējis viņu tuvību. Lolojis, kā ūdens krastā lolo oļus, kā vējš spēlējas lapās. Mūzika bez mērķa. Ne gluži. Tuvināšanās un attālināšanās, tas ir spēles norisē, tomēr bija bijusi kustība uz kādu mērķi, uz kādu kāpinājumu, piepildījumu. Varbūt uz – nezin ko. Protams –nezin ko. Un tomēr kaut ko ļoti kārotu, arī zināmu, saprotamu.
Viņa atstāja pilsētiņu pirms gaismas. Pirms apšu lapas sāka drebēt saulē un vējā. Pirms viņš cēlās un izgāja ielās, pirms viņš atkal sāka tur būt, dzīvot tai pilsētiņā, ieaugt kā dārzā. Viņa bija izrauta no tā. Varbūt paies dienas, pirms viņš apgūs, ka viņas tur vairs nav. Viņi nebija tik tuvi, lai viņš pēc viņas noteikti kaut ko jautātu. Varbūt nejauši… Kā viņš jautīs, ka viņas tur vairs nav? Viņa brauca, lidoja, kustējās prom, kustējās prom ilgu laiku, pa pasaules virsmu, pār zemi, pār ūdeņiem, upēm, ezeriem, caur pilsētām un ceļu režģiem. Viņam nebūtu iespējams pat ne domās izsekot viņai, liekas, pat ne tad, ja viņš zinātu tās vietas nosaukumu, uz kuru viņa devās.
Ceļš bija ilgs un garš, un sarežģīts – tā bija dzīvošana prom tais pat dienās, kad viņš mierīgi uzsāka gaitas vecajā vietā, visos zināmos, labos pilsētiņas ceļos, savā darbā, pienākumu, uzdevumu, domu un nodomu ceļos, pazītās apkārtnes skaņu un gaismu ielenkts, apņemts, sargāts. Un apšu lapas drebēja, kad viņš devās savā dienā. Bet vai viņš… kad viņš jutīs kādu tukšuma ziņu viņu drebēšanā?
.
Tad viņa bija citā malā. Apstājās, palika tālā pilsētā. Citādā. Vēl tukšā. To nācās piepildīt, piedzīvot. Dodot un ņemot. Ņemot – atrodot, meklējot. Kāds pavediens, kas nebija pārrauts ilgajā ceļā, turēja viņu piesietu. Šo pavedienu viņa ļoti saudzīgi bija sargājusi visu garo ceļu. Viņas domas slīdēja pa to atpakaļ ceļā. Pat nedomājot, pat izvairoties, tas tomēr nemitīgi turēja viņu valgā.
Debesīs pār zemi norit spēku pilna darbība, debess pār zemi ir pilna aktivitātes, redzamas un neredzamas, zināmas un nezināmas; mākoņi, migla, dūmi, gaisma, tumsa, skaņas, ausīm dzirdamas un nedzirdamas – ziņas iet un nāk. Viņai šķita, ka tā visa vidū bija dzīva viņas līdzatvilktā saite. Netaustāma, neredzama, nedzirdama (varbūt dzirdama kaut kā? Nē, nedzirdama), bet stipra un ne gluži šaura; plata, pāri pār ceļoto zemi kā vibrējoša, miglaina, ēteriska josta visu citu debess aktīvo darbību vidū.
Šī neredzamā saite, šī pār tālumiem segtā jūtu sega, turējās stipra dienas, mēnešus, pusgadu, vēl ilgāk. (Tad tā sāka slīdēt prom…) Ilgi tā turēja droši, ļoti droši. Netaustāma, neredzama, bet droši jūtama, viņas kustība pāri visam atnesa viņa tuvumu. Ne tikai dzīvotos brīžus, tā uzbūra jaunas situācijas; viņa nākšanas un iešanas kustības, sejas izteiksmes maiņas, balsi. Daudzreiz viņa brīnījās – kā šī tālsniedzēja saite var būt tik spēcīga? Kā tā spēj atsaukt viņa tuvumu tikpat dzīvu un pārsteidzēju kā īstenībā? Tas likās pārdabīgi. Varbūt tas traucēja viņa gaitas? Un viņa mazliet atlaidās savās intensīvās iztēlēs… Nē, ne savās iztēlēs, tikai neļāvās savas līdzņemtās saites varai par ilgu, viņa ņēma to pa mirklim, tad atstāja to vizmojam savā tuvumā, šo drošumu, šo spēku, ko zināja segtu pār tālumu.
