Valgi

Dienās, kad esmu mājās viena, (tas var gadīties reizi divi vai trīs mēnešos) es dažreiz atļaujos aiziet uz pastu. Manas darīšanas pastā nav tik svarīgas, kā pats gājiens. Tad es atdzīvojos. Es ievelku dziļi gaisu un jūtu zemes smaržas, un jūtu savu elpošanu. Itkā es citreiz elpotu tikai pa pusei. Tā tas arī ir.

No sprosta palaists dzīvnieks tā varbūt iet mežā un ievelk nāsīs vēju. Iegaudojas.

Es redzu atkal kalnu zaļumu, jūtu debešu vareno kāpšanu, dzirdu ieleju aicinājumu, ar krāsainu jumtu spīdēšanu.

Jūtu, kā kuģi un laivas un vārdā vairs nenosaucamas mašīnas slīd krustu šķērsu, pa debesīm, ūdeni un zemi, — pretī krāsainam aicinājumam.

Es eju tā, itkā es arī to uzdrīkstētos, itkā es arī to darītu, ietu pretī aicinājumam.

Bet ceļa līkumi, akmeņi, uzkalniņi ir nemainīgi un atved mani mājās. Valgs atved dzīvnieku atpakaļ. Ir labi tomēr būt piesietam garākā valgā.

Bet gari valgi nav praktiski. Valgi ir pēc iespējas īsi, jo tādi tie ir visnoderīgāki savam uzdevumam.

Vai kuģi un laivas un mašīnas arī nav piesietas valgos? — Lielākā daļa ir piesieta. Tie kas nav — nezina kā skriet un gāžas un sašķīst.

Tomēr valgi ir dažādi.
Daži ir cilpas, kuros nokarās, daži ir sliedes, kas tur lai nenogāztos bezdibenī.
Bet visi valgi reiz trūkst un piesietie nogāžas bezdibeņos.

Žēl ka tas nav nekāds mierinājums tam, kas nokārsies savā valgā un tad nogāzīsies bezdibenī.

Uz pavasara pusi

Jau veselu nedēļu iet — uz pavasara pusi. Dienas garums pēc Jāņiem stāvēja uz vietas, kā jau tam pienākas būt. Es skatījos avīzē, kad pirmā minūte ies garumā. Nenovāķēju. Bet nu — iet jau uz pavasara pusi! Kad māte to teica toreiz, tas bija citādi. Tad saule pār sniegiem kļuva tik tikko spēcīgāka, zeltaināka un siltāka. Tālumā uz alkšņiem krāsa kļuva violetāka, tur pumpuri nebija vairs gluži tik sasaluši.

Lāstekas garākas.
Iet uz pavasara pusi. Māte prata priecāties. Un sadzirdot viņas prieka asaras, stiprs vilnis izsitās cauri visai būtnei — laime un solījums! Neizmērojama gatavība atvērties pavasarim.

Kas tagad?
Te nav sniegu, kas kļuva mitrāki, egļu zaru, kas šalca dzirdamāk, uz pavasara pusi…
Bet te ir kalns, kuru uzar, un saulē žūdams tas kļūst gaišāks, viņa smilts kļūst sausāka un sasilst, un pa to iet cilvēki, kaisa sēklu kalnā. Uz pavasara pusi.

Un mazi putni atgādina to skanīgumu, ko nekas visā pasaulē nav pārspējis, kas valdīja mežā, skaidrā aprīļa dienā. Zem eglēm vēl gulēja ledus, pelēks un melns no ziemas krātiem mēsliem, bet dažas vietas tam bija aprīļa ūdeņu izskalotas dzidras, kā skaidrākais kalnu kristāls. Tur pilēja lāses ledus, lēni kusa. Grāvamalās un ap ceļmiem pērnā kūla bija sausa un silta, un tur plauka dzelteni pamāšu ziedi un zili visbuļi. Tur uzliekot rokas varēja just, cik maiga un silta ir ziedu dzīvība un cik pieticīgi un paceitīgi tā pulsē uz sasalušās zemes. Tur saule jau karsēja un mušas iespindzējās.

