Madonas ģimnāzija (Ķikure/Kikure)

[This contribution from ex-students of Madona High School was requested by the publication — Excerpts from the published version follow this text]

Nosūtīts Jānim Briedim, Toronto
Madonas atceres sējumam
(labots noraksts no garāka raksta, kam 2 kopijas)

Madonas vidusskolas laiks.

Šie vārdi atmiņā uzbur garo balto Krūmiņ māju, ar daudzajiem logiem: koka spraislīšu kājslauķis pie durvīm, sniega un dubļu notīrīšanai no apaviem, tad patumšs gaitenis un platas kāpnes uz otro stāvu, tur izmīdītas grīdas, dažreiz eļļotas, logi, durvis uz visām pusēm, steiga, kustība, dzīve; un vienmēr—it kā pavasars! Jā, rudenis jau arī bija līdzīgs pavasarim ar sauli un ziediem. Nezin kur palikušas garās ziemas dienas? Ne aukstuma, ne vēju. Tikai kāds brīdis uz slidotavas pļavā, tad tāds tumšāks puteņa vakars brienot mājās no ilgākas klavieru spēlēšanas skolā. Zināms arī—ilga, gara braukšana pāris reizes mēnesī uz mājām un atpakaļ uz skolu, labākā ziemas ceļā ar zirgu, citādi ar vilcienu. Pirmos gados (pēc kara) ar ilgām gaidīšanām, “lopu” vagonos, kaujoties ar miegu un bailēm aizgulēties un aizbraukt garām… Bet arī tas pirmais grūtais laiks ir sarāvies īss. Atmiņā ir saulainas dienas un mīlestība. Mēs mīlējām savu skolu un skolotājus, nesām tiem puķes, apciemojām tos mājās (Plasi, Moore jaunkundzi) un mēģinājām notvert kādu vārdu no tiem, parunāties it visur, kur satiekot tos ārpus stundām. Jā, manās atmiņās visspilgtākais ir šī tuvība, cienība, mīlestība. Nu—visi varbūt neietilpa šai siltā lokā, no Dobuļa bija bailes vēl līdz pēdējiem gadiem. Dievināts bija Jānis Āboliņš, mīlēts—Jānis Plase. Arī citi—Pēteris Āboliņš, Moor jaunkundze, Vincman jaunkundze…


Protams—nebija vieglas dienas vien—vai nu—izsauks! Klases darbs algebrā! Izdos domrakstus!… Un pēdējā gadā eksāmeni, tie nebija pa jokam. Sēdējām ar Alīsi uz laipas pār upīti, ar kājām iemērktām aukstajā ūdenī, lai neaizmigtu, lai varētu izskatīt visas biļetes… Patiesi miegs bija toreiz daudz pārvarīgāks kā tagad (nosēd diennakti lidmašīnā, iztriecas ar draugiem, vēl aiziet uz teātri un—neiemieg…) Toreiz, līdz 16. biļetei algebrā tikām (A, B, C—trīs gadu kurss…) pārējās palika neatkārtotas, labi ka laimējās izvilkt 13. biļeti…

Intīmākas atmiņas no paša pirmā gada, man ir agrāk uzrakstītas uz manu bērnu vēlēšanos, pievienoju tās te, ja kādam laiks garākai lasīšanai.

Mana pirmā skola bija Madonas vidusskola, toreiz saukta Biržu ģimnāzija (vārds kļuva pārkristīts, kā man šķiet, manā pirmajā skolas gadā). Pirms tam biju mācījusies mājās pie tēva, pie mājskolotāja, kas vienu gadu mums bija mājās un pie Grīvnieku Malta ģimenes locekļiem—kādu īsu laiku dabas zinības pie paša profesora Maltas, ilgāku laiku pie viņa kundzes Agneses, bet visilgāk pie viņa māsas Veronikas Malta. Brīvnieki bija mums tuvi kaimiņi otrpus Aiviekstei, labi draugi ģimenei un liekas arī tālu radu. Kara un pēckara laikā, Maltas ģimene bieži bija Grīvniekos visi, jo Rīgā bija pārtikas trūkums.

Madonas vidusskolā liku eksāmenus un pirmo sagatavošanās klasi, mani uzņēma otrā sagatavošanās klasē. Dažos priekšmetos biju labāk sagatavota, piemēram vācu un krievu valodās, jo šais valodās man jau dažreiz bija bijušas mācības grāmatas, atkarībā no pašreizējās valdības, vēsturē un matemātikās bija trūkumi manās zināšanās, jo mana iepriekšējā mācīšanās bija ritējusi ļoti nevienādi un bez kādas programmas. No matemātikas uzdevuma, kas man bija eksāmenā jāatrisina, sapratu maz, un eksaminētājs Bumbēra kungs man skaidroja un palīdzēja—un domāja, ka es varēšu sekot otrās sagatavošanās klases kursam, lai gan man pašai par to nebija drošs prāts. Bet visi bērni, kas tur toreiz lika eksāmenus, bija ar ļoti neizlīdzinātām zināšanām, un nevienāda vecuma, kara laiku izjaukto mācīšanās apstākļu dēļ. Tāpat nevienādi bija mūsu apģērbi. Mēs nācām uz skolu basām kājām siltajās rudens dienās.

Bumbēra kungs par matemātikas skolotāju Madonas vidusskolā nepalika un man pirmajās dienās bija ļoti žēl, jo viņā bija radusies pirmā draudzīgā palīdzība, kas man svešumu un skolas dzīvi nepazinušai, bija ļoti nozīmīga.

No pirmās dienas un vēlāk līdz pēdējam skolas gadam, kad man nācās sēdēt ar citu meiteni, es sēdēju kopā ar Garanc Alīsi, un vienmēr pirmajā solā. Mēs bijām klasē visjaunākās, man nepilni 12, viņa pusgadu jaunāka. Mēs abas bijām bērnišķīgi uzticīgas un labas skolnieces. Man gāja labi visos priekšmetos—izņemot vēsturi. Varbūt tādēļ, ka mums ilgi nebija vēstures grāmatu, bija “jāved piezīmes” visu stundas laiku, tas ir—“kad skolotājs stāstīja uz priekšu”. Sākumā man tas nebija izskaidrots, nepratu atzīmēt “galveno” un pirms es biju atjēgusies—dabūju vēsturē 2, zemāko atzīmi, vēstures skolotājs bija jauns un straujš, liekas tādus mazus muļķus, neko necieta, viņš man iedvesa īstas bailes un lai gan vēlāk es atzīmi “izlaboju”, īsti draugos ar vēsturi es vairs nekad nebiju. No vēstures un vēstures skolotājiem—man bija bailes.

Tāpat kādu laiku, gandrīz visu laiku, tas bija ar skolas direktoru Jāni Dobuli, viņš mums pasniedza matemātiku kādu laiku. Bet nepatikšanas ar Dobuli man iznāca ne matemātikas dēļ. Liekas, biju jau vidusskolas pirmajā klasē, vai arī sagatavošanās klasē pavasarī, gada beigās. No rītiem, pirms stundu sākšanās, es drīkstēju vingrināties uz labajām klavierēm skolotāju istabā. Kā es biju dabūjusi atļauju to darīt, neatceros, bet piešķirta tā man bija un es spēlēju neviena netraucēta, jo skolotāji nāca vēlu. Tai rītā es maz biju dabūjusi vingrināties, jo direktors Dobulis ienāca skolotāju istabā agri (varbūt kādās speciālās darīšanās, varbūt pat viņš bija jau sliktā omā, kā tas ar viņu notika). Es zināju ka man jāpieceļas un jāsaka—“labrīt”. To jau es dažreiz tā biju tur darījusi, tas tā bija pareizi un nekādas sevišķas grūtības neprasīja. Bet tai rītā es ļoti nopietni spēlēju kādu Šopēna noktirni. Un manā galvā (kas jau laikam bija sākusi uztvert jēdzienus par sevišķām vērtībām…) momentā bija doma—kas ir lielāks, Šopēns vai direktors? Vai es drīkstu apvainot Šopēnu, pēkšņi pārtraucot tā mūziku lai sveicinātu direktoru, pieceļoties teiktu mazu muļķīgu—labrīt… Kamēr es tiktāl izgudroju un necēlos, jo kaut kā bija smagi to darīt, direktors jau bija pagājis man garām un krāmējās pie galda ar saviem papīriem. Es spēlēju tālāk. Arī direktors laikam nepārtrauca Šopēnu… Kad es biju beigusi, viņš pienāca pie manis un labvēlīgi, bet stingri un pamācīgi teica—es esot prātīga meitene, laba skolniece, un man esot jāzina, ka skolotājs ir jāsveicina, jāpieceļas un jāsaka—“labrīt”. Tā bija grūtāk panesāma pamācība ko jebkad esmu saņēmusi. Es baidījos un kaunējos pēc tam un man bija grūtāk mācīties matemātiku pie viņa. Viņš droši vien sen to bija aizmirsis, bet mana sirdsapziņa nebija tīra viņa priekšā. Viņa pavārds bija—Kozis. Varbūt tādēļ, ka viņam bija tāda maza āža bārzdiņa. “Kozis! Kozis nāk. Kozis nāk!” dažreiz skanēja pa visu skolu. Tā, lai arī viņš to dzird, tikai lai nezina kurš to kliedzis. Varbūt viņš arī bija tāds kozis, es domāju, un mana sirdsapziņa bija tīra—Šopēna priekšā. Savu uzvešanos tai rītā es īsti nekad nenožēloju, tikai vēlējos, lai tas tā nebūtu iznācis. Es kādreiz domāju arī—kā es būtu vēlāk jutusies, ja es būtu tad izlēmusi dot priekšroku direktoram, piecēlusies un teikusi labrīt, pārtraukusi nopietni burtotās, spēlētās Šopēna taktis, it kā viņas nekā nebūtu… Varbūt es būtu kaunējusies no Šopēna un nebūtu bez rūpēm iemīlējusi viņa mūziku.

Liekas otrā gadā pēc notikuma ar Kozi, kad es biju otrā vidusskolas klasē, skolotāji bija nolēmuši, ka divi “lielie klavieru spēlētāji”—Krūmiņu Arturs un es, varētu sagatavot kaut ko četrrocīgu uz klavierēm skolēnu vakaram. Varbūt tā bija tieši Dobuļa ideja. Viņš bija praktisks. Mums tanī laikā nebija skolā klavieru skolotāja. Priekšnesums mums bija jāsagatavo pašiem. Arturs bija dabūjis notis Moskovska spāņu dejām un Bēthovena simfonijām, mums bija jāspēlē, jāvingrinās četrrocīgi. Vai skolotāji nezināja, kas tādās reizēs notiek, jeb viņi ar to bija rēķinājušies, ka divi labie skolas klaviernieki un labi, uzticami skolēni savās klasēs, drīkstētu atļauties tādu luksu… Protams mēs bijām samīlējušies pirms bijām iemācījušies spāņu dejas un simfonijas. Bet mēs sagatavojām “numuru” skolēnu vakaram un nospēlējām. Mēs gatavojāmies nopietni, spēlējām skolas zālē, kad zem tās, apakšstāvā internātā mācību stundas bija beigušās, tas bija—pēc astoņiem, varbūt pat pēc deviņiem vakarā. Ziemā tad bija melna nakts. Dažreiz mēs spēlējām tik ilgi, ka direktors nāca augšā no sava dzīvokļa un laipnīgi teica, ka būtu jābeidz—pulkstenis tuvojās vienpadsmitiem, man vēl puskilometrs bija jābrien pa kupenām uz mājām… Varbūt viņš nāca arī apskatīties, ko mēs darām, kad mēs apklusām spēlēt un apspriedām mūziku teorētiski. Neko vairāk uzņemties mums nebija pa spēkam. Man nebija vēl piecpadsmit, Arturam cik, sešpadsmit? Mūsu romance ilga vēl vairāk gadus. Nākošā gadā Arturs aizgāja uz Rīgu studēt, es biju trešā klasē. Vai katru nedēļu man uz skolu nāca bieza vēstule. Pēc rokraksta visi skolotāji zināja, kas man to raksta. Ar zīmīgu smaidu man vēstuli pirms stundas sākšanas parādīja un pasniedza to man klasi atstājot. Jānis Āboliņš, kas bija mūsu klases audzinātājs tad, izdalīja vēstules pirms stundas sākšanās zinot, ka viņa stundu ar vēstuļu lasīšanu neviens netraucēs. Tās bija dievišķas stundas, kad neatplēstā Artura vēstule gulēja burtnīcas lapās. Vēlāk, vasarā, atceros, ka mēs ar Alīsi gājām uz Jaunkalsnavu pēc pasta, Alīse tad vairākās vasarās pavadīja pāris nedēļas pie manis, kaut kāda noslēpuma prieka dēļ vien, es Artura vēstuli noslēpu. Tad vairāk kā pēc stundas, mājās pārnākot aizbēgu, noslēpos, iegūlos augsti saziedējušajā sarkanā āboliņa laukā, lasīju vēstuli un klausījos, kā Alīse saukāja un klaigāja pa visu māju. Tādos brīžos viņa bija neatlaidīga, bet āboliņa laukā, vai rudzos—neviens nevar atrast!

No pirmās dienas skolā līdz pēdējam gadam, es sēdēju kopā ar Alīsi, pirmā solā. Reiz tad pamēģināju sēdēt aizmugurē “Kamčatkā”—bet tur bija tik dzīva sānus nodarbība ar vēstulīšu rakstīšanu un zīmīšu sūtīšanu, ka man drīz vien atzīmes sāka slīdēt uz leju un vispār labā sajūta klasē sāka zust. Es atgriezos pirmā solā. Bet Alīse tagad sēdēja otrā rindā ar citu meiteni un Olga Vestfāle sēdēja viena, pirmā solā ar viņu labprāt neviena meitene nevēlējās sēdēt. Viņas kreisā roka no dzimšanas (?) bija bez delnas tikai līdz elkonim, viņa bija vecāka par visām citām, liekas jau pāri divdesmitam gadam. Man nebija nekas pretī, sēdēt ar Olgu. Mūsu draudzība ar Alīsi bija laba un vienkārša, kas nejuktu, ja es sēdētu ar Olgu, tā es sēdēju ar viņu un Alīse sēdēja pāri “ieliņai”, man otrā pusē. Olga bija kautrīga, mīļa meitene, jutās varbūt atstumta, jo bieži sarka, mācības viņai viegli nelīda galvā, viņa strādāja cītīgi. Lai arī man bija daudz domu un darīšanu starpbrīžos prom no viņas, mēs salīdzinājām uzdevumus, devām norakstīt vienotrai no savām piezīmēm. Mēs sadzīvojām labi. Vienu reizi, viņa mani pierunāja un es mūs abas iedrošināju—bēgt no vienas stundas. Neatceros, kas tā par stundu bija, varbūt jau vēstures stunda. Bijām dabūjušas zināt—ka “mūs izsauks”, un mēs “nebijām sagatavojušās” uz to. Olga teica—bēgsim! Man tas likās neiespējami, bet kad uzzināju, ka citas meitenes to dara bieži, man uznāca vēlēšanās to izmēģināt un pēkšņi arī—lielas bailes no stundas! Starpbrīdī mēs laidām prom pa ielu, pāri sliedēm—un priedēm. Tur, iepretī Madonas dzelzceļa stacijai bija plašs neapdzīvots laukums, ar retām priedēm, tālāk arī deju laukums, pa vidu kāds mazlietots lauku ceļš. Tur zem priedes, mēs tupējām un tā vietā, lai baudītu stundu brīvības pavasarī, drebējām bailēs, sevišķi jau Olga, un tad—es arī; bailes, ka mūs meklēs, ka kāds ies garām un mūs nodos, ka skolotājs sūtīs pēc mums u.t.t. Mēs slēpāmies nedrīkstot augstāk pacelt galvas, baidījāmies ieraudzīt kādu cilvēku pat pa lielu gabalu. Pulksteņa mums nebija un bija traka lieta atgriezties skolā par agru, un tik pat traka, vēl trakāka—par vēlu. Protams mūsu bailes bija tikai piedzīvojumu trūkums, mēs bijām godīgie gļēvuļi, ne uzņēmīgie palaidņi… Beidzot mums izdevās atgriezties skolā pareizā laikā un sarkanām sejām no kauna un bailēm, mēs varējām sēdēt visu nākošo stundu gaidot—kad mūs pratinās. Nekas tāds nenotika, neviens mūsu bēgšanu nebija ievērojis ne mūs meklējis, pat ne ierakstījis mūsu iztrūkšanu klases žurnālā. Tomēr, zem priedes sēdot, mēs abas bijām nozvērējušas—nekad, nekad, nekad no stundas nebēgt, lai nāk kas nākdams, palikt uz vietas. Par labu vai ļaunu, tāda apņemšanās arvien pēc iespējas ir pielietota manās tālākās gaitās.

Ar Alīsi mēs bijām “nešķiramas draudzenes”. Mēs abas bijām visjaunākās klasē, visbērnišķīgākās, sākumā ne gluži tā—vēlāk…
Alīse bija mazliet garāka kā es, ļoti blonda. Sākumā viņai bija īsi apgriezti mati (laikam pēc kādas slimības, tīfa—) vēlāk viņai bija ne vēl ļoti garas, bet ļoti resnas divas bizes. Viņas mati bija ļoti taisni un gludi, tikai viena matu šķipsna vienmēr krita viņai pār kreiso aci un viņa vienmēr to aizpūta ar elpu prom (tādu es to atceros arī sēdot pie mūsu mazā galda un rakstot Ķikuros). Viņai bija miglaini zilas acis, ar savādu īpatnēji aizplīvurotu skatu, augsta piere, mazliet kaulains taisns deguns, vēlāk viņa izveidojās par īpatnēju skaistuli. Viņa bija tad pirmā gadā vēl pavisam bērns (liekas tāpat kā es) —salīdzinot ar klases ievērojamākām meitenēm—Keier Elzu un Jostiņ Austru. Mēs ar Alīsi bijām līdzīgas kaut kā arī apģērbā un mājām—no kuras katra nācām—viņai bija pamāte, man tēvs bija nošauts no lieliniekiem, mēs mācījāmies cītīgi un uzvedāmies godīgi. Tomēr mēs piedalījāmies, (sevišķi jau Alīse, jo viņa kā pilsētniece sākumā bija drošāka kā es), visos klases dumpjos. Bija daudzi skolotāji kurus lielākās meitenes visādi āzēja, mums bieži bija jātur līdz, citādi mūs pēc stundas izsmēja un bāra. Pavisam nelabi gāja vācu valodas skolotājai Bebris jaunkundzei. Jeb viņas vārds bija Beberis? Viņa bija—ne tik jauna, pasmaga, paapaļi nomodelēta, plakanu seju, vecmeita—meiteņu uztverē. Viņai esot—divdesmit seši gadi! Šie viņas divdesmit seši gadi, man rādījās, skanēja ausīs—kā vislielākais grēks. Kad viņa stāvēja klases priekšā, es to gandrīz neuzdrošinājos īsti uzlūkot. Teica arī—ka viņas kājām esot seši pirksti. Kāda mums tur būtu daļa? Svārkus sievietes toreiz nēsāja garus, un kājas viņai vienmēr bija apautas. Bet—Beberis jaunkundze nebija ieredzēta. Viņa arī pie mums bija ļoti īsu laiku. Kādreiz pirms viņas stundas (jeb tas bija pirms dziedāšanas skolotāja Muižnieka kunga stundas?) meitenes pieputināja klasi tik pilnu ar krīta putekļiem, ka gaisam gandrīz nevarēja cauri redzēt. Mūs bāra, tiesāja, bet neviens atsevišķi nebija notverams kā vainīgais. Pēc tam dežurantam (vai tāds līdz tam vispār mums kāds bija?) tāfeles slaukāmā lupata bija vienmēr pirms stundas jāizmazgā, jātur mitra. Vēlāk par Beberis jaunkundzi dzirdēja—ka tā apprecējusies—garas pārrunas un brīnumi, kā tas varēja notikt—ar visiem 26 gadiem, sešiem kāju pirkstiem un visu citu kas mums šķita pie viņas tik nelietojams.

Mūsu klases audzinātāja tad (manā pirmā gadā skolā, otrā sagatavošanas klasē) bija Berta Polfandera kundze (vēlāk—Dzintara kundze). Viņa mācīja mums dabas zinības. Viņas vīrs, Felikss Polfanders-Dzintars—fiziku. Polfandera kundze arī krita lielo meiteņu nežēlastībā, viņas runāšana kļuva izmēdīta. Varbūt tieši tādēļ, ka mums, mazajām, tas ir—man un Alīsei, viņa ļoti patika. Viņa atspiedās, vai atsēdās uz mūsu (pirmā) sola gala un mīļi smaidīdama stāstīja, kā viņa braukusi, dzīvojusi zemēs, kur aug apelsīni, un kā tie krīt zeltaini no koka zemē, tāpat kā mums āboli. Tas mums šķita—brīnišķīgi. Un kad mēs izaugšot lielas, mēs arī varēšot ceļot, redzēt citas zemes. Polfandera kundzei bija ļoti lieli un skaisti mati, sapīti bizēs un savīti pakausī lielā mezglā. Viņa mums stāstīja arī kā mati kopjami, daudz sukājami. Vispār—viņa runāja ar mums kā ar bērniem. Lielajām meitenēm tas nepatika, viņas tikko cieta arī mūs—kauns sēdēt vienā klasē, ar tādiem knauķiem. Jostiņ Austra bija slaida smalka gaišmate, iegarenu seju, gaiši zilām acīm, ātra un spridzīga, ģērbās izmeklēti, pirkstā nesa dimanta gredzentiņu. Vēlāk, uz pavasara pusi, lai izrādītos un turētos kaut cik līdz—tantei nezinot paņēmu viņas gredzenu (ar sarkanu akmentiņu) un skolā pāris dienas izgreznojos. Šī gredzena dēļ man iznāca mājās ļoti lielas nepatikšanas… Keier Elza, Austras sola biedrene, tāpat bija slaida auguma, bet tumšmate,—olīvu krāsas seju, brūnām acīm un ļoti skaistām, tumšām mirdzošām, garām bizēm. (Kad mēs viņai prasījām padoma—kā tik skaistus matus izaudzēt—viņas atbilde bija izsmejoša—“smērē no ārpuses ar sīpolu, no iekšpuses ar vistu mēsliem…”) Viņa brauca mājās uz to pašu dzelzceļa staciju kur es. Mēs tur pāris reizes satikāmies, un tad viņa bija arī draudzīga. Bet viņa bija jau—ko tagad apzīmē ar teenager, prata un varēja labi apģērbties, uzvesties, kā dāma. Man vēl ilgi bija jānēsā manas vienkāršās īsās kleitiņas, labākā bija gan brūna samta, ar baltu krādziņu bet ko tas līdzēja—man bija jānēsā sapogājamie zābaciņi, un es tik ļoti vēlējos lēzenas kurpītes… Bet mēs bijām labs pāris ar Alīsi. Abas bārenes.

Visus piecus gadus mums latviešu valodas skolotājs bija—Jānis Āboliņš, Zelta Āboliņš… Tikai pirmās trīs nedēļas (man tāds laika sprīdis palicis prātā, nezinu cik īsti pareizi) bija latviešu valodas pasniedzējs—Kārlis Baltpurviņš; pats rakstnieks tūlīt mūs gribēja audzināt par rakstniecēm. Viņš bija neliela auguma, iesirmu bārzdu ar brillēm un ļoti smaidīgām acīm, rokas berzēdams vienmēr jautri pretī nākošs. Nezinu cik un kādus domrakstus es pie viņa uzrakstīju—nevarēja būt daudz, un viņš mani jau sāka saukt par rakstnieci, sāka lielīt klases priekšā, un tas man ne pavisam nepatika. Tik naivai uzlielīšanai es biju jau par gudru, es domāju, ja es patiesi būtu ko labu uzrakstījusi, tad tā būtu nopietnāka darba lieta, ne tā smīnot cilājam klases priekšā. Es noslēdzos un paturēju to pie sevis visus skolas gadus, ka es rakstīju—jau no pirmā skolas gada skolas žurnālam. Varbūt Baltpurviņš būtu bijis ātrāks rakstnieka audzinātājs, varbūt tas bija gluži teicami, ka viņš klasē mums lika apsvērt vārdu nozīmi, vārdu dažādību, viņš reiz jautāja—kas zinātu vēl citu vārdu likt vārda “nedrošs” vietā? Man tūlīt radās trīs vārdi—kautrīgs, atturīgs, bikls. Baltpurviņam sevišķi patika vārds bikls, tas esot maz dzirdēts, labi esot tādus meklēt un lietot. Tas labs padoms. Bet Baltpurviņš man nepatika tādēļ ka—it kā viss būtu tik viegli!… Jānis Āboliņš mūs saņēma stingri—mēs mācījāmies izteikties skaidri, īsi, delikāti, bet ar stingru formu stāstījumā. “Nerakstiet man nekādas literāras putriņas” viņš teica… Tas palika prātā, un viņš daudz arī savos izteicienos neatkārtojās. Viņš bija ļoti labs skolotājs, cik man zināms, kāda Cimzes Skolotāju semināra audzēkņa audzēknis. Mēs viņu cienījām un mīlējām no pirmā gada līdz pēdējam. Viņš mums runāja par stilu, mācīja literārās formas. Viņa stāstījums par odu (jau manā pirmā gadā), mani tik ļoti iespaidoja, ka es tūlīt uzrakstīju Odu—“Pērkona lietus”. Uzrakstīju to ar zīmuli uz burtnīcas lapas un bez kādas labošanas iesūtīju skolēnu literārajam žurnālam—kur tas tika “iespiests”. Āboliņš to lasīja mums klasē, kā darbu, kur skolēns izpratis ko skolotājs viņam mācījis. Droši vien, jau no tā laika viņš zināja ka es šad tad iesūtīju rakstus žurnālam, kaut gan es vienmēr mainīju parakstu un arī rokrakstu cik varēju. Negribēju ka kāds cits to zinātu, manai godkārībai pietika ar to, ka Āboliņš to zināja, mūsu literatūras stundu autoritāte. Viņš reti mums lika augstāko atzīmi—5. Es pirmo reizi to dabūju domrakstā, (jau otrā vai trešā klasē) kur bija jāraksturo trīs dēli latviešu tautas pasakās. Āboliņš domrakstus pēc izlabošanas arvien parakstīja—un man šoreiz bija turklāt piezīme, (ko es izmācījos no galvas aiz lielas labsajūtas): “Lieku augstāko atzīmi ar piezīmi, ka to pelna ne tik daudz saturs, kā stils.”

Protams, es nezināju, kā es šo stilu esmu domrakstā dabūjusi iekšā. Nākošā domrakstā es dabūju trijnieku (vienīgo arī no viņa) tādēļ laikam, ka es ar lielu gudrošanu biju staigājusi savā valodā kā uz koka kājām, meklējot—stilu. Pēc tam es pārāku domāšanu stila dēļ liku pie malas un—ļāvos savai izjūtai. Domrakstā “Ziemas miers un vasaras steiga” es atkal dabūju piecnieku un arī paļāvību sev.

Vēl pašā sākumā pie Jāņa Āboliņa, mums bija jāraksta katram sava biogrāfija. Tanī es apzināti biju lietišķa un tēva nāvi, tā nošaušanu no lieliniekiem, pieminējusi bez patosa. Atceros ka es par to domāju—nepielikt šai vietā liekus vārdus! Jānis Āboliņš to lasīja klasē, viņa piezīmi par darbu—es neatceros. Tikai Jostiņ Austra mani vēlāk izsmēja—ja viņai būtu lielinieki nošāvuši tēvu, viņa gan zinātu kā tos izlamāt, lai būtu ko dzirdēt. Šoreiz lielākās un gudrākās meitenes vārdi mani neiespaidoja, neatbildēju tai neko—lepni domāju, ka es zinu labāk…

Skolas žurnālam es pa retam iesūtīju arī kādu dzejoli. Vispār es ārpus skolas uzdevumiem (domrakstiem), nerakstīju daudz. Man bija daudz citu nodarbību—mūzika, zīmēšana, sporti un visādas iešanas un nākšanas, dziedāšana, dancošana skolēnu vakaros u.t.t. Arī vēlāk, kad iestājos Mākslas Akadēmijā, ar rakstīšanu neko nenodarbojos, tikai cītīgi vedu dienas grāmatu, tikai izteikšanās prieka dēļ, lai vārdos spēju notvert un paturēt sev, dzīves notikumus, dzīvi pašu. Kad mēs bēgļu laikā atstājām Latviju, es apraku zemē 18 biezas “klades”, pierakstītas 20 gados. Tur palika visi notikumi, spriedumi un dienas! Būtu labs materiāls tagad…

Zīmēšanas skolotājs mums pirmajā gadā bija Kārlis Celmiņš. Pazīstams gleznotājs. Garš, ar sprogainiem matiem un pīpi. Lai kāds es knauķis tad vēl biju, man tas glaimoja, ka viņš pelēkā uzvalkā, viss pēc tabakas smaržodams sēdās mūsu solā un nopietni apsvēra un laboja manus zīmējumus. Es ieguvu viņa ievērību. Bet tam nebija lemts turpināties—mēs sanīdāmies. Viņš lika mums illustrēt dzejoli—“Cūka zem ozola”. Es uzzīmēju krietnu cūku ģimeni zem ozola, un biju arī visu labi izkrāsojusi, tikai sivēni bija atstāti balti, jo tādi man sivēni likās esam dabīgi un īsti. Celmiņam zīmējums ļoti patika, tikai sivēnus gribēja mazliet rozīgus, un sāka parādot, tos pats mazliet iekrāsot ar rozā krāsu. Tas man tik ļoti nepatika, ka vēlāk sabojāju visu zīmējumu, iekrāsojot sivēnus ar tādu nepatiku, ka tie man šķita pavisam pretīgi un zīmējumu es mājās saplēsu un aizmetu. Celmiņa kungs kā skolotājs manās acīs bija daudz zaudējis. Es domāju, ka viss nepareizais ar zīmējumu, sākās viņa iemaisīšanās dēļ. Bet viņš zīmējumu nebija aizmirsis. Vairāk reizes viņš pēc tā apprasījās un pavasarī stingri pieteica man to atnest, lai varētu izlikt skolēnu izstādē. Kad es to nevarēju, viņš bija pārskaities un draudēja man likt sliktu gada atzīmi zīmēšanā. Bet lai cik nikns viņš bija, es zīmējumu viņam protams vairs nevarēju sagādāt, un nedrīkstēju arī teikt—kādēļ. Man bija jātaisa jauns zīmējums, un lai kāds tas iznāca, Celmiņš žēlojās pēc tā ar rozīgajiem sivēniem.

Vēlāk, vidusskolā, mums bija zīmēšanas skolotājs Jānis Plase, arī pats mākslinieks. Mazs, savāds, neglīts vīrelis, bez pedagoga izglītības, bet ar ārkārtīgu jūsmu par mākslu. Viņš mūs aizrāva, mēs viņu dievinājām, strādājām daudz un ar lielu patiku. Tomēr—ne visi, bija daži vairāki klasē, kas neko nevarēja dabūt uz papīra, vai nepūlējās, sēdēja un slepus mācījās citus priekšmetus. Plase tos dažreiz izmēdīja, runājot malienes izloksnē: “Mun nav papīra… navaru uzzīmāt…” Plase nodibināja pēcpusdienas zīmētāju grupu un trīs no tās, mēs vēlāk aizgājām uz Akadēmiju, izturot lielu konkursu tai gadā, no pāri par simts eksāmenu licējiem uzņēma tikai divdesmit. Starp tiem bijām ari mēs—Andrejs Punka, Grāvītis un es. Tur mēs drebēdami gājām uz melno tāfeli—kur bija izlikti uzņemto vārdi un tad—jutāmies daudz lielāki mākslinieki, kā jebkad vairs vēlāk Akadēmijas gaitās un varbūt arī tās beidzot un diplomu saņemot…

Foto: Biržu vidusskolas Mākslas grupa, skolotāja un maksl. Plases vadībā. J. Kažmers, A. Bergs, Eniņš, Runka, Grāvītis, Bērziņa, Garance, Zutis, u.c.

Jānis Mūrnieks, sīks, neliels, bārzdains vīrelis bija dziedāšanas skolotājs. Viņš bija jau no paša pirmā mana gada un laikam diezgan ilgus gadus, neatceros kāds cits bija manā pēdējā gadā. Mūrnieks laikam bija ļoti labs dziedāšanas skolotājs un izcils kora vadonis. Rīgā, skolu koru sacensībā, mūsu skolas koris ieguva otro vietu. Arī es tur dziedāju—laikam, biju tad pirmā vidusskolas klasē. Sākumā dziedāju soprānu, tad pēc ļoti stipras saaukstēšanās lieldienu brīvlaikā, altu. Atceros, kā Mūrnieks nožēlojās pēc manas zaudētās balss.

Atceroties mūsu klasi, otro sagatavošanās klasi, manā pirmā skolas gadā, skolotāju āzēšanā mēs varbūt bijām visā skolā pirmā vietā. Mūrniekam arī mūsu klasē nebija dzīves. Viņu kaitināja un neklausīja tā, ka viņš daudzreiz stundas vidū gāja sūdzēties klases audzinātājai. Reiz bija mums uzdots iemācīties kādu (man svešu) tautas dziesmu nodziedāt katram atsevišķi kuru izsauks. Pirms dziedāšanas stundas lielās meitenes visu nokomandēja, un nodeklarēja—mēs neviens atsevišķi nedziedāsim, ja kādu izsauks—lai nepīkst.

Mani izsauca pirmo (no pirmā sola) un man—nebija dūšas nedziedāt, kas jādara, jādara, patīk vai nē, ņem un dziedi. Un beigu beigās—padoties visu laiku lielo meiteņu rīkojumiem, arī bija par daudz. Es biju dziesmu iemācījusies, un gandrīz gribējās zināt, vai es varēšu to nodziedāt? Kaut kā es to varēju. Alīsi arī izsauca un Alīse arī dziedāja. Citi izsauktie, vai nu nevarēja, vai negribēja dziedāt. Pēc stundas mēs ar Alīsi, un sevišķi jau es pirmā rīkojuma pārkāpēja, dabūjām ciest bāršanu, apsmiešanu un mūsu dziedāšanas izmēdījumu, bet tas pārāk mums vairs neķērās pie sirds. Mēs laikam sākām justies savā apvienībā—mazie un paklausīgie. “Skolotāju mīluļi…” Nu lai. Skolotāju labvēlība mums gluži labi patika.

Mūrnieka kungs, jādomā, bija liels īpatns, vecākās klasēs vairāk saprasts un cienīts, tikai mūsu klase turpināja viņam uzbrukt. Viņš valkāja pelēkus “vizīt svārkus”—tā tos sauca—krietni garus svārkus, mugurpusē šķeltus līdz jostas vietai. Droši vien, Mūrnieka kunga svārki bija laba stila, bet mūsu lielajām meitenēm tie neiedvesa cienību, tikai smieklus. Varbūt tas bija savā ziņā komiski, kā viņš pasita svārku astes uz augšu un zem tām, kādā mugurpuses kabatā, sameklēja kabatas lakatu, noslaucīja pieri un ar tādu pat svārku pasitienu un garu, elegantu rokas vēzienu noglabāja kabatas lakatu atpakaļ apslēptajā kabatā. Piere viņam liekas, bija jāslauka diezgan bieži, varbūt viņš svīda mūsu, cietsirdīgās un ciniskās jaunības priekšā… Viņa kabatas lakata lietošanas norise, tika gaidīta un pavadīta ar zīmīgiem smiekliem, spurdzieniem un visādām citādām izdarībām. Kādu dienu meitenes uzrakstīja uz zīmītes vārdu “Ļargs” ar krietnu izsaucēja zīmi klāt. Ļargs—bija atvasinājums no vārda “largo”, ko Mūrnieks tikko bija mūzikas teorijā izskaidrojis. Zīmīti stundas laikā, kad viņš staigāja starp soliem, piesprauda viņa pakaļpusē, pareizā augstumā pie svārkiem. Tāds viņš iegāja skolotāju istabā. Klase bija sajūsmā, par necerēti labi izdevušos triku, un gaidīja, kādas būs tā atskaņas. Ienāca klasē audzinātāja un žēli, un pamācīgi runāja par šī nedarba nesmalkumu, nežēlību, neglītumu… Visi klausījās rāmi, bet vai tas kādam no darītājiem lika apdomāties, jeb bija tikai jauns joks ko vēlāk pamēdīt—to grūti teikt. Šīs lielās meitenes laikam bija vella zēļļi! Un tikai tās divas—Keier Elza un Jostiņ Austra man no visas tās pirmā gada dzīves ir palikušas atmiņā, it kā neviena cita visā klasē nebūtu bijis. Izņemot protams manu blakus biedri Alīsi, un šīs divas es atceros tik skaidri, itkā nupat būtu tās redzētas—Elzas apaļo zodiņu, viņas mazliet šķībi saaugušo zobu ķekaru, melni brūnās acis, spožās bizes, un Jostiņ Austras ļoti gaiši zilās ledaini spridzīgās acis! Viņas abas nākošā gadā aizgāja uz Rīgu un mūsu klasē vairs nekad īsti tāda veida dumpinieku nebija.

Ar Jostiņ Austru man iznāca vēl tad nesaprašanās, kad klavieru skolotājs Arvids (?) Daugulis uzdeva mums abām mācīties četrrocīgu klavieru gabalu, ko spēlēt kopā skolēnu vakarā. Tas laikam bija zem Austras goda, spēlēt kopā ar tādu lauķi, jaunuli, kāda es biju. Viņa jau bija smalka, lepna un “laba pianiste”. Viņa tik ļoti bija pret šo kopā spēlēšanu, ka mēs nekad nedabūjām pavingrināties kopā. Pie Dauguļa atspēlējot, viņa bikstīja mani ar elkoni līdz es laidu raudāšanu vaļā un Daugulim bija jāatmet nodoms sadabūt mūs kopā. Viņš bija pārskaities, kā viņš to prata, kliedza, ka nelaidīs Austrai arī solo spēlēt, ja viņa pretosies spēlēt četrrocīgi, bet nekas nelīdzēja. Skolēnu vakarā es spēlēju “Für Elise”, un Austra laikam kaut ko no Šūberta. Vakarā, pirms manas “uzstāšanās”, Daugulis salika biezas nošu grāmatas uz mana krēsla, lai es pareizi varu aizsniegt klavieru taustiņus un runāja mīlīgā balsī, es gandrīz nevarēju ticēt, ka tas ir tas pats briesmīgais Daugulis, kas kliedza un bārās vai katru klavieru stundā tā, ka man bija bailes pie viņa iet iekšā. Bieži es sēdēju uz kāpnītēm pie viņa durvīm līdz saņēmos ieiet, atvērt durvis. Dažreiz es pat sāku iet atpakaļ uz māju, bet—bija vien atkal jāatgriežas, jāiet pie viņa iekšā, jo pēc piezīmju burtnīciņas, kurai bija jābūt vienmēr līdz, kurā viņš visu sīki pierakstīja—viņš tā kā tā zinātu—ka stunda izlaista—un bāršanās būtu tāpat. Pēc tādas ārā kavēšanās, viņš bārās—ka nu nāku par vēlu. Ja trīs reizes burtnīciņā bija ierakstīts tas pats gabals—bārās atkal. Ja trīs reiz kļūdījos atspēlējot gabalu—mācies vēl reiz! Gandrīz nekādas izejas! Reiz viņš kliedza—“Jūs esiet apdāvināta, bet slinka”. Zināju, ka slinka neesmu, bet es nekad netiku visu savu vingrināšanās pusstundu pie klavierēm internātā. Vienmēr kāds cits spēlēja (arī Austra) un nozaga no mana laika, ja ne visu to. Tomēr Daugulis bija ļoti labs pedagogs, mēs visi progresējām ātri. Un jau nākošā gadā viņš aizgāja uz Rīgu, strādāt par profesoru konservatorijā. Mums nekad vairs Madonas vidusskolā nebija īsti laba klavieru skolotāja. Kas bija pazinis Dauguļa stingrību un viņa dzirdīgo ausi katrai kļūdai—tam liela prieka vairs nebija strādāt pie nolaidīga skolotāja. Kādu laiku gan bija kāds jauns vīrietis mūzikas skolotājs, bet arī viņš drīz kļuva nolaidīgs—atļāvās par daudz ticēt skolēna paša, tā sakot—goda prātam. Pie viņa es spēlēju uz kādu sarīkojumu Griega “Pavasari”, nospēlēju nekļūdoties kaut gan viens pirksts bija mazliet sagriezts un apsiets, un viņš pēc tam teica, ja viņš tik vāji zinātu kādu gabalu no galvas, viņš nekad neietu uz skatuves, bet tai laikā es gāju uz skatuves, bez bailēm un ar patiku, un zināju, ka uz skatuves es nekļūdīšos un spēlēšu labi kāda iekšēja prieka dēļ. Līdz ar skolas laiku man šī drošība un paļāvība zuda, līdz es pavisam neuzdrošinājos spēlēt no galvas.

Visus piecus gadus Madonā, es dzīvoju pie—“tantes”. Tā bija manas mātes attāla radiniece. Sākumā—pēc pirmā pasaules kara, nekāda liela dzīvokļu izvēle tur nebija. Tante (līdz viņi ar onkuli uzcēla savu mājiņu) pelnījās ar skolēnu “pansiju”. Mēs bijām septiņi vienā lielā jumta istabā: Anniņa, slaida blonda kautrīga, vecākās klases skolniece un viņas mazais brālītis, Pēterītis. Paulīne Mangalis—tumšmate, mazliet nervoza, (ne tik vieglu galvu—viņa dažreiz cieta no lielās burzmas apkārt), un viņas jaunākā māsa Alīde. Tad vēl laikam—Biruta bija viņas vārds—arī vecākas klases meitene, slaida tumšmate, dzidri brūnām acīm—(Nezin kādēļ viņa pret mani vienmēr bija ļoti laba, laikam tādēļ ka es tur labi zīmēju). Vakaros mēs visi mācījāmies ap vienu lielu, garu galdu, naktīs visiem bija kaut kādas uztaisāmas guļvietas. Es biju tad ar savu jaunāko māsu Austru, tur un kāda maza meitene—Pripan ģimenes, arī dažreiz.

Kādu vakaru atnāca Kārlis Baltpurviņš, viņš bija kādam no vecākajām meitenēm klases audzinātājs, un klases audzinātājiem šad un tad bija bērni jāapmeklē mājās, lai zinātu kādos apstākļos tie dzīvo. Mums patreiz (pēc vakariņām) bija sausi vārīti zirņi galdā ko pagrābties. Ar tiem Baltpurviņu arī pacienājām. Viņš, liels tautiskuma cienītājs bija par zirņiem ļoti priecīgs un teica, ka pēc veca likuma pie zirņiem jāpiedzer paniņas. Mums bija tikai piens, tomēr labi, ka mēs tādi tautiski!… Viņš gan mazliet bija norūpējies par mūsu lielo skaitu vienā istabā—bet viņu apmierināja sakot, ka mēs vēdinām istabu bieži, un visi esam klusi kad jāmācās, vispār labi sadzīvojam, lai tikai nešķir mūs, jo—nebija jau kur iet, kur dzīvokļus atrast! Patiesi mēs bijām čakli un godīgi bērni. Vienīgais nedarbs, ko atceros—pāris reizes mēs “dancinājām tasīti”. No fizikas stundas un kādas mistikas sajaukuma, kāds bija nācis uz domām izmēģināt “garu izsaukšanu”. Tasīte patiesi griezās un stājās pie burtiem, kas bija sarakstīti apkārt, liekas pat Bēthovens ieradās, bet nekas liels mums tur neatklājās.

Visi citi mūsu toreizējās istabas biedri bija no tuvējiem pagastiem—Praulienes, Sarkanes vai kaut kur turpat. Tikai mēs ar māsu braucām ar vilcienu no tālās Jaunkalsnavas. Tās bija grūtas gaitas—dažreiz braukšana gāja ļoti ilgi, vilcieni kavējās, ilgi stāvēja stacijās, nekad nebija īsti zināms, kad pienāks, kad aties. Mēs braucām “lopu vagonos”, perona pie stacijas nebija, bija grūti iekāpt un izkāpt no augstajiem vagoniem ar smagajām somām—pārtikas, veļas, grāmatu un ābolu maisiem, jācīnās ar miegu, jāuzmanās neaizbraukt stacijai garām. Mums bija ziemas mēteļi, pašausti (viršos krāsoti zaļganbrūni), adītas cepures, vai “bašļiki”—mēs bijām nomiegojušies, nosarmojuši, nocīnījušies—bet nekad garām nekur neaizbraucām un ar visiem ābolu maisiem tikām iekšā un ārā no vilciena. (Izsvied ābolu maisus, tad mazo māsu, tad taisies pats no vagona ārā.) Labākā ziemas ceļā māte brauca ar zirgu pretī uz Madonu. Tas dažreiz bija viegli un patīkami, bet trīsdesmit kilometru garajā ceļā, ar mazo slinko zirģeli—gāja visādi. Tikai pateicoties mātes neatlaidībai un uzņēmībai—mēs sākām un beidzām šīs tālās skolas gaitas. Un pēc visām grūtībām vienmēr nāca Ziemsvētki un Lieldienas un prieks un vasaras brīvlaiks! Te manas agrāk rakstītas atmiņas beidzas.–

Tagad—

Labākais skolotājs no visiem, man paliek Jānis Āboliņš. Viņš visvairāk ir devis manai garīgai attīstībai. Viņš mums mācīja—redzēt un izteikties, brīdināja no sentimentalitātes, mācīja spriest par dzīves norisēm, vērtēt savas jūtas, viņš iepazīstināja mūs ar literatūru, lasīja izvilkumus no mūsu labākajiem rakstniekiem, norādīja ko un kā lasīt, lika mums mācīties no galvas dzejoļus, bet ne pārāk daudz. Pašā pirmā gadā mums bija jāiemācās Raiņa “Kalnā kāpējs”, Āboliņš gribēja, lai es to deklamēju skolēnu vakarā. Es no tā atlūdzos, man bija īsti liela nepatika, pat pretīgums un bailes no deklamēšanas, laikam tas bija izaudzis no tā, ka man no mazām dienām bija ļoti daudz jāskaita pie ziemsvētku eglītēm (sākumā ar prieku, vēlāk ar mokām un raudāšanu). Āboliņš manu atlūgšanos pieņēma, varbūt saprata pareizi—nekad nelika man deklamēt kaut ko, un es jutos viņa aizsargāta un varēju mācīties pie viņa uzticīgi. Nākošie dzejoļi kas mums bija jāiemācās no galvas bija pēc izvēles divi Skalbes dzejoļi—”Grietiņa un Ansītis”, īss dzejolis un “Grafs Luksemburgs” diezgan garš dzejolis. Lai varbūt rādīt skolotājam, ka mana atteikšanās deklamēt nav bijusi vieglprātīga, es iemācījos abus dzejoļus, un izsaukta “noskaitīju” garo Luksemburgu. Jānis Āboliņš bija labs piemērs mums arī ar savu ārējo personību—klasē viņš ienāca nekavējoties bet mierīgi. Vienmēr glīti apģērbies vienmēr labi nospodrinātiem apaviem (redzams ne vienmēr jauniem), teica mums—labrīt, apsēdās pie galdiņa, mierīgi izņēma savu pildspalvu un parakstījās žurnālā, tad pierakstīja—vai visi klasē. Tas viss norisa bez steigas bet neņēma daudz laika—stunda tūlīt intensīvi sākās, parasti ar “stāstīšanu uz priekšu”, tad ar pārrunām, jautājieniem, burtnīcu izdalīšanu, izsaukšanu, kļūdu apskatīšanu, izskaidrošanu. Dažreiz viņš lasīja klasē labāk un sliktāk uzrakstīto domrakstu—nesakot skolēna vārdu. Viņš mācīja mums arī kā glīti un pareizi uzrakstīt vēstules. Dažreiz Āboliņš atļāvās stundā pateikt arī kādu joku. Reiz, kad viņa dzīvoklis bija skolas apakšstāvā (vēlāk tas bija skolas pārziņa dzīvoklis) viņš pasūdzējās un aizrādīja, ka skolas ēkas griesti neesot visai jauni un cieši, ja augšā atejas vietā bērni uzvedoties nolaidīgi, viņam lejā atejā ejot esot jāņem lietus sargs līdz… Tas man deva vielu karikatūrai—Āboliņu bija viegli uzzīmēt pazīstamu—gludais pakausis, brilles… Šinī gadījienā klāt tikai lietus sargs un atejas “brille”. Šādus zīmējumus man arvien atņēma un tie ieceļoja skolotāju istabā. Šinī gadījienā zīmējums ar Āboliņu, kādreiz ar jauno, paresno dziedāšanas skolotāju Jurģīti, kā tas aizmidzis pabrauc garām Madonas stacijai. Ar zīmēšanu un sūtīšanu stundas laikā pār soliem, es reiz smagi iekritu. Staunes Vera bija sākusi interesēties un pētīt šo to par erotiku. Varbūt tas pat bija latviešu valodas stundu iespaids, kur bija bijusi runāšana par kādu laba stila rakstnieku ar erotiskām tēmām. Reiz vēstures stundā Vera man atsūtīja zīmīti ar ļoti izaicinošu tekstu par patreizējo skolotāju—Sprūdu. “Ko es domājot, un kāds Sprūda kungs būtu erotiskā gadījienā? kā mīlētājs, etc.” Lai noturētu savu prestižu Veras acīs—es uzrakstīju īsti izlaidīgu atbildi, sakot—ka es nevarētu iedomāties, tas būtu šausmīgi u.t.t. Sprūds zīmīti notvēra. Es domāju, ka zeme nu atvērsies zem manām kājām. Pēc stundas ienāca klases audzinātāja un runāja un kaunināja—kā tā varētu (es !!!) runāt un domāt par skolotāju? Man ne prātā nebija nācis tā domāt, bet bija—bijis jālielās! Sprūda kungs, kā par brīnumu, mani nepazudināja, kā es to biju sagaidījusi. Taču laikam vīrieša cilvēkam sausajā skolotāja lomā, glaimoja, ka viņu apspriež arī no seksa puses, lai cik necildinošā veidā. Gala eksāmenā viņš nejauši pastūma uz manu pusi kādu no sākuma biļetēm, kas vienmēr bija labāk sagatavotas. Tas man bija derīgi—pēdējā gadā es biju sadomājusi, ka es tomēr varbūt iešu uz universitāti, ne mākslas akadēmiju un vienā gadā tad mēģināju samācīties vairāk gadu kursu latīņu valodā.

Skolotāji, pie kuriem Madonā mācījos (dažādos gados un klasēs) bija:
Jānis Dobulis—skolas pārzinis, mums kādu laiku matemātikas skolotājs
Jānis Āboliņš—latviešu valodā
(Kārlis Baltpurviņš—īsu laiku)
Pēteris Āboliņš—visās matemātikās
Moore jaunkundze—fizikā
Sprūdis—vēsturē
Polfanders, Dzintars—dabas zinībās
Vincmane—franču valodā
Zemīte—vācu valodā
Kulmanis—vācu valodā
Plase—zīmēšanā
Celmiņš—zīmēšanā
Mūrnieks—dziedāšanā
(Īsu laiku—Jurģītis—dziedāšanā)
Vēsturē pirmais skolotājs, kura vārdu neatceros bija 2 gadus?
Ģeogrāfijā un meitenes rokdarbos—skolotāja, kuras vārdu arī neatceros. (Jāpiezīmē ka abi pēdējie minētie skolotāji bija tie, kas man ielika sliktas atzīmes un gandrīz vienīgie, ar kuriem bija mācību dēļ    nepatikšanas.)
Polfandera kundze—dabas zinībās
Skuja kungs—vingrošanā

Klases biedros no paša sākum skaitot līdz beigām, cik varu atcerēties:
Alīse Garance
Austra Jostiņa
Elza Keiere
Elza Krastiņa
Paulīne Bokmeldere
Olga Vestfāle
Antonija Arāja
Marta Linde
Alīde Mangule
Marta (?) Elksnīte (?) / Kārkliņa(?)
Marta Upmale
Marta Ābere
Lilija ??? Bērziņa
Marta Blome
Vera Staune

Otrā vidusskolas klasē, kad skolu sadalīja humanitārās un matemātikās (vai citādi pavisam tās sauca?) nodaļās, mūsu klasē bija četri zēni. Ar tiem mums bij lieli kari, kāpēc īsti—nezinu. Laikam tikai tā—ka meitenes nevēlējās zēnus savā klasē, un zēni negribēja meitenes. Mazais Runka arvien kaut ko rūca un sauca uz mani, bija pāri ieliņai manā pusē, bet viņš bija tomēr arvien ļoti smaidīgs, ne īsti negants. Visu zēnu vārdus neatceros.

Bija—
Runka
Aizsilis
Aizsilis bija kautrīgs un bieži nezināja neko un—sarka.
Runka bija rezgalis un liekas—nemācījās, ļoti dzīvs.

Pie manis, Ķikuros, vairāk vasaras ilgāku laiku ciemojās Alīse, ciemos kādreiz atbrauca Vera Staune, Antonija Arāja, Mārta Ābere, un reiz, kad viņa bija jau skolotāja (kaut kur laikam Latgalē) Olga Vestrāle.

Uz manu iesvētīšanas dienu atbrauca Edvards un Arturs Krūmiņi un Pēteris Pakalns.
Pēteris Pakalns vēlāk vienu gadu bija skolotājs mūsu, Ļaudonas pagastā. (Nesen rakstīju, kā mēs ar Pakalnu braucām uz Saikavas pagastu dziedāt… “Austrālijas Latvietī“). Berta Liģere—vēlāk vairākus gadus bija skolotāja mūsu kaimiņu pagastā, Sāvienā. Tanī laikā es vienu gadu strādāju Ļaudonas pamatskolā un piektdienas vakaros gāju uz Sāvienu—uz vienu dienu zīmēšanas stundas pasniegt. Tad apmetos pie Bertas Liģeres, tad jau Liepiņa kundzes—un tās atmiņā palikušas kā ļoti sirsnīgas dienas un stundas. Sāvienas skolēniem piektdienas vakaros tad bija skolēnu vakars, dejošana, visi bija priecīgi, dažreiz iznāca pretī ziemas ceļā mani sagaidīt, jo es 7 verstis bieži soļoju kājām no vienas skolas uz otru, un vakaros pēc stundām pie Bertas mēs sirsnīgi pārrunājām labos skolas laikus.

Pēc skolas beigšanas vēl dažus gadus, satikos un sarakstījos ar Alīsi, bet nesatiku to viņas ātri pienākušajās pēdējās dienās. Biju laikam pārbraukusi no sava ārzemju ceļojuma—kad nejauši satiku Rīgā Smitchenu, tad jau Alīses vīru, viņš teica lai es apmeklēju Alīsi slimnīcā, viņa esot slima, viņai neklājoties labi. Man kaut kā nenāca prātā, ka lieta ļoti nopietna. Patreiz es biju sagatavojusies braukt mājās no Rīgas, man bija tikai 16 lati kabatā—biļetei uz mājā. Es rēķināju—ka man neiznāks ceļam uz slimnīcu—un kaut cik pieklājīgai dāvanai, pēc ilga laika apciemojot—puķēm, šokolādei, vai grāmatai—no visa būtu vajadzējis. Un—es apciemojumu atliku, uz laiku, kad drīz atbraukšu no laukiem. Varbūt es tik ātri neatbraucu—Alīse bija jau mirusi. Man liekas, es biju Rīgā kad viņu apbedīja un kaut kas—bet kas īsti? mani kavēja aiziet uz apbedīšanu. Tā—neaizbraukšana uz slimnīcu toreiz, palika uz manas sirdsapziņas un spieda ilgi, tagad, jau ir pierasts pie visa, no visa aiziet it kā bez atvadīšanās —

Ar Pēteri Pakalnu iznāca apmainīt pāris vēstules tagad, nesen un īsi pirms viņa aiziešanas. Viņa adresi man atsūtīja māsa, kas bija viņu nejauši satikusi. Es Pēterim aizrakstīju un bija ļoti labi, saņemt viņa atbildi. Te man pielikta kopija no viņa pēdējās, liekas tikai otrās vēstules, jo sarakste vilkās īsu laiku. Tā ir ļoti aizkustinoša, rakstīta ar kreiso roku, ļoti sirsnīga, kad viņš jau gulēja ar triekas sistu labo pusi. Vēstulē viņš piemin ka miruši daudz mūsu skolotāji, un Anniņa, viņa sieva. Māsa man atrakstīja, ka Pēteris apprecējies, otrreiz arī ļoti īsi pirms savām beigām. Tie ir ļoti nedaudzie skolas biedri, kurus esmu kaut kā satikusi savās ilgajās apkārt gaitās.

