[Third notebook]
Pie vārt. viņa pamana, ka 1 stāv, iznācis verandā. 2 smaida. Bet 1 seja ir tik cieta un nopietna, ka 2 noiet garām – bet taisni te viņa varētu palikt – no lietus bēgusi, novērot, vai pāries un – varbūt parunāt par aizvešanu. Bet – viņa pasaka, ka kāds draugs 1 meklējis, un ieskrien savā istabā. No turienes viņa uz pēdām grib atpakaļ. Bet kā? Viņa iziet – pāriet gaitenim pāri, atver mūz. ist. durvis, pārejot gaiteni, viņa skatās uz 1. Tas stāv kā stāvējis, skatās lietū, viņa stājā ar vīrišķīgi grācijā izlikto kreiso kāju ir kaut kas, kas 2 sakaitina. Viņš stāv – kā? Taisnību sakot, taisni – kā vīrietis stāv. Varbūt mazu mazlietiņ pozā ir piespiestība. Varbūt nē. 2 nezin, ko darīt. Viņa ieiet atpakaļ sav. istabā. 1 laikam aiziet uz ēd.
Pēc neilga brīža – 2 iedrāžas tur. 1 dzer ūdeni, varbūt atkal tableti, un ir ar muguru pret 2 un var redzēt, ka viņš mazliet sastingst šai pozā. 2 paķer avīzi no galda un atgr. s. ist. Viņa lasa avīzi pie loga – vai ir koncerts šodien? Ir – tik nezin, kur ir tāda zāle, kā avīzē teikts… 1 aiziet gar logu (iepirkties vakariņām).
Zvana telef. Tā ir saruna 2. Viņa vēl runā, kad 1 atgriežas. Noiet garām. 2 ieiet savā ist. Atnāk 3 paziņa, kas parasti gaida viesistabā. 2 parunā, pasmejas – aiztaisa to tur, ieiet sav. ist. Zvana telef., viņa kavējas iet. 1 atbild. Otrreiz zvana telef., otrreiz 1 ir pie telef. 2 mazliet paver durvis un aiztaisa.
Viņa nezin, ko iesākt. Lietus vairs nelīst. Novakare šķiet skaista. Bet – viņa ir pagalam – viņi nevar pieiet viens pie otra un kaut ko darīt kopā šai novakarē, kaut vai paskatīties uz mākoņiem. 2 paņem lietus sargu un aiziet, gandrīz aizlavas uz ielas. Varbūt viņa aizbrauks uz pilsētu. Viņa brauks. Paņems saldumu veikalā, kas ir vēlu vaļā, kādas labas konfektes. Un brauks. Ies uz kino. Saldumu veikalā 2 neieiet. Paskatās logā, un diezgan. Viņa nebūs tā (fat lady) resnā dāma, kas ēd šokolādi. Kad jādara viss cits – ēd šokolādi.
Autobuss aiziet uz pilsētu. 2 gandrīz to neredz. Vēl jau nāks daudzi, ja vajag. Bet 2 nevajag. Viņa pavēro mašīnas, ka 1 maš. tai neuzskrien nemanot. 2 nāk mājās. Lietus nelīst. 2 tāpat viena nāk mājās. Iela, kurā 2 iegr., ir tukša, un tālāk var redzēt nākam garu, tumšu figūru. 1 nāk, 2 to pazīst. Viņi iet viens otram pretī. 2 nāk mājās, 1 kaut kur iet. 2 paceļ galvu un uzsmaida, 1 arī pasmaida. “Vēlreiz mājās,” viņš saka, 2 nesaka neko. Divireiz viņa ir atgriezusies un abas reizes 1 ir bijis pretī. Abas reizes viņa nav zinājusi, kāpēc atgriežas. Protams īstais iemesls ir – ka viņa negrib iet prom no 1. Bet abas reizes 1 ir pretī, un abas reizes 2 noiet viņam garām.
Istabā viņa stāv un gudro, jau nomet lietussargu, tad atkal to paceļ, uzliek kādu sarkanu mēteli uz rokas, tas viņai aizdots, viņa var nest to atpakaļ, aizbraukt uz pilsētu. Ja satiks 1 atpakaļ nākot, tad tas redzēs iemeslu, kādēļ 2 nākusi mājās, kaut kas aizmirsts vai.
2 iziet gaitenī, divi reizes, trīs reizes taisa ciet durvis, nevar aiztaisīt, mazais paklājs pie durvīm sametas krokās un nelaiž durvis aiztaisīt. 2 to cenšas paspert gludu ar kāju, durvis to no jauna savelk čupā. 2 aizmet paklāju prom no durvīm, tagad viņa varētu aiztaisīt. Bet tā vietā viņa skatās uz mazo paklāju – vai tu esi dzīvs? Viņa domā, vai tu saki, lai es neeju? Vai tad tevi arī tā vajaga pamest izstiepušos šķērsu prom no durvīm?
2 ieiet atpakaļ istabā. Nomet sarkano mēteli uz krēsla. Izpleš un noliek lietus sargu žūt. Kad viņa pastiepj roku un grasās aizraut loga priekškarus, lai varētu iededzināt gaismu – 2 pamana 1 atgriežamies. 2 aizrauj abus loga priekškarus un ieslēdz gaismu. Tad viņa sēž un klausās, kā līst lietus, līst un līst uz jumta un gar pakšiem.
Vēlāk atbrauc kāds 3 d., un 2 gatavo kafiju. 1 maš. ir mājā, bet istaba ir tumša. Vai viņš ir prom vai guļ – to 2 nezina. Varbūt – vienalga? Tālu viņš nevar būt bez mašīnas. Pie spoguļa uz kamīna 2 ir nolikusi sārtus ziedus. Tie ir skaisti.
2 ir bēgusi trīs reizes no mājas. Un palikusi te. 1 divas atgriešanās redzēja. Bija tā – it kā viņš ietu 2 pēdās un vilktu to atpakaļ. Bēgšana ar vietas meklēšanu bija nopietna. Tas piedod nopietnību visai 2 lietai ar 1. Jo – pamatā, pašā serdē jau tā ir it kā izdoma vien. Brīnišķīgi ir tomēr just kādu citu varu – ne tikai sevi vien darbojamies.
2 mēģina izpētīt savu sajūtu – vai 1 ir mājās vai nav? Šorīt sajūta teica, ka nav, un nebija. Tagad – tagad viņa nezina. Sajūta varētu teikt, ka ir. Bet tas ir tikai tādēļ, ka mašīna ir mājās. Un ja nu būtu – ja nu tā būtu – mīlestība? 2 jūt, ka iekšēju apstākļu pret to nav. Viņa jūt īstu padošanos tam, ko viņa redz un jūt kā 1. Kā viņa personu ar fizisko stāvu, izturēšanos, dažiem vārdiem.
Bet – dažiem vārdiem. Vārdu ir daudz. Domu ir daudz. Tur var būt iekšējie apstākļi pret to.
Un tad – visi ārējie: Cilvēki. Dzīves reālā puse. Šī māja. 1 dzeršana. Gadu starpība. Viss, it viss. Tikai 1 panīkums un 2 spēja rūpēties par kādu – ļoti liela spēja rūpēties – tās lietas ir atbilstošas.
Ja varētu aiziet un noslēpties no ārējās dzīves un dzīvot vienu stāstu – skaistu par sevi un to, ko mīl.
Next day. Vienmēr turpina nākt nākošā diena.
Šī nākošā ir svētdiena un līst bez mēra līdz vēlam vakaram. Naktī (uz rītu) atbrauc 3 un viņ. viesi no viesībām. 1 ir mājās. 2 pieceļas ļoti agri. Paēd viena. Pie 3 + v. iziet, kad tie ap 10 ēd brokastis. Tasi kaf. un prom. Pusd. 2 iziet ap ½ 2. (Uzvāra kart. un paēd ar sild. steak and kidney. Piedzer vīnu no vies. Dzird 1 ejam. Neredz. Varbūt 1 redz caur durvju spraugu. 2 neredz to visu dienu. Pirms 4, 3 aizbr. (un citi v.) un saka, ka būs mājā tikai nākošā dienā. Vakarā 2 dzird – 1 gat. vak. 2 iziet ielā min 10 –15, jo domā ka 1 brauc vai iet prom. Bet 2 atgriežas, un 1 ir mājā. Ir drusku spiedīgi tupēt iekšā vien. 2 iziet ar naudu pien. 1 lasa av. pablenž uz 2. 2 runā par p. naudu – prasa peniņu. 1 ir laipns bet īss. Gandrīz – nelaipns. 2 ieskatās 1 sejā. 1 lūpas ir uztūkušas, viņ. ir saaukstēšanās. 2 acis vienu mirkli rūpīgi pārbauda 1 seju un lūpas ar izsitumiem.
Tad savā istabā prāto – jāiet un jāaiznes odekolons, lai uzliek izsitumiem. 2 meklē un grozās ilgi. Iziet beidzot ar kab. drān. un od. pud. rokās ēdam. 1 atkal pablenž uz 2, bet ne zīmes vairāk, ne vārda. 2 nav dūšas runāt – 2 aiziet uz veļ. ist. un neziņā sāk gludināt kab. lak. – vēlreiz dezinficēt ar gludekli! Un – piespiež sevi iet atpakaļ pie 1. “Vai Jūs gribat tikt vaļā no izsit.,” viņa kaut kā, strauji ienākot, bez apdomāšanas sāk – un viņš paceļ galvu un raugās laipni. 2 ātri turpina izskaidrot un uzlej od. uz kab. lak. Liek, lai 1 to piespiež lūpai. 1 to dara. Pāri saloc. kab. lak., ko 1 tur pie sapampušās lūpas, 1 acis raugās uz 2. 1 acis brīdi ir siltas un labas. “Tas dedzina, vai ne?” 2 saka. “Jā,” 1 mazliet paspēlē, cik ļoti dedzina. 2 izskaidro, ka tā vajag, un aiziet uz sav. ist.
2 jūtas savādi. Vienalga. Lai kā 1 to uzņem. Kaut kas cilvēcīgs bij jādara – un 2 saņēmās. Lai 1, ja grib, neko vairs nedomā. Lai viss ir lauzts. Tik saspīlēti tas nevarēja turpin. 2 lasa un viņ. viss vienalga liekas, kas būs. Kāds zvana. 1 nāk atvērt. Tad 2 dzird viņa roku pieklauvējam. 2 iziet – kurpes nesasietas kājā – kāds svešs meklē blakus ist. iemītnieku. 1 prasa 2, vai tā zina, vai tas bijis mājās – 2 nezina. Bet tas nav svarīgi. Svarīgi ir, ka no 1 ir izkusis viss stīvais, drūmais ledus. 1 ir silts un lokans, brīvs, viņam ir tikai zeķes kājās, arī viņš ir bijis atpūsties. Un seja, šķiet, vairs nav tik sapampusi un savāda.
Svešais aiziet. Pie 1 atnāk J. Runā ilgi. 2 nav ēd. vakar. Viņa beidzot aiziet uz ēdamist. Durvīs to, no 1 ist. nākot, pārsteidz J. Ieiet ēd. 1 parādās un pateicas par medicīnu. Kab. lakat. 1 izmazgājis un izkāris ārā. “Jums to nevajadzēja darīt,” – 2 smaida. Viņa domā, ka med. būtu bijusi vēl vairākreiz jāatkārto, lai tā patiesi iedarbotos, bet 2 nesaka neko. 1 šķiet laimīgs. J. un 1 aiziet kaut kur ārā – brauc varbūt. 2 ēd kaut ko un dzer kafiju. Un negaidīti viņi abi atgriežas, un J. nāk ēd. un pļāpā, un 1 staigā un prasa kaut ko no 2 par kādiem maš. numuriem, kas nomesti gaitenī, un nāk ēd. un šķirsta avīzi, kur J. un 2 runājas. Bet tad – 2 pieceļas ātrāk, nekā pati grib – novēl lab. nakti un ar pusizdzertu kaf. tasi aiziet. Viņa īsti nezin, kādēļ tā aizskrien. Drudzis atkal sākas?
