Other (literary) (Ķikure/Kikure)

KĀRLIS ĀBELE


Adelaidē, 1957. gada 28. maijā.   
Warradale Park, S.A.

Ļoti godājamā rakstniece:

Pagājušā gada Ziemas svētkos biju Melburnas Kultūras dienās. Cerēju Jūs tur sastapt, un norunāt ar Jums Jūsu piedalīšanos nākamajās K.d. Adelaidē, rakstnieku dienā. Jūs tur nebijāt, un kad es pēc Jums taujāju un minēju arī savu nolūku, zinīgi cilvēki man ieteica to nemēģināt, jo Jūs esot tā iesaistīta savā lauksaimniecībā, ka Jūsu prombūtnē tā sabrukšot.

Esmu pieredzējis, ka lietas izkārtojas citādi tiešā sarunā, nekā uzklausot gudrus padomus. Tāpēc lūdzu Jūs dot savu piekrišanu ierasties š.g.decembra beigās Adelaidē un personīgi nolasīt rakstnieku dienā savu sacerējumu. Lasīšanas laiks nedrīkstētu pārsniegt 30 minūtes, lasāmam stāstam vajadzētu būt noslēgtam tēlojumam, ne fragmentam. Visi rakstnieki lasīs savus darbus personīgi, izņemot Sarmu, ko jāatvaino viņa gadu dēļ. Domāju, ka šāda prasība motivēta, jo sarīkojumam jātuvina publikai autori paši. Braucienu pa dzelzceļu, ieskaitot guļamvagonu, komiteja atlīdzinās. Savā atbildē lūdzu pieminēt arī, vai komitejai sagādāt Jums apmešanās iespēju, jeb Jūs to kārtosit pate, sarunājot naktsmītni pie kāda pazīstama.

Atļaujos piezīmēt, ka Jūs esat ar savu izcili labo stilu vairāk pazīstama, nekā Jūs to, droši vien, domājat, un Jums nav nekādas iespējas atrunāties no braukšanas. Brauciet gan – te būs daudz visādu literātu no daudzām pilsētām – varbūt Jums būs patīkami ar tiem iepazīties. Ja drīkstu izteikt savu personisko vēlēšanos, tad vaļsirdīgi jāsaka, ka es ļoti priecāšos Jūs satiekot. Brauciet gan.

Domāju, ka esmu šo vēstuli rakstījis sirsnīgi. Varbūt Jūs to jutīsit lasīdama.

Viens gan man tomēr jāpiebilst: lūdzu atbildiet tai pašā dienā, kad vēstuli saņemat. K.d. rīkotāji kļūst rezignēti, ja, vilcinot atbildi, kavē viņu darbību.

Jūs sirsnīgi sveicinot
[signed] Kārlis Ābele

———————————

7. AUSTRĀLIJAS LATVIEŠU KULTŪRAS DIENU RĪCĪBAS KOMITEJA                      
1957. gada 12. jūnijā. 
Adelaide,……………………….1957.     
Warradale Park, S.A.

Cienījamā rakstniece:

Paldies par Jūsu vēstuli un piekrišanu piedalīties K.d. literārā sarīkojumā. No šī brīža Jūs pārejat šī sarīkojuma vadītājas Kukura kundzes aprūpē. Viņa savlaicīgi nokārtos ar Jums visu vajadzīgo. Tomēr negaidiet no viņas vēstuli tuvākā laikā; mēs vēl neesam izstrādājuši sīku K.d. kalendāru, nav veikti arī daži citi priekšdarbi. Zināms, ja Jums būtu kas ar mani kārtojams, es esmu Jūsu rīcībā katrā laikā.

Par Jūsu un Jūsu jaunkundzes novietošanu esiet pilnīgi bez rūpēm. Ja jau mēs novietosim visus viesus, kas simtiem apmeklēs Adelaidi, tad jau arī Jūsu novietošana nebūs problēma.

Domāju, ka Jums nebūtu ko bažīties par lasīšanas techniku. No rakstniekiem publika nesagaida izkoptu priekšnesumu. Nav rakstniekam katrā ziņā jābūt arī aktierim. No rakstnieka varētu prasīt labi sadzirdamu, skaidru, ne pārāk ātru runāšanu. Labi ir, ja fabula ir interesanta, bet tas nav nepieciešams. Jums ar Jūsu rakstīšanas māku nav no atklātības ko vairīties. Tas nav kompliments, ko še saku. Ja es to nedomātu, es jau varētu to arī neteikt.

Pēc priekšlasījumiem paredzēta sanāksme rakstniekiem ar tējas dzeršanu. Tā var izvērsties interesanta, var būt arī pelēcīga. Viss atkarīgs no sapulcētiem. Bez Jums būs Lēmane, Eglītis, Tomsons un vietējie. Varbūt pievienosies vēl kāds.

Ar daudz labām dienām
[signed] Kārlis Ābele

———————————–

1959.  gada 16. februārī.

Ļoti godātā kundze:

Paldies par Jūsu vēstuli. Labi, ka Jūs neturat ļaunu prātu uz mani par Jūsu stāsta noraksta sadedzināšanu.

Vilcinādamies vēlētos Jums pateikt sava domas par Jūsu daiļradi. Vilcinādamies tāpēc, ka mans ieskats var būt ļoti maldīgs vismaz divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, jāatzīstas, neesmu Jūsu darbus daudz lasījis. Otrkārt, ir ļoti bīstami spriedelēt par otra cilvēka radošo darbu, nemetot pavisam dziļu skatu viņa dvēselē. Neviens no šiem abiem priekšnoteikumiem nav pildīts, tāpēc īstenībā man nāktos klusēt. Tomēr vēlētos, kaut pārrunas kārtā, pateikt Jums, ko domāju. Varbūt tas Jums var palīdzēt arī tad, ja ieskats ir maldīgs. Varētu būt, ka mēs jo skaidrāk redzam savu īsto ceļu, jo skaļāk mums kāds saka, ka tas nav ejams.

Šim garam ievadam seko īsa piezīme.

Atceros Jūsu agrāk iespiesto darbu par sievietes grūtībām mājkopībā. Nudien, tas bija labi uzrakstīts! Salīdzinot to ar sadedzināto stāstu, man radās iespaids, ka Jūsu talants ir reālās un vitālās dzīves aprakstīšana, ne iztēle un konstrukcija. Vai Jūs vismaz ārēji nevarētu būt radiniecīga Betty Macdonald: The Egg and I? Tā likās, ka KD stāstā Jūs būtu aizgājusi no sevis. Tas notiek bieži. Dziļums var ļoti labi rakstīt par saviem purvu cilvēkiem un meža dzīvniekiem. Sākot ko citu, viņš aiziet no sevis. Pārbaudiet manis teikto un atmetiet, ja tas ir aplam runāts. Tomēr neteikt to Jums, nozīmētu nebūt pret Jums atklātam. Es to negribētu. Arī tad ne, ja teiktais Jums nepatiktu.

Laikam gan mēs netiksimies šai dzīvē. Varbūt nākamā. Uz citu pilsētu KD braukāt vairs neparedzu. Esmu pa laikam bijis savrups, ko arī Ērmanis ir atzīmējis Vēlā viesa priekšvārdā. Kļūstu aizvien savrupāks. Ne jau tādēļ ka man cilvēki nepatiktu, vai ka es viņus neieredzētu. Ģēte saka: Glücklich wer sich ohne Hass von der Welt verschliesst… Es nezinu, vai tas ir laimīgs, un vai Ģētem ir taisnība… Dzīve nav viegla.

Vajag allaž pateikt to, kas nāk no sirds, tas ir labākais, ko mēs viens otram varam dāvināt. Jūs savā vēstulē rakstāt, ka tas esot grūti.

Ar Maltu neesmu bijis draudzīgs. Viņš man dzīvē daudz ļauna darījis. Nedomāju arī, ka tiku pieminēts Grīvniekos ar labu. Tam visam gan tagad pāri pāraugusi velēna, tāpat kā Maltas kapam. Viss paiet.

Manai sievai ir Elza vārdā. Agrāk rakstīja dzejas, un kādu viņas stāstu Grīns iespieda Daugavā. Tagad viņa ir skolotāja austrāliešu skolā, un viņai neatliek laika rakstīt.

Ja Jums nebūtu mana balāžu grāmatiņa Vēlais viesis, kas iznāca Vācijā, es Jums labprāt vienu aizsūtītu, man vēl pāris eksemplāru ir. Citādi izdevums ir izpārdots. Man nav nekā cita, ko es Jums varētu dāvināt…

Sūtu daudz labdienas Jums un Jūsu meitām. Domāju, ka Jūsu meita bija vairāk par Jums noskumusi par nebraukšanu uz Adelaidi. Mēs jau Jūs abas būtu labi aprūpējuši.

 [signed] Kārlis Ābele

—————————————-

[note in book]
1959. gada 7. aprīlī

Cienījamā rakstniece:

Laikam būšu Jūsu īsto kristīto vārdu ierakstījis grāmatiņa. Pēc tā taujājot, nācās dzirdēt par Jūsu gaitām Mākslas akadēmijā, par ko iepriekš nekā nezināju. Redziet, kādus noslēpumus Jūs protat glabāt!

Tas, laikam, viss, kas sakāms. Bet tam – ko gan var ar vārdiem izteikt?

Sveicinot
Kārlis Ābele

Klāt: Vēlais viesis.

*********************************************************

BIRUTA ABULA

1989.  gada 14. februārī
[mailed 23 Feb. 1989 from Kalamazoo]

God. Erna Ķikure,

Amerikas Latviešu Apvienības Kultūras biroja ierosmē un ar PBLA un ALAs Kultūras fondu atbalstu ir uzsākts darbs jauna, svarīga dokumentācijas krājuma sagatavošanā par latviešu literatūras darbiniekiem trimdā: LATVIEŠU LITERATŪRAS DARBINIEKI RIETUMU PASAULĒ (autobiogrāfijas).

Gar krājuma veidošanu darbojas galvenā redaktore Biruta Abula (ASV), redaktori Valija Runģe (ASV), Aleksandrs Zariņš (Austrālija), un 8 cilvēku literārā padome Jura Zommera (Kanāda) vadībā.

Krājumā vispirms ievietosim autorus, kas agrākos trimdas autobiogrāfiju krājumos nav pārstāvēti. Vēlamies šai krājumā ievietot Jūsu autobiogrāfiju un ceram, ka Jūs neatteiksit savu līdzdalību šai svarīgajā darbā, kas nākamajām paaudzēm liecinās par Jūsu pienesumu latviešu kultūrai.

Autobiogrāfiju krājumā vēlamis ievietot šādas ziņas:

  1. Autora bio-bibliogrāfiju; lūdzu izpildiet pievienoto aptauju.
  2. Nesenu foto attēlu;
  3. Autobiografisku eseju:

Šai esejā vēlētos dzirdēt Jūsu domas, uzskatus un novērojumus par savu radītāja darbu, kā raugāties uz savu publiku, darbu tematiku, uz savu darbu paliekošo nozīmi, esot trimdas situācijā. Nozīmīgi būtu Jūsu vispārējie uzskati par literatūru, kā arī ģimenes, skolu un/vai skolotāju, trimdas sabiedrības un pārējo apstākļu ietekme Jūsu darbā. Šī eseja varētu būt Jūsu trimdas laiku pārdzīvojuma spriedums, darbības apliecinājums un izdzīvošanas liecība.

Esejai jābūt ne garākai kā apm. 1000 vārdu. Redakcijas darba veicināšanai laipni lūdzam rakstīt mašīnrakstā ar dubultstarpēm, jeb rokrakstā uz standartlieluma līniju papīra, rakstot uz katras otrās līnijas ar 4 cm. atkāpi no kreisās malas. Redakcija patur tiesības, sazinoties ar autoru, vajadzības gadījumā rakstu īsināt.

Lūdzam atbildēt līdz š.g. 25. martam. Ja neparedzētu apstākļu dēļ atbildei jākavējas, lūdzu uzdot iespējamu darba pabeigšanas datumu, ziņojot redaktorei.

Jo pilnīgākas būs Jūsu atbildes, jo nozīmīgāks būs šis krājums, kas varētu kļūt par svarīgu dokumentu un liecību literatūras cienītājiem un pētniekiem ne tikai mūsu laikā, bet arī nākamajās paaudzēs.

Atbildes lūdzu sūtīt:
Mrs.     Biruta Abula
Atlanta, GA 30360 USA

Paldies par gaidāmo atsaucību.
Ar patiesu cieņu,
Biruta Abula

P.S. Technisku apstākļu dēļ autoriem uzaicinājumi netiek piesūtīti vienā laikā.

——————–

1991. gada 26. augustā, Dallasā

God. Ernai Ķikurei

Ar prieku daru Jums zināmu, ka Mežābeles izdevniecība š.g. augustā ir izdevusi nepacietīgi gaidīto latviešu autoru autobiogrāfiju krājumu ‘Latviešu lietratūras darbinieki Rietumu pasaulē’.

Šai krājumā ievietoti arī Jūsu iesūtītie dati. Kā jau zināt, nopietnā darba galveno posmu veica atbildīgā redaktore Dr. Valija Ruņģe. Viņai arī pienākas vislielākā atzinība par šī dokumentācijas darba sagatavošanu un pabeigšanu. Protams, sarakstē un plānošanā bija iesaistīti arī pārējie redaktori un autoru izvēlē literārā padome. Dažādu patreizējo apstākļu rezultātā iecerēto projektu bijām spiesti nedaudz pārveidot, bet jūtamies gandarīti, ka Jūsu biogrāfiskos, bibliogrāfiskos datus esam varējuši sakopot un Jūsu autobiogrāfijas būs saglabātas un pieejamas tagadējām un nākamajām paaudzēm.

Pateicībā par visu, ko esat veikuši latviešu literatūras laukā, kā arī par līdzdalību šai krājumā, kā dāvanu variet saņemt savu brīveksemplāru, pasūtinot to no Dīķa grāmatnīcas.

Adrese:
O. Dīķa grāmatnīca
6571 Clines Chapel Rd.
Waverly, OH 45690

Grāmatu pasūtinot, pasta un iesaiņošanas izdevumu segšanai par grāmatu lūdzu pievienot $2.25 ASV. Kanādiešiem jāpievieno $3.55.
Grāmatas cena $35 brīvā tirgū. Metiens 550 kopijas; apm. 150 grāmatas mēģinām nogādāt uz Latviju.
Grāmatu varējām izdot, pateicoties Latviešu fondam, ALAs un PBLA Kultūras fondiem par līdzekļu piešķiršanu.

Jūs sirsnīgi sveicinot
Biruta Abula
Krājuma techniskā redaktore.

Mana adrese:
Plano, Tx 75075


Biruta Abula 28.07.1929-11.1.2021
Jaunā Gaita nr. 304. pavasaris 2021


Ja būtu jāsarindo visi mūsu kultūržurnālistes Birutas Abulas, dz. Kalējas, raksti viņas 91 gadu mūžā gājumā, pietrūktu vietas viņas sabiedrisko darbu iztirzāšanai. Šajā piemiņas rakstā tomēr galvenokārt vēlos izcelt trīs nozīmīgākās publikācijas, kas diasporas kultūras hronikā ienākušas ar Birutas pašaizliedzīgo līdzdalību, lai saglabātu atmiņu pierakstus – jo tie jau tapuši par vēsturi.

Biruta Kalēja dzimusi Rīgā, bet uzaugusi Rucavā. Bēgļu gaitās kopā ar vecākiem nonāk Vācijas vēsturiskajā Augsburgā. Tur Hohfeldas bēgļu nometnē 1945. g. rudenī darbību uzsāk Ausekļa ģimnāzija bij. Jelgavas Skolotāju institūta direktora Ernesta Aistara vadībā. Skola darbojas līdz 1950. g. pavasarim, kad seko emigrācija uz pārjūras zemēm.

Entuziasma pilnā absolvente Biruta Kalēja nonāk ASV, ar izcilām sekmēm iegūst grādu ķīmijā, seko mūža derība ar Dzintaru Abulu, laiks ģimenei un darbam ALA Kultūras biroja vadībā. Pus gadsimtu vēlāk viņa ierosina un kļūst par galveno redaktori savas ģimnāzijas 330 bijušo audzēkņu un 43 skolotāju dzirkstošu un sāpīgu atmiņu krājumam Auseklieši no pažobelēm pasaules tālēs (Kalamazū, ASV: Auseklieši, 2004). Izdevuma sagatavotāju saimei piederēja Rolfs Ekmanis, Vitauts Sīmanis, Viestarts un Aivars Aistari, Imants Kalniņš, Verena Stelpe-Dambrāne, Zigurds Zīle un daudz citu.

Pirms tam Birutas vārds redzams vēl citā sējumā – kā tehniskā redaktore autobiogrāfisku rakstu krājumam Latviešu literatūras darbinieki Rietumu pasaulē. Jaunākais posms. (Itakā, ASV: Mežābele, 1991). Virsredaktori Valija Ruņģe un Aleksandrs Zariņš.

Trešais sējums Birutas Abulas autores un redaktores vārdā ir lielais darbs apzinot un savācot rakstus un vēsturiskus foto attēlus krājumam Latviešu literārie pulciņi Amerikas Savienotājās valstīs 1950-2011. (Kalamazū, ASV: Biruta Abuls, 2012.)