Kādi lieli notikumi skolas laikā? Neatceros neko ļoti svarīgu. Zigfrīds Meierovics kādreiz tika gaidīts ciemos. Atmiņā vairāk par viņa patieso ierašanos, ir šī gaidīšana.

Plase (galvenokārt)—noorganizēja un lieliski izplānoja Kultūras dienas—ar lekcijām, izstādēm, teātri, dziedāšanu. Atceros tikai to—ka Rainim divi apkārtnes jaunekļi pasniedza nātru pušķi. Mēs ar Alīsi sēdējām pavisam tuvu skatuvei—bet liela jēga mums neatklājās, kas tur īsti notika, divi jauni cilvēki piesoļoja, pasniedza kaut ko zaļu, ko mēs domājām esam puķes, kaut kas tur apstājās, sadurstījās, beidzās. Man liekas viss kultūras dienu prieks ar to arī sarāvās mazumā. Neatceros pēc tam nekādu citu to sarīkojumu.

Citādi mūsu lielākie notikumi bija—skolēnu vakari un dažas ekskursijas, kādreiz turpat tuvumā, un pēc beigšanas—uz Koknesi. Tomēr liekas, varbūt pirms tam reiz uz Siguldu—jeb tas bija viss kopā?
Pēc ekskursijas no Kokneses mēs liela daļa ekskursantu un skolotāju braucām kopā preču vagonā—un tuvojoties Jaunkalsnavai (vēl tālu iepriekš) es sāku raudāt, nevaldāmi un pamazām, ātrāk vai lēnāk, sāka raudāt visi, skolēni, meitenes un zēni un skolotāji.

Atceros Pēteri Āboliņu raudam kā bērnu. Mēs ar Alīsi izkāpām Jaunkalsnavā, tāpat raudot sēdējām pie sliedēm zālē—jo vagons bija vilciena beigās un apstājies krietni tālu no stacijas. Neatceros, vai Alīse brauca man līdz jau vasaras brīvlaikā, vai tikai to brīdi kamēr vilciens stāvēja (tad tie kavējās ilgi) palīdzēja man raudāt. Tās bija manu skolas dienu beigas un varbūt nekad vairs mūžā, es neesmu tik smagi un tik skaidri izjutusi, ko dēvē par cilvēka bezcerīgo likteni virs zemes. Es apzinājos kāda dzīves posma galīgu noslēgumu un tā skaistuma pilnīgu zaudēšanu uz visiem laikiem.

***********************************************************************

[The finished publication, typed newsletter with picture of the school on front — excerpts]:

MADONAS ĢIMNĀZIJAS BIJUŠO AUDZĒKŅU UN AUDZINĀTĀJU ATMIŅAS, ZIŅAS UN ATZIŅAS
No. 1.                                   1991. gada nogalē

Sveiciens un aicinājums

Vispirms sveiciens visiem, kam ar Madonas ģimnāziju, jeb vidusskolu, lai arī kādu vārdu tā savos vairāk nekā astoņdesmit gados valkājusi, ir bijusi saskare. Priecīgus Ziemsvētkus un laimīgu Jauno gadu!

Dome par turpināšanu sazināties radās, kad materiāli mūsu atmiņu grāmatai ienāk arī pēc tam, kad tās salikšana bija jau nobeigta. Šī pasākuma nolūks ir papildināt mūsu atmiņu grāmatas saturu, kā arī uzturēt dzīvu bijušo Madonas ģimnāzistu un skolotāju saskari.

Cik bieži sazināsimies, atkarāsies no mūsu pašu intereses un aktīvas līdzdarbības. Lūdzu visus dalīties savās atmiņās, ziņās par mūsu skolu, tās audzēkņiem un audzinātājiem, kā arī dzīves gaitā iemantotām atziņām ar pārējiem bijušiem madoniešiem. Sūtiet savus materiālus

Dimitrijam Rubenim
Charlotte, NC 38210

Kad būs ienācis pietiekams daudzums rakstiņu, iesim atkal tautās. Kad apsīks materiālu ienākšana, apstāsies sazināšanās. Ceru dzirdēt no jums visiem bieži un daudz!

Šīs lapiņas tiek izsūtītas visiem, kam bijusi pietiekama interese iegādāties mūsu jūnijā iznākušo atmiņu grāmatu. Ja ziniet kādu kam šo lapiņu saturs arī varētu interesēt, jūtaties brīvi tās nokopēt un pazīstamiem izdalīt. Uz drīzu, ja ne redzēšanos, tad sazināšanos!

Dimitrijs Rubenis

ATMIŅAS

1. Alises *Kaminskas-Zvaigznītes Bulas (1929) runa, teikta Madonas 1.vidusskolas 80 gadu jubilejā, 1989. gada 20 maijā, (no bijušajiem audzēkņiem):
„Laimīga privilēģija bij tā, ka nepilnus divus gadus mākslas vēsturē mūs ievadīja vienreizēja personība – mākslinieks Eduards Brencēns. Bieži vien klasē aizsāktais turpinājās viņa mazajā dzīvoklītī, kur mēs tikai pamazām atklājām cilvēku, kam visas dzīves saturs bija ar mākslas palīdzību parādīt pasaules daudzkrāsainību. Un ne jau bez dziļākas jēgas izdotais dokuments apzīmēts ar Gatavības apliecību, nevis vienkārši apliecība par skolas beigšanu. Tāpēc ar pilnu pārliecību varu atbildēt izvirzītam jautājumam, ka Madonas vidusskola bij mūsu sava veida Gaismas pils, kas ielika stiprus pamatus sevis tālākai veidošanai pa katra izvēlēto izglītības ceļu. Nonākuši Rīgā, madonieši nepazaudējām viens otru – turējāmies kopā; piem., māsas Garances, māsas Zvirgzdiņas, Rozenberga – Rudenāja, Turīns, Rudzītis, u.c. Nenodevām savus jaunības ideālus, kas, manuprāt, arī vēstures viesuļa virpuļos palīdzēja izdzīvot.
Godinot un pieminot mūsu skolotāju paveikto, atļaujiet nosaukt viņu uzvārdus. Tie ir:

Āboliņš, Jānis
Āboliņš, Pēteris
Dzirkale, Alise [Biruta?]
Feldmanis, Nikolajs
Kalniņš, Pēteris
Klētniece
Miķelsone, Elēna
Mora, Berta
Polfanderes, Felikss*
Polfandere, Berta*
Skuja, Vilis
Sprūds, Vladimirs
Zemīte, Johana
*Vēlak uzvārdus latviskojuši: Felikss un Berta Dzintari. (D.R.)

Dzīve nekad negriežas atpakaļ. Vien cilvēka atmiņai ir tas brīnumainais spēks atdzīvināt bijušo. Kas manas paaudzes absolventiem bij Madonas vidusskola?

Ritēja Latvijas valsts pirmie desmit gadi. Tik tikko savu dzīvi sāka iekārtot no bēgļu un kara gaitām pārnākušie mūsu vecāki. Daudziem no viņiem skolas gaitas nestiepās tālāk par pāris ziemām pagasta, labākā gadījumā draudzes skolā. Bet viņu nepiepildītās zināt vēlmes bijām vai ar mātes pienu uzņēmuši. Kaut lielai daļai no mums jaunība bija grūta, tomēr bagāta. Bagāta ar sapņiem, domām, strīdiem par cilvēka ideālu: godīgu, darbīgu, zinošu, dvēselisku, savu tautu mīlošu. Tieši šīs bagātības devēja un vairotāja bij skola, kas soli pa solītim vadīja mūs pretī atziņai, ka dvēsele ir tā mūžīgā vērtība, kuru pazaudējis cilvēks vairs nav cilvēks.

No skolotājiem, kas katrs savā veidā bija personība, bez latviešu rakstniekiem uzzinājām Rolāna, Igo, Dostojevska, Puškina u.c. rakstnieku darbus. Oriģinālā mācījāmies Ģētes un Šillera darbu izlases un Cesara De bellum Gallicum. Neticami, bet fakts ir, ka 1929. gada 15. jūnijā izdotā Gatavības apliecībā bez kosmogrāfijas, sabiedriskās zinātnes, filozofijas ievada, mākslas vēstures zināšanām, vērtētas iemaņas gan vācu, krievu, gan angļu, franču un latīņu valodās. Un ja neesam no viņiem paņēmuši visu, ko varējām, tad to izdarīja nākamās paaudzes, jo visu jau vienā cilvēka mūžā nevar paspēt. Bet par dāsno devumu – paldies – vārds tik vienkāršs, liekās, nevar pateikt visu, ko sirds jūt. Un tomēr – cita jau nav.

Šodien uz atmiņu spārniem esam salidojuši mūsu vecās, labās skolas 80tajā gadskārtā. Kas var saskaitīt, cik jaunības sapņu ar to savijušies. Manuprāt, katram cilvēkam liels gandarījums tas, ja kaut daļu no tiem izdevies vērot īstenībā, jo: piedots tiek, ja nevarēji, nekad nē, ja negribēji.

Dosim brīvu ceļu atmiņu spārniem, pieminēsim katru – gan tos, kas šodien ir mums blakus, gan tos, kam mūža mājvieta svešumā, gan tos, kas urnā atgriezušies dzimtajā zemē.”

* P.S. Vēlākās skolotājas uzvārds Kaminska mainīts vidusskolas pēdējā gadā, pēc mātes otrreizējās precēšanās ar Zvaigznīti kā patēvu.

2. Andrejs Rozītis (1926) atceras:
„Madonas-Biržu ģimnāzija! No savas bērnības atmiņām atceros, ka laikā starp 1917-1926 gadu pavasaros vismaz reizi nāca uz manām lauku mājam blakus esošo Midzeņsalu visa Madonas ģimnāzija. Tas patiesībā bij Lazdonas muižas parks. Īpašnieks T. Šmits savā parkā atļāva cirst tikai sausos, lauztos, puvušos kokus. Tādā kārtā mežs sastāvēja no simtgadīgām eglēm, priedēm, bērziem, retiem ozoliem. Tā kā šinī laikā skolā gaja mana māsa Alīda Rozīte, brālēns, pie mums dzīvojošais Pēteris Karčevskis, tad ceļa malā, ekskursantu lietošanai, tika nolikta atdzesēta eksport kanna ar pienu. Kā jau pats vārds Midzeņsala norāda, tā patiesībā kā sala apņemta no diviem brīnišķīgiem ezeriem, ļoti dzidriem, peldētāju iecienītiem ‘Rāceņu’ un ‘Lazdonas’ muižas ezeriem. Abi ezeri bija ļot dziļi, zivīm un vēžiem bagāti.

Ekskursantu gala mērķis bij Midzeņsalas Zaļum svētku laukums. Skolnieki tur nodevās rotaļām un spēlēm. Taisni pretī Lazdonas pilij bij neliels laukums ar nelielu uzbērumu, ko tautas valodā sauca par ‘Bogu’ (no krievu vārda ‘dievs’). Tikai nedaudz atrokot zemi, atradām mūrētu, kaut ko līdzīgu ziedoklim, kas varētu būt upuru vieta senlaikos. No ‘Boga’ apskates visi atgriezās ‘Zaļumplacī’, lai nodotos rotaļām un spēlēm. Šinī pašā vietā gribētu pieminēt, ka ‘Zvejmājas’ bij madoniešiem ļoti iemīļota vieta izbraukumiem, lai brīvā dabā vārītu zivis, vēžus, kas pa daļai pašu zvejoti, ķerti. Patīkamā atmiņā gribētu pieminēt manu bijušo skolotāju rīkotās zupas balles. Kā jau skolotāji, tie visi bija apveltīti ar brīnišķām balsīm. Lai godam pieminēti Nikolajs Feldmanis, Pēteris Āboliņš, Vilis Skuja, Jānis Āboliņš. Šādās reizēs mūsu mājas ļaudim bij svētku laiks ar brīvdabas koncertu! Ar humoru gribas pieminēt kādu reizi, kad zivju vārīšana bij uzticēta mācītāja Gustava Šauruma ziņā. Neviena nevērots, tas zivju katlu nepārtraukti maisījis. Gala iznākums – zivju zupa un asakas. Bet tas jau ‘zivju balli’ neko netraucēja, jo Šauruma tēva nezināšana izbraukuma priekus tikai vēl pavairoja.

Savu atmiņu stāstu turpinot, šoreiz apstāšos pie Madonas vidusskolas sporta svētkiem Aronas kalnā. Bērzones, Grostonas, Mārcienas, Kalsnavas, Sausnējas reālisti un ģimnāzisti vēlējās, lai kāds sarīkojums notiktu tuvāk viņu pagastiem. Un par sarīkojuma vietu tika izvēlēts no skolas patālais Aronas kalns, sevišķi iemīļota vieta zaļuma svētkiem. Tas bij pusceļā no lielākā vairuma skolēnu dzīves vietām. Cik atminos, tie tika nosaukti par sporta svētkiem. Mēs zēni tikām novietoti klētī. Mājas, ja nemaldos, saucās ‘Aronieši’. Klēts kaktā bija liels kubls ar rūgstošu alu, laikam jau domāts mūsu lietošanai. Cik palicis atmiņā, tad skolas meitenes vingroja ar speciālām vingrošanas vālītēm. Mēs zēni laikam tikai parastos grupu vingrojumus. Prātā palicis tas, ka uz Aronas kalnu braucām – tikām vesti pussmagos auto.

Neaizmirstamā atmiņā iespiedies mūsu skolas orķestra viesošanās Cesvaines ģimnāzijā. Tā gan laikam notika uz turieni pārgājušā bijušā mūsu skolotāja Jāņa Stūrīša ierosmē. Viņš pirms aiziešanas uz Cesvaini, strādāja Madonas skolā. Mūsu orķestris tur ieradās ar nolūku arī viņiem tur izveidot orķestri. Mūsu uzdevums bij spēlēt deju mūziku pēc teātra, somu rakstnieku lugas ‘Ziemeļnieki’ uzveduma. Mēs tikām izguldīti zēnu guļamtelpās, sauktā ‘parlamentā’. Dienā mūsu orķestris pils (Cesvaines ģimnāzija bij iekārtota kādreizējā Cesvaines muižas pilī) lielajā trepju telpā deva koncertu ar pāris koncerta gabaliem, pārējo daļu aizpildot ar valšiem un maršiem. Kopā ar otru savu kolēģi P. Rudzīti arī uzstājamies trompetu duetā, kā to jau bijām darījuši Madonā. Jāpiemin, ka Cesvainē nejutāmies kā svešinieki, jo tur jau strādāja mūsu bijušie skolotāji Stūrītis, mācītājs Vītols, skolotājas Bodniece un Menģele. Luga ‘Ziemeļnieki’ notika Cesvaines aktieru-skolotāju izpildījumā. Tās saturs – somu brīvības cīņas. Neaizmirstamā atmiņā palikuši šī galvenā aktiera-varoņa pēdējie vārdi: „Lencmani, tev būs zināt, ka šī tauta nav mācama ar pātagu!” Jo pirms tam viņš no lencmaņa (policista) rokām izrauj un salauž pātagu. Pēc tam lencmaņa sašauts mirst.

Kā jau tas parasts, tālākā saviesīgā vakarā spēlējām dejotāju priekam parastos valšus, polkas, reinlanderus, tautas dejas. Ar pirmo, uz Madonu ejošo vilcienu atgriezāmies savā skolā”.

3. Tatjana Eniņa Melcers gan mūsu skolā pavadījusi tikai pirmo gadu, pēc tam pāriedama uz Rīgu, tomēr viņai palicis silti ap sirdi, pagājušā maijā, dzimtās puses apciemojuma laikā, to vērojot „…tikpat baltu, kā tikko uzceltu. Zaļos kokos pušķotajā fonā, tā izskatījās tieši kā Gaismas pils”. Viņa pati sevi atcerās kā draiskuli, bet labu skolnieci, kurai labas atzīmes pat no stingrajiem latviešu valodas un vēstures skolotājiem. Latviešu valodā direktors Sprūds pieturējies pie uzskata, ka vienīgi Dievs zinot uz 5. Un tā nu pat mācītāja meitai jāapmierinās ar 4+, augstākā mirstīgiem pienākošā atzīme. Vēsturnieka Pētera Kalniņa stāstījumi Tatjanai palīdz Rīgas skolā pārsteigt turienes skolotājus ar savām, mācību grāmatās neatrodamām, zināšanām un, bez lielām pūlēm izpelnīties apaļu piecnieku. Mūsu grāmatā Tatjanu redzam 1929. gada baleta dejotāju grupas uzņēmumā, 105. lappusē. Tajā pašā grupā atrodam arī balerīnu Kseniju Bidiņu, kas vēlāk ar izciliem panākumiem pievērsās dziedāšanas mākslai.

ZIŅAS

1. Mirdza Māliņa Udenāne stāsta:
„Pa senām tekām.
Šogad no 27. augusta līdz 17. septembrim ciemojos Latvijā. Es gribēju satikt klases biedrus no Bauskas valsts ģimnāzijas un piedalīties mūsu klases 50 gadu abitūrijas sarīkojumā Rīgā, kā arī apmeklēt tēva mājas Grostonā un apciemot radus ārpus Rīgas. Ar Madonas ģimnaziju mana saskare bija pārtrūkusi, bet tagad, ciemojoties tēva mājās, radās iespēja uzzināt manas 36./37. mācības gada klases biedreņu likteņus un apmeklēt jauno Madonas ģimnāziju.
[…]

2. Skaidrīte Plāte Zariņa, nesen atgriezusies no nesenā dzimtās pilsētas apmeklējuma, sola par savu pieredzi pastāstīt pēc tam, kad būs atvilkusi elpu. Mūsu skola, acīmredzot, ir atkal pieejama arī krieviski nerunājošiem.
[…]

3. Ārija Kalpaka Grundmane, pareizāk sakot – Grundmaņu pāris, pagājušo vasaru pavadījuši dzimtenē, netikai apsverot atgriešanās iespēju, bet jau sākot celt savu nākošo mitekli Baldonē, 15 minūšu braucienā ar elektrisko vilcienu no Rīgas, tās teātriem, koncertiem un aktīvās kulturālās dzīves, kuras dažkārt pietrūkst šinī zemē. Savas tēva mājas, Meirānu ‘Liepsalas’ viņa novēlējusi Latvijas valdībai, pulkveža Oskara Kalpaka muzeja iekārtošanai.
[…]

4. Ksenija Bidiņa, mūsu grāmatu pārlasīdama atklājusi, ka ne visam, kas drukāts var ticēt. Tā Lūcija Bendere (1928) raksta, ka Paulīne Naudiņa studējusi tieslietas un palikusi Latvijā. Īstenībā Paulīne Naudiņa Kumsāre, kā pilntiesīga žēlsirdīgā māsa, ilgus gadus strādājusi dzelzs fabrikā Korbijā Anglijā. Tagad viņa ir atraitne (viņas vīrs bijis no Madonas muzikālās Kumsāru ģimenes) un dzīvo Northamtā.
[…]

Jānis Briedis nes drūmākas vēstis. Mums zuduši bijušie biedri:
Elizabete Sidrevics-Fichtenbergs, dzimusi Cimdiņa (1930. gada izlaiduma), ārste zobu slimībās. Dzimusi 1912. gada aprīlī Madonā, mirusi 1991. gada jūlijā Siguldā.
Jānis Siliņš (1927., varbūt 1928. gada izlaiduma), kādreizējais autobusu līniju Madona-Ērgļi, Madona-Ļaudona īpašnieks. Dzimis 1909. g. 16. martā, miris 1991. g. 29. janvārī.

Bet ir jau arī patīkamākas ziņas. Šīgada Jaunsudrabiņa balvas prozā laureāte ir Erna Ķikure (1924) par viņas trim pēdējo gadu grāmatām: Kā plūst Aiviekste, Uz tilta, Ceļa akmeņu raksts.
[…]

Par mūsu grāmatas MADONAS ĢIMNAZIJA nosaukumu ienākušas sūdzības, jo lielāko daļu sava 80 gadīgā mūža tā nesusi citu vārdu. Tas ir tiesa, jo pats Madonas vārds pilsētai radās tikai divdesmīto gadu sākumā. Pirms tam tā bija Birži. Bet mūsu zemītes ‘zieda laikos’, trīsdesmitos gados, tā bija Madonas Ģimnāzija un tā to atceras gan grāmatas sakārtotājs, gan laba daļa līdzstrādnieku. Jānis Briedis uzņēmies izpētīt un sastādīt hronoloģisku mūsu skolas vārdu sarakstu. Kā redzams no Alises Kaminskas-Zvaigznītes Bulas raksta, šodien tā atkal ir vidusskola.

Par vārdiem runājot, biju mazliet apmulsis, lasot skolas biedru atmiņās daudzos klavier skolotāju vārdus. Manā laikā tā bija Cepurīte, kas attīstīja dažu labu jaunu klavierspēles talantu. Ksenija Bidiņa mani apgaismoja: Marta Švarca Roze Cepurīte Cīrule, lūk, esot tā pati pianiste-skolotāja. Nu varēšu beigt par savu atmiņu šaubīties!

5. Olgas Krēsliņas Rāviņas rakstā, mūsu grāmatas 212. lappusē ieviesusies kļūda: samainīti skolotāju Nikolaja Feldmaņa un Pētera Āboliņa vārdi. Nopietnais, pastingra rakstura skolotājs bija Feldmanis. Ļoti patīkamais skolotājs (autores vārdiem runājot), kas nekad nebija ļauns, bet piecus gadus Krēsliņu dēvē par Krastiņu, un kuram palaidņa skuķi dzīvi padara grūtu ar savām nerātnībām Tas ir Pēteris Āboliņš kuru Olga atceras ar siltumu un ar novēlošanos izlūdzas piedošanu par saviem nedarbiem. Viņa lūdz grāmatas lasītājus un īpašniekus šo iespiedkļūdu savās grāmatās izlabot.

6. Pulciņš bijušo mūsu skolas audzēkņu satikās Kanādas dziesmu svētku laikā, Toronto latviešu namā.
[…]

ATZIŅAS

Pārdomas mijkrēslī.
Pievakarē, kad vēl nav gluži satumsis, bet ir par tumšu lai kādu dienas gaismas darbu darītu, ir īstais laiks klusām pārdomām. Arī mūsu dzīves gaitai agrāk vai vēlāk pienāk mijkrēslis, kad domās arvien biežāk atgriežamies pie pagājušām dienām. Gaišā dienas laikā, spēka gados, par tām neatlika laika domāt. Diez’ kāpēc vajadzēja paiet turpat piecdesmit gadiem, lai man ienāktu prātā ielikt avīzē sludinājumu, aicinot savus klases biedrus sasaukties. Tā atradās ne tikai daži no viņiem un viņām, bet arī Jānis Briedis ar mūsu grāmatas projektu un krietnais pulciņš pasaulē izkaisīto skolas biedru, kas vai nu tajā pašā laikā, vai arī agrāk jeb vēlāk tos pašus skolas solus bija deldējuši.

Grāmatu pārlasot atklāju, ka vairākus gadus biju dzīvojis vienā pilsētā ar 1927. gada absolventu Aleksandru Spūrmani, sava izlaiduma gada atceres rakstiņu autoru. Mēs samērā bieži tikāmies kārtējās Montreālas inženieru un tehniķu kopas sanāksmēs, bet nekad nenonācām pie agrāko skolas gaitu pārrunāšanas. Tā arī neatklājām, ka esam bijuši vienas skolas audzēkņi.
[…]
Vēl viena piezīme. Nedaudzajās saņemtās vēstulēs, reizēm tieku saukts par kungu, pat augsti godājamu. Pēc mana rēķina, tas ir skolas biedriem nepiemērots uzrunas veids. Īpaši tie, kas vienā laikā ar mani, kaut vai tikai vienu gadu, skolas zālē rīta lūgšanās dalījušies, nevar sagaidīt, lai es tos citādi, kā toreiz uzrunātu. Tātad, ja esi Madonas ģimnāzijā kādu laiciņu pavadījis laikā no 1933. līdz 1938. gadam, esmu tavs laika biedrs. Arī citiem bijušiem audzēkņiem neesmu nekāds kungs un pavisam ne jau augsti godājams.

Vēlreiz visiem priecīgus Ziemsvētkus un laimīgu Jauno gadu!
Dimitrijs Rubenis

—————–

MADONAS VIDUSSKOLAS BIJUŠO AUDZĒKŅU UN AUDZINĀTĀJU ATMIŅAS, ZIŅAS UN ATZIŅAS

No. 2.                                                                                   1992. gada sākumā

Klausies, kā izskan Ziemas svētku zvani
Tici, ka nākotne nepievils mūs.
Klausies, kā vēji šalc sirmajās eglēs
Un sapņodams mostas Jaunais gads!
               Alma Rubule Līdeka (1917/1919)

Jaunā gada sveiciens un visa laba vēlējums visiem mūsu saimes locekļiem!

Paldies par atsaucību pirmajam mūsu ‘apkārtraksta’ numuram. Paldies par svētku sveicieniem. Labprāt atbildētu katram personīgi, bet tad tas varētu ieilgt līdz nākamajiem svētkiem. Tāpēc lūdzu pieņemiet manu pateicību un sveicienus ar šām rindiņām. Kā jau sacīju iepriekšējā reizē, jūsu atsaucība un līdzdarbība noteiks to, cik bieži sazināsimies. Šķiet, ka reize ir klāt atkal aprunāties.

Vispirms par virsrakstu. Mūsu skolas vārds ir samērā bieži mainījies. Tiem, kas beiguši Madonas vidusskolu, ģimnāzijas vārds pasvešs un viņi jūtas mazliet malā nostumti. Lai vilks būtu paēdis un kaza dzīve, nolēmu lietot pārmaiņus abus vārdus. Nākošais numurs atkal nesīs ģimnāzijas vārdu. Mūsu skolas nosaukuma vēsturi tuvāk papētījis Jānis Briedis, ar sava darba rezultātiem daloties sekojošā rakstiņā.

Vai mūsu grāmatai pareizs nosaukums?

Grāmatas tapšanas laikā daudzus jautājumus nācās skaidrot trimdas apjomā, jo pirms četriem gadiem lūgt kādu pēc ziņām arhīvos, lai tās sūtītu uz ārzemēm, bija nereāli. Tagad Dimitrijs Rubenis mani aicināja dot ieskatu skolas nosaukumu virknē. Mēģinu to darīt no man pieietāmiem pamatojumiem. – Tajā pašā laikā mans lūgums tos pilnveidot mūsu skolas audzēkņiem tēvzemē, kuriem ir iespēja to precizēt no dokumentiem.

Skolu nodibināja Rīgas latviešu izglītības biedrības priekšnieka vietnieks Jānis Dāvis, pavadīdams 1908. gada vasaru tēva mājās Grašu ‘Puteņos’. Viņš veicis priekšdarbus un jau izlicis savus līdzekļus, tad tikai ziņojis par to Rīgas latviešu izglītības biedrībai. Skolā mācības sākušās 1908. gada 16. septembrī kā meiteņu proģimnāzijā. Varbūt kādas ģimenes arhīvos dzimtenē ir saglabāta šī mācību gada skolnieces liecība ar precīzu skolas nosaukumu pirmajā gadā?

Grāmatā ‘Pilsētu apraksti’ (Rīgā, 1936. g., 84 lpp.) V. Salnais un A. Maldups min, ka Madonas (Biržu) izglītības biedrība dibināta 1909. gadā. Par nožēlu, nav minēti mēnesis un diena. No A. Meijas raksta ‘Jaunākās ziņās’ lasām: „(…) gadu vēlāk nodibinājās Biržu, vēlākā Madonas izglītības biedrība, kas pārņem skolas uzturēšanu.” Man nav pieietāma neviena skolēna liecība no šī laika, lai precizētu skolas nosaukumu. Domājams, ka tā saukusies ‘Biržu izglītības biedrības meiteņu proģimnāzija’. 1911. gada oktobrī Biržu izglītības biedrība atver piecklasīgu zēnu proreālskolu.

1913. gada 18. februārī, pēc ģimnāzijas atestēšanas ar pilnām valsts skolas tiesībām, tikusi pieprasīta skolas nosaukuma maiņa. Uz Natālijas Vanags 1913. gada diploma redzams: ‘Madonas E. Uttendorfas sieviešu ģimnāzija’. Šāds nosaukums palicis līdz 1917. gada februāra revolūcijai, kad skola atguvusi savu agrāko nosaukumu. Bet boļševikiem pārņemot novadu 1918. gada decembrī, mainīts skolas nosaukums uz Madonas otrās pakāpes Darba skolu, kā tas minēts 1919. gada 31. maijā skolotājam A. Bumbēram izdotās apliecības.

Izglītības ministrijas izdevumā ‘Pārskats par skolu departamenta darbību 23.7.1919 – 7.8.1924’, 394. lappusē, skolas direktora J. Dobuļa rakstā ir ‘Biržu vidusskola’. Tanī pat rakstā, minot absolventus, lietoti vārdi reālisti un neoģimnāzisti, bet ne vidusskolnieki. Uz man pieietāmiem 1923., 1924. un 1927. gada diplomiem jau iespiests vārds ‘vidusskola’, pirms kura ar roku ierakstīts Biržu, 1927. gadā Madonas vārds, neminot vai tā Biržu izglītības biedrības, vai vēlāk Madonas pilsētas un pēdīgi Madonas valsts ģimnāzija, kaut gan skolas zīmogā un diplomā tas parādās.

Man nav pieietāmi trīsdesmito gadu sākuma diplomi, lai liecinātu, kurā gadā Latvijas vidusskolas vārds mainīts uz ģimnāziju. 1940./41. mācību gadā tika atkal mainīts uz vidusskolu, bet vācu okupācijas laikā uz ģimnāziju. A. Ramāns (1932) savā rakstā min, ka absolventu krūšu nozīmēm metu devis skolotājs E. Volfeils.

Ar pateicību atceros grāmatas atbalstītāja no paša sākuma Jūlija Purviņa (1924) ierosināto grāmatas nosaukumu ‘Madonas vidusskola’. Otrs bija A. Gātera (1941) ierosinājums ‘Madonas ģimnāzija’.

Trīsdesmit sešos gados (līdz 1944. gadam, kad sākās trimda) skolai bijuši dažādi nosaukumi, vairāki no tiem saistījušies ar vārdu ģimnāzija. Kaut arī īslaicīgi, bet skolai ir bijis tikai viens karogs, kuru tai dāvināja trīsdesmit darbības gadu atcerei un pasniedza 1930. gada 22. janvārī. Uz tā bija ‘Madonas ģimnāzija’.

Pārrunājot ar grāmatas apdares veidotāju Valfrīdu Zariņu vāka metu, pievienojos viņa domai, to veidojot, ņemt motīvus no karoga un absolventu nozīmes. No karoga paņēmu arī nosaukumu grāmatai ‘Madonas ģimnāzija’.

Lai man atļauts citu rakstītāju vārdā šeit izteikt pateicību grāmatas apdares veidotājam, jo gaumīgā apdare aicina arī skolai svešus cilvēkus papētīt, kas sekos aiz pievilcīgā vāka. Mūsu skolas audzēkņiem vāka mets tuvs un tīkams.

Tiem, kas redzēja un atceras skolas karogu, palicis atmiņā, ka uz gaišzilā pamata skolas siluets sudrabā lika domāt par pavasari un ievu ziediem. Grāmatas iespiedējs man silti ieteica, ka zeltā izskatīsies uz vāka iespaidīgāk. Pēc ilgas vilcināšanās viņam piekritu, to motivēdams: rudenī jau skolas apkārtni rotāja lapu zelts. Rudens bija atkalredzēšanās laiks. Un ar šo grāmatu mēs garā atkalredzamies.

Jānis Briedis

P.S. Jānis Polfanders (1929) savās atmiņās (mūsu grāmatas 95. lpp.) raksta, ka ar 1924./25. mācības gadu skola kļuva par Madonas pilsētas vidusskolu, kaut gan ‘pilsētas’ vārds ne skolas zīmogos, ne apliecībās neparādījās. Šķiet, ka tajā gadā pilsēta arī dabūjusi tās pašreizējo vārdu, kaut tautas valodā tā vairākus gadus aizvien vēl palika ‘Birži’. Grāmatu pāršķirstot, redzam, ka sākot ar 1930. gadu skolas absolventi vairs nerunā par vidusskolu, bet ģimnāziju. Viens no 1929. gadā beigušiem raksta par vidusskolu, otrs par ģimnāziju; abas 1930. gada absolventu pārstāves lieto ģimnāzijas vārdu, kuru tā paturēja līdz pat ‘krievu’ laikiem. Jānis Briedis atceras, ka ar 1938./39. mācības gadu skola ir ‘Madonas valsts ģimnāzija’, ko direktors paziņojis pēc rīta lūgšanas. Šis vārds arī redzams Līgas Mūrmanes Rutupes piesūtītā ‘vērtspapīra’ zīmogā; skat. tā attēlu ‘Ziņu’ nodaļā, 11. lpp.               (d.r.)

ATMIŅAS

Pēteris Dobulis ar siltumu atceras savu jauno dienu saskari ar mūsu skolu un pilsētu:
„Kaut neesmu Madonas vidusskolu apmeklējis, taču esmu ar to saistīts kopš 1922. gada. Manas bērnības atmiņas ceļo atpakaļ uz veco Leiver krogu, kur mitinājās Biržu vidusskola. Tur apakšējā stāvā, ielas pusē, tēvam bija trīs istabiņas un virtuve. Pārējos ēkas abus stāvus aizņēma skola un internāts. Logu priekšā bija zirgu piesienamās lenderes, kur laucinieki, atveduši skolas audzēkņus, piesēja zirgus. Otrā pusē bija liels pagalms ar malkas šķūni gar malu. Visai ziemai tur nebija diezgan telpas, tāpēc skolnieki, pēc malkas saskaldīšanas, to krāva milzīgos cilindros, turpat līdz otrā stāva pusei. Man tur bija lepna kāpšana, tādēļ tas viss palicis dzīvā atmiņā. Pagalma galā bija ierakti divi stabi ar vingrojamo stieni, kur man, protams, bija jākopē visi labāki skolas vingrotāji. Šinī laikā arī organizējās skolas pūtēju orķestris, kas bija vienīgais Biržos un piedalījās visos skolas un Biržu sarīkojumos.

Atminos, ka vienu ziemu ar Latvijas kara lidmašīnu, laikam propagandas dēļ, bija atlidojuši divi kara lidotāji, kuri uz vairākām dienām apmetās pie tēva. Bija nenoklausīties viņu pieredzējumu stāstos. Viņi nolaidās tirgus laukumā aiz Aizsargu nama. Toreiz gan tirgu tur noturēja starp Skolas ielu un upīti un tikai vēlāk pārcēla uz laukumu aiz Aizsargu nama, ko arī cēla daudz vēlāk. Kad pienāca diena lidotājiem lidot uz Rīgu, visa skolas saime ar orķestri priekšā devās uz lidmašīnu. Bija varens skats, kad lidmašīna uz slēpēm drāzās pa sniegu uz laukuma otru pusi. Sniegs kā balta migla puteņoja aiz lidmašīnas, bet lauka otrā pusē lidmašīna apstājās. „Neesot bijis diezgan ātruma, lai paceltos gaisā.” Skolēnu bars gāja palīgā, lai lidmašīnu vilktu atpakaļ, jo gaisā var celties tikai pret vēju. Visi gaidīja atkal. Ar varenu rūcienu lidmašīna pārskrēja laukumu un atkal apstājās. Viss beidzās ar to, ka orķestris ar skolēniem atgriezās skolā. Lidmašīnai noņēma spārnus un ar zirdziņiem aizvilka uz dzelzceļa staciju, kur to uzlika uz platformas un aizveda uz Rīgu.

Biržu vidusskolai bija lieli strīdi ar Cesvaini, jo bija ieskats, ka abas skolas bija pārāk tuvu kopā, lai abām pietiktu skolnieku. Tēvs daudz brauca uz Rīgu, kur Izglītības ministrijā bija daudz ‘jāziņo’, līdz izdevās nodrošināt skolas pastāvēšanu. ‘Birži’ mainīja vārdu uz ‘Madonu’ un sākās projekti par jaunas, piemērotas ēkas celšanu.

No ‘Biržu’ skolas laika palicis prātā skolas teātra ‘Skroderdienas Silmačos’ uzvedums Biržu sabiedrisko uzvedumu barakā – pretim stacijai, pāri sliedēm. Uzvedumā krāsns bija uzkrāsota uz lielas segas, kas karājās uz drāts. Sprādziena laikā vecajam žīdam sega bija jānorauj, lai atklātu ķieģeļu drupas. Taču ‘žīds’, braukdams no krāsns lejā, nepaguva to izdarīt. Labi, ka otrs aktieris segu norāva un krāsns, kaut ar nokavēšanos, beidzot sabruka.

Tālākas atmiņas saistās ar ziemu un ragaviņu braukšanu no ‘muižas kalna’. Skolas puiši bija atvilkuši lielas zirgu kamanas, noņēmuši ilksis un uzvilkuši kalnā. Tajās salādējās zēni un meitenes, vismaz divos stāvos. Ragavas drāzās lejā, braucēji bļaudami bira pa vienam nost un kūleņoja pakaļ ragavām. Vēl tagad brīnos, ka neviens nelauza kaulus un ka neuzskrēja virsū tiem, kas ar ragaviņām nāca kalnā augšā. Labā ceļā ragavas slīdēja garām Apsīšu un Dzintaru mājām, līdz pat Baltiņu slaktūzim.

Ar šo arī manas ziemas atmiņas beidzas, jo tēvs pārcēlās uz Rīgu, kur gāju skolā, bet bez izņēmuma visas vasaras pavadīju Madonā. Sāka celt jauno ģimnāziju un tēvs cēla māju Skolas ielā pretim ģimnāzijai. To viņš tur cēla, domādams par vecuma dienām. Māja bija ļoti izdevīga skolai un tās otrā stāvā iekārtoja zēnu internātu. Vasarā tas bija tukšs, tādēļ māte ar mani dzīvoja tur, bet tēvs atbrauca nedēļas nogalēs un arī atvaļinājumā. Apakšā dzīvoja direktors Aizpurītis, bet otrajā dzīvoklī internāta pārzinis, vingrošanas skolotājs Skuja. Man allaž patika raudzīties pa logu uz skolas balto ēku. Sevišķi iespaidīgi tas bija negaisa laikā, kad zibeņi plāksnāja pa tumšajām debesīm. Tā reizē ar zibeni bija sprādziens, kas atsita mani no loga atpakaļ. Zibens bija ķēris skolas skursteni, nonācis lejā un arī tur izdarījis nelielus postījumus.
[…]
Tāpat Lazdonas, Rāceņu un Muižas ezeru pieminēšana atgādina skaistās peldēšanās Madonas draugu barā. Āboliņu, Siliņu, Kārkliņu, Cimdiņu un citi uzvārdi uzrušina atmiņas, kas ir tik dārgas.”

Madonas vasaras ir labā atmiņā arī Paulim Dzintaram, gar kura māju Pēteris Dobulis saulainās ziemas dienās slidinājies. Vasarā tiem bijušas citas kopējas nodarbības:
„Ar Pēteri Dobuli man bija labas attiecības,” raksta Paulis. „Dažu labu vasaru viņš pavadīja Madonā, bija labs volejbolists. Ar viņu ierindā, Madonas apriņķī mums nebija pretinieku. Reiz Jaungulbenē sasitām vietējos tik pamatīgi, ka pēc tam dzirdējām baumas, ka ballē mūs piekaušot. Turējāmies visi kopā, nekas nenotika.”

ZIŅAS

1. Līga Mūrmanis Rutups sūta ziņas un sveicienus no Sidnejas, tālajā Austrālijā. Par sevi, dzimtenes apciemojumu, savu dzimto pusi, savas klases biedriem un Austrālijā mītošiem bijušiem Madonas ģimnāzistiem, viņa stāsta:
„Es piedzimu un augu Lubānas pagasta ‘Strautmaļos’. Mani vecāki bija Kārlis un Klāra Mūrmaņi, mūsu māja vienu kilometru no centra, tūlīt aiz pienotavas un ‘Kleperiem’, Lubānas-Dzelzavas šosejas malā. Dzimtenes apmeklējumā, pagājušo dziesmu svētku laikā, mājās (kas ir vēl palicis) laimīgi pavadīju divas nedēļas un izstaigāju daudzas vecās tekas.
[…]
Sabiedrībā šeit Sidnejā sastapu Arti Medeni, Imantu Liepiņu, Jāni Sproģi, reiz arī Voldemāru Kārkliņu. Brisbānē tikos ar Hildu Tilgu Oliņu, ko labi pazinu no Vācijas laika Vircburgā – dzīvojām vienā ‘blokā’. Adelaidē (Austrālijā) 1980. gadā mūža gaitas izbeidza lubānietis-madonietis Jānis Kargāns. Daudz sportoja un tagad viņa bērni ir aktīvi latviešu sabiedrībā. Domāju, ka viņš bija Skaidrītes Plātes klases biedrs. Ar citiem ‘veciem madoniešiem’ neesmu te iepazinusies. Varbūt, lasot grāmatu, interese savedīs kopā

[copy of receipt]:

                                                                    Sk. otru pusi
Caurraksts
Finanšu kase Madonā Maksātājam
Iekasētājs K. Ķaune Bloks 88 Lapa 38
Iekasētāja pārskats No. 3. Iemaksātājam ar parakstu caurrakstā
uz abiem eksemplāriem jāapliecina,
ka kvītī uzrādītā summa saskan
No. p.k. 56.               ar viņa iemaksāto summu.
KVĪTS
Saņemts no    Līgas Mūrmanes
Nosaukums
Madonas v. ģimnāzijā
Adrese

Iemaksas raksturs   Laiks, par kādu    RM.   Rpf.
Maksājumu izdara
Mācības maksa                                                    
I. pusg.             54.    --
Summa              54.    --
RM   piecdesmit četras       Rpf.

Zīmoga vieta         Madonā             [signature]
[stamp:              Vieta            Iemaksātāja paraksts
Madonas Valsts 29. XI. 43.        [signature] K. Ķaune
Ģimnāzija]           Datums            Iekasētāja paraksts

Pielieku arī kādu man ļoti dārgu un netīšām uzglabājušos ‘vērtspapīru’. Varbūt citu acīs tā ‘vērtība’ neko nenozīmē, bet man tā ir kā daļā no dzīves.
[…]

2. Jānis Briedis nenoguris ‘meklē rakstos’ Madonas bijušo ģimnāzistu vārdus. Te ir viņa rakstos sameklētie skolas biedru sasniegumi sportā:
Latvijas enciklopēdijas 4. sējumā, 409. lappusē lasām:
„Ievērojams diskobols bija Otto Grigalks, kas 1962. gada O.S. (Olimpiādes sacīkstes, J.B.) ieguva 4. vietu lodes grūšanā un 6. vietu diska mešanā. Viņš 1952. gada O.S. startēja tikai diska mešanā, ierindojoties 5. vietā.”

Tā paša sējuma 217. lappusē lasām:
„Atsevišķu vieglatlētu labākie sasniegumi: (…) Noldis Millers 1950os gados bija starp desmit labākiem lodes grūdējiem Zviedrijā, 1955. gadā Parīzē, YMCA 100 gadu jubilejas sarīkojumā uzvarēja lodes grūšanā un diska mešanā. (…) Ar LSP Lielo nozīmi brīvā pasaulē apbalvots Noldis Millers 1961. gadā.”
Piezīme: Otto Grigalka Madonas ģimnāziju apmeklēja laikā no 1940. gada rudens līdz 1944. gada pavasarim. Noldis Millers ir 1940. gada absolvents.”

Par savu saskari ar šodienas Madonas kultūras dzīves rosinātājiem, Jānis Briedis raksta:
„Es nosūtīju ‘apkārtaksta’ pirmo numuru arī Madonas muzeja darbiniekam Indulim Zvirgzdiņam. Viņš ir vingrošanas skolotājas Zinaidas Austras Ķirsones dēls un vēlāko gadu absolvents. Sakarā ar Ārijas Kalpakas muzejam nodoto grāmatu, viņš bija atsūtījis atzinīgu vēstuli. Mūsu grāmatas ierosināti, uzmeklējuši Ervinu Volfeili Vācijā, taisīšot viņa darbu izstādi. Viņš arī min Volfeili kā karoga meta autoru un tiešo karoga pasniegšanas datumu, 1939. gada 22. janvārī. 1940. gadā no absolventiem to nākošai klasei nodevis Vidvuds Medenis, bet pēc svinīgā akta 16. jūnijā sekoja 17. jūnijs. Tagad I. Zvirgzdiņš vaicā, vai kāds nezina, kur karogs palicis.”

3. Mirdza Māliņa Ūdemane saņēmusi gan cerīgu, gan skumju vēstuli no dzimtā novada. Rakstītāja ir Marija Ruņģe, par kuras sūro likteni Mirdza jau rakstīja pagājušā numurā.
„Mīļā Mirdza,” raksta Marija. „… Paldies par manis atgriešanu dzīvē… Mums pašreiz iet grūti. Jūs jau to ziniet… Veselība turas. Naktīs sāp kāja un plecs. Gribu lūgt, lai Tu pastāsti Dimitrijam R. Ļoti viņam pateicos par savas klases aprakstu. Tā bija mana mīļā brāļa klase (1938, d.r.). Pastāstīšu viņam par trīs puišu likteņiem:
1. Artūrs Ābols karot nedabūja redzes dēļ. Dzīvoja vecāku mājās un strādāja par grāmatvedi. Izaudzēja trīs dēlus. Represijas neskāra. Sievas vecāki un brālis ar ģimeni bija izsūtīti. Nomira (domāju) 1988. gadā. Biju bērēs. Aizgāju toreiz vēl ar lielu sāpi par savu zemi un tautu. Pie kapa licis nospēlēt ‘Dievs Kungs ir mūsu stipra pils’. Muzikanti to tā neuzkrītoši arī izdarīja…
2. Arvīds Lapselis arī netika karojis. Vecāki bija miruši. Brāļi, Latvijas virsnieki, bija aizvesti. Līdz 1949. gada 25. martam (Marijas izsūtīšanas diena, d.r.) brauca no Madonas bieži pie manis. Strādāja par grāmatvedi. Kad atgriezāmies, vairs neparādījās, jo ar tādiem kā mēs nebija vēlams draudzēties. Domājam, ka ir miris. Bija precējies. Bērni nepalika.
3. Jānis Kamols bija palicis aizmugurē un darbojies Viesienas pagastā meža brāļos. Jau 1945. gadā viņi (5 vīri) bija iznīcināti. Pārējie vēl bija palikuši un pēc laika padevušies. Kamols bijis ļoti nežēlīgi nomocīts un iemests ceļa grāvī (pie Viesienas pagasta nama), lai cilvēki viņu uzzīmētu.”
[…]

LABOJUMI

Ne visam var ticēt, kas drukāts. Dažkārt viļ atmiņa, citreiz ieņemam kaut ko galvā un to sludinām kā patiesību. Tā arī pagājušā numurā ieviesušās dažas nepareizības. Nevarēdams salasīt piezīmes pats savā rokrakstā, biju sācis Ārijas un Visvalža Grundmaņu māju celt Baldonē. Patiesībā tā ir Babītē, daudz tuvāk Rīgai un ar elektrisko dzelzceļu ērti un ātri no galvas pilsētas sasniedzama.

No Montreālas piecdesmito gadu vidū aizbraucot, tur atstāju Jāni Tilgu. Tapēc, kad daudzus gadus vēlāk lasīju par viņa aiziešanu mūžībā, pieņēmu, ka viņš arī tur apbedīts. Andrejs Rozītis zin stāstīt, ka Jānis ir guldīts Bostonas kapos, jo tās apkārtnē aizvien vēl dzīvo viņa atraitne Zenta un citi radinieki. Acīmredzot arī Tilgu ģimene ir vēlākos gados Montreālu atstājuši.

Tāpat pagājušā numurā, Tatjanas Eniņas Melcers atmiņu atstāstā biju tā laika direktoru Sprūdu iztaisījis par viņas latviešu valodas skolotāju. Tatjana mani izlabo, paskaidrodama, ka Sprūds mācījis latīņu valodu, bet Jānis Āboliņš – latviešu.

Savā atmiņu stāstījumā (‘Madonas ģimnāzija’, 163. lpp.) skolotāju Jāni Āboliņu 1934. gadā biju ‘aizsūtījis’ uz Ziemeļlatvijas skolām. Viņa meita Anna Āboliņš Ūdris veltī siltus vārdus savai dzimtai pilsētai:
„Madona, mīļā Madona ir mana mīļākā vieta Latvijā. Esmu tur piedzimusi, uzaugusi, gājusi skolās; tikai 1934. gadā mēs pārcēlāmies uz Rīgu. Man jāsaka būs Aspazijas vārdiem: ‘Pat tumšā naktī turp ja aizietu, es katru akmentiņu atrastu.’”
[…]

IEROSINĀJUMI UN ATGĀDINĀJUMI

Paulis Dzintars (1939) ierosina iekārtot, saziņā ar Madonas 1. vidusskolu (tā laikam šodien saucās mūsu skola) un muzeju, bijušo audzēkņu kartotēku. Tā mums palīdzētu sameklēt un sazināties ar saviem veciem draugiem un skolas biedriem. Jānis Briedis ir uzņēmis sakarus ar Madonas muzeja darbinieku Induli Zvirgzdiņu. Domājams, ka viņš varētu būt palīdzīgs kartotēkas iekārtošanā. Lūdzu izteikties par tās vēlamību.
[…]
Charlotte, N.C. 28210 USA
Ar sveicienu un visa laba vēlējumiem,
Dimitrijs Rubenis

—————————

MADONAS ĢIMNAZIJAS BIJUŠO AUDZĒKŅU UN AUDZINĀTĀJU ATMIŅAS, ZIŅAS UN ATZIŅAS

No. 5.                                                                                     1992. gada nogalē

„Ir brīži, kuri skan cauri cilvēka mūžam, klausāmies tad kā mūzikā un tad godbijīgi liecas galva. Ir klusas un dzirdamas skaņas un tajās klausoties, mīļi paliek šie mirkļi, jo tie ir vienreizēji. Cilvēkam tikai vienreiz dots uzplaukt un ziedēt šai pusē mūžības vārtiem – tamdēļ to iedomājoties, sirdī reizēm pārlieku drosmes. Kaut skumji kļūst, jo ātri aiziet viss…” Tā rakstījusi mana laika un kādreizējā klases biedrene Zelma Zaļpētere, kas, savu septiņdesmit piekto rudeni nesagaidījusi, izgājusi cauri mūžības vārtiem uz otru pusi.

Tā retākas paliek mūsu rindas, bet atmiņu kamolos vēl diezgan dzijas. Tāpēc vēl aizvien neapsīkst atmiņu, ziņu un atziņu avoti, kas dažkārt jautri, dažkārt sērīgi burbuļodami mūs aiznes gan tālā un gaišā pagātnē, gan mūsu dzimtās zemes sāpju un cerību pilnā tagadnē.

Par 1932. gada absolventu salidojumu Madonas nedēļas laikrakstā ‘Stars’ (iznāk kopš 1941. gada 21. maija) raksta tā dalībnieks Jānis Āboliņš:

„PEC SEŠDESMIT GADIEM
27. jūnijā Madonas 2. vidusskolā pulcējās toreizējās Madonas ģimnāzijas 1932. gada absolventi.
[…]

Par autoru piebilst Indulis Zvirgzdiņš, viens no trijiem šīs avīzes izgriezuma piesūtītājiem: „Jānis Āboliņš ir ilggadīgs latviešu valodas skolotājs Rīgas 1. vidusskolā, liels skolēnu un arī skolotāju tūrisma entuziasts.”

Jānis Briedis zin stāstīt, ka Jāņa Āboliņa laulātā draudzene ir viņa (t.i., Jāņa Brieža) skolas gadu līdzgaitniece Inta Jaunzeme (1943), kas pēc LVU matemātikas fakultātes beigšanas mācījusi Rīgas 24. vidusskolā, vēlāk Praulienā. Āboliņu dēls esot vēsturnieks, meita bioloģijas skolotāja Rīgā.

No 1932. gada izlaiduma trimdas saimē vēl apzināti Dzidra Šefere Lauge Kanādā, Ženija Paeglīte Zviedrijā un Augusts Ramāns Anglijā.

Jāņa Āboliņa pieminēto skaisto liepu aleju savā dzimtas puses apciemojuma laikā nobildējis Jānis Ūdris (fotoattēls nākamā lappusē).

Par saviem iespaidiem Jānis Ūdris (1942) pastāsta sekojošā rakstiņā:
„PA SENĀM TEKĀM
Šī gada 15. jūnijā ierados Madonā. Nebiju tur bijis kopš 1944. gada vasaras.

[Foto of walkway with trees both sides: ‘Liepas saaugušas lielas – ģimnāzijas ēku tik tikko var saskatīt’]

Jau iebraucot redzēju, ka pilsēta stipri pārmainījusies: asfaltēti ceļi pilsētas centrā, jauna stacija, autoosta, daudz jaunu namu. Pirmais iespaids bija: atmiņu smeldze sajaukta ar svešuma sajūtu. Tūlīt pirmajā dienā brālēns mani aizveda uz tēva mājām Sarkaņu pagastā. Redzēju tikai drupas un zāli, pa gabalu uzreiz nepazinu, ka tā postaža bijusi mana un manas māsas dzimtā sēta. Tēvu un māti no turienes izsūtīja uz Sibīriju 1949. gada 25. martā. Māsai Ainai (arī kādreizējā Madonas ģimnāziste) tad bija 26 gadi. Viņa strādāja Gustavskolā par skolotāju. Kad pēc skolas darba beigšanas viņa devusies mājup, pie Madonas stacijas redzējusi stāvam vilcienu ar daudz cilvēkiem. Tuvāk pienākusi, māsa ieraudzījusi māti. Arī māte pamanījusi meitu un aicinājusi tuvāk. Aina piegājusi atvadīties no vecākiem. Pēkšņi sargi likuši visiem kāpt vagonos. Aina teikusi, ka viņa nepiederot pie ešelona, tomēr sargi iestūmuši arī viņu lopu vagonā. Tā māsiņa aizbrauca uz Amaras apgabalu kā nākusi no skolas, ar bērnu burtnīciņām padusē. Tāpat kā Marija Ruņģe raksta savās atmiņās (MV No. 4), arī mana māsa bijusi kopā ar skolotājiem Pēteri un Jāni Āboliņiem. Pazemojumu un mocību pilnais brauciens ildzis trīs nedēļas.

Man bija ļoti sāpīgi redzēt, ka Madonas pamatskolu un ģimnāziju ir okupējuši krievi. Tāpat nevarēju pierast, ka daudzreiz tuvumā dzirdēju krievu valodu. Aizgāju pastaigāties pa Mīlestības graviņu un drīz vien atradu, ka upmalas taka kļuvusi šaura, maz lietota. Uz galvenās takas bija saplēsti stikli un tā uzveda augšā krastā pie krievu blokmājām. Sašutis griezos atpakaļ.

Piegāju arī pie Baltās mājas (bijušā Madonas apriņķa valdes nama), kur notika 1944. gada ģimāzijas izlaiduma akts. Tur tagad atrodas prokuratūra.

Netālu no ģimnāzijas ēkas kalnā, kur kādreiz bija pilsētas deju laukums ar apkārt saliktiem soliem, tagad ir ierīkots kaut kas līdzīgs kapiem lielam skaitam sarkanarmiešu. Pieminekļa uzrakstā lasām: ‘Mūžīga slava atbrīvotājiem’. Līdzīgu pieminekli atradu arī Sarkaņu kapos. Sarkaņu kapos un arī pie Madonas stacijas uzcelti mazi pieminekļi tā saucamajiem represētajiem.
[…]

Valfrīds Zariņš (1943) savu pirmo dzimtās pilsētas apciemojumu pēc 48 gadiem pārdzīvo ar nedalītām jūtām.
„Aspazijas vārdi tiešām piepildījās,” raksta Valfrīds,

       ‘Ja arī tumšākā naktī es turp nonākt,
       Es katru akmentiņu atrastu.’