Viņa aiziet uz vannas ist. Tad vēl reiz ieiet ēd. pēc avīzes – vietā aiznes „Times“. “Vai Jūs beidzāt avīzi?” 2 prasa 1. “Jā, es beidzu.” – Viņš ir silts, saulains visu laiku. Tātad nu viņi ir mazākais atpakaļ uz runāš. termiņ. Pēd. laikā jau tie bij kā bez prāta. Kad J. aiziet uz savu ist. un 2 ir savā ist un 1 vēl lasa ēdam. un visa māja ir mierīga, ir ap 10 p.m. Īsi pirms 10 p.m. pārnāk 3. Viņa nav nocietusies – nākusi mājās. Jeb – viņa vispār nav domājusi nenākt mājās, tikai tā teikusi, lai pieķertu 1 un 2 nozieguma vietā! Labi ka 2 tik ātri atvadījās un viss ir noticis, kam bij lemts notikt.
Labākais no visa – 1ir laimīgs. 2 atceras viņa aci pāri kab. lakt. Tā bija bērnišķīgi laba un maiga vienu brīdi. Tad viņš sāka nervozēt. Bet galā – viņš ir atkusis. 2 liek un liek visu kopā – un nezin, kas no tā iznāk. Varbūt nekas tik traks. Tikai tik daudz, ka viņu vidū ir cilv. simpātijas, tas ir, ka to, kas viņu vidū ir, var kaut mazliet, ja ne pavisam, ietilpināt cilv. simpātijās. Tā kā tas bija sākumā un kā bija labi. Lai gan kaut kas labāks bij sākumā, jo nebij domāts un atzīts, ka dzīve ir tik grūta un viņu lietai it kā nav vietas. Nav tādas vietas, kā viņu neprāts prasa. Bet viņi meklē. Varbūt atradīs kādus citus ceļus bez šī neprāta, kā būt noderīgi viens otram. Skumji un labi.
No rīta 2 pamodina 1 balss. Mīksta, pilnskanīga. Viņš runā tālrunī. Kāda maš. atbrauc – paņem 1. 1 maš. varbūt sabojājusies. Pie vārtiņiem 2 redz uz brīdi 1 seju, viņš kaut kā ir pagriezies pret logu – 1 ir gaišs. Cik citāds cilvēks, ja viņš ir drošs. Kustības ir vieglas, siltas – kā, lai 2 uztur šo 1 tēlu? Varbūt jau – ilgāk vajadzēja paskatīties logā? Viņa nemaz nepavēra priekškaru – pat klāt tuvumā negāja. Ir grūti celt kaut ko tik dzīvei nederīgu.
2 pārdomā 1 acu skatu pāri med. kab. lakt. Tas bij kā dzīvniekam, kam pāri darīts. Vai 2 to situsi? Laikam.
Tik brīvas un siltas, drošas un piemīlīgas bij viņa acis, kad reiz sākumā tas viegli aizturēja viņas garāmiešanu: “Vai Jūs negribat alu?” Viņš skatījās lejā, un viņa apturēja soli un gandrīz pieglaudās viņa piedurknei un paraudzījās uz augšu viņa acīs, bet viņai bij jāpieceļ roka pie deguna – viņa nāca no pavarda garaiņiem un viņai šķita, ka viņai kā mazam bērnam būs nākošā brīdī slapjš deguns. – Tas viss neko netraucēja. Mirklis bij labs. Viņš bij vīrs, vīrietis, kas paļāvīgs par savu un viņas maigumu, aiztur, uzrunā meiteni.
Tagad bij citādi – tagad sieviete rādīja labvēlību vīrietim, kas bija kļuvis nedrošs. Agrāk viņš bij vecāks – viņa jaunāka. Tagad bij otrādi.
Nedroši, neuzticīgi, nobaidījies lasījās siltums viņa skatā – un sarāvās nervozā teatrālā konvulsijā. Viņai bij jāmierina. Varbūt labi, ka viņai pašai nebij daudz drosmes un viņš varēja manīt viņas samulsumu. Un viņas acis lūdzās, pieķērās viņa acu siltumam.
Nākošā brīdī viņš noslēpās vēsumā. Sevī. Tas bija vienīgais ceļš, kā paturēt vīrišķīgo virsroku. Spēle ir slēpta instruktā.
2 pārliek un pārliek – kas tagad darāms?
J. tikko bija nojautis, ka 1 ir drošs un cerīgs uz 2 – sāka smaidīt un grozīties 2 tuvumā. 2 juta, kā tas ietvēra skatā visu viņas augumu, gaitu – un tad 1 sauca 2 prom pie sevis, skatīt nomestos auto numurus. Jā – laikam šis J. bija tas, kādēļ 2 pateica tik ātru “ar labu nakti!” Labi, ka 2 atgriezās pēc avīzes pie 1.
1 ir liels maigums un mīļuma ilgas. Tas pats kas 2. Tas ir tas, kas tos velk vienu pie otra. Laipnība, dziļa laipnība cilvēkam pret cilvēku – ne vienam pret otru. Tas ir tas – kā viņu dzīvēs ir trūcis. Lai gan viņu abas dzīves tik dažādas, norit, balstās pavisam citā vidē. Bet šīs maiguma ilgas un maiguma nezināšana, kur likt – tā ir vienāda. Viena daļa, viena maza daļa no visa tā, no kā sastāv cilvēks un viņa dzīve – viņiem ir saderīga kā pareizais (plus un mīnus) kontakts.
Patiesi tā ir liela daļa. Bet tomēr tikai daļa.
Viss cits tad jāsvītro ārā, kas ir kopīgā dzīve, jāsvītro, jo tādas nevar būt. Katram jāpaliek visā citā dzīvē brīvam, tikai mīlestībā un maigumā varētu saprasties, kaislībā un maigumā. Droši tikai – maigumā. Bet varbūt arī ne droši. Katra dzīves sastāvdaļas, dzīve un augšana vai miršana, ir saistīta ar citām dzīves daļām.
Vai var kokā zaļot viens vien zars? Var gan. Bet tas ir koks tad ar vienu vien zaru.
Vakarā – 2 ap 5 aizbrauc ar pac. Pie vārtiem J. to izjautā. 1 nav vēl atgriez. Ar 3 2 bijusi vētraina lieta par D. 3 un 2 atgriežas kopā no D.
2 ieiet sav. ist., tūlīt iznāk, mēteli nost vilkdama – otrā gait. galā pamana, saskat. ar 1. Tas mazliet nomierina. Šī vienam otra pamanīšana pāri gar. gait. arvien ir labdarīga.
2 nevajadzīgi pieklauvē 3 d. – vai vak. paēdusi. Nu tēja būs vēl jādzer – 3 ir izvairīga. 2 paliek sav. ist. Tikai pēc lab. pusstund. iziet pa gait., redz 3 glud. 1 sēž un lasa ēdam. 2 nespēj tur ieiet. 2 top nervoza. Bet nespēj neko darīt. Vienu teik. 2 dzird no 3 paceltas koķetas balss. “Jūs varat smieties, bet ir auksta diena…” Tad viss ilgi kluss. Tad kāds īss teiciens – skaļš no 1. 1 laik. ieiet sav. ist., varbūt. 2 nevar nociesties (kājas salst, tik auksts ir), 2 uzmet mēteli – izies ielā paskriet, lai sasilst kājas. 2 atver durvis, pārliek atslēgu, tad iziet gaitenī, kad viņa jau patreiz pazūd aiz āra durvīm ar ātru, draisku vieglumu – 2 atskatās un redz 1 iznākam no sav. ist, ejot uz ēd. z. 2 nevar apstāties. Ielā viņa iet ātri, palec uz vienas, otras kājas vēl un vēl, kā bērni lec. 1 varbūt iznes pien. pud. – 2 domā. Varbūt 1 paskatās ielā 2 pakaļ – bet viņa nespēj apturēt lēkāšanu un negrib arī, lai redz, ja grib. Pēc min. 10 2 atgriežas. Āra durvis (kas vienmēr ir vaļā) ir aizslēgtas – 2 domā, ka tas ir 1 nedarbs. 2 zvana – 3 ielaiž un 2 smejas. Vēlāk 2 domā – viņa varēja iet apkārt pa sētas durv. gar 1 logu! Tas 2 neienāca prātā.
Otr. rītā 2 klausās, vai 1 balss būs skaļa. Ir. 1 izbrauc savu maš. 2 stāv pie loga. Šoreiz cieši pie rūts – lai redz, ja redz. 1 izbrauc ielā – apstājas pēc daž. soļiem. Izkāpj, apiet apkārt maš., kaut ko padara pie maš. un pamet acis apkārt – arī līdz logam. Skats ir īss – bet daudz jau nevajag, lai redz.
Diena iet savu laidu, un uz 2 guļ neziņas smagums. Ko tu meklē? Ko tu atradīsi? Jo mazāk ko vēlas – jo sirds ir vieglāka. Jo vairāk ko – jo smagāka. Bet pret 3 ir visu laiku smaga – jo 3 neatvēlētu 2 neko. Un tā šo to ir redzējusi – žurnāls, ko vakar 2 iedeva 1 un kas ir bijis pie viņa ist., šodien ir atstāts galdā. 3 zina, kam tas pieder un kam tas ir bijis aizdots. 3 ģērbjas rūpīgi un izskatās labi. 3 ir zaudējusi tik daudz paļāvības, ka sāk izskatīties labi, jo vairs neuzstāda nepamatotas prasības, bet sāk iegūt rezignācijas šarmu.
Dienā atn. 3 paziņa – 2 ir trakā gara stāvoklī – spējīga samulsināt, bet 3 arī ir skaistāka kā parasti. 3 ievāc ziņas par kādu “pielūdzēju”. Nostiprinās vairāk frontēs. 2 arī jūt sargus no cit. 1 draugiem. Ja izskatās, ka siev. ielaidīsies ar vienu – citi visi ir ieinteresēti noraut kaut ko sev, varbūt noraut tam no deguna.
Vak. vak. pirms [?] part. dzer tēju 2, 3 vēlu. 1 vēl nav pie d. 3 ziņojusi – maigi par d. tel. s. 1 str. lai vieg. dzertu – 3 kommentē. Bet – aiz tā slēpjas kas?
1 ien., runā ar 3. 2 pamana spož. acis un nolaiž skatu, sēž visu laiku mierīgi, tad paceļ acis un sastop uz sevi vērstu 1 skatu. Saskatās mierīgi. Paceļ otrreiz acis un satiek vēl to pašu. Tad arī 2 zaudē mieru, kad 1 ir aizgājis un 2 to ir pavad. acīm, viņa saka, “Dažreiz viņš bāls kā drēbe, dažreiz sark. un melns!” Tas ir taisni tas, ko viņa domā – bet kādēļ viņa to saka? Un ko no 3 tā izvelk? Un ko gribētu.
1 zvan. uz teikto n., 3 saka – “Kad viņ. zv. man, vienmēr saku – taču vīrs.” 3 skatās cieši uz 2, 2 skat. uz 3 un domā par to, ko 3 ar to saka. 2 nesaka neko.
Vēlāk 1 acis, kas pakavējās pie 2 3 priekšā, liekas dīvainas. Kādēļ? Vēl viens skats no viņa, garām ejot 2 vaļējām durvīm (pilnām ar viesiem) ķēra 2 pāri no galvas līdz kājām – (tieši līdz kājām – visi bija vakaram tērpti, 2 bija gandrīz tāpat kā parasti – sevišķi tās pašas sark. dienas kurpes – zābaciņi), tur varbūt šis skats savaldzināja arī 3, tērpušos gluži eksotiski? Varbūt. Var būt tā un varbūt otrādi. 2 to ir šinī laikā aizmirsusi. 2 domāšanai jāatgriežas pie šī dzīves vadmotīva.
