1. decembrī, 1957.

Paldies par abām vēstulēm, manu Aprakto un trioletām. Un paldies par sveicienu ar manu Versaļas trioletu. Atšķirot avīzi pirmo ieraudzīju tikai savu vārdu – brīnījos, kas nu būs? Tad lasīju trioletu. Tas ir tikai joks. Bet nevainīgs, jauks joks. Paldies Jums. Man jādomā bija par to, ka mans prieks nav pilnīgs, jo nav manas māmiņas kam to parādīt un kam būtu par to lielāks prieks. Bet lasu Jūsu vēstulē – Jūs esiet priecājies par to. Paldies Jums par šo priecāšanos. Tas ir visskaistākais ko cilvēks cilvēkam dod, priecājoties līdzi tam.

Jā, manī ir kaut kas savs, par ko Jūs savā vēstulē rakstiet un pat kāda dvēsles gudrība, es domāju, to ir audzinājusi tāda līdzi priecāšanās. To man mācīja māte ar to, ka viņa priecājās par mani, es pamazām sāku saprast sevi viņai dāvināt, kā Jūs to sauciet.

Viņa palika atraitne ar 36 gadiem. Tad dzīvoja no atmiņām un mums, divi meitenēm. Mēs dzīvojām viens no otra. Ja kāds izspēra kāju dārzā, pļavā vai mežā, tad tam, kas palicis bija mājās, pārnākot vienmēr priekšā tika nolikts kaut kas no tā, kur otrs bijis. Tā varēja būt visikdienišķākā lieta – puķe, skalbe, skuja, pat jaunais kartupelis, vai akmentiņš. Varēja tas būt arī vesels klēpis ziedu, vai vesels trauks sēņu vai ogu.

Ziemās, kad māte palika viena, mēs rakstījām vēstules. Arvien gaŗākas un patiesākas, lai māte varētu vismaz dzīvot līdz.

Jā, es domāju, ka šī mājas dzīve bija un ir viss manas būtības pamats. Māte savukārt lasīja visas manas grāmatas, pazina, kaut pēc vārdiem, visus manus skolas biedrus un skolotājus, akadēmijas kollēgas un profesorus.

Tagad man nav te pieauguša cilvēka ar ko dalīties. Pamazām es satiekos ar savām meitenēm, bet laika ir par maz lai es pilnīgi izsekotu viņu grāmatām un dzīvei. Un mājās silta prieka nav. Tikai paslēpšus. Bet gluži tukšā jau neesam.

Jums nevajaga sevi nopelt, Jūsu vēstules ir labas. Man viņas vienmēr ļoti daudz atnes. Visu laiku Jūs esiet man atbalsts, mierinājums un padoms. Cik daudz Jūs man esiet palīdzējis, to nemaz neapjaušu. Par to nekad nedomā, kas ir, to saņem nebrīnoties.

Dienas ir ļoti, ļoti smagas. Un beidzot tas mani sāk ķert fiziski un garīgi smagāk. Es nespēju atspirgt. Un tomēr man nav padoma, kā tikt prom? Man vajadzētu kādas iestādes palīga.

Es pieķeros atkal domai par grāmatas izdošanu. Ko tas man līdzēs? Un – tik vēlu tas nāk. Bet tomēr. Tā vēl vienīgā cerība. Jo iznīcināt sevi stundu pa stundai… Labāk nerunāt.

Vai tai Sievietes dienas grāmatai drīz nepietiks? Vēl ko sūtīt ir uzrakstītas 20-30 lapaspuses. Lūdzu lasāt viņas – un kad tās varēs sākt savirknēt? Uz Adelaidi es laikam nebraukšu. Bet uz Melburnu es tomēr reiz varētu vieglā aizbraukt. Man jel būs mazliet nauda par Megpaju. Un tad vajadzētu reiz braukt un sakārtot. Nelaikā apraktais ir sākts rakstīt kā patiesa dienas grāmatas lapa. Tikai turpinot saveidots par stāstu. Dienas grāmatā viņš iederētos. Bet kas tas viss kopā iznāks? Kādas sievietes dienu murgi. Kopējs visām ir tikai šī pati sieviete, tas ir viņas muldēšana, kas brīžam pārvēršas it kā stāstos, kas ir it kā par sevi, it kā nē un tomēr – par sevi. Var jau būt, ka tur kas iznāk. Ne romāns, ne stāsts tas nav. Un grūt arī kādu kāpinājumu un kādu atrisinājumu nobeigumam atrast.

Kā saucas Jūsu jaunais romāns? Jūs gaidāt Dunsdorfu atpakaļ – vai viņš nāks atpakaļ dzīvot te?

Šīs lapiņas top īsākas tādēļ, ka man vairs nav papīra mājās, tikai atgriezumi.

Jūsu E. Dz.

7. decembrī, 1957.

Lūdzu izsakiet savas domas par to Kažokvestītes lasīšanu un tad lūdzu atsūtiet to man.

Bailes ir to rakstot – atsūtiet to, atsūtiet to, tā es Jūs nodzenāju. Zinu pati cik dažreiz ļoti nepatīk ņemt kaut ko un sūtīt. Piedodiet lūdzu, ka man tas jālūdz no Jums.

Tā tas nu ir, vai mēs to gribētu vai nē, Jūsu iespaids uz pēdējo gadu manu dzīvi, darbu un panākumiem ir milzīgs. Jūs man neesiet neko daudz vārdos ne mācījis, ne manu rakstīto labojis, vai ko ieteicis, bet tomēr viss tas tiktāl ir varējis veikties ar maniem darbiem, tikai ar Jūsu atbalstu. Es jau pat nevarētu visu savu rakstīto droši uzglabāt, ja Jūsu nebūtu. Tagad gan nav neviena kontrole bijusi. Man ļauj vairāk mieru. Es tikai pati ļoti baidos. Jo, kad kaut ko paņem un izlasa, man briesmīgi nepatīk. Galvenais, ka nedabūju to atpakaļ. Bet tagad ir labāk.

