Rīgā, 6.V.91.
Cienījamā kundze!
Vakar pastā man pat rokas sāka drebēt izlasot uz sūtījuma Jūsu vārdu. Tam vairāki iemesli: Ķikures un Sarmas vēstules mani ieveda Jūsu pasaulē tik neatvairāmi, ka pēc pēdējās lappuses izlasīšanas nekā nevarēju samierināties ar domu, ka nu man šī pasaule izstaigāta un punkts. Otrkārt – Sarmas dēls Sigurds bija mans draugs. Pēc kaŗa centos viņu sameklēt, bet konkrētas ziņas saņēmu tikai tad kad viņa vairs nebija. Ar šo grāmatu man pietuvināts lieluma brīdis, kaut sāpīgs, bet svēts. Un tad vēl – mēs esam novadnieki, tikai es otrpus Madonai – astoņi kilometri aiz Cesvaines – konkrēti Bučauskas miestiņā, taču Madona manā bērnībā bija arī mana ‘galvas pilsēta’. Kopumā mana sarašana ar Jums bija tik spēcīga (tā, protams turpinās), ka es paliku ne tikai zināt kārs, bet pat ziņkārīgs un atļāvos Rubenes kundzei par Jums un tālāko dzīvi pat dažus jautājumus. Tagad nu atbilde tieši no Jums pašas! Esmu aizkustināts un pateicīgs. Jūsu izjūtu impresijas mani arvien vairāk ņem savā gūstā. Sākot ar Kaimiņu Jusu grāmatas nevar vilcienā lasīt, tās ‘pieprasa’ pat atsevišķu istabu – analogi tam kā tās rakstītas. Izjūtu impresijas: Tās vienlaicīgi trauslas un pavēlošas.
Piedodiet! – neesmu taču Jums ‘stādījies priekšā’. 1937.g. aizbēgu no laukiem. Zeltmata kursi, Teātra skola, Tautas teātra studija. Tur jau (vācu laikā) ‘aktieris’. Pēc kaŗa Teātra institūta režijas fakultāte. 21. gadu Nacionālajā teātrī. Tad tapu no turienes ‘aiziets’. Vienu gadu – skolotājs. 25 gadus Operetē. Paraleli pedagoģiskais darbs Konservatorijā. Paralēli – radio. Paralēli + kādas trīs grāmatas. It kā viss.
Pagājušā ziemā man bija lekciju cikls Mākslas darbinieku namā – Par teātri un ne tikai… Tai ciklā iekļāvu arī Jūs un Sarmu. Fragmentu no Kaimiņa norunāja Nacionālā teātra aktrise Māra Zemdega.
Nākošai sezonai noslēdzu līgumu par literāru kompozīciju – Ķikures un Sarmas vēstules tur ‘iemontējot vēl epizodes no Jūsu grāmatām un arī Sarmas prozas. Nedaudz. Šī programma domāta skolām, lai vecāko klašu audzēkņus iepazīstinātu (kaut skopi – atvēlētais laiks 1 st. 20 min) ar viņiem maz zināmo, noslēpto piemirsto, aizliegto (mani kolēģi par citiem autoriem). Epizodes no Jūsu vēstulēm runās Māra Zemdega. Lai šī ziņa ir lūgums Jūsu atļaujai uz ko visnotaļ ceru. Ja panāksim ar auditoriju kontaktu, tad turpināsim otro daļu – tur, iespējams, akcentējot pašus sacerējumus.
Varu tikai iedomāties cik ļoti Madonas muzejs būtu pateicīgs par kādu Jūsu darbu – kaut vai nelielu grafiku. Tad mēs tur ievazātos arī ar pieminēto literāro devumu.
Un – varbūt ir iespējama Jūsu dzimtenes apciemojums?
Sveiciniet, lūdzu, Ineses un Dzidras kundzes! (Es taču esmu iepazinies viņas jau ‘no bērnu kājas’!)
Labu vien Jums un Jums tuviem vēlot
Jūsu Kārlis Pamše
P.S. vai Jums ir vēl Jūsu tēva pēdējā vēstule – dēlītis? Vai nav iespējams foto? Muzejam – Madonā?
K.P.
——————————–
Rīgā, 21.6.91.
Cienījamā E. Dzelmes-Ķikures kundze!
Saņēmu (pirms četrām dienām) Kā plūsti, Aiviekste, bet šorīt Jūsu jauko vēstuli. Sagadīšanās: dažas dienas agrāk arī Skaidrīte Rubenes kundze man atsūtījusi to pašu grāmatu, tādēļ dubults prieks. Vienu eksemplāru varēšu atdot Mākslas darbinieku nama bibliotēkai. Jūsu sajūtu māksla literatūrā ļoti sasaucas piemēram ar Šveices (Cīrihe) kustību teātri. Nupat redzēju izrādi. Taču vēl pirms tam Mūzikas akadēmija lekcijās horeogrāfiem man nācās runāt par šo bezsižeta jauno virzienu (patiesībā jau sižets ir, tikai dziļi slēpts) es minēju Jūs un citēju Jūsu teicienu par krītošo putnu, kurš aizskaŗ Jūsu sirdi un Jūs nevarat nerakstīt. Minēju arī par Jūsu Alfa un Bētas saruna (nejauši manās rokās nonāca žurnāls Treji Vārti), — eksāmenā man bija patīkams pārsteigums, ka balerina Zita Ersa (viņa viena no pirmajām prīmo vidū – viesojusies dažādos kontinentos) pavēstīja ka savu horeogrāfiju veidojusi rosinoties no mūsu sarunas. Un, jāsaka, es viņas ‘materializēto’ ideju dejā sapratu.
Jā, man ir dažas Sarmas grāmatas: Negantnieks, Spēle bez noteikumiem, Vīru valodas, Slinkais puisis, Svešos dārzos un, kā jau Jūs zināt, — sarakste ar Jums.
Lielvārdē gatavojas atvērt Sarmas mājās memoriālo istabu. Pavasarī vajadzētu būt ‘sakārtotam’ arī dārzam, bet rudenī – ‘izstāde’ kur tad eksponētu visas pieejamas Sarmas un Ķikures grāmatas Sigurda un arī Vītolda grafikas. Liekas, minēju taču, ka Sigurds bija mans draugs, — tā es varētu viņam pateikt paldies – kaut nelielu. Savu lielu paldies arī Jums un šobrīd – pāri jūrām – Jāņu sveiciens!
Jūsu — Kārlis Pamše
Man nav nevienas (nav arī antikvāritos – meklēju) – no manām grāmatām: Nemierā ar sevi (monogr. Par Ludm. Špillerju), liter. pieraksts – Tā nebija lietaina diena, – Anta Klints. Pastāsti man savus sapņus, — grāmata bērniem par aktrisi Veltu Līni. Ja mana dzīve būtu, tik mana vien – dokument. apraksts teātra vēsture –
Ilgojos dzirdēt – redzēt Jūsu-Freimaņa dziesmas.
Sveiciniet, lūdzu, manas seno dienu paziņas – Inesi un Dzidru.
——————————–
Vecāķos, 15.8.91.
Rakstniece!
Jūsu grāmatas nevar vilcienā lasīt, nevar ar tām draudzēties ja nepiederam paši sev, bet ja mums ir bijusi šī iespēja ‘ieslēgties’ kopā ar Jūsu gara bērniem, ja esam atšifrējuši zemtekstu urdošo spēku, tad gribas Jūsu ‘bērnus’ turēt savā tuvumā. Paldies Jums par to!
‘Šifra’ atslēgu man iedeva ‘Kaimiņš’ – starprindu norises, un Jūsu sarakste ar Sarmu.
Tas pat ir skumji cik ļoti savā vairākumā mēs ejam to autoru pavadā kas mūs baro ar veikliem sižetiem. Tas pats jau arī teātrī, masa mīl masveida mākslu, kas atbrīvo skatītāju no nepieciešamības domāt.
Visu Jūsu sūtīto esmu saņēmis – arī dziesmas ar Jūsu tekstiem. Ļoti patīk vārdi draiskā – tā par braukšanu vilcienā uz elli. Jums plašs vadošais diapazons (šobrīd domājot tikai par literatūru) – sievišķīga koķeterija – smeldzīgs līksms – stila traģika.
Jūs vienā lakoniskā vēstulē ierunājāties, ka Jūsu virkumam nav vajadzīga propaganda. Labi, nevaram nelietot šo nejēdzīgo ‘propagandas’ vārdu. Taču katrai uzrakstītai zilbei (sevišķi ja tā rakstīta ar sirdi!) ir jāaiziet, jāaizskan tautā. Citādi jau rakstīšanai nebūtu jēgas. Un kautkā man pašam negribot to speciāli darīt, tomēr tur kur ir cilvēki kam grāmata nav tikai interjEra dekors, man iznāk runāt par Jums. Nesen saviem draugiem citēju Jūsu epizodi no vēstules Sarmam, kur Jūs stāstāt par sava suņa bojā eju un jautājat: — Vai viņš būs pie Dieva? Un tūlīt atbildat: — Protams, jo viņš jau nekad nav bijis no tā projām. Un vēl to vietu, ka, dažkārt lielu notikumu iespaIdā Jūs netīkojat rakstīt, bet krīt putns no zara, krItienā ar spārnu galu aizskar Jūsu sirdi – Jums ir jāraksta. Pianiste Erika Braže iesaucās: — Jau to vien uzzinot, man šī rakstniece ir tuva!
Jā, protams, ka man ļoti interesētu izlasīt arī Jūsu-Sarmas korespondences turpinājumu. Dokumentāla literatūra pēdējos gados ir mana vājība. Vēstules, dienasgrāmatas, memuāri. Ļoti jau atšķiras – rindas kas rakstītas (dienasgrāmatās) tikai sev, vai arī aprēķinātas vēlākajai lasītāju reakcijai. Analogi ar vēstulēm. Jūsējās valdzina atklātības tiešums, uzticēšanās. Arī Sarma, ar visu savu rezervētību, atklājas savā cilvēciskumā.
Relatīvi daudz esmu sēdējis arī muzejos, arhīvos (droši vien – sēdēšu vēl), pāris gadījumos esmu lūdzis dažas dienas grāmatas neizsniegt ‘gadījuma rakstura’ lasītājiem, tāpat vēstules – ja tās paver durvis bargumam. Nejaušība iesvieda manās rokās Plūdoņa meitas – ģimnāzistes gadu dienas grāmatu. Tā ‘rakstīta sev’, tā man izmainīja attiecību pret cilvēku kuru es ļoti cienīju. Nu viņi visi Dieva priekšā un kā Sarma saka Dievam ir sava saimniecības grāmata.
Naturālisms mākslā – briesmīgs. Ļaunāk nekā diletantisms. Sevišķi teātrī. Kā Jūs domājat?
Es plānoju kaut kur rudenī, Madonas novada dienu, tiem kuri ceļā uz mājām dzīvoja – dzīvo ar šo sajūtu, ja arī nemisēsies ceļa un pārdzīvojuma grūtības. – Varbūt Jūs tomēr atbrauksiet? Tur būtu arī tie, kuri noraudzīsies no Zvaigznītes. Piemēram Lapenieks. Norvilis diez’ vai nelaidīsies tālumā? Rudenāja ļoti gaidīja Jūsu vēstuli, nu, droši vien saņēmusi. Viņa strādādama par muzeja direktori vāca ‘katru skrandiņu’ par novadniekiem. Jau izsenis.
Labu Jums! Sveiciniet sev tuvos!
Jūsu Kārlis Pamše
———————————-
Rīgā, 6.okt. 1991.g.
Ļoti cienījamā kundze!
Apsveicu ar Jaunsudrabiņa prēmiju!!!
Esmu no Jums saņēmis visus sūtījumus, arī pēdējo prozas grāmatu. Arī Jūsu dziesmu tekstus ar notīm. No visas sirds esmu Jums pateicīgs.
Nu man jāvaicā: vai neesat jutusi, ka mēs te Rīgā pēdējā laikā Jūs ļoti daudz pieminam? Notiek tas tā: Rīgas muzikāli poētiskais teātris notraktējot ar skolām iestudē teatralizētus ‘stāstus’ par noklusētiem nezināmiem aizmirstiem autoriem. Trimdas rakstniecību sākam ar Jums un Sarmu. Pamatā – vēstules un Sarmas romāna Rotaļa bez noteikumiem epizodes. Jūsu vēstules runā Māra Zemdega, Sarmas – atļāvos es. Dārziņa un Mocarta mūzikas ieraksti.
Nerakstīju par šo pasākumu, iekams nezinājām kas tur sanāks (Režisori nekad to nezin). Nu jau ir bijušas trīs izrādes – Sarmas dzimtajā pusē Bauskā un Baldonē. Rīgā pirmizrāde 13. nov. koncertzālē Ave Sol (patlaban prestiža kamerkoncertu telpa). Līdz tam vēl trīs izrādes paredzētas Talsos. Ielūdzam uz Rīgas pirmizrādi! Nē, labāk, kādreiz vēlāk; mēs vēl baidāmies no kārtējā kratītāja. Visvairāk es jo lielā aktieriskā uzdevumā sen nebiju sevi pieteicis, un no Jūsu analītiski kritiskās acs jau nu pavisam. Vienīgi Jūsu iejūtīgās sirds siltums kādu to esmu iepazinis – deva drosmi.
Pēc Rīgas izrādes rakstīšu tuvāk, — tad būs aicināta ari prese, kritika.
Māra Zemdega saka Jums savu paldies un lūdz Jūs no viņas sirsnīgi sveicināt! Savukārt no manis labas dienas Jums un Jūsu meitām!
Jūsu Kārlis Pamše
—————————————
Rīgā, 15. nov. 91.g.
Ļoti cienījamā kundze!
Man ir viegli Jums uzrakstīt vēstuli; viena no lielākajām šī gada dāvanām man – iepazīšanas ar Jums, — kaut arī no attāluma, kaut arī neklātienē…
Dažas īpašības mums analogas, — es arī mīlu (vēl arvien) te kā man nav un tas man palīdz izturēt to kas ir.
Nē, pie radio pārraidēm pavisam ar’ neesmu vainīgs. To vienu – ar Jūsu biogrāfijas apstāstu bija ‘sarūpējis’ Jānis Anerauds. Tad vēl bija Jūsu prozas pārraide – laikam redaktores izvēlēta. (negadījās dzirdēt) Ar izdevniecību nav nekādas saskarsmes. Laikam taču būs vainīgs tas, ka Jūs nerakstāt ar spalvu, bet ar sirdi.
13.XI dabūjām Ave Sol zālē dot divas ‘…un mūžīgs ceļš tālāk’ izrādes jo dienā paredzētajam uzvedumam par Poruku, saslima dziedātāja. Vakara izrādē apmeklētāju bija maz (pārpratums ar kādu skolu, kura bija gan pārskaitījusi naudu, bet skolotāja aizmirsusi izdalīt bērniem biļetes). ‘Ceļš’ ir iekļauts sarīkojumu ciklā vecāko klašu humanitārā novirziena skolām, bet viņš ļoti ‘piestāv’ 18. novembrim un tādēļ vakar bijām Iecavā, rīt būsim Lejasciemā, parīt vēl reiz Iecavā, bet 18. nov. Saldū.
Rīgas vakara izrādē bija galvenokārt citu teātru ļaudis, radio un televīzijas žurnālisti. Arī Vītolda Kalniņa atraitne Anna, kura nu jau pasen no Sibīrijas pārbraukusi.
Šodien zvanīja televīzija un izteica vēlēšanos janvārī ieskaitīt pārraidēm – (Gribēju ierakstīt skaņu – t.i. teksta dialogus, bet ‘nesamakšķerēju’ lentu).
Pa laikam pirms izrādēm es kaut ko pastāstu par Jums un Sarmu un iedodu auditorijai ‘aptaustīt’ Jūsu ‘Uz tilta’ un Sarmas ‘Slinko puisi’. Rīgā nolasīju dažus teikumus no Rudenājas kundzes vēstules, kurā viņa lūdz mani katrā ziņā 13. nov. atlicināt laiku un aiziet uz sarīkojumu Ave Soil zālē… Un pēc tam nolasīju arī epizodes no Jūsu vēstules – Kā lai es aizsūtu Jums daļu no rudens ziedu skaistuma, ko man sadāvināja? Māra liek Jūs sveicināt! Viņa ļoti tic savas māmiņas vērtējumam un māmiņa teikusi, ka viņa esot ‘sašauta’ (šī vārda vislabākajā nozīmē). Mani paziņas – pensionēti aktieru pāris (viņi jaunībā spēlēja Kristīni un Edgaru) teicās sen neesot bijuši tik aizkustināti.
Dieva dēļ, kundze, nedomājiet ka nu es salielos, tas pirmo kārt nav manā dabā un otrkārt, — literārā viela ir tā kas rosina. Tādēļ vēlreiz – paldies Jums!
Paldies par ielūgumu braukt ciemos uz citiem kontinentiem! Taču… mēs tā gandrīz visi tagad esam tādā kā jaunsaimnieku statusā un tas nozīmē, ka briesmīgi nabadzīgi. Tā nav žēlošanās. Es ļoti labi atceros tos īstos jaunsaimnieku laikus divdesmitajos gados. Bet toreiz gandrīz visi bija vienā līmenī un dzīvoja ar vienādām cerībām. Tagad izdabās kooperatīvi un koruptanti un reizē godīguma jēdziens ir ļoti distancēts.
Nupat Latvijas radio paziņoja ka sāk brīdinājuma streiku – vienu stundu pārtrauc raidījumus. Streiko ārsti, draud skolotāji – Ir nomainīti, atlaisti vairāki ministri… Un mani sagrābj tāda pati nelabuma pašsajūta, kā 19. augusta naktī kad arī radio apklusa. Bet ko es par lietām, kas neattiecas uz mani (teorētiski, protams). Tagad lasīšu vecas avīzes lai sagatavotu radio pārraidi: ‘Nekur tā neiet kā teātrī’ — gan jau, kad streikošanas mode pāries – noderēs.
Kad Jūs atbrauksit, mēs Jums parādīsim ‘Ceļu’ tā kā tā. Kaut kur. Kādā mazā zālē vai lielākā viesistabā. Ja radio / televīzija nofilmēs, centīšos viņiem ‘izplēst’ kopiju.
Labu Jums! Sveiciniet sev tuvos!
Jūsu Kārlis Pamše
————————-
[card]
Turpinām mūsu turneju. Nupat saņēmām ielūgumu no Madonas.
Lai Jums labi Ziemassvētkos, Jaungadā un aiz tā!
Jūsu Kārlis Pamše
Rīgā, 29.XI.91.
—————————————–
5.1.92.
Sveiciens no Latvijas jaunajā – 1992. gadā!
Cienījamā kundze!
Šodien svētdiena, ir kaut kādi ‘mīlestības darbi’ jāpaveic – jābrauc pie viena cilvēka, kurš jaunos gados strādājis Zara Kantori dziedam Rīgā nakts varjeti[?] programmā un no tā laika mēģinājis izsekot šīs zvaigznes ceļam. Tagad jauna dziedātāja grib sev izveidot koncertprogrammu ar to dokumentālo sižetu un es apsolīju aizbraukt ar viņu kopā pie seno dienu liecinieka. Tas viss tā starp cita. Galvenais: televizija bija pirmais mēģinājums Jūsu-Sarmas (un nu arī mūsu – Zemdegas un manam) – vēstuļu duetam. Janvāra beigu nedēļā – tad būs izmantojams filmēšanas paviljons – jātop! Viņi – televīzijas režija grib rekordēt arī Madonas, Daugavpils un Austrālijas ainavas, — paredzētas trīs filmēšanas dienas. Telv. režisors, — viņu sauc Ģirts Nagariņš – nupat bija Francijā un Indijā un viņam galva pilna visādu ideju arī par kompozīcijām ‘ķermeniskajos [..]šos’. Ekspozīcijai iecerēts Sarmas un Jūsu grāmatu, t.i. grāmatas ekrāna kaleidaskopā (?).
Biju Ventspilī – tur bibliotēkā svešatnes latviešu autoru grāmatas – 2000! Taču nevienas Jūsējās. Stāstīju par Jums, aizsūtīju viņiem Jūsu Uz tilta (man bija divi eksemplāri), turienes mūzikas skola ielūdza atbraukt ar Mūžīgo ceļu. T[..] Bērziņš… Vēl esam parādā Smiltenei, Madonai, Pūrei, — brauksim!
24. dec. Rīgas radio pārraidē bija Akurātera un Jūsu ziemassvētku stāsti (Jūsu par tām vecajām dāmām) Neuzzināju izvēles redaktoru (bet ne jau tas svarīgi) Jūsu darbu lasīja Dina Kvelde. Labi!
Pievienoju man sūtīto kartīti no Madonas muzeja. Dace – muzeja zinātniskā līdzstrādniece – ir laba literatūras pazinēja , grāmatiņa, kuras neiznākšanu viņa piemin, šķiet, Daces esejas par viņas tuviem autoriem.
