Ļaudonas vidusskolas 10. klases pārgājiena apraksts maršrutā “Ernas Ķikures dzimtās mājas”. 2001. gada 25. septembris.
Pārgājiena mērķis: “Apzināt E. Ķikures dzimtās mājas vietu.” Pārgājiena uzdevumi: 1. Iepazīt ceļu uz E. Ķikures dzimtajām mājām. 2. Iepazīties ar E. Ķikures daiļradi un dzīves faktiem, kas saistās ar Ļaudonu.
Kā motto: “Un kas man paliek? Ticība, ka mēs neiznīksim. Ka mūsu darbs atradīs savu vietu un nozīmi mājās.”
Tu mani vēl neatstāj, Dzimtā zeme, Naktī sapņos Sauc savos krastos.
{bio, quotes, etc.,}
Pārgājiena apraksts
25. septembra rītā pl. 9.00 izgājām no Ļaudonas vidusskolas. Ilgi jo ilgi gājām pa akmeņainu ceļu. Pie katras izdevības mēs centāmies atpūsties, jo ceļš bija pietiekoši nogurdinošs. Pēc ilgas iešanas nonācām pie pieturas, domājām, “Ķikuru”. Beidzot “Ķikuri”.
Un tālāk sākās pats sarežģītākais: starp brikšņiem, mežiem, pļavām, laukiem atrast īsto vietu. Pa ceļam mēs redzējām arī tradicionālās mūsdienu lauku ainas: līdzās “Ķikuru” mājām atrodas kolhoza laika ferma – izdemolēta un atstāta, nevienam nevajadzīga. Ceļš līdz mums vajadzīgajām “Ķikuru” mājām bija ejams līdz Aiviekstei. Lai varētu noprecizēt īsto vietu, padomu prasījām šeit dzīvojošajam. Pēc šiem norādījumiem tad arī beidzot atradām vajadzīgo vietu. Tiekot galā mūs sveicināja Aiviekstes zilie ūdeņi.
{photo of part of group on river bank}
Beidzot bijām galā. Ernas Ķikures mājas vietā ir palikušas tikai vienas ēkas drupas uz kuru fona mēs esam nobildējušies. Mēs izspriedām, ka tie ir kūts vai staļļa mūri, jo pie sienas bija saglabājušies riņķi pie kuriem varēja piesiet zirgus.
Finišs!
[group arranged on ruins of barn wall]
Ceļamērķis ir sasniegts, un mēs varam apsēsties un atpūsties. Tur bijām apmēram pl. 12.15. Mēs apsēdāmies Aiviekstes krastā un aizmirsām grūto ceļu.
{photo of paricipants scattered on riverbank, standing, sitting, lying}
Apkārt ir ļoti skaista daba. Lieli, veci koki, skaistais Aiviekstes smaids un zilā debess, kā arī apstrādāti lauki, par ko bija vislielākais prieks. Pie upes bija saglabājusies arī ugunskura vieta. Pēc tā var spriest, ka šo jauko vietu ir iemīļojuši makšķernieki.
{photo of trees at house site}
Pasēdējām un ap 13.00 gājām mājās. Atkal sākās garais, nogurdinošais darbs, kas ved cauri mežiem un līkumiem. Likās, ka šis pārgājiens vilksies mūžīgi. Bet, lai nu kā, mēs ap 15.30, bezgala noguruši, bijām Ļaudonā. Mēs uzskatām, ka šis pārgājiens ir piemērotāks 2 dienām, vai arī vienā virzienā ir jāizmanto transports, jo maršruta garums ir 30 km. Bez tam, tas ir ļoti nogurdinošs arī tāpēc, ka jāiet visu laiku pa ceļu un līdz ar to ainava ir diezgan vienveidīga
Pārgājiena iespaidi Pārgājiena iespaidi radīja dalītas jūtas. Daži skolēni rakstīja: • Pārgājiens bija šausmīgs, drausmīgs, briesmīgs. Kaut kādu drupu dēļ jāiet 30 km. • Nebija ko redzēt, nebija ko dzirdēt, vienīgais labums bija tas, ka bija meitenes. • Tas ir pēdējais pārgājiens manā mūžā tāpēc, ka bija tik tālu jāiet vien nobrukuša mūra dēļ. • Pārgājiena ceļš bija ļoti garš. Bija ļoti garlaicīgi. Nebija vērts pūlēties meklēt drupas. Vairāk negribas iet pārgājienos, jo ļoti sāp kājas. Vakaros ir ļoti liels nogurums.
Citu vērtējums bija rezervētāks: • Gājām garu ceļu arī pa arumiem. Redzējām mūrus, sēdējām pie upes, ieēdām. Pa ceļam nobildējāmies un beigu beigās citi nevarēja paiet. • Pārgājiena ceļš bija grūts, tomēr varēja redzēt dažādas Ļaudonas vietas un galā varēja apskatīt arī mājas mūrus un Aivieksti, tomēr atpakaļ ceļš bija grūtāks, jo bija daudz noiets un bija grūti iet. Šis pārgājiens, tomēr bija grūts. • Šis pārgājiens bija pārāk putekļains. Man bija jautri, jo gāju kopā ar klases zēniem. Atpakaļ jau bija vienalga ar ko ej kopā, galvenais, ka esi atpakaļ mājās. Zinu to, ka vairs nekad tik tālā pārgājienā neiešu.
Daži pēc pārgājiena bija saglabājuši optimismu:
• Neskatoties uz lielo un smago ceļa gabalu, pārgājiens bija tīri interesants. Mērķis varēja būt labāks, bet visā visumā viss bija labi. Pēc pārgājiena ļoti sāpēja kājas un bija iestājies nespēks. • Neskatoties uz lielo un garo ceļu, mēs tomēr atradām, kas bija jāatrod.
Pārgājiena mērķis: Iepazīties ar rakstnieces Ernas Ķikures dzīvesvietu.
Dalībnieku saraksts (9 dalībnieki: 5 puikas, 4 meitenes + skolotāja)
Erna Ķikure Sirma dāma svītrainā blūzītē ieraksta datora disketē savu stāstu – Tā bija pirmā Ernas Ķikures gaišpelēkā fotogrāfija, ko ieraudzīju pirms vairākiem gadiem uz grāmatas apvāka. Diskete toreiz mums vēl bija nezināms svešvārds.
{bio info, quotes, poem samples: Uz ceļa, kur tu pāri iesi; Un sirds soļo tālāk}
Photos, no boys visible in any of them, only 4 girls in each: 1. E.Ķikures dzīvesvieta (trees at house site) 2. Skats uz saimniecības ēku (barn ruin)
3. Drupas, kas saglabājušās (students on ruined wall)
4. Mēs – uz mājas pamatiem (students on house site, close up) 5. Skats uz Aivieksti no mājas vietas (students with river behind)
6. Pagalmā. Iepazīstamies ar E.Ķikures dzeju (4 girls sitting in grass reading from notebooks, papers) 7. Atpūtas brīdis pie Aiviekstes (eating lunch on grass)
8. Atvadas no “Ķikuriem” (walking along entry track away from site, waving)
Karte (hand drawn, minimal) mērogs: 1 : 25000, 1 cm = 250 m.
——————————————————————————————————–
Ļaudonas vidusskolas 8. klases skolnieces R.B. projekta darbs “Erna Ķikure”, 2003. gads
{poem, Izgāju ceļā, and photo, page 141 from “Dzejas un Sejas”}
Ievads
Es šo tēmu izvēlējos, jo gribu iepazīties ar mūsu novada dzejnieci un rakstnieci Ernu Ķikuri. Vēlos noskaidrot dzejnieces profesiju, dzimto pusi un viņas darbus. Vēlos izjust mākslinieces dzīves ceļojuma izjūtas. Gribu uzzināt kas pamudināja dzejnieci pievērsties literatūrai un mākslai.
Projekts sastāv no: ievada, satura klāsta kurā ir apkopotas ziņas par dzejnieces biogrāfiju un literāro darbu. Pielikumā ir dažādi dzejnieces iegūtie materiāli.
{bio, Jāņa Jaunsudrabiņa balva, literārā darbība (izdevumu saraksts), poems quoted Tu mani neatstāj; Ar savām bēdām; Sapnis; Trokšņainā vilcienā; No tāluma vilciens svelpj; Tai stundā; Un ko es varu teikt?; Tur)
Secinājumi
Projekta darba uzdevums bija apkopot materiālus par rakstnieci, dzejnieci, novadnieci, Ernu Ķikuri. Izstrādājot projekta darbu, apkopoju un uzrakstīju rakstnieces biogrāfiju, noskaidroju tās literāro darbību, uzrakstīju E.Ķikures atrastos dzejoļus. Darba izpildi apgrūtināja tas, ka grūti bija atrast materiālus. Darbs būtu vēl turpinājams. Vēlams uzrakstīt vēstuli dzejnieces meitām ar lūgumu papildināt mūsu rīcībā esošās ziņas. Pielikums
Copy of letter she sent to Pagasta Valde: Erna Dzelme-Ķikure, dzim. Bērziņa Adrese: {Calgary,Alberta, Canada} Ļaudonas Pagasta Valdei Madonas apriņķī.
Lūgums
Es, Erna Dzelme, dzimusi Bērziņa, griežos pie Jums ar laipnu lūgumu atstāt manā īpašumā manas agrākās dzimtās mājas, Ļaudonas pagasta Ķikurus, mantotus no mana tēva, Jāņa Bērziņa.
Esmu atraitne, man ir divas meitas un viens mazdēls. Dzīvoju pie vecākās meitas, Ineses Birstiņas, Kanādā. Jaunākā meita Dzidra Mitchel ar dēlu Tāli, dzīvo Austrālijā.
No 1960. gada esmu strādājusi rakstniecībā, man ir izdotas 6 grāmatas, prozā un dzejā, mans rakstnieces vārds ir Erna Ķikure. Daži mani dzejoļi ir publicēti tagad Latvijā, žurn. “Literatūra un māksla” un manas grāmatas (“Kā plūsti Aiviekste?”, “Artava”, “Uz tilta”) ir iesūtītas Rīgas Latviešu Biedrībai.
Gribētu apmeklēt Latviju, ja tas būtu iespējams (dzīvot tur kaut tikai pa vasarām), sākt iestādīt Ķikuros augļu kokus un ogu krūmus, iegādāties kādas bišu saimes un ja vēl būtu pa spēkam apstrādāt visu zemi, ierīkot pilsētas rakstniekiem vasaras atpūtas vietu, kur tie varētu izaudzēt kādu savu sakni un augli.
Nekādu dokumentu par Ķikuru māju, kā manu agrāko īpašumu, man nav. Tie varētu būt Ļaudonas Pagasta Valdes arhīvos. Man ir saglabāta mana (vācu laikā izdotā) Latvijas pase, tās kopiju te pievienoju.
Sirsnīgi lūdzu apsveriet manu lūgumu labvēlīgi. Lūdzu arī, sūtiet man Jūsu lēmumu uz augšā minēto adresi. Jūs patiesi cienot Erna Dzelme-Ķikure 9. janvārī, 1991.gadā Kanādā
P.S. Tādēļ, ka man nav Jūsu pareizas tagadējās adreses, mēģināšu sūtīt šo lūgumu divos eksemplāros, pa divi ceļiem. T.p.
—————————————————————————————————–
Rudens pārgājiens Maršruts: Ļaudona – Kalnvirsa – E. Dzlemes-Ķikures dzimtā puse – Ļaudona
12. klase 2004. gada 23. septembrī
Dalībnieku skaits: 12 (11 + skolotāja; 7 puikas, 4 meitenes) Plkst. Izgāja no skolas: 9.15 Plkst. Atgriezās skolā: 13.30 Pārvietošanās veids: ar kājām uz Kalnvirsu Atpakaļceļš: ar mašīnām (bijām samirkuši ceļā, nosaluši)
Mērķis: • Izzināt un apjaust sava pagasta vēsturi – Kalnvirsas pusi. Jauniešu līdzdalību savas apkārtējās vides un iedzīvotāju iepazīšanā, popularizēšanā. • Uzzināt par Kalnvirsas iedzīvotāju dzīvi, saimniecisko darbību dažādos periodos.
Uzdevumi: • Savākt nepieciešamos materiālus, foto materiālus par pārgājienu, apkopot, veidot aprakstus. • Iepazīties ar mūsu novadnieces Ernas Dzelmes Ķikures dzīves un daiļrades lappusēm. • Lūgt bijušo Ļaudonas vsk. Vēstures skolotāju Olgu Grundmani uzņemties gida pienākumus Kalnvirsas apkārtnes iepazīšanā.
Pienākumi pārgājiena laikā: G. intervētāja; V. informē par ceļu satiksmes noteikumiem pārgājienā; I. intervijas apkopotāja, M. fotogrāfs; I. šoferis, dator teksta veidotājs; A. ziņnesis, saskaņo pārgājiena laiku, vietu ar skolotāju, atpūtas vietas organizētāja; audzinātāja, intervētāja, atbildīgā par drošību, kārtību pārgājienā.
Ceturtdiena, 23. septembris.
Esam neziņā par laika apstākļiem uz 23. septembri. Naktī pamatīgi lietus nolijis, atstājot nakts nedarbus – peļķes uz ceļiem. Mūs saigada drūms rīts, dūmakā tīts… mēs tomēr apņemamies izturēt un pārvarēt laika apstākļus. Rīta stundā skola pieskandināta ar pārgājienu dalībnieku balsīm, jūtama rosība un neliels uztraukums.
Arī mēs, divpadsmitie, uzsākam lēnā solī savu ceļojumu uz Kalnvirsu, lai tiktos ar bijušo vēstures skolotāju Olgu Grundmani, lai veidotu iespaidu par kalnvirsiešu patreizējo dzīves ritmu. Ejam kolonnā pa labo pusi – mums priekšā šākumskolas dalībnieku grupa, aiz mums – 6.klases skolēnu kolektīvs. Drīz vien pārgājienu dalībnieku ceļi šķiras, jo katrs dodas dziļā apņēmībā atrast uzticētos pārgājiena dabas, kultūrvēsturiskos objektus.
Pirmā bilde top netālu aiz centra, uzkalniņā pie lidmašīnas spārna. Citi īsti nezin šīs lidmašīnas spārna atrašanās iemeslu, bet, izlasot nelielo informāciju, vismaz uzzinām par notikumu laiku.
Ceļš turpinās uz Kalnvirsas pusi. Grupās jūtama čalošanās: kāds atceras nesenos ballīšu piedzīvojumus, izjūtas, citi – plāno par Skolotāju dienas norisi – citi atkal atceras vasaras dienas – daži atkal klusē un kaut ko prāto pie sevis. Tā tomēr ir lieliska iespēja pakavēties atmiņās par aizgājušo vasaru un nedaudz ieskatīties savā tuvākajā nākotnē: ceļus ieskauj no visām pusēm meži, ceļa malā redzam dažādas zīmes meža tuvumā, mēģinām atšifrēt zīmes būtību. Mēģināt noteikt dažus koku paveidus. Iznāk, ka grūtāk bija noteikt alksni ar vēl zaļojošām ogām. Tā jau bija domāts – neizpalika dabas pārsteigums un pārbaudījums mums – ceļotājiem.
Lepni izvilkuši no mugursomām savus lietussargus, mūsējie neviltotā apņēmībā virzās uz priekšu pa ceļu, atstājot aiz sevis klasesbiedreni A. un audzinātāju, kas mēģina paglābties no aukstā, nejaukā rudens lietus zem egles varenajiem zariem. Varēja jau paglābties no lietus un nogaidīt lietus “tūri”, bet cik ilgi stāvēsi, ja citi tik uz priekšu neatskatoties atpakaļ.
A., izmirkusi līdz pēdējai vīlītei, tomēr nezaudē dūšu, bet apņēmīgi turpina ceļu, pat atsakoties no piedāvātā lietussarga. Te nu bija! Pēkšņi 5 cilvēku grupa noskrien no lauku ceļa pa taciņu mežā pie Nirītes upītes. Pabrīnījāmies un tomēr gājām tālāk, saprazdami, ka tūlīt panāks mūs I., A., A., A., R. Tikuši tālāk, jau tālumā redzējām it kā kādu siluetu ar lietussargu vienā rokā, bet otrā – soma. Nezināmais te virzījās mums pretim, te atkal pretējā virzienā. Iedami prātojām, ka skolotāja tādā lietū diez vai sagaidīs mūs. Bijām maldījušies – tā tomēr gaidīja skolotāja Olga.
Tikšanās brīdi skolotāja atklāja, ka necerēja, ka tādā drūmā rudens dienā, lietainā, kāds dosies pārgājienā. Klāt arī iepazīšanās brīdis. Skolotāja mēģināja atpazīt ceļotājus, jo tomēr dažos atpazina savus kādreizējos skolēnus, kur bērni ieradušies uz tikšanos ar pensionēto skolotāju. Atpazina tikai V., bij īsts atklāsmes brīdis, jo daudzus skolēnu vecākus pazīst, gan arī mācījusi. Par katru skolotāja varēja kaut ko labu pateikt.
Lai mēs nebūtu pasīvie klausītāji, skolotāja veido dialogu, uzdodot dažādus jautājumus: • Gan par ģeogrāfisko stāvokli, • Kas raksturīgs Kalnvirsai no dabas viedokļa, • Par Kalnvirsas nosaukuma izcelsmi, • Nosaukt upītes, kas ietek Aiviekstē. Un tā jautājums pēc jautājuma. Mēģinām atbildēt.
Aktīvākie M., G., bet jauko atmosfēra palīdz uzturēt I., kas pazīstams ar jociņiem, drosmi, aktivitāti dažādās izpausmēs. Tā skolotāja pārbaudīja mūsu zināšanas par novadu, spriešanas spējām, attapību.
—–
Atceroties Ernu Ķikuri-Dzelmi
{…}
Ļaudonas vēstis, Nr. 1-2004.g. janvāris Raksta autore Ļaudonas pagasta priekšsēdētāja Līga Calmāne
Dzeja no Ķikures-Dzelmes grāmatas “Artava” Vīzija {…}
Informācija par dzejnieci Ernu Dzelmi-Ķikuri Ļaudonas pagastā šūpulis kārts dzejniecei Ernai Dzelmei-Ķikurei. {…} Tu mani vēl neatstāj {…} Ernas Ķikures darbos nereti dominē sāpju, vilšanās, rezignācijas, garīgās vientulības motīvs. Viņa poētiski piesātināti, smeldzīgi ataino bērnības atmiņas grāmatā “Kā plūsti Aiviekste?” {…} Diena aizpeld, šūpodamās kā plosts {…}
Ļaudonas vēstis Nr. 7. 1994. gada novembris (ierosinājumi par Triju zvaigžņu ordeņa piešķiršanu)
1944. gadā Erna Ķikure dodas bēgļu gaitās uz Vāciju, no 1949. gada pārceļas uz Sidneju. Pašreiz dzīvo Kanādā pie meitas, dažbrīd ciemojas Austrālijā pie otras meitas.
Svešumā izdotas 5 stāstu un dzejoļu grāmatas, kurās viņa vienmēr apliecinājusi ticību latviešu tautai, tās nākotnei, izcēlusi sava dzimtā novada krāšņumu. Darbojas Latviešu preses Austrālijas kopā. Grāmatā “Ķikures un Sarmas vēstules” atklājas viņas sabiedriskā darbība, viņas literātes un mākslinieces devums, latviskās mentalitātes apliecinājums svešatnē. Pārskatot Ernas Ķikures nopelnus un devumu, Ļaudonas pagasta padome uzskata, ka viņai jābūt apbalvojamo vidū.
Went to work on book [mum’s: Būs skaista diena] in later afternoon.
Wednesday, March 10.
Home and having supper – then, Mum got dizzy & it didn’t go away (after 7) – took her to lie down on carpet – still no good – then, she sitting up – sat her on chair – her speech incoherent – called hospital, no help – called 911 & they sent ambulance – Mum unable to form words – totally collapsing.
To hospital – her heart going wild – it seems it is a stroke. There for 3 hrs – she throwing up if moved – also peed – also almost choked on aspirin in water (guy said afterwards that this is what happens in stroke – swallowing muscles don’t work – could have killed him! But too stunned…)
She unable to see/focus, even open eyes – trying to form words – couldn’t understand them at all – Doc said she was “in trouble” – may be permanent. Heart and blood pressure haywire. Eventually in a ward bed. She kept trying to talk – figured out at one point that her feet were cold – put on her socks. Left after 11, felt that her efforts to speak were too much. At one time, earlier, she managed to say: “Cik ātri tas uz reiz viss iet…”
Toward the end of the evening, had the impression that Mum was slightly better – was also sure that she could understand me, at least to some degree – so, at home, later, had a slight surge of optimism and strength. Home & up the street to get cigs! (had quit before). Home & couldn’t settle down till 3. Finally, did sleep in bits.
Thursday, March 11.
To hospital to see her – can’t remember if this was the time I had to wait, because she was off at a test? Maybe – but she could speak!! Still can’t see straight – sees double & everything swims. Doc came & said that the improvement was quite remarkable.
Went to work (had phoned N. at home – he said to do whatever I needed to…) mostly because can’t just sit at home…
Back to see her at noon & also in evening. Sometime there she asked if we had to pay for all this – assured her that didn’t – she commented that Kline [Alberta premier] hadn’t managed to screw that up yet! Amazing! Nurse said that it was like night and day compared to yesterday. To office to work on book – till late – home & slept like a log.
Friday, March 12.
To see her in am – also at noon – took her other clothes (already yesterday) & glasses etc. – slept heavily & had a hell of a time getting up at 8!!
Sat. March 13.
Had arranged with N. to go hunting for a day bed – spent all morning running around – back to my place to re-measure library space (Mum had said that she would have to stay there) – all the beds & sofas etc., are about 2” too long – the space is awkward – one folding cot at Woolco is 6’(not 6’3”) – so that will be it… Piano supposed to be tuned at 1 – no sign of Chris. Phoned at about 2, left messages – he called back & was coming… To visit Mum & home for bread and bits of food – trying to clear fridge [I had been away] – didn’t have energy to cook properly. To office to work on book – diarrhea from food…
Sun. March 14.
Spent morning cooking up all the extra fruit around – washing dishes, etc. To visit Mum, she’s not feeling as well as yesterday. To office to work on book. I declined dinner offer (from N.) – mostly I think because I’m smoking!! & don’t want to let on!
To visit mum at 7 or so – chatting away & suddenly I felt queasy & felt the blood draining from my head & eyes blurring!! I was going to faint!! Surprise! Managed to bob down & lower my head & it passed!
Mum today described a little about the “other world” – says there is nothing there – saw two paintings, one the dead, the other the live. Dead one just black with a few little lines/scratches in white – the other full, crammed, colourful, busy, frantic – said she could look at both & not care about either – just felt that the other was peaceful, this one an effort. [She said later that she had looked at both versions for some time, trying to decide which to choose. She was tempted by the peaceful one, liked it better. Found the chaotic one loud, annoying. However, in the end, she opted for the busy version!]
N. said his mother told him that his grandmother had had stroke five years ago (at 84) & been totally paralyzed on left side – that way for 3 months, no sensation – then, it went away!!
After supper, to office, thought I could arrange the page sequence (had sorted that out on paper this afternoon) – tried several times & it just didn’t work – quit and home to scribble here. Friday, I was supposed to work on book all day – but Gail away & all that, it didn’t happen.
Mon. Mar. 15.
Monday – rough, tough day at work [with regular jobs]. Asked Gail to help me figure out book file – she tried & all sorts of odd things were happening. After work, asked if Gail wanted to go for “one beer & 5 cigarettes”!! She agreed willingly – so, went & had 1½ beers — & talked some – quite good. Drove her home & dashed to see Mum – she thought she had a cold – high temperature – however, didn’t feel so disoriented, because this kind of sickness was familiar!…
Home & gulped a heated up supper & dash back to office to tackle book – Gail had said to call her if it worked so that she would not worry about it. She had tried to explain two possibilities — one I could understand, the other was beyond me… So, worked away at the version that I could understand… & it worked!! Phoned Gail – completed it and printed it out – there till 11 p.m. Realized that I had not got a return call for my next ISBN# (had called too late Friday, left message – the # I had been given was one I had already used) – at home, I figured out where the book files were: in the cabinet in my loft – shoved there and forgotten!
All evening, worried about Mum – she did not seem to have a cold – so, what was the fever? An infection? Her firs IV had gone wrong & been eventually removed & put in her other hand – 1st arm swollen & red & painful to touch – Slept fitfully & woke early.
Tuesday March 16.
It is only Tuesday night & it feels like three weeks! Up early & off to see Mum – quite anxious – her fever is gone & she seems better – had used the bedpan I put out in the night – also towel etc. – I had found all that in her drawers – she assumed they were not hers – I had also found her a walker. So, took her to toilet & then for a walk along the hall – realized we could do that on all my visits – don’t know why I didn’t think of it before – feel as I’m the one who is “brain damaged”… It was a big relief & help for her – I guess one figures out how to use each system, not necessarily very quickly! Felt elated!
After work, me home to wolf another warmed supper. Earlier, had got my ISBN# & made the changes to the text in book & taken it to be copied – a test run had the pages in the right sequence, but machine chewed up a page – back to office to re-output – back to deliver & check that sequence ok. The backing up is off by about ¼” – nothing we can do, the machine shifts by that much – too bad. However, the gal (Fay?) is back & I know that if she can, she is quite careful about stuff – have to keep my fingers crossed…
To see Mum at 2 – not much new, though she has been down to see therapist & seen a lot of old & not so old people, in worse shape, struggling away at trying to walk, etc. Has left some impression on her. She has a new co-patient – came in while I was there – pain in the neck type of person – a complainer & user… Too bad. Anyway, evening – to see Mum & to go for walk with her (found her in the “common room” listening to guy playing the piano…)
Wednesday, Mar. 17.
Picked up book copies of Mum’s – spent evening inserting extra blank pages & packing the box. Utterly exhausted.
Thursday, Mar. 18.
Up & to visit mum & to deliver box to bus depot for Edmonton bindery. After work, home, rush to see mum & supper – this morning, got to talk to her doc & physio etc., so that was great – seems there may be some chance of after hospital help. Mum has charmed her physio & she is willing to help…
Saturday, March 20.
To see mum & to cut her hair, nails & toenails – all that accomplished while her room-mate was elsewhere – so, that was good.
—————————————
[She came home from hospital and attended several weeks of group physiotherapy. Then spent the next 7 years at home, with some home care assistance for morning rising, dressing and bathing, as well as breakfast and lunch (I was working full time, so could not be home during the day). Dinner and going to bed was on our own.
Gradually her hearing and eyesight deteriorated. She got a hearing aid, but the loss of eyesight badly affected her ability to read and to play the piano. We had not realized that she depended for that on being able to read the music — she did not play from memory. That was devastating. I had her music enlarged several times, but there is a limit to how large becomes too large to fit on the piano and be manageable and readable. Dzidra came from Australia to visit and help for several months every summer. That was a godsend in every way.
In 2000, Erna had a gall bladder attack at the end of summer and was hospitalized. After the operation, the doctors decided that she should not return home, but had to enter long term care in a seniors’ home. I visited her after work every day.] — Inese
Jānis Bērziņš, Pētera dēls, (vidēja auguma, tumšiem matiem, gaiši zilām acīm, augstu pieri) dzimis Ļaudonas pagasta Ķikuru mājās. Dzimšanas gads varētu būt 1871-1873, tas skaidri (man) nav zināms. Viņa sievas, Alvīnes Bērziņas atkārtots stāstījums viņu bērniem teica, ka viņas vīrs, Jānis Bērziņš bijis par viņu trīspadsmit, 13 gadus vecāks. Viņa bija dzimusi 21. janvārī, 1885. gadā.
Jāņa Bērziņa māte, Anna Bērziņa, atraitne Malta, (Ļaudonas pagasta Ķikuru mājās) pēc viņas pirmā vīra Malta nāves, apprec Bērziņu no Saikavas pagasta.
Jānis Bērziņš ir Pētera Bērziņa un Annas Bērziņas (Maltas) vienīgais dēls. Viņam ir pusbrālis Andrejs Malta un pusmāsa Anna Malta (no viņas mātes pirmās laulības ar Maltu). Tie abi Jānim Bērziņam ģimenē tuvi, kā īstais brālis un īstā māsa.
Andrejs Malta, Jāņa Bērziņa pusbrālis, izmācās par kurpnieku un aiziet dzīvot uz Rīgu, kur viņam ir neliels kurpnieka veikals, (turpat aiz tā, mazs dzīvoklis). Vēlāk, pēc pirmā pasaules kara, viņam ir pārtikas veikals mazā pilsētiņā, Daugavas krastā — Pļaviņās (toreiz tās vietas vārds bija — Stukmaņi), kas atrodas 20-24 kilometri no Ķikuru mājām.
Anna Malta, Jāņa Bērziņa pusmāsa, apprec Ļaudonas pagasta saimnieku Andrievu Liventālu un aiziet dzīvot pie viņa Joku mājās. (Joku vārdā burts “o” ir izrunājams kā angļu vārdā — old, un ne kā latviešu valodā valdošais “o” kā vārdos ola, otrs un citi vārdi ar “o”.)
Jānis Bērziņš mācās Sāvienas pagasta skolā, lai gan Ķikuru mājas pieder pie Ļaudonas pagasta. Tas tā dēļ, ka Sāvienas pagasta skola (pāri Aiviekstei, kas ziemā ir aizsalusi) ir tikai 7 verstis tālu no Ķikuru mājām, (mazliet vairāk kā 8 kilometri), kurpretim Ļaudonas pagasta skola ir 12 verstis tālu.
Sāvienas pagasta pamatskolā toreiz (pēc Jāņa Bērziņa stāstiem viņa bērniem), ir labs bet nikns skolotājs Lesnieks. Bērnus par nemācīšanos vai nedarbiem sodīdams, tas satver cieti bērna roku un sit ar lineālu pa tā pirkstgaliem. Reiz sēdot pie galda Ķikuros Jānis Bērziņš runā ar saviem bērniem, par tikko izdoto likumu, kas aizliedz skolotājam skolās bērns sodīt fiziski (ar miesas sodu) un priecājas: “Lesnieka kungs, tagad tu nevarētu mani aizskārt…”
Nevarēdams samierināties ar neatmaksāto darbu tēva mājās un ar tēva neracionālo, vecmodīgo saimniekošanu, Jānis Bērziņš jauns un uzņēmīgs būdams, aiziet un strādā par skolotāju Liezēres pamatskolā, vēlāk strādā par skolotāju tuvējā Vestienes pagastā. (Ir iespējams, ka pirmā viņa darba ir Vestiena, tad Liezēre…)
Pēc 3 gadiem (aptuveni) viņš atgriežas Ķikuros, kur tēvs māju tagad “noraksta” viņam. Brīvs no tēva aizbildniecības Jānis Bērziņš enerģiski ķeras pie modernākas saimniekošanas. Lasa rakstus par zemkopību, (abonē žurnālu “Lauksaimnieks”), mēslo zemi ar mākslīgiem mēsliem, pamazām pāriet tikai uz āboliņa un timotiņa ražošanu, kas Ķikuru vieglajā smilts zemē dod labāku ienākumu, kā graudkopība un lopkopība.
Saimniecība ātri uzplaukst — labi atmaksājas. Jānis Bērziņš labo un ceļ jaunas saimniecības ēkas. Uzceļ mūra kūti, pārbūvē dzīvojamo ēku un tālāk, plašo āboliņa lauku vidū, uzceļ sevišķi lielu šķūni āboliņa un siena uzglabāšanai, lai ziemā, vai jau uz pavasara pusi, kad Rīgā (fūrmaņu zirgu uzturēšanai) siena un āboliņa cenas kļūst augstas, tos vestu uz tuvo dzelzceļa staciju Jaunkalsnavu un sūtītu uz Rīgu. (Šie viņa apsvērumi pareizai zemes izmantošanai, valda vēl Ķikuru saimniecībā arī tais gados, kad jāsaimnieko ir viņa atraitnei. Tikai vēlāk, automašīnām nākot zirgu vietā un siena un āboliņa tirgum samazinoties, kā arī piensaimniecībai Latvijā plašāk attīstoties, Ķikuru saimniecībā ir jauktās saimniecības veids — graudu un lopkopības. Pašos pēdējos gados ražo arī iespējami daudz kartupeļus un cukurbietes, jo tuvu ir jaunceltā cukurfabrika un spirta brūzis, kur šos ražojumus ir viegli nogādāt.)
Jānis Bērziņš piedalās Ļaudonas pagasta sabiedriskā dzīvē — kļūst ievēlēts par pagasta vecāko. Visu mūžu, Jānis Bērziņš ir kaislīgs mednieks. Viņa divstobrene viņam pat tīrumā strādājot ir līdz. Tuvu apkārt Ķikuru mājas zemei ir lieli valdības (Jāņa Bērziņa laikā — kungu meži), zaķi, brieži, rubeņi un medņi nāk arī Ķikuru daļā, tos tad var šaut likumīgi, un var iet arī kungu mežos… (Latvietim Latvijas mežs nekad nav licies vācu kungam likumīgi piederošs.)
1905. gadā Jānis Bērziņš apprec Alvīni Putniņu no Ļaudonas pagasta Dauziņu mājām. Alvīne Putniņa ir paskolota, inteliģenta, izskatīga jauna sieviete. Viņa ir vidēja, viegla auguma, brūniem matiem, tumšpelēkām acīm, taisnu degunu, samērīgu muti. Viņa ir dedzīga dejotāja, ar labu balsi, dzied pagasta korī un spēlē pagasta teātra trupā. Kāds režisors, kas kādu lugu sagatavot izsaukts no Rīgas redzot viņas aktrises dotības, ļoti ieteic viņai doties uz Rīgu, iet drāmas kursos un sākt spēlēt Rīgas teātros. No šī sapņa Alvīnei jāatsakās, viņai jāpaliek tēva mājas darbā, jo tie ir gadi, kad latviešu zemnieki sāk iepirkt zemi savā īpašumā. Ir smagi jāstrādā, jāceļ ēkas, jākultivē zeme, jāizmaksā māja. Saimniecībās vēl maz var atļauties algotus strādniekus. Tēvs Alvīnei tomēr sagādā līdzekļus, lai viņa var mācīties Rīgā dažus mēnešus mājturības kursos.
Savas jaunības atmiņas bērniem stāstot par precēšanos ar Jāni Bērziņu, Alvīne saka: “… Vai biju iemīlējusies? jā, man viņš patika. Viņš bija pagasta vecākais, gudrs, prata uzvesties. Mācēja runāt. Izskatījās labi. Māja brīva no parādiem. Tik liels izdejotājs kā es, viņš nebija, bet pietiekami sadejot mēs arī varējām. Es biju izvēlīga, pie viņa es gāju no laba prāta un priecīga…” Viņu kopdzīve Ķikuros bija laimīga, saskanīga, materiāli plaukstoša, līdz pirmajam pasaules karam un līdz 1919. gadam.
Jāņa Bērziņa māte Anna Bērziņa, mirst jau agri, pirms viņas dēla apprecēšanās. Viņa ir smaga auguma, grūti slimo ar paplašinātām vēnām kājās.
Jāņa Bērziņa tēvs, Pēteris Bērziņš pēc sievas Annas nāves, apprecas otrreiz, ieved sievu no Sarkaņu pagasta Truļu mājām (Trulēm). Viņi abi ir jau labi gados. Ķikuru saimniecības dzīvē viņi daudz nepiedalās, dzīvo no viņiem norakstītās vecuma maizes, savā istabā, sākumā ar visai mājai kopējo virtuvi, vēlāk viņiem izbūvē savu virtuvi un arī savas ieejas durvis no āra. Viņu istaba ir mājas rīta puses stūrī ar skatu uz dārzu un Aivieksti. Pretī viņu logiem, viņiem ir viena liela, veca ābele un dažas jaunas, daži plūmju koki un jāņogu krūmi. Zem viņu logiem ir lieli krūmi lupstāju, vienīgie lupstāji visā mājā, un Jāņu dienā no tiem ņem visas mājas pušķošanai. (Tur valda senu senais paradums, ka Jāņos lupstājiem ir jāvīst un jāsmaržo uz galda.)
Vecajam Bērziņu pārim ir sava lopu kūtiņa un siena “pūnīte”, viņi tur vienu govi, cūku un vistas. (Aitas Ķikuru saimniecībā netur, jo jēri nepadodas, sāk slimot ar kājām, domājams no nepiemērotām ganībām.) Viņiem, turpat viņu durvju priekšā, (blakām celiņam gar ābeļu dārzu uz upi) ir savs sakņu dārzs, ko uzar, mēslo un apstrādā ar saimniecības zirgiem un strādniekiem, atstājot ravēšanu, stādīšanu, un sējumu izvēli pašiem īpašniekiem — vecajam pārim.
Pēteris Bērziņš tur savu laivu un zvejo Aiviekstē. (Viņam laimējies izvilkt lielāko kādreiz tur redzēto sāmu, lai dabūtu to mājās no Aiviekstes līkuma — _tora [?], bijis jājūdz zirgs. Sāmu varējuši notīrīt to iestiepjot uz velētavas, tā galva bijusi tik liela kā vērsēnam un tas bijis apaudzis ar gliemežiem. Tā gaļa bijusi “šķidra” un negaršīga, bet laba samalta un cepta kotletēs…)
Pēteris Bērziņš mirst pirmā pasaules kara laikā no asins saindēšanas kājā, (ko dabū no kāju nagu apgriešanas ievainojuma). Saindēšanās izvēršas ļoti ļauna, rodas gangrēna. Viņu divi reizes operē, pirmo reizi kāju noņem līdz celim, otro reizi līdz gūžas locītavai. Otro operāciju viņš nepārdzīvo un mirst. Apglabāts Ļaudonas pagasta Luterāņu kapos, blakām savai pirmai sievai Annai Bērziņai (Malta). Pēc viņa nāves, viņa otrā sieva aiziet dzīvot atpakaļ savās tēva mājās, Sarkaņu pagasta Trulēs.
1906. gada 4. oktobrī, pēc vecā kalendāra 21. septembrī (Modriņa dienā…) Jānim un Alvīnei Bērziņiem piedzimst meita Erna, un 1909. gada 17. sept., otra meita Austra.
Vēl pēc dažiem gadiem viņiem dzimst dvīņi — meita un dēls. Sieva Alvīne dzemdībās gandrīz noasiņo, bet izglābjas. No dvīņiem meita dzīvo, dēls dzimst nedzīvs.
Sāpēs par savu vienīgo, dzīvē neienākušo dēlu, Jānis Bērziņš to apglabā pats, kaut kur savā zemē. Sievai Alvīnei tā kapa vietu nekad nav atklājis, lai tā velti nesāpinātos un viņi nesāktu mazās kapu vietas kopšanu. (Viņi abi tā izlēmuši.)
Dvīņu meita Mirdza, aug un attīstās labi, bet 2 gadu vecumā krīt no galda, uz kura uzrāpusies no saviem tur piebrauktiem bērnu ratiņiem, mirst saslimstot no kritiena ar smadzeņu iekaisumu. Apglabāta Ļaudonas pagasta Luterāņu kapos.
Jānis Bērziņs dien pirmā pasaules karā no 1914. līdz 1918. gadam. Savu gadu dēļ viņš pirmās frontes līnijās netiek sūtīts, viņš stāv sargposteņos un vēlāk strādā kancelejās, pie rakstu darbiem. Dien Somijā un Krievijā. Par Somiju viņš stāsta, cik cilvēki tur godīgi — izejot no mājām atstāj durvis neaizslēgtas, piesprauž tikai tām zaļu zariņu par zīmi, ka neviena nav mājās, bet apmeklētājs var iet iekšā un dzert kafiju, kas Somiem vienmēr ir galdā. Par Krieviju viņš stāsta, ka viņam žēl bijis skatīties kā pļaujas laikā krievi griež labību ar sirpjiem, un cik lēni darbs tā iet… Viņš iztaisījis “vienroci” un pamācījis jaunu krievēnu, kā ar to pļaut, (tā kā labību “ar rokām” pļauj Latvijā.) “Tas krievēns nekad vairs sirpi necilās,” viņš apmierināts piebilst.
Jānis Bērziņš pārnāk no kara 1918. gada rudenī. 1918. gadā ziemas sākumā viņu apcietina Latvijas lielinieku valdība. Īsu laiku pirms tam, viņš kopā ar citiem pagasta vīriem, kas baidās kļūt ieskaitīti buržujos un kam iespējama apcietināšana, aizbrauc un slēpjas Rīgā, bet domādams, ka viņu mājās neatrodot viņa vietā liks ciest viņa ģimeni, viņš atgriežas. “Es neko nelikumīgu neesmu darījis,” viņš saka, ņemot vērā citu brīdinājumus, klausa pavēlei ierasties pagasta valdē, tiek apcietināts un aizvests uz Madonas cietumu. Cietumā (Madonas Stukmaņos — Pļaviņās) viņu notur desmit nedēļas. Viņu nošauj (kopā ar 6 citiem no tuvējiem pagastiem) 26. marta naktī, 1919. gadā. Viņus aprok turpat mežā, kopējā kapā, (netālu no Pļaviņām).
Pavasarī, vācu laikā, kopējo kapu atrok. Jānim Bērziņam it atšķelta daļa galvas kausa. Ārsts nevar pateikt, vai tas no saņemta sitiena, cirtiena, vai no šāviena, kas sprādzis ļoti tuvu viņa galvai.
Jānis Bērziņš apglabāts Ļaudonas pagasta Luterāņu kapos, blakus viņa meitiņai Mirdzai. Viņa sieva Alvine Bērziņa uzliek kapam pulēta tumša laukakmeņa pieminekli, uz kura rakstīts: “Arvien vēl siržu mīlestība būs par nāvi stiprāka.” (Alvīne Bērziņa gribētu likt uzrakstu “Dievs, piedodi tiem, jo tie nezina, ko tie dara,” bet meita Erna, tad 12 g. veca, nevēlas, ka būtu pieminēt vainīgie pie tēva nāves, viņas vienojas par otru uzrakstu, kaut gan Alvīnei, grūti ticēt tā loģikai.) Alvīne Bērziņa, Jāņa Bērziņa atraitne, uzaudzina un izskolo vizņas un Jāņa Bērziņa meitas.
Erna Bērziņa beidz Madonas ģimnāziju 1924. gadā, ar gatavības apliecību, un 1932. gadā beidz Latvijas Mākslas Akadēmijas grafisko darbnīcu ar mākslinieka grafiķa grādu. Strādā kā zīmēšanas skolotāja Ilūkstes ģimnāzijā. Ceļo uz Somiju un Vakareiropu. Vienu semestri mācās grafiku Antverpenes Mākslas Akadēmijā. 1941. g. apprec Jāni Dzelmi. Viņiem dzimst divas meitas — Inese, 1942. g. Latvijā un Dzidra, 1946. g. Vācijā. Otrā pasaules kara laikā, 1944. gadā ģimene (līdz ar māti, Alvini Bērziņu), izceļo uz Vāciju, tad (pēc mātes nāves, 1947. gadā, Vācijā), 1949. gadā izceļo tālāk uz Austrāliju.
Dzīvo Ruķos, viņiem dzimst 3 bērni — Zigurds, Gunta un Dzintra. 1941. gada 14. jūnijā Austru līdz ar bērniem un vīra māti, lielinieku valdība apcietina un izsūta uz Sibīriju.
.
Viņas vīrs, Jēkabs Lācis apcietināšanas dienā nav mājā, ir valsts darbos (aerodroma celšanā) un netiek apcietināts. Slēpjas mežos līdz komunistu aiziešanai no Latvijas. 1944. gadā izceļo uz Kanādu. Mirst Toronto, Kanādā. Apglabāts Toronto. Jēkaba Lāča māte mirst Sibīrijā.
[Photo: Jēkabs Lācis, Erna, Alma Lācis, Toronto, 1969]
.
[Photos: Dzintra, Zigurds, Gunta, Austra returned from Siberia]
.
Austra Lācis, dzim. Bērziņa, līdz ar viņas bērniem, pēc 15 gadiem Sibīrijā var atgriezties Latvijā. [Children sent back earlier — she spent 16 years there]. Dzīvo pie bērniem Latvijā, (bet ne Ruķos savā saimniecībā, jo tā tagad ir valsts īpašums) [returned to Dzintra later, seen in photo in 1995].
Alvīne Bērziņa, dzim. Putniņš Jāņa Bērziņa atraitne, mirst Vācijā, 1947. gada 5. decembrī, apglabāta Vācijā, Vaiblingenas kapos.
Jēkabs Putniņš, Alvīnes Bērziņas tēvs, arī kļūst apcietināts, mirst cietumā, (Stukmaņos) — Pļaviņās, 1919. gadā, apglabāts Ļaudonas pagasta jaunajos Pareizticīgo kapos.
Dažas ziņas no Ernas Ķikures-Dzelmes, dzim. Bērziņas dzīves
Piedzimu Ļaudonas pagasta Ķikuru mājās, pavēsā, (lietus ar vēju) rudens rītā, 4. oktobrī,1906. gadā, (“pēc vecā stila” 21. septembrī, Modriņa dienā, teica — tā laba zīme…).
Mana bērnība bija ļoti laimīga, visu laiku, augas dienas, tuvu pie zemes — pagalmā, dārzā, pļavā, mežā; pie zālēm un ziediem, pie sūnām, sēnēm, smiltīm un akmentiņiem. Un pie upes, Aiviekstes ūdenī. Pēc trim gadiem ieradās mana māsa un labās dienas mums abām kopā tur nāca nākdamas. Dažreiz bija jāgana govis, jāravē burkāni, bet tad atkal brīvajos, garajos dienvidos, varēja iet pēc pasta vai klejot kur patīk.
Lasīt un rakstīt mūs mācīja tēvs un māte. Vēlāk mācījāmies nopietni, kaimiņos pie Grīvnieku Maltas jaunkundzes un kundzes, dažreiz, dabas zinības, arī pie profesora Maltas. (Tad bija kara laiks, cilvēki no pilsētas, arī tie kas jau piederēja pilsētai, meklēja izdzīvot laukos.) Tur Grīvniekos, es sagatavojos iestāšanās eksāmeniem un 1919. g. rudenī kļuvu uzņemta Madonas ģimnāzijā, otrā sagatavošanās klasē.
Tanī pat,1919. gada pavasarī lielinieki nošāva manu tēvu. Tas daudz mainīja dzīves ārējos apstākļus un arī atstāja zīmes raksturā, apmulsumu, nedrošību. Bet kā tas ir bijis un ir ar visiem mums, lika klausīt mātei un strādāt un paļauties uz saviem spēkiem.
Madonas ģimnāzijā mācījos labi, darbojos arī pēcpusdienas nodarbēs — zīmētāju grupā pie J. Plases un klavieru spēlē pie A. Dauguļa. Ja prof. Daugulis nebūtu aizgājis no Madonas, iespējams, viņš būtu mainījis manu dzīves gaitu, pagriezis to uz Latv. Konservatoriju. Bet Jānis Plase pagrieza manu ceļu uz Latv. Mākslas Akadēmiju. Dziļu ietekmi, (varbūt visdziļāko) toreiz mazāk apsvērtu, deva vēl trešais skolotājs — Jānis Āboliņš, latv. valodas skolotājs. Mēs mīlējām tur savus skolotājus. Jānis Āboliņš, sauktais “Zelta Āboliņš”, patiesi cēla, veidoja mūsu prātu, jūtas, pasaules uztveri, redzi, dzirdi, valodu.
Skolas laika sākumā, īsu laiku mums bija latv. valodas skolotājs Baltpurviņš (rakstnieks), bet to mans jaunais bērna prāts noraidīja — par daudz jūsmīgi, par vieglu viņš slavēja. Jau pie sava tēva biju rakstījusi domrakstus un domāju, ka rakstīšana ir nopietni ņemama lieta. Jānis Āboliņš bija stingrs un prasīgs, ļoti reti lika augstāko atzīmi kādam darbam — “…jūs man te nerakstīsiet nekādas literāras putriņas”, viņš teica un lasīja mums priekšā klases labāko un klases sliktāko domrakstu, gan nesakot tā autora vārdu.
Madonas skolas laikā rakstīju skolas literārā žurnālā, bet par to nezināja pat manas tuvākās draudzenes. Jādomā gan, to zināja Jānis Āboliņš, bet viņš par to neko neteica un man nebija vēlēšanās atzīties.
Dienas grāmatu rakstīju visus skolas gadus un tāpat vēlāk, bēgot, atstājot mājas, kaut kur apraku 19 biezas pierakstītas “klades”.
Madonas ģimnāziju beidzu (ar gatavības apliecību) l924. gadā.
l924. g. rudenī iestājos Latv. Mākslas Akadēmijā, to beidzu ar (zīmētāja-grafiķa grādu) l932. g. Mana iemīļotā technika bija oforta veids — “aukstā adata”. Diplomdarbs bija jātaisa ofortā (ar skābēm). Kaut kur Latvijā vajadzētu būt maniem asējumiem ko pārdevu Kultūras Fonda izstādēs. (Madonas Ģimnāzijai uz kādu jubileju dāvināju vienu sava diplomdarba, oforta, “Daugava” nospiedumu, vienu nopirka Daugavpils pilsētas valde, viens palika pie prof. Maltas).
Tai pašā laikā mācījos klavierspēli Tautas konservatorijā. “Es gatavojos uz Valsts konservatorijas eksāmenu, vecākā kursā iekļūšanai. Tad man sāka sāpēt kreisā roka. Atceros, ka Gomane sašutusi iesaucās: „visi kas varētu spēlēt, pārspēlē rokas”… Es nedrīkstēju vingrināties ilgi pēc kārtas. Biju uzmanīga, bet nekas nelīdzēja (arī masāža nē), roka pagura un sāpēja. Vasara nāca vidū, es varēju pamazām gatavoties eksāmenam, bet es [biju] izmisusi un raudāju un kad nevarēju spēlēt vingrinājumus pēc traka, — nespēlēju neko un uz eksāmenu neierados, viņas vēstulei neatbildēju.
Tagad, pēc gadu gadiem, es atklāju, ka nekādi vingrinājumi nebija pie rokas vainīgi, bet mūsu izvēlētais Šūmaņa gabals (Arabeskas), kas manai kreisai rokai bija par grūtu. Tas ir – Gomane, steigdama mani uz eksāmenu nebij pamanījusi, ka man roku locītavas vēl nav pietiekoši izstrādātas šī gabala veikšanai. Kustība viņā nav grūta, bet nogurdina nepieradušu, vēl neizstrādātu (varbūt tik tikai nepareizi turētu) roku. Ja viņa būtu ņēmusi pirmo gabalu, ko viņa gribēja man dot (bet vēlāk pārmainīja, tas bija kaut kas no Franka), iespējams, ka visa mana mazā dzīve būtu ilgusi pavisam citos krastos. Būtu nobeigusi konservatoriju. Nezinu, vai es būtu laba pianiste, lai gan Demants tā vairāk kārt tika izsaucies, bet es būtu noteikti bijusi laba pavadītāja. Šīnī nozarē es ik reizi saņēmu pārsteidzošas atzinības un man pašai šķita, ka esmu laba ansambļa spēlei, man ir drošs ritms, piekļaušanās otra spēlēšanai mani iejūsmo un aizrauj.”
No 1932. gada, strādāju Ilūkstes Valsts Ģimnāzijā kā zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāja. (Mācīju arī meitenēm rokdarbus, vingrošanu un mājsaimniecību, jo Ilūkstes Ģimnāzija tad vēl bija jauna, maz skolēnu un nepietiekami manas nozares stundu. Vēlāk, kad stundās apvienojās ģimnāzija ar pamatskolu, pietika zīmēšanas stundu.) Ilūkstē strādāju līdz 1940. g. ar vienu gadu atvaļinājuma ceļojumam uz Beļģiju un Franciju.
1941. apprecēju Jāni Dzelmi, un dzīvoju Ķikuros līdz bēgšanas laikam. l944. g. līdz ar meitu Inesi, māti un vīru, atstāju Ķikurus un ar trim zirgiem un ratiem un divi govīm, braucām un gājām pāri Latvijai visu vasaru līdz Liepājai, no turienes rudenī ar kādu bēgļu kuģi nonākot Dancigā. Tālāk — Sudētijā. Tur nometnē smagi slimoja Inese un mana māte. Ar atkārtoti atrastu vācu sievietes pretim nākšanu un palīdzību, pēdējā brīdī pirms krievu ienākšanas izkļuvām brīvajā pasaulē.
Dzīvojām bēgļu gaitās — Austrijā, pie kalnu zemniekiem, tad Vācijā UNRA’s aprūpētā bēgļu nometnē, no tās “izskrīnēti” (zonas pāriešanas dēļ bez atļaujas) atkal pie vāciešiem “uz vācu kartītēm”.