Otrā rītā – 2 nenociešas, aiziet uz vann. ist. mazliet agri. Arī 1 ir augšā agri. Bet 1 rīkojas vēl tikai brokastīm, kad 2 nāk gar. no v. ist. 3 un K. nāk šinī laikā uz to pusi. Tagad garām ēd. d. 2 gandrīz skrien, 3 var nākt aiz mug., viņai nevajadzētu skriet. Bet kādreiz gribas zaudēt savaldīšanos. 2 gaida 1 aiziešanu. Liekas, ļoti ļoti ilgi. Tiešām tik ilgi, līdz 3 ceļas. Citreiz tas nenotika. 2 aizdomas sāk baroties. Vakarā 3 teica – būšu mājā ap 10. Un 1 bij bijis augšā līdz 10. Bij vann. ist., kad viņas atnāca. Un 3 pie galda tēju vēl grib. dzert un dzēra un gaidīja sasprindzinātu seju, vai 1 parādīsies. 2 ir grūti teikt, vai 1 3 parādījās. Vīstīties viņš pie durvīm aiz Ē. durvīm vīstījās un varbūt pavīstījās tiktāl, lai iemestu skatu uz 3. 2 to aiz durv. nebūtu redzējusi. Vai trīs soļi no piedāvājošās sievietes durvīm – nav grūti nogulēt nakti. Vienu un otru un trešu un t.t. 3 reiz teica: “Slēdz durvis ciet, draugi, kad grib piecelt – tie nevar ieiet – jādauzās, ka brīkš un brākš,” un tur bij dziļa neapmierinātība – jo arī 3 notes reizē varētu atraut durvis – vai šā, vai tā ātrāk varētu atvērties neaizslēgtās durvis. 2 par to domāja un juta līdz nabaga 1 – jāslēdz durvis!
Tagad naktī 2 atkal domāja par šīm durvīm. Un – skumji tas būtu Tev, 1, un man. Bet varbūt Tev būtu labi. 2 atvēlēja 1 laimei. Bet domās, nē ne domās, ar savādu drebēšanu ķermenī pret pašas gribu juta 1 pieķeršanos sev. Pieķeršanos, kas jau savu ir panākusi un izsmelta – atdevusi 1 viņa pašapziņu iedevusi cit. siev. kaislību. Tas taisni tas, ko 2 – teica sev vēlamies darīt.
Pie brok. 3 ir bāla un jauka ar tādu bālumu, kas nenāk no izmisuma. Ļoti labvēlīga 2 un mierīga. Tik mierīga, ka 2 ir domīga. Piena pudeles arī maisījušās šā un tā. 2 šķiet, šoreiz 3, ne kā parasti cenšas noslēpt, ne lielīties. Tā tad – ir kaut kas. Kāpēc slēpj. Kāpēc slēpj, ko agrāk piemelojot lielījās? Baidās – ka to izpostīs. Kā to var izpostīt? – ?
Tātad zinot. Ja 2 zinās – tad tā izpostīs. Kā? 2 to zina. Bet viņa nezina – kā to izpostīt? Jāgudro – kā rīkotos ļoti parasta sieviete, ja viņa zinātu? Kļūtu greizsirdīga. Nedroša. 2 gandrīz jau tāda parādījās šorīt ar agro celšanos un skriešanu pa koridoru. Mieru. Tātad mieru. Ja bailes derētu, tad 3 baidītu. Viņa to ir izmēģinājusies agrāk. Tagad viņa negrib, lai 2 baidās. 3 grib, lai 2 visu – noguļ. Bet kas tas būtu – nenogulēt? Nenogulēt būtu – vai nu atkarot, vai pateikt – ej, piegriežoties citam. Jā. Varbūt šī visvecā lieta – piegriešanās citam – derētu visvairāk. Šī seklā lieta, ko neviena sirds tomēr nespēj panest.
2 sapnī redzēja zirgu. Šorīt drīzāk ēzeliskā lielumā, viņš kļuva uzlikts uz kāda paaugstinājuma un bija – klibs. Viņš ļoti daudz strādājis – 2 to aizbiedināja. Kas ir šis ēzelītis?
Cilvēkus bieži pazaudē tieši tai brīdī, kad tie ir gandrīz iegūti. Kā tas nāk? – O, cilvēks (iegūtais un līdz ar to ieguvējs) ir ļoti laimīgs un ļoti nokusis. Viņš ir laimīgs, bet jūt, ka viņam vēl jāiet daži grūti soļi, lai iegūtu to laimi, ar kuru jau viņš ir laimīgs, priekš iegūšanas, pa pusei iegūšanā. Un tad viņš ir tik vārgs, ka viņš var piekļauties sāņš kaut kurā vietā – lai baudītu savu laimi. Lai nogurumā baudītu, jo nav spēka gaidīt un vēl tos soļus iet. O, tas ir bīstami.
Un tad nāk gari apkārtceļi. Cietums. Vai ilga izpirkšanās. O! O! O! Šis bālums 3 sejā – var ļoti būt no nopietna iemesla. 1 var būt piekusis. Aizvakar viņš velti gaidīja. Un ja arī 2 būtu gājusi – viņa jūtu pilnums tāpat varēja gāzties uz 3, un tas būtu bijis bīstamāk. Tagad, ja tas aiz muguras noticis – viņam ir atkāpšanās ceļš vieglāks. 2 nav jāzemojas, jo viņa nav lieciniece savam fiasko, ja tas bijis.
Cik tas ir komplicēti. Vienkāršas lietas. Kur siltums un saule sāk valdīt – atkal ziema?
2 aiziet uz pils., kad 1 vēl nav atgriezies. 3 gatavojas aizbraukt uz diennakti. Kad 2 atnāk, ir ap 9 p.m. Māja tukša. 2 paliek savā istabā. Ap 10 pārrodas 1. 2 pal. s. ist. Tad J. laikam atnāk ar lielu troksni un aiziet līdz 1 durv. Stipri runā (varbūt klauvē). Izklausās mazliet asa val. un ass durvju aizvēriens. 2 gribētu iet uz vann. ist. un pienu p. izlikt. 2 gaida. Tad iet. No ēd. tai pretī iznāk J. – kā jūt, nekas. J. pārsteidz (var just) 2 izskats, jauna blūze un ne zemās kurpes. J. aiziet līdz āra durvīm. 2 seko ar pien. pud. J. atgriežas, nosaka – auksta nakts. Kad J. prom, 2 aiziet vann. ist. 1 (var dzirdēt) aiztaisa logu. Kad 2 iet gar durv. uz savu ist., 1 ir izdzēsis gaismu.
Otrā rītā aizbrauc agri. Apm., kā parasti. 2 iziet, kad visi prom. Dienā 2 (satiek B. wife) ir filmā, jūtas atgriezta. Bet vakarā – klausās 1 balsi, tas uz verand. ar kādu vīr. + siev. runā. Balss – maiga. 3 ir atgriezusies – arī nobāl par 2 jauno blūzi. 2 neiziet visu vakaru. 3 nenāk. 1 atgr. no d. vēlu (kā pēd. dien. arvien). 2 dzird. 3 “How are you”, vairāk neko. Ēd. ist. rīkojas, vārās. Kas? 2 neiet. Kādas durvis aiztaisās – 3 laikam iet s. ist. Nav dzirdētas jautras sarunas. Varbūt bijušas klusas. 2 grūti pārvarēt vēlēšanos skriet gaitenī. Bet – kaut kas to attur. Situācija. Cīņa ar 3, kas ir tikai mājas dēļ.
Jūra bij skaista. Gaismas debesīs un spuldzēs. Vakar un šodien. Tas viss, ko man vajag – 2 saka D. “Šīs tīrās gaismas.” “Jā,” D. saka. Nebiju te vai pusgadu. 2 domā – tas ir viss, ko man vajag – šīs tīrās gaismas. 2 dzer un nevar atdzerties. Plašums jūrā, debesīs, zemē. Ceļi, kalni, hoteļi, mākoņi. viļņi.
Tur kur ir Zaļ. māja – ir plakana iela, neglītas mājas, nekoptas ielas malas. Bet mājā – katakombas – pret šo āra plašumu. Tumšas katakombas. Istabas kā celles vientuļas. Viss kā iežogots. Bez gaismas. Cilvēki cits pie cita dzīvo, guļ tuvu, atdalīti sienām, atdalīti ar kaut ko nepārkāpjamu – savu baiļu un otra nenovīdības. Sienas, savādas sacensības sienas – sacensības kā pie cūku siles. 2 jūt šīs Z. mājas tumsu un šaurību.
Bet – tur tomēr ir – cilvēki. Viņi ir ierakti šinī mājā, ierakti citās, līdzīgās mājās. Strādā, ceļas agri, pelna savu dienišķo maizi, pārnāk, ēd kaut ko un guļ. Starp to – pārnāk un guļ – ir vēl kaut kas – kāds nemiers un vēlēšanās, kaut kur tie mēģina iet – līdz veikalam, līdz krogam, līdz kaimiņam. Viņi izlasa avīzi un šausmīgus nedēļas žurnālus. Viņi iet kaut kur – piedzerties un pāroties. Pāroties ir svarīgi. Tas ir viss. Bet – tas neiznāk visiem. Un ja iznāk – tas sarežģī vēl vairāk mazās dzīves. Tas apmet cilpas un nosien kā plostus uz vienu pusi, uz otru pusi. 1 ir aprecējis iel. meitu (tā saka) ar bērnu. Bet viņš domā, ka bērns viņa. Viņš ir sievu pametis, jo tā pārojusies atkal ar citiem. Jeb varbūt – sieva to izmetusi jo viņš dzer.
1 dzer. Papelna un dzer. 1 strādā labi, bet viņ. nav izturības. Viņa ķermenis arī nav nezin cik robusts. Roka bojājas. Bet ar roku viss ir jāveic. Stundām jācilā, jāvelk turp un šurp pindzele – 1 ir krāsotājs.
Dažam dzīve puslīdz garām. citam vēl tikko sākusies. B. pašā vidu. Viņam meit. ar bērnu. To viņš atstāj stāvot. Apprec citu. Tai arī būs bērns. Bet B. ir skrējis par daudz redzēt pirmo bērnu ar meit. Sieva aizbēg. B. negrib to atpakaļ. B. atnāk atp. uz Z. māju. Cellē. B. nevēlas, nespēj lielāku dzīvi vest. Cellē ir viņam labi. Pārguļ – iet strādā – iet ārā pāroties. B. ir jauns, pašā vidū dzīvei. B. sajaucis visu un dzīve sašķīdusi – B. iemūk atpakaļ cellē. –
Cellēs ir tumša, siltgana, pa pusei droša dzīve. 2 nespēj ticēt ka viņ. jāiet atpakaļ uz celli. Debesis, jūra, zeme, spuldzes – viss ir gaišs un mierīgs, un plašs. Bet tā ir jūra – ūdens, akmeņi, tā ir zeme – klints, asfalts, debesis – migla, tvaiki un – zvaigznes, gaismas – iedegtas gaismas – lai kaut ko saskatītu. Ko var saskatīt? Tikai tās pašas gaismas.
Bet gaismas ir – lai kaut ko saskatītu. Kaut ko vēl citu – ne pašas gaismas.
Cellēs ir cilvēki. Varbūt tie nekad, nekad visā mūžā nenāks paskatīties gaismās, lampās, zvaigznēs, debesīs, mākoņos, saules atspīdumos. Bet tie ir cilvēki. Un ko tie ar darbu, ar grūtumu, ar pārošanos nosloga – tā ir dzīve. Tā ir cilvēku dzīve. Ne akmeņi, ne migla, gars. Gars? Jā. Dvēseles. Un miesas. Nojūta. Acis. Salšana. Izsalkums. Un ilgas. Kaut kā meklēšana. Katru dienu tomēr kaut kā meklēšana. Nožēlas. Apņemšanās. Bailes. Jocīgs prieks. Dažreiz prieks.
2 sirdi māc smagums – jāatgriežas līdzenuma piekvēpušās ielās, cellēs. Ko 2 varētu tur aiznest no gaismas? Vai izvest kādu no celles? Uz brīdi. Piespiest pie krūtīm uz brīdi cilvēku. Paņemt rokās. Saņemt rokā dzīvu roku. Viņas rokā bij dzīva roka. Viņa paņēma to rokā. Saspieda, iepludināja siltumu tanī un juta siltumu. Slābā piedzēruša cilvēka rokā. Lēja savu siltumu, savas asinis solīja.