Bet īstenībā? Vai viņai kaut kas nebija jādara īstenībā? Jādod kāda zīme? Jāsaka kaut kas reāls? Nē. Viņu vidū nedrīkstēja būt nekas, viņu pašu nodomu vai gribas veidots. Tikai tas, kas auga tālāk pats no sevis, no nekā… No nekā? Tā, kā tas bija sācies, no nekā. Pēkšņi.
Bet tad, tad nāca kāda diena, nāca dienas, kad šī saite, šī burvju sega pār tālumiem sāka slīdēt prom. Ar domām, ar vārdiem, šķita, ar savām rokām viņa to dažreiz tvēra, turēja; un – juta to jūkam, lika kopā tās irstošos gabalus, laipoja pa tiem kā pa lūstošiem ledus gabaliem. Laiks nesa tos prom… Izkausēja. Tiem nebija vairs jaunradītāju spēku. No pagātnes tikai pa mirklim atmirdzēja kādi dzīvoti brīži, dārgi, bet sastinguši, jau laikā aizrūsēdami, vairs tikai kā birstošas rotaļlietas. Viņa kādreiz vēl meklēja tos kā izbirušus graudus, vēl paceļot tos pa retam, pa vienam.
Viņa bija sākusi dzīvot savā jaunajā pilsētā. Un – saites spēks sāka zust.
.
Dzīvotais, dārgais mirklis. Tik liels kā mūžība. Tik nozīmīgs, tik ilgs, nogrima, aizsedzās. Kļuva abstrakts. Varbūt prāts to varēja likt savās krātuvēs, ko sirdij parādīt, kad tā sāk vaimanāt. Viss kļuva tukšs kā krasts pie klusa ūdens. Un gaisi bija skaidri un saule, saule cieta. Līdz kaut kas, kaut kā, no nekā atkal sāks augt. Tuksnesis nenāk tuvāk? Tuksnesis vienmēr atkāpjas? Dzīvais stāds tuksnesi aizaudzē.
Pie mūzeja stāvēja kāds turistu autobuss (Ķikure/Kikure)
Man šķita, tas bija no Tavas puses, jo muzeja viesu grāmatā bija apmeklētāju vārdi ar adresēm no Tavas pilsētas. Es neizlasīju visus vārdus tur, baidoties ieraudzīt Tavējo. Jeb – baidoties neieraudzīt Tavējo? Es tikai brīdi noskatījos uz tukšo autobusu. Muzejs bija ļoti liels. Pilsēta arī liela, kurā viesi varētu tālu izklīst. Lai arī tikai tukšs autobuss, bija vajadzīgs mazs garīgs spēks, lai ilgāk uz to neskatītos.
Visa Tava debess un zemes puse ir dzīvības sulu, dzīves devu pilna. Pasaule ir kā pāršķelts auglis – viss labums ir Tavā pusē. Šī puse ir paņemta prom. Tā ir – tukša.
Ne, ka tas ir tik ļoti ļauni. Šai pusē ir brīvība. (Lai to tūlīt nezaudētu, es nelasīju visus vārdus muzeja viesu grāmatā no Tavas pilsētas.) Te man ir brīvība. Tava puse ir pilna pārpratumu, zaudēšanas un neatrašanas baiļu. Bet tā ir arī pilna saules, smaržu, dzīvības. Pilna dzīvības maizes.
.
Muzejā es sēdēju brīdi – blakām mūžībai. Jaunais architekts ir ļoti gudrs bijis. Es sēdēju kādā tukšā, gaišā telpā muzeja dārza pusē. Es sēdēju tur un vēlējos iet ārā, aiz lielās stikla sienas, kur bija smilts, zāle, koki, krūmi, debesis un pēcpusdienas saules siltums, maigs vējš, mūžīgs, kluss vējš. Bet es zināju, ka es to nevarētu atrast, tur ārā, aiz stikla, to, ko es redzēju ārā aiz stikla, tur, man svešajos totempolos [totēmstabi], kas tur stāvēja, ar savu mūžību apkārt.