Līdztekus Biruta Abula arī bija  jaungaitniece. Viņas raksti mūsu žurnālā par latviešiem nozīmīgām kultūras norisēm paliek kā daļa no piederības sajūtas mantojuma viņas un Dzintara latviskajai ģimenei. Un mums visiem.
Maija Meirāne

********************************************************

DACE APERĀNE

Bedford, N.Y. 10506
1994.g. 28. aprīlī.

Ļoti cien. Dzelmes kundze!

Edgars Kramiņš man jau pagājušā gadā lūdza Jums aizsūtīt šo videolenti. Ļoti atvainojos ka to tikai tagad daru – bet pagāja laiks lai atrastu vietu kas varētu Latvijas filmu pārlikt uz ASV sistēmas – un tad vēl man nebija Jūsu pareizā adrese. Mēģināju, cerēju Jums pazvanīt – bet arī tā man nelaimējās uzzināt Jūsu telefonu!

Ļoti ceru ka šī adrese ir pareizā! Un ļoti atvainojos ka Jums tik ilgi bija jāgaida uz šo lenti.

Sākumā ir Jūsu luga un tad seko manas & Baņutas Rubesas ‘Tango Lugano’ uzvedums Dailes teātrī, 1989.g. maijā.

Ar sirsnīgiem sveicieniem,
Jūsu               Dace Aperāne

Mana adrese:
Bedford, N.Y. 10506 t. ****

********************************************************

IMANTS AUZIŅŠ

[No date, but envelope addressed to Erna Ķikure at Triangle Gallery in Calgary (Inese’s workplace, fall of 1989 to end of 1990). Letter registered in Rīga. Postmark in Cyrilic. On letterhead of Latvijas PSR Rakstnieku Savienība / Latvian SSR Union of Writers. 226426, Rīgā, PDP, Kr. Barona ielā 12, tālr. 287629]

Cienījamā Erna Ķikure!

Pērnvasar Stokholmā latviešu rakstnieku tikšanās reizē, dalībnieki vienojās sarunu turpināt šogad Rīgā. Tika minēts arī iespējamais laiks: Ziemassvētku brīvdienas. Rīdzinieki organizē šo saietu paredzētajā laikā, decembra beigās – konkrētus datumus varēsim paziņot nedaudz vēlāk.

Latvijas Rakstnieku savienība būtu priecīga redzēt Jūs II Vispasaules latviešu rakstnieku tikšanās dalībnieku pulkā. Šajā sakarā lūdzam Jūs paziņot par savu vēlēšanos un iespējām piedalīties Rīgas saietā. Gan braukšanas, gan arī nebraukšanas gadījumā, gaidām Jūsu atbildi iespējami ātri, lai varētu sagatavot tikšanās programmu un ņemt vērā dalībnieku vēlmes, arī formalitāšu kārtošana paņems daudz laika.

Piebildīsim, ka Latvijas Rakstnieku savienība segs visus tikšanās dalībnieku uzturēšanās izdevumus Rīgā vienas nedēļas apjomā.

Ar cieņu
Imants Auziņš
Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdis

 Knuts Skujenieks
Latvijas PEN kluba Rīgas nodaļas priekšsēdis

———————

Imants Auziņš
Izdevniecība Liesma.
Rīga 226256 Latvia U.S.S.R.

—————————

[envelope – postmarked 19 Sep. from South Bend, IN – stamped: ‘Return for additional postage’]
I. Auziņš
226013 Rīga Latvia Europe

Rīgā,
1990. g. 30. augustā

Cienījamo rakstniec!

Sūtu Jums sveicienus Dzejas dienās, kas šoreiz vienlaikus ir arī Aspazijas un Raiņa lielās dienas.

Sirsnīgi pateicos par abām grāmatām. Kad saņēmu ‘Kā plūsti, Aiviekste?’ (tā bija ceļojusi ilgi), izlasīju, pēc tam sāku skaidrot, kādas būtu iespējas izdot. Pa to laiku samilza poligrāfijas likstas, sākās papīra pusbads, apgādu darbība jūtami sašaurinājās. Situācija joprojām neskaidra.

Par to daudz rakstīts Latvijas presē.

Kaut pagausi, grāmatas tomēr iznāk, dikti liela ir interese par latviešu rakstnieku jaunradi citās zemēs. Meklējam iespējas paplašināt grāmatu izlaidi un gluži bez cerībām nedzīvojam.

‘Kā plūsti, Aiviekste?’, manuprāt, ir daudzējādā ziņā pievilcīgs darbs. Blīvs tēlojums, zīmīgi vērojumi par Latvijas lauku dzīvi un cilvēkiem, atziņas. Audzis laukos krietni vēlākā laikā, tomēr atceros kaut ko no tā pārlaicīgā, kas raksturīgs Latvijas dabai, laukiem. Kāda tāla gaisma vieno ar dažām ‘Straumēnu’ un varbūt mana novadnieka J. Jaunsudrabiņa lappusēm.

Varbūt maldos, bet nobeigums šķita pārāk aprauts, it kā par agru punkts pielikts. Varbūt paredzēts turpinājums?

‘Artava’ ir labs, noskaņots dzejoļu krājums.

Šķiet, tur grūti atrast kādu lieku rindu vai gleznu. Un, protams, prieks par lieliski veidoto grāmatu, mākslinieces darbu! Īsti vietā liekas arī nelielās apceres un atsauksmju fragmenti.

Vai Jūs piekrītat atsevišķu dzejoļu vai kopu publikācijai Latvijas presē, antoloģijās? Arī ‘Aiviekstes’ nelielais apjoms mudina domāt, ka viena iespēja būtu – apvienot vairākus dažādu paaudžu latviešu rakstnieku atmiņu tēlojumus, garstāstus par bērnību un jaunību Latvijā. Tā varētu būt viena, bet ne vienīgā iespēja.

Un vēl – varbūt Jūs varētu atsūtīt dažas lappuses par savu rakstnieces darbu? Mūsu rīcībā nav pietiekami ziņu par latviešu rakstniekiem ārzemēs.

Ar labiem vēlējumiem –
Imants Auziņš

———————

Rīgā,
1991.  g. 31. maijā

Sveicieni no pavasarīgās Rīgas!

Zied ābeles, kastaņas, sāk ziedēt ceriņi, un aukstais pavasaris tomēr ir gaidīts un skaists. Augoša satraukuma, draudu, noziedzības dienās cilvēkiem tiek vairāk mūžam atdzimstošā gaišuma.

Liels paldies Jums par grāmatu un dzejoļu sūtījumiem! ‘Ceļa akmeņu raksts’ bija ilgi ceļojis. Neparasta daba, vide, cilvēku raksturu šķautnes, bet vienlaikus – daļa latviešu dzīves šajā gadsimtā. Manuprāt, dzeja dabiski saaužas ar prozu. Saista viedas, pārdzīvotas atziņas.

Varētu daudz par to runāt, bet tas nav iespējams īsā vēstulē. Domājam par iespēju kaut daļu nodot lasītājiem Latvijā. Nebūs taču mūžīgas mūsu grāmatniecības grūtības!

Nupat Rīgā pirmoreiz kopš kara viesojās Velta Sniķere. Divi sarīkojumi pārpildītajā Rakstnieku nama zālē. Atbraukusi arī Aina Zemdega, Nikolajs Kalniņš, gaidām vēl citus kolēģus no tālām zemēm. Kaut gausi, tomēr iznāk jaunas grāmatas, arī J. Kārkliņa ‘Latvijas preses karalis’, V. Sniķeres, B. Bičolas izlases. Vai Jūs saņemat jaunākās grāmatas no Latvijas? Labprāt kaut ko nosūtītu.

Septembrī būs Dzejas dienas, tad – A. Pumpura 150 – gade. Solās būt Ivars Lindbergs un Valdis Krāslavietis. Uz Kanādu pošas Vizma Belševica un Knuts Skujenieks. Laikam arī Anna Rancāne, šodien populārākā Latgales dzejniece. Kaut nu izdotos!

Lai Jums un mums visiem mierīga un darbīga vasara!
Imants Auziņš

—————————

Rīgā,
1992. g. 18. februārī

Labdien!

Manuprāt, Jums izdevies pateikt galveno: „līdz varbūt nebūs tur un te.” Arī mēs ceram tieši to nepazaudēt ikdienā, kura ir saspringta un mainīga.

Šī ziema iet uz beigām, un laimīgā kārtā tā bijusi visai maiga, pavasarīga. Tiesa, pēdējās dienās snieg, pieturas sals, bet arī tas vajadzīgs jaunai vasarai. Nav pamata gausties, ja atceramies pērno ziemu un arī tuvu tālu zemju likteni šoziem, kur sprādzienu uguns neticami sadzīvo ar aukstumu un pelniem…

Latvija dzīvo un mainās. Un nekāds spēks nepadarīs par nebijušiem šos gadus, šīs dienas.

Nosūtu Jums mūsu jauno avīzi ‘Rakstnieka Vārds’ ar novēlotiem sveicieniem sakarā ar pelnīto atzinību. Jaunajā ‘Dzejas dienu’ laidienā iekļāvu arī Jūsu dzejoļus no grāmatas ‘Ceļa akmeņu raksts’. Daudzu grāmatu iznākšana gan pašlaik apdraudēta, tomēr rokas nenolaižam.

Vēlu veselību, možumu, jaunas lappuses, kurās latviešu valodā dzīvo, jūt un domā cilvēks.

Ar ziemīgās Rīgas sveicieniem –
Imants Auziņš


Imants Auziņš 13.11.1937 – 21.08.2013
literatura.lv


Imants Auziņš (1937–2013) — dzejnieks, literatūrkritiķis. Beidzis Neretas vidusskolu (1956) un Latvijas Valsts Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāti (1961). Strādājis laikrakstos “Literatūra un Māksla“, “Padomju Jaunatne“, žurnālā “Karogs“, bijis izdevniecības “Liesma” redaktors un direktora vietnieks, žurnāla “Daugava” galvenā redaktora vietnieks, kā arī Rakstnieku Savienības valdes sekretārs un valdes priekšsēdētājs. Rakstnieku Savienības biedrs kopš 1960. gada. Latvijas PEN kluba biedrs.

*********************************************

VALERIJA BĒRZIŅA-BALTIŅA


1990.g. sveču mēnesī [februārī?]

Mīļā dzejniece!

Jo sirsnīgs paldies par artavu ar mazo burtu, tad par Artavu ar dzejas smaržu un Aiviekstes mūžīgumu. Šajās dienās gribu ‘noturēties saulē’ un turēties uz tā kuģa klāja, kas peld ‘koku zaļuma vidū’, atšūpojot latviešu tautas dzīvi un tās sūro prieku ar ‘saules un ēnu vizmām’. Dzīvošu līdz tam, ko ‘māca zeme’ un kas neatturami kāpj ārā no laikiem, kas pagājuši, nepaiet.

Būdama kopā ar Jums un Jūsu roku turēdama,
Valerija Bērziņa-Baltiņa
Minneapolis, MN 55403, USA


Valērija Bērziņa-Baltiņa 21.03.1906 – 25.09.2000
garamantas.lv


Valērija Bērziņa-Baltiņa (dzimusi Kerve; 1906–2000) – valodniece, dzejniece. Dzejoļu krājumā “Gaismas šūpoles” (1980) dominē dabas un cilvēka garīgās pasaules, arī patriotiski motīvi. Sarakstījusi apceres par Z. Lazdu, Anšlavu Eglīti, J. Klīdzēju un Z. Mauriņu (“Latviešu trimdas literatūras izlase“, 1–2, Latvijā 1996).

**********************************************************

MARGARITA  B. [BIEZAITE?]

[Card]: Priecīgus Ziemas Svētkus un laimīgu Jauno Gadu
9. 12. 1990.

Mīļā Ķikures kundze – ir jau tāds laika sprīdis kopš Adelaidē sanācām kopā Rakstnieku dienās un saņēmu Jūsu jauko grāmatiņu – liels paldies!

Pārējās nodevu Zariņam. Rakstnieku dienas paliek aizvien bālākas, gan kvantitatīvi gan kvalitatīvi – par pēdējo īpaši žēl. Pietrūka domu izmaiņas un kopā pakavēšanās vakara stundās, kaut gan ar Laimu Kalniņu un Ernu Lēmani jau nu noturējām diezgan daudz vēlas ‘sesijas’, jo viņas dzīvoja pie manis. Mazliet iepazinu arī Larsenu-Dombrovsku, kas bij atbraukusi no Pertas, bet viņa, diemžēl, jutās ārpusniece – nav jau viegli ierasties svešā pusē un svešos ļaudīs.

Es patreiz gaidu atbraucam Laimas ģimeni no Londonas – šogad svētkus svinēsim kopā ar abu meitu ģimenēm, bet dēlam Austrim šie būs pirmie Ziemassvētki Latvijā. Viņš te pārdeva savu māju, mašīnas un visu pārējo mantību sakrāmējis divos ‘containeros’, ar visu ģimeni (4 bērni) – ‘aizbrauca mājās’ – kā viņš pats teica.

Baiļojos sākumā par bērniem, bet liekas, ka viņi ir iedzīvojušies labi, skolā iet ar prieku, paēduši ir un nu jau visi dzīvo savā mājā Ogrē. Domāju, ka nākošajā vasarā varēšu viņus apciemot. – Tie nu tādi ģimenes jaunumi.

Vēlu gaišus Svētkus un daudz veselības un rakstīšanas spara Jaunajā gadā.
Sirsnībā
Margarita B. [Biezaite?]


Margarita Biezaite 30.07.1921 – 19.11.2007
literatura.lv


Margarita Biezaite (dzimusi Vuss, 1921– 2007) – mākslas pedagoģe, literāte, muzikāli sabiedriska darbiniece. Sarakstījusi grāmatu “Latviešu kultūras dienas Austrālijā. 1971-1990” (1995). Sastādījusi skaidrojošu vārdnīcu latviešu tautasdziesmu leksikai “Atslēdziņa” (1986), kopā ar Ēriku Biezaiti “Mūzikas krātuvē savākto izdevumu rādītāju” (1989) un “Mūzikas krātuves skaņdarbu katalogu” (1992). Kopš 1996. gada atkal dzīvoja Latvijā.

Vairākkārt bijusi Latviešu apvienības Austrālijā kultūras dienu vadītāja, Austrālijas latviešu Rakstnieku dienu organizētāja.
1970–1990: organizēja un vadīja Latviešu muzeju Austrālijā.

Piedalījusies ar gleznām, grafikas un emaljas darbiem Dienvidaustrālijas mākslinieku, Austrālijas latviešu Kultūras dienu un citās izstādēs.
Dziedājusi Adelaidas Latviešu biedrības jauktajā korī.

*********************************************************

VITA BLAUS

1991.g. 12. aprīlī

Ļ. cien. Ķikures kdze!

Nesen, pārskatot iepriekšējā gadā izdoto, ‘Laiku’, ieraudzīju pārskatu par Jūsu grāmatu: ‘Kā plūsti Aiviekste’. Tā kā esmu dzimusi Ļaudonas ‘Birzumnieku’ mājās – kā meitene zvejojusi ar nelaiķa tēvu Aiviekstē, nebija ilgi ko domāt, grāmata jāiegādājas.

Tikai nevar vairs atrast – izpārdota. Čikāgas grāmatu galds liek griezties pie autores.

Lūdzu, vai vēl kāda grāmata palikusi? Būtu ļoti priecīga dzirdēt no Jums.

Paldies!
Vita Blaus
Wheaton, IL 60187 USA

********************************************************

CEĻA ZĪMES – V. TONE

Noraksts
1953.g. februārī

CEĻA ZĪMES  
c/o The Society of Latvians
in Gt. Britain

Kā jums varbūt būs zināms, žurnāls Ceļa Zīmes, kas līdz šim iznāca Zviedrijā, ar šī gada sākumu iznāk Londonā, Latvju biedrības Lielbritānijā apgādā. Redakcijas kolēģijā: Jānis Andrups, Valdemārs Tone, Knuts Lesiņš, Andrejs Eglītis un Alberts Jērums. Žurnāls turpmāk iznāks ik divus mēnešus un bez paplašinātas daiļliteratūras un apskata daļas tas, kā līdz šim, centīsies sniegt latviešu gleznotāju darbu reprodukcijas.

Lai arī šo nodalījumu izveidotu iespējami vispusīgu, tādu, kas varētu atspoguļot vienuviet arī mūsu gleznotāju darbus, ir ļoti nepieciešams plašs visā pasaulē izkaisīto mākslinieku atbalsts, jo reprodukciju savākšana ir grūts un nepateicīgs uzdevums.

Šai sakarā griežos pie Jums ar laipnu lūgumu atsūtīt savu darbu uzņēmumus žurnālam. Būtu ļoti vēlams, ja Jūs varētu atsūtīt vairākus uzņēmumus, bet vismaz izlūgšos 3-4 uzņēmumus.

Biedrības apgādam pastāv nodoms izgatavotās klišejas izmantot Ceļa Zīmēm un latvju glezniecībai veltīta reprodukciju krājuma izdošanai, tāpēc būtu labi, ja Jūsu atsūtītie uzņēmumi būtu tādi, kuŗus Jūs uzskatiet par sev raksturīgiem.

Ja Jums uzņēmumi krājumā, jeb ja Jums iespējams tādus drīz pagatavot, būtu pateicīgs, ja kādus varētu saņemt līdz 20.martam vai agrāk, jo Ceļa Zīmju 3.numuram reprodukciju trūks visvairāk īsā laika dēļ.

Bet arī katrs Jūsu atbalsts vēlāk būs ļoti nozīmīgs.

