1958.6.10.

Jūsu Pēteris avīzē izskatās labāks nekā manuskriptā. Tas tā arvienu. Man nu ir žēl, ka Pēteris parādījās mūsu avīzē. Kāpēc viņš nevarēja būt Laikā? Būtu varējis būt. Man arvien tā žēl, jo liekas – kas zin vai Jūs vēl tagad ko līdzīgu uzrakstīsit? Domāju, ka Pēteri s liekams blakām Jūsu Kaimiņam, kuŗš nožēlojamā kārtā noslēgts no lasītājiem.

Laikam ir pavasaris, jo dārzs ir brīnišķīgi zaļš, vakari un agrie rīti patīkami svaigi. Neko sevišķi man tie nesaista, jo skaistus vakarus un rītus jau redz īsteni tikai laukos.

Kā redziet mūsu Literārais pielikums tagad izbeidzies. Viņš nobeidzās nožēlojamā bada nāvē – nebij ko tai drukāt. Uz gadījuma darbiem nav iespējams kaut ko veidot. Man lieku reizi jāsaka, ka atkal sabrukusi kāda no manām idejām. Droši vien pēdējā. Vēl atliek tikai pašam mest plinti krūmos. Tas, protams, nebūtu tik smagi kā pievilties, attiecībā pret jaunajiem rakstniekiem. Labāk vidusmēra ierēdnis vai skolmeistars nekā rakstnieks, kuŗš nekā nepelnī. Tā ir filozofija pret kuŗu nav iespējams cīnīties.

Ar sveicienu
Jūsu J. K.

1958.28.10.

No Zilās Otas izstādes nekas liels nebij, lai gan austrāliešu kritiķi teica Otnieku izstāde esot labākā no visām tām sešām izstādēm, kas notikušas ar to reizā. Bij grūt uzrakstīt par to recenziju un vajadzēja pāriet uz humoru, jo tad var pateikt to, ko citādi nevar teikt. Vispār ar izstādēm šogad nav nekas iepriecinošs un labākā vēl arvien ir japāņu grafiku izstāde.

Ar lielām pūlēm un ar lielu nokavēšanos beidzot izdevās sanabagot Literāro pielikumu. Bet kā būs ar nākošo, to Dievs zin un laikam nāksies mest flinti krūmos, lai amerikāņiem būtu pamats teikt, ka Austrālijā dzīvo trešās šķiras latvieši. Un tiešām! Ja par sešiem cilvēkiem, kas sevi ļautu saukt par rakstniekiem, gada laikā var dabūt tikai vienu stāstu, tad nav jēgas pūlēties.

Līdz pirmajam decembrim man no Jums jādabū dažas ziņas, lai varētu dot decembŗa pielikumā Jūsu stātus līdz ar nelielu ievadu, apmēram kāds tas bij Brēdricham. Tādēļ lūdzu Jūs atbildēt šādiem jautājumiem:

1. Kad un kur dzimusi?
2. Kur mācījusies un ko?
3. Kas pamudinājis rakstīt?
4. Ko uzskata par svarīgāku savos rakstnieka darbos?
5. Kādi citi rakstnieki vai to darbi interesē?
6. Kāds ir strādāšanas veids? (Darbu ierosinātāji faktori, vielas izvēle, sižeti, personu raksturojumi, kompozīcija etc.)
7. Vai ar līdzšinējiem panākumiem apmierināta? Ja nē, ko uzskata par trūkumiem?
8. Kādi ir nākotnes nodomi?
9. Viss ko par savu darbu vēlētos teikt un kas neietveŗas augšminētajos jautājumos.

Nav vajadzīgs lai uz jautājumiem atbildētu kā kādai anketai, bet var atbildēt plašāk un arī nepieturoties pie nozīmētās kārtības, bet sastādot pats savu. Būtu svarīgi zināt to, ko domā par sevi, savu darbu un par nodomiem vai vēlēšanos. Bez šiem datiem es lūdzu arī Jūsu ģīmetni un kāda darba reprodukciju, lai laikā spētu sagatavot klišejas.

Tā kā man nav neviena Jūsu garāka darba Literāram pielikumam, tad nāksies kaut ko samontēt no dienas grāmatas fragmentiem tā, lai iznāktu kaut kas stāstam līdzīgs. Tur ir daži ļoti labi gabali un Jums nav to dēļ jābaidās.

Es tagad daudz laika ziedoju savam romānam, lasīdams visādus materiālus. Viss tas iet gaužām lēnām, kā jau tas ar mani ir parasti, jo man jau arvienu labāk patikusi domāšana, kombinēšana un rakstīšana, nekā pati uzrakstīšana.

Mazliet nodarbojos arī ar akvareļiem un visu ko uzgleznoju, pastumju zem gultas – vēlāk redzēs, vai no tā, kas uzgleznots, kas ir derīgs vai nē.

Garastāvoklis vispār nekam nederīgs – labāks pēcpusdienās, jo tad zin, ka drīz būs vakars un varēs iet gulēt. Visnejaukāk rītos, kad jāceļas un jādomā par to kā pavadīt dienu. Citādi kārtībā nav nekas mainījies.

Jūsu J. K.

19.9.1958.

Neesmu varējusi Jums rakstīt ilgi. Nezinu īsti kādēļ? Neiet man labi. Briesmīgi samoca manas rokas. Nevaru vairs spēlēt, nav laika un rokas lielas un smagas, locītavas satūkušas. Viss tas kādas govs dēļ, kas trešā gadā pēkšņi kļuvusi ļoti pienīga, viņa bija grūti slaucama arvien, neviens nevarēja man palīdzēt. Tagad vakaros Inese palīdz. Viņa ir briesmīga tā govs. Dod tagad ik dienas pāri par 20 litru piena. Kad jāsāk slaukt, tad ir kā spaidīt tās resnās gumijas caurules, kas te guļ zālē un vada ūdeni šurp un turp.

Bet es negribēju ne vārda teikt par to govi… Esmu uz brīdi viena un rīts ir tik mirdzošs, kā kādreiz mājās. Lejā kaimiņu dīķis pilns līdz malām ar ūdeni, šorīt vizuļo tā mierīgi un ir pats tumšs, kā kādreiz Aiviekste. Man pat liekas, ka viņš tā nekad nav vizuļojis. Un lai gan ir pavēss laiks, saule silda un skatoties lejā uz dārziem, pļavā, dīķī, ir tā it kā būtu agra vasara pie Aiviekstes.

Tikko pavadīju bērnus pa vārtiem. Vīrs tos aizveda uz autobusa piestātni un pats aizbrauca darīšanās uz vienu stundu. Mums tagad ir mašīna. Lietots ‘jutilitīts’. Tas man divreiz nedēļā iedod pa stundai miera – vientulības.

Šorīt Dzidra aizsteidzās uz skolu gada sportiem ar lielām cerībām uzvarēt tāllekšanā, augstlekšanā un tā tālāk. Jā, un ar manis tikko pašūtām zilām sporta biksēm. Tās bija iznākušas ‘pašā laikā’ un tādas lietas ir tik vērtīgas, kad tās steidz pa galvu pa kaklu un viss ir jāsaliek kopā kā nu tas ir iespējams, kur dažreiz pietrūkst padoma, citreiz drēbes – bet beidzot viss ir gludināts un spodrs un gatavs tieši 5 minūti pirms 12…

Dzidra aizlidoja pa ceļu atvērt mašīnai vārtus un tad tur gaidot lēkāja un māja man visās iespējamās un neiespējamās kustībās izrādot savu prieku, un sporta bikses rudzu puķu zilas, zem rudzu puķu zila bruncīša ar zeltdzeltenu blūzi un zelta lentām, purpursarkanu adīto jaciņu piedevām. Viņa bij tik vesela tik spēcīga, tik labi noaugusi – tā tad – vai par to nevar maksāt visu nevaidot? Es skatījos viņās un māju un lēcu pati (tas nu nebij nekas skatāms…) Inese jau sēdēja mašīnā un brauca likt savu trešo eksāmenu. Tie jau sākušies. Viņi tos liek divi reizes – tagad un tad, pēc kāda mēneša, kad būs klāt Izglītības Ministrijas vīri. Inesei iet labi. Viņa ir – skolas kredīts! Tā to nodēvējusi viena no negantākām skolotājām. Toreiz pēc tās balles, par kuŗu Jums rakstīju, viņa teikusi Inesei, ka tā bijusi skolas kredīts ar savu pienācīgo apģērbu un uzvešanos.

Vai par to nevar maksāt? Ar rokām kas sāp un Šopēnu un Mocartu ko nevar izspēlēt, un paciņu ko nevar nosūtīt māsai un izstādi, kuŗā nevar piedalīties, un stāstu, ko nevar nobeigt…

Un vēl kas? Te bija izstāde. Lion klubs (tikai ar universitātes izglītību biedri, tā tad respektējami) rīkoja Gosfordas un apkārtnes mākslas skati. Piedalīties varēja pieaugušie, bērni skolas gados un bērni līdz 10 gadiem. Godalgas līdz 5 katrā grupā. Temati austrāliski un par labāko bildi kāda kluba biedra atsevišķi ziedotā godalga – £50.

Dzidra iesūtīja 5 darbus, eļļā (1 pasteli). Inese iesūtīja 2, vienu pašportreyu sangvina zīmulī un vienu akvareli – zīmējumu. Tiesnesis, Newcastles mākslas skolas direktors, piesprieda lielo godalgu Dzidrai un Inesei – pusi katrai. Te gāja kā pie kino zvaigznēm, brauca intervēt, fotografēja ar visām bildēm un smaidiem televīzijai, ziņoja pa radio. Vietējās avīzes raksta tik pat un vēl vairāk kā par Ineses sportiem.

Bet nu tad tūlīt jau ir gaŗām un ko mēs no tā varēsim iztaisīt? Neko lielu. Bet prieks man ir, Dzidra arī eļļā (ko viņai nopirku jo tempera nedabūju, bet pastelis un akvarelis to neapmierina) sāk strādāt droši. Lai viņa būs liela vai maza – viņa atrod tur apmierinājumu, tas ir galvenais un laikam atradīs arī iespējas savas spējas pielietot. Inese gandrīz nemaz nezīmē. Tā pašportreta bija vai 3 gadi veca, un to akvareli es sadūšoju viņu uztaisīt. Redzēju, ka viņai ir bēdīgas acis noskatoties, kā Dzidra gatavojas izstādei un viņai jākaļ tikai ‘latiņu vokābuļi’.

Es izstādē nepiedalījos, nebija nekas sagatavots un rāmji bija jāatdod bērniem. Es biju tikai ieroču pasniedzēja lomā – bet nezin kādēļ es jutos kā uzvarētāja.

Mana brīvā stunda tūlīt būs gaŗām. Ārā vēs vējš, nezin kā Dzidrai ies soļojot, viņa ir karoga nesēja. Tur kopā būs ap 16 skolas, katra citā krāsā, katra ar karogu. Dzīve, kam ar kādu zemi pie Baltijas jūras nav nekā kopēja – bet manas meitenes tomēr ir gluži tādas, ka tur kādreiz bij meitenes. Un viņas te soļo citu priekšgalā. Savādi.

Jūs referējāt jaunatnes dienās. Kāda bija tur jaunatne?

Biju Izglītības ministrijā. Tur bija kāda jauna, gaišmataina meiča. To piesauca salīdzināt manu diplomas tulkojumu ar oriģinālu. Meičai bija skautu lilija sudraba saktā pie kakla. Tā bija latviete. Varbūt skolotājas tiesības dabūšu. Kad ierēdne, kas kārtoja manus papīrus, kļuva ļoti priecīga, dzirdot, ka mans jaunības vāŗds ir Bērziņš, viņa zinot kādu citu latvieti Bērziņu Latvijas konsulātā kas esot ‘very nice’. No Latvijas konsula viņi prasīs kaut ko par manu skolotājas darbību.

Kāda enerģiska kundze ar ko braucu kopā uz Sidneju varbūt piedāvās Gosfordā telpas īrēt, protams dāvanu, vai lietišķo mākslu veikalam, ja es to spētu vadīt un ja tas atmaksātos. Varbūt tas būtu labi. Par mākslas un lietišķās mākslas salonu esmu kādreiz sapņojusi. Kaut tik mani atsvabinātu no govs!

Viens prieks man ir – Dzidra būs stipra izturēt visādas nebūšanas. Lai kas ar nāks, viņa paslēpsies savā zīmēšanā. Viņu nebūs tik viegli salauzt. Un Inese būs tūlīt prom no mājas. Varbūt man būs kāda iespēja dzīves pārgrozībām. Tā būs, ja varēšu atrast ceļu, kā Dzidru nepamest liktenim vienu.

Diena, ko ņēmu sev Sidnejas braukšanai, Dzidru paturēju mājā no skolas. Domāju, ka es nobīšos un nebraukšu. (Dzidra gatavojās stipendijas eksāmeniem.) Bet es nenobijos un aizbraucu. Dzidra mājā nebija vajadzīga. Bet tas ir labākais līdzeklis mani ierobežot liekot bērniem ciest. Un tagad, ja Dzidra būtu pietiekami stipra visam, es būtu drošāka to uzsākt. Tā es burtoju. Bet nezinu, kā tas viss izvedams. Govs ir jāslauc, vistas jābaro, olas jātīra, ēdiens jāgatavo, veļa jāmazgā un neviens te tik viegli te nenāks to darīt tādos apstākļos, kā es to daru. Bet paņemt Dzidru līdz? Tā tomēr nav mana vien.

Nē, tā es negribēju penterēt, tas griežas tikai man galvā no rīta līdz vakaram.

Nosūtu Jums Otomāra Rikmaņa dzejoli ko man atsūtīja māsa no Latvijas.

Neviens nav bijis Wyongas pastā ilgas nedēļas, varbūt no Jums ir kāda vēstule. Pirms Inese beigs eksāmenus neviens tur arī neies. Tagad vienu otru neatliekamu darīšanu, ko Inesei vajadzēja paveikt no skolas nākot, izdara aizbraucot ar mašīnu. Bet es nebraucu.

Vai sūtīt darbus zu Brisbanes Kultūras dienām? Es saņēmu uzaicinājumu. Neesmu atbildējusi. Nezinu kur nospiest ofortus. Sidnejā atkal to neveiksmīgi meklēju.

Vai Jums nav kādas ‘aidijas’ ko es varētu tirgot mākslas un piemiņas lietu veikalā? Vai Melburnā kādi lietišķās mākslas darbinieki strādā arī Austrālijas tirgum? Jeb gatavo tikai dārgas lietas latviešiem? Es domāju – keramiku, kokgriezumus, audumus, lelles un tā tālāk.

Māsai uz Latviju uzrakstīju, kur mēs bēgot mežā aprakām traukus. Viņi atraduši, porcelāna un stikla trauki labi uzglabājušies. Nomazgāti stāvot kastēs sapakoti un gaidot mūs mājās. Savādi zināt, ka tas mežs, ar veco ceļu, priedītēm un vaivarājiem – ir turpat. Es to it kā vairs neticēju. Tas likās gandrīz jau kaut kas nereāls. Bet viss ir turpat, skuju smarža brūklenāji trūdos, jaunu bērzu lapu mirdzēšana saulē. Kā tas var būt? Mūsu tur nav un brīvības un gaismotas dzīves nav. Un tomēr ir cilvēki un tie smejas un ir laimīgi. Aug un cenšas un dzīvo. Un viss nemaz nav tik tumši, kā mums šķiet.

Nezin vai Jaunsudrabiņš brauks mājās?

Jūsu E. Dz.

P.S. Jābeidz ātri. Stunda izgājusi.

1958. 21. septembrī

Šodien pagājis taisni mēnesis, kopš rakstīju Jums pēdējo vēstuli. Pa to laiku man gājis ļoti dažādi. Vispirms bij darīšana ar dakteriem to pašu acu dēl un vienu laiku es nemaz nevarēju ne lasīt, ne rakstīt. Viens austrāliešu dakteris tas mani ārstēja divi nedēļas un beidzot izdarīja kreisajā acī operāciju. Pēc tam jau kļuva labāk, bet pavisam labi jau nav arī tagad un laikam arī nekad nebūs. Ko lai dara! Visu mūžu es esmu savas acis izmantojis pavisam mežonīgi un tāpēc nevaru sūdzēties, ja tagad tās sāk slimot. Tomēr dažas stundas es tagad varu lasīt un rakstīt.

Un tā kā nu es nevarēju nekā strādāt, tad bij jādauzās apkārt, kur nu tas bij iespējams. Tā ies iepinos jaunatnes dienās, kur viss prezidijs bij mūsu jaunie dzejnieki. Silkalns tur tad nolasīja manu referātu – Kas ir dzejnieks? Es to biju jau agrāk uzrakstījis un to nolasīju kādas mūsu Preses kopas sanāksmē. Klausītāji bij tikai studenti – ap kādi 70 cilvēku. Jaunie cilvēki paši savus prozas un dzejdarbus nolasīja ar teicamu prasmi. Savādi bij tas, ka puķes saņēmu es viens pats.

Tūliņ pēc tam bij studentu kluba sarīkojums, kuŗā lasīja manu stāstu Meitene, kuŗa pamodās pusnaktī un 10 dzejoļus. Stāstu lasīja jauna un pavisam meiteniska studente Valda Kaziņa. Bet viņa lasīja ar dziļu aizrautību un tāpēc sāka man patikt. Bet stāsts bij pagadījies diezgan pagaŗš un uz beigām lasītāja sāka pagurt. Nu man viņa ne tik vien patika, bet man viņas kļuva arī žēl.

Dzejoļus lasīja Maija Ozoliņa, kas arī laikam ir studente. Tā es ar jaunajiem cilvēkiem nodzīvoju līdz vēlai naktij, atminējos savas jaunības laiku un man likās ka tagadējā jaunība ir daudz nopietnāka un prātīgāka nekā tā bij, kuŗai es piederēju.

Vakarvakarā bij mūsu Preses kopas sarīkojums – Prese pirtī. Tur bij tikai aicināti viesi, ap 90 cilvēku. Šoreiz vakars izdevās ļoti labi, jo priekšnesumi bij interesanti un jautri, tā kā visu vakaru bij smiešanās. Protams, vakara diriģents bij Zigurds Bārda, bez kuŗa no vakara nekas liels nebūtu iznācis.

Jā, priecāties arī vajag mācēt, citādi no tā nekas neiznāk, ir tikai troksnis.

Pēc ilga laika es sāku atkal domāt par romānu un šorīt sāku arī ko darīt. Es sāku lasīt jezuītu vēsturi, jo man ar viņiem būs darīšanas romāna gaitā. Mana rakstīšana jau arvienu ir saistīta ar lielu materiālu kaudzes izlasīšanu. Daudz jau vēl nepagūšu lasīt, jo ik pēc stundas vai mazākais divām ir jābādē acis sāls šķīdinājumā. Bet mazākais, ja kaut cik var jau lasīt un rakstīt, tad var arī ko domās kombinēt. Vēl trūkst ļoti daudz ka, lai varētu runāt par īstu darbu. Bet kaut kas jau domās veidojas un kaut ko var apjēgt, kas būtu jādara. Īsti skaidri jau gan es nekad nekādu plānu neapzinos un viss rit no gadījuma uz gadījumu, līdz tad nodomātā dzīve iesāk ritēt pati no sevis un tad jau vairs ir tikai jāseko un jāpilda tas, ko notikumu jēga prasa.

Pa slimošanu laiku uzrakstīju pa kādam dzejolim.

Es Jums jau laikam rakstīju, ka Literārā pielikuma Ziemassvētku numurs būs veltīts Jums un man jāsāk domāt par to, lai tas iznāktu kaut cik pieklājīgs. Tāpēc Jūs man stāstiet ko vairāk par sevi. To, ko es visa pagājušā laikā esmu lasījis Jūsu vēstulēs, nevar izmantot tik droši, kā tas būtu iespējams, tāpēc stāstiet vairāk par savu māksliniecisko pasauli. Neaizmirstat arī par fotogrāfiju un atsūtat to drīzāk, lai pie laika varētu izgatavot klišeju.

Viss kaut kā iet uz priekšu – visiem. Bet kā nenotiek, tā nenotiek nekas tāds, kas varētu saistīt. Viss tiek darīts un radīts kaut kā mākslīgi un it kā uz pasūtījumu kaut kā labā. Ja tā vēl turpināsies, tad mums būs jāpārtrauc Literārā pielikuma iespiešana, jo nav ko tur likt iekšā. Dzejnieku būtu pietiekami, bet pavisam trūkst prozistu un kaut cik pieklājīgu esejistu. Viss sāk noslīdēt kalendāru un baptistu draudžu rakstu aplokā. Rakstītāju jau ir daudz, bet nelaime tā, ka nevienam nav vai nu laika, vai gribas mācīties. Daudzi sakās lasām angļu grāmatas, bet spriežot pēc tā, ko no viņiem dzird, iznāk, ka lasīts tiek kindergarteniska naivitāte.

Rakstīju Jums, ka man še atradusies māsīca, bet pēc dažām vēstulēm visas saites atkal satrūkušas – laikam jau es neprotu tās uzturēt.

Jūsu J. K.

1958.30.9.

Jums ir ļoti daudz ideju pašai un pievienot tām vēl arī kādu no manējām nebūtu vēlams. Ja grib ko panākt, tad arvienu labāk ir, ja ideju mazāk, jo tad nav velti jāizšķiež spēku uz vairākām pusēm. Jums ir jāizvēlas un jo vienkāŗšāku ideju Jūs izvēlēsities, jo drīzāk var cerēt, ka tā realizēsies. Ir arī tā, ka ziedojot tik daudz sava laika un gribas savām meitenēm, vistām un govij etc. Jūsu spēks neiet vairumā, bet mazumā, tāpēc ka neesat vairs iesvētījamās meitenes gados. Jums jābūt taupīgākai, bet ja nē, tad drīzi nekādas idejas vairs nebūs iespējamas nopietni realizēt.

Jūs sakāt, vai tad tas nebūtu nekas, ko Jūs dodat saviem bērniem? Tas ir gan kaut kas un pie tam ļoti parasts, jo tā darījušas miljoniem mātes pirms Jums un darīs tikpat daudz arī pēc Jums. Un darīt kaut ko cilvēka dēļ ir arvienu kaut kas vairāk nekā tas, ko var darīt kādā mākslā vai kādas idejas dēļ. Katras mākslas prasība ir tāda, lai cilvēks tai ziedo sevi visu. Ka viņš grib ziedoties arī vēl kam citam ar to viņa nerēķinās un uzskata šādu ziedotāju par derētu kalpu un tādēļ neļauj tam sev tuvoties, kā savam pavēlniekam. Tāpēc ikviens mākslinieks dzīvē parasti ir traģiski bāzēts, jo viņš jau arī ir tikai cilvēks un bieži vien mazs cilvēks. Māksla ir mūžīga aktivitāte vienā noteiktā virzienā. Tāpēc parastā cilvēka acīs, kuŗš griežas kā vilciņš uz visām pusēm, mākslinieks nav nekas vairāk kā Donkichots. Šo Donkichotu viņš slavē tikai ar lūpām, jo tas viņam tā iedresēts skolā. Patiesībā viņš savas cigaretes tura par augstāku vērtību nekā to, ko dara mākslinieks. Cienība viņam pret to rodas tikai tad, ja mākslinieks prot ar savu mākslu iesist kapitālu, pret ko ikvienam ir cienība.

Vajaga labi pārdomāt, pirms doties Donkichota ceļos. Varbūt ir labāk, ka Jūs paliekat savu meiteņu ēnā. Lai viņas iet šo ceļu un ja tas būs pārāk rūgts un smags viņas varbūt meklēs pie Jums atbalsta un tas Jums liksies kā ieguvums. Bet ja viņām izdosies, Jums par to būs prieks, jo liksies tā, ka Jūs esat pamatlicēja viņu panākumiem.

Visas meitenes, kuŗas vēl pārs gadus atpakaļ šeit bij priecīgas rakstītājas un uzskatīja jau sevi par īstām rakstniecēm, tagad ir atteikušās no šīm domām un rūpējas par savām mājām, farmām, un meitenēm un priecājas tāpat kā Jūs par savu meiteņu panākumiem mūzikā, baletā u.t.t. No manis viņas tagad izvairās, jo laikam domā, ka ir mani piekrāpušas, izlikdamās ka grib kļūt par rakstniecēm. Protams, par to var pasmieties, jo es ļoti labi zinu, kāda starpība ir starp kaut ko gribēt un kaut kam būt un tāpēc piekrāpts nejūtos.

Mākslas Salons ir laba lieta, bet lai ar to ko nopelnītu ir jābūt labam veikalniekam. Austrāliešu mākslas saloni ir pieblīvēti ar visbanālākām ielas publikai tīkamām lietām un tādēļ tur tikai nejauši ir viena otra lietiņa ar kaut cik mākslas jēgu. Liela daļa latviešu salonu šeit ir jau iznīkuši, bet tie divi vai trīs, kas vēl turas, to spēj tikai tāpēc, ka mēģina ko nopelnīt, kļūdami par aģentiem lielajās paciņu sūtīšanas kompānijās. Jums vajag labi pārbaudīt savas tirgotājas spējas, lai riskētu ko nopelnīt ar mākslas salonu.

Kādēļ Jūs nevarat kļūt skolmeistariene? Gan te skolotāji ir slikti atalgoti, bet tomēr šī alga ir droša, jo skolotāju ir liels trūkums un arodu konkurences nav. Kāda mana bijusī Daugavpils skolniece, kas beigusi Latvijas mākslas šūšanas skolu, nupat ir cenzēta par rokdarbu skolotāju kādā privātā terapeitiskas audzināšanas seminārā, kuŗas vadība ir ar viņu ļoti apmierināta un visai labvēlīga. Arī režisore Lūcija Kalniņa ir izcenzēta par skolotāju.

Biju V. Čerčila darbu iestādē. Tur ir laikam 36 godīga diletanta darbi. Par godīgu es viņu uzskatu tādēļ, ka viņš negrib izlikties par to, kas viņš nav. To nevar teikt par daudziem modernajiem diletantiem, kas nebūdami nekas, reklamē sevi par māksliniekiem.

Jā, es arī domāju tāpat kā Jūs, ka ļaudis, kas palikuši Latvijā, nejūtas tik nelaimīgi, kā mēs to iedomājamies. Viņi ir savā dzimtenē un viņiem ir arī vairāk ticības nākotnei nekā mums. Vispār viņiem nākotne var kļūt labāka nekā ir tagadne un tas viņiem dod spēku un izturību, kamēr mums taču nekādas nākotnes nav, jo tā taču nevar sniegties tālāk par gadiem 15-20, kad latviešu valoda šeit sāks apklust. Šāda nākotne nevienu nespēj apmierināt un kur nu vēl dot kādu ticību vai spēku! Viss, kas šais lietās kļūst sapļāpāts, jau sen ir kļuvis par tukšām fantāzijām. Latviešu cerības un nākotne var saistīties tikai ar Latviju.

Man atsūtīja no Latvijas jauno rakstnieku 1958. gada almanachu Jauno raksti. Es to šķīru vaļā ar bailēm, jo domāju, ka Latvijas jaunatne mums būs priekšā savā rakstīšanā. Bet vēl tas nav noticis, kaut gan to var katru dienu gaidīt.

Brizbanes Kultūras dienās neesmu aicināts ne kā gleznotājs, ne kā rakstnieks.

Jūsu J. K.

Saņēmu vēstuli no K. Baltgaiļa Cēsīs. Viņš strādājot jau sen pie kāda plaša darba un lūdz, lai viņam ziņoju Austrālijas latviešu mākslinieku biogrāfiskos datus. Ja gribiet viņam klausīt, tad atsūtiet par sevi to, ko Jūs par sevi gribiet ziņot. Ar citiem māksliniekiem vēl neesmu šai lietā runājis. Ziņas par sevi un Sigurdu es Baltgailim sūtīšu.

1958.4.8.

Pagājušā nedēļa bij izstāžu nedēļa. Biju Viktorijas tēlnieku 5 gadu retrospektīvā izstādē, bet vakar Kārļa Trumpja gleznu izstādes atklāšanā. Tēlniecība Austrālijā, kā liekas ir vismazāk ievērotā mākslas nozare, kur tik pat kā neko neredz ne jauna ne veca. Izstādē jaucās kopā ciešamas lietas ar pavisam bēŗnišķīgiem mēģinājumiem, par kuŗiem grūti kaut ko teikt un pat par ko grūt spriest, vai tie domāti nopietni. Liekas, ka forma, kā tāda, daudz to apziņās, kas sevi uzskata par tēlniekiem nemaz nav vajadzīga. Bet ka bez tās rastos, kas tēlnieciski vērtējams, arī nav domājams. Ka šai pleistera un afiša laikā forma varētu daudzus interesēt, tas arī nav ticams un tāpēc laikam no tēlniecības nekas nesanāk.

Laikam jau arī glezniecībā ir tas pats. Vakar man viens gleznotājs teica: Jāsāk domāt arī par problēmām glezniecībā. Visur dzird tikai par problēmām, kamēr pati glezniecība pavisam pajūk.

Kārlis Trumpis (Romāna Suttas kādreizējais audzēknis) kā liekas grib būt liela vēriena meistars. Mazākais dūša viņam uz to ir. Viņa galvenā problēma kā liekas ir krāsas – ļoti spēcīgas, valdošas, bet ne asas un arī ne pretstatīgas, bet gan drīzāk saskaņotas. Īstu priekšmetu nav, bet kādi pirmatnēji kluču un grūt saprotami stiebru džungļi. Bet lai kā, mūsu citu vietējo gleznotāju starpā viņš iezīmējas kā patstāvīga personība. Tāpēc Zilā Ota satrūkusies un grib Trumpi uzņemt par savu piekto biedri.

Šai nedēļā beidzot iznāks mūsu Literārais pielikums, kam vajadzēja parādīties jau jūnijā. Kāpēc tik ilgi bij jākavējas, D. kungs ir noslēpumu pilns. Laikam par iemeslu ir tīri praktiskas lietas. Bet tomēr es gatavoju nākamo numuru, kaut arī nezinu, kad tas varēs iznākt. Labi jau ka vēl tā.

Bet par to ir arī kas patīkams un tas varbūt patiks arī Jums. Dēliņa kungs, proti, nodomājis nākamos pielikuma numurus ziedot katru kādam atsevišķam rakstniekam vai dzejniekam. Man nu gan patiesībā no tā vismazāk prieka, jo pašam par katru būs jāraksta kāda piemērota apcere, kas nemaz nav tik viegli kā rakstīt stāstu. Nodomāts tā, ka pēdējais ši gada pielikums tad būtu ziedots Jums un varbūt kādam dzejniekam, jo tas jau ir dubultbiezuma. Tad nu no Jums būtu vēlēšanās dabūt negaŗu stāstu, dažus biogrāfiskus datus, ģīmetni un kādus pāris grafikas.

Neizskatīsies jau nemaz slikti. Ja Jums negadītos uzrakstīt kaut ko, kas būtu labāks par dienas grāmatu, nebūtu nekāda nelaime, jo no tiem fragmentiem, kas pie manis, varētu samontēt kaut ko, kas nebūtu sliktāks par Kaimiņu. Par grafikām nu gan jāgādā un tāpat arī ģīmetnei jābūt. Tad arī man būs daži jautājumi Jums kā grafiķei un rakstniecei. Lai gan Jūs man esat daudz rakstījusi, bet ja man būtu jāsaka, ko Jūs gribat panākt savās grafikās, es to nevarētu pateikt. Tāpat jau tas arī ir ar rakstīšanu – arī tur man grūt spriest, ko Jūs īsti gribat un tāpēc derētu zināt dažas Jūsu domas, jo es jau neesmu kritiķis, kuŗš no katra vārda māk kaut ko izzīst. Kādā veidā es domāju par katru rakstnieku ko teikt, to Jūs redzēsit no īsā gabaliņa par Ināru Brēdrichu. Viņam būs ziedots nākamais Literārais pielikums. Vēl jau pats nezinu, kā īsti rakstīt, tas būs mēģinājums, kuŗš varbūt jaunajam dzejniekam izliksies saldi-skābs. Bet ko es tur varu darīt – man neviens nepalīdz ne ar pirksta pielikšanu, ko protu, to rakstu.

Vajadzēja rakstīt arī par Trumpja izstādi recenziju, bet no tās mēģinu atķepuroties un piekārt to kādam citam. Negribas par mākslinieku, kuŗš man reizē ir patīk, ir nepatīk, uzrakstīt kaut ko, kas viņam varbūt nosit dūšu. Daži mākslinieki jau ir ļoti jūtīgi pret kritikām.

Citādi nav diezin cik laba dūša, jo esmu stīvs, nevaru lāga staigāt un acs iekaisums neļauj neko nopietni lasīt, tā kā daudz laika izput vienkārši guļot un nekā nedarot. Labi vēl ka ir saulainas un siltas dienas.

Abu meieteņu apraksts balles kleitās bij tiešām sievišķīgi pievilcīgs un tāpēc lika man skumji nopūsties, jo es taču varu par šīm lietām domāt vairs tikai platoniski, kas ir tas pats, kā ēst visu bez sāls.

Tūliņ man jābrauc uz sitiju, jo tur Imigrācijas departaments mani uzaicinājis zvērēt uzticību karalienei Elizabetei II. Tas notiks laikam kancelejā un tāpēc bez kādas svinības, kamēr parasti to te darīja ar lielām ceremonijām taunhallē.

Par to Ķiploka kungu es nekā nezinu, bet vēl apjautāšos citiem, varbūt kāds ko zinās.

Jūsu J. K.

12. aug. 1958.

Man ir atkal kāda Jūsu vēstule, kuŗai es savos darbos ejot domās atbildu. Bet tikai domās, jo esmu ļoti ikdienas sīkumos aizņemta. Redzu pat ka man neiznāks Jūsu vēstuli atbildē uz reizi, tādēļ sākušu šad tad pa mirklim paņemt spalvu un pateikt pa teikumam.

Ir pavasaŗa vējš ārā. Pie mājas stūra zied kāds krūms, milzīgiem dzelteniem, bet ļoti tīkami dzelteniem, brūnganiem iekrāsotiem ziedu ķekariem. Krūms saaudzis ļoti liels, līdz jumtam. Viņš ir pilns bišu. Jādomā medus ir viņā daudz. Nevienu citu krūmu tik ļoti bites neapciemo. Tās zuz visu dienu. Un savas olas pakojot es klausos bišu zuzēšanā un domās aizeju tālu atpakaļ, dārzā zem ābelēm, aiz kuŗu zariem plūst Aiviekstes ūdeņi. Plūst un plūst mierīgi vizēdami, ne vienmēr redzami, jo vienmēŗ neskatās uz upi, bet vienmēŗ jūtami, jo visa vasara ir pilna Aiviekstes ūdeņu plūšanas. No agra pavasara līdz vēlam rudenim, no zāles dīgšanas un pienenēm, līdz salnas nokostām dzeltenām skalbēm. Un visa vasara ir pilna bišu zuzēšanas.