Bet mežā zem eglēm gaiss bija auksts, vēl ar ledus garšu un tik skanīgs, ka putnu balsis, kas bira no koku galotnēm, atbalsojās simtkārtīgi, un tas bija kā nebeidzama pasludināšana dievnamā.

Tu

Es par to cenšos nedomāt un par to nerunāju — itkā šai dzīvei būtu cita jēga, cits mērķis, cita nozīme, es eju tam garām un pūlos to aizmirst un likt kaut ko citu tā vietā — un tas ir aplam un tas nav taisnība! Visa jēga un mērķis un nozīme ir tur — uz ko es neraugos un ko slēpju un par ko nerunāju. Kā noslogoti asni, kā aizbērtas upes, kā aiznagloti vārti — ir manas dienas un mana dzīvošana. Kā izdzenāti dūmi vēlēšanās noplok un rāpjas gar sienām mirdami.

Nav citas jēgas un cita pamata kā tiekties uz otru cilvēku, uz to kas ir tava otra daļa, tavs piepildījums un nobeigums.

Es par Tevi nerunāju. Es Tevi aizliedzu dienā. Dienu pēc dienas. Dienā prāts valda stiprs. Dienu pēc dienas. Bet nakti pēc nakts Tu atnāc un dziedē ar savu tuvumu, kas nav vairāk nekas, kā gluži ikdienišķa tīra labvēlība, klātbūtne ar labu, mierinājums ar to vien, ka Tu atnāc un dzīve ir vesela, kā stādam, kam noņem akmeni.

Tu atnāc kā svešs, kā sen pazīstams, kā kādreiz bijis tāds, vai kā nekad nebijis.
Ja piedošana šeit vajadzīga, man tā jālūdz — Tu neesi viena persona, Tu esi un nāc daudzveidīgi, bet noteikti — Tu esi, viens.

Viss ir meli cits un nīkšana. Varbūt tam ir kāda vērtība. Tie kas paliek un dzīvo bieži atrod vērtības to nāvēs, kas mirst.
Tas — ka Tevis nav patiesībā pie manis — ir mana nāve un lēna miršana. Mana miršana.

Dzīvība ir kopējās runās un apkampienā. Siltums, ķermeņa siltums, ir vairāk kā ķermenim vien vajadzīgs un bez šī siltuma mēs esam izstumtie.

Un kā runas un vārdi vien nevar piepildīt, tā nevar piepildīt miesas kaislība vien, kas viena ir ļoti nenozīmīga lieta.
Var veģetēt ar šīm lietām dalītām, var nīkt, var nenomirt, bet dzīvs nevar būt tā, kā mums tas vēlēts.

Es Tevi nepieminu un nerunāju, bet nav ne lietas, ne mirkļa manā tuvumā, kas slepeni nepieder Tev.

Rudens rīts

Šorīt ir pirmais rudens rīts. Skaidrs, dzestrs, pat vēss. Un mierīgs. Šis rīts ir tāds kā citā zemes pusē, kad cilvēki satiekot viens otru, ieskatījās viens otram sejā un teica: “Pirmais rīts. Laiks jau arī bija. Rudens klāt.” Gluži tā, kā viņi teica dažu labu reizi: “Jaunzemu māte nogāzusies. Laiks jau arī bija. Svētdien glabās.”

Man nav kam ieskatīties sejā un runāt to, ko otrs jau zina, runāt to, lai to uzgūtu kopīgi, un ja tas ir bēdīgs, lai tas kļūtu skaidrs un panesams bez vaida. Lai tas atvērtu savu lielumu un būtu svētīgs.

Mani bērni nezina kas ir rudens. Viņi zina kas ir auksts laiks, kas ir salnas, te dažreiz ir stipras salnas. Bet ka salna ir rudens skats, ka salnas pilns gaiss ir rudens elpa, to viņi nezina. Arī to ne, ka rudens ir aiziešana un ticība atnākšanai. Aiziešana vienas vasaras ziediem, lapām, sienāžiem. Noglabāšanās jaunai dzīvei — saknēm, putniem, zvēriem, cilvēkiem. Pārdzīvojums, kas rada lielu pietāti pret tiem kas apgulstas, lai neceltos, liels prieks un pateicība Tam, kas sauks atmosties…

Uzmanīgi es baudu šo rītu, jo tik tikko viņā var sajust seno garšu. Putni nekliedz. Ne kukabara, ne sējas putns, ne daudzās žagatas. Pat megpaja sauciena nav, kaut gan tas ir rudens saucējs (un protams — arī pavasara). Tikai muša gardi spindz piesaulē. Koki klausās. Lejā vagās ejot dzirdams arkls. Arkls kā pavasarī, tā rudenī. Bet arī viņa skaņa tagad ir savādāka — kā klusa strauta urdzēšana, kas rudenī rit skaidrs un kluss. Un pavisam, pavisam bez steigas, ka viss kas mūžīgs.