No Vācijas (kur Vaiblingenas kapos atstāju savu māti un Fellbachas slimnīcā dabūju jaunu līdzbraucēju — savu otru meitu Dzidru), ceļš tālāk veda uz Austrāliju, no Itālijas līdz Sidnejai ar Amerikas kara kuģi — Ģeneral Bandy. Izceļojām uz Austrāliju l949. gadā, dzīvoju New South Wales’ā. Vispirms Grētā, bēgļu nometnē, tad Wyongas apkārtnē
Austrālijā strādāju emigrantu nometnē Gretā, kādu laiku drēbju izsniegšanas punktā, slimnīcā, un bērnu klīnikā. Tad iepirkām mājiņu ar 13 akru zemes un bijām sakņu audzētāji pupu un tomātu lauciņos. Tad vistkopji. Tās bija grūtas, karstas un sausas dienas, bet tās lika redzēt, atrast un iemīlēt Austrāliju. Bērni gāja skolā un tiem gāja labi. Tie cīnījās un dabūja visādas godalgas un pabalstus sākot jau no vidusskolas. Tālāk tāpat Inese beidza Sidnejas Universitāti valodās (vācu un franču), Dzidra beidza Ņukastles Mākslas institūtu.
Šai laikā, pēc kāda rakstiņa iesūtīšanas latviešu avīzei “Austrālijas Latvietis”, man sākās sarakste ar rakstnieku Jāni Sarmu un sākās mana pievēršanās rakstniecībai. Zīmēšana bija mēģināta Austrijā un Vācijā, dodot arī kādu nieku peļņu, bet zīmēšanai-grafikai, nevarēju nopietni nodoties, neiespējot pirkt vai atrast lietošanai, ofortu presi. (Starp citu — Latvijā, kādā tīrumā — pļavmalā, kaut kur Ērgļu apkārtnē, bēgot no krievu tankiem, apgāzās vezums; bērns, un daži vērtīgākie mantu saiņi kļuva iemesti atpakaļ vezumā, mans lielais ofortu rullis palika tur zaļā zālē guļot.)
Tā es paliku pie rakstniecības. Saņēmu uzmudinošus vārdus no rakstnieka Jāņa Sarmas, no literāta Kārļa Freimaņa, dažas godalgas par stāstiem, labas atsauksmes no lasītājiem par pirmo grāmatu “Mūsu kaimiņš”. Emigranta rakstnieka darbs ir — vientuļnieka spītīgā neatlaidība, nezinot īsti kas un kam, kur un cik ilgi, tikai iet un iet, kraut un stumt. Tagad, kad pavērušies vārti grāmatai uz mājām, gandrīz tāda sajūta, kā kritiens, kūleņa apmešana — beidzot! Un tālāk? Tas pats viss — bet kāda dziļa, liela piepildījuma sajūta!
Ilgākais svešuma laiks ir vadīts Austrālijā. Austrālija ir pilnīgi citāda zeme kā visas šīs globa ziemeļu puses zemes. Paiet laiks viņas rakstura — skarbuma un maiguma pārpilnību — atrodot, bet tad šī zeme kļūst ļoti mīļa, tās daba un arī cilvēki. Jauna, citāda pasaule, gandrīz — otra dzimtene. Viņā vienmēr ir labi atgriezties. Mana jaunākā meita Dzidra dzīvo Sidnejā, pēc 6 (dzīves izmēģināšanas) gadiem dzīvotiem Anglijā. Pie viņas Anglijā, es pavadīju vienu gadu, mazliet iepazīstot arī šo zemi, atrodot tur vairāk tīkama (rožu…) kā cerēts. Mana vecākā meita Inese, daudz no savas darba un karjeras cīņas dzīvē, ir ielikusi te Kanādā, pie viņas es tagad dzīvoju jau sesto gadu, bet man tā ir tikai tāda — viesošanās. Ilgākais, īstākais emigranta laiks ir dzīvots Austrālijā — Sidnejā, Ņūkastlē, Wollongongā. Ja kas labs šais gados ir krājies manā garā un dvēselē, tas ir visvairāk vākts Austrālijā. Tur arī ir ciests tas smagums, domājot, ka varbūt nekad šī mūžīgā, skaistā jūra tur apkārt, nepašķirsies un neļaus ceļu atpakaļ. Tā mazliet ir pašķīrusies.
Kanādā, no 1983. gada dzīvoju (kā — “landed immigrant”) Britu Columbijā — Hopē, Albertā — Banffā, Ontario [Kvebekā] — Montreālā. Tagad atkal Albertā — Kalgarijā. Pārmaiņus pa laikam uzturējos Austrālijā, arī paturot Austrālijas pavalstniecību. 1 gadu pavadīju pie meitas Ineses Birstiņas Vācijā, tās pirmā darba vietā, un līdzi tai (“van’ā “…) apceļoju Itāliju, Franciju, Spāniju.
J. Dzelme’s marriage proposal 17. VII. 40 g. [Written in response to Erna’s advertisement in newspaper. He signed it with a false name and gave his sister’s address in Rīga.]
Atrodoties katastrofas priekšvakarā steidzu rakstīt Jums šo vēstuli. Visu laiku nepiegriezu šādam iepazīšanās veidam vērību domādams ka tam vēl laika diezgan, kad kādreiz tas būs vajadzīgs gan tad izmantošu viņu un tagad dabūju zināt ka šāda veida iepazīšanās turpmāk būs aizliegta, un starp pašreizējām paziņām nav ne vienas ar kuru vēlētos kopīgi iet kopīgo dzīves ceļu, tā tad atrodos tanī avārijā un lūgšu sniegt roku pretī uzskrējušai laimiņai, lai tiktu atkal normālā dzīves straumē. Ķeros kā slīcējs pie pēdējās pieturas vai tā mani spēs glābt to atstāju nākotnei.
Ja nu izpelnos Jūsu ievērību, tad lūgšu no Jums patiesu īsu biogr. ģīmetni, kuru uz vēlēšanos returnēšu. Apsolu pilnīgu diskrēt. un tamdēļ lūgšu pareizu adresu un visu norakstāt lai tas atbilst īstenībai vai ja to nespējat nerakstat nemaz.
Neesmu ar šo atsaukumu domājis laiku kavēt vai meklēt izklaidēšanos, un ja šis sludinājums ir šāda rakstura tad lūdzu neatbildēt. Kaut papīrs ir pacietīgs un visu saņem kā patiesību tā arī nepatiesību kamdēļ zaudē ticamību tomēr par sevi teikšu visu kas atbilst īstenībai.
Esmu Latvietis un nekad cits nebūšu, domās, vārdos vai darbos kāda saule arī nespīdētu. Esmu luter. tic. slaida auguma tumšmatis ar ciešamu ārieni bez fiziskiem defektiem, pēc dabas saticīgs bet noteikts ar vienkāršiem reāliem dzīves uzskatiem, pilnīgs atturībnieks 32 g.v. pēc prof. valst. ierēdn. ar pieklāj. matr. stāvokli.
Ceru ka būšu sniedzis pārskatāmu ainu par sevi, ja interesēs turpināsim. Atstāju durvis vaļā jo nekad nevar zināt kad un no kurienes laime nāk. Ar cienību
J. Dzintars Rīga Brīvības gatve 4-30
[Marriage registry Riga, 10 April 1941]
Inese’s report
Growing up, we were afraid of dad. He was a harsh disciplinarian, but he was not unfair. He did give us the strap, but rarely, and as I said, with formality, not in sudden control. He did abuse animals, but did not use physical force on people. His was mental, psychological cruelty and abuse. He ruined mum’s life, not letting her do any of her art or writing, was jealous and paranoid of any independence that she might have, from friends to professional associations. It was extreme.
This is a comment from an email from Ruta Mūsiņš (Alīse’s daughter, I met her in 2013 and 2017 — Alīse corresponded a lot with her sister Anna, who corresponded a bit with dad. Ruta is judging dad from the letters her mother and her aunt exchanged, where sometimes Anna also sent one of dad’s letters on to her sister Alise): 4.4.2015. “Your father was a strange man, basically unhappy, in fact actually sick. If I reflect on my relatively short life with the German, there are some similarities.” (Ruta was married to a German man for a while.)
Dzidra and I sided completely with mum, we were in her “camp”. I am sure that that did not help matters at all. I remember once saying to mum, when I was about 14, that I knew “what would save dad: if we showed him some love and affection”. She was surprised at my assessment. However, none of us was capable of doing that. We submitted and hated.
And, although I did not understand it at the time, I do not think that mum was entirely innocent. Their marriage was not for “love”. She had had other replies to her ad — that sort of way of meeting was not unusual, especially but not only during war time, when a lot of men were away and life in general was uncertain. I suppose current online dating services are a new, somewhat similar version, without the problems of war! For whatever reason, she chose him — and yes, he was charming, good looking, well-dressed, etc. He has always been careful in dress, elegant, with a good physique and posture, charming in manners, never coarse — a ladies’ [plural intentional!] man. She was despairing of ever getting married, she was already 35 — but more than anything, she was despairing of ever having children, and at that time, 35 was already getting to be quite late — it still is a bit late these days too.
However, when she had me, dad accused her of using him just to have a child — and to some degree she agrees in her account of their argument over me and the song, where he left and did not come home that night and she felt that she did not care if he never came home. I am sure that in most of their disagreements, she probably made sure that Dzid and I were “on her side.
I remember an argument they had in Fellbach, where he accused her of never having appreciated any gift he gave her, of throwing them back in his face at the beginning of their relationship. I can imagine that as true, can imagine that she expected him to know what she might like and being contemptuous of his “lack of insight or taste”… I do not think she had a very realistic idea of men/marriage, etc., perhaps understandable, since her father was shot when she was not yet 13 years old and her mother did not remarry. She had a few old fashioned ideas about the behaviour of women in romantic situations, such as the “right” to slap a man’s face, if he insults her, a woman’s “right” to play the coquette and flirt in the company of men, etc. etc. Apart from all these quirks, I do think they were seriously mismatched — but to my shock (naive! I thought they both hated each other too much) I discovered from her diaries later, that they had sex to the end of the time together, reluctant on her part, but to be endured because of the man’s “right” in a marriage. However, there was never any physical force involved. They apparently had sex in the afternoon, when we were in school. Mum, Dzid and I shared the one bigger bedroom in the house, dad slept in a small converted veranda room — he went there for a “nap” after lunch and left the door partly open when he was in the “mood” — mum would mostly go to him, but sometimes did not.
He did sometimes spank us, usually with his belt on our bare bottoms — but very rarely (I remember only 2 occasions, but there may have been more) — and, as I said before, they were very formal procedures. However, he was very strict, critical, demanding complete obedience with no argument, furious when disobeyed or when we did not manage to do something “correctly” and made mistakes — totally terrifying to us. However, mum did say that she respected him as a parent, that she found his basic values as a parent to be sound.
We hated him because we were afraid of him and because he was nasty to mum — he always insulted her, told her she was worthless, criticized and humiliated her, etc., etc., But the worst part of that was that he was so paranoid about her having any bit of life that he did not control that he destroyed her as a person — she became ill, we encouraged her to leave, she left secretly one afternoon, with a small suitcase, walking a mile to the bus stop to catch a bus to town to catch a train to Sydney, with not enough money in her pocket to even catch a cab to somewhere. She did not have anywhere to go, but managed to get a room at a charity hostel… Dzid and I were terrified that he would come home and find her gone and go after her before she got to the bus. Mum had tried to stay on the farm until Dzid finished school (I was already away at university) but when her health failed, her doctor told her to get out of there or she would be dead. So, poor Dzid was left alone to cope and cook and do her schoolwork and milk the cow and… and… and… Later, he got a housekeeper — there were several of them — they kept changing, since they were not prepared to put up with his demands and rages. Dzid did not have a happy time of all that.
One of dad’s methods of control over mum was to never let her have any money for herself. He also tried to control her correspondence, so she had to get a secret mailbox in town — where I collected her mail on the way home from high school. She used a pseudonym for her bits of writing that were published in the Latvian paper, because she was afraid that dad would find out that she had something published — he read the paper.
Although he did not beat her, we were afraid that one day he would get mad enough and start. When he later bought a shotgun — he said it was because foxes and goannas (a big Australian lizard) that were stealing eggs and hens from the sheds, I was terrified that I would come home from school one day and find that he had shot her. I even told one of the teachers who knew our family…
———————————————————————————————
Some other extracts from Ruta’s emails to Inese:
22.12.17. [I gave her my book about mum.] “Thank you for the letter and pictures of your mom’s work. That way I can get to know her better and I will always be horrified at how crazy her life has been with Jānis. For such an artist to become a farmer, in circumstances like that, in a strange land, etc. How much did you, both daughters, have to suffer. Yes, sometimes things are so complicated.
20.2.2015. “The brother, Peter, lived most of his life in the house of his mother-in-law in Cesis. While still in Riga he was drinking a lot, his wife Elza was a nurse. They had no children. At one time when Peter was working in a marsh, or somewhere similar, he was injured in an accident and from then on he was disabled. I can remember what an effort it was for him to raise his glass to his lips. I remember that they kept arguing even when I was there visiting. HOW SAD ALL THAT IS, isn’t it?
I do not know much about my grandfather, except that he was a farmer’s son, he drank, but my grandmother was a proud woman, she did not make friends with relatives. She had a very difficult life. My mom was a teenager when she learned about her father’s death. Their life took place in Smiltene, around Smiltene. I once tried to understand in which cemetery in Smiltene he was buried, but in vain.”
———————————————————————————————-
Anna’s letters to her sister Alīse — [I do not have most of the dates, so I do not know exactly when they were written or in what order. I have numbered them just to separate one letter from another.]
1. My dear sister you ask how is Erna, I don’t know. Inese has already said that Erna’s health is not very good. She lives with Dzidra. Inese says she had to divorce because John always told Erna that she was stupid and called her all kinds of other names in the presence of the children. Inese said she couldn’t bear to see her mother suffer. She said she had already started hating her father, and for Inese’s wedding, Inese had seated them together at the table at the restaurant. As soon as John arrived, he took his table card and swapped it with another and didn’t sit next to Erna. I forgot to ask if they had already been divorced, I suppose yes. Inese said that Erna had become so insecure that she could not open her mouth, the daughters couldn’t watch and that was the only solution – divorce. I told Inese that I would correspond with John and try to persuade him to take Erna back. Inese was happy about it but I not so much.
2. I cannot get anywhere with John. He just tells me not to mix in things that I don’t know anything about, it’s totally useless to try achieve something with John, I feel sorry, dear sister, about this thing with Erna.
3. My dear sister, I don’t think I’ve sent you a letter from John. I will put it in this letter. I don’t often write to John, if there is a letter, it’s like I don’t feel like replying. I’ll write to you the contents of the letter he wrote to me on 7/12/64 for Christmas: I wish you a Merry Christmas. I wish God would enlighten your mind as much as possible and help you manage your days. Janis. Sister, what would you reply to such a letter. I don’t believe he was trying to achieve anything bad with such a letter, maybe his thoughts weren’t bad, but on paper, such words sound bad, insulting. That’s why I just didn’t answer. When you read the letter I am sending you, you will understand me, my actions. I hope that you will receive this letter, write if you receive it, so that I know. Dear sister, what else can I write to you about our brothers. We get no great pleasure. John is frustrated with his life and does not admit his mistakes, only looking for blame with others. And Peter’s drinking has ruined his life and that of Elza [Peter’s wife]. Peter has a very serious illness, like opium, which consumes a person … in a mental and corporeal state with Peter …
4. … and is Peter not improving a little, or is he still carrying on with drinking. Poor Elza, and what does dear Janis do? Does he have a decent job and is he a decent person? How difficult it is for children who have to grow up and fight without the help of their father, without the advice of their father. How terrible it is for parents to have children and then divorce and ruin their children’s lives and take away their family life, a real warm family home, one really has to have heartfelt pity for them.
5. My dear sister, do not worry about our brother, who knows nothing about [your?] present life and circumstances……. Inese just now said herself that she used to cry and suffer because of her father’s sternness, but now says her father was right and she is grateful.
6. Dear sister, what you write to me about Peter greatly pleased me. May God grant that he will get better and God will help him. You can write to John, though. However, I have not yet replied to the two letters I sent you. Sister, I think John is not aware that he is doing anything wrong. He thinks and feels differently – he lives by calculation and we sisters with heart and feelings.
7. My sister, I haven’t heard from John for a long time, I think it’s more than a year that I have no news. I have not written myself, it is difficult to keep in touch from such a distance, because everyone has their own life, their own interests. I have a bad conscience, but from that distance, giving advice to John is impossible and hard to do in a letter, and I’m a lazy writer, you already see that, dear sister.
8. … and that medicine from the big bottle is something Peter needs to drink every day, it strengthens his nerves, and Peter really needs it so much. … Don’t worry and don’t freak out about Peter, he is truly is a poor thing with all his pain and suffering, a real bundle of nerves, dear sister, don’t hold it against him. Sister, such is the fate of both of us, we both have already suffered and worried a lot because of our brothers, both Peter and John. Just think of all that Peter has already ….
9. Dear little sister, I will send you a letter from John so you can read it yourself. I am sorry for him, but I cannot help, because how can I look for a woman for him, pull her away form her family, relatives and friends, and send her to an unknown foreign place. I can’t do it so irresponsibility, I just don’t want to and I can’t and it’s against my heart’s conviction. [The “woman” he is looking for is someone to be a housekeeper for him and Dzid after mum left — he must have asked, if she knew anyone who would want to come to Australia from Germany.]
10. …. and try to live it as much as possible, as our mum always said, what you don’t want you to be done to you, don’t do it to others. My dear sister, what can I tell you. John hasn’t written a letter to me, I don’t know why. Maybe I have offended him somehow, I don’t know. I’m not a great writer myself. In any case I will write again and if he does not answer me then I will see further. Perhaps because John holds it against me that I didn’t let him take much part in my sorrow. He tried to give me advice and I took it badly and felt hurt. [I don’t know what “sorrow” she is referring to, but perhaps it is the death of her husband — I do not know when that was.] I once wrote to him to write to me about the difficulties he had to deal with, or his daughters, instead of just boasting with the whole letter filled with songs of praise. Maybe it offended John.
Mana pirmā skola bija Madonas Ģimnāzija. Pirms tam biju mācījusies tikai mājās pie abiem vecākiem, pie mājskolotāja, kas vienu ziemu bija mums mājās, un pie Grīvnieku Malta kunga un kundzes un Veronikas Malta jaunkundzes. Grīvnieki bija mums tuvos kaimiņos otrā pusē Aiviekstei. Tā bija Profesora Nikolaja Maltas tēva māja, kur viņš, viņa sieva Agnese un māsas Veronika un Lidija kara (1. pas. kara) laikā jo bieži uzturējās. (Agnese kādu laiku dzīvoja arī pie mums Ķikuros, atbrauca no Rīgas un teica – mums vairs bija tur tikai daži kartupeļi ko ēst…). Grīvnieki bija skaistas un agrāk bagātas mājas, ar lielu divstāvu ķieģeļu dzīvojamo māju, ar skaisti apstādītu lielceļu garām, ar gatvēm un zālāju un plašu labi uzturētu nograntētu celiņu no vārtiem, ap lielo puķu dobi uz parādes durvīm. Bet vecais Malta bija miris un saimniecība bija bērnu pamesta, izrentēta – tikai grūtajos laikos bērni saradās atpakaļ no Rīgas, no universitātes un mums bija izdevība dabūt labus audzinātājus izvaļīgā un draudzīgā veidā.
Uz Grīvniekiem mēs abas ar māsu vasarā un rudenī gājām kājām – mūs pie mūsu mājas pārcēla pār upi, un pa Augstkalnu pļavas malām, tad daļu ejamā ceļa pa lielceļu mēs nonācām līdz Grīvneiku gatvei, līdz Grīvniekiem. Ziemā, ja sniegs nebija ļoti dziļš, je ceļi bij iebraukti, mēs tāpat soļojām kājām, vai vilkām viena otru pa gabaliņam pārmaiņus, strīdēdamies arī, ragaviņās. Ja puteņoja – mūs aizveda ar zirgu.
Stundas mums visvairāk pasniedza Veronika, dažreiz arī Agnese un kādreiz pats profesors – dabas zinībā. Viņš bija botāniķis. Bet mēs bijām viņam par maziem, mēs bijām bērnu dārza vecumā un viņam tiešām bija grūt sevi piemērot mūsu prātiem. Reiz mēs viņam aiznesām kādu dzeltenu neredzētu puķi, kas bija uzziedējusi mūzu pļavā, īsteni ņemot – trešā gada āboliņā. Puķe izskatījās kā maza saules puķe, ar dzeltenām ziedlapiņām un brūnu vidu. Malta bija ieinteresēts – kā tas varētu būt, ka šī puķe aug mūsu – pļavā. Viņš nāca mūs apciemot un mēs viņu vedām uz – pļavu. Bet, tad mēs uzzinājām, ka puķe ir tikai ieceļojusi kopā ar āboliņa sēklām, ne iedzimta, kā viņš bija to uztvēris no mūsu pļavas vārda lietošanas. Pļava ir vieta, kur koki ir izcirsti vai kaut kādu dabas apstākļu dēļ nekad tur nav auguši un kur nekas nav svešs sēts, ne stādīts, kur aug tikai tās zemes, tā novada augi gads gadā no mūžveciem laikiem. Pļava patiesi ir skaista savdabīga vieta. Pļavu pasaulē vairs nav palicis daudz. Pļavu man trūka Austrālijā kur ir – paddock, ganības. Ganības ar sētu apkārt vairs nav pļava… Pļavā tomēr var šad tad ganīties lopi…
Pie Veronikas es sāku pirmās klavieru stundas. Viņa ļoti mīlēja mūziku, bija kara apstākļu dēļ tikko pārtraukusi mūzikas studijas. Viņa bija liela solīda, skaista jauna dāma un viņai bija laba liela roka labai spēlēšanai. Kad es pirmo reiz dzirdēju viņu spēlējam un pirmo reizi drīkstēju iet pie klavierēm, es gandrīz nevarēju sagaidīt to ka es ar abām rokām tūlīt spēlēšu… Ko? Visu. Dziesmas. Melodijas. Es – spēlēšu. Bet es atsitos kā pret sienu. No mana pieskāriena ienāca pavisam nelabs troksnis. Tomēr – līdz ziemsvētkiem es jau spēlēju visu ko vajadzēja pēc kārtas no Damma un drīz satikos – ar Happy Farmer – Der Frolicher Bauer. Viņš un tālākais, kā tas nāk pēc kārtas, nav nekad no manis atkāpies. Un nekad viss nav iziets diezgan un pilnīgi.
Madonas ģimnāzijā liku eksāmenu uz pirmo sagatavošanās klasi, mani uzņēma otrā sagatavošanās klasē. Dažos priekšmetos biju labāk sagatavota, piem. vācu un krievu valodā – jo šais valodās man jau mājās dažreiz bija – mācības grāmatas, atkarībā no patreizējās valdības. No matemātikas uzdevuma, kas man bija jāatrisina sapratu maz un eksaminētājs Bumbēra kungs man skaidroja un palīdzēja – un domāja. Ka es varēšu sekot otrā sagatavošanas klases kursam, lai gan man pašai nebij par to labs prāts. Bet laikam visi bērni, kas tur tad lika eksāmenus bija ar ļoti neizlīdzinātām zināšanām kara laika izjaukto mācīšanās apstākļu dēļ. Tāpat nevienādi bija mūsu apģērbi. Mēs nācām uz skolu basām kājām siltajās rudens dienās. Atceros ka kādu dienu Jānis Āboliņš ienācis klasē un apsēdies (tuvu pie mūsu pirma sola, kur mēs ar Alīsi sēdējām) savā mierīgā balsī kā parasti teica:
„Kam tur tā pēda?” un pameta ar roku uz mūsu solu. Labu brīdi mēs nesapratām us ko viņš norāda, tad pamanījām uz tumšās gludās sola virsmas putekļainu pēdas nospiedumu. Tā bija Alīses. Starpbrīdī viņa skrēja un leca no sola uz solu savā viegli zilā bruncīti ar ‘lencēm’, rūtaina blūze, vai iedzeltena, basām kājām. Alīse nosarka līdz ausīm, kā tas bija viņas dabā. Neesmu nevienu citu cilvēku redzējusi tik bieži un tik stipri nosarkstam, patiesi līdz ausīm un ar visām ausīm. Ausīs patiesi nosarkums palika visilgāk. Kad padomā – liekas sarkšana ir gandrīz zudusi no cilvēku sejām. Atrofija. Toreiz bija tik daudz sarcēju, citas sejas arvien bija uz to ātrākas: Krastiņ Elza, Bokmelder Paulīne, Ninka, Martiņa, Anniņa… Uzvārdi jau pazuduši no miņas. Ninka – skaistā Antonija Arājs… Apprecējās tūlīt pēc skolas beigšanas. Pakārās pēc pirmā bērna piedzimšanas. Krastiņ Elza – mira ar diloni skolu nenobeigusi. Jostiņ Austra – mira ar diloni pēc universitātes beigšanas, pēc pirmajiem darba gadiem tiesā. Gribēja kļūt par tiesnesi. Manas domas iedrāzās neceļos. Toreiz, kad mēs siltās rudens dienās basām kājām skrējām uz skolu, lecām pār soliem, spēlējām klavieres, zīmējām programmas skolnieku vakariem, par to kas nāca vēlā, mums paldies Dievam nebija jausmas.
Pirmo gadu skolā, tas ir – otrā sagatavošanās klasē, mēs bijām tikai meitenes. Tā laikam skaitījās meiteņu ģimnāzija un kaut kur bija zēnu ģimnāzija. Drīz abas ģimnāzijas kļuva apvienotas, dabūja nosaukumu – Madonas Vidusskola. Visas agrākās ģimnāzijas (Vai varbūt kāda privāta ģimnāzija paturēja ģimnāzijas vārdu?) tika sauktas par vidusskolām līdz Latvijas neatkarīgas laika beigām.
Pirmo gadu skolā sāku sēdēt pirmā solā un tā paliku visus 5 gadus. Tikai reiz (laikam jau trešā vidusskolas klasē) pamēģināju sēdēt pēdējā solā. Bet drīz man bija jāatgriežas uz pirmo, ja negribēju kļūst slikta skolniece – tur pēdējos solos, tā sauktajā ‘Kamčatkā’ gāja vaļā tāda vēstulīšu rakstīšana, [zīmīšu?] sūtīšana, sačukstēšanās un citas lietas, kas tik ļoti novirzīja no uzmanības tam ko runāja skolotājs, ka man pirmā sola miera pieradušai atzīmes sāka slīdēt lejup un bija sajūta, ka pamati zūd zem kājām visos priekšmetos. Atgriezos pirmajā solā. Es biju laba skolniece visos priekšmetos izņemot vēsturi. Varbūt tādēļ ka mums nebija vēstures grāmatu, kad es ierados skolā, bija ‘jāved piezīmes’ visu stundas laiku, kad skolotājs ‘stāstīja uz priekšu’. Man tas nebija izskaidrots, es nebiju pie tā pieradusi un pirms es biju atjēgusies – dabūju vēsturē 2, zemākā atzīme. Es to ‘izlaboju’, bet īsti draugos ar vēsturi nekad netiku un vēstures skolotājs bija vienīgais skolotājas, no kā man bija bailes, un nedraudzīga sajūta. Tāpat kādu laiku, gandrīz visu laiku, tas tā bija arī ar direktoru Jāni Dobuli, viņš mums pasniedza matemātiku kādu laiku. Bet nepatikšanās ar Dobuli man iznāca ne matemātikas dēļ. Liekas, biju jau vidusskolas pirmā klasē, vai arī sagatavošanās klasē pavasarī, skolas gada beigās. No rītiem pirms stundu sākšanas es drīkstēju vingrināties skolotāju istabā uz labajām klavierēm. Kā es biju dabūjusi atļauju to darīt, neatceros, bet piešķirta tā man bija un es spēlēju neviena netraucēta, jo skolotāji nāca vēlu. Tai rītā es maz biju dabūjusi vingrināties, jo direktors Dobulis ienāca skolotāju istabā agri (varbūt kādas speciālas darīšanas, varbūt pat viņš bija sliktā omā, kā tas ar viņu bieži notika). Es zināju, ka man jāpieceļas un jāsaka – labrīt! To jau es dažreiz tā biju tur darījusi, tas tā bija pareizi un nekādas sevišķas grūtības neprasīja. Bet tai rītā es ļoti nopietni spēlēju kādu Šopēna noktirni! Un manā galvā (kas jau laikam bija sākusi uztvert dažus jēdzienus par sevišķām vērtībām) momentā bija doma – kas ir lielāks, Šopēns vai direktors? Vai es drīkstu apvainot Šopēnu pēkšņi pārtraucot tā mūziku lai sveicinātu direktoru, pieceļoties teiktu mazu muļķīgu – labrīt… Kamēr es tiktāl izgudroju un necēlos, jo tas bij tik smagi to darīt, direktors jau bija pagājis man garām un krāmējās ap saviem papīriem. Es spēlēju tālāk. Arī direktors laikam nepārtrauca Šopēnu! Kad es biju beigusi, viņš pienāca pie manis un labvēlīgi, bet stingri un pamācīgi teica – es esot prātīga meitene, laba skolniece, un man esot jāzina, ka skolotājs ir jāsveicina – jāpieceļas un jāsaka labrīt. Tā bija nejaukākā pamācība ko jebkad esmu saņēmusi. Es Dobuli baidījos un kaunējos un nemīlēju pēc tam, un grūtāk bija mācīties pie viņa matemātiku. Viņš droši vien sen to bija aizmirsis, bet mana sirdsapziņa nebija tīra viņa priekšā. Viņa pavārds bija – Kozis. Laikam tādēļ ka viņam bija tāda āža bārzdiņa. Kozis. Kozis nāk, Kozis nāk – daudzreiz skanēja pa visu skolu. Tā lai arī viņš dzird, tikai nezina kas, kurš to kliedz. Varbūt viņš arī bija tikai Kozis, es domāju un mana sirdsapziņa bija tīra – Šopēna priekšā. Savu uzvešanos tai rītā, es nenožēloju, tikai vēlējos lai tas tā nebūtu gadījies. Es kādreiz domāju arī – kā es būtu vēlāk jutusies, ja es būtu tad izlēmusi dot priekšroku direktoram, piecēlusies un teikusi labrīt. Varbūt es būtu kaunējusies no Šopēna un nebūtu iemīlējusi bez rūpēm viņa mūziku. Viņa mūzika arvien ir bijusi man pie rokas. Domāju – nevar dzīvot ar viņu vien, bet arī – ne bez viņa. Nepiekrītu tiem, kas saka Šopēnu esam sentimentālu. Manā uztverē Listam, Debussy, Šūmanim ir sentimentālākas un plānākas taktis kā Šopēnam. Šopēns ir absolūti tīrs no mākslotības, kāds nav Lists. Ne man runāt par tādām slavenībām, par ģēnijiem. Bet ja kāds vienkāršs mūziķis man varēja teikt par Šopēna C sharp valša melodiju: Nu kas tanī ir? Vienkārša muļķīga melodija! Es tam varēju piekrist, bet uz to ka viņš man paspēlēja priekšā kādu valsi, ko viņš šī Šopēna valša pārspēšanai bija sācis rakstīt, man nebija ko teikt. Viņš bija gluži labs pianists un komponists. Tas, ka daudzas ģēniju radītas liets ir tik nekomplicētas, var sagrozīt dažreiz pat inteliģentu galvu.
Varbūt otrā gadā pēc notikuma ar Kozi, kad es biju otrā ģimnāzijas tas ir – vidusskolas klasē, skolotāji nolēma ka divi ‘lieli klavieru spēlētāji’ – es un Krūmiņu Arturs, varētu sagatavot kaut ko uz skolēnu vakaru. Varbūt tā bija tieši Koza ideja. Viņš bija praktisks. Mums tanī laikā nebija neviena klavieru skolotāja. Mums bija jāsagatavo priekšnesums pašiem. Arturs bija dabūjis notis četrrocīgam Moskavska Spāņu dejām un Bēthovena simfonijām. Mums bija jāspēlē četrrocīgi. Vai skolotāji tiešām zināja, kas tādās reizēs notiek, jeb viņi bija ar to rēķinājušies, ka divi labie skolas klavieru spēlētāji un izcilie skolēni savas klases, drīkstētu atļauties tādu luksu! Protams mēs samīlējamies pirms bijām iemācījušies spāņu dejas un simfonijas. Bet mēs spēlējām nopietni, skolas zālē, kad apakša internāta mācību stundas bija puslīdz beigušās. Tas bija pēc astoņiem vakarā. Ziemā tā bija melna nakts. Dažreiz mēs spēlējām tik ilgi, ka direktors nāca augšā no sava dzīvokļa un teica mums laipnīgi – ka būtu jābeidz, pulkstenis tuvojas vienpatsmitiem, man vēl puskilometru bija jābrien pa kupenām uz māju… Varbūt viņš arī nāca apskatīties ko mēs darām, kad mēs apklusām spēlēt un pārrunājām mūziku teorētiski. Neko vairāk uzņemties mums tomēr nebija pa spēkam. Man nebija vēl piecpadsmit, Arturam septiņpadsmit. Mūsu romance vilkās vēl vairāk gadus. Nākošā gadā Arturs aizgāja uz Rīgu studēt inženieru zinātnes, es biju trešā klasē. Katru nedēļu man uz skolu nāca bieza vēstule. Pēc rokraksta visi skolotāji zināja, man vēstuli pirms stundas parādīja, un pasniedza to klasi atstājot. Jānis Āboliņš, kad bija mūsu klases audzinātājs izdalīja vēstules pirms stundas sākšanas, pārliecībā, ka stundu ar vēstuļu lasīšanu neviens netraucēs. Tās bija dievišķas stundas, kad neatplēsta Artura vēstule gulēja burtnīcas lapās… Vēlāk vasarā, atceros ka mēs ar Alīsi gājām pēc pasta (Alīse tad katru vasaru pavadīja pāris nedēļas pie manis) uz Jaunkalsnavu, un kura kāda noslēpuma prieka dēļ vien, es Alīsei neredzot noglabāju Artura vēstuli klasiski – uz krūtīm zem blūzes… Tad vairāk kā pēc stundas, varbūt divām, mājās aizbēgu, noslēpos, iegūlos lielajā augst ziedainajā sarkana āboliņa laukā, lasīju vēstuli un klausījos, kā Alīse klaigāja, saukāja, dzenāja mani pa visu māju. Tādos brīžos viņa varēja būt neatlaidīga, bet āboliņa laukā, vai rudzos, neviens nevar atrast…
[Priekšā, no kr.: Erna, Alīse]
No pašas pirmās dienas, no pirmā gada skolā līdz pēdējai klasei, es sēdēju kopā ar Alīsi – pirmā solā. Tikai pēdējā gadā, kad es pamēģināju sēdēt aizmugurē, un drīz atgriezos, es paliku sēdēt kopā ar Vestfal Olgu. Viņa bija kroplīte, ar vienu roku, kreisā roka viņai no dzimšanas bija tikai līdz elkonim un bez delnas. Viņa bija arī jau pāri divdesmitam gadam (to gan mēs toreiz nezinājām) starp mums citām sešpadsmit līdz astoņpadsmitniecēm. Ar Olgu neviena negribēja sēdēt, katrai bija sava labā draudzene. Man šķita necienīgi, ja vienai meitenei bija jāsēž vienai, tādēļ ka citas pret viņu bija nedraudzīgas varbūt viņas neapdāvinātības un fiziska izskata dēļ. Mūsu draudzība ar Alīsi bija laba un vienkārša, kas nejuktu ja es sēdētu ar Olgu, tā es sēdēju ar viņu līdz skolas beigām un Alīse sēdēja pāri ‘ieliņai’ man otrā pusē. Olga bija vienkārša, kautrīga pieticīga meitene, mācības viņai negāja viegli galvā, sēdēt ar mani viņai patiesi bija ļoti veselīgi. Es biju arvien labā oma, palīdzēju šo to, ko viņa nesaprata, devu norakstīt no savām piezīmēm ko viņai vajadzēja, ļāvu arī salīdzināt un palabot dažreiz mājas darbus. Mēs sadzīvojām labi. Vienu reizi viņa mani pierunāja un es iedrošināju mūs abas iedrošināju – bēgt no vienas stundas. Neatceros, kas īsti tā par stundu bija, laikam jau vēstures stunda. Bijām dabūjušas zināt, ka mūs – ‘izsauks’, mēs nebijām ‘sagatavojušās’ uz to. Olga teica – bēgsim. Man tas likās neiespējami, bet uzzinājusi, ka citas meitenes to dara bieži, man uznāca liela vēlēšanās to izmēģināt, un pēkšņi arī – lielas bailes no stundas! Starpbrīdī mēs laidām prom pa ielu pāri sliedēm uz priedēm. Tur aiz dzelzceļa, iepretī Madonas stacijai bija plašs neapdzīvots laukums ar retām priedēm, tālāk arī deju laukums, pa vidu kāds mazlietots lauku ceļš. Tur zem priedes mēs tupējām un tā vieta [something seems to be missing here] lai baudītu pavasari, drebējām bailēs, sevišķi jau Olga, un tad es arī, ka mūs meklēs, ka kāds ies garām un mūs nodos, ka skolotājs sūtīs pēc mums un tā tālāk. Mēs slēpāmies, nedrīkstot augstāk pacelt galvas un baidījāmies ieraudzīt kādu cilvēku pat pa lielu gabalu. Pulkstens mums nebija un bija traka lieta atgriezties skolā par agru, un tikpat traka – atgriezties par vēlu! Protams mūsu bailes bija tīra neuzņēmība un piedzīvojumu trūkums šādās bēgšanas lietās, mēs bijām godīgie gļēvuļi, ne uzņēmīgie palaidņi. Beidzot mums izdevās pārrasties atpakaļ skolā pareizā laikā un sarkanām sejām no kauna un bailēm mēs varējām sēdēt visu nākošo stundu, gaidot – kad mūs pratinās. Nekas tāds nenotika, jo neviens par mūsu bēgšanu nebija zinājis, ne mūs meklējis. Tomēr – zem priedes sēdot, mēs abas bijām nozvērējušas – nekad, nekad, nekad no stundas nebēgt, lai vai kas nākdams, palikt savās vietās! Par labu vai ļaunu, tāda apņemšanās arvien ir pielietota manās tālākās gaitās.
Pirmo gadu skolā… Jā pirmo gadu, kad es ierados no mūsu klusās lauku mājas, pirmo reizi skolā, es sāku sēdēt kopā ar Alīsi. Viņa bija mazliet (pusgadu apmēram) jaunāka kā es. Mēs bijām visjaunākās klasē un vis bērnišķīgākās. Alīse bija blonda – linu krāsā. Sākumā viņai bija īsi, apgriezti mati, tad ne pārāk garas, bet ļoti resnas bizes. Viņas mati bija ļoti taisni un gludi, tikai viena matu šķipsna vienmēr viņai krita pār kreiso aci un viņa vienmēr to aizpūta ar elpu prom. Viņa bija vāja meitene ar miglaini zilām acīm, kā aizplīvurotu skatu, lielu pieri un kaulainu degunu, mazliet iedzelteniem palieliem zobiem (vēlāk viņa izveidojās īpatnējā skaistulē). Viņa bija vēl tad pavisam bērns, salīdzinot ar klases vecākām meitenēm, sevišķi jau mūsu ‘dāmām’ – Keier Elzu un Jostiņ Austru. Mēs ar Alīsi bijām līdzīgas ne tikai gados, bet arī apģērbā un mājā no kuras nācām – viņai bija pamāte, man tēvs bij nošauts, mēs mācījāmies cītīgi, uzvedāmies godīgi. Tomēr mēs piedalījāmies, sevišķi jau Alīse jo sākumā viņa bija drošāka kā es, visos klases dumpjos. Bija daudzi skolotāji kurus lielākās meitenes visādi āzēja, mums tad bija jātur līdz, citādi mūs pēc stundas izsmēja un bāra. Piemēram, pavisam nelabi gāja vācu valodas skolotājai Bebris jaunkundzei. Tā bija ne tik jauna, paapaļi nomodelēta, pankūkai līdzīgu seju vecmeita, meiteņu uztverē, viņai esot divdesmit seši gadi! Teica arī, ka viņai kājām esot seši pirksti. Kāda mums tur būtu daļā! Svārkus sievietes toreiz nēsāja garus un kājas viņai vienmēr bija apautas… Bet Bebris jaunkundze nebija ieredzēta. Tas viss. Kādu reizi pirms viņas stundas, ar tāfeles slaukāmām lupatām, kas nebija izmazgātas bet atstātas krīta pilnas, Austrienu Elza pieputināja klasi tik pilnu ar krīta putekļiem, ka gandrīz nevarēja cauri redzēt. Bebris jaunkundzei bija jāatliek mazākais daļa stundas. Kad mūsu klases audzinātāja nāca ar mums rāties un skaidroties, nevienam nebija brīv ne pīkstēt kas to darījis, kā un kāpēc tāds lērums gadījies. Pēc tam mums bija ļoti stingri noteikts vienmēr izmazgāt un turēt mitras tāfeles slaukāmās lupatas. Tas bija dežurējošo uzdevums. Bet Bebris jaunkundzei nepatikšanas mūsu klasē nerimās. Vēlāk viņa pie mums vairs nestrādāja. Nebija vairs arī mūsu skolā. Vēlāk kā zilus brīnumus dzirdēja pieminam, ka Bebris jaunkundze apprecējusies. (Ar visiem sešiem pirkstiem, mīksto izskatu, 26 gadiem un visu, kas mums likās tik nelietojams.)
Mūsu klases audzinātāja tad (otrā sagatavošanas klasē, mana pirmā skolas gadā) bija Polfandera kundze, Berta Polfandere. Viņas vīrs, Felikss Polfanderis mācīja mums fiziku, kundze – dabas zinības. Polfandera kundze arī krita lielo meitu nežēlastībā. Mums mazajām, tas ir man un Alīsei, viņa ļoti patika, viņa atspiedās, vai atsēdās uz mūsu sola gala un mīļi smaidīdama stāstīja kā viņa braukusi pa ārzemēm, kā dzīvojusi kur aug afelsīni, kā tie tik skaisti vēlušies no kokiem zālē, un kad mēs būšot lielas, mēs arī varēšot ceļot. Vispār viņa runāja ļoti sievišķīgi un apgājās ar mums kā ar bērniem. Lielajām meitenēm tas likās muļķīgi. Viņas tikko cieta arī mūs, mazās, mēs bijām tādi bērni, ka viņām gandrīz bija kauns sēdēt vienā klasē ar mums. Jostiņa Austra bija gaišmate, smalku augumu, iegarenu seju, zilām acīm, ātra un spridzīga, ģērbās izmeklēti, pirkstā nesa dimanta gredzentiņu. Vēlāk viņai laikam to aizliedza. Bet pirms tam, lai turētos līdz – es tantei nezinot paņēmu viņas gredzenu un skolā lielīdamies nesu pirkstā. Man iznāca lielas nepatikšanas šī gredzena dēļ… Elza Keiere, Austras sola biedrene bija slaida tumšmate, tumšu olīvu krāsas seju, garām mirdzošām bizēm, lielām brūnām acīm un apaļu zodiņu – skaistules seju, tikai smaids, ja viņa smēja platāk, bija mazliet ņirdzīgs, lepni nicīgs. Viņa brauca uz mājām uz to pašu dzelzceļu staciju kur es – uz Jaunkalsnavu. Mēs tur dažreiz satikāmies, un viņa pāris reizes bija arī draudzīga, bet viņa bija vecāka kā es, ar citādām interesēm, mēs nevarējām būt draudzenes. Pirmā gadā es varbūt biju labāk apģērbta, kā pēdējos gados. Manas bērnišķīgās kleitiņas vēl bija pirms kara šūtas, mazākais viena, brūna samta, īsa. Man bija jānēsā zābaciņi, kurus es ienīdu jo gribēju – kurpes, bet tad droši vien es izskatījos kā vajaga, man bija 12 gadi un es laikam izskatījos un biju bērnišķīgāka kā to varētu domāt. Mēs bijām labs pāris ar Alīsi.
Jau no paša sākuma (izņemot pirmās trīs nedēļas) mums latviešu valodas skolotājs bija Jānis Āboliņš, saukts arī – Zelta āboliņš. Viņš bija ļoti [missing] skolotājs. (Cik man zināms – Cimzes audzēkņa audzēnkis. Cimzes Skolotāju seminārs bija bijusi ļoti slavena skolotāju audzināšanas iestāde.) Jānis Āboliņš mums runāja par stilu, mācīja mums literatūras formas. Stāstījums par odu, mani bija tā iespaidojis, ka es tūlīt uzrakstīju odu – Pērkona lietus. Uzrakstīju to ‘vienā paņēmienā’ bez lielas labošanas, ar zīmuli uz burtnīcas lapas un iesūtīju skolēnu literārajam žurnālam. Oda bija iespiesta. Āboliņš to lasīja mums klasē – kā labu darbu. Droši vien jau no tā laika viņš zināja, ka es rakstu literārajam žurnālam, kaut gan es arvien mainīju parakstu un arī rokrakstu cik varēju. Bet gan jau stils un arī rokraksts bija viņam pazīstams. To, ka es rakstu skolas žurnālam, es turēju noslēpumā līdz pēdējai klasei, ne ar vienu par to nerunāju. Ka skolotāji tomēr to zina, es sapratu tikai tad, kad skolotājs Pēteris Āboliņš (matemātikas skolotājs visus pēdējos gadus) reiz man bibliotēkas grāmatas izdodams nosauca mani par – jauno autori. Citiem skolēniem es to nevēlējos atklāt. Manai godkārībai pietika ja – Jānis Āboliņš to zināja, mūsu literatūras stundu autoritāte. Viņš ļoti reti mums lika augstāko atzīmi – 5. Pirmo reiz to dabūju domrakstā. (Laikam bija jāraksturo trīs dēli latviešu tautas pasakās.) Zem šī domraksta man bija ‘piecnieks kā zirgs’ Āboliņa parastais paraksts, (ko viņš lika ikreiz kopā ar atzīmi) un piezīme: „Lieku augstāko atzīmi ar piezīmi, ka to pelna ne tik daudz saturs, kā stils.” Šo piezīmi es iemācījos no galvas, tik ļoti priecīga es par to biju. Nākošā domrakstā es dabūju – 3. Biju pārāk mocījusies – dabūt šo cildeno stilu. Pēc tam es vairs ar varu to nemēģināju savos domrakstos ielikt. Tā man bija liela uzslava, jo tieši stils bija tas dēļ kā Āboliņš cīnījās, gribēja mūs iemācīt labi izteikties, ne rakstīt ‘literāras putriņas’ kā viņš izteicās. Kā pie šī stila tikt? Tas man tomēr vēl nebij gluži skaidrs. Nākošā domrakstā es tik ļoti pūlējos, ka mēģināju iet tā sakot, vai uz koka kājām un dabūju – trijnieku. Pēc tam es pārāku domāšanu stila lietā liku pie malas un ļāvos – ‘savai izjūtai’. Domrakstā ‘Ziemas miers un vasaras steiga’ atkal dabūju piecnieku un arī paļāvību sev. Žurnālam iesūtīju arī pa dzejolim. Mūsu klasē bija vēl kāda meitene, kas – rakstīja dzejas. Reiz skaistā pavasara pēcpusdienā mēs četras, piecas meitnes staigājam pa Mīlestības Graviņu. (Aiz Madonas pilsētiņas bija skaista grava ar divi līčiem, tālāko sauca par Mīlestības Graviņu, neatceros kāds bija tuvākās gravas daļas nosaukums. Tur bija dziļa grava, ar upīti lejā, starp kokiem, krūmiem, ar laipām, taciņām, pavasaros pilna puķu, ziedošu krūmu…) Bija arī tā dzejniece līdz, kaut gan viņa nebija ‘mūsu grupa’, kur bijām – es, Alīse, dažreiz Vera, Ninka. Vera arī bija – rakstītāja. Radās priekšlikums dzejot, un nolasīt priekšā, ko kurais būs sadzejojis. Man nebija ‘īstas iedvesmas’. Uzrakstīju kādu pusotra panta. Lasījām tomēr visas katra savu. Varbūt tomēr bez Veras. Viņa bija sevišķi kaprīza… Liekas mazās dzejnieces vārds bija – Elza. Viņa prasīja vai es savu dzejoli tālāk nerakstīšu. Es teicu nē, un viņa paņēma manu papīra gabalu, ar iesākto dzejoli. Nākošajā žurnālā bija viņas dzejolis ar mana dzejoļa sākumu, izstrādāts tā, ka man vai skaudība radās. Bet kut ko teikt vai atklāt, tas nebija manā dabā. Liekas – biju ļoti ideāla meitene. Bet dažreiz nepatikšanās iekūlos tāpat, lielāko daļu savas naivitātes dēļ. Garākais stāsts ko atceros, ko iesūtīju žurnālam bija pēdējā gadā rakstīts – ‘Kaleidoskops’. Fizikas stundā mēs skatījāmies kaleidoskopu, ar mainīgajiem krāsaino akmentiņu motīviem. Tas man bija tā iespaidojis, ka uzrakstīju kādu mīlestības stāstu kas beidzās ar vilšanos, un pieviltais mīlētājs atceras kaleidoskopu un nomierinās – nāks kaut kas jauns, būs cits raksts, cits motīvs, velti ir meklēt zudušo un tā dēļ nokavēt, neredzēt jauno, kas slīd garām…
Atkal man vēl jāatgriežas pie pirmā gada, tad kad es rakstīju to odu. Latviešu valodā es tad jau kļuvu par – labu skolnieci. Vēl pašā sākumā mums jau bija jāraksta autobiogrāfija. Tanī es biju īsa un lietišķa, tēva nāvi, tā nošaušanu no lieliniekiem pieminēju bez patosa. Atceros, ka es par to domāju – nepielikt šai vietā liekus, tukšus vārdus. Cik labs bija mans darbs, nezinu. Āboliņš to lasīja klasē, bet viņa piezīmes par to neatceros. Tikai Jostiņ Austra mani vēlāk gandrīz izsmēja – ja viņai lielinieki būtu nošāvuši tēvu, viņa gan zinātu kā tos izlamāt, lai būtu ko dzirdēt. Šoreiz lielākās un gudrās meitenes vārdi mani neiespaidoja, es neatbildēju neko – lepni domāju, ka es zinu labāk…
Skolas gada pašā sākumā, dažas nedēļas mums latviešu valodu nepasniedza Jānis Āboliņš (kā vēlak visus piecus gadus) bet Kārlis Baltpurviņš. Tas bija pats rakstnieks (ne liels varbūt, bet viņa vārds ia latviešu literatūras vēsturē). Viņš bija neliela auguma ar iesirmu bārzdu, ļoti smaidīgs, rokas berzēdams ļoti pretī nākošs. Nezinu cik domrakstus es pie viņa uzrakstīju, nevarēja būt daudz, bet viņš sāka mani jau saukt par jauno dzejnieci, rakstnieci, smaidot slavēja klases priekšā. Man tas nepatika. Man likās, ja tas tā būtu, ka es varētu ko labu uzrakstīt, tad tā būtu nopietnāka, darba lieta, ne tā smīnīgi slavējama, cilājama citu priekšā. Es noslēdzos un paturēju to pie sevis visus skolas gadus. Kad beidzu skolu un iestājos Mākslas Akadēmijā es ar stāstu vai dzeju rakstīšanu nenodarbojos, tikai cītīgi vedu dienas grāmatu, tikai izteikšanās prieka dēļ, lai spētu vārdos notvert un paturēt notikumus, dzīvi. Kad mēs bēgļu laikā atstājām Latviju, es apraku 18 biezas klades (copybooks) pierakstītas 20 gados. Tur palika visi notikumi un dienas. Būtu labs materiāls tagad… Varbūt Baltpurviņam bija taisnība, varbūt jau toreiz es nojautu vārdu lietošanas nozīmi. Reiz viņš klasē jautāja, kas zinātu vēl citus vārdus ‘nedrošs’ vietā? Man tūlīt radās trīs vārdi – kautrīgs, atturīgs, bikls. Baltpurviņam sevišķi patika vārds – bikls, tas esot mazlietots labs vārds. Varbūt Baltpurviņš sāka labu darbu, mācīt mums vārdu dažādību, to nozīmes modulāciju, lietošanu, bet labs skolotājs viņš nerādījās. Pie Jāņa Āboliņa mēs mācījāmies izteikties skaidri, īsi, delikāti, ar stingru formu stāstījumā. Jānis Āboliņš bija skolotājs, kuru es līdz skolas beigšanai mīlēju un cienīju kā labāko audzinātāju. Šī pieķeršanās bija tīra, garīga, ja tā var teikt – intelektuāla, kā tam skolēna un skolotāja vidū jābūt.