Vēl tas ir par agru, izstaigāt un staigāt un staigāt pa aizgājušo laiku. Vēl ir par agru, jo kā tik ilgi (es domāju vēl ilgi…) varēs tur vien staigāt, kur vairs tik maz var uziet, atrast ko aizmirstu? Bet citas vietas man nepietiek kur staigāt. Es ātri tieku galā te ar dārzu, kur divi egles ir košas, kur citi krūmi nogriezti tagad, kur bagātīgi sagāž vistu mēslus, bet kur nav vēl un ilgi nebūs nekādas mīlestībā un rūpībā radušās kārtības. Es ātri tieku galā arī ar dzelteni ziedošo krūmu – es apstaigāju to un kad vairs uz to neskatos, bišu zuzēšana mani aizved citā dārza.

Gandrīz divi gadi atpakaļ, Jūs mani vēstulē mierinājāt, lai nebēdājos, ka nevaru tikt no šejienes prom vēl 2 gadi. Tagad šie divi gadi tuvojas beigām kas būs tālāk – zinu mazāk kā jebkad. (Varbūt vēl 5 gadi te.) Bet šie divi gadi bijuši nabagākie manā mūžā. Padarīts ļoti maz. Jūs toreiz mierinot teicāt – bet pēc divi gadiem būs grāmata. Vai tādēļ nav vērts tos gadus ciest? – Gadi ciesti bet grāmatas nav. Un nav arī ne tuvu tik daudz šai grāmatai uzrakstīts, kā cerēju. Ļoti tukši gadi. Bet līdzēt neko nevaru.

Bērni ir – all right.

Jūs tagad domājat, ka uz Ziemassvētkiem varēs būt avīzes pielikumā mans stāts un oforti un pat biogrāfiski dati un ģīmetne. Nezinu ko tie pēdējie dod, bet ja tā jābūt – lai ir.

Jūs jautājiet, ko es vēlos panākt?

Laikam tikai – dziedāt kā putns Dievam par godu. Ja cilvēka dvēsele ir koks un Dieva pasaule ir vējš, – tad es gribētu runāt par to, kā viņiem abiem satiekoties iet. Un darīt to kā tā, kas es esmu. Kā sieviete. Es gribētu lai lasot vai skatot to, ko esmu darījusi, būtu kāds attaisnojums teikt – tas ir sievietes darbs. Es zinu, ka es to nevaru panākt ne kopējot ko, ne izliekoties, ne mācoties vien, ne cenšoties un vēloties – ja es varu, es to varu panākt tikai – esot tā, kas es esmu, darot to tā, kā es to varu. Kad es beidzu akadēmiju, daudzi (ne visi) teica – ja tu gribi būt māksliniece, tev jāatsakās būt sievietei, sevišķi – ģimenes sievietei. Tad es domāju, ka tāda māksliniece es negribētu būt – jo man būtu ko teikt tikai tad, ja es varu palikt tā – savas mātes un vecās mātes tiešā atvase. Tādēļ jau man iet tik gausi un grūti. Bet cita ceļa man nav.

Jūs pāris vēstulēs esiet teicis kaut ko, kas liek domāt, ka varbūt kaut kas no tā, manis teicamā ir manos darbos pateikts – Jūs runājiet par siltumu un ‘nezin kur ņemtu dvēseles gudrību’. Man neliekas tik nezināms kur tas ir ņemts. Mēs latvieši jau neesam bez senčiem. Un to mēs nevaram viegli iegūt – piemēram nēsājot latviskās rotas un prievītes, un to mēs nevaram arī tik viegli pazaudēt, teiksim, – ēdot čipus un jūsmojot par van Goghu vai citu mums svešu.

Par maniem ofortiem un zīmējumiem man bieži ir nācies dzirdēt, ka tie ir spēcīgi un vīrišķīgi. Kas ar to gribēts teikt – grūti zināt. Jo par mani pašu visur ir novērtējums gatavs – ļoti sievišķīga, vai arī tikai – sievišķīga. Man liekas vērtējot kaut ko mākslās sievišķīgu apzīmējumu lieto sievietei ļoti neglaimojošā veidā – izsakot ar to kaut ko vāju un nevarīgu. Bet sievietes raksturīgā īpašība ir ne vājums, bet spēks. Spēcīgāka par māti nekā nav pasaulē.

Un tā, ja es ko gribētu panākt – tad tas nav ne jauns virziens, ne jauns temats, bet vien mana brīvā sievietes valoda, vienalga, rakstot vai zīmējot.

13. aug. 1958.

Jauna diena sākusies. Ļoti silta. Jau vasara. Atkal bišu sanēšana aiz loga, citādi – miers un klusums. Inese ir Sidnejā, skolas sportos, pāris dienas prom no mājas.

—————–

[not included in book]

1958.21.8.

Visas pagājušās nedēļas pagāja labojot un pārrakstot Viktas manuskriptu. Tas tagad nobeigts un tātad nu būs avīzē iespiesta visa romāna pirmā daļā. Ar to bij diezgan patīkami strādāt, bet nu, kad būtu jāturpina izveidot nākamā otrā daļā, man vairs nav patikas strādāt. Visa darbība man pašam negribot sāk ievirzīties tā, ka man tā nepatīk. Varbūt pēc kāda laika, kad būs daudz par to domāts, kļūs citādi.

Tagad vislabāk patīk rakstīt dzejoļus. Kā par brīnumu vienu dienu būdams sitijā nopirku sev kastiņu ar akvareļu krāsām un sāku ar tām mājās krāmēties. Uzgleznoju kādas 7-8 pasaku ilustrācijas – protams, tāpat pa jokam, jo tā es arvienu iesāku visus savus darbus, lai kādā branšā.

Laiks ir pavisam traks – veselu nedēļu līst bez pārstājas dienām un naktīm un nav nekādu iemeslu domāt, ka lietus varētu pāriet. Es gandrīz neesmu bijis vakaros staigāt. Un ja uz kādu brīdi izeju, tad jāstaigā pa Aivenhu šopingcentru, kur var no lietus paglābties zem jumtu nojumiem. Tā kā tur divos logos darbojas arī televīzijas aparāti, tad nav nemaz garlaicīgi.

Kāds laiks pie Jums, to nevaru iedomāties? Bet varbūt, lai laiks kāds būdams, Jūs būsit kārtojusi savas cenza lietas. Es vienu vakaru gan satiku G.Brēmeņa kungu, bet neiedrošinājos viņam jautāt, ko viņš Jums atbildējis.

Biju Dz.Veides koncertā, kam bij daudz apmeklētāju. Laikam jau viņš labi dzied. Tik ļoti slavēto Ķēniņa dziesmu pirmatskaņojumi man, protams, nekā nedeva – man tie ir tikai nesaprotamu skaņu kombinācijas.

Bij jāraksta kaut kas par V.Toni. Tas bij jādara ļoti ātri, jo avīze gaidīja. Necik labi ap dūšu jau nebij, jo kādēļ gan tie, kas par mani jaunāki nomirst un man jādzīvo un jāraksta par tiem atmiņas. Tas ir muļķīgi, jo kas tad rakstīs par mani? Bez tam šādās reizās nekad nevar rakstīt patiesību, jo par mirušajiem jārunā tikai labu un tā arvienu tas, ko tiešām zini paliek nepateikts un tas kas uzrakstīts ir nepatiesība.

Profesors K.Ābele ir ļoti ņēmis ļaunā manu mazo rakstiņu Lit. pielikumā. Liels gods, bet mazs prieks man, jo nu viņš rakstīs par mani. Bet es par viņu nemaz nebiju domājis!

Jūsu J.K.

Šo vēstuli biju priekšpusdienā uzrakstījis, kad vakarā pienāca Jūsējā.

11.9[8?].1958.

Jūsu vēstuli saņēmu tikai tagad, pēc skolēnu brīvdienām, jo kopš abas meitenes bija mājās, uz Wyongu neviens nebrauca un vēstules gulēja tur pasta kastītē. Labi bija saņemt no Jums pāris vārdus. Paldies.

Manam logam ir jauni priekškariņi (Inese uzlika), balti kā sniegs, ar birstoša sniega pārsliņām un tas ir jauki. Ārā kokam (kas vēlāk ziedēs violetiem ziediem) ir nocirsti daži zari, lai tas vētras laikā tik ļoti nedauza pie jumtu, un tā nu saule līst logā un priekškari atgādina sniegu.

Inese bija mājās visu mēnesi, Dzidra divi nedēļas – un tas arī bija tā, kā tanī zemē ar sniegu. Rats griežas un katrā apgriezienā ir kaut kas tāpat kā agrāk, un kaut kas citādi. Un tas ir tas, un tas ir viss.

Jūs teicāt vēstulē, ka mani cilvēki saauguši ar dabu, tā tas ir, jo es pati esmu piesieta pie dabas. Moderni, vai nemoderni, tur neko nevar darīt. Viss var mainīties un mainās tikai līdz ar mani pašu. Bet te ir daudz tādu cilvēku, kas piesieti pie dabas un citur arī vēl ir, tā tad es neesmu viena, lai arī savās dienās esmu viena. Šis laiks, kopš Inese ir vairāk pieaugusi, man šķiet vieglāks, līdz ar viņu man paveras jauna draudzība.

Patīkami, ka latviešu avīze tagad sāk iespiest visādus autorus un visādus stāstus. No tā var šo to gūt, mācīties. Protams arī baudīt, būt sakarā ar citiem. Nemaz nav visiem stāstiem jābūt tik augstvērtīgiem, lai tie nestu kādu svētību pašam rakstītājam un citiem. Cerams ar iedomības slimību neviens no tā nesaslims, ja viņa darbus iespiež vairāk. Ir jau gan rūgti vēlāk lasīt savus negatavos darbus, bet varbūt tā ātrāk var tikt pie gatavības.

Man ir iesākti kādi stāsti, vai pat romāni, bet patreiz – ir ziedēšanas laiks, pļauja lai nāk vēlāk. Varētu sevi vairāk piespiest, negaidot tikai uz to ‘iedvesmu’ (kā japānis, kas apsēžoties uz grīdas, pie sava zīda gabala un ar pindzeli rokā gaidot iedvesmu – ja tā nāk, sāk gleznot, ja nē – satin savu zīda gabalu, kad izsēdējies un gaida citu reizi) bet te visi apkārt tā piespiežas ar savām esejām, ka man zūd drosme: Inesei – franču un angļu esejas, Dzidrai – angļu un vēstures esejas, papam gaŗu gaŗās esejas ar žēlošanos, kādēļ viņam neievelk tālruni tūlīt, kā pieprasīts un kādēļ starp 500 dzelteniem cālīšiem atsūtīts viens melns!

Tā man iet. Bet Jūs strādājiet mierīgi un nāk grāmata pēc grāmatas.

Paskatījos savā Pēteŗa norakstā un domāju, ka valoda tur ir mazliet stiepta, nekoncentrēta, bet negribu pārstrādāt un varbūt tas tam saturam, kāds tur ir, vai patiesībā sakot, nav nekas par ļaunu.

Lai Jums labi klājas.
E. Dz.

[not included in book]

19. aug. 1958.

Redzu, ka šī vēstule jau nedēļu te nogulējusi. Tik ātri laiks iet!

Tik daudz ir darbu tagad te, tie mani pavisam nomāc. Bet es cīnos. Un bērni cīnās. Un viss cīnās savā laukā, un mēs cīnāmies viens otram pretī. Un ir bezgala – cīniņš.

Bet tā tam vajaga būt. Mīlējiet savus ienaidniekus – Man par to ir uzrakstīta kāda lapas puse. Lai gan es īsti nezinu kā tas saprotams. Vai Jūs ziniet? Bībeles vārdus jau katrs var tulkot, kā grib. Un tā jau ir ar visiem vārdiem.

Lasu vakar avīzē, ka Tone ir miris. Varu iedomāties viņu tikai kā – izskatīgu kavalieri, jaunu un elegantu. Un – jau miris. Un Klāvs domā, ka mirs visa viena paaudze. Viņam taisnība. Es esmu mazliet jaunāka, kā visa tā paaudze, bet tikai – mazliet un man vēl bezgala daudz kas jādara. Nu jā – bet es jau cīnos!…

Kā Jums iet ar darbu un veselību? Vai nāk pavasaris kaut kādā veidā? Te nāk tanī pašā skaistu kalnu un debešu veidā un es vairāk atkal mīlu Šopēnu.

[something missing] sportos pāris dienas prom no mājas.

Es spēlēju vakaros un (nozagu arī no rīta dažas minūtes) atšifrēju kādu Šopēna jaunu lapas pusi. Es nevaru to visu, ko no viņa es iekāroju spēlēt briljanti. Bet Šopēns pats ir teicis, ka ātrums nav nepieciešams pat brāzmīgos gabalos. Es klausos viņā kā es varu un jūtos pie viņa – mājās. Es izpriecājos par citiem komponistiem un vienmēr atgriežos pie viņa. Viņš ir polis (un francūzis). Viņa slāviskums nav svešs, bet ļoti tuvs. Polija guļ blakus Latvijai. Viņš runā par dzimteni, kas ir arī mana.

Nogulējusi es gan esmu daudz laika savās jaunības dienās. Es darīju daudz – un tomēr tagad es redzu – var darīt vēl daudz vairāk. Var gan būt – ka vēl daudz vairāk var darīt, kā tagad daru. Bet man ir briesmīgi nepieciešams – sapņot. Ar Šopēnu es to varu. Es īsti izšūpojos viņā, kā priežu gaisā.

Lasīju Hemingveju un viņš man nepatīk. Ir vietas kas jaukas, bet visumā, jā visumā amerikāņus var lasīt tikai šad un tad.

Jūsu vācu grāmata arī lasās lēnām – laikam neko lielu neaizrauj. Lai gan arī viņā ir jaukas lapas puses.

Tas ir apnīkstoši tā atkārtoties? Daudz kas ir apnīkoši jā, bet kalni un kāda mīlēšana, lai tas būtu Šopēns vai cits – tā nav apnīkstoša.

Jūsu E. Dz.

 [not included in book]

 27. aug. 1958.

Vissiltākā diena šogad. Īsts pavasars. Bet tikai temperatūrā. Nekur citur pavasaru nevar manīt. Jo ko sētas miets var manīt no pavasara? Ja tas varētu – viņš ziedētu. Bet viņš nezied. Un savādi, ka ir kāds sētas miets, kas savā serdē gaida vēl šo ziedēšanu. Kaut ko tādu – ka viņš būs atkal koks ar zariem un vēju viņos.

Un ko var zināt no sētas mieta? Varbūt tas ir zemē iesprausts vītola zars un vēl reiz augs un ziedēs.

Tādas ir dienas un par tām nav vērts runāt. Acumirklī visļaunākais ir, ka nav naudas un viss iecerētais stāv uz vietas – nevaru nosūtīt māsai paciņu, nevaru braukt uz Sidneju un nospiest kādreiz ieskrāpētās plates, nevaru noīrēt rakstam mašīnu un kaut ko no uzrakstītā sakārtot.

Aizsūtīju uz Sidneju pāris zīmējumus, (tas ir vienu ofortu un vienu linoleja griezumu) lai ielogo. Pēkšņi uznāca vēlēšanās pēc kaut kā tāda. Atsūtīja – ielogoti labi. Jāsamaksā par sūtījumu, pagatavoto kasti kur sūtīt un logatiem. Un ko es ar viņiem lai daru? Paskatos uz tiem un atceros kādu – ‘labi iesāktu lietu’ kas nav labi nobeigta. Man gribās redzēt nospiestas tās plates kas jau pāris gadus stāv un nezinu kur tās nospiest, ne ar ko par to maksāt.

Es esmu pavisam sēklī. Bet līdz ar to ikdienas svarīgums zaudē savu svarīgumu un es kuru katru dienu varētu – aiziet. Vienkārši – pa ceļu – aiziet prom. Tas būt tik viegli.

Bet Dzidra ir te.

Aizrakstīju Brēmaņa kgm. Vēl nav atbildes. Uz ministriju neesmu rakstījusi gaidot Brēmaņa kga. vēstuli. Es kavēju pati savu lietu. Es jau tai neticu. Man ir vajadzīga gara atpūta, lai es varētu strādāt kā skolotāja. Varbūt novembrī, kad Inese beigs skolu un nāks agrāk mājās, kā citus gadus, es varētu ņemt sev pāris nedēļu atvaļinājumu un kaut kur aizbraukt uz kādu klusu kaktu, vai pilsētas burzmu un tomēr klusu kaktu kur vakaros palikt bez laipnībām no svešiem mājas cilvēkiem. Un tad es atpūstos un kaut ko padarītu. Bet Inesei būs smagi.

Tomēr es domāju – ja es pāris nedēļas viņai šo smagumu uzkrautu! Viņa ir jauna un stipra. Viņa cilā svarus lai būtu vēl stiprāka. Sviež disku, grūž lodi, metīs arī šķēpu. Briesmīga amazone. Un viņa iegūs kādu universitātes vai teachers kolledžas stipendiju – tad viņa savā laimē varēs pāris nedēļas uzņemties to smagumu ko es velku gadiem. To nebrīvību no rīta līdz naktij, muļķīgo nebeidzamo darbu un pārmetumus.

Tā es ceru.

Jūsu vēstuli pag. nedēļā neesmu saņēmusi Inese nav bijusi pastā. Viņai bija te viena citas ģimnāzijas kollēga. Arī savas skolas kapteine. Abas skolas ciemojas viena pie otras, dalās sportā, debatēs un dejā. Ineses draudzene bija burvīga meitene. Ļoti pievilcīga. Varu teikt – pirmā austrāliete kas izskatījās tik dzīva un sievišķīgi cēla. Īsta puķe. Lai gan tik pārāk skaista viņa nemaz nebija. Bet viņa atstāja iespaidu. Kad vakarā viņas abas saģērbās lai ietu dejot viņas bija kā pasaku princeses. Viena (Inese) rožaina, otra gaišzila.

Džeraldīnei (tā viņu sauca) bija spulgojoši auskari un tad es pirmo reizi sapratu kas tas ir, ka sievietei ir rotas. Arvien tās bija izskatījušās kā piekārti karuļi. Bet šai meitenei viņas spulgoja un meta maigu gaismu, tādus pat starus, kā viņas acis.

Inesei bija vienkāršas baltas rotas un tās atgādināja viņas zobu rindas.

Jā, jā – tā tas viss ir ierīkots, visu vajag pasvītrot un izcelt. Zīmējumus vajag ielogot. Lai tas maksā ko maksādams.

Gaidu Jūsu vēstuli.

Un ja Jūs nesāktu ļaunoties par daudzo adrešu jautāšanu – es jautātu Jums vēl vienu – māc. Ķiploka adresi. Es viņam nosūtīju toreiz naudu, savas māsas paciņai, uzdevu adresi. Bet tā kā māsa sen ir Latvijā, tad viņiem (tas ir tiem Vanagiem laikam) tur velta meklēšana vien ir. Es būtu priecīga ja naudu dabūtu atpakaļ. Vanagu priekšn. Liepiņš teica, ka daudziem naudu sūtot atpakaļ, kuru adreses mainītas.

Savus zīmējumus, tos ielogotos, es varbūt varētu nosūtīt uz Melburnu. Reiz man atsūtīja vēstuli, lai sūtu zīm. uz latv. namu Melburnā, tā daiļošanai (un pārdošanai). Lai kaut kas notiktu ar zīmējumiem lai tie nestāvētu zem gultas, es gribētu to darīt kādreiz.

Vakar iesākto šo vēstuli pabeidzu šorīt – ir agrs rīts, logs uz āru ir kā violets samts un uz tā ir divi tumšas egles, bet aiz tām lejā kaut kur sarkani zeltainas svītras. Labs rīts.

Ak – viņš top gaišāks par ātru…

Jūsu E. Dz.

1958.2.7.

Cik skaists rudenis! Vēl vienumēr skaistas, siltas dienas un jaukas naktis. Es daudz staigāju. Nedomādams, tikai juzdams klusumu un siltumu. Nav par ko domāt. Varbūt atcerēties mierīgās, siltās vasaras naktis Latvijā, kad govis stāvēja mierīgi gremodamas laidarā? Vai viņas ko tad arī domāja vai nē? Laikam jau nē? Viņas baudīja labsajūtu un tas bija viss. Arī es tāpat daru vakaros staigājot pa klusajām mēnesgaišajām ielām. Staigāju bez domām. Senāk sapņoju, tagad arī to vairs nedaru. Nav ne par ko domāt, ne par ko sapņot.

Jums taisnība, tas par L. Reiteri bija cūcīgi rakstīts un rādīja tikai sliktu gaumi un nervozitāti. Kas tad īsti R. ir? Ne ar ko citu viņš neatšķiras, kā tikai ar savu iedomību un tēva slavu. Kādēļ viņš pelnījis, ka taisīja tādu traci? Bet lai, jo nu ir vēl dumjāk. Jaunsudrabiņš projektē atgriezties dzimtenē. Un mēs – mēs viņam savācām tautas balvu! Bet viņam tas nav nekas, absolūti nekas. Un mēs esam visu pulveri izšāvuši uz Reiteri! Bet var jau būt, ka Jaunsudrabiņš vēl apdomāsies? Ja viņš tomēr aizbrauc, tad sabrūk mūsu ideoloģijas mugurkauls, jo tas taču ir tāds: neviens nedrīkst ar okupantiem ielaisties nekādās darīšanās, ja kāds to dara, tad tas ir tautas nodevējs. Tātad nu tas būtu jāsaka par Jaunsudrabiņu, un laikam jau netrūks tādu kas to arī teiks līdzi Kroderam Latvju Vārdā, kas to jau pateica pagājušā gada septembrī. Bet varbūt būs tādi, kas teiks citādi, piemēram tā: Jaunsudrabiņš visu mūžu ir bijis tikai sava ceļa gājējs un nav upurējis nevienam ‘ismam’, ne arī režīmam, ko darījuši daudzi. Vai tas var būt nodevējs, kas atgriežas pie savas tautas un kaut arī tikai tāpēc, lai tur nomirtu? Man šķiet pat tā, ka ja Jauns. tiešām atgriezīsies Latvijā, tad tie būs lieli visas tautas svētki, jo pierādīs to, ka ir – kas, ko okupanti nav spējīgi iznīcināt. Un jau šī atziņa vien dos latviešu tautai daudz vairāk, nekā visa mūsu dižošanās ar to, ka glabājam šeit latviešu kultūru, cīnāmies par Latvijas atbrīvošanu un tā tālāk. Bet – varbūt runāt par to ir par agru. Vēl tikai jāizsaka prieks par to, ka Jaunsudrabiņš, kā arvienu, tā arī tagad nav sev ļāvis nekā rakstīt priekšā. Par to viņu Latvijā vadošās literatūras aprindas uzskatīja par otrās šķiras rakstnieku, jo pie pirmās jau piederēja tikai Rainis. Tagad dažs kas mainījies šais uzskatos.

Pavalstniecības maiņu es uzskatu par pavisam mazsvarīgu lietu. Ar to brīdi, kad atstājām Latviju viņas posta brīdī, mēs arī esam zaudējuši tiesības uzskatīt sevi par tās pavalstniekiem. Mēs esam kādreiz bijušās Latvijas pilsoņi. Tai Latvijai, kāda tā ir tagad un kāda tā var būt nākotnē, mēs esam sveši, un ja mēs reizi atgriezīsimies, kad tur vairs nebūs okupācijas varas, tad būsim svešinieki un mums būs jālūdz, lai mums dod pavalstniecību, tāpat kā tas jādara še. Kad es pēc Pirmā pasaules kaŗa atgriezos Latvijā, man vajadzēja lūgt, lai mani uzņem Latvijas pavalstniecībā, kaut gan man tur bija pašam nekustāms īpašums un tur dzīvoja savās mājās mani vecāki un ka bija liels skaits cilvēku, kas mani pazina. Tas izklausās pēc anekdota un tomēr ir patiesība. Ko gan mēs varam gaidīt tagad?

Protams Jūsu Inesei tas nāks par labu, ja viņa ir Austrālijas pavalstniece, jo lai cik valdība spēlē liberālismu, katrā iestādē, nerunājot nemaz par sabiedrību, uzskata mūs par zemāk kvalificētajām būtnēm. Diemžēl Jūsu ģimenes vārds, kuŗš austrāliešiem laikam grūt izrunājams, vēl kādu laiku traucēs to, kas ar pavalstniecību iegūts. Bet sievietēm arvien ir izredze savu vārdu mainīt…

Dagnija Cielava mani beigās tomēr piemānīja. Vienmēr ir tā, ka stāstu vai romānu labi iesākt ir samērā viegli, (tikai man tas arvienu ir bijis grūti) bet to labi nobeigt ir ļoti grūti. Tā arī kollēgai Cielavai beigās bij jānonāk pie tā paša atraitnes dēla atrisinājuma. Ko lai dara? Atraitnes dēls mums ir svēts! (Austras Tamužas brēciens.) Jūs mani līdz šim vēl neesat piemānījusi – Jūsu darbos nav atraitnes dēlu un tas tos paceļ pāri viduvējībai, kas spokojas tik daudzu autoru darbos.

Vistas protams ir tikai nožēlojami peļņas lopiņi un Jums no viņām nav ko gaidīt kādu palīdzību. Jums jāgaida, kamēr Jūsu meitas kļūs patstāvīgas – viņas tad vienā gadā par abām Jums sagādās naudu grāmatas izdošanai. Gadi aizrit ātri, Jūs pat pabrīnīsities, kad abas jaunās dāmas pēkšņi vairs nebūs meitenes. Galvenā lieta ir saglabāt pašas spēku, neizšķiest to par velti bēdājoties un skumstot. Jums man šķiet, ir arī ass prāts, nevien tikai dziļa jūtu pasaule. Jūs nekļūsit bez laika veca, kā tas ir ar temperamentam pakļautajām sievietēm, bet panāksit to, ko sauc par īstu sievietību. Ir taču sievietes, kas nekad neapstājas augšanā. Kāpēc Jūs man nekad neticiet?

Jūsu J. K.

1958.3.7.
G. Brēmanis
xxxxxxx
Hawthorn E 2, Vic.

Šodien man jo Jums 2 vēstules. Tas jauki. Brēmanis bij Izglītības ministrijas ierēdnis.

Acis ārstēju. Rītu rakstīšu vēstuli.

J. K.

1958.8.7.

Es Jums nosūtīju G. Brēmaņa kunga adresi ar pastkartiņu un domāju, ka būsit to jau saņēmusi. Bet drošības pēc atkārtoju to vēl reizi:

xxxxxx
Hawthorn E 2, Vic.

Varbūt es viņu nākamā svētdienā satikšu, tad apjautāšos, vai viņš ko darījis Jūsu lietā.

Jāņus es pavadīju lepni un tas izkārtojās šādā veidā: L. Dunsdorfa kundze man teica, ka pie manis ieradīšoties līgotāji un, tā kā mani personīgie apartamenti par šauriem, lai es izmantojot viņu dzīvokli. Atteicu, ka es vispār nevēlos līgotājus gaidīt un negribu arī būt mājā, bet aiziešu kaut kur. Tā tas arī palika. Bet pēc pārs dienām D. kundze lūdza mani ierasties viņu dzīvoklī, jo viņa rīkojot Jāņu vakaru un tur būšot tie līgotāji, kuŗi gribējuši nākt pie manis. Nu man bija neērti atteikties, jo redzēju, ka viņa rīkojās ar līgotājiem uz vienu roku. Tātad Jāņu vakaru es pavadīju D. ģimenē, bet līgotāji sastāvēja no Jurjānu un Rozīšu ģimenēm un vēl vienas atsevišķas kundzes. Protams visi līgotāji man bij tuvi pazīstami. Zināms bij aicināti arī mani saimnieki kungs un kundze Čakanovski. Mazliet smagi bij tāpēc, ka visi līgotāji, ieskaitot mani pašu, bij kārtīgi pīpmaņi, bet ne pats prf. D., ne kundze nepīpo…

Nu jau kādu nedēļu šeit savas slimošanas lietā uzturas A. Tamužas kundze un tāpēc mēs vairākas reizas esam sastapušies. Viņa nav tik slima, lai nevarētu pavisam kustēties un tādēļ ir ļoti rosīga. Nesen te bij viņas referāts par Zinaīdu Lazdu un es to nokritizēju, kā nepilnīgu. T. kundze tagad grib no manis mācīties, kā vajag par dzeju runāt. Es gribēju viņu atbiedēt, jo man ļoti nepatīk būt par skolmeistaru, tāpēc teicu, ka ja grib ko teikt par dzeju, tad jāizlasa pirms krietna kaudze grāmatu vienā vai otrā svešvalodā, jo literatūras teorija tagad kļuvusi par zinātni.

„Bet tā kā Jūs esat šīs grāmatas lasījis, tad taču varat to, kas tur bijis iekšā, pateikt man saīsinātā veidā?” Viņa vēl arvienu domā pa studentiski… Bet tā kā mums tiešām trūkst kaut cik jēdzīga recenzenta avīzei, tad man viņa jāmāca. Visu, ko es saku, viņa pieraksta. Es domāju, ka viņas nākamā recenzija par kādu grāmatu avīzē būs briesmīga. Bet ko lai es tur daru? Šodien viņai iet slikti, jo nevarot lāgā paiet, tāpēc man jāiet pie viņas. Viņa tagad apmetusies pie savas māsīcas un tā kā man šī ģimene pazīstama un tie ir laipni cilvēki, bez tam tas nav tālu no manis, tad nekāds apgrūtinājums tas nav un tikai pati mācīšana nav tik patīkama, tāpēc ka jārunā par ļoti elementārām lietām. Es gan iedevu viņai lielu gubu vācu literatūras, bet Dievs to zin, vai viņa ar to tiks galā?

Ar acīm iet drusku labāk – es jau varu dažas stundas rakstīt. Lasīt ir grūti. Es biju pie viena nervu ārsta, latvieša, un viņš man parakstīja piles, kuŗas pirkt bij jābrauc uz sitiju pie viena žīda, jo dakterim nav prakses tiesību un tāpēc viņš nevar rakstīt receptes jebkuŗam kemistam, bet tikai tur, kur viņam kāda pazīšanās.

Dažas dienas vēl arvienu ir skaists laiks, un tā kā es neko nopietnu nevaru strādāt, tad eju staigāt, bet vairāk par divi stundām nevaru paiet, jo labā kāja tad kļūst stīva.

Vienu vakaru es nejauši satiku savu Jusi. Tas bij lielā cilvēku barā un viņš mani nepamanīja. Es izvairījos un aizgāju viņu neuzrunājis, jo tad jau viņš būtu nācis man līdzi. Bet ap dūšu kļuva slikti; galu galā tu nedrīksti mīlēt pat suni, kur nu vēl cilvēku! Jā, vienalga kāda mīlestības, tā arvienu dod tikai sāpes. Tāpēc laikam visdrošākais ir Šopenhauera padoms: nemīli neko un nenīsti neko, netici nekam un – nesaki nekā. Apmēram pusi no šī likuma es pildu, jo sen jau neko vairs nenīstu un nekam neticu. Bet no mīlēšanas un nekā teikšanas vēl nevaru atbrīvoties. Un Dievs to zin, vai no mīlēšanas vispār būs iespējams tikt vaļā, jo laikam es sāku arvien vairāk iemīlēties pats sevī? Ar nekā neteikšanu ir daži panākumi, jo jau vairākās sanāksmēs turēju visu laiku muti, bet tad man sāka izlikties, ka Aina Neboise ir līdzīga Kalnakūļu Viktai un nu vairs nevarēju noturēties ar viņu nerunājis.

Cik tāl ir Jūsu cenzēšanas lietas?

Bergengrūna romāns, protams, pieder Jums un es to, varbūt kādreiz palūgšu tikai izlasīšanai. Man vēl ir Hamsuna mazais romāns Viktorija. Tā ir grāmata, kas man patīk vislabāk visā pasaules literatūrā. Esmu to lasījis trijās valodās un neskaitāmas reizes, bet jo vairāk lasu, jo vairāk patīk. Ja es runāju par Hamsunu kā rakstnieku, tad arvienu tikai par Viktorijas autoru. Es būtu to aizsūtījis Jums izlasīšanai, bet baidījos, ka varbūt Jūs teiksit, ka Jums tā nepatīk un tad es vairs nevarētu ticēt, ka Jūs esat rakstniece.

Jūsu J. K.

1958.13.7.

Uznākusi liela griba nekur neiet, tāpēc palaižu gaŗām visus sarīkojumus, kur visi apzinīgie tautieši iet. Ar to, protams, tiek jaukta tautas kopība, bet – tā kā tā tā drīzi izjuks un tāpēc nav par to ko nopūsties.

Vienu dienu es biju sitijā un tad iegriezos galerijā. Tur gadījās divas izstādes. Viena bij laikam kāda Austrālijas mākslinieku izlases izstāde un man ļoti patika – nebij neviena abstraktista. Un tomēr tur nebija arī neviena nodrāzta, parasta darba. Taču ir ļaudis, kas domā un strādā, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi, bet meklēdami visās lietās kaut kādu jēgu, kuŗa tur senāk nav redzēta. Tā bij reāla māksla un tomēr ir kā jauna un līdz šim neredzēta un tas man ļoti patika, jo es jau vispār neticu nekam abstraktam ne domāšanā, ne rakstīšanā, ne gleznošanā.

Jā, mums Melburnā ir tagad nodibināta tāda kā mākslas darbu krātuve, apzinātuve un tā tālāk. To vadīs Ojārs Bisenieks. Tur tad laikam vāks visādas ziņas un būšanas par māksliniekiem un tad jau Jūs arī tur tiksit iekšā.

Otra izstāde, kuŗu apskatīju tai pašā reizā, bij japāņu grafiku izstāde, pie kam bij parādīta arī technika un dažādi paņēmieni ar visādiem instrumentiem. Tas bij ļoti interesanti un bij jābrīnās par to, ka viņi cauri gadsimteņiem paliek arvien tie paši, kas bijuši un tomēr, neatkārtojas. Japāņu mākslā ir kaut kāds neatdarināms un arī nepasakāms dvēselisks cēlums, maigums un skaidrība un bez tam arī ārkārtīga techniska varēšana. Tā kā turpat blakus zālē bij Eiropas grafika, tad bij iespējams abas salīdzināt un rezultāts tad bij tas, ka negribējās uz Eiropas modernajiem māksliniekiem ne paskatīties, jo viss izlikās tik nemākulīgi rupjš, samākslots un bērnišķīgi nevarīgs, ka to nekādā ziņā negribējās pieņemt par mākslu.

Ar acīm man iet labāk – tas latviešu dakteris bijis gudrāks par eboridženu ārstiem. Rakstīt es varu tagad jau stundas 3-4, tikai lasīšana vēl nav ilgi iespējama. Laikam būs jāmeklē labākas brilles.

Esmu jau gandrīz nobeidzis Kalnakūļu Viktas nākamo nodaļu un būs jāsāk pārrakstīšana ar mašīnu. Gulēdams arī mazliet kombinēju dzejoļus, bet kad rītā pieceļos tie nepatīk. Dzejoļi jāraksta tūliņ naktī, bet proza pa dienu.