Ar iepriekšēju paldies,
V.  Tone
Ceļa Zīmju redakcijas loc.

*********************************************************

DAUGAVAS VANAGI

Latvian Daugavas Vanagi, Inc.
Latvian Relief Association, U.S.A     [logo]           Daugavas Vanagi A.S.V.
1984.gada 7.janvārī

I. Birstiņa kungam
c/o E. Ķikure
Banff, Canada T0L 0C0

Augsti god. Birstiņa kungs!

DV ASV īslugu sacensība ir noslēgusies. Izvērtēšanas komisija (trīs režisori) ir atzinuši, ka no 30 iesūtītajām īslugām, starp piecām godalgotajām ir J. Birstiņa sarakstītā īsluga ‘Cilvēki šķūnī’.

Zemes valdes vārdā apsveicu Jūs ar godalgas iegūšanu! Saskaņā ar sacensības noteikumiem Jums pienākas balva. Tamdēļ, šai vēstulei pievienoju zemes valdes čeku $200.00 (Nr. 2287).

Ar patiesu cieņu un visa laba vēlējumu jaunajā 1984-tā gadā,
Jūsu              A. Lanka
DV ASV kasieris
Alfreds Lanka
Richfield, MN 55423

———————————–

84.  gada 23. janvārī

L. Lankas kungam
Richfield, Mn. 55423 USA

Augsti god. Lankas kungs!

Paldies par vēstuli ar patīkamām ziņām ka īslugu sacensībā godalgota ir bijusi luga ‘Cilvēki šķūnī’. Saņēmu arī Jūsu čeku.

Ir noticis mazs pārpratums – esmu rakstnieces meita. Autore ir Erna Ķikure. Viņa droši vien uzdeva manu adresi jo dzīvoju Jums tuvāk un viņa pate brauks pēc pāris mēnešiem dzīvot pie manis. Nosūtīšu viņai tūlīt labās ziņas un naudu.

To visu skaidroju Jums tādēļ, lai nebūtu pārpratums jā gadījienā Jūs domājiet lugu vai ziņas par sacensības iznākumu kauf kur publicēt.

Ar patiesu cieņu,
Jūsu
Inese Birstins

———————————————————————————————

Godātais Birstiņ kungs! Resp. E. Ķikure!

Lūdzu piedodiet man ka sūtu lugu eksemplārus tik vēlu, bet sakarā ar Apayoda kunga slimību un nāvi lugu sacensības lietas kārtošana stipri aizkavējās.

Sekojot tam ko man Apayoda kungs teica, paturu vienu ‘Cilvēki šķūnī’ eksemplāru, kuru es nodošu DV lugu krātuvei Bostonā.

Gribu jūs apsveikt par iegūto balvu. Man jūsu luga ļoti patika. Ir prieks lasīt lugu kurai nav nekādu sakaru ar mūsu ikdienas sīkiem sarežģījumiem, banālām situācijām, un caurspīdīgiem raksturiem.

Ar mīļiem sveicieniem.
 Juris [?] Valters.

—————–

P.S. Adreses un autora vārda pārprašanas un samainīšanas dēļ godalga piešķirta (un nauda nosūtīta) I. Birstiņa kgam – tas ir Inesei Birstiņš!! Godalgu ieguvējos J. Gaitā arī publicēts – I. Birstiņš. Tā tad – ja tas Birstiņš ko dara, tad zināt (vai nezināt) kas aiz tā slēpjas!
E.  Ķ.

*********************************************************

EMILS DĒLIŅŠ

Melburnā, 1971.g. 8.7.

Godājamā Dzelmes kundze,

Paldies par Francijas impresijām. Vai nevarat uzrakstīt vēl, piemēram par to pašu Iljēru (skat. Time izgriezumus te klāt; tos metiet prom), arī varbūt par kādu citu zemi, Beļģiju varbūt? Jums iznāk jaukas mazas poēmas prozā.

Paldies arī par Jāņu bildi, taču to jau bija atsūtījis arī Zariņa kgs. Viņš man arī atgādināja, ka Jūs nesaņemot avīzi. Piedodiet, to turpmāk izlabosim. Protams, ka Jums par to nav jāmaksā; atsūtiet kādreiz pa rakstam — kad un par ko gribas. Vai Jums dažkārt nav kāds grebuma novilkums? Tagad labi varam reproducēt. (Piedodiet tos ķiņķēziņus, ko pievienoju Jūsu rakstam šai n-rā, tagad sāku baidīties, vai ļaudis nedomās, ka tie Jūsējie?)

Ar labākajiem vēlējumiem Jūsu
E. Dēliņš

——————-

Austrālijas Latvietis
A Latvian newspaper in Australia
Box 23, P.O. Kew, Vic., 3010
Melburnā, 1972. g. 21.1.

Godājamā Dzelmes kundze,

Paldies par vēstuli un manuskriptiem. Droši vien KD burzmā vainīgais būšu bijis es, bet ko lai dara; mums izgājis kā tiem diviem ķēniņa bērniem = die konnten zusammen nicht kommen…

Esmu priecīgs, ka esat atminējusi manu izdarību atslēgas; ir tiešām labi, ja ‘šis tas stāv pie manis’. No savas puses varu Jums jau iepriekš solīt, ka viss, ko atsūtīsit, tiks nodrukāts – izdevīgā brīdī, kaut arī nāktos mazliet pagaidīt. Tā tad – lūdzu sūtiet un par atsūtīto un vēl sūtāmo jau iepriekš paldies!

Ar labām dienām,
Jūsu [signature: Dēlinš?]


Emīls Dēliņš 15.05.1921 – 21.02.2004
literatura.lv


Emīls Dēliņš (1921–2004) – žurnālists, diplomāts. Kopš agras jaunības saistīts ar latviešu periodiskajiem izdevumiem. 1949. gada maijā Melburnā izveidoja latviešu laikrakstu “Austrālijas Latvietis“. Grāmata “69 stundas” (1969) ar esejām un vērojumiem par vietām un cilvēkiem visapkārt zemeslodei. Sarakstījis grāmatu “Veiss” (1955), “No prezidenta uz prezidentu” (1981), “Konsuls bez valdības” (1997).Tulkojis no franču un vācu valodas lugas: Ž. Anuija, Ž. Kokto, E. Jonesko, F. Dirrenmata “Meteors” un citu autoru lugas, kas izrādītas Sidnejas Latviešu teātrī. Bijis Latvijas goda vicekonsuls (1979), goda konsuls (1982) un ģenerālkonsuls (1992) Austrālijā, kopš 1993. gada arī Jaunzēlandē. Par viņu sarakstīta grāmata: Ilona Bērziņa “Emīls Dēliņš. Patriots, žurnālists, diplomāts” (2013).

1945–1947
Laikraksts “Lībekas Vēstnesis” (1945–1946)
Lībeka
Strādāja redakcijā.

1945–1947
Eslingene pie Nekāras
Laikraksta “Latviešu Ziņas” redakcija.

09.05.1949–2000
Newspaper Australian Latvian
Melburna
Ilggadīgs izdevējs un redaktors.

**************************************************************

VERA DUTE

Turramurra, NSW
9.  – 9. – 1968.

Mīļā Dzelmes kundze,

Mīļš paldies par Jūsu pirmo vēstuli, vēl lielāks par otro un dzejoļiem.

Pirmo gribēju atbildēt tūlīt, bet tā kā biju jau tik savārgusi, tad tikko pietika spēka izbraukt darbu un dakterus un tad visa tā operācija iznāca daudz agrāk kā biju to plānojusi. Tā šoreiz apstākļi mani pārsteidza pusceļā – nekas nebija iepriekš sagatavots – ne darbā, ne mājā. Slimnīcā sabiju vairāk kā divi nedēļas. Kopšana un arī pati slimnīca bija lieliska, tikai uz veselo pusi ejot paplāni tiem, kas mīl gaļu vai zivis, jo to svētie brāļi (7 dienu adventisti) nedeva.

Mājā pārnācu vēl ļoti vārga un tad man vēl bija jādzer ļoti stipras zāles mugurkaula dēļ un tās mani pataisīja pilnīgi ‘nelietojamu’. Patreiz man viņas jādzer nav un es pamazām sāku justies pēc cilvēka un sāk rasties iniciatīva kārtot vēstuļu parādus.

Abas Jūsu vēstules mani ļoti aizkustināja, tās bija tik sirsnīgas, par saņemtajiem dzejoļiem gandrīz apraudājos. Ļoti patika visi. Ar kritisku aci lasot visvairāk pie sirds gāja ‘Miers’, tad ‘Vientulība’ (brīnišķīgs ritms) tā pat kā ‘Sajūsma’ un tad ‘Naids’. Cik labi, ja var sevi izteikt pantā vai prozā. Man ir vajadzīga skatuve, lai gan neesmu ar spalvu nekad nekā mēģinājusi. Domāju tomēr, ka tādu dotību man nav.

Jūsu aicinājums man laikam būs jālaiž secen, jo nedomāju, ka būšu vēl tik stipra, lai brauktu. Man arvien iznāk nokavēt to, ko tik ļoti gribētos darīt. Bet nedomāju, ka manis dēļ Jums vajadzētu atlikt sanākšanu, manu ‘īdēšanu’ nevajaga daudz ņemt vērā. Man jāsaka, ka man ļoti būtu paticis pie Jums aizbraukt, arī jūras dēļ – tā man tāda vājība vēl no agrām bērnu dienām.

Pēdējā laikā esmu daudz nokavējusi – jau 100 gadu teātra izrādi, tad Melburnas opereti, tāpat neviens vēl nav bijis, kas varētu pastāstīt par Rakstnieku dienām Adelaidē.

Vēl arvien dienas labāko daļu pavadu gultā un mēģinu savu laiku sadalīt starp vairākām nodarbībām. Lai cik žēl man arī nebūtu, lasīt man vēl lāga neveicas, laikam stipro zāļu dēļ, toties, domāt un pārdomāt varu daudz un lai dienai būtu kāda vērtība, tad pastrādāju arī kādu rokdarbu gan sev, gan priekš citiem.

Rītos atmostos krietni pirms saules lēkta un esmu jau iemanījusies pateikt laiku pēc tā kā kuri putni sāk dziedāt – kukabara sāk visagrāk, jau 5.00, vēl lielā tumsā un tiem citiem nezinu nemaz vārdu, tikai dziesmu. Jūs no sava dzīvokļa, droši vien, dzirdat jūras šalkoņu iemiegot, dzirdat to arī acis atverot. Sveiciniet jūru no manis – rītā, vakarā, vētrā, saulē!

Mīļi un sirsnīgi sveicieni,
Jūsu Vera Dute.

*************************************************************

ANDREJS EGLĪTIS

.

[on back of B&W Photo: Aiviekste vakarā pie Vecsaikavas — possibly in 1956 in Sydney]

.

.

(A[ndrejs]. Eglītis)

Ja kāds man vaicātu, ko tu visvairāk mīli?
Es teiktu, Ļaudonu ar tumšo meža vīli!


Andrejs Eglītis 21.10.1912 – 23.02.2006
literatura.lv


Andrejs Eglītis (1912–2006) – dzejnieks. Dzimis Ļaudonā. Izglītību ieguvis vietējās skolā un Rīgā. Jau kopš agras jaunības saistīts ar dažādiem latviešu preses izdevumiem. Literārā debija 1934. gadā. 1945. gada 7. maijā devās bēgļu gaitās uz Zviedriju, 1998. gada augustā atgriezās uz dzīvi Latvijā. Vairāk nekā 30 grāmatu autors, kas iznākušas dažādās pasaules valstīs, ir vairāku grāmatu līdzautors, Latvijā izdoti vairāki krājumi, izlase, arī Raksti septiņos sējumos. Dzejā savijas romantisks dzimtās puses un mīlestības tēlojums ar trimdā kulminējošo nacionālo stāju un patriotisko skanējumu; dzejā grodi savijas tautas traģiskais liktenis. Atzīmēts gan dzejas melodiskums, gan pravietiskums. Dzejnieks Pēteris Ērmanis viņu nodēvējis par īstu dedzīgi stipru lielā, drūmā laikmeta un sāpju ceļu gājējas tautas bēdu un nojautu dziesminieku, kura vārds tagad minams līdz ar vislabākajiem mūsu dzejā. Tautas ciešanām šai grāmatā ir kā reliģisks starojums. Viņa vārsmas kļuva latviešu trimdas un vispār latviešu gara dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Paliekoša vērtība ir Andreja Eglīša kantāte “Dievs, Tava zeme deg!”; teksts tulkots angļu [below], zviedru, spāņu, itāļu, vācu, norvēģu, dāņu portugāļu un citās valodās un to komponējuši Lūcija Garūta, Bruno Skulte, Tālivaldis Ķeniņš. Saņēmis daudzas literārās prēmijas un apbalvojumus.


Andrejs Eglītis par sevi

“Ja man solītu tūkstots Jeruzalemes un zemes, pilnas zelta dzīslām dzīlēs ziedot, un nemirstīgās debesis ar dienu un nakti, zvaigžņu miriādēm dziedot, – pret savu mīlestību uz tēvu zemi nemainītu visu un it nevienu.”

***************************************************************

ANŠLAVS EGLĪTIS


10.  8. 1989.

Ļoti cienītā Dzejniece!

Ar Jūsu dzejas vārdiem runājot „Hallo, kā Jums iet?” Paldies par grāmatu ‘Artava’, ko drīzāk vajadzētu dēvēt par dukātu, vai dālderi, tik skaista un grezni apdarīta un iespiesta. LaRAs saietā un arī svētkos viss gāja kā jau pa burzmu un man neveicās ar Jums ne vārdiņa pārmīt. Dzejoļos mani skāra daudzas jaukas rindas kā tās par piedzērušo likteni, to, ka padoms mums ne rodas ne der, par skalbisko sienu vezumu, ko aizrauj kravas spēkrati u.d.c. Izrādās, ka Jūs esat ļaudoniete. To stūri es diezgan labi pazīstu. Netālu bija Sarkaņu pagasts, kurā atradās mana tēva vecāku mājas. Droši vien Jūs zināsit arī brīnumdzidro upīti, Aronu, kas tek gar aplam stāvu pilskalnu un ieplūst Aiviekstē…

Jums ir varen ražīgas meitas. Vingra zīmētāja, Dzidra Mičele (lp. 0.3.19) kas pusabstrakti uzglezno arī ļoti mīlīgus kaķus un eseiste, Inese Birstiņa. Re-Covered and Re-Created nebūs viņas pirmā apcere, bet kaut kā man viņas vārds līdz šim paslīdējis garām. Teicami ir arī Austras Graudiņas tulkojumi un iztulkojumi.

Man patīk Jūsu attēls pie datora, vai vārdu procesētāja, par zīmi, ka mēs, vecā paaudze, tiekam gluži labi galā ar visām šīm modernajām brīnummašīnām.

Visu labāko Jums un Jūsu naigajai ģimenei vēlēdams
Anšl. Eglītis
Pacific Palisades, California 90272


Anšlavs Eglītis 14.10.1906 – 04.03.1993
literatura.lv


Anšlavs Eglītis (1906–1993) – rakstnieks, dzejnieks, žurnālists, gleznotājs. Dzimis rakstnieka Viktora Eglīša un tulkotājas Marijas Stalbovas ģimenē. Jānis Veselis viņu nodēvējis par vienu latviešu rakstniecības intelektuālistiem. Viens ražīgākajiem latviešu trimdas autoriem, kas literāro jaunradi aizsācis jau Latvijā. Darbojies dzejā, īsprozā, romānistikā un lugu rakstniecībā. Trimdā apliecinājis sevi arī kā kritiķis, tostarp filmu kritiķis. Darbojies arī grāmatu dizainā gan kā savu, gan citu autoru grāmatu ilustrētājs.

**********************************************************

E. Freimanis

Edmontonā
1987.gada 1.septembrī

Godājamā rakstniec!

Mūsu iepazīšanās Rakstnieku nedēļā, manā uztverē, bija saistoša, rosinoša. Jūs, varu iedomāties, novērtējāt mani kā ņirgu, par ko nedrīkstu gremzties, jo tāds esmu. Atvainojiet, ka kļūstu personīgs.

Godīgi sakot (kas par klišeju!) man patīk Jūsu stils. Vienkāršība dzīvā saskaņa ar spridzīgumu – it kā palēcieniem, piesitieniem. Stāstījums bez pretenzijām uz pārgudrību, pārsteigumiem un tāpēc patīkams. Prātā nāk stāstiņš ‘Vecu lietu izsolē’, laikam tāpēc, ka tas saturā radniecīgs manai ‘Neveiksmei’, kas iespiests Rubuļa sastādītajā ‘Latvian Literature’ zem virsraksta ‘Tough Luck’. Tas gan vairāk feļetons nekā daiļliteratūra. Jūsu atjautu, notonēto ironiju vispār izteiksmes spožumu raksturo šāds teikums: „Izsoles vadītājs laipni, rotaļīgi un visai mierīgi spēlējās ar lietām, to cenām un cilvēkiem.” Varētu uzrakstīt pagaŗu rindkopu izvērtējot šo vienu teikumu. Bet man – kā jau nevaļīgā laikmeta cilvēkam – citas lietas rādās svarīgākas.

