19.9.1958.
Neesmu varējusi Jums rakstīt ilgi. Nezinu īsti kādēļ? Neiet man labi. Briesmīgi samoca manas rokas. Nevaru vairs spēlēt, nav laika un rokas lielas un smagas, locītavas satūkušas. Viss tas kādas govs dēļ, kas trešā gadā pēkšņi kļuvusi ļoti pienīga, viņa bija grūti slaucama arvien, neviens nevarēja man palīdzēt. Tagad vakaros Inese palīdz. Viņa ir briesmīga tā govs. Dod tagad ik dienas pāri par 20 litru piena. Kad jāsāk slaukt, tad ir kā spaidīt tās resnās gumijas caurules, kas te guļ zālē un vada ūdeni šurp un turp.
Bet es negribēju ne vārda teikt par to govi… Esmu uz brīdi viena un rīts ir tik mirdzošs, kā kādreiz mājās. Lejā kaimiņu dīķis pilns līdz malām ar ūdeni, šorīt vizuļo tā mierīgi un ir pats tumšs, kā kādreiz Aiviekste. Man pat liekas, ka viņš tā nekad nav vizuļojis. Un lai gan ir pavēss laiks, saule silda un skatoties lejā uz dārziem, pļavā, dīķī, ir tā it kā būtu agra vasara pie Aiviekstes.
Tikko pavadīju bērnus pa vārtiem. Vīrs tos aizveda uz autobusa piestātni un pats aizbrauca darīšanās uz vienu stundu. Mums tagad ir mašīna. Lietots ‘jutilitīts’. Tas man divreiz nedēļā iedod pa stundai miera – vientulības.
Šorīt Dzidra aizsteidzās uz skolu gada sportiem ar lielām cerībām uzvarēt tāllekšanā, augstlekšanā un tā tālāk. Jā, un ar manis tikko pašūtām zilām sporta biksēm. Tās bija iznākušas ‘pašā laikā’ un tādas lietas ir tik vērtīgas, kad tās steidz pa galvu pa kaklu un viss ir jāsaliek kopā kā nu tas ir iespējams, kur dažreiz pietrūkst padoma, citreiz drēbes – bet beidzot viss ir gludināts un spodrs un gatavs tieši 5 minūti pirms 12…
Dzidra aizlidoja pa ceļu atvērt mašīnai vārtus un tad tur gaidot lēkāja un māja man visās iespējamās un neiespējamās kustībās izrādot savu prieku, un sporta bikses rudzu puķu zilas, zem rudzu puķu zila bruncīša ar zeltdzeltenu blūzi un zelta lentām, purpursarkanu adīto jaciņu piedevām. Viņa bij tik vesela tik spēcīga, tik labi noaugusi – tā tad – vai par to nevar maksāt visu nevaidot? Es skatījos viņās un māju un lēcu pati (tas nu nebij nekas skatāms…) Inese jau sēdēja mašīnā un brauca likt savu trešo eksāmenu. Tie jau sākušies. Viņi tos liek divi reizes – tagad un tad, pēc kāda mēneša, kad būs klāt Izglītības Ministrijas vīri. Inesei iet labi. Viņa ir – skolas kredīts! Tā to nodēvējusi viena no negantākām skolotājām. Toreiz pēc tās balles, par kuŗu Jums rakstīju, viņa teikusi Inesei, ka tā bijusi skolas kredīts ar savu pienācīgo apģērbu un uzvešanos.
Vai par to nevar maksāt? Ar rokām kas sāp un Šopēnu un Mocartu ko nevar izspēlēt, un paciņu ko nevar nosūtīt māsai un izstādi, kuŗā nevar piedalīties, un stāstu, ko nevar nobeigt…
Un vēl kas? Te bija izstāde. Lion klubs (tikai ar universitātes izglītību biedri, tā tad respektējami) rīkoja Gosfordas un apkārtnes mākslas skati. Piedalīties varēja pieaugušie, bērni skolas gados un bērni līdz 10 gadiem. Godalgas līdz 5 katrā grupā. Temati austrāliski un par labāko bildi kāda kluba biedra atsevišķi ziedotā godalga – £50.
