… Vienmēr kaut kā par maz, laika par maz, naudas par maz, bet kaut kā arī ne – par maz. Vienmēr kaut kā ir trūcis. Vienmēr kaut ko neesi zinājis, sapratis. Un tā – līdz galam… Bet pa vidu visam tam – gājis, meklējis, ticis galā kaut kā ar visu, juties bieži kā karalis – viss iespējams, tik jāiet, jādara, jāatrod! Daudzreiz nepareizā vietā, (iekāpis pat nepareizā vilcienā…), nepareizā apģērbā. (Bet kas ir, kāds ir pareizais apģērbs?) Arvien nesaskaņā ar to, kāds tu esi un kādam tev būtu jābūt. Patiesi – nekad nezinot, kāds tu esi, vienmēr iedomājoties (bet ne īsti skaidri…), kāds tu gribētu būt, kādam tev būtu jābūt. Šī mūžīgā šūpošanās neziņā, kā tas iznāks, kā izdosies tas, kas nodomāts, kas sākts, kas darīts, tā beidzot kļuvusi un turpina būt – visa dienu un dienu, un dienu norise, dzīve.
Ceļa akmeņu raksts
Nožēlas un pārmetumi (Ķikure/Kikure)
Nožēlas un pārmetumi: "Kādēļ tu nedarīji tā un tā, nepini un nelocīji?" Sirds mulst, bet ko tā sargāja ko krāja vieglās spēlēs, kad īstenības vietā iztēles godināja, vai nebija tas liels, tas dievišķīgais laiks, kad guvums uzliesmodams dega zaudējuma gunīs? Kad lasīja to gaismas hieroglifos, ka vēlmes nepiepildītās vien dzīvi daiļo, ka tas ir viss, kas ir, tās stundas pilnas spēka no tāluma kas nenāks tuvāk. Jo tas ir viss, kas ir. Tu izvēloties ņēmi to, ko dienas deva, nerodot to, ko lūdzot vēlējies, un – stundās iemājoja dzeja.
Nenosūtīta vēstule (Ķikure/Kikure)
Visu garo ceļu, mājās braucot no ciemošanās pie Tevis, man bija sajūta, ka būtu jāgriežas, jābrauc atpakaļ un vēl jāizrunājas. Bet zināju, ka tas nebūtu tā iespējams. Tomēr – klusēt arī nebūtu labi, tādēļ mēģināšu Tev rakstīt.
Tu esi precējusies jau pieci gadi, pieaugusi un – savā dzīvē, bet man Tu vienmēr esi vēl – mazā māsa, kas jāuzrauga, par kuru jādomā… Esmu tik daudz vecāks par Tevi, varbūt saprotu vairāk, kā dzīvē iet. Līdzēt tas tomēr daudz nevar. Vistuvākais cilvēks savam vistuvākam patiesi tik maz var ko teikt vai palīdzēt. Es domāju – padomu dot. Redzēt var. Varbūt pat paredzēt var. Bet padomu dot? Dzīvei vienmēr ir tik daudz nejaušu gājienu un pagriezienu. Bet tagad, man liekas, Tev padoma vajag, varbūt kaut vai tikai – lai Tu uzmanītos, lai arī grūti teikt – kā īsti?
Braucu šīs deviņas stundas turp un atpakaļ pie jums divreiz gadā jau piekto gadu, zinu, redzu, kā jums iet; un tomēr tas nav tā, kā kad mēs dzīvotu tuvāk kopā, kad tiekas vai diendienā un var izrunāties, it kā nemaz sevišķi nerunājot… Nepārproti, es braucu tur labprāt, braukšana mani nenogurdina, tāds garš brauciens ir gandrīz kā atpūta, kad zini – neviens netraucēs. Apciemot Tevi vienmēr ir bijis arī jautrs un priecīgs notikums ar jūsu daudzo draugu kopīgām vakariņām te pie viena, te pie otra no tiem, ikreiz citā stilā; ar itāliešu, grieķu, franču, nezin vēl kādu tautu ēdieniem; vai arī kā iepriekšējā reizē – pirmais ēdiens vienā mājā, otrais otrā, trešais trešā, jau labi uz rīta pusi… Jūs tur dzīvojat kā tādi izlutināti bērni. Šoreiz vakariņas Tavā mājā, viduslaiku stilā – maizes kukuļi, medus, vai pus jērs nocepts melnbrūnu garozu apkārt… Nu jā, kādreiz tā ņemt pirkstos, iecirst zobus mīkstā gaļas gabalā, tas uz brīdi atjauno cilvēka pirmatnējos spēkus.