Kāds jauns cilvēks tur gāja prom pret sauli, un vējš, savāds mazs viesulis, uzsvieda tam smiltis tik spēji, ka viņš sagrīļojās un aizsedza seju rokām, bet vējš apklusa, un viņš gāja tālāk, un bars jaunu sieviešu tam sekoja. Vienu ap vidu aptvēris, viņš vēlāk atgriezās. Bet kāda gaiša sievietes galva pret jūru palika tur visu laiku nekustīgi stāvot, aiz apstādījumu zaļuma, siltajā pēcpusdienas gaismā.
Es gribēju tur iet. Bet negāju, jo zināju, ka tur to neatradīšu, ko es tur redzēju, to, kas tur bija. Es tikai sēdēju ilgu brīdi un noskatījos uz to – uz totempoliem ārā aiz stikla, zem totempoliem iekšā aiz stikla.
Gudrs architekts tas bijis. Bet viņš tomēr to nevarēja būt izgudrojis, ko es redzēju. Varbūt viņš redzēja vēl daudz vairāk. Es zinu tikai savu daļu. Kad es atstāju muzeju (apskatījusi tikai indiāņu pītos kurvjus), es vēlreiz ieskatījos viesu grāmatā un izlasīju Tavas pilsētas vārdu, bet arī šoreiz neizpētīju visus ierakstus no tās. Un ārā ielas malā stāvēja tukšais autobuss. Es gāju gar ielas malu kādu brīdi, gadījienā, ja autobuss piepildītos un nāktu tur garām. Bet tad es nogriezos no ielas un gāju pāri rožu laukumam, lai saīsinātu ceļu uz mājām un nenokavētu vakariņas. Pēc pusdienām mēs dzērām vīnu, liekas, tās tagad slāpa.
Rožu laukumam es netiku cauri, jo sāku staigāt apkārt un apkārt, lasot rožu nosaukumus. Tie bija stāsti dzejā un prozā, daudz, ne visi izlasāmi, ne visiem atšifrējama viņu rotaļīgi slēptā nozīme. Es biju izsalkusi un domāju par to, ka es laikam nokavēšu vakariņas. Bet rožu laukumā es vēl kādu laiku varēju būt tuvāk tai vietai, kur stāvēja tukšais autobuss.
Beidzot, atstājot rožu laukumu, mani aizskāra kāds tālu no citiem ārā izstiepies rožu zars ar savu ziedu. Tas tiecās pavisam prom, tālu zaļajā laukumā. Es apstājos un ieskatījos, patiesi ieskatījos rožu ziedā. Cik neredzēti delikāts, dzīvi dvašojošs, silts, savrups, valdonīgi, nešaubīgi skaists tas bija. Es biju skatījusi rozes cītīgi, bet pēkšņi man šķita, ka es neko no tām neesmu redzējusi. Gāju atkal pa visām takām starp rozēm un skatījos no jauna katrai tieši sejā, noliecos ieelpot viņu dvašu, satikt to vienreizējās dzīvās sejas.
Pavadīju pie rozēm vēl otru tik laika. Tad viņas mani bija izsildījušas cauri un cauri ar savām krāsām, smaržām, siltumu, ar savu dažādību un vienādību. Tad pēkšņi – rozēm vairs nebija man ko teikt.
Atstājot rožu laukumu, es zināju ka Tavas pilsētas autobuss ir aizgājis. Bija jau vēls vakars. Atcerējos nokavētās vakariņas un domāju – vienalga, tagad es varētu ēst visu, ja vēl kas būtu palicis pāri, un steidzos pa vēsām, tukšām ielām.
Tikai ātrs smaids (Ķikure/Kikure)
Tikai ātrs smaids,
ne seja redzēta,
rīta gaisā tā zūd,
soļu aiznesta.
Īss brīdis
kā smilga, kad sašūpojas,
vēsmās garām ejot,
smaids – saite
ko pasviež aizejošam kuģim,
smaids – saite vējā.
Tavā vai manā sejā
kur bija,
kur modās šis smaids?
"Love of Sahara (like love itself), is born
of a face perceived and never really seen."
– Antoine de Saint Exupery.