Dzidra iesūtīja 5 darbus, eļļā (1 pasteli). Inese iesūtīja 2, vienu pašportreyu sangvina zīmulī un vienu akvareli – zīmējumu. Tiesnesis, Newcastles mākslas skolas direktors, piesprieda lielo godalgu Dzidrai un Inesei – pusi katrai. Te gāja kā pie kino zvaigznēm, brauca intervēt, fotografēja ar visām bildēm un smaidiem televīzijai, ziņoja pa radio. Vietējās avīzes raksta tik pat un vēl vairāk kā par Ineses sportiem.
Bet nu tad tūlīt jau ir gaŗām un ko mēs no tā varēsim iztaisīt? Neko lielu. Bet prieks man ir, Dzidra arī eļļā (ko viņai nopirku jo tempera nedabūju, bet pastelis un akvarelis to neapmierina) sāk strādāt droši. Lai viņa būs liela vai maza – viņa atrod tur apmierinājumu, tas ir galvenais un laikam atradīs arī iespējas savas spējas pielietot. Inese gandrīz nemaz nezīmē. Tā pašportreta bija vai 3 gadi veca, un to akvareli es sadūšoju viņu uztaisīt. Redzēju, ka viņai ir bēdīgas acis noskatoties, kā Dzidra gatavojas izstādei un viņai jākaļ tikai ‘latiņu vokābuļi’.
Es izstādē nepiedalījos, nebija nekas sagatavots un rāmji bija jāatdod bērniem. Es biju tikai ieroču pasniedzēja lomā – bet nezin kādēļ es jutos kā uzvarētāja.
Mana brīvā stunda tūlīt būs gaŗām. Ārā vēs vējš, nezin kā Dzidrai ies soļojot, viņa ir karoga nesēja. Tur kopā būs ap 16 skolas, katra citā krāsā, katra ar karogu. Dzīve, kam ar kādu zemi pie Baltijas jūras nav nekā kopēja – bet manas meitenes tomēr ir gluži tādas, ka tur kādreiz bij meitenes. Un viņas te soļo citu priekšgalā. Savādi.
Jūs referējāt jaunatnes dienās. Kāda bija tur jaunatne?
Biju Izglītības ministrijā. Tur bija kāda jauna, gaišmataina meiča. To piesauca salīdzināt manu diplomas tulkojumu ar oriģinālu. Meičai bija skautu lilija sudraba saktā pie kakla. Tā bija latviete. Varbūt skolotājas tiesības dabūšu. Kad ierēdne, kas kārtoja manus papīrus, kļuva ļoti priecīga, dzirdot, ka mans jaunības vāŗds ir Bērziņš, viņa zinot kādu citu latvieti Bērziņu Latvijas konsulātā kas esot ‘very nice’. No Latvijas konsula viņi prasīs kaut ko par manu skolotājas darbību.
Kāda enerģiska kundze ar ko braucu kopā uz Sidneju varbūt piedāvās Gosfordā telpas īrēt, protams dāvanu, vai lietišķo mākslu veikalam, ja es to spētu vadīt un ja tas atmaksātos. Varbūt tas būtu labi. Par mākslas un lietišķās mākslas salonu esmu kādreiz sapņojusi. Kaut tik mani atsvabinātu no govs!
Viens prieks man ir – Dzidra būs stipra izturēt visādas nebūšanas. Lai kas ar nāks, viņa paslēpsies savā zīmēšanā. Viņu nebūs tik viegli salauzt. Un Inese būs tūlīt prom no mājas. Varbūt man būs kāda iespēja dzīves pārgrozībām. Tā būs, ja varēšu atrast ceļu, kā Dzidru nepamest liktenim vienu.