Ir citas lietas, kas ir ļaunāk. Bet ko tur var darīt.

Ja es tomēr uz Adelaidi aizbrauktu? Ja es varētu izlauzties, tad turp braucot es neizkāptu Melburnā, bet atpakļ braucot. Bet neceru, ka viss tas var notikt.

Kaut tikai es varētu vairāk ko uzrakstīt un ātrāk tikt pie grāmatas. Un es nedrīkstu to nolikt atvilknē, man tā būtu jāizdod, lai es varētu dzīvot un pastāvēt.

Savādi, ka ik reizi, kad Jūs kaut ko manos stāstos esiet svītrojis, tas ir taisni tas, par ko man pašai ir bijušas šaubas, vai tas ir vajadzīgs teikt? Tas laikam ir tā, kā tas ir ar baltām aprocītēm un apkaklītēm, kad šaubās, vai tās vajadzētu mazgāt vai vēl nē – tad vajaga mazgāt. Kad šaubās vai kaut ko tā vajadzētu teikt vai nē – tad to nevajaga teikt.

Aizvakar pagāja 10 gadi kopš manas mātes nāves.

9.12.1957.

Dienas iet bezgala ātri. Visam citam, kas būtu ārpus tā, kas man te katru dienu jādara, nav nemaz vietas. Lai es kaut ko no savas ikdienas spētu grozīt, man jāpieliek tik lieli spēki, kādu man nav. Katra diena neglābjami rauj mani visā tanī pašā.

Es neticu ke es tikšu līdz Adelaidei. Es nespēšu arī lasīt. Es nepiederu vairs civilizētai pasaulei.

Šodien bija svētdiena. Tāda pati kā citas dienas. Un tomēr man vajaga sagraut šo dienu kārtību, vēl pašās beigās, jeb tā sagraus mani.

Jūsu E. Dz.

1957. 11. 12.

Ja netiekat uz Adelaidi Kultūras dienās, Jums nevajadzētu daudz skumt, jo man šķiet, ka Jums tur būtu diezgan liela vilšanās. Jūs droši vien gaidiet daudz vairāk nekā tur varētu saņemt. Mūsu Kultūras dienas, ja tās salīdzina ar tām pirms pieciem gadiem, ir arī piecas reizas zaudējušas savu patīkamo seju un ir pārvērtušās par tukšu vārdu daudzināšana. Visa mūsu dzīve ir kulturālā ziņā slīdējusi lejup un tagad no tās vairs atlikusi tikai patētisku vārdu malšana. Tiem neviens vairs netic, bet tomēr ar smaidīgu seju grib rādīt, ka patīk. Taisni tas jau mani attur piedalīties kulturālajos pasākumos un es pēc iespējas raisos no tiem vaļā. Jā, kaut piemēra dēl, salīdzina mūsu Preses kopas sanāksmes šeit pirms gadiem pieciem četriem tad jāsaka, ka tais vairs nav ne spraiguma, ne intereses un tāpēc arī es pagājušā sestdienā nolasīju tur savu pēdējo referātu: nav jēgas nodarboties ar lieku atdzīvināšanu. Protams, šāds stāvoklis bij jau iepriekš paredzams – mēs no bēgļiem sākam pārvērsties kolonistos. Mūsu dzimtenes dzīve ir jau sveša un pret to vairs jūt tikai pavisam vāju interesi. Drīzi arī tā izbeigsies. Liktenis! Pirmā iezīme ir jau tā, ka pamazām, iznīkst māksla un literatūra. Tagad mūsu apgādi var iespiest tikai sensācijas, jo nav vairs ļaužu, kas saprastu literatūru kā mākslu. Arī tie, kas jau prot angļu valodu, nespēj tomēr izmantot to, kas tur saistās ar īstu dzeju, bet lasa tikai ‘bestsellerus’ tāpēc, ka tos visi slavē un tāpēc tie iegūstami par lētu naudu. Stāvoklis ir bezcerīgs. Un ja tagad kāds dzejnieks vai rakstnieks ko raksta, tad tam ir jēga tikai tad, ja tas reizi nonāks Latvijā. Mēs šeit varam rakstīt par visu, bet vienumēr jāpatur vērā, ka lasītāji būs tie, kas mīt mūsu dzimtenē. Tiklīdz gribam pieskaņoties šejienes lasītāju prasībām, un jēgai, tad nonākam pie nožēlojama diletantisma. Tam pamazām tuvojas kā Anšlavs Eglītis, tā V. Kārkliņš, kas balstās uz plašu lasītāju aprindu prasībām.

No mūsu literārās sacensības darbiem, atskaitot Jūsu un vēl trīs citus darbus, visi pārējie ir pilnīgi diletantiski. Ir jābrīnās, kā cilvēki, kas kādreiz Latvijas ģimnāzijās savus skolnieku darbus rakstījuši vāji, tagad tos uzskata par literāri vērtīgiem, ka sūta sacensībai. Latvijas kādreizējie valodas un dzejas meistari viņiem ir pilnīgi sveši.