Naktī

Naktī pamostoties, pēkšņi izbailēs klausies – vai tie elpo, kas tev visdārgākie?

Vai bērns elpo?

Vai māte elpo?

Kā gan tas citādi varētu būt? Viņa bija spirgta vakarā atgulstoties, cik nu vecāks cilvēks var spirgts būt. Bet – vai viņa elpo?

Tu sastingsti un klausies.

Ej uz pirkstu galiem.

Briesmīgs tukšums kā aka ir gaisā.

Tad tu dzirdi viņas elpošanu. Tumsa top pazīstama un laba. Tu sajūti tās auklēšanu un atgriezies miegā.

Bet reiz tu pamosties naktī un tev – nav ko klausīties. Tu nekusties, pieraujies pie palaga, lai tumsa tavu pamošanos nepamana, lai miegs tevi apsedz. Dažreiz tas izdodas. Šķēps neaizsniedz tevi. Dažreiz tas neizdodas. Šķēps atrod tevi.

Mazpilsētas apmātības

“Lielpisēta viņu pazudinās ar savām kaislībām…” šodien dzirdēju kādu sakām. Tas man lika smieties sevī.

Lielas pilsētas ar lielām kaislībām? Varbūt — lielas pilsētas. Mūžīgas pilsētas. Bet lielās kaislības pieder mazām pilsētām. Vientuļām. smieklīgi mazām pilsētām. Tur staigā tās dievināšanas un iekāres apmātās sejas, kas pazudina. Mīlas kaislība, kura gan vēl no kaislībām stiprāka un nežēlīgāka par to? Tā aug aizvējā un klusās vietās. To biedina noslēgtība un aizliegums. Un kur gan tie vēl lielāki, kā mazās pilsētās? Tik smieklīgi mazās, kur katrs viens otru sveicina un slepeni dzīvo līdz otra dzīvi. Tur atzīmē katru soli, katru galvas pagriezienu, tur cilvēku — tik maz. Tur sirdis izaudzina pārvarīgus tēlus. Skrien viņu pēdās naktis un dienas un nevar tos notvert. Nedrīkst tiem tuvoties, nespēj tos vaļā acīm pat uzlūkot, ne vēl aizklāt un uzglūnēt — mazas pilsētas ir modras kā raganas, kā pamātes, kam acis ir arī pakausī un kas tik skopas. Katrs logs, katrs krūms zin tikai vāķēt, ne aicināt. Un nenotverto tēli aug nepiepildītās sirdīs. Katra aizkavēta cerība, izpostīta izdevība iekāri divkāršo ik dienas no jauna.

Svētītas ir mazās smieklīgās pilsētas. Neviens tur nenopūšas — kādēļ es dzīvoju! Katrs tur lūdzas jaunas dienas, lai skrietu savās nebeidzamās medībās, lai gaidītu slepeni, kā mednieki gaida, lai raktu ilgi, kā zemnieki rok.

Es pateicos par to, ka uz brīdi es atkal dzirdu to, no kā ir pilns gaiss pār ceļiem, sētām un lapotām galotnēm, kas dvašo no ielu akmeņiem, kurus nemin pārāk daudzas kājas.