Diena, ko ņēmu sev Sidnejas braukšanai, Dzidru paturēju mājā no skolas. Domāju, ka es nobīšos un nebraukšu. (Dzidra gatavojās stipendijas eksāmeniem.) Bet es nenobijos un aizbraucu. Dzidra mājā nebija vajadzīga. Bet tas ir labākais līdzeklis mani ierobežot liekot bērniem ciest. Un tagad, ja Dzidra būtu pietiekami stipra visam, es būtu drošāka to uzsākt. Tā es burtoju. Bet nezinu, kā tas viss izvedams. Govs ir jāslauc, vistas jābaro, olas jātīra, ēdiens jāgatavo, veļa jāmazgā un neviens te tik viegli te nenāks to darīt tādos apstākļos, kā es to daru. Bet paņemt Dzidru līdz? Tā tomēr nav mana vien.
Nē, tā es negribēju penterēt, tas griežas tikai man galvā no rīta līdz vakaram.
Nosūtu Jums Otomāra Rikmaņa dzejoli ko man atsūtīja māsa no Latvijas.
Neviens nav bijis Wyongas pastā ilgas nedēļas, varbūt no Jums ir kāda vēstule. Pirms Inese beigs eksāmenus neviens tur arī neies. Tagad vienu otru neatliekamu darīšanu, ko Inesei vajadzēja paveikt no skolas nākot, izdara aizbraucot ar mašīnu. Bet es nebraucu.
Vai sūtīt darbus zu Brisbanes Kultūras dienām? Es saņēmu uzaicinājumu. Neesmu atbildējusi. Nezinu kur nospiest ofortus. Sidnejā atkal to neveiksmīgi meklēju.
Vai Jums nav kādas ‘aidijas’ ko es varētu tirgot mākslas un piemiņas lietu veikalā? Vai Melburnā kādi lietišķās mākslas darbinieki strādā arī Austrālijas tirgum? Jeb gatavo tikai dārgas lietas latviešiem? Es domāju – keramiku, kokgriezumus, audumus, lelles un tā tālāk.
Māsai uz Latviju uzrakstīju, kur mēs bēgot mežā aprakām traukus. Viņi atraduši, porcelāna un stikla trauki labi uzglabājušies. Nomazgāti stāvot kastēs sapakoti un gaidot mūs mājās. Savādi zināt, ka tas mežs, ar veco ceļu, priedītēm un vaivarājiem – ir turpat. Es to it kā vairs neticēju. Tas likās gandrīz jau kaut kas nereāls. Bet viss ir turpat, skuju smarža brūklenāji trūdos, jaunu bērzu lapu mirdzēšana saulē. Kā tas var būt? Mūsu tur nav un brīvības un gaismotas dzīves nav. Un tomēr ir cilvēki un tie smejas un ir laimīgi. Aug un cenšas un dzīvo. Un viss nemaz nav tik tumši, kā mums šķiet.
Nezin vai Jaunsudrabiņš brauks mājās?
Jūsu E. Dz.
P.S. Jābeidz ātri. Stunda izgājusi.
1958. 21. septembrī
Šodien pagājis taisni mēnesis, kopš rakstīju Jums pēdējo vēstuli. Pa to laiku man gājis ļoti dažādi. Vispirms bij darīšana ar dakteriem to pašu acu dēl un vienu laiku es nemaz nevarēju ne lasīt, ne rakstīt. Viens austrāliešu dakteris tas mani ārstēja divi nedēļas un beidzot izdarīja kreisajā acī operāciju. Pēc tam jau kļuva labāk, bet pavisam labi jau nav arī tagad un laikam arī nekad nebūs. Ko lai dara! Visu mūžu es esmu savas acis izmantojis pavisam mežonīgi un tāpēc nevaru sūdzēties, ja tagad tās sāk slimot. Tomēr dažas stundas es tagad varu lasīt un rakstīt.