Es to nesaku, lai nosistu Jūsu garastāvokli, kuŗš jau tā nevar būt nekāds spožais, bet tāpēc, ka katram, ja tas grib ko panākt, ir jāzin apstākļi, kuŗos viņam jādarbojas. Vienumēr ir jāskatās uz lietām ar neapmiglotu skatu, lai vēlāk nebūtu jāmaldas un savi maldi jānožēlo? Ko es par Jūsu darbiem domāju, to Jūs ziniet – un es arī tagad vēl domāju to pašu. Bet ar citiem tas tā nav un ja viņi pirms gada vai dieviem domāja man līdzīgi, tad tagad tas var būt citādi. Es ar lielu interesi gaidu mūsu žūrija sēdi, kas notiks tikai īsi pirms Ziemsvētkiem. Bet lai kā, Jums kā māksliniecei nav ne no kā jābaidās. Ja lasītāju domas mainās, pieturoties pie Ķenča filozofijas: vējš pūš uz kuŗu pusi gribēdams, tad mākslinieks nedrīkst mainīties. Ir arvienu jāatmin, ka māksla īsteni ņemot ir tīri personīga lieta, tā ir patiesībā process, kuŗš norit mūsu dvēselē. Uzrakstītais vārdos nav galvenais, tas ir tikai simbols. Bet simbolus arvienu var saprast dažādi, skatoties pēc tā, kāds ir skatītāju iekšējais saturs. Tādēļ parasti ir tā, ka simboli, kas iezīmē vislielāko mākslas darbu, paliek nesaprasti, kļūst pārprasti un tā tālāk. Tādēļ mums jāuzskata, ka mākslinieciskais process, kuŗš norit mūsos, ir atlīdzinājums, kuŗu liktens mums piešķīris, lai mēs sevi spētu šai pasaulē izdzīvot kā cilvēki, bet ne kā farmeri vai kurpnieki. Tā saucamā rakstnieka ‘slava’ patiesībā balstās uz īslaicīga pārpratuma. Kad tas izbeidzas, rakstnieku aizmirst.

Tāpēc ar Jums nav jābēdājas par to, ja Jūsu grāmata nevarētu parādīties tagadējā kurpnieku ideoloģijas laikmetā. Galvenais ir tas, ka tā ir Jūsu personības veidošanās attēlojums. Ja Jūs nebūtu rakstījusi tā, kā Jūs rakstiet, tad nebūtu arī tā, kas tagad esiet. Varbūt pēc nedaudziem gadiem Jūsu grāmata būs viena no pirmajām Latvijā? Tur visi ir tikpat izsalkuši pēc dvēseles kā šeit pēc viskija vai auto. Un Jūsu grāmata viņiem parādīs, ka dvēsele nav mirusi. Bet pravietošana nenes slavu. Pagaidām mēs kārtosim to, ko uzrakstīsit tā, lai tas dotu kaut ko vairāk vai mazāk viengabalīgu. Šai ziņa būtu labi, ja būtu iespējams kopīgi runāt. Varbūt Jūs varētu izplēsties no savas muižas uz kādām dienām un atbraukt Melburnā? Nākamā gada 4. janvārī ir mūsu Preses kopas sanāksme. Ja Jūs būtu šeit laikā te, tad iepazītos ar daļu no mūsu rakstītājiem. Nu, ja arī tas neizdotos – būs labi arī tad. Jums vēl ir daudz jādzīvo un tāpēc jāturas pie Ģētes biedinājuma: Mut verloren – alles verloren! Nedomājiet tik daudz par to, ko Jūs varētu sasniegt, ja būtu brīva, bet vairāk par to, kas Jūs būsit, ja reizi tiešām būsit brīva. Lai maz Jūs tomēr arī tagad katru dienu ar savām domām, ar skatīšanos sevī atklājat ko jaunu, vai padziļiniet ko, kas jau bijis. Īsteni ņemot mēs nekad un nekur nevienam neesam vajadzīgi kā tikai paši sev un tādēļ ik mirkļi ir par sevi jādomā. Ja sevi ruinējam, tad mūs nevar glābt nekāda brīvība. Un ja Jūs tur reizi nonāksit ar salauztu dvēseli vai ķermeni, tad brīvībai nebūs nekādas nozīmes: ļaudis ir nežēlīgi un novēršas no visiem, par kuŗiem domā, ka tie viņiem vairs nespēj nekā dot.

Kad lasīju par angļu rakstnieci Virdžiniju Vulfu (Virginia Woolf), man izlikās, ka viņas raksturs un arī rakstnieces darbs ļoti līdzinās Jums. Tas nozīmē, ka pasaulē rodas, kaut arī dažādos laikmetos un pavisam citādos apstākļos, vienādi jūtoši cilvēki. Es izrakstīju vienu gabaliņu no tās grāmatas, bet netulkoju to, lai neatņemtu oriģinālās valodas svaigumu. Gan mana angliskā rakstīšana Jums būs grūt lasāma – bet tāda nu viņa ir, es jau angliski neko nerakstu.

Pielieku arī izgriezumu no Londonas Avīzes. No tā īsti var redzēt, cik krāšņa ir Jūsu mazā gabaliņa valoda. Rokrakstā to bij grūti pārredzēt. Tikai iespiedumā parādās katra dzejdarba labās un, ja tādu nav, tad arī sliktās puses. Laikam būs kādi 4-5 turpinājumi, kuŗus es Jums pakāpeniski nosūtīšu.

Es maļos ar savu romānu kā negudrs, izrakstīdams no grāmatu grāmatām materiālus, uzmezdams savas piezīmes. No visa tā tad beidzot būs jāveido romāna darbība. Es nezinu, vai es nenoslīgšu materiālā, vai iznāks no visa tā kāda jēga. Es arī nedomāju, ka tad, ja tiešām kādreiz romānu nobeigšu, to kāds iespiedīs, jo kam gan varētu būt kāda interese par kādu vēsturisku personu, kas dzīvojusi 17. gadsimtā un ar kuŗas palīdzību es gribu attēlot manis paša domas, jūtas un zaudējumus, kādus esmu cietis visās frontēs? Bet pēc manas teorijas jau galvenais ir tas, ka es šo bezgalīgo chaosu, kuŗš bijis arvienu manā dzīvē un manā galvā un manās jūtās, spēju pārvarēt un apvienot kādā vienībā – romānā. Ja tas izdotos, tad es zinātu, ka esmu kļuvis par visu to kungs un ar to man pietiktu. Nosaukuma romānam vēl nav, jo nekas lāgs nenāk prātā – tāpat kā tas arvienu bijis ar maniem stāstiem vai romāniem.

Jūsu J. K.

1957.16.12.