Jā, jāpārdod sava smagā, baigā ‘Draudzības pils’. Vai tik ironisku sarkastisku romānu varēsit pat izlasīt? Zem šādām, tādām atjautībām un jociņiem (tiem it kā vajadzētu paglābt lasītāju no nospiestības) gruzd kāda nabaga sašķobījušos cilvēka izmisums. Patiesībā tā viscauri grāmatā, kaut gan neviens kritiķis vai lasītājs to tā neredz. Skaidrs: savu mērķi neesmu sasniedzis – esmu neveiksminieks tāpat kā citās savās grāmatās.

Ir smieklīgi izskaidrot savu rakstījumu. Pārdevēja gājiens? Patiesībā, kāda tam nozīme? Bet varbūt Jums patiksies pasacīt – vismaz dažos vārdos – ko par ‘Pili’ spriežat, ja to izlasīsit un būsit ar mieru man atsūtīt pretī savu jaunāko grāmatu? Diemžēl esmu aizmirsis tās titulu. Ja Jums grāmatas nav krājumā, pasakiet lūdzu, kur to varētu pasūtināt. Beidzot – ja sūtat samaksu – ‘plēšu’ 13.00 Kanādas dolārus – ieskaitot sūtīšanu (un parakstu, hā, hā!).

Protams, ja negribat nekādos darījumos ielaisties, lūdzu iesaiņojiet sūtījumu kā bijis, uzrakstiet ‘Refused’ un iemetiet pasta kastē. Atkritīs tērēšanās pastā.

Visu labiņu!
E. Freimanis

**********************************************************

LIJA GAILĪTE

[On back of Kookaburra postcard]

Mīļam Ķikuram

Atkal vienu gaišu, priecīgu maili nostaigāt — līdz 1973 janv. u. tālāk
Jūsu
Lija Gailīte Jankava

————————-

18. 8. 81.

Mīļā Ķikuris kundze alias Ķikuriņ,

Sveicinām Jūs kolektīvi – esam salasījušies, kāda grupiņa Osvalda Lāča 80 gadu dzimšanas notikuma svinībām – šņabijām un gudri runājam un esam priecīgi neskatoties uz to, ka patlaban Sidnejas sabiedrība pārdalās nevajadzīgi dažādās grupās. –

Atceroties, pieminot arī Jūs un gaidām atpakaļ.

Ar mīļu sveicienu un visa laba vēlējumu,
Jūsu
Lija Gailīte Jankeva

P.S. Tās pašas mīļās veselības un vecuma nespēka dēļ, jau tik ilgi neatbildēju. Mana meita apprecējās un vientulība grauž [..]. Agrāk šis vārds – vientulība bija tik tāds literārs termins –

Ceru ka Jūsu ‘klaidonības’ tieksmes no vienas pasaules malas uz otru – Jums to neliek manīt –
L. G.

Mani bērni jau ļoti labi un rūpējoši, bet pie meitas dzīvot par šauru, uz Kanberu pie dēla braukt negribu – prom no Sidnejas ‘kultūras’ – vēl gribās būt, kur kāda ‘notikšana’ –

Lāčam gan dikti jauki – divi brīnišķas meitas, kas viņu apmeklē un aptekā. Pats tik sēdot un rakstot un rakstot –

Ceru, ka arī Jūs tāpat pildāt savas dienas –
Piedodiet par vēstules juceklīgo stilu, nebija agrāk izdomāts un kad sanācām kopā, gribēju pabeigt, lai ātrāk nosūtītu

—————–xxx——————–

[signatures of others]

Lūcija Bērziņa
A. Zariņš

I. Bērziņš
Ausma Medne
V. Motmillers
Elga Leja
Mintauts Eglītis
Vēstule sekos. Ņina.
T. Trejs[?]
Zinaude Reul[?]
Astra Lācis
Osv. Lācis.

*********************************************************

GUNA IKONA

1986.g. 4. febr.
[buisness card included]:
Guna Ikona
Poet and Visual Artist
Toronto, Ont. M6R 1P1 t. ****

Godātā Ķikures kundze!

No Jāņa Brieža uzzināju, ka pašreiz dzīvojiet Montreālā un – jādomā – būsiet Kanādā kādu laiku (mazākais vēl š.vas. Dz. svētkos).

Vēlētos Jūs aicināt atsūtīt kādu savu darbu DV Mēnešrakstam. DVM iznāk 6x gadā (nāk. # – febr. beigās); metiens 3000; maksājam arī autoriem honorāru + brīveks. – 1986.g. #2 (marts/apr.) manuskriptu iesūtīšanas termiņš ir 10. marts. Lūdzu sūtiet uz manu adresi.

Ja, gadījumā, Jums iznāk pabūt Toronto, būsiet laipni gaidīta mūsmājās (tālr. 416-530-1841). Dzīvoju visai tuvu Haiparkam, kāda 10tā māja no tā.

Austrālijā vēl neesmu bijusi. Lidija Dombrovska aicina – vilina ciemos: viņa sajūsmā par dzīves vietas maiņu – pārcelšanos no Dānijas uz Austrāliju.

Sidnejā dzīvo mana studiju biedrene; kādreiz tur teātrī darbojās arī mana bērnības draudzene (tagad mirusi) Vēra Dūte. Mums gan sakari/sarakste bija pārtrūkusi jau pirms viņas slimības.

Tad vēl – trimdas laikā – esmu iepazinusi dažus tālā Kontinenta tautiešus, kuŗus sastapu vai nu tepat Toronto vai ASV (g.k. Dziesmu svētkos, un tml.)
*
Man gan vēl vienmēr tuvākā ir Eiropa, sevišķi Ziemeļdaļa. 1969. (Madeirā, Portugālē) un 1976. g. (Anglijā + Zviedrijā) turp aizlidoju.
*
Drīzu atbildi gaidot,
sirsnībā,
Guna Ikona


Guna Ikona 25.01.1922 – 13.12.2011
literatura.lv


Guna Ikona (1922–2011), dzejniece un gleznotāja. Studējusi dabaszinības Latvijas Universitātē, līdztekus mācījusies glezniecību Leo Svempa studijā un darbojusies Zentas Mauriņas literārajā studijā. 1944. gadā devusies trimdā uz Vāciju, studējusi glezniecību Eslingenes latviešu mākslas studijā pie profesora Ludolfa Liberta. Klausījusies filozofijas un teoloģijas lekcijas Tībingenes universitātē. 1948. gadā izceļojusi uz Toronto Kanādā. Kopš 1968. gada nodevusies tikai glezniecībai un literāram darbam. Dzejoļu krājumu “Kodols” (1972), “Patiesības medībās” (1981), “Pēc negaisiem” (1988) un “Nirstot” (2003: dzeja un īsproza) autore. Latvijā izdoti dzejoļu krājumi “Beidzot” (1993), “Akmenī iekalt” (1995), “Aizrautība” (2007) un bilingvāls izdevums “Dzelmē” (2009), kā dzejas un prozas grāmata “Cēlie un citi” (1998). Sarakstījusi atmiņu grāmatu “Bērnības zvaigznāji” (1991). Gleznotājas devums analizēts Māra Branča grāmatā “Lidojums: Gunas Ikonas-Krūmiņas gleznojumi un zīmējumi” (2010). Piedalījusies Amerikas Latviešu apvienības, Kultūras fonda un Latvis mākslas izstādēs. Rakstījusi recenzijas par mākslu.

********************************************************

LAIMA KALNIŅA

1990.  gada 14. jūlijā

Mīļā Erna!

Es tik ļoti nesteigtos Tev atbildēt uz Tavu vēstuli, ko šodien saņēmu, ja man negribētos Tevi pierunāt rudenī braukt uz Austrālijas rakstnieku dienām Adelaidē, kas notiks oktobra sākumā. Jā, Austrālijas pavasaris šogad būs tas, kas beidzot aizvilinās braukt uz Tavu kontinentu. Zariņš man plāno tūri uz Pertu, Adelaidi, Melburnu, Sidneju. Pēc tam vēl gribu aizbraukt uz Jaunzēlandi. Pavisam īsā laiciņā izdrāzt arī tai cauri. Kaut arī ziedošu Austrālijai veselu mēnesi, tad tomēr tas šķiet gauži maz. Liekas, iznāks tikai joņošana no vienas vietas uz otru, taču patiktu tajās 10 dienās, ko pavadīšu Sidnejā satikt arī Tevi. Redzi, tad Tu izbēgtu no Kalgarijas nežēlīgās ziemas. Maz es zinu par šo pilsētu, bet par tās ziemu biju dzirdējusi.

Priecājos, ka Tu gudro par grāmatu. Tā ir jauka ziņa. Es jau tūdaļ aizrunāšu vienu eksemplāru. Es pati neesmu ne nieka rakstījusi. Kauna lieta, bet tā nu ir. Par nākošo rakstnieku nedēļu arī nekā neesmu dzirdējusi. Sekojot tradīcijai, vajadzētu būt nākošvasar pirms dziesmu svētkiem Toronto, bet var jau būt, ka pārlikta uz Latviju, uz Ziemsvētku saietu? Mana informatore parasti mēdz būt Nora, bet viņai nupat nomira tēvs, viņa bēdājās par to, un ir arī galīgi nomākta no visiem daudzajiem pienākumiem.

Es nevaru iedomāties, ka man atliktu nauda Latvijas braucienam. Pēc Austrālijas, šķiet, būšu parādos līdz nākošai vasarai, kad Juris un es tā kā plānojam klusas un maziņas kāzas. Mana meita ar mazmeitiņām arī tad solījās atbraukt ciemos, un iznākumā, paredzu, būšu atkal parādos līdz nākošai vasarai, un tad, protams, gadīsies atkal kāds brauciens un atkal jauni parādi. Bet mūsu gados krāt mantu, ko kodes un rūsa maitā, taču būtu pavisam ģeķīgi, vai nē?

Mīļi Tevi sveicinot un uz satikšanos cerot
Laima
Alta Vista Gardens, MD 20814 USA

——————————–

1993. [card]

Mīļā Erna,

{Wishing you all the beauty that is Christmas}
Vēlam abi Tev skaistus, gaišus Svētkus un laimīgu Jaungadu.
Juris un Laima

——————————-

1995. [card]

Mīļā Erna,

{Merry Christmas and all Good Wishes for a Happy New Year}
Gaišus Svētkus un laimīgu nākošo gadu vēlam Tev abi.
Juris un Laima.


Laima Kalniņa 05.04.1922 – 13.06.2019
literatura.lv


Laima Kalniņa (1922–2019), rakstniece, arhitekte. 2. pasaules kara beigās bēgļu gaitās nokļuvusi Vācijā. Braunšveigas Tehniskajā universitātē ieguvusi diplomētas arhitektes grādu. Izceļojusi uz ASV, kur dzīvojusi Vašingtonā un strādājusi par arhitekti privātos birojos un federālās valdības iestādēs. Publicējusi stāstus un romānus. Par stāstu “Kur upes satiekas” ieguvusi Jāņa Jaunsudrabiņa balvu (1977).

“Liela auguma, iznesīga, tumši brūniem kastaņu matiem; viņai ir milzīgi dzīvas acis un apvaldīta izturēšanās, kas kopā dod viņas būtei īpašu, klusu spraigumu.”
Ilze Šķipsna, Laima Kalniņa. Sarunas. Ilze pasaulē. Grāmatu Draugs, 1984, 123-124. lpp.

 *********************************************************

LŪCIJA KALNIŅA


Melburnā, 9.6.82.
Elwood, 3184, Vic.

Mīļā Erna Ķikure!

Mana mašīna iet čupā, kā jau visa dzīvīte. Kaut kā jau tomēr kuļos. Mīļš paldies par ierakstu Jūsu grāmatā. Esmu lepna, gan par to, ka man lemts Jūs pazīt, gan par iespēju daudz reiz lasīt Jūsu sacerējumus, gan pašai, gan sarīkojumos. Kaut nu varētu šo Jūsu skaisto un traģisko likteņu grāmatu iedabūt arī pārējo latviešu plauktos! Ko es varētu darīt? –

Vispirms Strauta kunga adrese:
O. Strauts, Victoria Co., 148 Rundle Mall, Adelaide, Sth. Australia, 5000.

Par Melburnu – kā jau pati rakstāt, — klusums un Dieva miers! Pati uz pilsētas centru eju maz, jo dzīvoju gandrīz blakus abiem mūsu Namiem, latviešu un Daugavas Vanagu. Staigāju ar tarbu plecos katrā sarīkojumā un taisu jokus, tādā veidā ievilinu tautiešus pirkšanā. Tas vieglāk, bet ar Jūsu grāmatu nebūtu izdarāms. Tomēr ņemšu šo vienu man atsūtīto līdzi uz Teātŗu Festivālu, jo man atļāva tur tirgoties pa starpbrīžiem. Uz Jūsu grāmatu tad gribētāji varētu pierakstīties un es Jums aizsūtītu viņu adreses. Bet lai iznāktu lētāk, tad vajadzētu gaidīt līdz kāds brauc uz Melburnu ar mašīnu. Tā mēs praktizējām arī ar Strautu, jo viņam pārdošana iet ļoti lēni, sēdot savā pagrabiņā. Tomēr pa kādai pārdod, ja kāds ienāk un pieprasa. Par reklāmas cenām avīzē nevaru Jums pateikt, jo pati to vēl neesmu mēģinājusi, — nedomāju, ka man būtu kāda atlaide. Vienreiz tik ielika atzīmi, ka tāda grāmatiņa iznākusi. Bet es zinu, ka Dēliņa kungs par Jums kā rakstnieci ir ļoti augstās domās, — varbūt jautājiet viņam par reklāmas iespējām, viņš Jums noteikti atbildēs ar saviem noteikumiem.

Ja būtu varējusi Jums agrāk atbildēt (t.i. ja Jūsu vēstuli būtu saņēmusi agrāk), Jūs būtu varējusi iedot pa grāmatai līdzi braucējiem uz Festivālu. Bet var jau būt, ka esat to darījusi.

Sarmas kungs ir apkopts un vēl arvien pie Estrīdas Zāgera kundzes. Viņš protams vairs nav tik žirgts, kā pirms pāris gadiem. Toreiz gan teica, ka vēl rakstot, bet visu sadedzinot, jo neesot ko un kam teikt. Neesot vērts…

Ir tik sāpīgi, ka nevaru pati saņemties apciemot reizi gadā. Viņa dzimšanas dienā sanāca parasti diezgan daudz rakstītāju un paziņu no seniem laikiem. Pamazām jau pa kādam atkrīt, jo tagad grūtāk viņu sasniegt tādiem kājniekiem, kā man. No stacijas tālu jāiet. Reiz mani Zāgera kundze sagaidīja stacijā un aizveda. Jūlija beigās varēšu atļauties no pilsētas centra aizbraukt ar taksīti līdz Heidlebergai. Pēc tam mājās ļoti raudāšu, kā vienmēr, kad jāsastopas ar likteni – vaigu vaigā. – Lūdzu rakstiet un sūtiet grāmatas ar kādu braucēju.

Mīļi, mīļi sveicieni
Lūcija Kalniņa.

P.S. Gribu Jūs mīļi lūgt man atsūtīt Freimanes kundzes tagadējo vārdu un adresi Bostonā. Ļoti vēlētos viņai aizrakstīt, bet gadi paiet un nevaru adreses dēļ.

Būšu ļoti pateicīga!
L.K.


Lūcija Kalniņa 26.11.1905 – 17.01.1995
literatura.lv


Lūcija Kalniņa (dzimusi Maisiņa, precējusies Kalniņa, vēlāk Donatova, tad Ļebedeva; 1905–1995) – aktrise un dzejniece. Dzejoļu krājumā “Svešās vāravas” (1981) paustas pārdomas par dzīves ritējumu, reizēm to apvij skumjas un rezignācija par zaudēto, dzejoļi emocionāli piesātināti, vairāki veltīti paziņām, tuviem cilvēkiem.


Par profesionālo aktrises darbību
Humma.lv [humanitāra un mākslas zinātņu digitālā platforma]


“Lūcijas Kalniņas vārds nav bijis svešs arī ārpus latviešu teātra. Sešdesmito gadu sākumā Kroforda televīzijas īsfilmu sērijā viņu angažēja atsevišķām raksturlomām. Laiku pa laikam viņa spēlējusi arī austrāliešu publikai St. Martina teātrī un vairākkārt vadījusi režijas Melburnas poļu teātra ansamblim. [..] Palūkojoties Lūcijas Kalniņas ekscentriskās personības portretā, vispirms jau jārunā par viņas skaistumu. Viņa bija ļoti skaista. [..] Jā, tāda viņa bija – skaista, pašapzinīga, lepna, rāma un cēla. Likās, ka arī caur dzīvi viņa gāja, it kā no skatuves nokāpusi loma, kurai dzīve ir ilūzija. Bet kāda īsti bijusi Lūcijas dzīve? Mēs nezinām, kaut gadiem plecu pie pleca kopā esam strādājuši un dzīvojuši ALT ansamblī – savā lielajā ģimenē, kurai piederējām visi ar visu savu tiešo ģimeņu locekļiem. Tā bija arī Lūcijas ģimene, viņas garīgās mājas. Citi tuvinieki viņas dzīvē bija iegriezušies tikai uz bridi un atkal pazuduši savos ceļos. Droši vien, tie nav bijuši nekādi saulainie brīži, un var būt tieši tādēļ par savu dzīvi viņa nekad nerunāja. Bet nerunāja arī par savu bērnību, par jaunības dienām. Nekad nepieminēja pat savu nospēlēto, vareno lomu sabiedrību, ar ko katra aktrise varētu lepoties. Nekad viņa nelūkojās atpakaļ. Nekad nebija redzēta nokārtu galvu un saliektiem pleciem. Ari nepatikšanas un likstas viņa nesa ar lepni paceltu galvu, lai sasāpējušo sirdi neviens nemanītu.”
Lēmane, Erna. Cēlajai dāmai. Austrālijas Latvietis, 1995, 17. febr.