Īsumā esmu pārstāstījis par to kas paņem manu dienu. Cilvēki (ļoti daudzi) pārdzīvo ‘cenu bumu’ un neinteresējas par ‘garīgo barību’, bet ja tomēr, tad vispirms ar Ulmaņa laika autoriem saistīto. Tiem ir arī citā ievirzē (kā piem. Dace!) un viss tas, liekas, ļoti likumsakarīgi – viss jāsāk ar pietuvināšanos ‘tiem svētīgajiem, kas neredz, bet tomēr tic’…
Jums labu labu vien vēlot
Jūsu Kārlis Pamše
—————————–
Rīgā, 9.2.92.
Jaukā Ernas kundze!
Nupat saņēmu Jūsu vēstuli rakstītu pirms izlidošanas uz Sidneju. Paldies! Jā, arī Dienas un gadi ir pie manis. Un pēdējie divi grāmatu sūtījumi. Vēstules ‘apēdu’ pirmajā vakarā. Kāds liekas materiāls filmai – visa sarakste kopumā sniedz bagātu ainu par mazas tautas izdzīvošanas alkām, — ja šai filmā ietilpinātu arī Sarmas vedeklas (Vitauta sievas) un Jūsu māsas likteņgaitas, ja tur būtu atskats uz Jūsu tēva dzīves noslēgumu, un viņa turpinājumam mazbērnos, tad šī apopēja varētu reprezentēt tās tautas spēku, kas saņem stiprinājumu no kosma. – Ak Dievs, kur paliek turīgie mecenāti, sponsori, kas atbalsta vispirms ražotājus koperatīvus un vēl vairāk starpnieku komercfirmas? Jums ir iespēja ceļot ap zemes lodi! Es Jūs draudzīgi apskaužu un cenšos priecāties par Jūsu prieku. Man vismaz vasarās ir iespēja pastaigām Vecāķos mežā ar manu slimo kaķi un arī tas nemaz nav tik maz.
Mans pēdējā laika lielākais piedzīvojums – vienas nakts dežūra pie ‘uzticības telefona’ Rīgas radio, ar tūlītējiem komentāriem radio klausītājiem. Interesanti, smagi, ierosinoši. Parīt uz Alūksni ar ‘Mūžīgo ceļu’.
Jūsu stāstu lasījumus mēģināšu no radio nokopēt. Rudenājas kundze sūta sveicienus!
Lijas Ogulītes-Jankovas jaunkundzes vārds bija pirmais. Viņa dzimusi Ēveles draudzē. Pēc Lijas māmuļas nāves (mirusi jauna) Ogulītis – šķiet amatnieks, — apprecējis manu mātes māsu Kristīni. Kristīnes meita Anna gaŗus gadus meklēja savu pusmāsu Liju. (Kamēr atcerējās, ka Lija viņu – pateicoties Jankovam – aizvedusi uz Preses balli) Anna mira pirms diviem gadiem. Es Liju atceros redzējis uz skatuves Dailes teātrī.
Sveiciniet Dzidras kundzi! Un Sidneju – Jūsu otro Tēvzemi! Ja iznāk satapt – arī Liju Veikinu, — es viņā iemīlējos sidnejiešu viesizrāžu laikā Rīgā.
Labu! [..]
Kārlis Pamše
Lijas Veikinas meita dzīvojot Rīgā — ? Varētu sastapt, intervēt radio?
————————–
[Photo]: Te Sigurds lasa Čaka dzeju. Vācu okupāc. laiks – Jāņa ielā 3. jumta dzīvoklī – viduslaiku mājā – Mēs bijām jauni…
K.P.
———————————-
Rīgā, 3.V.92.
Cienījamā kundze!
Nu mazliet jāzīlē kurš Zemes nostūris Jums pašreizējās mājas, vai draudzējaties ar Sidnejas rudeni, vai esat Kanādā un pošaties skatīt Latvijas ievziedus? Lai nu kā – ceļot – tas taču uzkrājums jaunām radošām potencēm un par to es Jūs apsveicu!
Un, protams, arī ar to, ka Sidneja tik jauki atzīmēja un godināja Jūsu jubileju! (Man labs cilvēks atsūtīja A.L. ar rakstu un bildēm, — atsūtīja ar ekspres vēstuli un tādēļ šis materiāls ir ļoti piedienīgs Jums veltītajā stendā izstādē Madonā).
Bet visu pēc kārtas:
a) Ineses kundzes sūtītās kasetes saņēmu. Ir ierakstīta Daces Zvirgzdiņas runa Jums veltītajā sarīkojumā Madonā 23. IV. Sarīkojums notika muzejā, blakus zālei kurā eksponēti novadnieki – rakstnieki emigrācijā. Jūs esat blakus ar Andreju Eglīti. Ir visas Jūsu grāmatas, pāris autogrāfiju, foto materiāls. Beidzot ‘iepazinu’ Jūs arī bērnībā. Ir arī Jūsu māmuļa, ir Jūsu mājnieki lauku sētā, un Jūsu klases kopbildes. No svešatnes – Jūs ar meitām – Ineses augstskolai absolvācijas dienā. Ir vēl Ineses izstādes katalogs ar brīnumjauku attēlu uz vāka.
b) Ar Māru mums Jūsu-Sarmas vēstuļu duetu nācās runāt aukstā zālē (visā republikā apkure tanīs dienās bija atvienota) Taču mums abiem nesala, tāpēc ka bija atsaucīgi skatītāji, arī no Ļaudonas, Cesvaines, Dzelzavas. Pirms sākuma mums deva karstvīnu, pēc nobeiguma kafiju ar spirtu, — rezultātā tikai vieglas iesnas.
c) Jau februārī bijām Alūksnē (autobuss nekursēja – nav benzīna), kūlāmies ar vilcienu, skatītāju maz, bet tie kas atnākuši – sirsnība, atsaucība vienreizēja.
d) Šo duetu nofilmēja televīzija, bet pārraide (to nosaka līgums) būs pēc teātra sezonas beigām. Šis moments gan neko neizsaka jo perifērija atsauc iepriekšējos pieprasījumus (Smiltene, Ventspils, Pūre), tās pašas degvielas dēļ.
e) Daži viesošanās paredzējumi nevarēja notikt tāpēc, ka Māra patlaban mēģina Nacionālajā pie viesrežisora no Zviedrijas. Ak jā – pēc Rīgas Latviešu biedrības – māmuļas – atgūšanas vienā izrādē pārbaudījām Ādolfa Alunana auru arī šajā skatuvē.
f) 31.3. man aprita 75 dzīves un 50 skatuves gadi. Iepriekšējā daļā tovakar paši komentējām (ar U. Z.) un atsevišķas epizodes no Jūsu un Sarmas vēstulēm mēģinājām ‘sakausēt’ ar klasisko mūziku (mani draugi gan vokālisti gan instrumentālisti)
g) Gaidām Jūs Latvijā. Ceru, ka neatteiksit interviju radio, varbūt telvizijā?
Radio nupat raidīja Jūsu Suni – apsolīja pārkopēt Jūsu kasetē.
h) Saņēmu arī Ineses sūtītās Jūsu grāmatas. Domā ar Daci izdomājām, ka tās piederētos 1) Ļaudonas skolai, Madonas ģimnāzijai, Madonas muzejam – Vēl neesmu iedevis, bet apsolījis arī Rīgā Mākslas darbinieku nama bibliotēkai.
Tā, ‘atskaite’ nobeigta. Kāda ir gaisotne ārpus minētā, Jūs droši vien zināt. Labi ka ne Jums, ne man nav jābūt Los-Andželosā…
Vai Jums, kundze, nav tādas receptes kas palīdz atslēgties no ikdienas gružiem un ieiet radoši veiksmošā noslēgtībā? Ar kaķi (kuŗam nepatīk, ja es nerunājos ar viņu – kož pirkstā vai skrotzīmulī) kaut kā tieku galā, daudz grūtāk, ja neredzamas plaukstas spiež deniņos, bet citreiz tai apvidū par kuru stāsta – tur sirds. Piedodiet, ja mans jautājums ir uzmācīgs, taču – mēs pazīstami – nu jau no bērnības.
Labu Jums! Sveicieni Jūsējiem!
Jūsu Kārlis Pamše
——————————————
Rīgā, 13.VI.92.
Rīta agrumā
Erna!
Jūsu vēstuli saņēmu vakar, kad Rīgā pēc ilga sausuma ‘ēras’ lija, šai atspirgšanai Jūsu vēstījums par kontinentu maiņu, par izjūtu smagumu kuŗā ir atziņu guvums – tās man jaukas apbalvojuma minūtes. Man no tā jāmācas ‘necīkstēšanas’ tikums (ja jau par Skalbes pasakām teikts, ka tajās pārkausēts latviešu tautas galvenais varonis – tikums, nu tad…)
Žēl gan ka Eiropas ceļojumu atliekat, bet gads paiet ātri un jācer – ļoti ļoti jācer un jāgrib, — pēc gada būs atsijājušies gruži, karjeras un man tās alkas, no ‘brīvības’ rīkstēm būsim kaut ko iemācījušies. Kā te iet, Jūs droši vien zināt, Austrālijas Latvietis bagātīgi informē (man avīzi šad tad atsūta labais cilvēks no Melburnas — Turaides Zilberts). Paldies par vēstuli!
Mūsu teātra sezona pārtraucas vasaras atvaļinājumā. Jūsu-Sarmas un mūsu Mūžīgo ceļu nesen ‘ļāvām’ redzēt Jaunķemeru sanatorijā (luksa ierīkojums nu jau tikai turīgajiem cilvēkiem) dīvaini — bija krietni daudz skatītāju. Nedēļu vēlāk Smiļga muzejā. Relatīvi nedaudz skatītāju, bet tie bija ‘ticīgie’ – tādi ‘ar aizturētu elpu’. Bija ar Siliņi[?] (no San-Francisko), teica mums ar Māru labus vārdus. Pieklājība? – Taču vēlāk to pašu bija atkārtojuši mūsu prominentajai aktrisei Elzai Radziņai, tā kā…
Vakar vakarā – televīzijas pārraide. Māra laba, es pats sev nepatiku. (Kaut arī telvīzijas ļaudis, toreiz – ieraksta laikā – piedāvāja mums ar Māru nākt ar saviem priekšlikumiem un pašiem sagatavot vēl ‘kaut ko’ un tādus ‘jokus’ jel tālrādītājs izsaka ļoti reti.
Ja vasarā (ak Kungs, — ir jau vasara?…) spēšu sarunāties pats ar sevi, varbūt izdosies kādu nopietnību ‘no sevis’ izmānīt.
Jūs, Erna, esat man palīdzējusi noticēt[?], ka vēl jāvar! Paldies par to! Protams, klauvē jau arī pie manām durvīm kaulu sāpe kurā elkonī savukārt ieķērusies depresija un arī man nav sveša vientulības uzmācība. Vienu gan pagaidām nepazīstu – garlaicību. Pēc ilgāka ‘starpbrīža’ atgriezos pedagoģijā, (ar nelielu stundu skaitu) – Mūzikas akadēmijā (tā pārdēvēja mūsu Konservatoriju). Man jāmāca horeogrāfiem režijas pamati. Tā kā no horeogrāfijas nekā nesaprotu, tad man ir interesanti. Šodien šai sakarā jābrauc uz Bausku, kur četri no maniem studentiem rādīs savu varēšanu (nevarēšanu?) folkloristikā. Tā būšot zaļumballe – visu nakti (!) No iepriekš redzētā ‘tīru’ piecnieku gan varēju ierakstīt tikai vienai studentei, kura (pēc dotas tēmas) rādīja Rīgas pilsētas komandanta sievu Annu Kernu sastopoties ballē ar Puškinu. ‘Spiežu’ studentiem iepazīties ar vēsturiskām personām un situācijām, — visvairāk latviešiem, piem. Aiju Bertani-Dunkāni, saisitībā ar Raimondu Dunkānu un Arsedoru, Rīgas prīmābalerīnu Mirdzu Kalniņu kuŗa Romā pārvērtās par grāfieni de Kapannu u.t.t.) Darbojos arī jaunā izdevniecībā, kurai nodomās – vispasaules teātra anekdošu enciklopēdija. Sākām ar Rutku Tēva aizsāktā turpinājumu – anekdotēm latviešu teātros, ir iznākušas septiņas burtnīciņas (3 ½ gados).
Vārdu sakot, cenšos iestāstīt pats sev (un vēl dažiem), ka es vēl esmu ‘priecīgs zēns’. Patiesībā – vairāk cenšos priecāties par citiem, — tā es mazāk atrodu īgnumu un naidu, kura arī netrūkst.
Sveiciniet sev tuvos un palieciet pati sirsnīgi sveicināta no dzimtenes pielūdzēja
Kārļa
Piedodiet vēstuļu papīru, bet labi ka tāds ‘gadījās’.
K.P.
[letter written on letterhead]:
[Latvijas PSR logo]
[address info in Russian]
Latvijas PSR Kultūras Ministrija
J.Raiņa Literatūras un Mākslas Vēstures Muzejs
22685, Rīgā, Pionieru laukumā 3
Talr. ****, ****, ****
Norēķ. rēķ. Valsts bankas republ. kant.,
Rīgā, *****
______________No._________________
Uz/Ha No.__________________________
—————————–
—————————-
Rīgā, vēl vecajā 1992. gadā
Cienījamā kundze!
Nupat no Madonas saņēmu Jūsu izstādei dotos eksponātus. Izstāde – kopā ar Andreju Eglīti bija ilgi pieejama novadniekiem. Patīkami, ka vēl pie mūsgada, vēstules vēsta, ka Jūsu sirds melodijai ir atbalsis.
Šķiet skolotājas un arī dzejnieces Adina Ķirškalnes vēstuli nu jau būsit saņēmusi. Savukārt Dace Zvirgzdiņa stāsta par jauniem uzzinājumiem Jūsu rados un kādreizējos kaimiņos un arī to, ka nākošo vasaru varot gaidīt ciemos Dzidras kundzi, bet Jūs pati vēl minstinoties. Cerēsim, ka jaunais gads iedos mums visiem jaunu spēku un ilgu piepildījumu. Pats galvenais – izkļūšanu no garīgā un materiālā haosa šobrīd glābjamies ar bezmērīga koncertiem[?] – cikliem. Nupat devāmies pirmdienas pusdienas pārtraukumā grāmatnīcā Globuss (pretī Operai) stāstām par jaunāko grāmatniecībā, teātrī, mūzikā, dziedam. Klusējam.
Man tāda sajūta ka tieši klusuma melodija ir tā kas piesaista un šai melodijai tik izteikti piederas arī Jūsu daiļrade. Paldies!
Labs cilvēks (viņš rūpējās par Rīgas zēnu kora viesturneju ASV) atgriezies no Rīgas Ņujorkā un apsolījis Mārai Zemdegai nosūtīt Jums radio kaseti ar trijām Jūsu darbu pārraidēm. Savukārt televīzijas kaseti apsolījusi pārsūtīt komponiste Dace Aperāne. Nupat atjaunojām Jūsu un Sarmas vēstuļu duetu – 18. novembrim veltītā sarīkojumā vienā no Rīgas arodskolām, bet decembrī izbrauksim ar diviem ‘seansiem’ Rīgas rajona Vecbebros. Šie braucieni tagad notiek retumis – benzīna trūkuma dēļ un ja nu kāda skola vai organizācija ‘karsti vēlas’, tad tā arī sagādā iespējas un mēs neatsakām.
Jūsu grāmatas – vēstules tagad ir Ļaudonas un Madonas skolās un Madonas muzejā. Pie manis vēl ir viens komplekts. Liekas Jums nevarētu būt iebildumu ja tas pārietu Misiņa bibliotēkas īpašumā. Bibliotēka pārvietojās uz jaunām telpām Rūpniecības ielā, — janvārī cer pieņemt pirmos lasītājus.
Nu man lūgums: Varbūt Jūs atsūtītu ielīmei šajā grāmatā savu autogrāfu ar veltījumu Misiņ bibliotēkai. Es Jūs ļoti lūdzu.
Šis gads pagājis man bez sevišķām balvām, un ar veselību pat man tuviem cilvēkiem – divās manu draugu ģimenēs noslīka kino režisori Juris Podnieks un Gunārs Cilinskis. Jura tēvs jau vairākus gadus paralizēts un dēls bija tas kurš uzturēja tēva apzināšanos par dzīvības vērtību. Gunārs studēja paralēlkursā kad es mācījos režiju – 12 gadus par mani jaunāks. Nupat autokatastrofās gājuši bojā kādreizējais radio spīkers Alberts Liepa un dažas dienas vēlāk luterāņu arhibiskaps Jānis Gailītis. Tās tikai dažas no mazās Latvijas daudzajām ‘miera laiku’ traģēdijām.
Citādi? – Cenšos dzīvot tā it kā nebūtu apjukuma vilšanās cenu trakuma, korupcijas un jaunbagātnieku ālēšanās. To Jūs man mācījāt teikdama, ka emigrācijā centoties dzīvot tā itkā nebūtu emigrācijas. Mazliet strādāju radio – nupat iestudēju itāļa Gvareski grāmatas Don Kamilo un viņa avis epizodes. Prātoju par Andrē Žida Pastoralās simfonijas radio variantu. Sistemātiski sadarbojos ar Teātra anekdošu izdevumu – jaunāko burtnīcu pievienoju šai aploksnei. Tādas burtnīcas iznāk divas reizes gadā un bez jokošanās tur mēģinām ‘iedabūt’ arī aizmirsto un noklusēto informāciju par kuŗu nemaz nevajadzētu smieties, labi ja pasmīnēt.
Lasu. Briesmīgi daudz neizlasīta – nu tikai iepazīstu emigrācijas rakstnieku devumu – mentalitāti sevišķi suģestē dokumentālais devums – vēstules, dienas grāmatas, memuāri.
Kaut kas no jauna parādās arī pie mums, taču vērtīgo aizslāņo lubu, kriminalā un erotiskā literatūra kuŗai atrod gan izdevējus gan defreito papīru – jauni biznesmeņi?
Uz teātriem (tādus arī vēl mana) eju nepiedodami maz. Biju dažos koncertos, — nupat uz Baha programmu, ar kuru mūsu izcilākais koris aizbrauca uz Izraēlu. Koris saucas Ave Sol – un apbraucis vai pus pasaules saņēmis jo daudzas godalgas – viena no soloistēm mana operetes aktrise Dzintra Neļķe – nu jau ‘raud’, ka apnikušas svešas zemes un ‘mēles’.
Vēlu Jums un Jūsu tuvējiem sastapties ar Ziemsvētku brīnumu! Un varbūt tomēr ļausit lai Dzidras kundze Jūs paņem pie rociņas lai pastaigātu gar Aivieksti? Sveicieni – laba vēlējumi – no Māras!
Jūsu Kārlis Pamše
P.S. Nenobaidieties par televīzijas kaseti: dzīvajā plānā esam romantiskāki, starp mums ir simpātiska buŗa[?] (tā izrādes gaitā dažādi iekrāsojās) un katram savs ļoti atšķirīgs, laba dekoratora – Gunāra Zemgaļa – sarūpēts krēsls. Tas viss vēl bija Alūksnē (pēc viesošanās tur) un televīzija nevarēja atcelt filmēšanu – tad izlēma filmēt ‘rakstnieka domu’ – bez ārējās anurāžas.
K.P.
————————————————-
Rīgā, 19.IV. 93.
Mīļā Ernas kundze!
Tikko saņēmu Jūsu vēstuli – esmu priecīgs, par to ka neesat mani aizmirsusi un reizē ir skumji, ka Jums bijušas aizdomas… Par ko gan lai es aizvainotos? Šādas emocijas patērē spēku un man tas ļoti vajadzīgs. Skumji arī tad, ka vēstuli ar Jūsu parakstiem neesmu saņēmis. Pasts! Cilvēki! Viņu dēļ biju nobažīmjies: varbūt Jums ar veselību pavisam ļauni? Paldies, ka nu zinu: vecais latviešu sakāmvārds par lēno (veselības) nākšanu ir vietā!
Literatūra un Mākslā izlasīju Jūsu stāstu. Mana subjektīvā attieksme, — man taču pieminētās vietas un cilvēki tuvu pazīstami, — vēl pastiprināja saviļņojumu. Nē, Ernas kundze, — es no Jums vairs nevaru saņemt tikai vārdus vien.
Neatceros, vai rakstīju Jums pēc tam kad ar Māru bijām Vecbebros – tur lielā zālē lielai auditorijai runājām ‘…un mūžīgs ceļš tālāk’. Jāatzīstas, ka mazliet tad ilgojos kamerzāli un nelielu auditoriju, kāda, piemēram, bija šajā sezonā Mākslas darbinieku namā, kur mūs klausījās ar aizturētu elpu.