Dienu vēlāk pēc pēdējās vēstules es Jums aizsūtīju savu Negantnieku. Tur ir vietas, kas man patīk un arī tādas, kuŗas varēja būt citādas. Bet nekas vairs nav labojams. Grāmata ir ļoti personīga un vietām autobiogrāfiska, ko laikam gan neviens nesapratīs, bet kas tomēr tā ir, jo man gan bij daudz materiālu par laikmetu, kuŗā darbība noris, bet tik pat kā nekas nebija zināms par pašu Ausekli un tāpēc viņš ir veidots pēc mana ģīmja un līdzības, tāpat kā arī daudzas citas personas. Un man šķiet, ka citādi tas arī nemaz nevar būt – mēs varam ko zināt tikai par sevi, bet tas ko sakām par citiem, ir tikpat mūsējs.

Grāmatā ir nepatīkami daudz iespieduma kļūdu.

Par Jums un Jūsu nākamo grāmatu es rakstīju pagājušā vēstulē. Bet varbūt, ka tā tomēr vēl ir par maz. Es tāpēc vēl atkārtošu, ka Jums nevajag tik lielu svaru likt uz tā, ko sauc par rezultātu, bet domāt vairāk par to, ko domājiet un kādā formā to labāk izteikt tā, lai Jūs pati to varētu saukt par savu. Mums mūsu māksla ir tikai tam, lai mēs tai pilnīgi sevi izdzīvotu. Uz nākotni nevar palaisties, jo tai mēs nebūsim nekas. Domāt par nākotni un pazaudēt tagadni, kuŗā mēs spējam dzīvot, ir sevis pazaudēšana. Mēs varam sevi iegūt tikai tagadnē un tāpēc nedrīkstam no tās atteikties. Man gan šķiet, ka Jums tas būs grūti saprotams, jo Jūsu tagadne neatbilst tam, kādu to vēlāties. Un tomēr tā ir vienīgā, kas Jums pieder. Es jau sen dzīvoju bez nākotnes un mana tagadne ir tikai tas, ko es domāju. Citādi es to vēlētos pavisam citādu.

Jā, tas ir tā, ka manas un Jūsu domas bieži ir vienādas – mēs piederam vienai garīgai plāksnei, kas nav viens un tas pats kas ir laikmets, vai vienādi gadi. Tas ir kas dziļāks, kam grūti atrast izskaidrojumu. Tas ir liktenis. Es esmu daudz ko noskaidrojis sevī, domādams par Jums. Un tas ir bijis iespējams tikai tāpēc, ka Jūs esiet tā, kas esiet. Es neesmu gribējis, lai Jūs domājat tāpat kā es, bet kaut kur, kādā neizskaidrojamā ceļā mums ir radusies iespēja vienoties tā, ka tas nav neivenam zaudējums, bet ieguvums. Nu, var jau būt, ka tā ir mana fantāzija? Bet kaut kā jau ir jāizskaidro arī tas, kas kā šķiet ir neskaidrojams.

Es domāju, ka ja pati brauksit uz Adelaidi, vai arī Jūsu stātu lasīs cits, jāpaliek pie Apraktā, jo ne Veste, ne cits kāds no tiem stāstiem, ko pazīstu, lasīšanai labāk nenoder.

Kapu svētki izbeidzās ātrāk kā domāju un Jūs nu tos varat izlasīt veselā veidā. Man šķiet, Jūs būsit apmierināta?

Jūsu J. K.

1957.20.12.

Vakarvakarā bij mūsu jaundarbu vērtēšanas komisijas sēde, kur bij jāizlemj godalgu lieta. Sēdē bez manis vēl piedalījās A. Tamuža, L. Kalniņa, Z. Bārda un kā informants E. Pranka. G. Brēmaņa nebij. Bij daudz jārunā, kā jau tas parasti ir šādās reizās un bieži vien domas tad grozās šurp un turp un nereti nonāk strupceļā vai arī pēkšņi pāriet gluži pretējā virzienā tām, kas bij teiktas pirms kāda brīža. Jūsu darbu aizstāvot man bij jālieto diezgan strupi argumenti, jo pilnīgi manā pusē nebija neviena. Beidzot vajadzēja padoties vairākuma domām, ka 1. godalgu šogad nav neviens autors pelnījis. Un beidzot kļuva izlemts tā, ka 2. un 3. godalgu summu skaitīs kopā un izdalīs diviem autoriem – Jums un O. Lācim (viņam ir poēma Barons) – neminot, kādu godalgu katrs saņēmis. Sākumā turpretī bij tādas domas, ka Lācim piešķirama 1., Jums 2., bet Neboisei 3. godalga. Jūs tātad ar Lāci katrs saņemtu pa 20 mārciņām.

Esmu priecīgs, ka nu reizi jaundarbu lieta ir galā, jo tā man devusi nepatīkamu brīžu. Atsauksmi avīzē uzņēmās rakstīt. Z. Bārda.

Jā, divi autori saņems godalgu vietā Preses kopas atzinību. Jādomā tā, ka nākamā gadā mums vairs nebūs dūšas rīkot sacensību, jo trīs ceturtdaļas autoru darbi bij visumā vai anekdotes, vai vienkārši skolnieku rakstu darbi.

Kopas priekšsēdis E. Pranks Adelaides rakstnieku dienā paziņos godalgoto autoru vārdus, bet pašus darbus tur nelasīs.

Kā tas nu ar Jums būs – tiksiet uz Adelaidi vai nē? Nu, ja nē, domāju, ka nav par to ko skumt. Es ne tikai neskumtu par to, bet neesmu pat ne iedomājies turp braukt. Esmu arvien domājis tā, ka rakstniekam ir tikai jāraksta, bet nevis jāizstāda sevi līdzīgu skaistuma karalienēm. Ja jālasa par tiem mēsliem, ko J. Jaunsudrabiņam uzgāza tikko bij pagājušas viņa jubilejas svinības, tad visa šī rakstnieku ‘it kā’ godināšana izklausās pēc izzobojuma.