Zīmēšanas skolotājs mums pirmā gadā bija Kārlis Celmiņš. Gleznotājs. Garš, ar brillēm, sprogainiem matiem un pīpi. Lai kāds es knauķis vēl biju, es jau sāku just sievišķīgi! Kad viņš pelēkā uzvalkā viss pēc tabakas smaržodams piesēdās blakām un laboja zīmējumu, tas man glaimoja un patika. Bet – tam nebija lemts turpināties. Kādreiz viņš lika mums ilustrēt dzejoli – cūka zem ozola. Es uzzīmēju krietnu cūku ģimeni zem ozola un biju to arī visu izkrāsojusi, tikai sivēni bija atstāti balti. Celmiņam zīmējums ļoti patika, tikai sivēnus viņš gribēja mazliet rozīgus, un sāka pats iekrāsot tos ar rozā krāsu. Tas man tik ļoti nepatika, ka vēlāk es sabojāju visu zīmējumu, iekrāsodama visus sivēnus rozā ar tādu nepatiku, ka tie man šķita pavisam pretīgi un mājās es zīmējumu saplēsu un aizmetu. Un Celmiņa kungs kā skolotājs manās acīs bija daudz zaudējis. Viņš sivēnus tomēr nebija aizmirsis un pavasarī prasīja lai es tos dodu uz skolēnu zīmējumu izstādi. Kad es to nevarēju viņš bija tā pārskaities, ka draudēja man likt sliktu gada atzīmi zīmēšanā. Bet lai cik nikns viņš bija, zīmējumu es nevarēju viņam sagādāt un nedrīkstēju arī teikt – kādēļ. Bija jātaisa jauns zīmējums un lai arī kāds tas iznāca Celmiņa kungs žēlojās pēc vecā zīmējuma ar rozīgajiem sivēniem. Vēlāk vidusskolā mums bija zīmēšanas skolotājs Jānis Plase. Mazs, savāds, neglīts vīrelis, bez pedagoga izglītības, bet ar ārkārtīgu jūsmu par mākslu. Viņš mūs aizrāva un mēs viņu dievinājām, strādājām daudz un ar lielu patiku. Tomēr – ne visi, bija daži klasē, kas neko nevarēja dabūt uz papīra, sēdēja un slepus mācījās citu priekšmetu. Plase nodibināja pēcpusdienas zīmētāju grupu un trīs no tās mēs aizgājām vēlāk uz Akadēmiju, izturot ļoti lielu konkursu, no kādiem 110 eksāmenu licējiem Akadēmijā uzņēma ap 20 tai rudenī. Starp tiem bijām mēs no Madonas – Andrejs Punka, Grāvītis un es. Bet Plases grupā Madonā mēs jutāmies daudz lielāki mākslinieki kā jebkad vēlāk akadēmijas gaitās un arī tās beidzot un diplomus saņemot.
Jānis Mūrnieks, sīks neliels, bārdains vīrelis bija dziedāšanas skolotājs. Laikam ļoti labs dziedāšanas skolotājs un izcils kora vadonis. Rīgā skolas koru sacensībā mūsu koris ieguva otro vietu. Arī es tur dziedāju, sākumā soprānu, tad pēc ļoti stipras saaukstēšanās – altu. Tagad atceroties, jādomā, ka mūsu klasē (otrā sagatavošanas klasē) skolotāju aiziešanā bija visā skolā pirmā vietā. Mūrniekam arī mūsu klasē nebija dzīves. Viņu neklausīja un kaitināja tā, ka viņš dažreiz stundas vidū gāja sūdzēties klases audzinātājai. Reiz bija mums uzdots iemācīties kādu (man svešu) tautas dziesmu nodziedāt katram atsevišķi kuru izsauks. Pirms dziedāšanas stundas lielās meitenes visus komandēja un nodeklarēja – mēs neviena atsevišķi nedziedāsim, ja kādu izsauks – lai nepīkst.
Mani izsauca pirmo un – es jutu, ka man nekāda iemesla nedziedāt, kas jādara, jādara, patīk vai nē. Un beigu beigās padoties visu laiku lielo meiteņu rīkojumiem arī bija par daudz. Alīsi arī izsauca un Alīse arī dziedāja. Pēc stundas mēs, sevišķi jau es pirmā rīkojuma pārkāpēja, dabūju ciest apsmiešanu un bāršanu, bet tas neko mums neķērās pie sirds. Mēs laikam sākām justies savā apvienībā – mazie un paklausīgie. Skolotāju mīluļi. Nu – lai bija tas tā. Tā mums gluži labi patika. Mūrnieka kungs varbūt bija liels īpatnis, vecākās klasēs viņš vēlāk tika ļoti mīlēts un cienīts, tikai mūsu klase viņam turpināja uzbrukt. Viņš valkāja pelēkus vizīt svārkus – tā tos sauca, krietni garus svārkus ar astēm mugurpusē, tādu – fraka ne fraka. Droši vien svārki bija kāda laba stila, bet mūsu lielajām meitenēm tie neiedvesa cienību, tikai smieklus. Varbūt tas bija komiski, ka viņš pasita svārku astes uz augšu un zem tām kādā mugurpuses kabatā sameklēja kabatas lakatu, noslaucīja pieri un ar tādu pat svārku pasitienu un garu elegantu rokas vēzienu noglabāja kabatas lakatu atpakaļ paslēptā kabatā. Viņa kabatas lakata lietošanas norise tika gaidīta un pavadīta ar smiekliem un spurdzieniem un visādām citādām izrādībām. Kādu dienu meitenes uzrakstīja uz zīmītes vārdu ‘Largs’ ar krietnu izsaucēja zīmi klāt. Tas bija atvasinājums no vārda ‘largo’ ko Mūrnieks tikko mūzikas teorijā bija izskaidrojis. Zīmīti stundas laikā, kad viņš staigāja starp soliem, piesprauda viņa pakaļpusē augšā pie svārku astēm. Tāds viņš iegāja skolotāju istabā. Meitenes vai beidzās no smiekliem. Ienāca klases audzinātāja un žēli, mīlīgi un pamācīgi runāja par šī nedarba nesmalkumu, nežēlību, neglītumu u.t.t. šīs lielās meitenes laikam bija – vella zeļļi, bet sagatavošanās klasei katrā ziņā par pieaugušām. Jostiņ Austra un Keier Elza nākošā gadā aizgāja uz Rīgu un mūsu klasē nekad vairs tādu dumpinieku nebija.
Ar Jostiņ Austru mums iznāca vēl tāda nesaprašanās, ka klavieru skolotājs Arvīds Daugulis uzdeva mums abām mācīties četrrocīgu gabalu ko spēlēt kopā uz skolēnu vakaru. Tas laikam bija zem Austras goda, spēlēt kopā ar tādu jaunuli, kāda es biju. Viņa jau bija liela dāma, liela pianiste. Viņa tik ļoti bija pret šo kopā spēlēšanu, ka mēs nekad nedabūjām kopa pavingrināties. Pie Dauguļa atspēlējot viņa biknīja mani ar elkoni līdz es laidu raudāšanu vaļā un Daugulim bija jāatmet nodoms sadabūt mūs kopā viņš bija pārskaities, kā viņš to prata, kliedz ka nelaidīs Austrai arī solo spēlēt, bet nekas nelīdzēja. Es spēlēju uz skolēnu vakaru ‘Fur Elize’, Austra laikam kaut ko no Šūberta. Tai vakarā pirms manas spēlēšanas, Daugulis salika grāmatas uz krēsla un uzsēdināja mani, lai es varu aizsniegt taustiņus un runāja mīlīgā balsī, es gandrīz nevarēju ticēt, ka tas ir tas pats briesmīgais Daugulis, kas kliedza un bārās katrā klavieru stundā tā, ka man bija bailes pie viņa iekšā iet. Bieži sēdēju uz kāpnītēm sniegā pie viņa durvīm, līdz saņēmos iet iekšā. Daudzreiz sāku iet arī atpakaļ uz māju, bet – bija jāgriežas atkal atpakaļ un jāiet vien iekšā, jo pēc burtnīciņas viņš tā kā tā zinātu, ka izlaista stunda un bāršanā tad bez gala. Tagad – bāra, kāpēc tik vēlu? Ja trīs reiz burtnīciņā bija ierakstīts tas pats gabals, — bārās atkal. Ja trīs reiz kļūdījās atspēlējot gabalu – mācies to pašu otrreiz. Gandrīz nekādas izejas, vienmēr neiespējami. Reiz viņš pārskaities kliedza – Jūs esiet apdāvināta bet slinka. Es zināju ka slinka esmu, bet netiku nekad visu savu vingrināšanās pusstundu pie klavierēm skolā, vienmēr kāds cits spēlēja un nozaga no mana laika, ja ne visu. Tikai vēlāk, nākošā gadā es biju ieguvusi tiesības spēlēt un vingrināties skolotāju istabā, bet tad mums vairs nebija klavieru skolotāja, Daugulis aizgāja uz Rīgu, strādāja kā profesors Latvijas konservatorijā. Daugulis tomēr bija ļoti labs pedagog, sadzina ātri mūs visus uz augšu spēlēšanā. Arturs arī bija viņa skolnieks, laikam viņa labākais. Tai vasarā Daugulis pasniedza privāt stundas, bet es nevarēju pa vasaru tik tālu uz privāt stundām izbraukāt. Bija mums nākošā gadā kādu laiku kāda mūzikas skolotāja, bet tā bija tika laba un žēlīga, ka pie viņas nepatika mācīties. Kāds prieks mācīties, ja drīkst atspēlēt kļūdaini? Vēlāk bija vēl kāds vīrietis mūzikas skolotājs, jauns enerģisks, bet arī – ar pārāk nolaidīgu ausi pret skolēnu taisītām kļūdām. Pie viņa spēlēju uz skolēnu vakaru Griega ‘pavasari’ un viņš teica, ja viņš tik nedroši zinātu gabalu kā es to, viņš neietu uz skatuves, bet es tad gāju bez bailēm un ar patiku spēlēt un pārliecību – ka uz skatuves es nekļūdīšos un spēlēšu labi. Līdz ar skolas laiku man šī drošība un paļāvība zuda.
Visus piecus gadus līdz vidusskolas beigšanai Madonā es dzīvoju pie ‘tantes’. Pirmos gados kopā ar māsu Austru, pēdējos vienu vai divus (neatceros skaidri) viena pati, jo Austra aizgāja uz Priekuļu lauksaimniecības skolu, Latvijas ziemeļos, uz Igaunijas pusi. Tante bija manas mātes attāla radiniece. Sākumā viņa ņēma skolēnus pansijā lai pelnītos. Vēlāk viņi uzcēla paši savu māju, tad tikai mēs ar māsu bijām viņas mītnieki. Sākumā, seši vai septiņi bērni, bijām tantes lielajā istabā, mācījāmies vakaros visi ap vienu lielu garu galdu.
Kādu vakaru atnāca Kārlis Baltpurviņš, viņš bija kādam klases audzinātājs un tiem vajadzēja iet apskatīties kādos apstākļos bērni dzīvo un mācās. Baltpurviņš bija ļoti pārsteigts par lielo pulku ap galsu, bet tika apmierināts ar apgalvojumu ka satiekam labi, vēdinām istabu, cits citu netraucējam. Bijām meitenes dažādos vecumos, dažas jau pēdējā klasē, un viens mazs brālītis. Tie visi bija no Madonai tuvāka pagasta, no Praulienas. Mums patreiz bija vārīti zirņi galdā un ar tiem Baltpurviņu pacienāja. Viņš liels tautisku cienītājs bija par zirņiem priecīgs un ieteica, ka tiem jāpiedzer paniņas, mums bija piens… Mēs patiesi bijām visi čakli bērni. Vienīgās blēņas, ko atceros bija pāris reizes – ‘tasītes dancināšana’. Kāds no fizikas stundas un kādas mistikas sajukuma nāca uz domām izmēģināt garu izsaukšanu ar tasīti. Tasīte patiesi griezās un stājās pie burtiem, kas bija sarakstīti, liekas pat Bēthovens ieradās – bet nekas liels mums tur neatklājās.
Savādi, ka es maz atceros ko par savu māsu Austru. Viņa gāja tur pamatskolā, tikai ceļš uz skolu bija kopa. Vakaros katrs – savā grāmatā. Un tad – mājās braukšana ik pa divi nedēļām riez, tā bija priecīga un arī grūta lieta. Tur man bija jāuzmana un jāzina par mazāko māsu. Ka tā nesalst, ka tā kur nepaliek. Viņa drīkstēja braucot aizmigt – man bija jāpaliek vienmēr nomodā – ka neaizbraucam mūsu stacijai garām. Tikai mūsu mātes uzņēmības dēļ, mēs varējām iet tik tālās skolās, (un tuvākas vidusskolas nebija). Pēc kara vilcieni gāja nenoteikti, kavējās, bija jāgaida vēlu naktīs un agri rītos! [something missing] lēni, nenoteikti, kavējās ilgi stacijās, dažreiz gāja neparedzēti ilgi, bija jābrauc preču vagonos, bija ļoti augstu tanīs iekšā un ārā, ziemā bija auksts, līdzi bija smagas somas ar veļu, grāmatām, pārtiku, āboliem… Mums bija ziemas mēteļi (pašausti, viršos krāsoti, zaļganbrūni…) adītas cepures vai ‘bašļiki’, dūraiņi… Mēs bija nomiegojušies, nosarmojuši, nocīnījušies, bet nekad nekur garām neaizbraucām un vienmēr ar visiem ābolu maisiem tikām iekšā un ārā no vilciena, (izsvied maisus, tad lec pats, tad mazo māsu, vai to jau drošības pēc vispirms ārā no vilciena). Kad to visu atceras, kā mēs tur stacijā dažreiz pa pusnaktij uz soliem gulējām, pirmdien rītos stiepām pilnos maisus uz tanti, tad uz skolu, kad atceras cik daudz grūtību tur bija, tad vēl un vēl jāapbrīno mūsu māte, viņas apņēmība un neatlaidība izsūtīt mūs skolā. Pati viņa veda ar zirgu mūs uz staciju naktīs un dienās, lai putināja, lija vai sala, kā kuro reizi. Kādreiz lielā kupenā apgāzāmies un ragavu sliece pārgāja pāri kādam sainim ar plāceņiem un krējuma krūzi. Bet mums pašiem nekas nenotika, nopurinājāmies un steidzāmies tālāk, lai nenokavētu vilcienu. Dažreiz mamma atbrauca mums pretī ar zirgu uz Madonu, ja bija labs kamanu ceļš un laiks ne pārāk auksts. Braukt ar zirgu trīsdesmit kilometrus bija tīra izprieca, ja tikai negaidīti neuznāca putenis, tad bija jātur deguni lakatos ietīti, zem biezas kamanu segas un kilometri tad vilkā diezgan lēnām. Bet tad pēc ilgas gaidīšana varēja atkal būt siltās gaišās istabās ar gardumiem, mieru un gaismu. Un dažreiz pat ziemsvētkiem un Lieldienām.
Ah, so: Will superman escape the coven of Sneeky Old Blueballs? Don’t forget that the lovely Princess Cynara faces almost certain despoilation at the hands of the computer services (run by the evil Brcu Vou Pomm and the Council of Elders, presided over by Ancient Yle the First, unless mild-mannered D ‘The Dreek’ Stannig can manage to haul in the bowline, Vote Labour and pull the froggy chick first. Can you afford to miss next month’s exciting pornographers weekly or are you really a strayed Pentecostal?
Dzidra to pierakstīja, un tas man šķiet labs dekorējums manām – atmiņām…
Ķikuros, pirmais dzimtas sencis ir Pēteris Bērziņš, mans tēva tēvs. Viņu tur ieprecējusi Anna Malta, kuras vīrs Pēteris Malta miris. Viņai no pirmā vīra bija 2 bērni Andrejs un Anna, tie bija mana tēva pusbrālis un pusmāsa no mātes puses, viņi dzīvoja un turējās kā īstie brāļi un māsa. Anna apprecēja Andreju Liventālu un dzīvoja Joku mājās, Jokās, (jālasa o kā old) kas ir 7-8 kilometri no Ķikuriem.
Andrejs Malta ar sievu un 2 bērniem dzīvoja Rīgā, vēlāk Pļaviņās, vēl vēlāk kaut kur pie Lielvārdes. Viņu bērni – Lūcija un Alfons bija mani brālēns un māsīca. – Sava tēva dzimšanas gadu es nezinu, viņš bija apmēram 12 gadus vecāks par manu māti, tā tad viņa dzimšanas gads varēja būt 1873. Manas māte dzimusi gadā 1885, 21. janvārī.
Mans tēvs beidzis draudzes skolu. Viņš 3 gadi strādājis kā skolotājs tālākā Latvijas daļā no mājām. Viņš gribējis saimniekot mājās, bet viņa tēvs nelaidis ‘viņu pie teikšanas’, un tā kā vecā saimniekošana nebijusi jaunajam pa prātam, tad viņš atstājis māju un strādājis pāris skolās. Tur skolotāja gados viņš sirsnīgi iemīlējies kādā dzirnavnieka meita. Viņa bijusi bagāta un viņas tēvs to nelaidis pie nabaga skolotāja, viņa apprecējusi citu. Tas bijis smags romantikas pārdzīvojums. Man par to stāstīja māte, kad kādreiz skatījāmies vecas fotogrāfijas, tur bija arī kāda viņas bilde.
Pēc 3 skolotāju gadiem, tēvs saņēmis mantojumā (‘norakstītu’) māju, Ķikurus, no sava tēva un sācis ar visu sirdi saimniekot. Viņš ir bijis pagasta vecākais kad bildinājis sievu Alvīni Putniņu, manu māti. Tā bijusi jauna, tikko 21 gadu veca, viņš 12 gadus vecāks, bet viņš tai paticis un viņa bijusi arī ļoti apmierināta, ka viņa dabū pagasta vecāko par vīru. Pa pusei ar prātu iesāktā romance drīz izvērtusies ļoti sirsnīga. Laulības dzīve ļoti laimīga. Tēvs arvien teicis, ka mazāk cerējis un tādēļ vairāk dabūjis. Pēc nelaimīgās mīlestības viņš domājis ka nekad nedabūs sievieti ko varēs mīlēt. Domājis – sieva jāmeklē un ar pusvelnu jau viņš varēšot sadzīvot, cerējis ka īsts velns negadīšoties.
Mamma stāstīja kā viņai patikusi viņa bildināšanas ‘runa’, bet es esmu aizmirsusi to, jo laikam nekad īsti nenoklausījos, kāda tā bijusi. (Laikam kaut kāda teika, ka Dievs radījis vīrieti un sievieti katru ar ½ sirdi un tāpēc tiem jāmeklē vienam otru lai saliktu abas puses kopā un iznāktu vesela sirds.) Mamma arī stāstīja visādas epizodes, kā viņai gājis laikā kad viņi ‘cerējušies’ (courting). Mamma bijusi jauna, (nepilns 21 gads kad precējusies) skaista, lepna, iznesīga, iemācījusies labi dejot (bez mācīšanas) un bijusi visu laiku viegla un kāra dejotāja. Viņai acis vien spīdēja kad viņa stāstīja par polka-mazurkas dejošanu un kadriļu. Viņu neviens nevarējis nokausēt. Tēvs dejojis labi, bet nebijis entuziasts, kā viņa. Tēvs viņu apmeklēt braucis nezinot, kad sadomājis. Viņa tik šad tad pamanījusi ka brūnā ķēve ar līnijdrošku drāžas gar purva malu. (Pie Dauziņiem, manas mātes mājām, bijis netālu mežs, kas tālāk bija purvains. Vēlāk to nosusināja, izcirta un apara, bet tuvākā meža mala arvien vēl palika ar eglēm.)
Reiz pamanot ‘brūtgāna’ atbraukšanu viņa bijusi dārzā – kā vakarā no lauka pārnākusi, nosvīdusi, noputējusi, vecās drēbēs, iegājusi dārzā uzēst sauju ogu pirms mazgāšanās un apkopšanās, un tad nezinājusi kur sprukt kur bēgt, bet viņam tas paticis.
Citreiz viņa tā skrējusi istabu piekārtot ka apgāzusi krējuma ķērnīti (roka spainis garāks, ar šaurāku virspusi krējuma glabāšanai). Ķērnīte bijusi silti apsegta ar kādu dvielīti un mātes kažociņu – (pusīsi kažoki bija veclaicīgs apģērbs aukstam laikam) – un krējums viss sagāzies kažociņā. Kā viņa to noslēpusi es nezinu – bet tanī reizē viņš nedabūjis zināt kas un kā tas gadījies.
Kāzas bijušas klusas, tikai ar dažiem draugiem klāt un vistuvākiem radiem. Viņi laulāti mājā. Mammai bijusi gaiši baložpelēka kleita, gara ar ‘šlepi’, kaut kas à la Josefinei ar augstu zem krūtīm jostas vietu. (Viņa droši vien bija burvīga!) Viņa bijusi tieva, slaida, neliela, mazliet garāka par mani, bet mazāku graciozu galvu, tumšiem matiem un tumšām acīm. Kad viņi bijuši saģērbušies un no pirmās istabas gribējuši iet ‘zālē’ (viesistabā) kur bijis sagatavots mazs altāris, tēvs paņēmis lielo galda lampu (lai ienestu to līdz zālē, lai tur būtu pēc iespējas gaišāks) un teicis – „Nu iesim!” Lampa izkritusi no viņa rokām un saplīsusi. Pirmā acumirklī tas viņus iztrūcinājis bet visi nosaukuši – „tas uz laimi!” Un tālākais turpinājies priecīgi.
Māte domāja ka laime bijusi, ļoti daudz laimes, bet īsu laiku. Viņu laulības dzīve bija 14 gadus ilga, līdz tēva nāvei (no boļševikiem – lieliniekiem, komunistiem, tagad kā sauc). Un no šiem 14 gadiem tēvs gandrīz 5 gadus bija pirmā pasaules karā.
Viņi apprecējās sauktā 5. gada (tas ir 1905.g.) revolūcijas varā. Tas Latvijā vija smags gads, kad latvieši piedalījās Krievijas revolūcijā un daudzi cieta. Tēvs tikko izkluvis sveikā ar prātīgu izrunāšanos, un labu krievu valodas prašanu. Tad dedzināja muižas un lielākas saimniecības. Krievu soda ekspedīcijas savāca daudz cilvēku. Tēvs un māte apprecējušies rudenī. Otrā rudenī piedzimu es.
Jaunajā vietā un jaunā dzīvē mātei sākumā visgrūtāk bijusi maizes cepšana. Viņa kļuvusi jau nelaimīga, jo maizi nav varējusi izraudzēt, lai gan darījusi visu tāpat kā Dauziņos, savā tēva mājā un tur vienmēr iznākusi laba maize. Pat miltus viņas tēvs atvedis no savas mājas lai izmēģina, vai milti citādi. Nekā! Beidzot atklājusi ka te Ķikuros istaba kurā maizi raudzē, bijusi daudz aukstāka un tāpēc raugs tā neiedarbojies, vajadzējis vairāk sasegt un ilgāk raudzēt – Vēlāk viņa to apsverot pieradusi un iemācījusies. Tēvs bija liels mednieks, mātei vajadzējis iemācīties arī stirnas un zaķa cepešus pareizi gatavot, bet tā kā viņa bija Rīgā saimniecības kursos gājusi, tad tas rūpes nedarījis.
Šinī laikā, kad mani vecāki precējās, un bija jauni, Latvijā sākās saimniecisks uzplaukums. Latvieši nesen pirms tam dabūja savs zemes iepirkšanas tiesības un tagad vija paspējuši mājas nomaksāt (izmaksāt, viņi teica) un daudzi nāca pie turības, kļuva ja ne bagāti, tad labi pārticīgi. Mans tēvs bija atklājis labu savas vieglās smilšainās līdzenās zemes izmantošanu. Sējis visus laukus ar āboliņu, pļāvis to vasarā 2-3 reizes, sagatavojis sienā un sūtījis uz Rīgu ziemā par dārgu cenu. Šī saimniekošana viņam dažos gados ienesusi labu naudu. Viņam strādnieki galvenokārt bija vajadzīgi vasarā – tad bija dažreiz 2 puiši 2 meitas (pie mums neteica kalpi un kalpones…) un atsevišķā mazmājiņā īrnieks un īrniece. Tie visi vasarā gāja pie siena gatavošanas, bet pa ziemu palika tikai 1 puisis un 1 vai 2 meitas. Tā tad nebija jāalgo strādnieki visu gadu.
Āboliņu tēvs izstrādāja labu, lasot lauksaimniecības žurnālus (es atceros šos zaļos ‘Lauksaimniekus’, bet man tie neko neinteresēja jo tur bija maz bilžu.) lietojot barometri – laika noteicēju, ziņotāju, un sapresēja sienu lielās pakās ar speciālu mašīnu kad sūtīja uz staciju – ziemā, kad tas dārgs.
Stacija mums bija tuvu – 4 kilometri, tā sienu un āboliņu nebija grūti transportēt.
Tēvs uzcēla lielu siena šķuni lauku vidū kur sienu salika ‘blāķiem’, tas ir pilnu no lejas līdz augšai, atstājot tika šauras ejas pa vidu lai gaiss mazliet tiek klāt, sienu saliekot to iekaisīja ar sāli, lai nepel, meitas ‘ņēma augšu’ un ‘mina’, tas ir staigāja blāķiem pa virsu un siena klēpjus vienādi izlika ko puiši ar ‘dakšām’ vai ‘sparkām’ ‘deva augšā, no pievestām ‘gabanām’ (siena čupas ko aptver ar striķiem un ar zirgu pierauj pie šķūņa), vai no vezumiem.
Sienu vajadzēja nolikt šķūnī tieši pareizā laikā – tas ir kad tas ir pietiekami izžuvis, bet nav tik pārkaltis, ka visas lapiņas nobirst nost un ‘kauli vien paliek’. Tēvs arvien uzmanīja un pārbaudīja vai šķūnī siens labā stāvoklī, tikko kāds blāķis rādija ka ilgi nebūs svaigs – tapa mitrāks un grasījās pelēt – to tūlīt sūtīja prom, kamēr vēl tas bija labas kvalitātes. Tā kā sienu pareizi turot varēja uzglabāt līdz otram pavasarim – tad tēvs dabūja vislabāko naudu tieši par pēdējiem siena blāķiem.
Rīga toreiz uzplauka, un tā kā tas bija zirgu satiksmes periods (kad visa romantika un kāzu braucieni arī bija zirgu vilktās ‘droškās’ un ‘kalešās’ un visādās ‘končās’) tad Rīgā zirgu bija daudz un radās arvien vairāk līdz 1. pasaules karam.
Jau tanī laikā kad tēvs vēl nebija precējies, viņš bija dzīvojis labi. Vecās fotogrāfijās bija visādas partijas, piem. ‘bišu kāpšanas’ partijas, kad bitēm ņem rudenī medu ārā (arī vasarā), tad saaicināja draugus un radus, un tās cik es varēju saprast ir bijušas visjautrākās partijas. Tie bija dārza svētki, kur pa jokam darbojoties izdarīja arī darbu – salika bišu tīklus galvās un ņēma no stropiem ārā medus kāres. To darīja vīrieši un dāmiņām pa vidu bij laika diezgan spiegt un skriet un smieties un koķetēt, jo bites varēja noskaisties un sākt kost un tad cits bij jāglābj, cits jākaitina… Pa vidu alus, ēdieni, dzērieni dejošana un pušķošanās ar puķēm, pazušana jasmīnu krūmos (to sauca par ‘lakstošanos’ vai – knaustīšanos, es to vairs nepiedzīvoju) u.t.t. Tas ir kā man tas tika stāstīts un kā fotogrāfijās varēja redzēt. Atceros tēvu tādā bišu kāpšanas partijas fotgrāfijā (lielā bildē) gaišā ‘čekraksta’ uzvalkā, ar tādu pat žokeja stila cepuri galvā. Tas laikam bija smalks kasual stils, šīs žokeja stila cepures, tēvs tās ļoti cienīja un tikai ‘dressed up’ gadījienos lika ‘hūti’, (hat).
Tā kā tēvs vēl ilgu laiku bija pagasta vecākais, kad bija precējies, viņam vajadzēja braukt uz pagasta centru (12 kilom. tālu) un labi apģērbties. Mātei tad bija daudz darba ar apkaklīšu un aproču gludināšanu. Tās visas bij smalki jāstērķelē. Jo toreiz vēl nebija mīksto apkaklīšu kreklu stilu. Daža mode tur prasīja ka apkaklīte sniedzās vai līdz ausīm, un zodu uz leju nemaz nevarēja pieliekt. Arī te tēvs bija revolucionārs – viņš bija atradis kāda zemāka stila apkaklītes, ko nēsāja ar īsām šlipsēm – ‘tauriņu”. Tagad tas ir svinību stilam. Mātei nebija viegli šīs vīra lepnās lietas kārtībā turēt – bija tikai gludekļi ar ‘bultu’, tas ir gludeklis ar tukšu vidu, kurā no gala ieliek ugunī, oglēs, vai plītes sakarsētu dzelzs gabalu. Šo ‘bultu’ [sketch of a shape that is the same as the bottom of an iron] parasti tādā formā, nokarsēja pavisam gaiši sarkanu, tad ar speciālām stangām to ielika gludeklī. Vēlāk nāca ogļu gludeklis un es atceros cik mamma bija priecīga. Bet ar to arī bija diezgan ķezas – bij ļoti jāuzmanās lai neizpūš kādu ogles plēnīti uz gludināmās drēbes.
Mātei bija specialas ziepītes, ar kurām pārvilka pār gludināmo tēva krekla priekšu (ar simts sīkām faltītēm, kas no abām pusēm jāizgludina) un aprocēm un krādziņām, un tad gludināja, tas deva speciālu gludu spīdumu. (See! Nebija vis pašam jāgludina!) Mana tante, mātes jaunāka māsa Emma, uzdāvināja tēvam uz dzimšanas dienu ļoti skaistu apaļu turzu. [Sketch of a cylindrical box, with lid and a catch, and flowers on side and on top] Tā bija no zaļa mīksta samta un puķes virsū uzšūtas ‘pildītas’ ar zīdu. Tas bija tantes roku darbs un bija nodots Rīgā iztaisīt, (pārvilkt) rokdarbu kastītē, iekšpuse bij sniegbalta, apkārt bij nodalījums kurā ielikt sagludinātas apkaklītes, vidū – aproces. Aiztaisāms ar zelta sprādzi! (Man liekas, ka starp zīda ziediem tur bija fosforīgi mirdzoši putniņi, bet varbūt, ka tie bij uz cita rokdarba.) Es šo turziņu vēlāk kad biju ‘teenagers’ noliku prom no kumodes, kā vecmodīgu, ja man tagad tā būtu – tas būtu brīnišķīgs ‘antic’. Tā bijs ļoti skaista, maigi zirņu zaļā, vai vairāk sūnu zaļā krāsā.
Mana māte, savā ģimenē vecākā meita, bijusi ļoti ‘bright’ un ‘brilliant’ un arī skaista. Skolā bijusi pirmā, vēlāk gājusi dziedāt korī, spēlēt teātri, uz Rīgu kursos u.t.t. Bet tēvs vēl tik ļoti cīnījies ar saimniecību, ka nespējis vairāk par draudzes skolu (tas laikam apm. public school) meiteni sūtīt. Kādreiz uz lauku teātri atbraucis vienu lugu sagatavot kāds aktieris no Rīgas, tas ļoti gribējis pārliecināt lai māte brauc uz Rīgu un iet aktieru kursos un uz skatuves. Viņai bija perfekta skatuves figūra un seja un temperaments. Bet apstākļu dēļ nevarējusi to darīt. Viņa domājusi arī, ka varētu būt rakstniece, ja ne aktrise. Bet tam visam vajadzējis vairāk izglītības. Un kad ‘tētiņš’, kā viņa savu tēvu sauca, bijis iekrājis un ticis pie turības, ka varētu atļauties meitu skolot, tad viņa jau bijusi pieaugusi.
Jaunākā meita Emma nav bijusi tik apdāvināta. Tā bērnībā pārcietusi smagu šarlacha slimību un pēc tam attīstījusies lēnam. Otra, nē trešā māsa, kas bija manas mātes pusmāsa, (jo mātes māte arī bija zaudējusi pirmo vīru un precējusies otrreiz), bija pēc tās pašas slimības kļuvusi ‘crippled’ [krople]. Tās vārds bija Līze. Varbūt tas bija bērnu triekas gaījiens pievienots šarlacham, bet varbūt tika šarlachs, kas tos laikos bija ļoti smaga slimība un atstāja dažreiz smagus bojājumus. Tā tas bija ar Līzi – viņas redze bija traucēta, viena acs akla, vai pusakla, viena kāja stīva un prāts ļoti aprobežots. Viņa bija visu mūžu vecās mātes sāpju nasta. Gāja ganos.
Emma skolā bijusi vāja skolniece, bet vēlā kļuvusi vairāk moža, pēc skolas metusies uz rokdarbiem un te viņai vijušas brīnišķas sekmes, labi krāsās un gaumē un sīki, uzmanīgi izstrādāti rokdarbi. Pati viņa bij garāka kā mana māte ar ļoti labu skaistu augumu. Kad es tā atceros, tad jau trešā paaudzē te iet 2 māsas – jaunākā garāka, vecākā īsaka. Tā tas bij ar Alvini un Emmu, ar Austru un Ernu un ar Dzidru un Inesi!
Vēlāk Emma tante apprecējās un dzīvoja Dauziņos. Viņa apprecēja Kārli Bleivu un viņiem bija 3 dēli: Imants, Atis un Krišjānis. Emma tante vēlāk saimniekojot kļuva resna stipra sieva. Dēlu dzemdēt viņai bijis – joks. Kad citi uztraukušies un skraidījuši tai apkārt dzemdībās, viņa smējusies un puika bijis klāt. Cik zinu onkuls Kārlis ir vēl dzīvs. Emma tante kādus gadus atpakaļ mirusi. Dēli Latvijā laikam visi apprecējušies. Tie bija mani brālēni. Bet viņi bija daudz jaunāki par mani un mums neiznāca kopā iet sevišķi interesantās jauno izdarībās. Mēs dejojām gan kopā visādās godībās, bet tas bija tikai tādos pienākuma gadījienos, jo mūsu skolas laiks bija cits un līdz ar to intereses no kopējas. No visgarām bērnības atmiņām, kad es biju maza meitene un Emma tante jauna sieviete (viņa precējās vēlu (!) – ap 28 gadiem) es atceros ka tante vienmēr atbrauca skaisti ģērbusies un ar visādām dāvanām un saldumiem.
Tā kā Emma tante no skolas laika bija pieņemta kā atpakaļ palikusi – traucēta attīstībā, tad, kad viņa kā jauna sieviete sāka izskatīties ļoti labi, mana māte un tēvs pielika daudz uzmanības un palīdzēja viņai atgūt pašapziņu, mācīja viņai manieres, mudināja skaisti ģērbties u.t.t. Vīru viņa dabūja glītu, iznesīgu prātīgu jaunu cilvēku (saimnieku kārtas) vienu no 2 vai trīs brāļiem. Viņš bija no tālāka pagasta kur Emma tante bija ciemojusies un dejojusi un kur nav bijis tās ļaužu ziņas – ka skolā viņa bijusi neattīstīta skolniece. Viņi bija ļoti laimīgi savā laulībā. Kādreiz mana māte atbrauca no kādām godībām un starp citu par visu ko stāstīja, viņa smiedamās nopriecājās cik Kārlis vēl sirsnīgs un labs pret Emmu, kad puikas jau bija gandrīz pieauguši. Kārlis esot bijis iedzēris, kā tas viesībās pienākas, un starp citu runājot ar manu māti teicis: „Nu apskaties pati – redzi, ka no visam mana ‘māmiņa’ ir visskaistākā!” Un ar asarām acis viņš apgalvojis cik viņi bijuši un ir laimīgi.
Kā gandrīz kuriozu lietu, te Tev varu atklāt tādu ģimenes noslēpumu, par ko sākumā visi ģimenes locekļi bija nobēdājušies, vēlāk pasmējās. Tā – Kad Kārlis Bleiva un Emma tante jau bija apprecējušies kādus 7-8 vai vairāk gadus. Kāda sieviete, kas agrāk dzīvojusi Bleivu ģimenē par kalponi iesūdzēja K. Bleivu tiesā un pierādīja ka viņas 7g.v. puika ir Bleivas! Kārlis teica, ka skaidrā prātā viņš tā neatceras uzvedies, bet kas to zina, kā jaunās dienās kādreiz gājis. Ģimene to noklusēja, bet alimentus laikam samaksāja cik drīzi iespējams uz reizi, lai nav vienmēr tas atgādinājums. Pēc asins pārbaudes noliegt to nevarēja. Bet Kārlis pats visā sirds vaļsirdībā nekad neticēja, ka viņš īsti vainīgs, jo nevarēja atcerēties, domāja pat varbūt ka jaunākais brālis vainīgs, kas bija lielāks ‘šiska’, bet tam vēl nebija ko maksāt. Varbūt pat tā, lai neiegāztu jaunāko brāli, kas vēl nebija precējies, Kārlis piekrita un samaksāja. Es nezinu visus sīkumus, tik zinu ka šī lieta kādu brīdi bij nepatīkama, bet nekad neievainoja viņu laulības dzīvi.
No mūsu mājas, Ķikuru, dzīves agrā bērnībā atceros arī daudz laimes, prieka un pārticības. Tēvs ar māti bija ļoti laimīgi. Naudas bija diezgan, viņi strādāja krietni, bet nauda par to arī nāca. Drēbes bija labas, kažoki, mēteļi, cepures. Atceros māti bieži spoguļa priekšā ģērbjoties kādam izrīkojumam vai partijai. [Photo: Erna with mother, Alvīne]
Ziemsvētkos vienmēr rīkoja skaistus eglītes vakarus. Eglīte bija no grīdas līdz grieztiem, visa ar konfektēm, riekstiem, spīdumiem. Tēvs no Rīgas vienmēr veda afelsīnus, kad aizveda sienu pārdot. Afelsīni bij dārgs auglis jo to dabūja tikai importētu. Domāja ka tas ir pats asins esence un tūlīt no ta dabū sārtus vaigus. Pamazām iegādājās labas mēbeles un traukus. Mēs gājām visādos ciemos kur mūs saņēma ar 3 ēdieniem, tāpat mājās ciemiņus tā sagaidīja – zupa, cepetis, saldais ēdiens. Tēvs cienīja pirkto (brūža) alu, ne mājas alu. Kamēr tēvs nebija precējies viņam bijusi sava ‘vecpuišu’ kompānija, kuri gājuši jautrās partijās, medībās, zvejās, un cienījuši alu – bairīti. Bairītis bija kādas vecas alus šķirnes nosaukums, jādomā no kādas vācu firmas ražots. Jo Vācijā laikam ir tāda Baireita vai kaut kas līdzīgs. Kad tēvs vēl precējies sāka atgriezties pie alus ar veciem draugiem viesībās, māte dabūja arī pretī runāt. Bet tēvs nebija dzērājs. Šņabi ņēma tikai medībās līdz, lai nenosalst sniegā uz zaķiem un stirnām gaidot.
Mātes un tēva dzīvi pārtrauca 1. Pasaules karš. No šī laika mātei bija kaudzēm tēva vēstules. Pēc tām viņa vēl ilgi pēc tēva nāves vadīja saimniecību, jo vēstulēs viņš viņai kara laikā sīki rakstīja kā kuro zemes gabalu apsēt, apart u.t.t Tad vairs nebija tikai āboliņa saimniecība, bet vairāk jaukta, jo apstākļi mainījās. Tomēr kara gados vēl māte ‘tirgojās’ ar sienu, pārdeva to krievu armijai. Tikai naudu tā neņēma labāk zeltā un sudrabā, bet papīra naudā – un te viņas uzticība lietu vērtībai to pievīla vēlāk. Pēc 1. pasaules kara, visa papīra nauda bija absolūti nevērtīga – tiem kam bija kādi sudraba rubļi vecā zeķē bij bagātāki kā noguldītāji bankā.
Es biju pirmais bērns ģimenē un vairāk mīlēju tēvu ka māti. Tas ir – mīlestību pret tēvu es sajutu stiprāk, kā pret māti. Māte bija kaut kas nošķirts no manis, mīlestība pret viņu man nekad nelika sevi manīt – tā nesāpēja. Pret tēvu tā bija citāda jo tēva nekad nebija klāt, pēc tēva es vienmēr ilgojos. Ziemu gaidīju viņu pārbraucam no kādām darīšanām vai medībām, vasarā pārnākam no lauka.
Tēvs apsēja visu zemi ar āboliņu un vasarās ļoti daudz strādāja. Vasaras pusdienas laikos kad viņš pārradās no lauka pirms peldēšanās upē, viņš izstiepās gultā atgūt elpu un atdzesēt pārkarsušo ķermeni. Mums bija šauras vienvietīgas gultas. Es aizlīdu gar sienmali blakus tēvam pilna dzīvības kas plūda pāri. Bet tēvs teica: „Tagad nerunā, un nekusties. Es esmu ļoti nokusis.”
Es izstiepos taisni, sastingu lai nebakstītu tēvu ar ceļgaliem un elkoņiem un galvu – ko visu bija ārkārtīgi grūti noturēt mierā, bet es valdījos tikai dabūnam es ļāvu piespiesties klāt tēva sviedros slapjajam kreklam kas bija pilns siena gružu un liela karstuma, mani apņēma neaptverams laimes un lepnuma reibonis. Tas bija mans tēvs un es viņu netraucēju – un drīkstēju palikt pie viņa, izjūtas lielums mani vai slāpēja nost un locekļi tirpa turoties taisni bet es tur paliku.
————————-
Manas mātes radi – tēvs, māte, māsa – mūsu vecais tēvs vecā māte un tante, vēlāk arī onkulis, ciemojās pie mums agrā vasarā ap Jāņu laiku. Mēs ciemojāmies pie viņiem ap Jēkabiem. Patiesi arvien Jēkab dienā, jo vecam tēvam bija Jēkabs vārdā. Mana tēvam – Jānis. Kā vienā tā otrā mājā ciemošanās dienas skaistākais, un lielākais brīdis bija kad kāds teica – „nu iesim laukus skatīt”… un visi cēlās un mēs visi gājām visapkārt pa laukiem, pa ganībām, ceļiem, gravām, pļavām, birzēm, mežu, vecainēm, pie āboliņa, pie vārpām, pie smilgām un puķēm, kaķpēdiņām un zemenēm. Svētdienas drānas un apavi sejas un rokas runas un smiekli bija kopā ar sauli un zemi un bērni ar lieliem un lielie ar bērniem. Bija laba vasara ar auzām zilizaļām un sausa vasara ar saplaisājušu mālu izdzeltējušiem miežiem, un izslīkusi vasara un atkal saņēmusies vasara. Katrs stūris, katrs lauks ciemiņiem pienāca tuvu, satika ciemiņus tāpat kā mēs tos satikām.
Three photos from the National Archives published in Diena on June 23, 2008, the 90th anniversary year of Latvia’s independence, showing preparations and celebration for St. John’s Day on June 23, 1928, at Ķikuri. Fotogrāfs Andrejs Punka.
[Siera siešana Madonas apriņķa Ļaudonas pagasta Ķikuru mājās. 1928. gada 22. jūnijs: No kr., Alvīne Bērziņš, Erna Bērziņš, nez. palīdze]
[Līgotāji Madonas apriņķa Ļaudonas pagasta pie Ķikuru mājām. 1928. gada 23. jūnijs.]
[Līgo Madonas apriņķa Ļaudonas pagasta Ķikuru mājās. 1928. gada 23 jūnijs. Erna, stāv labā pusē, piedāvā ciemiņiem dzeramo.]
Vecvecās mātes vārds bija (dzimusi) Ilze Ziediņš [below], (precējusies) Putniņš. Vecās mātes vārds – Alvīne Putniņš. Mātes vārds – Erna Bērziņš. Meita – Inese Dzelme. —-
—-
Sasaucot tās visas rindā, ar viņu meitas (dzimšanas) vārdiem: Ilze Ziediņš Alvīne Putniņš Erna Bērziņš, māsa Austra Bērziņa (Bērziņa pēc stila maiņas) Inese Dzelme, māsa Dzidra Dzelme
Visas tās – vidēja auguma, pie Ernas Bērziņas noslīdot zem vidēja, pie Inese Dzelmes pakāpjoties atkal tam augstāk. Visas tās – brūniem matiem, mazliet gaišākiem, vai mazliet tumšākiem, visas tās zilipelēkām, zaļipelēkām, brūnipelēkām acīm, pie Ineses kļūstot – tumšbrūnām. Visas tās ar pāri vidusmēra inteliģenci, praktiskas ar labām sirdīm, tas ir – mīlestības pilnām sirdīm.
Ilze Ziediņš – viena no 5 māsām Alvīne Putniņš – viena no trim māsām Erna Bērziņš – viena, vecākā no divām Inese Dzelme – vecākā arī no divām māsām. Visas no ģimenēm, kur sievietes dzimušas un izdzīvojušas pārsvarā par vīrieti.
Viņu dzīves apstākļi izaug no klaušu laikiem, tas ir – gandrīz vergu laikiem, jau otrā pakāpē līdz pārticībai, trešā pakāpē jau līdz pilnīgai darba un dzīves ceļa izvēlei, lai arī to iedragā un maina 2 pasaules kari. Ātrais dzīves apstākļu maiņas ceļš, raksturīgs mūsu (latviešu) visu vēsturiskajām maiņām.
Sasniedzot pārticību, tas visās šais ģimenēs tomēr gājis rokrokā ar darbu. Darbs, grūts, nopietns, neatlaidīgi pildīts, prāta un inteliģences apsvērumu vadīts, paliek galvenais visa pamats visnotaļ, līdz pēdējai paaudzei to ieskaitot, kur tas abās pēdējās paaudzēs jau gandrīz pilnīgi pārvērties no fiziska darba, garīgajā darbā.
Ilzes Ziediņas-Putniņas un Alvīnes Putniņas reliģija (bijusi) pareizticīgā ( ). Apprecējot Jāni Bērziņu, Alvīne Putniņa mainījusi savu ticību uz vīra ticību – luterāņu. Tā turpinājās.
Baznīcā iešana un Dievticība, tas ir – baznīcas rakstu ticība, izzūd līdz ar Alvīnes Putniņas laiku. Jānis Bērziņš, sarūgtināts par mācītāju un baznīcas ‘tumsību’ pilnīgi novērsies no oficiālās reliģijas un arī ticības Dieva radītam cilvēkam. Pievērsies tā laika – Darvinismam. Ģimenes tālāk aug sen ieaugušā kristīgā garā, bet bez baznīcā iešanas, izņemot svētkus un ģimenes maiņas notikumus (kristības, kāzas, etc.).
Vecvecās mātes laikā, viņas vecāku un viņas agrās jaunības laikā latviešu zemnieki bija pakļauti kungam – zemes īpašniekam, muižniekam, sauktam – lielkungam un baznīcai – baznīckungam. Abiem bija jāmaksā nodevas, kungam darbos: pie muižas zemes aparšanas, sēšanas, pļaušanas, kulšanas, malkas sagādes, ēku celšanas, ceļu un tiltu būves – visos darbos, visu cauru gadu bija jāsūta cilvēki, vīrieši un sievietes, cik daudz un cik dienas, tas izlemts pēc zemes (tas ir viņu, zemnieku ģimenes apdzīvotās), no kunga nomātās zemes lieluma. Šie darbi bijuši ilgi un grūti. (Tautas dziesmas par – kunga rijas kulšanu.)
Lai varētu pildīt šos darbus un vēl kaut kā apstrādāt savu zemes, tas ir nomātas zemes, gabalu, cilvēki ir bijuši spiesti ļoti augsti vērtēt cilvēku veselību, labi attīstītu ķermeni. Darba dēļ precētas (un zagtas) meitas un puiši. Laimīgi tie, kas varējuši ieskaņot tur mīlestību, vai arī tai bijis jāizaug no kopā dzīvojamās dzīves. Vecāmāte Ilze stāstīja par kādu no savām māsām, tās izprecēšanu: “Tālāk kaimiņos dzīvoja divi dēli ar saviem vecākiem. Vecākais pamazs, pasīks augumā, lēns, ne tik izskatīgs. Jaunākais liels, stalts puisis.
Vecāki atnāk sarunāt māsu vienam savam dēlam. Tam – mazākam. Mazāko dēlu! Norunā – liek apdomāties. Visi, māsas un vecāki – apdomājas. Labi cilvēki. Lai meitene baznīcā noskata, vai – ar mieru. Gluži spiest negribētu.
Māsa noskatās. Puisis viņai patīk. Norunā, vecāki, ne jau paši jaunie, ka precēsies. Baznīcā māsai piestājas vecākais dēls, tas ir – mazākais, bet ne jaunākais, ko viņa un citi domājuši kā īsto precējamo, tas iznācis tā runājot – kur mazākais domāts kā – jaunākais. Ko vairs svētā vietā teiksi!? Apprecējās. Nosāpēja sirds. Dzīvoja labi. Labs un gādīgs cilvēks bija.”
Paklausība kungam, baznīcai, sūrai, grūtai dzīvei. Vecvecai mātei bija daudz stāstu par to. Kādas tās citas māsas vīram nebijis pašam sava vilnas (vadmalas) bikšu, ko apvilkt baznīcā ejot laulāties. Palienējis brāļa bikses, jo pašam bijušas tikai nātnās. Tas ir – linu, pakulu audums.
Viņa pati apprecējusi saimnieka dēlu. Šis pirmais vīrs viņai ātri nomiris (atstājot vienu bērnu. Meiteni, vecāko no Alvīnes vecās mātes māsām, tas ir tās pusmāsu). Ilze apprecējusi otrreiz kalpu kārtas puisi. Kaut kur tuvumā atnākusi ģimene, muižas kalpi, vēlāk – pusgraudnieki (?).
Vecvecā māte Ilze stāstīja: “Mans pirmais vīrs bija liels, smuks cilvēks, dzelteniem matiem, baltu sārtu vaigu, bet es viņu tā nemīlēju. Mans otrs, Jēkabs Putniņš bij mazs un melns, vēlāk klibs un liels dzērājs, bet es viņu mīlēju. Es viņu ļoti mīlēju. Labs man bija. Un strādnieks, liels darba rūķis.” (To mēs visi zinājām, visi mīlējām Dauziņtētiņu.)
Vecvecā māte stāstīja arī par savas jaunības grūtajiem darbiem. Tīrumā strādāt ejot, sievietes sasējušas, satinušas vidu ar jostām stingri, lai ceļot labības un siena klēpjus nesastaipītos un nepārrautos. Vasarā gājušas tīrumā vienā garā kreklā (ar piedurknēm gan), slēžu kreklā. Tas ir tādā, kam visvairāk augšdaļa no smalkāka auduma, apakšējā daļa rupja pakulu, nātna (nātru) audumā. Jo nebijis laika un tik daudz labu linu, ko smalki aust, vērpt un taisīt. Kreklu pārsējusi ap vidu ar jostu.
Tomēr otrai vecvecai mātei, Jēkaba Putniņa, Ilzes vīra, Alvīnes tēva mātei, kas kādu laiku (līdz savai nāvei) dzīvojusi Dauziņos, bijis daudz skaistu audumu, svītrotu brunču, dvieļu, segu, stāstīja Alvīne – tos viņas vecā, tēva māte viņai rādījusi, cilājusi vēdināt savas mantas. Tās glabājušās lādē uz pirts augšas. Pirts nodegusi, lāde līdz ar to, Alvīnei nav palicis nekas no pūra solītām mantām, tikai atmiņa no redzētā.
Vēcāmāte, Alvīne Putniņš (vēlāk precējusies – Bērziņš) dzimusi 21. janvārī 1885. gadā, Ļaudonas pagasta Dauziņos. Viņa bija vidējā no trim māsām, ja līdzi skaita vecāko māsu no viņas mātes Ilzes pirmā vīra. Viņa vecākā māsa Ilzes otrajā laulībā – Putniņa ģimenē. Jaunākā māsa Emma. Vecākā – pusmāsa – Līze. Visus trīs bērnus skāruši šarlaka epidēmija. Alvīne izslimojusi viegli. Emma smagāk. Bet pavisam smagi skārta Līze – tā palikusi kliba, ar ļoti maitātu redzi, vāju veselību (gremošanas traucējumi) un līdz ar to visu, garā neattīstīta. Grūti teikt, cik tas slimības, cik sagrautās fiziskās veselības iespaids. Līze visu laiku palika vecvecās mātes Ilzes sāpju bērns, bieži kopjams, garīgi atbalstāms, uzmanāms visās tā gaitās. Līdz savam vecumam, Līze raudāja rūgtas asaras, apzinoties savu likteni – darba nespējīga (gāja ganos visu mūžu), neglīta, mūžīgi neizbēgamā pelnrušķītes liktenī, kuru viņa tomēr apzinājās, lai arī nevarēja īsti apzināt lasīšanu, savu acu dēļ (viena acs bija balta un akla) ne strādāt rokdarbus. Bieži viņa tomēr pret savu likteni sacēlās, bija dusmīga, nevaldāma, naidīga, tad padevās, sabruka asarās, sauca Duksi līdz un laida govis ganos.
Vecvecai mātei bija daudz grūtu stundu, ciešot meitas sāpes līdz un mēģinot turēt to padevīgu, lai tā nenaidojas ar gājējiem (kalpiem un kalponēm), ar kaimiņiem, un lai pati klausa, padodas savam liktenim.