Vai Tevi bija ielīksmojis šis vakariņu stils – Tu izskatījies… kā to lai pasaka – kā atraisīta? Es skatījos un priecājos.
Bet tad es redzēju – Tev draud briesmas! Man gandrīz nav iespējas Tev to pateikt, lai Tu saprastu, ticētu, rīkotos, glābtos. Kā? To es arī skaidri teikt nezinu. Katram ir tomēr savs veids, kā tam jādzīvo, jārīkojas, jāuzvar vai jābēg, jāglābjas vai jāiet bojā.
Tomēr – man būtu Tevi jābrīdina.
Pēc pieciem pilnīgas padevības gadiem viņam, lai arī jums bija domstarpības, plēšanās, pat lieli strīdi un briesmīgas kaujas, tās jau daudzreiz notika turpat šajās dažādajās vakariņās, tomēr var teikt – pēc pieciem pilnīgas padevības gadiem, kad Tu ne pusaci neuzmeti citam vīrietim, tagad Tu pirmo reizi smējies pretī, nenovērsi skatu un, varbūt to pat neapzinoties, sasildījies cita acīs.
.
Es to biju gaidījis sen. Es domāju – tas būtu Tavs glābiņš no vergošanas viņam. No padošanās un viņa daudzo izlēcienu, flirta, Tevis nevērīgas pazemošanas pieņemšanas. Laulībā, tāpat kā katrā ilga laika nolīgumā, tiesības uz katra dzīves veida sīkumu jānodibina jau pašā sākumā. Man jāsaka, kas gandrīz nemaz nesaskan ne ar Tavu raksturu, ne Taviem principiem, tas ir, Tavām dzīves vērtībām, – jānodrošina tiesības uz mazu flirtu, uz kādu lielāku vai mazāku interesi citā cilvēkā. Tu esi to nokavējusi, pieradinājusi Ludi pie savas pilnīgas padevības un pie viņa paša neaizskaramās brīvības. Ar mazu sāņus paskatīšanos Tu vairs viņa… viņu neatgūsi, un, ja Tu beidzot savā iekšējā vientulībā meklēsi ko vairāk, viņš būs gatavs no Tevis kaut atteikties.
Lai arī Tu esi šajos gados viņu kaut kā sagūstījusi, uzcēlusi ievērojami skaistu kopdzīvi, viņš nekavēsies no visa atteikties, tikai lai glābtu sevi no vismazākā ievainojuma, ko Tu viņam nākotnē varētu sagādāt. Bet viņš neļaus Tev aiziet, pirms nebūs Tevi salauzis un iznīcinājis, izpostījis, publiski pasludinājis par – nederīgu. Kā viņš to izdarīs, tā būs kāda no viņa daudzajām metodēm, kā nogrūst kādu no ceļa, pašam paliekot neaizskarami tīram.
Tas jau ir viņa ilgi studētais amats, kā savā departamentā pieņemt un atlaist darbiniekus, izrīkot tos, turēt tos savā pavadā, atļaut tiem palikt savās vietās vai atrast iemeslus to atlaišanai.
Tas cilvēks, kura acis varbūt pat neapdomātā apbrīnā ir pievērsušās Tev, un Tu pēkšņi esi uzdrošinājusies tam atsaukties, justies kā sieviete (ne tikai savam īpašniekam, bet viņam, svešiniekam), šo cilvēku viņš jau ir apbalvojis ar mazu paaugstinājumu darbā. (Tas ir pirmais labais solis, citi var nākt – ļaunie…) Ne aiz mīlestības (viņš nemīl nevienu citu kā sevi), aiz aprēķina, ka tādā veidā, pateicību parādā juzdamies, tas vairs neuzdrošināsies atsaukties Tavam skatam. Un, ja patiesi Tev nāktos nopietni meklēt šī cilvēka siltuma dzirksti, Tu atdurtos tukšumā. Cilvēki ir saistīti.
Tu reiz man teici, redzot, ka mums ar Ludi dažreiz sanāca mazas domstarpības, Tu teici: ja Tu viņu kādreiz ievainosi, viņš būs ļoti nelabs, viņš būs nejaukā veidā ļauns pret Tevi… Es līdz šim esmu izlaipojies. Mēs turamies pieklājīgas cieņas robežās. Tagad Tev jāuzmanās, lai tas Tev tā negadās. Esi uzmanīga. Izsver un apsver ik savu soli un viņa soli, lai Tu nenonāktu tai stāvoklī – ne dzīvot, ne mirt. Jo – kur Tu iesi, ja nevarēsi dzīvot, un kā Tu varēsi palikt, ja nevarēsi dzīvot?