Jūsu J. K.

22.12.1957.

Priecīgus Ziemassvētkus!

Nezinu vai vairs šo vēstuli pirms svētkiem saņemsiet, kaut kas te man ar sūtīšanu bija sagājis dēli. Saņemsiet šo uz Jauno gadu un jaunam gadam vajaga darīšanu ar naudu, tādēļ nosūtu Jums laimes lozi.

Tur virsū ir rakstīts Home, bet to nevar salasīt. Kad Jums tā bagātība nāks, to apskatīšos avīzē. Loze ir pirkta 13. datumā, bet 13 ir mans laimes numurs. Un manas kreisās rokas delnā ir iezīmēts burts K, tas ir Jūsu vārda burts, tad tādas zīmes kopā liekot – laime būs, jo lozi ieliku vēstulē ar kreiso roku.

Paldies par vēstuli ar Ziemsvētku vēlējumiem. Tur viens padoms ko turēšu prātā – mazāk domāt par rezultātu. Lai arī tas rezultāts tik ļoti vajadzīgs, un ja tas reiz nāktu labs, es vairāk varētu domāt par savu rakstīšanas darbu.

Paldies Jums par grāmatu, neesmu vēl to saņēmusi, būs tikai mazliet aizkavējusies.

Ar Ļaudoniešiem varu būt apmierināta. Tur ir pāris sīku labojumu, jeb arī tas iznācis pārskatoties, un pāris drukas kļūdu. Bet vis jau ir, kā bija rakstīts. Kas no Saudoniešiem tos pārlabojis tieši par Ļaudoniešiem, to nezinu. Esmu tur skaļi apdziedājusi savus radus, varbūt to nedarītu, ja man būtu atklāti jārunā par Ļaudonu. Bet izdarīts nu ir un izklausās gluži jūsmīgi. Varētu domāt ka to raksta jauns cilvēks. Labāk lai tā domā.

Uz Adelaidi netieku. Šodien nosūtīju Ābelem vēstuli un tagad pirmo reizi īsti saprotu, kā tiem ir ap dūšu, kas saka – gribētu piedzerties. Es tagad gribētu piedzerties. Ir kauns par to, ka nespēju pildīt solījumu, ir žēl, ka nevaru aizbraukt. Izrādās arī, ka Ineses stipendijas nauda jau sen ir saņemta un nevienam nesakot iemaksāta saimniecības kontā. Inese nav domāta laist man līdz. Ineses prieks nav nekas tos svaru kausos, ja var sagādāt man nepatikšanas un aizliegt, izpostīt to, ko es iecerējusi kopā ar Inesi skaistu. Pamats tam patmīlība, nenoliecība un bailes par savu labumu, ka tam neiedragā ne robiņu, bez tam – cits domāšanas veids.

Tagadnes man nav. Tādēļ Jūsu vēstulē daži vārdi sāpīgi ķēŗa. Es dzīvoju no domām par nākotni, nu jau vai visu mūžu. Viss kas man arī ir, piem. bērni, ir it kā vīzija. Un tomēr – viss jau manis pašas vaina. Ar savu dzīvi nevajadzēja spēlēties.

Paldies par aicinājumu uz Preses kopas sanāksmi. Gribētu tur būt, lai gan – ko es tur darītu, būtu sveša! Un – kā lai tur tieku?

Brauciens uz Adelaidi bija iecerēts tik gaišs…

Man ir jāatsvabinās no tā, kur esmu. Bet palīdzības nav. Kā man iet, to neziniet arī Jūs, lai arī tik daudz Jūs ziniet par mani. Savādākais ir tas, ka es pati visu aizmirstu, ja es tiktu prom un pat tagad es nespēju attēlot un izstāstīt kā tas te ir. Bet vajadzētu to spēt, tā varbūt tam gūtu kādu jēgu. Gaidīšu atkal vēstuli. Nosūtu lapas, kas iekrājušās, tās nav ‘neko gudras’.

Jūsu E. Dz.

1957.27.12.

Es Jūsu vēstuli saņēmu vakar, tas ir otros svētkos. Paldies par loterijas biļeti. Tad redzēs, cik laimīga ir Jūsu kreisā roka. No manām rokām nav laimīga neviena, jo neviena man nav devusi kādu laimi, ne man pašam, un arī nevienam citam. Es gandrīz varētu teikt, ka man laimes jēdziens ir pavisam svešs. Es gan esmu pazinis visādas baudas, bet vai tad tam kāda daļa ar laimi? Ar Jums ir citādi – Jūs ilgojaties pēc laimes. Laikam tā tas ir ar visām sievietēm. Tā tad Jūs arī spējat domāt par to, kas ir laime un kādā veidā tā var parādīties? Laikam dažas jau to arī panākušas vai ieguvušas un kāpēc gan tas tā nevarētu būt ar Jums? Bet, lūdzu! Tad Jums ir jāuzvedas tā, lai būtu laimes cienīga un lai tad, kad tā pie Jums ieradīsies, Jūs to nepalaistu gaŗām, nespēdama saturēt. Laime taču ir sieviete un tikko Jūs to neturēsit ar varu, viņa aizies. Tātad Jūs nedrīkstiet domāt, ka neizturēsit, ka Jums jāsabrūk. Jūsu māsa izturēja Sibīrjā neļaudama sev iet bojā un es domāju, viņa panesīs arī to, ka laime viņu drusku piekrāpusi. Arī Jums jāiztur un izturēsit ar’, tik neļaujat sevi izmisumam. Taču ir tā, ka Jūsu pusē ir visi labie gari. Un tikai tie jau ir, kas var palīdzēt. Ja Jūs šo pagaidu laiku palaidīsit bēdās un izmisumā, tad tas ir zaudēts. Bet Jūs variet visu smagāko un nejaukāko ietvert formā un ar to arī nejaukais kļūst par vērtību. Tad arī tas, kas Jūs tagad tā moca, nebūs bijis veltīgs. Aiz Jums nebūs tukšuma. Uz tukšuma nekad neko nav iespējams uzcelt. Lai tas, kas ir ap Jums un aiz Jums ir vistraģiskākais, tomēr arī tas ir vērtība. Un varbūt tas reiz būs ļoti drošs pamats. Jūs rakstījāt, ka es par Jums nezinu visu. Arī Jūs par mani nezināt visu – daži cilvēki neprot sevi atdot citiem pilnīgi, kaut to arī gribētu. Viņiem jāapmierinās ar to, ka viņi gribētu dot un ka viņi jūt, ka ir arī ņēmēji.