Gaismas, jūra un gaismas ir izskalojušas siltumu no viņas rokas, otru roku no viņas rokas. 2 ir iznākusi ārā no katakombām. Vai cilvēki ir tikai katakombās? Un gaismas ir tikai viļņos un debesīs? –
3 durvis, šķiet, vairāk paliek ciet šai vakarā. 2 iziet jau reiz gaitenī un atgriežas istabā. Nav kur iet. Viss būs izlikšanās un meli, satiekot 3 vai satiekot 1. Ja 3 nenāk pie 2 – viņa neko negrib zināt. Viņa negrib – viņai nevajag neko – viņa rīkojas pati. Varbūt 3 ir ieguvusi. Ja nav – viņa gatavojas to darīt aiz 2 muguras. 2 iziet ar banānu mizām, papīri un tukšu krūzīti. Viss ir kluss – un 2 šķiet – ēd. neviena nebūs. 1 ir. 2 tom. iet iekšā, saka – Hallo! – noliecoties pie atkr. sp., jo 1 pagriež galvu pret viņu. Pie krāna viņa mazgā krūzīti un ūdens strūkla skrien kā nelabais, nosper krūzīti gar zemi driskās ar troksni. 2 mēģina redzēt pulksteni – nevar saskatīt. Klusējot viņa atstāj ēd., aiziet līdz fridžam, ielej paniņas krūzītē – atnāk uz istabu. Visā šinī izdarībā 2 ir ārkārtīgi nospiesta. 2 neredz 1 izteiksmi. Sākumā varbūt tā ir vieglāka. Kad 2 iet prom – 1 šķiet tikpat sasalis kā 2 – viņš lasa avīzi pie loga gala galdam.
Rīts top kluss, bet 1 ir vēl mājās, 2 aizlavas uz vann. ist. 1 sēd ēd. un lasa. 2 mazg. un dzird kādu blakus. Tad 1 ir tur blakus. Ilgi, kamēr 2 nomazgājas. Tad 1 ir ārā, kamēr 2 atnāk uz sav. ist. Tad 1 maš. aiziet. 1 gaida 2!..? (2 ir sapnī redz. zemenes, aizmirstas zemenes vagās, tēva dārzā.) Ko varētu iesākt ar šīm aizmirstām zemenēm? 3 pie brok. nāk pavēlu. Staigā citā svārkā. Seja atslābusi. Ko darīt – domā 2. Iet prom? Bet tik labi ir vakarā ieritināties gultā un just – aiz pāris sienām kāds aiziet gulēt ar domām par tevi. Un tavas domas aiziet pie viņa un viss tas kopā kaut ko sargā un kopj. –
10.15 p.m.
3 brauca uz Sidn. un nokārtoja visu laipni. Liekas, tādēļ, ka 2 nezināja, ar kuru vilc. 3 brauc. Tātad negatavojās ne uz ko. Bookija seats – 2. Lai – viss iet gludi – prom. 2 aizbrauca 3.30, atgr. 5.15. Paēd. vak., izspēlējās. Tad 1 atgr. no darba (un puba).
1 sauca pāri vis. gait. – labvakaru. 2 aiziet uz 1, uz ēdamist. 1 attaisa alus pud. un izsk. laimīgs. 2 prasa par 3, kam jānodod telef. numurs. 1 prot. nekā nezina. “Es tikko pārnācu no darba,” 1 priec. ziņo. “Jūs strād. vēlu.” “Nu mazliet pubā.” 2 smaid. pār pud. “Tas nekas, pēc darba,” 1 saka. “O, jā. Tikai Jums vajag ēst vispirms.” “Es nodz. bārdu un iešu tūlīt uz rest.,” 1 atkārto. “Jā, es zinu, uz naktsklubu.” “Nē, es neeju uz naktslokāliem.” “Nu jā. Uz restor. Nu man jāiet vaktēt,” 2 saka un griežas prom. 1 nožēlā paplēš rokas – ka neko darīt.
Viss izskatās tik svešādi. Tad pēc brīža J. parād. 2 tūlīt tam klāt ar to 3 telef. num. Otrā gait. galā parād. 1, jo J. ir pēc tā prasījis. 1 ir dzird. tūlīt J. J. pagaida, kamēr 2 uzraksta uz zīmes tel. num. J. ieiet un stāv 2 istabā, lai gan 2 nav to aicinājusi.
2 domā, ka 1 ir saņēmies būt par cilvēku. 1 strādā lieliski visu ned. Tagad gan slāp. pēc al. lielas. Bet tas nav nekas. 1 iedod 2 īres naudu. “Dodiet Jūs,” 1 saka. 2 nezin, kas īsti 1 liek to darīt. 1, liekas, grib 3 ieborēt, ka 2 ir tas iemesls, ka 1 ir kārtīgs kļuvis. Tas labi – 2 domā. Bet – jūtas pamesta. Tas ir taisni tas, ko 2 gribējusi – bet 2 tomēr jūtas pamesta, ja – ja 1 nepaliek īpašumā.
Pie krūtīm sviežas kā groži
Kā groži ko pamet tam
Kas zirgos sēdies...
Meļņu galvas pret debesīm
Krēpes svaida -- vai atskanēs
Pakavu rakstu dunas
Sažņaugdamās sirds gaida
Un negribot roka ceļas
Satvert kaut piecirst
Šos grožus ko liktens
Pamet lai tver
Drošais
Drošais lai tver
Tava roka maigumā lēna
Noguļas man uz pleca
Un mirklis kā bezdibenis bij
Tava skata ēnā
Acis žilbinot lielceļš veras
Tilti sabrūk un ceļas
Pie krūtīm rokas ķer
Grožus satvert un raut
Raut no visa spēka
Šos kamieļus manā ceļā
Tad mašīna ir prom, un nakts nāk pāri bez ziņas. Kāds zvana un prasa pēc 1. Lai pasaka 1, lai tas piezvana uz doto tālr. num. 2 pieraksta un ir priecīga par saiti, kas iedota rokās. 2 uzraksta tālr. n. uz papīra un papīri iesprauž 1 durvīs, un aiziet gulēt. Nevar aizmigt. Varbūt draugi to atkal plēsīs nezin kur. 2 izņem papīri no durvīm. Laiks jau tuvojas 12 naktī – jāzvana bij – šo vakaru. Rītā – iedos 1.
No rīta – 2 pamostas un domā – 1 nav mājās. 2 gribētu lai ir. Bet jūt, ka nav. Vakarā 2 ir izmazgājusi matus. Tie vēl stāv, ruļļos satīti – vēl ir agrs – ap 8, bet 2 ienāk prātā – nekavēties. Viņa paceļ rokas un ātri ņem ruļļus ārā no matiem. Viņa vēl nav beigusi, kad mašīna nošalc gar istabas stūri. Ātri viņa velk suku caur matiem. Dzird 1 runājam pa tālruni, šķiet – viņš nav ļoti piedzēris. Viņa balss ir droša. 1 jau aiziet uz savu istabu (un kāds, kas ir līdz ar viņu). Kad 2 ir beidzot matus sakārtojusi, atkal var rādīties. 2 paņem papīri ar tālr. numuru un iet.
Viņa, liekas, iedrāzīsies ēdamistabā, saukdama 1 vārdu. Bet 1 izbrūk viņai pretī no sav. ist. Kaut kāds vienāds straujums ir 2 mešanās ēd. durvīs un 1 mešanās ārā no sav. istabas. It kā viņi skrietu viens uz otra – akli. Tas ir mans zēns, 1 saka neizmērojamā maigumā un norāda uz jaunekli, kas iznācis līdz 1 durvīs. 2 sastop ļoti daiļu seju un acis. Izbrīnīta viņa pamet acis uz 1 un uzlūko atkal jaunekli. Tā acis ir laba bērna, paklausīga, acis. Viņš mazliet smaida. Varbūt Jūs zvanījāt? 2 saka 1. O, nē. 2 dod 1 zīmi, 1 uzliek roku ļoti maigi uz 2 pleca. 2 nepretojas. Tikai atdod zīmi. Tad apgriežas un iet.
Pēc brīža 2 redz 1 izejam pa vārtiņiem. 1 neskatās 2 logā. Bet 2 skatās. Tā ir sveša liela maš. 2 loga priekšā, kur 1 iesēžas un iznāk viņa “zēns” un iesēžas pie stūres. 2 pieiet tuvu logam. Bet 1 sēž ļoti stingri un nepamet acis visu laiku, kamēr jauneklis sēž un vēl nebrauc. 1 pagriež plecus uz tā pusi, kad maš. sāk iet. Hm? Domā 2.
Pēc kādas stundas 2 ierauga atkal 1 un citus sava loga priekšā uz ielas. Viņi ir iznākuši no kādas mašīnas. 1 jokodamies kāpj pār sētu. Bet arī šoreiz viņš neskatās. Bet šī kāpšana – hm, jā, tā pieder viņai, 2 to jūt. Viņi iztukšo pastkastīti. Tur ir kāda sīka paciņa, un 1 to tur rokā. 2 pēkšņi ir neprātīga – iziet no sav. istabas un atver āra durvis: “Vai tas man?” “Jā – tas Jums,” saka J. Bet 1 ir viss pretī 2, lai gan paciņa nav 2. 1 iedod to, un 2 lasa adresi. Tas vienalga. No svara ir tas, ka viņi, 1 un 2 ir tur. Citi, svešais un J., virzās garām prom gaitenī, jo 1 ielenc 2 un 2 ir un nav pretī.
1 tuvojas 2 stūrī aiz durvīm. 1 tuvojas maigi, bet 2 satver un atvaira viņa roku. Viņa ir satvērusi tā roku zem elkoņa – viņa to atvaira, šo roku, kas ir tik lēna un atvairīdama saspiež uz mirkli kaislīgi. 1 atkal liecas pie 2, un 2 atkal izraisās un stāv pie sav. durvīm 1 pretī un nelaiž to prom ar acīm. 1 ir nelaimīgs par to, ka ir tāds kā ir – mazliet pārguris un reibis. 2 purina nemierā galvu: “Kad Jūs kaut kur vedīsiet mani? Jūs teicāt.”
“Es esmu apcietināts. Es esmu nebrīvs. Es esmu cietumā,” – viņš saka. un viņa seja ir skaidra un daiļa.
“Mēs visi esam cietumā,” – 2 saka.
“Es vairāk. Vairāk kā citi,” 1 atbild. “Jā?” 1 jautā, nopūšas un lūpas viņam raustās.
“Vai tas ir tik grūti?” 2 jautā patiesi līdzjūtīgi. “Es Jūs ļoti cienu.”
“Jā. Viņš ir mans zēns. Es viņu – apprecēju. Un māja. Un viss.” Tas ir 1 stāsts, ko 2 zin tikai no citiem.
“Izstāstiet to man,” – 2 saka, lūdz.
“Jā, es Jums izstāstīšu. Es Jums to uzrakstīšu… Jā?”
“Jā. Uzrakstiet.”
1 grib vēl kaut kā tuvoties – viņš satver tikai 2 roku. Viņi sarokojas – un šķiras. Pēc brīža viņa paver durvis un dzird 1 balsi – 1 dzied krieviski. “Tu mīļa, mīļa…” 2 nedzird vairāk. Tā, liekas, ir kāda daļa no ārijas. 1 balss ir gluži tīkama.
Un tas viss ir briesmīgi romantiski. Vēlāk 2 satiek 1 uz ielas, kad iet iepirkties. “Es te spēlēju policistu” – 1 pienāk pie 2 tuvu (pie letes, kur 2 iepērkas). 2 atvaicā: “Es nezinu, ko Jūs domājiet.” Jo tur 1 un viņa kompānija šķiet piedzēruši. Pārdevēja nezin, ka 1 un 2 ir pazīstami. – “Tie ir piedzēruši,” viņa saka – bet viņas acis ir laipnas. Nu – viņiem nekas nekait. – 2 iet garām – atskatās un uzsmaida 1. Tam blakus maz. J. ir šausmīgā skatā – pārdzēries.