Emma, jaunākā māsa, varbūt bija tikai mazliet aizkavēta savā attīstībā no grūtās slimības. Tā izauga skaista, slaida meita. Skolā bija ‘pagrūtu galvu’, bet liela rokdarbu darītāja. Bija Rīgā, kādos rokdarbu kursos, un strādāja patiesi skaistas lietas savam pūram un draugu dāvanām. Tās, viņas jaunības dienas, bija laikā (pirms pirmā pasaules kara), kad pārticība jau bija sasniegta un varēja atļauties mazliet luksa. Emmas pūrā bija daudz smalku baltu palagu – ar mežģīnēm, izšuvumiem, rakstiem. Mīkstas vilnas segas, austas izmeklētos paraugos un krāsās, ‘tillā’ izšūtas galddrānas un visādi greznuma nieki – samta kārbas aproču un apkaklīšu glabāšanai. Vienu tādu pasakaini izveidotu – zaļā ‘plišē’ – mīkstā samtā, ar uzšūtiem ābeļu ziediem un putniņiem, viņa uzdāvināja māsas vīram (Alvīnes vīram, Jānim Bērziņam, manam tēvam, Tavam vectēvam). Izstrādājums rokdarbā uz zaļā samta bija nodots darbnīcā, apvelkot to specialai apaļai izoderētai papes kārbai (ar zelta sprādzi vākam), kur vidus nodalījumā varēja salikt kungu aproces, un apkārt apkaklītes. Tās bija lietas, kas tanīs laikos stāvēja atsevišķi no krekla, bija uzliekamas, stīvinātas, stērķelētas, sapogātas ar zelta aproču pogām un apkaklīšu podziņām. (Mūžīgais sievu gludināšanas darbs.)
Tante Emma, kā es to saucu, pirmo reiz atmiņā, kā jauna, slaida, sieviete, mazliet lielāka, garāka, kā bija mana māte, mazliet citāda, slaidu viduci, izmodelētām krūtīm un gūžām abpus tam. Mani vecāki sarunājās pēc tam, ļoti priecīgi par Emmas labo izskatu, tās pieaugušo jaunavību, runāja kā to iedrošināt, atbalstīt, palīdzēt veidot tās pašapziņu, uzstāšanos, izglītību, pēc viņas mazliet gausās bērnības attīstības, mazliet iedragātās pašapziņas.
Emmas tante pildīja labi šīs uz viņu liktās cerības. Viņa pat uzdrošinājās ņemt un veidot pati savu likteni. Pirmā pasaules kara sākumā viņa viena pati aizceļoja uz ilgāku laiku uz Kaukazu, kur bija viņu aicinājis viņas gandrīz slepenais līgavainis, kad bija tur kādā uzdevumā. Emmas tante aizbrauca, palika tur labu laiku, apprecēja savu Kārli Bleivu, un abi tie vēlāk pārbrauca atpakaļ Latvijā un saimniekoja Dauziņos. Emmas laulība bija līdz galam ļoti laimīga, mīlestības un saprašanās pilna ar Kārli, izskatīgo bet vienkāršo, sirsnīgo saimniekdēlu no cita pagasta, kuram sava tēva māja bija jāatstāj citiem brāļiem, māsām. Emmas un Kārļa ģimenē vēlāk auga trīs dēli – Imants, Atis un Jānis – Žanis.
Par Emmas tantes uzņēmību, jāpiezīmē, ka tais laikos tā bija gandrīz pārdrošība aizbraukt vienai pie jauna vīrieša, palikt pie viņa, uzticēties. Vecāki bija diezgan norūpējušies, bet Emmas tante teica “Es viņu pazīstu, es zinu un uzticos, es gribu un es to darīšu, jo cita ceļa nav. Nekāda gaidīšana, kad kari sākas.”
Vēlāk Emmas tante bija pasmaga, diezgan smaga miesās, viņai bija arī pasmags skaistums sejā – lielas tumšas (brūnas) acis, pilnīgs kakls, paliela, varbūt teiktu – liela mute, mīkstām lūpām, tumši gludi mati. Jā, patiesībā, viņa bija skaista, īpatnēja. Kādreiz, kad viņas dēli jau bija krietni puiši, paši viņi jau tepat pāri pusmūžam, mana māte smējās atstāstot mazu gadījienu. Pie kādu godību galda sēdot Dauziņos, Kārlis, iereibis, noskatījies sēdošās sievas un klusu pačukstējis manai mātei – “nu vai tā nav? Mana sieviņa, mana mammīte (tā vīri sievas līdz ar bērniem sauca) ir un ir visskaistākā” – kā mīlestība to redz, mana māte brīnījās un par to priecājās, kā Kārlis līdz vecumam redz vēl to, ko citi neredz, varbūt nekad nav redzējuši. Mīlestības acis.
Mana māte (vecmāte, tagad, kad es esmu jau māte, pat vecvecā māte, jo es esmu patiesi jau vecā māte…) bija skaista. Viņas skaistums bija smalks un klasisks: maza galva, taisna piere un taisns, gandrīz klasiskā līnijā taisns no pieres, deguns, tīkami glīti noapaļots, mazs bet dzīvām nāsīm, tumšas pelēkzaļas lielas acis, neliela skaista mute, augsti vaigu kauli, brūni mati, gaiša ādas krāsa, bet ar elegantu bālumu. (Vēlāk viņa bija mazliet mazasinīga.) Sākot no agrās bērnības viņai bijis smagi jāstrādā, jāpalīdz tēvam saimniecībā. Tas bija laiks, kad tikko sāka izbeigties grūtā spriguļu kulšana. Labības kulšanai sāka lietot zirgu mašīnas. Piedarbā, lielajā šķūnī pie rijas (rija ir apkurināmā, ciešāk būvētā celtne, kur labību izžāvēja pēc tās nopļaušanas) bija vienkārša koka mašīna – apaļš koka, izrobots koka ceļš, pa kuru apkārt zirgs vilka koka riteņu, arī izrobotu tāpat kā ceļš zem tiem, ratus ar kādiem smagumiem, akmeņiem piekrautus pēc vajadzības, graudu izberšanai no salmiem, no vārpām. Šais ratos, zirgu vadīt, bērniem, mazajai Alvīnei, bijis jāsēž agri, agri rītos, tumšos aukstos ziemas rītos, jābrauc un jābrauc apaļais apkārt ceļš un jācenšas neaizmigt, nenokrist, vadīt zirgu, kas soļo apkārt blakus koka apaļam ceļam. Grūti rīti, grūtas dienas, tumsā, aukstumā, putekļos kaujoties ar miegu. Mūžīgo miegu, māte teica atceroties. Miegs nācis vasarā un ziemā agri ceļoties visos darāmos darbos, miegs nācis tā visu bērnības, visu jaunības laiku, reti jo reti kad izgulēts.
Mazās Alvīnes spēkus tas tomēr nav mazinājis. Viņa bijusi ļoti dzīva un acīga meitene. Tikko iemācījusies lasīt, lasījusi visu, ko varējusi dabūt – vecās ‘Latviešu avīzes’, ‘Mājas viesi’, vēlāk grāmatas. Viņa arī noskatījusi kā dzīvo, ģērbjas, izskatās un uzvedās kungu un mācītāju sievas un meitas. Gadu 12 vecumā viņa tinusi matus copē’, pakausī. Krāsojusi vaigus ar vēstuļu oderu papīri. Tad reiz dabūjusi labāku spoguli, ieraudzījusi sevi un nobijusies, ka neizskatās nemaz līdzīga dāmai, kādu sevi bija iedomājusies. Mazgājusi visu nost, pinusi matus atkal bizē.
Kad vasarās mēs apciemojām Dauziņus, cik tālu vien to varu atcerēties no agrās bērnības, vecāmamma, mana māte, toreiz jauna sieviete arī vēlākos gados vecāka kļūdama, vienmēr staigāja pāri Dauziņu tīrumiem, pārdzīvojot no jauna savas bērnības mazās Alvīnītes, vēlāk jaunavas Alvīnes dienas. Mēs arvien, bieži līdz ar vecveco mammu gājām gar graviņas malu uz Dauziņu zemes otru galu. Graviņa bija sīka urdziņa ūdens, kas tecēja pa lēzenu pļavu Dauziņu dārza malā, bija robeža upīte, tālāk veidodama arvien augstākus krastus, zāļainas noziedējušas piegāzes. Mēs gājām līdz tālākai robežai, līdz liepām tur jau krietni augstajā graviņas krasta nogāzē un vecajām ābelēm ieartām, apsnigušām labības tīrumiem. Tā bija vecā Dauziņu mājvieta. No turienes jaunais Ilzes vīrs Jēkabs, Putns, tā viņu apkārtnē sauca, bija pārcēlis mājas uz otru zemes gabala daļu ūdens dēļ. Te mājvieta bija bijusi gan jauka un skaista, kalnā, ar gravu un upīti lejā, ar liepām, krasta malā, ar virzi otrā pusē gravai, bet ūdens katra lāse, bija bijis jānes stāvajā krastā uz mājvietu. Kā tas bijis veicams, to grūti pat iedomāties.
Ūdens vispār bija Dauziņu māju grūtākā lieta. Arī jaunajā vietā tā nebija diezgan no sīkās urdziņas. Pumpis bija ierīkots ērti – virtuvē, bet tā ūdens bija negaršīgs un arī lietojams uzmanīgi, jo kļuva iztukšots ātri un pierietēja lēnām. Jaunā mājvieta atradās purva malā, turpat aiz pļavas, aiz nelielas egļu meža strēles sākās purvs un tā ūdeņi maitāja akas grāvjus un mārkus. Arī lopi bija lielāko daļu dzirdami no pumpja. Vēlāk, pēdējos gados, Jēkaba un Ilzes znots Kārlis pusi purva nopirka savai zemei klāt un nosusināja. Tur auga pirmie labie lini un labība. Agrāko dienu grūtums un rūgtums – purvs, kļuva uzvarēts.
Purvs bija arī tas, kas nesa vakara neveselīgās miglas un turēja ceļu slapju, grūti labojamu, grūti braucamu, sevišķi rudeņos ar labības vezumiem. Un vēlāk radīja patiesi galvas sāpes – kā ievest ‘dampi’ – kuļmašīnu. Purvs kļuva bieži ar rūgtumu pieminēts, vēl laikos, kad mēs tur jau ciemojamies, braucām turp atsperu ratos un sūdzējāmies un žēlojamies par dziļām dangām.
Purvs toreiz nepiederēja Dauziņiem, bet tas gadu desmitus bija viņus kaitinājis, nomācis ar savu slapjumu, purva ūdeņu plūšanu Dauziņu daļā, par draudu ganiem, kur varēja ieklīst un pazust lopi. Purvs bija viņu valodās un domās, līdz beidzot tas kļuva uzvarēts, sadalīts, nodrenēts un tad nāca labās ražas no tā, ceļi izžuva atvērās āres un labklājība. Tad vecvecās mātes balsī, pieminot veco purvu, ieskanējās maigāki toņi, purvs bija tomēr bijis viņu dzīves sabiedrotais, līdzi dzīvotājs kā kaimiņš, kas jāpieņem. Un purvā kādreiz bija ogots. Purvā bija augušas dzērvenes. Purva malā – mellenes.
Kad mana māte ciemojās dzimtajā sētā, jauna sieviete savu priecīgo bērnu ielenkta, tā gāja, staigāja pāri Dauziņu pļavām, ceļiem, pāri graviņas krastiem. Dauziņu zeme bija – smaga zeme, māla zeme. Labās vasarās deva labu ražu, visas malas bija noziedējušas puķēm, baltais āboliņš, liels smaržīgs (ne baltais mazais cūku āboliņš, bet lielais, sazarojis ar zariem un lapām līdzīgi rozēm), bija pirmais tur Alvīnes ievērots, satikts kā senais draugs, viņa plūca to, lika pie sejas ostīja un ostīja tā stipro saldo smaržu. Tāda āboliņa Ķikuru zemē, viņas vīra Ķikuru Bērziņa zemē, kas nu bija arī viņas zeme, nebija. Ķikuru zeme bija viegla, sausa, smilšaina, pelēka smilts, kas mīksti satvēra pēdas, bet kas bija daudz un gudri mēslojama, lai tā dotu labu ražu. Ķikuru tīrumi kļuva nosēti ar kultivēto āboliņu, sarkano āboliņu un balto, rožainibalto, liekās ja nemaldina atmiņa, bastardu to sauca. Šie āboliņa lauki saauga biezi un kupli, iebriedot pāri ceļiem, bet tiem nebija šīs tik ļoti stiprās, tik ļoti riebīgās jaunu dienu, bērnības dienu smaržas, kas bija Dauziņu gravas krasta baltajam āboliņam, caur kura pelēkzaļām lapām redzēja dzeltenīgu mālu. Ja tas sausā laikā sažuva, tas kļuva kā stikls, saplaisāja un beigts bija baltais āboliņš, beigti miežu un auzu lauki, rudzīši cieta bāli un sīki. Tāda bija Dauziņu zeme, smaga arama, vai ilgi nearama, slapjuma dēļ, neuzarama arī sausumā. Bija jāuzmana laiks, zemes un debess zīmes un jātver brīdis, kad jāliek arkls zemē un jādzen puiši un zirgi cik jaudas. Ja tas izdevās, arumu velēnas apvēlās treknas un auglīgas un labība šāvās augšā zilizaļa, tīrumi viļņoja kā ezeri. Saimnieks staigāja puspriecādamies, pusnorūpējies – kaut nu neaizkalstu, kaut nu neizslīktu, kaut nu laiks turētos vēlīgs līdz nobriest. Tā cauru vasaru.
Bet zemnieks mīlēja savu zemi. Jaunā Ķikuriene pārstaigāja mīļo dzimto zemi apstādamās pie krūma, ērkšķa vai meža rožu krūma, te pie akmeņa, kur ganos ejot spēlējusi akmentiņus, kur dziedājusi.
Dziedājusi… Dziedāšana tais agros vecos laikos varbūt bija vienīgā ikdienas sazināšanās ar ārpasauli, sevis identificēšana, sevis pieteikšana lielajai tālajai pasaulei. Ganam ganot, vai jaunietim strādājot savā tīruma vientulībā, pār mežiem, pār birzēm bija jādod kāda ziņa, kāda zīme – es te esmu, es te dzīvoju! Kā putnam jāsūta sava balss sevis apliecināšanai.
Alvīne jau skolā bijusi laba dziedātāja, vispār laba skolniece. Dziedājusi duetā savā baznīcā. Vēlāk korī. Vēlāk bijusi aizrautīga teātra spēlētāja pagasta teātrī. Pēc darba tēva sētā, gājusi septiņas verstis uz pagasta saviesīgās Biedrības māju, uz mēģinājumiem. Tas bijis, bet arī nebijis, nekad nebijis par grūtu.
Kādam lugas uzvedumam reiz bijis aicināts režisors no Rīgas. Redzot Alvīnes dotības, aktrises, viņš gribējis viņu pārliecināt doties uz Rīgu, iet dramatiskos kursos un negaidīt neko ilgi, bet doties jau drīz uz lielajām skatuvēm. Gribējies gan to darīt. Ļoti. Bet tēvam tikpat ļoti vajadzējis mājās strādnieka, mātei palīga un kur ņemt tik daudz naudas kā algot mājās svešu un vēl atlicināt Rīgas dzīvei.
Alvīne palikusi Dauziņos. Viņa arī bijusi laba un viegla un nenokausējama dejotāja. Tad, ap gadu simta maiņu lauku dzīve, un visas tautas dzīve, bija pavisam citā pārticības attīstības līmenī. Sarīkojumi, priekšlasījumi, balles, vasarā zaļum svētki. Alvīne beidz Rīgā mājturības kursus. Pārved mājās lielu pavārgrāmatu, modes lapas, izšuvumu, visādu rokdarbu paraugus. Arī ziņas par latviešu tautas tērpu. Albumi pildās ar fotogrāfijām, ar amora pasta kartēm. Nāk vēstules. Alvīnei divas sirsnīgas draudzenes, kuru vārdi minēti ilgi: Vērpeļ Emma (saukta Vērpeļu Emma, vai Emmiņa) un Upmal Jūlija – Upmaļu Jūla.
Alvīne, Jūla, (Vērpel) Emma un (Putniņu) Emma sēd kā bezdelīgas rindā kādā uzņēmumā, visas tautiskos apģērbos – samta ņieburos, baltās blūzēs, puķu vainadziņos – ko mēs nākošās paaudzes bērni katrā tur ciemošanās reizē, skatam un skatam. Pēc vistas viras un ābolu ķīseļa pusdienām, pēc dzeltēnmaizes ar rozīnēm, mēs sēžam un šķirstam lielos smagos zelta sprādzēm sasprādzētos albumus. Pētām fotogrāfijas – nopietnas sasukātas sejas augstās stērķelētās apkaklītēs, mazās tauriņ šlipsītēs, vai spieķī atspiedušos augumos, kas stāv pie fotogrāfu dekorācijām – ūdens krituma vai dārza vārtiem ar rozēm. Un skatāmies amora pasta kartiņas un dzimšanas dienu un vārdu dienu kartiņas, ar divi kopā sadotām rokām – viena aproce ar skaistu aproč pogu, otra baltā mežģīnē sārtas piedurknes galā, ar divi tēliem sievieti un vīrieti, kas stāv un runājas, vai sapņaini stāv, ar putniņiem, kas knābjos nes rozes un neaizmirstules.
Dažreiz mēs prasām tantei Emmai: “Kas tas? Un kas tas?” Tante Emma tikai pagroza galvu, nosmej šķelmīgi, tante Emma vispār daudz prot smieties, un nosaka – “lasiet pašas, kas tur rakstīts.” Tur ir rakstīti, drukāti pantiņi zem bildītēm: “Tava roka manējā slīd es viņu turu un zinu ar šausmām sirds to jūt ne mūžam vairs mēs divi nevaram sveši būt.” Vārds – šausmas – šai pantiņā ir tik satraucošs un nesaprotams, ka tas tiek lasīts simts reizes un palicis prātā vairāk kā pussimts gadus.
Un mēs griežam arī kartēm otras puses uz augšu, ņemam tās ārā no albuma (un liekam atpakaļ), lasām kas tur rakstīts, nav nekas daudz, bet tas ir tikpat mistiski brīnumpilns, kā kartiņu bildītes: “Vai drīkstu Jūs lūgt uz nākošo valsi!” “Lai šīs rozes Jums to saka…” “Vai drīkstu cerēt…?” “Ir daudz pie debesīm zvaigžņu bet katra savādi mirdz, ir daudz uz pasaules ļaužu un katram savāda sirds…”
“Lieciet tās kartiņas visas atpakaļ albumā,” pavēl mātes balss un viņa apskata mūsu kabatas, ir gadījies, ka mēs, es vai māsa, vairāk jau es, jo māsa Austra tā ir, vēl nesaprot, ko visu tas nozīmē. Es jau saprotu. Un māte un tēvs arī vēl toreiz un Emma tante rīkojas ap gramofonu, kas stāv uz apaļa galda, uz tamborētā galdauta, ņem mazas adatiņas no zaļganas bleķa kastītes apaļiem stūriem uz kuras mazā bildītē redz to pašu gramofonu, kas stāv uz galda. Un gramofons tad sāk dziedāt stiprā spalgā, savādā balsī: “Teici to stundu to brīdi kad Tu man roku sniegsi jeb vai Tu mūžīgi mūžam ka mani mīli liegsi?…”
Ida [Ada] Benefelde. Māte nevar vien beigt priecāties. Ida Benefelde. Kā viņa izrunā šo vārdu, ar to ir pilnas tur Dauziņu istabas, ar mazajiem dārza un saules pilnajiem logiem, ar veco mammu – Dauziņu mammiņu zīda lakatā pār pleciem, kas līp pie pirkstiem, kad to noglāsta, ar Dauziņ tētiņu, kas sēd znota (mūsu papa) dāvātā stiebru pītā atzveltņa krēslā un smēķē izlocītu pīpi, ar Emma tanti kam plata ādas josta ap vidu ar lielu, ļoti lielu smalki izlocītu zelta sprādzi, ar Emma tanti, kas ķer mūs, apgriež uz riņķi un smejas, liekās smejas par mums.
Ar mūsu tēvu, mūsu papu, kas ņem mūs pie saviem ceļiem un māti, mūsu mammu, kas stāv istabas vidū un aicina visus iet dārzā, klausīties gramofonu tur caur vaļējo logu. Un paps liek gramofonā āriju no Pučini operas. Bet kādu? Kuru? Tā skan pa visu dārzu. Un kādreiz atkal: “Apsegloju melnu kuili, ai melnu kuili, un aizjāju uz krodziņu, aijā uz krodziņu.”
Tas noskan asi un īsi un paps un Dauziņtētiņs dzer alu. Tas ir Dauziņtētiņa pašdarinātais, tikko svaigs, vēl nav pārāk stiprs norūdzis. Tā, līdz atnāk, sanāk ciemiņi – kaimiņi, Reveliņi. Dauziņmāte samīļo jauno Reveliņieni: “Nu kā iet, mana meitiņa, neesi ilgi bijusi, kā iet?” Par Reveliņu saimnieci ir atsevišķs varētu teikt romantisks stāsts:
Kādā tumšā vakarā (naktī, rītā?) pie Dauziņu durvīm bija atrasta pārsalusi, izbadojusies, pārbijusies jauna meita, meitene. Viņas stāvoklis bijis tik nožēlojams, ka visi tūlīt ļoti iežēlojušies par viņu un bez vārda runas devuši viņai patvērumu. Viņa slimojusi ilgi, bet atveseļojusies. Viņa bijusi no tālāka pagasta, aizbēgusi no piespiestām precībām ar nemīlamu vīru. (Laikam jau vecu un bagātu…) Dauziņi meiteni iemīļojuši un vēlāk, kad tās tuvinieki atnākuši to vest atpakaļ, nav viņu tiem atdevuši, jo meitene ar labu prātu negribējusi atgriezties.
Elvīra, vai Ellena, Elīna – bij viņas vārds – palikusi dzīvot Dauziņos. Bijusi tur gandrīz kā māsa Dauziņu meitām. Tā kā viņas veselība pēc pārsalšanas ilgi bijusi trausla, Elīna nevarējusi iet citiem līdz pie smagajiem lauku darbiem, bet lai pelnītu sev maizi mācījusies šūt, iemācījusies par šuvēju. Tā viņai pašai un līdzi citām meitām, sevišķi jau Alvīnei, bijis daudz labu dienu kopā spriežot un šujot blūzes un tērpus. Elīnas veselība nostiprinājusies un viņa laimīgi apprecējusi vienu no kaimiņu, Reveliņu, saimnieku dēliem.
Elīnai bija glīts vīrs un pulks bērnu, kad viņa svētdienās nāca apciemot savus audžu vecākus. Elīna bija slaida auguma, brūnacaina, kautrīgu smaidu, kaut kā – biklu acu un sejas izteiksmi. Viņa bija mīlīga un cēla izskata sieva. “Daudz to bērniņu nāk,” Dauziņmammiņa tikai nožēlojās un nopriecājās arī līdz.
Dauziņi bija citādi, kā Ķikuri. Varbūt tas bija zemes savādums – māla zeme un smilts zeme. Dauziņos dārza malā, graviņā, arī meža malā, bija lazdas un rieksti.
Dauziņiem bija ļoti liels ābeļu dārzs, visdažādākās ābolu, vasaras ābolu, šķirnes, visdažādākās plūmes, ķirši, ērkšķogas, par milzīgajiem jāņogu krūmiem nemaz nerunājot. Vēl upenes un avenes. Jēkabs Putniņš, vēlāk vecais Putns, nākdams saimnieka kārtā bija strādājis un darījis daudz lai sagādātu ap māju visu to, kas zemnieka dzīvi dara lielu un skaistu, to pēc kā kāro un ko redz tas, kam nav sava zemes stūra. Gar ceļa malām biņš bija sastādījis kokus, kļavas ēnoja solu, kur vēlāk viņš ar znotiem un kaimiņiem sēdēja liedami, dzerdami un apspriezdami pēdējo alus brūvējumu. Dažreiz tas bija tumšs, brūns un garšīgs, dažreiz dzeltenbāls un stiprs. Abiem šiem aliem bija savi cienītāji. Sievietes dzēra misu un patekas. Misa bija vēl nenorūgušais, vēl bez apiņiem, saldais miežu iztecinātais vēl karstais biezais dzēriens. Tas bija dzerams tikai kādu dienu. Tad tas jau bija saliets lielajā kublā un raugs un apiņi klāt. Pusrūgusī misa arī vēl bija salda un garšīga, bet ar to daudz nedrīkstēja jokoties, varēja samaitāt vēderu, kas sācis rūgt, tam bija jāļauj norūgt.
Patakas (gramatiski, ne Ļaudonas izloksnē varbūt patekas?) bija atšķaidītais vēl ūdeni pār iesalu lejot pastieptais alus atlikums. Labs iedzert, bet ne vairs ar īsto alus stiprumu, kuru kāroja vīri.
Vecais Putns, un agrāk arī jaunais Putns, bija mīlējis iedzert, iedzert krietni, laikam viņš tomēr nebija ar īstu dzēriena turētāju galvu, viņš noreiba drīz. Dzeršana viņam bija piemetusies negribot. Agrāk rudeņos un ziemās, zemnieki veda savus linus un labību tālu, pāri par simts verstis uz Rīgu pārdot. Tas bija ļoti grūts un tāls ceļš ar zirgiem, ar vezumiem. Viņi turējušies kopā, braukuši pulciņos, jo mežos, sevišķi pirms Rīgas (Kangaru kalnos) uzbrukuši laupītāji un aplaupījuši vientuļus braucējus.
Pulkā braucot tai ziņā drošāk. Bet cita nelaime – pulkā braucot ilgāk bijusi uzkavēšanās krogos. Aukstajās ziemas dienās un naktīs ceļā protams bijis labi sasildīties ar šnabīti, bet pulkā iedzeršana arvien iznākusi ilgāka. Kaunā nevar palikt ne ar iedzeršanu ne ar dzēriena izpirkšanu.
Kādu nakti Jēkabu nesamaņā mājās pārvedusi labā, gudrā ķēve. Ar pārlauztu kāju, krītot, vai kā, to Jēkabs gandrīz nav atcerējies kā, piedzērušu draugi to ielikuši ragavās un ķēve to pārvedusi mājās.
Tā bija skaista melna ķēve un par to viņai kļuva piespriesta vecuma maize Dauziņos, par sava saimnieka izglābšanu. Šo ķēvi kādā svētdienā nošāva mans tēvs. Tas bija mercy killing, jo ķēve vairs nespēdama ēst zobu trūkuma dēļ, redzami sāka mirt badā. Ķēve bija izvesta mīkstā jaunā āboliņā aiz kūtīm. Bet arī to viņa neko vairs nespēja lupināt.
Cik man bija gadu? Četri? Pieci? Es nojautu kaut ko sērīgu, neparastu. Visi mēs aizgājām aiz kūtīm, apskatījāmies melnā ķēvē, tagad vājā, paplukušu spalvu, nespodrām acīm, un atnācām atpakaļ pagalmā. Dauziņmāmiņa un tētiņš kaut kur pagriezās un slaucīja acis. Mans tēvs aizgāja otrreiz aiz kūtīm: “Nē, Tu paliec tepat.” “Tu šausi ķēvi?” Kur tādi mazi cilvēki ņem savas zināšanas? “Ne jau nē.”
Es tomēr dzirdēju divi šāvienus. Bet paps jau šāva putnus un zaķus. Šoreiz tā tomēr bija ķēve. Bet ja par to lielie negribēja runāt, tad par to nebija jārunā un tas tad izgaisa tā it kā tas būtu bijis, kas bijis nojausts, it kā tas – nebūtu bijis.
Zirgs bija cilvēka draugs toreiz. Cilvēka tuvs sabiedrotais. Dažreiz suns arī. Suns Duksis bija Līzes draugs. Kad citi mēs palikām ciemodamies Līze asaras noslaucīdama sauca Duksi un viņi abi aizgāja ganos, Līze smagi klibodama, ganu rīksti pa zemi vilkdama. Pinkainais Duksis priecīgi un paklausīgi līdzi tecēdams.
Dauziņos viss bija tuvāk kopā – griesti, grīda, suņi, cilvēki. Rokas sniedzās tevi glāstīt, paķircināt, sejas smējās. Un – raudāja arī pa vidu. Logi arī lielajai viesu istabai bija mazāki kā Ķikuros un gaisma ko tie laida iekšā no āra bija zaļgana no jasmīnu krūma vienā logā, no ceriņkrūmiem un Alvīnes ābeles otrā logā. Par šo ābeli Dauziņu vecie un mana māte, kuru tie sauca vārdā par Alvīni, arvien pārrunāja. Šī ābele kļuva noēnota no lielajiem ceriņu krūmiem un no kļavas klēts priekšā, klēts bija turpat soļus 10-20 aiz loga. Alvīnes ābele tur ēnā pa pusei nīka, nedeva vairs daudz ābolu. Bet ne jau ābolu dēļ viņai ļāva tur palikt – lai dzīvo un zied un dod pa ābolam, cik tā pati vēlas, lai paliek par piemiņu, Alvīnes koks, Alvīnes ābele, viena no pirmām kas te jaunā mājas vietā tika stādīta. Pēc tās nāca visas lielās garās ābeļu rindas, kas vēl katru gadu turpinājās ar jaunu stādītām. Dauziņu Putns bija kaislīgs dārza kopējs, žēl tikai, ka ābeļu šķirņu izvēle bija kritusi uz vasaras āboliem. Tie bija brīnumgaršīgi, lieli un sulīgi labi koptajā māla dārza zemē. Bet tie nāca un gāja līdz ar vasaru. Tikai vēlāk jaunās ābelītes kļuva stādītas rudens un ziemas šķirnes – boršiņi, serinki, pepiņi, grafsteini, mālāboli. Šīs šķirnes auga arī Ķikuru nelielajā dārzā, Ķikuru smilšainajā zemē un boršiņi tur kastēs ieslēgti glabājās līdz lieldienām.
Tomēr tāda paradīzes dārza izjūta, tāda augļu slavināšana, priecāšanās un izēšanās bija tikai Dauziņu dārzā, kur mēs klīdām no vienas ābeles pie otras, paceļot, vērtējot, garšojot, meklējot skaistākos, saucot, klaigājot un berot cits cita rokās Dauziņu ābolus. Alvīnes, manas mātes, mīļākie āboli bija rožāboli, saldskābeni ar sārtumu kas zem to mizas sniedzās līdz ābola vidum, līdz tā serdei – baltais dzidrais, dažviet caurspīdīgs līdz serdei. Mēs bērni ņēmām vecāsmātes ieteiktos cukuraiņus, cietus un saldus kā cukura graudus, un bumberābolus. Un plūmes, plūmes. “Nu gan jums sāpēs vēderi…” Bet lai. Nepalika prātā, ka tie būtu sāpējuši. Laba liela izēšanās piederēja pie ciema un ciemošanās. Vakarā vēl žāvēto ābolu ķīselis, vai kompots, ar zago graudiņiem, caurspīdīgām lodītēm, dzenājamām pa šķīvi zem putu krējuma.
Dauziņmāmiņa deva meitai līdz linu kulītes pilnas ar žāvētiem āboliem. Vasaras āboli gatavojās visi reizē, uz tālu pilsētas tirgu nevienam nebija laika tos vest, labi ja kādai gājēju sievai varēja piebērt kurvjus, lai atnāk kādu cēlienu palīdzēt pie siena, citādi āboli nāca, gatavojās, greznojās sārti un balti kokos, krita un puva. Klāja zemi, aizgāja atpakaļ zemē. Tikai Dauziņmāmiņa tos glāba cik varēja – mizoja un žāvēja, pannu pēc pannas lika lielajā maizes krāsnī, kad maize nāca ārā no tās, un dažreiz pirtī uz krāsns, un dažreiz uz karstā mūrīša pēc alus darīšanas. “Salasu viņus tik skaistus priekšautā, nesu klētī. Turpat nesu ārā tur jau agrāk ienestos. Nestāv arī klētī necik ilgi. Pūst.” Žēlojas Dauziņmāmiņa un priecājas, ka ir atbraukuši uz dažām dienām ābolu ēdēji.
Arī citi labumi kļuva vārīti un cepti tā, ka lielās krāsns mūris, kas iesniedzās arī viesistabas sienā nedabūja atdzist jau no sestdienas un naktī gulēt ejot istaba šķita par karstu, nenāca miegs. Mēs ar māsu gulējām Emmas tantes viesu gultā, zem bildes ar 2 gulbjiem, divi suņiem, 2 cilvēkiem dāmu un kungu, kas pastaigājas. Emmas tante nežēloja mums savus pūra palagus un segas. Tie bija maigi, kā putas. Arī karstajā naktī smalkais linu audums, mazākais pirmā brīdī, tanī ieguļoties, bija maigi vēss. Virspalags tālu atlocīts pāri ‘placī’ austajai ‘šatierā’ svītrotajai vieglajai vilnas segai. Gar palaga malu bija plata mežģīne – špice, un tālāk no malas, iešūta mežģīne – ‘einsece’. Viss Emmas tantes tamborēts. Uz skaliņa mestais musturs ejot ātri, viņa teica, kad mana māsa brīnījās, kad Emmai tik daudz laika un patikas tik grezni visu rotāt.
Emmas tante dzīvoja meitas kārtā līdz savam divdesmit astotam gadam, viņai pietika laika savu pūru izrotāt. Izstrādāties rokdarbus un izdejoties, mana māte teica. Viņa bija aizgājusi tautās, apprecējusies pirms sava divdesmit pirmā gada un lai gan viņas laulības dzīve bija ļoti laimīga, viņa tomēr domāja, ka jaunam, tik jaunam nav vērts precēties. Ir jāizpriecājas jaunības bezrūpīgā skaistā dzīve – jo, tā neatkārtosies, bet laulības ģimenes priekus var panākt precoties arī vēlāk. Tā arī viņas labā kaimiņiene, Kamenskiene, apprecējusies jau ar trīsdesmit gadiem, un viņiem bērni tai pašā vecumā, abas ģimenes līdzīgas. Tā domāja Alvīne un atzina māsas Emmas gudro, garo jaunību.
Bet runājot par precēšanos, par bērniem un jauniešiem, Alvīne teica: “Liegt pie kāda iet, liegt precēties, es savam bērnam varētu, bet spiest pie kāda iet – nekad.” Varbūt tā bija dzīves ziņa, kas bija radusies zinot Elīnas, Elvīras likteni.
Šīs un citas līdzīgas lietas kļuva runātas un pārrunātas un lielo balsis skanēja klusāk un paklusāk vēl ilgi naktī, kad mēs ar māsu savā gultā jau beidzām miegam pretoties, beidzām smieties, kāpt ārā no gultas, skriet vēl pie papa un mammas, padevāmies un aizmigām, iekusām vasaras nakts siltumā, ciema prieka sajūtās, circeņa dziesmās un lielo cilvēku kluso valodu dudināšanā. Kāds vēl pienāca, pataustīja mūsu nosvīdušas pieres, pavilka segu tālāk, pacilāja, pavēdināja palagu.
Tēvs un māte (mūsu paps un mamma) aizgāja gulēt uz klēti. [space left for something else?] Vēl vairāk tomēr Dauziņu klēts bija apkārtnes lepnums – Paša Dauziņ Putna lepnums. Mums, bērniem, tās nozīme bija viņas – sarkanais jumts. Ciemos braucot mēs šo jumtu pamanījām jau pāris kilometrus iepriekš. Tieši tur sākas ceļš gar purva malu un tas bija dangains un slapjš, dažreiz šie pēdējie pāris kilometri bija man (mums ar māsu, bet īsteni ņemot, es māsu daudz šais izdarībās tur – neatceros, viņa bija 3 gadi jaunāka par mani, un ņemot vērā, ka līdz gadi divi, tā man nebija liela līdzgaitniece, es atceros sevi tur – vienu) visgarākie. Bet prieks, pamanīt, ieraudzīt sarkano klēts jumtu, vienmēr bija liels. Tēvs pamāja ar pātagas kātu: “Redzi?” Un tur viņš spīdēja, sarkanais jumts. Klēts jumts bija sarkanu dakstiņu, tādi apkārtnē tur vēl nebija. Tas bija pirmais un ilgu laiku vienīgais.
Dauziņu klēts bija liela stipra mūra celtne lielāko daļu – apaļu, neslīpētu akmeņu celtne, balti pelēka. Apakšā liels pagrabs, augšā divas klēts telpas – graudu klēts un drēbju klēts. Tā viņas sauca un tas viņās bija. Graudi un milti vienā, ziemeļstūrī, drēbju lādes, skapji, tīnes, piekārtas pie sienas drēbes un sasegtas gultas gulēšanai tur vasaras siltajās naktīs. Otrā dienvidu stūrī, ābolus, ko vecāmamma Dauziņmamma lasīja un nesa glabāt ilgāk svaigus, varēja redzēt uz drēbju klēts grīdas izlaistus plānās kaudzēs. Tie smaržoja stipri. Un maitājās tāpat drīz. Dažreiz sagaidīja mūsu atbraukšanu, citreiz nē. Tur arī bija visādu ziedu un sēklu pušķi, sasieti žāvējās tējai, ķimenes, biškrēsliņi. Sevišķi jau ķimenes. Tās arī bija Dauziņmammiņas neatliekamais darbs – žāvēt saplūktās ķimenes, likt tad tās uz linu palaga, kult tās ar drēbju kuļamo vāli, tad sijāt. Tās arī smaržoja stipri. Tās arī mūsu māte dabūja līdz linu kulītiņā.
Pagrabs zem klēts bija pilnīgi pazemē, klēts bija celta uzkalnā, taciņa uz pagraba durvīm gāja lejup, ziemeļu stūrī, kur saule nekad neiespīdēja, lai pagrabs būtu vēss. Tāds tas bija, un mitrs. Tur bija kāpostu un gurķu mucas. Un alus un pateku mucas. Un sēņu spaiņi, sviesta ķērnes. Bet sieri glabājās graudu klētī miltos vai graudos iebāzti. Tur karājās arī žāvētā cūkas gaļa. Laikam arī kubls ar sālījumumu un gaļu tanī. Pagrabs dažreiz esot par mitru tam, tā sūdzējās. Un turpat ievārījumu podi.
Ciemošanās reizēs mana māte, kuru tagad vairs tikai tur sauca par Alvīni, laimīgi un ilgi klejoja pa laukiem, pa dārzu, pa visām vecām mīļām vietām. Viņas jaunības dienas bija bijušas īsas, viņa bija apprecējusies pirms pilngadības, arī tās bija bijušas darba pilnas dienas, visa Dauziņu uzzelšana bagātais dārzs un klēts bija īsti sākusies vēlāk. Tā turpinājās cauri pirmam pasaules karam, tā dienās mazliet apstājoties, līdz otram pasaules karam, tā dienās brūkot un mainoties.
Alvīne apprecējās agri. Ne ka tā būtu domājusi un steigusies. Bet – šķitis īstais klāt, ko vairāk. Viņa bija laimīga savā izvēlē, tikai liktenis – karš to izpostīja.
Alvīne gandrīz jau solījusies citam. Pēc kādiem zaļum svētkiem ar cita pagasta puisi (kam māja un kas skatās pēc sievas) bijis norunāts tikties citos zaļum svētkos. Puisis paticis labi. Viņa saņēmusi īsu nozīmīgu vēstulīti, tikai pāris vārdu “Vai drīkstu cerēt?” Tais laikos ar vārdiem nespēlējās, no šī puiša tas bijis skaidrs, ko jautājiens gaida un nozīmē. Atbilde labi pārdomāta un ar pietiekamu prieku un apdomību visam, kas nāks, bijusi tikpat īsa “Cerējiet.”
Priecājusies, uzposusies uz zaļum svētkiem un noteiktā vietā gājusi viņu satikt. Ieraudzījusi to stāvam un – smaidam. Un kaut kas, varbūt tas zinīgi, lēnīgi sagaidītājs smaids… viņa apcirtusies un prom bijusi. Atjēgusies tikai tad, kad tad to jau izdarījusi, aizskrējis, aizbēgusi. Ko viņš domājis, viņa nekad neuzzinājusi. Bet tuvoties viņš vairs nemēģinājis, nezin, kur noslēpies un viss domātais, cerētais – izjucis.
Vēlāk viņai bijis žēl no sirds. Bet izdarīts ir izdarīts. Ilgāku laiku neviens cits nepaticis. Tad iepazinusi Bērziņu. Kādā ballē dejojuši. Viņa zinājusi, ka viņš diezgan ‘liels meitu brāķeris’. Bet viņa pratusi uzvesties, laisties viegli ‘galopu’ dejojot pa visu zāli un runāt koķeti un ne dumji. Solījies apciemot un darījis to vairāk reizes. Dažreiz negaidot.
Reiz, pēc darba tīrumā, tikko pārnākusi, nosvīdusi, nogurusi, ieskrējusi dārzā uzēst sauju jāņogu, atspirgt mazliet, tad iet mazgāties. Te velosipēds tik nozibējis gar purvmalu un ciemiņš klāt, viņa ar nomelnotu muti, vecās darba drēbēs… Neko darīt. Vēlāk viņš teicis, ka tas viņam daudz labāk paticis, satikt viņu tādu, nekā ‘uzpucējušos’ sēdot un gaidot.
Citreiz tāpat viņš pārsteidzis, tad istabā, caur logu to pamanot gribējusi mazliet istabu piekopt, uz mūrīša ar kažociņu apsegta bijusi krējuma ķērnīte, kā viņa to steigā grābusi nolikt kur tālāk – ķērnīte apgāzusies, vāciņš nost, krējums kažociņā.
Kā nekā saglābusi, apsegusi, ganu suns vēlāk visu nedēļu laizījis, tīrījis kažociņu. (Krējums bija jātur pasiltā vietā pirms sviesta kulšanas, bijusi auksta diena un tādēļ ķērnīte tur tā ar kažociņu apsegta nevietā bijusi.) Tomēr šīs nelaimes bijušas – uz laimi.
Drīz saņēmusi bildinājumu. Tā veids viņai paticis. Viņi sēdējuši dārzā uz soliņa un viņš stāstījis kādu pasaku par to, ka dvēsele, kas kādreiz bijusi viena, sadalīta divi daļās, kāds viņš ir dabūjis vienu pusi, kāda viņa otru pusi. Īstajām pusēm, īstajiem cilvēkiem satiekoties – dvēsele atkal kļūstot viena un vesela. Viņš domājot, ka esot atradis savu otru pusi… Tad apdomāšanās, vairāk formāla, un atzīšanās, ka viņa arī domā tāpat.
Tas bija 1905 gads, lielās Krievijas revolūcijas gads, sauktais baigais gads, kad muižas dedzinātas, ļaudis slepkavoti, sākumā viena puse, tas ir pret revolucionāri, tad par revolucionāri. Pār Latviju gāja soda ekspedīcija. Kazaku pulki meklēja, ķēra revolucijas aktīvos, arī tikai aizdomās turētos un daudz citus. Neviens nav bijis drošs. Bērziņš tikko izglābies soda tiesas. Tas ir – viņai laimējies melot un taisnoties, glābt dzīvību. Daudz jaunus cilvēkus pakāra vai nošāva. Pēra visus pēc kārtas uz kuru pusi veda kāda apsūdzība vai tikai izdevība pēršanai.
Kāzas bija tikai tuvu draugu klātbūtnē, vienkāršas, Ķikuros, bez mācītāja, laulājis – skolotājs. Jānis Bērziņš, pagasta vecākais, jau vecpuiša kārtā, 32 gadi vecumā un jaunā, vēl ne 21 gadi pilni, Alvīne Putniņš, abi bija ar modernām idejām, Alvīnes brūtes kleita – baložu pelēkā krāsā, gara un skaisti šūta pēc tā laika modes, bet ne balta un bez plīvura. Vēlāk viņa šo kleitu, pēc gadiem, pārtaisīja vairāk reizes, tā sakot modernizēja lai varētu novalkāt godam skaisto smalko drēbi. (Es viņu labi atceros – smalka, viegla vilnas drēbe, maigi pelēka.) Māte jau no mazām dienām bija vērojusi kas labs un smalks. Tāpat viņi visi pēc pašu izteiciena par labām lietām: “pazina drēbi.”
Kāzas bijušas vakarā. Rudens diena satumst ātri. Laulības notikušas pie uguns gaismas – pie petrolejas lampām. Kad jaunais pāris, abi bijuši gatavi saģērbušies lai ietu otrā istabā pie improvizētā altāra, Jānis ņēmis lielo jauno lampu, lai nestu to līdz (izgaismot vairāk ‘zāli’). Tai brīdī lampa izslīdējusi tam no rokām, nokritusi uz grīdas un saplīsusi. Pēkšņi tas bijis mazliet baigs moments, bet visi draugi priecīgi nosaukuši – “tas uz laimi!” un tā tas palicis. Ir jau ticējums, ka laukšņas nes laimi. Tikai vēlāk māte atcerējās, ka varbūt tā bijusi arī nelaimes zīme.
Jaunais pāris sāka Ķikuros dzīvi vieni, bez vecāku vai brāļu un māsu tuvuma. Bērziņa tēvs, kas bija precējies otrreiz, jo māte bija mirusi, dzīvoja mājas otrā galā, savā istabā, aiz virtuves un aiz lielās saimes istabas. Pašiem palika viena mazāka un viena liela istaba, un priekšistaba pirms otrās izejas uz dārzu. Vēlāk māju pārbūvēja, saimnieku ģimenes galā tad bija 3 istabas, priekšistaba, un otra virtuve.
Jaunās saimnieces dzīve sākusies gaiši un bez smagiem uzdevumiem. Bet – pirmajās maizes cepšanas (maize jācep katru nedēļu) – neizdevušās. Maize labi neuzrūgusi, sakritusi plakana. Viņa pūlējusies cik spēdama un nevarējusi saprast, kādēļ viņa pēkšņi neprot cept vairs maizi. Jaunais vīrs jau kļuvis nepacietīgs – ar maizi katru nedēļu cepto, ir jābaro kalpotāji, visa saime, visu nedēļu.
Alvīne zinājusi, ka agrāk Ķikuros sievietes nesušas maizi raudzēt uz riju. Kā vecu un atmetamu ieražu, viņa to neņēmusi vērā. Bet beidzot viņai bijis jāizmēģina tas un maize izdevusies laba. Tad viņa apķērusies, ka Ķikuru mājas istabas ir daudz aukstākas, kā Dauziņu mājā, un viņas maize te nav rūgusi vēsuma dēļ. Saprotot to viņas maize bijusi laba, jo viņa zinājusi gādāt par vairāk siltumas raudzējot, lieta par ko Dauziņos nebijis jārūpējas silto mūrīšu dēļ.
Jā, Ķikuru mājas izskatījās savā veidā citādas, mazliet citādas, kā Dauziņu.
Ķikuri bija it kā ne tik tuvu piekļāvušies zemei. Māja vienstāvu, tāpat kā Dauziņi, bet stāvēja itkā taisnāk, augstāk pacēlusies savā stājā, sevišķi uz dārza, uz upes pusi, jo tur bija aukstāk mūrēts pamats, nelielā zemes slīpuma dēļ, logi tur bija sākās no zemes cilvēka galvas augstumā.
Kā to jaunās saimnieces pirmās maizes cepšanas neveiksme arī rādīja – Ķikuri bija aukstāka māja, ne tik daudz siltu mūrīšu, un gaišāka, vairāk un lielāki logi.
Ķikuri bija vieglāki, gaismas pilni no iekš un ārpuses. Upe, Aiviekste, kas pie Ķikuriem meta plašu līkumu, liekas deva savu daļu gaismas un spožuma. Ja upe bija mierīga, kā spogulis, tur atspīdēja mākoņi un debesis, tā bija spoža, un ja tā sīki viļņoja saulē, viļņu atspīdumi mirdzēja mājas logos, uz sienām un arī ārā uz kokiem un cilvēku sejām.
Te ir kāds mans raksts par Ķikuriem iespiests Austr. Latv. avīzē, rakstīts pa pusei uz pieprasījumu. Tas šo to pastāsta, ko es otrreiz te nevarētu uzrakstīt. Tas sākas: “Tur bija daudz mežu.” [“Pie Ķikuriem” included in Būs skaista diena] Tas taisnība. Bet meži nespiedās tuvu klāt. Ap Ķikuru māju bija Ķikuru plašie, līdzenie lauki. Visapkārt atvērās tālš skats pār pļaviņām, tīrumiem, pār upi, un tikai tālāk apkārt visu ieskāva meži.
Ķikuri bija vientuļas mājas. Tikai otrā pusē upei, pretī krastā, bija Augstkalnu mājas tuvu, un tālāk uz rīta pusi Miķelsona, Dzīšlu mājas pilnīgi aizslēptas aiz birzes. Ķikuru puses krastā tuvākās mājas bija Dekšņi – aiz Ķikuru zemes un aiz Sokla, kā sauca valsts mežu – apmēram pusotra kilometra tālu, tas bija – uz ziemeļpusi. Uz rītiem un vakariem, vairāk kā pāris kilometri, bija brīvi meži un lauki un vecainītes un lauku ceļi.
Kas ir vecaine? Vecaine ir ilgi, vai nekad vēl, neapstrādāta zeme, kur aug sīki krūmi, vai tikai kaķpēdiņas un paeglīši.
Jūsu vecā māte, mana māte, Alvīne Bērziņš, dzimusi – Putniņš, bija lepna sieviete. Lepna – ja ar šo vārdu domā tādu, kas līdz mūža vecumam tur savu augumu taisni, iet cēli, runā droši un mierīgi, tur sevi, savas drēbes tīri un cik labi to var atļauties. Viņa ļoti mīlēja puķes. Asaras viņai saskrēja acīs uzlūkojot rozes ziedu, sakot: „Roze! Rozes.” Tāpat: „Narcise! Narcises!” „Lilijas!” Kad viņa to teica un mēs mazi bērni to klausījāmies, bijām tur klāt, šķita ka aiz šiem vārdiem – rozes, narcises, lilijas – slēpās kāda brīnišķa cilvēku laimes pasaule. Dzīves, kas kaut kur ir dzīvotas, tiek dzīvotas, kas eksistē, kas ir aizsniedzamas, iespējamas. Varbūt arī – nav, varbūt ne katram. Un varbūt tomēr. Un nojauta vien par to skaistumu bija kas liels.
Viņa nebija sentimentāla. Savu laulības tērpu viņa neglabāja. Tas bija no labas drēbes, (tikai reizi uzvilkts!) viņa to pāršuva, pārtaisīja un valkāja citos goda gadījienos. Nekur neglabājās arī bērnu pirmie zobiņi. Kāda mazuļa cepurīte starp maz cilātām drēbēm kumodes atvilknē paglābās ilgāk, bet ne gluži – ko cilāt un žēli atcerēties. Viņu dzīve vienmēr sauca uz priekšu ar jauniem notikumiem, lai arī cik grūti un smagi daži no tiem bija, viņa tasini gāja vienmēr tālāk uz priekšu,
Savu laulības gredzenu viņa nekad nenovilka līdz pēc ilgiem gadiem tas ēdās pirkstā, to vairs nevarēja novilkt un bija jāiet lai to pārzāģē. Tad tas palika atvilknē divi daļās.
No bērnu dienām viņa bija bijusi – uz grāmatām, uz lasīšanu, uz zināšanu uz lielo, īsto dzīvi. Viņai bijusi ‘viegla galva’, skolā viņa mācījusies ātri, bez pūlēm. Sevišķi viegli gājusi rēķināšana. (Daudz cits tai laika netika mācīts.)
Lasījusi visu ko atradusi – ‘Pēterburgas avīzes’, ‘Mājas viesi’ – pirmās 2 avīzes kas sāka tad nākt latviešu valodā. Liekas ātri viņai attīstījusies arī laba gaume lasītā izvēlē. Nekad mūsu māja nekādos bēniņos nemētājās kāda ‘Bāla Grāfiene’ vai cita viegla lasama viela.
Gaume attīstās ar ko? Ar vērošanu, ar mācīšanos, ar darbošanos un klausīšanos. Viņa kādreiz pasmējās par sevi savos pirmos sevis apzināšanās gados bērnībā, ka viņa skatījusies, klausījusies meklējus kur vien ko redzēt, uzzināt, nokopēt – kas notiek pasaulē, kā ģērbjās, kā uzvedās, ko runā, ko apbrīno. Vēl ne agros patsmītnieka gados – izmēģinājusi uzkrāsot sārtākus vaigus ar vēstuļu ‘oderu’ papīru. Sataisījusi ‘copi’ uz galvas vidus. Tad reiz labi ieskatījusies spogulī un nobijusies – izskats nebijis tāds, kā viņa to iedomājusies.
Skolas laikā viņa dziedājusi duetā ar draudzeni, vēlāk viņas abas dziedājušas duetus baznīcā. Un tad viņa spēlējusi līdz Ļaudonas pagasta teātra grupā. Pēc visas smagās darba nedēļas tēva sētā, gājusi 7 kilom. svētdienās uz mēģinājumiem un izrādēm. Spēlējusi galvenās jaunās lomas – ‘Nogrimušā Zvanā’, ‘Raudupietē’ u.c.
Alvīne bija videja auguma, tumši brūniem matiem, pelēkām (lielām) acīm. Bija (arī vēlāk, kad es to atceros) brīnums kur latviešu zemnieku mājā izaudzis šis vieglais, samērīgais augums, šī pabāla ļoti klasiska seja – ar taisnu degunu, (gandrīz grieķu līnijā piere ar degunu) ar augstiem vaigu kauliem, bet izlīdzinātā ovalā, ar vidēju lielu, drīzāk nelielu, pareizi zīmētu muti, zodu ar tkko manamu iedobīti, ne īsti bedrīti.
Kādas lugas režisors bijis izsaukts no Rīgas, tas ieteicis un ļoti gribējis lai viņa dodas uz Rīgu, iet dramatiskos kursos un stājas uz skatuves – jo aktrises dotības un tāpat augums un balss un izskats bijuši jau saredzama garantija lielai nākotnei. Toreiz Latvijā modās un radās skatuves, literatūra, mūzikas ļāudis.