********************************************************

LĪGSMA ĶIRPE

[Letter written in notebook, not on paper to be sent.
Possibly
August 1966]

Mīļā Ķirpes kundze,

Jūs savā vēstulē pieskaraties lietām kas tā sakot ir visas manam ‘būt vai nebūt’ pamatā: brīvs laiks! Neierobežots laiks! Visus šos gadus kopš esmu te viena Sidnejā, man nav bijis ne nedēļas miera no tā – kur dzīvos, ko ēdīs, ko vilks virsū nākošā brīdī un – kas notiktu ja laikā nepieceltos un neietu uz darbu? Ja kaut ko rada, tā ir dzīve pati par sevi, kas negrib šos ārpuses ierobežojumus. Dažreiz tā grib plūst visu nakti un dienu gulēt, citreiz otrādi. Es esmu plēsusies visu visādi un taisni apbrīnojami traucējumi man ir stājušies ceļā darbā, (maizes darba) dzīvē, mūžīgas maiņas, atrašana un pazaudēšana.

Nekad nekas iekrāts materiāli. Bet garīgi, tas bijis labi. Piezīmes, piezīmes, piezīmes ir pļautas kā siena vālas. Un tur viņas guļ koferos un atvilknēs. Ja dotu laiku – tās varētu pārvērst tā sauktos ‘literāros darbos’. Bet – te ir vēl viens noteikums – tas varētu notikt tikai tad, ja es esmu vēl tik dzīva, ka varu rakstāmo dzīvot, ne tikai rakstīt. Tam vajaga kopā miera un nemiera. Man vajag mājas, kakta, kur esmu brīva un kur es varu justies kādu ilgāku laiku netraucēta, izklāt savas piezīmes, savu dzīvi vaļā kā lauku, lai redzu, zinu, jūtu katru daļu un dzīvoju to, izkristalizēju. Tam vajag gandrīz vairāk nemiera kā miera atkal. Man vajag būt nu – cita vārda nav – ļoti dzīvai. Un no otras puses, man vajag būt tik mierīgai, lai es varētu izdarīt technisko pārrakstīšanas darbu. (Arī ne tikai technisku, bet just katru teikumu, lai tas nekļūst klišeja.)

Tagad, ja es dabūšu pensiju, lai cik, es būšu tomēr neatkarīgāka no maizes pelnīšanas. Es varēšu mēnešiem pazust savā kaktā.
Bet – kas lies ūdeni uz manām dzīvības dzirnu riteņiem? To es nezinu.

No piedzīvojumiem es zinu – cilvēks, otrs, cits cilvēks, siltums ko tas dod un ilūzija ko tas rada, tas ir bijis dzīvei spēks katrai radīšanai.
Tādēļ es turos pie jaunākās meitenes tik ļoti, jo viņa ir mana dzīvība, siltums, augšana. Vecākā tagad ir stipri prom (ar vīru jaunā dzīvē) bet viņa var vēlāk pie manis atgriezties.

Tad vēl – draudzība.
Man arvien ir bijuši kāda sieviete draudzene, ar ko izrunāties rakstiski vai mutiski. Pēdējā bija kāda kundze no Vācijas laikiem. Viņa aizbrauca uz Cincinnati. Tagad ir divi gadi kā viņa nomira. (Bija 10 gadus jaunāka par mani.) kad saņēmu ziņu par viņas nāvi, šķita ka viena zemes, pasaules daļa ir mirusi, beigta. Daudzreiz domas apstājās, kā cilvēks apstājās kaut kur ejot, uz kurieni vairs nav ko iet, apstājas, atjēdzas un jūt zaudēto – beigtu tur esam. Tas nav pazudis, tas nav nebijis, tas tur ir – beigts, miris...

Trešais – mīlestība.
Mīlestība uz vīrieti. Jūs smiesities. Katra prātīga sieviete smiesies. Ar 60 gadiem būtu

[bottom of page torn off]

Paldies par grāmatu! Tā laikam ir tā paciņa ko domājāt sūtīt, kā es sapratu, uz manu Newcastles adresi. Biju tur un jautāju meitenei pēc tās, domāju būs pazudusi. Bet nu viss kārtībā. Ir darbdiena un man brīvi brīži mainās ar pienākumu no agra rīta līdz vēlam vakaram. Te ir slima, veca kundze un tā man jāapkalpo. Bet viņa ir lieliska, brīnum laba, jauka vecenīte. Ienesu viņai tēju. Uzcepu ķimenmaizi. Ienesu avīzi. Iznesu tējas traukus. Apprasos ko gatavot vakariņās. Ienesu atkal tēju…

Tā. Un pa vidu tagad lasīju Jūsu atsūtīto grāmatu un diena šķiet gluži krāšņa.

Nezinu cik ilgi te būšu. Dēls apprecējās un aizbrauca, meita ir ‘holidejās’ uz Kvīnslandi. Es čakli uzmanu veco māti un domāju – drīz būs atkal jāmaina dzīves veids. Te mans uzdevums ir galā. Varbūt ka vajadzētu atkal parakstīt.

Atradu norakstu no stāsta ko nosūtīju Eglītim. Ja esmu to nosūtījusi tādu, kā šis noraksts, būtu labāk ja Eglītis to nebūtu saņēmis – daudzas vietas ‘mazliet’ jāpielabo. Šie mazliet ir tie, kas aptur visus stāstus. Nezin vai tas labi vai slikti. Bet ja laikā pamana domu pārlēcienus un netīru stilu, laika trūkuma dēļ ieviesušās lietas, tad uzrakstītais paliek atvilknēs un tur – tas guļ. Ar dzeju ir citādi. Tā guļ arī atvilknēs, parasti piezīmju, dienas grāmatu lapās, jo lai kā es arī nemēģinu dzejai turēt savas piezīmju lapas un burtnīcas, tas man neizdodas, dzeja ieviešas dienas grāmatas lapās, pēdējās ir prozaiskas, garas un nevajadzīgas, bet dzeju, kad to gribētu pārrakstīt un kaut kur nosūtīt, man nu nākas medīt pa šo dienas grāmatu lapu mežu. Es meklēju, meklēju, lasu daudz ko cita pa vidu tur, nogurstu, vai aizsapņojos un – dzeja paliek turpat, izkaisīta, nepārrakstīta un nenoslīpēta. Šī noslīpēšana ir tā lieta kas būtu jādara, bet kas man pašai šķiet kaitīga un nevajadzīga. Tā, un te nu tad ir Jūsu slinkā rakstnience. Viss stāv nevētīts un nederīgs tirgum.

Kur ir Jūsu grāmata Par Herb. Sīlu?
Vai Jūs pabeidzāt un vai tā ir izdota?

Mēs protams spēlējamies ar vārdiem, bet Jūsu ieraksts grāmatā ko man atsūtījāt – draugam – atrod tā sakot sirds durvis vaļā. Es domāju, pārdomāju un neatrodu neko, kas stāvētu pretrunā ar vārdu ‘draugs’ mūsu vidū. Taisni otrādi, ir tiešas pazīmes, ka šis vārds ja arī spēlējoties ierakstīts – ir vietā.

Un tā es domāju, ja es pati netiktu galā ar savām dienas grāmatas lapām, es atļautu Jums pa viņām parakāties un varbūt ‘paglābt kaut ko no iznīcības’. Bet no otras puses – kam to dot lasīt? Kur ir lasītāji? Izmirst. Jaunie lasa citā valodā, cita gara lietas.

              Dienu vēlāk.

Jau apriju Rozīša grāmatu. Tīra manta. Bez liekas bagāžas. Grāmata ko atvēršu šad tad.
Izrakstīju pāris dzejoļu no dienas grāmatas lapām. Gribēju tās (joka pēc) nosūtīt Jums.
Bet, kā tas ir arvien, manas vārsmas īstenībā nav atsevišķa dzeja. Tā ir dzejā pārslīdējusi proza, kas atkal atslīd atpakaļ prozā, kad to lasa piezīmēs kur tā radusies.

Tā tad – viņa ir jāatstāj tur. Tā nav nekāds literārs ražojums, tā ir mana dzīves norise, uztvere, domāšana, tas viss. Kad izrauj gabalu ārā no visa plūduma, un mēģina iedot tam jēgu, apģērbt to, tas izskatās kā ar makeup notriepies. (Govs ar sedliem – mums teica, bet gandrīz tā negribētos teikt par saviem dārgumiem…)

Tā, Jūs parāvāt manas runāšanas slūžas vaļā.
Vakar rakstot gandrīz nokavēju sagatavot vakariņas. Izgāju virtuvē 5 min. pirms tā laika, kad vakariņas jāliek galdā. Dievs man palīdzēja un 15 min. pēc īstā laika galdā tomēr nāca ‘visas trīs saknes’ un ‘grills’. Ir jauki spēlēt īstu sievieti, cept un vārīt etc.

[Erna]

———————

Vēstule Ķirpes kundzei [maybe unsent? No date.]

Mīļā K. kundze,

Šī varbūt nebūs tik — skaista vēstule, kā Jūs to nodēvējāt iepriekšējo.

Ir vakars un sirds ir piesūkusies rudens vēsuma un mitruma un atvadīšanās, mūžīgās šķiršanās norises.

Bet — ir jau skaistas rudens lapas parkos, kapsētās un uz ceļiem. Man te ir katru dienu ejams gar baznīcu un te pavisam vecām baznīcām ir kapi. Patiesi šīs baznīcas veco kapu stūris visu pavasaru un tagad rudenī, bija visskaistākā vietiņa kur brīdi dienā pabūt, cauri ejot. Krusti, pieminekļi, kapu akmeņi iegrimuši zemē, krustu šķērsu sagriezušies, zāle un sīkas puķes aug pāri, tagad lapas no liepām krīt brūnas un dzeltenas. Pavasara vakaros, dziļā krēslā vēl tur bērni spēlēja slēpšanos aiz pieminekļu plāksnēm. Man tas likās ļoti jauki. Es vienmēr gāju tur cauri, (lai gan ielas ved apkārt, un pareizi tas nav — iemīt celiņu dziļāku pāru kapu kopām, lai arī simtgadīgām) un sarunājos ar krustiem un gulētājiem. Es teicu — “Aizlūdziet par mani šodien šo un to, jums laika diezgan guļot, man vēl jāskrien, un jums jau tikai jautrāk, ja kādi soļi pāriet pāri. Jūs vairāk tad jūtiet zaļo zāli, putnus un pavasara saukšanu…”

Uz vienas tumši nosūbējušas kapu plāksnes (te tādi ļoti plakani pieminekļi, stāvie, es domāju, tie kas apklāj visu kapu ir smagi…) ir izbirzis mazs plankums sirds veidā un tai apkārt un pāri, ir akmenī iekrāsojušies, no lietiem un vējiem, stari un mākoņi, it kā šī sirds peldētu starp debesīm, zemi, jūru. Es vienmēr sarunājos garāmejot ar šo plāksni. No baznīcas pulksteņa es naktīs un rītos dzirdēju zvanam stundas. Tagad, kādu nedēļu jau, pulkstenis ir apstājies. Cerams to atkal uzvilks. Man trūkst pulksteņa zvanu.

Bet — man būs tūlīt jāšķiras no visa. Un nu beidzot ir daudz kas tik tuvs.

Jūs sakāt — vieta iemīl mūs.

Es atturējos tādās mazliet pārdabīgas jūtās ielaisties. Varbūt tā ir. Tik daudzreiz jūt kādas vietas laipnību. Bet — mēs zinām (kaut ko un ne visu) tikai par to, ko mēs mīlam, vai nīstam.

Vai kāda vieta mani mīl?…

Te tālāk ir ceļš, kas ved ārpus pilsētiņas, no viena tās stūra uz otru. Liels, ļoti dzīvs ceļš. Pa to iet visa lielā, tālāku ceļu satiksme, kas nevar izspraukties cauri pilsētiņas vecajām, šaurajām ieliņām. Gar abām malām tam koki — bērzi, vīksnas un šis un tas, un arī plats, akmeņu plāksnēm izlikts kājceliņš abās ceļa pusēs. Tālāk aiz ceļa — lauki. Tur šai ceļā pavasarī staigājot es atradu skābeņu krūmu. Salasīju tur pāris reizes skābenes. Tas bija — jā — liels prieks. Liela satikšanās! Vasarā skābeņu krūms bija izziedējis gariem, brūnsarkanie ziediem un garāmejot es domāju — manis te nebūs, kad citu pavasari atkal būs mīkstas skābeņu lapas. Man tas sāpēja. Šī ceļa mala, kas dzīvos savu dzīvi bez manis, kas bija dalījusi kaut ko ar mani, manu prieku, devusi man satikšanos ar tālu laiku, manu pasauli… Tagad rudenī, es atkal tur gāju kādu svētdienu (kādā no saviem atvadu gājieniem apkārtnē) un par skābenēm nedomājot baudīju rudenīgo lauku ainu. Te mans skats kā pievilkts, apstājās zālē pie mīkstām zaļām lapām — tas bija mans skābeņu krūms, pēc rudens lietiem izdzinis sauju mīkstu zaļu lapu kūlā. Kaut kā, to neapzinoties, es biju noliekusies un sākusi plūkt saujā mīkstās lapas. Tikai tad, es atjēdzu, ka tā ir tā pati vieta, kas pirmo reizi pavasarī mani apsveica ar sendienu zaļumu. Un kā dzirdējusi manas skumjas vasarā, ka es te nebūšu, kad viņa te atkal būs zaļās lapās — tā bija sagādājusi man tās rudenī.

Varbūt vieta mūs mīl.

Tur uz šī ceļa, pavasarī, mani pārsteidza lietus un es paglābos zem jauna tikko saplaukuša ozoliņa mīkstām lapām. Sen, varbūt visus Austrālijā dzīvotos gadus, neviens koks mani tik maigi nebija sargājis, pavisam jauns kociņš, kam tikko zaru kupluma pietika apslēpt mani no straumēm, kas te līst dažreiz tik spēcīgi un mierīgi. Ak, te ir skaisti lieti!

Bet ziemā, pagājušā ziemā, kad viss te bija svešs, man ziemas lieti nepatika un es nevarēju ciest miglu. Es domāju — es negribu viņu arī šogad, ja tā te atkal būt diendienā. Bet ir viena lieta ko es pagājušā ziemā nezināju — šī migla nes dienas cauri uz pavasari. Viņa nav mūžīga, vai arī ir mūžīga citādā veidā — viņa nāk un iet, pulsē, kā visa dzīvība.

Kaut kas te mīl mani vairāk kā Austrālijā. Bet vai es vairs atbilstu šai mīlestībai nedalīti?

Es esmu te atnākusi un simts gadi ir aiztecējuši, kā pasakā. Kaut kas iemidzis ir pamodies, — bet simts gadi ir pagājuši…

Mīļā K. kundze, tas ir skumji.

Kad es pirmo reiz te kaut kur stāvēju Eiropā atbraukusi, uz ilgāku palikšanu domājot, tas ir — ne tikai apmeklējumu jūtot, es pēkšņi domāju — kur ir mani 20 gadi? Es esmu atkal te. Bet es esmu aplaupīta. Ko es te lai dzīvoju? Starp to brīdi, kad es reiz biju un tagad, kad atkal te esmu — no manas dzīves ir izrauts divdesmit gadu robs. Ko es te lai dzīvoju?

Varbūt savā apjukumā, savā apmulsumā (savā zaudētā un atrastā) es pametu kādu loģiku un piedzīvoju kaut ko ļoti skaistu.

Bet tagad ir jābrauc prom. Un — tā ir labi. Īstenību nevar piemānīt pārāk ilgi. Un kustība mani atjauno. Tieši otrādi, kā Jums, tikko es izeju kādu gabalu, ārpus mājas, ārpus ikdienas, gandrīz vienalga kur, gars atspirgst. Vislabāk pa vienu ceļu turp, pa citu atpakaļ.

Varbūt mājas ir tikai bērniem (un laimīgiem). Tikai bērni jūt tās par savām. Pēc tam ir tikai — ceļš…

[Erna]

*************************************************************

SPODRIS KLAUVERTS

1962. gada 4. janvārī.

[Text in smoke on the right: Pagātnes nepatikšanas]

Labā Ķikures kundze,

Saņēmu Jūsu apsveikumu un vēstuli. Paldies un arī Jums novēlu, lai Jaunajā gadā būtu 100%-ga Sidnejiete. Darba lietā tamdēļ ievācu informāciju 2 vietās – savā firmā (Bushell’s) un Readers Digestā. Liekas, ka pēdējā pagaidām būs vieglākas izredzes. Atbildi no Roņa dabūšu nākamā nedēļā (otrdien vai trešdien). Ja esat Sidnejā, tad lūdzu piezvaniet man uz darbu – UJ 1201 (Bushells Laboratory. Concord) Tur esmu no 7.00 – 3.00 (vislabāk pēc pl 10.00, tad esmu vaļīgāks un varu ilgāk aprunāties.

Tad vēl jautājumi:
a) vai protat rīkoties ar kalkulācijas mašīnu?
b) kādu darbu vislabāk Jūs mīlētu darīt?

Taču vislabāk varēsim aprunāties tiekoties.