Pēcpusdienā, kādā brīdī, kad 2 vēl ir aizgājusi iepirkties,1 ir pārbraucis mājās. Ārā 2 satiek J. un [tas –D.] ienāk līdz viņai gaitenī. Tad 2 redz, ka 1 ist. durvis ir pusviru – 1 tur, jādomā, ir iekšā, 2 atlaiž J. jo 2 to uzrunāja tikai nolūkā kaut ko izzināt par 1. 1 durvis paliek pusviru. 2 dzird to ieklepojamies. 2 ieiet savā istabā, ieritinās gultā un jūtas ļoti labi. 2 zina, cik labi ir to just, ka 1 ir mājās. Pēc laika 2 iziet gaitenī. Ir caurvējš. 2 aiztaisa abas āra durvis. Pēc brīža 2 aiztaisa 1 ist. durvis un ir ļoti nemierā ar sevi, ka to nav izdarījusi tūlīt. Varbūt 1 ir salis caurvējā? 2 to mīl ļoti sirsnīgi.
Ir 9 p.m. 2 ir bijusi pilsētā un atgriezusies. 1, šķiet, guļ. Un 2 domā – ka 1 droši vien ir apsedzies.
Svēt. no rīta 2 ir agri zem dušas, agri paēd. Māja klusa. Visi guļ. Iznāk tā, ka 2 un 1 nesatiekas – lai gan vēlāk 2 jūt, ka 1 ir apkārt. Tad 1 maš. + J. aiziet un 2 mazliet skumji ēd pusd. Negaidīti 1 un J. ienāk ar gat. pusd. no iepirk. 1 ir gaišā svīterī un gaišs kā saule. 2 kļūst maza. 2 nespēj panest – ka 2 varbūt “izteikusi par daudz” vakar. Veselīgās spēles šūpoles gremdē to lejā. 1 ir augšā – bet 2 nod. rīk. [..] par karst. ūd. un saka, ka nebūs rītu mājā etc. Un tā viss iznāk savādi asi un garām 1. 2 ar kafiju aiziet uz sav. ist. 1 ir vēl atkal pret durvīm, kad 2 no fridž. nāk garām – bet 2 nepaskatās. 2 rīkoj. kā ģimnāziste.
Vakarā 4 p.m. brauc uz pils. Satiek J. 1 teicis, ka kaut kas jādara. Jā, domā 2. Varbūt viņš raksta solīto vēstuli. Visu pēcpusdienu 1 bij mājā un 2 bij mājā. Un 2 nespēja atstāt māju, kamēr 1 ir mājā. Tas likās – grēks. Beidzot 2 izraujas un aizbrauc uz pāris stundām.
Kad 2 atgriežas (ieiet ēdamist., pasniedz jokodamies kādu reliģ. pamfletu J.) – kaut kas ir tik šausmīgi pārmainījies. 1 – sēd galda galā melnajā džemperī, pats melns. Gaišais džemp. novilkts un gaišā, gaišā, saulainā, maigā, drošā vīra seja – pazudusi. Tumšs apģērbs, tumša seja ar gruzdošu, tumšu skatu. 1 pieceļas un pamuļķīgu smaidu sejā paskatās pamfletā, ieiet savā istabā, neaizver durvis, pagrozās kā satraukumā, kā neziņā, kā jaunā cerībā – ienāk atp., nosēžas pie galda gala pie durv. 2 vāra kaf. Aiz J. muguras 2 sāk skatīties uz 1. Viņa seja pieliekta. Varbūt 1 jūt 2 skatu – bet neceļ acis. 2 sāk skatīties ilgi un mierīgi – tad 1 paceļ acis, tanīs ielīst siltums, bet tikai brīdi tās pieķeras, tad novēršas uz J. un 1 runā kaut ko par J. – kāds tas šodien – tā ir tukša runāšana. Galvenais, ka viņi ir atkal satikušies – bet tam it kā nevar ļauties. 2 paceļ avīzi galda otrā stūrī – “Tā šīs dienas,” 1 sauc. “Jūs to varat ņemt.” – Visa viņa labvēlība ir tur. Un 2 nezin nekā vairāk – kā pietikt ar to, tas liekas daudz – un aiziet ar kaf. un avīzi.
Otrā dienā – 1 ir augšā agri. Arī 2. Nomazgājas. Kad nāk brokastīs – 1 jau ir ārā un aizbrauc. 1 atbrauc mazliet agrāk. Neienāk virt. 3 ir atbr. 2 atdod norēķinus, arī naudu. 3 un 2 ir pie tr. 2 nosūdz 1 – piemin tā vārdu, skaidro par pienu – 2 nezina, ka 1 ir tur, viņš iznāk no vannas ist. bez vārda, acis izplētis, redz abas – noiet garām, 2 ir nobijusies, nosūdzējusi, bijusi vienaldzīga, asa – bet (tā vien viņa var glābties no 3!) 1 aiziet līdz otram gaiteņa galam līdz vēstulēm. 3 nosauc tam pakaļ – paldies, es jau saņēmu! – 1 neatbild. 1 liekas uztraukts, 2 nejūt nekāda kontakta. 1 skrien dusmās prom – ir 2 izjūta. 2 paēd (J. sēd lasa) un iet sav. ist. Redz 1 aizbraucam. Un, liekas, 1 atkal atbrauc – bet varbūt nē. 2 nezina, kur 1 ir vakaru un nakti. 2 tikai 3 satiek gaitenī – 3 izskatās laimīga, spokaini priecīga. Lai notiek kas notikdams, 2 domā. Vakarā iet vēl virt. 3 piesēdina pie galda, pank. 2 smejas – domā, ka 1 nav aiz durvīm. Varbūt ir.
No rīta 1 aizbrauc agri. 2 agri iziet – redz 1 ārā no mugurpuses. 1 aizbrauc. Dienā 2 skrien tālu pastaigāties, sasilt. Diena auksta. Skaista arī. 2 domā par dzīvi – par kaislības gaitu. Vai viņa svētdien pie durvīm – “sāka grimt?” Un 1 nenāca palīgā. Viņš teica – ka viņš nevar. Viņa lūpas raustījās. Bet seja bij skaidra, maiga. 2 gribēja doties klāt, bet savaldījās. 2 mūžīgi – savaldās. Tas bija moments, kad 1 bij atrauta vaļā viņa labākā personības daļa, 1 bij maigs, saprotošs vīrs, kas redzēja maigu sievieti savā priekšā – bet savaldījās. Viņi abi savaldījās – lai gan mirklis bija tam – lai viņi nesavaldītos, lai saspiestu kopā drebošās mutes – 2 ir uzvandīta. 1 vakar bēdzis. Ko darīs šodien? Kas cits vairs atliek?
2 krūtīs gandrīz ieskrēja kāda veikala darbinieks – ar nodomu, 2 to zina. Vai 2 jāmeklē tur glābiņš? Taisni tagad, kad kā zibens bij atsedzis vaļā 1 labāko. Cilvēkos ir tikai daļas no daudz kā. Viena vai otra dvēseles daļa sāk pārņemt visu personību savā iespaidā – bet daudz apstākļi noteic, vai apvērsums paliek spēkā.
Vakarā – 1 iebraucot apstājas pret 2 logu. 2 sēž pie galda pretī – redz, vēro – skatās. Bet neiet pie loga. Piespiež pirkstus pie lūpām un skatās, kā 1 iebrauc. Pa ielu aiziet divas jaunas sievietes – 1 tās skatījies nākam? Pareizi būtu. Pareizi tā ir. 2 to pieņem. Sirds netrako – jo – pareizi tas ir. 2 turpina strādāt. Tomēr izskrien līdz vēstuļu kastei vēlāk. Un tad – vēlreiz. Tad iet vakariņās (cit. 1 + J. pabeiguši). Kad 2 sēž pie galda – atnāk tie. 1 ienāk taisns – labvakar! – skatās tieši. 2 paceļ vieglu smaidu. 1 apsēžas. 2 pastumj viņam vienu avīzi, divas ir 2 priekšā. 1 pastiepj roku pēc avīzes – idille izdodas laba. Ienāk arī J., apsēžas iepretī. Sākas mierīgs noskaņojums. 3 iesteidzas platu, pētošu, ātru skatu. Ziņo, ziņo par tel. sar. 2, kas sēž un saņem mierīgi, liek, lai 3 piesēžas – jo tā stāv kājās un viņai nav iemesla sēsties – bet 2 zin, ka 3 to grib un sēdīsies beidzot tāpat, tad jau labāk – nākt pretī tam, kas tā kā tā nāks. Sarunas. 2 gaida vak. Sarun. vairāk ar J. jo 1 noliecis galvu lasa (kā arvien un dzird). 2 pieiet pie sava katla – 2 top jautra, humors padzirkst – 2 viegli. 2 neiekāro. Necīnās. 3 grūti – viņa cīnās. 3 domā ka 1 ir “brīvs”, raujams klāt, varbūt nelaimīgs, neievērots. Īstenībā – 1 ir pavisam labi iesēdies. Bāba, 2 saka, kad 3 ar J. runā par kr. valodu un 3 prasa, kā sievieti sauc (1 sirsnīgi uzjautrināts). Jā – šī īstenība, dzīve, sabiedriskā, cilvēciskā, ikdienišķā dzīve ir tā, kas 1 un 2 ir vajadzīga. Citādi jūtas tos satrauc tā, ka “poētiskais mēmums” kļūst necilvēcisks, tie vairs netiek kopā, kā abstraktas, nedzīvas lietas kļūst, kas staro katra savā pasaulē.
Tagad silti izspurdz 2 humors, dzīvīgums un arī takts, apvaldība. Kad 2 jau ēd vakariņas, J. + 3 runā, 1 vēl tāpat vairāk tikai lasa, 1 paceļ galvu pret 3 – “Man jauna mašīna.” Smaidīgs skats (gluži tāpat kā 2 temperam. sāk gāzties pāri pretī uz J.). 3 uzlec – smaida viegla kā spolīte, “Iesim,” sauc skatās uz 1. Tas ir tik ātri – ka visi citi nobīstas. Aicinājums iet – ir zīmēts tik personīgi uz 1 – ka J. un 2 nevarētu kustēties. 3 jau izskrien. 1 smejas zem rokas, sāņus galvu liekdams, pieri berzēdams, gandrīz kā palīdzību meklēdams un izskaidrodamies uz 2 – un neceļas iet. “Vai Jums nav tās mašīnas?” jūtas spiesta un ir ziņkārīga jautāt. “O, jā, ir.” Nu jā – 2 saprot, kas notiek. Šo smieklu 2 ir agrāk jau pamanījusi, tas ir tad, kad 3 sāk viņu lenkt tik acīmredzami un vienkārši. Bet šis smiekls 2 neko nepatīk. Taisnība tomēr – grūti bez tā iztikt būtu 1 vietā, bet kaut kā īsti pareizi tas nav. Pa vidu 2 ir paspējusi pateikt, ka vecā maš. viņai patikusi un kādēļ jauna? – Mēs veco jau pazinām, zinājām Jūs atgriežamies, nākam. “Kādā krāsā ir jaunā?” “Zaļa,” 1 smaida. 1 uztvēris ir protams ļoti labi visu 2 teikto. 3 ārā ir tik ilgi un neatgriežas. 1 uzlec un iziet. 2 sastingst gan pār savu šķīvi, bet varonīgi turpina runāt un ēst. Ārā dzird 1 balsi visu laiku. Tad viņi atgriežas, apsēžas kā agrāk – 3 sarāvusies uztraukumā, dreb kā putns, raudzīdamies izpētīt 1, kas aizdedzina cigareti. Grūti zināt, kas un kā? Neviens to nevar zināt. Neviens – nevar būt drošs. 2 skatās, pēta, slēpjas. Reiz viņa pasmīn – un zina tūlīt, ka tas ir nepareizi, bet tomēr, tomēr – tomēr arī pareizi. Galu galā – tā ir 2 nostāja šai lietā, tādai tai jābūt. Smīns arī ir tik īss, ka to neviens var neievērot. 3 uzmācīgā skatīšanās un arī stāvokļa neērtība 2 sāk varbūt kļūt bīstama – 1 un J. pēkšņi pieceļas, kaut kur vēl aiziet, līdz veikalam – nezin, kurš to ierosina, tak jau 1, ka visi viņi pieceļas un iet. “Vai izbraukties?” jautā 3 ar lielu līdz iešanas daļu – “Nē, nē tāpat aiziesim.” 2 un 3 paliek. 3 pabeidz vakar., uzliek kaf. ūdeni. Iziet gait. un apst. pie āra durvīm – “Jāskata man arī tā mašīna,” 2 saka 3, abas apskatās, iziet ārā. Tad – jau 3 iet savā ist. 2 paliek ar kaf. tasi – kad tie atgriežas. Konfektes un maizi atnes. Konfektes izbirst, J. tās nesis. Viņš smejas un lasa augšā, 3 atgriežas.