Lai cik ļoti viņa būtu vēlējusies doties turp, darbs tēva sētā un līdzekļu trūkums to neatļāvis. Lai izmaksātu, noturētu māju – tētiņam bijis jāpalīdz, jāstrādā līdz jau no mazām dienām ganos ejot, uz linu maļamās mašīnas sēžot, smagas labības kulšanas (ar rokām) līdzi darot un zināms lopu kopšana un siena un labības pļaušana. Un tomēr – dejotāja ballēs kā putns, bez citas mācīšanas, kā tikai mūzikas skaņas. „Kad laižās zālei pāri galopā…” „Ar labu partneru!!…” viņa teica, atcerējās.
Pārlasīju savu rakstīto otrā grāmatā (Ģimenes vēsture) un redzu, ka tur par Alvīni Bērziņu Putniņu (Jūsu veco māti) ir jau daudz rakstīts. Te ir nu iznākusi maza atkārtošanās – bet tā dara arī moderni autori…
Tā piezīme, ka nespējot sūtīt meitu (Alvīni) uz Rīgu uz ilgu laiku – dramatiskos kursos – Dauziņu tētiņš devis viņai iespēju pabūt Rīgā īsāku laiku – iestāties un nobeigt kādus mājturības kursus. No tā laika viņai bija liela grupas fotogrāfija – (viņa svaigu apaļu seju, dzirkstīgām tumšām acīm) un liela, ļoti bieza pavāru grāmata, tanī bija patiesi ļoti labas receptes un padomi – zināms pēc tā laika paražām nebēdājot ilgas vārīšanas vai vitaminu nomaitāšanas. Šī pavāru grāmata vadīja mūsu ēdienu gatavošanas norises vēl līdz pēdējam laikam mājās. Tur bija receptes visādiem cepešiem, mērcēm, pildītām līdakām, cepumiem un maizēm. Vēlāk tikai, kad mana māsa Austra gāja Priekuļu lauksaimniecības skolā mums nāca jaunas kulinarās mākslas lietas klāt – un dārzos jaunas saknes: tomāti, melnā sakne u.c. un – vitamīnu sargāšana.
Bet šeit gribēju runāt tikai par savu māmiņu. Jūsu veco māti. Jā – viņa lasīja visu ko es lasīju skolā ejot, akadēmijā ejot, viņa vēl ņēma grāmatas no Grīvnieku Maltu mājām – no Veronikas un Agneses, profesora Nikolaja Maltas māsas un sievas. Alvīne arī no jaunām dienām bija bijusi stingru uzskatu kopēja, savu spriedumu izteicēja un aizstāvēja. Viņa zināja turēt sevi (savā un citu) cieņā uzstādot prasības no dzīves un cilvēkiem. Reiz agrā jaunībā, kādās viesībās atteikusies sēdēt blakus jaunam cilvēkam ar ‘meitu vīlēja’ slavu un patiesi nelādzīgu izdarību solīšanos un pievilšanas lietās. Vēlāk dzīvē viņai, tāpat kā visiem šķiet nācās mazliet piekāpties savās izdarībās pret citiem, bet ne savos uzskatos.
Vislielākais labākais viņā varbūt bija – dzīves apstākļu uzvarēšanas spēks, vienmēr no jauna gaišums domās un vārdos par visu, dzīves vērtēšana un dzīves dzīvošana, darbošanās nepadodoties. Viņa meklēja un atrada spēku dzīves labajā, daiļajā varētu teikt – mākslā, viņa auda paklājus, izadīja dažas labas lietas, lai gan viņa ar rokdarbiem neaizrāvās, brīvajās stundās lasīšana bija tā kas pavadīja viņu līdz galam.
Viņa nenosodīja Jāni Dzelmi (manu vīru) lai arī tas izturējās neiedomājami (viņas uztverā vēl ļaunāk) pret viņu, mani, viņa tikai reiz teica: „Varbūt ar citu sievu, viņš tāds nebūtu, viņš būtu labāks.” Tā tas laikam bija. Viņš bija dzīvojis ar pirmo sievu un tas bija bijis nelāgi, viņš dzīvoja ar otru un tas bija varbūt vēl nelāgāk, un beidzot viņš Wyongā dzīvoja ar kādu trešo – un tas bija bijis labi.
Žēl, man šķiet, par savu māti es tomēr nespēju uzrakstīt īsti redzami un tā, kā es to jūtu, zināju. Viņa bija laba, mīļa, visa sapratēja, visa sargātāja, kas baidījās sagraujošā, bet nebaidījās stāties visam pretī un vienmēr zināja maldīšanos labot, piedot, salāpīt, netiesāt.
12. maijs, 1981. gads Pēc gadiem atkal pārlasīju šo lapu. Tā rakstīta 1947. decembrī. Tā ir patiesa, cik kāds rakstīts vārds spēj būt patiess izsakot to, kā kāds ir dzīvojis. Pats to teicis par sevi. Stāstot pašam sev. Tagad es brīdi domāju par to, kas es toreiz biju, tā kas es to teicu. Es dzīvoju Es biju tā, kas tagad ir tikpat mirusi, kā tā par ko es tur rakstu, kas bija mirusi toreiz. Jeb — kāda daļa no tās manis ir vēl dzīva? Savāda ir dzīva cilvēka pārveidošanās. Kur mēs aizdzīvojam prom no sevis. Un katru dienu gadus un gadus mēs mekējam sevi. Pārrakstu šo lapu, kā to esmu rakstījusi toreiz.
Par mammas miršanu Lai es to neaizmirstu un lai man tas vēlāk nerādītos citādi nekā tas bija, uzrakstu sev notikušo. Māmuliņa nomira piektdien, 5. Dec. 1947. Waiblingenā. No rīta gribēju rakstīt anglisko vēstuli. Dzirdēju koridorā Greeb kundzes balsi: “Frau Dzelme” — un zināju –. Es gribēju to atvairīt, bet es zināju nekas nelīdz. Jau vairāk dienas dzirdēju ar bailēm soļus pa trepēm nākot, bet tie izpalika, izpalika un es pilnīgāk nodevos cerībām.
Waiblingenā pēc pabeigtām formalitātēm es gāju uz līķu māju. Pirmo reiz mūžā īsā brīdī pārdzīvoju sastapšanos ar nepielūdzamo. Uz durvīm 13 man acumirklī nodārdēja kā ļaunākais, un to es visu laiku par savu laimes skaitli turēju. Bet tas varbūt bija cilvēku pašu radīts, tas numurs. Tas, ka šīs durvis atslēdza, lai mani ielaistu pie manas nomirušās mātes, tas bija tas, kas kā neizteicams ļaunums, aukstums, bargums stāvēja kaut kas tik ciets un briesmīgs — ko es nebiju nekad jutusi, bija šīs durvīs, viņu atvēršanās, tukšā augstā telpā un līķautā ietītā guļošā — mana māmiņa. Viņas nebij. Tā bija auksta man neatbildoša, izmocīta, pamesta, iznīcināta. Mana māmiņa, tur viņas vairs nebija. Manās domās viņa man ieradās un es gāju te apkārt sajūtā, ka viņa nāk tāpat līdz. Maldi.
Naktī es nevarēju aizmigt. Bet sevišķi es nemocījos, vispār es nodevos ciešanām mazāk, nekā to jebkad būtu domājusi. Tur pie durvīm, briesmīgais bargums mani sastindzināja un apklusināja, es nobijos, es to nevaru izteikt, kā tas bij. Naktī es domāju šurp un turp. Es atstāju domas par iemigšanu (zaudēju domas par iemigšanu). Es apcerēju arī kaut ko pavisam ikdienišķu — ja atbrauktu Eslingenas radi, es domāju, tie būs istabā drusku jāuzņem. Būtu jāpārkārto istaba, vecās mammas (mēs viņu saucām veco mammu, bija jau divi mazbērni viņai…) gulta jāpārliek… Te manas domas arī kaut kas pārtrauca. Es atjēdzos, kas notiek? Manas domas bija pārtrūkušas no visiem 4 asiem, bargiem piesitieniem. Kur tas bij — ? Nezinu, liekas ne telpā — manā domāšanā, manī tas ieskanēja. Dzirdēju tos vienu reizi. Bet nākošos mirkļos apcerot es viņus atcerējos vairākkārt. Tie bij pie domas — vecās mātes gulta — . Tas bija bargi, tik baigi, ka es sastingu aukstās bailēs. Mamma ir ļauna, bezgala dusmīga, es domāju, viņa man aizliedz aizskart viņas gultu, bet tik bargi, tik bargi, ka es to nepazinu, tā nebija viņa vairs, es drebēju un gribēju bēgt pie Jāņa. Nē — bet viņš jau mani nekad nav tā mīlējis kā māte. Ko es pie viņa varēju? Viņš tāds pats dzīvs cilvēks tikai, kā es. Es savaldījos un sāku lūgt mammu, Dievu. Es lūdzos un savaldīju bailes. Briesmīgi mirkļi tie bija. Es apcerēju ko biju domājusi — ne jau ko es vēlējos — bet ko varbūt J. būtu vēlējies — pārgrozīt tūlīt vecās mammas atstāto vietu. Par to es nelūdzos. Un tad es domāju — varbūt tas ļaunums un bargums, ko es dzirdēju — varbūt tas nebija nemaz tāds, ļauns. Viņš bija tikai tas ko es nepazīstu. Varbūt viņš arī neaizliedza man neko, tikai atgādināja, pieteica sevi, kad es domāju par mammas kaktiņu. Viņš, tas, kas viņa ir tagad — teica man savā valodā — te es esmu, es esmu! — Ja tas būtu maigāk, klusāk teikts es to nebūtu dzirdējusi, tik daudz trokšņus nedzirdu es domājot. Un katrā ziņā — tas kas man tur ziņoja par sevi — tā balsi es dzirdēju pirmo reizi. Tikai kaut kas līdzīgs bija šinī skaņā, ko es jutu noskaņam kad durvis man slēdza, lai es pirmo reiz ieietu pie nomirušās mātes. Es lēnām nomierinājos no bailēm, bet mani pildīja smagas sāpes — māmiņ, es tevi nepazīstu vairs, es domāju — Tu esi man nesaprotama un Tevis vairs nav — ! Bet Tu esi, Tu esi kaut kas cits, man nesaprotams. Varbūt Tu nebiji man sveša, varbūt Tu nāci pie manis tādā pat mīlestībā kā agrāk — nē, to es nevaru izteikt, ko es apzinājos. Es sevi nomierināju, ka viņa varbūt nav man ļauna, jo viņa tomēr nāca pie manis. Bet es viņu nepazinu un tas man iedvesa šausmas. Man te nebij vairāk ko domāt, biju atkal neatrisinamā tuvumā — es apklusu, es apzinājos visu to, šo brīdi apzinīgi zinot ka manas domas te ir nespējīgas ko atrisināt, es apklusu un aizmigu. Bez sapņiem.
Otrā dienā man bij ārdošas sāpes. Es nevarēju cilvēcīgi gausties, es zināju ka tas, kas man bij mīļš ir pazudis pilnīgāk, kā es to jebkad biju domājusi notiekam. Un es zināju, ka tas dzīvo, jeb teiksim eksistē — citāds. Mani lauzīja briesmīgas izjūtas, drīzāk šausmas, izbailes, kā sāpes. Un tās bij tomēr arī mierinošas. — Iznīcība bij tikai tam, ko mēs zinām. Te sākās cits, ko es nepazīstu, tam es nevaru piekļauties. Es meklēju, kaut es varētu atrast kaut ko, kaut nieku no vecā! Un es zināju, ka tā vairs nav.
Otrā naktī es atkal neaizmigu, bet es domāju, ka es vēl ko sagaidīšu. Manas domas raustījās dažādas. Es domās sekoju dzejolim Karogs. Es domās skaitīju zināmās rindas: … lai no ielām, lai no namiem, lai no kapiem ārā nāk… Kur sauc karogs dīvainais… Es domāju — viņš nav dīvains. Es redzēju karogu, redzēju atmiņās kā parādībās aizsargu aizsargu, svētkus, (svētkus), karogu, karogu, es domās sekoju šim karogam un tad pēkšņi es jutu gaišumu, gaišumu, tā itkā man kāds tuvinātu kādu gaismas centru manai pierei, acis man bija ciet. Kad gaisma kļuva visgaišākā, es to jutu gluži klāt pie saviem deniņiem — es apzinājos, kas tas var būt. Gaisma zuda. Es meirīgi atvēru acis, tad aizvēru, lai aizmigtu. Es atkal biju saskārusies ar to — bet maigāk un sapratu to tikai tādēļ, ka biju par to jau agrāk dzirdējusi. Šī parādība nebij tik spilgta. Bet viņa bij aizkustinoša. Mēs satikāmies pie mūsu karoga, cik daudzreis mēs to nebijām apcerējušas, vai Tu tici — viņš spīdēs spoži? Es to tamlīdzīgi sapratu — bet vairāk neko, es zināju, es nevarēšu izdomāt. Un es atkal, kā uz mātes pavēli bērns, apklusu domāt un aizmigu.
Uz rīta pusi es redzēju sapnī — veco mammu. Pirmo (pirmā brīdī) viņa itkā tagad esot (tagadējā situācijā) — kaut ko teica, ka pleciem esot vēsi, ka mēs visi aizejot. Bet tas bij īss sapnis. Vecā mamma, veca, nevarīga, atdeva man kadu iesāktu šuvumiņu, viņa nevarot sašūt. Viņa bij cilvēciska, veca, mīļa. Šis sapnis mani atgrieza pie bijušās vecās mammas un es jutos (svētdien tas bij) atkal cilvēcīgāk. Šodien pirmdiena. Ceturtā diena pēc vecās mammas nāves. Es gādāju šo to viņai. Es aizgāju ar Dzidruli uz kapliču. Uzģērbu viņai zeķes, kurpes, bikses, ieliku kabatas lakatiņu (viņas mīļo, tēva dāvāto zīda šalli — es to pieminu tagad un nevaru īsti acerēties, vai tā bija balta vai melna, domāju — tā bija balta, mīksta, visvecākā, īstākā) — un viņa ir kaut cik labi apkopta. Tik palagu es nevarēju viscaur apakšā paklāt, to izdarīs kad būs kāds palīgs, varbūt apbedīšanas dienā. Šodien es mazliet jutu bailes. Un es zināju, ka tas ir dabīgi. Es sapratu, ka tā nevar, kā es gribēju, apskaut dien pēc dienas mirušo un saukt par māmiņu un turēt to par viņu. Kaut kas ir mainījies — un tam man jāpieiet ar to bijību, kas varbūt izteicas zināmās vieglās bailēs. Tomēr es jutos tur kā pie viņas. Viņa izskatās brīnum labi. (Dzidra prasīja — “Kāpēc vecā mamma ir tagad tik jauna?”)
Man šķiet notikušais līdzinas kaut kam… Kur māmuliņa ir metusies kā caur burvju riņķi un ir sadalīta. Ir nokritis vienā vietā viņas izmocītais ķermenis un ir atrāvies, aizlidojis no tā, viņas gars. Vienu atziņu esmu ieguvusi — mēs neko par šīm lietām nezinām. Un tas ne pavisam nav vēl viss, ko mēs pazīstam. Kaut kur es reiz lasīju, ka viņš (vai viņa) no mātes saņem zīmi, (jeb ziņu). (Tas ir — no mirušas mātes). Tagad es to arī esmu saņēmusi. Bet man ir smagi. Man tagad vajadzīga atpūta. Nekā labāka es nezinu, kā mierīgi atgriezties savā veidā un dzīvot līdz mana stunda nāks. ————————- Tagad, pēc trīsdesmit sešiem gadiem, izrēķinot un sakot šo skaitli, man tas ir tukšs, neticami liels, nepiemērots skaitlis. Es tagad esmu 12 gadus vecāka, nekā mana māte bija, kad viņa mira, un es esmu varbūt 12 gadus stiprāka, kā viņa bija tad. Bet kas es esmu, salīdzinota ar viņu un ar to kas es tad biju, es gandrīz neuzdrošinos domāt. Man šķiet — es esmu cieta kā akmens. Tā vajaga. Un es par to, ja ne nu gluži priecājos, tad tomēr apmēram tā, biju apmierināta. Ja tagad pēc šiem gadiem, pārcilājot šīs lapas un aizejot atpakaļ tais dienās — es mazliet nobīstos jautājot — kas es esmu, kur es esmu aizgājusi, kur es eju, tas ir kamēr es esmu šeit. Vai es eju tā, kā man būtu jāiet? Vai ir kāds likums — kā man jāiet? Vai tā, kas es toreiz biju, būtu mierā ar to, par ko es sevi esmu pārveidojusi? Vai es esmu līdzsvarā, ar to. Vai es attaisnoju pati savu pārveidošanos, ko es pa lielākai daļai, es domāju, daru pati. Jeb — pa lielākai daļai, to dara citi — apstākļi, notikumi, cilvēki?
Vai nav tā, ka mīlestība manī vēl palikusi tikai pret maniem diviem bērniem. Un nedzīvām lietām. Tas ir — ko mēs saucam par nedzīvām. Varbūt ir tā. Un varbūt ka ir mazliet labāk.
Art exhibition and catalogue, Madona museum, 2017. The exhibition consisted of works by Erna Bērziņa (Ķikure), and her two daughters, Inese Birstins and Dzidra Mitchell.
NOTE: ENGLISH TRANSLATION of Atgriešanās biographical text is at the end of the page.
Latvija-Vācija-Austrālija-Kanāda-Latvija. Tāds garš, gadiem ilgs ceļš. Piektdien, 22. septembrī, pulksten 15 Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs aicina uz izstādes „Atgriešanās mājās” atklāšanu un Ernai Bērziņai/Dzelmei/Ķikurei veltītā albuma atvēršanu muzeja izstāžu zālēs.
Tā būs vēl nebijusi tikšanās – tiksies vienas ģimenes trīs mākslinieces, precīzāk, vienkopus būs viņu darbi. Māte Erna Bērziņa/Dzelme/Ķikure (04.10.1906. Ķikuri, Ļaudonas pag., Madonas apr.-01.01.2003. Kanāda) – grafiķe un literāte; vecākā meita Inese Birstiņa (27.03.1942. Madona – pašlaik dzīvo Kanādā) – tekstilmāksliniece; jaunākā meita Dzidra Mičele (Mitchell) (21.05.1946. Štutgarte, Vācija – pašlaik dzīvo Austrālijā) – grafiķe, gleznotāja.
Erna Bērziņa/Dzelme vairāk pazīstama kā literāte ar pseidonīmu Ķikure, jo emigrācijā izdoti 10 dzejoļu un prozas krājumi, daži publicējumi ilustrēti ar viņas zīmējumiem vai grafikām, Latvijā 2006. g., atzīmējot novadnieces 100. dzimšanas dienu, Ļaudonas pagasts un Madonas muzejs izdeva dzejas un prozas krājumu „Es zemes tās“. Šogad meita Inese Birstiņa izdevusi albumu „atgriešanās mājās* Erna/Bērziņa/Dzelme/Ķikure * zīmējumi un teksti”.
Erna bijusi daudzpusīgi apdāvināta: studējot Mākslas akadēmijāRiharda Zariņa grafikas darbnīcā, paralēli mācījās klavierspēli Tautas konservatorijā, viņai bija interese arī par literatūru. Karš pārtrauca iesākto izstāžu darbību. Emigrācijā pirmos gadus (vēl Eiropā) tapa daži grafikas darbi, zīmējumi, bet Austrālijā šī joma pamazām apsīka. Toties īsajos atpūtas brīžos un klusajās nakts stundās varēja rakstīt. Madonas muzeja krājumos ir daļa no Ernas Ķikures literārā mantojuma (to jau daudzus gadus vāc muzeja literatūras sektora vadītāja Dace Zvirgzdiņa), līdz šim neliela grafiku un zīmējumu kolekcija, kas šogad papildinājās ar lielu meitas Dzidras dāvinājumu – 67 mātes darbiem. Ernas zīmējumi un grafikas dziļi simboliski attēlo bēgļu gaitas caur savas mātes (mirusi Vācijā) tēlu, dzīvi emigrācijā caur ainavām ar bēgļu nometnēm, bet cerības un sapņus – caur abu meitu pieaugšanu autorei tik svešajā vidē.
Abas meitas jau agri izcēlās ar dotībām vizuālajās izpausmēs, zīmējot, gleznojot, mācoties dažādus rokdarbus, bet ceļi līdz radošajam darbam kā dzīves nepieciešamībai bija atšķirīgi. Inese studēja franču filoloģiju Sidnejas universitātē, mākslai tā nopietni pievērsās tikai 1970. gados Kanādā. Sākusi ar tradicionālo tekstilmākslas nozari – aušanu, viņa pamazām pievērsās filcēšanai un iekļāvās 1970.-1980. gadu tekstilmākslas uzplaukuma vilnī, kas vēlās pāri kontinentiem. Aktīvākais posms radošajā darbībā saistāms ar 1980. gadiem, kad viņa strādāja Banfa (Banff) Mākslas centrā, piedalījās un vadīja meistarklases un seminārus, ieņēma dažādus amatus MontreālasKonkordijas universitātes Tēlniecības, Keramikas un Šķiedras mākslas nodaļās. Tad tapa daudzas viņas izstādes Kanādā, ASV, Eiropā un liela personālizstāde 1989. g. Laikmetīgās mākslas muzejāSan Paulu, Brazīlijā. I. Birstiņas darbi atrodas Kanādas un ASV publiskajās kolekcijās, arī Pasaules latviešu mākslas centrāCēsīs, privātkolekcijās – Kanādā, ASV, Austrālijā, Vācijā, Brazīlijā.
Inese Birstiņa stāsta: „Mani darbi ir par atmiņu, pārveidošanās mirkļi, metamorfozi, apziņas maiņām. Tēlu vairums balstās mirkļos starp miegu un pamošanos, kad mēs neesam gluži pārliecināti paši par savām aprisēm un to, kā izstaipās mūsu locekļi, līdz mazliet vēlāk tie atgūst ierasto veidolu.” Inese Birstiņa dāvina Madonas muzejam visus izstādes eksponātus.
Foto: Nelson Vignault
Dzidra ļoti pārliecinoši izvēlējās studēt mākslu. Pēc Vaiongas ģimnāzijas beigšanas 1964.-1967. g. viņa mācījās Sidnejas tehniskajā koledžā un Ņūkastlasnacionālajā mākslas skolā. Pēc sešiem ceļojumu un darba gadiem Eiropā un tikpat pildot skolotājas pienākumus Austrālijā, Dzidra Mičele ļoti daudz glezno, rīko personālizstādes mākslas galerijās un Austrālijas latviešu kultūras centros, piedalās dažādos projektos un grupu izstādēs, ir saņēmusi virkni atzinību un godalgu. Viņas darbi atrodas privātkolekcijās Eiropā, Kanādā, ASV, Jaunzēlandē un Austrālijā.
Dzidra Mičele pie gleznas „Radu raksti”, par kuru 2014. g. saņēma Austrālijas latviešu mākslinieku gada balvu. Foto no ģimenes arhīva
Dzidra Mičele par saviem darbiem: „… Mani nodarbina doma palīst cilvēkam zem ādas, kur ķermenis pauž esamību, varbūt pirmnojautas momentā, brīdī starp jūtām un rīcību, kas nenovēršami sekos. Tas acumirklis, kurā koncentrēts viss iespējamais jebkuram vīrietim vai sievietei…” Madonas izstādē redzēsim Ernas Dzelmes zīmējumus un grafikas, kuri ceļojuši no pirmskara Latvijas, emigrācijas Vācijā un citur Eiropā uz Austrāliju, bet tagad atgriezušies to garīgajā dzimtenē. Pārdomas par eksistenciāliem jautājumiem turpinās meitu darbos – I. Birstiņas apjomīgajās instalācijās un Dz. Mičeles smalkajos gleznojumos (izstādē būs gleznu digitālās izdrukas un viena glezna no Pasaules latviešu mākslas centra Cēsīs, kā arī pieci ogles zīmējumi, kurus autore dāvina mūsu muzejam). Projektu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds un Madonas novada pašvaldība. Paldies arī Latvijas vēstniecībai Kanādā. 20.09.2017. —————————-
Inese Birstiņa
Tekstilmāksliniece Inese Birstiņa
Viena no pēdējo gadu modernajām rokdarbu tehnikām ir filcēšana – rotājumu un citu nelielu priekšmetu gatavošana no krāsainas vilnas, to saveļot vai nu ar īpašu adatu, vai mitrinot, berzējot, presējot, līdz iegūts vēlamais biezums un forma.
Latvijā nepazīstamā mūsu novadniece Inese Birstiņa 1970.gados šajā tehnikā sāka veidot lielizmēra darbus.
Inese Birstiņa dzimusi Madonā 1942. gada 27. martā. Viņas māte Erna Dzelme, vēlāk pazīstama kā rakstniece Erna Ķikure (1906 – 2001) toreiz bija skolotāja Sāvienā, dzīvoja savās dzimtajās mājās ĻaudonasĶikuros pie Aiviekstes. Tēvs Jānis Dzelme (1907 Smiltene – 1985 Austrālija) esot strādājis policijā. Ņemot vērā šo amatu un to, ka mātes jaunākā māsa Austra Lāce 1941. gadā kopā ar vīramāti un trim maziem bērniem izsūtīta (vīrs tobrīd bija aerodroma celtniecībā pie Krustpils), saprotama ģimenes izbraukšana no Latvijas 1944. gada vasarā. Ineses jaunākā māsa Dzidra (prec. Mitčela), gleznotāja Austrālijā, dzimusi 1946. gada 21. maijā Štutgartē, Vācijā.
1949. gadā ģimene iebrauc Austrālijā, sākumā dzīvo Grētas imigrantu nometnē pie Sidnejas, pēc tam pārsimt kilometru tālāk laukos, kur viņiem ir sava saimniecība. 1958. gadā mazpilsētas GosfordasLauvu klubs rīkoja apkārtnes mākslas skati. Atsevišķi vērtēja pieaugušo, skolēnu un bērnu darbus. Dzidra Dzelme iesūtīja 5 darbus eļļā, Inese pašportretu sangvinas zīmulī un akvareli. Galvenā godalga – 50 mārciņas sadalīta māsām Dzelmēm. Tas bija mudinājums turpināt.
Kā daudzas meitenes, Inese bērnībā mācījusies latviešu tradicionālos izšuvumus. Tā kā mājās šujmašīnas nebija, ar rokām šuva vienkāršāko apģērbu, lai nebūtu jāmeklē šuvēja. Pēc vietējās vidusskolas Inese studē franču filoloģiju Sidnejas universitātē. Austrālijas Jauno dienvidrietumu (NSW) provinces Izglītības departaments 1967.gadā viņai piešķir patstāvīgas skolotājas tiesības. 1968.gadā pēc kāzām ar Austrālijā izaugušo latvieti Laimoni Birstiņu abi aizbrauc uz Eiropu, Inese strādā par skolotāju Vācijā. Vēlāk viņi pārceļas uz Kanādu, diemžēl ģimene izjūk.
Sākusi ar tradicionālo tekstilmākslas nozari – aušanu, Inese Birstiņa 1970. gadu vidū pievēršas filcēšanai. Top daudzas skulpturālas figūras – no vilnas veidoti cilvēku tēli dabīgā lielumā. Izsukātu vilnu slāņiem tin ap gumijas formām, pēc tam mērcē ziepjūdenī, nospiež, žāvē, presē, lai veidotos ciešāka masa. Aktīvi ar to nodarbojusies līdz 1990.gadu sākumam, reizē strādājot kā mākslas priekšmetu lektore, meistarklašu un mākslas galeriju vadītāja.
Darbi izstādīti ne vien Edmontonā, Otavā, Banfā, Kalgari, Vankuverā, Monreālā u.c. vietās Kanādā, bet arī Sanpaulo Brazīlijā, Sanfrancisko, Minesotā, Ņujorkā u.c. ASV. Tie glabājas galvenokārt Kanādas mākslas krātuvēs. Pēdējos gados, kad ikdiena saistīta ar datorfirmu, aizrāvusies ar uz ielas netīši pamestu cimdu „portretu” fotografēšanu.
—————————————-
Atsauksmes
Atsauksmes par izstādi “Atgriešanās mājās” Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja izstāžu zālēs 22.09. – 29.102017. Interesanta izstāde. Un ļoti skaista. Sofija (ļoti bērnišķīgs rokraksts)
Dīvaina māksla. Alma (bērnišķīgs rokraksts)
Dažus no eksponātiem varētu izmantot, piemēram, šausmu filmu filmēšanā, bet raisa emocijas, kas arī ir mākslā galvenais. Kaspars (varētu būt vidusskolnieks?)
Neparasta, bet iedvesmojoša izstāde. Šķiet, ka visas mākslinieces ir vēl jaunas! Gundega 05. 10. 2017. Citādā pasaule! (paraksts)
Šeit ir brilidīgi! Laura (bērnišķīgs rokraksts)
Nesaprotu, bet brīnišķīga māksla. (bērnišķīgs rokraksts)
Man šajā izstādē patika tie cilvēciņi, kuri ir vilnas filcējumā. Daži nedaudz biedēja, jo viņi stāv zāles vidū un skatās uz visām pusēm un viņi ira gari un īsi. Veronika, esmu no Mārupes/Rīgas. Man ir 11 gadi un man patika jūsu izstāde. Vēl nekur neesmu redzējusi tādu mākslu.
Man šī izstāde patika, jo bija ļoti labas gleznas un portreti. Gunārs (bērnišķīgs rokraksts)
Šī izstāde bija ļoti jauka, tā bija iedvesmojoša un skaista. Visskaistākie bija – tā domātie cilvēki. Liels paldies par šādu iespēju. Ance Dārziņa 12.10.2017.
Laikam vecums, jo (izstādes) darbi liek iegrimt atmiņās, kas raisās nežēlīgi šajā izstādē atrodoties. tikai te atskāršu cik daudz kopā noiets – katram atsevišķi un tautai kopumā. “Austrijas kalni”, “Metamorfozes”, “Vēstījums” un citos darbos iekodētais paliek ar mani, kad “Izgāju ceļā” … Edgars Kramiņš 14.10.2017.
Paldies ! 15.10.2017. Valdis R. Kalnozols (ja pareizi izlasīju)
Ļoti interesanti ! Madonas pilsētas vidusskola, 11a klase, skolotāja V. Bērziņa 19.10.17.
Man nepatika
2017.g. 19.oktobrī. Madonas pilsētas vidusskolas 12.d un c klases. Skaisti , vienreizēji un ļoti dvēseliski. Atver acis uz visu neredzamo un prātam neaptveramo. Paldies !
Skaisti, forši, interesanti. Ar izdomām pilna izstāde. Veronika
Man patika. Emīls
Man ļoti patika !
Patika ! Kate
Man (ne)patika
Man patika… viss, izņemot kailie vates vīri un sievietes
Man patika viss izņemot kailie. Paula P. 4b klase
Ļoti interesanta izstāde. “vilnas cilvēki” atdzīvina un tai pat laikā liek sastingt.
Interesanti cilvēki un mēs ar klasi liliski pasmējāmies.
Ļoti neierasta izstāde ar “dīvainiem” cilvēkiem ! (nesalasāms paraksts)
Man ļoti patika šī izstāde, ļoti patika izdoma. I. O.
Forša izstāde, labas noskaņas, viss lieliski. Paldies jums. M.D.P. 26.16.17.
Ļoti interesanta izstāde. Bagāta. Izzinoša. Iekārtojums tik interesants, it kā neuzkrītošs, bet pārredzams un piedod klāt emociju. 29.10.2017. L. Dine ? (nesalasāms paraksts)
25.maijā, atzīmējot Starptautisko Muzeju dienu, Oskara Kalpaka muzejā un piemiņas vietā “Airītes” tika pasniegta Latvijas Muzeju biedrības Gada balva 2018 (iepriekšējais balvas nosaukums “Zelta Puteklis”). Šī ir vienīgā balva Latvijas muzeju nozarē un tiek pasniegta jau devīto gadu ar mērķi sekmēt ilgtspējīgu un kvalitatīvu muzeju nozares attīstību Latvijā. Balva izceļ muzeja radīto produktu kvalitāti, pieejamību un nozīmi sabiedrībai.
Apbalvošanas ceremonijas laikā Latvijas muzejiem pavisam tika pasniegtas 12 galvenās balvas no Latvijas Muzeju biedrības sadarbībā ar pasākuma galveno atbalstītāju – VAS “Latvijas dzelzceļš”. Tāpat tika pasniegta ICOM (International Council Of Museums) Latvijas Nacionālās komitejas balva un pasākuma atbalstītāju specbalvas. […] Piebalgas porcelāna specbalvu Gada mākslas izstādei saņēma Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs par izstādi “Atgriešanas mājās. Latvijā – Vācija – Austrālija – Kanāda – Latvija”. Izstādē eksponēti trimdas latviešu sieviešu darbi, kas šādā veidā simboliski beidzot atgriežas Latvijā. Kā balva tika pasniegta porcelāna vāze “Vilnis”, simbolizējot jūru, kas šķīrusi sievietes no dzimtenes. Zane Grīnvalde Latvijas Muzeju biedrības valdes priekšsēdētāja Tālr. 29418187 muzeji.lv
————————————-
“Iedvesmojoša grāmata latviešiem.”
Iepazīstoties ar grāmatu „Atgriešanās mājās. Erna Bērziņa Dzelme Ķikure. Zīmējumi un teksti ”, es jutu, ka savā vietā tiešām ir atgriezusies personība, kas tik piederīga latviešu kultūrai, ar kuru man, un es domāju daudziem, tā ir pirmā tikšanās. Grāmata ir koncentrēts talantīgas sievietes un visu viņas radošo jomu ieskicējums, kas rosina uzzināt kaut ko vairāk.
Uzmetumi, zīmējumi un grafikas – nevainojamas un emocionālas – neizbrīna ar savu profesionālismu, jo iegūta laba izglītība, tomēr brīnums ir spējā saglabāt kvalitātes daudzu gadu garumā pilnīgi neradošos un nospiedošos apstākļos.
Grāmatā ievietotie dzejoļi papildina šo ainu, rādot dziļu un radošu cilvēku, kas izpaužas visos viņam iespējamos veidos un ikdienišķās dzīves starplaikos. Erna Ķikure jebkurā situācijā saskata būtisko – gan personības saglabāšanu uz „sveša ceļa”, gan laika plūsmu un „pa pusei nodzīvotas dienas”. Pati viņa paliek gaiša, sapņaina un smaidoša, tas arī redzams fotogrāfijās.
Erna spēj izlemt savu likteni, aizejot no despota vīra. Tomēr viņa nevar atgriezties Mājās, kas ir lielākā mīlestība. Dzimtenei veltīti skaisti dzejoļi – sapņi. Mani aizkustina tik dziļš latviskums un inteliģence vienuviet, arī tas, ka Erna ir spējusi savām meitām atstāt saikni ar Latviju, kas atvedušas mājās viņas sirds darbus.
Paldies par grāmatu! Iedvesmojoša grāmata latviešiem. Inta Celmiņa(gleznotāja) 17. 09. 2018.
Laikraksts Latvietis Nr. 479, 2017. g. 12. okt. Māris Brancis –
Burvīgā piektdienas dienā, kad pēc ilgstošajām lietavām visu Latviju apmirdzēja saule, iekrāsodama lapu kokus pagaidām vēl pelēcīgi dzeltenīgos toņos, lai drīz pievienotu tiem košākas krāsas, bija jādodas cauri teju visai Latvijai, lai būtu klāt ļoti nozīmīgā kultūras notikumā – 22. septembrī Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā atklāja izstādi Atgriešanās mājās. Tajā piedalījās māte Erna Bērziņa, arī Dzelme, arī Ķikure (1906-2003) un divas viņas meitas – tekstilmāksliniece IneseBirstiņaun gleznotāja Dzidra Mičele (Mitchell). Izstaigājušas tālus jo tālus pasaules ceļus, kas tecējuši uz Vāciju, pa Austrāliju un Kanādu, viņas satiekas mājās, kurp atvedušas gan saknes, gan māte, kas nu jau ir aizsaulē.
Ļaudoniete Erna Bērziņa daļu mūžu nodzīvojusi netālu no Madonas, bet, sava zīmēšanas skolotāja, gleznotājaJāņa Plases iedrošināta, dodas uz galvaspilsētu un iestājas Latvijas Mākslas akadēmijā. 1932. gadā ar ofortu Daugava viņa beidz Riharda Zariņa vadīto Grafikas meistardarbnīcu.
Cik var spriest no reprodukcijas, vērienīgā diplomdarba ainava ir tverta no ļoti augsta skatupunkta, lai parādītu Daugavas, mūsu likteņupes, plašo, rāmo plūdumu cauri Latvijai, mežu apaugušos krastus, varenos gubu mākoņus debesīs un garo plostu rindu. Jaušams, cik rūpīgi nostrādāts katrs vara plates kvadrātcentimetrs, radot poētiski romantisku dzimtenes tēlu.
Diplomdarbs atklāj, ka tās autorei ir Dieva dots talants stāstīt un rādīt, vajag tikai to attīstīt, taču tam neatliek daudz laika – pirmskara Latvijas mākslā viņa paspēj ierakstīt tikai pirmos burtus.
Pēc studijām seko skolotājas darbs Ilūkstes Valsts ģimnāzijā, laulības, kad viņa iegūst jaunu uzvārdu – Dzelme, tad jau došanās bēgļu gaitās Vācijā un aizceļošana uz Austrāliju. Vācijā tiek neatlaidīgi vingrināta roka un acs, darināti arī oforti un linogriezumi. Pēckara gados zīmētas meitas, fiksējot viņas dažādos noskaņojumos un nodarbēs, arī māte un vīrs. Sevišķi izceļami mātes portretējumi, kuros ielikta visa mākslinieces sirds. Ar lielu precizitāti atveidotas Vācijas un Austrijas kalnu ainavas, kas piesaista ar reālās pasaules tiešamības attēlojumu.
Diemžēl vēlākos gados grafiķes dotumus Erna Bērziņa nevar tālāk pilnveidot, tādēļ viņa sāk rakstīt dzeju un stāstus, ko publicē ar uzvārdu Ķikure, godinot savu vecāku mājas Ļaudonā, Aiviekstes krastos. Tagad ar meitu gādību viņas arhīvs nonācis Madonā.
Tagad mājās atgriezusies ne tikai māte, bet arī viņas abas meitas. Kā šķiet, viņas visas trīs kopā nav uzstājušās vienā izstādē. Šī ir pirmā reize, – tas vien jau ir notikums.
Vecākā meita Inese dzimusi vēl Latvijā. Viņa studējusi franču filoloģiju, bet tekstilmākslai pievērsusies tikai Kanādā 70.gados, sākumā auž, pēc tam aizraujas ar vilnas filcēšanu. Šī tehnika noved pie tā, ka Inese Birstiņa sāk radīt cilvēku figūras telpā un ar tām iegūst augstu novērtējumu. Madonā tās atrodamas visās četrās izstāžu zālēs, papildinot mātes un māsas Dzidras zīmējumus un gleznas. Telpā izkārtotās figūras stāsta par transformēšanos, pārveidošanos. Varbūt var teikt, ka Ineses Birstiņas darbi ir par tapšanu, par pašu tapšanas procesu, par to, kā kaut kas rodas. Māksliniece neko tieši nepasaka, viņa tikai dod mājienu, pārējais jāizdara skatītājam pašam, ņemot palīgos savu dzīves pieredzi un garīgo pasauli. Taču, kā mēs arī zinām, mākslinieks visbiežāk tikai rada, nedomājot par kādiem noteiktiem mērķiem. Tādā gadījumā Inese Birstiņa varbūt ataino pašu radīšanas procesu, ir Dieva vietā tajās nozīmīgajās dienās, kad Viņš radīja pasauli un cilvēku?
Savukārt jaunākā māsa Dzidra Mičele (Mitchell) studējusi glezniecību, ar to arī visu laiku nodarbojusies. Par savu mākslu viņa saka: „Mani nodarbina doma palīst cilvēkam zem ādas viņa esamības mirklī, kailums kā eksistences jautājums, laika sprīdis starp jūtām un rīcību, kas nenovēršami sekos. Šis ir iespējamības acumirklis… jebkuram vīrietim vai sievietei.“ Kā redzams, viņām, abām māsām, patiesībā ir viena un tā pati tēma – izzināt pašu veidošanās, radīšanas brīdi. Kādam var likties, ka mākslinieces forma ir pavirša, steidzīga, nenoteikta, taču Dzidras Mičeles gadījumā šādā formā arī atklājas viņas domas kustība no kaut kā uz kaut ko noteiktu, taču kas tas noteiktais īsti ir, to, lūk, arī pati autore droši vien nezina. Varbūt viņa pat negrib zināt, tikai attēlot šo ielīšanu citā ādā.
Līdz ar izstādi tika atklāta Madonas Novadpētniecības un mākslas muzeja sarūpētā grāmata, kas veltīta ļaudonietei Ernai Bērziņai, Dzelmei, Ķikurei Atgriešanās mājās, pirmo reizi atklājot Latvijas mākslas cienītājiem viņas mazzināmās daiļrades lappuses, papildinot paskopo stāstījumu ar viņas dzejas rindām un fotogrāfijām un atklājot vēl vienas dzimtas dramatiskās lappuses 20. gadsimtā. Un tādu ir daudz. Varbūt pat katra.
Erna Bērziņa / Dzelme / Ķikure, Atgriešanās mājās. Zīmējumi un teksti. Madonas Novadpētniecības un mākslas muzeja krājumā. Inese Birstiņa, autore un izdevēja. Zīmējumu, grafikas un dzejas albums. Nelson Vigneault dizains. Marquis Book Printing, Montreal, Canada (2017).
Spējot piesaistīt sava novada pētniecībai un kultūras vērtībām dedzīgu radošu saimi, skaistais Madonas muzejs ir kā pērle starp līdzīgiem. Muzeja telpas un krātuves pēdējos gados kļūst par mājvietu Ārlatvijā mītošo rakstnieku un mākslinieku izstādēm, ieskaitot Vispasaules latviešu mākslas ceļojošu darbu skati, kas pēc atklāšanas Valmierā 2008. gadā nonāk Madonā.[1] Pagājušā gada septembrī skatītājus iepriecināja novadnieces Ernas Ķikures (dzimusi Bērziņa, prec. Dzelme – 1906-2003) mantoto darbu klāsts, turklāt izdevība iepazīt viņas abu meitu – tekstilmākslinieces Ineses Birstiņas un gleznotājas Dzidras Mitchell darbus. Treju mākslinieču mākslas devumu akcentē izcilas kvalitātes albuma formāta izdevums ar Ķikures dzīvesstāstu, zīmējumiem, dzeju un vēsturiskiem fotoattēliem. Īso eseju autori ir Birstiņa, Inese Jakobi; grāmatas mākslinieciskais iekārtotājs – Nelsons Vinjo (Nelson Vigneault), dokumentālās mākslas zinātnieks Kanādā.
Tekstilmāksliniece Inese Jakobi Ķikures izstādi raksturo: „…tā ir atgriešanās savā sākotnē, garīgajā dzimšanas vietā pēc cīņas ar izdzīvošanu, cīņas ar sevi, savām vājībām, bailēm un neuzņēmību. Sava spēka un nespēka novērtējums, cilvēka sīkstums un neatlaidība par spīti apstākļiem, bet pāri visam neatslābstoša vēlme atgriezties mājās, kaut atmiņās, kaut virtuāli.”
Ja latviešu grāmatu lasītājs Austrālijā ilgus gadus dzīvojušo Ernu Ķikuri iepazinis tikai kā stāstnieci – vairāku prozas krājumu autori un dzejnieci, tad albuma vizuālā daļa sagādā iepriecinošu pārsteigumu. Ar 20. gadsimta linogriezumam raksturīgo ekspresiju, izteiksmīgiem ofortiem, ogles un sangīna zīmējumiem viņa panāk aplūkoto ainavu dokumentāciju, ar verlibra dzeju un dzīves stāstiem atklāj iemeslus, kādēļ viņas darbi diasporas mākslā maz pazīstami.
Pirmo stāstu krājumupapildina Vācijas bēgļu nometnes un Austrālijas posma impresijas un caurstrāvojumi. Par to viņa saņem Jāņa Jaunsudrabiņa balvu prozā[3]. Liecina literāte Nora Kūla: „Lasot Ķikures prozu, rodas sajūta kā kavējoties galerijā, kas piepildīta mazām, šķietami vārām, gandrīz vai gaistošām impresijām. Taču tās neizgaist, drīzāk gan iegrebjas lasītāja atmiņā.“[4]
Ernas agrās skolas gaitas aizstāj mājmācība (viņas tēvs bija skolotājs un Ļaudonas pagasta vecākais), viņa arī sekmīgi apgūst klavieru spēli. Kad tēvu nošauj lielinieki, meitene, mātes mudināta, iestājas Madonas vidusskolā. Tur abas ar māsu izjūt grūto pēckara pieticību. Madonas vidusskolā viņa uzrāda zīmēšanas spējas, tādēļ skolotājs Jānis Plase viņu iedrošina un sagatavo mācībām Rīgā. Erna iestājas LMA grafiķos un līdztekus Tautas konservatorijā izkopj klavierspēli. 1929. gadā ar akadēmijas draudzenes radinieka preču kuģi rodas negaidīta iespēja apciemot Parīzi. Viņa atgriežas ar gūzmām jaunu iespaidu un ceļa somu pilnu skicēm, lai pabeigtu Riharda Zariņa grafikas meistardarbnīcu. Diplomdarbs – oforts Daugava (1932).
Saklausījusi pareizo aicinājumu, Erna kļūst zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāja Ilūkstes pamatskolā un ģimnāzijā. Viņa piedalās Kultūras fonda rīkotās izstādēs, un 1939. gadā vairākus mēnešus pavada Beļģijā, jo tur brīva mācīšanās pieejama tādiem, kas jau beiguši kādu mākslas akadēmiju. Viņa otrreiz apciemo iemīļoto Parīzi, atgriežas Ilūkstes skolā, drīz apprecas ar Jāni Dzelmi, kas pārnāk par saimnieku Ķikuros. Seko darbs Sāvienas un Ļaudonas skolās, bet 1941. g. 14. jūnijā viņa pārdzīvo māsas ģimenes deportāciju uz Sibīriju. Vācu okupācijas laikā piedzimst meita Inese un, kopā ar ģimeni un mīļoto māti, bēgļu gaitas uz Vāciju.
Liktenis Dzelmes ģimeni nesaudzē. Bēgļu ceļi līču loču aizved no Liepājas uz Gotenhāfenu (Gdiņu), uz Sudetiju, Liencu (Austrijā), Štutgarti (Sillenbuchasnometni). Nāk pasaulē otra meita, Dzidra, bet gadu vēlāk aizsaulē aiziet Ernas māte. No šī posma grāmatā parādās vairākas emociju pilnas ainavas un ģimenes locekļu portretu skices. Kā turpinājums pārrautai dzīvei, seko ģimenes izlemšana emigrēt uz Austrāliju. 1949. gada jūlijā viņi nonāk kontinentā, kur gadalaiki sagriezušies otrādi.
Un sirds soļo tālāk Savā tukšā sirreālistu gleznā. O, ne tukšā – apvārsnis, gaismas, dažas izmētātas lietas, kāda cepure, kāds krēsls. Skan tālums viņas soļos. Es klausos tās tuvos soļos, minot, kā viņai veicas iet tālāk, tālāk zem zilās Magrita acs.[5] Pasaules acs? Dieva acs? – Erna Ķikure
Necils darbs un pieticība pavada viņas dzīvi Austrālijas bēgļu nometnē, strādājot Bathurstas nometnē un slimnīcā par izpalīdzi. Viņa patapām turpina zīmēt un mācīt klavierspēli bērniem. Pēc gadiem ģimene iegādājas pusceltu māju un uzsāk lauksaimniecību, bet zeme Vaiongā (Wyong, 100 km no Sidnejas) izrādās sausa, darbs vistu un pīļu fermā notrulinošs un bez kāda gandarījuma. Ernai sāk pietrūkt izdevību zīmēt, to viņai aizliedzis vīrs. Rakstīšana notiek vēlu vakaros, arī tā ir aizliegta. Dzīves grūtības noved pie lūzuma. Viņa saslimst. Laimīgā kārtā meitenes jau pieaugušas, Inese uzsākusi studijas Sidnejā, un, lai pati galīgi nesabruktu, viņa ar autobusu dodas uz Sidneju. Tur seko mājkalpotājas darbs, bet tagad viņa ir nonākusi tuvāk radošajiem latviešu domubiedriem.
Austrālijas latviešu dzīves dokumentētājs žurnālists Aleksandrs ZariņšBites unbumerangs. Latvieši piektajā kontinentā[6] atceras viņu kā aristokrātisko Ļaudonas saimnieci: „Visa pilna lauku labestības, vēl tagad kā šodien atceroties un staigājot pa Ķikuru pļavām un laukiem Aiviekstes krastos, Erna Ķikure divtik asi izjūt atšķirīgo Austrālijas salas dabu…”
Tolaik Austrālijā nonākušajiem radošiem bija neiedomājami grūti pārvarēt Eiropas un neierastās dabas un kultūras pretstatus. Augusi Aiviekstes krastos, pēc tam dažādos kontinentos dzīvodama, Ķikure tomēr alkst nosargāt savu īpatnību. Kad viņai piedāvā izstādīt zīmējumus Latviešu namā Sidnejā, nogurums kavē spēju radīt ko jaunu.
Pamazām Ernai Ķikurei izdodas izkopt sevī rakstnieci. Viņa saņem pirmo godalgu Austrālijas Preses biedrības stāstu sacensībā. Apgāds „Sala” Sidnejā (1962) izdod viņas pirmo grāmatu Mūsu kaimiņš. To rotāja pašas linogriezumi. Viņas darbi parādās LRA maza metiena prozas izdevumos, dzejoļi ievietoti laikrakstā Austrālijas Latvietis, trimdas antoloģijās Dzejas un sejas ( 1962), Prozas profili, Grāmatu Draugs (1964), Jaunā Gaitaun LaRAs Lapa. Viņa pievienojas Austrālijas domubiedru rakstnieku saimei, un piedalās autorvakaros. * Melburnā mīt viņas domu un ideju biedrs, rakstnieks Jānis Sarma. Īstajā vārdā Jānis Kalniņš (1884-1983) – 14 grāmatu autors un gleznotājs uzsāka rakstīt Latvijā divdesmitajos gados, bet pirmā grāmata viņam iznāk tikai 70 gadu vecumā. Sarma kļūst par viņas dzīves sarežģījumu padomnieku un mentoru; abu sarakste 1950. gados veido Sarmas romāna Rotaļa beznoteikumiem dažas epizodes. Stāstījums satur autobiogrāfiskus paradoksus. 1980. gadā iznāk grāmata Ķikures un Sarmas vēstules. Sarakste. Apgāds AKA. Mičiganā, ASV. Režisors Kārlis Pamše. Rīgas Muzikāli poētiskā teātrī 1991. gadā izveido Ķikures un Sarmas sarakstes dramatizējumu, nospēlējot 27 izrādes. * Kad meita Inese beidz Sidnejas universitāti (valodas un literatūra) un Dzidra ŅukastlēValsts mākslas skolu, Ernas dzīve kļūst vieglāka. Ciemošanās pie meitas Ineses un viņas vīra Laimoņa Birstiņa Vācijā, ceļojums pa Eiropu. Inese vēlāk pārcēlās uz Banfu, vadīja starptautiskā mākslas centrā tekstiliju nodaļu un izkopa šķiedras mākslu un filcēšanu Vankūverā un Banfas mākslas centrā. Inese kļuva pazīstama ar laikmetīgām šķiedras instalācijām izstādēs no Vankūveras līdz Montreālai, Sanfrancisko, Ņujorkai, Sanpaulo, Brazilijā un citur. Māsa Dzidra Mitchell pēc glezniecības studijām izšķīrās palikt Austrālijā, gleznot un audzināt ģimeni.
Mūža nogali Ķikure pavadīja Kalgarijā, Kanādā pie meitas Ineses, palaikam uz pusgadu uzturoties pie Dzidras Austrālijā, un tā starp draugiem ieguva mūsdienu Kukažiņas vārdu.
Ar daudzpusīgi apdāvināto rakstnieci – kopskaitā 7 stāstu un 3 dzejoļu krājumu[7] – paspēja iepazīties LaRAs – Amerikas latviešu rakstnieku apvienības saime, kad Ķikure viesojojās LaRAs Rakstnieku nedēļās Kalamazū, Mičiganā (1987) un, kopā ar rakstnieci Ainu Vāveri, Losandželosā (1989).No šī laika viņas sarakste ar pašas gatavotu kolāžu apsveikumiem lido pie jauniegūtiem domubiedriem.