Kā auzām barots zirgs (Ķikure/Kikure)
Kā auzām barots zirgs, daiļi dresēdams izgrozās, izdancojas mīlas pārvarībā, aizrautībā, mūsu domas, augumi, sirdis tā izdancojas. Mūsu laime pāri diendienai izlec kā auzām barots zirgs. Jau citi met tam iemauktus galvā, grožus... Raujies, izraujies, Zviedz, iezviedzies skaļi, zirdziņ, labais zirgs!
Sajauktās piezīmju lapas – no jūtu sajauktām dienām (Ķikure/Kikure)
Lejā, uz sētas sakrāvušies, zaļo apīņi. Pirms pusgada, vēl ziemā, tur apīņu stīgas nograuza liels, ragains briedis. (Elks, ne briedis. Elks ir lielāks kā briedis). Pēc pusgada apīņi sadzina jaunas stīgas un zaļo visu vasaru līdz sniegam. Tur garām es skrēju melnā tumsā, greizsirdīga… Tagad Tava kārta. Tagad Tu esi greizsirdīgs. Tev ir iemesls.
Man arī bija. Un patiesi, ne man, ne Tev tam nav cita iemesla kā tikai neapzināta jūtu žņaudzīšanās, it kā atraisīties meklēšana, it kā smaguma nosviest vēlēšanās – laist, lai tas akmens veļas! Bet – tad mums tas jāmeklē un jāveļ no ielejas ārā, jāveļ atkal mūsu kalnā.
Kādu rītu ir svaigs vējš. Liekas, kādi apmātības mākoņi ir aizpūsti. Prieks ir par jaunu dienu un visu to, ko tā var nest pretī. Ielas, ceļus, cilvēkus, vārdus, mūziku. Vai Tu tur būsi klāt, vairs neliekas tik pārāk svarīgi. Varbūt Tu vairs nemaz neesi te, cilvēki aizceļo. Naktī aizceļo. Citi atnāk vietā. Ir labi rosīties tādā skaidrā rītā, kad ik krēsla atzveltne, kurai pieskaros, nepārvēršas Tevī.
Bet pēc brīža viss atslīd, kur bijis. Tu sāc parādīties. Pārmaiņa ir bijusi tikai iekšēju glābšanas spēku maza palīdzības darbība. Lai kādu brīdi atgrieztos normāla asins riņķošana, lai dotu ķermenim brīdi atpūtas no sirds sažņaugšanās, apstāšanās un pēkšņas triekšanās, salēkšanās. Atpūta ir bijusi, lai arī īsa. Diena plūst, un straume nes mierīgāk, ne tik zibens ātri, varbūt satikšanās brīdī nesviedīs pret krastiem, visu sašķaidot. Varbūt. Varbūt laikā kāds (kas?) pametīs kādu virvi, kādu stīdziņu, kur pieturēties, nobremzēties. Ir labi tomēr traukties. Degt un salt. Tu gulēsi kā akmens, kad viss būs pāri.
Cits rīts, pilns zemstraumju kā dziļš ūdens. Tu būsi šai dienā. Brīnumu Tu radīsi no jauna, brīnumu, kas ir Tava nākšana un iešana. Tu nāksi līdz ar rožu lapām. Sildīsi. Tu būsi kā vējš apses zarā. Un es neņemšu neko vairāk, jo vairāk to nevar paņemt.
Nē, nav citur tam vietas, tas jārunā dienas laikā skaļi, kas naktīm cauri runāts bez vārdiem. Kopš mēs satvērāmies rokās, es staigāju kā mežā, kur ik mirkli visi koki pārvēršas Tevī. Un, ja es eju pa ielu vai pa meža taku, Tu nāc man pretī, Tu nāc man no aizmugures, Tu stāvi ceļa malā un, kad es apstājos, Tu vairs neesi saredzams (gluži kā tas koijots, kas tur dažreiz pie priedes stumbra stāv pavisam tuvu, bet nākošā mirklī, paceļot acis – tā tur vairs nav. Nav nekur, ne tuvu, ne tālu). Tu esi jau prom.
Bet Tu biji, kad mana roka man bij jāliek Tavā, un tas bija tā kā labā mājā, kad ieiet un aiztaisa durvis. Es vairs nevaru iziet no Tavas rokas. Un nevaru tur palikt. Viss notiek lielā kustībā, iešanā, nākšanā, citu cilvēku un lietu vidū, visam jānotiek pēc teiktās likmes.