“Tu esi skaista savos prusaku zaļuma krāsas svārkos. Tu esi dārga kā rīta spožums, Tu esi gaisma. Tu esi tas sudrabs, kurā mirkst zeme, kad saule mostās. Tu esi tā rožu lapa, kas paceļas no maza dārza takas un izplaukst pāri vakara debesīm. Tas zelts, ko milzīgs mēness izveļ pāri zaļam kalnam, ir Tavs un es ņemu no tā. Tu esi medus āboliņa ziedā…”

Tam pretī — “Tu esi kā vīna reibums, kad noņem cepuri un skaties saulē. Tava tuvošanās padara zemi, kā straumes raustu plostu zem kājām. Tu esi kā kūpošs maizes klaips, kad atliec muguru no sava darba. Tu esi kā šķēps, kas tuvojas sirdij, kad esi savās svētdienas drēbēs…”

[Ļaunums]

Parasti ļaudis domā ka labais cilvēks turas pie ļaunā — (par šāda cilvēku iedalījuma pareizību tie nešaubās) — tā nešķirota salduma dēļ, kas visbagātīgāk rodams ļaunajā.

Parasti to skaidri un gaiši arī pasaka: “Ja cilvēks vien ir, nevar vis nu atteikt un vaļā tikt…”

Maldīšanās!

Labais turas pie ļaunā, ne lai no viņa ko ņemtu, bet lai viņam dotu. Un kaut ko tādu, kā tam nepavisam nevajag un atdod savu spēku, jaunību un mūžu par to vien, lai dotu ļaunajam izdevību kļūt mazu, mazuliet labākam.

Varētu to saukt par dievišķo mīlestību. Bet šai mīlestībai nav lielas līdzības ar zemu prieku, kur arī devējs vienmēr ir ieguvējs. Šī mīlestība ir skumja kā nāve un viņa ved līdz nāvei. Un kas to uzņēmies, tas to mokās nes kā savu smagāko krustu, un nes līdz galam.

Viņš ienīst to, kam viņš uzupurējas, kā stāds ienīst akmeni, kas uzgūlies viņa dzivības saknēm, bet upurējas jo tālāk tam, — labprātīgi. Dzīves prieks ir viņā miris, bet dievišķīgais dzīvo.

Kāds slavens mākslinieks ir radījis lielu darbu, asējumu un, jādomā pats, devis tam vārdu — elle. Kāds slavens kritiķis ir viņu apbrīnojis un nosaucis viņu tādēļ par ņirgu.

Ak, ja tas būtu taisnība!

Ja ņirgātojoties varētu cietā metāla platē ieskrāpēt miljoniem līnijas, un nevis — kā pagadās, bet tā lai viņas runātu.

Mēs pieliktu šo asējumu (resp. tā reproduciju) pie sienas sev un draugiem par jautrību. Un sauktu: “Redzi, tur kāds lielais ir ņirgājies par elli! Tas ir to vietu — kur kādreiz nonāca palaidnīgie ļaudis pēc nāves –“

Ņirgājies?

Pusdzīvs viņš tur ir kliedzis un čukstējis to patiesību, ko viņš ir redzējis savā tuvāka dvēselē.

Elle? — Jā, kas gan cits! Tos zobus kas, tur viņa Ellē, cits cita galvā kožas, tos viņš ir jutis kožamies līdz viņa paša smadzenēm. Patiesi līdz smadzenēm, kad tie ķer tik dziļi, ka prāti sāk jukt.

Sākumā nerādās nemaz tik ļauni, nemaz tik nelabojami. Tu turies pretī. Tu aizstāvies un tiesā. Tu baries, lādies, izsmej un kļūsti netīrs! Viss ko tu saki izķēmots, pārprasts, otrādi apgriezts un naidā sī[..]kartots gāžas uz tevis atpakaļ. Tu sit ar dūrēm pretī — un tās asiņo. Tam tur, ir bieza āda, kā no krama, un adatu pilna. Tas stāv tīrs un mirdzošs un aizskārts un apvainots. Ne melnumiņa nav viņa spožumā.

Tu mēģini citādi — ar labu. Un — kļūsti muļķis. Tas tur, stāv un smīn un nožēlā smejas, ņirgājas par tevi. Tu esi muļķis, muļķītie, nabaga plānprātiņš, pilnīgs idiots. Tā ir augstākā žēlsirdība ko tev parāda, ciešot tevi savā tuvumā. Ceļos tev būtu jākrīt un jāpateicas…

Bet nu tev arī ir diezgan!
Tu vāc to kas ir tavs un eji prom!
Tu protams gribi ņemt līdzi to, kas ir tavs. Taustama, izrādās, tev nekā daudz nav. Gandrīz nekā, kas piederētu pilnīgi tev vien. Un visu citu tu labprāt atstāj viņam.