Un tā kā nu es nevarēju nekā strādāt, tad bij jādauzās apkārt, kur nu tas bij iespējams. Tā ies iepinos jaunatnes dienās, kur viss prezidijs bij mūsu jaunie dzejnieki. Silkalns tur tad nolasīja manu referātu – Kas ir dzejnieks? Es to biju jau agrāk uzrakstījis un to nolasīju kādas mūsu Preses kopas sanāksmē. Klausītāji bij tikai studenti – ap kādi 70 cilvēku. Jaunie cilvēki paši savus prozas un dzejdarbus nolasīja ar teicamu prasmi. Savādi bij tas, ka puķes saņēmu es viens pats.
Tūliņ pēc tam bij studentu kluba sarīkojums, kuŗā lasīja manu stāstu Meitene, kuŗa pamodās pusnaktī un 10 dzejoļus. Stāstu lasīja jauna un pavisam meiteniska studente Valda Kaziņa. Bet viņa lasīja ar dziļu aizrautību un tāpēc sāka man patikt. Bet stāsts bij pagadījies diezgan pagaŗš un uz beigām lasītāja sāka pagurt. Nu man viņa ne tik vien patika, bet man viņas kļuva arī žēl.
Dzejoļus lasīja Maija Ozoliņa, kas arī laikam ir studente. Tā es ar jaunajiem cilvēkiem nodzīvoju līdz vēlai naktij, atminējos savas jaunības laiku un man likās ka tagadējā jaunība ir daudz nopietnāka un prātīgāka nekā tā bij, kuŗai es piederēju.
Vakarvakarā bij mūsu Preses kopas sarīkojums – Prese pirtī. Tur bij tikai aicināti viesi, ap 90 cilvēku. Šoreiz vakars izdevās ļoti labi, jo priekšnesumi bij interesanti un jautri, tā kā visu vakaru bij smiešanās. Protams, vakara diriģents bij Zigurds Bārda, bez kuŗa no vakara nekas liels nebūtu iznācis.
Jā, priecāties arī vajag mācēt, citādi no tā nekas neiznāk, ir tikai troksnis.
Pēc ilga laika es sāku atkal domāt par romānu un šorīt sāku arī ko darīt. Es sāku lasīt jezuītu vēsturi, jo man ar viņiem būs darīšanas romāna gaitā. Mana rakstīšana jau arvienu ir saistīta ar lielu materiālu kaudzes izlasīšanu. Daudz jau vēl nepagūšu lasīt, jo ik pēc stundas vai mazākais divām ir jābādē acis sāls šķīdinājumā. Bet mazākais, ja kaut cik var jau lasīt un rakstīt, tad var arī ko domās kombinēt. Vēl trūkst ļoti daudz ka, lai varētu runāt par īstu darbu. Bet kaut kas jau domās veidojas un kaut ko var apjēgt, kas būtu jādara. Īsti skaidri jau gan es nekad nekādu plānu neapzinos un viss rit no gadījuma uz gadījumu, līdz tad nodomātā dzīve iesāk ritēt pati no sevis un tad jau vairs ir tikai jāseko un jāpilda tas, ko notikumu jēga prasa.
Pa slimošanu laiku uzrakstīju pa kādam dzejolim.
Es Jums jau laikam rakstīju, ka Literārā pielikuma Ziemassvētku numurs būs veltīts Jums un man jāsāk domāt par to, lai tas iznāktu kaut cik pieklājīgs. Tāpēc Jūs man stāstiet ko vairāk par sevi. To, ko es visa pagājušā laikā esmu lasījis Jūsu vēstulēs, nevar izmantot tik droši, kā tas būtu iespējams, tāpēc stāstiet vairāk par savu māksliniecisko pasauli. Neaizmirstat arī par fotogrāfiju un atsūtat to drīzāk, lai pie laika varētu izgatavot klišeju.