Un atbrauciet uz šejieni, uz lielāku pilsētu kādu nedēļu, kādas dienas. Abi vai Tu viena. Uz brīdi ārā no turienes, provinces nodevīgajiem labumiem.
Nezinu, cik esmu pateicis, bet klusēt ir grūti. Grūti arī šo vēstuli nosūtīt. Papīrs ir pļāpīgs, bīstams…
Un sirds soļo tālāk (Ķikure/Kikure)
Un sirds soļo tālāk savā tukšā sirreālistu gleznā. O, ne tukšā – apvārsnis, gaismas, dažas izmētātas lietas, kāda cepure, kāds krēsls. Skan tālums viņas soļos. Es klausos tās tuvos soļos minot, kā viņai veicas iet tālāk, tālāk zem zilās Magrita acs. Pasaules acs? Dieva acs?
It kā viegla zemestrīce (Ķikure/Kikure)
It kā viegla zemestrīce, domas mainās, pārvietojas, viss ir te un viss ir citur, it kā aprok, it kā izrauj slēpto ārā dienas gaismā. Vēlreiz meklē, vēlreiz vērtē ātra laika projām rauto. Norimt nevar kalns, kam jābrūk, kam no akmens ārā jānāk.
Bērns autobusā (Ķikure/Kikure)
Pārpildītā autobusā Ziemsvētku vakarā sīks bērns man teica – es braucu uz mājām – ar laimīgu smaidu pār visu viņa eņģeļa sejiņu. Viņš atklāja man savu lielo, laimīgo noslēpumu, jo biju dāvinājusi tam ābolu. Tad viņš gāja pie tēva rokas uz autobusa durvīm pēc daudz ilgām stundām ceļā.
“Pirmdien, kad mēs atgriezīsimies, autobusi būs tikpat pārpildīti,” mazās tēvs bija teicis, kas sēdēja man līdzās un turēja bērnu visu laiku uz saviem ceļiem. Autobusā nebija brīva ne pusvietiņa. Tas bija dienu ilgs brauciens.
.
Kas šo bērnu bija aiznesis prom no viņa mājām, kur tas drīkstēja atgriezties tikai uz pāris Ziemsvētku dienām?
Man liekas, jūs to atminēsit, to varu, to chaosu, kas iet pāri daudz sīkiem bērniem. Kas ievaino, maina, izgroza viņu dzīves.
Kalnu akmeņu un cietu, melnu egļu vidū šī mūžīgā apšu drebēšana.
Kā vēsma vaigā (Ķikure/Kikure)
Kā vēsma vaigā no putna spārniem, pāri lidojot, Tavi soļi iešalc manā taisnā ceļā, kur līkloču un pagriezienu vairs nav daudz. Bij' magnolija ziedos, maigs kalns kā debess zils... Arī tam jau aiziets garām. Cik rītus nāks vēl Tavi soļi, pie vārtiem stāsies? Arī tam jau aiziets garām? Kādu rītu nāks vēl Tavi soļi? Putna spārnu vēdiens vaigā? Zilais kalns, kā dziļa debess? Magnolija vienos ziedos?
Ar jauno laiku (Ķikure/Kikure)
Ar jauno laiku uz tālo malu, uz sirdij tuvo Tu dosies, Tev daudz jaunu dienu. Pār ūdeņiem ar jauno laiku senos krastos kopā atrasties Tu dosies, Tev daudz jaunu dienu. Domās pavadu Tavu dižo ceļu līdz dodot vārdu vieglu. Tev daudz nesamo smagu.
Cik daudzreiz jau (Ķikure/Kikure)
Cik daudzreiz jau ceļa līkumā zūd, aizgriežas tavi rati – palieku uz sliekšņa rūpju un cerību smaidos. Viss Dieva rokā... Sākas jauna gaidīšana. – Pēc Dzidras apciemojuma Montreālā, 1988.
Jau maigākos vējos (Ķikure/Kikure)
Jau maigākos vējos zari vēdinās pāri, ielu peļķēs spīd saule. Kāda mulsa trauksme sāk pieskarties, modināt, bet ledū esi kalts, atkust gribi, bet aizveries. Un tomēr gaidi, atskaties – kāds ir tas gars, kas seko, tas stiprais, kuru koku zari jūt? Saule ielu peļķēs, vējš glāstās maigs, sniegs vēl malās, naktī sals, vēl sals. Ak, šī serenāde neskan īsta, tomēr – jāapstājas, jāatskatās...