Vecās tekas vēl ļoti labi palikušas dzīvā atmiņā. Viss, viss tur bija tikpat mīļš un dzīvs, kā toreiz to atstāju… vienīgi daudzi, jo daudzi bijušie draugi un skolas biedri vairs nav… Tomēr 7 no 1943. gada izlaiduma satikāmies: 5 no Latvijas, 1 no Zviedrijas un es.
[…]
Arī Skaidrīte Zariņa, kurai šis nebijis pirmais dzimtenes apciemojums, satikusi grupiņu savas klases biedru.
[…]
Skaidrīte un Valfrīds Zariņi Madonas muzeja darbinieka Induļa Zvirgzdiņa rīcībā atstājuši arī diktofonu, kas jau izmantos vienas senu dienas skolnieces atmiņu ierakstīšanai. Ar īsu šo atmiņu atstāstu iesāksim nākošo nodaļu.

ATIMIŅAS 

1. Emma Pētersone Kalniņa dzimusi Liepkalnes pagastā 1904. gadā, Madonas ģimnāziju apmeklē 1918./19. mācību gadā. Pēc tam pāriet uz Rīgas 3. vidusskolu, pēc kuras beigšanas studē veterinārmedicīnu Latvijas universitātē, vēlāk atgriežas dzimtajā Liepkalnes pagastā, kur viņas vīrs Kārlis Kalniņš ir ilggadējs skolotājs. Tagad Emma dzīvo Ikšķilē kur arī intervēta.

Madonas skolas gads viņai vēl dzīvā atmiņā, kā arī tās skolotāji Pēteris Āboliņš, Ludvigs Sēja, Pommers, Baltpurviņš, Bumbērs, Puķudruva, Niedrītis, Levis, Saulītis, Bērziņš (kura sieva bija meiteņu skolas priekšniece), Kļaviņš, klases audzinātāja Priedniece. Atmiņā arī klases biedrenes Marta Driķe, Marta Kauss, Elfrīda Miķelsone, māsas Pētersones, saikavietes Emma Goldberga un Marta Goliāte, koknesiete Ženija Grīnberga. Madonas ģimnāzija tajā laikā bija vienīgā plašā apkārtnē, tāpēc to apmeklēja skolnieki no lielāka attāluma, pat no Krustpils un Pļaviņu puses.

Tā kā no Liepkalnes līdz Madonai ir ap 50 kilometru, tad mājās braukt iznāk tikai skolas brīvlaikos. Meiteņu internāts tajā laikā ir Kļaviņa māja, ap puskilometru no skolas uz Cesvaines pusi, aiz Ķeirāna mājas. Meiteņu skola bija Krūmiņa mājas augšējā stāvā, zēnu skola un internāts, kā arī kopgalds visiem Kumsāra mājā. Kopgaldā kopā ēda ap 200 audzēkņu, ik dienu divi zēni un divas meitenes tika norīkoti virtuves un ēdamistabas palīgdarbos.

1918./19. mācību gads ir bagāts pārmaiņām Latvijas valsts iekārtā. Par tām Emma Kalniņa stāsta:
„Pēc Latvijas proklamēšanas Izglītības biedrības barakā aiz dzelzceļa bija sapulce. Runāja Ludvigs Sēja, uz skatuves mēs meitenes dziedājām. Tas viss notika vācu armijas klātbūtnē. Vācieši sēdēja pirmā rindā. Kad mēs dziedājām ‘Dievs svētī Latviju’, vācieši piecēlās kājās, cepures visi vienādi salika uz elkoņa, bija tā svinīgi. Pie citām dziesmām gan viņi cepures neņēma no galvas nost. Skatuve zālē bija izgreznota ar nacionālajiem karogiem.

Ap 12. decembri vācieši no Madonas aizgāja, drīz vien ienāca ar lielu troksni lielinieki. Kopmītnē Kļaviņa mājā jau varēja dzirdēt, kā tie brauca pa dzelzceļu. Man taisni otrā rītā iznāca dežūra kopgaldā, jau sešos no rīta bija jāiet tur. Ejam ar otru meiteni uz Kumsāra māju, tiekam līdz Lazdiņa viesnīcai pretim stacijai. Tur viss gaišs. Piesitās mums divi krieviņi:
‘Kur ies un kā?’
‘Mēs skolēni,’ mēs sakām.
‘Kur tad tik agri? Jūs melojat!’ Revolveri katrai acu priekšā vicina. Saprot tak, ka bērni, es vēl tagad to revolvera stobra caurumiņu redzu acu priekšā. Grāmatas mums rokā, krievu valodas grāmata virspusē, bet šiem nevar iestāstīt, kas tas par internātu, kas par dežūru. Domā, ka mēs kādi bandīti, vai kas.

Vēlāk tad atļāva skolēniem staigāt Madonā pa četriem. Varai mainoties, par skolas priekšnieci kļuva Ramane. Rīta dievkalpojumus atcēla, arī ticības mācību (jeb ētiku) ko līdz tam mācīja Lazdonas mācītājs Šaurums.

Kopgaldā ar ēdināšanu palika sliktāk, pēc Ziemsvētku brīvlaika es no internāta aizgāju uz miertiesneša māju. Dzīvojām tur sešas skolnieces pie saimnieces, bet viņa jau arī ne visai labi baroja. Mēs jau no mājām atvedām pārtiku, bet kaimiņi stāstīja – mūsu doto gaļu pārdodot, tad pērkot zirga gaļu, ko mūs barot. Ko tad nu mēs meitenes zinājām.

Miertiesneša mājā tiesas sēdes noturēja no Pļaviņām atbraucis tribunāls, tas sēdes turēja dienās (no deviņiem rītā līdz trijiem pēcpusdienā) un naktīs (no deviņiem vakarā). Tiesāja arī skolotāju Sēju. Tiesas dienās jau varēja iet klausīties. Mēs bijām stundās, bet mūsu saimniece bija klausījusies. Tā vēlāk teica – tik gudru cilvēku kā Sēju tiesneši neesot varējuši notiesāt. Par pārzini (zēnu reālskolā) viņš gan pēc tam vairs nebija. Ko jau tiesāja dienā, tos parasti attaisnoja, bet naktīs tiesātos gan reizēm dzina uz nošaušanu.

Meitenes runāja, ka četri skolotāji esot par Sēju galvojuši. Pavasarī gan skolā viss bija uz jukšanu, kārtīgas stundas vairs nenotika. Priekšniece Ramane tad aizbēga, pirms tam bija sadedzinājusi daļu dokumentu. Man pat nebija liecības. Pēc Lieldienām gan liecību nodevu, bet atpakaļ to nedabūju – bija dedzināti papīri un sadedzināta arī mana liecība. Rudenī gāju uz Rīgas 3. vidusskolu, tiku tur uz godavārda, ka esmu mācījusies pirmajā vidusskolas klasē. Uzņēma otrā klasē uz izprovi. Pēc divām nedēļām, kad redzēja, ka varu sekot, tur arī paturēja. Tā kā vecākā māsa aizgāja uz Rīgu studēt, tad arī mēs ar brāli devāmies līdzi uz vidusskolu.”

2. Seko bijušā Madonas ģimnāzijas direktora Jāņa Dobuļa atmiņu fragmenti, kas skar viņa Madonā pavadītos gadus:
„Kādu pirmdienas rītu, kad skolotāji jau bija sagājuši klasēs uz pirmo stundu un arī es steidzos no skolotāju istabas savā stundā, matemātikas skolotājs P. Āboliņš, uznācis pa kāpnēm, steidzīgi man ziņoja, ka apakšā pie mana dzīvokļa durvīm klauvējot direktors Ausējs. Domāju, ka ziņotājs jokodamies grib panervozēt vēl klasē neiegājušos kolēģus, jo departamenta revīzija pavisam nebija gaidāma un neviens vilciens arī ap to laiku Madonā nepienāca. Tomēr ziņotāja nopietnais skats spieda mani doties no skolotāju istabas lejā uz manu dzīvokli. Un tiešām, direktors Ausējs stāvēja gaitenī pie mana dzīvokļa durvīm. Drusku iztrūkos par pēkšņo revīziju, bet neko darīt, lūdzu direktoru kungu augšā, jo skolotāji jau bija klasēs. Nē, viņš tagad tūlīt klasēs neiešot. Gribot pie manis kādu laiciņu atpūsties: vakar, visu dienu esot bijis darbā, neesot arī lāgā izgulējies, jo esot bijis daudz jārunā. Ievedu viesi savā dzīvoklī, lai tur mana sieva parūpējas par viņa atpūtu un pats aizsteidzos nodot savu stundu. Es biju nesaprašanā, kur un kādā darbā svētdienā direktora kungs bija bijis un tā pārpūlējies, ka bez atpūtas nevar nākt klasē uz revīziju. Starpbrīžos skolotāji, kā tas mēdz būt pirms revīzijas, nervozēja, dažs lūdza, lai pie viņa nevedot revidenta, šodien viņam neesot stundā interesanta viela, cits teica, ka viņam esot nodomāts klases darbs, dažs atkal, negribēdams izrādīt sava uztraukuma, teica, lai vedot vien pie viņa, strādāšot kā parasts. Bet velts bija mūsu uztraukums. Departamenta direktors šoreiz nebija ieradies mūsu skolā revīzijas nolūkā. Bet tiešām bija devies pie manis tikai tādēļ, lai pa ceļam atpūstos un tad, pārrunājis ar mani dažus skolas jautājumus, ar pēcpusdienas vilcienu dotos atpakaļ uz Rīgu. Izrādījās, ka viņš svētdienā bijis Saikavas pagastā dažās aģitācijas sapulcēs, kurās, pēc viņa izteicieniem, apstrādājis ne tik Sociāldemokrātus, bet uzmetis savu tiesu arī Zemnieku savienības vīriem…
*
Skolu revīzijās Ausējam bija ļoti redzīgas acis. Savus novērojumus un aizrādījumus viņš nemēdza pateikt tieši, bet arvienu kaut kā aplinkus, neuzkrītoši, tomēr tā, ka viņa teiktais drīzi neaizmirsās. Lai dotie norādījumi ciešāk iesēstos atmiņā, viņš tiem piepina klāt humoru un reizēm pat sarkasmu. Ausēja humora un asprātību dēļ, es vēl līdz šim atminos viņa manis vadītās Madonas vidusskolas revīziju 1922. gada pavasarī.

Pēc vakariņām es skubināju direktora kungu pie miera, bet viņš vēl gribēja ar mani pārrunāt dažus skolas jautājumus un tā mēs vēl ilgāku laiku pārrunājām akūtus izglītības jautājumus, bet arī pēc šīm pārrunām Ausējs vēl ilgi lasīja līdzpaņemtos žurnālus. Otrā rītā vedu revidentu augšā pa kāpnēm uz skolotāju istabu. Tiklīdz uzejam augšā, es ieraugu, ka uz vienas palodzes sēž divas skolnieces basām kājām. Steidzos vērst revidenta uzmanību uz pretējo sienu, kuru zīmēšanas skolotājs bija izdaiļojis ornamentiem un zīmējumiem. Esmu priecīgs, ka revidenta kungs nepamanīja logā sēdētājas, kuras uz manis attiecīgo mājienu bija pazudušas. Revidents uzmanīgi apskata manis rādīto sienu, atzinīgi nosaka, ka tiešām esot jauki. Es biju apmierināts, ka man izdevās revidentu novērst no sēdētājām. Iegājām skolotāju istabā un sasveicinājāmies ar skolotājiem. Ausējs, kā jokodamies, ievaicājas: ‘Bet vai tad jūsu kolēgas nemaz nebaidās no dāmām, ka skolotāju istabā smēķē?’ Jautājums nebija saprotams, jo patlaban neviens skolotājs ir nedomā smēķēt. Iestājās klusums. Skolotāji izbrīnā skatās viens uz otru. Es neviļus paskatos uz logu un ieraugu uz viena puķu poda pelnus un kādu izsmēķētas cigaretes galu. Es nosarku un nodomāju: ‘Vai re kur rīdziniekam redzīga acs, bet logā sēdētāju tomēr nepamanīja.’ Stundās Ausējs ļoti uzmanīgi sekoja stundu gaitai un reizēm, piemēram, uzdevumu atrisināšanā ar saviem jautājumiem palīdzēja skolēniem tikt uz pareizā ceļa.

Lielā starpbrīdī kāda skolotāja piepeši saslima un lūdza atļauju doties mājup. Mēs citi uztraucāmies, bet Ausējs mierīgi man paklusi teica: ‘Būs iedzērusi par daudz belderjāņu drapes.’ Atvadoties no direktora Ausēja, pēdējais, visiem dzirdot, piezīmēja: ‘Redziet nu, kolēga, ka nav vis štrunts vien tā izglītības ministrija arī jums!’ Manā dzīvoklī Ausējs man paskaidroja, ka šī pati skolotāja šos bravurīgos vārdus teikusi, visiem skolotājiem klāt esot, manam priekšgājējam pagājušā gadā, kad tas gribējis par viņu sūdzēties ministrijai.

Reizēm jau vajagot reaģēt uz nesavaldīgu un aplamu skolotāju bravūru pēc sakāmvārda: ‘Kāds bluķis, tāds ķīlis!’ Izmantojot skolotājas vieglu saslimšanu no pašas iedzertām nervu apmierināšanas pilēm, viņš esot pateicis viņas pašas teikto bravūru, citiem skolotājiem klāt esot, lai viņi arī turpmāk izsargātos no līdzīgas vieglprātības.

Pusdienas pārtraukumā, respektīvi brīvlaikā, Ausējs ar mani pārrunāja revīzijā redzēto un dzirdēto. Viņš lūdza mani atzīmēt viņa svarīgākās piezīmes, lai tad mēs paši tās paidagoģu sēdēs sīkāki izdebatējot. Šai pārrunā pārliecinājos, ka revidents tiešām bija uzmanīgi sekojis stundu gaitai un uzķēris daudz ko, kas man bija pagājis secen. Pēc pusdienas maltītes Ausējs parasti lūdza atļaut viņam kādu stundu atgulties. Šāda atstiepšanās viņu pēc darba stipri atspirdzinot. Bet viņš šinī atpūtā allaž ņēma līdzi kādu grāmatu, jo šo atpūtas laiku viņš parasti izmantoja līdzi vestās lektīras lasīšanai.

Šai revīzijas dienas pēcpusdienā pēc stundu plāna bija skolas kora kopdziedāšana. Ausējs priecājās par tādu labu sagadīšanos, jo nu viņam būšot izdevība iepazīties kā mūsu jaunatne cienot dziesmu garu. Pie tam viņš izteica vēlēšanos, ka būtu labi, ja uz šo dziedāšanu ierastos visi skolnieki un arī skolotāji, tad viņš redzētu visu mūsu saimi kopā un varētu no mums visiem atvadīties, jo ar vakara vilcienu viņam katrā ziņā esot jābrauc atpakaļ uz Rīgu. Protams, ka šo revidenta vēlēšanos mēs labprāt izpildījām. Un pēcpusdienas revīziju iesākām visi kopā ar dziedāšanu. Skanēja dziesma pēc dziesmas. Skolēni dziedāja ar sajūsmu. Revidents jūsmoja līdzi un sirsnīgi aplaudēja. Gadījās dziesmas, kuras revidents teicās dzirdot pirmo reizi. Dažas dziesmas tā patika, ka Ausējs tās lūdza atkārtot divas jeb vairāk reizes. Pēc dziedāšanas Ausējs pateicās korim, skolotājiem un skolas vadībai un cildināja mūsu centību. Šā nobeiguma kopiespaids bija, ka revidents apmierināts ar mūsu darbu. Tālāk viņš teica savu atvadu vārdu ar motto: ‘Tautu izglāba dziesmu gars.’ Šai atvadu runā viņš iepina daudz aizrādījumus mūsu turpmākam darbam. Bet, diemžēl iepina arī, ka varot jau būt, ka viņš neesot pamanījis vienu otru mūsu skolas negatīvo parādību, ka tās viņam gadoties redzēt citās skolās. Tā, piemēram, kādā skolā viņam gadījies redzēt, ka divas skolnieces vaļīgi basām kājām sēdējušas klašu priekštelpā uz palodzes. Kaut gan tagad esot silts pavasars, tomēr neesot cienīgi uz stundām nākt basām kājām un vispār neesot skaisti, ka skolnieki sēdot uz palodzēm. Viņš šo gadījumu stāstot tikai piemēra dēļ. Protams, ka mūsu skolā neviens skolnieks tā nedarīšot. Tad vēl, dažos vārdos cildinājis darba svētību, novēlēja mums darbā labas sekmes. Bet mani dzēla konstatējums: ‘Tomēr viņš redzēja gan.’ Neko darīt, ņēmu gala vārdu, pateicos direktora kungam par apciemojumu, par labiem norādījumiem un redzīgām acīm, tad uzaicināju kori nodziedāt atvadu dziesmu: ‘Nu, ardievu, labie ļaudis.’ Pēc tam viss noritēja parastā secībā: atvadīšanās, pavadīšana uz staciju u.t.t. Kad gājām pa kāpnēm lejā, skolotāji ziņkārīgi paklusām vaicāja: ‘Nez, kurā skolā bijusi tā sēdēšana uz palodzēm?’ Lai nesabojātu revīzija noslēguma labās kopsajūtas un pacilātības, es klusēju, jo atbildi zināju tikai es un divas vaininieces.”

3. Elza Rozenberga Rudenāja (1930) atmiņas par saviem Madonas vidusskolas gadiem iesāk ar I. Kalnāres rindiņām:

„Es sūtu sveicienus tiem aizgājušiem laikiem,
Kad augu kopā vēl ar birzes bērziem smalkiem.”

„Paklausot klases biedrenes Ksenijas Bidiņas Straubes mudinājumam, mēģināšu kādu sauju pagrābt atmiņu krātuvē un atgriezties gaišos Madonas vidusskolā aizvadītos gados – no 1926. līdz 1930.gadam. mūsu laikā vidusskolās bija četru klašu numerācija: 1. līdz 4.

Pirmās skolas gaitas sākās vecajā skolā Lievērkrogā. Atmiņa glabā patumšas, panetīras, visumā nepievilcīgas telpas, čīkstošām grīdām. Mūsu pirmā ģimnāzijas klase bija skolā lielākā – 42 skolēni. Klase strauji saruka un 1930. gadā beidzām tikai 16, 14 meitenes un 2 zēni.

Pēc Jaunā gada mācības sākām jaunā skolā. Zosu gājienā kāpām skolas kalnā. Katram bija kaut kas jānes no sīkā inventāra. Es nesu kolbiņas no ķīmijas kabineta. Pieteikts bija iet uzmanīgi, lai negadās krist un ko saplēst, tāpēc gājiens ieguva svinīgumu. Jaunās skolas durvis vēru ar dziļu bijību. Tā likās liela, skaista gaiša – īsta gaismas pils!
Šajā skolā dabūju just un sāku saprast, ka arī mācīšanās ir darbs, liels, vajadzīgs, nozīmīgs.

Pirmā klasē franču valodu mācīja Pauls Reinvalds – vecs, cienījams, korekts kungs pilnīgi baltu galvu, ūsām, bārdu. Neatceros, ka viņš būtu klasē rājies, kad bijām viņu izveduši no pacietības. Viņš klusām pie sevis murmināja: ‘Fuerchterlich, fuerchterlich, das ist fuerchterlich.’ Drīz vien ieguvām kundzību pār viņu. Franču valodu neviena neiemācījāmies. Manas atzīmes liecībā šai priekšmetā bija: 4, 3, 2 – caurmēra atzīme 3 un pārcelta 2. klasē.

Nākošajā – 2. klasē franču valodu mācīja tikko Universitāti beigusī Alīse[Biruta?] Dzirkale. Viņa bija arī mūsu neaizmirstamā klases audzinātāja. Un nu sākās mūsu nedienas ar franču valodu. Jaunā skolotāja, saņēmusi klasi, kurā pēc gada mācīšanās neviens neprata lasīt franču tekstu, vis neizmisa un nenolaida rokas, bet, mums par nepatiku, uzsāka ar mums cīņu. Mēs bijām viņai ciets rieksts, bet viņa bija nolēmusi to pārkost. Pārkoda arī, pie tam veiksmīgi – neizlaužot nevienu zobu.

Katru stundu viņa pa kārtai visus izsauca. Tas gāja ātri, tikpat ātri rindojās divnieki atzīmju žurnālā. Pamazām izsaucamo skaits saruka, daži sāka mācīties. Tomēr daži, starp tiem arī es, palikām uzticīgi slinkošanas tradīcijām. Izsaukšana turpinājās, turpināja arī augt divnieku birze. Šāda skolotājas rīcība aizvainoja un kaitināja. Reiz tā, uzdevusi mazu gabaliņu nākošai stundai, sacīja: ‘Es jums uzdodu tikai mazu gabaliņu. Gabaliņš ir tik mazs, ka to varētu no galvas iemācīties.’ Noskaitos ne pa jokam un iemācījos arī no galvas, ne vārda neizlaižot. Starpbrīdī vēl atskaitīju biedriem. Iet! Sākās stunda. Kā tad, Dzirkale, žurnālu neatvērusi, izsauc. Es ieņemu svinīgu stāju un sāku.

Skolotāja vērīgi sekoja grāmatā un bija ļoti pārsteigta. ‘Ak tā,’ viņa sacīja, ‘es domāju, ka jūs nevariet iemācīties, bet jūs esiet vienkārši slinka. Šodien ielieku jums pieci un lai citādas atzīmes vairs nebūtu.’ Tā beidzās šī cīņa. Skolotājas uzvara bija arī uzvara pār mūsu sirdīm. Ne jau vienmēr bija piecnieki, bet trijnieki un divnieki pazuda, skolu beidzot varējām brīvi sarunāties šinī skaistajā valodā. Kā apliecinājums mūsu zināšanām ir fakts, ka Universitātē studiju pirmajā gadā nokārtoju eksāmenus franču valodā par visiem trīs kursiem uzreiz bez kādām grūtībām.

Klases audzinātāja Alīse[Biruta Dzirkale kļuva mūsu draudzene, ar kuru patika būt kopā arī ārpus skolas. Bieži apmeklējām viņu mājā. Neaizmirstamas tās valodās, jokos, dziesmās aizvadītās stundas.
Mūsu klasē bija klavieres. Reizēm Dzirkalīte ienāca garajā starpbrīdī klasē, piesēdās pie klavierēm un spēlēja mēs lokā viņai apkārt dziedājām. Tie bija jauki brīži.

Alīse Jāņa meita Dzirkale dzimusi 1900. gada 18. novembrī Smiltenes pagasta ‘Pavāros’ zemnieku ģimenē. Ģimenē 5 bērni. Alīse mācījusies Smiltenē tirdzniecības skolā, beigusi Smiltenes vidusskolu. 1920. gadā iestājusies Latvijas universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Romāņu filoloģijas nodaļā, ko beidza 1926. gadā. Pirmā darba vieta – Madonas ģimnāzija, kur strādā septiņus gadus no 1927.līdz 1934. gadam. 1934. gadā māca franču un latīņu valodas Valmieras vidusskolā. No 1940. gada strādā Smiltenes vidusskolā kā vācu un krievu valodas skolotāja. Mirusi 1980. gada 20. aprīlī Smiltenē. Apbedīta Smiltenes kapos, kur 1955. gada izlaiduma audzēkņi viņai izveidojušu un pielikuši granīta piemiņas plāksni.

Dzīvodama Madonā, skolotāju diezgan bieži apciemoju. Atmiņā kāda jauka svētdiena, kad mēs, grupa viņas šeit esošo audzēkņu, kopīgi viņu apciemojām Smiltenes ‘Pavāros’. Aizkustināja rakstā svaigi uzkasītie dārza celiņi. Bijām gaidīti. Skolotāja priecīga, smaidoša. Mēs tādi paši. Rihards Buholcs skaisti pasniedza skolotājai rožu pušķi, neaizmirsdams arī noskūpstīt roku. Mēs sievieši nesām tortes kārbu. Skolotāja bija klājusi īstu svētku galdu, mirdzošu linu galdautu, skaistiem traukiem. Jutāmies visi brīnišķīgi. Netrūka arī pašdarinātais vīns. Pēc pusdienas gājām apskatīt viņas tagadējo Smiltenes vidusskolu. Viņas klasē arī te bija klavieres un viņa sēdās un spēlēja, bet mēs, sermuļi, lokā ap viņu dziedājām, gluži kā sendienās. Silti apņēma viņas vārdi: ‘Kaut mani tagadējie divpadsmitnieki (viņas audzināšanā bija pēdējā klase) būtu tādi, kādi jūs bijāt!’ ‘Bet mēs taču bijām nejauka klase,’ iebildu. ‘Nē, jūs bijāt ļoti jauki. Ja jūs tādi nebūtu bijuši, es jūs tik ļoti nemīlētu,’ tā skolotāja. Tagad skolotāja apklususi, guļ dzimtas kapos Smiltenes kapsētā.

[photo of two men behind headstone of grave]

Alīses[Biruta?] Dzirkales brāļa dēli pie skolotājas kapa.

Esmu mīlējusi tos pašus skolotājus Madonas vidusskolā, ko citi. Mani mīļākie bija Alīse[Biruta?] Dzirkale, vēsturnieks Pēteris Kalniņš, viņš bija tas, kas iededzināja manī mīlestību uz vēsturi, fizikas skolotāja Berta More, matemātiķi Pēteris Āboliņš un Nikolajs Feldmanis. Nikolajs Feldmanis mēdza teikt: ‘Aljebra – tā ir brīnišķīga zinātne! Jūs variet rakstīt skaitļu rindu no Rīgas līdz Madonai, pārveidojot iznākumā būs tikai viens skaitlis!’ Esmu ar viņu vienu prāt.

Pēterim Āboliņam mūsu stulbuma priekšā nolaidās rokas. Nometis uz tāfeles malas krītu, viņš satriekts gāja pie loga, atspiedās uz elkoņa, satvēra galvu rokās un stāvēja labu brīdi kā visnelaimīgākais cilvēks pasaulē. Tad izslējās, teikdams: ‘Sāksim visu vēlreiz no gala!’ Enerģiski devās pie tāfeles un saka rakstīt: a + b…

Patiesības labā jāsaka, ka bijām slinki, bet apdāvināti bērni. Skolotāji teica, esot neredzēta klase, sauca arī par kino aktrišu klasi. Klasē bija tāda pacilāta, jūsmaina gaisotne. Uz blēņām nebijām skubināmi. Varējām skriet, grūstīties, bļaustīties. Bijām ļoti vienoti. Reiz nozagām matemātiķim Āboliņam lapiņas ar trigonometrijas uzdevumiem. Vakarā sanācām klasē un kopīgi izrēķinājām. Skolā bija kārtējā ‘bička’, bet mēs negājām. Otrā dienā divniekus aizstāja piecnieki. Skolotājam tas izlikās aizdomīgi. Apgalvojām, ka atkārtojām, ļoti mācījāmies. ‘Nu, var jau būt…” gari novilka Āboliņš. Tā viņš arī mūsu blēdību neatklāja.

Fizikas skolotāja More nekad nepacēla balsi, vienmēr bija smaidīgu un laipna. Kādā pirmdienā izsauca Lazdiņu Veltu, Velta sataisījusi nelaimīgu seju, taisnojās, sāpējusi galva. Gribējusi atteikties, nepaspējusi. ‘Nekas, Velta, tā jau reizēm gadās,’ mierināja skolotāja, ‘iemācīsities citreiz.’ Velta priecīga, ka tik viegli tikusi cauri. Bet – ak vai! Atzīmju žurnālā – divnieks.

Ar Morīti man saistās skumjš, skaists piedzīvojums. 1929. gada septembrī bijām ekskursijā Rīgā, taisni Raiņa bēru laikā. Varējām izvēlēties – iet uz teātri vai bērēm. Es vienīgā izvēlējos bēres, bet viena pirmoreiz Rīgā, atteicos. Uzreiz Morīte teica: ‘Es arī iešu uz bērēm. Iesim abas.’ Aizbraucām. Es pirmo reizi braucu ar tramvaju. Ieņēmām labu vietu Bērzu alejā. Procesija tuvojās. Mēs abas, rokās saķērušās, raudājām. Skolotāja skaitīja Raiņa dzejas un es biju pārsteigta, ka viņa – fiziķe zin tik daudz Raiņa dzeju no galvas. Šis brīdis atmiņā saglabājies, kā kaut kas svēts. Mēs saplūdām vienā būtnē un mūs apņēma viena aura. Izauga draudzība, kas turpinājās līdz skolotājas mūža norietam.

Pēc 1934. gada 15. maija viņu atlaida. Kādu laiku viņa strādāja Liepājā, tad Rūjienā, kur arī sagaidīja mūža vakaru. Visur viņa tika mīlēta. Bērni esot visur jauki, rakstīja skolotāja.

Skolotājai Morei, jeb Morītei, kā savās runās mēdzām viņu saukt, bija paradums brīvdienas pavadīt Rīgā un apmeklēt teātrus. Pēc brīvlaika pirmajā fizikas stundā ‘atskaitījās’ par redzēto un piedzīvoto. Ar sajūsmu klausījāmies viņas stāstos par redzētām teātru izrādēm. Viņas stāstījums bija pārdzīvots un tēlains. Tā mēs kopīgi pārdzīvojām visu viņas redzēto. Nekad nedzirdēju gaušanos par iekavēto vielu. Nebija nekādu sastrēgumu.

Kādu pavasari Morīte paziņoja, ka vasaru braukšot pie saviem radiem – citiem moriem uz Āfriku. Rudenī bija nenoklausīties brīnišķīgos stāstus par ciemošanos Alžīrā un Marokā.

Kalniņa vēstures stundas bija aizraujošas. Viņš varēja būt ļoti jauks, sirsnīgs, bet arī ļauns, nikns, pat rupjš. Reizēm klasē kliedza un ak vai tam, ko skāra viņa dusmu pērkoņi! Pret mani tie nekad nevērsās, bet bailes es tāpat izjutu. Atceros kādu šausminošu gadījumu. Izsaucot Veltu un kārtējo reiz dzirdot viņas ‘nezinu’, skolotājs ļoti laipni jautāja: ‘Sakiet, Velta, kāpēc jūs nemācaties vēsturi?’ Velta nevairīgi atbildēja: ‘Man vēsture riebjās.’ Klase šausmās sastinga. Kas nu notiks? Kādi dusmu izvirdumi gāzīsies? Nekas nenotika. Bija reize, kad skolotājam trūka vārdu.

Vēstures skolotājs Pēteris Kalniņš slimoja ar briesmīgu, neārstējamu slimību – izkaisīto, jeb multiplo sklerozi. Bieži apciemoju viņu. Bija satriecoši vērot, ka viņš pamazām sastingst. ‘Lēnam mirstu,’ viņš varonīgi smējās. Šīs ciemošanās bija jaukas. Jutos kā kolēģe un kā līdzīgi arī sarunājamies. Viņš ļoti atzinīgi vērtēja manu darbu. No visiem atzinīgajiem vārdiem, ko dzīvē esmu saņēmusi, vismīļākie un nozīmīgākie bija skolotāja teiktie. Tie deva spēku un sava darba nozīmīguma atziņu.

Vēl par klasi. Reālklases zēni gatavoja ar advokāta palīdzību sūdzību Izglītības ministram par direktoru V. Sprūdu. Zēnu klases pārstāvji starpbrīdī ienāca mūsu klasē. Viņi zinot, ka mēs arī esot cietušas no direktora, aicinot parakstīt sūdzību un ticot, ka mēs to darīšot. Mēs gribējām garajā starpbrīdī apspriesties un lēmumu paziņot. Tā arī izdarījām, bet nolēmām neparakstīties. Spriedām, ka pavasarī maiņa nenotiks, bet pavasara eksāmenos tas mums varētu kaitēt. Zēni noskaitās, bet mēs savu ‘nē’ nemainījām. Mūsu aplēsumi bija pareizi. Pavasarī eksāmenos no rīta direktors ienāca, novēlēja veiksmi, apgalvodams, ka mēs viņam esot mīļi kā paša bērni. Eksāmenu gaitā vairāk pie mums nenāca, bet visu laiku dzīvoja reālklasē.

Atminoties skolotājus, nevaru neminēt zīmēšanas skolotāju gleznotāju Eduardu Brencēnu. Neaizmirstami viņa stāsti par mākslu, mākslas dzīvi, māksliniekiem. Apmeklējām viņu mājās, kur šīs sarunas ieguva vēl dziļāku un intīmāku nokrāsu. Mīlējām šo kluso, ārēji necilo cilvēku. Viņam piemita tieksme uz alkoholu, par ko direktors viņu bāra. Dažreiz redzot, ka viņš vaļā mēteli, nestabilā gaitā kāpj skolas kalnā, sagaidījām viņu pie ieejas, nelaidām skolotāju istabā, bet ievedām savā klasē. Viņš arī klausīja. Pēc brīža, kad skolotāji bija iegājuši klasēs, laidām iet arī Brencēnam. Viņš mūs saprata un bija pateicīgs. Kad viņš bija slims, vēl pirms aizvešanas uz Rīgu, nesām viņam no kopgalda pusdienas. Paldies, skolotāj, par draudzību.

Manas mīļās klases vairs nav. […]
Dzīvi dzimtenē esam – es, Elza Rudenāja un Vilma Lamberte Cīrule.
Esiet sveicināti, dzīvie un mirušie!”

Par sevi šo rindiņu autore pastāsta:
„Elza Kārļa meita Rozenberga Rudenāja esmu dzimusi 1911. gada 23. maijā Madonas apriņķa Lazdonas pagasta ‘Midzeņos’, kalpu-laukstrādnieku ģimenē. Pēc Lazdonas pamat un draudzes skolas beigšanas, sekoja mācības Madonas vidusskolā, ko beidzu 1930. gada pavasarī. Tā paša gada rudenī iestājos Latvijas universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes vēstures nodaļā. Profesors Balodis radīja interesi par arheoloģiju un muzejiem. Līdztekus studijām strādāju Pieminekļu valdē, ko vadīja profesors Francis Balodis. Augstskolu beidzu pašā Latvijas sabrukuma brīdī. Mūs vēl piespieda pusgadu klausīties lekcijas un likt valsts eksāmenus partijas vēsturē un Staļina konstitūcijā. Tā iznāca, ka augstskolu beidzu padomju laikā 1941. gadā un man to ieskaitīja. 1940./41. gadu strādāju Valsts arhīva Madonas nodaļā. Vācu laikā strādāju bankā – Finanšu kases Madonas nodaļā. 1944. gada septembrī Partijas Madonas apriņķa komitejas 1. sekretāre Ieva Pliesmane uzdeva dibināt Madonā muzeju. Pie šī darba ķēros ar sajūsmu un ar 1944. gada 20. septembri Madonā sāka darboties jauna kultūras iestāde – muzejs, toreiz Madonas valsts vēstures muzejs, kas tagad ir nozīmīga kultūras iestāde. Līdz 1990. gada 6. jūlijam strādāju par šī muzeja direktori. 1990. gada 6. jūlijā insulta lēkme paralizēja manu kreiso pusi un padarīja mani par 1. grupas invalīdi. Esmu invalīde – pensionāre, dzīvoju savā lauku mājiņā Madonas apriņķa Lazdonas ‘Saulgriežos’.

4. Gaida Helde Lazdiņa atzīst, ka viņas atmiņā skolas gadi aizvien vēl rādās no tā laika jauniešu viedokļa, ne kādam tam vajadzētu būt 50…60…70 gadu vecumā.
[…]

5. Anna Bebre (1946) pievieno savas atmiņas, galvenokārt par Brencēna gleznas likteni.
„Vēl par Madonas ģimnāziju
Mans skolu laiks laikmetu griežos 1941.-1946. gads. Gribu mazliet skārt Eduarda Brencēna gleznas likteni, par kuru min arī Skaidrīte Plāte Zariņa (MĢ No.1). pulcējoties skolas zālē, skats allaž stājās pie gleznas skatuves labajā pusē. Domājams, ka šo gleznu mākslinieks darinājis savā Madonas laikā, t.i. no 1926.-1929. gadam. Kur palikusi glezna? 1943./44. mācību gadā klases tika izmētātas atsevišķi dažādās mājās un skolā vācieši iekārtoja ievainoto karavīru slimnīcu. Brencēna gleznu vācieši nodeva manam papam grāmatnīcā uzglabāšanai. Tā arī šī glezna stāvēja izlikta pie plauktiem veikalā. Tās dažas dienas, kamēr fronte pārgāja Madonu, bijām pilsētu atstājuši. Pēc atgriešanās papa tūlīt arī aizgājis raudzīt veikalu un atradis, ka grāmatnīcas logs izsists un no gleznas palicis tikai rāmis, pati tā ar nazi izgriezta. Cik esmu taujājusi, neko tālāk par šo darbu nav izdevies uzzināt. Rīgas Mākslas muzejā ir līdzīgs Eduarda Brencēna darbs: ‘1905. gads’, darināts 1917. gadā, tā tad agrīnāks (Latviešu tēlotāja māksla 1860.-1940.g., Rīgā, izd. ‘Zinātne’ 1986.g., Darba No. 395). Šinī gleznā mežmalā zālē guļ bojā gājusi jauna sieviete baltā blūzē, ceļos pie viņas veca māmiņa un stāv salīcis, uz kūjas balstoties sirms tēvs.

Vēl atceros zem zāles balkona Volfeiļa gleznu – asējumu Daugavas skats ar plostiem. Par šīs gleznas likteni neko nezinu, kā arī par Volfeiļa gleznojumu virs skatuves.

Pēc kara skola nopirka no piebaldzēna mākslinieka Kārļa Miesnieka gleznu, kas nu mēģināja aizpildīt tukšo vietu. Tanī bija attēlots dzeltens labības lauks, pa kuru tālumā aizvijas ceļš, priekšplānā metot asu līkumu. Vai tas domāts dzīves ceļš, kas nelielu laiku krāj graudus skolā, tad aiziet tālāk? Tieši tas līkums gleznā man likās nedabīgs, jo dabā ceļi līkumus nemet, ja nav šķēršļu – kāda kalna, upes, klinšu, vai kā cita. K. Miesnieka glezna pārceļoja uz jaunās vidusskolas ēku.
[…]

5. Līgas Mūrmanes Rutupes atmiņu takas, ne vienmēr gludas un līdzenas, aizved mūs no kara briesmu šaustītās dzimtenes līdz ‘bērziem’ bez mizām tālajā ‘Ķenguru zemē’.

Atmiņas kā bites dūc un dzeļ,
Viss kas aizmirsts atkal galvu ceļ.

Es pasaulē devos viena pati – visi radi palika dzimtenē.
[…]
Pēc Rīgas krišanas un frontei tuvojoties Kurzemei, mūs no Liepājas ar ievainoto transporta kuģi evakuēja uz Vāciju. Darbu turpināju Bad Toelz, Bavārijas kalnos, lielajā kara lazaretē līdz kara beigām. Sākoties DP nometnēm, devos atpakaļ pie tautiešiem un tā arī Vircburgas lielajā nometnē pabeidzu vidusskolu.

Vircburgā sastapos ar savu bijušo klases biedreni Astru Bērziņu un viņas māsu Ilzi. Tā mēs atkal kopīgi turpinājām skolas gaitas. Viņas izceļoja uz Kanādu. Es apprecējos un drusku vēlāk, kopā ar vīra ģimeni āvām kājas uz Austrāliju.

Šeit Sidnejā dzīvoja un strādāja mūsu angļu valodas skolotājs Jānis Baltaks. Mēs jau šad tad redzējāmies un parunājamies par bijušo un esošo dzīvi, bet viņš vienmēr bija tāds kluss, atturīgs un arī es aizvien vēl sajutu zināmu respektu pret bijušo skolotāju, lai viņu tuvāk iztaujātu. Zinu tikai, ka viņš daudz laika ziedoja un ar lielu rūpību uzsāka Sidnejas latviešu kartotēku – archīvu. To vēlāk pārsūtīja uz Adelaidi. Vēl esot dzīva viņa sieva, bet par bērniem (dēlu un meitu) neko nezinu.

Tuva gan man bija mūsu klases audzinātāja Lūcija Ūdre Dzintare. Patika viņas pasniegtās latviešu valodas un vēstures stundas. Viņa vienmēr arī prata izskaidroties ar direktoru gan klases, gan atsevišķo audzēkņu nerātnībās. Nemēģināja mūs daudz apklusināt, kad mēs garajā starpbrīdī zālē klases biedrenes Gaidas Roces klavierpavadījumā dziedājām ‘Mazo kaiju’ un vēl citas tā laika populārās dziesmas. Zēnus iesauca, sirds sāpēja un kaut kā dziesmiņā bija mierinājums, sentimentalitāte, kas mums toreiz vēl nemaz tā nepiestāvēja un skolā neiederējās, bet klausītāju netrūka, jo klusībā jau ikviens sajuta to pašu.

Vilis Skuja mūs lauzīja baletā. Arī no mūsu klases bijām grupiņa ‘balerīnu’, kas Ziemsvētku sarīkojumā lidinājamies pa skatuvi kā ‘eņģelīši’.

Jānis Turks ar lielu pacietību trenēja mūsu bungādiņas pareizā tonī. Nevaru aizmirst viņa vadītā skolas korī dziedātās dziesmas: Jāzepa Vītola ‘Gaismas pili’ un Andreja Jurjāna ‘Uz augšu’, ar klusinātām niansēm, maigumu izstrādātu dziesmas tekstu: ‘Pa rožainajām sapņu straumēm…’ Tad jau arī mēs paši bijām rožainu sapņu pilni. Klasē viņš ļoti uzsvēra mūzikas teoriju un nošu lasīšanu.

Jānis Āboliņš bija latviešu valodas skolotājs DP nometnes latviešu ģimnāzijā Vircburgā. Viņa pasniegtās stundas bija tik interesantas, krāsainas (ja tā var teikt), pauda lielas zināšanas par mūsu literatūras pirmsākumiem, dzejniekiem un klasiķiem. Daudzreiz bija žēl, ka zvans vēstīja stundas beigas. Varēja klausīties kā pasakā, līdztekus sevī uzņemot šo bagātību, cenšoties izprast autoru domas.

Nu jau abi ar vīru esam pensionāri, taču vēl jo projām ņemam dzīvu dalību sabiedriskā dzīvē. Vīrs vada un diriģē Sidnejas latviešu kori un es dziedu līdz. Darbojamies arī korporāciju kopā un vēl šur tur, kur vajag.
[…]
Austrālijas daba ir īpatnēja. Liels kontinents, ir gan liels karstums, gan arī uz laiciņu kalnos sniegs. Nu jau viss arī ir pierasts un zināmā mērā iemīļots. Arī mūsu plikie eikalipti – koki bez mizām, kas aug tāpat kā mūsu mīļie baltie bērzi.”

6. Skopa vārdos, bet devīga fotoattēlos ir otra ‘austrāliete’ Ārija Kalniņa Orsi, atsūtīja man to veselu kaudzi. Žēl, ka nav praktiski tos visus publicēt. Apkārtraksta pavairošanā es izmantoju ‘zīroksa’ tehniku, kas fotoattēlu, īpaši krāsaino, kopēšanā ne vienmēr dod apmierinošus rezultātus. Te nu ir daži piemēri no Ārijas atmiņu krātuves.

[group photo – girls seated on ground in front, men/women standing behind – under trees]

Pirmā ir grupa skolotāju un skolnieču krietni pirms, spriežot pēc cepurēm un pazīstamo skolotāju jauneklīguma, Ārijas pašas skolas gadiem. Vidū stāv Ārijas tēva māsa, skolotāja (neilgu laiku) Marija Kalniņa, no viņas pa kreisi mācītājs Jānis Eniņš, Pēteris Āboliņš, no viņas pa labi Feliks Dzintars. Berta Dzintare sēž pirmā rindā.

[photo – stage and student actors in 17th century period costumes]

Tad

uzvedums, E. Volfeiļa dekorācijas. No kreisās Zenta Cimermane, Zenta Kusmāre, Hilda Grūbe, Velta Sautiņa, Elvīra Ādams, Vilhelmīne ?, Anna Ikaunieks, Ārija Kalniņa.

[photo – town]

ZIŅAS

[…]

4. Laikrakstos lasām, ka Jānis Briedis uzņēmies Latvijas pilsoņu reģistrēšanas galvenā vadītāja pienākumus Toronto pilsētā un tās apkārtnē. Labu veiksmi šinī svarīgā uzdevumā!

5. Austrāliete Hilda Tilga Oliņa sūta pavēlu ziņu par kapteiņa Pētera Plātes pēdējām dienām.
„Vācijas laika nometņu beigu posmā tikām pārvietoti uz Dillingenas nometni (Dillingen am Donau), gaidīt transportu uz Austrāliju. Tur satiku P. Plātes kundzi. Viņa man pastāstīja, ka kapteinis esot ļoti slims ar vēzi. Kad piedāvājos apmeklēt slimnieku un ar viņu parunāties, kundze teicās viņam pajautāt. Nākamā dienā atbilde bija, ka vīrs nevēloties, ka kāds viņu redzētu tik slimu un nespēcīgu. Pēc dažām nedēļām kapteinis Plāte nomira. Piedalījos viņa izvadīšanā uz pēdējo dusu Dillingenas kapsētā, skaistā saulainā vasaras dienā, 1950. gada 19. augustā.
[…]

AICINĀJUMS DRAUDZĪGĀ AICINĀJUMA GARĀ

Šodien Latvijas skolām trūkst grāmatu, īpaši Latvijas vēstures, kā arī citu grāmatu latviešu valodā. (Zīmīgi, ka grāmatu angļu valodā esot pietiekoši). Madonas ģimnāzijas bibliotekāre lūdz bijušos audzēkņus dāvināt savai skolai lietotas grāmatas, vai arī ziedojumus naudā grāmatu iegādei. (Ja ir līdzekļi, grāmatas Latvijā varot iegādāties!!).

Bibliotekāres adrese ir:
ANITA JANSONE
MADONAS ĢIMNĀZIJAS BIBLIOTEKA
KRIŠJĀŅA VĀLDEMĀRA BULVĀRĪ 6
MADONĀ LV 4820  LATVIJA
Sniegsim palīdzīgu roku savai skolai jaunas, latviskas paaudzes audzināšanā!

PIEZĪMES UN PĀRDOMAS

Pārskatot iesūtītās atmiņas, uzkrīt skolotāju Jāņu Āboliņu skaits. Pēc savas pieredzes zināju vienu – pedantisko, vienmēr labi kopto, izcilo skolotāju, kas domrakstiem ieteica īsus, vienkāršus teikumus un konspektīvu stilu. Kad dzirdēju par Jāņi Āboliņu Vircburgas latviešu vidusskolā, pieņēmu, tas ir tas pats mans vecais skolotājs.

Skolas gados nezināju, arī mans tēvs nekad netika minējis, ka viņa skolas biedram Pēterim (ar plato ‘e’, viņa paša vietējā novada izrunā) Āboliņam bijis arī brālis Jānis, kas vēlāk arī mācījis Madonas ģimnāzijā.

Madonas ‘Starā’ par sava izlaiduma sešdesmit gadu atceres saietu raksta latviešu valodas skolotājs Jānis Āboliņš (1932), acīmredzot mana latviešu valodas skolotāja Jāņa Āboliņa skolnieks. Viņam tiešām būs bijis labs skolotājs, kas jauno vārda brāli ietekmējis izvēlēties to pašu profesiju.
[…]


[Following photocopies from books etc. (historic data) sent by (?) (initials J.B.?) – source books not identified]

Zvaigzne, Andrejs, skolotājs, dz. 1861. g. 25. jūl. Mētrienas pag.
[…]

Ļaudonas draudzes mācītāja Kārlis Velcers (1871-1875) kā Malienas skolu darbinieks
— Andrejs Zvaigzne
[…]

—————————-

Dāvis: 1. Jānis, pretalkahola kustības darbinieks, dz. 14.6.1867 Grašu pag.
[…]

2. Kārlis, skolotājs, dz. 14.2.1886 Mēdzulas pag.
[…]

———————————-

[This newspaper article is written in Gothic script – some of edge letter missing. Handwritten note: fotogrāfs Otto Bērziņš, but no photograph attached]

Leels notikums lauku kulturas dzihwē pirms 25 gadeem     Jaunakās Sinas Nr. 110 (handwrtten note: 1934. g. 19. maijā)
— Atis Meija

Pirmās lauku gimnasijas 25. gadi.
Madonai peeder pirmā mahzibas iestahde – g i m n a s i j a, k a s n o d i b i n a t a   u z   l a u k e e m, ne tikai Latwijā, bet gan wisas toreisejās plaschās Kreevijas mehrogā. Muhsdeenās gimnasijas atwehrschana lauku klusumā wairs naw nekas sewischks, bet pirms 25 gadeem tas bija leels notikums. 1908. g. agrā pawasarī ar J. Dahwa un sw. adw. Kempeka iniziativi Rigā nodibinatas Latwijas pretalkohola un ari Rigas latweeschu isglihtibas beedribas. Sastahwedams kā izglihtibas b-bas preekschneeka weetneeks, J. Dahwis isstrahdā projektu par sehnu un meiteņu widusskolu atwehrschanu Rigā. Projekts zaur kahdu pretagitaziju beedribas sapulzē tomehr iskriht zauri. Pawadidams 1908. g. wasaru savās tehwa mahjās Graschu pag. ‘Puteņos’, Dahwis reds, zik leelā mehrā lauku jaunatne zeesch ais plaschakas isglihtibas truhkuma, cik nepeezeeschama tai kahda augstaka mahcibas eestahde. Nolemts, darits, un daschu nedeļu laikā D. Jau noslehds us sawa wahrda kontraktu par telpu ihri jaunatweramās gimnasijas wajadsibam Garkalnu pag. Kalna-Sprisdenu J. Scheibas mahjās (ap 3 klm. no Madonas). Kontraktis tiek noslehgts us 10 gadeem, ar 500 rbl. tuhliteju eemksu no D. presonigeem lihdsekļeem, kas saimneekam nepeezeeschama telpu galigai izbuhwei. Tikai kad lighums jau kabatā, D. siņo us Rigu latweeschu isglihtibas beedribas waldei par sawu nodomu atwehrt Madonas (toreis Birschu) apkahrtnē pirmo lauku gimnasiju. Schis nodoms beedribas wihros atrod peekrischanu. Teek weikti wajdsigee preekschdarbi, iskartota zihņa ar Kreewijas waldibas wihreem dehļ nepeezeeschamās atļaujas, samaklēti skolotaji un 1908. g. 15. sept. lauku klusumā atweras pirmo reisi durwis 4-kl. meiteņu progimnasijai. Darbu skola ussahk ar 30 skolneezem, skolas pahrsines mahjskolotajas Upeslejas jkdses (tagadejās Grasis kdses) wadibā. Gadu vehlak, nodibinotees Birschu (Madonas) isglihtibas beedribai, pehdejā pahrņem skolu sawā ustureschanā. 1910. g. skola pahrzeļas us Madonas meestiņu. Gadu wehlak ta jau teek pahrwehrsta par 1. Schkiras [..]-kl. meiteņu skolu ar ‘kroņa’ seeweeschu gimnasiju programu. 1911. g. oktobrī Birschu (Madonas) isglihtibas b-ba atwer Kalna-Sprisdenos otro skolu – 5-kl. sehnu prorealskolu ar skolot. P. Behrsiņu kā pahrzini. Pehz ilgām un neatlaidigām puhlem beedribas preekschneeks Kuts (tagad meerteesnesis Gulbenē) 1913. g. pawasarī beidsot panahk, ka 8-kl. Seeweeschu gimnasijai teek peeschķirtas ‘kroņa’ gimnasiju t e e s i b a s. Lihds ar teesebi eeguschanu ari skolneetschu skaits gimnasijā strauji peeaug un 1923.-14. mahz. g. to jau ir 221.

Nodibinatees Latwijas walstij, ari skolā rodas nazionali laitvisks gars, waldiba pehz eespehjas atbalsta skolu ar naudas lihdzekļeem un skolas dsihwe sakh puslet normalā, raschenā darba gaitā. 1919. g. rudenī abas skolas – meiteņu gimnasiju un sehnu prorealskolu apweeno un nosauz par Birschu isglihtibas b-bas widusskolu.

Gimnasijas 25. g. darba atzeres swehtki notiks 2. Wasarsswehtkos, 21. maijā. Swinibas sahksees p. 9.30 r. ar garigu aktu gimnasijā, tad sekos skolas darbibas pahrskats un apsweikumi.

——————————————

[Handwritten note: Pārskats par skolu departmenta darbību. 23.VII.1919 – 7.VIII.1924.]

20. Biržu vidusskola. (Adr. Biržos Vidzemē.)
Pārskatu par skolas stāvokli sniedz sekošā tabele.

Mācības gads   Klašu skaits              Skolēnu skaits                     Skolot. skaits
Zēni     Meit.      Kopā

1919./20.m.g.        10                    126       218        344                        18
1920./21.m.g.         6                      69        125        194                         11
1921./22.m.g.         7                      98        142        240                        12
1922./23.m.g.        9                      111        125        236                        15
1923./24.m.g.        9                     106        102        208                        17

Piezīme: 1922./23. mācības gadā skolu beidza pēc reālskolas 20 un neoģimnāzijas tipa 15, kopā 35 absolventi, bet 1923./24. m.g. 22 reālisti un 19 neoģimnāzisti, kopā 41 absolvetu.

1919./20. m.g. bijušas lielas nesaskaņas starp skolotājiem un skolas uzturētāju – izglītības biedrību, kāpēc vairāki skolotāji pārgājuši uz Cesvaines vidusskolu. Arī 1920./21. m.g. atkārtojušās nesaskaņas skolas dzīvē, šoreiz starp skolotājiem un skolas priekšnieku. Skolas darbam kārtēju mācības līdzekļu trūkums. Sākot ar 1921./22. m.g. izglītības ministrija ieskaitīja skolu subsidējamo mācības iestāžu skaitā, uzņemoties pusalgas izmaksu skolotājiem. Šinī mācības gadā skolas darbība sāka manāmi uzplaukt. Vietējā sabiedrība un miesta valde sāka dzīvāk piedalīties vidusskolas dzīvē, miesta valde arī skolas uzturēšanā. Skolas dzīve un darbība ievirzījās normālās sliedēs, jo nesaskaņas un strīdi skolas dzīvē izbeidzās.

Līdz 1920./21. m.g. pie skolas pastāvēja sagatavošanas klases, bet 1920./21. m.g. Biržu izglītības biedrība slēdza šīs klases, jo biedrības uzturēto pamatskolu pārņēma Madonas miests savā uzturēšanā. 1921./22. m.g. pie skolas pastāvēja tikai vecākā sagatavošanas klase, tāpat arī 1922./23. m.g. Telpu jautājums radīja lielas grūtības. 1922./23. m.g. skolas telpas paplašināja, izmantojot arī ēkas apakšējā stāva daļu skolas vajadzībām un nomājot blakus namā divas istabas darbnīcu ierīkošanai. Nojaucot nevajadzīgās iebūves sētā, paplašināja ari skolas pagalmu.

Šai gadā noorganizējās arī skolēnu pūšamo instrumentu orķestris, kura pamatinstrumentu iegādāšanai skola savāca labprātīgus ziedojumus. Skolas vadība ievadīja sarunas par skolas jaunpiebūvi. Sākot ar 1922. g. 1. oktob. izsniedza skolotājiem algu pēc attiecīgas kategorijas pilnā apmērā. Skolēnu iekšējā dzīve šai māc. gadā piegrieza lielāku vērību skolēnu jautājumu vakaru un referātu sarīkošanai.

1923./24. māc. gada sākumā skola papildināja darbnīcu iekārtu un ieveda no jauna metālplastikas darbus. Pašdarbības ceļā tika manāmi papildināti arī mācības līdzekļu kabineti.