Jaunnedēļ – ja Māra varēs izkārtoties teātrī, — piedalīsimies ar šo programu labdarības sarīkojumā (bērniem vāc līdzekļus) izstāžu zālē – viesnīcā Latvija. Kad ‘atnāks’ Jūsu paraksti (cerams šoreiz pasts būs tik precīzs kā ar pašreizējo vēstuli) tad iesim uz Misiņa bibliotēku, kuŗa tagad man blakus – Rūpniecības ielā, jaunceltā māja ar balta marmora kāpnēm (cēla partijas arhīvam).
‘Trejos Vārtos’ lasīju atsauksmi par Jūsu jauno grāmatu ar raksta noslēguma piebildi, ka Jūsu darbus, savam teātrim izvēlējies Edgars Kramiņš. Diemžēl mūsu ‘Muzikāli poētiskais teātris’ par to laiku jau bankrotējis. Direktors meklē jaunu nosaukumu, jaunas iespējas. Laikam jau video lente ar televīzijas ierakstu nav līdz Jums aizceļojusi (Cik zinu Kramiņa kungs to nosūtījis komponistei Aperānei – viņa it kā apsolījusi paveikt pārkopēšanu un Jums nosūtīt).
Vēl nesācis lasīt Jūsu vēstuli es zināju, ka attēlā ir Ineses kundzes darbs. Kas tā ir par techniku ‘vilnas vēlums’? vai attēla krāsas atbilst oriģinālam? Vai tas ir triptihs un izmantojot interjera dekoram iespējama kompozīcijas maiņa?
Ar manu veselību tā: žēloties negribas un ar ko lielīties nav. Un tādēļ ir tiesības teikt balsī! Diemžēl to nevaru vēstīt par visiem ģimenes locekļiem; sievai sarežģījumi ar sirdi, ar asinsspiedienu (viņai ieoperēts pie sirds stimulators) Kā jau māte – viņa nervozē par meitu kura šo ziemu ‘papildinās’ politoloģijā Kembridžā un Londonā un par dēlu, kurš pārcēlies uz Liepāju un gatavojas otrreizējām laulībām, un par pirmās laulības mazmeitu, kura vai pārvakariem zvana uz Ventspili. Mūsu dzīve taču nav – mūsu vien.
Es patlaban radio teātrī iestudēju Latvijā nepazītu darbu: Andrē Žida Pastorālo simfoniju. Gripas epidēmija nolikvidēja darba grafiku un sarežģījumu ir vairāk nekā gribētos. Konservatorijā (kas tagad saucas Mūzikas akadēmija) man divdesmit studenti kuriem lasu kursu par režijas pamatprincipiem (tuvojas eksāmeni…) Uzņēmos sastādītāja darbu (daļēji jaunraksta arī komentāri) grāmatiņai kura iecerēta Antas Klints atcerei (1 okt – 100 gadu, — 1983-1970). Esmu skolu dramatisko kolektīva (amatieru) skates žūrijā un radio raidlugu konkursa komisijas priekšsēdētājs. Tā tad – garlaicīgi nav. Un pie visa – nesmejaties par mani, kundze – mans kaķis Maņriks jau otro mēnesi ir pieteicis ‘bada streiku’. Bija bronhiālā astma, tad plaušu karsonis, tad – šī barības nepieņemšana. Pāris ārsti nevarēja īsti novienoties par pašreizējo diagnozi – barojam ar pipeti un liekas, ka meitas no Londonas atsūtītās tonizējošās kapsulas jau dod pirmos cerīgos rezultātus. (Kad mani draugi par šīm izdarībām smīn es viņiem saku: piedodiet, bet viņam ir tas kā daudziem pietrūkst – viņš ir personība.) Ja vēl teikšu ka nesen filmējos trijās televīzijas lentēs (vienā no tām kopā ar Ablerta Jekstes meitu Zani Freivalds kundzi no Kanādas), Jūs domāsit, ka es dižojos. Maijā žurnālā ‘Māksla’ parādīsies mans raksts Austrālijas leģendas, bet avīze Latvijas Zeme drukā manas bērnības – agrās jaunības atmiņas, Atgriešanos. Vai brīnums, ka gulēt varu tikai ar miega zālēm (kuras grūti dabūt) un sapņu murgos bieži redzu mūsu zirgu. (Reiz viņš pienāca pie akas un prasīja lai viņu padzirdu.)
Ļoti gaidīšu no Jums kaut dažas rindiņas, lai zinātu ka lēnā dzīve ir laba!
Jūsu Kārlis Pamše
Sveiciens Ineses kundzei!
Par kuru listi balsosit? Septiņi mani paziņas (to vidū divi mani bijušie studenti) kandidē, bet katris savā listē. Problēma.
Visu pavasari un pus ziemas neesmu bijis vasarnīcā, — jābrauc tur iestādīt dažus kokus, bet nav kas attransportē melnzemi. Problēma.
———————————————–
Vecāķos (viss klusu) 21.VII.93.
Jaukā Erna!
Es te jau mēnesi, ārā no Rīgas divatā ar [..] Maņriku kaķi invalidu kurš bērnībā sev uzrāva vītņauga podu – viņu saspieda. Viņš izdzīvoja pateicoties kaķa izturībai un labam bērnu ārstam.
Es ļoti gribēju šo divvientulību. Taču Rīgā iebraucot – jau durvis slēdzot domāju: vai būs kāda vēstule? Un lūk šorīt – Jūsējā! Paldies!
Vai zināt kas man visvairāk patika (un arī pārsteidz) Jums veltītajā sarīkojumā Madonā? – Dace Zvirgzdiņa iztaujājusi Jūsu radus un kaimiņus (viņu pēctečus) vārdos klausītājiem uzgleznoja Ķikuru māju portretu ar Jūsu māmiņu centrā. Un māmiņa ‘pie vakariņu azaida galda ir nomainījusi darba drānas’.
Tā taču latviskas mentalitātes gara aristokrātisma atklāsme.
Piedodiet manus izļodzītos burtus; ziemā nelūgti ciemiņi te vasarnīcā izskrūvējuši visas spuldzītes, tagad izdevās pie spekulantiem utenē nopirkt pāris, bet – ‘mazjaudīgas’ – nu – rakstu krēslā – pustumsā.
Man šis laiks – laikmets ir ļoti interesants; dzimst kaut kas jauns! Grūti? – Jā! Bet man maz pretenziju, un es jau pasen zināju, ka tā būs. Sava laika tulkotāja no franču valodas Maija Silmale man ‘piespēlēja’ Antuana de sent Eksupērī miniatūru Vēstule ģenerālim — tā – kā apmēram te: „Kad Vācijas jautājums beidzot būs atrisināts tad sāksies īstās problēmas. Pasirmais marksisms sadalīsies neomarksismos – kā sēnes pēc lietus dzims jaunas sektas kuras nīdīs viena otru. Ģenerāl, — ja arī pēc šī kaŗa es palikšu dzīvs, man būs viena vienīga problēma: kas jādara, lai iestāstītu cilvēkiem, ka pastāv par prāta dikti augstāka – gara kultūra.”
— Ir taču šai pasaulē gaišredzīgi cilvēki – miniatūra rakstīta 1943 gadā.
Tulkotāja Maija man teica: — Es jau nepieredzēšu Eksiperī paredzējumu. – Nepieredzēja; viņu ievietoja psihiatriskajā, pēc atbrīvošanas viņa nomira (iepriekšējie gadi viņai Sibīrijā).
Pēc Jūsu vēstules izlasīšanas es tūlīt zvanīju uz televīziju par iespējām dabūt video kaseti – 25. VII. būs pārraides atkārtojums. Ja ierakstu neiemetīs ‘fondos’ (uzglabāšanai un vēl atkārtotai pārraidei) tad varētu nokopēt. Taču varat domāt, ka pārraidi saglabāšot.
Tagad vispareizāk būtu šo pārraidi nokopēt pie mājas televizora pievienotā video magnetofona iekārtā. Mūsu apstākļos šai iekārtai jābūt vai nu japāņu vai ASV – Manam dēlam šis ‘technikas brīnums’ bija, bet viņš šķīrās no ģimenes – visu atstājot sievai. – ? centīšos ‘kaut ko’ atrast pie paziņām. Zvanīju (šajā sakarā) arī Mārai Zemdegai, bet arī viņai ‘videomaģa’ nav. – Visu skaņu ierakstīja Madonā, taču – tas jau nu ‘nav tas’.
Ernas – Jūs taču piedosit mums mūsu nabadzību?
Cik žēl, ka šogad Jums neiznāca atbraukt. Mūsu ‘Muzikāli poētiskais’ teātris laikam likvidējies. Līdzšinējās telpas jāatdod it kā kādai sūtniecībai un skolām (mūsu pamatklientūra) nav vairs līdzekļu. Braukt uz perifēriju arī vairs nevaram, jo benzīns, autobusu īre ir desmitkāršojušies izmaksās.
Ernas kundze, — nekas, mēs Jūs ļoti gaidīsim un spēlēsim – dzīvosim izrādē ‘…un mūžīgs ceļš tālāk’ kaut vai Jums vienai!
Radio iedevu kaseti lūdzot lai nokopē visu ko tikai no Jūsu daiļrades pārraida.
Vai esat atpūtusies pēc tālā ceļojuma? Es ceru, ka jā! Un tagad Jūsu izjūtu impresija, iegūst nezūdīgas atziņas jaunos sacerējumos.
Sveiciniet Ineses kundzi, tos kas labi ar Jums un palieciet pati no Māras un manis sirsnīgi sveicināta.
Labu vien!
Jūsu Kārlis Pamše
Mums jauns indekss: Latvija LV 1010
———————————————
Rīgā, 25. sept. 1993 g.
Ļoti ļoti biju – esmu priecīgs saņemt Jūsu vēstuli (no 18. sept, pasta zīm. 20 sept), tik ātri skrējusi! Toties manējā Jums, pēc tam kad saņēmu ar ielīmes lapiņām Misiņa bibliotēkai dodamajām grāmatām), — nav pie Jums ‘apstājusies’. Jā, rudens arī te izgrezno kokus – mežus. Un rudens ir mans gada laiks. Protams, pēc klaiņojumiem gar jūru vai pa lapkriša birzi, gribas siltu mieru. Rīgu vēl arvien neapkurina, taču mūsu namu pārvalde ir vienīgā kura piedzinusi no ‘padotajiem’ parādus un nu iedeva siltu ūdeni.
Kramiņa kungs (būtībā bankrotējušā Muzikāli poētiskā teātra šefs) pārdēvējis teātra nosaukumu un turpina kaut ko darīt. 29. sept. bija jau pasūtījis avio biļetes uz ASV turneja ar ‘Mūžīgo ceļu’ (Televīzijas kaseti – cik sapratu — Jums domāto – nogādājis kādam kungam Ņujorkā) un atbildei mēs ņemam – divas izrādes Ņujorkā, viena Sietlā, tālāk, it kā jāmeklē sponsori. Es atteicos. Un ne jau materiālu apsvērumu dēļ, (kaut kā varbūt izkultos, kaut kā pārvarot nabadzības – ubadzības rūgtumu, — bet mana sieva pēc insulta (29. maijā) – nedēļu neanimācijā, pēc tam intensīvā terapijā, slimnīcā – vēl arvien ir uzmanāma. No laukiem gan pārcēlās pie mums mūsu mazmeita (viņas vecāki šķiras), tas ir lieliski un arī nē, jo mazmeita vēl mācās 10. klasē.
Aizvakar zvanīja ‘šefs’, ka neskatoties uz visu, ‘Ceļš’ jāatjauno (pēc 10 dienām) ‘Ave Sol’ zāle izrāde. ‘Un mūžīgs ceļš tālāk’.
Misiņa bibliotēka pārvietojās jaunā ēka (pavisam man blakus). Tad arī reizē ar grāmatām bibliotēkas darbiniekiem dāvināsim ‘Ceļu’. Arī Māra jau ļoti gribēja šo tālo braucienu, bet es nebūtu ‘lietojams’ veselu mēnesi prom no mājām.
Vasarā bija liela aizņemtība – nepieciešamība pieņemt redaktora darbu (2 mēnešus) radio. Tagad turpinās daži līgumdarbi.
Šis laiks ir bezgala interesants – savā izmisumā cerīgs. Un vēl jau tikai atklājies ‘kas ir kas’.
Pagājušo nedēļu tapa radio atkārtots raidījums par Jums. Šad un tad atgādina arī Sarmu. Viņa vedeklai (Vitolda sievai) vēl arvien neizdodas atgūt Sarmas celto māju Lielvārdē kur bija plānots Kalniņu ģimenes memoriālais muzejs. Ja sagaidīsim, tad ‘Mūžīgo ceļu’ rādīsim arī tur.
Ko rakstat Jūs? Kādas ieceres? Vai kādu daļu no Jūsu laika un Jūsu domām aizņem arī tas ko sauc par politiku?
Es kādreiz naivi domāju, ka var dzīvot un neļauties ne kam tik ‘šmucīgam’, bet… Pat pēc gadiem ‘piespēlējas’[?] dokumentācija un faktoloģija, kas liek saprast, piemēram – kāpēc tevi izlika uz ielas pēc 21 Nacionāla teātrī nostrādāta gada? Kāpēc piekomandēja ‘viesdekoratoru’ un kāpēc direktors paziņoja: kolektīvs ar Jums nevēlas vairs strādāt. Neteiksim, ka es biju pavisam ‘nevarīgs’; es atkārtoti atteicos iestāties man piedāvātā organizācijā. Tomēr man ļāva strādāt par skolotāju un vēlāk teātrī (Operetē – 23 gadus, 10 no tiem galvenais režisors) Tagad uzzinu, ar kā palīdzību uz manas galvas pakāra Damokla zobenu…
Izdevniecība ‘Zvaigzne’ piedāvājās izdot grāmatu – satīru par teātra aizkulisēm, karjerismu, konjunkturismu, arī sadzīves ‘skandāliem’. (Kaut ko no tā savā laikā drukāju ‘Dadža’ kalendārā). Ir gribas atsaukties šim ‘bildinājumam’, ir nespēju nobalansēt uz tās šķautnes kurā smaids apdraudēts no sarkasma. Un tad jau turpat ļaunums. Un tādas emocijas vairs nav padomdevējas. Kā domājat Jūs?
Madonas muzejs turpina apzināt savējos. Ļaudonas pagasts viens no bagātākajiem. Iepazinos (nejauši – radio studijā sastopot) ar ļaudonieti Andreju Krūmiņu no Francijas – (Viņš uzrakstījis dažas grāmatas par kaŗu), interesants cilvēks.
Rīgā viesojas Liepājas teātris, — pirmdien skatīšos jauna autora lugu jaunu aktieru izpildījumā. Uz sensāciju teātriem (piem Vitjuks no Maskavas, — spēlē atkailināti aktieri – tēmas patoloģiskas) nevarētu aiziet – jo biļete Ls 15 (tieši mana pensija). Uz kino nebiju sen, tad mazmeita aizvilināja uz gada vājāko filmu (ASV), bet laba mūzika (Miesassargs).
Labu Jums! Sveiciniet savas meitas un viņu ģimenes!
Jūsu Kārlis Pamše
—————————-
Rīgā, 1. okt. 1993.g.
Skaisti, ka Jums tilti asociē vispārinājumus no simbola uz dzīves tiešamību no pasakas (pirmais kurš nāks pār tiltu) uz nežēlību. Un skaisti – tomēr.
Paldies par Jūsu vēstuli, paldies par ‘tiltu’. Pēc šīs vēstules kopā ar mazmeitu braucām pāri vairākiem tiltiņiem (manai pirmajai skolai 120!) – man bija daudz ko stāstīt par cilvēkiem un vietām – braucām tieši gar Lielvārdi Pļaviņām Madonu. Un par gala mērķi Anšlavs Eglītis teicis: „Cesvaine, Graši, Krauļi, Bačauska, Dzelzava, Aizkuja – pats vidzemieciskākais apgabals” (to neizlobījis[?] pat nezināju).
27. okt lugosim Misiņos ar Mūžīgo ceļu. Iepriekš aiznesu grāmatas, apstāstīju, izstāstīju. Šī nu bija auditorija kurai varētu dabūt Jūsu-Sarmas p[..] pasauli, vēl un vēl. Māras kundzes aizņemtības dēļ ātri ‘pēcvārdos’ steidzamies; mājnieki rakstīja Jums pateicības vārdus, direktora vietniece Anna Šmita atzīmē ka tūdaļ vēstules sākšot pārlūkot un darīšot to ar citām acīm un citu attieksmi. (Vēstuļu lielais sējums jau viņiem bija – autogravētos eksemplārus ievietoja ‘reto’ izdevumu nodaļā).
Mums ar Māru šī tikšanās arī bija viena skaista tilta pāriešana – sevišķi tādēļ ka bibliotēka jaunās telpās un sāk rītā jaunu dzīvi.
Esmu Jums pateicīgs par šo iespēju pārnoiet pār pagātnes tiltu it kā aktiera profesijā. Žēl ka Jūsu Inesi un Dzidru, kuŗas ‘iepazinu’ bērnības un pusaugu gados nav dzīve atvirzījusi no manis un viņu vārdus lasu vai nu nodrukātus vai no Jums mīļi pieminētus. Nepārprotiet mani kundze bet Jūs taču zināt cilvēcisko vājību vēlētos nenozaudēt pat to, kas mums nekad nav piederējis. Nenozaudēt ilūziju.
Un tomēr – atslēdzat sevi no ikdienas barjeras un rakstiet! Par vēl nepārietiem un tālumā aicinošiem tiltiem!
Es patlaban nedrīkstu paļauties atgādinājumam, ka ‘jāapsēstas’ – sava slimmiča rēnu operācija – vēl citi sarežģījumi. Saimniekojam ar mazmeitu (viņai vecāki šķiras) mācam viens otru ābolu ripulīšus cept un atrunāt no sērija filmu skatīšanās un katru dienu izlasīt – atcerēties kaut ko labu.
Un labu Jums! Un cerību vērst īstenībā!
Jūsu Kārlis Pamše
———————————-
[Misiņ library’s letterhead, handwriting of someone from library]:
27.10.93. Rīgā
Ļ.c. E. Ķikure-Dzelmes k-dze!
Pateicoties māksliniekiem Mārai Zemdegai un Kārlim Pamšem mēs šodien J. Misiņa bibliotēkai tikāmies ar Jums un J. Sarmu!
Paldies!
[appox. 43 signatures]
Atis Ratnieks Venta Kocere Anna Šmite S. Klagešs Elga Lustins S. Sēne S. Stukmane L. Daugiša Ilze Līze L. Līce Lits Waler Kaira Z. Alfons Dzintra G. I. Rutnovsa Ilze Mālberga Anita Brasliņa Birtua G. Markuse Ē. Flīgere E. Vaga B. Iesalniece M. Hetiņa D. Gulbe E. Muižniece O. Pervurs I. Šmitiņa V.S. Naudiņa Goldsteina I. Labrence Maija Budļevksa Zaiga Avota Ļ. Gramare R. Dābola Z. Kalniņa Ojārs Zanders Maija Reine Pārsla Zute
[a few unreadable]
——————————–
Rīgā, 12.1. 94.
Tikko pārlasīju – priekšstatīju mūsu izrādes ‘…Un mūžīgs ceļš tālāk’, rīt vēl to pašu darīsim kopā ar Māru Zemdegu, tad iecelsim ‘busiņā’ divus krēslus (viens restaurēts antīkais, otrs ar modernisma iezīmēm) un nedaudz batikoto šifona buŗu (tā ir visa mūsu dekorācija) un brauksim uz Jaunvesseriem. Tur jaunajā sanatorijā ir laba skatuve un atpūtnieki allaž pateicīgi.
Dažām izrādēm man nācās atteikt; laikam, taču, es kādā vēstulē Jums minēju par sievas slimošanu – 21. decembrī viņa aizgāja. Pienākumi un strādāt nepieciešamība nu mani atgriež kādreizējā sliedē. Šis tas ķeras vairāk kā iepriekš, gan kājas, gan atmiņa, arī apziņa, ka vajaga, ka jāvar.
Kas to teicis: Mēs jau neaizmirstam, mēs tikai pierodam — ?
Laikam jau gan var pierast arī pie pieraduma būt izmestam? Nezinu. Brīžam nekā nezinu.
Paldies par Jūsu apsveikumu Ziemassvētkiem, Jaungadam! Ja neesmu Jums vēl atbildējis (nezinu, nekā nezinu), tad pieņemiet manu nopietni domātu vēlējumu: jaunajā gadā – jaunu grāmatu! Jūsu gudrā sirds zina daudz un šīs atziņas noklusēt draugiem – lasītājiem – dzimtenei – tas nebūtu labi.