Ar sveicienu
Jūsu
Spodris Klauverts

———————-

Strathfield NSW
20. 6. 69.

Labdien,

Te Spodris II Klauverts.

Lieta īsa un skaidra. Vēlētos Jūs abas ar meitu aicināt izstādei Sidnejas latv. namā – 9. augustā būtu eventuāla atklāšana. Tā ir svētdiena.

Vai Jūs abas to nevarētu?
Kopā vajadzētu kādas 20 bildes.
Gaidīšu atbildi drīz jo drīzi.
Tā, izstāde būtu atvērta 3 nedēļas.

Ar sveicieniem
Jūsu Spodris II Klauverts

———————

[Spodris Klauverts]

Ir labi ja labas domas kas domātas par kādu cilvēku pasaka viņam, tam vēl dzīvam esot, kamēr tas vēl ir, kamēr to var vēl satikt. Šīs domātās domas, vārdi — pieder viņam un ir smagi nēsājamas nespējot tās vairs tam atdot, pateikt.

Spodris Klauverts aizgāja nupat. Vēl viņa aiziešana šķiet neiespējama, nereāla, neīstenība. Bet viņš vairs neatnāk citu vidu, viņš ir jau prom. Viņu vairs nevar satikt.

Neesmu dzīvojusi Spodra Klauverta tik tiešā tuvumā, tik ciešā sabiedrībā visādos kultūras pasākumos, kā daudzi citi, tomēr vairāk kā divdesmit gados Spodris atkārtoti ir bijis klāt svarīgos manas dzīves darba notikumos, ir stāvējis ļoti tuvu ar padomu, iedrošinājumu, pavēris durvis un palīdzējis, palīdzējis fiziski un garīgi, stiepis manus ielogotos ofortus uz saviem pleciem, kāris pie sienām manas meitas gleznas, saņēmis pie elkoņa: “… Ej tagad, un lasi savu dzejoli!”

Kādā tādā brīdī, pēc viņa labas kārtošanas, palīdzēšanas, atbalstīšanas, es viņam pateicu, ka kāds mans dzejolis, kam Eižens Freimanis ir komponējis mūziku, bij reiz rakstīts, veltīts viņam, Spodrim Klauvertam. Pēc šīs atzīšanās jutos mazliet iztrūkusies — vai to vajadzēja, ko tas laba varēja viņam dot, mana atzīšanās par jau senāk atpakaļ rakstītu dzejoli? Tagad, kad viņš ir prom, zinu — to vajadzēja. Neizteiktie labie vārdi ir smagi nēsājami, tagad, kad tos vairs viņam nevar pateikt. Viss noklusētais ir kādā gara kautrībā viņam kļuvis atņemts, neatdots.

Manas atmiņas par Spodri Klauvertu iesniedzas vairāk kā divdesmit gadus dzīvota laika takā. Tās atblāzmo gaismām, atskan balsīm, teiktiem vārdiem, vienmēr ar izlīdzinājumu, bez pārpratumu rūgtuma, vienmēr ar laba pāri palikumu. Paldies, Spodri.

Spodris savās vēstulēs parakstījās — Spodris Pirmais. To lasot, tas vienmēr izraisīja vieglu, līksmu noskaņu, prieku dzīvot, prieku darboties ar smaidu.

Mums Sidnejas literārā dzīvē paliek ēra, kā laba, gaiša prinča valdīšanas laiks — Spodra, Spodra Pirmā laiks.

Paldies, Spodri.
[E.Dz.]

************************************************************

NORA KŪLA


G. Indāra Apgāds P.O.Box 2371 – 550 Newtown Road – Littleton – MA 01460 – (617) 486-8308
4/13/82

Mīļā Erna Ķikure –

Paldies par manuskriptu. Domāju, ka ‘Veco lietu izsolē’ būtu ‘Žurnālam’ piemērotāks lai gan man personīgi patīk tēlojums bez virsraksta. Tai pašā laikā man tas jūtas nenobeigts mazliet tā kā negatavs. Lūdzu neņemat ļaunā ka es tā saku. Ja Jums gadījumā ir kopija varbūt varētu pārskatīt. Arī virsraksts derētu. Es katrā ziņā vēl šo kopiju gribu paturēt. Lieta tāda, ka mūsu redaktors-korektors Ieviņš iet visam cauri kā traktors bieži neapstādamies pie pareizrakstības, interpunkcijas + drukas kļūdām vien. Apcerēs + rakstos jau tā var, bet, manuprāt, daiļliteratūrā ir labāk ja to dara autors pats. Savādāk var samaitāt visu noskaņu. Un noskaņu šim tēlojumam ir – gauža + smeldzīga. Bet, kaut kas traucē, sevišķi 1. lapas beigās.

Mums arī vajadzētu īsu autora informāciju ne vairāk kā 3 teikumos: kur dzīvo, ko dara, publicētie darbi, u.t.t. Ja Jūs varētu atsūtīt, būtu labi. Savādāk tā jātaisa man pašai.

Ar ‘Žurnālu’ ir gājis ļoti lēni. Nupat iznāca 2.#. 3. plānojam vasarā (teorētiski pirms Portlandes). Lielākā problēma – abonenti + iztirgošana. Tāpat kā visiem arī tiem kas jau nostabilizējušies.

Ļoti, ļoti priecājos, ka būsit Portlandē. Es no vienas puses RN82 gaidu ar prieku, no otras ar galīgi aukstām kājām, jo nezinu kā paveikšu visu ko apsolīju. Ruņģa balss jau tagad kā sirdsapziņa pieprasa sinopses, secinājumus, u.t.t. + man viss vēl ir tikai inkubācijas stadijā. Visu laiku noņēmos ar tulkošanas sacensību + gatavojot Šķipsnas piemiņas vakaru – kas izdevās lieliski.

Paldies par kartiņu ar Jūsu meitas darināto sienas segu sīkdaļas uzņēmumu. Interesanti, vai tas ir ļoti krāsains? Man ir priekšstats ka tas varētu būt dažādu toņu bēža un pelēks un svarīgākā ir tekstūra. Bet tā ir tikai tāda personīga impresija.

Vai Jūs tagad nodarbojaties ar grafiku?

Pagaidām, visu labu.
Nora Kūla

————–

[card with painting by George B. Luks, 1867-1933. Noontime, St. Botolph, Boston]
1996. g. 14. septembrī

Sveicināta, mīļā Erna Ķikure!

Paldies par laba vēlējumiem. Mums ir prieks, ka esat apmierināta ar rezultātu, lai gan tas pārāk ilgi gāja. Ko lai dara, mans vīrs atsakās ko laist no rokām ārā, pirms tas atbilst viņa standartiem. Bet iekārtotājs viņš patiesi ir labs un rūpīgs. Hertas Lorences adrese — pret. lappusē.

Vasara iet uz beigām, bet neesmu vēl samierinājusies ar rudens atnākšanu drīzumā. Vēl viss zied uz nebēdu…

Ar sveicieniem, Nora K.P.


Nora Kūla 1935 – 16.04.2005
literatura.lv


Nora Kūla (1935–2005), bioķīmiķe un pētniece farmakoloģijā, žurnāla “Jaunā Gaita” līdzstrādniece kopš 1975. gada. Publicējusies arī žurnālā “LaRAs Lapā” un citos trimdas laikrakstos.

*************************************************************

ERNA LĒMANE

Melburnā, 1989.g. 30. jūlijā

Sveicināta, Erna!

Neesmu Tevi aizmirsusi, kaut arī nesatiekamies pa vēstuļu tiltu. Šad tad jau Tu atnāc pie manis ar Austrālijas latvieša lapām mani pacienāt ar savu dzeju, apcerēm, impresijām, un tā man ir priekšstats par Tavu dzīvi, Tavu domu un jūtu bagātībām. Taču šobrīd es eju ciemos pie Tevis – diemžēl, ar tādu skumju stāstīšanu:

Pirms dažām dienām apciemoju draugus un paziņas Melburnas veco ļaužu ciemā. Turas kā nu kuŗais, dzīvojot savu atmiņu pasaulē – un arī tam ir sava vērtība. Taču visbēdīgāk bija Lūcijas Kalniņas istabiņā. Fiziski viņa ir ļoti vārga – kopējas viņu mazgā, ģērbj un aizved ēdamistabā pie galda – bet satriecoši ir redzēt, ka viņas garīgā pasaule irst.

Pēdējos pāris gados viņa gājusi cauri šaušalīgas deģenerācijas pakāpēm. Bija posms – paldies Dievam, tas nu ir cauri – kad baidoties apzagšanas, uz ēdamistabu viņa ņēma līdzi divas mantu piekravātas somas.

Garīgā lejup slīdēšana ir strauja un briesmīga. Tu redzi, cilvēka dvēsele tavu acu priekšā dziest. Šaubos, vai viņa mani pazina, kaut apgalvoja, ka pazīstot, tikvien manu vārdu esot aizmirsusi. Lēni un decenti es viņai stāstīju par mūsu teātŗa darbu, par kolēgām, par draugiem bet – no viņas iemestajām frāzēm, jautājumiem – secināju, ka viņai nav jausmas, ko runāju.

Sen viņa nekā vairs nelasa. Televīzijas aparāts – ‘tā kaste, kas traucē’ – ir iznesta citā telpā, un tā vietā ir nolikts mīksts, rozā paklājiņš, saulītē pie loga, kur viņas raibajam kaķītim gulēt.

Meklējot kādu katalizatoru arī viņas domu ierosmei, pārcilāju kastītē samestās fotogrāfijas, taču reakcija joprojām totāla nulle. Un tad uz plauktiņa ieraudzīju Tavu ‘Artavu’ – neatšķirtu, cieši salipušām lapām. Atgādināju Tevi – viņa neatcerējās. Piedāvājos nolasīt kādu dzejolīti – nē, nevajagot. Ja man tā grāmata patīk, lai ņemu līdzi, viņa jau tā kā tā nelasīšot.

Ar pateicību grāmatu paņēmu, apsoloties nākamreiz to aizvest atpakaļ.

Mājās pārbraukusi, kā uz svinīgu rituālu gatavojos to lasīt, un biju ir skumja, ir priecīga, ka grāmatā atradu Tavu Jaungada apsveikumu Lūcijai, uz ko viņa Tev nav atbildējusi un nekad arī neatbildēs. Mans pienākums nu ir Tev rakstīt – visu to bēdīgo bildi izstāstīt, lai savā neziņā Tu nabaga Lūcijai nepārmestu nepateicību, nepieklājību.

Mīļā Erna, dzejas jomā es esmu briesmīgs lajs, tādēļ arī par Tavu Artavu neiedrošinos ne spriest, ne vērtēt. Lasīju to ar vienkārša lasītāja baudu, apbrīnojot. Tavu ģeniālo fantaziju, spilgtās dzejas gleznas, domas, idejas, filozofiju. Manuprāt, grāmatas iekārtojums īpatns un ļoti gaumīgs, tikvien man grūti saskatīt kopsaucēju starp ilustrācijām un dzejoļiem.

Bija baudījums lasīt, pārlasīt, pārdomāt un komplimentēt cilvēkus, kuŗi tika rūpējušies, lai šis krājums parādītos pasaules gaismā. Un tad uzpeldēja jautājums, kādēļ par Artavu AL nav bijusi recenzija?

Piezvanīju avīzes oficiālam literatūras kritiķim Eduardam Silkalnam. Viņš zināja teikt, ka Dēliņš vienu Artavas eksemplāru saņēmis, bet otra – recenzenta kopija neesot piesūtīta. Redzi nu mīļā, ar avīžniekiem tik vienkārši nav! Viņu protokoli ir jārespektē, ja pie recenzijas grib tikt. Droši vien Tu šito numuru nezināji?

Eduards ir ar mieru par Artavu savu vērtējumu uzrakstīt, ja es uz laiciņu viņam aizdotu Lūcijas eksemplāru. Es viņam to apsolīju, cerot, ka Tev nekas nevarētu būt pretī, atsauksmi dzirdēt no AL. Mēs jau saprotam, ja grāmata palaista pasaulē, tā nepieder vairs mums – katrs ar to var darīt, ko grib. Taču Eduards ir nopietns un smalkjūtīgs vērtētājs, un esmu pārliecināta, ka no viņa dzirdēsi daudz labu, uzmudinošu vārdu.

Turpini strādāt, dodot vēl kādu skaistu artavu cilvēku sagandētajai pasaulei!
Erna. [Lēmane]


Erna Lēmane 19.04.1919 – 29.12.2012
literatura.lv


Erna Lēmane (1919–2012) – lugu rakstniece, aktrise un režisore. Dzimusi Rīgā. Beigusi Rīgas pilsētas 1. pamatskolu, mācījusies V. Olava komercskolā Rīgā, bijusi Latvju drāmas ansambļa dalībniece. Pirmā dzejas publikācija 1937. gadā. Bēgļu gados Vācijā pievērsusies lugu rakstniecībai, to turpinājusi Austrālijā. Īpaši atzīmējami viņa asprātīgie skeču virknējumi, saukti par Zobgaļiem. Īsprozas grāmatas “Suņa roze” (1965) autore, īsprozas darbi publicēti periodikā. Aktīvi darbojusies Austrālijas latviešu kultūras un sabiedriskajā dzīvē.


PAR ERNU LĒMANI

“Erna Lēmane ir cilvēks, kas raksta daudz, bet publicējas maz. Viņai ir stingra paškritika, nav arī vēlēšanās dižoties citu priekšā.
Publicēta tikai viena grāmata Suņa roze, kur sakopoti deviņi stāsti. Rakstnieces talanta spēks saskatāms aprakstīto tēlu dialogos un iekšējos monologos.. Varbūt tieši tāpēc, Erna pievērsās drāmas rakstniecībai, jo tajā žanrā viņa spēj labāk un tiešāk izteikties. Ernas darbos vienmēr saskatāms, kaut arī dažkārt apslēpts, humors. Ernas humors, kā šampanietis, dzirkst Zobgaļos. Nereti autori šo žanru izmanto par ieroci pret sev nepatīkamiem cilvēkiem. Erna Lēmane nekad to nav darījusi – viņas Zobgaļi ir labestīgi. Erna pasmejas par cilvēka ieražām un vājībām.”
Rodze-Ķīsele, Elga. Cilvēks domā – Dievs dara. Austrālijas Latvietis, 2004, 28. apr.

************************************************************

NIŅA LUCE

15. 9. 84.

Sveicināta, modernā Kukažiņa,

Vai atkal nerīkojaties ceļot uz šo pusi? Jūsu manuskriptu saņēmu kā arī divus atsevišķos stāstus. Zariņš teica, ka šogad otru grāmatu mēs neizdošot, katru gadu tik pa vienai. Dzirdēju, ka Ausmai Mednei Jūs esat atsūtījusi dzeju krājumu, tad būs izvēle ko izdot, ja kungi gribēs vispār izdot otru Jūsu grāmatu, lai gan man liekas, ka noteikums, ka LPB izdod katra autora pirmo grāmatu vairs nebūtu spēkā, jo apvienojās LPB ar Sidnejas latviešu biedrību. Manuprāt nav īsti labi, ja Jūs jaunākos stāstus sūtat Dēliņam, jeb viņš maksā honorāru, tad jau tā pavisam cita lieta. Citādi nav interesanti izdot grāmatu ar jau iespiestiem darbiem.

Uz rakstnieku dienām es nebraukšu, bet brauks Elga, Zariņš un Eglītis līdz ar viesi Aivaru Ruņģi, ko nu kungi gaida kā pravieti, kas mani kaitina, kad tie rakstnieki beigs būt pravieši, savas ideoloģijas uzspiedēji. Tā Arnolds Apse, miers viņa pīšļiem, bet kā rakstnieks jau viņš nav miris un tāpēc par to var runāt. Tik daudzsološs bija viņa Klosterkalns, jauna svaiga viela un tagad pēdējā grāmata, kas iznākusi pēc viņa nāves Lepnā Zemgales bajāru cilts lasāma tikai līdz pusei, tad sākas 1940. gads un viss pārējais, ko mūsu rakstnieki patiesi pataisījuši par klišeju, bet, vai tad to drīkst sacīt, es jau gan teiktu, ja par viņu referētu, bet es vairs nereferēju, vismaz ne mūsu literāriem vakariem.

Ar Elgu jau ārēji samierinājāmies, bet tas ir tikai ārēji, ja nav kopējas ideoloģijas, tad jau nevar kopīgu darbu darīt. Vēl gan paturu teātra recenzijas, lai garīgi neiestigtu purvā. Ja man būtu rakstnieces talants, es rakstītu, bet diemžēl nav fantāzijas. Š.g. teātru festivāls bija bēdīgs, visās trīs izrādēs tikai 500 apmeklētāju! Nupat Gulbergs iestudēja Eglīša Pēc kaut kā cēla, nezināma – nožēlojama izrāde. Tikai viens tēlotājs Vaira Dortiņa, kas pirmo reizi spēlēja galveno lomu un brīnišķīgi.

Personīgā dzīvē man iet labāk, tas nozīmē, ka ar dēlu viss kārtībā. Pēc divu gadu pūlēm un droši vien arī citi apstākļi palīdzējuši, ka Valdis vismaz pagaidām, t.i. četrus mēnešus nav alkoholam pieskāries. Tā tad es varēšu mierīgi šīs zemes gaitas izbeigt, tās bija manas lielās rūpes. Ilze pēc desmit gadiem sāk atkal pindzelēt un pilnīgi reālā stilā. Zariņa dēls Kristaps apprecējās trešo reizi, šoreiz ar austrālieti. Nedomāju, ka tā laulība turēsies, ir cilvēki, kas nav piemēroti ģimenes dzīvei.