Skolēnu jautājumu un referātu vakari tika sarīkoti gandrīz katru nedēļu. Jaunās ēkas būves plāns tika apstiprināts izglītības ministrijā un galvenā būvvaldē, un skolēnu vecāki saveduši daļu akmeņu jaunceļamai skolas ēkai. Tā kā Madona atrodas plaši apdzīvotā zem- un lopkopības novadā, tad ierosināts jautājums par skolas pārorganizēšanu tā, lai viņā varētu piegriezt nopietnu vērību dārzkopībai un zemkopībai, kā ari koka un metāla apstrādāšanai. Šim nolūkam pieprasīts bij. Biržu muižas centrs ar vajadzīgo daudzumu zemes. Trīs pieprasītie apbūves gabali Centrālā zemes ierīcības komitejā jau piešķirti skolas vajadzībām.

— Skolas direktors J. Dobulis.

————————————-

[Handwritten note: No Izglītības ministrijas Mēnešraksta 1934.g. maijs/jūnijs.]

Madonas pilsētas ģimnazijas 25 gadu darbības svētkus malēnieši nosvinēja š.g. 21. maijā. Garīgā aktā piedalījās Lubānas mācītājs B i l m a n i s un ģimnāzijas audzēkņu koris. Pēc direktora A. A i z p u r ī š a uzrunas svētku laicīgo daļu atklāja Skolu departamenta direktors K. O z o l i ņ š, kas savā runā atskatījās uz skolas dibināšanas laikmetu priekš pasaules kara, uz pārciestām grūtībām kara un leilinieku laikā, skolas atplaukšanu neatkarīgās Latvijas laikā, ģimnāziju uzdevumiem priekškara laikos un tagad, sevišķi uzsverot tagadējos vēsturiskos notikumus, kas prasa, lai audzinātāji un audzēkņi ieliktu darbā visus savus spēkus, kalpojot Latvijai. Pēc tam ģimnāzijas vēstures skolotājs P. K a l n i ņ š sniedza vēsturisku pārskatu par ģimnāzijas attīstību, un skolai nesa sveicienus Madonas apriņķa priekšnieks K r i g e n s, apr. valdes priekšsēdētājs A. M ū r n i e k s, tautskolu inspektors O s ī t i s, vidusskolu direktors J. D o b u l i s u. citi. Par ģimnāzijas dibināšanas dienu uzskatāms 1908. g. 30./VI, kad noslēgts līgums par telpu nomāšanu Kalna-Sprizdēnos ģimnāzijas vajadzībām. Par skolas dibinātāju uzskatāma Latviešu izglītības biedrība Rīgā, kas nodibināja atsevišķu nodaļu Madonā (toreiz Biržos). Ģimnāzijas dibināšanā un uzturēšanā pirmajos pastāvēšanas laikos vislielākie nopelni skolotājam J. Dāvim, advokātam Cimdiņam, viesnīcniekam Lazdiņam un zemnieku virstiesnesim S. K u k a m. pēc gada skolu savā uzturēšanā pārņēma Biržu izglītības biedrība. Sākumā skola darbojās kā proģimnāzija, vēlāk kā ģimnāzija meitenēm. Kad skola pārgāja no Kalna Sprizdēniem Sarkaņu pagastā uz Madonu, pirmajā vietā tika atvērta II šķiras zēnu privātskola. Telpu abām skolām nepietika, un tādēļ skolas uzturētāja izglītības biedrība sāka rūpēties par labākām skolas ēkām Madonā, pie kam 1913.g. rudenī arī zēnu skolu pārcēla uz Madonu. Abu skolu vajadzībām biedrība bija nonomājusi visas telpas, kas vien bija atrodamas Madonā un tuvākajā apkārtnē. Tomēr telpas neapmierināja, kamdēļ tika ierosināts jautājums par skolas nama būvi. Architekts Laube izstrādāja arī grandiozu projektu, bet iekšējas nesaskaņas biedrībā un galvenā kārtā kara apstākļi pārvilka svītru šiem nodomiem. Komunistu laikā notika skolas vadības un skolotāju maiņas. Normāli darba apstākļi skolā iestājās tikai ar Latvijas valsts nodibināšanu. Īpaši 1919./20. māc. gadā skolēnu skaits bij ļoti liels (344 skolēni un 18 skolotāji), kas izskaidrojams ar to, ka daudzi jaunieši, kam kara apstākļi nebija ļāvuši kārtīgi skolu apmeklēt, centās pabeigt savu izglītību. Nākošajā 1920./21. m. gadā skolēnu skaits samazinājās līdz 200, kāds skaits uzskatāms kā stabila norma līdz 1929./30. māc. gadam. Pēdējos gados skolēnu skaits mazinājies un tagad 1933./34. m. gadā skolā mācās 166 audzēkņi (65 zēni un 101 meitene). Meiteņu proģimnāzijai pirmā priekšniece bija Upesleja-Grase. Priekšnieces Utendorfas laikā ģimnāzija ieguva valsts skolu tiesības audzēknēm un kara laikā tika evakuēta uz Krieviju. No priekškara skolu vadītājiem minams A. R u d z ī t i s zēnu skolā. Juku laikā skolu vadīja K r i e v k a l n s. Tagad Latvijas republikas laikā Madonas ģimnāziju vadījuši O. D a n k e r s līdz 1921.g., pēc tam J. D o b u l i s un V. S p r ū d s. Kopš 1930.g. 20./VIII ģimnāziju vada direktors A. A i z p u r ī t i s. Direktora J. D o b u ļ a laikā skolas materiālais stāvoklis nodrošināts ar valsts pabalstiem: sākumā valsts subsidija sastādīja pusi no skolotāju algas; pēc tam valsts uzņēmās algas pilnu izmaksu. Viņa laikā arī uzcelts jaunais skolas nams kas izmaksāja 267.000 latu. Skolas nams iesvētīts 1926.g. Pašlaik 1933./34. m.g. ģimnāzijas paidogoģiskajā personālā ir šādi darbinieki: 1) direktors un matemātikas skolotājs Aleksandrs Aizpurītis, 2) latviešu valodas skolotājs Jānis Āboliņš, 3) matemātikas skolotājs Pēteris Āboliņš, 4) dziedāšanas skolotājs Haralds Mednis, 5) ķīmijas un psichloģijas skolotāja Berta Dzintare, 6) dabas zinību un krievu valodas skolotājs Feliks Dzintars, 7) franču un latīņu valodas skolotāja Alīse[Biruta?] Dzirkale, 8) ticības māc. skolotājs pareizticīgiem Jānis Eniņš, 9) ev.-luterticīgiem K. Būmanis, 10) vācu valodas skolotāja Herta Lindberga, 11) vēstures un latīņu valodas skolotājs Pēteris Kalniņš, 12) fizikas, kosmogr. un matem. skolotāja Berta Mora, 13) fizikas vēstures un ģeogr. skolotāja Elena Miķelsone, 14) vācu un angļu valodas skolotāja Johanna Zemīte, 15) zīmēšanas un rasēšanas skolotāja Marta Aldere un 17) vingrošanas un militārās mācības skolotājs Ervīns Skuja. Sākot ar 1924. g. 15. februārī skola no Biržu izglītības biedrības pārgāja Madonas pilsētas uzturēšana. Skolā ierīkots internāts.

———————————————

ERNA DZELME-BĒRZIŅA
rakstniece Erna Ķikure

Dzimusi 1906.g. 4.okt. Ļaudonā. Beigusi Biržu visdusskolu 1924.g. Latvijas Mākslas akadēmijas R. Zariņa grafisko meistardarbnīcu 1932.g. Labākie darbi — ainavas asējuma tachnikā. Papildinājusies Antverpenes M. A. Strādāja par skolotāju Ilūkstes ģimnāzijā, piedalījās Zaļās vārnas Kultūras fonda izstādēs. Kopš 1944.g. Vācijā, no kurienes izceļoja uz Austrāliju. Tur Sidnejā rīkoja savu asējumu izstādi. (Ziņas no Latvju enciklopēdijas, red. A. Švābe)

Austrālijā E. Ķikure sāk nodoties arī rakstniecībai. Stāstu “Mūsu kaimiņš” godalgojusi Austrālijas kopas stāstu sacensības komisija ar pirmo godalgu. Iznākušas 5 grāmatas. No tām 2 dzejoļu krājumi.
Šinī grāmatā E. Bērziņas raksts par laiku no 1921. – 1924. gadam.
                [photo: linocut]

—————————————

SATIKŠANĀS

Esam satikušies šinī grāmatā kā rakstītāji un lasītāji, lai atmiņu gaismā dotos tālumā: pāri ūdeņiem un gadiem uz mūsu cēlo “Gaismas pili“, tur uzkalnā pie gravas. […]

Pagāja kara, nometņu un izceļošanas gadi. — Rads taujāja pēc rada, draugs pēc drauga, bet Madonas ģimnāzijas absolventu pulciņš aizgāja pasaulē nesasaucies…

Nekad nedomātu sazināšanos izraisīja seno norišu pētnieka — redaktora Osvalda Akmentiņa atradums Amerikas latviešu tautiskās savienības bibliotēkā Bostonā. Viņš atrada vēsti, ka Madonas ģimnāzijai ir sevišķa vieta Latvijas skolu vēsturē. “Jaunāko ziņu” slejas tikai iekārdināja un radīja urdītāju garu: uzzināt vairāk… radīja vēlmi meklēt, sasaukties. […]

Atbrīvotās Latvijas sākuma gadus Biržu ģimnāzijā spilgti aprakstīja rakstniece Erna Ķikure-Bērziņa-Dzelme (1924.g. izl.)

8. Latviešu dziesmu svētku laikā Kanādā 1986.g. 3.jūl. Latviešu namā Toronto notika 1. Madonas ģimnāzijas kādreizējo audzēkņu saiets. Tur iepazināmies paši, un iepazināmies ar jau savāktiem rakstiem. […]

Nesagaidījām Dziesmu svētku rakstnieku cēlienā aicināto Ernu-Ķikuri-Bērziņu-Dzelmi (1924.g. izl.) no Montreālas, kur viņa pa laikam dzīvo pie savas otrās meitas. […]

Arvīda Proda ierosmē “Austrālijas Latvietī” tika iespiests raksts no “Jaunākām Ziņām“. Tāds pats raksts ar redaktora M. Čulīša gādību laikrakstā “Laiks” A.S.V. […]

No Kanādas madoniešiem ar rakstiem piedalījušies A. Rubule-Lideka, E. Ķikure-Bērziņa-Dzelme, A. Spūrmanis un V. Osītis. […]

Tikai tiekoties un atmiņu stāstos redzam, cik maz mums pašiem zināms par mūsu novada vēsturi. […]

Grāmatas tapšanas laikā pasaules notikumi mainījuši virzienu un atnesuši pamatotu cerību, ka šī grāmata pēc laika iznāks, varbūt plašākā iespiedumā, kurā būs aizpildīti tie robi, kurus mums svešumā neizdevās aizpildīt.

— Jānis Briedis


1922. gada izlaidums


Madonas ģimnāzijas 1922.gada izlaidums. Grupa skolēnu un skolotāju pie Leiverkroga ēkas.

1. rindā no kreisās: matemātikas skolotājs Pēteris Āboliņš, angļu un vācu valodas skolotāja Zemīte, fizikas skolotāja Berta More, latviešu valodas skolotājs Jānis Āboliņš, skolas direktors Dobulis, ķīmijas skolotāja Berta Polfandere-Dzintare, vēstures skolotājs Vladimirs Sprūds, zīmēšanas skolotājs J.Plase, absolvents Voldemārs Jēgers (no Lubejas).

2.rindā 2. no kreisās Hermīne Māliņa-Grīntāle, 1.no labās Artūrs Krūmiņš, 7. no labās Hermīna Piņķe (prec. Grāvis dz. 1902. gada Sarkaņu pag.- aiz sēdoša vīra ar bārdu)

3.rindā 2. no labās dabaszinību skolotājs Felikss Polfanders-Dzintars, rindas vidū profilā stāv Marta Goliase (dz. 19.02.1902. Saikavas pag. “Pabraukļos”).

Beidzamajā rindā 3. no kreisās Eduards Krūmiņš, 4.Antons Kļaviņš, 5.Berta Liģere, 6.Anna Krūmiņa, 7.Pēteris Stabulnieks. Foto autors nav zināms.
Madonas muzeja krājums, MNM 4125

VI — Sarmam vēstule (Ķikure/Kikure)

Man jāatbild Jūsu jautājumiem – īsi un skaidri…

  1. Dzimš. Gads, dienu u.t.t. Ja, zināmu iemeslu dēļ, kā Jūs to sakāt, es labprāt neatbildētu, bet tas jau ir izbazūnēts Dzejās un Sejās. (Tikko bija tāds piedzīvojums, kas nosvītro man mazākais gadus 15-20, un brīnišķīgi to just. Pateicos Dievam ka viņš liek saulei kavēties.)
  2. Dzimšanas vieta. Madonas apr. Ļaudonas pag. Ķikuru mājās.
  3. Skolas. Pamatskolu neesmu apmeklējusi. Mācījos mājās. Tēvs bija dažus gadus strādājis kā skolotājs. Gājām abas ar māsu arī uz kaimiņiem mācīties pie prof. Malta kundzes un viņa māsas. Dažreiz viņš pats arī mums kādu stundu botānikas noturēja. Ģimnāziju beidzu Madonā 1924. g. un rudenī iestājos Latv. Mākslas Akadēmijā. No ģimnāzijas skolotājiem ļoti paliekošu iespaidu deva gleznotājs Jānis Plase un literatūras skolotājs Jānis Āboliņš. Pirmā gadā bija klav. skol. prof. A. Daugulis, bet tas aizgāja uz Rīgas konservatoriju, ja tas būtu palicis, es droši vien būtu iestājusies konservatorijā. Plase mani novirzīja uz akadēmiju. Bet varbūt vienu no dziļākām ietekmēm domāšanā deva Jānis Āboliņš (Cimzes skolnieka skolnieks, cik zinu). Viņa liter. stundas bija interesantas no sākuma līdz galam. Domāju, ka smēlos daudz, lasīju, viņa ierosmē vairāk, kā progr. prasīja. Viņa domrakstus mums vajadzēja rakstīt pēc plāna, literāriskas putriņas viņš nepieņemšot, Āboliņš teica. Viņa prasība bija arī lai neviena doma netiek malta un atkārtota, bet izteikta vietā un tikai reizi. Pirms iesāc rakstīt – zini beigas, bija viens no viņa likumiem. No viņa retajiem piecniekiem es dažreiz nozvejoju pa ļoti lielam. Pats pirmais bija ar piezīmi, ka to pelna vairāk stils, kā saturs. Āboliņš bija manā pēdējā skolas gadā mūsu klases audzinātājs. Pēdējā latv. valodas stundā viņš no mums atvadījās katram skolēnam dodot roku un sakot tādu īsu dzejas rindu. Es sēdēju pirmā solā un man šī ceremonija bija jāsaņem pirmajai. Viņš sniedza roku un teica: “Mirdzi kā zvaigzne tu naksniņā,” un gāja tālāk uz citiem, bet es atkritu solā un raudāju pilnā balsī. Man piebiedrojās pārējie! Es viņu šad tad esmu atcerējusies un domās pateikusies par kādu daļu vieda savā domāšanā un jušanā, kas nākusi no viņa stundām. No paša pirmā gada es rakstīju skolas liter. žurnālā ko rediģēja Āboliņš. Par to, ka es rakstu un mani darbi vienmēr tika iespiesti žurnalā, es netiku teikusi nevienai dzīvai dvēselei izņemot māti mājās. Āboliņš to tomēr bija zinājis, jo kādreiz skolas bibliotēkā, kāds cits skolotājs izdodot man grāmatas piezīmēja – ka es jau pati arī rakstot. Es tomēr rakstīšanu par savu uzdevumu neturēju un iestājos akadēmijā. Dienas grāmatu tomēr rakstīju visus gadus ģimnāzijas laika. Kad bēgļu gaitās atstāju mājas, noraku līdz ar grāmatām kādas 18-20 pierakastītas “klades”. Bija žēl, bet kur tās likt?

Plases mudināta un sagatavota iestājos akadēmijā 1924., vēlāk tur mācījos R. Zariņa grafiskā darbnīcā. Ko mantoju? Man žēl teikt – akadēmijā es neko teicamu nemantoju, drīzāk otrādi. Pie Plases strādājot mēs zinājām kas ar mums notiek, akadēmijā ne. Beidzu ar diplomdarbu Daugava, oforta technikā.

  1. Beļģijā biju 1939. g. agrā pavasarī (martā, aprīlī, maijā). Grafikā strādāju (Briseles akadēmijā brīvu mācīšanos – telpas un profesorus, varēja dabūt tie, kas kaut kur beiguši kādu mākslas akadēmiju.) Parīzē pirmo reizi biju 1929. g. otro reizi 1939. g. pēc Beļģijas. Ko guvu? Muzejus, protams. Bet Parīzē pavadītie pāris mēneši iespaidoja ne ar to vien, kas notiek mājā iekšā, bet – uz ielas. Parīze manā uztverē ir piesātināta vēstures, saules, cilvēku elpas. Parīzei tūlīt var piederēt un tā pieder katram. Šķiet, Parīzē nevarētu justies sāpīgi vientuļš u.t.t.

Uz Somiju piedalījos vienkāršā ekskursijā. Arī Somijai ir sava seja, pilna ar viņas dabu.

Pēc akadēmijas beigšanas strādāju Ilūkstes valsts ģimnāzijā un pamatskolā (kā zīmēšanas un māksl. vēst. skolotāja). Ilūkstei skaista apkārtne un liela vientulība. (Šīs divi lietas mani bieži ieslēgušas uz ilgu laiku.) Pēdējo gadu strādāju Ļaudonas un Sāvienas pamatskolās.

Izstādes?

Piedalījos Kultūras Fonda izstādēs, gandrīz visās. Zemgales izstādē – Jelgavā un Daugavpils izstādēs. Tas viss apmēram.

Trimdā biju Vācijā: Berlīnē, Sillenbuchā, Fellbachā. Austrijā – Tirolē.
Austrālijā ierados 1949. 8. jūlijā.
Pirmie dzejoļi rakstīti Austrālijā, iespiesti Austr. Latvietī.

Citas ziņas? Esmu precējusies un man ir divas meitenes.

VI — Vēstule Inesei (Ķikure/Kikure)

Vēstule Inesei rakstīta apmēram pēdējos gados Wyongā

Mīļo Ini,

Tu devi man šo grāmatu, šīs tīrās baltās lapas, kas man, kad manai sirdij nav kur doties (vecs izteiciens – nozīmē – nav kur palikt) top par veselu pasauli kurā es varu ieiet. Un tā nav tikai atmiņu pasaule, lai arī tā ir tāda, bet tā ir vēl arvien dzīva pasaule, kurai es varu no jauna piekļūt vēl neatrastās, neredzētās vietās, ar to, ka mans gars nav beidzis augt un līdz ar to mana lietu uztvere un izprašana mainās un veidojas un ir spējīga atrast vēl arvien jaunus viedokļus, (redzes punktus) skatot sen redzētas un šķietami izsmeltas lietas un notikumus.

Sievietei, kam mūžā bijis tāds bērns kā Tu (un vēl otrs!) nevajadzētu vairāk neko vēlēties, tik salikt rokas klēpī un pateikties Dievam. Es to arī daru. Tomēr sieviete, un tāda sieviete kā es, kas sev izvēlējusies tādu mūžu kā es – tā ir vēl kādu brīdi daudz plākšņaina un tādēļ es šinīs lapās rakstīšu lietas, kas būs tik citādas tam, ko es rakstu citur. Varbūt Tev, (arī Tev) vēl jātop vecākai, vēl otru tik vecākai, kā Tu patlaban esi, lai Tu spētu saprast, cik komplicēta ir cilvēka gara pasaule un cik garš ir ceļš līdz tā var sevi izaudzināt un atrisināt un nomirt un pārveidoties kad un kur tas vajadzīgs.

Tā es tagad atstāšu šo ievada runu, kas protams bija nevajadzīga, bet tradicionāla, kā visas runas, un sākšu Tev bez visa tradicionālā, un varbūt pat bez labā toņa, stāstīt par Tevi pašu.
Tu it kā esi galvenais iemesls visai mūsu kopējai chaosa pilnajai dzīvei ar papu. Bet Tu to atsver.

Mēs ar papu apprecējāmies aprīlī, 1941. gadā.

Mūsu pirmā nesaprašanās, gan vēl apslēpta, sākās tā, kad mēs likām uz bagāžas (nodevām) mūsu kopējās mantas pārsūtīšanai no Rīgas uz Jaunkalsnavu. (Jaunkalsnava ir 4 kilometri no Ķikuriem, mūsu tuvākā dzelzceļa stacija.) Tad, ja manas mantas būtu bijušas iesaiņotas tikai manos, atsevišķos koferos, es laikam tās Rīgas stacijā būtu paņēmusi atsevišķi, braukusi atpakaļ uz manu istabu un mēs būtu gājuši katrs savu ceļu. (Mēs nosūtījām mantas no rīta un pēc tam bija norunāts iet uz dzimtsarakstu nodaļu.)

Bet mūsu mantas bija sajauktas juku jukām. Kaut kas kopējs bija sācies, ko vairs bez nepatikšanām un citu cilvēku iejaukšanās nevarēja atsaukt.

Pēc mantu nodošanas es atgriezos savā istabā, lai pārģērbtos, bet tikai parastās ielas drēbēs, un ietu uz dzimtsarakstu nodaļu. Es biju lielās šaubās un ģērbos lēnām. Bet nekas ārējs manu taisīšanos un iešanu netraucēja – un es saģērbos un aizgāju. Un mūs salaulāja divu, kādu man nepazīstamu liecinieku klātbūtnē. Tam visam nebija ne svinības, ne pārliecības, ne prieka – tikai savāds uzdevums kas jāpilda, un tā kā tas mums bija jādara abiem, tad mazliet maiguma vienam pret otru un cerība, ka viss būs labi.


Pēc tam mēs ēdām pusdienas kādā ļoti vienkāršā kafejnīcā. Šī ieiešana kafejnīcā un apsēšanās pie galdiņa, man izsauca kādas neparastas izjūtas – to, ka šis moments ar visu savu absurdo, ir tomēr vēsturisks, vienreizējs manā mūžā, un es pati to esmu izvēlējusies, un man pretī sēž cilvēks, kam būtu spējas šo brīdi un visu tālāko darīt laimīgu, ne absurdu. Bet kāpēc tas nenotika ne tai brīdī, ne vēlāk, – to es nezinu.

Varbūt es kaut kam neticēju tik stipri, kā man bija jātic un bez šīs ticības paps nevarēja to uzcelt.
Pēc pusdienām papa priekšlikums bija – tūlīt apmeklēt viņa bijušo ģimeni.
Ja pusdienas ēdot kaut kas griezās par labu, tad šī nežēlīgā dzīves realitāte tūlīt visu to iznīcināja.
Man nebija iemesla papa priekšlikumu nepieņemt.
Bet es domāju tad (un tagad) – vai bija iemesls viņam to man likt pieņemt taisni tanī brīdī?

Protams viss vienreizējais un man svarīgais tūlīt zuda un diena izvērtās rūgta un smaga. Mēs aizbraucām pie viņa sievas un bērniem un es neatceros, vai viņš stādīja mani priekšā kā savu jauno sievu, vai tikai ļāva viņai redzēt mūsu laulājamos gredzenus pirkstos, bet es zinu, ka viņa saprata. [Photo with 3 of their 4 sons]. Un rādīja pāris noslēptas asaras savās acīs un prasīja papa domas par kādiem tur bērnu zābaciņiem. Es stāvēju blakus. Man liekas, ka mēs neapsēdāmies – un tad gājām prom.

Vairāk es no šīs dienas neatceros. Papus varbūt gribēja pirmā dienā uzlikt manai saprašanai to realitātes kroni, kas tai jānes. Bet man šķita, ka tas ir nežēlīgi, jo es domāju, ka man šī realitāte bija tikai blakus apstāklis, ko es jau pazinu. Un ja paps gribēja šai momentā ejot pie savas pirmās sievas ievainot viņu un izrādīties, tad tas bija kaut kas tik nelādzīgs, par ko es sevi nemaz nepielaidu domāt.
Es atļāvu rīkoties papam, bet te mana ticība viņam varbūt tomēr nebija vietā.

Tad, laikam tās pašas dienas vakarā, to es tagad atceros, mēs ar vilcienu pārbraucām mājās, tas ir Jaunkalsnavā un kājām gājām uz Ķikuriem. Bija silta aprīļa diena, kad zeme vēl ir zem sniega, bet gaiss jau maigs. (Rīgā bija saulaina bet pusamākusies diena pievakarē.)

Kad mēs pārgājām robeža grāvja tiltiņu uz mūsu zemi, bija jau diezgan krēslains vakars.
Es apstājos, nobučoju papu un teicu: „Sveiks uz mūsu zemes.”

Tas bija labi domāts, bet tas bija domāts papam par prieku, man pašai tas bija kaut kas mazliet teatrāls – un tādi arvien palika gandrīz visi mūsu intīmie brīži. Lai otrs saprastu vienmēr bija kaut kas jāspēlē un tas laikam visu iekšēji sagrāva.

Mājās, Ķikuros, es atceros tikai to, ka mēs no divi gultām iztaisījām dubultgultu un paps kaut kādas vecas māņticības dēļ (kāda veca paraduma, vai kaut kā tamlīdzīga dēļ) sasprauda ar drošības adatām kopā visus palaga stūrus – lai kaut kas tur turas visu laiku kopā! Es noskatījos uz to bez sirsnības, tas ir – varbūt ar sirsnību pret viņu, ka visu to dara, bet bez ticības šīs lietas dziļākai sirsnībai.

Otrā rītā es uzvilku kādu jaunu ļoti skaistu (pēc mana vērtējuma) rīta kleitu, kas man bija tikko pirkta. Tā bija līdz zemei, kretona izstrādājumā, svītraina, ar mazām sarkanām, dzeltenām, zilām svītriņām uz balta, ar lielām sarkana un zila zīda lentām priekšā nošūtām līdz zemei, un atloki pie kakla tāda oderējuma, ar sienamu jostu ap vidu no kleitas drēbes, jostu galos atkal ar zilisarkanu greznojumu. Šī rīta kleita piestāvēja man – brīnišķīgi. Mana sejas krāsa bija kā Tev un Dzidrai (mazliet olīva) un mati spoži un brūni.

Kad es prieka dēļ uzvilku šo rīta kleitu (lai arī tā bija mazliet par vasarīgu aprīļa rītam) paps teica: „Es gribētu lai mana bijušā (varbūt viņš pat aizmirsa šo ‘bijušā’…) sieva tevi tagad redzētu.”
Man tas nesāpēja. Bet ka tas būtu mūsu rītam kaut ko palīdzējis, un devis – tā tas nebija.

Tā mēs sākām.

Kādu laiku es spēlēju, ka es papu mīlu, un gribēju tam ticēt un mīlēju arī, cik to var ar prātu. Un tad drīz, ļoti drīz, mēs neko lielu vairs nevarējām izspēlēt, un dažubrīdi viss jau gāja čupā. Bet es – gaidīju lai Tu pieteicies. Es negribēju šķirties (ko paps dusmās jau pēc dažiem mēnešiem teicās darīt) pirms es par visu to, dabūju ko gribu – bērnu.

Ārkārtīga nelietība arī no manas puses.
Tirgoties.
Par to, ka man darīts pāri, ka nav iznācis tā, kā vēlējos – par to dod man to…

Bet es to nesajutu tad tā, es domāju, ka man uz to svētas tiesības, un droši vien arī tā bija, ja ņem vērā vēl to stāstu, kas bija pirms tam, un ko es negribu te pieminēt. (Tas bija ar to abortu.) [Paps bija pierunājis viņu veikt abortu, lai tiesa varētu viņam piešķirt aizbildniecību pār 4 dēliem no iepriekšējās laulības.]

Ak, cik ilgi un dziļi es sāku rakties pa netīrumiem, pirms iesāku stāstu par Tevi! Es to negribēju. Bet es jūtu, ka nav nekā atsevišķa, viss ir saaudzis, saplostots kopā. Es nevaru Tavu stāstu izņemt ārā neskārtu. Vienīgais mierinājums varbūt ir apgalvojums, ka puķes, visskaistākās puķes vislabāk augot mēslos…

Kad Tu biji pieteikusies, es to pavēstīju papam un – raudāju. Tā bija nelietība ar raudāšanu rādīt savas rūpes par to – kā Tev būs.

Un kad es Tevi vedu mājās no slimnīcas un domāju – tagad nekad nevienu ļaunu vārdu mēs nevarēsim izrunāt mūsu mājā – jo Tu tur būsi! Tad paps teica pūzdams un žēlodamies – „Jauna dvēselīte, kāda dzīve tai būs!”
Tā, Tu redzi, mūsu nekrietnības nebeidzās nevienu brīdi. Ja viens tās nesaka, tad saka otrs.
Un tomēr Tu augi un biji jaukākais bērns pasaulē.


Bet tagad – beidzot, tikai par Tevi!
Man bija 34 gadi, nē, kā tas iznāk – man bija 36 gadi kad Tu piedzimi. 35 ar pus gada…

Kad es staigāju ar Tevi (tas ir tautas izteiciens, kas Tev jāsaprot pareizi tas ir – kad Tu vēl nebiji piedzimusi) mēs dzīvojām Ķikuros. Sākums Tev tā tad bija vasarā un rudenī, tad es strādāju kā mājas saimniece, gatavoju ēdienu strādniekiem, palīdzēju visos darbos. Par ēdienu bija tādas valodas apkārt, ka es gatavojot labāku un garšīgāku ēdienu, kā kāda tur saimniecības skolu beigusi jauna saimniece. Es tiešām gatavoju cik labi varēju un vienmēr meklēju kaut ko jaunu, ko pielikt ēdieniem un ēdienu reizēm, tad ogas, tad sēnes, tad saldos ēdienus un mērces. (Nebēdā, Tev vajaga būt iedzimtai patikai vārīt labi. To saprašanu – kā? – Tu vari pati piemācīties klāt ja vajaga…)

Rudenī es sāku strādāt kā zīmēšanas skolotāja Ļaudonas (tas bija mūsu) un Sāvienas (mūsu kaimiņu) pagasta pamatskolās. (Ģimnāzija kur strādāju agrāk, un kuru es atstāju kādu gadu pirms satiku papu, bija ļoti tālu no mums, otrā Latvijas galā.)

Uz Ļaudonu paps mani svētdienas vakaros, vai visbiežāk pirmdienas rītos, aizveda ar zirgu. 12 kilometri ir diezgan tāls ceļš. Vienarpus, līdz divi stundas ja ceļš nav tik labs. Dažreiz bija lietus, dažreiz sniegs un sals. Mēs cēlāmies agri tumsā un tumsā braucām, gaisma ausa tikai pie skolas.

Man neko neveicās šis skolas darbs, bet nebija arī pārāk nelāgi. Man pašai tikai bija lielas prasības un kā visur, maz pacietības pieņemt viduvējo, ar ko skolā ir jārēķinās. Talantīgi ir tikai atsevišķie, vairums ir ne tik varīgi. Zīmēšanā tas ir jo sāpīgāk, jo vairāk tas ir redzams pašiem bērniem. Ja to viņiem noslēpj, tas ir slavē nespējīgos, – cieš talantīgie, ja otrādi – cieš netalantīgie. Iznākums vienmēr sāpīgs, un man nekad nav bijis skolotāju institūta izglītības, kas man būtu varbūt palīdzējis. Ar vārdu sakot – man nebija metodes un es pati pūlējos kaut kā to atrast. Bet tā kā man it talants būt labai skolotājai tikai talantīgiem bērniem (haha) tad man kā skolotājai klasē ir bijis diezgan rūpju. Ģimnāzijā tas aizmirsās, kad es savas spējas kopā ar skolniekiem varēju likt sarīkojumu gatavošanā. Te Ļaudonas pamatskolā man to nevajadzēja darīt, un savu darbu tur es atceros kā kaut ko diezgan pelēku, pat nevarīgu.

Ļaudonas skolā es strādāju tikai trīs dienas nedēļā, tad gāju vai braucu uz Sāvienas skolu. Tā bija 7 (apmēram) kilometri no Ļaudonas.

Bieži es gāju kājām, lai es labi dabūtu izstaigāties un Tev tas nāktu par labu. Ziemā es jau tapu diezgan smaga. Man skolas darbam kāda gudra šuvēja, krievu tautības kundze, uzšuva man melnu vilnas kleitu ar samta iestrādājumu plecos un priekšā un šī kleita man Tavu klātbūtni lieliski noslēpa citu acīm. Kāda cita skolotāja atzinās, ka viņa nenojautusi, ka esmu stāvoklī līdz tam brīdim, kad es jau paziņoju ka pēc mēneša ņemšu atvaļinājumu, tā tad bija jau tālāk, kā 6. mēnesī. (Sorry, cik intīmi rakstu…)

Skaisti šai laikā bija mani gājieni no Ļaudonas skolas uz Sāvienu. Dažreiz mani ar zirgu aizveda mans māsas vīrs, vai viņa ļaudis – māsas māja no Ļaudonas bija tikai 2 kilometri tālu, un uz Sāvienas pusi. (Mana māsa tad jau vairs tur nebija, viņu aizveda uz Sibīriju vasarā.)

Vislabāk man bija iet kājām. Es izgāju pēcpusdienā, tūlīt kā beidzās stundas Ļaudonas skolā. Man bija kažoks, viegls un silts, ar ādiņu uz iekšpusi un silti zābaki, man nebija nekas smags nesams un daudzreiz ziemas saulei pār ceļu un mežiem un sniega laukiem mirdzot, es laimīga un priecīga soļoju lielā mierā. (Droša man ap vidu bija maternity josta, korsete. Tādas toreiz sievietes stāvoklī valkāja. Varbūt tas bija labi un veselīgi. Man bija…)

.

[Sāviena school in 1995]



Sāvienas skolā mani gaidīja ar lielu prieku bērni un skolotāji. Tā bija mazāka skola, tur bija tikai 3 skolotāji un viena skolotāja bija mana skolas biedrene no Madonas ģimnāzijas laikiem. Madonas skolā viņa vairāk gan bija draudzene manas pirmās mīlestības – Artura māsai, un līdz ar to Arturam, kā man. Viņa bija viņu klasē. Bet mēs satikāmies kora dziedāšanā. Viņas vārds bija Elza. Es atceros viņas smaidu un tumšgaišos matus un sārtos vaigus un slaido augumu – ļoti skaidri visu, bet acumirklī es esmu aizmirsusi viņas uzvārdu.

Pie Elzas es gulēju pa nakti. Viņai bija liela istaba un virtuve, un tās bija īstas ciemošanās dienas.

Bērni mani tur gaidīja tādēļ, ka viņi sāka turēt ik nedēļas deju un rotaļu vakaru, kad es tur aizgāju, jo es varēju spēlēt viņiem klavieres. Sākumā viņi gatavoja tikai savas tautas dejas, bet tad skolotāji atzina, ka visiem bērniem derētu padejot, un tā, pēc mēģinājuma tautas dejām tad nāca un dejoja un priecājās dažas stundas visi lieli un mazi. Tas bija sirsnīgi un jautri.

Man protams tad nebija nekādas bēdas klasē ne ar zīmēšanu, ne ar vācu valodu, ko es arī tur pasniedzu, jo bērni bija ar mani lielos draugos un mācījās un klausīja uz labāko.

Tās bija jaukas pēcpusdienas, kad es ierados skolas gatves (alejas) galā, kur mani Elza dažreiz sagaidīja un bērni jau izspurdza viens un otrs: „Labdien, Dzelmes kundze!”
„Labdien, Dzelmes kundze, vai Jūs mums spēlēsiet?”

Kāds mazs, sīks puika, kas bija tik dzīvs, kā adata, reiz, kad es sakārtoju notis uz klavierēm un zāle vēl bija tukša – ienāca uz rokām tur zālē, un tas izskatījās tik jocīgi, un jautri, ka man vajadzēja pilnā kaklā smieties. Viņš, zināms, pēc tam tur uz rokām vien staigāja un otrai skolotājai beidzot viņš bija jāapsauc, lai met mieru, ka sadursies par daudz skabargas delnās…
Tās bija jaukas, jautras un priecīgas un arī miera pilnas stundas, maiguma un mīlestības pilnas…

Pēc tam, man otrā dienā pēc stundām, paps ar zirgu atbrauca pretī no Ķikuriem. Dažreiz, bet retāk, es arī tur gāju kājām. No Sāvienas skolas līdz Ķikuriem arī ir 7 kilometri tikai, bet ceļš tur dažreiz bija vairāk aizputināts ar sniegu.

Šī staigāšana manu ķermeni labi norūdīja un dzemdības bija ātras un pareizas, nevaru teikt vieglas, lai gan tās bija vieglas… Par šo Tavu pasaulē nākšanu es varētu rakstīt lapas un lapas. Tas varbūt beidzot ir viskrāšņākais piedzīvojums manā mūžā. Tik skaists un tīrs un varens.

Kad noteiktais datums, kad Tev jāierodas, bija trīs dienas attālu, es braucu uz Madonu, lai tur kādā pazīstamā, mana bijušā skolotāja ģimenē pagaidītu brīdi, kad varēšu iet slimnīcā. Mums slimnīcā varēja iet tikai kad dzemdību sāpes bija sākušās. Tā kā Madonas slimnīca no Ķikuriem 30 kilometru tālu, es nevarēju gaidīt līdz tam brīdim.

Pirms tam, iepriekšējā dienā, mums bija liela nesaprašanās ar papu. Jāteic, kopš Tu biji pieteikusies, visu rudeni un ziemu, mums gāja samērā labi, pat ar ļoti labiem brīžiem. Es pati varbūt biju lielākais grēka āzis, ka es šiem labiem brīžiem īsti neticēju, tikai iedomājos, ka labi.

Tā, tanī (iepriekšējā) dienā, papam bija kaut kur jābrauc, laikam kādos sabiedriskos darbos, ar zirgu. Varēja braukt vai nu puisis, krievu gūsteknis Nikolajs ar balto veco ķēvi, vai paps ar melno jauno ķēvi, jo jauno zirgu paps Nikolajam neuzticēja. Tā, kaut kā tas iznāca, ka tā vietā, lai paps paliktu mājās un otrā dienā mani ar jauno zirgu vestu uz 30-35 kilometri attālo Madonu, paps aizbrauca darbos, un atstāja mani vest krievam Nikolajam ar veco zirgu. Protams tas bija ačgārni, kā vīrs, kas rūpējas par savu sievu, būtu darījis. Bet šī sieva varbūt bija tāda pūce, ka viņa nesaprastu graciozi pieņemt to upuri, ja vīrs uzņemtos viņas vešanu.

Kā tur bija, kā nebija, kad tas bija izlemts, es pēkšņi tā kliedzu, ka ausis krīt ciet. (Screamed! Es nezinu vai latviešiem ir pareizais vārds, kas to izsaka.) Tas ir – es kliedzu, bez vārdiem, tad nobeidzu sakot: „Kaut tu nebrauktu atpakaļ!”

Tas bija absolūti traki, bet kaut kas iekšā slēpts pēkšņi izlauzās uz āru. Pēc tam, kad es to biju izteikusi, es atslābu un pieņēmu visu labprāt tieši tā, kā tas bija it kā jau izlemts, jo es nespētu pieņemt, ka paps mani vestu uz slimnīcu pēc tā.

Otrā dienā pēc pusdienas mēs ar Nikolaju braucām. Tā bija ļoti sniegota ziema. Lai gan bija marta beigas, sniegs bija ļoti dziļš. Reiz Nikolajs nobrauca no ceļa, ragavas iegāzās dziļā sniegā. Kā viņš tur mani un zirgu dabūja ārā – tas bija brīnums un Dieva laime. Tas bija tikai pāris kilometrus aiz mājām, kur lauku ceļš bija mazāk iebraukts. Tālāk viss gāja labi. Man sāpes sākās tikko Nikolajs bija mani atstājis pie Polfanderiem un aizbraucis prom. Nespēju tam pateikt, ka jau tūlīt tai pašā vakarā man būs jāiet slimnīcā. Tā bija piektdiena. Mājās visi domāja, ka lielais notikums būs svētdienā.
Tā, tās dienas vakarā es iegāju slimnīcā. Dabūju gultu, istabā, kur jau gulēja trīs citas sievas.

Man sāpes kļuva arvien biežākas, kas ir zīme, ka dzemdības tuvojas. Mani izjautāja un laikam arī izmeklēja, kāda māsa, vai Vecmāte, tas ir bērnu saņēmēja. Daktera vairs tik vēlu, ap 7 vakarā, tur nebija. Tā māsa dzirdot, ka man 36 gadi, gudri noteica: „Nu, mēs ar jums runāsim rīt no rīta…”
Tas man bija jāsaprot, ka tai vakarā nekas nenotiks, lai es lokos vien.
Bet es par to sevī šaubījos, jo no pieciem pēcpusdienā, kopš sāpes sākās, tās pakāpeniski pieņēmās un atstarpes kļuva arvien īsākas.

To visu es Tev tik sīki aprakstu, lai Tu zini, ka mātes un bērna lietā, pati māte ik brīdi var būt gudrāka un zināt par sevi vairāk kā visi dakteri. Un katrs indivīds ir izņēmums un ja man bija 36 gadi, nebūt nebiju ieskaitāma šī vecuma dzemdētāju grupā. Manas dzemdības noritēja tā, it kā man būtu 23 gadi, kā viņi paši to vēlāk teica.
Tā, lai gan tā māsa teica un lepni atstāja mani pavadīt nakti gultā, es sevi uzmanīju un gatavojos, ka viss var notikt drīz.

Manai uzmanībai par labu nāca kāda bēdīga gadījiena atstāsts, kas nesen bija noticis slimnīcā. Kādai ne tik jaunai sievai bija ātri uznākušas dzemdības, bērns bija izkritis dāmistabā uz akmens grīdas un bijis pagalam. Man būtu varējis notikt tāpat, nebūtu šis stāsts man divkārt licis uzmanīties.

Starp 8-9 vakarā man bija tādas sāpes, ka es katru reizi kad tās sākās, lēcu no gultas ārā un zobus kožot staipījos ap gultas galu. (Kaut kas ir jātur un jālokas, jo mierā stāvot sāpes nevar panest.)
Sieva no blakus gultas mani vēroja un teica: „Ilgi Jums nebūs jāgaida, līdz rītam tas nevar būt.”

Ap pulksten deviņiem es izgāju gaitenī un tur es sapratu, ka man iet ūdens un tūlīt viss neatturami sākas. Kaut kā savaldoties es gar gaiteņa sienu turēdamās steidzos uz operācijas – dzemdības zāli. To es jau iepriekš biju izprasījusi, kuras durvis tās ir. Es pateicu kādai kopējai kas tīrīja gaiteni, lai saka kādam, ka man dzemdības sākas. Operācijas zālē es tik rāpos uz galda un tur tūlīt nāca arī kāda māsa.

Sāpes nāca kā uguns un es spiedu kā traks. Es to darīju tik stipri, ka māsa mani apsauca, lai es gaidu kad sāpju vilnis nāk un nesteidzos tam jau iepriekš, bet bija tā, ka īsais, saldais atpūtas moments kas ir starp sāpju lēkmēm, mani vairs neapmierināja, es zināju, ka tas mānās, un man jātiek ar manu uzdevumu galā bez kavēšanās. Pēdējās pāris sāpju lēkmes bija tik neizturamas, ka es kliedzu. Mamma (Tava vecā māte) bija mani apmācījusi, lai es, kad vairs nevaru izturēt, laižu vien kādu kliedzienu vaļā, tas man došot vairāk spēka, kā pārmērīga turēšanās nepīkstēt.

Tūlīt iedrāzās tā pati gudrā, kas teica, ka runās ar mani rīt no rīta un mani apsauca, lai es nebļaujot, citi arī te esot slimi. Tikko viņa izgāja pa durvīm, Tu biji klāt un izkliedzi savu „Veh, veh!”
Tā madāma ienāca atpakaļ un man atvainojās, viņa neesot zinājusi, ka tik tuvu beigām mana lieta bijusi.
Divas jaunākas māsas kas cilāja Tevi mani uzlielīja.
„Jūs redzējāt ko dara inteliģence!” viena sauca otrai.
Kur viņas zināja par manu inteliģenci, to es nezinu, bet es biju pareizi un ar neatlaidīgu spēku palīdzējusi dabīgai norisei.

Ir laikam tā, ka gļēvas, izlutinātas sievietes, kad sāpes sākas, vaimanā un izvairās aktīvi savu ķermeni likt spiešanas ugunīs. Jo ir tā, ka sākumā ar to sāpes it kā palielinās, bet tad aktīvā darbība un varbūt arī panāktā bērna pastumšana tālāk, ķermeni nomierina un atpūtas mirklis ir jo dziļāks. (Tagad pārrakstot šo, ko es rakstīju pirms vairāk kā trīsdesmit gadiem, man jāpiebilst – ka gluži tā nav, ka vienmēr var darboties tik perfekti šai lietā, kā tas man gāja toreiz, jo zinu ka ir arī citādi – ar Dzidru es pūlējos un skatījos pulkstenī pie sienas un domāju – ka velti tas viss laikam būs…)
Tā, Tu biji ārā! [27.03.1942]

Mani aizveda atpakaļ uz gultu. Es biju visa aukstos sviedros un drebēju un klabināju zobus. Man atnesa kaut ko siltu dzert un arī sasedza, bet es domāju, ka tas varētu būt ātrāk izdarīts.
Un tad – atnesa Tevi.


Tu biji skaists bērniņš, 8 ½ mārciņas, gludu sejiņu olīvukrāsā, tumšu matu pūciņām un tumši zilām acīm, bet es zināju, ka tās būs brūnas vai zaļganas, jo zilums bija tikai kā miglas plīvurs tām pāri, un man arī esot bijušas zilas acis, māte teica.

Tu ļoti pieklājīgi un godīgi sāki ēst un drīz vien, varbūt pat jau pašā sākumā, notēmēji savu skatu man acīs, kā visiem klasiskiem zīdaiņiem pienākas. Tu protams, biji pati dziļā nopietnība un Tavi pirkstiņi jau aptvēra manu pirkstu. Tev bija visskaistākie nadziņi, kādus es jebkad kādam dzīvam radījumam esmu redzējusi. Es nekad nebiju iedomājusies, ka zīdainim ir tādi nadziņi, slaidi, gareni, katrs ar vieglu trīsstūrīti galā, ne par asu, ne par apaļu novīlētu, un ar baltu pusmēnesīti.

Kas mani visdziļāk aizkustināja, tas bija Tavs maigais, mazais kakliņš uz kura galviņa svārstījās kā podziņa. Nē, to nevar izteikt, kādu maigumu un sargāt vēlēšanos tas modināja.

Tad es zināju un jutu, ka manī ir apstiprināts dievišķais, man bija atļauts radīt dzīvību. Es jutos Dieva paaugstināta, pielīdzināta kaut kādā veidā viņam un tanī pat laikā es jutu, ka esmu kaķenīte. Un es domāju, ja kāds sper kaķenītei ar kāju, kad tai ir bērni, tas sper cilvēkam un Dievam.

Slimnīcā es paliku vienpadsmit dienas.
Tās bija mierīgas, laimīgas dienas. Es drīz jutos pavisam labi un Tu ar katru dienu skatījies manī ilgāk un nopietnāk (ja tas iespējams), Tavs skats atrada manis acis pats no sevis.

Ziemā no slimnīcas mājās vedot bija apsaldēts kāds zīdainis un es rakstīju mammai, lai viņa saliek un atsūta līdz visas siltās drēbītes un lupatiņas. Viņa bija atsūtījusi veselu kaudzi. Es Tevi ietinu tā, ka Tev palika tikai dziļa eja uz sejiņu, kur elpot. Mājās, kad es Tevi attinu vaļā, es nobijos – Tava pierīte bija visa norasojusi, Tu biji karsēts, kā nabags. Bet tas varbūt bija arī tāpēc, ka ceļš tik tāls, un pēdējos pāris kilometrus Tu raudāji. Tu raudāji varbūt tāpēc, ka Tev bija grūti tik daudz drēbēs. Bet kamēr mēs sēdējām kamanās, vēl sniegainā naktī, es nedrīkstēju Tevi atsaiņot…

Tad sākās kāds laika posms ko man ir smagi atcerēties. Es lasīju par daudz kādu bērnu grāmatu un par daudz turējos pie rakstiem.

Varbūt es arī Tevi sedzu par vieglu, jo Tu gulēji visu laiku atsevišķā gultiņā. Beidzot – es Tevi mērdēju badā, jo laikā nenosvēru cik īsti Tu piena izdzer no manis, un kā to darīja slimnīcā, tā turpināju darīt mājā – vienu daļu piena atslaukt, jo domāju, ka Tev vēl arvien ir par daudz. Grāmatas, dakteri, slimnīcas un pulksteņi, veselai mātei un bērnam, ir tikai blakus palīgi, viņai pašai jārīkojas pēc savas izjūtas, pēc sava veselā prāta. Es vienmēr uz minūti gaidīju noteikto stundu, kad jābaro. Dažreiz Tu biji tā nobrēkusies, kad Tu sāki zīst, Tu aizmigi un nedabūji paēst. Dažreiz mātei ir vairāk piena, citu dienu mazāk, stundas jāietur tikai aptuveni, ne jārīkojas kā stulbam automātam. Tā kā Tu zīdi rociņu, un tas droši vien bija no bada un aukstuma, mēs Tevi sākām tīt jostiņās. Tas ir vecu vecais zīdaiņu audzināšanas paņēmiens, tā ir auguši visi vecie latvieši (un arī vācieši, cik esmu vērojusi pēc visādām bildēm…). Jostiņas ir tādas garas flaneļa, vai tamborētas no diegiem (man bija viena skaista, no maniem zīdaiņa laikiem) jostas, bērnam uzvelk krekliņu kādreiz arī kādu mīkstu jaciņu, apliek autiņus (napkins) un pieliekot viņa rociņas klāt pie sāniem, sāk tīt no pleciņiem, notin vienādi, diezgan stingri un nobeidz jostiņu pie kājiņām.

Kopš Tevi sāku tīt jostiņās, Tu juties labi, rociņu nezīdi (jo nevarēji izvilkt). Vēders Tev kļuva labs, jo Tev bija silti jostiņās. Pirmo mēnesi Tev bieži, gandrīz arvien, bija caureja. Slimnīcā paskaidroja, ka tas no pārāk liela cukura procenta mātes pienā, varbūt… Varbūt. Es domāju, ka Tev tas bija no nepietiekamas segšanas. Tavam mazam vēderiņam vajadzēja vairāk siltumas, piens tad nebūtu kaitējis. (Es pat atteicos no brīnumgaršīgo tortu ēšanas, ko nesa raudzinieki.) Tu biji ļoti smalka un viegla un apvēlies tikai pamazām, nekad nebiji īsti apaļš bērns. Tomēr pēc viena gada Tu biji diezgan dūšīga, stingra. Kad Tu sāki iet kājām? Laikam 11. vai 12. mēnesī. Jeb tā tas bija ar Dzidru un Tu gāji agrāk? Bet cik atceros – tur nebija sevišķu brīnumu, Tu sāki normāli. Rāpotāja Tu liela nebiji, vairāk šļūci uz dibena ar vienu roku atspiežoties pret grīdu un tā piepalīdzot pārvietoties. Tad Tu cēlies un gāji turēdamās apkārt krēslam un līdzi krēslam kad to stūma uz priekšu. Un tad reiz, Tev atņēma krēslu nost un Tu paliki stāvot un pāris soļus attālumā pietupās paps Tevi aicinot pie sevis – un Tu gāji! Tā, pirmie soļi Tev gāja uz papu un es tikai skaudīgi noskatījos…

Vispār, kad Tevi pārvedu no slimnīcas, es nekad Tevi nesajutu, kā mātes to liekas sajūt – tas ir mans bērns, mans, mans!…
Tā kā tur bija paps, tad es zināju, ka man nekas nepieder.

Man dažreiz bija sāpīgi, ka es nedrīkstu izjust šo mazliet brutālo, bet aplaimojošo sajūtu – mans! Bet es pie tā pieradu un tanī bija savs skaistums, kaut kas liels, zināt no pirmām dienām, ka tavs bērns tev nepieder. Varbūt šis ir bijis labākais fakts audzināšanā ko, kā nekā esmu Tev un Dzidrai devusi. Es nekad jūs neesmu uzskatījusi kā savu īpašumu, ar ko es varu rīkoties, kā man patīk. Jūs nebijāt mani, tikai man uzticēti. Tā varbūt ir pareizi just.

Pirmos mēnešos starp Tevi un mani palika it kā saite, ja es arī kur izgāju no mājas, un atstāju Tevi gultiņā. Pirmais mans ilgākais izgājums prom, bija kādas vienarpus, vai divas stundas. Gājām turpat netālu no mājas vakarā zvejot. Tad es visu laiku jutos tā, ka es nedrīkstu pārāk ātri kustēties vai skriet, vai arī nedomāt par Tevi, lai nepārrautu vienību ar Tevi, lai Tu mierīgi varētu gulēt un Tev nekas nekaitētu.

Izņemot to laiku, kad pirmos mēnešos Tu brēci pēc ēšanas, Tu biji ļoti mierīgs bērns un nekāda raudāšana un bļaušana nebija Tavā dabā. Tu biji klusa un – visu novēroji. Tavas acis pastāvīgi klejoja no vietas uz vietu, no sejas uz seju apsverot un vērtējot, ja Tu smaidīji, tad tam bija kāds iemesls un ja Tev uznāca jautrs prāts, tad Tu pati taisīji kādu joku.

Runāt Tu sāki, kad biji otrā gadā.
Es atceros kādu dienu, kas varēja būt 1943.g. maija beigās, vai ticamāk – jūnija sākumā. Mēs abas ar Tevi aizgājām (es Tevi lielāko daļu nesu rokās) upes krastā turpat aiz mājas saimniecības ēkām, aiz rijas. Tur upes piekrastē mēs laikam lasījām skābenes, bija ļoti maiga, silta diena. Aiviekste lejā pa labi, plūda klusa un mierīga, krasts bija zaļš un raibs no pirmiem ziediem, zāles un lapas mīkstas. Es lasīju skābenes un Tu man palīdzēji. Tu locījies un meklēji tik apzinīgi un nopietni, ka man pēkšņi šķita, ka Tu katrā ziņā saproti katru manu vārdu, tikai kaut kādas atturības dēļ man neatbildi. Tu toreiz vēl neteici ‘mam’, tikai man liekas, reiz es tur no Tevis izdabūju kādu – ‘pa, tāta…’ – Paps tālu, tālu – jo paps tad bija aizbraucis armijā uz Latv. robežu. (Tas bija vācu laiks, paps bija policijas vienībā, kādu laiku bija izsūtīts robežsargos.) Lai ierosinātu Tavu interesi kaut ko runāt, es visu laiku stāstīju par papu, ka tas ir tālu, tālu, un beidzot Tu izteici man līdz pāris zilbes. Tas viss. Tur saulē, zāļu siltā reibumā, mani pašu bija pārņēmis, kā reibonis, un tas būtu man šķitis ticamāk, ka Tu man pēkšņi atbildētu skaidri un saprotami, nekā tas, ka Tu nepakustināji pat lūpas, bet rīkojies tik gudri un apzinīgi. Un tā Tu klusēji, laipni klusēji un man ar to bija jāsamierinās.

Tu sāki runāt (ne tanī brīdī!) pamazām un pirmais vārds, pēc pap un mam un Da (tā Tu sauci Nikolaju, jo biji noklausījusies, ka viņš vienmēr saka – da, da – tas ir – jā, jā, krieviski) bija zeč – zeķe. To Tu iemācījies ar veco mammu kājas aujot. Līdzi vecai mammai Tu arī dziedāji:
Lāča, pāča žūžūžū – tulkojumā: Aijā žūžū lāča bērni, ķepaināmi kājiņāmi.
Adata bija – adanata,
Zvaigzne – vaigenīte.
Citus vārdus, kā Tu tos teici es neatceros un man ir žēl, ka es tos nepierakstīju, jo dažām lietām Tev bija speciāli, Tevis pašas radīti vārdi.