Misiņa bibliotēka pēc viesošanās pie viņiem ar ‘Ceļu’ mani uzmana; sūta ielūgumus uz kluba sanāksmēm – lekcijām. Viņu telpās arī filmējam televīzijas aprakstu Reinis Birzgalis.
Rakstniece! Vai Jums nav filmiņas no Jūsu ceļojumiem? No pēdējā Austrālijas brauciena? No balvu saņemšanas ceremoniāliem? Es tad pamēģinātu kaut ko iestudēt no Jūsu grāmatām un taptu televīzija pārraide! — ? Bet ja nu Jūs pati atbrauktu?
Labu, labu vien Jums un Jūsu tuviem vēlot, no Jums vēstis gaidot –
Jūsu Kārlis Pamše
—————————————————–
Rīgā, 6. IV. 94.
Jaukā Ernas kundze!
Paldies par vēstuli. Liekas vienīgi Jūs maz vārdos protat pateikt tik daudz!
Visa mana ‘darbošanās’ likumsakarīgs spīts. Sevišķi pēc sievas aiziešanas aizsaulē, kad nav vairs ar ko dalīt savu iluzionāru veiksmi un nestundu melnumu. – Paldies par ziņu, ka labi vārdi par mūsu aktivitātēm aizsnieguši Jūs! Šoziem ‘Ceļu’ rādījām gan Nac. Teātrī (Mazajā zālē) gan vecajā ‘Dailītē’ bērni stāstīja par Jums un Sarmu (bija tāds sarīkojums) un mēs ar Māru centāmies apstiprināt bērnu teikto. 21. apr. paredzēta ‘Ceļam’ izrāde Cesvainē. Paredzēta. Taču nupat jauns likums: pensionāriem atsavina pensijas, ja viņi mēģina vēl strādāt un ņem par to naudu… (‘Rīgas Balsī’ protesta raksts pret Riteni „Muti ciet pensionār!”)
Tā vai citādi – mēs ar Māru esam Jums un Jūsu ceļam pateicīgi – pirms izrādēm arvien vēl ‘pārmēģinām’, meklējam un, šķiet, atrodam kaut ko jaunu tālāk iešanai.
Šodien uzzināšu vai man ir reālas iekļūšanas iespējas sanatorijā kur strādā profesors Seagers (dzelzavietis) kurš mani ir ‘lāpījis’ 20 gadus…
Šorīt uz radio pārraidi – ciklā veltījumi Rīgai – atcerējos kā es 1937 gadā ‘atstāju pastalas aiz Rīgas vārtiem’.
Vēlu Jums atvilkt elpu („Esmu apstājusies”) un tālāk iet! Mūsu Evalds Valters nupat nosvinēja 100! – orķestrs, kori, patnieku eskorts, ziedi, ziedi…
Tautai spēles! To pirmo pusi – no seniem romniekiem mūsu valdība nav iegaumējusi…
Labu! Jūsu Kārlis Pamše
Tai pašā dienā vēlā vakarā.
Ļoti ticu labestīgajiem enerģijas starojumiem. Ernas kundze, — man ļoti brīžiem pietrūkst spēka. Vai Jūs man nepalīdzētu: Un neatsūtītu miniatūru – kādu savu oriģinālu? – Jūs izbrīnina mana nekaunība? Taču es negribētu Jums rādīties citāds kāds esmu. – ‘Apskaužu’ Daci par to ka nu viņa redz Dzidras darbu nobildējumus, (man taču arī gan Dzidra, gan Inese – kā Jūs zināt, — pazīstamas no viņu bērnības)… ‘Miniatūrs’ arī ir relatīvs jēdziens, bet es domāju vēstules aploksnē ievietojamu – mans Rīgas dzīvoklis īr ‘būcenītis’ un tur man ļoti vajaga tāluma.
K.P.
———————————–
Jaundubultos, 24. IV. 94.
Jūs protat pārsteigt ar negaidīto. Paldies! Ir par pārsteigumu, ir kalorijām, ir vitamīniem! Ko tur liegties, es beidzot esmu uzzinājis kas ir izsalkuma sajūta (no bērnības, pēc Pirmā pasaules kaŗa kaut kāda analoģija) un apjauties kā tas ir kad nav šīs sajūtas, nav vēlēšanās normālai apritei. Vienu dienu nedēļā to praktizē daudzi – atslodzes diena. Normalizējas asinsspiediens (arī man!) Taču subjektīvā atteikšanās no aktivitātēm visdažādākās jomās (lasīt avīzi, ieslēgt televizoru utt) mani jau aizveda līdz izsīkumam. Labs cilvēks mani ‘ieskrūvēja’ dziedniecības iestādē (Sa[..]cienes Veselības centrs) pirmā nedēļa pagāja adaptējoties. Mazmeita piezvana kaut kāda paciņa – paka. Nebija paskatījusies sūtītāja vārdu. Braucot uz Cesvaini (‘Ceļš’ ģimnāzijas skolotājiem) iegriezos Rīgas dzīvoklī un tad atceļā dalījām kārumus, pieminējām Jūs ‘pieklauvējām’ ceļa rādītājam ‘Ļaudona 13. km’… no visiem Jums sveiciens!
Māc sirdsapziņa; vai pēdējā vēstulē esmu Jums uzrakastījis ko tādu kas licis Jums saprast bada biedu? Īsti tik traki jau nav, vēl nenokārtots pensionāru honorāru likums u.t.t Un – gandarījuma sajūta jau nav tikai rieciena biezumā.
Pēc izrādes Cesvainē auditorija lūdza pastāstīt par Jums, par Sarmu ko tuvāk. Daži lasījuši kaut ko no bibliotēkas pieejamā, bet relatīvi maz. Komponiete Reinfelde atbrauca līdz no Rīgas (viņai iepriekš nebija izdevies ‘Ceļu’ skatīt), teicās, ka redzētais – dzirdētais viņu ‘samalis’. Maijā prasa Smiltene braukt pie viņiem. Māra vakar piezvanīja, tad norunājām, ka uz Smilteni jābrauc, jāatdod parāds (reiz jau atlikām apsolīto – šo izrādi). O, parāda sajūta spiež. Šoreiz tas ir Jūsu sūtījums. Kā man atlīdzināt? („Bet cilvēks cilvēcisks ir tikai tad, ja atlīdzina” Sarma)
Mazmeitas klase brauc uz Zviedriju – negribējās, ka Anniņai rastos komplekss ar mājās palikšanu (vecāku šķiršanās jau tā sagādājusi problēmu nebūšus) – meloju viņai kā Dikensa leļļumeistars. Māra pēc Smiltenes brauks vienu mēnesi uz Kaliforniju. Labi ka viņai tas sagādā prieku. Man prieks ‘jāmeklē’ vēl neizbristā pļavā vēl nepazītos laukos. Jāmeklē bez meklēšanas paļāvībā, ka gan jau vienu rītu – vienu dienu – kaut kas.
Piedāvāja darbu – režiju jaundibinātā ‘Zemnieku drāmas’ teātrī. Atteicu – kas lai parāda ceļu ja acis brīžam aklas?
Kādreiz sanatorijās (tā man ‘tradīcija’ – sākusies pirms 18 gadiem) lielais prieks bija klaiņot pa mežu, gar jūru – tālu – ilgi. Tagad tas pats tikai domu priekšstatos jo pārrautais muskulis (ziemā krītot uz ielas) nedzīst un profesora piedāvātā ķirurģiskā iejaukšanās biedē. (Teicu viņam: — arī tad nu ilgi man vairs būs vajadzība un viņš mani[??], — Pirmo reizi tu man nepatīc!)
Ķīniešu paruna sakot: „Ja tu dienā neesi domājis neko ļaunu, tevi neuztrauks klauvējums naktī pie tavām durvīm” – Bet tā taču nav?! Jeb es maldos?
Vēl reiz – paldies! Sveiciniet tas kas ar Jums labi!
Jums pateicīgais Kārlis Pamše
P.S. Tikko piezvanīja mazmeita: kaut kā ‘aizķērusies’ tagad atnākusi arī Jūsu vēstule! Paldies!
——————————-
[no date]
Labā Erna!
Katru rītu Jūs pieminu; šī ir viena no rūgtgaršīgākām kafijām, ko Jūsu roka un sirds atžūpēja līdz šejienei!
Māra patlaban relatīvi daudz spēlē un mēģina, nav izdevies sazvanīt un iepriecināt viņu ar šīs pēdējās vēstules labestību, ar pagātnes uzskatāmo liecību – skaisto foto. Tuvākās dienās gan nu sastapšu. Viņa gan ir jau ceļa jūtīs lai mēnesi pavadītu Kalifornijā. Draudzīgi apskaužu – „tos kas ceļo no kontinenta uz kontinentu, mani sabiedrotie nu piejūras meža pastaigās ir mūžam izsalkušās ķērcošās kaijas” (diez’ kādēļ šos putnus tā poetizē?)
Žēl, ka televīzijas ieraksts toreiz notika bez dekorāciju detaļām un kostīmiem – bagāža bija ceļā no Alūksnes, bet televīzijas darba grafika neļāva gaidīt. Vai esmu Jums teicis, ka pēc šī ieraksta mums piedāvāja divas izrādes Ņujorkā un divas Sietlā, bet es nevarēju braukt (biļetes jau bija rezervētas 29. sept pag. g.) jo manas sievas situācija bija kritiska.
Paldies ka Jums attēls šķiet pieņemams, cerams ka skaņa nesabojās garastāvokli. Pēc pēdējās izrādes (Cesvaines ģimnāzijā) mūs ļoti cildināja. (Varbūt palīdzēja Jūsu cienasts?) Ja mūsu Muzikāli-poētiskais teātris nobankrotēs (ir pazīmes) tad piedāvāšu montāžu radio ar aforismu ‘ievijumiem’ no Jūsu grāmatām. Cerams Jums nebūs iebildumu?
Labu!
Jūsu Kārlis Pamše
—————————————–
[no date]
Labdien, Erna!
Piedodiet, ja tas skan familiāri, bet es pārnācu no Teātra savienības kongresa, tur tikāmies – Māra un es – starpbrīdī aizrunājāmies pie Jums. Sveiciens no Māras! – Jā, televīzija vēl reiz atkārtoja Jūsu-Sarmas – Māras-manu vēstuļu duetu. Gan man, gan Mārai nācies dzirdēt labus vārdus; kādēļ tos nepateikt Jums? Un nu oficialitāte pati ir ‘paslēpusies’. Jā, jā, — tie labie teicieni bijuši par to ka tāda pārraide dodot spēku ticēt ka ar Latviju un latviešiem vēl neesot pagalam (!) Tādā vai citādā sakarībā televīzija nodomājusi veidot teleaprakstu par mani (divi ieraksti jau bijuši) jūnija sākumā Burtniekos Reinim Birzgalim atklās piemiņas zīmi arī tur esam ‘projektā’. Režisore iecerējusi arī Māras klātbūtni un kādu retro pārrunu darīt iedarbīgāku ar vizuālu citātu no ‘Vēstulēm’.
Vairs neatceros kur lasīju, ka cilvēks kurš gaida vienmēr ir interesants. Jūs gaidāt Dzidru. Dzidra droši vien, gaida šo atceļošanu pie Jums. Es gaidīšu vēstuli par Kanādas pavasari.
Mēs vēl arvien gaidām Latvijas pavasari; pēc kalendāra tam tūlīt jābeidzas, bet īsti to vēl neesam jutuši, jo nenormāli auksts. Nē, mēs gan negaidām neko sevišķu; apnicis drebināties un šķaudāt.
Paldies par vēstuli! Par mazbildīti pirmajā lappusē. Kā tās rodas? – Tur paraksts Dzidra. – ?
Lasu Kovaļevskas Deviņpadsmit. Mākslas akadēmija 1930.g. Ir arī mani paziņas. Droši vien arī Jūsēju. Latviešu ir maz – drīz cits citu [..]sim.
Labu Jums!
Kārlis
————————————————
Vecāķos 18.VII.94. no rīta
Jūsu vēstuli no 26.VI ‘sastapu’ nesen; tā mani gaidījusi Rīgas dzīvoklī jo pats cenšos no šejienes bez sevišķa iemesla neizkustēties. Paldies Jums par vēstuli – tā mani saviļņoja, jo pie mums nemaz nav tik daudzi kas gribētu nākt mums līdz ‘mūžīgajā ceļā’. Māra gandrīz kategoriski ir atteikusies no skolu sarīkojumiem jaunākajām klasēm (Sabilē liela zāle kultūras namā bija pārpildīta ar ‘ziķeriem’ no vairākām skolām. Finālā, kad es runāju Sarmas vēstuli par Sigurda aiziešanu un zālē bija sarunas, Māra izmainīja mizanscēnu, to viņa dara ļoti reti (pretīgi man) – un pie vārdiem: „Mīļais, mīļais Kalniņa kungs”, — gandrīz apskāva manas kājas. Tas apklusināja mazuļus. – Liels pārbaudījums manai ‘noturībai’ bija izrāde Nacionālajā teātrī (tur es ‘pabiju’ 21 gadu, tur Māra manās režijās triumfēja [..]asonas ‘Trešajā vārdā’ un ‘Amerikāņu traģēdijā’) – un nu, pēc gandrīz 30 gadiem, pēc manas izmešanas uz ielas (lecu ģīmī toreizējiem pūšniekiem), pēc 23 gadiem Operetes teātrī – es zem šī – Nacionālā teātra – svētnīcas jumta iedrošinos…
Neparasta izrāde bija Alūksnē. Iepriekš Gulbenē paši ar ragutiņām no vilciena ‘vizinājām dekorāciju detaļas uz kultūras namu (citai izrādei), tad es ar aizvēsturisko bānīti (šaursliežu – unikāls ritums Eiropā) plēsos uz Alūksni. (Māra brauca no Rīgas viena). Šai aizvēsturei dīkotāji iepriekšējā naktī bija izdemolējuši vienu vagonu, kursēja tikai (no abiem viens). Varat iedomāties manu izmisumu ietikt šai rūmīgajā vagonā (autobusu satiksme bija pārtraukta bencīna trūkuma dēļ). Es ietiku. Mūžīgo ceļu skatījās Sigurda atraitnes Līgsma, brālēns. Viņam un viņa sievai (abi ir iekārtojuši privātu un lielāko lauksaimniecības ‘rīku’ muzeju Latvijā – varbūt arī Baltijā), mēs ar Māru ļoti patikām. Viņi pasniedza mums pašceptos rudzu maizes klaipus un ļoti tencināja. Šī izrāde, — es ziņoju ka Sigurds ir Līgsmas mājās vadījis vienu vasaru un – galu galā – tur, — Alūksnē mēs zaldāti būdami, viens otru ‘atradām’, — man, Ernas kundze, šis brauciens uz Alūksni bija dvēseles attīrīšanās, svētceļojums. Māra protams, to zināja un mums ‘saliedējās’. Un zālītē (turienes kult. namā ir arī tāda kamerzāle) bija Dievbijīga atmosfēra.
Arī šīgada pēdējā izrāde Cesvaines pilī, ģimnāzijas skolotājiem ‘iespieda zīmes’, — pēc izrādes nācās stāstīt par Jums, par Sarmu, par Sigurdu, par trimdas traģiku. Par to, ka tāda nav tikai Austrumos, kā pieņemts domāt.
Man šī vasara neparasta gan ar to, ka kopš maija vidus dzīvoju vasaras mājā viens. Māja piebūvēta pie senkāpas (kādreiz pāri kokiem varēja redzēt jūru, bet koki negribēja, ka es skatos pāri viņiem) no vienas puses viens stāvs, no otras it kā trīs. Un nu bez manis šī mītne it kā nevienam nav vajadzīga. Kādreiz te virmoja ne tikai dienas. Par to liecina viesu grāmata – paraksti uz sienas no 1966. Viens no pirmajiem Anta Klints: „Paliksim kopā – man nav vairs daudz laika…” Ir bijuši ciemos arī no tāluma (Cik dīvaini – visvairāk no ‘tālbraucējiem’ Austrālija!) Erna, Jūsu parakstam vēl ir brīvs laukumiņš!… — ?
Es te sarunājos tikai ar klaiņojošiem kaķiem. Mīce (mazmeita pagājšvakar iedeva vārdus un lutināja šos bezpajumtnes) neatstājas no manis. Alīse apciemo retāk, vēl retāk Kauslis. Kaimiņu Ricis grib tikai izmeklētu ēdienu bet Breiks (viņa saimnieks – rakstnieku sav. priekšsēdētājs) izstaigā māju, bet neēd neko, kaut lūdzies.
Rīt braukšu uz Rīgu – reizi mēnesī piedalos radio seriālā par Rīgu.
Labu Jums!
Jūsu Kārlis Pamše
Kur palikusi skaņa? Ņujorkā tā vēl bijusi. Toreiz kad mums piedāvāja braucienu.
—————————
Rīgā, 27.IX.94.
Labvakar!
Zināt, Erna, kas visvairāk palīdz izturēt? – Spīts! Kāpēc es Jums to saku? Tāpēc ka mums dzīves izjūtās daudz analoģiju. Pavasarī man nācās rāpot pa kāpnēm pie vasarnīcas (savā laikā iebūvējos senkāpā – kāpnes pāri visam dārzam) Pēc 24 dienām sanatorijā – reakcija mīnusos. Maija vidū, kad Latvijā arī aizsākās gandrīz tropisks karstums, atsāku ‘patstāvību’, — viens pats, bez radio, televizora, (ziemā nozaga), bez kontakta ar kaimiņiem (sagadīšanās – slimības, narkomānija, augsti amati) Vasaras vidū izprātoju: sākšu spītēt! Piecpadsmit minūtes katru rītu rakšu zemi (ilgus gadus pārvelēnojies dārzs). Pārraku visu teritoriju. Un kliboju daudz mazāk nekā pavasarī. Pieteicos bijušajā Operetē kaut ko iestudēt. Pieteicu izdevniecībā grāmatiņu. Avīzei Elpa – ciklu par latvisko mentalitāti (dokumentāli apraksti). – Vai, kā nupat salielījos! Dullākais tas, ka daži cilvēki man notic. Operas prīmā balerīna Lita Beire (puspasaules apbraukājusi viesizrādēs, tagad pārkvalificējusies par horeogrāfi) uzaicināja sadarboties – rakstīt libretu par Bovarī kundzes tēmu. Šodien bija tikšanās ar komunistu, ar dekoratoru. Tādēļ arī es Rīgā. Citādi drebinātos Vecāķos un sarunātos ar ubagiem – klaiņojošiem kaķiem.
Pārvilkos Rīgas dzīvoklī bezgala noguris. Iepriecināja Jūsu vēstule. Paldies! Priecājos ka Dzidras kundzei panākumi izstādē! – Kāpēc lūdzu Jums mini skicīti? – Ticu aurām! Dzidras darbu foto attēlos jūtu smeldzi un cauri tai gaismas starojumus. – Paldies!
Pie mums lielajā modē sensācijas ar un bez piedevām. Tik daudz avīžu, žurnālu un grāmatu Latvijā vēl nekad nav izdots un reizē – tik daudz sēnalu nekad nav bijis. Radio un televīziju cenšas pārtvert mafiozās struktūras. Literārie raidījumi samazināti līdz minimumam. Godīgi redaktori lien vai no ādas ārā lai panāktu kaut kādu cilvēcīgi labu raidījumu. Jūsu stāstu būs lasījusi kāda cita aktrise, — Māra būtu ar mani dalījusies apcerē par interpretāciju. (Viņa vēl arvien Kalifornijas atceru priekā).
Aizgāja mūžībā pasaules vecākais spēlējošais aktieris Evalds Valters. Aprīlī viņš savā simtgadē apsveicējiem teica spožu un loģisku atbildes runu. Sestdien bēres. Bet svētdien man jāpiedalās jaunas anekdošu burtnīciņas un aktieru autobiogrāfiju krājuma prezentācijā. Jāsaņemas spēkā. Ar spītu.
Lūgums: šīs lapiņas otrās puses kvadrātiņā, lūdzu, Erna, ierakstiet atbildi jautājumam: kas Jums ir grāmata? (Grāmatniecība vispār, rakstīšanas process, — kā Jums tīk) Paraksts, profesija, pilsēta kurā dzīvojat. Lūdzu, neatsakiet! Tā nav buršanās; esmu pieteicis suvenīrgrāmatiņai aforistiku par grāmatu. Tajā pa starpināti rokrakstu faksimilus par šo tēmu. Lūdzu, ar melnu tinti! Un kvadrātiņu aizpildītu atsūtiet man atpakaļ. [an approximately 3”x4” rectangle outlined in bottom right corner of page.] Protams varat rakstīt arī uz cita, labākas kvalitātes papīra, tikai formātā tādu pašu. – Ļoti gaidīšu!
Kādas ir Jūsu ‘attiecības’ ar miegu? Es jau garus gadus desmitus – ar miega zālēm. Iedarbīgās dārgas. Nabago aptiekā – vācu – jālieto dubultdevās un tad ‘krīt uz aknām’. Varbūt Jūs zināt suģestijas vārdus?