Bet tu gribi ņemt līdz savas bijušās dienas. Tu savāc tās, kā apdzeltējušas papīra lapas uz kurām ir daži bāli, tev dārgi raksti.

Bet tad tu redzi tur kādu seju, uzspiestu uz katras lapas — tā ir viņa seja. Uz visām tavām dienām. Un tur ir viņa vārdi. Viss ir apzīmogots. Tev nav nekā, ko tu varētu ņemt līdz. Ejot — tu ņem viņu līdz. Tev nav kur iet.

Bet tev ir jāmirst paliekot. Un tu mirsti. Lēnām un pavisam. Pats apbedī sevi. Pats redzi sevi pusnaktī no kapa izlienam. Tukšām, nesaprātīgām, miroņa acīm tu jūti sevi pasaulē raugāmies. Pasaulē, kurā patlaban varbūt vējš šalc ziedošos kastaņos.

Tu nevari aiziet un nevari augšām celties no miroņiem. Tas ir viņa rokās, kas ir tevi izpostījis un kuru tu ienīsti. Ar pāris vārdiem viņš to izdarītu. “Es tā negribēju… ” viņš teiktu un tu atmostos. Varbūt viņam pat tikdaudz nevajadzētu teikt.

Bet no šāda brīža tev arī ir jau bailes, jo tad viņš tev būtu atkal jāmīl, ar krāšņo zemes mīlestību. Un to tu vairs negribi, par visu ne uz zemes. Tavas ilgas kaut kur pa mazām gaismas spraugām aug prom, kā vāri laksti. Kādā pasaulē tās zaļo, par kuru tu nezini vairs, vai tā ir vai nav? Tikai bez domām par to, tu nevarētu vilkt savas dienas. Tu gaidi kādu atpestīšanas stundu, kas aizvestu kur ir skaidrība. Bet vai tas vairs var būt — uz šīs zemes?

Lai kur arī neved ceļš, priekšā ir kādas pēdas. Kāds ir jau bijis. Lai esam tik vientuļi, mēs krustojam ik uz soļa, citu ietas takas. Rūgts mierinājums: Arī cits tā ie cietis.

Es redzu kādas pēdas, kas aizved vēl tumšākā biezoknī, nekā man ir nācies iet, un uzlieku to sev, kā laužņus satrakotam zirgam.

Šinī klīšanas laikā nav bijis grūti ieskatīties citu ceļos. Spaidu kārtā mums nācies redzēt citam citu izģērbtu fiziski un garīgi. Nezin, ko tas kuram no mums ir devis vai nodarījis. Mazi bērni ir izbailēs un kaunā raudājuši un klieguši par to. Nevienam tas nav līdzējis. Kaili viņi, savu mammu un vecomammu pavadībā, citu kaulu vidū defilējuši gar apģērbtu dakteru rindām, kaili tupējuši kailu vidū atutošanas pirtīs.

Barakām ir plānas sienas un barakās ir pavadīti gadi. Tām ļauni ir spīdējis garīgais kailums (ne nabadzība, es domāju).

Kādu laiku, barakā aiz sienas, mums blakus dzīvoja klusa ģimene: vīrs ar sievas māti, sieva atbrauca tikai pa nedēļas nogalēm, viņu nevarēja nepamanīt. Viņa bija liela, un cēla, un tik karakliska, ka katrs zemākas kārtas cilvēciņš tūlīt juta vēlēšanos zemē ielīst, kad viņa tuvojās, lai ar savu knišlību nebūtu viņai pa kājām. Mani viņa dažreiz pārbaidīja ar savu smaidu — garām ejot pēkšņi uzsmaidot, kā vismīļākam draugam. Nezinu īsti kādēļ viņas smaids bija tik briesmīgs.

Ļaudis nebeidza trīt savas mēles ap viņu. Viņa bija iesaukta kādas vēsturiskas karalienes, heteres vārdā. Tas viņai turējās kā pielipis. Tas izcēlies no kuģa, kur viņa, kā sievas melsa, staigājusi tik plānā baltā tērpā, ka tumšs trīsstūris un divi puknti, tam bez pūlēm spīdējuši cauri.