Viens otrs aizgājis viņā saulē, bet tā jau tam jābūt! Jā, Kreišmane uz mani briesmīgi nikna, aizrakstījusi Zariņam, ka es esot viņu iznīcinājusi. Vai nav joks? Bet man godīgi sakot vienalga, lai domā ko grib.

Mīļi sveicieni
Ņina Luce

*********************************************************

AUSMA MEDNE

[postcard mailed from Germany, sent c/o Birstins in Banff:
Valsts Mākslas akadēmija, (then in Russian), The State Academy of Arts]                                                       10.7.1985.                                                                                                                                                             

Mīļā Erna,

Sirsnīgs sveiciens no Rīgas un no Latvijas Jāņu laika ziedošajām kļavām! Nu jau gan esmu ārā Vācijā, bet tas viss ir tik neaizmirstami! Piedodiet, ka neesmu rakstījusi ātrā, bet man viss pēdējais pusgads skrēja garām kā lentā. Priecājos, ka Jūsu grāmata iznāca tik skaista un ka tā arī Jums pašai sagādāja prieku. Bija ļoti jauki, ka Dzidra varēja būt mūsu visu vidū tai kristību dienā. Es vēl palikšu Eiropā kādu mēnesi, satikšu māsu, un tad jādodas atpakaļ. Tā jau mums gājputniem iet!

Ar mīļiem sveicieniem,
Ausma M.[Medne?]


Ausma Medne 29.03.1924 – 04.09.2010
literatura.lv


Ausma Medne (1924–2010) – filozofe, sabiedriska darbiniece. Aktīvi darbojās latviešu sabiedrībā, lasīja lekcijas kultūrvēsturē Flindersa universitātē, latviešu valodas kursos Sidnejā un referēja literāros vakaros. Publicējusi raksti par literatūru un politiku latviešu trimdas periodikā, darbojās 3×3 nometnēs, LAAJ kultūras nodaļā un Latviešu rakstnieku apvienībā. Divdesmit gadus bija lektore Sidnejas universitātē filozofijas nozarē.

**********************************************************

MELBURNAS LITERĀRAIS CĒLIENS

[postcard of Marian Ellis Rowan painting ‘Hibiscus drummondii’, watercolour, National Library of Australia]

Mīļā Erna Ķikure!

Sapulcējušies Melburnas literārajā cēlienā, sirsnīgi sveicam jūs kā šī gad Jāņa Jaunsudrabiņa balvas ieguvēju.
Un vēl daudz grāmatu nākamajos gados!
[11 signatures]

Māra Kalmane
Māra Kalniete
Richards Kraulis
Ella Kreišmane
Selga Silkalna
Valda Liepiņa
B. Burkeet[?]
Eduards Silkalns
A. Zariņš
Emils Dēlinš
Sveicina E. Lēmane.

**********************************************************

ASTRA MOORS

1992. g. 30. sept.

[addressed to ELZA Kikure]
God. Ķikures kundze!

Liels liels paldies par jaukajām grāmatiņām, īpaši priecājos par dzejoļu grāmatu. Tā ir bezgala pievilcīga.

Es pati arī esmu izdevusi vairākas grāmatas, tulkojumus no vācu valodas. Izdodu mazā metienā, tikai 105 eksemplārus, no kuŗiem lielāko daļu esmu aizsūtījusi uz Latviju – uz bibliotēkām, kā arī draugiem, radiem, paziņām.

Biju Bostonā pie Noras Kūlas, viņa tieši bija saņēmusi Jūsu manuskriptu. Liels paldies Jūsu meitai par kļūdu izlabošanu. Tagad tikai cita problēma: teksts ierakstīts maza izmēra disketēs, kādas mana un Priedīša kunga datorā nevar ielikt. Viņš tūlīt brauca pirkt kādu aparātu, lai varētu lietot arī maza izmēra disketes, bet tobrīd nevarēja piemērotu atrast. Kad braucu prom, viņš solīja apmēram mēneša laika nopirkt. Ceru, ka tagad tas jau ir izdarīts. Mums ir ļoti vecmodīgi datori. Jūsu meitai droši vien ir daudz modernāks.

Grāmatu izdošana prasa daudz darba, lielu pacietību un nemitīgu kļūdu labošanu. Bet nu kādam tas tomēr ir jādara.

Vai pazīstat Baumaņu ģimeni Kalgarī?

Ar Sveicieniem
Astra Moors
North Hollywood, CA 91606

*********************************************************

ŠTAUVERS

Kalgarijā, 1990. 28. sept.

Ļoti cienījāmā Štauvera kundze,

Nosūtu Jums savu jauno stāstu grāmatu, (Jūs kādreiz ļoti labi izteicāties par manu Artavu…), varbūt šī grāmata Jūs arī interesēs.

Bet ir lūgums pie Jums – pielieku klāt te vēl 2 grām. ‘Artavu’ un ‘Uz Tilta’, tās lūdzu Jūs, nododiet Centra bibliotēkā, ar vēl vienu lūgumu – atmainot tās pret manis tur agrāk nodotajām 2 grām: ‘Mūsu kaimiņš’ un ‘Dienas un gadi’, un vai nu bibliotekārs vai Jūs ļoti lūdzu atsūtiet man tās! Man pašai nav vairs nevienas no tām, un tagad Latvijas redaktors Auziņš gribētu iespiest Latvijā izvilkumus no šīm grāmatām kādā jaunā kopojumā. Man protams tas būtu svarīgi publicēties Latvijā un ir tik bēdīgi, ka esmu izdalījusi savas grāmatas bez atlikuma. ‘Uz tilta’ iznāca tikai 70 exem.

Varbūt ar Jūsu palīdzību man izdosies atgūt Kaimiņu un Dien. un Gadi.

Ar labiem vēlējumiem,
E. Dzelme-Ķikure.


Mārtiņš Štauvers 13.06.1927 – 24.05.2019


Mārtiņš Štauvers (1927–2019) – skolotājs, sabiedrisks darbinieks, literāts.
Rediģējis Memingenas latviešu ģimnāzijas literāro izdevumu “Rīta blāzma”.
Rediģējis un iespiedis LNJAK Žurnālu “Ceļinieks”.
Darbojoties par priekšsēdi “Ceļinieks” apgāda pagaidu padomē.
18 gadus izdevis Vinipegas latviešu biedrības biļetenu “Informators”.
Sākot ar 1975. gadu, Montreālas latviešu biedrības izdevumu “Ziņotājs”.
26 gadus strādājis par skolotāju Vinipegas un Montreālas latviešu skolās, 15 gadus pildot pārziņa pienākumus Vinipegas skolā.
Jaunatnes dziesmu svētku idejas autors un svētku padomes vadītājs kopš tās dibināšanas 1972. gadā; rediģējis arī 6 Jaunatnes dziesmu svētku vadoņus.
Kopā ar dzīves biedri Ilgu Štauveri attīstīta un īstenota ari mūzikas nometnes ideja.
Jaunatnes dziesmu svētkiem un mūzikas nometnēm bijusi liela nozīme daudzu tagad plaši pazīstamu mūziķu, komponistu un kordiriģentu attīstībā.
Montreālas Latviešu biedrības priekšsēdis.

*********************************************************

JANA TESAROVA

Photo: 1984. gada 26. decembrī Rīgā Jana Tesaržova aizstāvējusi disertāciju un ieguvusi filoloģijas kandidāta grādu. Kopā ar disertācijas konsultantu literatūrzinātnieku Hariju Hiršu.


Bratislava,
24.4.1992.

Cienījamā Erna Ķikures kundze!

Jūsu adresi es dabūju no Kārļa Streipa kunga, Amerikas Latviešu Apvienības speciālo projektu vadītāju. Atļaujiet man vispirms stādīties priekšā: es esmu slovākiete, es dzīvoju Bratislavā, Slovākijā, ČSFR un latviešu valodu es esmu apguvusi Rīgā, kur es mācījos aspirantūrā 1980-83 gg. Rīgā es uzrakstīju disertāciju par ‘Latviešu un slovāku romānu’ (dr. Harijs Hiršs bija mans vadītājs), bet līdzās zinātniskajam darbam es esmu nodevusies arī tulkošanai. Vēl Rīgā es pārtulkoju slovāku valodā četras grāmatas – divas latviešu tautas pasakas izlases ‘Trīs labas lietas’ (Bratislava 1982) un ‘Eža kažociņš’ (Bratislava 1981), un es sakārtoju un pārtulkoju mūsdienu latviešu prozas antoloģiju ‘Viena diena uz labās, mīļās zemes’ (Bratislava 1983), kurā lasāmi 14 autoru darbi – A. Bels, V. Belševica, M. Birze, R. Ezera, H. Gāliņš, A. Jakubāns, V. Kaijaks, A. Kalve, A. Kļavis, E. Līvs, Z. Skujiņš, Ev. Vilks, M. Zariņš un D. Zigmonte.

Filoloģijas zinātņu kandidātes disertāciju par latviešu literatūru es aizstāvēju Rīgā, Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras instsitūtā 1984. gadā un es atgriezos uz Bratislavu. Tagad es strādāju Slovākijas Zinātņu akadēmijas Pasaules literatūras institūtā, kur es galvenokārt pievēršos latviešu literatūrai. Es sistemātiski nodarbojos arī ar latviešu literatūras tulkošanu: pēdējos gados Bratislavas izdevniecības ir iznākušas četras latviešu grāmatas manā tulkojumā – Ēvalda Vilka stāstu izlase ‘Zaļais koks’ (Bratislava 1987), Regīnas Ezeras ‘Zooloģiskās noveles’ (Bratislava 1988), Imanta Ziedoņa pasaku izlase ‘Blēņas un pasakas’ (Bratislava 1990) un latviešu klasiķu antoloģija ‘Vecais pulkstenis’, kuru es sastādīju un pārtulkoju. Grāmatā ir četri latviešu vārdu meistari – Rūdolfs Blaumanis, Jānis Poruks, Jānis Jaunsudrabiņš un Jānis Ezeriņš.

Neskatoties uz to, ka es nodarbojos ar latviešu literatūru vairāk kā desmit gadu, man ir nepilnīgs priekšstats par trimdas latviešu literatūru. Nesen man nosūtīja no Rīgas prozas antoloģiju ‘Pasaules spogulī’, kurā ir publicēti trimdas rakstnieku darbi. Grāmata man ir devusi zināmu pārskatu par ārzemēs sarakstīto latviešu literatūru, ar kuru es sastapu pirmo reizi. Jūsu stāsts ‘Viesnīciņa Lalaila ielā’ man ļoti patīk un sakarā ar to es griežos pie Jums ar lūgumu: vai Jūs man nevarētu atsūtīt kādu Jūsu grāmatu, ja tas ir iespējams – ļoti gribētos ar Jūsu darbiem iepazīties tuvāk. Interese par latviešiem un par latviešu literatūru Slovākijā ir liela un latviešu autoru grāmatas slovāku tulkojumā ir izpārdotas. Pagaidām, protams, grāmatas, kuras ir tapusi Latvijā. Ārzemēs sarakstīta latviešu literatūra ir joprojām nezināms lielums mūsu kontekstā, bet es labprāt iepazīstinātu slovāku lasītājus ar trimdas latviešu rakstnieku darbiem.

Lūdzu, piedodiet man kļūdas. Latviski man ir vieglāk lasīt nekā rakstīt.
Patiesā cieņā,
Jana Tesarova

Dr. Jana Tesarova
831 03 Bratislava Czecho-Slovakia

——————-   

22.8.2009

Cienījamā Dr. Jana Tesarova!

Esmu Ernas Ķikures meita un dažu viņas grāmatu izdevēja. Mamma mira 1.1.2003 un viņas archīvu
es pa daļai aizsūtīju pa daļai pati aizvedu Madonas muzejam, Latvijā. Tur atrodas tagad visi oriģinālie dokumenti un raksti. Es paturēju kopijas. Pašlaik es nodarbojos ar to ierakstīšanu datorā. Mans nodoms ir viņas archīvu ielikt mājas lapā internetā, lai viņas raksti būtu plašāk pieejami – viņas grāmatas, dienas grāmatas, vēstules – viss papildināts vēl ar fotogrāfijām un varbūt pat viņas grafikas darbiem…
Tas viss vēl tālu…

Starp viņas papīriem bija arī Jūsu vēstule, rakstīta 1992.g. (to pielieku klāt). Cik es redzu no piezīmēm dienas grāmatās, viņa Jums ir atsaukusies un aizsūtījusi Jums kādas savas grāmatas.

Man interesētu zināt, vai Jūs ko no viņas darbiem esat tulkojusi? Ja jā, vai varētu lūgt no Jums tuvāku informāciju kur tie publicēti un kad? Un ja Jums nebūtu kas pretī, man liekas, ka būtu pat interesanti ja tie arī tiktu pievienoti visam citam interneta archīvā.

Nezinu vai šī vēstule Jūs atradīs – bet cerēšu!
Patiesā cieņā,
Inese Birstins
Calgary, AB, Canada
————————————————————————————

Jana Tesaržova 1953 –
literatura.lv

Jana Tesaržova (1953) – slovāku literatūrzinātniece un tulkotāja. Rakstījusi recenzijas un apceres par latviešu literatūru. Slovāku valodā tulkojusi gan modernās latviešu literatūras darbus, gan tautas pasakas. Izdevusi aptuveni vienpadsmit latviešu autoru grāmatu tulkojumus.

Interese par latviešu literatūru Jana Tesaržovai radās lasot Baltijas tautu krievu valodā tulkoto literatūru – lai spētu tulkot nevis ar krievu valodas starpniecību, bet gan no oriģinālvalodas, viņa apņēmās iemācīties latviešu valodu.

Par Janas Tesaržovas profesionālo darbību: “Lieliskā latviešu valodas pratēja – allaž elegantā slovāku zinātniece Jana Tesaržova, kura kopš 1996. gada ir arī mūsu ZA Ārzemju locekle, Rīgā ir vienmēr gaidīts ciemiņš. Nebūs pārspīlējums apgalvot, ka pieredzējusī tulkotāja, vairāku zinātnisku darbu autore, savu dzīvi patiesi saistījusi ar latviešu literatūras un kultūras popularizāciju dzimtajā Slovākijā.”
Jundze, Arno. Atbilde pienāca pēc pusotra gada. Literatūra un Māksla Latvijā, Nr. 44, 2000.

–1976
Studējusi Bratislavas universitātes Filoloģijas fakultātes tulkotāju nodaļā, angļu un krievu literatūras specialitātē.

1979–1983
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (1958–1990) Rīga
Studējusi Latvijas Valsts Universitātes Filoloģijas fakultātes aspirantūrā.

1984–1993
Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (1958–1990) Raiņa bulvāris 19, Rīga
Aizstāvējusi disertāciju “Latviešu un slovāku kara romāns”, iegūstot filoloģijas doktora grādu. Disertācijā tika analizētas latviešu un slovāku romāna tipoloģiskās līdzības, no latviešu autoriem sīkāk iztirzāti tika Visvalža Lāma, Regīnas Ezeras un Marģera Zariņa darbi.

06.1993–07.1993
Lai pamatīgāk iepazītos ar trimdas latviešu literāro devumu, iegūstot Slovākijas literatūras fonda atbalstu, devās no Bratislavas uz Kalamazū. Ceļojums deva iespēju iepazīties ar trimdas literāro ražu Kalamazū Latviešu studiju centra bibliotēkā.

1996
Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis.

                                                                                       **********************************************************

INĀRA TOMSONE

1990.g. 8. maijā Sidnejā.

Cienījamā Erna Ķikure!

Nupat saņēmu patīkamu pārsteigumu: proti, saņēmu Aleksandra Pelēča poēmu: Zilsigunda, kopā ar avīzēm, kur jubilārs tiek sumināts. Nosūtu Jums domāto eksemplāru ar autora ierakstu. Vēstule klāt nebija, tā kā pašlaik tuvāk nekā nevaru Jums pastāstīt. Nokopēju avīžrakstus un pielieku klāt sūtījumam.

Pašlaik esmu ALMAs [Austrālijas latviešu mākslas apvienība] kasiere, nu jau otrais gads! Pēc Teodora nāves, mani ievēlēja šinī augstā amatā, manā prombūtnē. Pat nelīdzēja, ka teicu, ka no skaitļošanas nekā nesaprotu un, ka drīzāk novedīšu ALMAs kasi pie bankrota!

Apsveicu Jūs ar grāmatu Artava. Dzidra teica, ka biju pirmā kas atsaucās uz sludinājumiem. Tanī pašā laikā iedevu Dzidrai Teda grāmatu Kliedziens, ar lūgumu lai Jums nosūta, bet šodien kad zvanīju, lai dabūtu Jūsu Kanādas adresi, viņa teica ka vēl to neesot izdarījusi… Mēģināju sakaunināt, un teicu, ka pasūdzēšos Jums. Viņa apsolījās laboties un nosūtīt. Man ļoti imponē dzejolis Uz asiem priedes zariem. Žēl ka Artavā tas nav ievietots. Nupat sāku lasīt Kā plūsti, Aiviekste?, kaut gan grāmata jau sen iegādāta! Tā kā strādāju, tad vienmēr, jāiziet ar darba kolēgām, tad vēl avīzes un žurnāli jāpašķirsta, tā kā dienas ir par īsām. Nemaz negribas ticēt, ka jau turpat 2 ½ gadi apritējuši kopš Teda aiziešanas veļu pasaulē. Pirmie 18 mēneši bija tie grūtākie, labi, ka man bija Kliedziens un Miniatūrdzeja ar ko nodarboties.