Lai Jūsu dienas grāmatas lapas krājas pie manis – es viņas lasu kā vēstules. Kas tad par to, ka viņas nav domātas man? Taču viņas arvienu ko atklāj. Jūs esat ļoti redzīga, Jūs redzat daudzas lietas, ko es nemaz nebūtu ievērojis, ja Jūs par tām nerunātu. Jūs dzīvojat daudz, daudz vairāk nekā es. Un Jums galu galā ir vairāk spēka nekā man. Mani bieži uztur tikai ļauns humors. Varbūt tas nav vēl tik slikti, ja bij jāatsakās no Adelaides. Jums nebūtu viegli no turienes atgriezties mājās, jo Jūs tur redzētu daudzus ar apskaužami laimīgām sejām. Bet dažam labam aiz šī smaida slēpjas tas pats posts, kas Jums un arī ar to aizbēdzis no mājām un spēlē kumēdiņus.

Īsi pirms svētkiem es noskatījos Raiņa Mīlestība stiprāka kā nāve. Aktieri pūlējās cik spēja, bet no nederīgas lugas arī labi aktieri reti kad var izspēlēt ko labu. Bet mums jau ir tikai amatieri un ja nu vēl pati luga ir bez jēgas, tad ko gan var spēlētāji panākt? Vēl dumjāk ir ar kritiķiem, jo tiem nav ļauts par Raini teikt nekā cita kā tikai labu un tāpēc jābrūk virsū aktieriem.

Svētkus es gribēju pavadīt lasīdams Ibsenu. Bet nekas no tā neiznāca, jo viens man iedeva izlasīt jauno Jaunsudrabiņa grāmatu Mana dzīve un tā man samaitāja to, ko biju taisījies iegūt ar Ibsenu. Es Jaunsudrabiņu ļoti cienu, bet šīs viņa grāmatas beigas, tas ir – ko viņš pielicis klāt pie agrākās grāmatas, kas bij skaista, tas visu sabojā un sabojāja arī manu garastāvokli. Tā nu es varu aizbildināt sevi, ka arī šoreizi ar sabojātu garastāvokli nevarēju Jums uzrakstīt tādu vēstuli, pēc kādas esmu ilgojies.

Pirmo svētku pēcpusdienu un vakaru es pavadīju kopā ar prof. E. Dunsdorfu ģimeni. Viņš patlaban atgriezies no sava Amerikas ceļojuma un pārs dienas uzturējās mājā, līdz pārgāja uz jauno dzīvokli. Dunsdorfa kundze nolasīja īstu referātu par savu braucienu. Profesoru pagājušo gadu izvadīja no šejienes ļoti svinīgi un es domāju, ka tāpat viņu sagaidīs atpakaļ. Tāpēc es nebraucu Frīdrichsona kundzei līdzi uz staciju, jo baidījos, ka mani piefotografēs līdzi oficiālajiem sagaidītājiem profesoram blakus. Bet par nožēlošanu biju maldījies. Melburnas garīgais klimats attiecībā pret profesoru ir mainījies un tāpēc Fr. kundze stacijā bijusi vienīgā sagaidītāja. Protams, tas būt kultūras ieguvums, ja nu es ar tur būtu bijis. Bet kas nokavēts, tas pazaudēts.

Citādi laiks še ir patīkams un var dzīvot tik pat labi istabā kā arī ārā. Es tad arī tā darīju, jo nav nekur kur iet, tāpēc ka tās inetliģences aprindas, kur es varētu svētkos aiziet, visas atrodas Adelaidē, tā kā no dažām mājās palikuši tikai kaķi…

Jūsu J. K.

9.11.1957.

Vakar, nedēļas nogales vakarā, bērni pēc vakariņām nesēdās pie mācīšanās, bet ieritinājās gultās, izvaļoties, atpūsties. Arī es aizgāju tiem līdz. Kad viņi iesnaudās, es piecēlos un spēlēju klavieres. Un brīdi manī bija tāds miers, kādu neesmu jutusi gadiem ilgi.

Tas nāk arī no Megpaja dziesmas. Tā kaut ko ir panākusi. Un beidzot man aust kāda cerība, ka varbūt es atgriezīšos pie sevis, kāda es biju sen atpakaļ. Pat – ļoti, ļoti sen. Pie sevis, cilvēka, kuŗā ir kas vesels, neizpostīts, un kuŗā ir kāds mierīgs, paļāvības pilns kakts. Tikai kakts. Bet tas ir daudz, ja šim kaktam ir sienas un jumts un tanī var no visa patverties. Arī no mazvērtības apziņas un meliem.

15. 11. 1957.

Bija bezgala karsta diena. Galvas sāpes un karstums šo dienu nokāva. Tagad ir vakars. Un man no viņas negribās šķirties. Es gribētu darīt to kas nokavēts. Bet – rīt agri jāceļas. Man jātaupās tam, kas pilda manas stundas bez jēgas – ikdienas darbam.

Vakarnakt es sapņoju kādu skaistu sapni, tur bija jūŗa reizē un kalns, ziedi reizē un sniegs, vai putas viļņos. Tā bija it kā īstenība, it kā glezna. Es tanī braucu iekšā ar mašīnu, ko vadīja kāds cilvēks, par ko kādreiz jūsmoju.