Viņa saplēsusi spoguli, 3 saka. 7 gadi nelaimes, saka 1. “Tiešām?” 3 spēlē meiteni un svilina 1 ar acīm. “7 gadi,” 1 atkārto. “Mazākais 4 reizes esmu saplēsis.” 2 iziet gait. pie refridž., atnāk. Paņem pied. konfeti. Tad savu kafiju un saka maigu (diezgan tā izskan) labu nakti un iet. 3 ir vēl aiz viņas, bet arī iet. 2 nespēj ilgāk palikt, situācija tomēr top negracioza – likt 3 diedelēt 1 laipnības, kad apakšā visam notiekošam ir citas liesmas, kas var izšauties krustu šķērsu negribētā virzienā – no 2 uz J. un beidzot arī no 1 – uz 3.
Ap 10 p.m. vai mazliet vēl vēlāk 2 iet uz vann. ist. un, tikko 2 ver durvis – 3 izsteidzas pa savām, nodzēš gaismu ist. – aiziet vēl gludināties. 2 nobrīnās – tik vēlu. Vann. ist. 2 dzird 1 ieklepojamies savā istabā, tur jau ir tumšs. Esi mierīgs. Esi mierīgs. Tas nozīmē 3 liek jaunas mīnas1
No rīta 2 pieceļas agri kā arvien, lai gan gribētos vēl gulēt. Bet – jācīnās 1 līdz, kas jau ies uz darbu. Kad 2 atgr. no v. ist. – pēc brīža jaunā maš. lēni izbrauc, 2 ir pie loga, redz 1 cimdoto roku uz maš. rata un vienu brīdi seju, mazliet gar loga stiklu –
Tu mēģini izgrozīties
atrunāties
izdomāt citādi
darīt pa savam prātam
Esi redzējis kumeļu
aplokā dancojam?
Spēks un brīvība --
tāda tava brīvība.
Tomēr ir sava likumība
tanīs lietās
kas savu ceļu ies
ko tu nespēsi izgrozīt
no kā atrunāties
un darīt pa savam prātam.
Tomēr -- ir kāda gudrība
dažreiz tik izturība
lieki nepaļaujies -- citreiz
atturība
kas notikumos
slepeni vadmotīvs būs
un tad vienmēr
vēl no jauna
tava paša daudzveidības
un neizmaināmā vērtība
Bet neizbīsties
arī tā var atstāt tevi kaunā.
3 liek jaunas mīnas! Kad 2 skatās filmu sludinājumos, 3 saka – nu mēs jau varētu dabūt drive in – ja labi gribētu. – Dusmas sagrābj 2. Zināms, uz ko 3 mērķē – lai 2 domā, ka vakar daudz kas viņai no 1 apsolīts. 2 balss paasa: “Var dabūt, bet jādomā, kas no tā iznāks.”
3, “Nu uz kādu laiku…”
2, “Nu – ne quantity, bet quality.” – 2 balss cieta.
Vēlāk 3 aizrāda 2 kaut ko par veļas mašīnu. Un 2 jūt, ka tas ir brīdinājums, ka viņa uzbruks vai jau uzbrūk 2. 2 to pārdomā – un nevajadzīgi paliek mīksta. Iziet vēlāk pie 3 un runājas, vēl vēlāk pie traukiem – “Un es ilgi nepagriezīšos nost.” – aiz tā kaut kas cits. “Pasaukšu Jūs,” vēl piemetina. “Es pati nākšu,” 2 atsaucas. Iziet un atnes naudu $10 – from me to you – pag. reiz bij from 1 – !
2 iziet pastaigāties. 3 piezvanījusi – sarunājusi 2 kādu pavadīšanu – 2 tādas lietas nepatīk. 2 gudro – kāds āķis te slēpjas? Cīņa ir atkal briesmīga, 3 kā lauva. Ja viņa zinātu, cik neglīti 1 par to smejas. Bet to nezina – un tā var iet. Tik uzbāzīga lieta savu dabū daudzreiz. Bet ja tik ilgi? Taisni tādēļ! Nogurdina. Savā ziņā pārliecina. Ja nebūtu briesmu iekrist, ka nevar norauties. 1 būtu cilvēcīgs, ja iekristu. Bet viņš slēdz durvis ciet. 2 vienīgais ierocis ir būt nevainojamai. Ar to var iet tālu. Bez tā – nekur daudz.
Ceturt. vakarā – klusu pārnāk būdā 2, citi ap 11 p.m. Kaut 5 min, vēlāk būtu nāk. 3 dot aizd. ka 1 + 2 ārā. Bet 3 jau gatava uz meet., redz 2 pārnākam. “Kā b. kl?”
2 noguļ no rīta. 1 mazliet maš. redzams.
Jāpazūd ir visam lielam
Kaut ko līdzīgu teicis jau Heine
Kā peļķēm jāizžūst visām kaislībām
Lai vai ar tām ielaidies vai ne
-----
Slepenais spēku avots ir
Izsalkums
Viņš jātur cieņā
Ar nievām lai netuvojas
Kas nievu nobeigts pats
Reiz negrib būt.
Neizglābsies no cirtiena pats
Kas mirdzot spers viņā.
—–
Piekt. vak. 2 aiziet ap ½ 5, pārnāk ap ½7. Tukšums. Kas cits varētu būt? Kādēļ 2 negāja agrāk? Tas ir viņai pašai neizprotami. Ap 8 2 iet vannā. Iztīra vannas ist., izmazgā matus. Tad vannojas. Kāds atbrauc. Ir brīdi blakus. Tad 1 ist. dzirdami sīki trokšņi. 2 nevar ticēt. Gaitenī ir izslēgta gaisma. Klusums. Tikai Kr. ist. gaisma. 2 pie brīža nāk izkārt dvieļus. 1 maš. ir atgriezusies, 2 nevar ticēt, ka 1 ir ist. Varbūt ir.
No rīta 2 dzird 1 balsi, liekas dusmīga. Tas ir pēc tam, kad 2 jau bij vann. ist. kā parasti zem dušas. Ēd. durvis ir vairāk pievērtas nekā parasti. 2 dzird tur trokšņus. 1 ist. ir vaļā, gulta un viss. Jā, pēc tam, kad šķiet, J. tur ēd, ieiet – 1 balss ir skaļa, it kā dusmīga. 1 maš. aiziet, 2 – nelied tuvu pie loga. Maš. arī ir ātra. Tieši darba laikā, kā parasti. Varbūt 1 strādā šo sest.
2 ir nemierā ar dzīvi. Atvadās, sodās – un kādēļ? Pati nevienu vakaru nav bijusi mājās, kad 1 varētu satikt. Tā nu ir. J. ir mīksts kā parasti. Palūdz 2 vienu kreklu izmazgāt līdz ar 2 maš. 2 paņem. J. aiziet. 2 sāk gudrot – vai J. nav kaut ko sadomājis? Briesmas vienmēr ir tās – ka lielas kaislības tuvumā apdedzināti tiek blakus stāvētāji. 2 domā – jāiztur nemiers un jāpaliek mazākais šovakar mājās – lai gan ko tas var līdzēt? Tagad būs 3.
2 kāro izgludināt un perfekti salocīt J. kreklu un tad iedomājas – spārdītu zemes, ja 1 kaut ko tādu darītu 3. Briesmas ir tās, ka šīm jūtām ir kaut kur jālaužas ārā. Un, ja cilvēks var noskriet garām savam kaislību mērķim, tas ir kā mašīnu nostūrējot nost no kāda nezināma, iespējami briesmīga ceļa – kad tomēr mašīnai kaut kur ir jāiedrāžas – kaut kur citur. Parasti dubļos ārpus ceļa. 2 izlemj nekustēties prom no mājas. Vakar vannošanās bij laba – jūtot 1 mājās.
10. p.m. No rīta – vis. maš. mājās. Klusums. Tikai 1 iet uz darbu, kad 2 iet mazgāties.
Ap 11 2 spēlē. Visu repertuāru. Kāpj uz pjedestāla. Bet – kurš to nedara? Tad 2 pazūd uz pāris stundām. 3 rīk. pa ēdam. Pētījiens acīs. 2 paziņo par savu izrīcību ar [sk.?] pretēji 3 nodomiem. 3 acīs īsta vilšanās. Šī 2 – ir tomēr kaza!
Pa gaisu lēkdama s[..]lēja un aizdrāzās un – atdrāzās.
Kad 3 ap 4 aiziet, 2 iet ziv. tīrīt. Kad 2 ieskrien nomazgāt rokas – uzdrāžas ēd. ist. virsū 1, kas rīta mētelī izskatās kā Rasputins – tik šausmīgi svešs un skābs. Oh, halo. Halo. Tas ir viss. 2 atkal aizdrāžas. Varbūt tas nav labi. Bet cilvēki jau nevalda pār savām jūtām. 2 ir šī likuma īstākais apliecinājums. 2 pēc tam mazgā veļu. Kamēr 1 tīra z., 1 iznāk pie maš. pēc pudelēm. Tad nerādās. Aiztaisa durvis. 2 izkar veļu. Pazūd savā ist. Vēlāk uztaisa tasi kaf. 1 ist. gaiša. Bet tur viņš paliek līdz 10 p.m. Tad gaisma izdziest. 2 mazliet norūpējusies par 3 aizdomām, kas droši vien perinās.
No rīta 2 paliek ist., līdz 1 prom. Vak. ar cep. v. uz Dz. Kāda maš., kam neredz num., citādi 1. Tad Hunter Str. 2 skat. pa aut. logu – ieskatās 1 sejā. Liekas bij – maš. šķita gaišāka – bet saule bij. Kā varētu būt tāda izteiksme citam? Ļoti vārīga. 2 drīz mājā. Dz. kāzās. Ieskrien ēd. 1 g. galā. Big smile 2 uzmet – jo domā 3.
Tīra z. 1 izejot lūgts ekspertēt. Acis un izteiksme – tāda pat silta. 3 filmā. Br. siev. jāzvana. 2 ieiet pie 1 + J. 2 gribētu teikt – Jūs iemīlētos viņā – bet neizsaka, tikai savādi ilgi 1 noskatās, tad joks ar J. Vēlu vēl ieiet – kafiju taisīt – un v. vīrieši [..]esti iznāk neveikls teiciens. 1 drīz piec., žāvojas – iet gulēt. Gandrīz apvainojoši? Kas ar J. notiek? Vai viņš nav fascinēts? Un 1 kādēļ sāk izbēgt šīs 2 situācijas. 2 jāuzmanās. Vienmēr mainās neizprotami par momenti – un pret. Varbūt tur tāpat. Varbūt tas par nevarēšanu izraisa to pret noskaņu. Jāuzmanās.
Rīts ar ļoti skaļu, bet maigu valodu tur un te. Sevišķi te. Tas burbuļo kā avots, silti, maigi. Vai tā nav arī ar 2? Valoda plūst, ja cerība to atbrīvo. Un nemiers. 2 neiet pie loga, ne ārā. Jāvaldās.