Man ir saglabājušies divi skolnieki no maniem pirmajiem gadiem ģimnāzijā. Viens ir vīrietis un dzīvo tagad Āfrikā. Sākot ar kādu 1925. gadu, viņš līdz 1944. ik gadus apmeklēja mani Jāņos ar trim dzeltenām rozēm, bet pēc 1944. gada līdz pat šiem Jāņiem ar vēstuli. Otrā ir skolniece no 1920. gada, viņa gan mani apmeklējusi mājās tikai vienu reizi, bet bez pārtraukuma līdz 1944. gadam rakstījusi visus sīkumus par savu dzīvi. Kāda traģiska atgadījuma dēļ viņa palika neprecējusies. Tagad viņa kaut kā caur Amerikas paziņām sameklējusi manu adresi un es gaidu viņas vēstuli no Latvijas. Viņa tagad varētu būt gadus desmit vecāka par Jums. Ko Jūs domājiet par šādu uzticību cauri visam mūžam? Es arvienu par to esmu kaunējies, jo man liekas, ka es neesmu bijis tādas vērts. Varbūt ir tādi cilvēki, kas reizi kaut kam pieķērušies, nekad vairs nespēj no tā atraisīties?

Labāk nepērkat rakstāmmašīnu, jo varbūt Jūs tad arī piesaistīsities tai tāpat kā es un vairs netiksit nekad no tās vaļā? Ar lietām varbūt ir tapat kā ar cilvēkiem?

Drīzi Kultūras fonda izdevumā iznāks Jāzepa Vītola dziesmu izlase. Dīvainā kārtā izlasei būs mans priekšvārds, jo no dziedoņiem, kuŗu starpā ir Vītola audzēkņi, neviens nav gribējis to rakstīt. Mazākais es tā domāju. Es to uzrakstīju, kaut gan domāju, ka tas nederēs, jo es par Vītolu nekā nezinu un neesmu viņu pat nekad redzējis. Man ir maza cerība, ka varbūt tomēr mans rakstījums nebūs šai edicijā kļuvis. Bet ja šī cerība nepiepildīsies, tad man būs pazemīgi jāsaņem no visiem kritiķiem pārmetums, ka esmu aris ar svešu teļu…

Dienas iet un iet un laiks pamazām vēršas uz pavasaŗa pusi. Bet kāda tam jēga, ja tas nekā nespēj mainīt cilvēku liktenī? Jeb vai tas tā būtu tikai ar mani?

Jūsu J. K.

12.7.1958.

Vēstule nostāvējusi ilgi mājās – naktīs nodzīvojam vēlu augšā un no rītiem viss tad iet pa gaisu, vēstule tiek aizmirsta. Šodien gaiss mierīgāks, bet tikai mazliet. Gribētu nu rakstīt un apjautāties par daudz ko, bet – pasta gājējs jau mīņājas priekšā, nav laika.

Bērni šorīt tik jautri es arī pa vidu atrodu savu prieku. Dzidra spēlē Štrausa valsi un – gribas dzīvot.

 E. Dz.

14.7.1958.

Šodien saņēmu Jūsu vēstuli, un tā bija ļoti laba. Viss gāja pie sirds. Gribētos, lai Jūs vēl vairāk pastāstiet par Tamužas kundzi, ja to satieciet, un par citiem – Neboisi, Brēmani. Kaut kas par tiem ir dzirdēts, kaut kas lasīts, un tad ir patīkami skatīties viņos caur Jūsu stāstījumu.

Par grāmatas atsūtīšanu Jums mīļš paldies. Bet viņa nav vis – ‘protams mana’, bet ‘protams’ Jūsu. Es jau nevaru būt kā Jaunsudrabiņš puika gados, kad viņš nezin kādas visas mantas bija sabāzis bikšu kabatās spēlē Vai vajadzīgs?

Grāmatu es lēni lasu. Patreiz ir atkal ļoti maz laika tam. Bez tam, vakaros skaidrošanās dēļ, gribās mazliet paspēlēt. Pa vidu lasīju tos Ineses franču žurnālus. Hamsuna Viktoriju būtu patīkami pārlasīt, bet nezin vai Jums ir to vērts sūtīt, par daudz pūļu.

Viktoriju pirmo reiz lasīju drīz pēc ģimnāzijas beigšanas un krievu valodā. Bet krievu valodu es tad pārvaldīju tik vāji, ka pa Viktoriju es maldījos kā pa mežu. Bet grāmata bija tik skaista, ka es lasīju to trīs reizes, un tad apmēram varēju savilkt galus kopā un saprast fabulu. Bet tā jau tur (un arī ne citur) nebija galvenā. Grāmata bija skaista un tās dēļ es laikam iemācījos lasīt krieviski un iekāroju arī Hamsunu. Es pēc tam izlasīju visu, ko no viņa varēju atrast – Badu, Panu, Mistērijas, vēl kādas divas kam neatceros vārda, bet ļoti labi atceros tēloto zivju tirgotāju Maku un citus.

Bet šīs citas grāmatas neviena vairs burvībā nelīdzinājās Viktorijai. Pans – pa daļai. Savu daļu burvības deva klāt valodas vājā pārvaldīšana – es to dzīvoju, ne lasīju, atminēju vārdu pa vārdam. Vēlāk esmu to vairākkārt pārlasījusi latviešu valodā.

Tanī laikā gandrīz tāpat es maldījos pa Ģētes Vertera ciešanām un Heines Harcas ceļojumu. Arī vācu valodu es nezināju neko labi, bet iemācījos lasot (ģimnāzijā jau mums valodās iemācīja tikai gramatiku). Varbūt svešvalodas lasot es iemīļoju rakstnieku stilu, viņu vārdus teikumu, pa teikumam un līdz šim laikam mani idejas varenums, vai fabulas krāšņums, nesaista tā, kā stils. Tik burvīgu grāmatu vairs nav, kā bija jaunībā. Vai varbūt tomēr ir?

Māsa atsūtījusi savu bildīti no Latvijas. Nevarēju pazīt. Bet kad ieskatos un skatos ilgi, tad redzu – viss ir turpat, tanī sejā. Un vēl klāt ir nācis kaut kas no manis, kaut kas no mūsu mātes, kaut kas no mātes mātes. Bet skumjas ir tās sejas, ko atsūta no turienes.

Jūsu E. Dz.

16.7.1958.

Saņēmu Jūsu pēdējo vēstuli bez kavēšanās Wyongā. Inese to atnesa tūlīt, kad tā bija te, tā man iznāca, ka man biežāk ir vēstules no Jums. Es tās pārlasu abas uz reizi.

Divi stundas Jūs ejiet un sakiet – tikai divi stundas. Cik tad ilgi Jūs būtu gribējis iet? Labi, ka Jūsu acs uzlabojās. Tas tiešām nav joks palikt bez rakstīšanas un lasīšanas.

Pastāstiet ko vēl pārrunājāt ar Tamužas kundzi, viņa laikam ir ideālu pilna sieviete, cik varu spriest no viņas recenzijām. Jūs sakāt, lai nepērku rakstāmmašīnu. Ne sapņot nevaru par tās pirkšanu, es tikai gribēju uz pāris mēnešiem īrēt. Bet patreiz arī to nevaru atļauties, ir ļoti bīstama naudas krīze. Un tikko sīkākās lietas būs savāktas (dažu grāmatu un ielogojumu parādi) tā sūtīšu paciņu māsai. Caur Daugavas Vanagiem gribēju sūtīt 2 gadi atpakaļ, Ķiplokam nosūtīju naudu un māsas adresi – nekas par to nav dzirdēts vairāk. Brīnos mazliet, cik ļoti ilgi, veltīgi viņi strādājuši, vai arī – nav strādājuši. Bet tie 70 šiliņi man tagad noderētu sūtīšanai. Vai meklēt tos rokā? Negribas. Bet jādara tas būtu.

Brēmeņa kungam neesmu aizrakstījusi, pēkšņi ir atkal aptrūcis enerģijas. Stāv neatbildēta vēstule Izglītības departamentam, nav kas pārtulko diplomu, nav iespējas tikt uz Sidneju. Bet gan jau atkal saņemšos. Vakar bij silta diena, arī šodien ir pavasarīgs, lai arī nekā liela viņš nevar nest, pavasars, tomēr dod spēku. Vēl guļ kaut kur spēka rezerves, vēl tām vajaga būt.

Gribu pirkt Dzidrai eļļas krāsas, viņa tomēr zīmēšanā dzīvo. Te kāds klubs rīko izstādi un sacensību gleznām un zīmējumiem. Būs arī godalgas. Ja ne es, tad Dzidra piedalīsies. Viņai jau ir cerības arī uz godalgām. Tikko viņa ieguve 1. vietu rakstu sacensībā par Anzac dienu, šoreiz viņa bija pirmā no visām distrikta skolām (pagājušā gadā tikai no savas skolas). Dzidra ir laba strādātāja, viņa spēj pielikt ilgu pacietīgu darbu.

Vai Eiropas grafiķi bija tik vāji? Vai bija franči un beļģi? Un kur tad igaunis – aizmirsu atkal viņa vārdu – vai tos visus japāņi varētu veikt? Bet smalki un gudri jau nu tie ir.

Ja man nepatiktu Viktorija, Jūs domātu, ka man rakstnieces iezīmju – jā, jā, daudz Jūs gan man neticiet! Man tas jāsaka. Bet tad jau man – atliek neatzīto lielais liktenis. Nu – pietiks.

Ar labvakaru
Jūsu E. Dz.

1958.25.7.

Tas nav labi, ka vilcināties ar cenza lietām. Ja tiem kungiem ir bijusi interese par Jums, tad tāpēc, ka ir bijusi arī vajadzība. Bet vajadzība var pāriet un tad zūd arī interese.

Jā, ar A. Tamuža kundzi mums bij gaŗu gaŗās runas par literatūras un, galvenais par kritikas lietām. Viņa negrib ticēt man, ka es šais lietās neko nopietnu nezinu, jo nekad neesmu ar to kaut cik nodarbojies. Kritika ir pilnīgi atsevišķa literatūras nozare un kritiķim jābūt nevien daudz zinošam, bet arī ļoti smalkjūtīgam un labam nojaudājam par ikviena literāra darba paslēpto vērtību. Domāju, ka kritiķis nedrīkst nevienam literāram darbam pieiet ar kādām iepriekš pieņemtām patiesībām, jo ikkatrs mākslas darbs ir sava pasaule ar saviem likumiem un vērtībām. Tas ir jāatklāj vai mazākais jānojauš. Mūsu kritiķiem tas nav zināms.

Mēs beidzot vienojāmies tā, ka viņa sev gādās grāmatas un meklēs tur to, ko es viņai savas kautrības dēļ (kā viņa domā) negribu atklāt. Tas jau būtu labi.

Kā cilvēks A. T. kundze ir apbrīnojama. Smagi slima, varbūt pat neārstējama, pilnīgi bez līdzekļiem, ja atskaita tos, ko katru dienu nopelna, viņa nekad neraizējas par visu to, bet arvienu ir pilna plāniem ārkārtīgi darbīga, mūžīgi optimistiska un pārliecināta, ka rakstīdama avīzē, izpilda kādu pienākumu. Un to viņa dara arvienu godīgi un pēc savas pārliecības. Tas jau kaut kas ir.

Kā sieviete viņa kāda iemesla dēļ, par kuŗu es neesmu diezin kā informēts, allaž iekrīt un viņas jūtu dzīve ir, mazākais no ārpuses vērojot, šķība un greiza. Bet ko gan vīrietis šai ziņā drīkst teikt? Viņa ir sauss, praktisks, lietišķs un pilnīgi amūzisks, nesentimentāls raksturs, tātad pilnīgi pretējs manējam. Tāpēc es jo mazāk spēju par viņu spriest. Pēc kāda gada viņa cer pārnākt uz dzīvi Melburnā, jo tagadējā dzīves vietā viņas meita nevar beigt ģimnāziju – tai trūkst pēdējās klases.

Pagājušā svētdienā bij nodomāta šaurāka rakstnieku sanāksme, kur vajadzēja piedalīties kādiem 6-7 cilvēkiem. Bet bij tikai četri – trīs meitenes – A. Neboisa, L. Kuršinska (Latvijas laikā dzejnieka Kurcija – Kuršinsk meita) E. Kreišmane un es. Kreišmane lasīja sava romāna fragmentus. Romānu viņa sakās veidot pilnīgi pēc Steinbeka metodes. Par metodi neko nevaru teikt, jo Steinbeku tikpat kā nepazīstu. Bet romāns ir labi uzbūvēts un labā stilā rakstīts.

Meitenes bij milzīgi runīgas un mēs izrunājām lielu daudzumu dziļu patiesību. Protams, ka man bij grūt turēties viņām līdzi, tāpēc es cik vien iespējams klausījos. Mans ieguvums bij tas, ka A. Neboisa nosolījās mācīties par prozas bet Kuršinska par dzejas recenzentēm mūsu avīzei. Bet – vai nu sievietes arvien pilda savus solījumus! Viņas abas ir ļoti žirgtas dabas, daudz arī lasa angļu un arī vācu un franču valodā, kas ir nepieciešams, jo visu to recenzentu darbi, kādus jāievieto avīzē, cieš no sava Kindergartena rakstura.

Šādas interesentu sanāksmes ir patīkamas, ar to, ka tām nav ierobežots laiks un dalībnieki spēj izteikties plašāk un ir arī drošāki.

Pēc divām nedēļām mūsu dzejnieku grupa lasīs vienā sanāksmē savus jaunākos darbus. Es tagad dzenāju visus rokā, lai uzzinātu, cik un ko katrs tur domā lasīt.

Jā, tai sanāksmē mēs drusku runājām arī par Jums un tas nebij nekas slikts, bet tikai labs. Bet Kuršinska Jūs nepazīst, jo latviešu avīzes nelasot un tāpēc nekā no Jums neesot lasījusi.

Pielieku izgriezumu no Londonas Avīzes ar vairākiem mākslinieku vārdiem. Varbūt Jums to starpā kādi pazīstami?

Jā, ar vācu valodu jau ir tā, ka tagad tā sāk piemirsties. Un tā kā Latvijas laikā tā nebij lielā cieņā, tad neviens to arī tik labi neprot, lai lasītu kādu dzejdarbu tik droši kā angļu valodā. Bet visa angļu sakšu pasaule un viņu literatūra ir ļoti atšķirīga no ģermaniskās pasaules.

Par Hamsuna Viktoriju teiktais jau nu nebij tik bargi jāsaprot kā Jūs to esat pieņēmusi un tas nozīmēja tikai to, ka man šis darbs ir ļoti tuvs.

Laiks vēl arvienu ir samērā džentlmenisks un jo īpaši vakaros, kad man ar to darīšana.

[not included in book]

3. VI. 58.

Vakar Jums uzrakstīju vēstuli, ar pateicību par Jūsu vēstulēm un pastpapīriem un t.l. un šorīt es to nevaru nosūtīt. Tur izklausās tik daudz ēverģēlību iekšā, tur iet runa par apgrieztiem īsiem matiem, par auskariem – pat par auskariem! Jūs iedomāsaties kaut ko pavisam citu, nekā tas ar mani ir. Labāk to atstāšu uz citu reizi un šorīt rakstīšu tālāk par to, par ko vakar nepaspēju.

Jūs sakāt, ka viss bijis manā vēstulē teikts tā, kā tas ir. Jā, tas bijs tikai pārbaudīts, viss no pieredzes ņemts. [note at side: Šī teikuma dēļ šī vēstule pāris dienas netiek nosūtīta. Tas bija brutāli un nejauki tā rakstīt, tas var Jūs sāpināt. Neņemiet to vērā lūdzu – tas bij tikai apcerējums, un tad – es tomēr šo vēstuli nosūtu. [E. Dz.] Jūsu dēls ir bijis ļoti nelaimīgs. Līdzīgi kā es, un tomēr pavisam citādi. Ja jūs būtu bijuši tuvi draugi, varbūt viņam būtu bijis vieglāk. Bet tikai – varbūt. Jo katrs ir viens ar sevi, kā Jūs to arī sakiet. Bet tomēr – ir iespējama saprašanās, ir iespējams tuvums cilvēku vidu, kas glābj un sargā no vistumšā. Savādi ir tas, ka cilvēki vismazāk redz un izprot to, kas otru salauž. To, kas ir vissvarīgākais, to kā dēļ iet bojā. Redz un palīdz mazākās lietās un žēlo. Bet to kas pazudina, to it kā nevar atminēt. Bet to atminēt ir mūsu uzdevums. Tā ir draudzības jēga un vispār cilvēku attiecību jēga. Mums ir jājūt līdz mūsu tuvāko dzīve. Lepnums un noslēgtība der tikai tik ilgi, kamēr viss iet samērā gludi. Kamēr – spēka ir diezgan.

Jums šādā sakarībā arī mans paldies par Jūsu pēdējām vēstulēm, kas bija rakstītas negaidot manu rakstu. Es nevarēju. Es negribēju arī vairs, viss bija smags un nevajadzīgs. Bet tagad esmu saņēmusies vēl protestam un cīņai. Jo ir vēl kāda reāla cerība.

Esmu izsūtījusi lūgumu Izglīt. Ministr. dēļ savām zīmēš. skolotājas tiesībām. Tagad saņēmu uzaicinājumu ierasties pie apriņķa skolu inspektora. Tiesības varbūt dabūšu (kad tikšu tik tāl lai tur aizbrauktu), bet kas būs ar vietu? Vai tā kur radīsies? To redzēs. Ja es dabūtu labi atalgotu vietu – varbūt es spētu pārmaiņas izvest. Nabags, kāds esmu nespēj neko. Un pieci gadi – tas ir līdz Dzidra beigs vidusskolu, es te neizturēšu.

Ņemu otru lapu un redzu – tā gan nav domāta tik smagiem un nejaukiem teikumiem. Drīzāk – dzejai.

Inese saņēma labu liecību par pusgada eksāmeniem. Pierakstītās tur uzslavas nobeidzas ar vārdiem – Good girl, Inese! Tas ir mans atalgojums par aprakto dzīvi. Good girl, Inese! Un varbūt tādu likteni var pieņemt. Good girl ir arī Dzidra. No avīzes tikko saņēma atkal vienu mārciņu par zīmējumu un nupat šinīs dienās sāk mācīties uzdevumus lai varētu piedalīties stipendijas iegūšanas eksāmenos skolas beigās. Skolotājs to ieteic viņai – lai tad cīnās. Bērni cīnās dūšīgi. Tikai viņi te pilnīgi aizmirst ka ir latvieši. Un tēvam ne prātā nenāk, ka Inesei tik ļoti būtu derējis braukt uz Kultūras dienām. Tagad varbūt viņa to varēs ja pati izcīnīs iespēju tur nokļūt ar sportu. Tad viņš brauks līdz un es pa to laiku kopšu vistas.

Nē – man ir jākļūst no šejienes ārā. Man ir jākļūst ārā vēl – pusdzīvai.

Labi, ka sāks iespiest Viktu. Kādēļ avīzē nevar ikreiz būt kaut kas no literatūras? Vai patiesi neviens pēc tā neprasa? Un kam gan ir vajadzīga tā nodaļā – kas, kad kur? Tās – drazas, salasītas no citām avīzēm? Vai tā vietā katrā avīzē nevar būt viens stāsts? Es to nesaprotu. Un kur palika aprīļa literārais pielikums? Nav ko likt iekšā? Vai tas var būt?

Saņēmu beidzot 2 avīzes uz reizi un tur ir arī literārais pielikums.

Kreišmane taisās aizceļot! Viņai par godu Jūs varētu likt iespiest man to dienas grāmatas lapu, kuru nosūtīju Jums 2 reizes. Pēdējo eksemplāru. Nezinu, kāds tur bija virsraksts, bet nobeidzas tas – ‘pazīstu viņu no jaunības’. Tas viss ir traks un personīgs un citus aizskarošs raksts – bet tāds vien arī kur der. Man nebūtu bail arī – lai tas ir avīzē. Man liekas, ka kaut kur ir vēl tam mazs turpinājums. To nosūtīšu Jums, ja iespējams iespiest.

Jums vajaga Jūsu Jusi. Es to redzu, cik sāpīgi Jums viņa trūkst. Vai Jūs viņu ne reiz vairs neesat redzējis? Kā Jums iet mājās?

Jūsu E. Dz.

P.S. Jūs teicāt, ka lasiet vēsturiskus romānus. Es tikko izlasīju Dezirē un kādu Marjorie Coryn grāmatu no Lui 14. laika. Liku tos arī Inesei lasīt lai viņa iejustos labāk vēsturē.
T.p.

6.6.1958.

Vispirms – lūdzu nebrīnāties par šī papīra krāsu: esmu Gosfordā, tikko nopirku Huxleja Chrome Yellow grāmatu un šo, nezinu īsti kāda yellow’a papīru. Zils nepatika un balta nebija. Man ir pāris stundas laika, pēc īsas iepirkšanās un pirms nopietnas satikšanās, un es šīs stundas izmantošu atpūšoties pie tases kafijas un rakstot Jums uz dzeltena papīra un varbūt arī lasot dzelteno grāmatu.

Kafiju padzēru. Tā bija vāja un remdena. Nepavisam neatspirdzināja. Forget it. Satikšanās būs ar skolu inspektoru. Tad redzēšu kādas izredzes uz vietu. Kas tālāk – debess tik zina.

Šorīt agri cēlos un steidzu visus darbus, lai varu agri izbraukt ar kaimiņu, kas agri brauc uz darbu pilsētā. Vienu brīdi pašai kļuva sevis ļoti žēl. Tās laikam ir nevaronīgas jūtas, ja pats sevi žēlo. Bet tā nu bija. Gribējās sēsties un raudāt. Man nemaz nav spēka ne enerģijas meklēt, atkal meklēt darbu, meklēt rokā ko zinu, ko nezinu, piesolīt kā tirgū savas spējas vai mākas un redzēt, ka to nevienam nevajaga, ka tās maz ko der, ka par tām neko nemaksā un tā tālāk. Man būtu vajadzīga atpūta, pāris nedēļas miera, tad varētu iet uz tirgu. Bet to nevar. Vai tur kas iznāks vai nē, jāmēģina atkal kaut kas, no visa tā, kas jau daudzreiz mēģināts – jāmēģina vai nav kur izeja no sprosta.

Ērmanis kaut kur ir nospļāvies par to, kā Amerikā, emigrante, meita uzkopj un uzkrāso māti, lai tā dabūtu darbu. Viegli ir nospļauties – grūti ir iet šo ceļu kas jāiet. Ir jākrāsojas, jāgludinās, un jāspiež no sevis visi spēki ārā, lai kaut kā turētos pie cerības, uz savu vietu šai pasaulē.

Ko visu es arī neesmu mēģinājusi? Bet manis nevajaga. Gribēju ar klavieru stundām – bet te skolnieku tik maz, nevarēju atspēkot naidīgo pretošanās šim pasākumam no ‘valdības’. Nopirku adāmmašīnu – un nu jau gandrīz katram ir adāmmašīna un nopelnīt ar to nekā nevar ja ir tik maz laika kā man. Esmu lasījusi pupas kaimiņiem. To darbu vēl varētu dabūt – bet veselība vairs to neiztur un brīvu stundu tam ir tik maz. Ko visu agrāk jau Vācijā nesāku darīt, negribas ne pieminēt – viss arvien beidzās neveiksmīgi. Kādreiz sāku strādāt keramikas darbnīcā krāsojot ‘vāzītes’, veidojot mazas figūriņas. Tikko mēnesi biju strādājusi un kaut cik sāku ievingrināties – meistars saslima, darbnīcu likvidēja. Nobeidzu masāžas kursus, bet darba nebija ne Vācijā, ne te. Varbūt te būtu ko atradusi – bet neesmu brīva. Un tā tas iet. Man ir jau tik liela neticība, kad es vairs ko varētu panākt, ka raudas nāk, ceļoties agri rītā un mēģinot atkal vest tirgū nederīgo sevi. Pēdējie 6 gadi mani ir galīgi pārvērtuši. Patiesi tas noticis pēdējos divi gados. Un tomēr – man spēka vēl būtu diezgan, ja man to ļautu izlietot sev.

Nu varbūt drīz būšu norakstījusi no sevis to drūmo bezcerību, ko man nevajadzētu pie skolu inspektora ņemt līdz…

Katrā uzņēmumā, lai tas liels vai mazs, ir jāieliek kāds kapitāls. Sākumā ir jāatbalsta, jādod laiks vai nauda. Bet ja to nedara – gatavu neko nekas klāt nepienes. Reiz es dziedātājai Polikēvičai izteicu uzslavu viņas sasniegumiem – viņa man atbildēja – „bet tas kapitāls, kas tur ir ielikts! Tas darbs un laiks un līdzekļi!”

Man neko neļauj ielikt un neesmu vēl ko mēģinājusi izvest, kad jau ar kājām un rokām ir pretī. Cik paslepeni ko mēģinu ta tas ir viss. Bet tas nav – kapitāls ielikts, kā tiem kas ko sasniedz.

Tagad – grāmata! Es gribēju un cerēju – grāmatu. Bet izrādās tā ir lukss, ko varētu atļauties ja būtu līdzekļi. Tā tad atkal „…tas kapitāls, kas tur ielikts.” Un tas nevar tikt ielikts.

Vakar bija brīnišķīgs saules lēkts. Lūkojos brīdi viņā un pus dienu sniedzās viņa dziedinošais iespaids. Bet tam bij jāiznīkst. Tā tas ir vienmēr.

Rakstīju Jums par dienas grāmatas lapas iespiešanu avīzē. Var jau būt, ka tas avīzei nederētu. Avīzē tik reti nāk literāri darbi, ka tiem jābūt jau kaut kam stipram (es domāju ne tikai vērtīgam bet arī varīgam) lai tos varētu iespiest.

Gada grāmatai Jūs teicāt lai uzrakstu ko īsu. Neesmu to izdarījusi. Gandrīz uzrakstīts ir viens stāsts, bet varbūt tas par gaŗu un nemaz nezinu, vai tas būs kaut cik stiprs, kad būs gatavs. Gada grāmatā es tomēr labprāt gribētu būt. Kā ir tur ar kādu dienas grāmatas lapu?

Šodien mēģināšu uzzināt, vai te nevar dabūt īrēt kādu rakstāmmašīnu. Sidnejā var. Un pavisam lēti. Pārrakstīšana ar roku, man prasa ļoti daudz laika.

Man ir tik bezgala smagi šodien. Es laikam neceru, ka man laimēsies ko izdarīt. Varbūt – laimēsies, bet apstākļi traucēs to izvest. Dzidrai viss ģimnāzijas laiks priekšā. Visa mācīšanās tikko sāksies. Bez mana tuvuma viņa nonīks – viņa nespēs būt laba mācībās. Inesei ir palīdzēts gan ar mīļumu gan rūpību, lai viņa var turēties pretī visiem ikdienas smagumiem un nodoties savam darbam. Dzidra ir tik bailīga no tēva. Un viņš ir tik nežēlīgs. Inesi viņš tagad atstāj mierā jo tā ‘nes slavu’. Bet Dzidru nokalpina tā, ka tā nedabū nemaz brīvības. Bet varbūt vēlāk būs labāk, kad Dzidra sāks iegūt stipendijas. Bet bez manis neies. Un kas nāks manā vietā? Kas nāks un strādās to ko es daru? Tik primitīvos apstākļos un bargā valdīšanā? Dzidrai vēl 5 gadi skolas priekšā… Tā manas domas maļas kā dzirnavas. Negribu tās vairāk domāt – bet citam nav telpas galvā.

Nu gan vairs par to nerunāšu.

Labi, ka Jums ir atradies kāds tuvs cilvēks. Tam vajadzētu būt ļoti jauki, atrast tuvus cilvēkus no seniem laikiem. Es domāju Jūsu māsīcu, par ko rakstījāt. Es reiz tādēļ vien Jums sāku rakstīt, ka atcerējos Jūs no Daugavpils.

Vai Jums ir Jēkaba Strazdiņa kundzes adrese Latvijā? Strazdiņa kundze bija man ļoti tuva. Mēs kopā strādājām Ilūkstes skolā un es vēlāk Rīgā pie viņiem dzīvoju. Tas bija pēdējā gadā, kad biju Rīgā. Es labprāt viņai uzrakstītu kādu vēstuli. Esmu aizmirsusi arī viņas Piebalgas adresi, lai gan kādreiz tur ciemojos.

Man žēl ka es agrāk nebiju iedomājusies par Pengvīna izdevniecības grāmatām – tās ir tik lētas, veselas 3 un 4 vienas vietā!

Jūsu E. Dz.

13.6.1958.

Pēc nejaukiem rudens lietiem ir atkal saule, skaidra silta diena, tikai ēnas aukstas. Rudens. Esmu viena mājās. Bet darba ļoti daudz, nevaru svētīt. Bet nevaru arī noturēties un nepaņemt papīru un uzrakstīt kaut pāris rindas, vēstuli – šinī sajūtā, kāda ir tikai tad, kad mājās esmu viena.

Lasu šinīs dienās Huxleju, Kafku – beidzot arī to slaveno Kafku. Vēl ar to neesmu necik tālu. Bet Huxlejs bij – šarmants. Kaut kā uz Wulfas modi, tikai skarbāks, straujāks. (Varbūt līdzība ar Wulfu šķita tādēļ, ka temati vienādi – bet tālāk iznākums un stils – citi.) No Inese grāmatām lasu līdz to, ko viņa lasa no veciem angļiem. Tā es kaut cik izsekošu angļus. Vakaros kad nogurums, citu neko lielu nevaru padarīt, paspēlēju un palasu.

Šī mēneša beigās varbūt uz kādu laiku dabūšu rakstāmmašīnu, tad pēc kārtas pārrakstīšu šo to no iesāktiem stāstiem. Varbūt tad vajadzēs arī dažus Jums atsūtīt – no tiem, kas ir tur.

Biju pēc bezgala ilga laika viesībās. Tas bija ļoti veselīgi. Izkliegties, iedzert vīnu, redzēt, kā visi palikuši krietni vecāki un kā visi – negribīgi mirst, degdami vēl un liesmodami slepenās ugunīs. Daži kaut kur raujas prom – citi tur tos ciet. Kuŗus vairāk tur, tie vairāk raujas prom. Bet ceļa nav, pa kuŗu aizskriet. Visi izdeg uz vietas, kā nokritušas rudens lapas.

Jaunatnes tur nebija. Viens bodžijs tikai. Bet to nevar skaitīt. Jā, – un kāds latvietis jauns, kas ir apprecējis austrālieti. Laikam ir laimīgi. Kādēļ nē?

Biju arī pie skolu inspektora. Viņš sola vispirms kādu vietas izpildītāju amatu, kaut kur kādu zīmēšanas skolotāju aizvietojot. Ja tas izdotos, tad varbūt kaut ko vairāk. Latvieši redzams ir nodrošinājuši savām izglītības iestādēm uzticību. No izglītības ministrijas diplomu inspektoram bija raksts – Ja ir Latvijas Mākslas akadēmijas diploms – tad ‘probably’ spējīga strādāt…

Bet kā tas viss varētu sākties un beigties – nezinu. Pirmkārt – kā tikt prom? Otrkārt – spēka nav. Bet gan tas nāks.

Jūsu vēstules nāk reti. Ar ko Jūs kaujaties?

Bredricha rinda…

Meklējiet siltumu, meklējiet gaismu cits citā
klausāties stundas kā pukst viens otra sirdspukstu sitā...

(pēc pavasara) ir pamācīga. Taisni kā uz receptes norakstīts, kā spēt dzīvot. Es tagad to šad tad sev noskaitu. Tikai aizmirstu svarīgākos brīžos, kad varētu to siltumu un gaismu meklēt. Es tik maz satieku cilvēkus, ka – ak, nav vērts runāt.

Pie skolu inspektora mani pavadīja kāda smalka kundze, pie viņas kādreiz spēlēju klavieres, viņa bija jauka pavadone. Man būs jābrauc uz Sidneju vēl pie kāda art counsellora, un viņa izteica gatavību braukt man līdz uz Sidneju. Šoreiz būtu es ar mieru – viņa ir inteliģenta, netarkšķ mūžīgo ‘very nice’, kā citas austrālietes.

Tā tad man jābrauc uz Sidneju. Bet tam visam es nevaru ticēt. Vistu kūts ir tapusi mana dzīve un pupu lauks… Kā es varētu pret tiem sacelties?

Trīs olu spaiņi ir jāiet tīrīt. Vistas pēdējos lietos tās ir novārtījušās briesmīgi netīras.

… Meklējiet siltumu, meklējiet gaismu cits citā…

16.6.1958.

Jāņi tuvojas, līst nejauki. Es gribētu kaut kur līgot. Tautas tērps, kuŗā ir tik brīvi iespējams dejot, sapel skapī. Meitenes arī grib dejot. Bet valdīšana negrib. Kaut kur aizsniedzamā tālumā Newcastles vanagi rīko Jāņus… Cik bēdīgi ir, ja kāds savā jaunībā ir izpriecājies visus priekus un domā, ka viņš to izdarījis priekš visiem – līdz bērnu bērniem…

Jūsu E. Dz.

17.6.1958.

Šodien Inese aizmirsusi paskatīties pasta kastītē – Jūsu vēstule varbūt ir tur. Bet tai tur jāpaliek uz citu reizi.

Jāņi tuvojas. Man gribas līgot. Gribētos dzirdēt līgošanu… un būtu silta nakts, bērzi smaržotu un lupstāji un skalbes… Kā vienu pieminu, tā citi drūzmā stājas apkārt – smaržas, balsis, cilvēki, sapņi. Tad tas viss atkāpjas un es visvairāk vēlos redzēt savu māti, tas vairs nekad nebūs iespējams – un laikam arī viss cits, smaržas, Jāņu zāles – viss pagalam.

Ir pagalam un tomēr it kā nav. Kam vēl jānotiek? Kas var vēl notikt?

Kam vēl jānāk? Kas vēl aizsedz acīm tukšumu un iznīcību? Kas vēl aizsedz?

Jāņu nebūs.

Dzimtenē viņi līgos. Viņi tomēr līgos un varbūt viņi ko salīgos. Zeme reizi atbrīvosies no murgiem un viņā līgos atkal laimīgi cilvēki. Bet mūsu – visādu Austrālijas universitāšu stipendiāti – nelīgos. Un mēs? Mēs?… Mēs līgosim, mēs nevaram nelīgot… Un mēs arī nelīgosim. Es to uzrakstīju ar varu, pēdējo teikumu. Tik ļoti es negribu to dzirdēt. Mēs neesam vēl izlīgojuši līdz galam, kā mēs varam nelīgot?

Jūsu E. Dz.

1958.20.6.

Mut verloren – alles verloren...
                                 Goethe.