Viņas vīrs bija kluss un māte, veca, mīļa kundze. Viņi abi iznesa sēdekļus ārā, barakas priekšā un sēdēja tur lasīdami un klusi sarunādamies nedēļas darba dienās.

Nedēļas nogalēs viņi tur parasti nesēdēja. Iekšā priecīgas sarunas mainījās ar asām.

Kādu svētdienu es savā istabā viena lasīju grāmatu. Mīļi vārdi teikti mātei, ieskanēja man ausīs nākdami cauri sienai un brīdi novērsa mani no grāmatas. Es nesen biju zaudējusi savu māti.

Mīļie vārdi pieņēmās gandrīz neticamā maigumā, tad kļuva nervozi. Pārgāja asumā. Vairāk un vairāk. Un tad — nāca sitieni.

Es uzlēcu kājās un sāku klausīties. Jā — tas tā patiesi bija un turpinājās.
Drebot es mēģināju saprast kas man jādara? Man jāiet uz policiju, es domāju. Tūlīt.

Bet mana roka nošļuka no durvju roktura. “Vai mātei varēja kaut kas sāpēt vairāk kā tās aizstāvēšana pret savu bērnu?”

Es nekur nevarēju iet.

Vēlāk es iegāju pie savas kaimiņienes. “Mēs jau ar to zinām,” viņa teica. “Bet lai jau viņi paši… Znots ir labs pret veco. Citiem vēl tur nav ko iesākt.” Viņa pieminēja vienu otru no cēlās dāmas pēdējām dēkām. Viņi ar savu vīru bieži esot par to visu domājuši. Viņas vīrs reiz gājis pie viņa un runājis, lai šķiras. Viss ko viņš atbildējis bijis — “Man viņas žēl. Pazīstu viņu no jaunības dienām.”

Laimīgie un stundas

Laimīgie stundas neskaita. — Nē, tie skaita mirkļus un minūtes. Ne brīdi tie nevar gaidīt. Tie beidzas nost.
Nelaimīgie nevar skaitīt stundas, ne dienas, ne mēnešus. Tie skaita gadus. Un gadu desmitus.
Akmens sadrup lēnām. Tikai gadu desmitos rodas sprauga tā mūros. Gadu desmitos ķēdes sarūs…

Gadi un gadu desmiti arī aiziet. Bet tie ir jāpavada dienu pa dienai, stundu pa stundai. Sadrup ne tikai akmens, sarūs ne tikai ķēdes, sarūs arī tas, kas viņās iekalts.

Izsīkst gadu desmiti. Gadu desmitus skaitot minūti pa minūtei. Aiziet gadu desmiti. Tas no kā bēgu, neaiziet. Tas ir saaudzis ar mani. Visam kas man ir, tas ir klāt, bez tā man nekas nepaliek. Mans laiks ir sarūsējis tam līdz, kas mani tur mūros un ķēdēs. Laupījums un lamatas sadrup reizē.

Gulēt aizejot jūtu — labi ir gulēt! Labi ir apbirt ar zemēm. Kaut kur kāda sakne sūc spēku no manām atliekām. To gribēju pabarot un celties. Bet…

Labi ir gulēt.
Kāda doma tam pretī, kā kurmis kustina zemi — neaizmiedz, neaizmiedz pavisam…

Vai tas nav tāds miegs, kā kādreiz kad agri jāceļas, jāiet? Bet miegs ir tik smags, kā svins un nevar atmosties. Tad kāda daļa, kāda doma jau atbrīvojas, ģērbjas, pošas, steidzas tālu… Tad atjēdzas — tā ir tikai daļa, nevarīga, nespēcīga daļa — ķermenis guļ. Smagā miegā. Nevar pamosties. Viss darītais ir velti. Kamēr tas nekustas — viss ir velti.

Vai guļu tādā miegā un balss, kas kustina manu miegu, kā kurmja mugura zemi, ir tikai nevarīga daļa?…

Kaut kas līdzīgs dienas grāmatas lapai

29.X.57.