Viss kaut kā iet uz priekšu – visiem. Bet kā nenotiek, tā nenotiek nekas tāds, kas varētu saistīt. Viss tiek darīts un radīts kaut kā mākslīgi un it kā uz pasūtījumu kaut kā labā. Ja tā vēl turpināsies, tad mums būs jāpārtrauc Literārā pielikuma iespiešana, jo nav ko tur likt iekšā. Dzejnieku būtu pietiekami, bet pavisam trūkst prozistu un kaut cik pieklājīgu esejistu. Viss sāk noslīdēt kalendāru un baptistu draudžu rakstu aplokā. Rakstītāju jau ir daudz, bet nelaime tā, ka nevienam nav vai nu laika, vai gribas mācīties. Daudzi sakās lasām angļu grāmatas, bet spriežot pēc tā, ko no viņiem dzird, iznāk, ka lasīts tiek kindergarteniska naivitāte.
Rakstīju Jums, ka man še atradusies māsīca, bet pēc dažām vēstulēm visas saites atkal satrūkušas – laikam jau es neprotu tās uzturēt.
Jūsu J. K.
1958.30.9.
Jums ir ļoti daudz ideju pašai un pievienot tām vēl arī kādu no manējām nebūtu vēlams. Ja grib ko panākt, tad arvienu labāk ir, ja ideju mazāk, jo tad nav velti jāizšķiež spēku uz vairākām pusēm. Jums ir jāizvēlas un jo vienkāŗšāku ideju Jūs izvēlēsities, jo drīzāk var cerēt, ka tā realizēsies. Ir arī tā, ka ziedojot tik daudz sava laika un gribas savām meitenēm, vistām un govij etc. Jūsu spēks neiet vairumā, bet mazumā, tāpēc ka neesat vairs iesvētījamās meitenes gados. Jums jābūt taupīgākai, bet ja nē, tad drīzi nekādas idejas vairs nebūs iespējamas nopietni realizēt.
Jūs sakāt, vai tad tas nebūtu nekas, ko Jūs dodat saviem bērniem? Tas ir gan kaut kas un pie tam ļoti parasts, jo tā darījušas miljoniem mātes pirms Jums un darīs tikpat daudz arī pēc Jums. Un darīt kaut ko cilvēka dēļ ir arvienu kaut kas vairāk nekā tas, ko var darīt kādā mākslā vai kādas idejas dēļ. Katras mākslas prasība ir tāda, lai cilvēks tai ziedo sevi visu. Ka viņš grib ziedoties arī vēl kam citam ar to viņa nerēķinās un uzskata šādu ziedotāju par derētu kalpu un tādēļ neļauj tam sev tuvoties, kā savam pavēlniekam. Tāpēc ikviens mākslinieks dzīvē parasti ir traģiski bāzēts, jo viņš jau arī ir tikai cilvēks un bieži vien mazs cilvēks. Māksla ir mūžīga aktivitāte vienā noteiktā virzienā. Tāpēc parastā cilvēka acīs, kuŗš griežas kā vilciņš uz visām pusēm, mākslinieks nav nekas vairāk kā Donkichots. Šo Donkichotu viņš slavē tikai ar lūpām, jo tas viņam tā iedresēts skolā. Patiesībā viņš savas cigaretes tura par augstāku vērtību nekā to, ko dara mākslinieks. Cienība viņam pret to rodas tikai tad, ja mākslinieks prot ar savu mākslu iesist kapitālu, pret ko ikvienam ir cienība.
Vajaga labi pārdomāt, pirms doties Donkichota ceļos. Varbūt ir labāk, ka Jūs paliekat savu meiteņu ēnā. Lai viņas iet šo ceļu un ja tas būs pārāk rūgts un smags viņas varbūt meklēs pie Jums atbalsta un tas Jums liksies kā ieguvums. Bet ja viņām izdosies, Jums par to būs prieks, jo liksies tā, ka Jūs esat pamatlicēja viņu panākumiem.