Viss tiek rauts no kādas lielas straumes, kurā nedrīkst mesties iekšā, skriet tai cauri. Tu gaidi, lai es to daru. Tas nozīmē to, ka mēs vēl neesam tikušies. Bet mēs esam tikušies. Mēs pat esam visu laiku kopā. Mēs turamies kā kalnā kāpēju virvēs.
.
Moriaks saka – kad viņa ir, tad viņa ir, un tur nekas nelīdz, un to nav radījis nekāds cilvēka nopelns, bet tas Nezināmais. Sartrs saka, ka Moriaks nav mākslinieks, tāpat kā Dievs arī nav mākslinieks. Es lieku tur klāt – ka Sartrs arī nav. Šī pēdējā patiesība šķiet vēl patiesāka par pirmajām, bet tā man neko nelīdz. Esot kāds putns, mazs putnēns, kas savu dzīvi nodzīvojot, lidinoties pār okeāniem, spārnos bez nolaišanās, līdz viss ir galā. Mūsu sirdis ir kā tas putns. Diennaktis dreb spārnos, lidinās virs ūdeņiem, nenolaižas, līdz viss ir galā.
Andrē Moruā savā “Chelsea Way” – parodijā par Prustu – domā, ka mūsu jūtas ir neatkarīgas no tā objekta, kas tās modina. Mūsu jūtas mostas pašas, kad mēs ilgojamies viņu dzīvības.
.
Gandrīz briesmīgi, ka Tev nav nekāda nopelna pie tā, kā es par Tevi domāju! Un tomēr, paliek vēl tas – kādēļ manas jūtas, kad viņas mostas, metas tieši tur? Viņas guļ dienām, gadiem un tad pēkšņi metas uz to vienu. Kādēļ uz to? Protams, tad, kad viņas ir sākušas dzīvot, tad viņas patiesi dzīvo uz savu roku. Ne vienam, ne otram vairs nav nekāda teikšana par viņu augšanu, nīkšanu un atkal zaļošanu.
Lēni kā aizsapņojušās sāk lidot sīkas sniega pārslas, lied gar jumta malu, kavējas, kā negribot zemē gulties. Bet rodas to vairāk, un pulkā tās paklausīgāk slīd uz zemi.
Andrē Moruā vēl turpat “Chelsea Way-ā”, runājot par kādu dzejoli, dziesmiņu (“Plaisir d’amour ne dure q’un moment”), piemetina: “…since it consists not in the pleasure of making love, as is generally supposed, but in that suffering from love…” Man tā filozofija der. (Varbūt Tev arī). Bet vai tā vēl citur arī dzīvo? Gandrīz šķiet – vairs tikai vēsturē. Un tomēr – tie nebija muļķi. Bet jāzina, ka katram laikam ir citi gudrie un citi muļķi.
.
Jūtu, redzu savas rokas, sevi; Tu esi visā līdz pirkstu galiem. Kā liktens Tevi ņems ārā? Raus kā dziļas, sastīgojušas saknes? Iztīrīs pēdējo atrauto šķipsnu vai atstās trunēt? Varbūt – augt, dzīt atvases? Sastīgos tās ap akmeņiem, saturēs drupas, lauskas, visu neatraisāmu, neatlaužamu, gremdēs kopā.
Labā mierā viss apklust, kad Tu esi tuvu. Kādu brīdi es neko nevēlos, nedomāju, pat nezinu, vai Tu man ko nozīmē, viss ir iespējams, pat skaidrā īstenība. Bet tad, kad viss akumulējas, sakrājas, kūsā pāri, kad būtu laiks skaidrot, darīt, teikt, tad zaudē valodu, kļūst mēms un aiziet garām kaut vai caur uguni un ūdeni. Vai katram laikam ir – līdzīgi gudrie un līdzīgi muļķi? Lūk Katullas tulkojums no Safo (kas esot labākais klīniskais mīlas apraksts Eiropas medicīnā):
"Whenever I see You sound fails, my tongue falters thin fire steals through my limbs, an inner roar and darkness shrouds my ears and eyes."