Ko tad citu lai Jums saku? To pašu ko Jūs, ļoti daudzi no mums izdzīvojuši un izdzīvo vēl tagad. Tāda ir dzīve! Bet vai tad Jūs šais gados nekā neesat panākuši? Jūs esat izaudzinājusi savas meitenes pēc sava ģīmja. Vai tad tas nav nekas? Jūs esat bijusi vairāk māte nekā māksliniece un varbūt arī sieviete. Polikēviča kundzei taisnība – māksla ir atteikšanās no daudz kā, lai iegūtu ko? To neviens nezin pateikt, bet daudziem liksies, ka tā nav nekas cits kā nežēlīgs un kails egoisms. Kaut kad, kaut kā Jūs esat no šī egoisma ceļa novērsusies un uzņēmusi citu – mātes ceļu. Arī tas Jums ir ļoti grūts ceļš, bet kas tad var galvot, ka otrais Jums būtu ja arī ne atnesis atzīšanu, tad kaut jel devis eksistences iespējas? Ir cilvēki, kas nerēķinās ne ar ko kā tikai ar saviem nodomiem. Bet vai viņi ir apmierināti, tas nevienam nav zināms. To, ko Jūs tagad pārdzīvojat, A. Tamužas kundze ir izdzīvojusi divas reizas un bez kādiem ieguvumiem. Tagad viņa guļ slimnīcā. Tā laikā, kad Jūs arvienu bijāt kopā ar savām meitenēm, viņas meitai divus vai pat trīs gadus vajadzēja maldīties svešu tautu bērnu patversmēs. Ko viņa tur piedzīvojusi un izcietusi, tas atstās iespaidu viņas dzīvē uz visu mūžu. Un ja tas, ko viņa vērojusi savas mātes dzīvē, nav viņu salauzis, tad par to jābrīnās.

Padomus nevar dot, tie var drīzāk atnest ļaunu kā labu. Bet es domāju, ka Jums nav jāatļaujas izmisumam, tai pašā laikā vērojot, vai nav kur kāda brīva vieta Jums. Bet ja Jums tik stipri jāievēro tas, ko Jums ļauj vai neļauj, tad taču nekādas izredzes Jums neļaus kaut ko savā dzīvē mainīt? Bet – ar laiku dažs kas var mainīties.

Mūsu Gada grāmata izjuka – technisko iemeslu dēļ (tā mazākais E. Dēliņa kungs saka). Literārais pielikums vēl eksistē un tikai šoreiz drusku nokavējās. Ir diezgan droši, ka arī nākamais iznāks ar vēl lielāku nokavēšanos. Es pašlaik to plānoju. Bet pašlaik slimoju ar stipru kreisās acs iekaisumu. Ja to neizdosies tik viegli pārvarēt, tad nespēšu ne lasīt, ne rakstīt nezināmu laiku un no tā jau dažs kas cietis. Ja arī Jums nebūs manu vēstuļu, tad Jūs zināsit, kāpēc tas tā. Ko lai dara! Viss notiek tā, kā tam jānotiek un grozīt neviens nekā nevar. bet jādzīvo taču ir? Turaties pie savām meitenēm… Rakstāt lēnam, kādreiz jau arī pagūsat. Nav lielas nozīmes visam tam, ko mēs rakstam, dzejojam etc. Tas viss jau ir tikai mūsu hobijs un nekas vairāk.

Kā gāja ar skolu inspektoru?

Annas Strazdiņas adrese ir šāda:
Rīgas rajona Berģu ciema ‘Laimās’
Pasta nodaļa Bukulti.

Citi domā par Jāņu svinēšanu, es par to nedomāju, bet gudroju kā sadabūt dakteri savai kaitei, jo austrāliešu ārstiem neuzticos. Viens man izrakstīja kādu smēri, no kuŗas nav nekāda labuma. Vai otrs būs labāks? Viņi domā tikai par to kā vilkt ārstēšanu gaŗumā, lai vairāk nopelnītu. Bet vai tad tādēļ lai bēdājos! Tāpēc priecīgus Jāņus Jums! Un metiet bēdas ūdenī.

Jūsu J. K.

Šo vēstuli uzrakstīju, kad biju saņēmis Jūsu priekšpēdējo vēstuli, tādēļ manējā iznākusi mazliet pamācīga. Un bez tam man tās acu kaites dēļ ir arī slikts garastāvoklis, jo tā kā nevaru ne lasīt, ne rakstīt, tad nezinu, ko ar sevi iesākt un kur likt, jo gulēt un domāt un nevarēt to uzrakstīt ir nepatīkami un gaŗlaicīgi.

Šodien varbūt mēģināšu meklēt ārstus un domāt par tālāku ārstēšanos.

Jūsu J. K.

58. g. Jāņu vakarā.

Saņēmu vairākas vācu grāmatas, bet nevaru pats lasīt. Izlasiet Jūs, jo nevajag aizmirst vācu literatūru. Verners Bergengrūns pieder labākajiem tagadnes vācu romānistiem. Ar lasīšanu nesteidzāties, atpakaļ atsūtiet, kad es būšu atkal lasītājs.

Līgo!

J. K.

Svētdiena, 29. jūnijā, 1958.

Saņēmu Jūsu vēstuli un otrā dienā gluži negaidot, atkal ziņu no Jums – grāmatu. Mīļš paldies. Viņa ir tik skaista. Liekas – neesmu to pelnījusi, jo – ar ko gan? Un tad prieks ir vēl lielāks, ja esi apbalvots nepelnīti, tāpat no tā vien, ka pasaulē notiek jaukas lietas pašas no sevis.

Jums biju iesākusi rakstīt arī vēstuli tanī pat vakarā, kad saņēmu Jūsu ar bēdīgo ziņu, ka Jums slima acs. Man bija tik nejauka spalva, tā skrāpēja, ka nevarēju rakstīt, iemetu vēstuli iesāktu tikko, kamīna ugunī. Biju viena augšā, jo citi jau gulēja. Vēstule uz oglēm pārvērtās melna ar gaišām rakstu zīmēm un tad likās – tā varētu būt kas labs un nozīmīgs un skaists un dārgs, un – es zinu, ka tas tā nebija, tikai ar mokām uzskribelēti daži nenozīmīgi vārdi. Un tad bija jādomā, ka tādi nieki un blēņas un apmānīšanās – ir daudzas lietas – liekas ka tur kas būtu, un tur nekā nav.

Man gribējās sākt jaunu vēstuli un tā es otrā dienā saņēmu grāmatu. Bet tā nav nieki un apmānīšana. Viņā ir kāda pasaule, kas man atvērsies. Un viņa ir tik skaista, labi iesieta, iespiesta uz laba papīra. Uz tāda man patīk, ne par biezu. Viņa man atgādina kādas citas vācu grāmatas, kas man bija mājās. Vēl esmu izlasījusi tikai pirmo teikumu. Tā kā tur nav ieraksta, tad nupat man nāk prātā, ka tā grāmata ir tikai atsūtīta lasīšanai un tā pieder Jums. Tad nu es savās vēstules sākumā it kā būtu izrādījusies par daudz mantkārīga to iekārodama sev. Bet es tomēr to iegūstu sev, ja arī to varu tikai izlasīt un redzēt. Vai nav savādi. Ar to vērtīgas lietas atšķiras no nevērtīgām, ka viņas var iegūt arī neiegūstot tās burtiski. Bet laikam tā grāmata ir dāvināta man pilnīgi. Es to vēlētos lai tas tā būtu, jo ja viņas lapu saturs būs tikpat skaists un tuvs man kā viņas izskats, tad man to būs žēl sūtīt atpakaļ, jo es nevarēšu to iegūt bez vairākkārtējas lasīšanas.

Vakaros es mazliet spēlēju. Klavieres ir kļuvušas jau nejauki vecas, kauliņi nestrādā vienādi – īsta klabarkaste un tomēr – var jau tur likt klāt savu iztēli. Beethovens bija…

Kad es lasu vēsturiskus romānus, tad es dažreiz salīdzinu gadu skaitļus – vai Šopēns tai laikā jau dzīvoja? Ja nē, tad tas ir it kā pirms tam, kad zeme kļuva gaiša un silta.

Bet tagad – kā ir ar Jūsu aci?

Jūsu E. Dz.

P.S. Es protams nezinu, cik nopietni slima ir Jūsu acs, bet boraksa šķīdinājums, remdens, acs skalošanai ir ļoti labs.
T. p.

30.6.1958.

Man lūgums pie Jums – Vai Jūs nevarētu man drīzumā atsūtīt Brēmaņa kunga adresi. Es labi nezinu, bet domāju, viņš bij Izglītības Ministrijas sekretārs Latvijā? Jeb es maldos? Man no Sidnejas Education Department pieprasa apliecības par skolotājas darbu. Šīs apliecības man ir pazudušas. Varbūt caur Latvijas Izglītības Ministrijas atliekām, es varētu tās atjaunot? Tāpat man prasa akadēmijas diplomu tulkojumu (tas jāpārtulko). Izrādās, viņi grib mani kvalificēt par skolotāju, ja būs formālā lieta izkārtota.

Nedomāju, ka es būtu spējīga patiesi patreiz ģimnāzijā strādāt. Bet vietas izpildītāja es varētu būt. Vislabāk varbūt man būtu kāda no bezgalīgi daudzajām Art school’ām kādas ir visās lielākās pilsētiņās. Mazākais pakārtot šīs lietas es varu. Kaut kāda skolotājas vietā būtu divi labumi – laba alga un labs brīvlaiks. Un ar tiem es varbūt varētu sevi atbrīvot no vistu apkalpes pienākumiem.

Vai Jūs varat rakstīt un lasīt? Vai acs ir vesela? Es rakstu šausmīgi, ar slimu aci Jūs neko nevarētu te salasīt.

Lasu Jūsu atsūtīto grāmatu šovakar, un redzu, cik ļoti ir aizmirsta vācu valoda. Tā liekas tagad tik smaga un komplicēta un daudzvārdīga, kā mēbelēm pieblīvēta telpa. Bet jāpierod un jāatkārto aizmirstais, tad varēšu sākt to baudīt.

Izlasīju Huxleja The Brave New World. Awful! ‘Terribabely’ awful! Mēs bieži sakām terrible vietā – terribabely. Biedinošāk izklausās. Tā tad romāns bij terribabelijs, par to, kādi cilvēki būs pēc gadu desmitiem, ja tie attīstīsies patreizējā progresa garā.

Gaidīšu no Jums vēstuli. Kā būsiet pavadījis Jāņus. Mēs nelīgojām. Gribējām braukt uz Newcastles pusi līgot, tur pie latviešiem (Vanagiem) bija kāds līgo vakars, mēs jau sagludinājām tautas tērpus – bet neizsniedza braukšanas atļaujas, neatbalstīja, nepievienojās, mūsu pasākumam… Tad kreņķos negatavoju Jāņus – ne vainagu, ne pīrāgu ne līgošanas. Diena kā visas dienas. Svētki nekad paši nenāk. Tie ir jāsagatavo. Un kā es negatavoju, viņu nebija. Pasīvais protests – kāds piemēram var būt arī nomiršana par spīti.

Jūsu E. Dz.

1958.7.5.

Jūsu īso vēstuli es saņēmu vakarvakarā un šorīt agri braucu uz Foknera kapsētu, lai tur īsu brīdi pastāvētu Sigurda urnas priekšā, jo šodien ir viņa nāves diena. Tās asās sāpju sajūtas nav, kas bij pirms diviem gadiem, bet tās vietā ir dziļa pretīguma sajūta, no kuŗas es nespēju atbrīvoties. Kā var ienīst cilvēku, kuŗš kādreiz bijis tuvākais, tā, ka ir iespējams iznīcināt to, ko šis cilvēks radījis? Iznīcināt to, kur pats neesi pielicis ne pirkstu, kas ir visu atzīts, bet ko neviens nespēj aizstāvēt? Vai man par to jāklusē?

No Foknera pārbraucis sitijā, es iegāju Sv. Paula katedrālē, jo tur bij Lunch Hour un es domāju, ka dzirdēšu mūziku. Bet no tās nekas liels nebija, reklamēja Week of Prayer for Christian Unity. Tad gāju uz gleznu galeriju un tur brīdi pastāvēju Rembranta pašportreta priekšā. Redzot šo panīkušo dzērāja seju, kas bij palikusi pāri no tā, kas bijis agrāk, kļuva labāk. Ir labāk, ja aiziet no dzīves tad, kad tā vēl nav cilvēku salauzusi un sakropļojusi nevien sejā, bet varbūt arī dvēselē.

Vai lai saku Jums paldies par mazo vēstuli?

Es to nespēju – Jūs bijāt vienīgā, kas atminēja, ar ko man šīs dienas saistās.

Es vienmēr teicu, ka man pazīstams tikai viens sievietes tips – sieviete – māte. Tikai literatūrā es pazinu otro – dēmonisko tipu. Bet nu liktens man laipni iepazīstina arī ar šo pēdējo. Mūžu dzīvo, mūžu mācies.

Šogad Sigurds būtu kļuvis 40 gadus vecs un mans nodoms bij šo gadījum atzīmēt ar monogrāfiju. Tā vairs nekad nevarēs rasties, jo nav ne grafiku, ne vēstuļu, nevienas grāmatas, ne uzmetumu. Varbūt vēl kaut kas kaut kur ir, bet man par to nav ne ziņa, ne noteikšanas. Varbūt kaut kas kādreiz kļūs redzams, bet tas nebūs tas, ko es biju domājis un jau pa daļai paveicis.

Jūsu J. K.

[not included in book – no date – not sure of year – perhaps belongs here]

Izrādās, ka man mājās nav labākas lapas uz kā rakstīt, kā šādas lapiņas.

Es neko vairs nerakstu. Neesmu nekur bijusi lai nopirktu papīru. Vispār – tādā stāvoklī es vēl neesmu jutusies. Kaut kas manī sāk izsīkt. Nezinu vai tā ir pacietība, vai cits spēks. Es esmu pārgurusi un vienīgais ko jūtu ir ienaids un pretīgums.

Vīram operēja mandeles. Es tā gaidīju šīs pāris dienas, kad viņa nebūs mājās, ka es vairs nevarēju gulēt pirms tām jau vairāk naktis. Bet šīs pāris dienas bija tik īsas un tik pārkrautas uzdotiem darbiem, ka mums no tām gandrīz nekā neiznāca. Un viss ir atkal pa vecam.

Jūs rakstiet par kādu sievieti dēmonu un viņas darbiem. Tad Jūs varat saprast – kur cilvēku var novest kopdzīve ar dēmoniem. Tas ļaunākais ir tas, ka arī demonā mīt kāda daļa cilvēka sejas. Viņš ir tikai – velna apsēsts, kā tautā saka. Un neko viņš neredz objektīvi un kaut cik skaidri. Un no sava redzes punkta – viņš rīkojas.

Vai Jums jāklusē – Jūs jautājiet. Nē. Jums tas nav jādara. Bet pazemojums un nelabums būs arī no runāšanas, to es zinu pārāk labi.

[E. Dz.]

————————-

1958.25.5.

Daudz pa šo laiku notikušas lietas, par kuŗām nekā neesmu rakstījis un tāpēc es tās esmu aizmirsis. Vienu laiku es slimoju un arī vēl tagad dažs kas nav kārtībā. Es tāpēc nekā nopietna neesmu varējis padarīt un reizām pat domāju, ka man arī nekas nav jādara, bet tikai jāelpo un jāguļ. Jo kas tad ir no tā, ja ko dara tikai sev, bet ne citiem?

Pa to laiku, kamēr neesmu Jums rakstījis, atradusies mana māsīca, kas dzīvo arī tepat netālu no Melburnas un par kuŗu es nekā nezināju 10 gadus. Nu viņa man jau atrakstījusi divas reizas un negrib vairs pazust. Viņa ir mana kādreizējā skolniece un kā likās bij man draudzīga, bet tad dažas lietas mūs attālināja un kaut kas arvienu traucēja no jauna saprasties, lai gan to vairāk reizes mēģinājām. Viņas liktens ir diezgan raibs, patiesībā es par viņu zinu diezgan maz. Varbūt tā bij mana vaina, jo es nekad neesmu bijis tas, kuŗš uztur kādu draudzību. Esmu egoists.

Mums bij viena sanāksme un es tur lasīju savu stāstu Bailes. Pēc tam pārrunas izveidojās tādā veidā, ka kādu nedēļu es biju nelabā garastāvoklī un nolēmu, ka tas ir mans pēdējais šāda veida lasījums. Vienu dienu mani apciemoja kollēga Kreišmane, pēc tam es biju arī pie viņas un tas manu garastāvokli vēl vairāk pasliktināja. Ir tā savādi un nesaprotami, ja jāieskatās otrā cilvēka dzīvē un nekā no tās nav iespējams saprast. Viņa gatavojas izceļot uz Ameriku. Bet grūt ticēt, ka tur būs labāk. Daži raksturi nekad ne ar ko nespēj samierināties. Tā ir reizā laime un nelaime, kas tomēr izjauc cilvēka dzīvi.

Tik bieži ir jāskatās izjauktās dzīvēs! Ar katru dienu, to redzot ir mazāk prieka dzīvot un arī ko darīt, jo arvienu vairāk uzmācas baigais jautājums – kāpēc? Kāpēc cilvēks, kuŗš varēja dzīvot kā savas pasaules veidotājs, to nespēj, ir saistīts ar rokām un kājām pie likteņa un velti pūlas to apiet, izrauties no tā nagiem, vai kā citādi cīnīties, to nespēj. Nespēj vai negrib? Nevar nekā saprast un – galvenais – nevar palīdzēt. Un kā tad var palīdzēt? Viss arvienu ietveŗas tikai vārdos. Bet visas nelaimes bieži vien rodas no tik nesvarīgiem sīkumiem, ka jābrīnās, kā gan tie varējuši pāŗvērsties par akmeņiem, kas saista cilvēkus kā kādus galeru vergus pretīgā kopība. Un baigais pie tam ir tas, ka tas tā ir bijis arvienu līdz šim un būs tā arī tālāk uz priekšu. Sava romāna dēļ es tagad lasu dažādus vēsturiskus darbus un jo tālāk lasu, jo smagāk top.

Vakar biju pie Dēliņiem kā kristību viesis, jo viņi kristīja savu otro dēlu. Tur nebij daudz viesu un visi tie man bij pazīstami. Un tomēr nebij omulīgi, es jutos tur pavisam svešs un pats nesaprotu, kāpēc nosēdēju tur līdz vēlai naktij. Laikam jau tāpēc, ka visi bij pret mani ļoti laipni. Mājās nākot man piesitās liels, skaists suns. Es nevarēju atturēties viņu nepaglaudījis, ko, protams, nedrīkst darīt un viņš man nāca līdz uz mājām. Un man par to bij prieks un tikai pie mājām kļuva skumji, jo nu man vajadzēja no viņa atvadīties.

Visu laiku vēl arvienu bij ļoti silts un es esmu priecīgs, ka ziema būs īsa.

Laikam drīzi avīzē sāks iespiest manu Kalnakūļu Viktas romāna turpinājumu, bet man pašam tas vairs nepatīk.

Laikam ar Jums atkal kaut kas noticis, ka nevariet rakstīt. Taču nebūsit atkal saslimusi?

Jūsu J. K.

1958.30.3.[5?]

Schweige still, du fragendes Kindherz
Und dränge die Tränen zurück...
                           Autoru neatceros

Ikvienu pazemot var sveši ļaudis,
Bet paša sirds vssāpīgāk spēj sist.
                           Sarma.

Viss ir taisni tā, kā Jūs rakstiet savā pēdējā vēstulē. Viss. Bet – viss jau arī paiet. Bet pa to laiku, kamēr jāgaida paiešana, mēs kļūstam mazi, citu un sevis priekšā, kļūstam viltīgi, ļauni un nekrietni, jo neesam ne eņģeļi, ne pravieši, ne varoņi. Arī pravieši ir bijuši mazi un varoņi ir tādi tikai mirkļiem. Bet to, kas notiek aiz šiem mirkļiem, to neviens nezin. Ja uzzinātu, tad varoņu nebūtu. Mēs domājam, ka tie, kas nokļuvuši Sibīrijā ir varonīgi cietēji, tas ir – mēs to vēlamies. Bet viņi ir tikai tie paši, kas esam mēs – nelaimīgi, mazi un cietēji cilvēki. Tas ir viss. Mēs arī domājam, ka mums ir tiesības būt laimīgiem, būt mazākais apmierinātiem, kļūt mīlētiem vai slavētiem. Bet kas mums tādas tiesība apsolījis vai devis? Tādas varas nav, tāda nekad nav bijusi un nekad nebūs. Katrs no mums ir pilnīgi viens ar savu likteni, par kuŗu viņam nav nekādas varas. Bet viss, itin viss paiet. Kā ļaunais, tā labais, kā nejēdzīgais, tā skaistais.

Padomi neder, bet mierinājumi varbūt rāda tikai to, cik tālu mēs esam viens no otra. Palīdzēt varbūt var tikai tas, kas stāv tieši blakām, jau ar to, ka viņš tur ir. Bet bieži mums blakām ir tikai tukšums, kuŗš neko nejūt, neko nedzird, nekam neatbild.

Cilvēki paši nezinādami un negribēdami spēj būt brīnišķīgi un padarīt tumšu par gaišu, tukšu par pilnu un mazu par lielu. Bet tāpat paši negribēdami viņi spēj izārdīt pa gabaliņam vien otra dzīvi, prieku, brīvību, atņemt visu cilvēcīgo jēgu otra dzīvei un darbam. Un to visu ne sava ļaunuma, viltības vai necilvēcības dēl, bet tādēļ, ka iedomājas, ka dara labu, ko nepieciešamu. Droši vien ja pasaule kādreiz aizies bojā, tad ne ļaunuma pēc, bet tāpēc, ka ir pārāk daudz cilvēku, kuŗi domā, ka ir gudri, labi, apdomīgi un krietni.

Dažureiz ir tā, ka runāšana atvieglo, bet var būt arī tā, ka nav ne vārdu, ne domu un jāstāv klusu un it kā jāgrimst tumsā. Un nav pat vēlēšanās, lai tas tā nebūtu. Es war schon alles einmāl da… Bet šādā mirklī uzrakstāt kaut vienu teikumu un lai tas būtu nejauks, neglīts, pretīgs teikums, arvien tas būs cilvēka teikts un arvienu tas būs saite ar kādu citu cilvēku, arvienu tas kaut cik var mazināt mūsu atstātības, pamestības sajūtu, jau ar to, ka tas uzrakstīts. Mēs nekad nedomājam tukšumā, aiz katras mūsu domas, aiz katra vārda slēpjas kaut kas no citiem cilvēkiem. Kaut kāda neredzama un pat varbūt neapzināma saite, kuŗas otrā galā turas kāda cita būtne.

Kad nebij tik ilgi Jūsu vēstules, es jutu, ka ir kaut kas ļauns, kādēļ Jūs nerakstāt. Kādu vakaru es biju citu ļaužu starpā un tur bij diezgan liels troksnis, jo katrā kaktā bij kāda cilvēka grupa, kas kaut ko runāja. Arī man bij jārunā, bet vienu mirkli es paliku klusu. Es domāju par Jums un pēkšņi visas runas un vārdi palika nesaprotami un atgādināja kādas mašīnas dārdēšanu bez jēgas un satura. Es mēģināju iedomāties, ko Jūs šai mirklī varētu darīt. Bet no tā nekas neiznāca, es nekā neredzēju un pēc kādiem mirkļiem es sāku atkal dzirdēt, ko ap mani runā. Tāpat man iet arī skaistajās naktīs staigājot pa tukšajām ielām – uz mirkli es koncentrēju savas domas un pazaudēju apkārtni, tad atkal viss ir kāds tas ir: tukšas ielas, zvaigžņaina debess, daudzie uguņi lejā un es ar savu nezināšanu un nesaprašanu visam pretī.

Es tomēr Jums rakstīšu. Lai tas arī nav nekas, ko es pasaku, lai tas Jums izliekas tikai vārdi. Varbūt tomēr kas notiek? Kāds mazs pagrieziens Jūsu domās, kāds nejaušs spēks un apņēmības uzplūdums? Un varbūt ka bez mana vārda tas nebūtu tā bijis?

Jūsu J. K.

4. aprīlis, 1958.

Ir Lielās piektdienas rīts. Bērni guļ. Vistas kaut kur kliedz un tur ir arī boss. Te mājā, istabas logā ir saule, skaidras debesis, un balti mākoņi. Bezgala miers un dzidrums. Mazliet dzestrs rīts. Egles spraužas debesīs kur mākoņu zeltains baltums.

Man ir jāsāk parastā diena. Ar simts sīkumiem. Bet bērni ir mājās, es šad tad varēšu nolīst pie sevis. Šad tad nodoties savam briesmīgam netikumam – slinkumam. Iebāzīšu degunu grāmatā, vai papīrī, vai vienkārši tāpat kā egles – debess baltumā. Pirms es sāku slaukt govi, tīrīt olas un tā tālāk es par to domāju. Man nav pa galvu pa kaklu jākur uguns un jāziež maizītes bērniem uz skolu. Viņi guļ. Inese ir nogurusi. Viņai būs arī šinīs 5 brīvās dienās tikai jāmācās. Arī Dzidra ir nogurusi. Pēc stundām viņa katru dienu palīdz vistām zāles sapļaut un uz mašīnas sagriezt un izdalīt. 800 vistas barojamas ar zāl ir kā 10 govis. Un tad Dzidrai vēl arī jāstāda pupas. Atkal ir uzsākts stādīt liels gabals. Šis pupu gabals noēdīs šīs Lieldienas. Viņš ir jāpiestāda. Bet tur neko nevar darīt. Tomēr būs arī mazliet svētku – krāsosim olas, varbūt uziesim kalnā vai aizbrauksim uz jūŗu. Mums blakus, aiz ielejas ir kalns, kuŗā ceļš ved augšup un projām vairāk mailes. Viss ar mežu noaudzis, ar dziļām lejām apkārt kur ir oboridžinu akmeņu atliekas un pļavas kur govis ganās un tālu pie apvāršņa dažreiz caur mežu var redzēt jūru un pilsētiņu, kur citreiz braucam peldēties.

Rīts ir tikpat kluss, kā kad sāku rakstīt, brīnišķīgi spēcīgi zaļumi lapotnēs, tās pēc lietiem tādas treknas saaugušas.

Pagājusī nedēļa bija ļoti drūma. Briesmīga. Tagad jūtu atplūdus no tās. Kādas cerības atkal piepilda šo rītu. Bērni guļ – eju slaukt govi. Šo brīdi es nerakstīju tikai vēstuli, es stāstīju Jums, runāju, tā tad sveiki, uz redzēšanos uz tikšanos citu reizi.

Pusdienas laiks.

„Kamēr kafija vārās,” es slinkošu. Ir maza svētdiena šai lielajā svētdienā. Dzidra no skolas bibliotēkas atnesusi kādu Kates Seredy grāmatu par Ungāriju. Es neko neesmu lasījusi ne par Ungāriju ne no ungāru autoriem, tā man šķiet. Šī ir bērnu grāmatiņa, ar autores pašas ilustrācijām. Patīk lasīt un redzēt kādu zemi. Cik skaistas ir tautas savā īpatnējā vidē un dzīvē! Un cik traka ir ideja viņas apvienot internacionālē!

Jūs sūtat man Steinbeku. Mīļš paldies! Priecāšos to saņemt. Žēl ka nesūtījāt uz Berkeley Vales adresi, nezin vai tagad pirms svētkiem saņemšu. Bet tomēr, varbūt tā vēl labāk, svētkiem jau būs savs gaišums tāpat un tā grāmata paliks pēc svētkiem.

Priecājos ka satikšu Steinbeku. Nedomāju ka citu autoru grāmatas nebūtu varbūt vēl vairāk vērts lasīt, bet tagad viņu jau pazīstu un tad ir patīkami to atkal atvērt, dzirdēt, satikt, kā paziņu. Tā es vēlētos iepazīt daudzus. Tā agrāk darīju, kad bija laiks nodoties vienam tad otram rakstniekam un nebij jāpaļaujas tikai uz gadījiena iepazīšanos, kā tas ir tagad.

No Amerikas draudzene A. kundze sūta notis, tikko atkal saņēmu nespēlētus Šopēna gabalus. Starp tiem kāds, ko Rīgā koncertos pāris reizes dzirdot ļoti iemīļoju. Šīm notīm ir līdzi kāds apcerējums, iztirzājums. Par šo gabalu teikts, ka tas drūms, gandrīz dusmu un ņirgāšanās pilns. Tas man der. Viņš ir mazliet par grūtu man. Bet man jau nav jāauļo. Pats Šopēns ir teicis, ka ātrums nav svarīgs bet tīra spēle. Ātrums nāks ja ilgi spēlēs.

7.4.1958.

Otrie Lieldienu svētki, gribētos teikt, bet laikam jau to nav, ir – Easter Monday. Lieldienu pirmdiena. Nu ka tā, tā! Vairāk jau arī no šīs dienas nevar gaidīt.

Gribēju Jums vēstuli sūtīt agrāk, bet te vairs nav parastās kārtības ar pastu.

Sestdien bijām jūŗā. Inese nejūtas labi, saaukstējusies, bet nu jau būs pāri. Katros svētkos bērniem gadās kādas ķibeles. Nu labi, ka pa darba dienām tie iet kā zirgi.

Nav bijis ne ciemiņu, ne esam bijuši ciemos. Tik ir svētku, ka dažas krāsotas olas. Bet labi, kamēr bērni ir mājās. Viens otrs joks, viena otra dzīvības zīme.

Tagad stāstiet ko Jūs piedzīvojāt Lieldienās? Jūs staigājat no partijas uz partiju jau darba dienās, tagad svētkos vēl dubultīgi. Nevaru teikt, ka es Jūs par to sevišķi apskaustu. Ja Jūs būtu aizsoļojis kaut kur, kur cīruļi un vizbuļi – tad varbūt. Bet tomēr citādi Jums ir, kā man. Sestdien no rīta cepu speķa raušus un maizītes, pēcpusdienā jūŗā, olas netīrīju, tad pirmos svētkos sēdēju olu kalnos, – tagad ir pavisam traki ar tām, tikko es izlaižu kādu reizi, tā nāk kā plūdi man pāri. Tur es sēžu tad. Domāt šo to varu, bet ne izdomāt… Nāves, vai jaunas mīlestības gaidu – tā teica Skalbe un tā es daudzreiz saku. Vajaga kādu spēku, kas liktu aizmirst, kas būtu vēl lielāks par to spēku, kas sadala ikdiena.

Protams, protams, visi ir kaut kur ieslēgti, visi vergo un nevienam nav labi. Tikai cik nelabi var būt, to nevar mērīt ar to, ko katrs par sevi saka. Tas patiesi paliek nevienam nezināms.

Rīts ir, bet nevaru turpināt svētīt te. Jāsmejas un varat smieties: vista kliedz kaut kur savu pēdējo kliedzienu, man tā jāiet tīrīt. Easter Monday, nav jau nekādi svētki.

Bet bērni saldi guļ. Un es cepšu atkal kādus rausīšus. Labi, tomēr labi. Gaidu Jūsu vēstuli un Steinbeku.

Jūsu E. Dz.

Beidzot ir pirmdiena – īsta pēc svētkiem. Mani dārgie ciemiņi – bērni – brauc prom, atgriežas skolā. Mazās īsās ciemošanās stundas beigušās. Savādi to just, lai gan viņi atgriezīsies katru dienu. Gaidīsim citus svētkus. Varbūt vēl kādi nāks.
T. p.

1968.16.4.

Jā, Jūs gribat savu grāmatu! Bet kādēļ? Pajautājiet to sev. Sevis vai citu dēļ? Mēs arvien gribam ko teikt un domājam, ka tas ir ļoti svarīgi. Bet vai tas tā ir? Grāmata, ja tā ir īsta grāmata, arvienu ir izrēķināšanās ar sevi. Sevis iznīcināšana. Un mēs ļoti vēlamies, lai citi par to zin un mūs par to slavē.

Labi. Uzrakstiet savu grāmatu. Nerēķināties ne ar ko, ar ko Jums jārēķinās katru dienu, bet rakstiet tikai grāmatu. Tad ir vajadzīgi nepilni trīs simts mārciņu un grāmata būs lasāma visiem. Naudu jau var sapelnīt. Par to, ka tas prasa ilgāku laiku – nekas. Es savu pirmo grāmatu panācu, kad man bij 70 gadu. Jūs panāksit ātrāk. Es ceru, ka varbūt varēšu izdot savu dzejoļu izlasi – es esmu naudu tam sakrājis. Ja gribat, lai citi maksā, tad jāraksta ne grāmata kā Jūs to iedomājates, bet bestsellers un pie tam kādā lielas tautas valodā. Steinbeks to var, viņš neraksta grāmatas, bet bestsellerus un tie viņam patīk. Jums ar. Kurt-Mālere viņu tomēr kādreiz pārtrumpoja – viņai bij desmit reiz vairāk lasītāju kā Steinbekam. Tātad – jo sliktāk, jo drošāk.

Latvijā bij diezgan daudz grāmatu lasītāju, bet tomēr tik smalkam dzejniekam, kāds bij Kārlis Krūza, vajadzēja pašam izdot savas grāmatas. Lielais vairums no tām laikam vēl tagad ir viņa īpašums. Un tas ir tik liels, ka viņa istabā nav vietas gultai un viņš guļ uz savām grāmatām. Tas tā bij mazākais kamēr mēs vēl bijām Latvijā. Tagad varbūt viņš tās ir sadedzinājis, sildīdams istabu. Bet ir jau labi, grāmatas jāraksta. Un turpiniet vien rakstīt arī savējo. Tās jau ir tikai mārciņas, kas kavē grāmatu izdošanu. Un tās jau var sakrāt – ātrāk vai vēlāk.

Visu laiku es esmu mazliet pajucis. Man nekas nepatīk. Es visu daru mechāniski, jo kaut kas jau ir jādara. Mazākais es tā domāju. Jā, pirmos svētkos es biju mazā partijā – Jurjāna kundze mani aicināja brokastīs. Viņa ir daugavpiliete un tādēļ prot gatavot krievu Lieldienu gardumu – paschu. Tā bij izdevusies ļoti garda. Pēc tam viņiem bij jāiet iesvētībās, bet es nācu mājās. Otros svētkos pēc pusdienas biju pie Kreišmaņiem. Es biju vienīgais viesis. Kr. kundze man lasīja vēstules no Latvijas. Tās bij smagu notikumu pilnas, tāpēc viņa negribēja, lai viņas meita arī tās dzird. Bet meitas jaunkundzei es esmu tā kā simpātija, tāpēc šī mūsu izšķiršana radīja asaras. Un kas to zin, vai asaras no sešu gadu veciem avotiem ir mazāk sāpīgas un rūgtas nekā tās, kas nāk no vecākiem avotiem? Ar vārdu sakot partija nobeidzās mazliet skumji, kaut gan vēlāk šis un tas kļuva labots. Bet vai tad kāds var saņemt atpakaļ to, kas ir izraudāts?

Visu pēdējo laiku bij tik skaists un vasarīgs laiks, ka atgādināja īstu vasaru un tikai šodien ir drusku rudenīgi vēss. Tomēr jāsaka, ka rudenis ir skaistākais, kādu šeit atceros. Patiesībā ziemai vairs neatliks ne pieci mēneši! Vai tas nav ieguvums?

Pa kuŗu laiku Jums saaugušas tik daudz vistu? Ja tās visas ražo savus produktus, tad tiešām neatliek laika nekam citam kā tikai noņemties ar šiem krietnajiem radījumiem. Vai Jums viņas nepatīk? Es, kad vēl dzīvoju vedeklas mājā, dažreiz gāju tās barot un viņas ļāva sevi labi disciplinēt un drīz pat uzklausīja manas komandas – skrēja turp, kur es viņām liku skriet. Tikai gailis bij nejauks un pastāvīgi gatavs uz kaušanos. Viņš baidījās tikai no Juša. Tagad man ļauts vērot tikai būrīti ar trim papagaiļiem, jo pa dienu, ja labs laiks, būrīti ar šo triumvirātu pakarina plūmē pretim manam logam. Tie ir skaisti putneļi, viens dzeltens, otrs zils, bet trešais balts. Visu dienu viņi taisa smieklīgus trikus, bet no rītiem dzied tik spēcīgi, ka skan cauri visai mājai. Man gan viņu žēl, par to ka tiem jādzīvo būrī.