Visas meitenes, kuŗas vēl pārs gadus atpakaļ šeit bij priecīgas rakstītājas un uzskatīja jau sevi par īstām rakstniecēm, tagad ir atteikušās no šīm domām un rūpējas par savām mājām, farmām, un meitenēm un priecājas tāpat kā Jūs par savu meiteņu panākumiem mūzikā, baletā u.t.t. No manis viņas tagad izvairās, jo laikam domā, ka ir mani piekrāpušas, izlikdamās ka grib kļūt par rakstniecēm. Protams, par to var pasmieties, jo es ļoti labi zinu, kāda starpība ir starp kaut ko gribēt un kaut kam būt un tāpēc piekrāpts nejūtos.
Mākslas Salons ir laba lieta, bet lai ar to ko nopelnītu ir jābūt labam veikalniekam. Austrāliešu mākslas saloni ir pieblīvēti ar visbanālākām ielas publikai tīkamām lietām un tādēļ tur tikai nejauši ir viena otra lietiņa ar kaut cik mākslas jēgu. Liela daļa latviešu salonu šeit ir jau iznīkuši, bet tie divi vai trīs, kas vēl turas, to spēj tikai tāpēc, ka mēģina ko nopelnīt, kļūdami par aģentiem lielajās paciņu sūtīšanas kompānijās. Jums vajag labi pārbaudīt savas tirgotājas spējas, lai riskētu ko nopelnīt ar mākslas salonu.
Kādēļ Jūs nevarat kļūt skolmeistariene? Gan te skolotāji ir slikti atalgoti, bet tomēr šī alga ir droša, jo skolotāju ir liels trūkums un arodu konkurences nav. Kāda mana bijusī Daugavpils skolniece, kas beigusi Latvijas mākslas šūšanas skolu, nupat ir cenzēta par rokdarbu skolotāju kādā privātā terapeitiskas audzināšanas seminārā, kuŗas vadība ir ar viņu ļoti apmierināta un visai labvēlīga. Arī režisore Lūcija Kalniņa ir izcenzēta par skolotāju.
Biju V. Čerčila darbu iestādē. Tur ir laikam 36 godīga diletanta darbi. Par godīgu es viņu uzskatu tādēļ, ka viņš negrib izlikties par to, kas viņš nav. To nevar teikt par daudziem modernajiem diletantiem, kas nebūdami nekas, reklamē sevi par māksliniekiem.
Jā, es arī domāju tāpat kā Jūs, ka ļaudis, kas palikuši Latvijā, nejūtas tik nelaimīgi, kā mēs to iedomājamies. Viņi ir savā dzimtenē un viņiem ir arī vairāk ticības nākotnei nekā mums. Vispār viņiem nākotne var kļūt labāka nekā ir tagadne un tas viņiem dod spēku un izturību, kamēr mums taču nekādas nākotnes nav, jo tā taču nevar sniegties tālāk par gadiem 15-20, kad latviešu valoda šeit sāks apklust. Šāda nākotne nevienu nespēj apmierināt un kur nu vēl dot kādu ticību vai spēku! Viss, kas šais lietās kļūst sapļāpāts, jau sen ir kļuvis par tukšām fantāzijām. Latviešu cerības un nākotne var saistīties tikai ar Latviju.
Man atsūtīja no Latvijas jauno rakstnieku 1958. gada almanachu Jauno raksti. Es to šķīru vaļā ar bailēm, jo domāju, ka Latvijas jaunatne mums būs priekšā savā rakstīšanā. Bet vēl tas nav noticis, kaut gan to var katru dienu gaidīt.
Brizbanes Kultūras dienās neesmu aicināts ne kā gleznotājs, ne kā rakstnieks.
Jūsu J. K.
Saņēmu vēstuli no K. Baltgaiļa Cēsīs. Viņš strādājot jau sen pie kāda plaša darba un lūdz, lai viņam ziņoju Austrālijas latviešu mākslinieku biogrāfiskos datus. Ja gribiet viņam klausīt, tad atsūtiet par sevi to, ko Jūs par sevi gribiet ziņot. Ar citiem māksliniekiem vēl neesmu šai lietā runājis. Ziņas par sevi un Sigurdu es Baltgailim sūtīšu.