Šo dienu es biju viena mājās. Bet man bija uzdots tik daudz darbu, ka tikai pa brīžam es baudīju vientulību. Un to postīja karstums un galvas sāpes. Bet tomēr – bij labi. Es gribēju mazliet spēlēt. Uz klavierēm bija atvērti Štrausa valši, Inese tos gribēja iepriekšējā vakarā paklausīties. Viņa ir pārgurusi no gatavošanās eksāmeniem, grib kaut ko vieglu dzirdēt. Šodien man nevajadzēja Štrausa valšu. Bet es viņus spēlēju – jo man nebija laika, nebija vajadzības meklēt citu – viss, viss bija labs, jo es biju viena mājās.

Es gribētu rakstīt par kādu galeras vergu. Es zinātu ko viņš domā. Man tikai būtu jāpalasa par tā apkārtni. Bet kādēļ meklēt tik tālu? Vergu ir visapkārt.

16.11.1957.

Arī šodien, varbūt līdz pusdienai, esmu viena mājās. Inese gan arī ir. Bet tas ir – tas pats kas es. Viņa mācās eksāmenus. Dzidra aizbrauca līdzi ar smago mašīnu – aizveda Lediju uz Hausmaņiem. Mēs ar Dzidru izmazgājām tīru un baltu. Viņa dreb, viņa vienmēr dreb bailēs. Viņa ir gudrs suns un cieš no visa tā, kas te jāpārdzīvo, vairāk kā Duksis un Rafis. Cerams Lediju tur paturēs un viņai tur būs labi. Bet viņa jutīsies vientuļa. Viņa tomēr mīlēja šo vietu. „Ir nabags vergs to klinti iemīlējis, pie kuŗas sāpēs piekalts bij.” Laikam Rainis to arī zināja, cik pareizi tas ir.

Nu, bet Ledija varbūt tur iedzīvosies…

Nesaprotu vai es rakstu tikai dienas grāmatu, vai arī vēstuli Jums. Sūtīšu viņu kā vēstuli.

Man tagad ienāca prātā Jūsu Jusis. Vai viņš būs iemīlējis sarkanmataino dāmu? Cerams būs. Dāmu ir viegli iemīlēt.

Mūsu mazais Duksis aug ātri. Viņš ir ļoti draisks. Viņš pa jokam kož rokās, bet viņa zobi ir ļoti asi. Reiz es sāku žēlabaini raudāt par viņa košanu – viņš acumirklī tad palaiž roku un krīt virsū žēlot, tūlīt sameklē ausi nolaizīt. Tas ir tik jocīgi, ka no tā mums tagad iznākusi rotaļa. Bet vakar viņš man raustīja kurpi. Viņš plēsās kā traks un es sāku žēloties, bet viņš tik paklausās un plēš kurpi tālāk, viņš tā tad zina, ka man nesāp un mani nav jāžēlo.

Cik savādi ir novērot tādu mazu suņa galviņu.

18. 11. 1957.

Apsolītais Adelaides brauciens ir bijis pēdējo mēnesi nelādzīgs smagums, pie visa klāt kas te ir. Vīrs trako ar Bībeles vārdiem savā nenovaldībā un es nezinu vai spēšu izlauzties. Inesi solās nelaist un viņai arī nebūs naudas, jo nav vēl stipendiju saņēmusi. Un tas viss tikai tādēļ, ka pirmo reizi par šo lietu (braukšanu) runājot viņš neteica neko un mēs domājām – pieņemts.

Protams man ir jāizved sava griba. Bet man ir tik maz spēka palicis, kas šādām izvešanām ir vajadzīgs, ka pēc tādas cīņas es varētu krist gar zemi un gulēt nedēļu, ne iet un ‘uzstāties’ un aizstāvēt savu personību. Personību kas ir – pārbraukta slieka.

Lūdzu piedodiet visu šo rakstīšanu. Nelādzīgais mani spiež nost un es gāžu te ārā, rakstot šīs nekam nederīgās rindas. Gaidu Jūsu vēstuli.

Jūsu E. Dz.

P.S. Vai Jūs nedomājiet, ka tas raksts par nelaikā aprakto nebūtu jāsūta vēl man, lai es to saīsinu? Tā varbūt būtu jādara. Lūdzu, kad laiks, atsūtiet! Šinī nedēļā varbūt noskaidrošu vai braukšu pati, vai jāsūta citam lasīt.
T. p.

19.11.1957.

Kad saloku vēstuli un ielieku tagad Jums to aploksnē, man ir žēl, ka viņa ir tik nabaga. Es nevaru atrast cita vārda. Vēstulei vajadzētu atnest kaut ko jauku, dārgu, daiļu.

Jā, un man to tagad gribētos likt konvertā līdz. Es skatos apkārt un domāju – kas tas varētu būt? Ir agrs rīts, bērni guļ. Tūlīt jāmodina. Inesei šodien sākas eksāmeni. Ir maigs rīts, būs karsta diena.

Jā, nav man nekā cita, tikai šī maigā rīta gaisma un vēlēšanās teikt Jums ko labu.

„...Ir maiga rīta gaisma 
un puķes un koki gaida 
mierā šo dienu kas nāks...”

tā es meklētu dzeju, bet diena nāks un es nedrīkstu meklēt dzeju un nevaru viņu Jums aizsūtīt.

Jūsu E. Dz.

——————–

[not included in book]

1957. 13. 11.

Referāts nolasīts Pažarnieku sanāksmē 1957. 5. XI.

Vācu literatūra no 1946. līdz 1957. gadam.

Ar 1945.g. kapitulāciju vācu literatūrā rodas baigs, neomulīgs klusums. Visas cerības, visa drošība, visi līgumi kļuvuši par neko. Vācu tauta stāv bezdibeņa priekšā, katra saite ar pagātni pārrauta. Koncentrācijas nometnes iztukšojas, rasiski un politiski vajātie kļūst atbrīvoti, savas vietas aizņem Hitlera piekritēji un deportētās personas – Vācija vēl arvien atgādina kaŗa laika nometni, tā kļuvusi par milzīgu bezpajumtnieku patversmi.