Ligsmas kundze man raksta ka Sarmas un Sigurda pelnus pārsūtīšot uz Latviju – Lielvārdi. Muzejā paredzēta liela izstāde. Ja muzejs vēlēsies, mēs ar Māru neatteiksim ‘Mūžīgo ceļu’.
Sveiciniet savējos un Jums pašai labu, labu vien no sirds novēl
Jūsu Kārlis Pamše
P.S. Ja vēlaties kvadrātiņā varat par doto tēmu rakstīt arī dzeju!
—————————–
Rīgā, 18.okt. 1994.
Jaukā Vidzemiete!
Sāku jau nobažīties; Jūs mani izlutinājāt ar savām grāmatām, ar vēstulēm. Un pieradinājāt pie šī laicīgi — garīgajā luksa; es jau sāku sajusties gandrīz kā Ekziperī jēriņš, kurš prāto: — Ja tu mani esi pie sevis pieradinājis, tad tev jāuzņemas atbildība par mani. – Šausmīgi, vai nē? (no manas puses, protams, šausmīga prātuļošana).
Nesen, nejauši ieslēdzot radio, dzirdu: neparastas tēlainas dzeju rindas. Jā, — Jūsu dzeja! Tā, — Jūsu dzeja! Tā caurvīju Jūsu autobiogrāfisko stāstījumu, ar labu mēra izjūtu pievienota mūzika. Zvanīja telefons un es nedzirdēju aktrises vārdu. Galu galā, ne jau tas svarīgi, nozīmīgi ir tas, ka Jūsu sirds diktētas rindas skan tiem, kam laba dzeja tieši šodien ir patvērums. Paldies! – Dīvaini, ka daudzi no tiem, kas kādreiz Austrālijas latviešu kultūras jomā un literatūras vērtēšanā ir bijuši trimdas dzīvē autoritātes (arī Jūsu likteņgaitu pazīmogošākā!) līdz Latvijai nav atskanējuši. Bet Jūs skanat. Es lepojos ar to, ka Erna Ķikure mani nav ignorējusi, vēl reiz. Danke sehr!
Pārlasīju no a līdz z Jūsu-Sarmas vēstules (šķiet ceturto reizi – scenisko montāžu – libretu veidojot tā bija intensīva ‘rakšanās’ psicholoģijas izpēte un apsvērums lai nenodarītu pāri autoriem atsevišķu posmu saāķēšanā. Tagad, ar ‘mūžīgo ceļu’ esam apstājušies Rīgā vien divas reizes ‘Ave Sol’ zālē, latviešu biedrībā, mākslas darbinieku namā, Nacionālajā teātrī (kamerzālē), Misiņa bibliotēkā, dažās skolās. Perifērijā: Madonā, Alūksnē, Bauskā, Liepājā, Cesvainē, rajona kultūras namā pie Diklas. Un nupat cilvēku aizmirstā Ziemeļblāzma apcer mecenāta Dombrovska laikus un Kramiņa kungs lūdz papulēt mums ar Māru savu atmiņu 11 novembrim (Lācplēša ordeņa atceres dienā!)
Tā tad: tagad ieejot Ķikures-Sarmas pasaulē sastapos un aprunājos ar daudzajiem paziņām – kādreiz sastaptiem cilvēkiem (pat kolēģiem – Lūcija Kalniņa, Vitolds Kalve, Aleks. Pelēcis) nemaz jau nerunājot par nesen tuvplānā apsveiktiem – Viju Vētru, arī Ainu Neboisi-Vāveri. Neaptverami interesants un pat reibinoši skaists cilvēku dārzs viens no mana mūža mierinājumu un veldzes avotu! No vēstulēm – esmu sācis līdzdzīvot ne tikai Jums – Jūsu ģimenei, bet iztēlē arī Tamužas, Dreimans kundzēm u.v.c. Tā taču bagātības kuru nevar no manis neviens aiznest to kā aiznesa no vasarnīcas radio, televizoru, lielo gāzes balonu.
Tagad par citu: man ir divas māsas abas vecākas par mani. Anna dzīvo Dzelzavā nabagmājā (viņas dēlu nosita, mūsu vecāku mājas Bučauskā nodedzināja – 1990.g.) Adele dzīvo Staicelē. Pēc vīra nāves (pasta ierēdnis aizgāja relatīvi jaunos gados) iemācījās aušanu – no persiešu paklājiem līdz smilgu ‘sedziņām’. Dažos gados panāca ‘tautas daiļamata meistare’ statusu (tāds pastāvēja) tas deva tiesības pārdot šos darbiņus Rīgā (pēc spec.komisijas vērtējuma) Aizpagājušo svētdienu aizkūlos uz Staiceli. Izrādās māsa uz kruķiem, par aušanu ierunājoties raud, tikai sapnī kādreiz sevi redzot stellēs. Viņa lūdza mani atdāvināt vienu no pēdējiem (?) darbiņiem – Smildziņa nākusi izbraukumā pa Vidzemi. Domāju ja kādam varētu ko nozīmēt Dieva uz[..]rstie un krāsotie zāļu stiebri Vidzemē – tad Jums. Lūk tādēļ šī neparastā vēstule, bail mazliet, ka ceļā ‘salauzīsies’ bet…
Es pats vēl mazliet strādāju radio (reiz mēnesī stāstu atmiņas par 30to gadu Rīgu – tuvojas mūsu Metropoles jubileja), kaut ko uzrakstu periodikai visvairāk Elpai. Lūgums: vai Jums nebūtu iebildas ja rakstu eseju par Jums, ar citātiem no Jūsu grāmatām? Ja Jums nebūtu iebildumu – tad ļoti ļoti – vajadzētu dažas foto kopijas – protams Jūs pati (nav tik svarīgi kuri gadi), ja nav iebildumu – arī Ineses un Dzidras ‘bildītes’, tāpat kādu no Jūsu grafikām. Ja, ‘jā!’ tad lūdzu uzrakstiet vai man iepriekš Jums jānosūta mašīnraksts akceptam?
Un vēl: ir iecerēta suvenīrgrāmatiņa par Grāmatu. Tajā aforistika par šo tēmu. Arī rokraksti faksimilā. Lūdzu Jūs: klātpieliktajā lapiņā (var būt arī uz cita taču tāda paša izmēra lapiņas) uzrakstiet ar melnu tinti atbildi jautājumam: Kas Jums ir grāmata (alias dzeja, grāmatniecība vispār utt. – pēc izvēles), zem šīs atbildes, lūdzu parakstu, profesiju, pilsētu kurā patlaban dzīvojat. Lūdzu neatsakiet!
Piedodiet apvainojoši paviršo rokrakstu, rakstītā nepārlasīšanu; man jābūt radio un rakstīšanas laikā 2 telefona zvani ‘izsita’ no normālas ‘eksistences’. Un nu jāskrien (piedodiet) – jāklibo uz tramvaju, pastu, radio.
Dzīvokli vēl neapkurina, un paldies Dievam, jo apkure būs vēl dārgāka nekā pagājušo sezonu. Gribējām brīvību… Lai nu kā neseno ‘paradīzi’ – šo murgu jau nu gan ‘ne za wmo!’
Sveiciniet savējos! Paliekat pati no manis mīļi sveicināta un (protams ar atļauju) mīļi apskauta no Jūsu tālā vidzemnieka
Kārļa Pamšes
P.S. [cut off in copying]
—————————-
[letterhead statement: „Arvien vairāk atceros savu bērnību. Varbūt tāpēc, ka runas tās pašas: par pieaugušo dzīves dārdzību, par to, ka atkal būs jāauj pastalas, par to, ka bads nāk ātri, bet likumus izdod lēni..”]
Rīgā, 1994. dec.
Priecīgus Ziemassvētkus!
Jaukā, labā novadniece!
Visas vēstules no Jums esmu saņēmis; atkārtotais lūgums par aforismu ‘apcerot’ grāmatu, izmainījies ceļā lidojot vēstuļu ‘putnu ceļos’.
Kāpēc Jūs tik daudz lasīju un lasu (tagad atkārtot grāmatas) Jūsu-Sarmas sarakstē šifrējas rakstīšanas process. Tas ir tas kas mani visvairāk suģestē mēģinot ielūkoties jeb kuras mākslas ceļam notiesātajos. Parasti paši autori to noklusē, bet vērtētāji, pa laikam, vai nu apdzied vai nopaļā rezultātus. Bet Anšlavs Eglītis savās pēdējo gadu grāmatās par esejām nosauc savu kolēģu darbu atstāstījumus. Kaut tas izdarīts ar pietāti un mīļumu (tikai dažos gadījumos ar ironiju) man pietrūkst iespēja izgaršot kvintesenci! Jūsu un Sarmas sarakstē tā ir bagātīgi. Sevišķi jau nu no Jūsu puses uzticēšanās sākumā Sarmas godprātīgumam, (vēlāk lasītāju izpratnei.) un tas valdzina. Bez vēstulēm diez vai tik tuvus sajustu Jūsu impresionistiskās miniatūras un dzeju. Pēdējā prasa koncentrētu atteikšanos no ikdienu gružiem lai nepalaistu garām vērtīgo. Mana diena vēl arvien tik saraustīta, ka žēl lasīt pavirši. Tas taču tikpat kā noziegums. Taču garus gadus es lasīšanai minūtes atlicināju sevi apmānot, jo vienmēr – maizes darbs – tas tiešais, kaut dažbrīd interesantais.
Arī manī gadu nasta sevi atgādina un ārsts vēl pamudina to darīt. Taču spītējos. Ja spītam klāt dusmas, tad viegli aiziet neceļos. Trešdienās pensionārus muzejs laiž par brīvu. Tur cenšos palikt labāks. Nupat skatījos Kuršinskas un Irbīša personālizstādes. Irbīts sturmē. Vai tiešām vajaga sajukt prātā lai piegrieztu sev uzmanību; Kuršinska atslēdzās no pasaules ar galēju sklerozi – viņu ievietoja pie neredzīgajiem. Viņas izstādē klusums. Apsēdos ilgam pie Grosvalda, Kazaka (ilgi slēpti – jo ‘formālisti’), — abi ‘nelaiž vaļā’. Sevišķi portreti. Kaut kas, tieši portretos, sauc atmiņā Delakruā.
Labu Jums,
Jūsu Kārlis Pamše
Sveiciniet tuvos!
————————————–
8.II.1995. Rīgā.
Paldies Dzidra, par tik negaidīto un skaisto pārsteigumu. Es būtu bezgala samulsis un nezinošs kā nu izturēties ja es Jūs ‘nepazītu’ jau no bērnības. Abas ar Inesi. Viss šajā dzīvē ir nejaušas likumsakarības; šoreiz tās sākās ar Skaidrītes Rubenes atsūtīto grāmatu E. Ķikures un J. Sarmas vēstules. Šo sējumu es ‘apriju’ vienā vakarā un naktī – tā tad biju sasveicinājies arī ar meiteni Dzidru no kuras izaugusi māksliniece ar savdabīgu skatījumu – dzīve ir rotaļa simbolikas ‘sabiedrībā’ (ir, taču, arī skumjas rotaļas).
Jūsu vēstuli saņēmu 4.II. tā tad nākošā rītā pēc izstādes atklāšanas, kurā protams, biju. Jūsu darbi tieši pret skata ienākot zālē un asi kontrastē ar aizmugures sienu, kur Krastiņa kunga ainavas sildina ar Austrālijas sauli. Jūsu kolēģes ogles zīmējumi (ar diennakts simboliku meiteņu attēlos) nez kāpēc ‘izkaisīti’ pa visu zāli un tas jau tā tematiski un stiliski daudzveidīgo autoru devumu padara vēl ‘saskaldītāku’. Jurjāns sasaucas ar agrīno Strausi, Sodums ir pavisam ‘savs’.
Austrāliešu-latviešu draudzības biedrības priekšnieks mani ielūdza 21. februārī piedalīties sarīkojumā. Manuprāt būtu labi, ja Procesija pārnāktu pie manis šajā procesijā, tas dotu pavedienu manam izstāstam – kā es iepazinos ar Jūsu māmiņu un Jums.
Skolas bērni neieredz tos pieaugušos kuri paliek gultās kad viņiem jāiet uz skolu. Tad nama kāpnēs steidzoties viņi piezvana pie visām durvīm. Šorīt arī pie manām, taču es jau biju nomodā un pateicoties emocijām kuras man uzdāvinājāt kopā ar Procesiju, varēju uz vakari nedusmoties. Paldies, Jums!
Rīgā sniegputeņi mainās ar atkušņiem un sētnieki mierīgi gaida kad kupenas pašas aiztecēs renstelēs. Vairākas reizes esmu kritis, bet laimīgi (slimnīcas pārpildītas ar traumētiem)
Ja kontaktējat ar Sidnejas teatrāļiem, sveiciniet Gulbergu, Siliņu, Zemīti, Veikiņu!
Labu Jums!
Kārlis Pamše
—————————–
Rīgā 6.III.95.
Ernas kundze, mana novadniece, jaukais cilvēk!
Jūs tik daudz mani iepriecināt šai laikā kad skumjas stāv pie namdurvīm, pie logiem, uz trotuāra. Pēdējā mēnesī vien nācies teikt ardievas daudziem tuviem – gan pēc dokumenta reģistra gan dzīvā sarakstā. Vakar vakarā uzzināts, ka aizgājis leģendārā kinooperatora-režisora Jura Podnieka tēvs Boriss, ar kuru mēs dalījāmies gan priekā gan smaguma nastā no 1953 gada. Pēdējos septiņus gadus paralizēts. Iemācījās ar kreiso roku rakstīt (mašīnrakstu) un gribēja atstāt pasaulei liecību par savu bojā gājušo dēlu, par dzīvi.
Rīt man ārstnieciskais kurss sākas Jūrmalā sanatorijā, būs ‘jāizmanās’ pavadīt draugu. Būs jāizmanās mēģināt lomu (mans skolnieks – tagad režisors iecerējis), būs jāiemanās neprotestēt pret fizisko sāpju uzmācību.
Es negribu nebūt (brīžiem), es gribu būt un nevēlos, ka man kaļ ragaviņas lai aizvestu uz mežu.
Jūsu Dzidras veltījumu man (glezna – ‘Procedūra’) aizceļo uz Liepāju (tur tagad visa izstāde) un mana pateicības vēstule atgriezās pie manis. (Mana angļu ‘pareizrakstība’!) Piedodiet, ka Jūs apgrūtinu, taču negribas palikt nepateicīgam, un vainot pastu, un, likteni. Pārsūtiet, lūdzu vēstuli māksliniecei! Lūdzu!
Kā Jūs? Droši vien rakstāt atkal kaut ko sirds diktētu? Vai garais ceļojums tā arī paliks Aiviekstei velti gaidot? Nupat braucu pa tiem lielceļiem (26.II. aizvadīju māsu), tad, protams, senas, un pavisam nesenas atmiņas un apceres ietina mani kā mazuli autiņos. Bija bezgala skumji māsas atvadu ceļā neredzēt nevienu savu laika biedru. Šīs dāvanas taču mēs neizvēlamies.
Par Jums labu vien domājot. Jums labu vien gribot –
Jūsu Kārlis Pamše.
P.S. Māra aizbrauca turnejā pa ASV vairāk nekā mēnesi. Jā…
K.
————————————
Rīgā 10.IV.95.
Paldies par vēstuli. Tā mani sagaidīja kad pārbraucu no sanatorijas. Tur biju gandrīz mēnesi un pateicoties neparastam cilvēkam, no ikdienas pārvietots komfortā. Pēdējais saasina paturīguma kārumu atgriežoties īstenībā. Jūsu vēstule atgādināja, ka ir arī sapņi, iecere, māksla un grāmatu pasaule kurā var aizbēgt no politikāņu strīdiem un skandāliem. Vissarežģītāk spītēt vecuma sindromam un padzīt saīgumu par cenām pretsāpju tabletēm. Tādēļ uzvedos nepieklājīgi: vadīju lielu koncertu – šoreiz pieņēmu piedāvājumu spēlēt epizodi Gibsona lugā Spēlmaņa kliedziens. Epizode ir ‘kodols’ – atziņa, ka dzīves vērtības iluzionārs pašapmāns. Partneri man sveši – apdāvināti aktieri. Ir vēl daži piedāvājumi – nav spēka un ilūziju – Sabojāja sanatorija. Tur biju izrauts no īstenības. Neparasts cilvēks sagādāja komfortu (pat neļāva pusdienot ‘lielajā zālē’) bet ‘tūrei’ beidzoties atvizināja Rīgā ar savu luksa vāģi un ievizināja dzīves sadzīves piedrazojumā.
5. maijā pārapbedīs Sarmu un Sigurdu. Lielvārdes muzejs prasa manu līdzdalību. — ?
Varbūt atsūtīsit eseju nolasīšanai, ievietošanai presē? Līgsmas kundze pārsūtītās grafikas būs izstādē. Ievas kundzes kādreizējie skolnieki ‘sasaucas’. – Žēl, ka man nav tuvākas informācijas par Sigurda iepazīšanos ar izdevēju – manu novadnieku Reitmani, kura pelnus arī nesen no Kopenhagenas pārsūtīja dzimtenē.
Kaut ko jau vēl darām, — savā izmisumā, savā spītā, savā nevarības sindromā. Vēl adresējamies pie jauniešiem kuriem citi, skaisti sapņi.
Labu!
Jūsu Kārlis Pamše
—————————
[poor copy – hard to decipher]
Rīgā, Lieldienās 1995.
Jaukā Erna!
Paldies par vēstuli kura izvadā nākošās vasaras maršrutos, apkārt zemei, kādos dosies Jūsu meitas. Jūs jau atteikusies no šīs īstenības? Un no visa jūtams, ka ne tikai fiziskā varēšana liek ‘konsultēties’ ar saprāta slēdzieniem, bet tieši garīgās potences liek baidīties no dzimtenes. Tas arī saprotams; tik ilgi gadi aizvadīti mainot sapni ar īstenību.
Mūsu vecuma atšķirība neliela, tādēļ, šķiet, man viss saprotams. Pagājušo vasaru es sastapos ar savu neizprasmi; biju izlēmis viens ieslēgt sevi (pat tiešajā nozīmē) izlikos vasarnīcā neesot, Rīgā arī un neizturēju. Tagad esmu saistījies pat ar nesp[..]gi daudz vilinājumiem – pat pieņēmis lomu – epizode Gibsona lugā Spēlmaņa kliedziens. Dažos teikumos dzīves alkas un dzīves nolūgsme. Tādi prastumi – man tak šim brīdim sveši. Ar rītdienu mēģinājumi līdz mēneša beigām, 29.IV paredzēta pirmizrāde. Paralēli avantūra – pirms pāris mēnešiem vadīju (kamerzālē Latviešu biedrībā) Rozenbacha koncertus. Janov – izvērsts inscenējums Lielajā zālē. Izpārdots. Šķiet kāda polit. partija grib izmantot vēlēšanu aģitācijām un piedāvā sponsorēt šo pasākumu brīvdabā perifērijā. Pats koncerts, manuprāt bija stipri kiritizējams, jo galv. inscenētājs aizbrauca viesizrādēs uz Spāniju (viņš ir dejotājs), atstājot maniem pleciem vairāk [..]driķetēja – un tehnika gaismas – pavisam netop. Kāpēc to stāstu? Var gadīties, ka Inesei ar Dzidru Rīgā esot tel. 325160 klusē. (Var gadīties).
Jūs Erna manā izjūtā esat cilvēks kas visu mūžu ir alcis – pārticis no mīlestības. Arī no šķietamas […] nepieciešamības atklāsmes dot tālāk. [..]ētais Sarma vairs gadu desmitiem sapūtis sevi bagāta paterna atziņas sev. Pateicoties ironijai (tā viņam lieliska!) viņa grāmatas (sevišķi Mīļo pilsētu) — Bauskā nemīl. Jūsu grāmatas ļoti iekāro (bet iekāro!) – tām jāuzticas un no tām nedrīkst šķirties tikko jāatsakās no ikdienas ieradumiem.
5.V. Lielvārdē pārapbeda Sarmu un Sigurdu. Uzvarētāju laiki. Elpa eseju – Kaut kas (teikumā) derētu sasaukšanās atbalsis. Problēma: neesmu uzmanījis Jūsu ilgo gadu uzticības nenovēršamību. Vientulības izlūdziens – ja taču ir vēl kāds smalks pavediens kuram nezinu vārda. Jūs palīdzēsiet man? Nosauksit ne šifru, bet atklāti 2×2: un fotomateriāls (kseirogrāfijas, protams – derētu – piem. Kā Jūs raugāties – Kaimiņa dārzos?)