Tevi nokristīja mājās, vēlu rudenī, Tu nebiji vēl gadu veca tad, bet kristīšanai jau diezgan vecs, varbūt vecāks bērns, kā tos parasti krista. Tev bija balta kleitiņa un Tu sēdēji uz krustmātes rokas, nopietni kā parasti vēroji mācītāja izdarības. Galvenā, pirmā krustmāte bija mana māsa, kas bija izsūtījumā Sibīrijā, tā tad viņa nevarēja būt klāt. Otra krustmāte bija mana brālēna Jāņa Liventāla sieva, Milda Liventāls, dzimusi Kaminska, tā bija kas Tevi turēja. Viņa bija manas mātes labās jaunības draudzenes meita. Ne sevišķi agrās jaunības draudzene, bet tās jaunības, kad viņas abas bija no tālākas citas puses atprecētas uz šo, mūsu pusi, dzīvoja pāris kilometru attālos kaimiņos, un viņu vīri, mans tēvs un Mildas tēvs bija bijuši jaunības draugi. Abas ģimenes satikās visu laiku. Kaminskis, Mildas tēvs nomira ar vēzi (galvā) kad bērni Milda un Jānis, vēl nebija pieauguši. Jaunzemu (tāds bija viņu mājas vārds, Sāvienas pagastā, netālu no mums, bet otrā pusē Aiviekstei) Kaminskis, bija bagāts saimnieks, viņu zeme bija lielāka un auglīgāka, kā mūsu, māja liela, ar skaistu gatvi, tāpat tuvu upei, kā mūsu, tikai otrā krastā.

Tavs krusttēvs bija Jēkabs Lācis, manas māsas vīrs, tas stāvēja Krustmātei Mildai blakus, un dažreiz paņēma Tevi rokās. (Viņa sieva, mana māsa Austra Lācis, bija Sibīrijā un toreiz neviens nezināja vai viņa ir dzīva, vai nē. Viņa tomēr bija dzīva un tagad ir Latvijā.)

Visi radi priecājās, ka Tu esi labi attīstījusies un izskaties labs, vesels bērns. Daži no tiem, nākot raugos pie Tevis (tas ir pirmajās nedēļās, vai mēnešos pēc Tavas piedzimšanas) bija novērtējuši Tevi kā sīku un bālu bērniņu, bet tas bija pirmais laiks, kad Tu biji badā mērdēts…

Jāpiezīmē, ka Tava krustmāte Milda, mira Amerikā un viņas bēru viesus mājā vedot autokatastrofā nositās viņas meita (laikam) Maija Liventāls. Tur, Amerikā vēl dzīvo (laikam savā farmā) Jānis Liventāls, Mildas vīrs, mans brālēns. Viņa vecākais brālis Arvīds, ir Latvijā ar ģimeni un bērniem. Viņam esot skaists dēls ar ļoti zilām acīm, māsa man rakstīja, arī Arvīdam, un viņa mātei Annai, mana tēva māsai (pusmāsai) bija skaistas zilas acis. Šis Arvīds nākot Tevi apraudzīt bija atradis un atnesa Tavai laimei divas vārpas uz viena stiebra, dubultvārpu. Latviski visus šos dubultziedus un dubultaugus sauc par Jumiem (Jumis) un tos uzskata kā auglības, ražības un laimes zīmes.

Tā – pie Tavas laimes ir klāt arī viena sen aizmirsta un nepazīta rada vēlējums. Un bija ne tikai viņš vien, arī citi daudzi radi un kaimiņi nāca Tevi satikt ar bagātiem raugu kurvjiem un daudz priecīgiem vēlējumiem.

Atkal reiz man pārņem izbrīns, par to, kāda ir cilvēka atmiņa.
Maznozīmīgi sīkumi, kas kādreiz atgadās, paliek atmiņā un dienas, nedēļas, mēneši, gadi, kuros cilvēks ir laimīgi dzīvojis, varbūt bijis savas dzīves labākās stundās, tās ir no viņa kā izslaucītas.

Ko es atceros no tā laika, kad es biju laimīga un Tu man biji? Nevienu dienu ar tās datumu, nevienu dienu no sākuma līdz galam, dienas un dienas ir aizplūdušas kā ūdens un es nezinu nekā par tām. Tomēr – par visām kopā kaut ko…

Kad es atceros, kad es ieeju tanīs ainās, ko es atceros, es atrodu tur Tevi visādos stāvokļos, visādā vecumā, daļu no Tevis, visu Tevi, kustības, valodu, smaidus, matus. Es atceros, redzu, kā Tu rāpoji pāri augstajam kūts slieksnim, kā gāji pāri pagalmam. Tev bija mazliet izliektas, o kājiņas un es biju bezgala rūpēs, vai tās iztaisnosies, lai gan visur bija atbilde, ka jā.

Ak, manu mīļo mazo kāpuriņ, cik daudz tur bija klāt pamestības, neziņas, nepareizības, apslēptu sāpju un baiļu! Un varbūt tādēļ, ka tik ļoti gribēju labi izdarīt, es neuzticējos sev un pastāvīgi cietu no papa skata: Vai tu to zini, vai tu to proti, vai tu to dari pareizi? Bet tas bija it kā lai turētu mani zem pātagas, ne lai tam darbam īsti palīdzētu ko darīju. Kaut kas bija dziļumos nepareizi, in it kā brīnums tas bija, ka Tu sākot un beidzot turpināji veidoties pareizi.

Reiz, kad Tu biji varbūt tikai ne kādu pusgadu veca, es Tevi biju attinusi no jostiņas, ielikusi sausās drēbītēs, lai atkal tītu jostiņā. Bet pirms tam es gribēju lai Tu siltā vasaras gaisā izstaipi savus locekliņus (tā es arvien darīju Tevi pārtinot), es cilāju Tavas rociņas un kājiņas un ritmā līdzi dziedāju (dungoju) kādu vienkāršu melodiju, kas radās turpat tai brīdī. Tas Tev patika un Tu smējies un gaidīji lai vingrošanu sākam vēl un vēl. Paps bija ienācis nepamanīts. Vai tā bija greizsirdība kas viņu bija saķērusi, vai kas cits, viņš pēkšņi pienāca un pavisam trakā balsī uzbļāva: „Kas tā tev par dziesmu, Čangaliete!” Un atgrūda mani no Tevis nost. Kā tas tā varēja būt, es nezinu, zinu, ka tas bija tīšs apvainojums cik vien varēja to izgudrot. Es paskatījos viņam tieši acīs un iecirtu pļauku sejā. Ja Tu zini, ko pļauka nozīmē. Tas ir sitiens ne lai darītu fiziskas sāpes, bet garīgas. Tas ir – atspēkot apvainojumu. Sievietei to dažos gadījienos ir, tā sakot, tiesības to dot. (Diviem vīriešiem jaunībā, es esmu iecirtusi pa seju, bet abas reizes pēc tam jutusies ne visai labi, kaut gan pelnīts tas bija.)

Šoreiz es jutu, ka es rīkojos pareizi. Bet nākošā momentā paps man iegāza pa seju un Tu sāki brēkt. Es tad, pēc pusotra gada ar papu, tomēr vēl biju sieviete ar ko nevar rīkoties bez jēgas. Es izslējos un skatījos ar tādu skatu kas teica „Ej, lai es tevi neredzu!” Neatceros vai kādu vārdu es izteicu arī vai nē.

Paps aizgāja un nebija mājā visu to dienu. Es nelikos ne zinis. Man būtu bijis vienalga, lai viņš nenāk atpakaļ. Es domāju, ka viņš kaut kur noslēpies skatās un gaida, vai es iešu to meklēt. Es rīkojos pa māju, un pagalmu, kā parasti, bet izvairījos iziet kaut kur tālāk ārā, lai paps to nesaprastu, kā viņa meklēšanu. Man nebija ko nolūgties. Vēlu vakarā viņš pārradās un es izturējos tā, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis.

Tā bija pirmā no mūsu lielākām atklātākām klizmām. Kādā sakarībā ar Tevi mūsu klizmas vairs neizpaudās. Bet ja vienā vietā lietas gāja gludi, nelāgais kas bija mūsu vidū, izteicās citā vietā. Tomēr bija labi, ka Tavā tuvumā asumu bija mazāk. Varbūt tā bija tikai nesaprašana, kas mūs dzina ķildās. Es cietu ļoti, jo mūsu mājā līdz tam, nekad rāšanās, noliegšana un apvainojumi nenotika.

[Photos: Two on left of Elza, then and in 1997. At right Millija in 2005 at Erna’s funeral]

Mums kādu laiku bija jauna kalpone Elza. (Bija vēl Milija un Nikolajs.) Kad paps bija aizbraucis Elzu saderēt (sarunāt lai nāk dzīvot un strādāt pie mums), Elza vēlāk man teica, ka viņš teicis, lai viņa nebaidoties, viņa sieva esot māksliniece un nevienam pāri nedarot. Elza arī teica, ka viņa iedomājusies nezin kādu, to mākslinieci, un kad ieraudzījusi mani, domājusi, ka es esot pavisam vienkārša. To viņa man stāstīja pēc pāris mēnešiem, tai pašā laikā, kad viņa teica, ka viņai liekoties, ka viņa topot un augot te lielāka un labāka ar katru dienu, pie manis (un vecās mammas, mēs visas kopīgi lasījām dažreiz grāmatas, runājām, etc.), un tas, viņa saprotot, tagad, esot tas, ka es esot māksliniece, bet ko viņa no ārpuses uz reizi nevarējusi redzēt. Viņa bija naīva, sirsnīga meiča un gribēja daudz par visu ko runāt. Es neatceros, vai viņa atnāca kad Tu vēl nebiji piedzimusi, vai vēlāk, vasarā, bet reiz, kad es cilāju tās savas kleitas, kas bija gatavotas lai noslēptu kaut cik to, ka es biju stāvoklī, viņa teica: „Es gan nekā neslēptu. Ja es būtu stāvoklī es izgāztu vēderu, izslietos un ietu lai visa pasaule redz!” Viņa bija slaida, spēcīga auguma, sārtiem vaigiem. Kad viņa aizgāja citur dzīvot, viņa nāca mūs apciemot. Reiz es redzēju viņu nākam un paņēmu Tevi pie rokas un mēs gājām viņai pretī. Es teicu, lai Tu Elzai saki – labdien. Daudz jau Tu vēl neko nerunāji, Tu biji otrā gadā. Kad Elza pienāca, Tu taisīji burvīgāko paklanīšanos, kādu es jebkad esmu redzējusi, lēnām noliecies un nolieci galviņu un tad sniedzi rociņu. Elza un es, smējāmies un raudājām, jo Elzai pēkšņi apbira asaras no tik jaukas saņemšanas, un tad zināms arī es biju tuvu raudām. Tavs maigums un sveicināšanas ceremonijas nopietnums bija neaprakstāms.
Tad es sapratu, lai gan Tu tikko prati iet, ka man Tev jāmāca ‘kniksēt’, kā to meitenes dara. Kā es pati tiku mācīta darīt, un ko es biju aizmirsusi, kā – tomēr dzīvē nepieciešamu.

Ka Tevi bija grūti barot, to Tu zini. Liekas, Tev nekad nebija ēstgribas, bet ja es būtu zinājusi, ka Tev garšo skābs krējums un Tu zini kur to atrast, tur droši vien tas būtu stāvējis podu podiem.
Mannā putriņu un sakņu biezeni, kas skaitās īstais bērnu ēdiens, Tu apēdi dažas karotes un nākošās ‘turēji vaigā’. Dažreiz, kad es vai vecā mamma Tevi baroja, likās, nu bērns ēd gluži labi, ņem godīgi karoti pēc karotes, tad pēkšņi Tavs vaigs bija par pilnu un ‘nāca vaļā’, viss bija jāšķipelē ārā, ko Tu biji glīti ‘nostorējusi’ un tad pamazām jāsāk no gala ar jaunu putriņu. Labāk gāja, kad Tu sāki ēst visus ēdienus, tad par visiem kopā, Tev vienmēr tika kaut kas vēderā.

Neatceros, ka Tu kādreiz būtu izdarījusi kādas lielas ‘blēņas’. Tu arvien rīkojies kaut kur ar to pašu, ko lielie darījās – es, vai paps, vecā mamma vai kalpones. Tu gāji uz kūti skatīties kā govis nāk mājā un kā tās slauc, staigāji ap puķu dobēm u.t.t.
Par pirmo ziemsvētku eglīti, tāpat kā par visu, Tavā sejiņā bija mierīgs izbrīns.

Tālākais izbrauciens no mājām (pirms sākās bēgļu laiks) bija mūsu pēdējie kapu svētki Ļaudonā. Tev bija virsū rozā adīta kleitiņa, kaut kā mežģīņu veidā, Tu biji ļoti jauka. No visām pusēm redzēja skatus, kas Tevi ar labpatiku noskatīja. Tu biji dzīva un smaidīga, bet ļoti pieklājīga, mierīgi gracioza un ‘nemākslota’, ja tā par bērnu varētu izteikties. Radi visi priecājās, ka Tu esi atkal ļoti labi augusi un izskaties vesela un priecīga. Tevī bija tāds speciāls maigums, ‘sweetness’ varētu teikt. Varbūt bēgļu laikos tas tomēr daudz cieta. Tāpat kā mums visiem, Tev bija jāiet caur grūtībām, pārmaiņām, visādu trūkumu.


Tu biji divi ar pus gadus veca, kad mēs atstājām mājas. Tu sēdēji pirmajā vezumā, kuru vadīja paps, tad braucu es, tad vecā mamma.

Reiz mēs nonācām bēgot tā sauktā frontes aizmugurē un gandrīz pašā frontē. Vācieši bija jau atkāpušies un krievu tanki tiem sekoja pa lielajiem ceļiem, mēs braucām pa visādiem sāņus un meža ceļiem, lai kaut kur vēl izkļūtu no krievu aizmugures. Tanku lodes gāja pāri uz visām pusēm, arī lidmašīnas laidās pāri šad tad noberot kādas salves. Tur gadījās, tas stāsts ko Tu jau daudzrriz no papa esi dzirdējusi.

No meža ceļa, mēs braucām pāri kādai meža pļavai, ar ciņiem, kur tikai pāris ratu sliedes bija manāmas un tur Tavs vezums apgāzās. Ceļš, jeb pareizāk sakot pļava tur bija ļoti slīpa uz vienu pusi un mazliet no tā ārā griežoties, rati momentā bija apkārt un Tu zem mantām, drēbēm, spilveniem, medus kannām u.t.t. apakšā. Paps Tevi izvilka un Tu biji laikam tikai mazliet vairāk izbrīnījusies kā parasti. Mēs tur sviedām mantas atpakaļ ratos cik to varēja, mēģinājām pārjūgt zirgu, kam ilksis bija pārmetušās uz vienu pusi, tur pie mums no meža iznāca kāds vācu zaldāts, kas arī bija palicis aizmugurē un tāpat kā mēs, meklēja ceļa atpakaļ uz savu pusi, viņš gribēja kaut ko pie mūsu pajūga palīdzēt, bet lodes svilpa vai kā krusa, viņš gāja tālāk, mēs kādu laiku gulējām zemē, tad, tikko lodes mitējās – mēs pārjūdzām zirgu un braucām tālāk. – Tur pļavā palika guļam liels manu labāko zīmēšanas papīru un gatavo ofortu rullis, ietīts kādā grīdsegā. Es uz to noskatījos, kad vezums jau kaut kā pa pusei bija sakārtots, bet nedrīkstēju to grābt un iesviest ratos – tas jau tai gadījienā bija vairs tikai luksus lieta. Bet ja tas man būtu bijis līdz Austrijā, varbūt mēs nebūtu tik ļoti badu jutuši. Es tur pēc neatlaidīgām pūlēm beidzot atradu puslīdz ciešamus zīmēšanas piederumus un papīrus, bet ja man tie būtu bijuši līdz no mājas, es būtu daudz agrāk sākusi zīmēt un vairāk padarījusi un arī sākusi ‘iemainīšanas’ darbu, ko es sāku tikai pašās beigās.
Bet tas ir – „ja tev būtu sarkanā blūze…”

Bēgot vairs mēs zem lodēm tā nenonācām, kā tanī dienā. Tad jau no tās mājas izbraucot, kur mēs bijām gulējuši pa nakti, mēs bijām briesmās. No rīta vēl vācieši raka ierakumus, staigāja ar savām zaļiem zariem izpušķotām cepurēm un teica – vēl nebūs, vēl te drošs. Un tad uz reiz tie sāka pazust un krievu tanki gāja pa ceļu aiz dārza un katrs no tiem nobēra pa ložu lietum. Mēs kāda vācieša pavēlē, kas vēl tur bija – sagājām pagrabā, bet tad līdām ārā jo mēs negribējām palikt pie krieva, mums bija jājūdz zirgi un jāmēģina tikt prom. Es gāju uz lauku pēc zirgiem, kur tie ganījās, paps kārtoja ratus, mēs jūdzām zirgus aiz zirgiem no lodēm slēpdamies. Lai gan – ja nošautu zirgus mēs ārā netiktu. Zinu ka es arī jūdzu un ratu riteņos nosprakstēja lodes, bet ritenis neizjuka, un man neķēra, mēs sajūdzām un izbraucām un bez ceļa pāri āboliņa laukam devāmies prom, kur mums vietējie teica esam meža ceļus. Tur pļavā, kur Tavs vezums apgāzās, mēs ar divi pirmiem vezumiem bijām jau no meža izbraukuši, bet mamma vēl nebija. Tad bija kāds liels sprādziens tuvumā, mīna, vai kas, un es domāju – mamma neizbrauks. Mani varbūt nemaz nelaidīs paiet atpakaļ un paskatīties, jo paps steidza sakārtot izjaukto vezumu lai nekavētos ne minūti. Bet mamma izbrauca. Kaut kur ļoti tuvu bija kaut kas sprādzis, zirgs mazliet piestājis, bet viņa brauca ar veco zirgu, un tas prātīgs, turpināja nākt. Tad pāri pļavai mēs tikām uz lielā ceļa. Krievi bija jau prom, vācieši pirms tiem. Uz ceļa bija klusums. Mēs visi bijām sviedros, zirgi un cilvēki. Tur bija kāds pļavas grāvis ar ūdeni, es nometos tur un dzēru, dzēru no viņa, kā zirgi dzer. Kādas ūdens vaboles tur lodāja, bet ūdens bija labs, labs, kā nekad. Tā mēs braucām pa ‘no man’s land’ – beigti zirgi gar ceļmalām, mājas ar vaļā durvīm un logiem, visādas mantas un mēbeles izkaisītas, kāda govs kaut kur staigā u.t.t. Pie viena tilta pār kādu upīti, vēl stāvēja vācieši, laikam vēl gaidīja kādu minūti, varbūt kāds viņu armijas vezumnieks vai kas, vēl varēja braukt, pirms viņi to tiltu uzspridzināja. Tad mēs nonācām kaut kur aiz Ērgļiem (vietas nosaukums) un atradāmies atkal vācu pusē.

Tālāk mums sevišķi nopietnas briesmas vairs negadījās un veselība visiem turējās pietiekami laba. Gulējām šķūņos, kūtsaugšās, dažreiz arī istabās, dzīvojām meža malās un braucām uz priekšu cauri visai Latvijai.

Es biju trešā mēnesī ar Tavu nākošo brāli vai māsu, bet nokritu no vezuma zirgam zem kājām, rati pārgāja pāri, bet vairāk par vienu otru belzienu man nekas nenotika, gandrīz neticami. Tikai naktī es paslimoju, un tā lieta bija cauri. Uz ceļa es par ilgu biju kavējusies pie kāda rožu krūma, rožu ogas lasīdama, zirgi jau sāka iet, arī mans zirgs citiem līdz un paps vēl uzsauca tiem lai tie iet ātrāk, viņu kaitināja, ka es neesmu laikā gatava. Es skrēju, paķēru grozus un uzlēcu ratu priekšā aiz zirga, kur es parasti sēdēju, bet steidzoties es zaudēju līdzsvaru un novēlos lejā starp zirga kājām. – Viss notika tik ātri, ka es tikai pamanīju zirga pakavus, tad zemi un pierāvos pie tās cik tuvu varēju līdz rati pārgāja pāri. Tad es atkal noķēru pajūgu, un sēdēju savā vietā. Vakarā es nesu spaiņus ar ūdeni zirgiem un govīm (mums vēl divas govis nāca līdz), papam bija kādas darīšanas ar saimnieku apspriežamas, darbi bija jādara man. Tad es cepu maizi. Bet naktī man sākās asiņošana un es biju atbrīvota no iesāktās grūtniecības. Rītā es to pateicu papam un viņš teica: „Tā jau visas kuces pa sētmalām izmētā savus bērnus.”

Es tupēju tālāk uz sava vezuma un viss bija labi. Mana veselība bija un ir bijusi visu laiku desmitreiz labāka, kā es kādreiz jaunībā to domāju, kad man bija sirds traucējumi – nervoza sirds, vai kas. Bēgļu gaitās es vēlreiz zaudēju kādu iesākušos grūtniecību un pēc tam kad sākās tā ar Dzidru, es ārkārtīgi vēlējos to iznest labi, jo es ļoti gribēju Tev brāli, vai māsu.

Jaukākais vakars, kur Tevi atceros ar Tavu raksturu varbūt bija tas, kad mēs vēlu krēslā iebraucām kādā mājā. Bija maigs silts rudens vakars un mums ierādīja gulēšanu uz kūts augšas, tur viss bija pilns ar svaigu sienu, mēs rāpāmies augšā pa sienu, un iegrimām sienā un gulēšana bija visa vienā siltā, mīkstā tumšā mākonī. Bet pirms tam mūs ielaida istabā un virtuvē un es Tev varēju sagatavot vanniņu. Es Tevi iecēlu vanniņā, Tu stāvēji kājās un krekliņš Tev vēl bija virsū. Kad es Tev to gribēju novilkt, Tu saķēri to abās roķelēs un turēji ciet uz leju un teici – „Nē, nē” – un skatījies lai svešā saimniece iet ārā. Tā bij mīlīga pavecāka sieviete, tā smējās un es smējos un es gribēju Tevi pierunāt, lai Tu nu esi ar mieru izģērbties un mazgāties, bet Tu biji tuvu asarām. Tad tā saimniece noglāstīja mūs abas un atstāja istabu. Reizēm Tu varēji būt ļoti jocīga, ja to tā var teikt – savā pašas prātā!
Mēs izbraucām cauri Rīgai, līdz Liepājai. Tur novembra sākumā mēs tikām uz kāda vācu (bēgļu) kuģa.


Vācijā mēs iebraucām kaut kur pie Dancigas (Gottenhafen laikam bija tā osta). Bija liela, pārpildīta bēgļu nometne. Nezinu, cik dienas mēs tur palikām. Tad kāda grupa vīriešu plēsās un uzstājās – lai mūs sūta tālāk. Beidzot vilciens tika sastādīts, un mēs tanī iekļuvām tālāk braukšanai, ātrāk nekā parasti tas notika ar citiem bēgļiem. Bet cik tas bija labi, to grūti teikt. Visi vecie un mazie vēl nebija pieraduši pie lielās maiņas un bija slimi, bez tam bija ļoti auksts novembra laiks. Vilcienā bija šausmīgi, nekurināti lopu vagoni pārpildīti līdz neiespējai.

Tu tikko dienu pirms tam vēl nometnē dabūji paaugstinātu temperatūru, kādu flu. Vagonā tā pieņēmās. Šinī pašā zaļrūtotā segā (ko mēs lietojam visu laiku) satīta Tu gulēji man uz klēpja galīgi drudzī un murgos. Ne tur bija ārstu, ne zāļu. Kādas tabletes Tev tomēr tika dotas. Gulēt mēs nevarējām, jo nebija telpas. Mēs bijām tik cieši sablīvēti, ka viena daļa vienmēr sēdēja vai tupēja uz kājām, lai kādi pa to laiku varētu mazliet atstiepties. Otrā naktī vecus ļaudis un zīdaiņus aizsūtīja uz kādu pasažieru vagonu. Vecā mamma negribēja iet, jo bija dabūjusi sev ap kājām vairāk salmu un kaut cik silti ieraususies. Paps pavēlēja ka jāiet. Es biju tā pārgurusi bez miega un arī rūpēs Tevis dēļ, ka es vienmēr mēģināju tā sēdēt, lai kāds man būtu priekšā ar muguru, jo citādi man rokas raisījās vaļā un Tu vēlies prom. Tanī vagonā (bērniem un veciem), bija soli, bet ļoti auksts, mēs varējām mazākais salmos ierausties un cits pie cita piespiedušies tik ļoti nesalām. Vecā māte tur ļoti saaukstējās, dabūja caureju, kas bija visiem, tikai veciem bija grūtāk un tie ļoti nonīka. Tur blakām vecai mātei bija kāda kundze ar dažas nedēļas vecu bebi, tas arī pārsala un jaunajā nometnē drīz nomira. Tur arvien pa skaļruni sauca māti un vecākus, ziņojot no nometnes slimnīcas barakām, ka – bērns ir miris.

Tur Tu saslimi ar masalām. Lai gan sievām un mātēm nebija atļauts slimnīcas barakā palikt, mēs gandrīz visas tur palikām. Tupējām gultiņas kājgalī, vai izstiepāmies uz gultiņas malas, kamēr nebijām aizmigušas un nekritām nost. Ja mēs tur nebūtu palikušas, tur nebija neviena kas bērnus apkoptu. Tur es 11 dienas netiku izģērbusies. Veļu es tomēr mainīju, mazgāju aukstā ūdenī, jo silta tur nebija. Bet tad tomēr sāka niezēt visas malas un es apskatīju savas vilnas kleitas iekšpusi – tā bija pilna ar utīm. Mūsu drēbes un citas lietas bija kaut kur bagāžā. Nezinu kas man iedeva gludekli – izgludinot ar karstu gludekli drēbes – kļuva no utīm vieglāk, segās bija pa vienai un reiz uz daktera baltā ķiteļa rāpoja viena varen liela. Lai rāpo. Dakteris tomēr šad un tad nāca. Bet nekā laba viņš neizdarīja. Vidū barakai bija bleķa krāsniņa, uz tās mēs sildījām krūzītēs pienu bērniem. Reiz kāda krūzīte bija pārkūsājusi un visa telpa pieplūdusi ar rūgtiem sadegušā piena dūmiem. Tai brīdī gadījās ienākt dakterim, tas pārskaitās un atrāva visus logus, un teica ka divu stundu laikā mums nav brīv tos aiztaisīt. Ārā bija ziema, bērni sala. Tava gultiņa bija pie paša loga. Mēs tomēr vēlāk logus aiztaisījām agrāk kā pēc divi stundām. Bet – ko tas daudz līdzēja. Tur bija trakas ainas. Kāds tēvs ar dēlu (dēls bija teenagers) turpat telpas otrā galā gulēja vienā gultā un skaitījās ne slimi ne veseli. Tie mums nesa malku un kurināja krāsniņu. Viņi abi bija pusārprātīgi, jo bija bijuši uz degoša kuģa (tas kuģis bija braucis īsi pirms mūsu kuģa) un bija redzējuši aizejam bojā visus citus savas ģimenes locekļus. Viņi sēdēja un runāja, kaut ko pie sevis, ne viens ar otru, viņi tāpat bubināja arī kad bija viens vien no viņiem iekšā.

Tev bija masalas. Kāds lietuviešu puisītis mira divas gultiņas tālāk no mums. Viņa vecāki bija jauns vienkāršu cilvēku pāris, tas laikam bija viņu pirmais bērns. Bērnam laikam bija viss kopā, masalas, plaušu karsonis. Sieva sēdēja un šuva krekliņu vai kleitiņu ko bērnam uzvilkt, kad tas būs miris. Vīrs ienāca un sāpēs vai traks būdams, rāva viņai šuvekli no rokām, lai viņa nešuj pēcnāves kreklu, kad bērns vēl dzīvs. Bet viņa jau redzēja, ka bērns mirst, un laikam baidījās, ka to izraus viņai no rokām un aiznesīs neapkoptu. Tas bija briesmīgi. Kad bērns bija tuvu beigām, viņi iededzināja divas sveces un nometās ceļos, mēs visas mātes (15 vai 20) katra pie sava bērna gultiņas raudājām un lūdzām Dievu.

Kad bērns bija miris, māte ieģērba viņu izšūtajā krekliņā, tam bija zilas lentas. Tēvs paņēma viņu uz rokām un aiznesa visu laiku klusi murminādams: „Manu eņģelīt, manu eņģelīt…”

Tad otrs bērns saslima ar difterīti. Tad mēs tikai sapratām, ka, lietuviešu puisītis faktiski mira ar difterīti, tikai dakteris to mēģināja mums noslēpt, jo negribēja sacelt paniku, jo difterītis ir ļoti lipīgs. Otru ar difterīti slimo aizveda prom no nometnes uz pilsētas slimnīcu. Tas mira tur.

Tu biji no masalām izveseļojusies, bet Tev sāka sāpēt ausīte. Varbūt no tā daktera attaisīta loga… Mums bez daktera atļaujas nebija brīv nekur citur bērnus vest. Un atļauju vest citur viegli nevarēja dabūt – jo visas Vācijas slimnīcas bija pilnas. Tomēr, ja vien viņi atrada kādu vietu kur slimnieku iespiest, tie prom nedzina. Tā paps satina Tevi atkal segās un es paķēru rokas somu un mēs aizskrējām ar Tevi garām dakterim, kas savās ofices durvīs kliedza un bārās. Pilsētiņa un slimnīca bija apmēram 12 kilometrus tālu. Mēs nokļuvām tur ar vilcienu. Iekšā tur Tevi paturēja, gan sieviešu nodaļā, citur nebija vietas. Varbūt Tevi nenoraidīja tādēļ ka Tu biji tik jauka, sēdēji uzlikta uz izmeklēšanas galda ar apsietu ausīti. Vācieši tomēr mīl bērnus. Vācieši vispār bija labi cilvēki. Un man daudzreiz nācās izbaudīt viņu laipno palīdzību.

Kā Tev pilsētas slimnīcā gāja, par to man ir citas lapas pierakstītas. Kāds apraksts kuru nolasīju Gundegām.


Tad mēs bijām Berlīnē.
(Rakstīšu jaunā lapas pusē, ja gadījienā to rakstu par Jēgerndorfas slimnīcu, un par aizvešanu tur, un par braukšanu ar Tevi uz Berlīni, es atradīšu, es to ielikšu te vidū, jo tā ir galvenokārt – Tava vēsture.)


Tad mēs bijām Berlīnē. Tur paps Tev nogrieza matus līdz ādai, jo bija atradis kādu uti matos, kas bija nākusi līdz no nometnes. Es baiļojos ka Tu ziemas laikā nesaaukstē galviņu, bet nekas ļauns redzami nenotika.

Mēs naktīs uzlidojuma laikā gājām pagrabā un tur Tu reiz pēkšņi kļuvi jautra, sāki runāt vācu vārdus un smīdināji cilvēkus, pati tikai šūpodama kājas un smaidīdama. Tu sāki pavisam nopietni:
„Vollständig ausgeschlossen… vollständig ausgeschlossen…” Tu teici to ar kaut kādiem piemērotiem dāmas žestiem un kad visi smējās un klausījās Tu atkārtoji to vēl un vēl un smējies pati. Un tad uzreiz atkal – mute ciet un vairs ne vārda.

No Berlīnes mēs pārbraucām uz Austriju. Kādu laiku dzīvojām stacijas uzgaidāmās telpās. Tas varēja būt apmēram februāra beigās, vai martā. Laiks vēl bija auksts, bet lai arī viss zem bieza sniega, diezgan saulains. Kur mēs tur gulējām zemē uz segām, man šķiet, ka tur nemaz tam šķūnim vienas sienas nebija, tur bija kādas sliedes, varbūt kādiem vagoniem kur stāvēt, sliedēm pāri mēs tur gājām, nesām karstu ūdeni no kaut kurienes tējai, dzīvojām visu laiku saģērbušies virsdrēbēs. Reiz bija uzlidojums, bumbas krita kaut kur tālāk, bet gar staciju kāda lidmašīna nosēja lodes (mašīnpistole, vai kā nu tos ieročus sauc). Tu ar papu bijiet bijuši kaut kur prom no mūsu kakta, jūs abi nācāt pār sliedēm stājāties, tad pie zemes uz mūsu segām. Lodes noskrapstēja visapkārt, un bija pāri. Reiz es biju pilsētā, tālāk no stacijas, kad tāpat sāka lodes spindzēt no kādas lidmašīnas. Mēs visi cilvēki no ielas sabēgām pasta ēkā. Tai bija biezas sienas. Kad gājām atkal ārā, daži cilvēki skaitīja ložu ieurbtos caurumus sienā. Tad katrs domāja tik ļoti tikai par sevi, ja vispār domāja, ja negāja līdz tikai tur kur otrs no pūļa to pastūma, kā es tai pasta namā, ka gandrīz neredzēja, ja kādu ievainoja, tikko kaut kādas briesmas pāri, steidzies prom, meklē vai tavējie vēl dzīvi.

Mēs staigājām pa ieleju sniegotiem ceļiem un meklējām kādu apmešanos kādā zemnieku mājā. Atradām diezgan lielu istabu kādā bēniņu telpā, ar lielām koka gultām, mazu logu, ar koka grīdu, griestiem un sienām. Tā bija laba istaba, tikai neapkurināta. Bija vēl ziema un mēs tur cauru dienu dzīvojām mēteļos un naktīs neko daudz nevarējām izģērbties.

Uz Tavu dzimšanas dienu (trešo) Tu biji atkal saaukstējusies, bet tieši dzimšanas dienā jau varēji sēdēt, tikai ausīte vēl sāpēja, galva bija satīta lakatos. Bija jau pavasars tuvu, marta beigās, saule bija spoža, bet sniegs vēl dziļš. Tur kaut kur bija kāds avotiņš pie kalna lejā un saimniece teica, ka tur sniegs jau esot atkusis un tur augot kādas zaļas lapiņas, laikam kreses, ko varot lietot salātiem. Viņa zināja cik grūti mums iet ar pārtiku. Es aizbridu tur pa sniegiem, atradu mazās zaļās sīkās krustveidīgās lapiņas, salasīju tās un dabūju arī dzeltenās purenes, man liekas kaut kur arī kādu vizbulīti. Tad es izcepu pankūkas. Kāds dēlis Tev tika pārlikts pār gultiņu un apklāts par dzimšanas dienas galdu – ar pankūkām, zaļām kresītēm un puķēm. Es biju skrējusi vai bez elpas pa svešo sniega pasauli, lai varētu Tev kaut ko sagādāt. Tu biji priecīga, protams, bet ka Tu kristu pankūkām virsū ar tādu kāri, kā es vēlējos, tā tas gluži nebija – Tu vēroji ‘galdu’ un skatījies un skatījies un skatījies, un kad nu tiešām bija jāēd, tad arī ēdi. Tās bija pašas pirmās puķes kalnos un nāca vasarā bads, bet vēlāk ogas un sēnes…

Jā, vasarā, pirms nāca ogas un sēnes bija bads. Es vārīju skābenes ar kādu miltu piedevu. Reiz dabūju uz kartītēm zirga gaļu, tad iznāca vairāk ko ēst, jo to visi neņēma. Reiz paps noķēra stirniņu. Bet mēs varbūt gaidījām vēl lielāku badu – taupījām visu, es lasīju vārpas novāktā tīrumā un graudus glabāju, nedrīkstēju tos lietot cik būtu gribējusi. Paps lika cept viņam un Tev maizi, man un vecai mammai nebija brīv no tās ēst. Varbūt viņam bija taisnība – kādam, vērīgākajam vajadzēja izdzīvot… Vai pus vasaras nepienāca mūsu bagāža. Es visu laiku staigāju vienās un tās pašās slēpošanas biksēs, ar kurām atbraucu ziemā. Bet bija arī skaisti tur kalnos. Un spēka vēl pietika. Reiz Tu pārgriezi ļoti stipri rociņu uz kādas nomestas konservu bundžas – es Tevi rokās uznesu kalnā, divi kilometri uz dakteri, ka nejutu, vai skriešus uzskrēju. Un tur Tev vajadzēja skatīties kā dakteris dūra adatu Tev rociņā un šuva rētu ciet. Tas bija diezgan traks numurs, bet Tu izturējies mierīgi, ar lielu gribas spēku noturēji raudas. Laikam tādā veidā arvien arī dabūjām labāku palīdzību, cik nu tās kuro reiz vispār varēja dabūt.

Kalnos bija skaisti vasarā. Un uz rudens pusi, kad nāca ogas un sēnes. Reiz es Tevi ņēmu līdz diezgan tālu, diezgan stāvā kalnā, kur biju redzējusi ļoti daudz sēņu un tās bija pasakaini skaistas, man gribējās lai Tu tās redzi augam. Mēs uzkāpām pa ļoti stāvu, šauru taku. Bija diezgan jāuzmanās, lai kāja mums vienai vai otrai nepaslīd un mēs nenogāžamies lejā. Tā bija akmeņaina taka, dažā vietā vairāk kā soli augstumā pilnīgi stāva, kā siena. Beidzot mēs bijām augšā, kur gāja ceļš (pa to ejot mums būtu bijis stundām jāiet, mēs kāpām taisni, pa kalnmalu augšup), un mežs pilns sēņu. Tu lasīji tās un skrēji no vienas vietas uz otru. Pakāpāmies vēl kādā apaļā stāvā uzkalniņā, jo – kalns tur ir kaut kas tāds, kas sastāv no simtiem mazu kalnu, kas visi arvien krājas augstāk un augstāk. Šai uzkalniņā bija dažas brūnas papardes, daudz skaistu rudens krāsu, saule spīdēja silti un Tev bija brūndzelteni matiņi (saules izbalināti) un brūnganrūtaina kleitiņa – lodāji kā maza bite. Es stāvēju slīpuma pusē, arvien vēl bailēs, ka Tu varētu skriet uz nolejas pusi un krist kaut kur lejā. Un tad es gribēju šo brīdi paturēt uz visu mūžu, es sev teicu: skaties ar visu sevi, ar acīm, maņām, paturi, ieraugi ik kustību, krāsu, smaidu, atceries šo savu bērnu šai brīdī, jo nākošais brīdis to atņems, atceries mežu un sauli, lapas un meža elpu, bērna prieku un maigumu. Es skatījos un skatījos un es vēl redzu to, es varētu saņemt Tavas gaiši brūnās roķeles, pilnas ar visādām sēnēm, noglāstīt Tavas gaiši brūnās cirtas, apaļo sejiņu ar acīm kas nopietni raugās lejup, bet tad Tu paskatītos uz mani, es varu sajust savās rokās Tavas mājas auduma vilnas kleitiņas asumu un Tavus maigos, mīkstos loceklīšus kas uzticīgi pieglaužas man… Lejā tomēr nācām pa kādu drošāku taku. Bet to visu es vairs neatceros.

Tur mājās Tev bija draugi saimnieku trīs bērni – Hans, Josef (?) Susanne (?). Jums bija kopīgas spēles, par kurām es daudz nezinu. Vecā mamma bija daudz reiz ar jums, kad es gāju kaut kur zīmēt, vai meklēt ēdamo. Dažreiz mēs palīdzējām kaut ko saimniekam pie lauku novākšanas darbiem. Priecīgs sauciens tad bija kad saimniece visus sauca: „Pause kommen” un mēs dabūjām maizi ar pienu, vai kukurūzas biezputru ar kafiju…

Tad mēs atkal braucām atpakaļ uz Vāciju. (Uz Eslingenu – tikām Sillenbuchas nometnē, tad tuvumā pie Fellbachas nometnes.)

Vācijā, Sillenbuchas nometnē (vācu mājās un dzīvokļos) mums bija augšstāvā trīs istabiņas. Pirmā vakarā tur Tu uzliki rociņu uz karstas elektriskas plītiņas. Tā bija ieslēgta lai mazliet iesilst istaba. Tur arī nebija apkurināšanas. Tu staigāji savā zilā mētelītī un šūpoji savu sadedzināto rociņu. To Tu atceries. Tur mums atkal bija ko ēst. (Man bija jāstāv rindās, smaga vai nē, jo papam bija vienmēr kādas sabiedriskas darīšanas. Tad viņš atnāca mājās un saslēdza visu skapī. Bet – bija diezgan, visu nevarēja skapjos nobāzt… )

Tad nāca Dzidra. [21.05.1946]

Tu ar papu atbrauci mūs apciemot slimnīcā un Tev bija simts mazas bizītes sapītas. Tas izskatījās ļoti jocīgi, bet es nedrīkstēju smieties, lai Tevi pārāk neievaino, kā paps Tevi bija safrizējis, tā tam bija jābūt. Un labi bija – lai mati nekarājas acīs.

Kad pārvedu Dzidru, Tu iznāci pretī un tad šāvies kā vējš mājā atpakaļ, atrāvi katra dzīvokļa durvis vaļā un iekliedzi iekšā „Bebis klāt”… Un tad drāzies tālāk līdz mūsu augšējam stāvam.

[Photo from newspaper report: Inese in white dress, centre]

Tur Sillenbuchā Tu sāki iet bērnu dārzā, gāji uz turieni viena pati un nāci mājā. Tev bija jau četri gadi.
Tad mūs izskrīnēja (izlika no nometnes tādēļ, ka bijām pārnākuši no angļu zonas, kad tas jau bija aizliegts).

Mēs bijām sadzīti kādā šķūnī, gulējām rindā uz salmiem nezinot ko ar mums darīs. Tad mēs mētājāmies pa vācu dzīvokļiem, uz vācu pārtikas kartiņām. Tad es biju nogurusi. Es kopu un vārīju un mazgāju un nekad nevarēju apkopt un padarīt kā vajadzētu un tā bija nožēlojama cīņa. Nekad man nebija ziepju ne citu mazgājamo līdzekļu. Kādu laiku, kad vedu veļu mazgāt uz mazgātavu, man tur savu izlietoto ziepjaino ūdeni aizdeva citas sievas, ar mazo plāno kartīšu devu ziepju gabaliņu (pat tos paps neatdeva man visus, kas mums pienācās) man veļa bija jāmazgā gandrīz ūdenī vien. Tā kļuva visa pelēka. Vecā māte bija slimnīcā. Dažreiz es ieslēdzu jūs istabā un braucu viņu apciemot.

Reiz, kad jūs bijāt mājā ieslēgti, es apciemojusi veco māti gāju no slimnīcas uz autobusu – tas aizgāja man gar degunu, es to nenoķēru, es kliedzu, es izstiepu rokas, es raudāju, es domāju, ka es nokritīšu gar zemi, kāda sieviete pienāca man un teica, ka tūlīt nākšot otrs autobuss. Es biju nokaunējusies un teicu, ka man bērni ir ieslēgti vieni, un es domāju – kas notiks ar tiem, ja man septiņi kilometri būs jāiet kājām.

Tas bija nožēlojams laiks. Kaut kas pārāk grūts. (Vienmēr man bija jāvāra kaut kas iebojāts, kas smirdēja pa visu māju, paps arvien nesa kaut ko mājās tādu, ko citi nelietoja. Tirgojās blackmarketā. Uztaisīja sev trīs smalkus jaunus uzvalkus.)


Bet bija pa vidu arī kāda skaista diena. Reiz, kad Tu un es, arī Dzidra līdz ratiņos, visas gājām veco māti apciemot, no vilciena uz slimnīcu veda kāda pusotra kilometra gara augļu kokiem apstādīta gatve (aleja) rudens diena bija brīnišķīga, tik daudz skaistuma apkārt, laukos, tālāk kalnos, ka nezini ko ar to iesākt, kā to paturēt.

Bet atkal pārbīšanās pa vidu: Dzidra zīda pirkstu, kā Tu arī to vēl atceries. Viņai rokai, viena roka bija tā galvenā, cimds bija apsiets rokas locītavā, lai to nevar novilkt. Vakarā mājās to noraisot redzēju, ka bijis sasiets par stingru, rociņa bija uztūkusi, iespiesta dziļa rieva… Bet – pārgāja. Pāriet viss, kam jāpāriet. [photo: Dzidra’s thumbs are taped to stop her sucking them]

Tad mēs atkal bijām citā dzīvoklī, bet turpat, tai pašā Fellbachā, tais pašos apstākļos, vienā istabā. Koka grīda kļuva skabargaina no berzēšanas, kā mēs to piedzīvojām ar rudens dubļiem. Paps atnesa bundžu grīdu vaska, lai būtu tā vairāk, viņš to sajauca ar kaut ko, nezinu ko, noklājām kārtīgu kārtu – un tā nenožuva, staigājām kā pa ķiti. Liekas ka papam nemaz nebija reāla saprāta, jeb viņam tā bija tik daudz, ka viņš katru lietu kaut kā pārspīlēja, izmocīja, padarīja nelāgu, vairāk kā nelāgu. Es domāju – kaut vienu īsu laiku viņš būtu kaut kur aizgājis, aizbraucis, kaut vienu laiku es varētu no viņa atpūsties. Bet tas nenotika. Viņš dzīvoja pa nometni, tad vakarā nāca un kliedza un komandēja. Reiz, kad es vairs to nevarēju turēt, es iesūtīju anonīmu vēstuli vietējai policijai, aprakstot viņa izskatu un sakot, ka viņš tirgojas ar elektriskām spuldzēm melnā tirgū. Tas bija taisnība, viņš tirgojās ar daudz ko vairāk arī. Bet ar spuldzēm varbūt viņam neko lielu nedarītu, varbūt ieliktu kaut kur valsts darbos. Bet nekas nenotika, neviens nenāca izjautāt. Un – varbūt labi. Es jau būtu nobeigusies aiz sirdsapziņas pārmetumiem.

Tur Tev bija draudzene Ilzīte. Skaista, mīļa meitenīte, ar garām dzeltenām bizēm. Tu viņai skaidroji no latviešu grāmatiņas: „Das ir vilken”… vēlāk jūs abas runājāt gluži labi švābiski. Viņa nomira ar saindēšanos neticami ātri. [Photo: Dzidra, Ilse, Inese]

Tur mēs gājām staigāt uz vīna kalniem. Ziemā jūs braucāt ar ragaviņām.


Un ziemā nomira vecā māte (5. dec. 1947.)
Kad vecā māte gulēja zārkā, Tu noskatījies uz viņu un prasīji man – kāpēc viņa tagad kļuvusi tik jauna?

Tad mēs braucām uz Austrāliju.

[photo: family on board ship with unknown friend on left]

.

[Passport photos 1949, Fellbach, Germany]


Papīri bija pienākuši reizē, gatavi no Amerikas un Austrālijas. Paps prasīja Dzidrai, lai viņa saka vienu vārdu – Amerika, vai Austrālija? Dzidra teica: „Austrālija”. Un te nu mēs esam.

[There is a little more behind this decision. Mum told me sometime that dad had wanted us to go to America because his lady friend was going there. Mum knew that and gave him the ultimatum that she would leave him, if we went to America. I don’t know to what extent this influenced the decision, but mum had told him that that really would be the last straw – too much. I.B.]


[1949-1953 Greta migrant camp, NSW, Australia]

Autobiography II – tēva puse (Ķikure/Kikure)

Iesākta biogrāfija un “map” no mājām.

Cilts no mātes tēva puses

Mans tēvs (Jums – Tev (Inesei) un Dzidrai – vectēvs) Jānis Bērziņš
Pētera Bērziņa dēls, arī bija savas mātes otrās laulības bērns, tāpat kā viņa sieva Alvīne.
Jāņa Bērziņa dzimšanas gadu nezinu.
Tas varēja būt apmēram 1873. gads, jo viņa sieva Alvīne bija apmēram 12 gadus jaunāka par viņu. Alvīne Bērziņa – dz. Putniņa, dzimusi 21. janv. 1885.g.
Jāņa Bērziņa māte (laikam Anna vārdā), bija precējusies ar Maltu. (Kristīto vārdu nezinu.)
Malta miris un atsājis divus bērnus
Andreju Maltu un
Annu Maltu.
Vēlāk atraitne Anna Malta apprecējusi Pēteri Bērziņu. Un šai laulībā dzimis Jānis Bērziņš.


Par Maltas vārdu kādreiz dzirdēju nostāstu, kam nepiegriezu vērību un neizjautāju. Teica, ka Maltas vārds cēlies no tā, ka kāds šīs ģimenes sencis noslīcis Maltas upē, un no tā ģimene ieguvusi Malta vārdu.
Kur ir Maltas upe?


Pēteris Bērziņš bija ieprecēts no patāla pagasta – no Saikavas.
Viņš bija liela auguma, laikam gaišmatis. Ja kāda iedzimtība saskatāma, tā varēja būt atrodama manā māsā Austrā. Austra bija zilām acīm, garāka par mani (protams, jo es biju visīsākā no mūsu ģimenes) un garāka arī par māti, Alvīni.

Pēteris Bērziņš, pēc nostāstiem, nav bijis tik ļoti liels ‘zemes rūķis’, tik liels darba lauzējs un zemes mīlētājs kā Jēkabs Putniņš, ģimenes vecvectēvs no mūsu mātes puses. Pēteris Bērziņš, tā teica, nācis no pagasta, kur labas zemes, dod labu ražu bez mazāk pūlēm, un viņš nebijis radis tik sevišķi rauties un censties. Lielākā rūpētāja esot bijusi vecvecā māte, viņa sieva Anna.
Annu, vecveco māti, es vairs neredzēju, viņa jau sen bija mirusi.

Pēteris Bērziņš bija apprecējies otrreiz, jau labi vēlu gados, un viņa sieva, Trule, viņu sauca, bet kāds viņas vārds bija īstenībā, to nezinu. Jo atceros sakām, ka viņa nākusi no Sarkaņu pagasta Trulēm. Trule nebija neviena īsti mīlēta un cienīta. Es viņu atceros (man) labu, tāpat kā manu vectēvu, Pēteri Bērziņu. Pie viņiem es zagos, kad vien bija izdevība, bieži man nebija atļauts iet, jo viņi mani ‘sabarojot ar sāļu gaļu’ un es nevarot glābties no dzeršanas. Daudz par šo sāļo gaļu es neatceros, tomēr zinu gan, ka man deva ‘putna kumosu’, tas ir nelielu nogrieztu gaļas gabaliņu, no maltītes, ko viņi ēda. Tā protams parasti bija sālītā, žāvētā cūkas gaļa. Tā kā man mazulim to manā ģimenē mazliet liedza, tāpat kā etiķi, es pēc šīm lietām ļoti kāroju.

Es labi atceros vectēva dziesmas. Es sēdēju uz viņa ceļa un ‘jāju’ un mēs dziedājām:

Tillā tillā bukā bukā
Ko tu vedi vezumā?
Meitām vedu zīļu rotu
Puišiem cauna cepurīt.

Tillā tillā bukā bukā
Sieviņ vedu vezumā
Pats tecēju kājiņām
Stabulītes taisīdams.

Kamēr pats stabulēji
Suņi sievu sarējuši…

Pēteris Bērziņš nomira pirmā pasaules kara laikā.
Kājas pirkstā (nagus griežot vai tamlīdzīgi) bija izcēlies iekaisums. Tas bija kļuvis ļaunāks un ļaunāks līdz kājā iemetās gangrēna. Kāju viņam amputēja vispirms līdz celim. Tad otrreiz līdz rumpim un no šīs operācijas viņš neatveseļojās.
Viņa otrā sieva, sauktā Trule, aizgāja atpakaļ uz sava tēva mājām, Sarkaņos.

Reiz, kad es gāju skolā, Madonā, kādā no pirmiem gadiem tur, es viņu apciemoju. Nekas man nav no tā palicis prātā. Bija māja un dārzs – kas un kāds – neatceros (bija skaists kaut kas). Bet es atceros no tā laika viņu, kad es biju gadi trīs, četri veca un viņa dzīvoja Ķikuros. Reiz viņa bija saģērbusies lai ietu kaut kur ciemos, viņai bija ļoti kupli, līdz zemei, tumši svārki, skaisti, lejā kuplāki kā vidū, ar lentītēm uzšūtām lejā, netālu no malas, arī blūze bija tumša, ar aukstu apkakli un kaut ko spožu izšūtu. Viņa vilka pār rokām – aproces. Tās bija nošūtas visas baltām zīlītēm. Liekās, tās bija adītas, kas apkļāvās rokas locītavai.

Citreiz, kad viņa gultā gulēja dienas vidu, kuplo svārku mala skaistā trīsstūrī nokarājās pār gultas malu. Kad es gāju tad dienvidu pagulēt savā gultā, es mēģināju nolaist pār gultas malu savu bruncīti. Lai kā es tur pūlējos, nekāds glīts trīsstūris man neiznāca.

Vēl es atceros, ka kādreiz es viņas istabā sēdēju uz grīdas (neviena cita tur patreiz nebija) un griezu ar šķērēm zirgus no vecas avīzes. To mēs ar māsu darījām bieži. Bet tur, es paņēmu galdauta malu, kas karājās galdam pāri gandrīz līdz zemei, un – rūpīgi izgriezu no tā, tur izšūto puķu rakstu. Kad es biju jau krietni tālu savā darbā, es pēkšņi apjautu, ka kaut kas nav, nebūs īsti labi! Zinu, ka mana māte bārās un nevarēja saprast, kādēļ es to darījusi? Es arī nevarēju saprast. Laikam es dabūju arī pērienu, kā tam jābūt.

************************************************

Jāņa Bērziņa, mana tēva, Tava, Jūsu vectēva, pusbrālis un pusmāsa:
Andrejs Malta un
Anna Malta
bija Jānim Bērziņam tikpat tuvi un mīlēti, kā īstie brāļi māsas.


Andrejs Malta bija Ķikurus atstājis ļoti jauns. Dzīvoja Rīgā tad, un izmācījies par kurpnieku strādāja pats savā mazā kurpnieka darbnīcā (varbūt līdz 1910. gadam). Pēc tam viņš to likvidēja un pārnāca uz Pļaviņām (toreiz šī mazā lauku pilsētiņa, bet dzelzceļu mezgls, saucās Stukmaņi) un ieguva pārtikas preču veikalu. (Veikaliņu – bodi, kā toreiz sauca šīs mazās tirgotavas, kur varēja nopirkt – visu.) (Apmēram 20 kilom. attālu no Ķikuriem.)

No Rīgas, no viņa kurpnieku veikala, es atceros maz. Tomēr tik daudz, ka mēs bijām tur ciemos un man viss šķita šaurs, tumšs un pelēks. Liekas aiz mazā veikala, ielas pusē, bija tikai mazs dzīvoklītis.

Andrejs Malta tad jau bija precējies, viņa sievas vārdu neatceros. Tā bija kāda mazliet ‘izlepusi saimniekmeita’, kas ejot uz Rīgu, domājas spēlējam kaut ko labāku, dāmu, ne lauku cilvēku. Svētdienās un uz ielas, to varbūt arī varēja. Malta kundze (Lidija? Varbūt) šuva pati sev greznas drēbes un tāpat savai meitai Lūcijai.

Viņiem bija divi bērni:
Lūcija Malta, vienu gadu vecāka par mani – Ķikuru Bērziņa Ernu, un
Alfons Malta, apmēram Austras (manas māsas) Bērziņas vecumā.

Malta kundzi atceros maz. Kad viņi visi vasarās ciemojās, dažreiz ilgākas nedēļas, mūsu lielajā istabā tad gandrīz mums bērniem nebija ko rādīties – tur Alvīne un Lidija šuva un grieza, runāja sprieda, mērīja un pielaikoja. Raibu drēbju šķita pilna istaba. ‘Modes lapas’, modes paraugu grāmatas, bija neizskatāmi skaistas un pievilcīgas, bet daudz tās mums neļāva šķirstīt, jo drīz vien lapām radās tad ēzeļ ausis un tās krita ārā no iesējuma. Malta kundze, cik nopratu no lielo runām, bija ātras dabas, prātīga un laikam ne visai apmierināta ar vīra ienākumiem, kas bija viduvēji un ne stabili, bet mainījās pēc ekonomiskās dzīves maiņām.