Aleksandra Pelēča adrese ir: Talsos 229550

Ar sirsnīgiem sveicieniem
Ināra Tomsone
Woolahra N.S.W. Australia 2025

***********************************************************

VIESTURS VECGRĀVIS

 
Rīgā, 1991.g. 1. oktobrī.

Labdien, cienījamā Ķikures kundze!

Jau vairākus gadus esmu saņēmis laipnus Jūsu grāmatu sūtījumus – Tie man ir radījuši gandarījumu. Tāpēc arī nebiju pārsteigts, ka tieši Jūs esat kļuvusi par Jaunsudrabiņa balvas jauno laureāti. Sveicu Jūs, domāju, ka tas ir pamatots un precīzs Jūsu talanta novērtējums. Atvainojiet, ka neiesāku vēstuli ar standartfrāzi – Jums raksta Viesturs Vecgrāvis – literatūrzinātnieks un redaktors, tas tika darīts, lai vispirms pateiktu arī kā Jums maznezināma persona prieku par Jūsu darbiem. Cik zinu, tad par Jums būs publikācijas republikas presē. Taču tas man šķiet maz. Tieši tāpēc griežos pie Jums ar darbības piedāvājumu apgāda ‘Artava’ Rīgā vārdā. Kā Jūs droši vien jau zināt, tad ‘Artava’ izdod sēriju ‘Trimdas rakstnieku darbi’. Ir izdotas Andr. Eglīša, E. Freimaņa, V. Sniķeres, Andreja Irbes grāmatas. Līdz gada beigām, droši vien, būs vēl kāda. Izdot šīs grāmatas esam spējuši ar LNF Stokholmā atbalstu, kurš dāvināja mums datoru salikšanai. Taču lai mēs ritmiski un plānveidīgi varētu izdot gan klasiku, gan trimdas autorus, mums ir ļoti nepieciešams lāzera printers, domājam arī par lietotas tipogrāfijas iegādi. Ja šīs divas lietas mums būtu, tad mēs pilnībā varētu garantēt savu plānu izpildi. Tajā sakarā apgāds ‘Artava’ mani ir oficiāli lūdzis griezties pie vairākiem trimdas rakstniekiem ar aicinājumu piedalīties savu grāmatu izdošanā Rīgā arī finansiāli, sākot no 1000 dolāru apjoma. Protams, varētu būt korekcijas uz vienu vai otru pusi naudas ziņā. Šī nauda tiktu izlietota vai nu lāzera printera vai tipogrāfijas iekārtas iegādei, kas būtu apgāda ‘Artava’ īpašums. Savukārt apgāds garantētu rakstniekiem, kas šādā veidā ir finansiāli atbalstījuši savu grāmatu izdošanu un trimdas literatūras ātrāku atgriešanu Latvijā, viņu grāmatu izdošanu Rīgā 1-1.5 gadu laikā, honorāru par attiecīgo lokšņu skaitu un vismaz 100-200 grāmatas brīveksemplārus. Protams, nianses tiktu minētas oficiālā līgumā starp rakstnieku un apgādu. Ja Jūs, cienījamā Ķikures kundze, šāds priekšlikums interesētu un ja Jūs varētu atbalstīt ‘Artavas’ ražošanas paplašinājumu finansiāli, lūdzu Jūs rakstīt man uz Zinātņu Akadēmiju Turgeņēva ielā 19. Jebkurā gadījienā – vēlreiz izsaku savu gandarījumu par Jūsu talanta novērtējumu.

Jūsu V. Vecgrāvis
Zinātņu, Valodas, Literatūras institūtā
Turgeņeva ielā 19, RIga, Latvia


Viesturs Vecgrāvis 1948


Viesturs Vecgrāvis (1948) – literatūrzinātnieks, LU emeritētais profesors un grāmatizdevējs, erudīts latviešu dzejas un literāro procesu pētnieks. Kopš 1981. gada uzmanības lokā ir Jāņa Poruka daiļrades un personības izpēte, kā arī latviešu klasiskās literatūras t. s. zelta laikmets – 19. un 20. gs. mija. Kopš Atmodas laika pētniecisko interešu lokā latviešu trimdas dzejas procesi un personības. Literatūrzinātniskajās publikācijās latviešu literārās parādības skatītas kultūrvēsturiskās sakarībās, pasaules literāro virzienu un strāvojumu kontekstā. Pateicoties viņa kā grāmatizdevēja (apgādi “Artava”, “Daugava“, “Jaunā Daugava”) darbībai, Latvijā 20. gs. 90. gados un 21. gs. pirmajā desmitgadē izdoti gan latviešu trimdas autoru darbi, gan no jauna izdoti agrāko paaudžu autoru darbi. Daudzu grāmatu redaktors un izdevējs, priekšvārdu, pēcvārdu un komentāru autors, sastādījis daudzu latviešu autoru darbu izlase vai pēc ilgāka laikposma izdevis piemirstu rakstnieku literāros darbos. Romantiskās dzejas antoloģijas “Zilā puķe” (2021) sastādītājs, grāmatas “Mani sveicina zvaigznes: romantiskā pasaules izjūta latviešu dzejā: impresijas un ieskati” (2018) un monogrāfijas “Pie augstā loga” (2023) autors.

Profesionālā darbība

Pirmais latviešu trimdas dzejas kursu docētājs Latvijas Universitātē kopš 20. gs. 80. gadu beigām. Pētnieciskos nolūkos 20. gs. 80. gadus beigās un 90. gadu sākumā apmeklējis Minsteres, Stokholmas, “Abrenes” latviešu trimdas arhīvus un literatūras krātuves, iepazinis latviešu trimdas literatūras krājumus DVF “Straumēnos“, Londonas bibliotēkās un arhīvos, Oksfordas un Kembridžas universitāšu krātuvēs.

PĒTNIECISKĀS INTERESES

Latviešu literatūras vēsture, latviešu lirikas vēsture, trimdas literatūras vēsture, literāro virzienu un strāvojumu problēma, cittautu literatūra virzienu aspektā, dzejas teorija, mūsdienu lirikas kritika, romantisma un neoromantisma vēsture un teorija, Jāņa Poruka daiļrade.

*********************************************************

MARUTA VOITKUS-LŪKINA

Mr. Jānis Lūkins and
Ms. Maruta Voitkus-Lūkina
Ottawa, Ont. K1S 2G4

1992.g. 12. augustā

Ļoti cienījamā Birstiņa kundze!

Jaunās Gaitas redakcija ir lūgusi mani recenzēt Jūsu nelaiķes māmiņas darba kopumu, jebšu Jūs grāmatas laikam nemaz neesat JG piesūtījusi. Tātad ar šo lūdzu man kā JG pieaicinātai recenzentei tās atsūtīt tieši uz augšminēto adresi.

Ceļa akmeņu rakstu un Uz tilta man ir jau laipni izpalīgi atsūtījuši ārpus kārtas. Trūkst pārējās.

Jūsu māmiņu iepazinu 1989.g. Los Andželosā. Bija interesanti uzzināt, ka viņa tāpat kā es, dzīvojusi Kanādā un Austrālijā.

Patiesā cieņā,
Maruta Voitkus-Lūkina
—————

Maruta Voitkus-Lūkina 25.06.1939 –


Publiciste, dievturības skolotāja un literāte Maruta Voitkus–Lūkina (1939) kopā ar vecākiem 1941. gadā izceļojusi uz Vāciju, pēc tam uz Kanādu. No 1983. gada presē publicējusi politiskas, patriotiskas un vēsturiskas tematikas rakstus. Apcere “Tomēr mūsu darīšana – Antiņa, Tava un Mana” publicēta krājumā “Gaismai austot” (Toronto, 1993). Tulkojusi Melnājas Vanagas grāmatu “Veļupes krastā” angļu valodā (“Suddenly, a Criminal: Sixteen Years in Siberia”) (2015).
Dzīvojusi Zaļenieku mācītājmuižā, tēvs – mācītājs un rakstnieks Artūrs Voitkus.
1941: kopā ar vecākiem izceļojusi uz Vāciju, Tīringenu.
1945: dzīvojusi bēgļu nometnēs Bavārijā.
Latvisko izglītību guvusi Ansbahas bēgļu nometnes Daugavas pamatskolā.
1951: izceļojusi uz Kanādu.
Beigusi latviešu papildskolu Hamiltonā, Kanādā un Toronto tautas augstskolas sestdienas ģimnāziju.
Studējusi Toronto universitātē. Ieguvusi maģistra grādu angļu literatūrā.
Kopā ar vīru Jāni Lūkinu dzīvojusi Austrālijā.
1972–1994: strādājusi Kanādas valdības ierēdniecībā.
Kopš 1992: vasaras pavada Latvijā.
Toronto Burtnieku draudzes krīve.
Valmieras Beverīnas dievturu draudzes locekle.

*********************************************************

EDITE ZUZENS

Jaukas labas dienas!
Jūsu Edīte Zuzena

E. Zuzens
Sifton Manitoba Canada

********************************************************

UNKNOWN

66 punkti [word crossed out and the following added by hand (unknown, no date)]: par dzeju
No grāmatas ‘Brīnums un atmiņa’

  1. Dzejai vajadzīga laba veselība.
  2. Dzejniekam vajadzīga laba veselība.
  3. Ja tās nav, cilvēks to izaudzē.
  4. Dzeja pati par sevi neko neatrisina.
  5. Dzeja, tāpat kā jebkurš cits mākslas veids, dod dzīvei jēgu.
  6. Dzeja, tāpat kā jebkurš cits mākslas veids, var būt kādā noteiktā brīdī vienīgais atrisinājums.
  7. Dzejas darbs vispirms ir skaists, un tikai tad tas ir sviedru darbs.
  8. Dzeja ir sviedru darbs.
  9. Pēc sviedraina darba – pārvelc kreklu!
  10. Katrs krājums, katrs [nopietns, crossed out] cikls ir jauns krekls. Laiks to mazgā.
  11. Nesāc neko ar gariem zobiem! Sāc, kad ir apetīte.
  12. Ja tev nav apetītes uz dzeju katrudien, tu nebūsi dzejnieks.
  13. Ja apetīte zūd – aizturi sevi, radi apetīti!
  14. Kal dzelzi, kamēr pats esi karsts.
  15. Tavi dzejoļi ir vajadzīgi pirmām kārtām tev pašam.
  16. Tev sevi jāpadara par vajadzīgu citiem. Un ar dzejas līdzekļiem.
  17. Domā par tekstu, zemteksts ir jau tevī iekšā. Ja ir.
  18. Plunkš! Dīķī ielēca varde. Plika, zaļa, gluma, un galīgi bez zemteksta.
  19. Tāpēc, ka pasaulē bez dabiskajām ir arī papīra puķes, vāzē nebūt nav jāliek skrūvatslēga.
  20. Sargies! No stūra kā mūžīga migla tev uzglūn nebeidzamas refleksijas.
  21. Viņas par tevi nedomā, viņām ir savs likteņdarbs.
  22. Jel kavējies – mēs esam tik zili lillā…
  23. Noņem savu grūsno grūtsirdības cepuri – re, kā saulīte miedz un vējš tevi ķemmē!
  24. Dzeja neko nevar samelot.
  25. Dzeja šo to var samelot. Aizmālēt – citiem īsāk, sev ilgāk… Bet tik un tā, pārāk īsu brīdi, lai būtu vērts.
  26. Nenogriez savas spuras, tur tava būtība laukā lien.
  27. Katra spura nav būtības uzrādītāja.
  28. Auksti šai dzejolī, sienu vietā – ribas un redeles, jumta vietā – spāres ar čaboši grabošu kroni…
  29. Frāze grib saņemt domas algu. Maksāsim?
  30. Vai neriebjas tā abstraktā šoseja? Grantceļš, mālakupris, sūnutaks arī tak ceļš.
  31. Dzejdoma laužas gaismā caur tēlainību.
  32. Tēlainības – caur instrumentāciju.
  33. Un tas viss notiek vienlaikus. Diemžēl un paldies dievam.
  34. Pilnvērtīgs dzejas tēls pārsteidz, tas ir, tevis atdotā īstenība pārsteidz.
  35. Dzejas tēls samierina – tā tam bija jābūt, sen jau tā vajadzēja pateikt.
  36. Neder tikai pārsteigt, noder tikai samierināt.
  37. Vai tu pazīsti savu tēlainību? Jūti? Kāds bija laiks, kad tu to uztaustīji?
  38. Zaru rokas žņaudz tevi nost ar visiem dāsnajiem putnu līķīšiem.
  39. Mušiņa! Kāp nost no svešā plaukta – Ķempes burka, Elksnes šķīvis, Petera kauss…
  40. Ja vajag, būvē no citu pievestā, sper pa ķieģelim, bet neaizmirsti, kā sijā granti, maisa javu un ķieģeļus cep.
  41. Patētikā parodija iemetusies.
  42. Bet viņa nav tavs ienaidnieks. Viņa nākusi glābjošu roku dot.
  43. Garlaicīgi bez ironijas, šķebinoši bez pašironijas.
  44. Ironija var kļūt par žompu, no kurienes laukā nevar tikt.
  45. Nemelot intonācijā. Ja melo intonācijā – melo saturā.
  46. Valoda ir lauks, kuru apstrādā, tavs kaplis un traktors, un lietutiņš, kas visu to apsvētī.
  47. Ir garīga tava valoda?
  48. Leksiski jābūt leknai, nevis treknai. Un – neaizmirsti kaut ko iestādīt!
  49. Nepazaudē funkciju! Valodai ir sazināšanās funkcija. Ar tevi uz tu.
  50. Kad valoda stingst, ļauj viņai vaļu! Delfīns ir saprāts un rotaļa reizē. Vienlaik.
  51. Rotaļai vidū ir viena sēkliņa. Ne-sa-disko to!
  52. Viss valodas darbs nodarāms iepriekš. Kad jau dzejolis nāk, jāturas zirgā.
  53. Re, kāds dzejolis. Ir i tēze, i antitēze. Bet galu galā – protēze.
  54. Apvaldi dzejoli, bet nenoslāpē!
  55. Nenožņaudz to ar intelektu!
  56. Darbs ir ūdensklajs, kurā tava iedvesma peld. Valzivs vai mailīte – kas to lai zina!
  57. Pirksti, pirkstiņi, metumiņi, uzmetumiņi… Nostaļģija pēc plaukstas, ilgas pēc dūres.
  58. Prieks ir labs zaķītis, kāpēc tu viņu gribi noslīcināt savas debess tumšumā?
  59. Tev jāgrauž zīmulis un zilā tālē jāveras? Tu biji neprofesionāls lupatlasis, tu biji slikta govs.
  60. Savam tekstam tu vari palīdzēt tikai ar savu tekstu.
  61. Kur tu esi piedzimis un kad? Kur tu dzīvo un kad?
  62. Divi melni un spīd – krauklis un kurmis. Kurš ir tavs brālis?
  63. Kas iet caur tevi – pasaules plaisa vai privāta šķirba?
  64. Seko savam staram! Tas ir tavs ceļš.
  65. Tu seko savam staram? Tava slimība būs – mēnessērdzība.
  66. Bet ceļam tu esi vesels un vajadzīgs.

*************************************************************

UNKNOWN

Štutgartē 28.12.48.

Ļoti godājamā Bērziņa kundze.

Lūdzu man piedot, ka tikai šodien rakstu Jums Jūsu atstāto manuskriptu lietā. Izlasīju tos visus un atrodu, ka rakstīšana Jums veicas it gludi. Valoda laba, tēlojums saistošs. Žēl, ka labākie tēlojumi ir atkal ar bēgļu tēmu, tie pārāk bieži atkārtojas un lasītāji sāk par to kurnēt.

Paturēju vienu tēlojumu, kuŗu pie izdevības mēģināšu iespiest mēnešrakstā. Cerēsim, ka mēnešraksts arī jaunajā gadā varēs turpināt savu darbību agrākos apmēros. Pārējos manuskriptus nosūtu Jums atpakaļ, jo man pagaidām pietiks ar vienu. Pēc tā iespiešanas varēsiet atsūtīt vēl kādu.

Novēlu Jums visu labu jaunajā gadā,
Patiesā cieņā.
[signature]

**********************************************************

UNKNOWN

[note on a card in someone else’s writing]:

Ordinary happenings, ordinary people – selected with skill + imagination provide material for T.V. films, etc. On the stage play has some limitations.

When you watch an adroitly written TV play – you sense that it flows smothly [sic]. Your attention is held by the sweep of the drama. You are unaware of the technic [sic] of the play. After it is over – you say as a viewer, it is well done.

By writing think overtly of exposition, of transition, of detailed mechanics of your play.

***********************************************************

UNKNOWN

[??? from Seattle]
[on back of postcard of Floating Bridge Plaza in Seattle, right]

Vīrs gar šo ezeru katru rītu brauc uz darbu. Tas sākas tepat pilsētas nomalē, ir liels kā jūra un ļoti skaists ar daudzajiem pakalniem un līčiem.

—————————————


[same]
[on back of card of Summit Inn, Stevens Pass, Washington, left]

Vakar bijām nodomājuši braukt kalnos, bet bija par aukstu, nebijām attiecīgi saģērbušies.

Leave a Reply