Gribētos mūziku, jo neesmu to dzirdējis nezin kad. Bet mūzikas nav, nav pat ne radio. Un man tomēr liekas, ka mūzika ir vienīgais pasaulē, par ko varu teikt, ka man tas patīk. Jūs pati variet taisīt mūziku un vai tad tā nav runāšana? Man tikai klausoties liekas, ka man kāds ko stāsta vai pat rada.

Bet Jūsu meitenes? Vai viņas spēlēs? Ja nē, kas tad viņām būs no Jums ko mantot? Es vēl nekad no Amerikas neesmu saņēmis kādu vēstuli, kas kaut jel ar ko iepriecinātu. Nekur nekas jauks nenotiek. No Kanādas gan saņēmu kādu bijušā skolnieka vēstuli, bet viņš raksta tik sausi, ka nevar saprast, ir apmierināts, vai nē.

Lūdzu uzrakstiet savas mājas adresi, es to esmu piemirsis.

Jūsu J. K.

22.4.1958.

Vistas saaudzēt nav grūt. Vairāk kā gadu atpakaļ atveda no Sidnejas 500 gabalu dienu vecus cālīšus, pēc sešiem mēnešiem bija ap 400 vistu. Apmēram 8 mēnešus atpakaļ darīja to pašu. Daļa ir ‘nobiruši’, kopā jaunās un vecās vistas ir ap 700-800 gabalu. Bet man nav nevienas vistas un nevienas olas ko pārdot (ko ēst man ir). Un 300 mārciņas es nevarētu te sakrāt 100 gadus dzīvojot.

Tādēļ es protams gribētu – bestseller. Bet to es nedabūšu. Anšlavs arī gribēja un mēģināja arī. Bet nekas neiznāca, tikai grāmata.

Pie Jūsu padoma – jo sliktāk jo labāk – bet tomēr vēl kaut kas jāliek klāt.

Ziniet – iepriekšējā avīze ar rakstu par L. Reiteri bija pretīga.

Es nepazīstu L. Reiteri. Nepazīstu arī to viņa nama tēvu, kas skaitījis tās glāzītes ko viņš izdzēris un to SIDO arī, paldies Dievam, nē. Bet tas raksts bij neglīts. Un ja patiesi Reiters ir pļēgurs un viduvējs, tad viņš nekā labāka nav varējis izvēlēties, kā atgriešanos. Ja viņam jādiriģē 10 gadi provincē nenozīmīgā orķestrī tad prātīgāk ir diriģēt Dzimtenē vienalga ko, pāris mēnešus, iedot tiem mazliet sajūsmas un dzīvības ar to vien, ka ir atgriezies – un tad iet kur ejams, grāvjus rakt vai uz Sibīriju. Mākslinieks dzīvo no savas tautas, arī viduvējs, un tieši tas bez tās nevar iztikt. Milzis var ko radīt viens. Nu diriģents arī milzis neko nevar radīt viens. Viņš arī nevar būt tik pakļauts partijas prasībām, kā dzejnieks. Lai viņam vieglas smiltis. Tas raksts no Sido bija neglīts.

Pēc kāda laika viņam neiešot labi, it kā tas būtu tas galvenais!

Man kļūst nelabi no tā, ka esmu pieņēmusi Austrālijas pavalstniecību. (Tā tas bija labāk Ineses izglītības dēļ, tā teica, varbūt tā nemaz nav.) Jūs arī to jutīsiet, cik nepatīkami tas ir. Bet Jums ir citādi. Nu man arī varbūt kādreiz būs citādi.

Dagnijas Cielavas raksts man dažās lapās labi patīk. Viņa var rakstīt! Un patīkami ir lasīt par Dzimteni.

Jums bija slikts garastāvoklis kad rakstījāt man vēstuli. Man ir tagad slikts garastāvoklis. Vai tas nav jocīgs apzīmējums – slikts garastāvoklis? Pareizi laikam ir laba vai nelaba oma. Un tas ir tik maz lai apzīmētu, to kā ir – un kā negrozāmi vienmēr ir.

Man atņēma spalvu. (Turpināts zīmulī).

Mēs, tas ir es ar meitenēm, bijām sestdien uz kino. Bija kāda luga kas Inesei angļu valodas stundās jālasa no Sir James Barrie. Filma to bija sacukurojusi kā tas pieklājas.

Vakars top vēls. Labu nakti.
Jūsu E. Dzelme.

E. Ķikure

VAKARS

Citrondzeltens mēness iesprūst eikaliptā.
Viņam seko mākons rožu sārts.
Šūpojas tiem pretī astē lepni liektā 
posums, ļauna neaizskarts.

Vadi, posum, nakti eikaliptā zaļā, –
zirņu vagās burkānšķēles neaiztiec!
Šķaidījies tu tur pārlieku lielā vaļā, 
nu tev mielasts izlikts indēm liets....

Ilgi paliek mēness zaru spraugās.
Posums tumsu gaidot varbūt iesnaudies, 
un uz burkānšķēlēm zirņu vagās 
vēl šo baltu nakti neaizies.

1958.25.4.

Cik skaistas rudenīgas dienas! Gandrīz veselu nedēļu es slimoju ar ‘alsashen flū’ – iesnām, galvas sāpēm un kāsēšanu, kam vēl pievienojās krika, kaut gan ne visai stipra, tomēr nekas patīkams jau tas viss kopā nebij un tāpēc ar garastāvoklis nebij nekāds labais. Šodien jau ir labāk. Gan es arī slimošanas dienās negulēju, bet kā parasts vakaros līks un greizs vilkos uz Heidlebergu pastaigā.

Šorīt es rakstīju vēstuli prāvestam P. Bečam, jo viņš sakarā ar M. Zīverta lugas izrādi bij daudziem piesūtījis katolisku brošūru par inkvizīciju. Laikam jau gan neviens cits uz to nereaģēja, bet man likās, ka ir viņam jāpasaka dažas manas domas par inkvizīciju un vēl citām lietām, jo ja varbūt rakstīšu savu romānu, tad man būs jāpieskaŗas arī inkvizīcijai.

Savas slimības dēļ es arī pagājušā svētdienā nevarēju aizbraukt pie E. Kreišmanes, kur A. Neboise lasīja savu stāstu. 18. maijā es lasīšu kādu savu stāstu, varbūt – Tā mīlestība nekad nebeidzās, kuŗš man jau senāk uzrakstīts.

Ko Jūs sakāt par Dagnijas Cielavas stāstu? Man viņš ļoti iepriecināja. Ne jau tāpēc, ka tas būtu kas sevišķs mākslinieciskā ziņā un atklātu kādas jaunas patiesības, bet ar savu svaigo reālismu un drošo skatīšanos uz lietām bez patosa; bez sentimenta un romantisma. Ja to salīdzina ar dogmatiskajiem Upīša un vēl vairāk ar Viļa Lāča darbiem, tad tas ir kā gulbis melnu vārnu priekšā. Tas ir labāks nekā medainie un saskrūvētie Aīdas Niedras vai safantazētie Ilonas Leimanes darījumi. Tas rāda, ka tagadējais laiks nebūt nav iznīcinājis latviešu jaunajā paaudzē ne dzīvo patiesības sajūtu, ne arī ļauni iespaidojis valodu. Vairus trimdas autoru Cielavai blakām izskatās stipri gurdi. Tas arī saprotams, jo Cielava dzīvo kādu patiesu dzīvi, bet še tas nav iespējams, jo mums jādzīvo ēnu pasaulē. Valoda ir teicami latviska, brīva no kādiem svešiem elementiem un ietekmēm. Mums ir labi jāsaņemas, lai tiktu tai līdzi. Cielava bez tam arī pasaka diezgan daudz starp rindām, ko vajag mācēt izlasīt un jādomā, ka viņas lasītāji to arī prot lasīt. Un ja tā, tad tas ir liels ieguvums.

Es nupat pārnācu no gaŗas un skaistas pastaigas, kāda man ir neparasta, jo es jau arvienu staigāju naktīs, kad viss izskatās citāds un skatīšanās ir daudz vairāk ierobežota nekā dienā.

Šo skaisto rudens dienu atmiņai es pārtulkoju Heses dzejoli:

AUGUSTA BEIGAS

Vēl reizi, kaut tam neticējām mēs,
Ir vasara sev varu atguvusi
Un īso dienu mirdzošajās gavilēs
Ar sauli kopā debesdzidrē peldējusi.

Tāpat, ja cilvēks jūt, ka viņa cīņas beidzās
Un pievilts to jau malā stājas,
Lai pēkšņi vēl reizi viņš trauksmē steidzas
Un dzīves paliekās uz mirkli meklē mājas.

Vai iegrimst viņš tad kādā darbā vēlā,
Vai arī izšķiež sevi kādā mīlestībā,
Kā darbu strādājot, tā kaislē kvēlā
Tam vērsies pretī rudensskaidrā iznīcība.

Šorīt svētdiena ar jauku un saulainu rītu un pa savu stikla sienu es pārredzu dārzu. Tur ļoti rosīgi ap puķu dobēm nopūlas Dunsdorfa kundze. Viņa tur rok, laista, kaut ko dēsta. Laikam jau viņai tas patīk? Otrs darbs, kas viņai arī laikam patīk, ir darbs latviešu Biedrības bibliotēkā. Vakar pēcpusdienā es aizbraucu viņiem abiem tur līdzi. Mēs braucām cauri universitātes rajonam, jo profesoram bij tur kāda vajadzība. Viņu gaidot es izsmēķēju pus cigāra. Kad viņš mašīnā, kautrējos dūmot, jo viņš nesmēķētājs. Bibliotēkā, kamēr es šķirstīju katalogus, profesors iesēj kādas trīs grāmatas. Viņš drīzi jau būšot iesējis ap 1000 grāmatu. Atpakaļ braucot bij jau tumšs un ielās liela drūzmēšanās, jo ap to laiku slēdz krogus. Man patika vērot, kā Dunsdorfa kundze veikli locījās cauri dendžeriem, kur daža mašīna to pašu krogu dēļ mācījās streipuļot, jo policistu jau šai laikā nevar sameklēt ne ar uguni. Laikam viņiem nepatīk skatīties, kā visādi pieklājīgi un laipni cilvēki brauc cits citam virsū.

Varbūt Jūs noņēmāties ar pupām, varbūt ar vistu ražojumiem materiāliem, lai kā – es novēlu arī Jums gaišu svētdienu.

Jūsu J. K.

2.3.1958.

Vakar saņēmu Jūsu vēstuli ar dzejoļiem. Man vislabāk patika O! Leukonoe! Kas to vairs lai zin…

Reizē ar šo vēstuli, ko tagad sāku rakstīt, nosūtīšu Jums kādu pagājušā svētdienā rakstītu, gaŗu, ar zīmuli. Tur ir pašķeterēta kāda doma, ko gribēju plašāk uzrakstīt un tāpēc vēstuli Jums nenosūtīju. Bet tagad tomēr nosūtu, gan jau to domu plašāk es uzrakstīšu sev citu reizi.

Jūsu vēstule gaŗa un tas ir patīkami. Dāvanas saņemt nevajaga kautrēties. Dāvinātājs jau saņem savu dāvināšanas prieku. Es vairs lāgā negribu, ka ar manām dzimšanas dienām citi vēl nodarbojas. Domājot, ka tā tas varētu būt arī Jums, es neko daudz par šo jūsu lielo dienu nelikos zinis. Tomēr iznāca drusku parunāties.

Cerams ‘iedzeršana’ vakarā iznāca priecīga, un ja mani pieminējāt sapņos laižoties, protams tas var tikai labu darīt. Un paldies par to sapņos dāvināto māju. Būtu skaisti to saņemt un viņā dzīvot, ja meitenes arī būtu tur. Es pati pēdējās dienās domāju par kādu māju, mazākais par kādu istabu, bet bez meitenēm grūti to iedomāties labu. Ja Jūs domājat man dāvināt un ne kādai kas ir tur, kur Jūs esiet , tad tas nevar būt taisnība, ka Jūs to patiesībā gribētu man dāvināt. Tā ir illūzija tikai. Dažreiz, un diezgan bieži, es neuzrakstu Jums vēstules tad, kad gribētu un tādas kā gribētu, lai arī tas būtu tik īsti un vienkārši to darīt. Bet es apdomājos: ja nu mēs tomēr šādā vai tādā ceļā te reiz satiksimies! Tad būs vilšanās. Es nevaru būt citāda, kā tās daiļavas Jums apkārt. Ja Jūs tomēr man gribat māju dāvināt, tad Jūs mani esiet apveltījis ar daudz tādām īpašībām kādu man nav. Citādi tas nevar būt. Tanī pašā sakarībā esmu domājusi – vai nav tā, ka mūsu fiziskie ķermeņi ir savā ziņā traucējums, lai cilvēks cilvēku atrastu un saprastos? Ķermeņi ne ikreiz un laikam samērā maz ir dvēseles atspulgs un izpaudēji, ķemeniskā forma tik bieži atstumj, kur dvēseliskā būtu iespējama tuva. Tā tad – varbūt tai es, ko Jūs redziet ir maz līdzības ar to es, kas Jums raksta.

Tādēļ es bieži apvaldos lai nedotu vēl vairāk vielas illūzijai. Bet – paldies par to sapņu māju.

No Steinbeka man ir 4 grāmatas:

Par pelēm un cilvēkiem
Mēness norietējis
East of Eden
The Grapes of Wrath

Mani interesētu vēl kāds krājums – The Short Novels, kur ietilps vairāk īsāki sacerējumi, tad varbūt vēl Sweet Thursday, Burning Bright vai cita kāda viņa grāmata. Bet 4 grāmatas ir diezgan, lai kaut ko zinātu par vienu rakstnieku, ja es vēlos vēl, tad tas ir lai to baudītu. Tikko esmu izlasījusi Mougham short storijas – ļoti interesanti, bet es tās ar mieru esmu drīz vien aizmirst. Tur ir exciting un thrilling un kopā awful things. Bet lasīt, jā, es gribētu arī no viņa vēl ko lasīt. Jo cilvēki un rakstnieki ir tik dažādi.

Manas melnās dienas mainās ar cerību pilnām. Nezinu ko es te ceru! Bet laikam citādu nevarētu dzīvot. Un „jādzīvo vien ir, māsiņ, kaut vai burlaks nosit!”

Ak, kā man gribētos mazliet trakot un smieties! Es to daru dažreiz ar savām meitenēm, bet tas par maz. Un kā es gribētu būt kungs (nu varētu teikt dāma) par savām dienām! Gan jau būtu tad citas nelaimes un vaimanas pēc kaut kā atkal nesasniedzama, bet – zemi es skūpstītu tai dienā, kad es būtu vaļā no tā, kas mani ierobežo…

Par to, ka cilvēku var kādam atņemt it kā tas būtu kāda manta – par to ka Jūs to sakiet, es briesmīgi ar Jums strīdētos. Jo kā cilvēks var kādam piederēt it kā tas būtu kāda manta? Cilvēks ir kaut kas mūžam mainīgs, augošs, zūdošs. Mums mūžam ir jābūt nedrošībā un nomodā par (cilvēku) kuŗu saucam par savu. Nekad nedrīkst būt pilnīgi drošs, ka tas mums pieder, nemainīgi, jo tikko to domājam, mēs jau viņam nodarām pāri. Bet mums tomēr jādara viss, lai mēs to paturētu. Lai mēs augtu viņam līdz, lai veidotos tā kā viņš, ja mēs to mīlam, lai palīdzētu veidoties tam tā, kā mēs to mīlam u.t.t., u.t.t. Un tikai pašās beigās, ja nekas neglābj, tad varam teikt – lai viņš iet!

Ja sievietes ir izskaistinājušās, tad viņas arī ne ikreiz meklē ar to, kādu kas tās paņemtu, bet pūlas lai tas, kam viņas pieder, nevēlētos ‘paņemt’ viņu vietā citu. Tas gan varbūt ir taisnība, ka izskaistināta latviete vairāk izskatās sagatavojusies kādam nolūkam, nekā izskaistināta austrāliete. Tas tāpēc varbūt, ka austrālietes jau no 12 mūža gada sāk savu izskaistināšanos un ja viņām ir kāds ‘nolūks’ tad tas arī ir viss kas viņām ir, viņām tā ir jēga un saturs un uzdevums. Viņas to pilda naivā pārliecībā. Ar latvieti ir mazliet citādi. Viņa daudz vairāk ir, vai jāsaka, jūtas līdzvērtīga vīrietim (kaut vai tanī ziņā, ka savā zemē viņas darbs nav bijis nekad zemāk samaksāts, kā vīrieša darbs tai pašā nozarē) un ja viņa sevi extrā izskaistina, tad viņā ir kādi blakus nolūki…

Nu labi, vien tas tā ir.

Domāju, ka avīzē no manis var likt to gabalu par blackberijām, ja vispār tāda likšana būtu laba. Par blackberijām tanīs lapās ir vairāk spēka, Par zirgu vairāk neapmierinātības uz dzīves likumiem.

Ir atkal vakars. Mēs ar Dzidru lasījām pupas. Pērkona negaiss nāca un pirms tā bija ļoti karsts. Bet nolija tikai dažas lāses. Tagad ir nogurums. Tāds ir katru vakaru. Tas ir kā viegli iedzērušam – neko prātīgu nevar darīt, bet gulēt iet arī negribās, jo gribās kaut ko darīt…

Patīkami, ka pastāstījāt par Misiņa kundzi. Es Vācijā pie Misiņa kunga mācījos angļu valodu, tas ir, tur bija viņa vadībā tādi ‘konversation’as’ vakari. Tie bija ļoti interesanti. Viņš bija saistošs kungs ar diezgan dziļu domu pasauli. Dažām dāmām viņš patika. Man arī. Viņš bija neoficiāli šķīries no sievas. Viņam bija divi meitenes Inta un Sēlija. Varbūt tā gaišā meitene ir Sēlija. Manai Amerikas draudzenei Misiņa kungs sevišķi patika – aizrakstīšu viņai, ka viņš vairs nav dabūjams. Viņa arī laikam būs priecīga to dzirdot…

Jūsu E. Dz.

4. martā, 1958.

Šodien ir apmākusies debess. Apmākusies diena. Es lāpu haki krāsas bikses ar eļļas plankumiem un cietām vīlēm un domāju par kādu grāmatu. Es gribētu kaut viņa man atkal būtu, kā tā man reiz bija: Tills Pūces spieģelis, ar Mazerela kokgriezumiem, brīnišķīga grāmata. Tā kā esmu bijusi Beļģijā, šī grāmata bija man vēl tuvāka. Kaut zinātu vai kādam tā nav trimdā līdz? Neatceros, kas to no flāmu valodas bija tulkojis, bet liekas tas bija Zelta Ābeles izdevums. Varbūt arī nē. Pēdējā laikā es daudz sapņoju par to, kā tas būtu, ka man būtu atkal sava istaba, vislabāk māja un tur sienās būtu bezgala daudz grāmatu. Ja Jums gadās rakāties pa lielajiem grāmatu veikaliem, vai antikvariātiem, paraugāties grāmatās no Beļģijas, varbūt Jūs to atradīsiet. Apskatiet cik skaista. Jums patiktu arī to palasīt. Autora vārdu es ne par ko šai brīdī nevaru atcerēties. Arī Maserells bija man mīlestība, es viņa kokgriezumos varēju skatīties stundām. Man bija 2 viņa grāmatas.

Ir apmākusies diena.

Beļģijā bija daudz apmākušos dienu. Ar zaļu, pavasaŗa maigu krāsu pilnu zemi un zemiem mākoņiem. Kādu rītu mēs (es, Zariņa kundze un viņas paziņa) mašīnā izbraucām no Antverpenes (pa tuneli zem upes) un visu dienu braucām no vienas Flandrijas pilsētiņas uz otru. (Zariņa kundze bija tik skaista, ka arvien prasīja man, vai kaut kas no viņas apģērbā viņai nepiestāv, ja katrs vīrietis neapgriezās un nepaskatījās uz viņu atpakaļ, kas ielās gāja gaŗām…) Ģentē bija puķu izstāde, tur bija cilvēku un puķu jūra un mūzikas pilns gaiss. Bet dažas pilsētiņas bija tik klusas, ka iebraucot ‘rāthous’ laukumā, bija tik izmiris viss, ka likās tikko ir bijis kaŗš un visi izkauti, vai mēris ir visus aizrāvis un tikai zāle sāk augt gar akmeņa stabiņiem, no kuriem nokarājas dzelzs ķēdes rātslaukumam apkārt un vidū ap kādu statuju…

Kādā citā dienā, tas bija vēlāk pavasarī un vairāk saulainā diena, mēs braucām caur Vaterlo un no augsta kalna (mākslīga), noraudzījāmies uz to vietu kur Napoleons ievedis savus pulkus purvā…

Tagad pēc gadiem, kad braucot uz Austrāliju, kuģis atstāja Neapoli, es raudzījos, kā tumšā jūrā iegrima rožaini mirdzoša pilsēta, tā bija kā pērļu gredzens un tad man bija jādomā – vai tās ir ardievas Eiropai un visas cilvēces skaistākām vērtībām, kas tur slēpjas? Vai tās ir ardievas manai jaunībai? Visam ko es kārojusi un ko pa pusei pamanījusi un vēl neieguvusi? Vai tas ir ardievas uz mūžu?…

Tagad, kad es atceros dienas aiz šī brīža, es atkal domāju – vai tās bija ardievas uz mūžu?

Pameklējiet to Pūces spieģeli!

Tikai nezinu kā to angliski sauc, vai franciski. Bet tas ir Flandrijas eps, kā igauņu Kalevipoeks vai somu Kalevala, to varbūt varētu paprasot atrast. (Tikai neprasiet glītai jaunkundzītei.)

Tikko saņēmu Jūsu vēstuli ar avīzes izgriezumu no kādas Latvijas avīzes. Kā Jūs to dabūjāt? Vai jau izdodas pārsūtīt drukas darbus? Man ar māsu sarakstīšanās neveicās. Nezinu kādēļ vēstules nenāk un neaiziet.

Jūsu vēstule atnāca šoreiz negaidot – Inese bija palikusi Wyongā man nezinot un arī Jūsu vēstule bija pienākusi nezinot, tā tad patīkams pārsteigums.

Piedodiet lūdzu, ka rakstu uz lapiņām, papīrs viss ir izrakstīts un jauna nav līdz, Inese rītu atnesīs. Jūsu vēstule ir laba. Taisni tā man gribas dzirdēt – ko Jūs dariet, kurp ejiet? Kā pasēdējāt bibliotēkā ar Židu, kamēr izžuvāt sauss no tveices slapjuma, tas viss ir tā, kā var paiet līdz un saprast un zināt, kā Jums iet? Par Steinbeku Jums rakstīju. Domāju tā, ja Jums nebūtu par grūtu kādreiz nokrāmēties ar pakošanu, Jūs varbūt man varētu atsūtīt izlasīšanai kādas Jūsu grāmatas, kas nav sevišķi labi un skaisti iesietas, bet atkal liekas – tur būtu par daudz noņemšanās ar sūtīšanu. Gan jau es te arī šā un tā pa grāmatai ko lasīt noķeru. Inese no skolas bibliotēkas nes to, kas viņai jālasa, tur cik varu, iemetu aci. Un no kā nevaru atteikties, kamēŗ vēl ir godalgu nauda, – nopērku. Ja Jūs ko atsūtīsiet no Steinbeka, laikam neuztraukšos kā Jums atdarīt? Mūsu kaimiņiene, kāda austrāliešu patriciete, reiz mani izsmēja: vai es esot čainamens, tas tā, tikko viņam ko iedodot, tūlīt citu ko dodot pretī. Nu – es nebūšu čainamens.

 E. Dz.

1958.10.3.

Labi vien ir, ka Jūs gribat ņemt manis dāvināto māju, bet sliktāk jau ir tas, ka domājat, ka neesmu gribējis to Jums dāvināt un ka tā būtu drīzāk dāvināma vietējām Dianām. Kā tad lai viņām dāvini, kad katrai jau ir sava māja un vēl daudz kas cits, kas Jums trūkst? Es arī šeit esmu kaut kas cits nekā Jūs domājat un par manu dāvināšanu te neviens nepriecātos. Es samierināšos ar to, ja nerakstāt man tādas vēstules, kādas Jūs gribētu – to jau dara daudzi citi. Viņi arvienu raksta taisni to, ko grib un tad, kad grib un parasti vai nu izmeklētākos vai rupjākos vārdos mēģina pateikt, to kas varētu būt nepatīkams. Es jau vispār neprotu ļaudīm iztikt, tāpēc šad un tad jādzird nepatīkamas lietas. Ak vai, bet lai.

Vakar es ar trim mūsu jaunajiem rakstniekiem bijām pie A. Neboisa kundzes. Tur ir tālu – no manis vairāk kā stundas brauciens, ja gadās noķert laikā vilcienu, busu un tramvaju. Viņiem ir jauna māja, moderni veidota un skaistā vietā mežā. Es gan tur diezin cik labi nejūtos, jo tāpat kā visās jaunās mājās, tur ir vairāk stikla nekā pleistera un tāpēc pārāk daudz gaismas. Ed. Silkalns tur lasīja savu skici, kuŗu E. Kreišmane sauca par noveli. Tā bij labi uzrakstīta, bet to pārrunājot, kā jau tas parasts, visi aizvirzījās blakus ceļos, tā kā autors neko daudz no pārrunām nemantoja. Es beidzamajās dienās mocos ar tik lielu dzīves apnikumu, ka man šis apciemojums nekā nedeva un es domāju tikai par to, kā drīzāk tikt mājā un gultā, lai varētu aizmigt un nekā nejust un nedomāt. Bet citiem jau tas, protams, nebij zināms un tāpēc viss norisa kā parasts? Mājās braucot Kreišmaņa kundzes meita jautāja mammai: Mam’, vai tu zini, kur tagad mana roka? Tā ir Sarmas kungam ap kaklu… Lai gan tikai ap 7 vai astoņi gadi, jaunā dāma noklausās līdzi, ja kas tiek lasīts un vēlāk, tuvāku pazīstamu starpā izsaka arī savas domas par dzirdēto un dažreiz arī kritizē.

Vienu vakaru biju pie Jurjāniem. Viņi tikai nupat pārvilkās savā jaunajā mājā Heidelbergā un es pie viņiem varu aiziet kājām 25 min. Šai ģimenē man patīk vislabāk kā jebkur citur.

Mūsu mājās patlaban pajukums, jo Fridrichsonu un Šternu ģimenes aizvakar aizvācās uz savu jauno dzīves vietu Čeltenhamā, bet vietā ienāk Dunsdorfi. Tādēļ nav īstas kārtības un viss atgādina Jurģus. Praktiski tas mani tik pat kā nemaz neskaŗ, bet garīgi tomēr, jo pie cilvēku sejām, balsīm un pat gaitas pierod un kad jāredz un jādzird kas svešs, tad nevar tūliņ pie tā pierast.

Es saņēmu no imigrācijas departamenta 11 baušļus, un 19.3. man tie jāiet atskaitīt. Ja pratīšu, tad jau laikam varēšu naturalizēties.

Man nav nekādas intereses ko strādāt un gribas klausīties tikai mūziku, vai arī tulkot dzejoļus. Tā aiziet diena pēc dienas, bet grūtākais laiks ir rītos, kad jāceļas augšā un jāsāk dzīvot diena.

Var jau būt, ka E. Dēliņa kungs sadomās šogad izdot Gada grāmatu, tāpēc rakstiet kādu īsu stāstu. Es gribētu tā, lai tur būtu iekšā visu mūsu jauno rakstnieku darbi, tāpēc tie nevar būt gari. Ja šai lietā kaut kas sanāks, tad materiālam jābūt rokā, jau jūlija otrā pusē.

Jedoch, wenn er aus ihrer Hans
Den leichten Becher nehmen sollte,
So war es beiden allzuschwer;
Denn beide bebten sie so sehr,
Das keine Hand die andre fand
Un dunkler Wein am Boden rollte.
                           Hugo fon Hofmannstahl

Wie soll ich meine Seele halten, das 
sie nicht an deine rührt? Wie soll ich sie 
hinheben über dich zu andern Dingen?
                           Rainer Maria Rilke

Jūsu J. K.

13.3.1958.

Paldies Jums par divām grāmatiņām. Saņēmu tās aizvakar. Abas esmu izlasījusi jau, un tagad sāku pārlasīt. Man ir tāds izsalkums pēc lasīšanas, es taisni apriju visu. Bet šī Vulfa, būtu lasāma mierīgi, tādās jūnija dienās, par kādu viņa raksta (Between the Acts) un kādas man reiz arī bija. Viņa ir impresioniste, vai kaut kas ļoti līdzīgs. Skaisti palasīt. Būtu vērts izlasīt vēl vairāk no viņas. Lai arī, šis laiks ir nepacietīgāks, kur mēs dzīvojam un vienu otru lapas pusi gribētos gandrīz savilkt īsāku.

Jauki bija saņemt šīs grāmatas, it kā pasniegtas satiekoties, apmainot lasāmvielu un domas.

Viņas seja en face – ‘pēc suņa’. Bet gluži jauka!

Profilā pat pievilcīga. Man liekas, es viņu pazīstu. Redzēta arī tanī laikā, kad man piederēja jūnija dienas, par kādu viņa raksta.

Bija lietainas dienas te. Bija slikts garastāvoklis. Šodien skaidrojas. Varbūt noskaidrosies arī garastāvoklis.

Pagājušā sestdienā Inese atkal bija Sidnejā sporta sacīkstēs. Nu ir jau starp 3 labākām N.S.W. pieaugušajām diska metējām, kas sacīkstēsies Austrālijas mērogā sacīkstēs 22. martā. Par Inesi te raksta pilnas avīzes, lai gan tur vēl nekā nav. Bet lai jau cīnās, tas ir vienīgais kam ir dzīvē reibinātājs spēks – cīņai. Pēc sacīkstēm bijām Ineses skolotāja mājā uz vakariņām. Bija tīkami pēc ilgiem laikiem saģērbties ‘iziešanai’. Bet bija ļoti vēls un maz dabūjām ciemoties. Tur labas klavieres, lielas telpas.

Šo sestdienu A. Zariņš aicina uz Sidneju uz literāro sanāksmi. Nezinu, vai varēšu nokļūt, lai gan gribētos dzirdēt, ko viņi runa.

No Jums varbūt ir vēstule, bet nezin kad Inesei būs laika tur saņemt pastu. Jāgaida. Vakar naktī redzēju skaistu sapni. Dzīvoju šo dienu tā iespaidā. Sapņa iespaids stiprāks, kā visa diena īstas dzīves. Kāda gan ir šī dzīve?

Jūsu E. Dz.

16.3.1958.

Atkal ir svētdienas vakars un atkal Jums rakstu ar zīmuli. Tam nav attaisnojuma. Bet – ar zīmuli pat mākslas darbus rada…

Biju Sidnejā, bet līdz literātiem nenokļuvu. Biju kopā ar Inesi uz viņas sportiem. Viņas skolotājs un treneris mūs abas savā mašīnā aizveda. Nekad uz Sidneju nebiju braukusi mašīnā, tikai ar vilcienu. Ir skaists un muļķīgs ceļš, pilnīgi loku lokiem, līkumu līkumiem, pa kalniem un klintīm, pa augstienēm pāri un tiltiem. Arī pāri Sidnejas (Harbor) tiltam braucu pirmo reizi. Sevišķi atpakaļ braucot bija ļoti skaists brauciens. Bija rāma novakare ar krāsainu saulrietu: ar milzīgiem putna spārniem līdzīgu mākoni debesīs, ar kuŗu reizē grima arī saule.

Šis brīdis man atgādināja kādu citu novakari ar līdzīgu, tikai mazāku, vieglāku mākoņu spārnu debesīs un svešu pasauli ap mani. Toreiz sēdēju vilcienā un braucu no Parīzes mājā, tas bija kaut kur Vācija, varbūt Elbas krastos. Spārns debesīs dzisa ar bezgalīgu vientulību un skaistumu. Tāpat tas bija tagad… Bezgalīga vientulība un nezin kam mirdzošs dziestošs skaistums.

Man aiz muguras sēdēja Inese. Viņa bija priecīga un cerību pilna. Un viņai ieguvums varbūt bija par tuvu lai justu vientulību.

Viņa piedalījās N.S.W. sportistu sacensībā kur izmeklēja sportistus, kas nākoš sestdien piedalīsies Austrālijas mēroga sacīkstēs. Tālāk nu viņai vēl izredzes nav, jo maz trenējusies, ļoti jauna, bet viņas skolotājs dod viņai kādas tālākas lielas cerības… (Romu). Lai meitens cīnās, redzēs pasauli. Ar nākoš nedēļu tad šī gada sportošana izbeigsies un viņa varēs atkal lasīt savas grāmatas.

Sporta laukumā bija ļoti skaisti. Jauni skaisti ķermeņi (tikai jaunavas), kustību, grācijas un spēka pilni. Pirmo reizi redzēju, ka skrejoša cilvēka ķermenis ir līdzīgāks oboridžinu zīmētiem medniekiem, nekā reālāka stila mākslas darbiem.

Uz zaļā laukuma (krāsainās, tikai nepieciešamās apģērba daļas) brūniedegušie, slaidie locekļi vairāk atgādināja gazeles, vai lidojošus putnus, nekā parastos cilvēkus.

Ja es to varētu uzgleznot – būtu slavena. Bet es nevaru.

Vakar, naktī, kad braucām mājās, apgaismotās pilsētas kā pērļu virknes tumsā. Un mēs, ne braucam, ne ejam, mēs lidojam, līku loču tumsā savu gaismu sviezdami, pretī citām gaismām, kas nāk mums pretī, skatās mūsos ar savam gaismu acīm un aizslīd gaŗām.

Nesakāt vecie labie laiki! Ir tikai – mūsu vecā labā jaunība, kuŗas mums vairs nav. Nav nekādu vecu un labu laiku. Jaunais laiks, kas nāk nekad nav nabagāks par veco. Un Inese, sēdēdama sapņoja par to, ka viņai pašai būs sava lidmašīna un viņa lidos pretī pilsētām.

No rīta izbraucot saņēmu Jūsu vēstuli. Tur bija skaistas dzejoļu rindas. Hofmanstāla dzejoli esmu kādreiz kaut kur lasījusi. Es brīnos – kur? Es tik sen neesmu neko vācu valodā lasījusi. Un dzejoļus – laikam gan divdesmit gadus atpakaļ Heini. To es gan zināju vai no galvas.

Wenn ich eigentlich erschuf die Welt?
(Das möcht ich?)
Ich will es gern erkennen
Ich fühlte in der Seele brennen
Wie Flammenwahnsinn den Beruf.
Krankheit ist wohl der letzte Grund
Des ganzen Schöpfensgangs gewesen,
Erschaffend konnte nicht genesen,
Erschaffend wurde ich gesund.