Andrejs Malta bija – omulīgs sabiedrībā, ja šis vārds ko izsaka. Viņam bija zilas acis, tāpat kā brālim J. Bērziņam. Abi viņi bija vidēja auguma (un ne pāri par vidēju) tumšiem matiem, varbūt diezgan līdzīgi, bet kur Jāņa augums bija muskuļains un stingrs, Andrejam tas bija kaut kā omulīgs un mīksts. Ne izplūdis, bet tāds, varbūt tā laika tips, mazliet nolenkušu ūsu, mazu (pus)kazas bārzdiņu, mīkstiem vaibstiem, pilnu pakakli. Andrejs, savās labās dienās, toreiz, kad bērni bijām vēl mazi un sīki, bija smaidīgs, runīgs, ar tumšu kakla balsi. Pār vesti viņam karājās pulksteņa ķēde. Tāda bija mode. Bet Jānim, viņa brālim, manam tēvam, ja tā arī tur bija, tā nemeta tādu lielu zemu līkumu, nespīdēja tik redzami. Andreja seja, Malta onkuļa seja, bija mazliet tāda kā ronim, vai bebram un kustības lēnas un mierīgas. Malta onkulis mūs apciemoja biežāk, viņu atmiņā patur varbūt arī lielās konfekšu turzas, ko viņš veda ciemkukulim no sava veikala. Pirmā pasaules kara laikā, viņš ar ģimeni bija izbraukuši uz Krieviju. Liekās ilgāku laiku nebija ziņu, vai viņi dzīvi un kā tiem klājas.

Kādu dienu viņš ienāca Ķikuru istabā. Ēdamistabā, apstājās pie durvīm, viņa seja bija bālāka, vājāka, pelēkāka. Viņam asaras sāka birt pirms viņš apskāva brāļa sievu Alvīni, mūsu māti, kas steidzās viņam pretī. Viņi redzējās pēc gadiem. Viņa brālis Jānis, mūsu tēvs, vēl nebija pārnācis no kara.

Andreja veikals bija izpostīts, viņš sāka tur visu no jauna. Bet tas liekas bija viņa mūža grūtākais posms. Bērni bija skolojami, kapitāla nebija labai plašai veikala uzsākšanai un konkurence bija liela, jo sāka atvērties kooperatīvi, dažādu lauku sabiedrību kopīgi uzņemtie veikali. Kooperatīvi zemnieku vajadzībām palika labākās un lētākās iepirkšanās vietas līdz Latvijas okupēšanai.

Andreja Maltas dzīvē bija kāda dīvainība, kas izstrādājās, kā šķita ļoti humāni, delikāti un cilvēcīgi. Cik tas prasīja garīga spēka no tiem cilvēkiem, kuri bija saistīti šai dīvainībā, šais apstākļos, to katrs var iedomāties kā grib. Valodas teica – ka viņa dzīve atrisināta iespējami laimīgi.

Andrejs (laikam ilgu laiku, savu mācīšanās laiku, grūtāko laiku naudas ziņā) bija dzīvojis kopā ar kādu sievieti. Visi viņu sauca par Maņu. Maņa bija vecāka par Andreju un pēc tā stāža, ko viņš bija sasniedzis, kad nāca atzīstamajos, pieņemtajos, precību gados, Maņa nav bijusi vairs (varbūt nekad) īsti pieņemama sieva, laba partija. Andrejs apprecēja jaunu, izskatīgu sievieti, arī ar savu daļu pūra, tas ir naudas. Varbūt tās bija bijis mazāk, kā iepriekš solīts. Toreiz praktiskās lietas kārtoja nopietni, ar iepriekšējiem aplēsumiem un solījumiem. Lai nu kā, Lidija bija Andreja sieva, bērnu māte, dzīves līdzgājēja.

Bet Maņa nekļuva atmesta pilnīgi. Maņa palika jaunajā ģimenē kā tās mīļš un uzticams ģimenes loceklis. Maņu visi cienīja. Maņa mīlēja Andreju un viņa jaunās sievas bērnus, kā savus. Rūpējās, kopa un audzināja tos. Bērni bija pieķērušies Maņai vairāk kā viņu īstai mātei.

Maņa pavadīja ģimeni arī vasaras izbraukumos un ilgākos uzturēšanās laikos Ķikuros. Maņa bija visur klāt, kur un cik tās vajadzēja.

Maņa bija slaida auguma, nopietnu inteliģentu seju, sausāka, pelēkāka, vecāka sejā, kā jaunā sieva, bet pilna cienības, prāta un spēju paturēt savu vietu godam.

Kāda bija Maņas iekšējā pasaule, man nav zināms, man ir tikai vājš atmiņu tēls par viņas izskatu un dzirdētie spriedumi par Maņu no mana tēva un mātes sarunām.

Maņas vārds tika minēts bieži, tai laikā, kad šie cilvēki bija savas dzīves pilngadībā, satikās, un kad to vēl nebija skāris un izjaucis 1. pasaules karš.

Tas, kā Maņas vārds kļuva tad izrunāts, deva tam kādu spožumu, dzīves vērtības spožumu. Vai Maņa palika ģimenē arī kara laikā, ģimenei izceļojot un atkal atgriežoties, man nav zināms.


Ar Andreja bērniem, maniem un manas māsas Austras brālēnu un māsīcu
Lūciju un
Alfonu Maltiem,
mums vēlāk bija maz saistību. Mūsu tēvs bija miris. Mūsu radošanās ar radiem kļuva mazliet ierobežota realo dzīves apstākļu dēļ – nevarēja atļauties braukāt tālos ciemos.

No mazām dienām, kad Lūcija ciemojās Ķikuros, atmiņas nebija īsti labas. Viņa bija pilsētas bērns, mēs bijām laucinieki. Apģērbā, spēļu lietās un uzvešanās lietās, bija starpība, kas netuvināja.

Alfons, to dzirdēju tikai pavirši, kādu laiku bija bijis – problēmu bērns. Kādu īsti? Laikam parasto padsmītnieku psicholoģija – nezināšana, ko vēlas, atteikšanās pildīt dzīves noteikumus.
Vēlāk dzirdējām, ka viņš ir mainījies – uz labu. Bija mazliet žēl, ka mēs jaunieši neiepazinām cits citu.

Ar Luciju mazliet sarakstījāmies, viņa apciemoja Ķikurus apmēram 21 gadu vecumā. Viņa bija jauna dāma, gatavojās skolotājas darbam pamatskolā. Vēlāk strādāja provincē kādā skolā un viņai klājās – iespējami labi. Kāds nelaimes gadījums to bija reiz skāris – ugunsgrēkā viņa bija tur pazaudējusi visu savu jauno iedzīvi.

No vienreizējas viņas satikšanas pieauguša cilvēka kārtā, mums neradās tuvākas saites. Vēstuļu apmaiņa apstājās. Mums nebija īsti kopēju interešu, viņa bija praktiskāka, labāk tērpta jauna sieviete, es mazāk izsmalcināta ārēji (tērpos, kosmētikā, koķetērijā) biju pilna iekšējas trauksmes – klavieres, akadēmija, teātri, grāmatas – nezin kur uz nezin ko. Vēlāk es arī ieguvu vairāk ‘ārienes’, bet tad es braucu uz ārzemēm, strādāju ģimazijā – beidzot atkal viens karš un līdz ar to – maiņas un saraušanās klusumā. Pat precēšanos man tādā veidā, uzspieda karš. Es steidzos, pa galvu pa kaklu, pirms viss sabrūk!

Par Lūciju un Alfonu pēc tam vairs neko nedzirdēju. Abi tie kaut kur strādāja kādās vietās.
Andrejs Malta mira pirms otrā pasaules kara.


Anna Malta, Andreja māsa, Jāņa Bērziņa mīļā māsa – pusmāsa, precējusies:
Anna Liventāls, mūsu saukta:
Joku tante (o jāizrunā kā omulīgs)
bija ļoti dzīvas, mīļas dabas, vidēja viegla auguma, brūniem matiem, ļoti zilām acīm. Ja viņas brāļiem bija, varētu teikt – neaizmirstuļu zilas acis, tad viņai bija rudzpuķu zilas. Tas ir mazliet pārspīlēti teikts, bet diezgan tuvu tomēr patiesībai.

Anna bija apprecējusi turpat, Ļaudonas pagasta (7 vērstes no Ķikuriem) Joku māju saimnieku Andreju Liventālu. Viņiem bija četri bērni:
Arvīds
Alīde
Jānis
Lidija        Liventāli.


Andrejs (Andrievs bija tautas izrunas veids visiem Andrejiem…), tā tad Andrievs Liventāls bija plecīgs vīrs, sarkaniem matiem un sarkanu kuplu bārdu tālu pār krūtīm, dalītu divi daļās. Noglaudāmu ar vienu roku no vienas puses, ar otru otras puses.

Liventāls bija omulīgs iedzērājs godībās, labs saimnieks, un laikam mazliet tiepīgs un pacietas dabas. Viņa bērni
Arvīds un Alīde bija tumšiem matiem, vidēja auguma
Lidija un Jānis, gaišiem matiem un Jānis liela, plecīga auguma, Lidija tāpat vidēja auguma, kā citi ģimenē.

Viņiem visiem bija lielas zilas acis, sevišķi trim pirmiem bērniem – mātes acis, un viņi bisi bija labi dziedātāji, tas ir – ar labām balsīm. Arī – no mātes, kā to mēdza teikt. Agrā bērnībā ciemojāmies visi kopā bieži.

Arvīdam Liventālam, viņa krustēvs Jānis Bērziņš, bija gribējis palīdzēt izskoloties. Toreiz lielākās skolas bija Krievijā. Vienu vai divus gadus, Arvīds bija tur mācījies (nezinu īsti, kur un kādā skolā) tad viņš bija atteicies tālāk to darīt, jo tā viņam šķitusi esam – pārkrievošanās. Šīs tālāk nemācīšanās dēļ Arvīdam ar savu onkuli bija radušās ilgākas iekšējas domstarpības, nesaskaņas.

Arvīds pārnāca mājās un viņam atdalīja mazu saimniecību, daļu no Joku zemes. Tur viņš cēla sev mājas un saimniekoja bet īsts zemnieks viņš pēc savas dabas nebija. Vispār – viņš bija savdabis, ne visai augstu vērtēja zemnieku materiālistisko dzīves veidu, kalpošanu mantai, kūtīm, klētīm, šķūņiem, zirgiem, govīm.

Arvīds apprecējās un viņiem bija vairāki bērni. Nezinu – cik un kādi. Maz vēlāk satikāmies, mēs ar māsu klīdām pa skolām. Es, jo ilgus gadus. Bijām prom no savas lauku plašākas vides. Tāpat kā ar Maltas bērniem, nesatikāmies tādēļ, ka ar visiem radiem radojoties būtu tam jāziedo tik daudz laika, cik tā nav. Satikāmies dažādās ģimenes godībās. Arvīds atnāca ‘raugos’, kad Inese bija piedzimusi Ķikuros.

Mana māte (jūsu vecā māte) reiz teica, ka viņa satikusi Arvīda vecāko dēlu, esot gluži kā Arvīds tikpat skaisti zilām acīm.

Par visiem šiem cilvēkiem es gribētu zināt vairāk, bet toreiz dzīve ritēja tā, ka tikko bija iespējams kaut cik tuvi sazināties tikai ar tuvāko daļu no tiem. Ar tuvākajiem radiem un draugiem, kas vienmēr radās klāt no jauna. Dzīve bija dzīvojama, vēsture, ģimene, izcelsme bija visapkārt, tanī bija ieaudzis, neizrauts, nebija vajadzības pēc datiem. Ja arī kādreiz ienāca prātā – sakārtot ģimenes chroniku – tas vienmēr tika atlikts uz vēlāku laiku. Laika diezgan. Laika visapkārt uz priekšu tālu jo tālu.
Laiku nogrieza.


Arī Ķikuru mājas bija pārcēlušās uz šo vietu, kur tās tagad bija, ne vairāk kā vienu vai pusotras, divas (?) paaudzes iepriekš.

Pirmā Ķikuru mājvieta bijusi Ķikuru zemes rīta puses daļā, arī Aiviekstes krastā. Par Ķikuriem saucās trīs mājas, tagad visas kaimiņos:
Ķikuru Bērziņš, lejā pie upes.
Ķikuru Deksnis – tālāk, mežā, piekalnē.
Ķikuru Auleciems – kalnā, pie lielceļa.
Visi Ķikuri agrāk bijuši lejā, pie upes, tagadējā Ķikuru zemes rīta stūrī.

Izceļoties viensētās – divi saimnieki aizgājuši tālāk (2-3 kilometru apkārtnē), viens saimnieks, toreiz laikam Malta, pārcēlies uz zemes vakaru puses stūri. Kādēļ aizcēlies prom uz citu vietu savā zemē arī palicējs Malta, nezinu teikt. Varbūt tādēļ, ka iepriekšējā Ķikuru mājvieta bija sauktajā Kauprē, smilšainā Aiviekstes krastā, kas agrāk tur bijis pat ļoti stāvs, zeme tur tik sausi smilšaina, ka tā nav bijusi laba sakņu dārziem un augļu dārziem ap māju. Tas ir – vēlākos laikos, kad cilvēki sāka nomāt zemi no ‘kunga’ un sāka iekopt savas mājvietas. Tagadējā Ķikuru mājvieta bija tuvāk dzelzceļa stacijai. Bet pārcelšanās uz šo vietu gan bija notikusi pirms dzelzceļa tuvuma ērtību saimniecībai, (tik labākas zemes dēļ). To protams vēlāk, kad tas viss sākās, labi apjauta un izmantoja Ķikuru jaunais īpašnieks Jānis Bērziņš. Gludo, vieglo smilts zemi tas sāka mēslot ar mākslīgiem mēsliem un apsēja ar āboliņu.
Sienu un žāvēto āboliņu sūtīja ziemā uz Rīgu, fūrmaņu zirgiem.

Pirms Jānis Bērziņš kļuvis saimnieks sava tēva mājās, tam bijis uz to nepacietīgi jāgaida. Viņš aizgājis strādāt kā skolotājs tālākā pagastā (Vestienes pagastā). Strādājis laikam divās vietās apmēram 2 1/2-3 gadi, līdz tēvs izšķīries par to – atdot dēlam māju viņa īpašumā un pilnīgā rīcībā.

Mājas parasti manto vecākais dēls, vai tas no bērniem – kas vēlas palikt un tur saimniekot un agrākos laikos (arī vēlākos pa daļai) mantošana, kamēr tēvs bijis dzīvs, varēja likumīgi notikt tikai tad, kad tēvs māju dēlam – ‘norakstīja’. Tas ir – likumīgi apstiprinot to atdeva dēlam.

Kā to var saprast – daudzreiz tā bija grūta cīņa.
Jaunais gaidīja – kad varēs sākt dzīvot!
Vecais kavējās – izbeigt īsto, darbīgo dzīvošanu.

Šī cīņa bijusi diezgan skarba arī Ķikuros. Izņemot to, ka Pēteris Bērziņš nav bijis sevišķi pieķēries Ķikuru diezgan nabadzīgai zemei un nav bijis aizrāvies savā darbā un vadīšanā kā saimnieks. Tomēr saimnieks un tā vārds un valdīšana un griba un brīvība – tas viss ir bijis jāatdod arī Pēterim Bērziņam. Viņu uz to ātrāk ir piespiedis tas apstāklis, ka mājās vairs nav palicis neviens no bērniem – neviens nealgots strādnieks, un līdz ar to saimniekošana tam kļuvusi pārāk grūta.

Jānis ir saukts mājās un tas ir nācis un meties saimnieka uzdevumos ar pilnu krūti. Cēlis saimniecības ēkas, pārbūvējis dzīvojamo māju, stādījis dārzu, līdis jaunus līdumus zemi paplašinot.

Līdumus līda vēl tad, kad es jau staigāju ārā no mātes klēpja, kur mani tā aiznesa līdz vīram launagu nesot, kur viņš lauza celmus un dedzināja. Tā ir viena no manām senākām atmiņām, kā pa grāvmalu, vai mežmalu, es aizgāju diezgan tālu no mātes un tēva, kas sēdēja un skatījās un smējās un tad sauca mani atpakaļ. Bet es tik gāju un skatījos celmos, mētrās un atskatījusies nobijos, cik tālu esmu prom no viņiem un brēcu un skrēju atpakaļ. Bieži tas bija tā, ka mana kaut kur projām iešana uz savu roku, bija tik interesanta, tik dabīga norise, ka uz saucienu – “nāc atpakaļ!” ne vienmēr uz vietas bija iespējams tam klausīt. Bet tad arvien nāca otrs teikums: “nu tad es eju, Tu vari palikt!” un tas iegāza pēkšņā izmisumā. Nesaprotami lielas bija tās briesmas!

Tur, līduma malā, kur tai brīdī, ko atceros, vecāki sēdēja un es soļus divdesmit tālāk aizgājusi, bradāju pa brūkleņu mētrām, atmiņa rāda pelēcīgu tukšumu, dūmus, dažus zarainus, saknēm gaisā, celmus, vēlāk tur plētās āboliņa lauki.


Ķikuru zeme bija ‘viegla’ – tas ir smilšaina, ne mālaina – pelēka, viegla smilts. Ja vasara bija lietaina – raža bija laba, ja bija sausa vasara – laukos labība un visi citi sējumi pārāk izkalta, pat galīgi iznīka. Vispār labība: rudzi, mieži, kvieši – nekad īsti nedeva tik smagus un bagātus graudus, kā ‘smagākas’, mālainākas zemes, tādēļ tēvs (Jānis Bērziņš) atrada, ka ir labāk audzēt āboliņu – beidzot to sēja vispāri zemei, izņemot tos laukus, kas bija vajadzīgi pašu pārtikai – labība maizei, putraimiem, un visāda augi lopbarībai. Tirgum, tas ir pārdošanai un ienākumam bija – āboliņš. To labi (ātri un prasmīgi) izžāvēja un glabāja lielos šķūņos līdz ziemai un līdz pavasarim, kad tam nāca vislabākā cena, tad to ‘presēja ballēs’ – tas ir – cieši sasēja (ar mašīnu) lielās četrstūrainās pakās, kas bija nedaudz pārsietas ar drātīm (arī to mašīna darīja) tad vēl pa ziemas ceļu (ar ragavām) to veda uz staciju un sūtīja uz Rīgu.

Tēvs iemācījās visu to labi izdarīt, uzcēla lielu jaunu šķūni lauku vidū, mēsloja zemi ar ‘mākslīgiem mēsliem’, ‘čili salpetri’, ‘superfosfātu’, etc., un nedaudz gados, kad mēs vēl bijām mazas meitenes – tas ir pirms 1. pasaules kara – viņš jau bija nolicis naudu bankās mūsu skološanai.

Mūsu, mana un māsas, izskološana, tas ir labas izglītības došana, bija tēva (un mātes protams) – sapnis. Toreiz, tomēr vēl, uz universitāti sūtīja vairāk dēlus, kā meitas. Un tēvs reiz bija sanācis domstarpībā, varbūt pat sanīdies, ar labu draugu un kaimiņu (liekās pat attālu radu) Augustu Lāci, no Rubeņu mājām. Tam bija bērni mūsu vecumā, viņiem bija māja uz Aronas upes krasta. (Arona ir mazāka upe kā Aiviekste, uz kuras krasta bija mūsu Ķikuri, bet ļoti līkumaina un ar skaistiem krastiem un pļavām, krūmiem, kokiem.) Mēs bieži ciemojāmies Rubeņos. Bet toreiz tēvs ar māti pārbraukuši no Rubeņiem runāja, ka – žēl, ka Augusts Lācis esot tāds tumsonis, domājot, ka sievietēm izglītība neesot vajadzīga… Vārdu maiņa par to bija bijusi tik asa, ka tēvs laikam ilgāku laiku nevēlējās Rubeņus apciemot. Tik liela bija mana tēva, jūsu (Dzidras un Ineses) vectēva ticība izglītībai un līdz ar to arī sievietes līdzvērtībai vīrietim. Varbūt tas tā vairāk bija arī pa daļai tādēļ, ka viņam bija tikai divas meitas un tās viņš gribēja audzināt par īstiem cilvēkiem.

Tēvs bija arī sabiedrisks, ilgākus gadus bija pagasta vecākais. Tāpat vēlāk viņa jaunākās meitas, manas māsas Austras – vīrs, Jēkabs Lācis, kuru tēvs nekad neredzēja, jo mēs vēl bijām bērni, kad tēvu nošāva lielinieki. Šī pagasta vecākā amats, ko ievēl uz 3 gadiem, kā manam tēvam, tā māsas vīram, bija galvenais redzamais iemesls, kādēļ lielinieku (komunistu) valdība tos iznīcināja, vienu nošāva, otram tikai ģimeni aizveda uz Sibīriju.

Tēvu apcietināja 1919. gada ziemā un nošāva 1919. gada 26. martā.
Cietumā viņš bija 10 nedēļas (to es atceros no mātes stāstījuma).

Cietumā tēvs bija Madonā (nezinu cik ilgu laiku), vēlāk to aizveda uz Pļaviņām (toreiz saucās Stukmaņi, ne Pļaviņas) un nošāva tur, naktī, kopā ar 5 citiem. Naktī pēc tiesas sprieduma, gaidot nāves soda izpildīšanu, viņš bija uzrakstījis uz durvju stenderes vēstuli mātei, ko vēlāk atrada un izgrieza.

Tas bija 1919.g. pavasarī, kad lieliniekus (komunistus) no Latvijas izdzina vācieši un Latvieši. Un 1. pasaules karš beidzās un 1919.g. novembrī Latvija kļuva brīva valsts.

**********************************************************************


Auto Biogrāfija (iesākta)

Jānis, Pētera dēls Bērziņš, nodzīvojis visu savu īso mūžu Ķikuros, izņemot divus līdz trīs gadus, kad viņš strādājis kā skolotājs lauku pamatskolā, (laikam Vestienes pagastā, Vidzemē). Šais gados no mājām viņš aizgājis tādēļ, ka tēvs vēl nav tam gribējis atdot māju un neļāvis pilnīgi brīvi saimniecībā rīkoties. Vēlāk, kad saucis to atpakaļ, atdevis tam māju un Jānis ar visu sirdi meties saimniecībā, tas drīz iekopis saimniecību turīgu. Kādreiz prātojis – varbūt izceļot uz Ameriku vai Kanādu, no kurienes daži izceļojušie draugi rakstīja tam iedrošinātājas vēstules, bet šo domu atmetis. Tāpat vēlāk, kad nauda bija iekrājusies, viņš domājis saimniekot plašāk un jau gandrīz iepircis lielu saimniecību Kurzemē. Bet pēdējā brīdī – nevarējis šķirties no Ķikuriem.

Šo brīdi es atceros. Tēvs bija saņēmis kādu vēstuli, sēdēja pie sava rakstāmā galda, lasīja un prātoja, cilāja papīrus un domāja. Tad piecēlās un strauji un cieši apskāva sievu – mammu, manu māti – “Mēs nevaram atstāt Ķikurus. Lai arī tie nav… Lai arī tā māja tur nezin cik laba. Mēs neatstāsim mūsu Ķikurus.” Apmēram tā viņš runāja, viņi abi smējās caur asarām, lūkojās ārā pa logu pāri uz āboliņa tīrumiem uz jauno šķūni. Vai varbūt – tur vēl nebija liela jauna šķūņa, un tas nāca vēlāk. Viņi abi bija jauni, kaut kā laimīgi, jautri un ļoti aizkustināti, un tēvs sēdās lai rakstītu atteikšanās vēstuli uz Kurzemi un lielo māju tur.

Ķikuri bija vidēji liela saimniecība, laikam 120 pūrvietas, kādas ir vidēji lielas saimniecības Ļaudonas pagastā. Ķikuru zeme bija – viegla, tas ir smilšaina, pelēka viegla smilts, kas deva labu ražu tikai tad, ja vasara bija ar ražīgiem lietiem un ja tā labi tika mēslota ar mākslīgiem un kūts mēsliem. Strādājama šī zeme bija vieglāk, kā smagas māla zemes, bez tam – tā bija līdzena kā galds, mazliet stāva nogāze, krasts gar Aivieksti nelielu gabalu aiz rijas. Citur arī šīs upes krasti bija zemi, lēzeni. Tēvs abonēja lauksaimniecības žurnālus un rūpīgi lasīja jaunākos zemes apstrādāšanas paņēmienus. Superfosfāts, čili salpetris un citi tādi svešvārdi bija bieži dzirdami mūsu pagalmā un tur visur kļuva lietoti un atradās saukti “pesk maisi” mākslīgo mēslu iztukšotie maisi. Jā, amonjaks bija vēl trešais vārds un varbūt vēl citi, kas ir atstājuši atmiņu, tas ir – izgājuši no atmiņas.

Mans tēva tēvs, Pēteris Bērziņš, Tavs vectēvs, bija ienācis Ķikuru saimniecībā vidējos dzīves gados, ieprecēts (iegājis iegātņos, kā tā latviešu valodā saka) jo Malta, agrākais Ķikuru saimnieks bija miris un atraitne (Anna Malta) bija apprecējusies otrreiz, ar Pēteri Bērziņu no Saikavas pagasta. Saikava ir divi pagasti tālāk (arī Aiviekstes krastā) un tur, kā to visi teica un zināja, bija lielākas saimniecības ar smagākām, mālainākām zemēm, bagātāki saimnieki, ar vecākiem dzīves uzskatiem dažā ziņā, jo tie bija tālāk no dzelzceļiem, kas ātrāk sāka pievest modernākas lietas un uzskatus. Ļaudis amizējās ar kādu parunu – “Sāvieniešiem meitas, Saikaviešiem zirgi, Ļaudoniešiem – parādi”. Tas saprotams tā – ka Sāvienā – jau greznība, Saikavā lepni dārgi zirgi, Ļaudoniešiem – parādi, ne tādēļ vien, ka tie nabagāki, bet tādēļ ka tie nekrāj naudu zeķē, bet to prot ‘apgrozīt’.

Vectēvs Pēteris Bērziņš Ķikuros nekad nebija dēvēts kā ļoti cītīgs saimnieks, drīzāk mazliet nolaidīgs, nepieradis pie tik skopas zemes, varbūt arī nejuties ļoti laimīgs prom no savas dzimtās puses. Vēlāk mīlējis iedzert un nolaidis saimniecību tā, ka tā bijusi dēlam jāatdod.

Vēlāk, kad Anna Malta Bērziņa bija mirusi, Pēteris Bērziņš bija apprecējis vecāku, ne visai iecietīgu un cietu sievu laikam kaut kur no tālāka pagasta, Madonas apkārtnē. Neatceros šīs ‘pamātes’ vārdu. Viņiem ar veco tēvu bija istaba un sava virtuve. Dārzā bija arī ābeles un ogu krūmi, kas bija viņu dārza daļa, vēl ilgi pēc tam, kad tie bija miruši (pamāte atgriezusies savā agrākā dzīves vietā), kādu ābeli sauca par vecā tēva ābeli. Tai bija ļoti daudz ābolu. Tie nebija sevišķi garšīgi bet ļoti delikāti kad ziemā tie izsala.

Vecais tēvs mira no gangrēnas kājā. Tā viņam bija sākusies no neliela ievainojuma kāju pirkstos (nagus apgriežot). Vectēva kāju amputēja, bet divas operācijas (pirmo reiz kājas noņemšana līdz celim, otreiz līdz gūžai) viņš neizturēja.

Vectēvs bija liela auguma vīrs, zilām acīm, laikam – gaišiem matiem. Viņš mani ņēma uz ceļa un mēs dziedājām – Tilla tilla bukabuka

                 Tilla tilla bukabuka
Ko tu vedi vezumā?
                 Meitām vedu zilu rotu
                 Puišiem caunu cepurīt’.

Un tālāk:  Tilla, tilla buka buka
                 Sieviņ vedu vezumā
                 Pats tecēju kājiņām
                 Stabulītes taisīdams.
                 Kamēr pats stabulēju
                 Suņi sievu sarējuši...

Šo daļu man ne visai patikās dziedāt, notikums šķita pārāk briesmīgs.

Pie vecā tēva un vecās mātes es gāju bieži, lai gan man bija noteikts, ne pārāk bieži tur iet – jo mani tur sabaroja ar sālītu gaļu “un tad es nevarēju glābties, aiz dzeršanas…” Bet vecās mātes ceptā sālītā gaļa man ļoti garšoja.

Lielā istabā, tas ir saimes istabā, kādu laiku dzīvoja audēja Ede un auda. Viņa ēda savas maizes – parasti sīpolus ar rudzu maizi (un – sāli klāt arī) un to man bija atļauts ēst cik gribas. Un pie Edes man stiprais sīpols garšoja. Tā bija ciemošanās, gandrīz tāda ceremonija, rituāls – runāties ar Edi un ēst neparasto stiprumu.

Un vēl – vecai mātei (vai vecam tēvam, vai abiem kopā) bija liela lāde iekšpusē uz tās vāka bija salīmētas – bildes. Laikam kāda grēcinieku tiesāšana ellē. Tur bija velni ar dakšām un uguns liesmas. Man nekad neapnika šīs bildes skatīties, tikko vecais tēvs vai vecā māte tuvojās lādei es vēl skaidri to ne izrunāt nevarēdama kliedzu – “Bildes, bildes”, rāpos uz krēsla un viņiem vajadzēja turēt vāku vaļā un ļaut skatīties, un turēt mani, lai neiekrītu lādē. Kas bij šo bilžu lielā burvība? Tas – ka tās bija bildes, kaut kas neredzēts un tās nekad ilgi un pilnīgi nevarēja izskatīt, lādei vāks arvien tik ātri bija jātaisa ciet.

Šīs bildes, kaut gan tās bija briesmīgākas par visām dziesmu radītām ainām, neatstāja bēdīgu, nospiedošu iespaidu uz mani. Varbūt tādēļ ka tās manai reālai pieredzei, ikdienas iespējamībai, bija tik attālas – visi šie astainie velni, katli kur vārīs dzīvus cilvēkus, ugunis… turpretī maza tautas dziesma, vai balāde, (ziņģu dziesma?) Zaķīts krūmos sēdēja, bēdīgs acis grozīja – bija gandrīz neizdziedama aiz aizkustinājuma, kā mednieks uz viņu nāk, un suņi un visas īstās briesmas. Bija žēl arī vilka – “velc vilciņ raudādams, kam apēdi kumeliņu”. Un daudz citas dziesmas.


Otrreiz, kad atceros tēva acīs asaras bija reiz, kad tēvs bija nolēmis māju pārdot. Ķikuri bija vieglas zemes saimniecība – smilšaina, viegli, sausa augsne, kur jāliek kūts mēsli daudz, un mākslīgie mēsli, lai kaut kas izaugtu un jāgaida uz devīgu lietu. Strādājot ar āboliņu – pārdodot to ziemā, kad Rīgā fūrmaņu zirgiem vajadzēja barības, un tā kā mums Jaunkalsnavas stacija bija tuvu – āboliņa ‘balles’ – (saspiestu, ar drātīm sasietu āboliņu) viegli varēja nogādāt uz dzelzceļu, tēvs bija ticis pie naudas nedaudz gados. Mums abām meitām jau bijusi nolikta bankā nauda studijām.

Jā – tēvs bija domājis būt racionāls – iepircis Kurzemē labākas zemes, lielāku saimniecību. Un tad, vienā dienā viņam laikam vajadzēja dot gala vārdu un nolikt laiku, kad atstās vienas mājas un aizies prom uz otrām, tad es knauķis biju klāt, kad tēvs šo vēstuli gribēja rakstīt, vai jau rakstīja. Viņš piecēlās no galda, piegāja pie loga un skatījās prom pāri laukiem uz lielo, jauno āboliņa šķūni, uz mežiem, kur viņš pavasara rītos gāja uz rubeņiem un medņiem, un pēkšņi viņš atgriezās un apskāva māti – “Nē, Ķikurus mēs nevaram atstāt.” Un viņam bija asaras acīs un tad viņi smējās un mēs visi bijām jautri. Bet man tas iezīmējās atmiņā skaidri.

Tikpat skaidri, kā tā reize, kad es reiz trakojot tur izkritu no gultas, jo tā nezin kādēļ varbūt kādam ciemiņam, tur bija ienesta, un es sasitos, izsitu zobu un brēcu pilnā kaklā. Māte pacēla mani rokās un rājās un pienesa pie spoguļa – “nu skaties, kā tu tagad izskaties!” Es ieraudzīju briesmīgu skatu – seju asarās un asinīs, sašķiebtu un raudās izkalbītu. Es apstājos brēkt uz rāvienu un izbrīnā skatījos briesmīgajā vieplī. Tad mazgāju seju un gāju otrreiz skatīties. Bet kāda bija, to es vairs neatceros.

Tāpat iezīmēts ir kāds cits brīdis varbūt skaistuma un mīlestības iezīmēts: māte kaut ko šuva un es spēlējos ar lupatiņām, bija brūnas ar kādu sīku rakstiņu, un es ļoti gaidīju tēvu pārnākam no lauka. Es gaidīju nepacietīga, bet droša, ka viņš drīzi atnāks, un lupatiņās bija kaut kas no šīs gaidīšanas saulainības un paļāvības.

Par šo istabu – par šo vien, varētu pierakstīt grāmatas. Par kuru lietu gan nevarētu, kas ir dalījusi dzīvi, ne vienu vien, bet dzīves – ar cilvēkiem.

Kas mums (man) tagad trūkst – ir mājas. Vienas vietas, kur sakrājas viss – labais un ļaunais, stundas un nestundas.

Berkeley Vales 10 gados jau bija radusies māja – un tā man bija jāatstāj. Un es jūtos atvieglota, kad tā vairs mani nespiež, bet to skaistumu, ko es arī viņā izjutu, un kas tur valdīja pāri un apkārt un iekšā – to man nav kur te ņemt. Es meklēju kādas paliekamas miņas dažos mēbeļu gabalos un puķēs, ko ieliek un tur vāzēs. Patreiz šinī acumirklī ir ļoti skaisti firziķu zari, ar retiem ziediem uz klavierēm, kuru silto tumšdzeltenrūso krāsu es esmu iemīļojusi. Un Ineses dāvinātais pulkstenis uz klavierēm zem zariem tikš. Un sirds ir ceļa jūtīs – iet vai nē? Jāiet. Vienmēr jāiet. Bet vienmēr nevar iet.

*****************************************************************

Biogrāfija – par Ķikuriem un Tēvu agri…

Manu pirmo gadu atmiņas ir no mūsu mājas kad tā vēl nebija pārbūvēta. ‘Saimnieku gala’ trīs istabu vietā toreiz bija tikai divas, kaut gan laikam tikai nedaudz, vai varbūt nemaz mazāku telpu tās aizņēma. Kur vēlāk bija ēdamistaba un guļamistaba, sākumā bija viena istaba, guļamtelpu gals atdalīts ar priekškaru un drēbju skapi. Aiz šī skapja parasti tupēja un raudāja un sūrojās bēdās tas (tas ir es vai māsa) kura mazā pasaule bija ievainota. Dažreiz bija dabūts pēriens, vai rājiens, vai kaut kas bija neatļauts, vai tikai izsmiets, tur tad aiz skapja sirdij dažreiz neciešami degot un sāpot tika vadīti vientulības, saņemšanās brīži. Sevišķi ilgi aiz skapja uzturējās māsa. Viņai laikam bija mazliet stūrgalvīgāks gars. Dažreiz gan viņa, kad grūtums bija pārgājis, aiz skapja tupot aizmirsās un sāka spēlēties ar priekšauta kabatiņā līdz nestām mantiņām vai ko citu.

Kad māsu Austru, nevarēja sagaidīt ārā, tad lielie paskaļās balsīs sāka runāt par kādu patīkamu nodarbošanos, kas jāsāk, piem. ciemos braukšanas pieminēšana bija vienmēr iedarbīgs temats. Tikko māte vai tēvs teica – “nu tad brauksim ciemos”… no aizskapja sauca balss: “Atam ā!”

Tas nozīmēja Austrai arī.
Austru sauca ilgi par Auci, Aucīti. Viņa pati sauca sevi par Aci, Acīti, vai pašā sākumā tikai Ati, Atīti.
Vēlāk viņa teica, “Acītei ar.”

No šīs istabas man tāda atmiņa: Tur bija nolikta kāda gulta, kur kāds ciemiņš vai strādnieks bija gulējis, tas ir pirms skapja un priekškara, istabas dzīvojamā daļā. Tas bija neparasti, ka tur ir gulta, gultas drēbes bija jau noņemtas, varbūt arī matracis vai maiss izņemts, un es ‘dauzījos’ pa šo gultu – trakoju, cēlos, griezos, skrēju un izkritu uz galvas uz grīdas, sadauzījos un brēcu pilnā kaklā.

Māte ienāca, pacēla mani rokās, bet es bļāvu kā nelabais.
Tad viņa pēkšņi pielika mani pie spoguļa:
“Paskaties kāda tu izskaties, kauns nav?” viņa teica.

No attēla spogulī, ko es vēl tagad redzu, es biju tā pārsteigta ka uz vietas apklusu, tā bija pārvērsta, asarām noplūdusi, saviebta, sašķobīta seja, no lūpas tecēja asinis, kur zobs bij iekodis – bet tas arī bija viss nelabais, kas noticis. Atceros arī kā seja kļuva gluda, acis apaļas no brīnumiem man raudzījās pretī. Tā biju es!


Kādreiz šai istabā es zīmēju māti. Viņai bija svētdienas drēbes mugurā, blūze, svārki un plata ādas josta, gaiši brūna, sašūta no daudz mazām ādas siksniņām.

Viss man iznāca labi, bet kājas! (Varbūt bij vasaras svētdiena un viņai bija basas kājas.) Kājas man uzzīmētas izskatījās kā apakšsvārki – mazākais tēvs tā teica un smējās pilnā balsī. Protams zīmēšana nobeidzās diezgan nelāgi – vairāk nevarēja zīmēt lai tur vai kas!

Svarīgākais pie Ķikuriem bija – upe. Ķikuri stāvēja tik tuvu upei, kā reti kāda māja vispār stāv, tik lielai upei kā Aiviekstei. Ķikuru ikdienas dzīve bija savienota ar upes dzīvi.

Pret mājas vietu krasts bija lēzens. Uzplūdu laikos – pavasaros un rudeņos, ūdens līmenis nebija daudz zemāks kā dārza un pļaviņas līmenis.

Pavasaros ūdens nāca dārzā, gandrīz katru pavasari. Tādēļ lai ledi neizlauztu ābeles no ogulājiem, dārza malā pie upes bija sastādīti oši. Ledus tos katru gadu aplauzīja un norāva tiem mizu, bet oši atauga, sazarojās krūmveidīgi ar daudz atvasēm un sargāja dārzu, līdzīgi zemām cipresēm. Tāpat ledus dēļ starp ošiem un dārza stūri bija savelti lieli šķautņaiņi akmeņi, kas gulēja garās zālēs un vanagzirņos ieauguši, arī zemes valnis tur kādreiz bija celts, kas bija stipri sašļucis un pazudis. Tāpat biezā, augstā zedeņu sēta jau pazuda vēl tēva laikā un tēvs visam dārzam apstādīja divi rindas eglīšu. Tas bija liels darbs. Atceros kā mežā ar velēnu izraktas, ratos sakrautās eglītes sarindojās cita pie citas, sīkas un mazas, bet vēlāk sēta apcirpta un apkopta saauga skaista. Dārza rītu stūrī, kur ledi laužas ik gadu, tā tomēr pamazām iznīka. Lejas stūrī eglītes saauga par lielām, mātei vienai paliekot, nebija iespējams vienmēr tās laikā apcirpt. Bez tam eglīšu sētām tā kā tā reiz pienāk gals no kociņu pāraugšanas.

[Photo: The only apple tree left in 1995]

Dārza lejas stūrī, uz pļaviņas pusi, dažas eglītes atstāja necirptas un tās izauga jau diezgan lielas, slaidas egles. Tās kaitēja dārzam, ābelēm – bet to gandrīz vairs tanī pusē nebija, tās savukārt jau nopostīja kāda barga ziema vēl tēva laikā un jaunsastādītās bez izņēmuma visas izsala otrā bargā ziemā. Vai tas nebija 1933? Katrā ziņā šī ziema ar tās gada skaitli ir ierakstīta visos latviešos, kam nav tik stulba galva pret skaitļiem kā man.

Ir dažas reizes, kad es atceros tēva acīs redzētas asaras. Viena tāda reize bija pavasarī pēc minētās pirmās baigās ziemas.

Pie mājas dārza durvīm bija vaļējs balkons – uzmūrēts augsts pamats, ar cementu noliets, stikla verandas celšanai, bet šī verandas celšana bija nokavējusies un vaļējais, saules pilnais balkons iemīlēts tāds pats. Uz tā es stāvēju kāda agra pavasara dienā, kad zeme ir vēl mitra un slapja un auksta, bet uz balkona ir sauss un silts un ap to jau spindz pamodušās mušas un bites.

Tēvs bija pārstaigājis dārzu, kas netaisījās salapot un redzējis, ka lielāka daļa ābeļu vairs nekad nelapos. Tur pavasara dienas gaišumā tēvs no dārza pienāca pie manis, pietupās pie manis, apņēma mani rokām un teica: “Mūsu ābeles vairs nelapos.” Un man likās es redzēju viņa acīs asaras, kad viņš pagrieza galvu skatīdamies atpakaļ uz ābelēm, kas vēl izskatījās tikpat skaistas un veselas kā vienmēr pavasaros. Varbūt tēva acīs asaru nemaz nebija, bet bērns, kas bieži dzīvo asarās, to tuvumu labi izprot.

Tēvs sastādīja jaunas ābeles. Bet tas, kas zudis, nekad nav atvietojams. Katrai ābelei mājas dārzā, ir citādi augļi, lai arī tās būtu vienas šķirnes.
Tikai atmiņās mēs pieminējām skaistos, zaļos grafensteinus.

Tēva dārzā (pretēji viņa māsas mātes tēva Dauziņu dārzam, kas galvenokārt bija vasaras ābolu dārzs) bija gandrīz tikai rudens un ziemas šķirnes ābeles. No savas māsas dārza tēvs bija redzējis cik īss ir cukuraiņu, miltaiņu un rožābolu prieks un bija pievērsies izturīgajām ziemas šķirnēm. Tie āboli glabājās kastēs tuvu līdz Lieldienu laikam.

Mums bērniem mūsu dārzs dažkārt likās pārāk nopietns, varētu teikt skābs – salīdzinot ar minēto citu dārzu saldumu paradīzi.

Bet rudens un ziemas vakaros, kad galdā nāca boršiņi, pepiņi, mālāboli, gravensteiņi (grāfsteiņi mēs teicām) tie bija karaliski smaržojoši un svētīgi augļi.

Bija trīs vai četras ābeles, kuru ābolus ēda gandrīz tikai izsaldētus. Nezinu kas tās bija par škirnēm, jo vārdus tām neminēja, vai nezināja, to āboli nekad nenogatavojās bez sūruma un rūgtuma piegaršas, bet izsaluši tie bija nesalīdzināmi delikātāki kā visi citi.

Atceros šīs ābeles viņu pašu un viņu augļu izskatā – tur bija vecā tēva ābele, pret viņa logiem – liela, kupla, vidēja lieluma zaļiem, viegli ar sarkanu iesvītrotiem, rūgtiem augļiem. Tālāk, pret mūsu logiem – rūgtā ābele, vēl rūgtākiem augļiem, mazliet mazākiem un sarkanākiem, kas nogatavojās agrāk. Tad kāda pepiņiem līdzīga ābele, sīkiem, gludiem, brūni sarkaniem augļiem, biezu mizu un daudzi, kā krusas. Un tad, pļavas pusē kāda savāda ābele, paslaida, paretiem zariem un milzu lieliem āboliem, sarkaniem vaigiem un pamīkstiem, biezu mizu, kas vēlāk sakrokojās un man atgādināja padzīvojušu sieviešu sejas.

Šie āboli dažreiz izskatījās ļoti kārdinoši, milzīgi, vai kāpostu galviņas lielumā, savēlušies zem dadžu lapām, mitri un svaigi labā, zaļgandzeltenā krāsā ar vienu bagātīgi mazliet svītras krāsotu, sārtu pusi – bet pāris kumosus nokožot ābols bija jāmet atpakaļ zem dadžu lapām, savāds sīvums koda mēlē un lika meklēt citu augli.

Bet visu šo četru mazliet dīvaino ābeļu āboli nāca kā brīnums lejā ziemā no istabas augšas, kur tie vaļējās kastēs tika atstāti sasalšanai un ataukstēti bija nepārspējami sulīgumā un garšā.
Žēl to bija ja tie ilgākā atkusnī atlaidās un sabojājās, bet ja viņi laikā dabūja sasalt no jauna, nekas tiem nekaitēja.

Šķiet divas no šīm četrām ābelēm izsala pirmā aukstā ziemā un otras divas otrā. Bet – skaidri nezinu. Skaidri viņas atceras manas acis, rokas, kājas un mute. Acis redz viņu ziedus, augļus, siluetus ziemā, rokas un kājas to stumbrus, mizu, asos zarus, mīkstās lapas, mute saldumu, rūgtumu, skābumu ka mēle saraujas čokurā – kā to var aizmirst!

Kāds krāšņums, visas dzīves krāšņums ir ziemeļzemes lauku mājas dārzs, to zin, saprot tikai šādas mājas iemītnieks, kas tur mitis no bērna kājas.

Vai es negribēju runāt par upi? Sāku runāt par dārzu. Bet ja runāju par dārzu – upe nepārtraukti tur slīd garām, vilņu atspulgs vizuļo ābeļu lapās, logu stiklos, iekšā uz istabu sienām.

Upe plūst un plūst un plūst. Savādi ir domāt – ka viņa ir plūdusi un plūdusi visu šo laiku, kad esam prom, visu šo laiku – un plūst tagad. Un man viņas plūšana ir bijusi klāt? Ir tagad klāt. Viņa bija – mums klāt.
Tā bija – mūsu.


… Upe plūst un plūst un plūst. Viņas plūšana ir visam klāt, kā sirds pukstēšana. Acis tur apstājas, uzņem viņas plūšanu un cilvēks atveldzējas. Kaut kas labdarīgi plūst caur viņa domām. (Sievas sarunājas, sien lakatus vai noraisa, vīri piebāž tabakas makus, apauj kājas vai noauj, acis vēro gaisus un atgriežas – upe plūst, darbs plūst, dzīve plūst.) ?

Dārzs ir pilns upes plūšanas. Pavasaros tas pilns plaukšanas, ziedēšanas, bišu dūkšanas. Tikko pilnam gandrīz fiziski jūtu sejā siltu smaržu vilni no baltu un rožainu barsdorferu[?] galotnēm, pēdas atceras tumši zaļās, treknās zāles vēsumu, kas pilna dzeltenu pieneņu dālderiem un bišu tā, ka jāuzmanās soli spert. Un tur staigā melns strazds un lasa dzeltenus salmus knābī. Gar mājas stūri vijolīšu smarža sitas augšā kopā ar sīvu zemes smaku, kurā sasūkušies visas ziemas mēsli no pagalma piebrauktiem zirgiem, no zābakiem un tupelēm, kas iznēsājuši kūts mēslus un no cilvēkiem, kas minējuši[?] sniegā – gan vasaras plūdi visu aiznesīs –

Tie to izdara un zaļa zāle sagriežas ap sētām un stūriem un kad pirmās nezāles jau ātri ir saplaukušas un saziedējušas arkls tās apveļ zem melnas zemes sakņu dārzos un kāpostu, burkānu, sīpolu un pētersīļu lapas pieelpo pusdienas laikā gaisu ar tīrām smaržām. Bet ceriņi kā sāk kvēpināt saldumu tā rezēdas un matiolas to turpina līdz rudenim, kad lapas sāk trūdēt.

Ķikuru dzīvojamā māja tika krietni pārbūvēta tēva laikā. Tā bija baļķu celtne, no iekšpuses izmesta ar mūri, vidējās sienas ķieģeļu. No ārpuses tēvs nepaspēja to ‘apšūt ar dēlīšiem’ kā tas bija nolemts tikai dienvidvakaru stūris bija pabeigts un jau sen laika nosidrabojis, notikumi, darbi, dzīve un kari bija aizņēmuši dienas, pie mājas viens otrs sīkums bija palicis nepabeigts no gada uz gadu. Kara un pēckara svešuma gados daudz esmu sapņojusi par Ķikuru māju. Sapņos tā rādās lielāka, augstāka, bet bīstami caurumota, sagrūšanai tuvu, kas stāv kā savāda pils un es esmu gājusi tur cauri vai mitinājusies viņā bailēs un arī paļāvībā par to, ka viņa kuru katru brīdi var sabrukt – bet varbūt nesabruks, jo viņa ir izcietusi karu, kā mēs.

Es no viņas atvadījos, kad gāju bēgļu ceļā.
Bet pirms tam kad es vēl nezināju nekā, viņa atvadījās no manis. Apmēram pusotras nedēļas pirms mēs Ķikurus atstājām.

Bija jūlija sākums, vai jūnija pēd. dienas. Bija svētdiena. Dienvidus. Vecā mamma ar Inesi bija dārzā. Vīrs Jaunkalsnavā. Es iegāju atpūsties viesistabā – zālē – kā to sauca no senām dienām. Es aizvēru slēģus. Istabā plūda slāpēta saules gaisma, darot krēslību, maigu, zeltainu. Gulēju dīvānā un man negribējās aizmigt, kā tas bieži ir, kad apkārt ir lietu skaistums.
Gulēju uz muguras, lai sejā ja arī acis aizvērtas, starotu caur tumsu saules maigums.

Pāri jumtam šalkoja vējš. Tāpat kā aizslēģotie logi mazliet laida cauri saules gaismu, tāpat mani acu plaksti bija caurspīdīgi, un es jutu, ka griesti un sienas un jumts – ir pus caurspīdīgi. Es jutu vēja dvašu jumtā, jutu kā tas tur gulstas, jutu kā tas nāk no grāvjiem ar neaizmirstulēm, no gaisiem un galotnēm, un es it kā pacēlos līdz jumtam, vai jumts un sienas noliecās pie manis un es klausījos kā runātu mājas balsī: “Vai Tu jūti, ka es Tevi vienmēr ietveru, sargāju, sedzu? Vai Tu jūti, ka vējš Tev te nav skādējis, ne sals ne lietus ne ļaunums, nekas te Tev nevar piekļūt, te šinī vietā, zem šī jumta un sienas kā šūplī. Vai Tu jūti, zini, apzinies to?”

Mana saprašana izkusa lielā mierā un laimē un es pusiesnaudos, ne pilnīgi, tikai tik daudz lai ķermenis brīdi paliktu gluži mierā, un gars atraisītos.

Tikai vēlāk, kad mēs jau bijām prom no mājas, es atkal atcerējos šo brīdi. Es nekad nevaru īsti atcerēties tieši tos vārdus, ko māja teica – bet apmēram tas bija tikai tas – piemini, apzinies, kā es Tevi sargāju – .

Šai mājā es piedzimu, uz tēva ceļiem, mazliet lietainā septembra ceturtdienas rītā, oktobra pēc jaunā stila, Modriņa dienā – māte vienmēr pieminēja.

Tur mājā, tanī mājā, māte kādu nakti pēc tam kad tēvu nošāva Pļaviņās, bija dzirdējusi klauvējienus pie loga rūts. Viņa teica, viņa dzirdējusi un zinājusi no kā tie ir. Māte nebija māņticīga, ne reliģioza. Viņa savu dzīvi panesa viena ar savu cilvēka spēku. Grūti tas bija. Labi arī. Tīra laime un prieks, kad tas, un nesargātas sāpes un aiziešana, kad laiks.


Tēva acīs vēl otrreiz atceros asaras (un vēl trešreiz – bet tās pieminēšu ja vispār vēl daudz vēlāk). Tas bija toreiz, kad tēvs bija nolēmis māju pārdot.

Ķikuri bija vieglas zemes saimniecība, smilšaina, sausa augsme, kas jāmēslo daudzpusīgi un bagātīgi un tad vēl jāgaida uz devīgu lietu lai cerētu labu ražu. Strādājot gandrīz visas zemes platības apmērā ar āboliņu, sūtot to uz Rīgu ziemā, kad fūrmaņu zirgiem vajadzīga barība, tēvs bija samērā īsā laikā ticis pie turības. Kad mums abām meitām bija nolicis bankā naudu studijām, tēvs gribēdams būt racionāls, bija Kurzemē iepircis labākas zemes lielāku saimniecību. Un tad vienā dienā viņam laikam vajadzēja teikt gala vārdu un nolikt laiku, kad atstās vienas mājas un ies uz otrām. Tēvs šo ziņu rakstīja vai bija jau uzrakstījis un es tur knauķis maisījos apkārt. Tad viņš piecēlās no galda, piegāja pie loga un skatījās prom pāri laukiem uz jauno āboliņa šķūni, un uz mežiem, kur viņš pavasara rītos gāja uz medņiem un rubeņiem. Un pēkšņi viņš atgriezās un apskāva māti: – “Nē. Ķikurus mēs nevaram pārdot!” Un viņam bija asaras acīs un mēs visi smējāmies un apkampāmies. Šis brīdis iezīmēts atmiņā skaidri.

Vēl reiz tikpat skaidri atceros tēvu pie šī loga stāvam – kad lietus šalkdams gāzās aiz tā un izskatījās kā zaļš vizošs priekškars. Laikam bija tas ilgi gaidīts lietus, kas izglāba āboliņa laukus. Tādu lietu dzer ne tikai zeme bet arī zemnieka sirds un tas to saņem stāvot ar klusuma brīdi.

Es biju tēva meita. Varbūt tādēļ ka māsa mazāka aizņēma mātes klēpi un ar mani, pirmo bērnu tēvs jau no sākta gala bija vairāk nodarbojies. Viņa lielās, biezās grāmatvedības grāmatas pēdējās lapās vēl pēc 20 gadiem atradu sarakstītas dziesmas, ko es zinājusi skaitīt un dziedāt, pirmais izdevums līdz 2 ½ g.v. Otrais pēc šī laika tā bija atzīmēts un dziesmas sarakstītas. Pirmā izdevumā, bija vairāk, jādomā otrais nebija pabeigts rakstīt. Dzīve steigusies uz priekšu ļoti ātri. Pirmā izdevumā bija: “sīki mazi žagariņi”, “velc pelīte saldu miegu”, ? II iz. “circenis krāsnī, kā kungs pilī”, “dūmi kūpa meži dega”, “tilla, tilla, buka, buka”, “zaķīts krūmos sēdēja”, “Ziemassvētki sabraukuši” u.c. Atceros, ka mani mācīja arī krievu valodā: “petušok petušok, zolotoje grebešak” un par manu petutok smējās. Krievu valoda tanī laikā skolās laikam tika mācīta un spiedās viens otrs vārds latviešu valodā. Māte stāstīja par savu skolas laiku, ka tam, kas runājis (internātā) latviski, kļuvis piekārts izsmiekla medālis. Kāds mazs pirmziemnieks gandrīz arvien ar to staigājis. Krievu vārdus atceros tomēr tikai – uradniku (kārtībnieks), staršiņu (pag. vecākais) un vēl trešo vārdu, ko es tagad nekad nevaru atcerēties.

Maza epizode ar manu krievu valodas nezināšanu ir šāda: Biju apm. 2 g. veca. Vakarā no ēdamistabas biju iegājusi tēva darba istabā (tēvs bija pagasta vecākais un viņš bija ar to darbu bieži aizņemts). Tēvs kārtoja kādus papīrus un laikam kaut ko pa vidu ēda un dzēra, vai arī varbūt tikai dzēra. Viņš pieliecās pie manis un prasīja: “Gribi čaju?” “Jā!” es teicu un cerību pilna gaidīju kaut ko ļoti garšīgu. Tēvs pielika man pie mutes glāzi un ļāva man iedzert. Es ieņēmu malku un atraidīju ļoti vīlusies. Mēs tikko to bijām dzēruši ēdamistabā, tā bija – tēja. Bet es neko neteicu biju ļoti pārsteigta izbrīnēta un dziļi aizskārta par vilšanos. Varbūt to tik skaidri piedzīvoju pirmo reizi. Tā bija pavisam neizprotama – es skaidri zināju, ka tā ir tēja. Kā tēvs to varēja turēt par kādu čaju? Un kur palika šī garšīgā čaja, ko es gaidīju un kas it kā jau tika man sniegta, kad tēvs ar glāzi pieliecās pie manis?
…Jā – kur ir šī čaja? Liela pārskatīšanās. Pārteikšanās. Pārklausīšanās…

No visām tām daudzām dienām atmiņā izgaismoti tikai īsi brīži, bet tie tik skaidri, ar visu lietu, cilvēku kustību, valodas noriti, viņos ir viss – gaisma, kas tos pārlējusi paglābusi to cauri visam. Maza pasaule, kurā varētu ieiet un atrast visu.