Labu Jums vēlot
Jūsu Kārlis Pamše
—————————
Rīgā, 26. V.95. (no rīta)
Šī nakts ar bezmiegu rados…
Paldies par skaistumu formā, par patiesīgumu saturā. Pēdējais slēpās no manis (parkā pie Bastejkalna) – šorīt tas uzticas (varbūt palīdz rūgta kafijas lāse?…) Dzejniece, paldies!
Ļoti jau gribēju, kaut īsu brīdi ieskatīties Jūsu acīs, ko pašmantojumā esat devusi savām meitām. Katru dienu pārnācis vaicāju, vai man nav zvanījusi Dzidras kundze, Ineses kundze, vai… Kad vakar piezvanīja sveša dāma, man mazliet apstājās sirds, ko, aizbraukušas?…
Kas man to teica: neiemīlies skaistās lietās, tās Jūs padarīs ļoti neb[..]nu. – Bet kā tad ar cilvēkiem?
Cik toreiz bija viegli un labi, kad ar diviem čemodāniņiem pie rokas, varēju mainīt pajumtes Rīgā. Tagad atkal jāmaina; jaunais namsaimnieks (atradās Izraēlā) draud ar iesūdzēšanu tiesā, ar izlikšanu, bet valsts pabalsts tik tikko nosedz īri, apkuri. Jāmēģina iekļūt aktieru nabagmājā (labāk jau gan skan: aprūpes nams), tur rīcībā mana istabiņa. Steigā vācu ‘ilūzijas’ (nodzeltējušus papīrus) savāktuves mašīnas, kaut ko Madonas muzejam (jānoreducējas līdz divu čemodāniņu apjomam).
Pēdējie mēneši bija jauki: nospēlēju Gibsona lugā Spēlmaņu kliedziens – Šekspīra tēvu (‘Vecais Džons izklumpuro no blakus telpas’, — nekas nav jāmēģina…), biju pie prezidenta (viņa grāmatas prezentācijā – vasaras rezidencē jūras krastā), dažas dienas vēlāk Jēkaba katedrāle rīta mesē svētīja katoļu arhibiskaps filmas grupu kura sāk darbu pie vēsturiskas situācijas par reformatoru cīņām ar katoļiem Rīgā. Man lomiņa – Rīgas fogts. (jāmācas vācu teksts – pareizizruna – brrr…)
Katra pārnākšana atgādina realitāti: finansu sabrukums valsts kasē atsaucas uz teātriem, filmu, preses izdevumiem. Cilvēki nesaņem mēnešalgas. Pensionāri želastības grašus ar nokavēšanos un pēc tiem namsaimnieka pilnvarotais jau izstiepis roku. Labi, ka mans dēls pēc 8 mēnešiem izkļuva no bezdarbnieka situācijas…
Vija Vētra (viņas vārds Jums droši vien nav svešs), — viņai te jubilejas koncerts un viņas pareģojumos viss mainīšoties ‘uz labu’ 2000. gadā. – viņai tad nodoms jaunām deju programmām… Skaisti, vai ne?
5 maijā biju Lielvārdē, atdevām Latvijas zemei Sarmas un Sigurda pelnu urnas. Nezinu kāpēc oficiāli tas viss bija nosaukts – ‘Kalniņu atgriešanās svētki’. Es nekā nevarēju pievest sevi pie svētku izjūtas. Programma izvērsta ar koncertu un runām mājas dārzā, tad kapos, tad zinātniskā konferencē (kurā manuprāt, ļoti maz zinātnes) Jauki, ka kāda lasītāja (nepretendējot uz zinātni) pakavējās pie Jūsu un Sarmas vēstulēm, kā pie grāmatas kura dod garīgās pasaules izgaismošanai.
Piedodiet, ka rakstu ar sarkanu tinti, tā pēdējā neizsīkusī pildene – šobrīd)
Izlasīju Jāņa Grīna Zviedrijā izdotos memuārus un pirmo reizi uzzināju, ka infantilisms saglabājies radošā individualitātē var dot pat māksliniecisku efektu (autors to ‘piešķir’[?] Vilim Veldrem). ‘Pazīta’ cita grāmata (komentāri pie A Plauža grāmatas; Haralda Birža apgalvojums, ka Kārlis Skalbe darbodamies savā laikā Laimā pieņēmis ‘kukuli’. — ?
Kam lai tic? – Vai cilvēki nebija laimigāki bez grāmatām, avīzēm, radio, televīzijas, kino? Bez civilizācijas?
Piedodiet, ka mana vēstule nav ‘mana’ – to diktē tas kurš naktīs (jā pat naktīs) nozog manu mieru.
Labu vien Jums vēlot –
Jūsu Kārlis Pamše
——————————-
[letterhead with logo, Gunars Piesis – režisors inscenētājs]
23. VI. 95.
Jaukā novadniece!
Ir Jāņu vakars, kad radio nemitīgi melo uzspiežot svētku sajūtas kādas šobrīd ir ļoti tālas, ne jau man vien, — jo, par ko lai līgo?
Piedodiet, man jau nu būtu par ko priecāties – paldies Jums! – vakarvakarā nevarēju atbraukt uz vasarnīcu (te tagad mans dēls ar savu ģimeni un atvest kaut ko ‘kopkatlam’)
Viss laikam notiek pēc izlēmuma ko dēvē par likteni; arī es savā vecuma galā uzzinu kas tas ir ‘pusbads’ (Par badu taču to nedrīkstētu saukt, ja nedēļā ir tikai viena vai divas ‘dietas dienas’?) Kad ārsts man piebilda: noteikti iegaumējiet, ka šīs zāles (pret locītavu sāpēm) ir lietojamas tikai pēc ēšanas 3x dienā, es sāku smieties: — Dakter, es sekoju ‘jaunajai modei’, es jau pasen 3x dienā ‘nerespektēju’…
Piedodiet Ernas kundze, par atklātību un neuztveriet to par žēlošanos un, Dieva dēļ, ne par vēlēšanos gaidīt no Jums vēl saini. Nē, — mans dēls pēc astoņiem mēnešiem izbeidza ‘bezdarbnieka statusu’ un tas jau ir pagrieziens prom no nostalģijas (krietnu brīdi viņu ģimenē par izsalkumu žēloties nebija tiesību bērnam un kaķim) Tagad jābaidās vienīgi no agra rudeņa, jo viņam nav dzīvokļa un man pār manējās pajumtes savelkas jauni drāmu mākoņi.
Banku sabrukums izsauca finanšu krahu jebkurā iestādē; redakcijas tikpat kā atteikušās no ārpusštata rakstiem, teātri – kā nu kurš dažos vēl algas par aprīli nav saņemtas, izdevniecība kurā ‘piestrādāju’ maksā tikai izsniedzot pa grāmatai, radio piedāvā darbu vien tad, ja režisors atrod savu sponsoru. – Labi, ka bibliotēkā grāmatas lasīšanai izsniedz par velti, turpat var ieskatīties arī avīzēs. Toties likvidēja ‘nabago aptieku’. Es jau gatavoju dokumentus iekļūšanai nabagmājā (nu jā, labāk jau skan – aprūpes namā,) bet dēls mani apveltīja (par šo nodomu) ar tik ‘krāsainiem epitetiem, ka es ļoti samulsu.
Lasu prof. Egila Grīsļa grāmatu Dieva paspārnē. Daudz citātu no Jūsu un Sarmas sarakstes. Vairākās vietās tie paši ko izmantoju skatuves variantam. Tā iznāk, ka atkal no jauna esmu atvests Ķikures un Sarmas radojošā aplocē.
Avīze Neatkarīgā publicē Helenas Celmiņas memuārus, — cik pasaule maza; tur ‘sastopu’ savus paziņas gan Sibīrijā gan USA, bet jo sevišķi akcentēts Austrālijā G[..] Zilberts (viņu cienījis Sarma) gan citi. Patlaban Rīga Zilberta draugs Impols (pusstundu saredzējāmies, es nevarēju atļauties ilgāk, lai nepieņemtu vēl vienu kokteili), kapos nejauši sastapu atbraucēju no Austrālijas, kurš bērnībā ar Zilbertu dzīvojis vienā māja, Rīgā Brīvības ielā 106. – Pasaule – maza, bet gaiss sabiezināts ar tehnikas izpūstajām gāzēm, tādēļ brīžam elpot pagrūti. Dzeguzes gan Vecāķos zvana (sevišķi rīta ausmā) kā negudras, bet lakstīgalas naktis sāk pieklust. Dēlam ir brīnišķīgs kaķis – Picis (Norvēģijas mežu kaķu pēctecis.) Divus gadus turēts tikai istabā, bet tik ātri iejutās saimnieka lomā, ka aizrāja visus klaiņotājus kaut kautrīgs pamanīts tikai viens. Nē, viņš ‘hipnotizē’ un no viņa uzvedības vien pretinieki atstājas. Pārliecība. Jāsāk mācīties no kaķa.
Vēl reiz mīļš paldies par cienastu!
Jums labu vēlot –
Kārlis
_______________
Rīgā 7.VIII.95
Labā novadniece!
Saņēmis Jūsu sūtījumu, saņēmis pēdējo vēstuli ‘maisīju’ savās smadzenēs pateicību ar neērtības kokteili. Es kaut kādā veidā atkārtoju savu tēvu, kurš bija pametis audžu vecākus, sācis strādāt muižā par staļļa puisi, vēlāk citā muižā ‘uzdienējis’ par kučieri un krājis, krājis lai varētu bērniem apmaksāt izglītību. Tad Pirmais pasaules karš un vecākam vajadzēja pēc kaŗa atsākt ar jaunsaimniecību, ar armijas pamestu zirgu, no radiem izlūgtu hoteli (Iekrājums bankā protams pazuda). Es pabeidzu lauksaimniecības skolu sapratu ka no nabadzības ārā netikt tur atbēgu uz Rīgu. Ģimenē divi bērni. Vecākā – meita pēc neveiksmīgām laulībām turpināja skoloties Maskavā, Kembridžā, Londonā. Tagad lasa lekcijas divās augstskolās, daudz uzturas ārzemēs. Dēls nomainīja savu pirmo ģimeni pret citu, gluži tāpat kā augstskolā mainīja trīs fakultātes. Pēc triju gadu labas situācijas darbā, piedāvājums paaugstinājumam, taču tai brīdī valdības demisija un viņš palika bezdarbnieks vairāk nekā astoņus mēnešus un viņa sieva tāpat. Rūpes par iepriekšējās ģimenes meitu utt utt – rezultātā parāds pāri acīm, plus smaga saslimšana utt utt.
Man pa visu savas dzīves laiku bija izdevies uzcelt vasarnīcu, uzdāvināt dēlam mazu auto, meitai pus mājas (divi dzīvokļi) un noguldīt krājkasē divām bērēm. Žiguli nozaga, meitas mājā (kamēr viņš pats ārzemēs), draugi nosaimniekojuši visu līdz ‘āmen’ (tā saukto mājas puvi – brantu ieskaitot) – nepieciešams kapitāl remonts utt. utt.)
Piedodiet, ka Jūs apgrūtinu ar tik parastiem izstāstiem, taču pēc sievas nāves esmu klusējis, klusējis, klusējis un aizklusējis līdz vientulības depresiju. Un slēpis to, kā nu pašam licies pareizi.
Jau sāku kārtot iespēju pārcelties uz nabagu māju, dēls smagi izbāra. Tas bija tieši tobrīd, kad gan viņš, gan es bijām palikuši krietni slaidi. (Viņš gan vienmēr bijis ‘skals’) un tieši tad atnāca Jūsu cienasts. Pat nezinu vai tā bija aizkustinājuma un prieka, vai sarūgtinājuma asara, kas nokrita uz smagā saiņa. Bet tagad, lūdzu nenodariet sev pāri, nesūtiet nekā. Nu rudens; dārzā ir āboli, drīz būs sēnes. Arī ogas ievārījām. Kaut ko jau man izdodas arī piepelnīt, īres naudas, komunālajiem pakalpojumiem. Pusgadu tos apmaksāja meita, bet nu viņa pārbrauks uz savu dzīvokli, bet, cerams, dēls darbā avansēsies.
Visus šos gadus relatīvi daudz strādāju radio, bet nu var iestudēt raidlugas tie režisori, kas paši samkelē sponsorus. Es to neprotu. Uzrakstīju avīzei Elpa (trīs turpinājumiem) par Sarmas ģimeni (viņu pārvešanas sakarā), bet Elpa pārstāja elpot, kā daudz avīzes. (Piedodat, ja Jums jau to esmu iepriekšēja vēstulē minējis, neatceros) Paldies par dubultportretu – foto. Nosūtīšu Jums kādus gadus ‘vēsturisku’ bildīti no vasarnīcas dārza. Māja būvēta Vecāķu senkāpā, pāri gandrīz visam kalnam kāpnes. Toreiz – es domāju, ka nekad nebūšu vecs un nekad kājas man nesāpēs. Maldījos. Bet kas gan dzīve būtu bez tā?
Labu Jums!
Pateicīgi skumjais Kārlis.
————————————————
Rīgā, 19.VIII.95.
Paldies!
Es ļoti ilgojos lietu, jo Vecāķu dārziņā viss rāvās čokurā.
Sapnī redzēju, ka kāds atrada un atdeva man manas nozaudētās kurpes. Šodien līst, bet mājas pārrodoties mani apsveic Jūsu sūtījums.
Apvienojumā: esmu atrauts no depresijas, kas man sekoja kopš 13. augusta, kad biju Dzelzavā kapu svētkos. Ne tas, ka kāds no skolas biedriem man mīļi pajautāja: — Vai atbrauci vietiņu izmeklēties? — bet atceļā nostreikoja mašīna (kura tik ļoti dēlam bija vajadzīga nākošajā dienā darba uzdevumiem), tad vēl daži sarežģījumi (pārstājis iznākt laikraksts Elpa, kurš vienīgais man deva iespēju publicēties, bet radio — štatu un budžeta apcirpums man atņem izredzes)
No Austrālijas mani šovasar apmeklējuši Aleksandrs Impols, Vaira un Edgars Mūrnieki, Ojārs Bernsons, Valda Liepiņa. No Kalifornijas – Skaidrīte Rubene. Man gribējās būt jaunam un priecīgam un šī izlikšanās atmaksāja ar nežēlīgu patiesības atklāsmi. Un tomēr – kurpes atradās. Paldies Jums!
Izlasīju Kovaļēvskas Deviņpadsmit. Tur ‘sastapu’ ļoti daudzus savus paziņas un vesels atklājums bija, ka viņi ‘tajos gados’ veidojuši ap sevi krāšņas pasaules – tika romantiskas. Izlasīju arī prof. Spekkes memuārus. Pazinos ar viņa dēlu, kurš sodīts par savu izcelsmi, strādāja par krāsotāju, taču tagad tēva grāmatu lasot, man ‘iespaids’, ka krāsotājs bija daudz ‘krāsaināks’ salīdzinājumā ar racionālo profesoru. Ak, cik dažādas ir pasaules katrā cilvēkā, šovakar bailes ka kāda manā aplocē ir tuvu un es nepaspēšu tai piekļūt. Bet varbūt palaimēsies?
Jums labu vien vēlot –
No sirds pateicīgais Kārlis Pamše
——————————
[letterhead with his head and quote]
Jaukā novadniece!
Formas vienkāršība (literatūrā) nebūt nav formas primitivitāte. To es aptveru atkārtoti lasot Jūsu dzeju un tagad ieskatoties Jura Rozīša prēmētajā romānā Kuņas dēls. Viņš pirms gadiem man stāstīja par šo ieceri (stāstot mazā saietā pie viņa radinieces, bija radošā pacēlumā), divas dienas vēlāk intervēju viņu radioierakstam par šo pašu tēmu, — viņš bija lietišķs, tiešs un neinteresants. Tagad grāmatā, itkā trešais variants, kuram formas neparastība (kaut arī atgādina Aldaiku) piešķir valdzinājumu.
Piedodiet, vēstuli sāku par teorētiskām pārdomām: kamēr vārīju buljonu (Paldies, šķiet Jūsu sūtītie kubiciņi) domāju par formas un satura mijiedarbīgumu un man tūlīt to vajadzēja kādam to uzrakstīt.
Vēstuļpapīru arī atradu nejauši, tas drukāts – (izdevniecības darināts pirms pieciem gadiem).
Vai Jūs zināt kas ir depresija kas ir jaukta ar apātiju? Kad vienīgā labsajūta ir stipras miega zāles? Kad, kāds ‘nelabais’ iečukst ausī: kāpēc tu nepaildzini labsajūtu? Muļķīgi, vai nē?
Šodien pēkšņi nav siltā ūdens, pārtrauca apkuri. Ierosinājos segās, noliku blakus tasi ar stipru kafiju un nolēmu Jums uzrakstīt kaut ko būtisku. Taču tas ‘būtiskais’ pazuda…
Jau pasen biju izlēmis neiet televīzijas pārraidēs (kam interesē skatīt vecu ķēmu?) Egoisms uzvarēja: šorīt zvana; esot dzirdēts runājam par cerību Labajam un tā sabrukumu, lūdz to 18. novembra pārraidei. Itkā glaimoja – apsolīju. Apsolīju arī aizbraukt līdz uz Saulkrastiem, — tur gan prasa izklaidēt sabiedrību ar jokiem ‘iz latviešu teātra vēstures’. Un kā lai saka nē, ja šajā sezonā tas ir pirmais tāds uzaicinājums ar piebildi, ka te daudz jau nevaram, bet kādu latu izdomāsim.
Ir arī mutvārdu līgums ar izdevniecību Solvita, par grāmatu – tēma: glābšanās bohēmā bēgot no aizlūgumiem. Nerakstās. Varbūt ja būtu pieejamas narkotikas?
Likvidējās izdevniecība Teātra anekdotes (vēlāk pārdēvējās Likteņstāsti) Tur arī apstājās aforistiska, kuru pāris gadus vācu lai tajā ‘iemānītu’ protestu pret kriminālās un erotikās literatūras uzplūdiem. Izdevējus interesē tikai pieprasījums.
Brīžam gribas bēgt. Uz kurieni? – Mazs vilinājums: paziņa nopircis (kaut kur aiz Lielvārdes) vecu graustu un uzbūvējis pirtiņu ar vienu mazu istabiņu. Man piedāvā tur ‘ieslēgties’. Darīt tā? Un apnikt sev vēl vairāk?
Austrālijas gleznas (latviešu) atgriezās Rīgā un es Dzidras kundzes dāvanu pārnesu. Problēma – ierāmējums. Jāsagaida mans bijušais dekorators Gunars Zemgals – viņš parasti trāpa desmitniekā.
Neesmu apsveicis Adrinu – viņai piešķīra Triju zvaigžņu ordeni. Neesmu pateicis datumu, kad varēšu atnesto kurvju dienu atļauties kādreizējiem studentiem. Tā bija tradīcija un nu jau trīs gadu pārtraukta. Pagājušo nedēļu aizgāja uz neatgriešanos viens no mūsējiem (veterinārārsts, — es ‘taisīju teātri’ Lauksaimnieku akadēmijā – pieci skaisti gadi) – Neesmu piezvanījis aktrisei kuras ‘radoša darba vakaram’ Selinko romāna Dezirē senisku lasījumu (M[..]d[..]rālu sagatavoju pasen, bet…) Negāju uz savas kādreizējās aktrises 80 gadu jubilejas izrādi, neaizgāju uz Radio 70 gadu pastāvēšanas balli (tur biju pagodināts ar ielūgumu – kā goda viesis no plkst 21.00 – plk. 9.00!) Ļoti gaidīju ka mani atcerēsies bijušais students tagad teātra ‘Kabata’ otrais direktors, lai apspriestu repertuāru (bija solīts), bet aizmirsa…
Vēl reiz paldies, ka Jūs tāli-tuvā mani neaizmirstat! Lai Jums labi, lai spēks saprast un izteikt!
Jūms pateicīgais Jūsu Kārlis Pamše
P.S. Skaists attēls Jūsu vēstulē, bet ‘izstaro’ nostalģiju. — ?
————————————–
[head + quote letterhead]
[20.12.95]
Tāli-tuvā!
Ai, cik labi, ka Jūs mani parājāt par to stipro kafiju un par tām stiprām miega zālēm. Taču – vai Jūs domājat, ka es mainīšos? Neticu vis. Mēs taču tik bieži un daudz darām to ko prātīgie nedarītu, bet piederu pie tiem dullajiem, kas dažkārt zinot, ka iet pretī ‘pazušanai’ saka: bet man vajaga šo ‘pazušanu’.