Paldies par Jūsu vēstuli, tā mani iepriecināja.
Jūsu E. Dz.

1958.16.3.

Jūsu pagājušā vēstule bij ļoti pamācīga. Es nebiju pat iedomājies, ka pie mīlētā cilvēka turas ar tādu sīkstumu un ka lieto visus līdzekļus, lai to paturētu. Man pietiktu jau ar aizdomām vien, ka es tam vairs neesmu vajadzīgs, lai es no viņa attālinātos. Man šķiet, ka es nepakustinātu pat ne pirkstu, lai atgūtu to, kas no manis grib aiziet. Es nekad neesmu varējis saprast vīriešus, kas nonāvē sievietes, kad tās viņus pamet. Laikam gan šī tieksme, paturēt sev par katru cenu to, kas reizi iegūts, ir mantojums no ļoti seniem laikiem. Un tā kā sieviete savā dvēselē ir laikam daudz primitīvāka kā vīrietis, tad viņa arī ciešāk turas pie reizi iegūtā. Bet varbūt arī, ka mana atturība šai ziņā ir vīrišķības trūkums? Strīdēties es negribu, jo ik dienas, jo vairāk sev neuzticos un no principiem baidos. Man nav nekā uz kā es varētu droši paļauties. Varbūt, ka Židam bij taisnība, kad viņš teica: „Ticiet tiem, kas patiesību meklē, bet šaubaties par tiem, kas domā ka to atraduši. Šaubāties par visu, bet nešaubāties par sevi.” Šī nešaubīšanās par sevi manā izpratnē var nozīmēt tikai to, ka visas domas var būt maldīgas.

Es arī ļoti šaubos par to, vai tagadējā mūsu jaunatnes steigšanās pēc lielāka punktu skaita ir kaut kas pozitīvs? Mēs esam tādā stāvoklī, ka tas ir jādara, ja gribam kļūt uz augšu, bet ka tas varētu dot ko pozitīvu cilvēkam, man neliekas drošs. Vecos laikos tie latvieši, kas spēja pacelt smagāko labības maisu, kļuva no vagariem un kungiem cienīti un cildināti, jo tie, kas ieguva bij kungi. Tagad kungu vietā stājusies valsts, kas meklē pēc spējīgākiem darbiniekiem, lai nebūtu jāmaksā vairākiem darbiniekiem, bet lai iztiktu ar vienu. Tas bij individuālais vergs kas toreiz kļuva uz augšu ar savu muskuļu spēku. Tagad kolektīvais vergs var kļūt uz augšu ar savu smadzeņu pārākumu. Iegūst kolektīvs, valsts – cilvēks zaudē. Jaunatne zaudē savu jaunību mūžīgajā smadzeņu treniņā, cilvēks zaudē laiku, lai varētu dzīvot kā cilvēks. Par to var būt ļoti dažādas domas, bet nav nozīmes pierādīt vienu vai otru patiesību, jo pasaule neveidojas pēc prāta likumiem. Man ir diezgan bieži izdevība runāt ar skolu un universitātes rekordistiem un es varu viņus tikai nožēlot par to, cik gaužām šaurā garīgā pasaulē viņiem jādzīvo un ka tik lieli un skaisti dzīves aploki kā dzeja, māksla, filozofija viņiem paliek nepieejami. Labāk ir lielajām tautām, jo tur ir uzkrāti tādi līdzekļi, ka daudzi var dzīvot cilvēka dzīvi un tiem nav jārēķinās ar rekordu darbu. Šīe cilvēki tad arī ir tie, kas veido kādas zināmas tautas garīgo pasauli. Mūsu apstākļi bijuši tādi, ka arvien esam bijuši spiesti rēķināties ar to, ko mums raksta priekšā citi. Pie tā, protams, pierod un Jūs jau pati ziniet, ar kādu sajūsmu jaunatne mauc sev galvā sakas. Ar labu dresūru var panākt visu, arī to, ka cilvēks vairs nezin, kas ir cilvēks. Un ja latvieši kādreiz pazudīs no zemes virsas, tad tā nebūs boļševiku vaina, bet tas, ka nav cilvēku, kas spēj uzturēt dzīvu tautas garīgo spēku. Bet, protams, ka par to nav jāskrej uz muižu sūdzēties, pietiek ar to, ja saprot stāvokli. Labojams tā kā tā nekas nav. Izmantojiet tāpēc savas saulainās dienas, kalnus, mežus, skaistos rītus un vakarus, kamēr tie Jums vēl – kaut cik dod prieku. Kur un kādu prieku varēsit atrast pēc pieciem vai sešiem gadiem, par to saimnieks, kā saka, nedos ne sieku auzu. Mums pieder tikai tagadne.

Es izgriezu no viena žurnāla Masereela kunga gīmeteni un pārs viņa kokgrebumu reprodukcijas. Pūces spieģelis, par kuŗu runājāt, acīm redzot ir bijis Šarla de Kostera darbs, kuŗu latviski bij tulkojis, ja nemaldos, Jaunsudrabiņš. Tur tad arī būs bijušas Masereela grafikas. Šī grāmata bij kādreiz arī man. Krāmējoties Česaira grāmatveikalā, es nesen uzdūros arī Pūces spieģelim (angļu tulkojumā), bet neieskatījos vai tam vispār zīmējumi bij un kādi. Nākamā reizē apskatīšos, ja vispār grāmata vēl būs sameklējama.

Labprāt Jums aizsūtītu savas grāmatas izlasīšanai, bet man ne angļu, ne latviešu grāmatu – iztieku ar tām, ko dabūju aizņemties. Manā plauktā ir veci Šekspīra, Ģētes, Ibsena un Puškina kopotie raksti un patiesību sakot es arī tos vien tik lasu, vienu otru nezin kuŗo reizi. Ar pašlaik modē esošajiem romāniem iet nelāgā – reti varu izmocīt līdz galam. Parasti pametu pusē. Tikai dzejoļus varu lasīt visās valodās, kādas protu un tie man neapnīk.

Savu romānu beidzamajās nedēļās esmu pametis novārtā un noņemos ar dzejoļu tulkošanu un kārtošanu. Man sāk likties, tā, ka varbūt krājumā ievietošu tikai tulkojumus, galvenokārt no vācu, angļu un krievu valodām. Kāpēc? Tāpēc, ka tas ir muļķīgi. Nezinu, vai vispār tagad ir vēl kāds latvietis, kuŗš dzejas tulkotu? Jo kur tad tās lai liek? Tā nu iznāk, ka latvieši vispār nezin, vai franču, vai vācu, krievu, itāļu etc. valodās ir kādi dzejnieki vai nav. Visi prot angliski, bet angļu valoda ir pasaules valoda, vai tad nepietiek ar angliski rakstošajiem? Pietiek ar, jo kam interesēties par francūžiem, ja tie vairs nespēlē kādu lomu pasaulē? Kādēļ interesēties par vāciešiem, jo tie tak mūsu vēsturiskie ienaidnieki? Un kāda daļa mums ar krieviem, jo tie jau ir komunisti? Viss tas ļoti pareizi, bet gala iznākums ir tāds, ka mēs pamazām ieslīkstam tikai vienas kultūras loka, kļūstam tikpat provinciāli, kādi bijām agrāk, kad pazinām tikai krievu literatūru un kultūru. Eiropiešiem jāpazīst Eiropas kultūras loks un kamēr latvieši to negrib jeb nespēj un interesējas tikai par to, ko pamet priekšā amerikāņi vai angļi, viņiem nav tiesību sevi uzskatīt par eiropiešiem. Kur gan vēl citur pasaulē Jūs varētu braukt tā, kā braucāt ar to smuko Zariņa kundzi pa vecajām Beļģijas pilsētiņām? Kādēļ tā ir Eiropa, to Jūs varbūt nevarat pateikt, bet Jūs to jūtat. Jūsu meitenēm šīs sajūtas nav un nekad nebūs, kaut arī viņas varbūt nokļūs kādā Eiropas olimpiādē. Tas ko viņas tur redzēs, būs tikai maza atrakcija, bezdvēselisks acumirkļa skatījums.

Bet, tulkodams dzejoļus, es gan negribēju gādāt par latviešu kultūru. Kā jau teicu, daru to aiz muļķības. Dzejoli tulkot ir desmit reiz grūtāk nekā uzrakstīt pašam savu. Bet ir taču bauda būt muļķim, ja to spēj panākt tikai ar lielām grūtībām. Gudro ir tik daudz, ka nav nekādas jēgas ar tiem konkurēt. Ja kāds puika uzrakstījis dažus pantiņus, viņš ar nožēlu skatās uz tā, kas nodarbojas ar tulkošanu. Taču viņa domas ir daudz svarīgākas nekā tas, ko teicis kāds Ģēte!

Ir vēl kaut kas. Es tulkoju ne slavenas dzejas, bet tās kas man patīk. Es arī necenšos pārāk burtiski turēties pie oriģināla, jo kam tas vajadzīgs? Svarīga atmosfaira un domu kopība. Un kontakts ar otra cilvēka pasauli.

Ja pats rakstu kādu dzejoli, tad tas arvienu ir kāds atklājums par mani. Visi dzejoļi kopā ņemti, ir mana dienas grāmata. Tagad, kad jādomā par to, ka tos lasīs citi, paliek žēl, ka lasīs manu dienas grāmatu arī tādi, kuŗiem es to nemaz negribēju rādīt. Ar cilvēkiem jau ir tā: Dem reinen ist alles rein, dem Schweine alles schwein! Aiz tulkojuma es varu paslēpties tāpat kā aiz pseidonīma. Kaut kur pateiktas taisni manas domas, lasītājs tās pierakstīs svešajam autoram. Tas varbūt nav diezin cik smuki, bet kas par to, es jau teicu, ka nedomāju par gudrību un varu piebilst, ka negribu būt arī nekāds labais, jo neuzskatu sevi par pravieti.

Bet var jau būt arī tā, ka man beidzot pietrūks dūšas būt ir muļķim ir nelabam. Tad mani tulkojumi paliks nepublicēti.

Es aizmirsu Iksenam aizsūtīt telegrammu viņa dzimšanas dienā! Pārs dienas tāpēc cietu sirdsapziņas pārmetumus. Bet kad nu izlasīju, ka sveicēju bijis daudz, kļuva labāk. Man par labu runā tas, ka adreses teksts, ko viņam sūtīja Preses kopa, bij manis sastādīts un es runāju līdz arī Kultūras Fonda balvas pielemšanai viņam.

19. martā man jāiet pie imigrācijas departamenta pāŗbaudīties lai kļūtu uzņemts Austrālijas pavalstniecībā. Jāatbild 11 baušļi. Lūgumu es iesniedzu jau pirms divi gadiem. Bet tādiem kā es ar pavalstniecības piešķiršanu nesteidzas, jo par pavalstniekiem laikam vairāk jārūpējas. Un kāds tad Commonwealth’am no manis kāds labums

Pagājušā sestdienā no mūsu mājas aizvācās Fridrichsonu un Šternu ģimenes, un ievācās Dunsdorfi. Visu pagājušo nedēļu tāpēc visā mājā valdīja drusku skumjš klusums. Kad ceturtdien aizveda arī Miķeli, kļuva vēl klusāks. Miķelis ir liels, balts suns, visas mājas mīlēts un es ļoti jūtu viņa trūkumu. Viņš katru rītu, man brokastis ēdot, pienāca palaizīt roku un, ja iespējams, tad arī degunu. Bet vakaros, kad pārnācu no pastaigas, viņš ik reizei sagaidīja pie durvīm. Nu man atkal jāatceras Jusis.

Citādi pagājušā nedēļa bij skaista, ar saulainām dienām, pavēsām, ļoti zvaigžņainām naktīm. Man nebij jāiet ne uz vienu sanāksmi un es visu nedēļu tikai tulkoju un pārrakstīju dzejoļus. Nākamajā vīkendā ir divas Sidnejas teātŗa izrādes, bet pēc tam būs par tām pārrunas pie O. Rozīša, kur piedalīsies arī abi sidnejieši Lita Zemgale un Gulbergs. Laikam jau es tur aizbraukšu, lai gan līdzi ko runāt man nav, jo no teātŗa neko daudz nesaprotu.

„Kāpēc sievietes rotā savas galvvirsas, bet vīrieši nē?
Tas tāpēc, ka vīrieši glabā savu iedomību galvā, bet 
sievietes uz galvas.”          Bettina fon Arnim

Izgriezumus no Latvijas skatiem atradu Michailova lapā par atgriešanos dzimtenē. To te piesūta daudziem.

Jūsu J. K.

23.3.1958.

Šinī nedēļā neesmu saņēmusi Wyongas pastu – nav vēstules no Jums. Nezinu kas pie Jums jauns un kā Jums veicās. Pēdējā vēstulē bija vārdi, ka gribiet pamest citus un iet mājās, aizmigt un gulēt. Varbūt šī nedēļa būs nesusi labāku garastāvokli.

Jums pēdējā vēstulē laikam rakstīju par pēkšņu savu saslimšanu. Bija jau nelabi vairākas dienas. Domāju ka tā sirds. Aizskrēju pie ārsta, jo bija ļoti savādi. Bet izrādījās ka nav tik traki, tie bijuši tikai pēkšņi muskuļu krampji. Biju tanī dienā nogurusi no iepriekšējās dienas smagumiem. Ārsts atzina sirdi vēl labu. Tagad dzīvoju atkal drošāk. Tikai pati sev nedzīvoju. Jūs sakāt lai rakstu. Nav laika. Un nevaru saredzēt, kad būs labāk. Vistas sāk dēt arvien vairāk un man arvien vairāk olu jātīra. Vakar paps un Inese bija Sidnejas sportos, vakarā gaidīju tos līdz ar viesiem, Ineses treneri un ģimnāzijas skolotāju uz vakariņām. Vakar tad cepu un vārīju un gludināju kādu savu lielu pūra galdautu, Piebalgā pirktu… Olas netīrīju, šodien sēžu visu dienu olu kalnos un tīru gaismas neredzot. Ja nav pupiņas, ir olas – arvienu kāda nelaime…

Trešdien mēs naturalizējāmies. Nejauki. Bet tā tam jābūt.

Inese Sidnejā nesasniedza neko jaunu. Bija gan cerējusi mazliet tālāk aizmest bet nebija varējusi. Nu drīz viņai būs no sacīkstēm miers, ziema un mācīšanās tikai.

Vakar man patika berzt katlus un pannas, tīt gaļas ruļļus, taisīt putu krējumus. Bet diena pagalam. Bet – citādi nevar.

Nezinu kad mani laidīs holidejās? Nu jau esmu aizmirsusi tādas gaidīt. Nezinu vai nebūtu jāpamet spēlēšana. Tagad gandrīz katru vakaru kādu stundu spēlēju. Bet grūti atteikties. Tas dienā saduļķoto noskaidro. Maza prasība sev, un tomēr nezin vai nebūtu jāatsakās, tad būtu tā stunda rakstīšanai. Bet bez spēlēšanas, kā lai tūlīt rakstu kad visi prāti nekārtībā? Varētu kārtot tos arī ar rakstīšanu, bet tad spēlēšana jāpamet… Man laikam ļoti nāk miegs.

E. Dz.

P.S. Varbūt es tomēr kaut ko daru rakstīšanas labā – es vēl arvien dzīvoju. Un nerakstīšanas dziļākie traucējumi nav ne olas ne pupiņas, bet tas, ka nīstu. –

1958. 20.-24. 3.

Es tā rakstu tāpēc, ka visu laiku domāju, kas ar Jums notiek. Es Jūsu pēdējo vēstuli saņēmu vakarā, kad pašlaik bij jābrauc uz teātri. Nevarēju to lasīt, jo L. Dunsdorfa kundze jau sēdēja pie vārtiem mašīnā. Es vēstuli paņēmu līdzi un kad biju sameklējis savu vietu, sāku lasīt. Zālē bij ļoti vāja gaisma un man bij grūti lasīt, tāpēc vēstule bij jātur pie pašām brillēm. Ļaudis spēj būt pieklājīgi un tāpēc neviens mani netraucēja. Lai es nedomātu citādi, viena kundze vēlāk pat teica, ka neesot mani vairs gandrīz pazinusi.

Vēstule jau bij laba, bet es domāju tikai par tām dažām rindām, kas bij beigās pierakstītas ar tinti. Kas ar Jums notiek – es domāju. Tagad, kad lasu un kamēr vēstule mani sasniedza? Skatuvē rīkojās inkvizitors un bende, bet es domāju tikai par to, kas ir ar Jums? Tā jautāt ir aplami, jo neviens neatbildēs, un tomēr ir un ir jājautā.

Mājās braucu Dēliņa kunga mašīnā. Tā ir liela un tāpēc tur bij daudz ļaužu un liela čala. Bet es domāju atkal to pašu. Un tā tas ir visas šīs dienas – es daru visu to pašu, ko arvien: rīta pusē rakstu, pēcpusdienā lasu, vakarā staigāju, bet tikko apstājos kādā reizā vai vietā, tā atkal jautāju to pašu.

Kad es kaut ko zināšu? Kas to lai pasaka. Es vilcinājos Jums rakstīt, jo bail, ka nenāku ar kādiem padomiem, kuŗiem taču nevar būt nekādas jēgas. Gribēju lūgt, lai Inese man pārs vārdos paziņo, kas ar Jums, vai ir labāk. Bet baidījos – tas būtu tik neparasti, ka varētu meiteni izbiedēt. Varbūt viņa jau tā ir satraukta?

Es vēl gaidīšu šodien līdz vakaram. Ja arī tad vēl neko nezināšu, es sūtīšu šo vēstuli un arī kartiņu Inesei.

Varbūt es pēcpusdienā vēl ko pierakstīšu.

J. K.

Pūpolu svētdiena, 30. 3. 1958.

Vakar saņēmu Jūsu kartiņu un vēstuli. Man ļoti žēl, ka esmu izrīkojusies tik melodramatiski ar savu teikumu, ko pēdējo pierakstīju. Es jau mazliet vilcinājos to darīt. Bet tomēr – reiz es to gribēju uzrakstīt un bez ‘spiediena’ to nevarēju. Tad, tanī rītā, kad kaut kas ar veselību bija tik ļoti sagriezies greizi, es to varēju uzrakstīt. Tikai tas, ja nerakstu Jums ilgi, bija domāts – ja nerakstu vairāk kā mēnesi, vai vēl ilgāk. Tas ir, ja esmu prom no šīs saules, tad lūdzu Jūs pasakiet kādu vārdu Inesei, un ja kas kārtojams vēl ar stāstiem, varbūt pat grāmatu, vai bildēm, kārtojaties ar viņu, ne manu vīru. Jo bērni bez manis būs nožēlojamā stāvoklī. Vīra nervi ir pilnīgi nekontrolējami. Viņš var būt briesmīgs to varbūt nepajēgdams. Daudzreiz esmu gribējusi ar kaut ko stāties sakaros, kas bērnus pēc tam redzētu, ja es būtu pagalam, bet nezinu kur un ko darīt. Un tā tanī rītā Jums uzrakstīju, ko Jūs esiet par daudz pie sirds ņēmis. Tas nebija domāts lai man kaut ko palīdzētu, bet kādu morālu atbalstu dotu Inesei un Dzidrai ar viņu.

Par to vairāk nerunāsim, Jūs jau būsat saņēmis manu nākošo vēstuli un zināt, ka pagaidām paredzamu briesmu nav.

Mēs trešdien 26.3. naturalizējamies. Kauna darbs jau tas ir. Bet ja būs izdevība, griezīs vēl reiz visu otrādi. Tam patiesi nav nozīmes, kā stāv papīros rakstīts.

Jūs tulkojiet dzejas un izdosiet grāmatu. Lācis arī izdošot grāmatā savu godalgoto darbu. Ko es? Es arī gribu grāmatu! Ir iesākti rakstīt 3 stāsti. Neviens no tiem neiet uz priekšu. Ceturtais vēl tāds padomā, ko ietilpināt dienas grāmatā, ja tā vispār kādreiz varētu iznākt. Grūti ir tikt uz priekšu, bet reiz, un ne ilgi gaidot, būtu šīs iecerētās lietas jānobeidz, un vienādā vai otrādā grāmatā arī man jāsakārto, varbūt rastos izdevējs. Ja es to nedaru, tad visam kas darīts nav nozīmes. Viss ieslīdēs atkal nebūtībā. Taisni tagad būtu jāsasparojas. Nezinu tikai kur ņemt spēkus.

Labi ka Inese ir atradusi savā sporta skolotāja ģimenē īstu sirsnību un rūpību. Varbūt viņa tagad varēs drošāk iet uz priekšu. Šī ģimene saprot pat mūsu intīmākās nelaimes. Pēdējā nedēļā to ļoti izjutu un tagad esmu mazliet mierīgāka arī par to, ja man pietrūktu spēka cīnīties – bērni rastu varbūt tur kādu palīdzīgu vārdu. Bet ar mani tagad nekas ļauns nav, izņemot garīgu piegurumu cīņā ar ikdienas velniem. Bet to varētu ātri uzlabot, ja tikai mainītos apstākļi.

Paldies Jums par Maserelu. Tīkami atkal redzēt viņa bildes, tas atgādina jaunības laikus un dod mazliet apņemšanās drosmes. Pūces spieģelis bija De Kostera darbs, to tagad atceros, kad Jūs man šo vārdu atgādiniet.

Nezinu kādēļ jūtos pagaisusi sīkumos, nevaru vairs arī par skaistiem rītiem priecāties, viņu it kā nemaz nav. Bet būs jau atkal labāk. Lieldienas nāk, bērni 5 dienas būs mājās. Tie priecīgi. Inesei kāds Wyongas sporta klubs uzdāvināja visu sporta apģērbu, sporta bikses, blūzi, kleitu un žaketi, ar visām Varatā rozēm virsū. Skolā bijusi liels ceremonija ar runām un sajūsmu, jo tāds gadījiens varot nākt 10 gados reizi skolai, ka viņas skolēns tiek pavalsts komandā. Varbūt tie tukši nieki, bet Inesei tie ir no svara, jo viņai nekādu prieku, ne svētdienas nav, izņemot to, ko viņa pati sev sagādā. Un ar sportu viņa to panākusi. Protams viņas uzvešanās un sekmes mācībās stāv tam klāt, bet jāvāc viss ko var. Un dzīve – dzīvot? Dzīvot – ir cīnīties! Tā man kāds kollēga reiz teica un viņam laikam ir taisnība. Inese neziedos sevi sportam vien, viņa par daudz mīl grāmatas lai to darītu, bet kaut ko viņas ķermenis prasa, baletu studijas bija jāpārtrauc, jo te viņa neko iemācīties nevar, dejot viņa arī dabū tikai skolas vakaros pāris reizes gadā. Lai sviež disku! Sava daļa jādod fiziskām kustībām.

„…skatuvē riņķoja inkvizitors un bende,” Jūs rakstījāt savā vēstulē, tas izklausās amizanti.

Ja es pirms svētkiem Jums vairs nepaspēšu nosūtīt kādu rakstu galiņu, tad sūtu sveicienus un Lieldienu domas līdz ar šo.

Jūsu E. Dzelme.

1958.31.3.

Labi, ka ar Jums nav noticis nekas ļaunāks. Ar roku rakstīto vēstuli neņemat vērā, es to rakstīju vakarā, kad vēstules nedrīkstu rakstīt un pie tam vēl ar roku, ko es arī nedrīkstu. Ar mašīnu rakstīta vēstule ir kas cits, kā ar roku rakstīta. Es jau laikam tur teicu, ka biju drusku izjucis. Kad saņēmu Jūsu vēstuli, es to jutu visskaidrāk.

Nē, spēlēt Jums vajag. Tad jau labāk nerakstīt, ja nav laika, jo taču rakstīšanā ir vairāk prieks citiem nekā spēlēšanā. Man šķiet, ka spēlēšana arvienu var pacelt un mierināt, bet rakstīšana var arī mocīt. Jūs mocāties olu kaudzē, bet to ļaudis mocās fabrikās, kantoros, savās mājās, ar bērniem u.t.t. Neviens nejūtas ne brīvs, ne apmierināts, – kaut arī, kad saiet visi pulkā, tad smaida un spēlē sabiedrību, kas grib būt kas vairāk.

Sestdienas vakarā bija mūsu Preses kopas sanāksme pie A. Neboises. Visi čaloja kā jau tas parasts. E. Silkalns lasīja referātu par jaunatnes literatūru, bet mājas māte tikai ar pūlēm spēja smaidīt, jo viņas meitene bij slima. Es šoreiz noturējos no runāšanas, tāpēc tagad nav parastās nelāga sajūtas. Svētdienā biju privātā partijā un arī tur man par laimi vajadzēja tikai dzert un ēst, tādēļ arī šodien ir tikai drusku smaga galva. Tagad visu nedēļu nekas ļauns nav paredzams un arī laiks šķiet būs jauks.

Pirms pārs dienām vakarā staigājot satiku nejauši vienu suni – melni raibu un vēl ļoti jaunu. Es zinu, ka šeit uz ielas nedrīkst suņus glaudīt, jo viņi to uzskata kā aicinājumu iet līdzi. Bet šis izskatījās tik sirsnīgs un laipns, ka es nespēju atturēties viņu nepaglaudījis. Protams, viņš vairs negāja no manis nost, kaut gan es staigāju pa Heidelbergu stundas divas. Kad atnācu pie savas mājas vārtiņiem, viņš gribēja man nākt līdz pa tiem. Kad nu es viņu nelaidu, viņš nometās pie zemes un smilkstēdams laizīja man rokas. Nu es atminējos Jusi un ja nebūtu kauns, tad būtu tūliņ raudājis – suņi ir savās jūtās cilvēcīgāki nekā cilvēki. Vēl otrā rītā citi bij redzējuši šo nabaga dzīvnieku pie mūsu mājas vārtiņiem.

19. martā es biju aicināts uz Imigrācijas departamentu atskaitīt tos 11 baušļus, lai kļūtu uzņemts Austrālijas pavalstniecībā. Pie šīs pārbaudes dažiem visādi gājis, tādēļ es ar interesi gaidīju kā man ies. Gāja ļoti labi. Eksaminēja ļoti jauna dāma – viņai nevarēja būt vairāk par divdesmit gadiem – viņa labi runāja angliski un laikam viņai arī bij diezgan liela prakse, jo viņa nebrīnījās un neuztraucās par manu muldēšanu un, galvenais, bij arī diezgan skaista un ļoti laipna: izvadīja mani no savas aizgaldes, pati atvērdama durvis un teikdama paldies. Es redzēju, ka otrā aizgaldā eksaminēja vienu poli kungs ar dikti skābu seju. Liktenis arī še par mani bij rūpējies. Manam mājas saimniekam Č. kungam nebij gājis tik patīkami, kaut gan viņš angļu valodā raksta zinātniskas apceres un Vācijā bij angļu valodas skolotājs ģimnāzijā! Nu vēl tikai jāgaida aicinājums pie svinīgā zvēresta Heidelbergas rātūsī. Jaunā dāma to uzskata par ļoti svarīgu un lasīja priekšā un lika man skaitīt līdzi zvēresta tekstu.

Apmierināts, ka esmu pārkāpis sunim un man vairs atliek kāpt tikai pār asti, pastaigājos pa sitiju un apdāvināju sevi ar šādiem tādiem niekiem. Parakņājos arī Češaira grāmatplauktos un meklēju, vai neatradīšu kādu Jums svešu Steinbeku. Atradu visus tos, kuŗi Jums jau ir, jo laikam tie ir viņa visvairāk lasītie darbi. Bez tiem tur vēl bija tikai viena maza grāmatiņa – Tortella Flat – to es Jums aizsūtu. Tur ir ierakstīts 19. marta datums, lai atzīmētu šo vienreizējo notikumu, jo es neticu, ka mainīšu pavalstniecību vēl kādu reizi.

Dr. E. Dunsdorfs ir pabeidzis savu Latvijas vēstures daļu – 17. gadsimtu – un solīja, tikko tas būs pārrakstīts mašīnrakstā, dot man to pirmajam izlasīt. Man tas būs ieguvums, jo ja rakstu J. Reitera romānu, tad man labi jāpārzin 17. gads. vēsture.

Uzrakstīju vienu mazu stāstu – Bailes – tas man būs jānolasa Preses kopas sanāksmē 10. maijā. Pārējā laikā tulkoju dzejoļus no vācu valodas.

A. Neboisa kundzes kungs (nesen viņš bij aprakstīts Austrālijas Latvietī) man iedeva izlasīt francūziete Margaritas Jurseneras romānu vācu tulkojumā Ich zahmte die Wolfin. Tam ir 311 lappušu un tur aprakstīta Romas imperatora Aelija Hadriāna dzīves gaita, viņa paša stāstīts. Visā romānā nav neviena dialoga, ir tikai nepārtraukts stāstījums pirmā personā. Un tas ir lielisks. Šī Margrietas kundze ir apbrīnojama stāstītāja un viņai ir jābūt baigai fantāzijai, jo no Hadriāna dienas grāmatas ir uzglabājusies tikai viena rinda… Tas trakākais ir tas, ka viņa, lai pārzinātu Hadriāna dzīvi, ir izlasījusi veselu bibliotēku visās Eiropas valodās. Par to es viņu nejauki apskaužu, jo ja gribu rakstīt par Reiteri, man tādas bibliotēkas nav. Es arī zinu, ja rakstītu par Reiteri tā kā viņa par Hadriānu (to man ārkārtīgi gribētos!) tad latviešu kritika mani izsmietu. Bet tas man nebūtu nekas, ja tik man būtu šī bibliotēka. Rakstīdams Negantnieku arī es izlasīju diezgan prāvu bibliotēku latviešu, vācu un krievu valodās, bet tas ir tikai štrunts, salīdzināts ar šo trako darbu, ko izdarījusi Jursenera kundze. Grāmatu saraksts ir redzams romāna beigās. Jāatzīstas, ka man (atskaitot Hamsuna Viktoriju) nav pēdējos 25 gados tā paticis neviens romāns kā šīs Margrietas kundzes darbs. Varbūt ka es tiešām tā rakstīšu arī savu romānu. Šis paņēmiens nav tik vienreizīgs; jo apmēram tā, lai gan ne tik pilnīgā veidā, rakstīja senie Romas autori.

I. Šterns grib par mani kaut ko rakstīt un tādēļ prasa manu autobiogrāfiju un darbu bibliogrāfiju. Savu darbu sarakstu es kaut kā varēju sagrābstīt un viņam aizsūtīt. Bet ar biogrāfiju ir posts, jo mana dzīve ir bijusi bez mērķtiecības, tā ir šķīdusi uz visam pusēm bez kādas jēgas un tāpēc biografija varētu būt par paraugu tam kā nevajag dzīvot… Vispār mana dzīve ir visraibākais romāns ar visneiedomājamākām situācijām un ja es par to rakstītu tā, kā tā norisusi, tad to neviens neticētu.

Šternam atļauts rakstīt, kas viņam patīk, bet ar noteikumu, ka nekas netiek publicēts Austrālijas Latvietī, jo tas ir nepatīkami ja katram pazīstamam jāatbild uz jautājumu: vai Jūs tiešam darījāt tā, kā tur rakstāt? Tā nu gan tas nevarēja būt! Es tam neticu! Un var jau būt, ka zināmā mērā viņiem ir taisnība. Pie labākās gribas nekad es neesmu spējis uzrakstīt kaut ko tā, kā tas ir bijis. Uzrakstīts tas tikai liekas tāds, bet patiesībā tāds nav.

Jums nav jāpiedalās reportāžu sacensībā, kas izsludināta Austrālijas Latvietī, jo pa prātam avīžniekiem Jūs neuzrakstīsit un tāpēc iznāks tikai veltīga laika izšķiešana. Nākamā gadā varbūt būs atkal literārā sacensība un tai vajag gatavoties pie laika.

Es mēģinu sadūšot E. Dēliņu kungu Gada grāmatas izdošanai, bet laikam jau nekas neiznāks.

MĪLSETĪBAS DZIESMA

Kā atturēt man savu dvēseli, lai tā
Pie tavas nepieskaŗas? Kā lai to
No tevis novēršu pret citām lietām?
Labprāt es gribētu, lai tā pie kā,
Kas zaudēts tumsā, tveŗas,
Pie kādas svešas, klusas vietas, kas
Vairs tālāk nesvārstās, kad tavas dzelmes virmo.
Bet viss, kas tevi skaŗ un mani,
Mūs reizā skaŗ kā vijoļloka vilciens,
Kuŗš divām stīgām v i e n u skaņu viļ.
No kāda instrumenta radīts mūsu spraigums?
Un vijolnieks kāds tur mūs savā rokā?
Ak, saldā dziesma!
                                 Rainer Maria Rilke

TU

Logs, pa kuŗu Tu un es
Vērojām reiz vakarainu,
Tagad svešas gaismas gaismots.

Vijas vēl no durvīm taks,
Kuŗā neatskatīdamās Tu,
Toreiz zudi vakarkrēslā.

Ceļa līkumā Tev vēl
Mēness bālo seju tvēra...
Saucienam jau bij par vēlu.

Tumsa, klusums, stindzis gaiss
Tā kā toreiz milzt ap māju –
Līdzi paņēmi Tu visu prieku.
                                Stefan George

Jūsu J. K.

———————

[not included in book]

Postcard [mailed April 2, 1958]

Lieldienu sveiciens ‘Trejmeitiņām’.

J.S.

6.11.1958.[6.II.1958? misplaced letter – belongs here in February?]

Šodien Jūsu vēstulē Jūs sakāt – būtu jāraksta bieži, lai izteiktu visu cilvēku. Tā tas ir. Bieži jūtu vajadzību rakstīt vēstuli, pāris domu, pāris teikumu, bet domāju – lai paliek, rakstīšu kad saņemšu Jūsējo. Vēl šodien tā domāju. Un tagad, kad saņēmu Jūsu vēstuli, sen tā doma ir pazudusi, ko Jums gribēju teikt. Tā bija kāda noskaņa, kāds brīdis. To vairs nevar atsāstīt. To nekad neuzraksta vairs tanīs vēstulēs, kuŗās raksta tad, kad ir sakrājies daudz ko rakstīt. Tas, kādēļ ir gribējies paņemt spalvu un papīri, tas nav ‘uzkrājies’, tā, lai būtu pasakāms citā brīdī, tas ir pazudis.

Jāraksta būtu vienmēr, tūlīt kad gribas kaut ko pateikt. Es to nedaru tādēļ, ka es šīs vēstules tūlīt nenosūtu. Vēlāk viņas liekas nepilnīgas. Tiek aizmestas.

Lasu patreiz vienu grāmatu pēc otras.

Ja kāds rakstnieks man iepatīkas, tad parasti to gribu iepazīt tuvāk no vairāk viņa grāmatām. Tā tas tagad atkal ar Steinbeku. Par pelēm un cilvēkiem man patika ļoti. Pilnīgi apbūra. Meklēju pēc vēl: Mēness norietējis un Austrumos no Ēdenes – nevarēju to vairs atrast. Tagad lasu The Grapes of Wrath un liekas (tas ir no sākuma) ka šinī grāmatā būs atkal vairāk priekš manis.