Viņas rakstītais atstaro novadu, līkumojošās Aiviekstesotorus, krāces, dziedošu plostu vadītāju, kas no Latgales ved līdz skaistus māla podus, lai pie Ļaudonas tos iemainītu pret pienu. „Ziemās Aiviekste aizsala vienādi un droši. Bieži tad iebrauca ceļu pa to, pat no Pļaviņām līdz Ļaudonai un tālāk. Pat kailsalā, kad uz ceļiem vēl bija kāpene, pa upi varēja laist tā, ka kamanas griezās, ja tikai zirgs bija labi apkalts. Dažs labs pavasaros tik ilgi negribēja atstāt šo vieglo ceļu, līdz pats vai zirgs, vai abi ielūza ledū. Tad bija ko skriet ar bomjiem un striķiem palīgos.“ * Kad 1995. gadā Erna, tobrīd vecākā rakstniece trimdas saimē, atgūst dzimtos „Ķikurus”, atlikuši tikai nojauktās kūts mūri. Sapnis par nākotnes rakstnieku un mākslinieku darba un atpūtas vietu pie Aiviekstes kļuvis par enigmātisku ieceri.
Erna atdusas skaistajos Ļaudonas kapos. Turpat, kur Andrejs Eglītis. Viņas pieminekli rotā īpaši iemīļotās Dilana Tomasa dzejrindas –
Do not go gentle into that good night. Rage, rage against the dying of the light.
Par izcilo izdevumu pateicība Inesei Birstiņai un Madonas muzeja nesavtīgai saimei: kultūrmantojuma izzinātājai Dacei Zvirgzdiņai, māksliniecei Inesei Jakobi, Leldei Zīmelei un daudz citiem. —- [1] Ar Madonas muzeja radošo saimi rakstītājai bija izdevība iepazīties 3×3 nometnes lekciju laikā 2005. g. [2] Ķikures darbi parādās 1989. un 1990. g. Austrālijā LRA maza metiena (30-100 eks.) prozas izdevumos. Bērnības atmiņas par Ļaudonu ir Ineses Birstiņas izdevumi Montreālā un Kalgari. [3] Erna Ķikure – Mājas un ceļi. Izlase.LaRAs Grāmatu klubs 1996. Rec. Jaunā Gaita nr. 207 (1996) [4]Atgriešanās…110. lp. [5] Beļģijas sirreālistu René Magritte(1898-1967) dēvēja par poète visible, jo viņš gleznās un kolāžās dzejiski uzsver enigmātisko slēpšanos sapņos [6] LaRAs Grāmatu kluba izdevums ( 1989 ) [7] Ernas Ķikures dzejas grāmata Artava ar Dzidras Michell gleznas reprodukciju uz vāka (1988) un Ķikures stāstu grāmata Būs skaista dienaar Ineses Birstiņas tekstildarba attēlu iznāk Kalgarijā (Calgary) Kanādā (1993).
Rough English translation.
English text:
RETURNING HOME Erna Berzina/Dzelme/Kikure drawings and texts
[Please note: Erna’s poems, scattered throughout, have NOT been translated.]
PAGE 2. The Madona Museum thanks Erna Berzina/Dzelme/Kikure’s daughters, Dzidra Mitchell and Inese Birstins, for their generous gift to the museum – the creative legacy of our district’s artist and author – graphic artworks, written archive, personal items. Daughter, Inese Birstins, has invested a lot of work in creating the content of this publication by selecting E. Berzina/Dzelme/Kikure’s artworks and texts. Designer, Nelson Vigneault, has donated his time and talent for its visual presentation. Project author, Inese Jakobi, thanks everyone involved.
PAGE 3. RETURNING HOME is a memorial album for the older generation of Latvians in exile and younger ones in Latvia and elsewhere in the world. It introduces yet another versatile, talented person from our midst. E. Berzina/Dzelme/Kikure’s drawings, sketches and prints, deeply emblematic, depict on the one hand, refugee life through images of the mother, who died in Germany, migrant life through landscapes that are quite different from home, and on the other hand, hopes and dreams, through the growing up of both daughters in an environment so foreign to the author.
Erna Kikure has already been long known in exile as a writer with 7 short story books, 3 poetry collections, and 2 volumes of The Letters of Kikure and Sarma. In 1991 the author was awarded the Janis Jaunsudrabins Prose Prize (the highest literary honour for Latvians in exile). In Latvia, in 2006, the Madona Museum and the Laudona district council published a selection of stories and poems: Erna Kikure: That land, dear to me.
RETURNING HOME – is a return to one’s place of origin, one’s spiritual birthplace, after fighting for survival, battling with oneself against weaknesses, fears and failures of courage. It is the confirmation of one’s strength and weakness, tenacity and perseverance despite the circumstances, but above all, of an unremitting desire to return home, even if only in memories and dreams.
PAGE 40. When mum used to go outside somewhere to sketch a landscape, I would go along with her. Once, I was happily skipping ahead of her, singing some song. The narrow path, partly hidden in the grass, led past a small watermill – there were a few of them around there. Mum said: “Watch out that you don’t slip – it’s wet there!” Too late – splash! My feet slid out in different directions and – I landedon my bottom in the puddle! [Inese]
PAGE 75. LIFE STORY Erna Kikure/nee Berzina/married Dzelme writer/artist-printmaker/pianist
PAGE 76.I began my life’s journey in my father’s home, Kikuri, in Laudona district, on October 4th, 1906. Kikuri is on the banks of the river Aiviekste, surrounded by meadows and fields, forests and waters. I was the first child in the family, spoiled by my father and mother. Mother taught me to talk with all sorts of rhymes and folk songs. Later, father taught me writing and arithmetic, and all the other school tasks. I did not attend primary school. I was taught at home.
When my father was sent to war, I studied, together with my younger sister Austra, in our neighbour Malta’s family, with Professor [Nicholajs] Malta‘s sister, Veronika, and Mrs. Malta, Agnes. I successfully started learning piano with Veronika. It has stayed with me all my life. Interruptions during the war and even later did not allow me to realize bigger hopes in this sphere. [Erna]
Photo:Cheese-making in Kikuri on June 22, 1928. Mother, Alvine Berzina, on the left, Erna in the middle. Erna was a member of the Historical Monuments Board’s expedition. Photographer: Janis Students.
This photonegative is included in the Latvian National Register of UNESCO’s “World Heritage” program, Latvian National Historical Museum section: “Traditional Skills and Lifestyle Documentation at the Monument Board of 1924-1931 Expeditions in Photonegatives”.
PAGE 77. Photo: “Kikuri” in the summer of 1960. That is how it is now, but when I look at it, I see a much, much more than what this picture shows. Look, sister, and remember – your childhood passes by here, like a movie reel. [Austra’s photo with explanation on the other side.]
PAGE 78. Erna’s father, Janis Berzins (1873-1919), former teacher, later Laudona council elder, was shot by the Bolsheviks in March, 1919. In January they came to get him. He was out somewhere that day. Mother sent me and my sister to meet him on his way home, to tell him that there were men from the new local council waiting for him – the police. My father was driving with our farmhand. I remember, that I, on a childish impulse, wanted to ask my father not to go home, although mother had not told me to say that. I just was supposed to say that they were waiting for him. Because the farmhand was there, I did not dare to express my small personal thoughts. Maybe he would have listened to them. But perhaps it was too late for him to escape somewhere. Father was taken to Madona Prison. I think he stayed there for 10 weeks. Then he was taken to Plavinas. On March 26th, father was shot and buried in a common grave with five others, somewhere past Plavinas. In the spring, when the Germans came, they were exhumed and buried in the cemetery. Father was missing part of his skull near his temple. The doctor could not tell, if it was the result of a shot at close range or a blow. On the door jamb of the cellar in which they, the accused, had spent the last day before their sentence was carried out, they found a letter, written in pencil, to us from our father. They cut it out and this thin slab (now broken in the middle) is still with me. The writing is a bit faded, but legible, written with indelible pencil. [Erna]
PAGE 79. The inscription is in old orthography. […] The same in modern spelling: Goodbye dear loved ones! The path from the judgement room to my grave does not bother me, because I have been convicted an innocent. Live your life as you think best, we have to part. I’m indifferent to my own life. I say again goodbye. God be with you, forever. J. Berzins from Laudona’s Kikuri. Our mother took father’s last words as her lifelong duty – to take care of the children. She gave us a sunny, beautiful, carefree even, and unforgettable childhood and youth. She raised us to be decent people. I dare to say – a more beautiful and exemplary girl than my sister was hard to find. She in turn married the district elder and for that was sent to Siberia. [Erna]
Photo: Letter from Janis Berziņs to his wife on a wooden plank. Stukmani (Plavinas), March 1919.
PAGE 80. Photo (top): In the first row Erna and mother Alvine (1st and 2nd from left). In the second row (4th and 5th from left) the owner of the “Ruki” property in Laudona district, Jekabs Lacis and Erna’s sister Austra, before their marriage.
Erna completes Birzu secondary school (later renamed Madona Gymnasium) in 1924 with a matriculation certificate. I prepared for the examinations with the Malta family and sat for them at Madona Gymnasium [High School]. During the war, the road to Madona was hard. With my younger sister we both froze and pined away in nasty livestock wagons, not knowing when the train would arrive, or what time it would leave. We had to travel home to get our food. Later, in the days of a free Latvia, the time spent at the gymnasium remained one of the most beautiful periods of my life. [Erna]
Photo (bottom): In the middle, drawing teacher Janis Plase, with students. To the right of Plase, Erna (hands under her chin). Otto Gravitis stands on the right.
At the high school, Erna had three brilliant teachers, who contributed to the development of her artistic talents in various directions:
PAGE 81.Janis Abolins for Latvian literature (Madona students called him Little Golden Apple [Abolins = little apple]), painter Janis Plase for drawing, and pianist and future piano master at the Latvian Conservatory, Arvids Daugulis, for music. Encouraged and prepared by Plase, I registered at the Academy in 1924, and later I studied there in R. Zarrins‘ graphic arts studio. What did I gain? I’m sorry to say – at the Academy I did not gain anything especially worthwhile, rather the opposite. Working with Plase, we knew where we were headed, at the Academy we did not. [Erna] At the same time, Erna studies the piano at the National Conservatory.
I was in Paris for the first time in 1929. Together with a friend from the Academy, we travelled to Paris on her uncle’s merchant ship. There, my sketching opened my way to my graduate work. [Erna] The numerous museums, exhibitions and the very ambience of Paris enthral the artist, everything seems saturated with art. Full of many, new, stimulating ideas, she returns to Riga and in 1932, with her master thesis “Daugava” in etching technique, she graduates from the Academy as a graphic artist/printmaker. [J. Sarma]
PAGE 82. After graduation, I worked at Ilukste State Gymnasium and Primary School as a drawing and art history teacher [until the spring of 1940]. Ilukste is in an area that is beautiful and that provides wonderful solitude. (These are two things that have often engaged me for long periods of time.)
I took a year off from work. I was in Belgium in 1939 in the early spring (March, April, May). I worked in printmaking. (At the Brussels Royal Academy of Art you could study for free – studio space and professors were available to graduates from some other art academy.) I was in Paris for the first time in 1929, the second time in 1939, after Belgium. What did I get out of it? The museums, of course. But the couple of months spent in Paris impressed me, not only with what went on inside buildings, but also – on the street. Paris, in my perception, is saturated with history, sun, human breath. Anyone can feel at home immediately in Paris and it belongs to everyone. It seems to me that it is impossible to feel painfully lonely in Paris, etc.
I took part in an ordinary excursion to Finland. Finland also has its own face, full of its own character. The final year (1940-1941) I worked in Laudona and Saviena elementary schools. [Erna]
Photo (right): Erna (middle, scarf on her shoulders) with Ilukste Gymnasium graduating students in May, 1936.
PAGE 83. Photo: The former Saviena Elementary School, where Erna Dzelme worked as drawing teacher in 1941-1942. 1995 photo.
PAGE84. Then I married and lived in Kikuri, bringing up my daughter. [Erna]
In March 1942 at Madona Hospital, in premises that now serve the museum for their collections and offices, her daughter, Inese, was born.
On June 14, 1941, her three-year-younger sister, Austra Lacis, together with her three small children (Zigurds 9, Gunta 5, Dzintra 2 years old) are seized from their Laudona property “Ruki” and deported to the Krasnoyarsk region in Siberia. Father, Jekabs, was not at home that night.
In the summer of 1944, the Dzelme family (Erna, husband Janis, daughter Inese, and Erna’s mother Alvine) abandon Ķikuri and leave Laudona as refugees, later they board a ship that takes them from Liepaja to Gotenhafen near Danzig (now – Gdynia near Gdansk). After time spent in a camp in Sudetenland in 1945, they find refuge for a couple of months in the home of a farm family near Lienz in Austria.
Then they reach the vicinity of Stuttgart, Germany – first the Sillenbuchrefugee camp, later the town of Fellbach. Because they have come from the English zone [of Germany] to the American zone without proper authorization, they are obliged to leave the camp. In Fellbach, they find a private room with a German family. In May 1946, a second daughter is born – Dzidra.
Photos: Registration of marriage with Janis Dzelme (1907-1985) in Riga, April 10, 1941, and then in their apartment.
PAGE 85. Latvian kindergarten in Fellbach, 1947. Inese is sitting in the middle, white dress, bow in hair, facing forward.
PAGE 86. On the 5th of December in 1947 Erna’s mother, Alvine, dies. She is buried in the Fellbach cemetery.
From Germany we headed to Australia in 1949. That was the best thing that we could do. And I never had to regret that: Australia isa strange, beautiful land and the people are good. Refugees need that. There are fewer things that compare with what has been lost, and if you are not put down by mean people, you can restart and continue your broken life. [Erna]
Photo (top right): Erna and Janis Dzelme, with daughters, ready for passport photos, before leaving Germany. Fellbach, 1949.
Photos (bottom left): Inese at grandmother Alvine Berzins’ grave in Fellbach in 1969. Photo (bottom right): Former US Navy ship General Omar Bundy leaves the port of Naples with over 400 European emigrants (more than 25% of them are Latvians) on their way to Australia.
PAGE 87. Photo (top left): Transport to the ship in Naples on June 11th, 1949. Erna and the girls are to the left of the man in the white shirt.
Photo (top right): Refugees lined up, waiting to board ship in Naples, June 11, 1949. Erna in hat, Dzidra (only her bow is visible), and Inese. Bagnoli, Naples. The last few steps on European soil before boarding. [Janis Dzelme’s handwritten note on the back of the photo.]
Photo (bottom): Janis, Erna and Dzidra in white hats. Inese in front of Erna.
PAGE 88. They reach Australia on 8th July, 1949. The first two years, which are to be served in government specified jobs, the family spends in refugee camps, first a short stay in Bathurst, then in Greta, New South Wales. Erna works in the warehouse, where clothing is distributed, later, in the hospital as an aide. She continues to draw, gives piano lessons to children in the camp.
PAGE 89. Photo (bottom right): Erna in striped dress, third from the right (Inese sitting in front) with Australian Refugee Aid Committee members in Greta. This group organizes an exhibition of her artwork in camp premises in 1951.
PAGE 90. In 1952 the Dzelmes buy a farm property near Wyong, about 100 kilometres from Sydney. The farm turns out to be poor – on top of a hill, the land is dry, unproductive, the house half-finished, they have to clear and prepare the fields themselves. Her husband forbids Erna to waste any time with drawing. She secretly turns to writing, at moments when her husband is away from home, or tired, late at night, when he is already asleep, because she is not allowed to write either. They work on their farm – fields where they grow beans and tomatoes for sale, keep chickens and ducks. The day’s rhythm is governed by the needs of the cowshed and farm work, cooking and laundry. The only rare respite is a stolen hour at the old piano. “What depresses me is that I am wasting my life. In order to tolerate my everyday life, it seems I have to give up on the idea that I am a human being, a woman, I have be so dumb that I don’t feel anything,” she writes to Janis Sarma in Melbourne, March 8th, 1956. This elderly and, after his son’s death, very lonely writer is her one and only spiritual support in these difficult years, when there is no other goal in life than to provide basic existence for the family, ensuring the girls the opportunity to get an education. E. Kikure and J. Sarma correspond for many years, at first on business only, then more personally, at times very intensely. Some of these letters have been published in two volumes. [D. Zvirgzdina]
In 1958, to ensure better health care, scholarships for the girls, job opportunities, etc., the Dzelmes, like many other migrants, take out Australian citizenship.
Photo (bottom left): Near the house, a pile of waste that has to be carefully removed, because it is infested with funnel webs, extremely poisonous spiders, 1952.
PAGE 91.Photo (bottom left): Cleaning the yard at the new rural property with homemade rakes. At the right, the half-finished house, 1952.
Photo (bottom right): Later, when the yard is clean, the family cow checks out the daisies.
PAGE92. After 18 years in Siberia, sister Austra is back in Latvia. Her children were sent back earlier. Daughter Dzintra says: After the end of the war in 1945, we returned to Laudona in September, in a children’s transport train, and were brought up by foster parents, which was not easy for them either, but we were not sent away a second time. We never saw our own father again. He managed to avoid deportation, but his path took him to the West. In Canada I saw his grave, we were not destined to meet again. [Stars, Madona district newspaper, June 15, 2006.]
Photo: After 18 years in Siberia, sister Austra returned to Latvia. Meeting her now adult daughter Gunta, 1960. My mother died for me. I ought to vindicate her premature departure. She witnessed my life […]. She watched until she could stand it no longer. What she said – I have kept in my mind and I try to hold on to it. Although I have still put off the most important part: she said – that my husband should leave, that we must not stay together. The first one to be destroyed would be me, she said, and then the children. The last would be he (my husband). I know that is true, and I have stayed aware of that all these years. I dare not collapse.My children would be next.
PAGE 93.
I would have collapsed long ago if it were not for the fact that my mother was the one who went, as it were in my place. I’m holding on. But how long will my strength last? [Erna]
Erna’s health does not withstand the heavy labour on the poor farm property, nor her spouse’s mental abuse in her home life. She is seriously ill, and the doctor says that, if she does not leave this life, she has no hope of recovery. She had hoped to hold out till the younger daughter, Dzidra, completes school – Inese is no longer living at home, she is a student at Sydney University. After hesitating in uncertainty for a long time, encouraged by her daughters, carrying a small suitcase, she walks one and a half kilometres to the bus, then catches the train from Wyong to Sydney.
In Sydney, she spends the night in a cheap room at a travellers’ shelter – she does not have enough money for a hotel. The family of one of Inese’s friends offers her a room in return for help with cleaning the house and doing the cooking. Such will now be Erna’s future life for some time in Sydney, Wollongong, Newcastle. Her teacher training is not recognized in Australia and her English language skills are still less than adequate. The biggest difficulty will be the constant lack of money. A housekeeper’s wage, when board is included, barely provides pocket money, and does not cover other needs (clothes, dentist, etc.), not to mention transportation, writing paper, hairdresser, etc.
Photo (bottom):Cultural and Writer Days in Melbourne, Christmas, 1960, visiting the writer Janis Sarma (1884-1883) – Erna’s mentor and literary supporter. From the right: Janis Sarma, writer Ella Kreismane, Erna, E. Kreismane’s daughter Baiba.
PAGE 94. Erna is offered a solo exhibition of her drawings and prints at the Latvian House. However, there is no opportunity to create new works. She continues to write whenever time and energy allow, signing herself as E. Kikure. Participates in literary evenings.
Her work begins to appear in the newspaper, The Australian Latvian,as well as in the Australian Latvian Yearbook. In this array of stories and portrayals E. Kikure reveals herself as a narrator with a lyric, delicate, and, at the same time, concrete view of the world and of life. It is expressed in an individual, impressionistic, fresh way. Her themes touch on the phenomena of life in exile, as well as events in her homeland. Starting in 1958, E. Kikure’s first lyric poems appear, but soon they can be read in the anthology of exile poetry, Dzejas un Sejas, and in many diaspora journals (e.g. Jauna Gaita).
E. Kikure’s story “Our neighbour” was awarded first prize in its prose competition by the jury of the Latvian Press Association of Australia. [from J. Sarma’s afterword in the book, Our Neighbour.] In 1962 the Latvian Press Association publishes Erna Kikure’s story collection Our Neighbour as the first in its series of works by Australia’s Latvian authors. 1963 Inese graduates from Sydney University with a Bachelor of Arts degree, specializing in French language and literature. In 1967 Dzidra acquires a Diploma in Art and Teacher’s Certificate from the National College of Art in Newcastle.
Photo (left): Mother with daughters on April 23, 1963, at Inese’s graduation from Sydney University.
Photo (right): Erna reading her work at her first author’s evening in Sydney, 1961.
PAGE 95. Photo (top): Three story illustrations (Erna’s own linocuts) in her book Our Neighbour.
Photo (bottom left): The first book in the series of works by Australia’s Latvian authors: Our Neighbour. Author’s illustrations and cover (linocuts). Published by “Sala” 1962. Photo (bottom right): Author, Erna Kikure, at the “christening” of her first book, Our Neighbour, in Sydney, 23rd December, 1962.
PAGE 96. In 1968, Inese and husband, Laimons Birstins, travel to Europe, explore it from one end to the other – including Eastern Europe – spend six weeks in Russia, where they meet Erna’s sister, Austra, in Leningrad [St. Petersburg]. Austra tells them about Siberia. This is a deeply emotional experience for Inese. After that I cried for a week – about what I was told, but also because she was my first close relative. We had no relatives at all in Australia, and she reminded me so much of my mum – she looked like her! [Inese]
From the fall of 1968, the Birstins spend one year working in Damme, a small town in Lower Saxony, Germany, where Inese teaches English at the Gymnasium (high school). One school holidays we drove to Fellbach, we found the house where we lived in 1949. While we were walking around photographing, a gentleman noticed us and came out on the street and asked, if we were looking for something? It turned out that he was the owner. When I explained that I had lived here when I was little, he surprised me, saying, “Oh, yes, I remember your family! At that time I was young and my father was still alive. But wait! We have a package here, that arrived in the mail right after your departure, addressedI believe for your mom. I’ll get it right away!” He brought out a cardboard box full of postcards, sent from the printer back then. Mum had ordered a couple of her drawings to be printed in the form of postcards, probably hoping to sell them. It had been stored in the attic – for 20 years! Slightly yellowed, a little decorated with mould. [Inese]
Photo (left): In 1968, Erna’s sister, Austra Lace, arrived unexpectedly in Leningrad to meet Inese and her husband Laimons, who were permitted to travel within Russia but not into Latvia. Photo (right): The Birstins’ VW bus in 1968 in front of the house in Fellbach, where the Dzelme family had lived after the war – the three lower windows on the left were their room. Inese is on the right.
PAGE 97. Photo (bottom left): After 20 years, in 1968, Inese meets the present owner of the Fellbach home, a teenager back then. They had saved the package addressed to E. Dzelme, which had arrived shortly after her departure for Australia in 1949. In it were three types of postcards reproducing the mother’s drawings, intended for sale.
PAGE 98. In 1969, Inese and Laimons pay for Erna’s ticket for a trip to Germany. When the school year in Damme ends, all three set out on their way (with VW bus and tents) across Southern Europe via Austria to Italy, along the Mediterranean to Spain, across to the west coast, then north to Paris. From Paris, they fly to Toronto, Canada, to visit Jekabs Lacis, Erna’s sister Austra’s husband, Inese’s godfather. After his family was deported to Siberia, Jekabs managed to come to Canada and, believing that his wife and children were gone, had married a second time. Erna returns to Australia, the Birstins remain in Canada, as it turns out – permanently.
PAGE 100. Erna lives in Wollongong, sublets rooms in her flat, works as a housekeeper, gives piano lessons, joins a sewing group, sings in a choir, continues writing, meets Latvian writers. On March 12, 1972, they arrange a Literary Evening for Erna. Sydney Latvian actors read her texts, a choir sings Eizens Freimanis‘ arrangements of her poetry.
Photo (top left): Erna models her embroidery on a pant suit, created by a colleague, in a fashion show of handcrafts. Sydney, 1971.
Photo (top right): Members of the Wollongong sewing group participate in an international Craftsmen’s Market. Erna is second from the right, 1970.
PAGE 101:
In the fall of 1972, Erna travels to be with her youngest daughter Dzidra, who, with husband Clive Mitchell, has been living in England for some years now. In September, 1973, the Mitchells’ son is born, Erna’s grandson, Talis.
PAGE 102. Erna’s “Kukazina” years begin. She is nicknamed Kukazina [a well-known character in Latvian literature] by Latvian writers in Australia and America – because of her regular travels between both daughters, living a half or a full year with Dzidra, who has returned to Australia, or with Inese in Canada. Hello, Modern Kukazina, Are you perhaps thinking of coming this way again? I received your manuscript as well as two separate stories. Love and regards, Nina Luce [Critic, Australia] Occasionally some sketches appear in Erna’s diaries.
PAGE 104. In 1984, Erna switches to living permanently with Inese in Canada – first in Banff, where Inese heads the Textile Department at the International Art Centre. There, Erna enjoys the mountains, art, ballet, theatre performances, but especially music. With free tickets supplied by her daughter, Erna can attend concerts and even rehearsals practically every day.
Photo (top left): Erna has her own bee colony in British Colombia, Canada, 1976.
Photo (bottom): Erna Kikure’s Author’s Evening in Sydney on March 30, 1980. Participants from the left: Elga Leja, Hilda Dukure, Vaira Zemite, Spodris Klauverts, Erna Kikure, Lija Gailite, Zeltite Nice.
PAGE 106. In June 1987, Erna participates in Writers’ Week in Kalamazoo, USA. In 1988, Inese begins to publish Erna’s books in small editions.
Photo (top left): Erna’s poetry book Artava, 1988. Reproduction of Dzidra’s painting on the cover.
Photo (top right): Erna’s book of short stories, 1993. On the cover, one of Inese’s textile works. (Madona Museum collection)
PAGE 107. Photo (top right): Autumn in Canada. Inese and Erna’s apartment in Montreal was on Maple Street (rue des Erables)!
PAGE 108. In February 1989, news comes that her sister, Austra, died in January. The recent letter, that Erna had written to her sister, had arrived in Latvia – the day after her sister’s death. 1989, March 2. Greetings Kukazina! Pardon me for calling you that, but I heard others do it during Writers’ Week in Kalamazoo, because you apparently travel like Kukazina, from one daughter to the other. Only your travels are further than Kukazina’s – from Canada to Australia. […] It would be good to see you at LARA’s RN [Writers’ Week]Los Angeles from June 23rd to 30th. It leads in to the USA West Coast Song Festival, which will take place at Long Beach, CA, from June 31 until July 5. […] I will say – see you at the RN and the song festivities in sunny California and, once again, thank you for ‘Artava’! Karlis Zvejnieks[LARA’s – Latvian Writers’ Association President] Erna accepts the invitation and travels to the Writers’ Week in Los Angeles.
The jurors write: NORA KULA: When one reads Kikure’s prose, one gets the feeling, as if one were spending time in a gallery filled with small, seemingly fragile, almost evanescent impressions. However, they do not fade, rather, they become engraved in the reader’s memory. GUNARS SALINS: With her three books of recent years Erna Kikure, it seems, has opened for us not only her home, but also all her cabinets and chests, family albums, reams of poetry, sketchbooks, memoirs of her youth, her most recent stories, pages of her refugee and exile chronicles, reflections about life, on art, love – about everything. And everything is really interesting, very meaningful. And truly her own. PROF. JURIS SILENIEKS: In Kikure’s prose, form is welded to thought. Her style is controlled, often spare, but not without lyrical undertones. Her descriptions of nature are interwoven with meaningful thinking. And, even though her themes, in general, are everyday situations, the author’s watchful eye sees through banality and, with somewhat ironic or tragic observation, finds the unchanging qualities of human existence, which are judged by many to be the domain of classical literature.
May Erna Kikure’s wisdom and writings, accumulated in the ebb of life, delight for a long time to come – both old and young! Janis Jaunsudrabins’ Prose Award chairman, Karlis Zvejnieks.
PAGE 112. In February Erna leaves for the last time for Australia – to say goodbye to Latvian writers and artists.
1992, May 7th. Dear Kukazina! I hope you’re happily back from Australia. Your manuscript [the three books that were awarded the J. Jaunsudrabins Prize, collected into one volume Majas un Celi] is at the moment being assembled and corrected by Astra Moora – LARA’s typesetter. We expect the book to come out later this summer, together with Klara Zale’s poems. Greetings to you! Karlis Zvejnieks
Producer Karlis Pamse creates a theatre scenario from Erna Kikure’s letters to Janis Sarma and themes form J. Sarma’s novel “Game without rules”. It is performed at the National Theatre by actress Mara Zemdega and K. Pamse himself. The Riga Musical and Poetical Theatre’s premiere of “… and the road goes on forever“ takes place in the concert hall “Ave Sol!” on September 16, 1991. It is then played on several stages in Latvia, including Madona, and also shown on Latvia Television.
March 1993 Erna Kikure suffers a stroke, but gradually recovers most of her movement, continues writing (but not drawing) and plays with her right hand, since her left is more affected. Her handwriting gradually worsens, her sight and hearing begin to fail. To help her read and play, Inese makes magnified copies of sheet music, pages of books, and letters received. Right up to her final years, she continues to be interested in the whole world, in all that is going on. Dzidra comes and spends a couple of months with her every summer.
PAGE 113. At the piano in 1999 in Calgary. This piano has travelled with her everywhere, all the way from Australia.
PAGE 114. After Latvia regains its independence, when the opportunity to recover her “Ķikuri” property arises, Erna writes a letter to the Laudona Council. She dreams of rebuilding her home (it was burnt down, only the walls of the barn are left); building a colony there for writers and artists, similar to what she saw in Banff, a place to work and renew one’s creative forces, relax, find inspiration on the beautiful banks of the Aiviekste.
It was too late. She did not have enough strength left, time had marched on too far. In 1995, when “Ķikuri” was returned to her, Erna was not able to be there when her daughters travelled to Latvia to receive the deeds to the property.
Photo (top): 1995 Dzidra sits on the remains of the Ķikuri home’s foundations, 1995.
PAGE 115. Photo (bottom): Dzidra, Inese and Laudona Council Deputy Chairman, Ruta Vizane, at the handing over of the Ķikuri property documents, in the Council’s premises, in May, 1995.
PAGE 118. Erna died on New Year’s Day, 2003. Writer returns to her native Laudona.The first Saturday of October greets us with gray mist and silent calm. The sun emerges out of Aiviekste’s fog, yellow leaves fall. Writer, artist musician, farmer – Erna Dzelme, born Berzina, or Erna Kikure, has returned to her birthplace. Gradually, former and current Laudonites arrive at the Laudona Cemetery Chapel – daughter Inese Birstins from Canada and Dzidra Mitchell from Australia, former neighbours and relatives – the Birnitis and Bleiva families, rural municipality representatives, a mixed musical ensemble and students, Madona Museum staff. You can hear the sound of quiet songs and fragments from the writer’s works, greetings have been sent by poet Andrejs Eglitis and producer Karlis Pamse. Flowers lie on the grave. In the municipality’s Culture Hall, during the memorial ceremony an hour later, actress Mara Zemdega reads fragments from Erna Kikure’s correspondence with writer Janis Sarma, theatre producer Edgars Kramins and writer Laima Muktupavela share their impressions. On a table nearby are the author’s books, needleworked items and some memorabilia. She would have wanted to talk to everyone gathered here. Latvia – Germany – Australia – Canada – Latvia. The circle is closed, but in the centre remain her works – art prints, stories, drawings, poetry, memories. Riches that Laudona’s younger generation will now need to spread further – to tell the whole of Latvia about one more outstanding personality, about her contribution to Latvian culture. [Laima Gara, Stars, 18.10.2005]
Photo (bottom): Writer Laima Muktupavela wonders: “How many people are buried here? It looks like three.”
PAGE 119. Last Saturday, I was present at a beautiful, sad moment. It was the funeral of poet, Erna Kikure, who died in Canada. […] On the poet’s gravestone was this inscription: Erna Kikure, poet, Erna Dzelme, nee Berzina. How many people, then, were buried here? It looked like three. Berzina was a painter, a teacher. Dzelme was a housewife, married to a farmer exiled to Australia. The third was the poet who, to escape from spiritual loneliness, wrote verse. Erna Kikure’s and writer Janis Sarma’s correspondence has been collected in the book The Letters of Kikure and Sarma. The book has been recognized as a valuable part of our cultural heritage. [Laima Muktupavela, Diena, 13.10.2005]
Photo (top): Erna Dzelme, nee Berzina, 4.10.1906. – 1.1.2003. “Do not go gentle into that good night. Rage, rage against the dying of the light.” Dylan Thomas [Erna’s favourite poet]
Photo (bottom left, above): Actress Mara Zemdega says: “I have the impression, as if I had come to my own funeral!” explaining how closely she had identified with the role of Erna that she played in the performance of “… and the road goes on forever“.
Photo (bottom left, below): Theatre producer, Edgars Kramins, speaking at the memorial in Laudona municipality’s Cultural Hall.
Photo (bottom centre): Madona Museum staff member, Dace Zvirgzdina, talks about Erna’s memorabilia, donated to the museum’s collection.
Photo (bottom right): Erna’s grave, next to her father’s grave. In the background, Erna’s goddaughter, Biruta Birnite, with husband Janis.
PAGE 121. She has always been on a road, on a bridge – not only between the two banks of a river, but between music and fine art, between the necessity to work physically and the desire to work with literature, between daughters in Canada and Australia, between her native language and English. We will only be able to consider her homecoming finally complete, when her works are published here in her homeland. [D. Zvirgzdina]
PAGE 122. [List of books by Erna] Documentary perspective, essay by Nelson Vigneault [in English.]
Well, Austra and Ian have left and are having a wonderful time already in Paris. However, our life has just got more difficult, because mum has landed in hospital.
On the day that Austra and Ian were leaving (Monday 7th), mum was not feeling well, she complained of a pain in her stomach and was totally “out of it”. I had already been up to attend to her about 6 times during the night. The day before, she was fine and came with us (in her wheelchair) to a picnic on the island near the Zoo.
Anyway, I took the Harts to the airport at 4 p.m. and dropped them there and went back home to try to figure out how mum was. Dzid and I had supper and changed our minds 10 times about what to do about mum. Then, around 7.30 I finally decided that we had better do something, as she was never ill like that and out of it for so long. So, I called the ambulance. It arrived immediately and we were at the hospital by 8 p.m. Various tests later, she was diagnosed as probably having a gall stone blockage with infection, making her very sick. More tests to be done in the morning. We left after midnight, leaving mum behind.
Next day, after a brief visit, I left Dzid at the hospital to stay with mum the whole day. I visited at lunch and picked Dzid up at supper. And that has been the pattern since then. Dzid reads all day and talks to nurses and doctors to glean what information she can, tries to help and reassure mum, etc.
On Wednesday, they did a local anaesthetic operation to put a tube into mum’s gall bladder and attached a bag to drain it. They have decided not to try to operate to remove the stone and the bladder because they feel that it would be too risky, considering her age and heart condition. The option now is for mum to keep the draining system. Apparently it can stay in place for up to two years before it needs to be changed, if there are no other complications.
In the meantime, mum is still very weak and sometimes out of it, though the latter is now due mostly to medication, I think. She is to stay in hospital for up to a week yet. Then, home, and presumably will sleep on the main floor, where Dzid slept in the “library”, though I don’t yet know what the possibilities are for getting her bathed in that case. Or, maybe we will have to haul her upstairs and have her stay there. That would mean no walks outside. That seems the more restrictive of the two. So, all that has yet to be figured out.
So, all in all, we are into “the next phase” and it is not much fun for anyone. I am very glad that Dzid is here to spend time with mum in hospital, and to help us all and to be part of it, even if it is not fun. So, that’s where we are now. No more hikes or other outings.
17 Aug. 2000
To friend.
First, yes, mum is still in hospital. With physio and such they are trying to get her strong enough so that one person can get her up and about, with the help of a walker and wheelchair. The home care people do not send two people to handle anyone, so it has to be managed by one person. It is going incredibly slowly. When I visit her, I take her outside in the wheelchair and I usually try to get her up and taking a few steps with me. Today, it went O.K. for a bit, but then her left leg gave way and she was collapsing onto the lawn, with me trying to hold her up and get her back to her wheelchair. A gentleman riding by on the bicycle path along the Glenmore reservoir/lake, that the hospital overlooks, saw our predicament and dashed over to help. Very nice of him, but it all is not very encouraging If she does not get strong enough in the next week or two, I think they expect her to go to a nursing home. All I know about them is that they pretty well all have long waiting lists and can take months from the time that you apply. And some are good and others are awful… And I guess the only way to find out is to go and visit them… etc. etc. She is supposed to come home for an overnight visit on the 25th, with social workers in tow to check out the house to see if any more equipment or installations are needed. The question of upstairs or downstairs, how to bathe etc still remains. And so it goes.
26 August, 2000
At our end, mum is still in hospital. Dzid spends all day every day there. She leaves for Sydney on Wednesday.
Mum’s initial operation for draining the gallbladder went well and mum was recovering really well. Then, on the 13th (it has always been a lucky number for mum, though not this time), the day after I wrote to you, three nursed were getting her up out of bed (there are not usually that many around, and that may have contributed to the problem) and in dragging her off did not notice that her draining bag was attached to the bed. The result was that the surgically inserted tube was wrenched out and ended up in a bloody mess on the floor. I think Dzid about died when she saw that. That was in the evening. Frantic calls to the doctor at home to inform her. She was not helpful. So, we were in a panic. Next morning, I guess she had had second thoughts and had checked and decided that the situation was drastic. Problem was that there was a chance that they would not be able to reinsert the tubes, etc., etc. In the meantime, bile is draining into wherever… Somehow, they managed to reinsert the tube, we have to believe correctly. Still, it was a huge setback, with more infection, weakness, drugs and just plain time to recover. An extra two weeks of lying on her back, too weak to do anything at all. Bed sores, raw bits on her body, disorientation, deterioration of all functions. On Friday 25th, she finally went into another section of the hospital where they try to rehabilitate the person with physiotherapy and such. It is now the weekend and, of course, there is no treatment available till Monday. And so it goes. Dzid has got her doing some strengthening exercises, so maybe it will all work out. She wants to come home, but until she is strong enough for one person to be able to handle her, she will have to stay there. And there is much more to tell, all about the general lack of attention (and I don’t mean that the daughters are complaining that the mother does not get enough care). The surgical ward doctors were ready to send her home. The geriatric care people took one look and said “Are they crazy? There is no way this person can go home!” etc.etc. I was relieved. They promised to get her to the stage where one person could handle her, since that is what we need when the Home Care ladies come to do their bit.
The geriatric care people talk well and have all the right intentions, but they also do not have much staff and their capabilities are severely limited. Dzid watched today at lunch (she is really not supposed to be there, but by pleading Australian-type long distances, some translation — people who have no other than their own language never think that their vocabulary might not be understood, e.g. “stool”! What an unlikely word! Or “I will give you a poke now”, where “poke” is supposed to mean a “needle”, and so on and so forth, I could make an endless list. Anyway, back to Dzid at lunch, where she was helping mum to eat, she watched as another patient who had a disabled hand was given a half banana, sliced in half but not peeled. He tried with his one good hand to peel the banana without success. He tossed it and it ended up on the floor, where it still was when Dzid showed me where the communal dining room was today (in preparation for her leaving soon). So, things are progressing slowly, but painfully.
Dzid and I plan to have one more hike in the mountains on Tuesday, if possible. Since mum’s problem, all normal life, let alone more interesting life, has come to a halt. Dzid leaves on Wednesday. We hope that mum will be well enough taken care of by then for Dzid to leave for a day for the first time in about three weeks. My task is to choose a hike that is not likely to have a bear problem, and there have been some of those lately.
Sept 5, 2000
It was a long weekend, with Monday a holiday. So, of course, there was no physio for mum for three days. However, I fed her vitamins and took her outside in the wheelchair. We are now doing that every day and she likes it. I think the doctor cut back on the pills as we had discussed, and I think that that has helped. Mum does not complain of the cold and cramps the way she did before. They say that a typical stay in that unit is 4 weeks. So, I guess there is time for her to get stronger, and I’m sure she will.
10 Oct, 2000
To friend.
Not much new to tell. Mum is still in hospital and they now think she should go into a nursing home. She, of course, does not want to go. I am not sure, but think that maybe she would be better cared for there, physically at least, than here. The stairs here are a problem. She came home for an overnight stay on September 25, and it wasn’t easy, even though I did not try to take her upstairs. All this is so bloody hard on both of us. And I don’t really know what to do. And it is hard for me around the house here. Everything about the place is geared toward helping her. And now it can’t help her. It tears me apart.
Mum turned 94 last Wednesday and I brought in a cake for her table to share. That was OK. But today, I learned that her table companion, who had become a really close buddy for her in hospital, has been discharged and taken to a seniors’ home. He was someone I had met some years ago when I ran the gallery. We gave him a retrospective show. He is a well-known painter and thought that he and mum were “one of a kind”. It is too bad. She will miss him terribly.
Fall here is progressing rapidly. Leaves are falling fast, even lots before they turn yellow. One always wonders if that means that there is awful weather coming soon. There is a sense of sadness and almost dread at the approach of winter, cold and dark. It is a feeling I could well do without right now.
Sorry about all the doom and gloom. But that’s how it is. I have to struggle quite hard not to get done in by it all. Since I can’t think of anything cheery, I’ll quit.
Oct 24, 2000
Last week I visited 11 nursing homes. Some are more lavish than others. They are mostly very similar to the set-up at the hospital. Similar rooms, beds, dining area, physio/exercise areas, tub rooms, etc. Some more private belongings in the rooms. And more social activities and outings, as well as visitors at any time, including for meals, etc. I have come up with a priority list. I now have to discuss it with the placement person at the hospital. I will try to set a meeting with her to have a better chance at getting more complete information than over the phone. It has all been quite hard.
Mum is doing fine. She is comfortable, is more or less her old self. Gets frustrated at getting into a mess at food time. That should hopefully improve at the nursing home, since they do generally have provisions for people to attend to those who need help with eating (a lot are in much worse shape than mum, including every version of dementia, though those are usually, though not always, segregated from the rest).
Some aide called Lorenzo. has been taking mum for a walk up and down the corridors most weekdays. I have not met him, but mum has latched on to him and he tells her that she is improving, etc. The other day, mum said that John Snow had slipped out of her mind of “important” people and had been replaced by Lorenzo., because he helps her. So, I guess that is survival mode in action.
Today, she had an ultrasound. I went to ask what that was about. Apparently the doctor wanted to check whether all was well with her draining apparatus, as the bile fluids had decreased somewhat. According to the book of notes the nurse checked, all was fine. And mum certainly does not have any pain or other discomfort.
We had not spoken of the nursing home move since the day it was explained to her. I had not had the courage to bring up the subject. Then, today, she asked how long it would go on “this way” (i.e. current situation). I gulped and said that until she was taken to the nursing home, and she added “when there is space available”, and I sighed with relief, because I was afraid that she had forgotten and I would have to go through it all again. I assured her that there she would have people who would not be changing all the time, who would know what she needed and that she would have more help with things like eating, etc. She was cheerful enough and I was weak with relief.
At home, I am eating my way through all the accumulated food in the house: The stuff in the freezer, most of it for mum’s lunches and to give variety to her meals, from chicken to sausages, to pork and minced meat, corn, cheeses and strawberries, buns and bread. The canned goods, including lots of fish (I have not yet tackled those). And the Asian stuff, much of it too strange or too hot for mum. I have not got very far with this project, but I have bought very little in the way of groceries in the last few weeks. Somewhere in the back of my head, in an almost unconscious place, is the notion that a lot of all that was accumulated in an effort to sustain, to keep life going, to ward off the end. Now, there is an element in the depleting of the stock of “you can’t keep it going for ever, things do end, there is no fortification mighty enough”.
Nov 5, 2000
To sister.
Calm after the storm. I’ve just come back from visiting mum this morning. We had a snow storm last night. Not that much snow, but lots of wind and cold. This morning it is still cold, but the sun came out and we managed some time outside — a walk along the paths, with me hanging on to one arm and her using the cane in the other. It is how X. has been walking her and she is doing quite well. We also sat in the sun for a bit (mum bundled in blankets, etc.) It was quite lovely. All this week I have been bringing her bits of a rye bread that I baked (part of my campaign to use up all the stored stuff). She, of course loves the bread. Also some pear slices to keep the system moving!
For about 10 days now her draining system has not been draining anything. They gave her a very thorough ultrasound, but could not tell enough from that as to what exactly is happening. They think that the stone may have shifted and that the fluids are draining normally. However, on Tuesday, she will be taken to the Foothills hospital (that is the one on the hill on the way out of town towards Banff) for further tests at 7 in the morning. They have asked that I meet her there. They will do tube the through the mouth and stomach version to see if in fact the draining is normal, in which case her draining tube will be removed. If there is still some blockage problem, they would reinsert her draining tube in a slightly different position. In the meantime, she is comfortable, gets on well with everyone, charms them all, and yesterday said that she had woken up feeling “good and happy”.
She is also booked for the cataract operation on November 20. She has to go in for more tests on Nov 17, and then also on Nov 21 the day after the operation. Then in 2 weeks and again in 8 weeks after. So, hopefully it will do some good. That would be fantastic — even to see a bit more to cope better with eating, etc., and maybe even enough to let her participate in the world a bit more.
Last weekend I had a terrible time. On Friday, when I got home, there was a message on my machine that mum was being offered a bed at the Scottish, the closest nursing home. They said I should make arrangements to visit the place at the weekend (I had seen it before, but they probably didn’t make the connection). So, I called. The administrators, of course, had gone home by then, but whoever answered the phone said they would call the manager at home and have her phone me. So, she did call. She explained that the bed was on the 3rd floor, which is the dementia section, that there were a couple of disruptive residents there who were going to be moved out… I asked how long that would take — probably a couple of weeks! I was devastated by it all. The 3rd floor was the floor she did not show me on my visit because I might find it “disturbing and depressing”! And now, mum was supposed to land there! And there was no-one I could talk to at the hospital, since it was Friday night + weekend.
So, I arranged to see the place on Saturday at 10 am. In my list of preferences, the Scottish was number 10 out of the 11 I had seen. It is the closest, but that’s about all. The 3rd floor is a locked floor. Half the dementia folk were still sitting around waiting in the dining area; it must have been a couple of hours since breakfast! I was truly depressed. I thought, yes, one is supposed to take the first available bed, but not without some consideration for emotional and mental well-being. If I was going to be depressed by the 3rd floor, then mum would be doubly so. And I guess they would not put her in a room shared by a man, so the “first” bed is not an absolute. They told me that mum could move in next day (Sunday) if she wanted to! I said no way — I would sort it all out on Monday morning with the hospital, doctor, home manager, transition people and whomever else.
It was a horrible, agonizing weekend. I guess Nelson mentioned it to Pat Colwell (she works at a store where Nelson goes to meet a friend for coffee on Saturday mornings). She called me and invited me to dinner. She also told me that when one of her sons was in a bad car accident, and ended up in a coma, the hospital wanted to put him in some soundproofed area where brain-surgery people were put. Pat objected and demanded a room with natural light and music, and eventually they got her what she wanted. And they later said that it had probably helped the recovery.
Anyway, on Monday morning, I called the transition person at the hospital to say I needed to see her. I went in and met with her and the social worker who had originally made the arrangements for mum to go into the nursing home system. I pled my case as eloquently as I could, saying that I did not think that this was an appropriate next step. I even said that she would certainly have preferred landing in a room with a man! — which cracked them up. I also said that there was still the question of the non-draining tube, and if it was to come out, I thought it should be done at the hospital, before sending her to a nursing home. They agreed. Well, they went off to make phone calls and to confer. They came back and said that they were in complete agreement with me that it was not suitable. Whew!! I think I danced out of there! Apparently, they do not make the actual choice of place. The info gets sent out to the various homes and the ones with beds make the offer directly to me.
So, all that is now on hold. What may happen, if all goes well, is that she gets transferred to the place of choice, without having to go to some interim one first. That would be a blessing. So, I am keeping my fingers crossed, and in the meantime, all is calm and well and familiar.
Nov 13, 2000
To sister.
Last Tuesday morning was the test day for mum. I got up at 5 am to be at the hospital by 6.30 — the Peter Lougheed Centre on the other side of town to the Rockyview. Mum arriving by hospital ambulance. I guess it was very early for her, probably nervous, no breakfast and flat on her back, strapped to the stretcher, bumping along in the back of the van. Anyway, she had felt ill on the way, had thrown up a bit and was really cross, when I got to her.
She calmed down and eventually the doctor showed up. Well, it turned out that it would not be just a test. They were going to do “the procedure”, which is to go in through her mouth with the tube, camera at the end, and then, if all was o.k., they would extract the stones. I gulped and said fine. He assured me that they would not proceed if there was any problem in sight. So, about and hour later, mum was back, and the doc was jubilant. The nurse had already said it had gone very well, but I assumed that was just diplomacy. However, the doc was really happy, and even said stuff like “we’re not trying to make ourselves out as heroes, but…” So, I guess it was more than bedside manner polish. They had removed a number of stones and lots of “debris” (by means of some sort of “balloon” deployed at the end of the tube that scoops it out). He told me that they had not touched her pancreas at all, and I knew from her doctor that a possible danger was that through rooting around in there, they could infect the pancreas and end up with “pancreatitis”, which given her age, etc., could be as dangerous as the initial gallbladder infection. I asked if he had removed the draining tube. He said “no”, that he would leave that for them to do at the Rockyview.
In the meantime, the nurse putting in the IV in her hand had just finished saying how large and easy to find her veins were, when, of course the vein collapsed, and the fluid came up in a huge purple bubble on the back of her hand. The nurse just about died, and nervously found another vein, further up her arm, put compresses on the hand, etc. Her hand is still totally black and blue, the way it was when you were there. But I don’t think there is any discomfort.
The same ambulance people came to take her back. They had to lie her on her side, so she would not choke if she threw up. She was on her left side and I said that she never sleeps on that side because of pressure on her heart. So, with much effort, we got her onto the stretcher and turned the other way. I beat them back to the Rockyview by quite a while. The paramedics explained that they had made an effort to go via smoother roads. The nurses were there to get her settled in her bed. There was a sort of feeling of homecoming of their charge that was nice. They seemed happy to see her back and to settle her in efficiently. She was groggy from the sedatives and went to sleep. I went to work. It was about 10.30 am.
The next day, she was back to more or less normal, though the sedatives had put a loop in her memory of it all. The draining tube is still in and now has the bag reattached. This weekend is Remembrance Day long weekend, so it will have to be tomorrow that I call her doctor to find out about the tube and when and how it comes out, etc. In the meantime, on Friday, she will go for further tests for her eye surgery. I guess I’ll be driving her there and back.
In the meantime, the nursing home transfer is on hold. I do not know for how long, or if I am to pay for these weeks at the hospital, as originally stated.
This past week we had snow that did not melt all week. It got to 20 below a couple of nights, mostly has been -10 in the day and -15 to -18 at night. The Glenmore reservoir has frozen over. I was a bit surprised at that. I assumed it was pretty deep and would take longer than that to freeze. It may not last, this is a bit colder than it is supposed to be and it may all melt still before it refreezes. At the weekend, these three days, I visit mum in the morning and afternoon. In the morning there has been nice warm sun, and we go and sit in it and breathe in the cool air, pick a small twig from the pine trees and sniff it.
Nelson persuaded me to buy a small CD player, one of those flat roundish ones, with earphones. I also went and found some second-hand CDs of Chopin, etc. The last two days, I have left mum with music playing (usually about an hour or so before a meal, so that the nurses can put it away when they come to take her to the dining room). So far, so good. She said she liked it.
Anyway, do not worry. Everything is progressing quite well. It is all a compromise, as our art auctioneer acquaintance pointed out. His mother has been in a nursing home for some time. He also had Home Care before that. He says it is the most difficult and stressful thing one ever does. (He told Nelson that. He asks me how I am doing with an eagle eye to see if my answer is in the “ok” zone.) He has helped with specific info on how the waiting lists work for the homes, etc., and would answer any question I had on any of it. I also met a woman in one of the centres who was there visiting her mother. It was on one of my tours of the nursing homes. She said that it is never what you think it should be, it is always a compromise. But, if you are always there, they know you are there and the care will be a little better, a little better than for those who do not have family watchdogs.
So, enough for now. Hope your Blake dreams come true. You mention other normal, odd dreams. Every so often, I have heavy, complex, detailed dreams. Like last night. There was a full moon, that may have been part of the cause. I was on a complex journey, trying to find a way out of a labyrinthine situation, with a three-or-so year-old child on my back, quite heavy and cumbersome. Could not run when I had to. A previous dream spelled it out, as I carried mum in my arms, the way one carries a child, but she was herself, but in a 4-year old size. I wondered if people would find it odd that this child was so old.
Nov 24, 2000
To sister.
Yes, mum had the tube taken out. It happened with no fanfare. I do not know who did it , but her doctor confirmed it when I asked, having discovered it. She said that her dressing would be changed only as needed. I did not check today whether it was still there, but I will.
In the meantime, on Friday, we went to the Gimbel Eye Centre for tests. Some went OK, others were hard and the gal who was to do them had to call in others to help her — in fact to try a different method. I think they were measuring her eyeball (presumably for all the distances and sizes that are involved in figuring out a new lens, which is what the surgery is about.) Mum could not get her chin on the support and her forehead against the strap, as in usual eye exams. So, I had to keep pushing her head in place, which she probably was resisting, and certainly was vocal about saying to stop… It made the nurse-gal very nervous to the point where she quit and asked someone else to take over. It had happened before, with the doctor, on the first visit. They had a hard time getting a good reading. I guess mum does not feel all her bits, and so it is very hard to control them. Then, and more recently, I have got into a total sweat trying to make it all happen. Everything from transferring her from wheelchair to eyedoc-chair, most of which do not adjust to her small size, so that she is supposed to lean forward and place her chin… etc. None of which she can feel any more… all done with the hearing problem, etc.