Esmu jau pazinies arī tādiem priekšzīmīgi pareiziem cilvēkiem. Garlaicīgi. Arī aktieru saimē (ar kuru man garus gadus bijis jāiet cīņā), arvien patikuši kompleksākie. Ar viņiem grūti, bez viņiem – vēl grūtāk. Protams, ka mācies arī saņemt smagi ‘pa pieri’, naktis negulēt. Un tomēr…
Briesmīgi daudz pie mums svin dažādus svētkus (alus dzeršanas konkursus ieskaitot). Arī rekordi visdažādākie. Pēc pusoficiāliem datiem nekad šajā zemes stūrī, ko sauc par Latviju tik daudz nav labprātīgi pārcēlušos pār Letas upi. Un jurists Bojārs apgalvo (nodrukājot presē!), ka patlaban iestājies vistiešākais tautas genocīds. Arī lēti realizēts; bez vagoniem, bez apsardzes, bez kompromitēšanās ārzemēs…
Šovakar Operā Uguns un nakts pirmizrāde. Aizkavējies sākums; kāds nelietis piezvanījis ka jaunremontētajā mājā novietots spridzeklis. – Rīt būšot gājiens – mazturīgo protesta akcija – paredz 50.000 piedalīšanos.
Interesants laiks.
Pats laikmets slimo ar kompleksiem, kas aptver pat tādas lielas kultūras zemes kā Franciju. (Par kariem kurus izraisa starpt. kapitāls ar masoņu starpniecību, pat nav ko runāt)
Jums lielum lielo paldies sakot par atcerēšanos, par labajiem vārdiem un domām – priecīgus Ziemsvētkus un labu Jaungadu vēlot
Jūsu Kārlis Pamše
———————————-
Rīgā 2.III.96.
Vainīgs!
Taču – ko var pateikt tukšums; sapītos ne tikai kā tukša, bet arī caura [..].
Iemesli?
Jūs tur – tajā tālajā malā esat visumā labi informēti par šejieni – neatkārtošos.
Subjektīvie apstākļi – kā daudziem, bet konkrēti mani iedragāja Operetes teātra likvidācija (kaut pats jau vairākus gadus kā pensionējies) – kad ‘konkrēti’ valstīm blefoja, par kaut kādu tur reorganizāciju un tad pēkšņi cūkas gada pēdējās dienās paziņoja, ka Žurkai vairāk nekā 200 cilvēki vairs nav vajadzīgi. Varat iedomāties, ka viņu vidū ir arī mani draugi. Un ko lai iesāk cilvēks kas prot dziedāt vai dejot vai spēlēt vijoli un – viss?
[next section missing section of text on the left of page]:
[..] saslimu ar kautkādu gripu (itkā paragripa)
[..]bais bacilis uzkrita uz manu jau tā pa-
[..] un sevišķi uz manu cinastisko atmiņu.
[..] Piedodiet – atdzīšos! – meklēju arī veļas
[..] tā izrādās Vecāķos – vasarnīcā)
[..]eita izdomājusi ka manis ‘glābšanai’ vis-
[..]noderētu kaķēns un neprasot manu ‘jā’
[..] Kārļu dienā atstiepa to man. (Pēc izcelsmes –
[..]tvijas strīpainais).
[..] stažēšanās Kembridžā meitai ir piešķirts
[..]sinātu doktora grāds un tikai ar šo faktu
[..] izskaidrot viņas izrīcības sadzīves plānā.
[..] Latvijā – rīt atkal aizlido 3 mēnešus
[..]Kopenhāgenā)
[..]ai nedomājiet, Ernas kundze, ka es sūdzos
[..] niekiem un kaķiem! Nē, — es par sevi un savu apmātību ar domu, ka viss šajā pavalstī ir ‘sagājis rīpā’
Ar Māru nosvinējām viņas 60. Divatā. Kafejnīcā. Māra lieliski nospēlēja Kašonas lugā Trešais vārds tanti Matildi (kādreiz viņa manā režijā šai lugā bija prīmā – Marga) Tagad mēģina Žozefīni (nezinu autoru) vienā no seriāla par Napoleonu.
Mūsu ‘Mūžīgais ceļš’ apstājās pie barikādes, kas arī (gan neoficiāli) ir teātra likvidēšanās (Muzikāli-poētiskais).
Pieliekamajā atradu (apm 100gr) kolosālu konjaku – tas palicis no Kārļiem, ko kopā ar meitas dāvanu – kaķi – atnesa viņas ‘brālēns’ – bērnu dakteris. Šo konjaku tad ielēju visskaistākā glāzē, kas man vēl palikusi un nu to paceļu uz Jūsu labklāšanos, saku paldies par to, ka atceraties mani un atsūtat tik jauku portretu! – Dzidra?
Pie mums ziema. O kāds skaistums; mašīnas nevar pabraukt, pa ielu nevar paiet (ne tikai tādi kā es!) Sniegs, sniegs, sniegs!
Vecāķos tais tālos prom no vasarnīcas (tā ir augstā senkāpa) ieslīdēju – iegrimu sniegā dziļāk – dziļāk – līdz sapratu, ka jālaižas līmeniski un jāmēģina velties. Jā arī aiztiku līdz kāpnēm – stingrai atdurei.
Lasu. Dafnijas de Morjē ‘Pavazītos’; izlasīju ka laimīgākie ir jukušie, jo viņi atrod prieku tur kur, normālie aiziet garām vienaldzīgi – Ticat?
Reizes sešas šai ziemā ir intervējusi televīzija (kā veci kurš zina iepriekšējo ‘brīvo Latviju’) Vienreiz par šādu tikšanos pat samaksāja!… citādi – gan radio gan valsts televīzija samazina štatus, bet privātie kanāli no rīta līdz vakaram (un jo sevišķi pie pusnakts) apgādā ar Rietumu mūzikas šedevriem un anekdotēm ar [rest missing]
——————————
3.III. pašā rīta agrumā
[again, left side missing]
[..] uz konservatoriju – svētdienā tur kāda brī-
[..] atradīsim vietu mēģinājumam – atceros
[..] aktierim – dziedātājam Edgaram Zvejam, kurš
[..] bija radio un Operetes ‘pirmais’. Aizgāja
[..]diem, otrā rītā pēc savas pēdējās pirmizrā[des]
[..] rakstīt grāmatu – monografiju par viņu atraitne
[..] sākotnēji vēlējās lai tas būtu „slavas proto-
[..] saka”. Ak, — man nebija ar viņu viegli…
[..]runāšu epizodes no iecerētās grāmatas, kolēģi at-
[..]nu ar skatienu, dziedājumiem no viņa [..]
[..]dien pirmo reizi sanākam kopa – ja ‘štimēs’
[..] mani izraus no ‘melnajiem’. Un tad vēl
[..]anīga sajūta – dziedošie bezdarbnieki – tur ir pat
[..] Jātipina. Trotuārus reti kur tīra un slīd pat [..]
[..]ām, bet tramvaja – trolejbusa biļetes cena trīskārtota.
[..] telefona sarunām – katra vietējā saruna jā-
[..] Taču, ja tikai tā padomājam kā tad
[..]pja (un pat atrada ceļu pie patiesības) kad nebija nekādas tehnikas, grāmatu, avīžu? – Civilizācijas un kultūras mūžsenā konfrontācija.
Divi mani paziņas aizbrauca tālu – jauns rakstnieks Reinis Admīdiņš lasīt lekcijas par latviešu literatūru Kanādā. Varbūt tiksities?
Sastrīdējos (tikko) ar kaķi; viņš mani ‘atmaksāja’ ka esmu zivju pastēti sajaucis ar vārītu kartupeli un ļoti mani izrāja. Bet nu es ‘slidināšos’!
Labu Jums!
Ar sveicienu Jūsu
Kārlis Pamše
———————————–
[same letterhead]
Rīgā, 26.IV.96.
Cilvēki arvien kaut ko ilgojas. Citādi jau laikam nemaz nevar būt. Taču reizēm šī ilgošanās pārvēršas par vaidu kori. Avizēs ‘atskaņotais’ vēl ir maz. Nu pat mani paziņas iepazīstināja ar admirāli Nelsonu. Viņš gan ir kaķis un vienu aci zaudējis iepriekšējā pavasara riņķu kaujās. Šis te Nelsons dežurē pie gaļa veikala durvīm un atgādina sevi katram kas iznāk ar pirkumu. Marta palos transportstrādniekam bij iekritis peļķē vesels desas līkums un sirds cilvēks būdams, viņš to atdāvināja Nelsonam. Domājat kaķis to apēda? Nē, — kāds garāmgājējs aizspiedis runcim kaklu un turpat uz ielas cilvēks notiesāja kaķim atņemto. – Nosalušo, badā nomirušo un pašnāvības izdarījušo skaits pārsniedz jebkad šajā ģeogrāfiskā situācijā (ko sauc par Latviju) piereģistrētos līdzīga veida ‘notikumus’ (ja nu vienīgi varbūt mēra laikā, kuri iestājās pēc Pētera I loga ciršanas uz Eiropu).
Cenšos nedomāt, nerunāt par šīm tēmām. Piedodiet, ka šoreiz tā – pašam nemanot (pēc Jūsu minējuma, ka avīzes rakstot cita nekā es vēstulēs).
Ai, Erna, — vienmēr atceros no Jūsu vēstules Sarmama „Cits lido no kontinenta uz kontinentu, bet mums pastaiga ar suni ir liela lieta…”
Trīs nedēļas biju izolācijā. Tas ir – sanatorijā – luksa apartamentā – Jaundubultos. Man to uzdāvināja (pēc smagas slimošanas – decembrī, janvārī sākās ‘ejiet visi prom!’)
Atdzīšos – Ādamsonā, tā īsti neesmu ielasījies, būs tas jāizdara – tad zināšu vai es varu būt ieslēgts ‘uz tā paša viļņa’. Dzīvē Ādamsonu redzēju – tā, — aci pret aci, — vienu vienīgu reizi. Situācija neparasta. Mana kursa kolēģi (Zeltamata kursos) saka: Man šausmīgi smags uzdevums, šorīt nomira mana māsīca un man tas jāpaziņo Ādamsonam. Vai Jūs (ne – laikam jau ‘tu’) neatnāktu kopā ar mani? Ādamsons esot Latviešu biedrībā.
Viņš nāca no restorāna (stipri sareibis) pa kāpnēm lejup. Kolēģe viņam saka: Erik, — Nora nomira. Viņš nesaprot. Pēc brīža, ieklausījies atkārtojumā – Bet mēs nupat ar Noru dejojām. Viņam saka, ka tas bijis iepriekšējā naktī, ka viņš visu laiku Norai dziedājis ausī vienus un tos pašus vārdus: — Ar tevi uz debesīm dejoju es, — un, ka tagad jau ir nākošās dienas vakars, bet Nora aizgājusi rītausmā.
Pirmo un vienīgo reizi mūžā redzēju kā saskurbis cilvēks atgriežas pilnīgā sapratnē. Viņš izskatījās pat apgarots – Es gribu Noru redzēt.
Viņi abi aizgāja un Erika gaita bija pavisam stabila.
Otra reize atmiņā – pēc Rīgas atbrīvošanas (1944/45 ziemā) Rakstnieku savienība atklātā disputā apsprieda vai Ādamsonam ļaut publicēties ja jau šis bezdievīgi ticīgais (dzeja – Baznīca kviešu druvā) domā sevi piedāvāt padomju literatūrai. Ādamsona paša nebija – (viņš slimnīcā) Ādamsonu ar visu savu sirds degsmi aizstāvēja jaunais Valts Grēviņš (jaunākais romāna autors latviešu literatūrā – Nams Raiņa bulvārī – iznāca pirms kaŗa, kad Baltem bij 18 g.) Pēc šīs sanāksmes meklēju visu ko Ādamsons uzrakstījis. Pēc tam vairs neesmu pie viņa atgriezies.
Interesanti, kā Ineses kundze sajutušies bērnības takās? Un eksotiskajā svešatnē?
Es kādreiz domāju, ka sajukšu prātā, ja mani nelaidīs uz Parīzi. Un pats sev solījos, ka nekur vairs netīkošu, ja būšu pabijis pie Sēnas. Pabiju. Un nu jau pat dažus piedāvājumus (kad vēl bija māteriālā iespēja) atteicu. Ja būtu tas kā nav (veselība un nauda) arī laikam nevilinātu Rietumi. Viņi ‘iebruka’ Rīgā ar tādu alkatību ka jādomā vai tā nav sava veida ekspansija? Un greznības gaume? Tā laikam ir tā par ko nestrīdas?
Vakar biju Kanādā – Jaunsaimniece tehnikumā, stāstīja jaunatnei par latviešu teātra vēsturi (130 – kopš Mierlauka dzimšanas) un aizmirsu savas kaula sāpes un ekspansiju. Bet atgriežoties redzēju rudenī neapraktos laukus, kurus arī vairs nearšot, jo daļa no šiem tīrumiem jau esot ārzemnieku īpašumi.
Nezinu. Nesaprotu. Pret to ko nesaprotu – nav un nevar būt manas attieksmes.
Te mēs laikam gan esam vienis prātis, — jaunatnes acīs (kaut arī ne visur un vienmēr) ir tā cerību uguntiņa, kuru kādreiz Prometejs uzdāvināja.
Labu!
Kārlis Pamše
Piedodiet briesmīgo rokrakstu!
——————————
Rīgā, 16. V. 96. Rīta agrumā.
Labrīt Erna!
Paldies par vēstuli! Kaut kur izlasīju, ka neesot labi bezmiegā ‘nosist laiku’ — ?
Kādreiz es beidzos vai nost aiz tālu ceļu vilinājumiem. Piemēram: domāju, ka manai dzīvei vairs nebūs jēgas ja neredzēšu Parīzi. Solīju sev un Viņam, ka vairs nekur, nekur netīkošu, ja tikai Sēnas krastā, ja Luvrā, ja… Gluži negaidīti piepildījās. (1970.g.)
Bijušajā impērijā – krustām šķērsām — visvairāk komandējumos viesizrāžu braucienos. Līdz neatmiņai. (Rietumos gan maz – Vācijā, Polijā, Čehoslovākijā)
Tagad mani ceļojumi – Misiņa bibliotēkā, tā tagad pavisam blakus – Rūpniecības ielā. Pati lielākā aizraušanās tur – emigrācijas literatūra. Dokumentālā.
Ai, Erna! – kā tagad sev ‘situ uz pleca’, ka savā laikā atvairīju komandējumu uz ASV un Kanādu (1993.g. sept. jau ‘šefs’ bija rezervējis lidmašīnai biļetes) – labi, ka nepieņēmu vilinājumu, cik arī ļoti netīkoju paskatīties acīs tālajiem – savējiem. Tagad Artura Plauža sarakstu – uzzinu – cik daudz nenovīdības, tenku, egoisma. Erna! – Jūsu-Sarmas sarakste ir brīnumjauka, garīguma pasaulē pasargāta sala. Ar visiem smagajiem pārdzīvojumiem – pāri visam dominē garīgo vērtību jēgas meklējumi. (daudz kontrasts ar Oļģerta Liepiņa Jāņa Rudzīša utt – pašslavināšanos. Un arī pats Plaudis. Dzejas ar vientulības spēku, taču sūta uz Eiropu pie seno dievu paziņām ‘sakarniekus’ austrāliešus. — ?
Žēl, ka vienīgos eksemplārus nedod uz mājam, bet lasot bibliotēkā protestē gan mugura, gan kājas. Sanatorijā, šķiet, pārdozēja elektro-procedūras. Taču – nav ļaunuma bez labuma; tramvaju biļešu sadārdzināšana (taksī neesmu iesēdies jau pāris gadu) piespieda iet kājām un šī pastiprinātā slodze, laikam, atgriezīs noturību solī un pašsajūtā.
Patlaban mani ierāva mutulī – ar darba slodzi, likvidētā Operetes teātra bezdarbnieki (tādu apm. 200) sarosināja veidot – vadīt dažus koncertus. (Izrādijās ka koruptīvā gājienā uzkārotas šī teātra telpas, tagad strādā prokuratūra, bet mēs ‘Ave Sol’ zālē rāvām vaļā Silva Jautro atraitni un Skūpsti mani Kēt, — nosvinējām pirmajam tenoram 25 gadus jautrajā žanrā)
Piedalos radio pārraidēs Rīgas 800.g. atzīmēšanai. (Piedalos jo tā ir labdarības akcija), bet interesanti: kādas pārraides par trīsdesmitajiem gadiem, tagad jauns seriāls. Vīlandes ielā, te dzīvojuši Vētra, Jurovskis, Tampijeva-Birzniece. Patlaban Ausma Dankēvica – diriģente, kura nevarot saskaitīt savus Grand prix – tālajos pasaules kora koncertos, bet manās kāpnēs – Mārcis Kūlis – klarnetists kurš plūc laurus Rietumos. Man gluži kaimiņos – trīs gulbji (Čaikovska, protams), kas aizlidojuši ļoti tālu, — nu jau pārkvalificējas par pedagogiem. – Tepat blakus jaunību vadījis Gunars Janovskis. Laba iela, vai ne?
Dibinās un likvidējas jaunas televīzijas ‘stacijas’, — šodien jāiet (uz kaut kādu mistisku) sarunāt par varbūtējām pārraidēm šajā pašā Rīgas jubilejas sakarā. Tā, lūk – Jūs nu redzat kādas manī afēristiskas tendences, kaut sen vajadzēja sēdēt aizkrāsnē.
Citādi? – Tuvi radi beidzot izkūlās no bezdarbnieku statusa. Dēls atstāja darbu angļu firmā (Britiš petroleum), sāks kaut ko līdzīgu valsts biznesam. Meita trīs mēnešus Dānijā, universitātes komandējums. Pie manis mazmeita (dēla pirmās laulības bērns) šopavasar jābeidz ģimnāzija, tādēļ, nebraukšu no Rīgas ārā kamēr viņai eksāmeni. Kaķis plēš puķes no traukiem un sūdzas, sūdzas ja es ilgi neesmu dzīvoklī. Garlaicīgi (šobrīd) nav.
Vēlu Jums labu, labu vien!
Jūsu Kārlis Pamše
—————————
[K P letterhead]
Rīgā 16.IX.96.
Apsveicu Jūs
Stiprā, jaukā latviete! Paldies par vēstuli, par grāmatu.
Vai tā tas ir vienmēr, ka jauna forma rosina pietuvoties tam pašam saturam it kā citām acīm? Paldies par grāmatu! Paldies arī LaRa’i, Grāmatu klubam! Laikam jau novadniecība arī mani tā īpaši spridzina saskarsmē ar Jums, Jūsu radošajām aktivitātēm. Agrāk mēs bijām viens – Cēšu apriņķis. Bučauskas muižiņa (tēvs ‘iegātņu barona’ Adolfa Zadovska kučieris) no Ļaudonas tajos senlaikos šķita ļoti tālu. Laiks samazina visu – arī tāluma jēdzienus. Tuvums gan paliek, sarunās ar kaķiem, zāli, kaķēnu.
Man lauki nepatika. Laikam jau tādēļ, ka pēc kaŗa (tā Pirmā) piešķirtā jaunsaimniecībā mūs bērnus (man vēl divas māsas) fiziski izmocīja un nabadzības rēgs likās nepārvarams. Lauksaimniecības skola (Jaungulbenē – 2. gad.) iedeva kaut cik drosmes. Es aizbēgu no laukiem. Trīs reizes dažādās teātra skolās saku no ‘a’ – kopā 5 gadi. Paralēli vidusskolas eksternāts. Tad pieci gadi Teātra institūtā rēžijas fakultātē. 21 gads Nacionālajā t. 23. Operetē. Paralēli skatuves pedagoģija (Pēdējā studiju gadā jau lektors) Paralēli radio, vēlāk televīzija. Kad no rīta gāju prom, bērni vēl gulēja, kad pārnācu – viņi jau gultiņās. Viņi izauga un tēvu zināja teorētiski un… bohēmas brīžos, kad mājās nāca aktieri, dzejnieki, gleznotāji, arī gaisa grābekļi.
Meita studēja Rīgā (svešval.) stažējās Maskavā (š.g. filozofijā), tad Kembridžā (politoloģija) Strādā divās augstskolās, „lido no kontinenta uz kontinentu, kamēr man pastaiga ar kaķi ir liela lieta”. Dēls studējis trīs fakultātes neko nav beidzis, maina uzskatus un draudzenes, kuras sauc par sievām.
Pie manis dzīvo mazmeita, ar šo gadu studē medicīnu.
Es stāstu reizi nedēļā privātā televīzijā savus memuārus, bet ar šo gadu šis kanāls ‘slēdzas’. Citā – arī privātā televīz. lasu žurnālistiem (praktiski arī moku) – latviešu valodu. Gramatika, fonētika dikcija. Arī… psiholoģija. Arī vingrinājumi visu ‘piecu prātu’ uzassināšanai. Te esmu darbojies vienu mēnesi. Katrreiz man piebrauc mašīnu, atved mājā. Vēl neesmu atšifrējis viņu īstās vēlmes un nepieciešamības (auditorija no 5-9 ‘studenti’.)
Pa visu atvasaru biju vienā izstādē, vienā grāmatas svinēšanā. Teātriem, operai vēl neesmu ‘sakrājis’, bet saņemšos.