2 saprot 1 runāšanu. Jau divi dien. 2 plosa un dzen, un triec šīs jūtas. Šodien pavisam traki. Fiziski spiež un plēš ķermeni, visvairāk krūtis, dzen un triec soļus, balsij liek gāzties.
Rīts ar logu. Mājieni. Vakars ar ieslēgšanos. Nakts? ar let’s go for drive in, ar dēmoniskiem smiekliem. Mašīnas apgriešanos. Ja maš. 1 varbūt atnākusi ap 8, viss liktos nepareizi. Bet – atnāca. Too much to understand.
3 teica – kad atnācu – neviena nebij. 100% 2 nezin. Bet ir droša, ka bij. Izlika pudeles un ieslēdzās. Jeb izbrauca? Varbūt. Tas saprotami būtu – naktī tikai soļi nāca ārā no mājas un tad mašīnā uz ielas un prom.
2 ir slima – laikam saaukstējusies zem dušas. No rīta ar 1 blakām 2 palika dušā ļoti ilgi. Visu dienu 2 jūt sāpes vēderā un cirkšņos, un pūslī etc. Guļ. Lasa. Negarlaikojas, bet pašai par brīnumu negausīgi slinko. Un izbauda savu slinkumu kā ronis. Tās pamatā, viņa zina, ir tomēr 1. Kā viņā ir ieēdusies šī lieta. 3 atkal nevajadzīgi nostāsta, ka J. klauvējis, traucējis, jo 1 ieslēdzās – dumjš. Nekāda trokšņa kā klauv. nebija, bet varbūt bija.
Krēsla nāk. Lietus turpina līt. 3 lasāmistabā šuj. Tas ir mājīgi. Lai ir. 3 nezin, ko celt tālāk. Vēl viņa neuzdod kādu dienu – ārpus šīs mājas. Lai gan 2 jūtas ir kā noslēgtas zem smagiem vākiem.
1 varbūt ir dumjš. Dumjāks, kā 2 domāja. Bet – kas ir dumjš? Dzīvei nevajag skaidra prāta, nekā tamlīdzīga, lai kur arī 1 un 2 tagad mēģinātu izmest enkuru. Kāda spēcīga zemūdens straume tos tur kopā. Tomēr – tā dod tik daudz labsajūtas, ka katrs cits, kas ienāktu viņu dzīvē, gūtu maigumu no tās. Zinot mazliet 1 maigumu, 2 domā, ka viņš raustīsies savā āķī un spārdīsies – bet nenorausies.
Vakarā (pirms 1) 2 saruna ar J., 2 – nejūtas labi. (Ņem 1 pienu.) 1 pārrodas. Izstaigājas. Zvana – runā mīlīgā balsī. Izbrauc. J. sauc no ver. Saruna skaļi. Tad klusāka (1 saka, ies uz pub) J., liekas, pārliecina ienākt vēl iekšā. Kādas min. 15 abi dzirdami, tad 1 aizsit stingri sav. durvis – aiziet abi.
2 spēlē – jūt svīšanu – ir colds!
Diennakti 1 prom. 2 + 3 – 2 saka, teorijā var – realitāte nav tik viegli. 2 ir mīļa un 3 arī pirmo reiz 1 atzīst kā “kaut ko”, jo 2 saka kaut ko 1 labā, tas ir, 2 saka “sasists”. 3 – iekritis dubļos, vairs netiek ārā. (?) Novēl. weekendu labu (?). Jūtot, ka 2 – padodas. Bet 2 vēl sevī to nedomā darīt.
No rīta pēc diennakts – (1 pārrodas ap 12) 2 ir virt. Ēdamist. ap 10.30 a.m. 1 ienāk ar iepirk. somu. “Cik pulkstenis?” Viņš ir taisns un bāls, balts ar raibumiem. Bez smaida aiziet. 2 paliek ar savu kafiju līdz 1 atn. 1 dzer pulveri. Kad 1 krāmē iepirk., 2 prasa – Vai cuk. nopirkāt? Jā – vai – Jums nav? Viņa smaids ir burvīgs, gauss, tikko manāms, sapņains, kad viņš paskatās uz 2 kaf. krūz. Nē, man ir. Es tik domāju, vai Jūs nopirkāt. Es aizmirsu kafiju. Un tad mēs lietojam 3 kaf. un 3 cukuru –
Tas iznāk absolūti neveikli vārdos – bet 2, sēžot un dzerot, un darot, ir mierīga. 1 nesaka neko, viņi nepārmaina vairāk ne vārda. 2 noskalo sav. krūz. 1 tur paņem bundžu, atgriež un attaisa savu zupu, ielej katlā, etc.
Pēc stundas apm. 2 aiziet. 1 iznāk no sav. ist. bet viņi nesaskatās. 1 stāvs ir mazliet nedrošs, nenoteikts, salīcis – viņš iet uz āra durvīm. Varbūt braukt kaut kur, 1 to neredz. Aizbrauc, ir prom apm. 2 ½ st. līdz 2 ½ p.m. Maš. ir kustējusies – bet 1 guļ. Vakarā 2 iziet pastaigāt. 1 aizbr. vēlāk uz otru galu? Vakarā atgriež. ap ½8. 2 ieiet paprasīt 3 un par TV. 1 acis ir drošas un tver un uzmana, un seja nav bāla. Viņš atnāk uz rekr. room. Tad 1 aiziet uz ēd. J. ienāk un paliek ar 2 pie nāk. TV. Runā ilgāk. Tad – 2 vairs neiet uz ēdam. Varbūt 1 arī aiziet gulēt. Viņa acis rāda uzvaras vieglumu, tas ir uzvaras prieku.
Svēt. 1 jau izbrauc, kad 2 priekškars vēl ciet. 2 negrib iet uz vann. ist., jūtas saaukst. Apģērbjas. Te redz 1 maš. otrā pusē atgriežamies, apgriežamies, piebraucam pie durvīm. 2 tai brīdī atnāk, atvelk aizk., atver logu. 1 neskatās. 2 atiet nost. Vēlāk iziet ēd. 1 + J. (rīt. mēt.). 2 noliek tukšas pien. pud. Iziet ārā. Pēc brīža ien., paņem lielo nazi, atgriežas ar ziediem – liek glāzē. J. jautā, kur bijusi. 1 galda galā log. t. lasa. 2 nāk – vāra putru. Tā iznāk tik viegli un labi, un pareizi. Tieši, cik vajag. 2 aiziet divreiz prom – bet tā nepiedeg. J. ceļas, iet, kad pēd. reiz 2 atgriežas, viņi abi smejas – drusku aizdomīgi tas ir. Šķiet, ka 1 arī jau bij pacēlies iet – tas paliek. 2 novietojas mazliet tālāk par savu parasto vietu. Ēd un lasa. Abi lasa. Vējš ārā kaut kur gaudo. Lietus mazliet. Pirmāk 1 ir teicis, ka viņam patīk lietus. Tagad 2 izjūt pilnam to mieru, ko dod lietus, vējš – ja var būt iekšā. 2 ir mierīga, apzinās situācijas jaukumu – ir taču labi sēdēt tuvu savā nodarbībā, nerunāt, tik justies tuvu.
Tad 2 taisās iet nom. traukus. Kaf. tase, vēl pusdzerta, paliek ar avīzi. J. ienāk paņem avīzi – 2 paņem savu kaf. tasi – aiziet ist. Te viņa jūt, it kā visu “izspēlētu.” 1 nerunīgs. J. maisās visu laiku. Mašīna pie durvīm. 1 + J. aizbrauc. 2 neiet pie loga. Bet redz – maš. lēni lēni slīd uz priekšu – iegriežas pilnīgi, kavējoties iegriežas iekšā atpakaļ iebr. ceļā. 2 neliekas zinis. Maš. iznāk – aiziet pa kreisi. Viņi aizbrauca uz darbu, 2 domā. 2 pamazām kļūst labi. 2 izspēlējas. 2 piekopj istabu – nes ūd. spaini ārā – maš. piebrauc. 2 seja ir nezin kādēļ dusmīga. Tas tā arvien ir, ka tādā saspīlētā jūtu stāvoklī nezina, kādēļ ir dusmīga seja, etc.? (1 pie galda arī šķita dusmīga seja, kad 2 jautāja, vai viņš pārkrāsojis mašīnu? Nē.) 2 izlej sp., seko šiem iekšā – 1 pēd. iet, neveikli jūtas.
Domāju, ka darbā aizbr.
J. – Nē, šodien dzerš. un tā.
2 – Jā, es arī tā domāju.
Tad 2 savā istabā stāv domīga pie loga. Vējš liels sacēlies. Lietus nelīst. Atnāk (pie loga!) D. Nu – ciemošanās. 2 cep pankūkas, vāra kafiju. D. priecīga rīkojas ēd. ap avīzēm.
1, ieiedams no āra savā ist., durvis aizverot, noskatās – arī 2 no pank. pannas noskatās. Tad 1 pēc brīža ienāk, noliek kaut ko skapī. Kad 1 atgriežas, 2 iepazīstina – tāpat tik nosaucot vārdus. 1 ir laimīgs. 1 rīkojas mazg. un klusu svilpo. 2 + D., labi izrunājušās, iet rekr. room. D. spēlē. Citi kaut kur visi aizbraukuši. Tad 2 pavada D. Kad atgriežas, 2 iet ūd. iesl., 1 gludina. Abi ir – relaxed. Cik 1 ir brīvs un savādi – viņš izskatās vecāks, daudz vecāks un čābīgāks – bet maigs un simpātisks. 1 saka, bijis futb. sacīkstēs. 2 iesl. silt. ū. “Varbūt vajadzēs?” 1, “Jā ne tūlīt, pēc pāris stund.” “Jūs varat iesl. pats.” “O, es nezinu…”
Vak. 1 ir novann. un izsk. spoži jauns. Mati spīd melni kā piķis. Ienākot ēd., 1 met uz 2 kādu avīzi – “Melb. av.” Skat. pāri J. uz 3 un paskaidro. 1 jūtami uzmanīgs. Tad lasa. 2 mazliet pask. pie J. avīzē. Tad – lab. nakt. – Bet viņa atgriežas. 2 sadomā, ka aizskrējusi par ātru, par cietu – avīze gādāta… 1 ir viens. 2 ien. un paprasa av. “Jūs gribat? Jā, ņemiet, es izlas.” “Es atnesīšu atpak..” “Nevajag. Es izlas.” 2 domā – bet atnest, tas ir vēl atnākt. 1 skatās tikai acīm, roka aizsedz citu seju – 2 nezin īsti, ko acis saka. Vienaldzīgas? Jautājošas? Vīlušās?
Sapņos 2 gāžas no klints bezdibenī un iekrīt ūdenī, turas ar roku pie malas, nav nekas bīstams, bet jācīnās.
No rīta – 1 nāk no āra. 2 nomazg., ir iegāj. gl. ist., lai nebūtu ar dvieļiem jāskrien 1 krūtīs ārā. 1 jau pamet īsu skatu un nomurmina – labs. 2 iziet ārā, izkar dv. un ātri iekšā. 1 ir sav. ist., iznāk, kad 2 aizsteidz garām, abi tikko man. paskatās. 2 jau aiz durv. Ne pārāk ilgi gaid., iet brok. 1 sēd gald. g. mēms un lasa. Nedzird nekā. Tad izspēlējums ar pienu. 2 ien. p., ir 1 pud. 2 pēkšņi domā, ka 2 bij. Nol. pud. uz galda un prasa 1 – 1 redz., vakar tik 1 pud. un 2 dabū stīvēties ar izskaidr. Kādu brīdi viņai iznāk skatīties tieši 1 sejā un 2 vārdi aizmirstas – 2 skat. 1 sejā. Redz tā vaibstus, kas brīdi sastingst kādā mierā, tāpat kā 2 – gaidīšanā, vērošanā? Ir brīdis, kad ne viens runā, ne otrs klausās, lai gan tas ir sarunas vidū.