Kad domāju par to, kādēļ manam Kaimiņam jūsmīgi piešķīra 1. godalgu un Megpaja dziesmai ar pūlēm atzinību, tad brīdi nevarēju it kā atjēgt, kā man jāraksta, kas man sakāms? Lasot tagad Steinbeka pēdējo minēto grāmatu, man pēkšņi viss atkal ir skaidrs, kas man jāraksta. Tas, par ko es vēlos rakstīt un tā, kā es to vēlos rakstīt. Un neapstāties nevienā vietā un neizlaist nevienu teikumu no tā, kā es to gribu rakstīt. Tikai ļoti rūpīgi meklēt pēc tā, tieši pēc tā, kas ir tikai tas, ko es patiesi gribu teikt.

Jūs sakāt, ka ļaunums nāk no elles vai nezināmas vietas. Es domāju, ka šī vieta ir cilvēkā pašā. Aknās, vai sirdī – to es nezinu īsti. Jo saka – tam liela sirds – ja kāds ir dusmīgs, un saka arī – tam lielas aknas. Arī te, abos gadījienos norādīts ļaunums, dusmas, ir cilvēka iekšienē. Jā, no kāda, varbūt nevainīga, nenozīmīga cēloņa, no ārpuses, cilvēka iekšienē sākas ļaunums un aug kā trums, gāzdams pāŗi strutas. Fū – cik nejauki es runāju. Bet tas ir nejauks par ko es runāju. Lai tas nenotiktu, cilvēkam ir vajadzīga milzīga pašdisciplīna. Un ar visu to, ļaunums var sākt perināties. Jo parasti to, ka cilvēks ir bijis ļauns, viņš grib aizsegt ar jaunu ļaunumu. Tā ir riebumā pret sevi, un arī tanī piemānošā iedomā, ka jauns ļaunums ir spēks, kas aizsegs un apslēps nelāgi jūtamo vainu no pirmā ļaunuma. Punkts.

Šodien lija. Staigāja pērkoņi. Bezgala silts. Zāle aug. Blackberijas ļoti lielas. Esmu vairāk reizes plosījusies pa viņu krūmiem. Esmu atradusi jaunus apvidus ar ogu krūmiem. Atradu kādu zirgu aploku, tādā upītes ielokā, ka varēja noticēt, ka tas Aronas līcis. Tikai ja tas tā būtu, tur būtu salikti soli apkārt, (gaŗi dēļi uz zemē iedzītiem mietiņiem) būtu uzcelta ‘tribīne’ un tur būtu nomīdīts laukuma vidus no dejotājiem. Bet tā tas gluži nebija. Tikai zirgi bija noēduši zāli un agrā rītā aploks bija pilns rasas, zaļuma, ēnu un smaržu. Tālāk bija kāds pieneņu noziedējis uzkalns. Tas vedināja it kā uz kādu māju Madonas apkārtnē. Biju pavisam aizsapņojusies. Bet – no tā jau es dzīvoju. Jeb pareizāk – nīkstu.

D. Cielavas Dundagas meži – skaisti rakstīts. Var pieņemt pilnīgi, vai nepieņemt viņas sarunu ar Tu – bet mežu aprakst ir svaigs un skaists.

11.2.1958.

Es gribu tagad rakstīt. Ir rīts ar aukstu vēju, dzidrs un spožs. Mums bija ilgi gluži tropiski mitrs un silts. Tagad pārmaiņa notikusi vienā naktī un šis asais skaidrums gaisā, ir tik labdarīgs. Abas meitenes ir savukārt izteikušas prieku par šo rītu. „Man šis rīts kaut ko atgādina, tikai es nezinu ko,” Inese teica. Dzidra tikko ar skatiem un vārdiem apmīļoja koku galotnes, kas izgrieztas tik asi un skaidri uz zilām debesīm.

Arī man šis rīts kaut ko atgādina un es zinu ko. Dzīvi. Un man gribas dzīvot. Varbūt Jūs to neziniet un nesaprotiet, jo Jums jau tas nav bijis jāpiedzīvo, ka kāds Jūs traucētu dzīvot. Tas Jums liekas neiespējami – jo kādēļ? Kādēļ jāzaudē sava seja otra tuvumā? Kādēļ? Un ja Jūs to neziniet, es to nevaru Jums izskaidrot. Patreiz es arī par to negribu runāt. Kaut kur ir jārod spēks aizmirst sevi.

Šodien vajadzētu saņemt vēstuli no Jums. Kaut ko dzirdēšu, redzēšu no citurienes.

Izlasīju Steinbeka Dusmu augļi. Viņš raksta tur aizkustinoši dzīvi. Es otrreiz izceļoju savas bēgļu gaitas. Un biju kokvilnas laukā, kur nekad neesmu bijusi. Viņam ir apbrīnojamas zināšanas par mazo cilvēku un brīnišķīgs sirds siltums pret tā dzīvi ar visu kas tur klāt. Stāstījums par kokvilnas noņemšanu man šķita nepārspējams. Tāpat daudzas citas vietas. Šis viņa romāns mani aizrāva vairāk kā Austrumos no Ēdenes. Varu teikt, šis rakstnieks man patīk un es viņu daudzās vietās varu lasīt ar lielu baudu.

Tilta apgāds mani moka ar grāmatu piesūtīšanu – es jel viņas nevaru pirkt! Man grāmatas jāpērk ar rūpīgu izvēli, jo nav līdzekļu. Bet Tilts atsūta man Kaķa laipu, (tā divdesmit gadus atpakaļ lasīta vai divdesmit reizes, plauktā stāvēdama, kur to paņem, kad nav jaunu – pārlasa vecās…) un – Pelēča Apvāršņus…

Vakars.

Vēstules no Jums nav, lai gan cerēju ka būs. Māsa raksta no Latvijas par visiem kaimiņiem un pazīstamiem. Daudz arī veco cilvēku vēl tur ir dzīvi. Sevišķi sievietes pārcietušas. Skumji tur tomēr laikam izskatās.

13.2.1958.

Arī šodien nav Jūsu vēstules. Kaut kas sameties? Kaut kas nelādzīgs? Lasu Pelēča grāmatu. Būs jāpatur. Mēģinu iedzīvoties viņa stilā un priecāties. Ir vietas, kas patīk. Tikai savādi, pēc Steinbeka brīnum vienkāršās valodas, man Pelēča teikumi jālasa vairāk reizes, lai uztvertu – kas tur ir? Pie tam angļu valodu pārvaldu tikai puslīdz un Pelēcis raksta manā mātes valodā, ko vēl tomēŗ neesmu aizmirsusi. Tā laikam ir, kā Jūs teicāt, ka mēz laužamies būt ļoti gudri.

Bet labi, grāmata man jāpatur. Pelēcis ir no Pededzes malas. Un Pededze ir turpat tālāk. Aiviekstes pieteka. Viņš dzīvojis tanīs pašās pļavās un mežos, man jāklausās ko viņš saka.

Jūs savai dzejoļu grāmatai izvēlējaties nosaukumu Atraisīšanās vai Atbrīvošanās. Vai tie labi vai nē, to es nevaru pateikt, to kas aiz viņiem slēpjas, viņi īsti neatklāj, to varēs uzzināt lasot grāmatā ietvertās dzejas.

Jūs nevarat vairs zīmēt? Es tagad dažreiz sāku ilgoties zīmēt. Zinu tam nav nozīmes. Nevar. Jāatbrīvojas lai varētu. Un atbrīvoties nevar. Šorīt bija ļoti skaists rīts un ļoti laimīgs prāts (sapnī, biju mājās). Bet diena pamazām nospiež, pamazām iztukšo spēku un prieku.

1958.13.11.[misplaced letter – should be here in February: 1958.13.II]

Jā, tas ir tā, ka mums nav īstas pieejas jaunajiem rakstniekiem. Mani tas bieži ir kaitina, ir moca. Tiklīdz ir kāda komisija, kam kas jāspriež literārajās lietās, tā ikvienu jaunu autoru cenšas pielīdzināt kādam no vecajiem. Ikviens tuvojas jaunam darbam jau ar standarta mērauklu, netic, ka jaunajam var būt kas savs. Mūsu gadījumā manas domas bij tādas, ka Jums pienākas pirmā godalga, bet Lācim otrā. Bet Tamužas kundze ar tādu sparu un aizrautību uzbruka jaunajiem autoriem, ka pārējie komisijas locekļi kļuva šaubīgi. Es negribēju uzspiest savu pārliecību komisijas četriem cilvēkiem un tā tika pieņemts lēmums, kuŗu es nekad nevaru pieņemt. Es aizrādīju, ka komisija par tām pašām lietām, par ko pagājušā gadā jūsmoja, tagad ir pretējās domās, vienkārši tāpēc, ka mainīta tematika. Jūsu pagājušā gada darbs visus saistīja ne ar savām īstajām vērtībām, bet ar inteliģento romantiku. Tās šogad nebija un ar to pietika, lai neredzētu to, kas jāredz. Pa daļai arī tagad spēlēja līdzi sižets: pagājusī baraku un slimnīcu pasaule visiem kļuvusi pretīga. Labi vēl, ka komisijas sastāvs bij tāds, kāds viņš bij, citādi kā Jūsu, tā citu darbi būtu pavisam noraidīti.

Ar jauno rakstnieku audzināšanu iet bēdīgi. Ceļa Zīmes cīnās ar nāvi – trūkst lasītāju. Mēs savā Preses kopā esam savākuši piecus sešus jaunos autorus, bet te jau tā pati nelaime – trūkst cilvēku, kas pazītu literāros jautājumus tā, ka varētu ar savām zināšanām daudz pakalpot. Nereti sarunas ir stipri vienpusīgas un neauglīgas un kā šķiet jauni no tām neko daudz nemanto. Jauno domas ir nezināmas un nokļuvuši veco spalvas vīru vidū, viņi kautrējas un īsti nedrīkst tās atklāt. Vecie, kā jau tas ir bijis arvienu, ir pārāk neuzticīgi un sirgst ar mazvērtības kompleksu: kuŗš tad būs pārliecināts, ka piemēram viens otrs no Jūsu un arī no Brēdricha darbiem sit pušu caurmēra darbus austrāliešu žurnālos? Es tāpēc arī skubinu Ainu Neboisu, lai viņa raksta angliski.

Droši vien no laimes vairāk ko zin tas, kuŗš to spēj meklēt dažādos virzienos un dažādos veidos. Man šo virzienu ir bijis arvienu ļoti maz un tagad jau par tiem nav vairs i ko runāt. Man nav pat nekādu baudu. Senāk, mājās un arī vēl Švābijā, es varēju runāt par dabas baudu. Šeit man vispār daba nemaz neeksistē un man ir vienalga, vai es skatos tādā nama sienā vai ainavā. Var baudīt arī cilvēkus, bet man šeit nav tie pieejami vai arī es tos neprotu baudīt, tāpēc ka tie mīt kādā citā plāksnē, kas ar manējo nesaskaŗas.

Tas ir pareizi, ja domājat, ka jāraksta tikai tas, ko domā un tā kā tas pats no sevis prasās. Tas ir vienīgais un bez izņēmuma ceļš, kuŗš jāiet katram māksliniekam un ko visos laikos gājuši visi lielie mākslinieki, dzejnieki un domātāji, kaut arī uz ešafotu. Taču māksla ir vispersonīgākā un viscilvēcīgākā lieta. Bet ne visi tā domā. Un taisni mums tagadējā mūsu stāvoklī šīs domas ir nesaprotamas. Mums katru dienu gan no kancelēm, gan avīzēs māca, ka ne cilvēks ir tas svarīgākais, bet pulks – tauta, organizācija, partija u.t.t. Mums vajadzīgi vadoņi un pravieši un atraitnes dēli. Lielais vairums ir pārliecināts, ka taisni māksla ir tā, kam jāatveŗ ļaudīm acis, lai tie saprastu, no kā jābēg, kam jāuzbrūk, par ko jācīnās. Ar vārdu sakot, māksla ir līdzeklis, ar kuŗas palīdzību nemākslinieki grib cīnīties. Mūsu ir maz un tāpēc aiz mums ir ļoti maz, kam māksla vajadzīga kā māksla. Lielām tautām šādu sapratēju ir vairāk un tāpēc tur var eksistēt Steinbeki. Pie mums tas nav iespējams. Un ja kāds dzejnieks vai rakstnieks pats ar saviem līdzekļiem savus darbus izdotu, tad kritika smiedamās tos nolikvidētu, kā tas, piemēram, kādreiz notika ar tik smalku un īstu dzejnieku kāds bij Kārlis Krūza, kuŗam liktenis bij lēmis dzīvot reizā ar pravieti Ed. Virzu. Protams, Virza, slēpdamies aiz praviešu un politiska saucēja vairoga, prata būt arī dzejnieks. Bet cik vairāk viņš būtu bijis dzejnieks, ja viņam nebūtu jānokrāmējas ar nevajadzīgajiem kankariem. Ar Raini nebij labāk, jo arī viņam politiskā saucēja loma atņēma iespēju kļūt tik lielam dzejniekam, kāds viņš varēja būt. Un ja nu tas tā bij tad, kad aiz mūsu rakstnieka vai dzejnieka stāvēja vairāki simts tūkstoši lasītāju, tad tagad, kad lasītāju ir tikai nedaudzi tūkstoši, viņš ir kļuvis gandrīz jau nevajadzīgs.

Tātad turaties pie sevis – tas ir vienīgais uzdevums, no kuŗa nekad, nekur, nekā priekšā nedrīkst atkāpties, ja grib būt mākslinieks.

Nākamajā Literārā pielikumā Bārda rakstīs par sacensības darbiem, bet nekāda liela prieka jau Jums no tā nebūs. Laikam tur būs arī Jūsu stāsts – es to nosaucu par dzejoli prozā – par Ilūkstes sapņotāju.

Pagājušā svētdienā mums notika maza rakstnieku sanāksme E. Kreišmanes mājā. Tur bij O. Rozītis, A. Neboise, E. Silkalns un mēs ar Kreišmani. A. Neboise nolasīja manu antīko noveli – mazu gabalu, kuŗu es uzrakstīju dusmodamies par pelēkumu, kāds nupat valda mūsu literārajā laukā. Kā jau dusmās rakstīta, tā nebij necik pieklājīga, tāpēc J.[H?] Rudzītis man to atsūtīja no Ņujorkas atpakaļ ar piezīmi, ka labprāt iespiedīšot no manis ko citu, bet tādu kā šo – nē. Protams, novele neder labā sabiedrībā un latvieši jau domā, ka viņi ir labākā sabiedrība pasaulē un kādēļ gan J.[H?] Rudzītis lai saietu ar to manis dēļ naidā?

Tik šaurā sabiedrībā, kāda tā bij pagājušā svētdienā, protams, novele nekā ļauna nevarēja padarīt un tāpēc par to neviens neuztraucās. Sarunas tomēr neko nedeva, jo kā parasti novirzījās no temata un iestīga filozofijā un psicholoģijā. Bet arī tas bij patīkami un mēs nosēdējām vairākas stundas. Pēc tam, kad pārējie aizgāja, es vēl paliku un mēs ar Kr. kundzi runājām par viņas romānu, kuŗu viņa pašlaik raksta un kuŗas pirmo nodaļu viņa pagājušā reizā lasīja. Viņa bij labā garastāvoklī un tāpēc aizrautīga un temperamentīga un tādās reizās viņa ļoti labi runā un labi izstāsta nodomus, kam jāīstenojas viņas darbā. Pēc ilgāka laika es izciemojos arī ar viņas meitu, kas man stipri simpatizē un izrādīja savus zīmējumus un arī demonstrēja savus panākumus baleta skolā. Laikam viņai ir jau kādi deviņi gadi, viņa no manis nebaidās un tāpēc nežēlo arī savas asprātības.

Esmu pārrakstījis gandrīz visus dzejoļus, kam jāietilpst nākamā krājumā. Tagad tie jāsakārto nodaļās un tad jālasa tik daudz reizas, kamēr nederīgie izkrīt. Nodaļas varētu būt šādas: 1. Pelēkais mijkrēslis, 2. Leukonoe (te būtu kaut kas par mīlestību), 3. Īsi stāsti, 4. Vēstules, 5. Tālie draugi (tulkojumi no svešām valodām). Ne vien pašas grāmatas, bet arī nodaļu virsraksti ir nejauka lieta – visi liekas banāli, bet jaunus nevar izdomāt.

Sūtiet man arī nenobeigtas vēstules, jo kādēļ tad viņām jābūt nobeigtām un parakstītām? Es varu vēstuli sākt un beigt, jo mani neviens netraucē un pat aptur radio blakus istabā, ja dzird, ka es rakstu. Bet ar Jums tas citādi. No Jums jāaizvāc prom viss, kas uzrakstīts, daudz tā vai maz, labs tas vai slikts, citādi Jums nekas nepaliks pāri no Jūsu dzīves. Varbūt, ka beidzot, ja šos īsos fragmentus saliks vienuviet, iznāks kas vesels, kāda pasaule, kāda sala, kuŗa Jums pieder? Lielas lietas jau pastāv no daudzām mazām.

Jūsu J. K.

[not included in book – following poems sent by J.K. on unknown date(s) – sequence of verses not known – possibly belong here]

MIJKRĒSLIS [cycle]

Dažs vairāk galvu mīl, cits asti,
Bet bieži vien ir novērots:
Kas galvu mīl, tie nesaprasti.

Kas galvu nepazīst, mīl asti
Un tas nemaz nav neparasti,
Ja astei goda kronis dots.

Dažs galvu vairāk mīl, cits asti,
Ar ko šis tas kļūst noskaidrots.
                                 1957. 28. I.

Ja nespēj mīlēt to, kas miris,
Kļūst viss, kas dzīvs, tad nemīlēts,
Visciešāk saistītais tad iris.

Ja nevar mīlēt to, kas miris,
Sirds avots pilns tad sāpēm biris
Un nešķīsts kļuvis viss, kas svēts.

Ja negrib mīlēt to, kas miris,
Zūd viss, kas dzīvs, tad nemīlēts.
                                 1957.23. 10.

Tā februāŗa diena bija,
Kad pavasaris vēl tik jauns –
Tā mani dzīvē iebīdīja.

Šī diena tiešām ļauna bija,
Jo viss, ko tā man apsolīja,
Drīz kļuva posts un grēks, un kauns.

Tā tiešām diena tumša bija,
Jo piedzimt – liktenis ir ļauns.
                                  1957. 17. 11.

LEUKONOE [cycle]

Leukonoe.

O! Leukonoe!
Kas to lai vairs zin,
Kur Jūsu sandalēs autās daiļās kājas
Tagad zemi min?

Un pie kādām nu krūtīm
Jūsu tumšās matpiņas tagad maigi vijas
Pakrēslas stundās,
Kad gaisma ar tumsu mijas?

Reizi – tas nu gan bij jau diezgan sen –
Jūs – visu labo ļaužu neganti rātā –
To vien tik turējāt prātā,
Kuŗā stundā Jums jānāk pie manis...

Tad mēs abi divi,
Stundām skrejot kā karstam tropu vējam,
Visas pasaules mīklas kopā atminējām
O! Leukonoe!

[no date]

Leukonoe. 2. Reiz Jūs, o leukonoe, teicāt tā: Kad brīvībā tikšu, zeme kļūs šī manis skūpstīta! Var jau būt, ka tas tiešām reizi tā būs, Ka viss, ko tik ļoti vēlāties, piepildīts kļūs. Bet ja nu es tad jau par zemi būšu vērties? Vai drīkstēsat Jūs tai skūpstā tad klātu ķerties? Jo tas jau tad, o Leukonoe, būtu notikums liesmīgs Un, jāsaka, taisni vairāk nekā briesmīgs!

[no date]

Viena diena. Šī diena skaista bij tik ļoti, ļoti, Jo klauvējāt Jūs tad pie manām durvīm Un pleci Jums un mati bija apsauļoti… Varbūt tāpēc šī diena bij tik skaista ļoti? Un žēl, ka netika Jums visi ziedi doti, Bet tikai viens, kaut pietika to kurvim!… Tāpēc, tāpēc šī diena bij tik skaista ļoti, Ka klauvējāt Jūs tad pie manām durvīm.

[no date]

Jums melot patika tik ļoti, ļoti! Šķiet melot bija Jūsu ampluā, Jo melojāt Jūs īsti saskaņoti. Bet kaut Jums meli patika tik ļoti Un man tie kļuva pilnām saujām doti, Bij Jūsu sirds šo melu plūdumā. Tāpēc bij Jūsu meli apgaroti Un es tais noslīku kā muša saldumā. 1957.23.10. Jūs ciemā atnākt apsolījāt Un es Jums ticēju – nudien! Jo Jūs jau ļoti laipna bijāt… Bet ko jūs tagad izdarījāt: Tik ‘labasdienas’ atsūtījāt! Bet es Jūs gaidīju ikdien… Man šķiet – Jūs mani piekrāpījāt! Žēl, ka Jums ticēju – nudien!

[no date]

Ne Jūs, ne es vairs neticam, ka tas ko sakām, Ir patiesība kuŗas dēļ kāds mirst, Vai arī kuras dēļ ir kādam jākļūst trakam. Mēs sen vairs neticam ko paši sakām Un tādēļ mamldamies pa tumšām takām Un sūdzamies, ka dzīve postā nirst. Ne Jūs, ne es – mēs neticam ko sakām, Bet pasaule tādēļ ne brūk, ne irst. 1957.1.11.

[photograph of portrait – not included in book – no date when sent]

Šo manu bildi gleznojis pēc atmiņas kāds Melburnas gleznotājs. Viņš domā, ka labāk kā jeb kuŗš cits parādījis manu raksturu.

———————–

21.2.1958.

Šodien Jūsu dzimšanas diena. Ir vēl rīts. Man daudz sīku darbu darāmi. Bet es domāju par Jums. Jūs pieminiet droši vien laikus – „…laikus, kā ūdeņus zilus, pāri pār galvu kas grūst – ”

Un es savu daļu pieminu Jums līdz. Nezinu no kurienes rītos atnāk prieks. Zeme ir tik zaļa un auglīga. Esmu it kā mazliet stiprāka kā biju fiziski un man gribas ticēt vairāk kaut kam gaišākam. Es eju ar govi rītos prom pa ceļu un esmu laimīga. Jūs esiet cilvēkos visu laiku, bet Jūs sakiet – nav cilvēku, ko baudīt. Jo vairāk mums apkārt, jo mazāk mēs tos redzam un mazāk to tīkojam. Jo šaurāk ieslēgti jo vairāk atrodam citu vērtības. Ja vien tas iespējams. Ja paša iztēle un ilgas pēc tuvības tik lielas, ka varam redzēt ko vēlamies un neredzēt ko nevēlamies.

Vai draugu pulkā dzeriet vermūtu?

Vai viens pieminiet dienas un ceļus?

Nezinu. Es gribētu arī būt tur pulkā un dzert vermūtu – cheer you – prozīt – sveiki! Bet labuma nekāda no tā nebūtu. Citu vidū es nebūtu nekas vairāk kā visi citi. Te (es nedomāju, ka esmu ļoti kas vairāk bet…) ja Jūs gadiem ilgi jau sakiet man ik pēc brīža laipnus vārdus, tad tas kas dots un ņemts ir mazliet vairāk, kā citiem un vienam otram. Tā tad iegūts abpusēji vairāk.

Labi vien ir ka esmu te un ne tur pie citiem.

Lasu pa brīžam Sommerseta Moughama stāstus. Viņš man atver acis, ko es pati neuzdrošinājos teikt un ja vienā dienā teicu, otrā aizmirsu – cilvēkam ‘ir trūkumi’. Tas neizsaka neko, jo to nevar iedomāties, kas tas ir trūkums. Tā maza vaina. Jā, tā ir maza vaina. Bet šie trūkumi ir mūžīgi, ar tiem dzīvo un mirst. Un mazs, mazs trūkums vienā var izpostīt visu un visu otrā, jo otrs nezina ka pirmam tāds trūkums ir. Piemēram, kādam nav līdzjūtības, kādam nav drosmes, varonības u.t.t Moughams ir ķirurgs – atgriež dvēseles.

1958.21.11.[misplaced letter – should be here in February – 1958.21.II – his birthday]

Šorīt es saņēmu divas Jūsu vēstule, gaŗas un labas vēstules un tās bij vienīgais prieks par vakar un šodienu. Citādi man jau sen šī diena sagādā tikai nesaprašanu un sirdsapziņas pārmetumus. Vakarvakarā mani oficiāli apsveica pažarnieku, presenieku un zilotnieku pārstāvji ar puķēm un aploksni, šorīt es no visām mūsu mājas ģimenēm saņēmu dāvanu saiņus. Bet es dāvanas neprotu saņemt un vienumēr esmu dzīvojis kaut kā pavisam viens un neesmu pieradis pie tā, ka cilvēku starpā pastāv kādas saistības ārpus tā, kas ir praktiski nepieciešams. Tagad nu man pie tā jāpierod un es jūtos neveikls un pat apkaunots.

Es pieliku vēstulei dažus dzejoļus no nodomātā krājuma, par kuŗu es arī nezinu, kāpēc es to gribu iespiest? Varbūt tāpēc, lai būtu kāda doma, ka ir par kaut ko jārūpējas. Jūs rūpējaties tikai par savām meitenēm un laikam tas ir kas labs. Es varu rūpēties tikai par to, lai katrā dzejolī būtu pateikta kāda doma, būtu pareiz ritms. Bet tā kā es nedomāju, ka ar to spēju kaut ko dot arī citiem (dzejoļus taču neviens nelasa), tad man šķiet, ka mana rūpēšanās ir tīri abstrakta un saistās tikai ar mani pašu un tātad nav nekas labs.

Pagājušās septiņās dienās man bij jāiet piecās partijās un tas, laikam jau ir pārspīlējums, kuŗš nevar dot vairs nekā patīkama. Aizvakar vakarā, braucot uz vienu no šīm partijām, man pēkšņi uznāca liels dzīves apnikums un netālu no mērķa es griezos atpakaļ mājās. Tur es ielīdu gultā un domāju: cik labi būtu, ja man rītu nebūtu vairs jāatmostas. Bet, protams, ka no tā nekas neiznāca, jo sākās zvanīšana un man bij jāceļas augšā un jāizvērš viss par anekdoti, jo citādi neviens nesaprata, kāpēc es neesmu aizbraucis, kur solījies. Parīt ir pažarnieku gada svētki – Ummurkummurs un šodien es domāju, ka tur nebraukšu, kaut gan tas būs nepieklājīgi.

Pa savu logu es redzu skaistu zaļu backjardu ar kokiem un puķēm. Taču par to vajadzētu priecāties, jo tas ir tiešām ļoti pieklājīgs un jauks backjards, kuŗu kopj ar lielu rūpību. Un tomēr man tas nav nekas, man par viņu nav nekādas intereses.

Bet es tomēr neapskaužu Jūs, ka varat priecāties par savas pakārtnes skaistumu, par grāmatām u.t.t. Taisni otrādi, staigādams naktī pa Ivanhoe vai Heidelbergu, es izmeklēju mājas un dārzus, par kuŗiem domāju, ka tie Jums varētu patikt un domāju tad, kuŗu no tiem es varētu nopirkt, ja man būtu nauda un tad atdāvināt to Jums. Jums tur tad būtu jādzīvo ar savām meitenēm, bet viņas no rītiem ietu vai nu uz ģimnāziju vai augstskolu, bet Jūs pēc tam milzīgi uztrauktos, ja vien vai otra būtu piemirsusi paņemt līdz savu sviestmaizi. Tā tas bieži vien ir ar Fridrichsona kundzi, ja viņas meita no universitātes piezvana, ka aizmirsusi savā istabā sviestmaizi vai grāmatu.

Protams, tās ir aplamības, ko rakstu. Bet vai tad rakstīt par ko, ko esi domājis stundām ilgi, ir jau tik aplami? Ja domājat, ka tas ir tiešām aplami, tad nav arī nekādas nozīmes, ja lasat klātpieliktos trioletus, jo tais visos es runāju tikai aplamības.

Pagājušā sestdienas vakarā bij mūsu Preses kopas sanāksme un A. Gārša (students) lasīja savu stāstu par Drēzdenes degšanu. Tas bij diezgan labs. Pēc tam es ilgi runājos ar abiem dzejniekiem Silkalnu un Brēdrichu. Laikam viņi man patīk. Kad es biju piekusis no runāšanas, vadību uzņēmās Kreišmanes kundze un lieliski instruēja abus studentus Silkalnu un Gāršu, atkārtodama vārdu pa vārdam ko es viņai kādreiz esmu teicis. Tas bij patīkami un man bij tikai jābrīnās, ka viņa to visu tik labi atcerējās.

Dienu vēlāk biju Zilās Otas viesībās pie koktēlnieka Pūces. Tur bez gleznotājiem bij arī architekti un tie ir gandrīz tikpat saprātīgi kā gleznotāji, tāpēc es tikai klausījos. Tur bij arī viens jauneklis no kādas koledžas, kuŗš zīmē un glezno pa moderniski. Bet viņš jau tik vāji runā pa latviski, ka gandrīz nevar pateikt, ko domā. Kā tas ir ar Jūsu meitenēm, vai viņas spēj pastāstīt, ko, piemēram, redzējušas gleznu izstādē, teātrī etc?

Jā, es uzzināju, ka Misiņa kundze, par kuŗu jautājat, nav tā, kuŗu es pazīstu. Tā ir šķīrusies no Misiņa, studiju viņai nava un viņas meita ir precējusies ar kādu Ulma kungu, kuŗš ir brālis aktierim Ulmam, kuŗu es laikam pazīstu. Tai Misiņa kundzei, kuŗu es pazīstu arī ir meita, ļoti gaiša un kā liekas arī sirsnīga meitene. Bet laikam viņas mamma klavieres nespēlē. Mazākais es tās pie viņiem mājā neredzu.

Es domāju, ka sievietēm drusku ir gan sevi jāskaistina un ka tikai ļoti iedomīgas to nedara. Varbūt viņas to nedrīkst arī tāpēc, ka daži vīri baidās, ka skaistas sievas var iekārot citi vīrieši un tās viņiem atņemt? Bet man šķiet, ka ar to nekas liels nav zaudēts. Jo ja jau divi cilvēki turas kopā tikai tāpēc, ka nav neviena, kas viņus izšķir, tad tāda dzīve ir jau tikai spēle: kuŗš veiklāks. Man šķiet, ka personīgi es katrai sievietei, kuŗu man kāds varētu atņemt, pat palīdzētu, lai tas notiek jo ātrāk. Es vispār nesaprotu lāgā, kā var atņemt kādam cilvēku, tāpat kā kādu mantas gabalu. Teātrī, koncertā vai kaut kur citur es vēroju izskaistinātas latviešu sievietes ar neuzticību, jo man ir aizdomas, ka viņa tiešām gaida, lai kāds tās atņem vai paņem. Var jau būt, ka esmu netaisns, bet tomēr, vērojot austrālietes, man tik nelabas domas nerodas.

Lūdzu, uzrakstiet, kādas Steinbeka grāmatas Jums ir. Varbūt, ka man gadās kādu sameklēt, kuŗas Jums vēl nav. Šeit ir milzīgi antikvāriji un arī grāmatu veikali, kur katrs var rakņāties, cik vien tam patīk. Šad un tad, kad man ir slikts garastāvoklis, es pa tiem blandos un izcilāju simtiem grāmatu, bet nevienu nenopērku, jo nezinu, kāda man varētu interesēt.

Vai nevarētu kādu no Jūsu dienas grāmatas fragmentiem ievietot avīzē? Piemēram to, kur tas zirgs mirst, vai arī par blackberijām un čūsku? Es domāju avīzē, bet ne Literārajā pielikumā. Uzrakstiet lūdzu, par to.

Mana dzimšanas diena tuvojas vakaram un kad visi sanāks mājās, mēs to drusku aplaistīsim. Varbūt, ka man tad drusku pāries nelabais garastāvoklis un, kad aiziešu gulēt, es varēšu par šo un to pasapņot. Varbūt tas būs par Jums, jo es ceru, ka daudz tas Jums nevarētu kaitēt, tāpēc ka esiet priecīga un tad daudzas lietas arvien uztveŗ vieglāk. Bez kam, kad Jūs to dabūsit zināt, tas jau piederēs pagātnei. Reizi viena kollēga man teica:

„Ko jūs atkal izskatāties tāds… tāds…?”
„Nav par ko citādam izskatīties.”
„Varējāt kaut uz manis paskatīties.”
„Vai tad drīkstu?”
„Kas tur ko nedrīkstēt! Vai tad man no tam gabals nokritīs?”

Man šķiet, ka tā kollēga bij laba dvēsele?

Jūsu J. K.

1958.27.II

Cik labi, ka mazākais Jums ir priecīgi rīti! Es pazīstu tikai ļoti steidzīgus vai arī klusus rītus. Steidzīgi tie ir parasti, bet klusi tad, ja priecīgais vakars ievilcies vēlu naktī…

Pagājušā svētdienā bij pažarnieku gada sanāksme, stipri pajukusi un bez dzīvības, ar ļoti mazu biedru skaitu un bez jautrības numuriem. Viens numurs noritēja svinīgi un oficiāli – man pasniedza novēlotu dzimšanas dienas kriņģeli. Tikai tagad es atcerējos, ka man taču vajadzēja uzzināt, no kuŗas virtuves tas nācis…

Laikam Jūsu prieks nāk no jaunas sirds – Jūs neesat palīdzējusi tai kļūt vecai. Varbūt tas ir tāpēc, ka Jums ir Jūsu meitenes?

Mūsmājās iet apmēram tāpat: mana bijusī skolniece Šterna kundze pēdējās dienās pabeidz savu mastera disertāciju un staigāja tāpēc kā apreibusi. Vakar tā kļuva nobeigta un aizvesta pie grāmatsējēja iesiešanai un šodien to laikam nodos universitātei. Bet kas par to visvairāk ir uztraukusies un priecājusies, tā ir Metas kundzes mamma. Tā tas laikam ir, ka īstais prieks ir tas, ko priecājas par citiem bet domā, ka priecājas par sevi.

Ja Jūs būtu še, tad droši vien es sēdētu Jums blakām un domātu, ka esmu priecīgs, var pat būt, ka es tiešām tāds būtu, jo laikam Jūs esiet gan man vairāk kā tie citi, kas tur arī būtu.

Vakar bij ļoti skaista un silta nakts un es, staigādams Heidelbergā vienu laiciņu stāvēju pie kāda nama un klausījos, jo tur otrā stāvā bij vaļā logs un viens spēlēja klavieres. Viņš nebija veikls spēlētājs, jo reizām apstājās un sāka atkal no jauna to pašu. Bet tas, ko viņš spēlēja, man ļoti patika. Tas nebij nekas banāls, bet es esmu mūzikā tik vājš, ka nezinu, kas tas varētu būt? Es vedu sarunas par to, ka varētu iegādāt sev radio aparātu, kuŗam var piekārtot plates. Tad es klausītos Hendeli, Bachu, Brāmsu un Štrausu. Divi pirmie manī kaut ko izmazgā, Brāmss liek sapņot, bet Štrauss rāda visādas pagātnes ainas. Tā kā man trūkst muzikālas izglītības, tad es spēju mūziku izmantot tikai praktiski. Varbūt taisni tāpēc viņa man tā patīk, jo es jau esmu ļoti reāli noskaņots un visas manas domas un sapņi nekad neatiet no reālās pasaules. Ar Jums tas ir citādi.