Kāpēc es Jums tik daudz pēkšņi par sevi? Laikam jau vajadzēja sirdi vieglot un Jūs tagad savai lielajai dienai tuvojoties droši vien esat ļoti, ļoti labestīga – spēsit izturēt.
Vēl Jūs esat spējīga pavēlēt savām domām? Es trenējos; cenšos vairāk tikai ‘to labākiem’ un – neizdodas. Bieži neizdodas. Tā laikam rodas narkomāni? Grāmatas? Jā – protams. Sviežu prom sensāciju avīzes, grūžu nost televīziju. Lietū mīlu iet parkā pie Pētera I. stādītas gobas. Gudrinieki, lai novāktu visu krievisko aiznesuši soliņus. Tad es pieķeros žodziņam un domāju: Aleksandrs Grīns sacījis par Pēteri: „Lielākais žūpa, kauslis, un izvirtulis, bet pats ģeniālākais no sava laika valdniekiem Eiropā.” – vai nevarēja tomēr būt ģeniāls bez latviešu tautas asinīm? – mana iela pilna ar vēsturi. Marim Vetra, Ilona Leimane, brāļi Pārupi, Ņina Melbārde, Kārlis Lapsdrīņš. Arī šodienā – manās kāpnēs Mārcis Kūlis – klarneti studējis Libekā, brauc pa pasauli – prēmējas. Kad atbrauc Vīlandes ielā, pieklauvē. Un tā.
Labu, labu vien!
Jūsu Kārlis Pamše
P.S. Sveicieni Ineses kundzei!
Atbrauks Dzidras kundze? – Sveicieni, — paldies vēl reiz par bildi!
————————-
[KP letterhead]
Rīgā, 15.X.1996.
Labdien, jaukā Erna!
Ļoti, ļoti saprotu vēlēšanos un nepieciešamību justies pažēlotam. Kāpēc tieši tagad šī sapņošana? Tāpēc, ka pirms pāris mēnešiem pieņēmu piedāvājumu filmēties – televīzijas seriālā. Vecis (manos gados) uzvedas dīvaini. (Pagātne neskaidra, nākotne scenāristam pildspalvā) Viena epizode ļoti skaidra: pēc dažām ekstravagancēm Kauliņkungs (es tas Kauliņkgs) skaidro savu izrīcību: „Es sajutos tik viens… man vajadzēja kādu… ne – tieši Jūs… lai Jūs mani pažēlojat.”
Vakar filmēja ekstravagances. Nelielu epizodi četras stundas. Es pieprasīju kāpināt manu nepieklājību, (lai vēlāk varētu kaisīt sev pelnus uz galvas – tai izskaidrošanās ainā).
Sestdien, tas ir rīt – slēptas greizsirdības ainas, pirmdien – ‘iecerētās – vides izpēte. Iecerētā – arī mani gadi kādreiz bijus kungu friziere ‘atdarina’ dāmu. Aktrise izcila bērnu lomu tēlotāja, filmā (tā pat kā es, lielā lomā pirmo reizi: Abi neesam pieraduši pie kameras, pie tam viņai pavasarī Viļņā izdarīja sirds operāciju. Viņas dēļ man kauns rādot, ka piekliboju. Tādēļ riju pretsāpju tabletes, tās savukārt ‘krīt’ uz gremošanas traktu. Ar miega zālēm draudzējos kopš sendienām. – Redziet – žēlojos… Ja jau tad gan – lai zaļo… Vasara pagāja Rīgas paspārnē – kopā ar kaķi. Pēc 43 gadiem – tā… Tikai vienu diennakti biju jūrmalā un vēl reiz pāris stundas paskatījos kā aizaudzis nezālēs mans dārzs – senkāpa. Tur kādreiz stiepu augšā rāpdamies pa krauju ar māla un melnzemes spaiņiem un ‘izregulēju’ mugurkaula skriemeļus… Zaļas lapas…
Ar sevi arvien kaut kā esmu pratis izskaidroties. Trakāk ar tuvi-tāliem. Egoisms? Zaļas lapas?
Dēls atkārtoti bezdarbnieks – viņa iemīlētā (otrā laulība) apgalvo ka vīram pietiekot ar viņas mīlestību. Neticu… Zaļās lapiņas…
Mazmeita (no dēla pirmās laulības) dzīvo pie manis. Pirmā kursa studente medicīna. Saprotamies mierīgā vienjumtībā.
Meita – docente universitātē – politoloģe-filozofe. Stažējusies Maskavā un Kembridžā. Daudz ārzemēs. (Patlaban gatavojoties kādai tur Vīnes konferencei). Redzu viņu vairāk televīzijas ekrānā nekā dzīvē. Zaļus…
Pats vainīgs; kad bērni gulēja es jau gāju uz darbu (teātris, radio, pedag. darbs konservatorijas teātra fakultātē u.t.t., u.t.t) kad pārnācu – viņi jau bija iemiguši. Izauga teorētiskā uzzinājumā par tēvu. Dēls – mūžīgais meklētājs – studējis trīs fakultātēs, nevienu nebeidzis. Meklē ‘zaļās lapas’.
Kā nosvinējāt savu lielo apaļo gadmiju? – Tagad reakcija? Man tuvojas kas līdzīgs – vienīgā izeja – nedomāt šajā virzienā un domāt par Kauliņkungu (lomu seriālā).
Gaidīšu Jūsu vēstuli! Gaidīšu arī žēlošanos. (Gluži garāmgājējam gan to nedara – kupejā – vilcienā – dažreiz – neprasot vai vilciens nebrauc uz elli!)
Piedodiet rokrakstu – ‘vēstuļoju’ guļus.
Neieredzu šo brīnumizgudrojumu ‘faksu’, — tāpēc, ka skaužu citu iespējas, — kaut vai: pārmest pāri kontinentiem manis izdarītās kļūdas.
Labu Jums!
Jūsu K. Pamše.
P.S. Neliecieties pie zemes! Izdomājiet magnetus, kas Jums pievieno vēlamo!
————————————
14.XII.
Erna!
Ja neuzrakstu tūlīt, tad nerakstās.
Im. Ziedonis raksta tā (apmēram) „Visbriesmīgākās būs šīs dienas trīs bez gulbjiem un bez sniega debesīs”.
Latvijā rudeņo (bez sniega un bez gulbjiem) gadu garumā – šobrīd arī dabā.
Zinu gan šīs sajūtas – par kurām runājat – vecuma sindroms. Es varbūt pat izdarīgākā situācijā; katru dienu avīzes, radio, televīzijā – bads, izmisums, noziegumi. Man nav laika pie tā piedomāt. Esmu uzņēmies visādus pienākumus. Brīžam par sevi kauns, — nevajaga taču vairs līst pie telekameras. (Atmiņas par Rīgu – 28. Seriāls. Pats neesmu nevienu redzējis, mans televizors nerāda 7. Kanālu). Ar š.g. beigām, šo kanālu vispār ‘strīpošot’. Pēdējai pārraidei filmējos Rozentāla dzīvoklī – viņa darbnīcā – pie oriģināliem. Pēc tam salonā dzīvsarunā ar Jāņa Rozentāla mazmeitu Ievu. (Viņa vienai manai izrādei zīmēja plakātu reklāmai). – Apģērbos smokingā (sen skapī ‘izolācijā’) un senās vecajās lakkurpēs!
Valsts televīzijā parīt pēdējie kadri pirmajām piecām sērijām. Nepatīk – nesaprotos ar režisori.
No trešās (privātas) televīzijas brauc pie manis mājās žurnālisti – ‘taisu’ no viņiem aktierus.
Ceturtdienas vakarā Mākslas darbinieku namā jāiepazīstina Rīgu ar Margarieti Biezaiti. Vakar iegāju ‘Īru krogā’, ielūgt tur strādājošos Austrālijas latviešu meitenes – Bernsonu jaunkundzes (Melburna).
11. dec. ‘jātaisa joki’ – kādreizējā mana aktrise – dziedātāja (Operete) atzīmēs savus 75 gadus, ar… estrādes koncertu.
Pagājušo nakt zvanīja no Vašingtonas Zane Tiervalde – lai es nokārtoju informāciju laikr. ‘Diena’ par korporāc. Daugaviete jubileju.
Visu nemaz nevar stāstīt, kā vēl ‘ākstos’ Un… reibst galva (bez alkohola) un ārsts saka: „No neregulāras ēšanas gremošanas traktā mikroflora ir noākstīta.”
Ar prātu zinu, ka rīkojos neprātīgi, taču tas palīdz neredzēt izmisumu ap mani un manī pašā.
Pirmdienas vakarā atbrauca radu (no sievas puses) zēns: — Apsveic – esmu tēvs. Saku: — nebiedē mani, — kad tikšos ar tavu dēlu, varēšu teikt: esmu sastapies šajā dzimtā ar 5 paaudzēm. Tas taču nozīmē, ka es ilgi dzīvojis. Ir skaisti, ir baisi.
Naktis (jau sen) guļu tikai ar miega zālēm. Vissmagāk tad ja sapņoju kaut ko skaistu (miega zālēs – kautkas no narkotikām) un apjēdzos – sapnis, bet īstenība pavisam cita.
Kaķis mani neklausa, — naktī modina tikai tādēļ, ka viņam garlaicīgi.
Mazmeita pirmā kursā (medīcina)
Dēls sāka dzīvot pie manis. Negaidot pēc ilgāka laika bezdarba perioda dabūja darbu. Sievu un [..[ meitu (otrā laulību bērnu) aizsūtīja uz Liepāju un pēkšņi viņš Rīgā un…
Izlasīju (manuskriptā) monogrāfiju par aktrisi-afēristi Annu Lāci (pazinu viņu) – grāmata ļoti nepatika; nav šifrēti viņas izrīcību iegansti. Otra grām. operdziedātājas Annas Ludmes dzīve interesanti. Jedzlāne[?] pag. nedēļu svinēja savus 90 gadus – teica skaistas atmiņu scēnas, rakstīja autogrāfus.
Arī Mildai Graufeldei daudz gadu – vēl ļoti aktīvi iet dzīvei pretī. Es ar Čaku saredzējos tikai pāris reizes, — Graufeldes kundze jauki atgādina saprotami un loģiski – leģendu – Čaku.
Jums jāiemīl Kanādas ziema un sava bagātā mūža apcere! Protams, nav nekas vieglāk, kā dot padomus, jo vārdi esot ļoti lēta manta. Ar Jums gan tā nav, ne vēstulēs ne Jūsu grāmatās, nav vārdu liekuma.
Bija pie manis Zvirgzdiņa (Madona) esmu aizsūtījis uz turieni visu, kas man te traucē – Dace iegriezās savākt komentārus par dažiem foto, par neskaidrību vēstulēs utt. Aplaimoju Daci – viņa strādā sevi nežēlojot un pati līmē ciet izdilumus zābakos, lai nesamērcētu kājas un smejas par savām likstām. Dzērām labu kafiju un sliktu liķieri (pēdējo man uzdāvināja izdevniecībā, lai es izlasu un uzrakstu atsauksmes par to šausmīgo grāmatu).
Vai Jums ir pie mājas dārzs? Un mājā kāds Minka? Un kā dzīvo Jūsējie? Draudzīgi skaužu par iespējām būt tādā koncertā kādā bijāt Jūs.
Es redzēju Opera Pazudušo dēlu. – Beidzot esam iznākuši no reālisma pelēcības. Pacēluši Blaumani visā cildenuma.
Labus Ziemassvētkus!
Arī pie mums – sniegs – jau otru dienu. Slidens – un sētnieki aizmirsuši smiltiņas.
Jaungadu gaidot paceliet un tukšojiet arī par mani; būšu divatā – ar kaķi.
Labu – 1997to!
Kārlis
Paldies par iztēli rosinošo miniatūru!
K.
——————————————
[same letterhead but with head of Anta Krūmiņa, and quote: „Atceros mūsu brīnišķīgo pārliecību, ka īstā māksla sāksies tikai ar mums, ka pirms tam viss bijis slikti un netalantīgi. Šo pašpārliecību es tagad redzu arī savos jaunajos kolēģos. Man tā liekas burvīga, jo tā ir jaunība.”]
Rīgā, Pūpolsvētdienā, 1997. [26.03.97]
Labdien!
Kauns! (man), piedodiet! (ja varat)
Lieldienās Augšāmceļšanos sajūtu! (vēstule Jūs aizsniegs krietni vēlāk, bet domās – jau tagad)
Veselību! Jau krietni sen zīmi normālas pašsajūtas ceru. Biju nolēmis spītēt. Jums taisnība: darbs atvieglo. Taču te ir fineses, — piespiedu pieprasījumi paverdzina un darbs pārvēršas sodā. Šobrīd gan par sevi to nedrīkstu teikt, jo slodzes esmu uzņēmies brīvprātīgi. Taču tikai divi periodi manā dzīvē bijuši tādi, kad pamostoties sev teicu: — Cik labi; jāiet uz darbu. Vienā no šiem izredzētības gadiem varēju arī sacīt: — Cik labi, ka pēc darbdienas (dažreiz arī darbnaktis; teātrī jauniestudējumus dažkārt gaismojām tieši naktīs), — Cik labi ka varu nākt mājās.
Šoziem pārvērtēju savu nespēku uzņemoties telesēriālā lomu, sākot to filmēt kad nākošās sērijas vēl bija libretista pildspalvā. Taupības nolūkos visu filmēja natūrā, — vairākas epizodes neapkurināmās telpās, mana loma pieprasīja veselu dienu ‘dzīvoties’ stipri atrisinātam. Nervu spriedze pasargāja no saslimšanas turpat pusotras nedēļas. Tagad – viss ko negribas; kad temperatūru ‘piespiežu’ normalizēties – sirds brīdina. Ar rītdienu vajadzēja būt sanatorijā – šodien zvanos (neizdevās) pagarināt ‘iesaukšanas’ datumu. Pie visa: ierodas televīzijas administratore: nolemts ka jābūt vēl vienai sērijai. Izlasu, — nobeigums tieši ar manu kadru, sentimentālu bet mīļu, — rūpes par kaķēna dzīvību.
Lomas grūtības – tēlam mani gadi un mana skleroze. Pēdējo libretists pasniedz teksta ‘putrošanā’ un režisore pieprasa ‘putru’ novērtēt decenti. Režisori pa laikam ir nežēlīgi (pats 50 gadus nostrādāju šajā ‘placdarmā’.
[Second page on same letterhead but with head of Baiba Indriksone and quote: „ja aktierim būtu izvēles iespēja, kas viņiem liegta, es gribētu būt gaišās sirds tēmas nesēja. Arī tēlos nespēju būt ļauna, jo ļaunumu negribu ielaist savā dvēselē. Ticu, ka dvēseles spēks un labestība ir visuvaroši.”]
Ir vēl citi manas spītēšanās sarežģījumi. Gatavojas iznākt mana grāmat. It kā monogrāfija par Operetes premjeru Edgaru Zveju. Kāpēc – it kā? Tāpēc, ka tas nav hronoloģisks viņa dzīves un darba izsekojums, bet drīzāk impresijas par tēmu: dzīves un sapņa karuselis. Izdevniecība jauna. Vēl labprāt eksperimentē ar datortehniku, izmantojot foto materiālus utt. Ceturtdien bija sarunāts kaut ko no šī procesa filmēt (Man nāktos runāt par radošā momenta un rutīna nesaderību). Vēl vajadzēja būt mana drauga komponista Ordelovska piemiņas sarīkojumā) bet 4. aprīlī Madonā Daces iniciatīvā atklāj divu novadnieku režisoru – Pūces (mans priekštecis Operetē, vācu laikā Operā strādāja kopā ar Blehu, filmas Kaugurieši un Mērnieku laiki) un Pamšes izstādi. Vakar Dace atkārtoti zvanīja. Ieteicis, lai tagad brauc kalēja dēls, es mēģināšu kad izstādi ‘taisīs ciet’. Vēl arvien gribas izlasīt nokavēto. Izgaisis senais nodoms pēc iespējas mazāk daiļliteratūras, jo dokumentālā ‘dīdīt dīda’. Taču ir vilinājumi gan plauktā, gan ‘Misiņos’.
Jums nav viegli? Taču jūsu balsij ir skaists piepildījuma atbalss. Ja tā arī nav skaļa, to ir un pastāvēs. Tas taču gandarījums?
Arī pie mums, pēc dažām siltām nedēļām (jau uzplauka sniegpulkstenīši) – cīruļputeņi, ielās apledojums.
Mētereoloģiski neesot ‘slikta’ laika. Droši vien, tikai vajaga vismaz vienu siltu mēteli un vienu ‘paltraku’ ar kuru var staigāt lietū.
Labu vien vēlot,
Jūsu Kārlis Pamše
————————–
[01.09.97]
Labdien, Erna!
Pie mums tik skaista vasara, ka es sāku saprast Austrālijas svelmes aprakstus. Arī Dzidras glezna nu labāk sasaucas ar Kalmītes ainavu (šoreiz nav rija) Bet kā Kanādā? Un kā Jums pašai? Vai rakstāt? Vai lasāt ko interesantu?
Es šovasar esmu atslēdzies no visām civilizācijas aktivitātēm vairāk kā jeb kad. Pat kontaktēšanā ar draugiem – paziņām. Telefons no Vecāķiem (kur mītu 44. vasaru) tikai ar kredītkartēm, avīžu kioska vairs nav, centrālais veikals likvidējies, pasts pārcelts uz dzīvāku vietu. Televizors nozagts. Radio kastīte gan ir, pie tam ar tīru skaņu. Visu laiku turu ieslēgtu staciju ‘Amadeus’, tā raida 24 stundas klasisko mūziku.
Šodien sakonfliktēju ar kaķi, — viņš man gribēja nākt līdz uz jūru un es baidoties no klejojoša suņa (tāds te arī ir), neļāvu Miķim nākt līdz. Un nu viņš nerādās. Jūs jau nesmiesities par mani, ja pateikšu ka tieši Miķis lielā mērā nosaka manu ikdienu; es nevaru nekur aizbraukt ilgāk par dienu jo… Miķis. Ja viņa nakts gaitās noticis kas sevišķs, viņš ielec caur logu un modina mani (kaut es sadzēries miega zāles) un stāsta un stāsta… Dažreiz rāda rētu aiz auss. Vēl citreiz neļauj man lasīt, liek ķepas uz grāmatas. Lūk, kā.
Piedodiet, ka es te maļu niekus, bet šie nieku maļas pa manu dzīvi.
Šodien nejauši atradās mazas lapiņas ar izrakstiem no Jūsu-Sarmas vēstulēm. (no tām dienām kad te Vecāķos kārtoju likteņstāstu: Un mūžīgs ceļš tālāk…) Un tik ļoti nu gribējās ar Jums parunāties, ka roka pati ķēra papīru un rakstāmo.
Pavasarī – aprīlī televīzija atkārtoti raidīja Vēstules. Māra bija redzējusi, piezvanīja man: — Zini, mēs esam gluži respektējami…
Nu atrakstiet man, lūdzu, kādu rindiņu! Ja?
Labu Jums!
Kārlis Pamše
Jūlijā sastapos ar Vairu un Edgaru Mūrniekiem un Ojāru Bernsonu – no Austrālijas – Melburnas.
2005. Inese visiting Kārlis Pamše in Rīga.

.
.
2011. Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris ar Ordeņa domes 2011. gada 16. marta lēmumu.
Ordenis pasniegts 2011. gada 4. maijā Rīgas pilī.
[Foto: Latvijas presidents Valdis Zatlers]
III šķira
——————–
.
.
.
Kārlis Pamše 31.03.1917 – 09.09.2015
literatura.lv
Kārlis Pamše (1917–2015) – režisors un rakstnieks.
Dzimis muižas kučiera ģimenē. Mācījies Dzelzavas pamatskolā, Jaungulbenes lauksaimniecības skolā, Zeltmata dramatiskajos kursos (1937-38), Latvijas aktieru arodbiedrības teātra skolā. Beidzis Drāmas teātra studiju (1947), Latvijas Valsts Konservatorijas Teātra fakultātes Režijas nodaļu (1953). Bijis drāmas teātra aktieris (no 1944), režisors (1953-65); Operetes teātra režisors (no 1966), galvenais režisors (1978-89). Mācīdamies Jaungulbenes lauksaimniecības skolā, Pamše rakstījis un publicējis dzejoļus periodikā ar pseidonīmu Māris Klajs. Vēlāk sacerējis arī lugas, dramatizējis darbus teātrim, sarakstījis libretus operetēm, publicējis periodikā apceres un esejas par Jēkabu Duburu, Pēteri Pētersonu, Jāni Simsonu, par savu darbu Operetes teātrī un citiem fenomeniem latviešu skatuves mākslā. Pamšes izteiksmes veidu raksturo tēlainība, emocionalitāte, asprātība.