Pēc ilgām saulainām dienām, šī diena ir mazliet piemākusies. Debesīs mīksti, tikko manāmi mākoņi pelēcīgā fonā. Un tur uz mākoņiem caur logu skatoties guļ kādi pumpuroti zari, kas atgādina ceriņu zarus, kad tie pumpuro. Tie ir jauna džekaranda zari. Tas ziedēs violeti, tāpat kā ceriņi, tikai ziedu ķekari būs daudz lielāki, retāktas nenoteiktākas formas, vieglāk smaržīgi, bet tāpat — ļoti smaržīgi. Ļoti skaisti. Tāpat Ļot skaisti, kā ceriņi. Tikai — nu tas man tikko iekrīt prātā — viņi tomēr laikam nav tā mīlēti, kā ceriņi. Jo te — vai es nemaldos? — nevieni ziedi netiek tā mīlēti. Vai tas ir dienvidu ziedu liktenis? Te viņi ir — ļoti jauki. Very nice. Visi nāk pēc kārtas un reizē cauru gadu un ir — very nice. Vattle koka ziedi? Varbūt, tie nav tikai — very nice. Varbūt tie iezīmē, kaut ko vairāk šo cilvēku sirdīs. Nē — to es tiešām nezinu.

Bet mums — katri ziedi atnesa kiādu gada laika, kādu vienīgu daļu no tā. Tie nebija tikai ziedi, ļoti jauki ziedi — bet viņos ziedēja dienas. Viņiem katram bija sava vienīga, īpata atomsfaira. Un tā kā viņi neziedēja cauru gadu, šīs dienas, ko viņi ziedēja bija tik ļoti kārotas, zūdošā vērtību izteicējas.

Izslaucīju dažus kaktus un brīdi sēdu — raugoties logā, kur ir tik daudz skaistuma. Laika ir īss mirklis, kas nav piemēslots. Neko es nepaveikšu, nav vērts iesākt. Ir laika tikai brīdi paskatīties uz džekaranda pumpurotiem zariem. Viņi atgādina man to laiku pēc sniegiem. Es pārjoņoju vietas un gadus — cik daudz un cik krāšņi! Un es domāju — kas ir skaistākais? — Cilvēki ir svešas pasaules. Viņi viens otru reti var iegūt. Šīs pasaules ir tik grūti vienojamas. Kas ir labākais ko cilvēks cilvēkam var dot? Lielākais — ir radīt ilgas. Modināt neskaitāmas aizmigušas nojautas. Atvērt skatu daiļumam. Lielākais nav nomierināt, lielākais ir radīt nemieru — likt jūrai viļņoties…

Kaut mani atlaistu no valga. Cik bezgala grūti ir gadiem to lūgt.

Mums ir divi piesieti suņi. Viens par to nesaka neko. Otrs — cieš. Es gribu mācīties no pirmā. Es to katru dien sev atkārtoju. Bet es esmu — otrais. Viņš kalst pie savas ķēdes. Ne par ko viņam nav īsta prieka. Viņa acīs nāvīgas skumjas. Es samīļoju šo suni šad tad. Bet es zinu — tas viņam nevar palīdzēt. Viņam piedzima bērni — tāpat pie ķēdes. Viņam tos vienu pēc otra atņēma — tāpat pie ķēdes. Tagad viens vēl skraida ap to, un viņš, tāpat pie ķēdes, noskatās, kā viņa bērnu kāds apmīļo un kā to kāds sit un moka.

Galotnes

Dienas uzplaukst kā ziedi, cita pēc citas tās atveras, kā lapas Šopēna etīdu grāmatā, ko man tikko atsūtīja un vējš šķirsta viņas lapas.

Dienas iesākas kā svinīgs un priecīgs dievkalpojums, ar gaismas bazūnēm un skaņu ērģelēm, tās cita pēc citas drošāk un krāšņāk nes jaunu dzīvības svētku atgriešanos šai zemē. Te dzīvība nekad nav iemigusi tik dziļi, ka tas atgādinātu nāvi, te nav jāsaka ka pavasaris ir jaunas dzīvības atgriešanās. Tas ir tikai dzīvības svētku, orģiju atgriešanās.

Kaut varētu atvērties vējam, mākoņu un saules nākšanai — kāpt pretī šīm dienām, kā viņas kāpj pret zenītu.