Šai gadā laikam literārās sacensības nebūs, jo trūkst naudas godalgošanai. Bez tam es arī baidos, ka nebūs rakstītāju un būs jāgodalgo tikai arvienu tie paši autori. Ja sacensības būs, tad varbūt publicistikā, jo tām varbūt būs iespējams sagādāt naudu. Tāpēc nu tagad ir vairāk laika un Jūs varēsit mierīgi rakstīt. Patiesībā taču jābūt tā, ka darbam jābūt uzrakstītam jau agrāk, jo ja to raksta tieši sacensībai, tad arvienu steidzas un dažs kas paliek nepabeigts.

Vienu dienu es biju sitijā, jo bij šis tas jānopērk. Lielajā Češaira grāmatveikalā bij daži Steinbeka darbi, bet tā kā nezinu, kādi Jums ir, tad nevarēju tos ņemt. Lai nebūtu par velti nokrāmējies pa grāmatplauktiem (pēc tam arvienu ir jāmazgā rokas vai arī jāpieslauka kabatas lakats), es paņēmu V. Vulfas grāmatiņu un arī kādu eseju par viņu. Man patīk viņas seju vērot, liekas, ka tādas sejas bij romiešu matronām, kas mīlēdamas nebaidījās arī no ģifts vai dunča.

Todien bij ļoti sutīgs siltums un kad es vēl biju apskatījis kontemporāro amerikāņu mākslinieku izstādi (grafiku), es biju cauri slapjš, jo izstāde novietota kādos šķūnīgos bēniņos taisni zem jumta. Tomēr tā bij laba izstāde un bij jāapbrīno to puišu meistarība. Tur nebij gandrīz neviena darba, kur kāds nemākulis mānītos, uzdodams savus smērējumus par mākslu.

Tā ka man nebij iespējams nekur atdzist un kļūt sausam, es aizgāju uz Centrālo bibliotēku, kur ziemā ir silts, bet vasarā vēss. Man nebij nekādu noteiktu lietu, ko lasīt, tāpēc es paņēmu Žida dienas grāmatu. Tā ir divi biezu grāmatu sējumos un tāpēc es to varēju tikai pašķirstīt. Bet arī tas bij patīkami, jo Žids ir ļoti gudrs un nesaudzīgi atklāts. Pavisam nemanot es biju nosēdējis bibliotēkā vairāk kā divi stundas un biju arī pilnīgi atdzisis un izžuvis. Es atzīmēšu pārs teikumus no Žida, lai attaisnotu savu stāstījumu: Žids saka, ka katrā literatūrā pirmais jautājums esot – What does it hide of man? Bet tālāk – What does it reveal? is relatively less important. – Šīs domas man ļoti patika, kaut gan es tās jau labi sen biju dzirdējis arī no kāda cita franču autora. Man šķiet, ka taisni šai pieejā slēpjas franču literatūras burvība.

Šodien es negribēju Jums pateikt nekā tāda, ko arvien gribu, bet nekad nespēju. Es gribēju tikai rakstīt, lai Jums nebūtu veltīgi jāgaida mana vēstule. Bet droši vien būs tā, ka pēc kāda laika man tomēr kļūs žēl, ka atkal esmu palicis Jūsu parādnieks un Jums ir iemesls domāt, ka Jūs man neesat nekas vairāk kā visi citi.

Jūsu J. K.

 

1958. g. 5. 1.

Vakar bij Preses kopas sanāksme, kuŗā notika Adelaides Kultūras dienu, ja tā varētu teikt – atskaite. Kultūras dienu apmeklētāji izteica par tām gan ļoti cildinošas, gan arī kritiskas domas, tā kā man un varbūt citiem, kas tur nebijām, ir diezgan neskaidra jēga par to, kas noticis. Drošs ir tikai tas, ka apmeklētāju skaits bijis liels. Mani visas šīs lietas saista maz, drīzāk nemaz un interesē tikai klausīties, ko un kā katrs stāsta.

Par Jūsu Aprakto dzirdēju, ka to lasījusi L. Kukures meita, ļoti jauna jaunkundze un ar ļoti maz panākumiem. Laikam tas, ka lasīšana uzdota tik jaunai lasītājai, domāts ļoti labi, jo taču Jūsu pasakā ir runāts par jaunatni. Bet vai tad tagadējā jaunatne zin kaut ko par to jaunatni, kas darbojās Jūsu stāstā?

Sanāksmēs es slikti nejūtos, tikai pēc tam, kad esmu atgriezies mājās, jūtu cik lieks tur esmu bijis. Tad, kā parasts, es nosolos nevienu sanāksmi vairs neapmeklēt. Bet man ir tik vājš raksturs, ka solījumu līdz šim vēl neesmu spējis turēt. Bet varbūt ar šo gadu es kļūšu stingrāks! Šodien esmu savas vājības pavisam nomākts un neviena lieta nepatīk tā, lai varētu pie tās kādu brīdi kavēties. Tāpēc sāku rakstīt arī Jums. Bet šādos brīžos rakstīt nav nekāda gudra rīcība.

Bieži es iekuļos pavisam neparastās saistībās: prof. E. Dunsdorfa kundze, kas ir ļoti laipna, pērk sev mašīnu, bet kāpēc man jābraukā līdzi mašīnu meklējot (viņa gribēja pirkt lietotu mašīnu) tas ir grūt izskaidrojams, jo mēs esam ļoti maz pazīstami. Bet tā kā pazīstu braucēju (šoferi), tad braukāju līdz pa man pavisam svešiem saburbiem. Laikam jau tāpēc, ka man patīk viss, kam nav nekādas īstas jēgas. Tā nu vakar nobraukāju stundas 4, kuŗas mierīgi varēju nosēdēt mājās. Mājās? Bet man nav nekādas īstas jēgas par mājām.

Sestdienas vakarā biju mūsu avīzes kopējā redaktoru apspriedē, kur man ar patiesība tikpat kā nekas nav sakāms, jo tur jau jārunā par avīzes tām lietām, kas man pavisam maz interesē. Bet laikam jau šefredaktors nav gribējis mani pamest novārtā, kad pārējie redaktori izsaka savas domas.

Šai apspriedē bij arī Sidnejas redaktors A. Zariņš, caur un cauri žurnālists. Viņa kundze ir mana kādreizējā skolniece. Nebiju viņu redzējis taisni 30 gadus. Kad pēdējo reizi redzēju, viņai varēja būt gadi 16 – tātad tagad tuvu 50. Ir labāk ja neredz cilvēkus, kuŗus esi kādreiz redzējis viņu dzīves sākumā. Ja jāredz, tad arvienu jādomā: kāpēc cilvēkam jābūt jaunam, skaistam, dzīves priecīgam un cerību pilnam?

Vakarā laikam iešu pastaigāt, jo tagad ir mēness un svētdienas vakaros Heidelberga ir ļoti klusa. Taisni tāpēc mani tur visvairāk māc sirdsapziņas pārmetumi, ka atdevu svešiem cilvēkiem savu Jusi, kuŗš taču bij vienīgā radība visā pasaulē, kas bij tik cieši saistīta ar mani, ka tikai ar viltu bij izdabūjams no manis prom.

Tagad Jums uz ilgu laiku ir mājās Jūsu meitenes un tā tad Jūs esat trīs sievietes vienuviet. Es nespēju iedomāties kas tas ir par stāvokli. Bet jādomā, ka tas var būt arī patīkams?

Šeit ir viena diezgan patīkama izskata dāma. Viņa dzīvo pie kāda cilvēka kuŗš nav viņas vīrs, bet viņai ir zēns, kuŗa tēvs ir viņas vīrs. Viņa īsti nevar izšķirties, kur būtu viņas īstā vieta. Es apskaužu šo sievieti, jo nespēju saprast kas viņā notiek? Man visas lietas arvien liekas patīkamas tikai tad, ja nav saprotamas, nav skaidras.

Esiet sveicināta Jaunajā gadā.
Jūsu J. K.

1958.14.1.

Nevaru iedomāties, kādus kalnus Jūs nu tagad rokat – tomātu, pupiņu vai kādus citus? Droši vien vēstules tagad saņemat reti, jo ir suņu dienas un tāpēc laikam Inese dzīvo mājās? Arī man te ir tāds suņu dienu svinētājs. Viņam iet diezgan grūt, jo ar draugiem mamma ļauj satikties reti, nekādu citu darbu nav un laika ir tik daudz, ka aiz tā nav nekāda glābiņa. Drusku es to palīdzu nosist – mēs sviežam viens otram futbola bumbu rokās. Bet es drīzi nogurstu un arī partneris kļūst slapjš un svaidīšanās jāpārtrauc…

Man pašam laika ir diezgan maz – neko nepagūstu padarīt, lai gan ķēpājos visu dienu. Ar romānu mocos kā nabags un vienmēr vēl nezinu, vai no tā kas iznāks. Ir tādas lietas, kuŗas vajadzētu ar citiem pārrunāt. Bet kur lai ņem tādus cilvēkus, kam interesētu vēsturisks romāns? Senāk biju kautrīgs un nerunāju ne ar vienu cilvēku par to, ko domāju vai rakstu. Tagad gribētu runāt, bet nav ar ko. Tā domāju un gudroju viens pats un reizām liekas, ka tam nav nekādas jēgas. Kam interesē vēsturiskie notikumi, vēsturiskas personas? Patiesībā gan ir tā, ka visi maldas, ja domā, ka Negantnieks būtu kāda vēsturiska persona. Šis romāns ir pavisam autobiogrāfisks. Tāpat tas būs ar šo jauno. Vai tad 17. g.s. cilvēki ir no mums tik tāli, ka mēs vairs nespētu viņos saredzēt savi pašu?

Es turpinu rakstīt arī Kalnakūļu Viktu, jo tai jāizveidojas par romānu, varbūt par visvairāk biogrāfisko no maniem darbiem. Un tomēr tādas Viktas nekad nav bijis! Esmu bijis tikai es pats un vesela rinda personu, par kuŗām patīk atcerēties, smieties, zoboties un iet tām blakām pa kādu mirušu pasauli.

Nākamā svētdienā E. Kreišmaņa kundze organizē mazu rakstnieku sanāksmi (ja vien viņai nepāries prieks uz to). Uz to jāiet, kaut gan īsti man tur nebūtu vietas. Jo ko tad tur lai daru? Runāt nav nozīmes, bet klausīties, ko runā, vēl mazāk nozīme – mēs katrs dzīvojam savā pasaulē. Ja visu mūžu neesmu varējis atrast sev biedrus ar kaut cik līdzīgām tieksmēm, tad tagad tas jau ir pilnīgi neiespējami.

Kā Jums patīk mans protežē E. Silkalns? Viņš studē vēsturi un vācu literatūru un ir ļoti jauns. Viņam ir tikko 20 gadu, tātad nedaudz vecāks par Jūsu Inesi. Viņš nāk no inteliģentas ģimenes – tēvs mežzinis, māte Dr. med. Ir tāds iespaids, ka viņš it kā grib tikt vaļā no labās audzināšanas važām. Man viņš patīk un es domāju ka no viņa varētu iznākt dzejnieks.

Jums ļoti nepatika O. Lācis. Domāju, ka nākamā Literārā pielikumā būs viņa poēmas Baronas fragments. Es domāju, ka tas Jums patiks?

Ko darīt ar Megpaja dziesmu? Ir tāds nodoms uz priekšu katrā avīzē likt kādu stāstu. Bet Megpaja ir vienam numuram par gaŗu un saraustīt to trijās četrās daļās, nozīmē iznīcināt tā iespaidu. Un man negribas mazināt iespaidu, kāds bij pagājušā gadā Kaimiņam. Literārajam pielikumam Megpaja arī par gaŗu. Es projektēju nākamā Literārā pielikumā to Jūsu stāstu par Ilūksti. Bet vēl nezinu kas iznāks, jo jāpieskaņojas citiem gabaliem un es vēl nezinu, kādi tie būs.

Ko domājiet par Ainu Neboisi? Viņa ir ļoti uzņēmīga un garīgi žirgta sieviete un ātrā domātāja. Tikai viņas valoda ir trūcīga, jo viņa jau skolas gadus dzīvojusi Vācijā un īsto latviešu valodu nav dzirdējusi. Ar šo nelaimi jāsirgst visiem jaunajiem rakstniekiem. Laikam pamazām nāksies pāriet uz angļu valodu. Bet arī tā ir vēl ļoti maz pieejama.

Žēl par Zinaīdu Lazdu. Vai viņa Jums patika? Man nē – man viņa likās par nereālu, par cēlu, lai pazītu un mīlētu dzīvi, kas pēc manām domām ir dzejas pamats.

Es lasu Virdžinijas Vulfas vēstules Litonam Strečijam (Strechey). Viņa tam rakstījusi vairāk nekā 20 gadus, sākumā kā Stīvensa jaunkundze, bet pēc tam kā Strečija kundze. Virdžinijas pēdējo vēstuli Strečijs saņēmis jau gulēdams zārkā. Viņas stils ir līdzīgs Jūsējam un varbūt tāpēc man patīk. Kā Jums patīk šāda viņas vēstule:

38 Brunswick Square,
W.C.

      Ha! Ha!
      Virginia Stephen
      Leonard Woolf

6th June, 1912.

Here we are in the middle of divine country, literary associations, cream for every meal, but cold as Christmas and steady rain.

Leonard is learning Spanish and I am reading Heir of Redcliff. We go to France on Sunday – I will send addresses.

Love to Henry.
Who lived at Alfoxton?

Jūsu J. K.

21.1.1958.

Vakar Jums rakstīju, šodien nebūtu jāraksta. Bet es gribētu ļaut sev vaļu. Vai es nedrīkstu, pēc tik pacietīgas kalpošanas liktenim – ļaut sev vaļu? Ja es gribu rakstīt – rakstu. Vēstuli? Nezinu. Savā ziņā jā, un arī nē. Dzīvots tiek tukšumam, ne cilvēkam. Tā varbūt mazākais rakstīt varētu – cilvēkam. Tā kā tuksnesī, nē tuksnesī es neesmu bijusi, bet nu tādā, tukšā, tālā, kailā vietā, pret kuŗu saucot, skan atbalss. Varbūt tur tālumā ir kāda klints kas atsviež vārdus atpakaļ. Bet atbalss nekad nav tikai paša vārdi, viņos ir kāda sveša, nedzirdēta skaņa līdz. Un tā es rakstu un klausos atbalsī… Bet varbūt tomēr tur ir cilvēks ar savu balsi, ne tikai akmens ar atbalsi? – Tas tur jādomā ir gan, bet tuksnesis ir un to nevar pārbaudīt vai tur aiz tā ir cilvēks – un visa rakstīšana ir kā klausīšanās atbalsī.

Jā, cilvēks ir kaut kas vairāk, kā tikai papīra lapa un vārdi. Bet vairāk man nav. Tā tad – tuksnesis un atbalss.

Ir lietainas dienas, zeme kļūst ļoti zaļa. Man jāatceras tik bieži Aiviekstes ūdens, kas pēc lietus plūst pāri zaļai zālei…

Un tad nezin kā, man šodien visu laiku stāv acupriekšā kāda baznīca Daugavas krastā. Varbūt tā bija Ikšķiles baznīca. Mēs braucām uz Rīgas pusi pa lielceļu kas veda pret tālu, lēzenu kalnu un baznīcu. Lejā bija Daugava. Staigāja lietus mākoņi. Nebija nekā sevišķa. Bet pret mākoņiem baznīca krastā izskatījās ļoti pievilcīga. Pildīja domas ar prieku. Man bija tāda sajūta, ka būtu kas jāatrod, jāuziet lai to īsti sev paņemtu, kas bija ainavā. Bet tas nav paņemams, ne atrodams. To jau es arī sapratu. Tikai pirms un pēc baznīcas uz ceļa mēs apstājāmies lai noskatītos. Ainavā bija tāda vienkāršība un cēlums, ka viņā varēja skaidri just gadu simteņus, kas gulušies pār to vietu.

Šodien nezin kādēļ es skatu šo ainu ar baznīcu. Un tagad ar to brīdi, kad viņu redzēju, viņa ir gadu simteņus tālu no manis…

Zinu, ka man jābrauc uz Gosfordu vai Sidneju meklēt darbu, kaut kā, kaut kas ir jādara. Bet esmu tik smaga kā letarģijā.

Lietus ir silts un zāle aug ļoti zaļa. To sajust var vairāk tādēļ, ka nebija pusgadu lijis labs lietus.

E. Dz.

E. Ķikure

Dienas grāmatas lapa

Nu, kad diena ir galā, visi labie darbi izdarīti. Viss uzvarēts. Izcīnīts. Nolikts. Nokārtots. Izstrādāts pareizs raksts. Izlobītas visas kļūdas… Sirds gaida kāda atalgojuma par to. Kā mazs suns. Sunītis pazemīgi gaida. Bet nav, nenāk nekas. Īsais brīdis, kad domājies sapratis, ka pareizi esi darījis, kas skāra kā gaisma, kā mūzika – ir aizslīdējis, ātri, kā manīts, kā nemanīts – izdzisis, un tu sēdi tumsā viens. Aukstums sāk salt apkārt. Tu gaidi velti. Tu esi viens ar savu labā darba izdarīšanu. Un lai tu nepazustu, lai tu nekļūtu saplosīts no šīs tumsas un aukstuma, lai tu nekļūtu par ēnu patrepju telpā, tu bērnišķīgi sevi mierinādams sāc sev iestāstīt, ka tu sacelsies pretī un iesi atpakaļ pie grēka! Bet vai tu to neesi piedzīvojis, ka grēks arī ir tādās reizēs no tevis novērsies? Tu esi pievīlis grēku – velnu, chaosu izlīdzinājis, un kur tev šai chaosā vērās jaunas krāsainas pasaules – tur ir miers. Vārti aizvērušies. Elles vārti. Dzīvo savās debesīs, kuŗās tev neielaida, kuŗās tu nenonāci – jo viņu nebija. Gaidi. Sunītis. Liks tev darīt jaunus labus darbus. Ko tu smilksti un zodzies atpakaļ pie sava neizdarītā grēka?…

1958.25.1.

Man arī Jūsu dienas grāmatas lapas izliekas pēc vēstulēm, tāpēc es tās nelasu reizā ar vēstuli, bet katru dienu kādu dienas grāmatas daļu ar atsevišķu virsrakstu. Tad ir tā, ka iznāk vairāk vēstuļu un nav tik ilgi jāgaida uz tam.

Spriežot pēc dienas grāmatas, liekas, ka Jūsu dārzā vai vispār ap māju ir daudz jaukuma, visādu koku vai krūmu un tāpēc ir žēl, ka nevienam nav vaļas par to priecāties, jo visi atrodas nebeidzamās iešanas vai skriešanas stāvoklī. Par meitenēm gan nav jābēdājas, jo tā ir jaunatnes nepieciešamā īpatnība, ka tai ir kaut kur arvienu jāsteidzas. Kad atceros savas jaunības dienas, tad tā bij īsta nelaime, ka visi citi varēja skriet, bet man to neatļāva. Protams, ka tik ko es kļuvu no spaida brīvs, tā saku skriet divkārša mērā. Protams, ne diskot, lēkt, grūst, vai peldēt, bet uz mītiņiem, jo sports toreiz nebij modē. Ja jaunatnei nav nekur kur steigties, tad no tās rodas, vienaldzīgie, kā tas bij Latvijas beidzamajos gados. Sliktāk jau ir tas, ka arī Jums mūžīgi jāsteidzas, jo visam jau ir savs laiks un reizi tas ir tāds, ka nu jāapskatās, kur un kāpēc esi skrējis. Ja ne, tad var iznākt tā, ka izskrieni dzīvei cauri un beidzot, atsizdamies pret zārku, nekā nesaproti, kas bijis, kas nav bijis. Un lai nu kāds bijis nezin cik augstvērtīgs skrējējs, lēcējs vai grūdējs, tas beidzot nav nekas, jo pēdējā cilvēka vērtība ir viņa domāšana un jušana. Ja tās nav, tad viņš galu galā ir tikai augstākās šķiras bifelis.

Es parasti nedēļām ilgi nekur nesteidzos, jo nav kur skriet, tāpēc, ka neviens negaida. Bet tad ir arī reizas, kad mani kaut kur ved. Neko sevišķi man nepatīk arī vešana, bet tā nav arī nepatīkama, jo rodas uz kādu brīdi illūzija, ka tu it kā būtu vajadzīgs. Protams, es labi zinu, ka tā ir illūzija, bet arī illūzija var patikt.

Pagājušā vīkendā notika liela vešana – L. Dunsdorfa kundze mani un M. Fridrichsona kundzi veda savā mašīnā uz Latviešu namu, jo tur notika abu Dunsdorfu referāts. Mēs aizbraucām divi stundas par agri un tāpēc mēs ar Fr. kundzi gājām paklaiņāt. Mājās viņa ir mūžīgās rūpēs par vīru, meitu, znotu un reizām arī par mani, jo es jau esmu atradis no ģimenes dzīves un manī iemīt daudzi vecpuišu netikumi. Bet kad viņa ir no mājām prom, viņā pamostas vecā Jelgavas ģimnāziste vai Rīgas studente un tad viņa ir brīnišķīga un ir bauds būt ar viņu kopā. Mēs iegājām kafejnīcā un tur nosēdējām pusotras stundas.

„Gandrīz tā kā pie Švarca…” Fr. kundze teica.

Kad atnācām atpakaļ biedrības namā, tomēr vēl bij agrs, tāpēc mēs apsēdāmies labās vietās.

„Nu mēs arī reizi sēdēsim starp prominenci,” es teicu. Bet prominence, kā tas parasts, nāk arvienu vēlu un arī tagad sāka ierasties tad, kad visas pirmās vietas bij aizņemtas. Bet nu tām lika priekšā arivienu jaunus un jaunus krēslus, jo prominences bij daudz. Mēs palikām tālu aizmugurē…

Profesors E. Dunsdorfs ir ļoti asprātīgs runātājs un pat ļoti nopietnas lietas pasaka tā, ka jāsmejas. Uz to daudzi bij gatavojušies un atvēra mutes pirms profesors vēl bij sācis runāt. Tā viņiem tās arī palika vaļā visu lekcijas laiku.

Sestdienā es aizbraucu līdzi Fridrichsona kungam un viņa znotam uz viņa jauno māju, kuŗā viņi pāries dzīvot tikai pēc mēneša, bet tagad jābrauc turp divi reizas nedēļā laistīt mauru. Man nebij jālaista, es braucu tikai vizināšanās dēļ, jo man arvienu patīk braukt mašīnā. Kamēr abi kungi laistīja, es viņus zīmēju. Tā bij mana pirmā uzstāšanās šai mākslā, pēc trim gadiem, kad neesmu ne līniju uzvilcis. Protams, no zīmējuma nekas neiznāca, jo es esmu aizmirsis zīmēt.

Svētdien pēcpusdienā bij maza rakstnieku sanāksme, kur E. Kreišmanes kundze lasīja savu stāstu Milānas lielais vīna dzērājs, kas patiesībā ir romāna nodaļā. Bet tā kā skūpstīšanās sākās jau pirmajā nodaļā, tad nezin vai viņai pietiks materiāla, lai varētu romānu nobeigt. Sanāksme notika Boronovska kunga dzīvoklī. Šim kungam laikam ir kaut kāds sakars ar baletu, bet kāds īsti, to es nezinu. Kā hobijs viņam ir kanārijas putniņu audzēšana.

Sanāksmē bez Kreišmanes kundzes vēl bij A. Neboisa kundze un es arī iepazinos ar viņas meitu, kas ir ļoti kautrīga, jo viņai laikam vēl nav pilni četri gadi. Tad tur vēl bij viena jaunkundze – Latvija Kuršinska (Latvijas dzejnieka Kurcija meita). Šī sanāksme bij interesanta, jo Kreišmane aizstāvēja savu darbu ar temperamentu un veiksmi. Man nekas liels nebij sakāms, tāpēc es visas trīs stundas smēķēju un dzēru vermutu. Kad sanāksme beidzās piebrauca Dunsdorfi un man bij atkal jābrauc uz Latviešu namu, jo tur bij referāts prof. P. Jurēvičam. Viņa referātā neviens nesmējās, kaut tur ar būtu tādas vietas, par kuŗām varētu smieties. Ļoti savādi ir tas, ka es esmu aizmirsis, kur sēdēju? Bet nē, es tomēr atcerējos! Man pie sevis pieaicināja Misiņa kundze. Viņa man patīk, tāpat kā viņas meita – ļoti gaiša un svaiga izskata meitene. Es labprāt nebraucu uz Jurēviča lekciju, jo viņš ar savu laipnību arvienu sakrāj man uz galvas kvēlošas ogles. Vēl Vācijā mans Ņujorkas dēls uzrakstīja par Jurēviča grāmatu nejauku un iznīcinošu kritiku. Man tas ļoti nepatika. Profesors tomēr man arvien laipni apvaicājās kā manam dēlam klājas un ko viņš strādā. Es domāju, ka tas nav viegli un vienmēr sev jautāju, kāpēc viņš tā dara?

Laikam jau esmu Jums kādreiz rakstījis par to, kādos apstākļos Vācijā nomira mana sieva un kā es pēc tam paliku naktī uz ielas un kā mani pievāca viena vācu žēlsirdīgā māsa. Kad braucu uz Austrāliju, viņa mani lūdza, lai aizrakstot kad būšot aizbraucis galā, kā man pa ceļu gājis. Protams, es rakstīju, jo domāju, ka tas mans pienākums. No tā sākās sarakstīšanās, kas nu velkas jau septiņus gadus. Reizām es to pārtraucu, tāpēc ka esmu egoists un aizmirstu, ka man ir pienākumi pret tiem cilvēkiem, kas darījuši man labu. Bet māsa Hildegarde sarakstīšanos arvienu atjauno. Bez tam viņa riezas trīs gadā atbrauc uz Dīcu un noliek uz manas sievas kapa puķes. Un tas tā turpinās jau septiņus gadus! Kad es par to domāju, mani sāk nomākt māņticība, ka liktenim ir kāda jēga. Manai sievai nebij personīgas dzīves un viņa dzīvoja tikai manis un bērnu dēļ un mūsu dēļ viņa arī aizgāja bojā. Viņa nomira, nesaņēmusi no mums nekādas pateicības. Varbūt, ka tāds alpu vijolīšu podiņš vai pārs rožu no gluži sveša cilvēka rokām ir liktens atgādinājums neaizmirst, ka esi noziedznieks un tāpēc nedrīksti sev pierakstīt nekādus nopelnus, ne pieņemt nekādus labvēlības parādījumus. Jo kas ir viss tas pret cilvēka dvēseli, kam esam vienaldzīgi pagājuši gaŗām kā kokam vai akmenim?

Pagājušā nedēļā es uzrakstīju lielu gabalu Kalnakūļu Viktas otrai nodaļai. Varbūt pēc kāda laika to varēs iespiest avīzē.

Laiks ir ļoti džentelmanisks – šai vasarā vēl nav bijusi neviena tāda diena, kad būtu karstuma dēļ grūt rakstīt.

Katru vakaru staigādams es domāju par Jusi. Tas ir smieklīgi, bet vai tad nav tā, ka vairs nebūs tādas dzīvas radības, kas ar tādu prieku nāktu man līdzi, lai tas būtu dienā vai naktī.

Jūsu J. K.

————————–

[not included in book]

1958.1.II.

Jums ir taisnība, kādā vēstulē Jūs rakstījāt – tikai tad ir kāda jēga dzīvot, ja var dzīvot otram cilvēkam. Es to jūtu ar katru dienu vairāk. Liekas gan tā, ka cilvēks tikai tad ir sācis atšķirties no dzīvniekiem, kad sācis apjaust, ka ir, ka var būt otra būtne, kuŗas dēļ viņš grib dzīvot. Un katrs kaŗš rāda, ka tiklīdz cilvēks spiests vairs domāt tikai par sevi, viņš tūliņ kļūst par zvēru, nē, vēl par daudz ko baigāku nekā ir jebkuŗš vilks vai lauva. Šiem zvēriem ir tikai niknums, ja nav ko ēst, bet cilvēkā pamostas pavisam neizskaidrojams prieks par to, ka var darīt otram ļaunu bez mēra un jēgas. No kurienes nāk šīs briesmonīgās tieksmes? No elles ne, jo tur tak cieš tikai tie, kas pelnījuši ļaunu ar saviem nedarbiem? Laikam šis neizdibinājāmais ļaunums nāk no kādas varas vai vietas, par kuŗu cilvēkiem vēl nav nekādas jēgas.

Ir labi, ja vēstules var rakstīt ar spalvu. Mašīna attālina, iespraužas starp cilvēku un cilvēku, padara rakstīto par literatūru. Es nevaru ar roku rakstīt, jo vispirms man nav sava rokraksta un – otrs – es esmu tik izklaidīgs, ka neatcerēšos, ko rakstīju pagājušā nedēļā. No tā varētu paglābties rakstot ļoti īsas vēstules, kuŗās izpaužas tikai mirkļi. Bet tad jāraksta ļoti bieži, lai vēstules saņēmējs saņemtu v i s u s mirkļus, kā labos, tā ļaunos, tā gudros, kā dumjos un lai viņam tad no visiem tiem kopā rastos otrs cilvēks. Tā ir darījis Ģēte rakstīdams daudzus gadus Steina kundzei. Atsevišķā vēstule tur nav nekas, jo tai dažu reizi ir tikai pārs rindu, no kuŗām dabū zināt, ka rakstītājs nav naktī lāgā gulējis. Citā atkal tas, ka viņš paēdis ļoti labu pusdienu un tagad atpūšas. Bet tad atgadās trīs vai četru rindu gaŗas vēstules, kas pasaka tik daudz prieka, tik skaistu domu, ko dažreiz neatrod vai pusgrāmatu izlasījis. Un beidzot visas vēstules lasot kopā, redz, ka tais slēpjas pilnīgs cilvēks.

Un vai nav tāpat arī tad, kad otrs cilvēks ir turpat tuvumā? Arī tad nereti pasaka tikai pa atsevišķam vārdam, pa domai, pa laipnībai, pa dumjībai, bet kopā sanāk cilvēks. Un kaut nav cilātas kādas teorijas problēmas vai nodomi, tomēr viens par otru zin visu. Bet ja ir jādzīvo no vienas sanāksmes, apspriedes un sastapšanās sēdēs uz otru, tad beidzot nepaliek pāri nekas vairāk kā gurdinoša tukšuma apziņa, jo viss, kas domāts, spriests, runāts paliek protokolos un pārskatos.

Es biju galerijā un apskatīju četras izstādes. Vēl arvienu tur bij Bleika grafiku izstāde un kaut arī es biju noguris no citām izstādēm, es tomēr vēl izgāju arī tai cauri. Tur ir tik daudz baigu tēlu no Ījaba grāmatas un Dievišķās komēdijas gan vieglos uzmetumos, gan sīki izstrādātas, ka kļūst pavisam baigi, jo liekas, ka šis Bleiks dzīvojis pavisam ārpus sava laika pasaules, citiem pavisam nezināmu baigu vīziju pasaulē, kur redz tikai bailes, mokas un izmisumu. Laikam to pašu jūt arī tagadnes eksistenciālais cilvēks vai mākslinieks, bet tam diemžēl trūkst Bleika spēju, lai to pateiktu vai parādītu. Jo ko tad var pateikt ar kādu krāsu vai līniju muškuli, kurā nekā nav iespējams atšķirt?

Otra izstāde bij modernu veidojumu, izšuvumu un audumu kopojums, par kuriem kopā varētu teikt, ka tie interesanti, bet kāpēc, tas nav pasakāms.

Trešā izstāde bij sieviešu portretu izklāstījums – visādos stilos. Lielāko tiesu tās bij meitenes, kas tur bij gleznotas un man tās visas patika. Taisni jābrīnās, kā meitenes tomēr izskatās jaukas, kaut arī ir izšķobītas, izpervētas, izģērbtas pavisam nejēdzīgi. Bet bij arī īsti jauki un dvēseliski spoži portreti un daži atgādināja Rob. Tilbergu tik lielā mērā, ka nemaz negribējās ticēt, ka tos būtu gleznojis kāds austrālietis.

Ceturtā izstāde bij galerijas uzturētās mākslas skolas audzēkņu darbu izstāde. Tā kā nebij nekādu norādījumu, kādu īsti kursu darbi tie bij, tad par viņu varēšanu nav skaidrības. Ogles aktu zīmējumi bij noteikti vājāki kā Latvijas akadēmijā. Klusās dabas ne īsti reāli, ne moderni gleznotas nebij sliktas, bet portreti visumā vāji. Daži no tiem bij godalgoti ar pirmo un otro godalgu, bet ar ko tie atšķīrās no negodalgotajiem, tas man absolūti nebij saprotams un ja pats tur būtu ticis klāt, tad godalgas būtu saņēmuši pavisam citi.

Lai kā, tomēr ir patīkami staigāt un skatīties šais skolnieku darbos, jo tad jādomā par to, ka lai kur un kādā laikā, tomēr arvienu rodas cilvēki, kam gribas gleznot, lai gan šai zemē par gleznotājiem domā vismazāk.

Es arī pats biju sataisījies uz zīmēšanu un domāju, ka pat varētu nopirkt krāsas un gleznot. Bet no zīmēšanas nekas neiznāca, jo esmu šo lietu aizmirsis un nespēju uzzīmēt to, ko gribu. Ar krāsām gan būtu vieglāk, jo tur neviens neko daudz neskatās, kas iznāk, bet ir jau mierā ar to, kas nāk. Mazliet man tomēr būs jānopūlas ar zīmēšanu, jo uz gada beigām es gribu sakārtot savus dzejoļus mazā grāmatā un tai būs vajadzīgs vāka zīmējums. Labi gan vēl neesmu izdomājis grāmatas saturu, jo dzejoļu ir daudz un izdarīt labāko izlasi nav tik viegli. Varbūt ka galu galā pavisam pietrūks dūšas? Kādu nedēļu mocījos izdomājot grāmatas virsrakstu, jo no tā pa daļai atkarājas arī satura noskaņojums. Apstājos pie diviem vārdiem: Atbrīvošanās un Atraisīšanās. Jābaidās, lai virsraksts nebūtu pārāk lietišķs. Vai arī nodrāzts vai sentimentāls. Man ir daļa tulkotas dzejas no dažādām valodām un es varētu iztikt arī ar tulkojumiem vien. Jau tāpēc, ka dažs no tiem daudz labāks par manējiem un prasījis arī lielākas pūles no manis. Ir arī kārdinājums: darīt to, ko neviens neuzdrošinās, jo taču tagad neviens vairs nelasa pašu dzeju, kur nu vēl svešu tautu. Bet tā kā grāmata, ja tā vispār iznāks, tad pavisam mazā eksemplāru skaitā un tādēļ nekur neizplatīsies, un būs tikai ar tādu nozīmi, ka katrs darbs, lai tas kāds ir novests līdz galam.

Biju visu laiku domājis rakstīt kaut ko par sevi, bet nekas neiznāca – tāpat kā arvienu.

Jūsu J.K.