Still, as we sat in the waiting room on one of these visits, I overheard people in the next set of seats talking about how Dr. Gimbel was the pioneer and still considered the expert in all this, with people coming from all over to study with him, etc. And he is the one who did the surgery. And mum came out of it saying that she “loved the doctor”. As an aside, there was a piece of paper in the package that asked if one wanted the doctor to say a prayer for the patient before the surgery. I decided to cover all bases and signed for it. When I handed over the envelope with that and umpteen other forms to the nurses, they threw out the envelope with the small prayer-request card still in it. I said: “But, but” … and they retrieved it and said something about that that meant that “he would say it aloud” — fine with me, I thought. Later, I heard someone in the waiting room who had just been “done” comment with appreciation that the doctor had “said a prayer for him”.
Then, on Monday (the above was on Friday), it was in for he operation. It all took about 3 hours, though the operation itself took about 20 minutes. In all that floor, from the receptionist’s desk to the nurses desk in the middle of the waiting room to “wherever one looked” (not quite, but that is what it felt like — in other places those spots might be taken up with bouquets of flowers…) there was a small black and white screen showing an eye operation in progress. I had to work hard at avoiding looking at them, since it was early enough in the morning, and involved mum, etc. I could have thrown up very easily. As far as I could tell, the images were of the actual patients. Someone in the waiting room asked if the nurse could tell whose eye it was on the screen, she said no. However, when mum’s turn came, I buried my head in a magazine and then kept looking up at the screen to see, in small spurts. Nothing showed up at all. Then, I got anxious. I thought: She has dropped dead; there is some other problem; there is some disaster; etc., etc. All this in furtive glances, getting a little more frantic as they went. Then, they wheeled her out and assured me that “she had done very well’.
They hooked her up to a blood pressure monitoring machine. At first it was high, then, by the time I chatted with her, it dropped suddenly to OK levels, much faster than other people’s (I interpret that in retrospect, having seen them sit there for quite a while with the gadgets attached).
So, back to the hospital, with instructions for eye drops every half hour. And bless their hearts, (and I suspect it was Laura who mapped it out on a paper towel and the nurses ticked off the half-hours) they did it — and that is quite the assignment (and apart from anti-biotic drops 4 times a day). The following day, back to the Eye Centre for more checks to see if it was OK. They thought it was.
Somewhere in there, mum said that she was now “back home” as we arrived back at the hospital. It just about did me in. And yet, the nurses do treat her as one of their own. There was and evening where some outside volunteers brought in dogs and cats (“pets”) for everyone to relate to. I happened to arrive at the right time and persuaded mum to stay in the dining area for it. I overheard one of the nurses explain that this lady could not see or hear, but that her progress had been wonderful and that she was very special and that her smile was something else, etc. etc. And the nurse said they would miss her, and I said they could have her. And that is not possible. And there was a message on my phone that she was now again on the waiting list for a nursing home.
And so it goes. I guess we are lucky in getting the eye surgery done while she is still at at the hospital. a few days before it, she had apparently had a fever. Before her fever, she had had a couple of days of diarrhea, mostly, I think because there had been IV before. They had put her on IV with some sort of anti bionics. I don’t know what that was about. Next time I talk to her doc I will find out. But at least, they monitor her quite closely all the time. Some of it if negotiable.
So, to better things. It has taken a couple of days to figure out that perhaps her eyesight may improve. At first she did not see it at all, and then, had trouble because she still gets some 8 or more drops of stuff in her eyes every day. However, she said yesterday that the “white fog” seemed to be gone, and that makes sense, if the cataracts are the white cloudiness. And tonight, we were outside for a bit, went for a short walk, and she maneuvered her stick around the pedals of her wheelchair, by sight. Before, she could not even see the wheelchair. She is not very aware of the changes herself, but is open to the explanations. I suggested for tonight, to try to go to supper without her dark glasses, in the hope that she might see some of the food or at least the plates… We will see, but I do have some hope. Nothing will change the macular degeneration (that leaves her with peripheral vision only), but there is some hope that the rest, in one eye, night be a bit better. The cloudy lens has been replaced with the clear one. For what it is worth. And I have great hopes, as she gets used to it.
There was a message on my machine yesterday that she was now again on the waiting list for a nursing home. So, we are out of safe harbour time once again.
Nov 26, 2000
To friend.
Thanks for your letters. No, I have not been to New Zealand (Dzid has). You say you will have to think about care for your mum and aunt. All I can give as advice is that anything you can see as a future need, do it now. Almost everything for my mum came very nearly too late. Dzid and I had talked about checking out nursing homes a few years ago, then, never did anything about it. But we should have. The trouble is that it is not something pleasant to contemplate, so you avoid it. And you never know till too late the questions to ask. No eye doctor ever suggested that a cataract surgery would benefit mum until now. It makes me cross and fills me with regret. Perhaps she could have seen her music a bit longer and learned some of the pieces by heart. etc. etc. The ingenious book support gadget that Nelson invented was used a couple of times only because her eyesight deteriorated suddenly. Even the wheelchair should have been acquired at least a year earlier, while she was a little stronger and when we could have used it for outings that we avoided because it was too hard. Mind you, it would have been a lot harder to persuade her to use it without your help! And then, when the chair was finally ordered, a mix-up meant that it was in fact not ordered. Another wait of a couple of months, and time and strength run out quite fast. So, anything you can think of, do it now.
November 29, 2000
Dream last night:
A part of a house, with people, etc. Mum there, wanting to go to another part — perhaps a part that was her room. She was independently mobile, but that was precarious, so had to keep an eye on it. She went off. To get where she was going, she had to go outside and then enter the other space. We stayed. Not sure who WE were. Can’t remember what we were doing. Seemed social. Then, suddenly realized that it had been a long time since mum had gone.
Set off in a bit of a panic to check. Went outside and into the other space. It was a room with a number of armchairs (with wooden arms, darkish upholstery, some red some blue, sort of 50s style, and a dark burgundy carpet) and possibly a table or bed. Mum was not there, the place was empty. Retraced steps and spotted her in a narrow triangular-shaped thing (like the protective corners one adds to pictures, etc., for shipping) made of grey weathered board and barbed wire, with straw for a mattress.
It consisted of two triangular sides, weathered boards about a few feet up from the base, then about three strands of barbed wire to finish the triangle. Between these two triangular sides, was the base and the back of the right-angle, made of the same boards. The floor of this open-ended thing was covered with straw, straw that was a bit like dry grass.
She was lying there, completely naked, flat on her back, rigid, with her head in the closed corner, her feet at the open end. Her body was like that of a young girl, but very skinny and white (a little Auschwitzian) — skinny arms at the sides, skinny legs, a little apart, but only enough to square the body shape, small breasts, blond short hair, a boyish thin face and grey-blue eyes. Her eyes were open, but seemed unseeing, body also very stiff and marble-like. It was cold and raining, and I was conscious of the rain falling into her open eyes and alarmed at that.
I was horrified, she must have been there for ages, I thought, maybe she was dead, why was she there, why had she not gone to the room, etc. etc. I saw a bit of movement in her eyes and realized that she was alive. I picked her up. She was the size of about a three-year-old, i.e. about the maximum I could carry in relation to my own body. The front of her body, all stiff, was against mine and it felt cold, her back felt a little warmer. I was hugging her hard to my body, full length, to try to warm her up with my own body heat and bring her back to life. She did revive.
Then, I was holding her so that she was sitting sideways in my arms, with her legs draped over one of my arms. When asked, she confirmed that she needed to go to the toilet. By then, I think that Nelson was there too, and we wondered why on earth she had ended up where she had. It seemed that she had made some sort of specific decision to lie down in that triangular wedge. We were hurrying to get her to a toilet, so that she would not pee all over me. Then we were alone again. We went into a kind of public toilet place. There were a number of toilets, some looked like bidets. None were working. I was looking for ones that had arm-rests to support her — she could not have sat on one without the support. Every time I came to one that had the support, it was inadequate, the toilet part was as long as a bathtub and was full of debris and not working.
Sometime there, I woke up. The dream was so real that every time I tried to close my eyes and get to sleep, it would come back and either try to continue or stay very vivid and scary for me. I had to get up, go downstairs, concentrate on other stuff before being able to go back to bed and blot it out and get back to sleep. It is still utterly vivid in its basic imagery, though not in the details of how one thing led to another.
November 30, 2000
To sister.
Today I got a call from another nursing home that has a bed for mum. I am going to see them first thing in the morning. The place is one I have visited and is quite good, though a bit far to drive, especially in the winter (yes we have had some snow in the last few days, though it may yet disappear before more comes later). However, if there is no special problem with the bed offered, I will have to accept. That means that they could move her as soon as tomorrow, but I will ask that it be Saturday on the grounds that I work and it would be too much to do it on Friday.
So, I have felt utterly sick at the thought, because of the X. attachment. Perhaps you could phone her tomorrow and try to chat with her to help her get over it.
Went to see her tonight. Decided that I had better tell her, so that at least she can say her goodbyes and thankyous or whatever. If I had left it till tomorrow, X. would be gone, since the physios are not there at the weekend. Mum was very upset and angry and sad, etc. She asked if she would have access to the exercise room (for obvious reasons). I said that there would be an exercise room there, but that she would not be coming to this one. It is all just about inhuman. She then said she would like to still come and spend time at home, not just visit but stay. I had to say that that was not possible, that she needed more care than we could provide. She asked if we could pay the nursing home fee equivalent and add some and have someone else help at home. I said that it would not work because of the stairs, the bathroom upstairs, that she would never be able to come down, or go out, and that it would be too dangerous in case of fire etc. Then, she said, “so I will never again live with you”. AAAAAAARGH! It is all so hard. Do call her if you can.
When I left, the nurse came in to take mum for a bath. At first she did her sarcastic sneer, “I am supposed to go and have a bath!” loud and nasty. I explained to the nurse that she was upset because she has found out that she is to be moved to a nursing home in a day or so. The nurse became quite solicitous and gentle. And mum calmed down a bit and I left them to it. Thank God it is bath night tonight. It at least fills some time for her. Though I suspect she may have a hard night anyway.
Dec 2, 2000
To sister.
The deed is done. Mum is at the M. Care Centre. But to back up a little. Yesterday (Friday) I got up early to go and see the Centre one more time, and to see her room in particular. The place was # 5 on my list of 11 that I had visited, and was one that seemed O.K. and had a good reputation according to a friend and her friend that I ran into as I was leaving it the first time (the friend lives nearby).
Before setting out, as I was having breakfast it suddenly dawned on me why mum had asked if her “green dress” was there. She had once asked for it before, early in her stay at the hospital, and in retrospect, it must have been at the John Snow time. Of course, her dress was not there. And I dismissed it from my mind, until breakfast when I understood that she wanted to look good. It’s not that I’m dumb, it just takes me a bit longer! At the first earlier request, it would have been too hard to deal with (with her tubes and all). Now, it was not. And, since I had got up early, I realized that, if I hurried, I could maybe time it just right to dash in and put on her dress for her before her breakfast time. So, I dashed in to the hospital, got there at 8.30 and she was already in the dining room. However, the young nurse spotted me and asked “What are you doing here at this time of day!?” I told her that this was probably mum’s last day there and that she wanted to look good and wanted to say her good-byes and thank-yous and that we would only be a couple of minutes. She said “No problem” and later said that she would let everyone else know. So, I raced mum back to her room and put on her dress and the red poncho. Cindy came in and told her that she looked great and took her back for breakfast. I dashed away to a check the nursing home at 8.45 (it is only about a couple of blocks from the hospital) and then dashed on to a meeting with our accountant at 9.15. Made it.
In the evening, when I visited mum, she was in good spirits, had had a good day in her dress, feeling more “civilized”, I guess. I did assure her that she looked good in her pants and jackets, etc. Anyway, her mellow mood soothed my frazzled mind.
In the meantime, I had persuaded all that the transfer to the nursing home should be on Saturday (to give her time to say her farewells), and, after a bit of hesitation, decided that the hospital should take her there and not me — to make it an “official, necessary next step”, instead of me depositing her at a place she would rather not be. I told her I would meet her there when she arrived, transfer all her clothes, etc. She made some comment about “well looked after” (in English, and not directed at me in particular, more at the whole system). She also said that, for the first time she felt a lot healthier that day. And much thanks to you for calling her. I am sure that that made a huge difference. I went home somewhat relieved and did not have any disturbing dreams about her.
This morning, got up relatively early to get to the M. at 9.00 to hang up her clothes, etc. She arrived about 9.30, in the hospital ambulance, was happy enough and happy to see me. The basic interview with the nurse. Then, we went outside for a bit and in a while I left, leaving her with a string within reach to call for assistance. Her room is a lot smaller than the one at the hospital. Her roommate is a charming little lady with a charming smile and a wish to “do the right thing”, but who forgets most things very fast and looks confused at all that is happening there. Still, at other moments, she is perfectly rational and present. She pokes around in mum’s cabinet and looks puzzled at the hair brush she does not recognize. Then, later in the day, asks me which is her cupboard, the Right or the Left, because she wants to “do it right”. I tell her and point it all out. She is grateful and flashes her winning smile. Maybe she will remember, maybe not. I suspect not. She is German. At one point this evening, she told me that she had lost a small gold ball, a “Kugel” she said, and proceeded to describe it in German. Since I could understand what she said, I could continue the conversation without a break. In the morning, when mum arrived, this lady’s niece (her only relative) was there. Also a charming woman. She said, in passing, that it had been somehow especially traumatic and frightening for her when her aunt came to the M., but she said that it was a very good place and that the care was very good. That cheered me up a little.
On the same German theme, this afternoon, there was another little old lady parked outside mum’s door in a wheelchair. (At this place, everyone seems extraordinarily mobile. Some of it seems chaotic, but all the staff are cheerful and all the residents seem somehow active and all over the place. I take it as a good sign.) Anyway, this lady was sitting there proclaiming loud and long and non-ending (mum and I went outside, sat, walked, took vitamins, ate bits of home-baked bread and returned), and she was still at it when we returned, a long, somewhat ranting tale of disaster, I think war disaster, all in German. I did not have time today to listen to it to decipher it. I think the two German ladies are coincidence, but it all adds to the mostly surreal quality of all this. It is a bit like the 19th century or earlier versions of insane asylums, a bit like strange dream sequences, a bit Kafkaesque. And one has to hang onto one’s own sanity and determination to make sure it makes sense in the end. I have made a list of stuff to question and arrange. I also have to provide some sort of dresser-type furniture of a limited size. There is very little room to maneuver at all. I turned the bed around the other way, so that mum could get in from her usual side. I bought a down coverlet that we will try tomorrow, though the room and the whole place are much warmer than the hospital.
The unit she is in is classed as extra care. This means, according to them, that there are extra staff available. It also means that she goes on the second sitting at meals. The first are the more able, who get it over and done with fairly quickly. Her mealtimes are 9, 1 and 6. This evening, I asked her how lunch was, whether anyone had helped her, had cut up her food. She said yes, that they cut it up and then said “viņi man bāza mute” (they were shoving it into my mouth). AAAAARGH. On one level it is OK. On another, maybe not. Maybe that kind of fine-tuning is not possible. She used to feel humiliated when she knew she was getting into a total mess with food before. Now, this is the possible next step. Help that assumes you are helpless, and so becomes painful. There is so much to sort out. Much for her to fight. Much for me to monitor.
This afternoon, when I went back to visit her at about 4 o’clock, she was sitting in her wheelchair, guess she had been there all afternoon (?) and had the most miserable look on her face. So, there is much ahead, much fine-tuning of requirements and maybe not all of them can be met, since, as they told me at the hospital, the nursing homes do not have the same level of staffing, etc.
I did buy a huge tin of Danish cookies and a card with a very suitable message and delivered it to the hospital today. They were surprised to see me walk in and asked how mum was doing…I said that she was not having any fun yet, but maybe in the future….
By the way, L. asked about you a few days ago (she was the officious one, but in the end I liked her, mum liked her and she was efficient and even caring as well as officious!), also, someone called Y., a small middle-aged nurse (she had been on leave for a while), small round head, short hair, glasses, I think. She especially wanted to be remembered to you.
So, have to quit. Mum’s nurse’s name is L. (she seems nice, but, as you know, it takes a while for all the information to filter through to all the other workers). Her unit is called B. and her room is 76. I suspect that the room number is enough. The phone number is ****. Her room is quite close to the front desk/nurses’ station.
There is a subtle difference when this move is finally made. In the hospital, it was always based on a medical “problem” that was being looked after in whatever way. Now, there is no medical problem. This is it. The last corral. I do not think it is lost on anyone. Still, looking around at that place, there are lots of guys, mostly residents, but some employees. Have even seen, what could be couples, but what might be more likely “friends” sitting close in in the common room. Tough bloody shit1
Tomorrow, I will visit twice. And the rest of the time, I have to rework part of our famous business plan! Yuk! I hope that the two weeks we have scheduled for time off from work at Xmas will actually happen. I need it, rather desperately!)
December 12, 2000
To sister.
Not much time, but a note to tell you that all is as well as can be expected, I suppose. We have deep-freeze weather since the weekend, with highs close to -20 and lows close to -30. And some snow and icy roads. That makes it all a bit harder. Yesterday, could not go outside with mum, even for a little bit. Too cold. Today, at some -18, it felt positively balmy and we did go out for a bit and walked for a little bit and mum said it was good.
On the Sunday after mum went in, Nelson and I took over mum’s white chest of drawers (the one beside her bed). And Nelson brought her a bunch of flowers. So, she was happy about that, and she recognized her cupboard, which surprised me a little. Yesterday, I hung two of your bigger pictures on the walls (one of the double heads with big eyes, and one of the two gals in water that was over the piano). Mum can’t really see them, but she knows they are there, and I thought they might be good for the nurses. I threw a small left-over Christ picture (left over from the previous occupant, I guess) into the garbage and put your nudes in its place.
Last Friday, took mum for her eye check. There is some very slight improvement. And that is all that can be expected, since she has macular degeneration in the centre of the eye. So, some peripheral improvement. Another check to go to in a month.
In between, she has been very unhappy, because all is new and strange, the nurses are all very “cheery dearie” and do not take a lot of time to listen to any individual little old lady. Lots of the latter are quite out of it, so, I don’t know if they think mum is too or not. She tends to be slow to reply and not very aggressive or loud in her requests. And so she gets passed over in their hurry. I do what I can when I can, but most of it will have to wait for a time when I meet with them in one of their “family” meetings. Have not yet had a chance to find out when and how that happens. Next week, we are off work from the 20th to January 2nd. So, I will have some time to set meetings, etc.
All this is just like starting the whole process all over again, only worse. And mum is more aware of most of it, and it must be depressing for her. Her roommate seems to be very nice, and likes mum, and mum says she has helped her a lot (probably in getting requests heard, etc.). She is mobile with a walker, and a little without. Her memory is going a little, but not a lot. Mum asked if she could sit with her in the dining room. I relayed the request to the folk at the desk. They said they would see what they could do. That was yesterday. Today, she was still in her usual other place. The other lady is a bit chatty. I hope that that does not eventually get on mum’s nerves.
Yesterday, mum said she hates the place. Today, she was in a better mood. She had asked me to write to X., and I bought a Thank You card and wrote a note from mum to thank him for his kindness and to tell him where she was. So, now she waits for an answer. Today, she said she wanted to go and visit him some time. I did my best to discourage her, saying that he is there only in work hours, and that in any case, what he did was because of his job and not for some romance. I don’t know if mum caught it all, but she got the general idea, and in any case, probably knows that anyway….
On Saturday evening, I got a call from the nurse at about 7 pm. Mum had been found fallen on the floor in her room, but was ok. I drove in and discovered that she had been trying to get into her bed from her wheelchair. The bed is high, and even if it were not, there is no way she could do it. Made her promise to never try that again. She agreed and was a bit subdued. Blue lump on her head, but otherwise ok.
Then, yesterday, I arrived just as one of the aides was bringing her back from supper. She parked her in the hallway, telling her she could not go into her room. I went up and said, but of course, she is going into her room. The aide explained that it was too dangerous to let her go in because of her fall. I assured her that I had talked to mum and she had agreed not to try anything again. The aide clearly did not believe me. So, now we have another kink in the system that makes it less pleasant for mum. Maybe with more discussion with them all and time it will sort itself out. It makes me sick, almost literally. In fact, I have not managed to shake a cold I had two and a half months ago. Will have to go to the doc on Friday. Hope it is nothing more drastic. And a stomach acid reflux problem did not get cured by the medication that was supposed to do it. So, have to check that too. Could be ulcers or worse or not. I can’t wait for some time off soon. It has all been too much.
Dec 24, 2000
To friend.
Tomorrow, I pick up mum and bring her home for lunch and dinner. That may or may not be fun. It will be her first trip home since the nursing home admittance. It is all very hard. In the meantime, I have between now and New Year free, so, I will write soon. I also have a list of “to-do’s” that is a mile long. Clearly it will not all happen in the next week. Still, I can hope and dream.
Jan 7, 2001
I brought mum home before lunch on Xmas Eve and she stayed till dinner. Nelson came for dinner and all was fine, until it was time to take her back around 9, and she wanted to stay the night. But I had signed her out only till the evening, and although I could have phoned them, it would have been too hard to cope at my end. So, over her protests, I did get her bundled up and we headed for the car. Then, she could not manage to walk properly after she got down the stairs outside. I had to sit her down in the snow and dash back in to get Nelson to help hold her up. And so we went back to the M. It was no fun at all. Next day I went to see her and she seemed to have gotten over it. On New year’s Day, I took her home for lunch and a nap and then back to the M. for dinner. That time it worked fine. She was in a pleasant mood and made no protests and it was OK.
The two weeks I had at home just disappeared. The weather was not too bad, so the drives to see mum were OK. Sometimes it is really cold at that time and I usually don’t stir from the house at all. I had a “to do” list as long as my arm and managed only about half of it. I did not manage to write letters, as I had planned. And now, the next thing I have to do is to add another clause to the Power of Attorney that Biruta’s son has so that they can lease some of the Kikuri land to someone who wants to farm it. So, lawyers, and translations, and mum to lawyers for signatures, and sending the stuff to Ottawa to the Latvian Embassy for ratification, etc., etc., etc. I hate to even think about it, but I can’t leave it too long, because they should have the paper before the spring farming season starts.
Jan 15, 2001
To sister.
The unthinkable has happened. Mum fell at the nursing home and broke her hip. I am just back from the hospital (12.15 am). She is in unit 81 room 2, at the Rockyview. The direct phone number to the nurses’ station in that unit is 403-541-3581.
I had taken mum out for a McDonald’s lunch and put her to bed at the nursing home for her nap afterwards at about 1.30. Then, this evening I went to Nelson’s for dinner and came home just after 9. There was a message on my machine that mum had had “a tumble” around 3.30, which must have been when they were getting her up from her nap. A nurse or aide was with her at the time. And I think they said that after 7 they had had her transferred to the hospital, as she was complaining of pain and her leg was swollen. I dashed off and she was still in emergency, but had had her X-rays. I stayed till they found her a bed and installed her. I don’t know exactly what the break is like. I did ask a nurse what the next step is and she said that they would probably try to pin it, i.e. surgery for sure. That brings up all the old concerns re anaesthetic, etc.
Today, was the 13th. And the day that the tube got wrenched out was also the 13th. Mum used to think that 13 was a lucky number for her. I guess that has changed.
So, she is now on demerol and I hope that she will sleep well. The nurses who attended to her arrival all seemed really nice and careful and perceptive. I hope tomorrow’s lot will be the same. I sat till she dozed off. So, the going gets tougher — endlessly.
Jan 18, 2001
To sister.
They shipped mum back to the nursing home today. They sure don’t waste any time. I came in to see her in the hospital in the morning and the nurse said they were planning to send her back to the M. in the next couple of days. I pulled a face (and in this unit they were very aware) and she asked if I did not think that was a good idea. I said, how could I in light of what had happened there, and that I had about no confidence in the M. at all.
Anyway, the messages came later (I happened to be out): one from the hospital that they were shipping her back today, probably at 1.30. The other from the M. I talked to the woman there, who had been told by the hospital that I was nervous about mum going back there. She said they would hire more staff to give her 24 hour individual care from today until at least Monday.
When I got to the M. at 1.30 (the woman was supposed to call me as soon as she knew the time of arrival or as soon as mum arrived, of course she did not) mum was already there and had been fed some lunch. There were aides popping in and out all the time. I guess they are a little nervous too. I left without talking to any administrators. Just could not stomach it. This evening, one of the guys, who is not a “cheery deary type”, had fed her and was washing her down (in bed). He said he was stunned when he heard what had happened and told me he would be looking after her for the next 8 hours, i.e. the night. She seemed comfortable enough.
The following are my notes last night (17.1.01):
“Yesterday, they said mum had had some morphine in the night. In the afternoon/evening, she was given 2 units (I think they are like one of those IV bags — at least there was one of those hanging up, dripping blood into her via a machine and the same sort of vein entry as a regular IV). When I came at 5.30, she was cold. I fed her a bit. The nurse (a new one and less giving than the others I had met) said that the cold was probably from the blood which goes in colder than body temperature. Mum felt warmer after I fed her.
Today — morning and evening — she talked nonsense. I presume it was the drugs. She was very chatty. In the morning she said that she had “walked here” — the nurse thought she said she had “worked here” and thought that was not likely, but asked if she had ever worked in a hospital — I told her that in fact she had, in Australia… Anyway, mum thought she had walked there and was not sure how to proceed. The latter is a recurring theme: “What do I have to do next?” or “What is going to happen now?”
Tonight, she had not eaten much. I thought she had eaten nothing and went to get someone to turn her so that she could sit up… Anyway, she seemed quite relaxed and happy. She talked on about us having bought all these houses (I assume she meant our house, the nursing home, the hospital, etc.) and wondered how we could afford to spend all this money staying so long at a hotel (the current hospital).
Then, she said she had decided to “go with the flow” (Kā nu iznāks, tā būs labi) with whatever happens next. I thought that was a brilliant decision and an amazing insight and much comfort for her.”
So, that was last night. This morning she was cross and cranky and frustrated at not being able to eat properly. That, I guess is a good thing. But good for what? At the M., she said something about “back to the same old stuff”.
So, tomorrow, I will try to find the strength to overcome the nausea at the idea (I am so angry that even tonight, I avoided the nurse at the front desk) and face the M. folk and figure out what they should do to make sure she is fine. Tomorrow is Friday and it is my afternoon off. At least let’s hope it works out that way. It doesn’t always.
Anyway, mum is probably as ok as can be expected. I think that the M. is going to try hard to compensate. So, don’t worry. I doubt that you will be able to talk to her for a while. She is in bed most of the time. At the hospital they had her in a chair (but not a wheelchair) for meals — mostly because it is good for her to “get up”. At the M., when I asked if she had been “up”, he said “no”, but that they would “assess her tomorrow”. In any case, if she is in bed, they cannot make any sudden moves to get her to a phone, and there may be only a few times a day when she will be in her wheelchair.
Jan 21, 2001
To sister.
I met with the Head of Nursing at the M. and had a longish discussion with her. She told me that they had hired extra staff to give mum 24 hour care until Monday, that is tomorrow. I guess they have not had someone out of that kind of surgery just 4 days later. They had already brought in an orthopedist to give the staff a training session on how to move her from bed to chair, etc. The fall happened because there was a single person getting her out of bed, instead of two. They have “disciplined” that staff member. I repeated all the stuff about no balance and left side weakness, and vision and hearing and on and on. I said that I knew all that had already been said and written into the book. However, they had to make sure that staff read and understood it. I suggested a “white board” for the wall with relevant and changing info on it. They are putting up instructions now. We’ll see about later. I said I would buy a board like that, if it would help. I also said that the “cheery dearie” stuff was not good enough, that they had to LISTEN, and I gave her some examples that I had seen. She did recognize the validity, etc. And I said I knew they had a lot of people to care for and that some requests made no sense, etc. etc. Also told her that mum was a world-renowned writer and a pianist, etc. etc. That did get her attention. (Nelson suggested I say all that kind of stuff. I can’t lay it on as thick as he can, but, I guess, even a little helps.) However, she is also a diplomat, so who knows what will filter through, though she did say that they should call a staff meeting about mum’s care with me there, sometime soon. There is a general team/family meeting set for February 7, but there may be a separate “special needs of the moment” one before that.
Yesterday, mum had a temperature in the afternoon, but today, that seems to be gone. When I saw her at lunch, she was in a different wheelchair, one that could raise her legs up, waiting in the corridor to be taken in to the lunchroom. An aide WAS with her. They have kept watch over her at night and turned and adjusted her every few hours, as needed. She says that she slept ok. As for the toilet, at the hospital, they sat her on one of those commode frames on wheels that can fit over a toilet. I assume they are doing the same here.
I checked on mum again before supper tonight. She was back in bed and comfortable. She has been told that she is strong and she herself believes it. So, maybe it is a matter of time and vigilance. Though, whether she will ever walk again, is in question. And that changes all that we have been doing (me taking her for walks, however short, every day). And therefore, consequences for her constitution, and so on and so forth. This cannot but increase the waning.
Jan 31, 2001
To sister.
Don’t panic too much about the drugs for mum. I had a long conversation with her yesterday. She is OK. The drugs are a nuisance, but they are no different than at the hospital, and they will pass. The problem is that she is on antibiotics at the moment. She has a urinary tract infection — “something that happens”, according to them, when you have had a catheter, as she did when she was in hospital for the surgery. So, we wait. I had already mentioned that she was “out of it” because of the antibiotics, and yesterday the attendant said they had changed the version of antibiotics to make it easier.
I also spoke with the head of nursing this morning about not over drugging, etc. The pain killer is Tylenol and she felt that the effects were not likely to be from that and more likely to be from the antibiotic. And her reaction is totally consistent with any time she was on antibiotics in the hospital. So, we agreed that the less drugs the better. With the proviso that they should ask her where it hurts when it hurts. They have been using a lifting frame where she is lifted by her upper arms. She hates it because it really hurts. I told the head woman today that her arms and upper body just are not strong enough to take her weight and that if they had to use this contraption that someone should support her weight. So, tonight, there were new instructions on the list on the wall, in red, that they should use some other contraption that would give her more upper body support.
It is a constant battle. But she is strong. They all are a little amazed. And she herself believes that she is strong. She will definitely get through this. About a week ago she remarked that she was quite delighted that she had discovered that she could live like this too, without going for walks or moving much at all, and reaffirmed that she wanted to live more and more, despite everything.
Today, I had very little time with her as she was due to be taken for dinner in the dining room. I could have gone along, but it is not really useful. But, she said that she had had a good day, and she said that X. had visited her and had asked her to tell me that he had been there. I am not sure whether it really happened or not. She seemed genuine enough. I don’t know. I guess I could check. I don’t know if I want to.
She had not mentioned him for ages, until after your call. I have tried to tell her that even if she was smitten by him that he does not necessarily share that. She countered with the fact (she had mentioned it before) that the other nurses had referred to them as “boyfriend/girlfriend”. I said that that was probably part of the “cheery dearie” bit that they all go on with. I also said that one is often/sometimes smitten and it is not necessarily returned and that it had happened to me in Montreal (it was returned to some extent, but not enough). And so on. Anyway, if there is any way to steer her away from the X. idea, I think it would be a good thing. Yes, there is an element of keeping her alive, but she has to re-find that element somewhere else. Otherwise she is quite unhappy and distraught that “it has all been taken away from her” by others and that she is helpless and can do nothing about it, which she finds quite depressing. Especially, if that is true in the emotional sphere as well as the physical and intellectual spheres that she has already partially conceded.
Feb. 1, 2001
To sister.
Well, it seems that X. did in fact visit. Today, I came a little early and the new nurse/aide (who is trying to find out what is what) asked in a “cheery ” voice whether I knew that X. had visited yesterday. I was taken off guard and said “yes”, and that it had been a “big deal” for mum. To that she countered that it had been a “big deal” for him too. So, I do not know what to think. And then she said that she had teased mum about “the young man” visiting her… As I was saying that to mum, since none of them can ever say it so that she can hear and understand, the nurse said that “No, no, I teased her All Evening!” How does one survive this?
Today, mum was in good shape. She had been given a bath by someone who worked slowly and methodically (mum’s description). Mum was happy with that. I took her outside for the first time since the break. It has been uncommonly warm for the past month, today at +10. It is too early to try to walk, but at least she can breathe in a bit of fresh air and not feel so confined.
Tomorrow, we arrive with lawyer to have her sign Powers of Attorney for Biruta’s son to lease out parts of the land, and to me to deal with her affairs. I have an old one, never used, from Neimanis, but, now they require a more recent one.
It is Sunday, February 11. The following are bits about the past week. I had written up the Monday event that night, but then somehow lost the file. Just this very minute I found it again! So, I will substitute it for the bit I had tried to reconstruct.
Monday, Feb. 5, 2001
Today I went to see mum after work at about 5.30. As I came down the corridor, an aide I had not seen before wheeled her out into the corridor (they do that before meals, supper at 6, lining them up to be wheeled in one by one into the dining room). She said that she had no pants/trousers on (her legs were covered with the little red blanket — ok on top, but underneath it is all bare and legs are on the metal supports of the wheelchair). I was cross and said “Why are you telling me, why did you not tell Them!”. She replied, “I did tell Them.” So, I wheeled her back into the room, cursing as we went. I pulled out a pair of long pants and put them on her as far as I dared, i.e. to her hip level, since I did not dare to move her in any way. Then, I thought this is not good enough, and went in search of help. There was a nurse in the hall dispensing medications. She said she would find someone to help. So, a bit later, she came in with the same aide who had been there first. I overheard the aide mumbling something and the nurse saying “It is family here, her daughter is here”, which subdued the aide and they got mum up and I volunteered to pull up her pants all the way. By then, too much time had been taken up by this exercise to leave time to take mum outside for a breath of fresh air. Today, it would have been short, as the cold has returned to some degree and so has the snow. Anyway, I fume and despair and am overcome with a sick kind of wonder at the numbers of variations that they can think of to create glitches. Just when you think you have covered all bases, they come up with a new variation that does not make sense. I assume they thought that it would be easier, since she would be going to bed soon after supper. In that case, why bother at all, leave her in bed all day, since that is where she will end up later….!!!! On Wednesday morning, we will have the first staff/family meeting. I guess I will have to be really vigilant.
In the meantime, she is doing quite well. Saw where her stitches had been (since she had no pants on). They are along her thigh, below the hip. At the hospital they had referred to the “big bone” to explain pain. So, maybe that is better than the intricate mechanisms of the hip itself. And when the two got her up, they held her, but her both feet were on the ground and they had the walker in front of her. I assume that she may be already able to take a little weight on her leg. I will find out on Wednesday. I do not know what they have done about the antibiotics, but she has been wholly there since I last questioned it. Yesterday she wanted a pain-killer, today not. She certainly will survive this.
Last Thursday I took the lawyer to see her to sign the Power of Attorney papers for Janis Birnitis to lease the land, etc. All that went well enough. Her signing is pretty erratic, but, since it is duly witnessed, it is OK. Now all that (with Latvian translation) goes to the embassy in Ottawa for ratification. Then, I will send it to Biruta. All this takes a fair amount of energy and will.
Wednesday, Feb 7, 2001
The famous meeting between the nursing home “team” and family (me) at 9.00 am. So, there were some 6 people there. Of them I had dealt with one before (nurse) and probably only the physio had had much direct contact with mum. All that dawned on me later. Anyway, they each gave their short reports on mum’s progress and I gave such insights as I could that might help them. The physio was very Anglo, with what seemed like no concept of other languages. She said something about not having much success in some of the exercises because mum could not understand what she was being told to do. So, I jumped in and explained her deafness and that certain sound she would never be able to hear, so repeating a single word with those sounds in it would never work, even if it was repeated for days, no matter how loudly. I do not understand why I always have to explain this to them. They would have to rephrase and expand and put into context. It is a known problem and utterly common. What do they get for training in dealing with the elderly, if they don’t know that? I also pointed out that there are phrases or words that are slangy or idiomatic that mum (or anyone else who grew up with some other language) may not know. e.g. The example from the hospital (but I know they say the same at the nursing home) about saying “I will now give you a little poke” — what the hell is a “poke” when you mean a “needle”? etc. etc. Most of them got it. But again, they looked as if they had never thought of the idea, and most probably hadn’t, that you may need to vary and rephrase. The possible exception was the nutritionist, who was obviously French, though she looked a little startled when I said that I could hear that she was someone who had more than English. And so on and so forth. We went over most of the necessary stuff. I also gave them a copy of Artava, which duly impressed them, and talked about the piano, etc., etc. It was Nelson’s idea that I should do that. He IS good at that stuff. They seemed happy to get my input and all seemed genuinely concerned and willing to make it better. It was not till later that I realized, on thinking back, that they probably do not have that much direct contact, that it is the Filipinas who do all the grunt work and I am not sure how much of all the information filters down to them. So, in a way, I am ending up feeling that it was largely a waste of time. And it turns out (which I did not know) that this kind of meeting is an annual (!) event. So, I will have to chase individual people and harass them separately.
Thursday, Feb. 8, 2001
As I arrived in the evening, mum was wheeled back from supper. The first thing she said was that she was starving! That she had not managed to get almost anything to eat! AAAAARGH. I fed her bread and fruit and cookies and chocolate, as well as her daily dose of vitamins.
Friday, Feb. 9, 2001
Sitting out in the hall, cold. She is now complaining of the cold in the same way as she was at the hospital when you were still here. As far as I can figure it out, it is because she lost a lot of blood in the operation. They did give her some afterwards, but at the meeting, they told me that she had been put on iron supplements, because blood count was still low and that it would take quite a while for it to build up again. Before the fall, she had not complained about the cold almost at all at the M. So, this is not much fun.
Yesterday (Saturday) and today, I asked for hot packs and put them on her aching left knee. They help, like the warm blankets used to at the hospital. I spent some time at the meeting filling them in on her pains from cold — they had noticed that she was saying that her knee, versus her hip, was hurting. The idea is not to fill her with Tylenol when a warm pack will solve it. However, the problem is that she has to be able to get their attention and ask for it. This is so hard and so inhuman.
March 11, 2001
I should write you a proper letter, but I do not have the required mental stamina. So, a short note only. Mum is more or less OK. I took her for Xrays and bone scans last week. Do not know the results yet. I had asked that a doctor see her before that. I waited for him to show up, and then had to leave before he came. He phoned me at home late that evening to say that he had ordered the tests. The reason for all that is the pain in her leg. The kind of pain she had before the break. I assume it is something like arthritis, but I wanted them to figure it out. The pain was getting a lot worse and heat was no longer enough to make it go away. So, they put her on stronger pain killers. I think they are working OK. They also give her a hot pack in the morning, at my suggestion. I bought and installed a white board on her wall to write info on. Some of them read it, others don’t. Anyway, in the past week she has had much less pain and is feeling a bit better because of it. It is all such a constant battle.
Today, for the first time since the break, I took her to McDonald’s for lunch. It was an effort, as I have to heave her from the chair to the car and back again. She cannot stand at all. Anyhow, it was a warmish day and, with much sweat on my brow, we managed it and she enjoyed the outing.
March 25, 2001
I will try to catch-up with all the past two months of info on mum. May not get through it all. For the past week, mum has had little pain. do not know what is different. Mentioned it to L. today (have not seen her for over a week) and she said they were not doing anything different. So, I suggested that maybe it was not using the lift machine. It probably was too hard on her pelvis and hips to hang from it. Her scans and x-rays are done and there is not anything specific that is wrong. She has arthritis in her hip and right shoulder (she has not mentioned the shoulder) and has Paget’s disease in her pelvis. That was mentioned as likely by a doctor about 6 years ago. Mum did not want to go for any tests then. In any case, they can’t do anything about it. It is a thinning and then thickening of bones, which nevertheless become brittle. The current doc said that the arthritis could give her the kind of pain she has had, mainly in the thigh to knee. I looked up Paget’s and it also mentioned a possibility of pain in the leg.
Today, we went out to our hamburger lunch again. Just before we left, they took mum to the toilet. I guess she had hard shit, the kind you dealt with at the hospital, and I assume they were digging it out, etc. Mum was crying out in pain, and said later that they had ripped her bottom to bits. So, she was not very happy.
March 27, 2001
So, here is the first installment of the catching up notes:
January 22.
Mum was in bed (just a week after her fracture) and she said that she was glad to know that you could still go on living like that, without walking, etc., that probably all the writers and musicians had ended up like that too. She said she felt no pain today, though her eyes were a bit wild, probably from the drugs.
Friday, February 16.
Yesterday, mum was in pain from a failed attempt at a catheter insertion for a urine sample. Today, I had the day off. Didn’t sleep well. Decided to go in early, after 10 am to suggest the commode as a way to get the urine sample. They had already tried it in the morning and she had shit in it. I talked to L. (the main nurse). She said she was upset with yesterday’s events (she had been away). She agreed to commode versus catheter. We got mum onto the commode. She was uncomfortable sitting on it. I tried to adjust her sever times, but it didn’t help much. She sat there for an hour or so, covered in blankets. I wheeled her over to the sink, ran the tap, put her hand under the running tap, tried to feed her glasses of juice and water. Nothing worked and she got worn out. The gals put her to bed for a bit before lunch. Poo and no sample. Defeat.
Saturday, February 17.
Had a blow-up with the same aide (nurse?) who put mum out in the hall with no pants on before. She comes on very defensive, frustrated, etc. (“What else am I supposed to do?” ) I had said that mum needed a hot pack because she had pain, probably from cold. It was not a criticism of what the aide had done, it just was not enough to solve the problem. Yes, she had put on leg warmers (a first) and the blanket. The aide did not know about the hot pack as a solution. I was frustrated because I had said all that at our famous “family” meeting and told her that all that had been discussed, but had obviously not filtered down to this level. By that time, the aide was accusing me of shouting at her (I was not, though pretty soon I was) and she was saying “you don’t appreciate what we do”, and so it went. She dashed into the room to point at the whiteboard (the one I installed yesterday and where I wrote the instructions about putting a blanket on mum’s knees when she was in the wheelchair) and shout that she had done what it said (at least it worked! and she actually read it!). I told her that I had installed the board and written on it and would write more detailed instructions about hot packs etc. Anyway, she stomped off and I dissolved in tears, to be comforted by a couple of Filipinas, who kept saying “Sorry, sorry”.
After all that was over, I had to resort to getting Tylenol from a nurse, after a “warm”, not “hot” pack didn’t quite do it…
Monday, February 19.
L., the head nurse, came to mum’s room when I was there and said that Z. had decided that she would not be taking care of mum any more. I asked who Z. was. “She’s the one you yelled at on Saturday, she’s one of our best staff.” I pointed that she was also the one who had left mum in the hall with no pants on. L. said that was before they knew about her leg aching. I was not quick enough to ask why they would put anyone in the hall with no pants on. She said that Z. had asked mum 3 times if she was in pain (I do not believe that one) and that she had done everything she was suppose to do, adding that she thought “an apology might be in order”. I was stunned.
I thought about it quite a bit. Thought about all kinds of things to say, both angry ones and conciliatory ones. In the end, some days later, I finally decided not to say anything at all. I was not going to apologize, I knew that L. had to defend her staff, but she might have at least asked for my side of it. Nelson pointed out that they seemed to be forgetting who was the client. And so, Z. does not deal with mum, and I am just as happy about that, because she is very touchy and rather insensitive, I think. Well, that is all I can manage tonight. More later. You said you were worried about me. Don’t be. It is hard, but I’m ok.
March 28, 2001
So, went to see mum tonight. She was sitting in the hall, legs bare, nightie and warm shirt + red blanket. I had a fit again. Aide said that it was because she had no pants to put on. I said “What? There is a cupboard full of pants!” “We thought they were dirty ones.” “There is a plastic bag for the dirty ones!” and so it goes. However, she was not cold. Thank goodness. All this is enough to drive anyone crazy.
The other reason she was without pants was that they had given her a laxative in the afternoon, mum said. Then, she could not tell what was happening, though she had suspicions, as her stomach burbled and grumbled. Sure enough, she had filled her pad, etc., with shit. And she felt terrible. This is the first time that that had happened to her. I told her not to worry about it, that it was their job to deal with it, that everyone there wore pads and that this kind of thing must happen often with the laxatives they give…. You can’t win. On Sunday, she was in pain from the consequences of constipation. Today, it is the other end of the spectrum. But it leaves me angry and frustrated nevertheless.
So, next installment of the past few months. If you can’t stand this, let me know, and I’ll quit. It can’t be any fun for you either, since you can’t do anything at all about it.
February 27.
Called doc’s office at around 2.30. Closed. Left message that want an appointment for mum, with me present, to try to figure out why her leg aches so much lately.
February 28.
Called doc’s office again at 9.30. Spoke to woman who said she would check with the doc and get back to me. I called again at about 2.30. Closed again. Left message that I had been phoning for 2 days, etc.
Home after work. Message from nurse that doc would be at the Centre between 6 and 7. I got there a little after 6 (heavy traffic because there is a transit strike on). Waited. Informed at 6.30 that doc would be there in 25 minutes. At 7.10, I checked at the desk and was told that he had said he would be there at 7. At 7.30 I left. At 10.30 got a call from the doc. He doesn’t listen much and it’s hard to get a word in edgeways as he talks on. However, he has ordered bone scans and X-rays at the hospital.
Thursday, March 1.
Visited mum around 4.30. They were getting mum up using the lifter! I stayed outside till they were through and then went in. She was looking ill, with a throw-up pan in her lap! I asked if they were using the lifter, “yes, of course”. I was under the impression that L. had said they were not using it anymore. Mum was looking and feeling really nauseated. Said she had had her insides turned upside down by the lifter. Then, the pain in her leg. I went to ask for a pain killer and gave it to her and after a while, I left, feeling rotten about it all. Mum seemed pretty poorly.
Friday, March 2.
4.30 Mum in hall, no blanket. Mum was OK, but her blanket was in the wash bag. I checked, and it had throw-up all over it. I asked when it had happened. The nurse checked in the log book. She had thrown up at 5.30 and again at 8 last night. Yuk. That is after I left and after she had supper. Nurse tried to speculate that it may have been the Tylenol 3 (the pain killer) I gave her. I said no, that she was nauseated when I arrived, before she got the pills. Today she was better, but weak and a bit out of it. L. won’t be back on duty all weekend. She’s the only one that can effect change. Drat! Earlier, I got a call that her scans and x-rays would be on Wednesday 7th.
Saturday, March 3.
11.45 mum in hall, no blanket, pants with shorter legs, leaving ankles bare (i’ve retired them since), no leggings and pain in her leg.
Tuesday, March 6.
5.00 mum in hall, no blanket. All this is maddening. The instructions are written up on the board. It was all discussed at the meeting. I do not know what else one can do.
Monday, March 5.
Morning. Call from L. Mum has “sustained a large skin tear on her left forearm”. Apparently as aides were “turning her”. I can’t believe that all this continues in unbelievable variations! They will torture her to death, bit by bit!
Told L. about use of lifts. She confirmed that they are not supposed to use them. Told her of the throwing up on Thursday. She also thought it might be the drugs. Told her no. The Tylenol was given after she was already nauseated, throw-up dish on her lap, etc. etc… (She has not thrown up in the 16 years she has lived with me, not once.)
L. said she would meet with (check with) the team re not using lifts…When I visited in the evening, she had added a note on the top of the white board: *”NO LIFTS — 2 person transfer only”. That is a relief, though I know that not all of them read the instructions. How do we solve this? At least today (and yesterday at noon) mum was not in pain. So, maybe the medication is working. She was so much happier! We went outside for a bit both days. I was weak with relief…
By now, I dread getting a phone call asking for me. I dread visiting the place, expecting some new disaster or just plain negligence and disregard. The tension of expecting the worst (and getting it, as often as not) is awful and no doubt bad for my health. This stress and work stress at the same time are scary, and leave me with no leeway. I can barely hang on. I have no resources left, in terms of energy and emotional resistance, am stretched to the limit.
Wednesday, March 7.
Got up too early. Couldn’t remember the time of the appointment, as I had left my bit of paper at work, and did not figure it out that I could have called the M. last night to confirm the time…The appointment is at Market Mall, a shopping mall on the west end of town, not at the hospital. Arrived there at 7.30., despite traffic slowed by transit strike. Called the M. at 8. Handibus there picking mum up. The appointment is at 8.45. Before that tore about looking for room #330, no such place. Turns out that it is room #333. Read in the main lobby for a while, thinking I would see the bus arrive. Then, it was getting to appointment time, and I went to 333, waited and waited. When mum finally was brought in by the driver, he said this was the only X-ray room he could find in the building, i.e. no-one had given him the room number…
Then, to the scan. No requisition form from the doctor. Then, how to get her onto the scanning platform? Nurse and I struggled (it was the first time I had tried to move her since the break, and I was quite nervous). Nurse was appalled that “they didn’t send someone”. Anyway, we managed it. Then, the next appointment for the x-ray was not till 11.45. Nurse was quite kind in explaining that we were to come back to the same place. She said it would be good if mum had been to pee. I said that I could not see how I could manage to take her to the toilet on my own, but that there was a good chance that she was peeing automatically anyway.
So, time to kill, rather a lot. Mum usually naps after breakfast and before getting up again for lunch. But nothing to be done. Mum had not had breakfast, though there were two Ensure cans (meal replacement stuff) in the bag of her wheelchair. So, we went to the mall. Bought her coffee and a cinnamon bun and also fed her vitamins and some strawberries that I had brought. It was OK, and mum enjoyed the idea that she was having breakfast out, though I was terrified the whole time that she would have to go to shit!
I had brought an extra blanket from home. It was just as well, as she did not have extra covering for going outside, and the medical building is separate from the mall itself. So, back for more scans, same as before. Then, on to the x-rays. New problem: how to lift her up onto the waist-high table? To get her on, we managed it with the help of two nurses. When it was finished, there was only one thin nurse left, with a “back problem” she informed me, therefore she could not lift anything. No one else around. “So, what are we supposed to do?” She had no answers. In the end, I managed to lift mum off and into the chair, with much sweat and lots of anger.
Back to the front desk to ask re handibus arrangements for the return. “We don’t deal with that stuff. Everyone arranges their own transport”, in a pissy voice. I asked to use the phone and called M. Yes, the bus was supposed to come. It was already 20 minutes late. I had to leave to go to a meeting. Left mum there, to wait. Then, outside, I ran into the driver, who was a bit put out that he would have to go upstairs to get her, but said he would and I left. (I could not have left her in the downstairs lobby, as nobody would have found her and she would have got cold with the drafts of the outside doors constantly opening.) So, that was that adventure. Earlier, I had had a look at her skin wound. It IS large and nasty. Some 6 or more inches in a semicircle just in front of her elbow.
March 16.
Call from L. Mum has another urinary tract infection. Is on antibiotics since last night. Today, has been in pain all day (leg). Asked for a pain killer for her in the evening. Checked with nurse, she has been on “extra strength” not Tylenol 3, which is in the “when needed only” category. She has had pain all this week. Last week was a little better, but not much. Called doc’s office on Tuesday to ask re test results. No info. Called today, doc supposed to call me. No call all day. I think this is her third course of antibiotics in two and a half months:
the break and surgery
urinary tract infection, attributed to catheter at hospital
urinary tract infection now — why? — this is not normal. I think they do not take enough care in cleaning her when they toilet her and change her.
So, Dzid, that is the end of my backlogged notes. For a little over a week now, she has had very little pain. The last three days or so, she has again been in the hall with no blanket on her knees, but has not been cold and has not had pain. So, yesterday, I cleaned off the instructions on the board and wrote a new, shorter summary. I think I have to change them from time to time, so that they notice.
My theory re the pain is still that the lifting was partly responsible. I hope that is true and that she can be easier now. It is such a relief each time she says she is has no pain. Perhaps things will finally improve.
March 29, 2001
Sorry about all the doom and gloom. In between, sometimes there are kinder bits. Today, I left work early (partly because I had been up at some ungodly hour to attend a “breakfast meeting” at 7.00. So, I saw mum before her supper. She was in the hall, no blanket on her knees, but was warm and feeling no pain. She had been given a bath earlier today, and had had no other problems with the shits. So, it was relief all around. And I went home in a sort of cloud of well-being. We may be getting to some OK stage. I hope so. Anyway, today was good. And there are these moments. And I wish they could and would continue. And maybe they might. Lots of love to you. Today was a good day.
April 17, 2001
It does not make much difference to me whether you come in June or July. You have been here in June, and, depending on the weather, some of the hiking trails may not yet be open at the beginning. Mum, of course, has set her heart on June, and all my suggestions that you are really coming in July are met with “no, no that is too long”. So, since you have reserved and all, maybe you should stick with June. I always think that if you come earlier, mum will have longer to wait for the next time. But that may not be true any more. Who knows how long she will last and who knows what the deterioration will be in the meantime. So, maybe earlier is better. Earlier has one other advantage. Right now, I cannot take her for any sort of walk, not even a few steps. She does have some sort of “few steps” physio on Monday and Friday, but that is all. I imagine that between the two of us, we could do a little of that kind of “few steps” daily, and that that may get her strength back a little in her legs. And she dreams of walking again. She sometimes asks me to try to help her, but it is not possible for me to do it on my own. I have no other preferences for your arrival. And, yes, I too would be happy to see you as soon as possible! So come.