Visi palikušie brīži tomēr ar kaut ko bijuši ļoti svarīgi, izdalījušies pēkšņi no ikdienas. Sāpes, prieks, gaidas, vilšanās. Un tomēr ir arī klusi brīži, kuros nav nekā sevišķa – varbūt tomēr – lietu skaistums, kas nezin kādēļ atklājies. Spēlēšanās ar lupatiņām, pogām, mātes tuvumā. Kāda brūna katūna lupatiņa ar melnu, smalku rakstu – bet kādu? Pogas no kāda tēva uzvalka ar iegravētām līnijām. Bet kādām? – Stērķeles kastīte ar nēģeri sarkanā uzvalkā un baltā apkaklē uz kastītes.

….

Lienu pāri istabai iestājos bērnu pulkā un sāku dziedāt līdz: “No debesīm es atnesu”. Es esmu pavisam kaut kur lejā, citi pāri man, bet viss liekas kārtībā beidzot. Bet tad kur jādzied “no jumpravas miesiņām” viņi dzied “no šķīstās jupraws miesiņām”. Nav iespējams izteikt to kā tas mani ķer šīs “šķīstās jumpravs” – īsteni es tikai izprotu kaut cik pirmo vārdu, un tas ir taisni briesmīgi cik tas ir nejauks, nepareizs, briesmīgs. Man turpat uz vietas sāk līt asaras un es drāžos atpakaļ pie mātes, es raudu briesmīgi, “nepareizi, viņi dzied nepareizi, nepareizi.” Es gribu uz mājām. Tikai prom un raudu raudu.

Kā var būt tik niķīgs bērns? Es nezinu vai es dabūju pērienu vai nē. Vai mēs aizbraucām tūlīt mājās vai nē. Bet tam nav nozīmes – viss tā kā tā ir neglābjami nepareizi sabojāts…

Ja ir kaut kur mūsu Dievs Tēvs – tad daudzreiz mums viņu klausot (vai neklausot) klājas kā man toreiz, kā bērniem, kam sava pasaule un ko tik nežēlīgi kādreiz ievaino un kuras tik bezgala žēl kādreiz – un kura tik dīvaina un mīļa mazā prāta izveidota, ka nekāda patiesība to nedrīkst jaukt un aizskārt – bet tam jau ir jānotiek.

*******************************************************************

{Letter to Sarma}

Es Jums pastāstīšu par savu tēvu. Es viņu atceros diezgan labi, lai gan īsti nespēju spriest, kāds viņš bija kā cilvēks. Kamēr viņš bija pie mums, es tēvu mīlēju vairāk kā māti. Varbūt tas bija tādēļ, ka es biju vecākā māsa un mātei bija mazāk laika priekš manis, lielākās. Varbūt arī tas bija tādēļ, ka māte tomēr visu dienu bija manā tuvumā, tēvs nē, jo viņš strādāja laukā un arī izbrauca darīšanās no mājas. Tad sagaidot bija tam lielāka pieķeršanās.

Tēvu nošāva lielinieki 1919. g. martā. Nākot pie varas lielinieku valdībai, mans tēvs ar citiem pazīstamiem un pāris kaimiņiem aizbēga uz Rīgu. (Viņš bija pagasta vecākais.) Atceros, ka kādā vakarā vairāki vīri biija sapulcējušies mūsu māja. Viņi pielaikoja liekas bārzdas, (kas tēvam kaut kur skapī glabājās no tiem laikiem, kad viņi gāja medīt kungu mežos) un atvadījušies viņi visi aizbrauca. Bet tēvs teica – es neko ļaunu neesmu darījis, es atbildēšu par visu, ja tie mani apcietinās. Tik traki jau nebūs. – Kādu mēnesi viņš nodzīvoja mājās. Tad viņam atbrauca pakaļ. Viņš tanī dienā bija kaut kur izbraucis. Māte mani ar māsu aizsūtīja viņam uz ceļa pretī, lai mēs pasakām, ka uz viņu gaida vīri no jaunās pagasta valdes – policija. Tēvs brauca kopā ar kalpu. Es atceros, ka es savā bērna prātā tēvam gribēju lūgt, lai viņš nebrauc mājās, lai gan māte man to nebija teikusi. Man bij tikai jāsaka, ka uz viņu gaida. Es kalpa dēļ tomēr savas mazās personīgās domas nedrīkstēju izteikt. Varbūt viņš būtu tās klausījis. Bet varbūt viņam vairs nebija iespējams nekur bēgt.


Tēvu aizveda uz Madonas cietumu. Tur viņš palika laikam 10 nedēļas. Tad viņu aizveda uz Pļaviņām.

26. martā kāds kaimiņš, kas tanī dienā bija bijis Pļaviņās, iesteidzās mūsu mājās un stāstīja, ka redzējis mūsu tēvu. Viņš bija kopā ar citiem vests no tiesas nama. Viņš kaimiņam uzsaucis, lai pasaka sievai, lai tā tālāk viena gādā par bērniem, jo viņš notiesāts uz nāvi.

Māte tūlīt brauca uz Pļaviņām (ar zirgu tas prasīja 3-4 stundas). Viņa neko nebija satikusi, ne atradusi. Viņa bija noraidīta ar piedraudējumu nerādīties tur, ja dzīvība mīļa. Dzīvība laikam viņai nebija tai dienā bijusi mīļa, jo viņa neziņā bija metusies uz Daugavu vai kur, bet kundze (prof. N. Malta kundze, kas dzīvoja pie mums tad, jo Rīgā bija bads) kas viņai bija līdz, bija to atvedusi atpakaļ kamanās. Tanī naktī tēvs bija nošauts un aprakts kopējā kapā ar pieciem citiem, kaut kur aiz Pļaviņām priedēs.

Pavasarī, kad ienāca vācieši, viņus atraka un apbedīja kapsētā. Tēvam trūka daļa no galvas kausa pie deniņiem. Ārsts nevarēja pateikt vai tas tuva šāviena vai sitiena sekas.

Uz tā pagraba stenderes, kurā viņi, notiesātie, bija pavadījuši pēdējo dienu, pirms soda izpildīšanas, atrada mana tēva ar zīmuli rakstītu vēstuli mums. To izzāģēja, un šis plānais dēlītis (tagad pārlūzis vidū) vēl ir pie manis. Raksts ir mazliet izdzisis, bet salasāms rakstīts ar tintes zīmuli. Tēvs atvadās tur no mums un saka, ka ceļš no tiesas nama līdz kapam viņam ir vienaldzīgs, jo viņš mirst nevainīgs.

Vai tas tā bija, vai viņš to teica mātes dēļ, tas nav jāvaicā. Rokraksts tur tiešām ir tāds pats, kā viņam bija vienmēr. Bet zem viņa vēstules, arī kāds cits bija gribējis rakstīt, bet tur bija nesalasāms un drebošs raksts, kas izplūdis nenobeigtos vārdos. Katrs citādi bij panesis savu likteni.

Par šo dēlīti [below] – vēstuli, esmu domājusi, varbūt to vajadzētu iestiklot un nodot tam archīvam kas te ir un kas liecināšot par mūsu tautas gaitām? Bet varbūt šī archīva raksturs ir citāds.

Mūsu māte par sava mūža uzdevumu tālāk lika tēva pēdējos vārdus – gādāt par bērniem. Viņa mums deva saulainu, skaistu, bezrūpīgu pat, un neaizmirstamu bērnību un jaunību. Viņa mūs uzaudzināja arī par krietniem cilvēkiem. Es uzdrošinos to teikt – skaistākas un priekšzīmīgākas meitenes par manu māsu, bija grūti atrast. Viņu atkal apprecēja pagasta vecākais un par to viņa tagad ir Sibīrijā.

Vakar es saņēmu maza sludinājuma izgriezumu ar viņas vārdu. Man bija tā, it kā pasaule atkal būtu nostājusies vecā vietā un viss – arī es, varētu sākt dzīvot no gala. Bet tie ir māņi. Tomēr šīs bijušās dzīves dēļ, savu vecāku dēļ un arī savas māsas dēļ, es gribētu neaiziet bojā un kaut ko paveikt.

Mana māte jau mira par mani. Man būtu jāattaisno viņas pārgarā aiziešana.

Viņa skatījās manā dzīvē, tāpat kā Jūs esiet skatījies sava dēla dzīvē. Viņa skatījās līdz to vairs nevarēja izturēt. Kādu rītu, vēl naktī, viņa sāka kliegt un runāt. To varēja pieņemt par ārprātu, bet patiesi tur nekāda ārprāta nebija. Viņa tikai vairs ne ar ko nerēķinājās. Viņa sauca un runāja visu, kas viņu bija mocījis. Viņa saprata arī, ka šī uzplūduma straume viņu aizraus, ja viņa tai padosies. Viņa ķēra adīkli, viņa gribēja adīt, bet nevarēja, viņai drebēja rokas par daudz. Viņa nespēja, nevarēja valdīties.

To ko viņa teica – es paturēju prātā un mēģinu pēc tā turēties. Lai gan es pašu svarīgāko vēl esmu atlikusi: viņa teica – ka manam vīram jāiet prom, ka mēs nedrīkstam palikt kopā. Pirmā kam jāiet bojā tad būtu es, viņa teica, un tad bērni. Tikai pēdējais būšot viņš (mans vīrs). Es zinu, tas ir taisnība un es to paturu acīs šos gadus. Es nedrīkstu sabrukt. Nākošie tūlīt sekos mani bērni.

Es sen jau būtu sabrukusi, ja manā vietā it kā nebūtu aizgājusi mana māte. Es turos. Bet cik ilgi tas būs manos spēkos?

Saprotu, ka Jūsu dēls arī ir kaut kā tamlīdzīga upuris. Cilvēks cilvēku spēj iznīcināt.

****************************************************************

[from Dace Zvirgzdiņa, Madona Museum, where the wooden piece cut out of the door is now located – it has now broken into 2 pieces and the text, written in indelible pencil, has faded a lot.]:

Te es esmu mēģinājusi uzrakstīt fraktūras burtiem – t.s. gotu burtiem, cik nu to man atļauj dators – tas ir tas pats kā vāciski „vecajā drukā” ar w, sch h kā garumzīmi. Ie vietā toreiz rakstīja ee. Bet rakstība dažu burtu formās bija krietni savādākas nekā tagad. Mīkstinātie burti ļ, ņ bija pārsvītroti ar slīpu svītriņu.


Ar Deewu mihļee peederigee! Zeļsch no soda nama lihds kapam weenaldsigs, jo esmu noteesahts newainigs. Rihkojees dsihwē, kā pati labbak redsi, mums jaschkiras. Par sawu dsihwibu esmu veenaldzsigs. Wehlreis saku ar Deewu. Ļaudonas Ķikur J.Bērsinsch.


Tas pats mūsdienu burtiem:


Ar Dievu mīļie piederīgie! Ceļš no soda nama līdz kapam vienaldzīgs, jo esmu notiesāts nevainīgs. Rīkojies dzīvē, kā pati labāk redzi, mums jāšķiras. Par savu dzīvību esmu vienaldzīgs. Vēlreiz saku ar Dievu. Ļaudonas Ķikur J.Bērziņš.


[See full report in Published biographies section: Novadu dārgumi]


Autobiography V – Inese & Dzidra

[This was written in Hope, B.C. – that would put it in maybe 1982 (I went to Banff in August 1981), or sometime in the next couple of years – if I am 900 km away, probably in Banff, where she must have visited, if D’s letter was sent there. It is a response to our requests to tell us something about our past, family past, etc.]


Nav vārdu kā izteikt to – laimi, vērtību, dzīvi – ko Inese, mana vecākā meita, man ir devusi.

Nav vārdu kā izteikt to – laimi, dzīvību, brīnumu, ko Dzidra mana jaunākā meita, man it devusi.

Tas ir kā koks ar zariem, acīm nesaskatāms, bet augdams audzis, aug tālāk. Tas nesākas tikai ar Ineses piedzimšanu, un Dzidras piedzimšanu, tas sākas tālāk kā es, kā mana māte, tālāk kā vecā māte. Tas aug laikiem cauri. Tas nav tikai kā viens koks, tas ir koki citos kokos, tas ir tīkls saaudzis augdams tīkls, dzīvs. Tamlīdzīgi aug koraļļi (kādā Austrālijas jūras krastā, jūra, zilos ūdeņos, gaismās) bet tie ir redzami. Tas par ko es gribu runāt ir neredzams koks. Tomēr tas ir tikpat dzīvs, eksistējošs un arī mūžīgs, kā viss redzamais. Es un Inese un Dzidra, esam tikai viena daļa, viens posms, viens brīdis šai šūpojošas dzīvības, mūžības kokā, tīklā.

Tas viss ir tas, ko es nevaru izteikt.
Bet kaut kas man ir bijis un ir un top tālāk (un reiz būs bez manis) ko es varu mēģināt izteikt.

Un es nāku pie cilvēka un varbūt arī pie Dieva un no sirds patiesi saku: „Es nevaru izteikt, cik lielu laimi, dzīvi un brīnumu, mani bērni man ir devuši.” Nē, tas nav gluži tā, kā es saku – man jāsaka, es saku – ko Inese un Dzidra man ir devušas.


Runājot, sākot runāt, tik patosa pilni, lai gan tas nav patoss, tā ir visīstākā patiesības meklēšana vārdos, un tomēr – sākot tā runāt, ir tā, it kā es būtu kāpusi, skrējusi kaut kur augšā pa kāpnēm, gribēdama uzkāpt kādā brīnumainā, bet patiesā un īstā celtnē, tomēr pēkšņi redzētu, ka esmu uzkāpusi, uzskrējusi tukšās kāpnēs, kas līgojas debesīs. Nav tālāk kur pietverties, ne ko atrast, ne rādīt ne teikt. Man jākāpj atpakaļ zemē. Ja es gribu runāt, par to neizsakāmo brīnumu, dzīvi, laimi, ko Inese un Dzidra man ir devušas, man jārunā par visiem maziem brīžiem, par visām mazām piedzīvotām, dzīvotām stundām, dienām, par zemi, lietām, par dzīvi.

Viss abstraktais, lielais, ieraudzītais, kā kristāla darinājums, kā kaut kas tik Dievam, radītājam saprotams un – redzams, viss tas, ko es skaidri un ātri gribēju izkristalizēt ārā no dienu plūsmas, no dzīves ūdeņiem, nav tā izkristalizējams. Tas ir ietvēries visā dzīvotajā ikdienā no mirkļa, uz mirkli, notikumos un lietās.

Un vēl reiz no jauna es saku – es nezinu vārdu, ka izteikt to, un – es esmu te tagad viena, vējš dzenā mākoņus debesīs, te ir saltas zemes koki, kādi bija mūsu zemē – egles, pīlādži un lielāko apmierinājumu dienā man dod sīkie akmentiņi ceļā, zem soļiem kurus es varu vērot savos gājienos. Un Inese ir tālu no manis. Un Dzidra ir ļoti, ļoti tālu no manis. Un tomēr mēs sasniedzamies, pārsniedzamies okeāniem, kalniem, un esam kopā.

Tikko Inese piezvanīja (no sava cik, 900 kilometru? tāluma). Tur uz viņu, Dzidras vēstuli man nosūtījusi. Es biju tur. Bet nu atkal vairs neesmu. Dzidra smagi sasitusies. Kāpusi uz pagalma šķūnīša jumta un nokritusi uz koka sētas. Nedēļu bijusi mājās no darba. Xrays rādot, ka dziļāku bojājumu nav. Paldies Dievam. Viņa labo tur visu un darās viena. Sāpīgs brīdinājums, uzmanīties. Cik vārīgi mēs esam. To viņa pati teica, un gribēja ņemt vērā, pēc nelaimes gadījuma redzēšanas Nucastlē, Parnell laukumā uz ielas. Cik trausli mēs esam.

Pēc tālruņa sarunas ar Inesi nespēju te jūsmot tālāk par dzīves laimi. Aizgāju pāri tiltam. Lasīju kazenes.
Vējš dzenā mākoņus. Domas pamazām var nomierināties. Jo, izdomāt neko nevar. Un laimi mēs varam ņemt tik ilgi, cik mums to atļauj.


Šorīt (vēl agrs) debess skaidrojas. Vēl it kā nezina kāda būs tās izvēle. Bet pretī svētā krusta kalna galotnē ir jau vieglā saules gaisma. Aiz kalna ir mazliet zilas debess un mākoņu baltuma, bet no kalna krusta iedobuma ceļas iepelēku mākonīšu rinda, it kā kalns sūtītu dūmu signālus, kā indiānis. Šī ir indiāņu zeme, savā ziņā. Kalns var sūtīt dūmu signālus. Ir kas viņu var saprast. (Kalna nosaukums radies no kalna galotnē it kā iecirstas krusta zīmes iedobuma. Tur ir dziļas ielejas krustā un tās arvien stāv pilnas sniega, kad cits, viss kalns jau sen sniega brīvs.)

Šorīt, vieglās rīta gaismās, šai kalna virsotnē un debesīs tur un mākoņu dūmu signālos ir atkal viss tas, kas dzīvē ir solīts un it kā nav bijis. Varbūt tas tomēr viss kopā izskatītos tā, kas ir bijis, kā šis kalna gals šorīt. Lai es varētu dzīvot savu dzīvi, lai es te neiegrimtu svešā dzīvē (G. te apkārt ar savu goutu – ģikti un viņa radītām problēmām un viņa dzīvi, kas vēl nav sakususi ar I. dzīvi) man jāskatās kalnu virsotnē. Jāskatās visur no kurienes nāk signāli. Varbūt arī no G. ģikts? Cik tālu prom no tā, par ko es gribu runāt, mani aizved tas, par ko es sāku runāt.


Tā bija vēl agrāk īsti nepiedzīvota un neizjusta sajūta ko es pārdzīvoju kad pirmo reiz Inese, vēl ne 2 mēneši veca, man bija jāatstāj varbūt uz stundu un jāaiziet no viņas varbūt kādu kilometru tālu prom. Lielais sniegs bija jau nokusis, kas aprīļa sākumā, kad mēs Inesi pārvedām mājās vēl bija dziļš un biezs, bija agra pavasara vakars un mēs gājām zvejot ar malas tīklu. Vecā mamma (tad jau vecā mamma, citādi vēl tikai mana mamma) palika pie aizmigušas Inese, kas droši bija zināms gulēs vairāk stundas. Bet man bija grūti iet prom no mājas. Es nevēlējos iet. Zvejotājiem manis mazliet vajadzēja. Un zvejot ar malas tīklu bija arvien liels un rets prieks. Tagad es gāju it kā piespiesta un negribīgi. Es atskatījos un kavējos un it kā vērtēju attālumu – cik tālu es drīkstu iet? Es gāju uzmanīgi, atcerēdamies, domādama atpakaļ, iedama tikai ar daļu no sevis, iedama it kā uzmanīgi atšķetinot, attinot to saiti, kam jāpaliek starp mani un guļošo Inesi, uzmanīgi, vienmēr par to domājot, lai to nepārrautu.

Šis pirmais gājiens tālāk, faktiski tikai ļoti īsu attālumu tālāk, bija pārbaudījums tam, ka es šo saiti apzinos un ka es to nepārrauju, un ka ar to ir arī apstiprināta šīs saites izturība, stiprums. Tā eksistē. Tā ir jāapzinās. Tā ir īsti neizprotama un līdz ar to glabājama tāda sevī, glabājama ar savu tās apzināšanos un savu uzvešanos, tas ir savu darbīgu, rīcību, savu dzīvošanu ar to.

Garīga saite?
Nezinu tai vārda, bet viss tas, tas, kas Inese un vēlāk Dzidra, man ir un ir bijušas, ir šīs saites, šo saišu celtne.


Tad nāca pirmie Ineses dzīves mēneši, kurus man ir ļoti grūti pieminēt. Es viņu gandrīz nobendēju klausot bērnu audzināšanas padomu grāmatu. Kā bija tā slavenā bērnu daktera vārds, un jau viņa slavenās grāmatas vārds? Lai Dievs viņam žēlīgs! Viņš tai grāmatā nav runājis īsti saprotamu valodu katram individuālam gadījienam. Viņš liekas, nav tur minējis arī to, ka ar krūti barots (zīdīts, mēs teicām) bērns nevar kļūt – pārbarots. Tas bija viņa draudu pamats: nepārbarot, par siltu nesasegt! Es Inesi gandrīz nomērdēju badā un pārsaldēju līdz ar to mazo ķermenīti. Viņu izglāba ne daktera grāmata (tā gandrīz pazudināja), ne tā dakteriene, pie kuras es uz Madonu pēc padoma aizbraucu, viņu izglāba vecās mammas padoms – „Tin viņu jostiņā (lai neēd rociņas!). Jostiņā tina visus bērnus. Tā izaugi Tu, tā Austra, tā visi ir izauguši līdz šim. Skaisti, veseli cilvēki!” Viņai bija taisnība – visapkārt dzīvoja tā izaugušie skaistie, veselie cilvēki.

Vecā mamma sameklēja vēl savā drēbju skapī uzglabātas divas garas, labas jostiņas. Viena bija ‘parku’, siltas kokvilnas drēbes, šūta, apvīlēta tikai, otra kokvilnas diegos tamborēta (mežģīta, ja tā vajaga) ļoti skaista, stingrā rievainā tamborējumā, gara.

Inese kļuva satīta, kā tas visās vecās bildēs redzams, kur stārķis nēsā – jostiņās satītos mazuļus, (kā cigārus…).

Sākumā bija grūt, šķita varmācīgi, pietīt pie ķermenīša mazās rociņas, lai tās nebūtu mutē, badā nesūkātu. Ko es nezināju, ka tas ir – badā.

Jau pēc nedaudz dienām gremošana uzlabojās, bērns bija mierīgs, izglābās, auga, pieņēmās svarā. (Nu labi – tai nepārbarotā svarā, ko ieteica grāmata, vairāk nebūtu tik viegli to uzbarot…)

Uzmanīgi, lēnām, pa pilienam, baidoties kaut ko nesabojāt, sākās arī pirmo meža zemeņu sulu nogaršošana. Zīdīts bērns tika arī līdz senu laiku pieņemtam vecumam – līdz gadam un vēl kādu mēnesi…

Tad, vēlāk, pirmajos gados, bija lielās pūles ar Ineses barošanu, jo viņai nebija īstas ēstgribas. Bija atradināta ēst… Pabarot bērnu bija ilga ceremonija. Tur bija tie manna putriņas piebāztie vaigi, kas pēc pēdējās laimīgi iemānītās karotes – sprūda vaļā, nāca pāri! Nekas, vai ļoti maz kas, bija norīts, dotā putriņas karote pēc karotes, bija glabātas, saglabātas vaigā!

Vēlāk, jau pieaugusi, viņa atzinās, ka viņai garšojis skābs krējums. Viņa slepeni piegājusi pie bufetes un ēdusi karoti pēc karotes. Ja man tas būtu bijis zināms – viņa būtu pārbarota ar krējumu.

Jaunas mātes nezināšana ir tā, ka viņa neseko un neuzticas savai zināšanai, ka modernās pasaules kūdīta, viņa sāk klausīt visam citam (tas ir tad – deviņiem velniem dažreiz) un ne savai izjūtai.
(Es vēl tagad redzu Ineses vājās, arī vēlāk, jau gadu vecas bērna rociņas, kuras es tik ļoti vēlējos redzēt – apaļas, zināt, ka viņa aug stipra. Jā, vēlāk tas viss beidzot izlīdzinājās.)
Šī ir grūtākā lapas puse, viena no visgrūtākām, manas sirdsapziņas vissmagākā lapas puse, stāstā par Inesi.

Sievietei, mātei (kā citādi) zīdīt savu bērnu, (arī te jāpiezīmē, ka vārds ‘zīdīt’ ir vecāks un labāks kā – ‘barot ar krūti’) ir ne ar ko dzīvē (abu to dzīvēs varbūt) neatvietojama lieta.


Inese jau pirmajā barošanas reizē uzņēma acu kontaktu, izsakoties angliski, to tagad tik slaveno, ievērojamo, nozīmīgo – eye contact. – Tā tas ir tad. Tās acis, viņas acis, tas ir bērna acis, klejo vispāri tev sejā un mierīgi apstājas tavās acīs, paliek un paliek, skatās un skatās tavās acīs.
„Ko tu domā?”
„Ko es domāju?”
„Ko mēs domājam?”

Tas paliek noslēpums, saprotams noslēpums, ja tā var būt. Un tā – var būt. Trīs reiz dienā visu veselu gadu šī mierīgā acīs raudzīšanās! Varbūt tā sāka pārtrūkt, nebija vairs tik intensīva pie beigām, pie nolemtās zīdīšanas izbeigšanas. Nebija vairs tik intensīva varbūt no manas, no mātes puses – „tik liels bērns, nu jau mēs varam gandrīz vārdiem runāties…”

Inese sevišķi agri nesāka runāt. Man šķita ka no pirmām dienām, nu no pirmiem mēnešiem varbūt, viņa saprot visu, redz, novērtē, zina visu un nerunā tikai tādēļ, ka pati to vēl negrib. Sāks runāt tad, kad būs sevī iemācījusies valodu visā pilnībā. Gluži tā tas neiznāca. Viņa sāka runāt – dziedāt ar veco mammu: „tāča, pāča, žūžū!” Tas ir – „aijā žūžū lāča bērni.” Un viņa sāka saukt mūsu kara gūstekni, Ukraini Nikolaju par „Da”. „Da! Da!” Tādēļ ka viņš vienmēr atsaucās Da, da. (Mēs to nebijām ievērojuši. Krievu valodas skaņas mums bija visas vienādas, ne skaņas, bet to nozīme.) Tad nāca vārdi, „vaiginīte” – zvaigznīte, „adanata” – adata un citi. Žēl, ka daudz jaukas, mīļas lietas aizmirst. Tāpat kā sāpes. Paliek tikai sīka daļā. Un kam dot, ko darīt ar šo palikušo mazumu?

Inese uzsmaidīja agri. Bet viņa nesmaidīja bieži. Viņa vēroja, skatījās un vēroja, skatījās un vēroja! Likās viņa apsver izvērtē visu, ir ļoti gudra, saprot visu. Pēc badošanās laika nakšu brēkšanas, viņa bija ļoti mierīgs bērns. Jauka bija viņas klusēšana, itkā pilna maigas ziņkāres, izbrīna par visu. Un arī manī tas radīja izbrīnu, es vēroju viņas klusēšanu, viņas domību. Un gaidīju, kad viņa sāks runāt. Kad viņa teiks to, ko viņa tik tik nopietni un dziļi domā.

Man ir šķitis, ka bērni piedzimst gudri, tas ir viņi ir daudz gudrāki, viszinošāki, saprātīgāki savos pirmos mēnešos, pirmā pusgadā, nekā tie ir – 2, 3, 4 gadu vecumā, kad to mierīgo saprātīgo jaunas dzīves uztveri un izpratni ir sabojājusi pieaugušo bērnišķīgā apiešanās ar bērniem, tas ir – viņu grabulīši, viņu ķircināšana zem zoda, muļķīga tukša runāšana, idiotiska izlikšanās. Protams, tā gluži tas nav.

Daži momenti man nāk prātā no pirms pusgada vecuma, pat dažu mēnešu vecumā, Ineses lietu, situācijas izpratnes. Pirmais gadījiens, bēdīgs savā veidā.

Saulainā pēcpusdienas (varbūt agras, varbūt priekšpusdienas stundā) pārtinot Inesi no viņas jostiņām, brīdi spēlējos ar viņu, cilāju viņas rociņas, kājiņas brīvā gaisā, izvingrinot. Dziedāju kādu klusu turpat radušos melodiju ritma dēļ. Bērns priecīgi smaidīja un raudzījās pretī. Gaidīja no jauna arvien atkal uzsākt ritmisko rociņu cilāšanu.

No āra ienāca vīrs un savādā, vēl šādā situācijā, bērnu tuvumā mūsu vidū nebijušā īgnumā, pat baidā iesaucās – „Kas tā par dziesmu, čangaliete!” un gribēja pastumt, jau pastūma mani prom. Ne mirkli nedomādama es iecirtu viņam pliķi sejā. Viņš bija divkārši noziedzies – lamājis mani un lietojis Čangales (Latgales) vārdu kā lamu vārdu. Vēl treškārt – pieskaitot mūsu novadu, uzdrīkstoties zākājoši to pieskaitīt Čangalei, kas nav taisnība. Un ja ar būtu! Vīrs iesita man sejā pretī. Tad attapās, ka tā nav kaušanās, uz ko es to izsaucu, bet pret pazemojumu pretī cirsts pazemojums. Vīrs aizgāja un nerādījās mājās līdz vakaram. Es viņu arī negāju meklēt. Viņš būtu varējis nenākt atpakaļ.

Bet tas ko gribēju teikt bija tas, ka bērns nojauta mūsu izrīcības ļaunumu, sāka žēli brēkt. Man bija žēl, ka viņai tas bija bijis jāredz, jāsaprot. Žēl. Bet noticis tas bija. Neviens vēl nekad nebija sitis viņu. Kā viņa zināja nojaust un tik dziļi uztvert ļaunumu cilvēku vidū?

Vai Inesei bija spēļu lietas un kādas – tas pavisam man izgājis no prāta. (Tā viņi tur, par kuriem es tagad stāstu, būtu teikuši – izgājis no prāta, ne, aizmirsts. Nu – citreiz teica arī – aizmirsts.)


Inese arvien bija tuvu kopā, kur pieaugušie ko darīja. Viņa dzīvojās ar veco mammu. Āva tur kājas, teica „žeča žeča”. Šuva līdzi ar veco mammu kaut ko, tina lupatu lellītes. Bet pie tām viņa nekavējās ilgi – viņu interesēja īstā dzīve. Viņa steidzās pāri pagalmam uz kūti, skatīties kā govis nāk kūtī, kā meitas sien tās valgos, izrīko. Tad slauc. Inesei kad tā sāka staigāt bija mazliet O kājas. Tas man darīja jau rūpes. Vecā mamma mierināja – tas izlīdzināsies. Tā arī bija, vēlāk viņa bija taisna kā svecīte.) Tad bija aizkustinoši noskatīties kā viņa steidzās, rāpās augšā uz platā mūra kūts sliekšņa.

Es adīju (kopā ar veco mammu) Inesei maigi priežu zaļu kleitiņu. „Netaisi par īsu” – vecā mamma teica. „Tik ātri no visa tie izaug.” Piemērojou gatavo kleitiņu (pagara bija) – Inese stāvēja viņā, mūsu viesistabā, gaismā no trim logiem. Stāvēja priecīga uz grīdas mazliet kautrīga, mazliet smaidīga jaunajā kleitā. Un tad ap to laiku, kad viņa sāka staigāt, viņa bieži bija man visur mājas darbos līdz uz manas kreisās rokas.

Un šīs gudrās to laiku grāmatas, dakteru padomu ka mazuļi jāliek gultiņā lai guļ. Pabaro – un lai guļ. Atstāj, netraucē, neņem rokās. Pasargi, Dies – neņem tikai rokās! Lai guļ un aug.
Tagad saka ka bērns tā atstāts drīzāk nomirs kā būs laimīgs un augs.
Vecās mātes un tantes gan teica – bērniņš jāpaauklē. Bērniņš jāauklē.

Bet grāmatas teica – „pieradīs pie rokām, ko tad!” Ko tad? Cik ilgi ir tas – tad? Labi ka es viņu vēlāk vairāk drīkstēju ņemt un ņēmu rokās. Un labi – ka es viņu pati baroju (pāri gadam) tad mazākais 3-4 reizes dienā bērns kļuva auklēts, paauklēts.

Reiz Inese bija kā parasti tad, uz manas kreisās rokas. Mēs izgājām mājas ārdurvīs, uz virtuves sliekšņa sagaidīt Jašu, kas uz motocikleta iebrauca pagalmā. Viņš piebrauca tuvu manam vīram – Ineses papam, un Inese iebrēcās un izstiepa rokas to brīdināt no motocikleta. Aizkustinoši zināt mazo sirdi mīlējam un sargājam, jau rūpēs turam, saprotam kas var notikt.

Reiz nesu viņu sev līdz upes krastā aiz rijas, jaunās skābenes lasīt. Vīrs bija prom tad – kara dienestā (robežsargos) un es Inesei stāstīju ka papa ir tālu, tālu. Pēc laba brīža viņa teica līdz – „tāa, tāa”. Tur man likās, ka nākošā brīdī, skābenes lasot zaļajā zālē un puķēs – viņa sāks runāt, sāks runāt gari un brīvi, teiks visu ārā, ko viņa zina, saprot, redz. Bet vairāk par to „tā tāa” viņa neteica. Čakli lasīja skābenes, plūca tur kur es plūcu. Bet runāšana vēl nebija gatava un ar pusvārdiem viņa daudz nepūlējās. Kādēļ man palicis prātā šis gājiens? Bija ļoti skaisti. Vasara. Saule. Miers. Zeme apkārt un upe. Es nesu Inesi uz pleciem, uz kakla uzsēdinātu kādu laiku, lai viņa no augstākas vietas redz, jūt visu apkārtni. Mēs abas bijām ļoti laimīgas. Tāds skaidrības, apskaidrības brīdis – serenity. Saprašanās šķita pilnīga, ka tādēļ man varbūt šķita – viņa te ar mani runās. Bet tas jau tā bija, bez runāšanas šī sarunāšanās, saprašanās.

Reiz, tai pašā vasarā, viņas otrā vasarā, kad viņa staigāja, bija pāri par gadu veca, mēs gaidījām atnākam mūsu sarunāto jauno kalponi Elzu. Redzēju ka Elza nāk kā solījusies. Nāk jau lejā no Augstkalnu mājām un Batrags ies viņu pārcelt pār upi.
Teicu Inesei, ka iesim ārā, Elzai pretī. Teiksim – labdien! Nezināju, nevarēju iedomāties, cik dziļi nopietni šo pretī iešanu un labdien teikšanu, Inese bija domājusi, sapratusi, uztvērusi.

[Elza]

Man pie kreisās rokas, viņa lēnām nāca līdz, un Elza bija pretī, sveša liela jauna mīlīga meita un Inese to sveicināja – lēni dziļi paklanoties, kā putnēns pieliekdamies. Elza bija vai līdz asarām sajūsmināta par jauko bērnu un es biju aizkustināta un jutos vainīga, ka es neesmu nemaz Inesei mācījusi, kā labdien teikšana, sveicināšana notiek. Kā to māca darīt mazas meitenes – kniksēt! Vēlāk es to māciju. Bet nevarēju teikt, ka tas bijis nepareizi, kā viņa pati bija sapratusi un izveda savu uzdevumu – iet pretī un sveicināt, teikt labdien. Tas labdien – nebija daudz dzirdams, tomēr mazliet – bet šī ceremoniālā izdarība! Ko viņa pati bija noskatījusies un izjutusi kā pareizu. Un arī neatteicās to iet un darīt, kaut gan ņemot vērā cik daudz vairāk kļuva darīts, šā sveicināšanas aktā nekā es jebkad to biju iedomājusies, bija jāsaprot, ka tas nemaz nebija tik viegla lieta. Un Elza bija saņemta, uzvarēta – kā mēdz teikt, viņas mīlestība iegūta. Elza bija laba jauka vienkārša meita. Tikai tagad man nāk prātā, ka Elza bija pie mums strādājusi tad, kad Inese vēl nebij piedzimusi, un tagad viņa nāca tikai ciemos, vai arī varbūt – atkal strādāt un dzīvot. Jā, tā tas bija, jo Elza bija pie mums, arī vēlāk, kad mēs sākām bēgļu gaitas.
Kur viņa ir tagad, labā meitene?

Viņa un Irēne bija tai vasarā pie mums, kad mēs bēgām. Irēne vēl gribēja braukt mums līdz, bet pēdējā brīdī – palika pie savējiem. (Tikai viņas sarkanpuķainā vasaras kleitiņa atbrauca līdz un es to Vācijā-Austrijā, kad biju nobadojusies tieva, nēsāju.) Elza – aizgāja pie mātes, izlēma palikt turpat.

Vasara. Mājas. Cilvēki. Dzīve. Saule. Upe. Un – dzīve, dzīve. Kas kļuva grūta arī tur. Bet tā bija jāizstrādā, jārisina. Jā, tā sarežģījās jau ļoti nopietni tur. Tikai vēl bija daudz saules brīži, vēl bija visa nopietnība un spēks.

Kad Inese piedzima, viņai bija visapbrīnojamākie nadziņi, slaidi, ļoti slaidi ovāli, ar ‘mēnestiņiem’ un maigi asu slīpumiņu galā. Man nebija nācis prātā, ka tādi ir paredzēti cilvēka nagi. Izklausās pat brutāli tā pēkšņi salīdzināt mazos, sīkos, caurspīdīgos, izmodelētos Ineses nadziņus ar – cilvēka nagiem. Bet ko es gribēju teikt – ka tas ir – kā daba ir domājusi ideālo cilvēka veidojumu. Jā, tomēr mazliet asumiņa nadziņu galos. Vecā māte (zinātāja) ieteica tos pat mazliet apgriezt, lai bērns nesaskrāpē sev seju. Tas nu – par asumiņu, bet veids, nadziņu veids bija neiedomājami elegants. Pēc tam esmu redzējusi citu jaunpiedzimušo nadziņus, bet Ineses nadziņu elegance, daiļums bija vienreizējs.

Grāmatas padomu dēļ un neuzmanīgo slimnīcas māsu dēļ Inese kļuva badināta (protams galvenā kārtā jau manas pašas dumības dēļ) un es ar rūpēm un bažām domāju un gaidīju, vai Ineses rociņas kļūs apaļas. (Kā tas ir – eņģelīšiem). Tik apaļas kā eņģelīšiem, tās nekad nekļuva, bet tās kļuva pietiekami apaļas darbīga bērna rociņas. Un kājiņas iztaisnojās, ne vēsts vairs no pirmo soļu neliela izliekuma uz āru. Viņa bija kā lellīte, kad otras vasaras kapu svētkos tā grozījās, kustējās ap mūsu solu, kura mēs sēdējām gaidot dievkalpojuma sākumu. Viņa bija rozā adītā, mežģīņu adījumā, varētu teikt, kleitiņā, brūni, gaišbrūni, mazliet viļņaini matiņi un laipna sejiņa, smaidi, nopietnība, novērošana, mazliet priecīgas šķelmības brūnajās acīs. Cilvēki no cita sola vēroja un priecājās, smaidīja, pamāja. Inese bija sabiedriska, bet labām manierēm – atsmaidīja, pat šķelmīgi iedzirkstīja acīm, bet netuvojās, neuzmācās, atbildēja kad to uzrunāja. Tur, kapu svētkos, kas bija pēdējā kopīgā tikšanās ar radiem, ar citiem ļaudīm (pirms bēgšanas) Inese bija visu apbrīnota un uzlielīta. Žēl ka vecā mamma nebija tur. Kādas vīra nevērības un cietsirdības dēļ, viņai nebija vietas ratos. Kalpones varēja braukt, ne viņa. Viņa arī pati tad atteicās. Jaša piesolījās (kapos) aizbraukt pēc viņas. Varbūt vajadzēja to darīt. Vajadzēja. Bet toreiz vēl man bija jāspēlē arī vīra prātam izpatīkot, mēģinot pieņemt viņa taisnību, viņa izrīcības veidu, mēģinot atrast ceļu sadzīvei.


No daudzajām dotām dienām tur, tik maz ainas ir skaidri redzami iezīmētas atmiņā! Tas ir – redzes atmiņā. Es laikam dzīvoju lielā mērā ar redzes uztveri. Bet arī no tām dienām (tāpat kā citām) ir arī cita uztvere un atmiņa, tā, kā Inese sēdēja man uz rokas, kā kādā periodā, kad viņa vakaros ātri nevarēja iemigt, un es viņu nēsāju pa istabu apkārt kaut ko dziedot-dudinot un viņa iemiga ar galviņu uz mana pleca, tad to lēni varēja ieguldīt gultiņā. Tas bija pret grāmatu likumiem. Bet – labi, labi ka kādu brīdi es uzdrošinājos darīt – pret šiem likumiem. Tas darīja labu mums abām šī labā aijāšanas pusstunda, dažreiz dažās minūtes, kad atstājot to vienu ratiņos, tā būtu ilga sāpīga raudāšana, nīkšana. Citreiz tā iemiga pabraukājot to ratiņos pa istabu apkārt. Arī pretlikumīga izdarība.

Jā, ir atmiņā arī citāda veida iezīmējumi, kā tikai redzes ainas, kas dažreiz šķiet – tik retas, kad padomā cik daudz dienas mēs vadījām tur kopā, priekā, labsajūtā, laimē, zūdīšanās, rūpēs un visādās neziņās, neizpratnēs caur ko visu dzīvē ir jālaužas cauri. Jā, ir arī – citāda veida atmiņas, un ne tās vairs tad atmiņas vien – tas ir tad tas nepārraujamais tuvums kas audzis, turpinājies un paliek.


No pirmās dienas es Inesi izjutu ne kā savu īpašumu, savu bērnu, ar ko es varu lielīties un locīt to pēc savas gribas un prāta, es viņu izjutu kā personu, kuras augšana bija uzticēta man. Ar to es nevaru teikt, ka es varbūt neesmu ‘locījusi’ arī pēc sava prāta, bet tas nav noticis, ja tas ir bijis, ar to sajūtu – es to daru, jo man ir tiesības to darīt. Es nejutu nekādas tiesības, es sajutu – pienākumu, bet ne vārda atkailinātā, smagā nozīmē, šis pienākums bija dziļi slēpts visā ko es darīju – tas bija mana dzīve, viņas dzīve, mūsu dzīve. Pirmo reiz to izjūtot, to ka viņa ‘nepieder’ man, stāvot Ķikuru istabā, ar logiem pret dārzu, mājā, kas tagad visa bija piepildīta ar Ineses tuvumu, es biju reizē skumja un laimīga. Tas iesāpējās, ne kā zaudējums (tas ka viņa nav mans īpašums, kā es to izjutu dzirdot citus vecākus sakām – mans bērns…) bet kā paaugstinājumu un iekšēji liecos tā priekšā, kā liecas katra īsta nenovēršama, dota – lieluma priekšā. (Tas var būt talants, laime un bērns).

Šīs neīpašuma attiecības, šī iekšēja divu personu saistība, ir palikusi visu mūžu. Man pat liekas, ka kaut kādā veidā, bērns, Inese, tāpat kā es, iekšēji ir uztvērusi to un vadījusies no tās.

Inese bija mierīgs, paklausīgs bērns. Paklausīgs – ir gandrīz ne tas vārds, kas izteiktu to, viņas mierīgo, apsvērto izturēšanos. Zināms, Tēvs bija jāklausa tā, uz mata tā, kā viņš to teica. Bet tas varbūt nāca mazliet vēlāk, kad mazās Ineses jaunā persona, jau bija, bija atradusi kādu pašnoteikšanos.

Ar visu to, ka 2 ½ gadu vecumā Inesei līdz ar mums sākās bēgļu gaitas, klīšana un nīkšana no vienas svešas vietas uz otru, sākums viņas personas attīstībai, varbūt tomēr bija stabilāks, kā Dzidrai. Viņai visapkārt bija Ķikuru māja, pagalms, dārzs, cilvēki savās gaitās, mierīgi savā ritmā, un vecā mamma, ar ko dziedāt, runāties, vēl bez vārdiem, kopā darboties. Arī mana un mana vīra kopdzīves asums vēl nebija ļoti redzami sācies. Savā ziņā – vēl bija saulainība un miers.

Miers izpaužas cilvēkos arī tā, kā to vārdos nevar aprakstīt. Tas ir cilvēkos iekšā. Un ja cilvēkā ir par daudz chaoss, tam nav nebūt vienmēr jākliedz, bet tā iedarbība uz apkārtni un otru cilvēku (šoreiz runājot – uz bērnu) ir citāda. Problēma, arī apslēpta, atspoguļo otrā to pašu sevi – problēmu.

Kur, no kā viņa mācījās, smēla to, es nezinu teikt, bet Inese kā bērns un arī tālāk mūžā bija pilna klusas novērošanas un saulainas visa pieņemšanas kas jāpieņem, kas jādara. Viņa bija pilna it kā klusa, apdomīga prieka, varbūt varētu teikt – piesardzīga prieka. Viņa darbojās klusot, bet labā prātā, priecīga iekšēji, un tikai pa retam uzdzirkstīja šķelmīgos smieklos, jautrās kustībās.

Berlīnē, pagrabā patvertnē, naktī gaisa uzbrukuma laikā, dāmas ap Inesi ilgi noņēmās mēģinot uzjautrināt to, mēģinot izvilkt no tās smaidus, un vārdus, sarunu. Viņa ilgi sēdēja klusa, noklausoties, nesakot kā teikt – ne jā ne nē. Te pēkšņi, viņa pusjautri pusnopietni šķelmīgi un koķeti, kā dāmas atdarinot, vairāk reizes izrunāja divus garus vācu vārdus:
„Selbstverständlich! Ausgeschlossen!”

Tas bija visiem tik negaidīti, pārsteidzoši, pēc kāda kautrīga ja vai nein, pēkšņi šī garā vācu valoda. (Gandrīz pilnīgs šo apkārtējo dāmu raksturojums – viņu patukšā čalošana savā garā valodā.)

Visi bija – uzvarēti. Inese dabūja smaidus, izsaucienus, apbrīnu. Arī es biju ļoti pārsteigta.

Tā liekas bija Ineses, šīs mazās personas daba, viņa novēroja, apsvēra, uztvēra un kad jutās pietiekami droša par kaut ko apgūtu – tad nāca ar to ārā, kas notiek notiek. Pēc viņas parastās klusēšanas tas arvien spēcīgi iedarbojās.

Tāpat strauji Inese rīkojās kad Vācijā (Sillenbuchā, otrreiz Vācijā atgriežoties pēc Austrijas) es pārnācu no slimnīcas ar Dzidru uz rokām. Mūsu dzīvoklis bija trešā stāvā. Visā (vācu) mājā bija bēgļu ģimenes, cita ar citu pazīstamas. Kā es nācu ar Dzidru pa mājas durvīm iekšā, Inese kā vējš skrēja, devās pa kāpnēm augšā pirms mums un atrāva visos stāvos visas dzīvokļu durvis vaļā, skaļi un īsi paziņojama:
„Bebis klāt!” un tālāk prom augšā uz mūsu dzīvokli, attaisot arī tā durvis un būt pretī.
Ka tik ļoti viņa bija gaidījusi, tik liels viņai bija šis notikums, tas mums nevienam nebija nācis prātā.

Inese ar papu apmeklēja mani un Dzidru, otrā vai trešā dienā (varbūt vēlāk?) pēc Dzidras piedzimšanas. Paps viņai bija sapinis matus visapkārt galvai sīkās mazās bizītēs, tāda viņa, maza pasakaina parādība, stāvēja un skatījās un skatījās uz bebi, savu māsiņu. Droši vien, ši matu pīšana un ģērbšanās, gatavošanās un braukšana ar tēvu uz Štuttgarti, uz slimnīcu, viņai arī bija lielāks notikums, kā mēs kāds to domājām.

Tā, Sillenbuchas dzīvoklītī, kur pēc Austrijas ierodoties aukstā rudenī Inese sāpīgi apdedzināja rociņas, uzliekot tās sildīt uz elektriskās ‘plītītes’, kas bija sasilusi jau karsta, un Inese ilgi klusu asaru noraudādama aijāja, glabāja savas sāpošās delniņas. Tagad bija ieradies – bebis, māsiņa, Dzidriņa, Dzidrulis, kā to vēlāk bieži sauca.

Vai Inese nebija greizsirdīga, kā citi bērni esot? Nevaru atcerēties. Viņa sevī varbūt bija par daudz pieaugusi, lai nesaprastu lietas un notikumus. Viņa gaidīja, un sagaidīja šo notikumu ar lielu prieku. Varbūt tikai vēlākos gados, Dzidrulis, par kuru daudzreiz bija jābūt Inesei atbildīgai, dažubrīd darīja tai rūpes. Iespējams arī, ka pēc tik lielas gaidīšanas, bebis varēja mazliet pievilt – jo ko daudz varēja ar to iesākt?


Jā, Dzidra bija klāt. Un [4-5 words missing] maijs. Koki ziedos. Bērni! Citādi – vientulība. Emigranti, apreibuši no patreizējās labklājības un it kā brīvības – vācu mājās, Amerikas devās, bija sabiedriski ļoti aktīvi – kori, teātri, balles, priekšnieki, pārziņi, virspārziņi, visādu trupu viesošanās. Es biju no tā līdz tam izslēgta ar savu smago vēderu. (Šo pašu Amerikas devu dēļ, pēc Austrijas bada, biju sevišķi liela.) Tagad ar – zīdaiņa rūpēm. Vīrs ar veco māti bija – ‘uz nažiem’. Vīrs noslēdza visus skapjus deviņām atslēgām, lai vecā māte netiktu pie devām, vairāk kā pēc viņa domām tai pienākas – piem. cigaretes, šokolāde. Vecā māte sāka ņemt savas devas atsevišķi. Vīrs grozījās sabiedrībā kā ‘jauns spēks’. Kāda no lejas dzīvokļa kundzēm kādu brīdi mūs apciemojusi bija teikusi citām sievām – viņa nebūtu varējusi iedomāties kādā apspiestībā dzīvo Dzelmes kundze!

[Photo: Dzidra’s christening in Sillenbuch, 14.07.1946. Dad front left, Inese second from right in front. Erna behind her in striped dress]


Dzidrai rīkoja lielas kristības. Tās – bija labi izdevušās, ar skaistu, jaunu krustmāti, vīra apjūsmotu un izvēlētu. Kristībās es arī mēģināju kaut kur tuvāk piesēsties jautrajai ‘lielajai sabiedrībai’, kādam ‘priekšniekam’, rādīt savu garu un spējas, bet man neizdevās (nevienas) tās kompānijas uzmanību piegriezt sev, tie bija jautri saspēlējušies nometnes dzīvē, kur es nebiju piedalījusies. Es gan gāju kādā zīmēšanas grupā, bet tie bija citādi un tas bija vēlāk. Tā man atlika bērni, pastaigas ar tiem un beidzot – es sāku tos zīmēt un atradu dažus šo zīmējumu cienītājus. Bija kādas divas māsas (aizmirsu vārdu, no inetliģences, pazīstamas mākslas dzīvē) tās, ļoti apjūsmoja manus zīmējumus. Liekas – kādu nopirka. Kāda cita dāma nopirka kādu dabas skatu par zelta gredzenu – jo naudas mums visiem daudz nebija un tai nebija vērtības. Kur šis gredzens palika? Kur viss palika. Izkaisījās šur tur. Daudz kas zuda slēpjot to no vīra. Savā ziņā – ļauns laiks! Pirmais īstā ļaunā laika sākums. Bet bērni bija – divas saulītes, divas jaunas dzīvības, prieks, prieks! Un rūpes. Pa logu noskatījos lejā uz kokiem apaugušo gatvi, gar lielu dārzu, kur Inese aizgāja uz skolu, uz kādu bērnu dārzu. Man kaut kur kādi sagādāja Dzidrai ratiņus – es braucu ar viņu pa pavasara zaļiem ceļiem, nācu mājās un zīmēju gulošo Dzidru, un darbīgo Inesi, kas mierīgi grozījās pie kaut kādām mantām savā nodabā. Gaišbrūna, mazliet sprogaina galviņa, vienmēr pieliekta kaut ko darot.


Dzidra piedzima ar dobīti, iespiedumu tās galvas kausā, iesāņš virs un no labās acs. Dzemdības bija ilgas un grūtas, jo viņa dzima ‘sēdus stāvoklī’. Bet iespiedums viņas galviņā nebija radies dzemdību laikā (kaut gan tur lika, spieda satītus dvieļu ruļļus abos sānos lai piespiestu bērnu ceļot taisnāk ārā). Iespiedums bija noticis agrāk. Man šķiet es zināju kad. Kādreiz mūsu mazajā dzīvoklītī, tur Sillenbuchā, patiesi – jaunajā, labajā dzīvoklītī, man virtuvē pakrita un pavēlās kaut kas zem trauku skapja. Es ātri pieliecos to pacelt un kaut kas man iekšā sagriezās, iespiedās, asi jūtami, lai arī ne asi sāpīgi. Es atliecos, atelpoju, un kaut kā – viss bija kārtībā, kaut arī es jutu un zināju, kaut kas nebija vairs tā, ka pirms tam. Domājams mana riba bija iespiedusies Dzidrai tad.

Trīs ārstiem bija trīs dažādas domas – viens teica, tas tā paliks visu tās mūžu. Bet cerams – neko netraucēs.
Otrs teica – tas paliks, bet lielā pieaugušā galvā iespiedums būs samērā daudz mazāks, ne tik manāms.
Trešais teica – tas izies, izlīdzināsies.
Es ticēju trešam, bet baiļojos un lūdzu Dievu. Šādās reizēs to atceras. To piesauc.
Jau otrā, trešā dienā pārvelkot glāstošus pirkstus dobītei, es domāju, ka es jūtu, ka tās malas ir jau mazu mazliet lēzenākas. Es cerēju. Un baiļojos.
Dzidrai tas izlīdzinājās lēnām. Līdz cik gadiem? Trīs, četri. Vēl ilgāk. Bet tad jau iespiedums bija tikai plakana zīme, tikko sataustāma.


Kad Dzidra piedzima, es biju tā izmocīta, ka es bez kādām īstām jūtām redzēju, kā cilvēki, ārsti un māsas rīkojās ap mani. Tālāk, pie izlietnes, vai galda, kāds ārsts turēja piedzimušo bērnu aiz kājām, ar galvu uz leju un pliķēja to, lai tas atdzīvotos. Tas bija jau pa pusei noslāpis. Nezin kādēļ es domāju, ka tas ir puika, un man bija vienalga, vai ārstam sekmēsies vai nē. Man viss bija ļoti vienaldzīgs. Bet tad, vēlāk, kad man bērnu atnesa klāt un tā bija meitene, un tai bija viegli ar baltu drēbīti aptīta galviņa, varbūt lai es uz reiz neredzu ‘iespiedumu’ un lai tas mani ļauni nesatrauc, viņi teica – „Viss ir labi. Tas nav nekas. Liekas – viss ir labi. Viņa ir vesela. u.tt.” un es ņēmu viņu pie sevis, cieši, ar visu vainas apziņu, nožēlu, cerību, mīlestību, mēs bijām kopā, kopīgai cīņai, kopā cieši. Kādai sievietei, kam kādā tālākā gultā (mēs istaba bijām 2, un viena tukša gulta) bija piedzimis vesels bērns, teica kaut ko savai apmeklētājai, norādot uz mūsu pusi, kā uz kaut ko ļoti bēdīgu. Es to dzirdēju, sapratu un domāju – „Ko Tu zini! Ko Jūs zināt! Mēs izcīnīsim. Būsim turpat kur Jūs. Kur visi.” Un es aizdzinu no sevis iedomu, kas dažreiz parādījās – „kā tas būs, citi bērni spēlēsies un mans sēdēs viens pats un noskatīsies, nevarēs piedalīties, būs noraidīts, izdzīts…” Es jutu ka bērns ir vesels. Un cerēju, ticēju, ka nebūs vēlāk arī ne zīmes, ne redzamas ievainotājas zīmes, ne iespieduma.

Vecas sievas ir gudrākas kā vairums dakteru. Tā – iznāk. Visas sievas teica – tas nekas. Tādas lietas, kādi ārpusēji iespiedumi dzemdību laikā, vai arī pirms, iziet un izlīdzinās. Un tad kā parasti varēja klausīties garus piemēru stāstus kā apliecinājumus: kā tam bijis un kā tam un kā vēl tur un tur kādam. Protams, ne vienmēr var klausīties, ko ‘viena sieva teica’. Bet tā ir cita veida teikšana. Šīs bērnu un sievu dziļi personīgās lietas sievām ir glabātas savā īpašā uzticamā, drošā, godīgā vietā.