Bet man jānoraugās uz tām, kā caur stiklu, tikai reizēm paceļot skatu pret tām, ieraujot vēju krūtīs. Tikai nozogot mirkli, ir ļauts sajust šo dienu gaitu, kā pakavu dunēšanu, kā vilcienu svilpes — un zināt tās aizdun pāri. Kā letarģijā ir jāguļ te lejā, zem šīm dienām, kas atveras kā lapas etīdu grāmatā, ko man tikko atsūtīja, tās sevī kaut ko slēpj. Galotnes. Gandrīz katrā lietā ir galotnes. Kaut uz brīdi, kaut uz mirkli.

Arī šīm etīdēm ir galotnes. Arī viņas tur aizved to, kas var viņās kāpt. Kāpšana ir lēna un bez tās nevar aizsniegt galotnes. Bet ja kāds ir kāpis un kāpis lēnām un nezaudējis savu spēku — pēkšņi viņš palaiž zemos zarus, taisa lēcienu un ielido galotnēs. Vējš aizsit elpu, galva noreibst pametot zemi, nezina vai nākošais mirklis būs krišana vai lidošana, bet ķermenis zūd, tālumi paveras, žilbinoši krasti…

Tā tas ir ar etīdēm. Tā tas ir ar daudz ko. Ar mazākām un lielākām lietām. Arī ar mīlestību.

Mūžu var nostaigāt lejā, kā puskrēslā, kā pussaulē, kā pustrūkumā, puslabklājībā, pieņemot to un priecājoties un nezinot — ka ir galotnes, kurās ieķeras ar lēcienu, kas ir kā kritiens un lidojums, un saistību nav, cilvēks ir Dievs.

Dienas veras kā lapas puses.
Dienas sākas kā taktis etīdēs.
Bet man ir aizbāztas ausis un aizsietas acis. Ik jauna stunda piespiež būt mazam.

Dažreiz es domāju, kaut jel te būtu svētdiena, kāda tā reiz bija. Kad svētdienas miers bija laukā, sētā, uz ceļa, pāri visam zemes stūram, ko varēji aizsniegt.

Te svētdienas nav. Katram tā ir sava. Mežam un debesīm sava, cilvēkiem — katram sava. Pirmdien ir tirgus, katru pirmdienu, bet lai tirgū ko nosūtītu svētdien ir visvairāk jāgādā par to. Tirgus ir arī ceturtdien un piektdien. Ak, tirgus ir vienmēr. Katram pat savs. Un tirgiem ir jāgādā preces.

Svētdienas nav. Tās dienas, kad tas Dieva miers, kas ir augstāks nekā cilvēku saprašana, ir ar mums un aizskar mūs visus vienā brīdī, tās dienas nav.

Te ir dažādas sektes, dažādas baznīcas, dažādi ļaudis, dažādi viņu svētki un tirgi, tirgi, tirgi.
Laba tirgošanās piemēram ir ar mājām. Ne tā — pirkt un pārdot mājas, tā ir vienkārša lieta.

Bet pirkt nodzīvotas, nabadzīgas mājas. Dzīvot viņās pēc kārtas gadu, vai divus, uzkopt, apdzīvot, savest kārtībā, beidzot vēl visu uzspodrināt un — pārdot. Labi pārdot. Sākt atkal ar citu. Tā visu mūžu. Kādēļ ne. Kāds mūsu kaimiņš tagad mūža vakarā ir bagāts vīrs. Tikai viņa mazā sieva ar baltu galvu un meitenes soļiem, noslauka asaras, kad runā par savu dzīvi. Vienīgā cerība viņai — varbūt šī māja beidzot netiks pārdota, bet zināt to nevar. Un viņai rādās grūti sapņi, sapņos viņa pazūd, nevar atrast mājas. Kaut cilvēki nebūtu tik dažādi, mazākais tie kam jādzīvo vienās mājās.

Bet cilvēki ir dažādi un tas ir labi, jo cilvēcei draud briesmas no tā, ja viņi jau ir kļuvuši un kļūst arvien līdzīgāki.

Savādi, savādi — lai to saprastu vajadzētu kādas svētdienas.