Thank you for your assorted Easter wishes. I had great plans to write over the long weekend (we actually took 4 days off, including Easter Monday), but I did nothing at all, except read — did not clean the house, as sort of planned, did not write to you and a bunch of others (including those in Latvia — they are so hard! — and others that I am in debt to for months and months), as sort of planned, etc. I guess time out was what was needed. Except that I feel I need about a year in time out! I did go and cut mum’s hair, and I did manage to catalogue the clothes she has at the Centre — that because some of her clothes have disappeared. They are probably in the wash there, though I am supposed to take care of that (and there are signs on her cupboards that say “Family does the wash” — to no avail, it seems). They may or may not reappear. They are all labeled, so I never thought to note what I had brought there. However, it seems that, even labeled, they go AWOL.
On Saturday, Nelson came to visit her and to accompany her for our lunch outing for hamburgers at A&W. Mum was delighted. On Saturday night, Nelson came to my place for dinner and half-way through the evening I got down to painting one of the two eggs I had boiled earlier. He joined in with the other. So, on Sunday, I told mum all about the whole story that was painted on his egg (from sky and stars to heart-shaped, white clouds, to green earth and seashore and ocean and fish catching a worm — top of egg to bottom). She loved it, and then insisted that we keep the eggs. Did that till the next day, when she and I did the bashing of the fat ends and the thin ends, and mum ate the famous egg, with salt I had in little McDonalds packets… She was happy and thought it was a nice Easter. She had also had some chocolate egg on Sunday that Nelson had bought .
So, for the last about three weeks by now, there has not been any major trauma for mum. Amazing. Perhaps we have moved into calmer waters. She has had much less pain, though not none. And the aides still can’t read the board and put a blanket on her knees. I don’t know how to solve that. I have rewritten the message to make it new and different, but to no avail. In the last few days, she has again had rawness under her breasts. They have put some sort of cream on it. When I discovered it, I put on the white stuff we use (Penaten) and in about two days it is almost solved. I cannot imagine why they do not pay attention to preventing, rather than crisis managing. But that is a whole other topic. There must be a job description for someone (a “consultant” in the new mode?) in there. About 10 days ago, the tin of the cream that had been in her cupboard was missing (I don’t think it is one they use). I reported it and they thought the roommate might have taken it. I said that I did not think so, as I had checked her stuff, and it was not around. (At the family meeting, they had asked about the roommate and were visibly relieved when I said that M. was a nice lady, that I knew she made off with stuff, that it did not bother me, that I could hunt around and retrieve it, that I knew she liked mum, that it was not a problem. M. is not a thief, but she is forgetful and often does not know which bits are hers and which are not, as she rearranges them…) So, I had an almost empty tin at home that I emptied and taped
a note to, saying that this was what was missing from her room, and left it with the folk at the desk. Have not heard back yet. These are the idiot small things that I get involved in and caught up with. However, that cream is expensive. Right now, we have no leeway in terms of money at all. I want it back. Especially, as it works much better than anything they have.
May 10, 2001
To answer your question re public transport, yes, there is a bus, in fact the main bus here, that goes directly there, or to within about 3-4 blocks of there — you could transfer to another bus for those blocks, if necessary (at no extra cost). It is the number 3 bus that goes along 4th St (the next street from ours) and the bus stop is opposite the Petro-Canada gas station at the corner (and at the station on the way back). To go to mum, it is in the opposite direction from downtown. I had thought that you might take the bus mid to late afternoon, spend some time with mum and then I could join you after work and we could come home together. But all that is to be seen when you get here. Her dinner is scheduled at about 6 pm and she is through about 6.30, which is when I try to get there. After lunch, she usually gets to have a nap (on some days there is some exercise, and I don’t know how the nap fits in then). The nap may last till as late as 4 pm, but does not have to. At some such time, the gals get her up to get ready for dinner. Her lunch session is at 1 pm. So, there is plenty of time for nap and for entertainment before dinner. You could join her for dinner, if you wanted to, or not. Or go for a walk. The nursing home is only a few blocks to the left (if you face the front) of the hospital. It is at the junction of the road that leads in to the lake at Heritage Park. And there are pathways along the lake on that side of the park (the park interrupted the paths from the hospital in that direction). Anyway, we can figure it all out when you get here.
In the meantime, she has been OK for about a week now. She had the rawness under her breasts and there was a bit of a tussle about how to deal with it. However, the doc has seen her, prescribed a cream, and I have agreed to bring in her bras (my conditions were that the bras could be used only when she had healed). So, at the moment, the dust has settled. It never lasts for long, though. I’ll tell you all about it, when you come. She has pain in her leg fairly regularly, but there is not a lot to be done about it, other than to monitor it and make adjustments to medication, if necessary. The white board of instructions is starting to work (i.e. it is becoming interactive, with them and me writing stuff and, when no longer needed, wiping it off). So, lately, there has always been a blanket on her knees, as per instructions. It seems silly, but it is a victory.
I’ll include a section that I wrote about a week ago. The lost stuff has not been “found” and my notices about it have been removed today. But, I will back off for a bit. I have now put up several versions of notices. Maybe it is time to quit. It was clearly staff that ran off with the stuff. But I cannot afford to push it much further. I now use one of the black bags that I have collected from various places (the current one from Bollum Books, the doomed store, where we attended the lavish opening) to carry all the goodies, creams, etc., back and forth. I don’t
leave any of it in the drawers any more. I suppose that with all these kinds of adjustments, one can eventually find a way to live with it all. At least, a way to deal with the institutional aspects of it. To deal with mum being there at all, I do not think there is any way to really live with it at all. They were right at the hospital to say that the staffing and care that they could provide was better than what any nursing home could offer. If I had a house that was on only one level, in theory, she could still be here. In the meantime, your house could not work either. I assume that neither one of us could afford to sell and re-buy to solve the problem. And that is never just in terms of money. I guess we will have a lot to talk about.
So, here is the other bit:
May 2.
About two weeks ago, I emptied a tin of Penaten cream and taped a message to it and left it at the front desk (that, after already telling them a week or more before, that it had gone missing. However, they did not seem to be quite sure as to what it looked like, so the sample.) The message said that a container of cream like this was missing from Erna’s room. No sign of anything.
About three or four days ago, I checked under mum’s breasts. It was all raw. I first put on the zinc cream. And wrote a message on the board “Check skin under her breasts”. The zinc cream did not help. Yesterday, I brought the Penaten cream and put it on.
Yesterday, her chest of drawers had been moved back to beside her bed. The top drawer had been sorted and partly emptied: gone were the drinking straws and the partly used package of Vanilla wafers. The ponchos, etc. had been moved to the sock drawer, and pads had been put in instead. I rearranged the drawers. Took out all the biscuits, chocolate and the talking system. Have decided that I will bring all that stuff daily, in a bag from home. It will not be left in the drawer. Wrote on the board: Where is Erna’s Penaten medicated cream? and Where are her vanilla wafers? I told the gal at the front desk that the vanilla wafers were missing. She said the it might be Margo, who has a sweet tooth. I told her that I did not think that Margo could have eaten them all in a day. She agreed, saying that it would have made her sick. I am tired of the blame being put on Margo. It seems an easy out for them. I am quite sure that Margo did not take the Penaten nor the wafers. she was blamed both times when I reported the missing items. I checked Margo’s area both times. The stuff is not there. And what I know of Margo, she does not make off with the stuff. She may misplace it, or offer it to me in a generous gesture, but I am sure she does not take it anywhere else. So, I feel that the accusation is totally unfair, and just means an easy exit for them. In addition, it is not that easy to open the drawers in that cabinet. So, if they were to say that someone else might have done it, I would be very doubtful. Most of them are not strong enough to do it.
Today, my two questions had been erased. Instead, there was the instruction to wash under her breasts, dry and apply paper towels. Not to use cream (zinc). And: Bra needed!!!! I replied that I would bring a bra to test, but only after she was healed. I did not apply any cream. From past experience, both here and at the hospital, their systems do not work, or if they do, they take forever. Penaten cream works in 2-3 days. Today, I have decided to give the M. system a chance. I did not use Penaten cream on her. I will not keep this up for long, if it does not work Erna is too old for experiments to test theories.
This is all very difficult. I can see that I am being set up in a sense, because the bra is supposed to be the answer. It is part of the same stupidity that has prevailed forever ? the instruction to put a blanket on her knees has now been up forever. In the past few weeks it has almost never been followed (the weekend staff seems to be a bit better). What do I do, ask if they can read?
About a month and a half ago, I labelled all of mum’s hangers. At the time, there were none to spare. Now there are lots spare. I had not inventoried her clothes at the beginning. Several weeks ago I took inventory and wrote it all down, because there were bits that I knew were missing. I will have to redo that, since now some of the stuff, though not all, has come back. I assume it goes into the laundry. The problem with that is that both her cupboard and her chest of drawers are labelled with THEIR labels that “Family does the laundry”. So, why does some of the stuff end up in the Centre’s laundry? It is hardly a “mistake”, since it means a conscious decision to take it out of the room and put it in a bin outside. I can understand that there may be times (one recently) where, because she shit all over her pants, it may be useful to have the item washed, in house, rather than leaving it for my arrival. But, mostly that has not been the case. And, in the process, she has lost some of her own pieces, and two items that had been assigned to her (with no labels) that are now gone: a sweater in rayon/cotton that she really liked and a sleeveless undershirt that was useful. Neither was hers originally. They appeared and disappeared in the void. Too bad. Next time something appears that may be useful, I will present it for labelling. Previously, I have always taken the items back to the front desk, saying that they are not hers. This system seems to engender deviousness for the sake of survival.
End of quote.
Right now, mum seems to be really OK, and she knows when you are coming and looks forward to it and to you and to trying to walk, i.e. us holding her under her two arms and marching her up and down. And that will be a very good thing. Until her drop/fall and hip-break, we had walked a bit every day. Now, I can’t risk it on my own. She and I wait for your arrival, so that we can hold her up on each side and she can practise walking again. She dreams of walking again. That, no doubt, is not realistic. However, a bit of activity and diversion is OK.
August 8, 2001
Had a brief chat with C. — she knew all about what you had achieved with mum. And that is good. That kind of info is good. It is a small world, and it is an even smaller M. I am sure that your impact was multiples of that. And that is wonderful. That is something I could not do without quitting work. Your effect is tremendous for being there for a long while. And mum is happy to do her exercises. On Tuesday she could not remember that I had been there earlier on Monday (holiday). So, she had worried that something had happened (I assured her that Nelson would tell her, or, and, she volunteered that “someone would phone”). Then, I mentioned that we had done exercises on the chairs on the lawn. Her face lit up and she said that she remembered that. Nice feeling. Nice legacy from you.
September 3, 2001
All is well. It was very hot until a couple of days ago. Now, it might start to cool off a bit. That makes it the awkward in-between time, when no one knows how to dress, least of all the aides re how to dress their oldies. Still, so far so good. Mum has been OK. She had a raw bottom last week. I put up a note on the board. I am sure they put on the usual creams that they have been using for the last 4 months to no avail. One of the aides said she includes it in her report every time. So, I said that I would use the Penaten cream and removed the note from the board. So, heaved mum onto the bed, pulled down pants, carefully undid the tabs on the diaper and put on as much cream as I could. I know they will wipe it off, etc. But I will continue. In fact a couple of days later, it was much better. Though there is still rawness deeper inside. Will continue to work on it. Will probably also call L. to tell her and to ward off their reflex action of calling it urinary tract infection and prescribing anitbiotics.
Other than that, we have been going outside every day. I have figured out a way to hold her so that we can walk from one bench to the next, and after a rest, back again. Have been doing that every day, or almost. Also doing exercises. She lifts her left hand to touch her head, her nose her mouth, her chin, her ear, her chest, with her knee in between. And for the leg, somehow, once sitting and having her cross one leg over another, I started to sing “Tudaliņ, tagadiņ, pastalnieki danco” (i.e. right foot over left, then left over right, and instead of doing the polka, she lifts each knee and stomps it down in turn. And so on through the verses. There are not that many, I had forgotten some, but after about a week she came up with the words. In the meantime, I had made up some of my own, which amused her: “Cits ar kreiso, cits ar labo, cits ar abām kājām”, or “cits not rīta, cits pēc pusdien’s, cits līdz vēlai naktij”. So, that seems to be working quite well, and she enjoys it. She also says she does some of same in bed, when she is not asleep.
Today, I found my old Latvian song books, I have two, one shorter with music, the other longer without. So we sang one of the songs (Ozolīti, semzariti, kam tu augi lejinā). It had two last verses that she did not know, but which she found very nice. I think we are on to something. I had, earlier, thought about reading to her. Tried it. It is too hard. She can’t understand any of it, English or Latvian, unless it is all explained over and over, because she can’t hear it well enough to get it the first time. However, the songs, even the ones to which I can’t remember the tune, or ones that I never knew, she will probably know, and so it will probably work out. So, we will be very busy in the next while. In the meantime, she has stayed much more alert and aware after your visit. She remembers when I tell her what I will be doing and when I will be coming, etc.
September 15, 2001
Mum is doing well. I quit on the idea of fighting “them” re her rawness. Mum now tells me when she has a problem and I administer the Penaten cream (it means getting her onto her bed and getting her trousers down and undoing the tabs on the diapers in a way that I can re-do them and then reversing the rest of the process). And we have done that some three or four times. There is still the problem of getting deep enough. So, I have diluted the cream with mineral oil (the stuff that was for putting into her ears) to make it runny enough to get it into a dropper that I could insert deeper than just surface level. So far, we have not yet tried that. The last outer application has staved off the rest for the moment, though I don’t think that is more than temporary.
Mum is in pretty good shape. Your efforts with her have had a lasting effect. She is still sane and remembers a lot more from day to day than she did before. So, you should feel satisfied. Your e-mails delivered as I described. The ones I referred to before were not over a weekend. They had come Monday to Wednesday, but were not delivered until Friday, presumably by J. Now that she is away, not much happens. Last week, mum said that she did not have her “special” lunch and no walk. Today, I forgot to ask her. However, we are walking and doing our exercises every day, so it may not matter that much. Your September 1 and 3 e-mails were printed back to back on the same piece of paper and delivered some days later. So, the “daily” version obviously does not apply. The last two, Sept 4 & 5 came on the same day with a “reply Sept 12” note on them. Mum said that they had been read to her, I do not know by whom, and I do not know how much she can get out of them. The times I have tried to re-read them to her, she understands about nothing, unless I re-phrase it and explain it. However, if you can stand it, I think that the idea that she has had a message from you gets through and hopefully your other messages for “them” are also noted.
October 8, 2001
So, as for the rest, mum is ok, though her bum is in bad shape. I have been applying cream, but I suspect they scrape it all off. So, tomorrow I phone L. I don’t even know if she still works there. If not, I’ll ask for the doctor. I dreamt about it last night. I was talking about it to an elderly woman doctor, who agreed that something had to be done and wrote a prescription. I asked her if it included antibiotics and she said that it did. And that was what I did not want….
On Friday, your week’s worth of emails was on her dresser, including one from Talis for her birthday. I asked her if they had been read to her and she said no. I don’t know if that was the case or if she had forgotten, though in the past she has usually remembered. So, I read them all, and it was a battle. I also had a letter and card for her from Biruta. That was a little easier. Still, afterwards she said that there had been so many visitors (in letter form) and was pleased.
October 11, 2001
So, as for the rest, mum is ok, though her bum is in bad shape. I have been applying cream, but I suspect they scrape it all off. So, tomorrow I phone L. I don’t even know if she still works there. If not, I’ll ask for the doctor. I dreamt about it last night. I was talking about it to an elderly woman doctor, who agreed that something had to be done and wrote a prescription. I asked her if it included antibiotics and she said that it did. And that was what I did not want….
On Friday, your week’s worth of emails was on her dresser, including one from Talis for her birthday. I asked her if they had been read to her and she said no. I don’t know if that was the case or if she had forgotten, though in the past she has usually remembered. So, I read them all, and it was a battle. I also had a letter and card for her from Biruta. That was a little easier. Still, afterwards she said that there had been so many visitors (in letter form) and was pleased.
November 20, 2001
Mum is OK at the moment, apart from a bronchial infection — upper tubes, L. said. It gives her a cough that is hard to control, with a really full-sounding chest. She developed it suddenly at the end of October. I asked the evening nurse to check it out on the first day and called L. on the second day. L. said that mum had been prescribed more antibiotics! I think she said two different kinds, one for the bronchial infection, the other to keep the yeast infection at bay. I assume the yeast infection is basically over. The bronchial infection, however, is still there and is only mildly less than it was, and it must by now be close to four weeks. They have changed her bed and given her one where the head end can be raised. I assume that is to raise her when she is lying down to make breathing easier. When mum is sitting up, she does not have any problem breathing, and the times when she was in bed when I arrived, there was no problem either.
I have been giving her an expectorant cough mixture and daily dollops of yoghurt, as well as the usual vitamins, with the addition of echinacea and extra zinc. The coughing fits are not frequent. We have been going outside for about 10 minutes, wrapped up. It is not yet cold, in fact, this past week, it was 12-15 and quite pleasant.
We are working our way through the Latvian song books a second time. Mum remembers the words very well, sometimes adds to them, sometimes comes up with other songs. This time around, we are both singing the ones to which we know the melody. The other day, she said she had been singing them in bed. I don’t know if she sang them awake, or if she dreamt of singing them. She said that it had been a good feeling.
November 25, 2001
Have changed mum’s wardrobe for winter gear. Have to take the summer stuff home, otherwise, they still try to use it! Have to make it all easy and obvious for them. Mum is doing ok for the moment. I am still feeding her anti-cold/infection/pro-immunity stuff. Her bronchial infection is getting a little better, but it is very slow. We are singing the songs and I read the ones to which I can’t remember the tune. Mum is enjoying that a lot — for the language, which she says is good and true, and for the concepts, which are often quite insightful, expressed very minimally.
December 10, 2001
On Saturday, it went up to about 5 or 6 above zero. Some of the snow melted. On my sidewalk, there is a spot where there is always melting, then, at night it freezes again. There was some light powdery snow overnight. On Sunday, I set off to see mum, my hands full of her laundry and other stuff. Promptly slipped on the ice under the snow and landed on my hip. No breaks, but sore bruise. On my way down, I thought, have to keep my head up or I will hit it on the cement platform beside my steps. It is amazing how fast it happens. One moment you are upright, the next you are flat on the ground. This is only the third fall I remember in these circumstances. The first was on the sloping drive outside the school where I taught in Damme Germany. The second at the base of my steps in Montreal on my way to some event at Concordia. Michelle had phoned to warn me that there was ice everywhere that morning. I set off, fell heavily and changed my mind about going out at all that day. And always it is the incredible suddenness. There is no time to grab or prop or anything. It is upright and then prone in an instant. In Montreal, I did shoot out my hand a little to stop myself, and it only resulted in a very bruised wrist in addition to the rest.
Anyway, so I set off to see mum and wondered if I should try to take her for our hamburger lunch or not. At our end of town, it was snowing fairly heavily. At the M. end, it was much clearer and they had had less snow. So, I thought OK, let’s do it. Got her to the car and into it. Then, went to put the wheelchair in the back. Could not open the back hatch. Thought of hauling her out of the car into the wheelchair and putting the seat down so that I could crawl to the back and open the hatch from the inside. In the end, I gave up, because I was not sure that the hatch would not be stuck again when I got her to McDonald’s, and then I would have no way to get to the back of the car, with her in it (since the back door on the other side does not open anyway). So, put her back in the chair and took her inside for her normal lunch. Must have been some sort of gremlins about that day.
Mum’s cold is finally getting better. Today, I called L. to ask if mum was still on the large doses of Tylenol. She is. L. said that it was not a “toxic” level. Nevertheless, she will check with the doctor to see if they might cut back on it for a bit. Your insights as to keeping the weight off her left hip have been useful. Not that everyone takes note, but on the whole, she has had more or less no pain.
December 24, 2001
Merry Xmas and a Happy New Year to you!
Nothing much new to report. Mum is OK, though she again said that her bum hurts a bit. As far as I could tell, it got better in between. They are applying some sort of zinc cream and have changed to cotton cloth diapers. Perhaps it was again the antibiotics they gave her for her chest infection. So, we start again. There seems to be no end to the cycle. Otherwise, she is fine. We are having rather a good time singing the Latvian folk songs. Now that we are going through them a second time, she knows most of all of them. I wish I had music for more than I do (and that I can remember). Perhaps there is some song book that the Latvians in Sydney use? Perhaps Grauds knows of one, since he sings or sang in the choir.
Last Sunday, I took her out for our hamburger lunch. All that was fine, except that I forgot my gloves on her bed. When we got back they were gone. Pain in the neck! Nelson said that he would have her over for a Xmas dinner sometime this week. That would be nice. I had decided that I would not try to bring her home here, as it is just too hard. But at Nelson’s I think it could work. And I can wheel her in and out in the wheelchair.
December 28, 2001
As for mum, I asked her yesterday, whether her bum hurts, and she said that it doesn’t. I suspect this time it was more of a topical rawness than a yeast infection. In any case, since her last infection, I have been feeding her yoghurt every day. The dinner at Nelson’s has been put off for a bit. Maybe next week. And that’s fine with me, and mum does not know about it anyway.
January 27, 2002
In the meantime, after a relatively mild January, on Friday real winter hit. Temperatures went down to the -20s and we had snow Friday, Saturday and last night. Last night it was -33 and today at noon it was -29. So, we did not go for hamburgers. However, it was sunny and very beautiful, with everything still a pristine white. Mum can’t see that, but we did sit in the sun for a while in front of M. There was no wind and it was quite warm and nice.
February 21, 2002
Mum is ok for the moment. We are singing and learning the Latvian folk songs and that seems to be good. There is a theory out there that music keeps your mind going. It may be true.
Last Monday, mum was all happy that she had listened to some gals play the piano. She said she could really hear them and liked it. I called J. to tell her how great that was, and she said that they had been doing that for a while. So, for whatever reason, music or hearing, mum registered it that day with pleasure.
Mum has said for a while that she does not have any pain (I keep asking her). However, for a while too, the Canesten cream had appeared on her chest of drawers. Then, today, L. called me. They have booked her in to see a gynecologist on March 13, because there is a part of her bum (perineum) that is not healing and they are now wondering if they are giving her the right treatment.
March 12, 2002
Tomorrow, I go with mum to a gynecologist, chosen and booked by M. They are worried that her bum has not healed. They want to know if their treatment is ok or not. I am happy that they are consulting some outside expert. Mum has not complained at all about any soreness, and I do ask her regularly. They have had a notice on our board to say that, when she is in bed, they should put a pad under her, but leave her exposed to the air. There are also notices not to use the cleaning cream and to use cloth diapers – though that one has now changed. However, L. called me recently to say that she again has a urinary tract infection (and I assume, they are again giving her anti-biotics). So, I look forward to some insights from the experts.
March 18, 2002
Anyway, mum’s doctor’s appointment went well. They took her there in a handy bus and I met her in the lobby to take her up to the doc. The guy was an Indian (or Pakistani, I have no way to know which), and he told me that he thought it was very good that I was looking after mum (he knows she is in a nursing home). Anyway, he was great. He took one look and showed me the raw part (and, to get to it, he had to clean away incontinent piss and shit, the latter probably expelled because of all the heaving I had to do, with somewhat ineffectual help from his “nurse”, to get mum up on the examining table… The usual). I had told him that I thought that mum had had antibiotics about 6 times in the last year and a bit. He agreed that that was not good. We were through quite quickly and I phoned the M. to find out when the handy bus would come to take her back. Not for another hour and a half. So, I said to cancel it, I would take her back myself.
Anyway, the doc got on the phone right away to L. (the nurse at M.) and said that the rawness was a result of incontinence. But, more importantly, he said no more antibiotics, to use lots of zinc cream instead, and, presumably from a question from her, no more Canesten cream either. Wow. Then, he said that she should see a urologist. There was one down the hall and we should make an appointment. His nurse and I went down there (with mum) to try to make an appointment, hoping for perhaps immediate attention, as the doc had suggested. The earliest the urologist could see her would be September. The nurse asked if there was any way it could be earlier, or if they had a waiting list for cancellations. No. I said she may not live that long. No effect. I asked if there was someone else mum could see in town. No. I said that surely this was not the only urologist in town. (In fact, they are apparently as rare as hen’s teeth – a great career for someone looking for a niche.) No effect. So, back we went to the doc’s office. He got mad and stomped off down the hall to try for himself. No luck. We were going to leave, in fact were out the door, then, he said, wait a bit. We waited. There seemed to be another urologist further down the hall. The doc made about four sorties down the hall to try to make an appointment for us. First the receptionist was not there, then the urologist’s nurse was the only one who could schedule times and she had gone to the hospital but would be back soon, etc. etc. In the meantime, the doc sat us down inside his area (not in the waiting room, where this whole thing was becoming a spectacle. I think we were in and out of there about three times, with people opening the door for us each time) and eventually the urologist nurse came by, the appointment was made for the 26th of March and we were suitably grateful. The doc called L. again, to tell her of the appointment and to say that mum should have a catheter till then, to give her perineum a chance to heal a bit. (Later, when I brought mum back and talked to L., I told her that the doc had been wonderful, and she said that she was amazed that he had phoned her – twice!) Anyway, by the time we were through, it was about the same time as the cancelled handy bus would have come by. Still, I was hugely grateful to the doc for his efforts and thanked him and shook his hand and all that. He had really understood and taken us under his wing. His main reason for trying to get an appointment immediately was because he said that, since she was 95 etc. it would be so much easier to do it right away than to have to drag her out a second time. Wow.
So, now mum is on a catheter and it seems to be ok. I must say that my initial reaction was one of a bit of dread, since the last time they put her on a catheter, they first did not succeed and injured her, and she got infected. I know it is sometimes difficult. So, yesterday, I was not sure if we would be able to go for lunch or not. When I arrived, mum was still in bed. I hung around till a nurse/aide showed up. It was Z., the one I had a screaming match with way back, the one who looks sort of sour all the time. I asked if someone was going to get mum up. She said they were all at lunch. I pulled a face (I could not help myself!) And she paid attention (I can’t remember exactly what she said). I said that I usually take mum for lunch on Sunday, and that, because she was on a catheter I did not know if that was possible, and if not, I could just visit with her and that would be ok. Well, she said: “Oh yes, I had forgotten about that.” I asked her whether she thought I should take mum out, she thought about it for a minute and she said: “I think it should be ok. I don’t see why not,” and went into action. There was a question about what to do with the catheter bag. I suggested that a few days ago mum had had one strapped to her leg and that that might work well. She agreed. Then, the search for a leg bag. It seems they are kept in some store room, no one had the key, there was some master key that they tried… Z. came back with two of the bags and insisted that I take one and keep it with me (presumably for the next time), saying: “Yes, you should take this. You know, we had to pick the lock to get in there…” And she went to a lot of trouble to get mum up and sorted out. So, all’s well that ends well. I am quite relieved. She will probably never smile at me (or maybe anyone else), but I feel that we are over the “problem” and I will not have to take it personally if she marches by scowling. And such are our little traumas, except, in mum’s case, the “little” traumas are not so little, since there is not much else.
April 4, 2002
Mum and the catheter. She only had it in for about a week. Then, on March 26 I took her to her appointment with the urologist at the Rockyview. The test is called a cystoscopy and although they smear on some local anaesthetic, it is still uncomfortable, especially if you have raw bits, I guess. Anyway, they said I could stay with her, and I held her shoulders and tried to be reassuring as the doctor examined her urinary tract and bladder via a small scope. She was sore for part of the day afterwards, but when I went to see her in the evening, she was ok. I guess they look for infections or cysts (I assume from the name). He said that her bladder was inflamed (but not infected). He could tell that she had had a catheter (though that was almost a week before). He said he would test her urine for any sign of kidney problems. Other than that, he was prescribing a hormone cream that would help her resist infections. I told him that I fed her yoghurt every day and he said that was good. I hope it makes it all easier. The doctor was very good.
April 26, 2002
All is well enough with mum. She has no complaints about any pains. I have not recently checked her bum. However, they lost her hearing aid last week. No sign of it yet. There are endless variations of frustration, I guess.
May 2, 2002
Music great, but hearing a problem.
May 16, 2002
Mum’s hearing aid saga continues. I have talked to Calgary Hearing Aid to tell then I want to replace it. It will cost $1050 and Aids to Daily Living will pay $756. I have talked to and sent a letter outlining all the details to Y. at the M. (she is the Director of Nursing). She is pure PR and defending the owner’s position. I already decided that when I talked to her after mum’s broken hip. So, I suspect I will get nowhere. However, I will still try. In the meantime, the person from Calgary Hearing Aid who does the testing has to phone me for an appointment.
Last week mum was in bed for three days with a fever from urinary tract infection again, while they struggled to get a catheter urine sample to decide what drug to use. However, she says that she has no pain in her bum. That is a relief. On Sunday we went for our usual burger outing, with the addition of a couple of slices of gourmet Kahlua/coffee cheese cake for Mother’s Day. I decided not to buy a whole cake, and even then, she is still eating bits of the two slices three days later. But it is nice.
May 17, 2002
Here is a copy of the letter I gave Y. re mum’s hearing aid. She has indicated that she does not think that the owners will agree to any responsibility for “private articles”. L. had said that I should go and talk to R. because she said “we lost it”. But I did not want to say that to R. at the time. Maybe in round two.
May 9, 2002
Y. M. Care Centre
Re: Erna Dzelme’s hearing aid disappearance
Erna’s hearing aid has now been missing for almost a month. We presume it is lost. I was advised that I should see you about a replacement. The following is an outline of events:
About mid-April, I checked her hearing aid and found that it was not working. I put a new battery in it a few days before. I took it to the front desk and told L. that I would take it to Calgary Hearing Aid for repair. She said that she too had recently put in a new battery, so it must be some other problem.
Next day, I went to where there used to be an office for CHA in the Heritage Centre. It was no longer there. I called L. to see if she had an address for them. She only had the phone number of another hearing aid company. I looked up the CHA in the phone book and went to their Forest Lawn office.
The man there tested the hearing aid and cleaned out the wax. He said that the wax was the problem. He told me to tell M. staff that mum’s ears needed to be flushed out, and that that was somethig they could do.
That evening, I put the hearing aid back in mum’s ear and told front desk that the hearing aid was back and working, but that her ears needed cleaning. The nurse said that they would have to OK it with her doctor and that they would then put in some mineral oil, etc. The next couple of days mum did not have the hearing aid. I assumed that was because of the mineral oil treatment and did not go looking for it.
Then, on about the third day, I did check for it in her box on the cart. It was not there. I asked about it at the front desk. They said that L. must know and that they would ask her. Next day, the same thing – L. has probably put it somewhere and they would let her know. Third day, same story. Then, I was gone for a seminar for 3 days and did not visit.
On Monday, I called L. from work. She was not there. Called again Tuesday. No-one had told her that the hearing aid was missing. She thought I still had it off for repairs.
I searched mum’s room, clothes, the cupboards and assumed that the staff were also searching. I was due for the annual review meeting on Wednesday, May 1 and assumed that L. would be there with some info about it by now. I put a notice on the board in mum’s room and searched the room again. L. said they had looked everywhere as well with no success.
Yes, I am upset about it. Especially as on at least three occasions in the past year she has had someone else’s hearing aid in her ear. I think that is appalling. Once, her hearing aid had ended up in another resident’s ear who had been taken to hospital for a few days. Another time, I found the hearing aid she had been wearing in her bed. The nurse said that mum keeps taking it out. I looked at the hearing aid. It was not hers and did not fit into her ear.
After the last switch a few months ago, I put her name (ERNA) in fine permanent marker on the inside surface of the hearing aid. I had tried writing on the outer edge once before, but it rubbed off. This time it worked and stayed on – though, in the end, to no avail.
Her own aid fits very snugly. L. agreed with me that she was not capable of removing it herself. I think it is time to replace the lost hearing aid and would appreciate your approval for that as soon as possible.
Friday, May 10
Following our telephone conversation yesterday, I have been given a quote by Calgary Hearing Aid for a replacement. They say it will cost $1050 (ballpark). I have also checked with Aids to Daily Living and they will cover to a maximum of $756. That leaves a difference of just under $300.
You said that you would check with the owners of M. about covering the cost. You also mentioned that, generally, M. is not responsible for personal items. Specifically for that reason (not because she owns none), Erna has no jewellery, watches or other items of value with her. However, a hearing aid is not the same as a ring. The latter is an optional adornment. A hearing aid is medical equipment, necessary to her well-being and functioning, including communication with the staff. The staff is responsible for putting it in and taking it out and storing it in between. It is not something that the family can do for the resident.
I feel quite strongly that M. should pay the balance. If I had borrowed a piece of equipment from M. and had lost it, I assume that I would be asked to replace it, and rightly so.
I look forward to your help in getting this matter settled as quickly and fairly as possible. Yours sincerely, (IB + phone numbers at work and at home)
[Result: they did not pay. They offered to “lend” me the money, with a schedule of monthly repayments. I had to accept, as there was no alternative suggestion.]
15th August, 2002
Response [to renewed bottom rawness, etc.] from the administrator, the one I think is all about PR. However, the cloth diapers have suddenly reappeared, so that is good.
Subject: Follow-up to your concerns
Hello Inese,
Please be aware that your mother’s plan of care includes the following:
Cloth incontinent supplies with cloth insert.
Peri care with clear water only followed by critic aide barrier cream. (of note a swab was collected today and a phone call to the doctor to rule out a fungal rash.)
Perineal area to be exposed to the air when in bed to promote healing.
Yogurt or fruit dessert only has been ordered through our kitchen.
Assistance with water glass at mealtime and offering her water with a straw throughout the day has been reinforced with staff and appears on her careplan.
Please let me know if there are any further concerns. Thank you. Y. DOC
August 27, 2002
[Inese had been away for a course for 4 days – Nelson took over daily visits] Mum is fine. She volunteered that she had really liked having Nelson around, that he had been really nice to her, had driven her around [in wheelchair] the yard and sometimes sat and breathed the fresh air. And right now she knows that Nelson was away giving a lecture and she asks about how that went, etc.
September 14, 2002
As for mum, she is basically ok. However, she had a chest infection & cough (something going around, apparently) and is on antibiotics. I went in to talk to L. about mum’s bum. Told her about the Penaten cream alternative. She said that the doctor had just put mum on a vaginal cream (she has a urinary tract infection once more) that is new. L. said that she knew that antibiotics killed all the other protective vaginal stuff. I told her that I was feeding mum some yoghourt snd some acidophilus capsules. She said “Do it”. Today, she told me that mum’s bum was finally getting a bit better. I guess we will see.
October 14, 2002
Sorry to hear about Freijs [he died suddenly]. That must have been a shock to Ruta. How is she doing? I have not told mum. Did not think there was any point – either she won’t remember who he was, or she will be upset if she does.
Mum is doing OK, though her bum is not. I talked to L. about the Penaten cream. She thought at that time that the other cream that they were using was working. And for a while it was. Now, she said she would talk to the doctor again. And, now, I will have to talk to her again. Maybe she is ready to give the cream a shot. I have decided to divide mum’s vitamins between two days, half each day. She has been struggling to swallow the all. So, taking half as many at a time is easier.
For her birthday, I bought a couple of slices of nice cake that she then had for the next few days. Your emails, including the one for her birthday were handed to me on Saturday by the guy in physio to read to her. So, I guess they had not been read in the past week.
Oh, yes. Mum says to apologize to you for her being out of it when you phoned. She said that at first she did not even figure out that it was the phone, and did not understand that it was you, etc., etc. I know that you understand anyway. She has also said in the last two days that I must tell you that you should buy yourself some fruit and candy “uz svētkiem”. I don’t know if she means Thanksgiving now (I doubt it) or for Xmas “soon” – probably the latter, since now that it is getting cold and there is even snow, she must be thinking about Xmas.
I phoned about her hearing aid on Oct 7. And, or course, it had “just come in” (from wherever they send it for repairs). I went and picked it up and the guy said that it had had a fair bit of moisture in it, and to tell them at the nursing home to take it out when they give her a bath… No mention of cost! I was relieved. I think it must still have been considered under warranty, since it was only a few months before that she got it. Whew1 I told L. about the moisture and that that meant that it had probably gone through a wash as I had suspected. She made the right clucking noises and I told her to put up whatever signs, warnings, instructions she thought necessary.
I also got a call from the guy who made her dentures. He had the payment of the refund. Made an appointment to see him, then he cancelled, then made a new one. Eventually, I did go to see him. [He had moved to a different office and was surprised that I had found him.] He paid out $460 IN CASH. I looked at him in surprise and asked him why in cash? He said that he had received a payment of some four different claims together in one cheque. I had to accept that. However, I thought he was making it up. So, I decided to check with the Seniors Benefits people, saying I wanted to check if I had been paid the right amount on the claim. Well, they looked and found a claim for the lining of her teeth that had been rejected, because it was too soon… (He had said that the first claim had been rejected because it was too soon…) And there was no further claim! So, I don’t know what that means, but there is not much else I can do. Maybe he paid me to get rid of me, though that seems unlikely! Anyway, case closed, I guess.
October 24, 2002
Mum is OK. The doc has seen her, and looks like there is more Canesten cream on her dresser. So, I’ll talk to L. again, though I suspect I will have to wait for the cream to be used up, before they might consider trying the Penaten. So it goes.
December 9, 2002
As for mum she had a bug last week. L. called me on Monday, which I am grateful for. There has been a bug going around – it has closed down some cruise ships (Disney) and has closed the geriatric wards at the Rockyview Hospital, as well as creating problems at some nursing homes. Well, after all that, it was probably the bug that mum got. She had thrown up three times on Monday night, had fever. I came and went. On Tuesday, she was fine. On Wednesday, she was freezing (the gals had put a blanket over her shoulders a bit before I came). On Thursday, she was in bed (after lunch) and sort of out of it. On Friday, she was ok. On Saturday and Sunday (our McDonald’s outing today) were all fine.
As far as I can tell at the moment, her bum stuff has been solved by the dermatologist’s prescriptions. However, I do not expect that that will be a lasting result. So, more battles to come.
She has had a flu shot. I also had one this year for the first time. I asked for the shot this year. However, you can’t have one for free unless you are older or have another compelling reason. The doc, a new person, said she thought that we should all have the shot. We had to find a “reason”. So, the fact that mum was 96 and that I visited her in a nursing home (with all the other frail inhabitants at risk) was enough. I got my shot.
December 12, 2002
Mum is not in great shape. The bug she had keeps recurring. She was sick again on Monday (had thrown up quite a bit – and yet, on Saturday and Sunday she was really fine). Then, still not well on Tuesday. On Wednesday, I went to see her at noon. She was bent over, drooping in the wheelchair in her room, bleating weakly. I asked her what was wrong and she said “water, water”. I gave her some, she said “more”. She drank 3 (!) glasses. I don’t think she has ever drunk three glasses in her life. I told the nurses, but who knows how much of any of it registers. In the evening, she was in bed and I did not bother her. Today, I called L., who said that she was still weak, tired and that her colour was not good. Tonight, she was still droopy, but no fever and we did manage vitamins, yoghurt, going outside, your last two letters and one song.
December 13, 2002
Mum is a whole lot better tonight. Though she was better last weekend, too, and then got sick again. Tomorrow I’ll see her at noon, and it is supposed to be relatively warm, so we will be able to spend more time outside.
December 21, 2002.
Just a note to tell you that mum is a lot better, last night and today. She is still weak, but nothing like before. So, maybe these are some sorts of attacks that come and go. We’ll see.
December 23, 2002
She has been in bed for basically two days. Today, she had had a bath and L. had asked that she soak a bit because her bum and backside were affected by lying in bed (bed sores stuff). Yesterday evening and today at lunch and evening, she did not want to get up. Today, she said “later” and I told them to try again in about 10 minutes. When I got there, she was asleep, snoring. I woke her up to ask about supper, etc. She said NO. She did say that she was comfortable and that she did not want that to be destroyed.
This evening, she was really comfortable. They have put a soft quilt under her (because of the bum sores) and I think that mum is somehow really enjoying that. However, it may be an “endgame” that we are in. And it may also be a “false alarm”. I have no idea. I will keep showing up several times a day, and I will let you know how it goes.
January 1, 2003
[I visited her at lunchtime – got the kitchen to give me just a plain piece of bread and butter (her favourites) instead of the regular lunch, but she did not really eat anything. Tried to tell her that it was “ok to go” – but could not manage to say it – told her instead that “everything was ok and that she did not have to worry about anything…” I think she understood. About half an hour after I left to got home, around 2 p.m. she had died. L. called me to tell me.]
January 7, 2003
Mum is “home” now. I brought the container of remains home yesterday and put it on the piano. And I slept slightly better last night, though still not well. But there is the sense that it is over now.
Last Wednesday, Nelson and I went to M. and took all her stuff home in the afternoon. And we were glad that we had done it immediately. It would have been a lot harder the next day. Thursday, we went to the funeral home. The guy who was the director was very helpful and did not try to “sell” us anything.
We told them we wanted to take pictures to send overseas. They agreed to dress her in the clothes I gave them (her favourite green dress) and bring her back from the morgue and put her on a table with white covers, etc. It cost an extra $150, but that seems cheap for the effort involved.
Nelson bought some roses to include and we took the photos. It was a bit hard because the table is rather high (I think he called it a “dressing” table, and I assume it is waist high to make it easier for them to work.) They had left us on our own in the room and Nelson took a small coffee table to stand on. We were a bit nervous that they might come back and not like us clambering over their furniture. Anyway, we managed as best we could.
I also went to see J. and talked to her a bit. She said she had emailed you. On Sunday, I spent most of the day washing mum’s clothes. I also packaged up all the leftover diaper pads, soaker sheets, denture cleaners and denture fixatives, spare hearing aid batteries, etc. I was a little worried that they would not be allowed to accept them for some sort of hygienic reasons, but the gal I spoke to was happy to have then. So, I was relieved – in our usual fashion, it seemed too much of a waste to just throw them out, and trying to find someone else to give them to would have been a pain.
So, there it is. Today, my main task is to contact pension and other agencies, both here and in Australia, to let them know. Then, there are still letters to write to Latvia, both to the relatives and friends, but also to the municipal folk (they sent a Xmas card to mum), and everyone else in other places. That will take a while. I will send you some photos as soon as I can manage.
January 30, 2003
I am now wavering about a Calgary burial for mum. I am not tied to that at all, other than that there should be somewhere that she is commemorated. Presumably, I could sell the cemetery plot without too much difficulty… Maybe it would be easier to consider Latvia as a more appropriate place, since there is pretty well no-one here who knows her. I had assumed, one way or another, that whatever version of burial there might be would have to wait for another visit from you, whenever. Or, if it is to be elsewhere, then from us both. Think about it. Austra (she called) had asked if we were planning a service in Australia, and said she would make sure she would be there. Currently, mum rests on the piano! Think about it and let me know. There is no hurry, and right now, I don’t have money to travel to anywhere.
Ķikure Erna, īstā v. Erna Dzelme, dz. Bērziņa; rakstniece, māksliniece-grafiķe, pianiste. Dzimusi 1906. gada 4. oktobrī Ļaudonas pagasta ‘Ķikuru’ māju saimnieku Jāņa un Alvīnes Bērziņu ģimenē. Precējusies ar Jāni Dzelmi, ģimenē divas meitas: mākslin. Inese, prec. Birstiņa, un Dzidra, prec. Mitchell (Mičele).
Latvijā viņa strādājusi par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju Ilūkstes valsts ģimnazijā no 1932. līdz 1940. g., ņemot vienu gadu bezmaksas atvaļinājuma, lai papildinātos grafikā Antverpenes mākslas skolā, Beļģijā.
Devusies bēgļu gaitās uz Vāciju 1944. g. rudenī, dzīvojusi Štutgartes apkārtnē – vispirms Fellbachas bēgļu nometnē, bet pēc tam Fellbachas pilsētiņā, jo par pārcelšanos no angļu zonas uz amerikāņu zonu bez iestāžu atļaujas nometne bija jāatstāj (tā dēvētā ‘skrīnēšanas’ procesa rezultātā). Izceļojusi uz Austrāliju 1949. gadā, nonākdama Jaundienvidvelsā (New South Wales) – vispirms bēgļu nometnē Grētā, tad Vaiongas (Wyong) apkārtnē, beidzot Sidnejā. Kopš 1983. g. dzīvo Kanādā dažādās vietās Britu Kolombijā, Ontario un pašreiz – Albertā, Kalgarijā (Calgary).
Erna Ķikure ir Latviešu Preses Biedrības Austrālijas kopas biedre.
************************
NENOCIETINĀTIES NOLIEGUMĀ UN NEPAZUST APBRĪNOŠANĀ
Trimdā esmu centusies dzīvot tā, kā būtu dzīvojusi, ja nebūtu trimdā, tas ir – skatīties svešajā zemē, redzēt, pieņemt, kas jāpieņem, vērtēt, atzīt un iemīlēt, nenocietināties noliegumā un nepazust apbrīnošanā. Bērni bija ļoti mazi, tikko vēra acis, lai redzētu zemi un debesis, tiem nevarēja teikt – nemīliet šo zemi! Zeme bija Austrālija, mēs to mīlējam. Kā citādi varētu augt cilvēki?
Austrālija ir ļoti svešāda zeme. Sākot dzīvi tanī, ir jānoliek pie malas viss zināmais un ierastais, bet to var nolikt neskartu, jo tas, kas jāņem tā vietā, ir tik citāds, ka neiznīcina atmiņas salīdzinājumā, jo nevar salīdzināt. Saules maiguma vietā jāiepazīst arī tās skarbums, jāmācās no Austrālijas dabas lielajām izciešanas un izdzīvošanas spējām. Emigranta materiālo un garīgo grūtumu pilnajās sākum dienās tas palīdzēja. Ja daba ar savu lielo svešumu dažkārt skarba Austrālijā, cilvēki, austrālieši, ir labsirdīgi. Protams, zeme un daba ātrāk aizpilda zaudēto nekā cilvēks. Pret svešuma cilvēku aizspriedumi mūsos dzīvo ilgāk. (Varbūt īsti nezūd nekad.)
Domājot par radošo garīgo darbu, bērni, ģimene sākumā ņēma visu laiku un enerģiju. Jauna ģimene tāda ir. Vēlāk, un tā līdz pēdējām dienām, bērni ņemto visādā veidā bagātīgi atlīdzinājuši. Viņi gāja skolās, studēja un nesa mājā un dalīja savu jaunajā dzīvē, jaunajā zemē atrasto. Savstarpējā audzināšana nav beigusies. (Mainījusies varbūt tai ziņā, ka bērniem sākusi piekrist arī audzinātāju loma…)
Atbildot, kas palīdzējuši manā rakstnieces ceļā: Jānis Āboliņš, latviešu valodas skolotājs Madonas ģimnāzijā (Biržu vidusskolā), Jānis Sarma (Kalniņš), rakstnieks, morāls balstītājs un iedrošinātājs, Kārlis Freimanis, izpratējs kritiķis, iejūsminātājs un iedvesmotājs Emīls Dēliņš, latviešu avīzes Austrālijas Latvietis redaktors, atsaucīgs, redzīgs darbu publicētājs, Aleksandrs Zariņš, cerīgs, nešaubīgs grāmatu izdevējs.
Publika? – ir bijusi atsaucīga, cik tas viņas spēkos. Un tās spēkos būtu bijis vairāk, ja tā vairāk izmantotu savu atrašanos pasaulē tuvu pasaules literatūras krājumiem, kurus piesavinātajā svešvalodā varētu lasīt bez tulkošanas pūlēm (kā bija mājās). Lasītājs ar savām prasībām palīdz vai bremzē rakstniekam radīt vērtīgākus darbus.
Trimdas apstākļos radošam rakstniekam nevēlamā ir diezgan: publicēšanās tikai laikrakstos nepalīdz rakstniekam augt lielumā. Iespiesto grāmatu neizpirkšana bremzē grāmatu iznākšanu un līdz ar to rakstnieka augšana. (Vainots mūsu mazais skaits te, protams.) Izklaidētā emigrantu dzīve pa visiem pasaules stūriem varbūt rada rakstniekus un to darbus kvantitatīvi, bet ne kvalitatīvi. Trimdā nav izsludināta neviena literāra sacensība, kur nebūtu minēta prasība pēc – kādas idejas, nacionālas idejas; radīšanas brīvībai tas jau ir uzlikts slogs, ierobežojums. Valoda te nevar attīstīties brīvi, tā jāsarga no svešvalodas ietekmes, tai draud sastingums, izteiksmes vienmuļība, jaunu vārdu trūkums. Emigrācijā rakstnieka darbs materiāli neatalgots, nes zaudējumus.
Ka grāmatu iznākšana, rakstīšana un lasīšana latviešu mēlē izsīks un apstāsies – tas jau ir pravietots sen, bet par spīti visiem ļaunajiem paredzējumiem tas vēl nenotiek. Un jauns palīgs grāmatu iznākšanā, un līdz ar to darbu radīšanā, varbūt būs dators, jo tas sniedz iespēju pārkāpt valodas robežas tekstu iespiešanā.
Ja trimda nebeigsies (nekad?) – tad, jādomā gan, beigsies visas šīs debates… Un tomēr – vairs nav ‘vecie laiki’, tik viegli mēs nepazudīsim kā mūsu agrākie emigranti.
Ja pavērsies ceļš šīs puses grāmatai uz mājām – tad to svērs un vērtēs tur, un jo ilgāk uz to jāgaida, jo pārbaude būs grūtāka, lai arī – kas ir labs, tas paliek labs arī laika tecējumā – tomēr ir kāda darba svaiguma zelta puteklis, kas nobirst.
Kas mums paliek? Ticība, ka mēs neiznīksim. Ka mūsu darbs atradīs savu vietu un nozīmi mājās. Pasaule ir pilna maiņu un mums ir arī – jaunie.
1989. g.
*****************************************
Autores sniegtās bibliogrāfiskās ziņas:
Pirmā publikācija: stāsts žurnālā Sējējs apm. 1940. gadā.
Angļu valodā apceri par Ķikures darbu kopā ar dzejoļu tulk. paraugiem publicējušas Austra Graudiņa-Hart (Artavas priekšvārds) un Inese Birstiņa (Artavas pēcvārds). Stāstu ‘Kaimiņš’ igauniski tulkojusi E. Ozoliņa.
“Savas dzīves ceļojumu sāku tēva mājās, Ļaudonas pagasta Ķikuros 4. Oktobrī 1906. Gadā. Ķikuri ir Aiviekstes krastā, pļavu un lauku, mežu un ūdeņi ieslēgti. Biju pirmais bērns ģimenē, tēva un mātes lutināts. Māte mācīja runāt ar visādiem skaitāmiem pantiņiem un tautas dziesmām. Tēvs vēlāk mācīja rakstīt un rēķināt, un visus citus skolas uzdevumus.
Kad tēvu aizsauca karā, mācījos kopā ar jaunāko māsu Austru kaimiņos Maltu ģimenē, pie profesora Maltas māsas Veronikas un Maltas kundzes Agnēses.
Pie Veronikas sekmīgi sāku mācīties klavieru spēli. Tā bijusi ar mani visu manu mūžu. Pārtraukumi kara laikā un arī vēlāk dzīvē neļāva izvest lielākus nodomus šai nozarē.
Maltu ģimenē sagatavoju un noliku eksāmenus Madonas ģimnāzijā. Ceļš uz Madonu kara laikā bija grūts. Abas ar jaunāko māsu salām un nīkām lopu vagonos, nezinot, kad vilciens pienāks, kad aties. Pēc pārtikas bija jābrauc uz mājām. Vēlāk, brīvās Latvijas dienās ģimnazijā pavadītais laiks palika viens no dzīves skaistākajiem posmiem.
Pēc ģimnāzijas beigšanas iestājos Latvijas Mākslas Akadēmijā. Ar Akadēmijas draudzenes preču kuģi ceļojot, nokļuvām Parīzē. Tur sazīmētās skices pavēra man ceļu uz diplomdarbu. Akadēmijas grafisko darbnīcu beidzu 1932. gadā ar mākslinieka grafiķa grādu.
Pēc tam strādāju dažus gadus Ilūkstes valsts ģimnāzijā kā zīmēšanas skolotāja. Ņēmu gadu atvaļinājuma, aizbraucot otrreiz uz Parīzi.
Tad apprecējos un dzīvoju Ķikuros. Audzināju meitu. Mana otrā meita piedzima Vācijā, kur kopā ar ģimeni izceļojām kā bēgļi.
No Vācijas 1949. gadā devāmies uz Austrāliju. Tas bija labākais, ko varēja darīt. Un tas man nekad nav bijis jānožēlo: Austrālija ir savāda, skaista zeme un labi cilvēki. Bēglim tāda der. Mazāk ko salīdziāt ar zaudēto, ļaundabīgi nepelts var sākt un turpināt pārrauto dzīvi.
Stāstus sāku rakstīt Austrālijā. Tur izdota mana pirmā grāmata Mūsu kaimiņš. Tagad gadus desmit jau, dzīvoju pie savas vecākās meitas Ineses Kanādā.”