Dzidra bija brīnišķīgs, vesels priecīgs bērns. Viņa dzima vācu slimnīcā un tur bija vieglāki, cilvēcīgāki likumi un padomi – bērnu drīkstēja barot, ne tikai četrreiz, bet 5 un 6 reizes dienā. Arī nakts vidū, ja tas izsalcis. Sieviete nav mašīna, piens viņā nesariet ik stundā vienādā daudzumā. Bērns arī nav mašīna, dažreiz ieēd vairāk, dažreiz mazāk. Un bērns – jā bērns tad nav apgrūtinājums un mūžīgas bailes un rūpes un neiespējamā piemērošanās būt – kā mašīnai.

Dzidrai, kā mazulim, bija vissirsnīgākie, jautrākie, īstākie smiekli! Gribējās to arvien uz smiešanos uzmudināt, uzskubināt to, lai dzirdētu viņu smejamies, kaut kā guldzoši, kā ūdens straumei burbuļojot.

Kad es tagad atceros un par to domāju, man jādomā, vai mūsu dzīve (mana un mana vīra kopdzīve) jau agri nenomāca šos Dzidras smieklus, viņas prieku un jautrību. Vēlāk viņa bija kluss bērns. Liekas mana vīra tuvumā, mēs visi iemācījāmies – klusēšanu.

Tur, kad es bezrūpīgā jautrībā, priekā, dungoju kādu nieka (tikko izdomātu) melodiju un ritmā cilāju Ineses roķeles, vērojot viņas prieku un viņas jautrību, tur, kad vīrs pienāca un pazemoja, izsmēja šo manu prieku un es viņam iecirtu pliķi, šis sitiens (un pretī viņa sitiens!!) izsita no manis tomēr kādu jautrību, brīvību, uz visiem laikiem. Lai kā mēs priecājamies ar Inesi, ar Dzidru, tas bija kā zem kādas ēnas, zem kāda smaguma.
Varbūt ka dzīvē nav un nevajaga tāda tīra prieka?
Tomēr – žēl man tā.

Jādzīvo, kā var. Jāceļ viss cik labi to var, ar to, no tā, kas palicis pāri. Vienmēr un visur, jāveido, jādara, jāceļ, jādzīvo ar to, kas ir, kas ir palicis pāri, cik labi, cik labi vien var. Ne materiāli vien, celtnes rada cēlāju darbs, neizsīkstošo, nenogurdināmā nepadošanās. Radīšana.
Jāmācās no pērļu gliemeža.

Atceroties to laiku, par kuru man tagad būtu jārunā, tas mani ir nomācis tā, ka es to nebūtu ticējusi iespējamu: es jūtu, ka tas ir bijis tik smags, ka tā smagums vēl tagad var klāties pār mani kā tumsa, apstādinot domas, iznīcinot vēlēšanos to apcerēt, novedot tukšumā, kādā slēpjas, kad nav spēka uzņemties un iet tam cauri, kam jāiet cauri.

Tas bija te garš teikums. Īsi: esmu nospiestā gara stāvoklī. Pārsteigta par to, kam man ir bijis jāiet cauri arī tai dzīves posmā, kas bija nolikts kā neievērojams, sākums tikai vēl visam izcīnāmam.
Atkal – gara runāšana. Īsi: es neko nerakstīju te dažas dienas, staigāju nomākta, gulēju nelāga un nevarēju saņemties – domāt visu otrreiz.
Nē, īsi izteikt es to nevaru.
Es domāju – citiem ir tāpat cirsts, kā kuram, manas dzīves vainas ir pa lielākai tā sakot iekšējas, ilgas, nelabojamas, neārstējamas, tumšas sāpēšanas. Un vairāk – nekad pilnīgi nesadzīstoši strutojumi.
Liekas es gribu vārdos nomēzt no sevis to, ko atmiņas par šo laiku ir manām dienām tagad – apkrāvušas.

Un te, runājot par Dzidru, es jautāju, kas viņas smieklus, jautrību ar ko tā sāka mosties šūpulī (tas ir – kāds kakts un vieta tā kuro reiz bija) pārveidoja, apklusināja?
Varbūt tā laika smagums, lai kā tas kļuva pārvarēts un slēpts – tomēr bija manī un viņai bij jāsaņem tas no manis.

Garīgi šis laiks jau sākās Sillenbuchā, mazajā vācu dzīvoklī. Tur tomēr bija vēl kur patverties – koku zaļums aiz logiem ko zīmēt. Tur vēl bija daudz saules. Nometnes žēlsirdīgā māsa reiz apmeklējot mani un zīdaini tā mazgāšanas stundā, atzinīgi teica, ka viņai patīk, kā baltās drēbītes ir izkārtas apkārt istabā, sildītas, gaidot aptīt bērnu pēc tā vanniņas. Visā šai šaurībā, tur tomēr vēl bija silts patvērums.

Tad mūs – ‘izskrīnēja’. Tas ir – izmeta no nometnes (kā daudzus) par nelegālo zonas pāriešanu, tas ir pārnākšanu no angļu zonas amerikāņu zonā pēc tam, kad šāda pāriešana kļuva izsludināta kā aizliegta.

Kādas dienas (nedēļas?) mēs bijām pāri par 30 cilvēki cits pie cita salmos kādā lielā šķūnī. Naktīs cilvēki miegā svaidījās un vaidēja, bailēs un neziņā, ko ar mums darīs? Gāja baumas ka mūs sūtīs atpakaļ, izdos krievam.

Dzidra tur gulēja savos ratiņos, mūsu salmu vietai blakām. Vecā mamma kļuva ļoti slima.

Tad mēs kādu laiku (cik ilgi?) mitinājāmies kādā vācu skolā. Kādā tās stūrī mēs pa nakti varējām gulēt. No rīta visu novākt pie malas, atstāt telpu līdz pēcpusdienai. Mēs staigājam pa ielām tad, laikam bija jau rudenis. Veco mammu ievietoja slimnīcā. (Lai viņa garīgi nepazustu, tas bija jādara.) Bērnus biju ieslēgusi istabā. Uz dažām stundām. Ieslēgt? Ko es citu varēju darīt? 4 gadi (ar ½) veco Inesi un pusgadu (?) veco Dzidru.

Tās bailes to darīt jau, un tad tās bailes, kad uznākot kalnā no slimnīcas, redzu autobusu aizejam… Es kliedzu, es brēcu, es skrēju izplēstām rokām, es apstājos (autobusam jau tālu aizejot) pusārprātīga. Kādi citi ļaudis, vācieši tur autobusa piestātnes tuvumā (nebiju tos nemaz redzējusi) teica – ka nāks otrs autobuss!

Es atslābu, es nomurmināju kaut ko par saviem ieslēgtiem bērniem.
Jā šie ārprātīgie bēgļi, kas mēs bijām, savās dažādās ārprātīgās situācijās.
Šis autobusa aiziešanas brīdis bija briesmīgs.
Atradu bērnus veselus. Izglābti! Mēs vēl reiz atkal izglābti!


Bija arī kādi labāki brīži – ar Dzidru ratiņos un Inesi pie rokas mēs dažās rudens dienās klīdām pa Veiblingenas gatvēm, ceļiem, kas visi apstādīti augļu kokiem vai košuma kokiem. Dažreiz mēs pacēlām kādu ābolu. Ko mēs meklējām? Sauli. Gaisu. Un kaut ko ēdamu kaut kur nopirkt. Bet no tā pasaule bija tukša.

Reiz tādā ceļojumā biju aizmirsusi pārbaudīt Dzidras cimdiņus. Viņa tos vilka nost sēdot ratiņos. Tie bija ap rokas locītavu tādēļ apņemti ar gumijas saiti. Tā bija bijusi par stingru. Dzidras rociņa bija sapampusi, ar dziļu rievu saites vietā. Briesmīgi, kā nelaimes uzglūnēja, pielīda, baidīja.

Dzīvokļa, tas ir istabas īpašnieks, vācu kareivis pārnāca atvaļinājumā ar klibu kāju pie sievas un bērna (meitenes Inese vecumā). Viņš bija nelaimīgs, sarūgtināts, noskaities par mūsu iespiešanu viņa dzīvoklī. Mūs nodzina lejas istabā, kādā mazliet pagrabīgā telpā. Bet tā bija lielāka ar bleķa krāsniņu sildīšanai un ēdiena gatavošanai. Turpat bija jāsilda ūdens Dzidras vanniņai un citām mazgāšanām. Telpa bija pastāvīgi pilna tvaiku, tumsas, ēdienu garaiņu, smakas un tumsas. Turpat žuva Dzidras autiņi. Bet mums tas viss likās ļauni tikai tādēļ, ka saimnieks dažreiz ienāca un žēlojās – kā tas te viss ir, sienas sapel, garaiņi kāpj pa kāpnēm augšā viņu dzīvoklī… Beidzot viņš apklusa. Ko citu mēs lai darām? Kā peles mēs tur iesprostotas. Viņš pūta un saprata nožēlojās par karu un aizgāja. Savādi, ka varu atcerēties šo telpu tikai tādēļ, ka viņš tur vaidēdams parādījās, ka mēs viņu – traucējam. Augšējo istabu, kur mēs dzīvojām pirms tam, es varu atcerēties tādēļ, ka man tur bērni bija jāieslēdz un jāatstāj šad un tad, bailēs un neziņā.

Dzidra tur sāka savus pirmos smieklus. Viņa smējās guļot ratiņos priecīgus guldzošus smieklus. Gribējās noņemties ar viņu, pavedināt viņu uz smiešanos, lai dzirdētu šo smieklu skaņu.
Kas viss ir bijis dots un ņemts, pārmainīts, zaudēts. Varbūt iegūts, atkal iegūts!

Tad mēs dabūjām samērā lielu istabu Fellbachā. Kā sauca to ielu – 9th Street? Divi logi tai bija uz ielu. Auksta tumša virtuve aiz priekštelpas ietves. Malkas ko kurināt maz, vai nekādas.

Tad vīrs uzsāka lielāku ‘veikalu’ (kantīni) nometnē un mēs ēdām sabojātos produktus, kas viņam nedevās pārdot veikalā. Vārījām šausmīgu smirdīgu gaļu. Kauns bija durvis vērt vaļā tad, lai smaka neceļotu pa visu māju. Cieti riebīgi tauki peldēja šīm virām virspusē. Bet cita nekā nebija ko vārīt. Vecā gaļa, vecās siļķes. Skopodamies – (vīrs sapirka vairāk kā varēja pārdot) – un nepārdodamo bez žēlastības nesa mājās – mums. Arī pašam pa daļai.

Viņš sev tur sakrāja naudu trim uzvalkiem. Pārnesa reiz mājās smalku tumši pelēku, liegi svītrainu kostīmu drānu. Es domāju – tā man! Jo viņš jau sev divus uzvalkus bija pašuvis. Nē, tas bija viņa trešais uzvalks. Es uzstājos, ka es arī gribu sev kaut ko pašūt. Man atvēlēja pārtaisīt no UNRRAS dota uzvalka, brūnas vienkāršas vilnas drānas, kas nekad nestāvēja gluda un ko drēbnieks man uzšuva neizskatīgu, čammīgu. Un savam kažokam es uztiepu uztaisīt jaunu apkakli (gaišā karakula vecā bija nodilusi līdz plikādai) no līdzpaņemtā mana brūnā skunksa. Es vēl cīnījos būt, dzīvot! Kažoks izskatījās tad puslīdz labi. Un vīra veikalā es uzdrošinājos ņemt pāri diezgan labu brūnu kurpju. Tā es tad drīkstēju rādīties pie latviešiem, iet uz angļu valodas sarunu vakariem. Tad es vēl nepadevos. Un brūnajās kurpēs ar brūno kažoka apkakli es vēl spēju izskatīties ļoti labi. Varbūt, jā, labi! Tas kažoks, ar ādiņām uz iekšpusi, bija Bērziņa, kādreiz saderinātā, dāvana. Mans pēdējais labais drēbes gabals ilgam laikam.

Tā mēs dzīvojām (visi pieci) lielajā vācu istabā. Tas nebija viegls laiks. Bet es vēl biju jauna un kaut kā tiku visam pāri. Vīrs atnesa mājās kādu grīdas (bonierējamo) vasku, jo istabā bērni un mēs paši – izminām visu krāsu, bija grūt to berzt un turēt tīru. Grīdas vasku vīrs samaisīja kopā ar nezin kādām ziedēm, lai vairāk iznāk! Iznāca tāds kas nekad nenožuva, lipa pie pēdām mēnešus, līdz to beidzot kaut cik izmina, un grīdu varēja atkal izberzt tā, ka katrs solis nelipa pie tās klāt. Kādu laiku tas un vecā gaļa un vecās siļķes un sakņu un zaļumu nekādu un ziepju deva – sīks melns gabaliņš, veļa kļuva pelēka, dzeltena, smagu maisu tās stiepu pa ielu uz mazgātavu. Kauns bija raisīt to vaļā, vāciešu baltās veļās priekšā, kauns bija tādu pašu ‘pažuldzinātu’ nest atpakaļ. Reiz kāda vāciete noskatījusies manā mazgāšanā teica – lai es izvāru veļu viņas izlietotajā veļas ūdenī kas vēl bija putains un ziepjains. Tā bija svētīga reize mūsu veļai, bet ar to vienu reizi tā daudz baltāka nekļuva.

Pēc augļiem rudenī es gāju tālu kalnos. Ar lielo, mana tēva veco ‘čemodana’ rūtaino maisu uz muguras. Reiz atdevu par āboliem kādu zilu (brushed cotton) drēbes gabalu, ko glabāju – varbūt sev nakts kreklam un bērniem kādam. Bet tas bija vienīgais gabals kas man bija un augļus citādi nevarēja dabūt. Nostiepu tālu smago maisu uzsiksnotu plecos. Liekas es braucu kādu laiku arī tramvajā ar to, jo augļu dārzi, kur kaut ko vēl varēja iemainīt, bija tālu no pilsētas.

Mājās pārnākusi tad atgrūdu to uz grīdas, raisīju vaļā laimīgi un mēs četras – Inese, Dzidra, vecā māte un es – tupējām un sēdējām ap to un – ēdām, ēdām ābolus. Tāpat kā Austrijā reiz baltmaizi, ko es dabūju par kalnos salasītām apenēm. Toreiz ‘paps’ arī bija klāt (Dzidras vēl nebija) un vecai mātei arī viņa klātbūtnē tad bija atļauts dalīties retajā kumosā, to es biju dabūjusi, tas bija visiem. Ne tā, kā stirnas gaļa, ko paps bija nošāvis vai noķēris. Grūti laiki, mazi cilvēki ar lielām bailēm tikai par savu izdzīvošanu, savu izglābšanos, savu labklājību. Brīnums, neticami to atcerēties, bet tā tas bija. Es atlupināju maisā caurumu, un izņēmu dažas kaltētas maizes rikas, ko pati mājās (pēkšņi man sirds neļauj rakstīt vārdu – Ķikuros…) no savas zemes un klēts biju sacepusi un pēdējās dienās pirms bēgšanas sažāvējusi. Tas viss tagad piederēja vīram – jo viņš to bija pārvedis Vācijā. (Līdz ar simts savām mantām, satītiem siksnu ruļļiem u.tt.)

——————————————————————————————

Ir 1983. g. novembris, Sidnejā, Dzidras mājā.

Pārlasīju dažas pēdējās lapas puses no iepriekš rakstītā (apmēram pirms 2-3 gadiem to rakstīju Kanādā). Redzu, ka esmu apstājusies rakstīt tad, jo ir bijis par grūtu lauzties cauri tā laika notikumiem.

Atceros, ka es domāju par to, ka man ar tā visa uz rakstīšanu jāsteidzas – jo jutu, paies pāris gadu kopš varēšu uzrakstīt par abu bērnu augšanu, veidošanos, dzīvi. Nu – esmu noslinkojusi šos gadus. Daudz kas ir tomēr aizmirsts, zudis no izjūtas un atmiņas, kaut kā aizvākojies, aizvēries. Tikai – aizvēries, jāiet tur atpakaļ, jāatver visas tās durvis, tad varēs atkal tur būt un visu redzēt, pa daļai arī – izteikt, uzrakstīt.

Patreiz man ir daudz brīva laika un es to nositu, arī ciešu, ka – nav dzīves, ka esmu te viena, beidzot ļoti viena, un tādā veidā, kā esmu to pati – izvēlējusies un izvēlos vēl jo tālāk. Bet patreiz (jau vairāk kā pusgadu, gadu) es neko neradu, nerakstu. Varbūt es varētu pa brīžam iegrimt te savā pagātnē un rakstīt.

Es gribēju rakstīt par Dzidru un Inesi. Par Dzidru es nepabeidzu, ne cik tālu netiku, jo iegrimu tur 9th Street istabas lipīgajā grīdā un grūtumos. Māmiņas miršana tur nāca, tad aizbraukšana. Bet vidū tur – bija daudz dienu, kādai būtu bijis jābūt tīrai, saulainai?

Laikam nekad ne visa diena bija gaiša, bet mazi brīži bija, un tie atmiņā nav savērti gluži chronoloģiskā kārtībā. Jātver kā tie atmiņā atpeld.

Neatceros, jā atceros – Anna tante (mana vīra māsa) bija Ineses krustmāte.

Viņa un viņas ‘Papī’, ka viņa to sauca (viņi tad jau bija precējušies jo viņa pirmā sieva bija mirusi) atbrauca uz mums ciemos, tur 9th. Str. istabā. Viņi atbrauca no Vācijas no kādas veselības avotu vietas, apmetās viesnīcā, bet nāca ēdienu reizēs pie mums. Vīrs tad atnesa labu cūkas gaļu no sava veikala un skābus kāpostus. Bet tas bija tad viss un dienās trīs četrās viņiem ‘labais ēdiens’, kas neko daudz nespēja mainīties – apnika! Mums tie bija lieli svētki, viņiem (dabīgi!) trūka pārmaiņas, zaļumu, sakņu u.tt. Es biju – ‘slikta saimniece’, bet vai viņi redzēja kādā šaurībā es biju iespiesta bez naudas, bez iespējas kaut ko nopirkt un pastāvīgā uzdevumā izlietot pussabojātos produktus no vīra veikala. Vienmēr tos pašus nedēļām no vietas. Viņi to droši vien neredzēja un – tā nebija viņu darīšana. Viņi sāka ēst – out. Kādēļ nē. Visādas pārmaiņas ēdienā tad jau Vācija varēja dabūt.

Man ir pagaisušā atmiņā, ka mēs visi reiz tad aizbraucām uz to veselības aku vietu, uz vienu dienu, Baden-Baden tā bija? Es to atceros tikai tādēļ, ka tur redzēju kādu tik spalvainu vīrieti, ka viņš atgādināja vairāk dzīvnieku, kā cilvēku. Viņa mugura bija kā sunim vai teļam. Tur cilvēki staigāja peldbiksēs uz vannām un dušām. Es ar bērniem kaut kur sēdēju wet and floppy, jo mēs kaut kur ‘bādējāmies’.

Dažās pastaigās Fellbachā, kur viņi palika ilgāk, Dzidra gāja tiem līdz.
Staigājot reiz viņa apstājusies un sūdzējusies, negribējusi tālāk iet. Pēc ilgākām pūlēm tie sapratuši ko viņa saka:
„Āāh-k-me-nī kā-ā-jā-a ii..”
Noāvuši sandalīti – akmentiņš tur iekritis, berzis kājiņu. Vēlāk šis teiciens mums palika ko papriecāties.

Viņiem Dzidra ļoti patika. Viņi varbūt to būtu gribējuši pat – ņemt līdz. Par savu. Protams ne es ne vīrs to nevarējām ne iedomāties. Mazākais – es nē.

Es Anna tantei uzdāvināju latvisko saules gredzenu. Kādēļ? Es nezinu. Man bija žēl to atdot, man bija divi latviskie gredzeni, ko man kāda kundz Esslingenā uztaisīja. Viņa strādāja labi un nebija pārāk dārga. Bet es vēlāk nevarēju atļauties to uzmeklēt un pasūtīt sev vēl atdotā vietā. Man vairs nebija naudas ne laika braukt un meklēt, un viņa laikam bija jau emigrējusi tālāk.

Tas bija skaists, (ar manu dzintaru) viegls saules gredzentiņš. Tagad parasti tie tiek taisīti pārāk lieli un klamzīgi. Tas, tāpat kā otrs, trīs zīlīšu gredzens kas ir tagad Inesei, bija ļoti graciozi taisīts. Inese ļoti mīl šo trīs zīlīšu gredzenu. Viņa būtu mīlējusi arī to otru, ir lietas kas neatkārtojas, ir cilvēki kas rada, iztaisa vienreizējas lietas. Ar mīlestību ne ar aprēķinu.

Pie tā laika, tur Fellbachas istabā, kaut kā pieder un atmiņā uzpeld, tās cietās garās, pelēkās (pelēkbalti raibās) vilnas zeķes, kas bērniem tika noadītas un ko tie ciezdami valkāja (šad un tad) jo tās sāpīgi berzēja to ādiņu.

[Photos: The hated, scratchy stockings and hat to match]

Vilnu dziju man atnesa vīrs. Kaut kur iemainījis, deva kā lielu dāvanu. Tā bij tik cieta un asa, ka tur nekas cits arī labs nebūtu iznācis, un bērniem tur citu neko nevarēja iztaisīt, bet zeķēm tā dzija bija pilnīgi nederīga. Zeķes uzadīja kāda vācu sieva, man patiesi nebija laika to izdarīt kaut cik ātri – rindās bija jāstāv un citu pastāvīgu uzdevumu un sīkumu bija pilna ikdiena. Tomēr tas, ka es tās neuzadīju pati, un tas, ka tās bija tik neciešami cietas un grauzīgas, ir paturējis tās man prātā, kā daļu no to dienu – nedienu grūtuma. Tās nebija jāada, es tās nebūtu adījusi, ne likusi adīt, bet tās bij jāada, jo vīrs domāja un teica, ka tam tā jābūt. Zeķēm – jābūt labām. Grīdas vaskam (samaisītam ar eļļām) jābūt labam. Smirdīgai gaļai – jāizvārās labai. Un tā tālāk, un tālāk. Sīkam, cietam ziepju gabaliņam, kas neputojās pat rokas nomazgājot – jāizmazgā tīri kalni veļas. (Vēlāk – govij – jāēd tie sapuvušie tomāti un sunim Rafim – jāēd – tā nosistā žurka.) no tā visa, nenomirst tūlīt, bet beidzot – nomirst, saiet dēlī. Mašīna apstājas.


Tur, Fellbachas istabā, liekas bija viens no mūsu visu kopdzīves grūtākiem posmiem. Spēka vēl bija daudz, vēl bija arī kaut kāda pārliecība – ka tā tas nevar turpināties, ka tas nav viss un ka kaut kam ir jāizlaužas cauri un dzīve jāpadara laimīga. Bet bija arī jau saprotams, ka visi ceļi tikt ārā no tā kur esi iekšā, aizkrīt un nav redzams – kā tos atdarīt? Es domāju par – tikšanu prom no vīra. Bet kā – visi dokumenti, visas pārtikas kartītes, visa nauda pie viņa. Ka viņu paņemtu prom, kaut vai uz kādu laiku tikai, (iesaistītu atkal armijas-policijas vienībā, kā agrāk…). Bet tas nerealizējās un mūsu tirānija turpinājās.

Māmiņai es darīju pāri tik daudz un dažādos veidos, tādēļ ka pati biju iespiesta un nospiesta pie zemes.

Es mēģināju kaut kā atgūt kādu stāju, kādu vietu sev pasaulē. Jau Sillenbuchā gāju kādā zīmētāju grupā strādāt. Zimēju bērnu portretus. Dažas sabiedrības dāmas, kādas divas māsas, inteliģentas latv. agrākās mākslinieku piederības dāmas, apmeklēja mūsu dzīvokli, priecājās par maniem zīmējumiem. Kāda cita kundze nopirka, iemainīja kādu zīmējumu pret zelta gredzenu. Tas viss bija par maz. Un Fellbachā, kad bijām ‘izskrīnēti’ vairs nebija arī tik daudz latv. sabiedrības tuvuma. Gāju tomēr dažreiz līdz – kundzei uz Veiblingenu, uz keramikas darbnīcu, sāku mālā veidot mazas figūriņas – kāds amerikānis jau bija kādu par cigaretēm nopircis. Dažas manis veidotās figūriņas kilnē (krāsnī) sasprāga. Viņiem vairākas krāsns kravas sasprāga. Beidzot darbnīcu slēdza, taisni tad, kad es tikko sāku aptvert ka varēšu veidot mālā mazas figūras, ko pārdošu. Fellbachā es arī gāju uz angļu konversācijas (sarunu) vakariem, Hugo Misiņa vadībā. Tur es iemācījos angļu valodu.

Mācījos arī akordeonu spēlēt jo vīrs nopirka 2 akordeonus un kādam bija jāmāk tie spēlēt, lai tos varētu pārvest uz izceļošanas zemi. Šī zeme iznāca – Austrālija.
Mums bija gatavi ieceļošanas papīri Amerikā un Austrālijā. Par to paps bija rūpējies ‘pa savai modei’ – iesniedzot lūgumus abās vietās.
Mūsu lielās koka kastes stāvēja jau pa pusei piekrautas Fellbachas istabā, bija jāraksta uz tām tikai uzraksti – uz kurieni tās ceļos.
Dzidra un Inese sēdēja uz kastēm vicinot kājas, kad paps teica Dzidrai, kuras valoda vēl bija diezgan nedroša – „Saki – Austrālija, vai saki – Amerika.” Dzidra kā par brīnumu teica Austrālija, lai gan tas likās mums grūtāk izsakāms vārds. Tā – bija nolemts ka izceļosim uz Austrāliju.

[There is a little more behind this decision. Mum told me sometime that dad had wanted us to go to Amerika because his lady friend was going there. Mum knew that and gave him the ultimatum that she would leave him, if we went to America. I don’t know to what extent this influenced the decision, but mum had told him that that really would be the last straw – too much.]


Tad jau bija pavasars. Bet pirms tam, ziemā, pēdējā sniegā mēs staigājām vīna kalnos un paps fotografēja bernus sniegu veļot un sniega vīru taisot – lai paliktu atmiņas, ja mēs gadījienā izceļotu uz zemi, kur sniega nav. Arī tas jau bija krietni uz pavasara pusi, un kā mums par prieku, vēl bija uznācis mazliet svaiga sniega, ko bērni savēla kopā tam cauri ar zemes brūnām lapām.

Es gāju pie kādas šuvējas un liku šūt visādas ceļa drēbes. Viņa domāja ka ceļojot pār ekvatoru būs ļoti karsts un uz viņas padomu no linu palagiem viņa uzšuva abiem bērniem kostīmiņus ar garām biksēm, lai saule netiek klāt. Uz kuģa bija gan karsts, bet labāk būtu derējušas īsās biksītes, bērni dažreiz staigāja kā tādi mazi jokdari – garās baltās (šaurās) biksēs un melnās saules brillēs. Mūsu ģimenes dīvainības izpaudās arvien visādos atšķirīgos veidos…

[Photos: in Fellbach and later on the ship, 1949]

Vēl Fellbachā staigājot ar Dzidru (Inese tad pa dienu bija bērnu dārzā) tā mani reiz pārsteidza ar savu labo pilsētas pazīšanu, orientēšanos. Reiz, kad mēs bijām pilsētiņas otrā pusē, viņa teica: „Iesim uz kapiem, uz veco mammu” un sāka iet, iegriezties vienā ielā. „Vai Tu no šejienes zini uz kapiem ceļu?” „Jā” viņa tik soļoja prom un veda un aizveda mani pie rokas taisni prom no ielas ielā izlokoties – uz kapsētu. Es nebūtu zinājusi tik labi ceļu uz kapsētu no tās vietas, kur mēs tad abas pilsētā bijām. Cik viņai bija gadu – 3, un daži mēneši, nē 3 tikai.

Reiz kad vecā mamma bija vēl dzīva, viņa Dzidrai uzšuva mazu jauku lellīti, pa pusei kā tautisku, ar strīpainiem svārkiem. Tikko tā bija gatava un Dzidra vecai mammai klēpī sēdot to vicināja pie vaļēja loga, tā izkrita pa logu ielā. Kamēr es izgāju un apgāju mājas stūrim (mums dzīvoklī bija ieeja no sētas puses) – lellīte jau bija pazudusi. Kāds gājējs bija to pacēlis, lai arī tur ļoti reti cilvēki staigāja. Tā – skaistā lellīte – bija neatgriežami pagalam. Vecā mamma vēl taisīja kādu bet tā nebija tik skaista!


[I have a different memory of this: I took the doll and was joyfully ‘dancing’ (waving it about and singing something) the doll out the window and the skirt fell off and disappeared – and I got scolded by all, including dad („See, what you have done?”) and was in tears – and was almost incapable of believing that the skirt was really gone and was devastated at the loss, on top of getting into trouble over it – and even going outside to check – it was in the evening and it was already more or less dark outside – a wonder anyone could see the skirt – probably attracted by my ‘singing and waving’. Anyway, I was devastated that the doll was now ruined.]


Un tad mēs atkal sēdējām uz savām mantu kastēm (smagā mašīnā) un – aizbraucām. Un aizbraukšana, kā visas aizbrukšanas, uznāca ātrāk kā domāts. Tikai – klāt tā ir – un sēdies iekšā, ka nepalieci tepat!


Kādu mēnesi, ilgāk, mēs dzīvojām Itālijā, vispirms kādā ārpus Napoli campā, tad Napolī – Neapolē. Papam bija kaut kur atsevišķi istaba, mums sieviešiem – kopā. Bet kā tas viss bija – nekas nav palicis prātā. Tas, ka reizi rindā stāvot pēc pusdienām, kādi ļaudis ļoti žēlojās, bārās, sodījās par sliktu ēdienu, – man bija labi diezgan – labāk kā Vācijā. Kā es varēju, kur bija bērni, varbūt bērnu dārzā, es dažreiz biju brīva, paskraidīju apkārt pa nometnes publiskām vietām – bibliotēka, ‘dārza restorānu’, es uzvilku savu balto linu kostīmu (kur tas man beidzot palika?) un gāju, meklēju kaut ko, sēdēju pie kāda galdiņa, recreation dārzā (?). Man piesitās kāds albānis pielūdzējs. Teica lai braucot līdz uz Romu, mazā izbraukumā dažas dienas. Apskatīt Romu. „Don’t be afraid of me” viņš teica. Bet man bija bailes. Lai gan es būtu gribējusi – redzēt Romu… Haha. Kad es atkal to albāni satiku turpat kādā vakarā, viņš runāja un runāja, gribēja pierunāt un es pēkšņās bailēs skriešus metos prom, lai gan tur vēl bija cilvēki apkārt, man šķita viss kļūst tukšs un tumšs. Es skrēju kā muļķe – viņš mani beidzot panāca un smējās un kratīja galvu, tā viņš kaut ko neesot redzējis… Teica lai rakstot viņam no Austrālijas. Lai gan nebija zināms, cik ilgi viņš vēl būs nometnē. Viņš laikam ceļoja uz Ameriku.

Tad kādu dienu pie pusdienu saņemšanas uzzināju ka var dabūt biļetes ekskursijā uz Kapri. Es laikam paņēmu 2, varbūt tikai vienu. Vīrs man to atņēma priekš sevis, es nevarot atstāt bērnus (lai gan viņš bija solījies bērnus uzraudzīt, šad tad) to dažas stundas darīja, ņēma tos līdz pat mazos izgājienos. Bet tagad – viņš pats gribēja braukt uz Kapri. Uz Pompejas izrakumiem. Un – man bija jāpadodas. Viņš redzēja un lielijās un stāstīja par Romas vecām varenībām, sienu gleznojumiem etc. Tas bija laikam pēc tam, kad es nebraucu uz to Romu. Un es domāju tad – vajadzēja braukt, velns parāvis!… Tas albānis bija gluži labsirdīgs, un izskatīgs arī, tikai ne visai garš no auguma, kā jau dienvidnieks. Galvu viņš nebūtu norāvis, toreiz tas tur tā nebija modē. Bija lets make love, not war. Tagad jau sen vairs nevarētu uzdrošināties, bet ja kāds ko grib redzēt, Romu vai ne Romu – tam tāpat ir jāuzdrošinās.

Ar bērniem Napoli nometnē nekādu lielu rūpju laikam nebija. Mūs veda pie dakteriem un mēs tikai gaidījām savu kuģi.

Mūsu guļamistabā (liela, nepārredzami liela telpa) netālu no mūs guļvietām, bija latviete Erdmaņa kundze ar 2 puikām apmēram Ineses vecumā. Tā bija jocīga dāma. Koķetēja ar ārstu. Taisīja visādus trikus kopā ar kādu otru dāmu. Tad es redzēju, cik es esmu naiva. Viņas smējās un ākstījās un spēlēja visādus trikus ar to dakteri, bet es domāju, ja es būtu braukusi līdz tam albānim uz Romu, es būtu gribējusi būt laba ar to albāni un atrast kaut ko skaistu tai Romā. Nu bet tas nav tik vienkārši un es bēgu. Tas bija laiks, kad man nevajadzēja daudz, lai es kaut kur aizietu. Mani nesēja nekādas saites ar manu valdnieku. Un es rāvos prom ik brīdi. Bet tas nav tik vienkārši. Spītības dēļ vien neko nevar darīt. Un citādi – prom aiziet ar savu dzīvi, ar bērniem – nebij nekur nekādu izredžu. Tāpat kā visu laiku.

——————————————————————————-

1987. nov. Montreālā.

Ir pagājuši gadi kopš te rakstīju. Nezinu vai vairs daudz laika palicis rakstīvanai, dzīvošanai. To nekad nezina. Bet tagad man jau 82 . un tas skaitās milzīgi daudz.


Toreiz, rakstot par Dzidru un Inesi, es domāju – man vajadzēs vairāk gadus, lai uzrakstītu visu ko domāju, glabāju atmiņā par viņu augšanu un veidošanos.

Tagad es to secīgi nevarētu vairs uzrakstīt, aiz bailēm vien ka neiestiegu sīkumos un nepalieku pusceļā. Tagad es ķeršu te vienu otru mirkli no dzīvotā, varbūt saraustīti, pārlecot no vietas uz vietu, no laika uz laiku. Tagad es vairs citādi to neuzdrošinos.
Tā kā pēdējās lapas runā par Dzidru – turpināšu te kādu brīdi par Dzidru.


Dzidra bija kluss, paklausīgs bērns. Dažreiz viņas lēno klusumu gadījās iztulkot kā spītību. Varbūt tā kādreiz piemaisījās arī klāt – abiem bērniem nācās daudz ko saprast, daudz ko pieņemt un paciest, kas bieži bija netaisni pret viņu pareizo spriedumu, lietas kam bija jāpadodas.

Es reiz uz Dzidru kliedzu un bļāvu un liekas pat situ domājot ka viņa ir nelietīgi spītīga. Nākošā brīdī sapratu, tas ir vēlāk, tikai vēlāk, sapratu, dzirdēju no viņas pašas, ka viņas klusums, mēmums, neatbildēšana, nesadarbošanās tai brīdī bijusi no bailēm, no nezināšanas kas notiek, kas jādara. Tādas tur bija mūsu kopējās dienas. Man ar Dzidru un Inesi tomēr nesaprašanos, pārpratumu, tiesāšanos un – kā to visu ikdienas dzīves negludākos brīžos lai sauc – nebija daudz. Es domāju mēs cietām no nesaprašanās ar papu, bet savstarpēji tikām dienām cauri ar – mīlestību.

Dzidra auga, izauga no bērna apaļuma un savā ziņā – neizteiksmīgā, neredzamā personības iezīmēs un sejas daiļumā – ātri.

Reiz, kad bērni peldējās Entrancē (?) peldbaseinā (jeb tas bija kur citur, kur bijām?) kad Dzidra izbāza galvu no ūdens, mani pārsteidza viņas acu skaistums – tumšās garās skropstis salipušas, ūdens pilnas un acu zīmējums un sejas ovāls. Mirklis ko gribētos paturēt, fixēt. Kas dzīvē turpināsies, būs, paliks un tomēr mainīsies. Tas tomēr vēl bija bērna daiļums.

Reiz pie galda sēžot viņai pretī Wyongas istabā (kur aiz loga skats uz 2 eglēm un kaimiņu – kalnu) es pēkšņi ieraudzīju cik viņas acis ir dzintaraini brūnas, lielas, skaistas un ka manī tās raugās pretī – no jaunas sievietes, no tā, kas tūlīt drīz būs jauna sieviete – ļoti skaista, necerēti skaista. Kaut kā – neapjausta, neievērota ikdienā, pēkšņi – it kā pēkšņi atvērusies.

Šī pilnīgā atvēršanās, izaugšana jaunā sievietē, Dzidrā man parādijās Sidnejā daudz vēlāk, kad viņa mani apciemoja Sidnejā iebraukusi no Newcastles, no mākslas skolas studijām. Uzskatot, redzot viņas auguma kustības, vienā paša mirklī, redzot viņu pārejam istabai, es pēķšņi jutu, domāju – Dzidra nu ir, top, jau tūlīt vēršas jaunā sievietē. Kaut kāda brīnumu, skaistumu pilna, ziņa, redzēšana tā bija. Kaut kas, kas notika tai brīdī, kas atklājās man tai brīdī, bet kas notika viņā, jau bija sācies un turpinājās, un it kā nebija tikai Dzidrā vien, lai arī tas bija visdziļākās viņas personas notikums, tas kaut kā bija jūtams arī kā citu likteņu, varbūt mūsu ģimenes likteņu, dzīvju, kopīgs notikums.

Varbūt es to esmu šai grāmatā jau rakstījusi. Man nav pacietības visu lasīt cauri tagad. Pēc ilga laika esmu te piesēdusies – varbūt lai vēl runātu. (Man ir kļuvis mazliet, varbūt pat ļoti – pretīgi runāt, ķerties klāt kādai rakstīšanai – iespiešanai, tas ir – savai rakstnieces karjerai. Ir uznācis tāds spītīgs, nejauks apnikums runāt tukšumā.)

Jā, varbūt esmu to rakstījusi te, ko mēģinu tagad atkārtot par Dzidru. Un par Inesi. Ineses izaugšana no bērna jaunā sievietē bija notikusi arī – to neredzot. Reiz viņa bija saģērbusies lai brauktu (laikam uz Sidneju) brūnie mati sakopti, kleita un viss – un kad viņa tā bija nostājusies pretī – lai tūlīt ietu – es pēkšņi to redzēju – jauna sieviete, cēla, skaista. Ļoti skaista.
Šie ir brīži , kas kā atklāsmē, kā momenta izgaismojumā ir parādījušies, bijuši un ieplūduši atkal ikdienas neredzīgajā redzējumā.

Tagad ir gandrīz jādomā – vai patiesi tik zūdoši īss ir mūsu dzīves izplaukuma brīdis? Protams nē. Un arī – jā. Mēs augam un veidojamies, esam, un arī zūdam – pārveidojamies, un laiks ir dots – dzīvošanai. Bet – kaut mēs varētu vairāk apzināties, vairāk priecāties un vairāk izmantot mūsu dzīvi, mūsu dienas. Kā? Kā? Mēs darām ko varam. Mēs iegūstam notveram daudz. Un arī neapzināmies, ejam pāri smagi un akli. Bet var tikai cik var.

Vai to es esmu kaut kur rakstījusi? (es esmu – bet kur?) [see text below]. Reiz mēs iepirkāmies (Wyongā dzīvojot, tas ir Berkeley Valē dzīvojot) – Gosfordā, kopā ar Clarka kundzi un meitu. Viņas nopirka rozā zīdu. Mēs ar Inesi nopirkām kretonu (cotton) drēbi, iepelēku ar margrietiņu ziediņiem citu pie cita. Kleitas bija laikam jāšuj – skolas beigšanas ballei.

Pirms aizbraukšanas uz to (Inese laikam brauca ar Clārkiem) mēs ar Inesi stāvējām Clārku pagalmā un gaidījām kad Corola būs gatava. Clārka kundze uz brīdi iznākusi pagalmā ilgi uzskatīja Inesi, kas stāvēja taisna savā kleitā, liekas – ar kādu pakariņu samta lentītē ap kaklu. Clārka kundzē varēja manīt – pārsteigumu, kas iznācis no – necilās katūna drēbes ko mēs kopā vedām no Gosfordas un ko Clarka kundze aiz žēlastības nenonicināja, bet kaut ko saudzīgu teica. Inese šai kleitā izskatijās – kā kas? Kā – jaunība pati, cēla, slaida, vienkārša un krāšņa, neatdarināmi pareizi daiļa – ja tā var teikt. Nekāds rozā zīds to nevarētu aizēnot.

————————————————————————————————-

Inese

Atklāta un tomēr noslēgta, sava ceļa gājēja.
Tagad viņa ir parādījusi manu literāro darbību pasaulei, pavērusi plašāk man durvis uz to. Bez pasaules zināšanas par mums, mēs gandrīz neeksistējam šai laikā, kad visu dara iespiestais vārds, prese. Musu pašu teiktais arī, ja tas ir kaut kur lasāms, palīdz mums – kaut kam būt…

Inese sāka izdot manas grāmatas. Man tik daudz klizmu ir bijis ar izdevējiem. Paņēma naudu grāmatas izdošanai, pēc pāris gadiem paziņoja bankrotu… Manu pirmo grāmatu, izdevēji gandrīz vai raušus izrāva izrāva no manām piezīmēm, no maniem avīzēs iespiestajiem stāstiem, un grāmata bija gatava. Laba slava arī. Citādi, tas ir bez tā, ka man it kā par ātru bija jāsagatavo šai grāmatai – stāsti kas bija domāti vēl pārstrādāt un grupēt apvienot romāna veida, palika tikai atsevišķi stāsti. Jā, citādi man ar izdevuma praktiskā darba veicēju Eglīša kungu, bija tikai patīkami brīži – grāmata gatava, visas piezīmes un stāstu manuskripti – sakārtoti un nu līdz ar maniem lino griezumiem atdoti manā ziņā.

Jā grāmata gatava. Skaistāka kā iecerēta. Godināta ar grāmatas kristībām, tad laista tirgū, pārdota un atnesusi arī labus atsauksmes vārdus.
Bet ar to nepietiek. Vajag vairāk. Vienmēr – vajaga vairāk.
Ar citiem izdevējiem gadījās rūgtas klizmas – laika un naudas zaudēšana. Nav viegli plašā un svešā pasaulē būt ieslēptam, iekaisītam.
Inese sāka izdot manas grāmatas. Ļoti mazos metienos. (Kā citādi…) Varbūt ar to pašu spēku, kā tad, kad viņa bija acīga, izdarīga, nerimtīgi darbīga maza meitene. Mazā Inese, spridzīgā, visa zinātāja, visu izdarīšanu un spēļu vadītāja.

Tāpat vēlāk skolā, ģimnāzijā mācījās ļoti labi, bija skolas kapteine.
Jau sākumā, angļu valodas rakstu darbā dabūjusi augstāku atzīmi kā jau sen zināmā klases pirmā skolniece. Skolas priekšnieks bijis šaubās – vai citas valodas, bēgļu bērns varētu būt uzrakstījis labāk kā pirmais skolnieks klasē? Izlasījis abu rakstus un atzinis, ka klases skolotājam taisnība – īnesei pienākas augstākā atzīme.


Tai laikā viņa nāca mājās no skolas autobusa, pa lauku un mežu ceļu ar atvērtu grāmatu rokās mācoties. Viņas zilais akolas uniformas virsvalks bija ar saulē izbalējušiem pleciem.


Runājot par tērpiem… Kā kuru reizi bija, tā bija jāiztiek. Nekāda žēlošanās nelīdzētu. Reiz tur, skolā, bija kāds notikums, kāda balle, uz ko Inesei un kaimiņu Klārku Karolai bija jāiet. Tad bija jāšuj kaut kas jauns.
Klārka kundze aizveda mani un Inesi sev un Karolai līdz uz Gosfordu nopirkt balles kleitām drēbi. Karola meklējās pie smalkiem zīdiem, mēs ar Inesi pētījām katūna baķus. Inese izvēlējās kādu gaiši pelēcīgu ar baltiem margrietiņu ziediņiem. Katūns bija labs diezgan, bet it kā – ne ballei… Bet nevar jau kaut ko šūt vienam retam notikumam.

Kad kleita bija gatava un mugurā, mēs ar Inesi gaidījām Klārku pagalmā kamēr Karola vēl tērpās. Lai tad Klārki, viņas abas, jaunās dāmas, uz balli aizvestu.


Tur gaidot Inese stāvēja koku ēnās un saulē, stāvēja brīnumcēla savā jaunajā kleitā [right], kas izskatījās viegla un eleganta, ar īpatnēju cēlumu. Inese viņā slaida, gandrīz jau pieaugusi. Klārka kundze pagadījusies uz brīdi pagalmā noskatīja Inesi izbrīnīta.
Karola iznāca kā rožaina kā roze, ar zelta ķēdīti un pakariņu kaklā. Skaista, protams, bet parasta ne pārsteidzoša (manuprāt?). Jā, Inese savā tērpā bija kaut kā pārsteidzoši cēla, neparasti izskatīga, ar melnu samta bantīti ap brīvo kaklu. Vai tanī bija kāds sudrabs? Laikam bija. Ap roku latviska sudraba rokas sprādze.
Ineses drēbes un tērpa šuvums bija ļoti labi izdevies.


Daudz skaistu dienu nāca tanī sūrajā zemes darbā un bēgļu bērnu laikā. Sportā Inese meta disku ar izciliem panākumiem. Vēl pēc gadiem sporta skolotājs rādīja uzglabātos Ineses rekordus. Inese mācījās baletu, bija jādejo skolas sarīkojumos, tā īsts baleta treniņš neiznāca, arī ceļa izdevumi un laiks, kad jāgatavo skolas uzdevumi un darbs pupu laukā. Jā, svešumā, tomēr – svešumā. Katrs panākums grūti izcīnāms. Un tomēr tik daudz izdarīts, universitāte un viss, katru peniņu skaitot un bargajam papam par visu atbildot, lai arī Inese jau no skolas laika pelnīja savus izglītības pabalstus.

Tā ir vēsture. Jau laiks pāri tam gājis, jau dzīves cīniņi, guvumi un zaudējumi krājušies kas nokausē. Bet caur visu to, gandrīz kā nedomājot, Inese izdarījusi tik daudz priekš manis. Pirms pāris gadiem viņa sāka izdot manas grāmatas, kas izveda mani redzamākā gaismā, atbrīvoja. Lai arī Ineses izdevumu metieni ir ļoti mazi, gandrīz tikai draugiem un pazīstamiem ko izsūtīt, to ir pieticis lai es dabūtu vienu no ievērojamākām, emigrantu prozas balvām – Jaunsudrabiņa balvu.


Tas ir liels, viņas izdarīts darbs, par kuru viņa nekādus redzamus goda rakstus nesaņems. Kaut viņa bez tiem zinātu cik daudz viņa ir izdarījusi, cik lielu vērtību savā dzīve, pie visa cita ir veikusi. (Kādā brīdī, kad pārbauda savu darbu vērtības, viņai būtu jāatceras viņas šis veiktais, lielais, klusais darbs.)


Un tagad, kad es slimoju, arī fiziski viņa ir turējusi mani virs ūdens. Rūpējusies par ārstēšanu, uzmudinājusi ar cerīgiem vārdiem, ar pastāvīgu laipnību un mīlestību. Cik daudz reiz tās ir palīdzējis!
Ar paldies vien par to būtu maz. Bet tas ir tas vārds. Paldies.
Paldies.

Introduction — biography (Ķikure/Kikure)

Erna Ķikure-Bērziņa (prec. Dzelme) ir vidzemniece – dzimusi Ļaudonas pagasta Ķikuros. Jau ģimnāzistes gados viņai patīk zīmēt, spēlēt klavieres un rakstīt. Gleznieciskā ievirze ir spēcīgāka un Ķikure izvēlas Latvijas mākslas akadēmijas grafikas klasi, ko nobeidz 1929. gadā ar diplomdarbu Daugava. Vēlāk papildinās Beļģijas Karaliskajā mākslas akadēmijā un apmeklē Parīzi.

Rakstniecībai nopietnāk pievēršas tikai Vācijas nometņu laikos. Plašāk sāk publicēties Austrālijas Latvietī un Austrālijas Latvieša Gadagrāmatā. Jānis Sarma šo stāstu un tēlojumu virkni raksturo kā ‘lirisku, smalkjūtīgu un tai pašā reizē konkrētu pasaules un dzīves skatījuma paudējs, kas pateikts īpatnā, impresionistiski svaigā veidā.’ 1962. gadā Latviešu preses biedrības Austrālijas kopas apgāds stāstus un tēlojumus izdod grāmatā Mūsu kaimiņš ar autores linogrebumiem un vāka zīmējumu. Jau pirms tam Ķikure trimdas presē publicē dzejoļus, kuŗu viena daļa ievietota šinī krājumā.

Ernas Ķikures dzīve rit dalīti Austrālijā un Kanādā. Paciemojusies pie meitas Dzidras Sidnejā, dodas ceļā pie meitas Ineses Banfā, lai pēc kāda laika atgrieztos Austrālijā.

Notes (Ķikure/Kikure)

Dzidra Mitchell completed her studies at the Australian National Art School in Sydney and Newcastle between 1964 and 1967. She lived and worked in London, England, from 1970 to 1976, and is now based in Sydney, Australia. Her work has been exhibited since 1967 and is to be found in collections in Australia, England, New Zealand and North America. The works included here were selected byt the artist and the author. They accompany, but do not illustrate, the text.


ARTAVA n.f. an archaic word, meaning: tax, levy; repayment (usually in kind, and according to one’s means) for something received – to the landlord, the clergy, the teacher, etc.

Biography (Ķikure/Kikure)

Erna Ķikure (née Bērziņa, married Dzelme) was born on 4. October 1906, in Ļaudona district in Latvia. She grew up on the family property “Ķikuri” on the Aiviekste River. She went to Rīga to study at the Latvian Academy of Fine Art and graduated in 1932 with a Graphic Arts degree in drawing and printmaking. At the same time she was continuing her studies in piano at the Public Conservatory of Music. She then taught art at the Ilūkste High School and travelled in Finland, France and Belgium, where she furthered her own research at the Academy of Art in Antwerp. Her work of that time is represented in public collections in the Latvian cities of Rīga, Daugavpils, Madona and Tukums, as well as in the Malmo Museum in Sweden.

World War II brought displacement to Germany. From there Ķikure and her family emigrated to Australia. It was there that her writing was first published in the Latvian-language press. Written expression, until then a private pursuit, gradually became her major creative focus and outlet.

Erna Ķikure, now widowed, lives alternately with each of her two daughters: Dzidra Mitchell in Sydney, Australia, and Inese Birstiņš in Montréal, Canada.

Some of the poems in this volume have appeared previously in Austrālijas Latvietis, the Australian Latvia newspaper, in Latvija, the German Latvian newspaper, and in Jaunā Gaita, a Canadian Latvian journal devoted to literature and the arts. Four other poems have been set to music by the composers E. Freimanis and E. Māršaus. They have been performed in Sydney and Melbourne. In 1971 Ķikure translated Samuel Beckett’s play Waiting for Godot and it was performed by the Sydney Latvian Theatre. Her work has also been included in Daugavas Vanagu Mēnešraksts, a Canadian Latvian monthly, in Treji Vārti, an American Latvian literary magazine, as well as in two anthologies of Latvian literature abroad, published by Grāmatu Draugs in the U.S.A.: Dzejas un Sejas, (poetry), 1962 and Prozas Profili, (prose), 1964.

J. Sarmas piezīmes par autori. (Ķikure/Kikure)

Erna Ķikure-Bērziņa (prec. Dzelme) dzimusi 1906. gada 4. oktobrī Vidzemē, Madonas apriņķa Ļaudonas pagasta Ķikuros kā šo māju saimnieka meita. Ģimnāzijai to sagatavo viņas pašas tēvs, agrākais skolotājs. Ģimnāzijā viņas māksliniecisko dotību veicināšanā zīmīgi trīs audzinātāji – latviešu literatūras skolotājs Jānis Āboliņš, zīmēšanas skolotājs gleznotājs Jānis Plase un mūzikas skolotājs piānists un vēlākais Latvijas konservatorijas klavierklases vadītājs un profesors Arvēds Dauguls.

J. Āboliņš no skolniekiem to rakstu darbos prasa labu stilu un mērķtiecīgu jēgu saturā. Viņš ir arī skolnieku žurnāla vadītājs, un Erna kļūst tur līdzstrādniece, lai gan no citiem to slēpj. Tāpat kā rakstīt, viņai arī patīk zīmēt un spēlēt klavieres. Beidzot 1924. g. ģimnāzīju, ir grūti izšķirties, kur mācīties tālāk – konservatorijā vai mākslas akadēmijā. Izšķīrusies par akadēmiju, Erna Ķikure tā paša 1924. g. rudenī iestājas Latvijas mākslas akadēmijas grafikas klasē, kuŗu vada grafiķis profesors Richards Zariņš. Bet darbs akadēmijā ne visai apmierina, jo liekas pārāk sauss. Rodas doma par Parīzi, un E. Ķikure dodas turp. Daudzie muzeji, izstādes un jau pati Parīzes gaisotne mākslinieci reibina, jo liekas visu mākslu piesātināta. Bagāta daudzām jaunām ierosmēm viņa atgriežas Rīgā un 1929. Gadā ar diplomdarbu ‘Daugava’ oforta technikā nobeidz akadēmiju kā māksliniece grafiķe.

Pēc tam E. Ķikure kļūst zīmēšanas skolotāja klusā provinces pilsētiņā Ilūkstē. Pilsētas skaistā apkārtne un mierīgā provinces atmosfaira rosina mākslinieci čaklam darbam. Rodas lielas oforta ainavas, ko redz Kultūras Fonda, Jelgavas un Daugavpils mākslinieku grupu izstādēs. Bet Ernu Ķikuri tas neapmierina, un 1939. gadā viņa dodas uz Beļģiju un strādā Beļģijas Karaliskā mākslas akadēmijas profesora Pētersa vadībā, bet pēc tam apmeklē Parīzi otro reizi. Atgriezusies Latvijā, viņa pagūst vēl apmeklēt Somiju. Tad sākas Latvijas posta gadi, kuŗus māksliniece pavada kā skolotāja savas dzimtenes novadā.

1944.g. rudenī Erna Ķikure līdz ar ģimeni nokļūst trimdā Vācijā.

Varbūt latvietim tik neparastā nometņu dzīve, smagie personīgie pārdzīvojumi un piemēŗotas garīgas vides trūkums ierosina E. Ķikuri atcerēties sava bijušā skolotāja ierosinātās vēlmes, un viņa sāk rakstīt. Pirmajos darbos dominē apkārtnes dzīves tēlojumi. Tomēr tajos ir jau arī pa tēlam ar dziļāku iekšējas dzīves skatījumu. Kad 1949. gadā E. Ķikure nokļūst Austrālijā, viņas darbi sāk parādīties laikrakstā Austrālijas Latvietis, kā arī Austrālijas Latvieša gadagrāmatā. Šo stāstu un tēlojumu virknē E. Ķikure atestē sevi kā stāstnieci ar lirisku, smalkjūtīgu un tai pašā reizā arī konkrētu pasaules un dzīves skatījumu. Tas pateikts īpatnā, impresionistiski svaigā veidā. Tematikā skartas gan trimdas, gan arī dzimtenes dzīves parādības. Sākot ar 1958. gadu sāk parādīties E. Ķikures pirmie liriskie dzejoļi, bet tagad tos var jau lasīt trimdas dzejas antoloģijā Dzejas un sejas. E. Ķikures stātu Mūsu kaimiņš godalgojusi Latv. Preses biedrības Austrālijas kopas stāstu sacensības komisija ar pirmo godalgu.

Erna Ķikure ar vecāko meitu, romāņu literatūru studenti, dzīvo un strādā Sidnejā.

                                                       J. Sarma