Kalni un cilvēki (Ķikure/Kikure)
Katru rītu, kad māja vēl guļ, es nāku ar savām grāmatām pie sava galda un raugos prom, ārā pa lielo logu. Pretī aiz ķiršu kociņa, aiz kaimiņa lielās ciedru egles, aiz tālāko kaimiņu pīlādžiem, aiz lielā kalna smagā sāna, kas guļ aiz pilsētiņas, ir Svētā Krusta kalns. Varu redzēt tā galotni ar krusta zīmi, ko rada divas krustojošās aizas, ielejas. Tās visu vasaru baltas iezīmē sniegs. Kalna virsotne, cik tālu to var redzēt, ir bez kokiem. Tumša klints. Koki sākas zemāk, tur kalnu no rītiem sedz ēna un citi kalni.
Katru rītu kalna gals guļ citādā gaismā, citādās debesīs runā ar mani citu valodu. Tomēr gandrīz to pašu. Par dzīvi. Es neeju baznīcā. Bet es lūdzu Dievu. Dievu var lūgt arī bez vārdiem, to saka pat baznīcas literatūra. Es neeju baznīcā un kādreiz lūdzu bez vārdiem.
Kalns ar krusta zīmi ir kā baznīca, kas atnākusi pie manis, kad es neeju pie tās. Tā ir atnākusi pie manis visādi. Te tā ir kā kalns. Citreiz jūra. Mežs. Kaimiņmājas jumts, kas mainās debesīs, tāpat kā mainās kalns.
Lielpilsētas jumti mēnesnīcā daudz nemainās. Pār lielpilsētas jumtiem nāk mājā lidmašīnas vakaros, naktīs kā lēnas lidojošas zvaigznes. Es lūdzu par tām. Un par sevi. Dažreiz arī ar vārdiem. Dažreiz arī par citiem cilvēkiem.
Es lādu arī.
Savādi, ka mūsu valodā “lūdzu” un “lādu” ir tik līdzīgu skaņu vārdi.
Varbūt tad, kad es lādu, es arī lūdzu? Man tomēr liekas, ka es lādu ar naidu. Bet lūdzu ar mīlestību.
Te, kalnos ejot, ir jābaidās no lāčiem, jāuzmanās. Un no cilvēkiem. No cilvēkiem ne tikai kalnos, bet arī uz ceļiem, uz tīriem, gludiem lielceļiem. Lāči nosit maz. Cilvēki – te – daudz.
Es nerunāju par tiem, ko nosit mašīnas.
Pagājušā gadā kāds nosita (skan nelabi, bet kā teikt: nogalināja, nokāva, noslepkavoja?) četrpadsmit, šogad četrus. Tas tepat tuvumā. Tālākos skaita tie, kas dzīvo tālāk.
Es lādu šos cilvēkus (sitējus). Es sūtu tos kalnu galos, kur koki vairs neaug, lieku tos uz ledus, izkust tiem tur. Varbūt – debesīs.
Šorīt kalns guļ ļoti tīrās, bāli zilās debesīs. Tikai īsu brīdi, kad es atzinos, ka es lādu, ka es sūtu tos cilvēkus kalnos, virs kalna pavīdēja un pazuda viegls, caurspīdīgs mākonītis. It kā kalns sūtītu man dūmu signālus.
Un debess atkal ir skaidra kā šorīt, kā sākumā.
Viegla saules gaisma apspīd kalna galotni (kā šorīt sākumā) un slīd zemāk, uz kalna mežainajiem sāniem.
Kalna virsotne dzirkst ļoti spoža. Un es lieku sevi uz tās.
Un ņemu atpakaļ.
Jo kalna virsotne kļūst ļoti tāla. Iet prom.
Un es atceros to cilvēku, Amerikas pilsoni, kas mīlēja Svētās Helēnas kalnu un uzticējās tam tik ļoti, ka atteicās atstāt tā tuvumu, kad zinātnieki, dabas pētnieki, teica, ka kalns kļuvis dusmīgs, ka tas gatavs izgāzt savas dusmas kā uguni un degošu lavu. Šis cilvēks tika aprakts zem tās, tika aprakta viņa skaistā māja ar skatu uz kalnu un viņa mīlestība uz kalnu. Kalns pievīla viņa uzticību. Jeb vai tāda ir kalna mīlestība: aprakt zem savas degšanas, paņemt sevī? Vai tāda ir mīlestība?