Kad apmēram izskaidrots – ienāk Kr. Jā! Viņš vienu rītu dog vochijs [watchdog?] pieninieku. 2 sāk smieties un nedzird nekā, ko Kr. tālāk saka, 1 arī pasmaida. Kr. – “O, ja piens pazūd, nest[..] un vienmēr 1,” 2 izmet. “I don’t care,” 1 saka, “zinu, cik pud. iel.”
3 pārrod. Dogvochij varbūt arī 2 sejā – 3 izstāsta notik. ar E. Neticami, neticami. 2 bijuši tie, kas palikuši ārpus tā. E. un 3 (2 to jau zina). Tagad E. tai uzkritis. Pēc tam, kad 2 tos redz. Runājam, 2 domā – nav brīnums pēc tā, kādu tā atceras redzējusi 3 seju. Jau tad 2 bij nobrīnījusies.
Tā ir īsta pasaka! Lai 2 nosistu. Protams. Varbūt ne stāstīta vien, bet, tā sakot, inscenēta, kas ir vēl bēdīgāk. Kādu brīdi (vēl līdz pēcpusdienai) ejot staigāt, 2 jūt nelabu smagumu no šīs pasakas. Kaut kas citādā garā, kā to 2 varētu saprast. Tieši pretējā garā, kā 2 to darītu.
Vakarā 2 dzird 1 skaļumu – klauvējumu, smieklus – liekas, 1 ļoti gaidījis 3! 2 nerādās. Tad 3 – uzsauc 2, ka iet uz pastu (divreiz), un aiziet. Un 2 sirds savelkas – 1 brauks tūlīt vakar.? Sekos? 2 gaida. Pēc ilg. laika maš. iet, 2 nobāl. Tad uz durvīm atgr. 3 soļi, tieši tad, kad 1 iet ārā. 2 nomierinās. 1 nev. zināt, cik ilgi 3 paliks. Bet tomēr nesekošana ir bijusi. Bet tikai gandrīz. Gandrīz varētu būt sekošana.
Pēc brīža 2 iet ēdam. 1 un J. atgr. agrāk, kā 2 domā. J. prasa izskaidr. jeb izskaidro par pienu, savu nevainību. 2 ir tik upset, ka pamet izmisušu skatu uz 1. Bet – tad skaidro tos pašus melus – 1 apsēžas galda galā un iegrimst lasīšanā. 2 cieš. Kaut kā grūtums ir tik liels par otra apvainošanu un visu to, ka 2 tikko var ēst. To viņa tomēr dara – laiku pa laikam uzmetot pārmetošu skatu noliektai 1 galvai. Reiz viņas skats apstājas ilgāk un top domīgi, sāpīgi maigs. 2 ir sašutusi, nelaimīga, gandrīz dusmīga, bet maigums tomēr nav īsti zudis. 2 vēl pēc ilgas klusēšanas apgalvo nospiestā balsī, ka nožēlo savu vainu un nav domājusi turēt kādu aizdomās.
Tad 2 aiziet. Aizbēg kā izpērta. Domā – nekad vairs nekarot dēļ šī 1. Lai iet pie sav. 3. Lai tic tai visu, lai ņem, lai ņem. Kādu brīdi 2 ir sāpīgi, bet tad kļūst mier., ja tiešām 1 nezin nekā – lai domā 3 to labo, lai ir tie laimīgi savā veidā. Kādu brīdi 2 pat 1 seju (no rīta) atceroties, tā tagad liekas sveša un nevajadzīga.
Labi – viņa ir brīva! Ar tādu apvainojumu būtu arī vieglāk aiziet. Ēd. vēlāk ir 3 un skaļas smieklu pilnas sarunas. Tad 1 un J. smied. aiziet ārā. 2 atkal atgriežas pie 1. Tad tie pārrodas. Smiekli turpinās, 2 nezin, ko domāt. Ejot pavēlu uz v. ist., 1 ist. ir vēl gaisma. Cits viss tumšs.
Ja 1 nesaprot 2, tad 1 neeksistē, 2 domā. Tad 1 nav tāds, ka viņam vajadzētu 2, tad – 3.
Otrd. 2 (456)? [..]
Agri kāds klauvē kaut kur. 2 nedzird 1 maš. aizejam. Pien. ir aizmirsusi 3, aiziet pēc pien. Divas pud. ir (nauda likta visa zemē). Gaiss – biezs. Varbūt tikai tādēļ, ka 2 nav atklāta. Netiek runāts ne vārds par vakard.
2 domā, ka ir lieliski būt cietušam iekarotā dēļ. Nekad nebij jutusi to skaidrāk. Tas vai nu iznīcina, vai tuvina daudz tuvāk. (1 atliektā galva ar balto roku pār pieri stāv vēl no vakard. kā glezna 2 acīs. Kad viņa vietā J. izskaidr. dēļ un 1 bij vainīgais). Tas grūti iespējams – tuvākiem kļūt. Bet varbūt – grūti arī nebūtu. Varētu būt neikdienišķākas attiecības –kam nav saistītu robežu ne noteikumos, ne laikā. Bet – te, te viss ir tikai mazliet mēsli, ko svaida apkārt. Nu, te – te nevar dzīvot to, te var tas varbūt veidoties –
Trešd.
3 saka – 1 plostojis. Prasījis naudu. Nezin kad pārnācis. 2 arī nezin. 3 ļoti laimīga – jo viss vecās sliedēs, 1 dzer, etc. 3 saka, 1 atkal izdzēris vienu pud. piena. 2 neatbild. 1 bijis vakarā izstaig., izdzīvojies un J. to vēlāk meklējis.
Tagad ap 5 3 aiziet ar bērn. uz kino etc. Ja 1 meklējot, lai kārtojot lietas ar 2! Haha. Un J. varbūt meklēšot – krītot… haha. Cik rupja spēle. Varbūt velk. Varbūt 1 tomēr cietīs, ja domās, ka zaudē lomu. Tāda tomēr ir dzīve – ka šī spēle pievelk. Lai gan 1 ir slims nāvīgi slims no tās.
Sapnī 2 redz roku (laikam to pašu balto 1 roku!), kas sacirsta līdz ar gaļu kastē. Kaut kas – vai kaut kas cits saka – šo roku nedrīkst, šo roku nedrīkst tur likt. Bet to tur ieliek pie asiņainiem gaļas gabaliem. Tas patiesi hakamants[?] sapnis. Šonakt bij mierīgāki, labi sapņi.
Vakarā 2 spēlē kā neprātīga, sāk ar Štrausa valšiem un džezu, beidz ar Debisī, Bēthovenu, visu, ko vien var iedomāties. Spēlē labi. Pārlecot notis, ko nevar saredzēt. J. guļ gultā, lasa un klausās. Bet cita māja izskatās tukša, kad 2 beidz ap 6.30 p.m.
Tie valši bija 1. Lai izsistu viņam arī to vācieti no galvas. Lai viņu ievainotu – uzdrīkstētos ievainot. Tad 2 noslēpjas savā istabā.
Pirms tam saruna uz verandas ar J. – kas staigā apkārt pēc klausīšanās. 2 neredz neko no tās grauzēja – 2 ir dzirkstoša, asa, priecīga. Tikko J. aiziet – tukšumā 2 nopūšas. Bet – brīžam ir tā, it kā 1 vairs neeksistētu viņai. Brīžam – par visu dzīvību. Tā tas laikam ir – par visu vai neko – un kā gan vairs tagad pēc tik daudz vainām lai satiekas? Bet dzīve ir tāda – tikai no vainām tā sastāv. Ja viņi mazliet grib dzīvot – tad tā tas ir jādara. 2 sāpīgi jūt – ka attālinās. 3 liekas smieklīga ar saviem Fr. + Ang. etc. Un tomēr – un tomēr. Bet nē.
3 pārnāk agri – ap 9 vai vēl agr. 2 strādā. 10.30 izliek p.p. Ap 10 p.m. kāds ienāk gaitenī – aiziet, izstaigā. Varbūt J. Iziet ārā – liekas, uzsvelpj. 1 maš. tūlīt ieiet. Ha. 1 nav naudas, ko atdot. J. apskatīja, vai 1 var izlavīties. Poor bloke. Dz. sais.
Tik vien mēs esam vērts cik mūsu gars ir možs un stiprs. 1 var pieņemt un viņš var būt kā saskābis laksts, vārgs, beigts un var būt jauns, stingrs, nopietns cilvēks. Silts un labs. Viņš cīnās. Viņš sāk cīnīties. Un krīt atpakaļ. Un citi par to ir pacilāti, jo notiek tas, ko viņi pareģoja.
Ceturt. – pazudusi.
Vakarā brauc. ar Š., viņi atnāk dienā, kad 2 izn. no mūz. ist. Izrādās, 1 ir guļ. ist. 2 spēle bij mācīšanās. Klimperēš. Š. dauza pie durv., staigā. Vēlāk dzer tēju ar 2. Kad tā ien. s. ist. apģērbt. un braukt uz library ar Š., 2 redz pa logu 1. 1 aiziet. 2 pārnāk ap 6. Brauc vēl ar Š. 3 + 2. Pirms 2 ieiet ēd. ist., kur piev. durv. 1. J. J – out? “I lady in waiting.” 2 paņem it kā tabletes. Iekrīt reiz 1 acīs, kas deg.
Piekt.
Agri uz darbu. Vak. 1 pārn., kad J. gaida. D. atnāk. 1 +J. pazuduši. Nelaimīgais – (laimīgais?). Grūtais referāts. Š – drive. 11 p.m. 2 tipij. vēl. Kā par brīn. 1 maš. atnāk. Piena p. iziet?!
Sest. no rīta 2 mod. kā dažreiz gluži “uzspiesta”? Domāšana, sajūta par 1. Nenovēršami. Drīz 1 p. pienu. Agri darbā. 2 – jābr. prom? 2 miegaina. Nezin, kur stāv? Tik izeja droša. J. laipni apsveic. 3 ir nāvīga. Apēstu D. + 2. Tad laipni runā no rīta.
Nedēļa vidū. 2 prom 4 d. Tad 3 prom – 3 dien. Otr. 10 a.m. vēl 3 nav mājā. J. bij izdomājis visjaukāko lietu, kas te notikusi. Pēc 1 smiekliem un sejas (1 atgriezās pārmainīt darba drēbes, kas bij no rīta?…) Un par darba zvanīšanu runājas ar viņu. 1 pētīgais, jaukais skats teica, ka tas būtu bijis labi. Bet?
Jā, J. nāca agri pa āra durvīm, kad 2 nāca gandrīz jau savās (bijusi neparasti agri apkārt no rīta). Pēc J. sejas novēršanas 2 iegājusi ist. (tas ir, ieslīdējusi), pēkšņi jūt, ko J. ir domājis – ka 2 nāk no 1 istabas. Rīts bij tik jauks, 2 klusa balt. rīt. kurp. ieslīd savā ist.!
2 klausās – J. nepieklauvē kā parasti pie 1 durv. Tiešām ne? – Jā, ilgu laiku nē. Gatavo brokastis. 2 gaida. Beidzot – varbūt J. klusu klauvējis vai 1 pats iznācis. 2 dzird strauju 1 iesmiešanos. Ļoti impulsu, skaļu. Tagad 1 uzzin, ko J. domājis – 2 domā. Vēlāk J. nāk, lai ietu darbā. 1 nāk līdz un smejas, smejas, smejas. 2 klausās, tas ir kā pavasars, kā vasara – tādi smiekli. 1 iziet uz ielas līdz, pavada J. un vēl smejas. 2 nedrīkst iet pie loga. Būtu vajadzējis.
Vēlāk 2 iet kā par. uz vann. ist., 1 jūt ēdam. ist. Bet vēlāk, kamēr 2 sataisās iet uz turieni, 1 maš. jau nāk. 2 pienāk pie loga un pamāj – varbūt 1 redz, varbūt nē. Un te 1 atbrauc pārmainīt drēbes, un viņiem ir saruna un 1 seja ir uzticīga un lēna pretī 2 sejai. Un ir tā – it kā tas būtu bijis, ko J. domājis, un tas ir skaisti.