Tā ir situācija, kuŗā nostādīts ikviens vācu autors. Ir vairs atlikuši tikai kailas eksistences jautājums un radošā doma… „Mēs esam ģenerācija bez saistības un bez dziļuma un mūsu dziļums ir bezdibenis. Mēs esam ģenerācija bez laimes un bez dzimtenes. Mūsu saule ir niecīga, mūsu mīlestība ir nežēlīga un mūsu jaunatne ir bez jaunības. Mūsu laikmets balstās tikai uz aizslīdošā un to arī labi saprot, kamēr citas paaudzes ticēja pastāvīgajam un nemainīgajam…” To saka vācu rakstnieks Volfgangs Borcherts. [note added in handwriting on back of page: Taisni to pašu var teikt un pie tam vēl lielākā mērā par latviešu rakstnieku šeit trimdā. Un vai tad tikai par rakstnieku? Arī lasītājs ir bez jēgas – dzīvo vienā pasaulē, bet sapņo par otru. Laba literatūra un jēga par literatūru var rasties tad, kad cilvēki sapņo un domā par to pasauli, kuŗā dzīvo.] Bet Hugo fon Hofmanstāls tam piebilst šādi: „Šo paaudzi pavada pastāvīgs viegls reibonis, jo visapkārt ir tikai atomizēšana, cilvēka izšķīdums un visa tā dezintegrācija, kas var darīt cilvēku lielu. Cilvēks riņķo ap kādu nullpunktu un tā pamats ir nihilisms, no kuŗa nevienam nav iespējams izvairīties.”

Bet, trakā, neizprotamā un nejēdzīgā dzīves dziņa nerimst, bet grib visu izsmelt, izdzert, izlaizīt, izspiest un izbaudīt. Un galā ir jāatzīst, ka tomēr viss ir atkarīgs no atsevišķa cilvēka un ka tas ir grēkojis un nespēj atbrīvoties no savas grēku nastas.

Bet ja ir pazaudēts klasiskais jēdziens par personību, tad rodas jautājums, vai tad vispār rakstnieks vairs spēj radīt kādu cilvēka tēlu? Jo kā gan to lai veido, kad vispār vairs nav veida? Kā atrast personas, vārdus, attiecības, kad tie vispār ir bez nozīmes, nemaz vairs neeksistē? Tie visi var eksistēt tikai kopā ar personību, ar tās portretu un ja nav personības, tad nav iespējams ne romāns, ne stāsts, ne novele, nedz drāma. Un otrādi – bez pretrunu garīgās un dvēseliskās integrācijas nav iespējams radīt nekādu nākotnes cilvēka tēlu. Jo kā gan šis tēls spētu pastāvēt pret zinātnes un technikas iedarbošanos, vai pret dvēselisko procesu noteikšanu ar elektronikas palīdzību, vai melu izspiešanu ar melu detektora iedarbību? Vai arī, ja fantāziju aptur, kompleksus skaidro ar smadzeņu ķirurģiju, bet gribu atzīst tikai par pašapmānīšanos.

Šiem jautājumiem pieskaŗoties, jābalstās galvenā kārtā uz Tomasa Manna, Hermaņa Brocha, Roberta fon Mūsila un Hermaņa Heses domām, jo viņi ir tie, kas nosaka pēdējo desmit gadu vācu literatūras seju un saturu.

Tomass Manns ir visskeptiskākais un jautā, vai pie cilvēka tagadējās apziņas un atziņas stāvokļa māksla vispār vairs ir iespējama un atļauta un vai sabiedrības nedrošība, problemātika un harmonijas pilnīgais trūkums nepadara mākslu tikai par skaistiem meliem? Par to pašu runā arī daži citi autori, kas neuzskata vēsturisko kontinuitāti un kristiānisko vai humānistisko izglītību par mākslas pamatbalstu. Ja viņu šaubas tiešām apstiprinātos, tad tas nozīmētu to, ka Eiropas kultūrai pienācis gals.

Cik tālu šīs domas varētu būt pareizas, attiecinot tās uz vācu literatūru, tad to vispirms jārāda episko formu izšķīdumam, ko daži vācu literatūrvēsturnieki arī domā saskatījuši. Bet citi tiem pretī tomēr aizrāda, ka esot sasniegts tikai augstākais krīzes punkts, kuŗš jau esot pārvarēts un iegūta kāda jauna situācija, jauns attīstības posms un proti, ka dzejiskā forma tagad kļūstot atkarīga no domāšanas tieksmes. Pat dialogi tagad kalpojot tikai monoloģiskās formas mīkstināšanai un norādot uz autora atgriešanos pie sava ‘es’. Tagadējās jaunākās vācu literatūras galvenais tēls esot vientuļais runātājs, kuŗš savus vārdus vēršot uz iekšu. Bet līdz ar monologu dzejā kļūst ievesta e s e j a, kas arī jau saredzama tiklab Tomasa Manna, Hermaņa Brocha kā arī citu autoru darbos. Ar to tā saucamais ‘dzejiskums’ kļūst atspiests pie malas. Bet kaut tas arī tā un šī laikmeta darbos kļūst iekalkulēti tagadnes nepārredzamie atklājumi apcerējums veidā un ilustrēšanas labā, tas vēl neatņemot iespēju cilvēka eksistences citām varbūtībām izpauzties formā. Par šādām formām varētu apzīmēt utopiju, vieglu skicējumu, dienas grāmatu, kaŗa aprakstus, teoloģiskus romānus u.t.t. Savā romānā Dr. Faustus Tomass Manns par to saka: „Māksla grib kļūt par a t z i ņ u.” Pateicoties psicholoģijai un nesaudzīgajai īstenībai mākslinieciskais darbs kļūst arvienu bezpersoniskāks, episkā forma vēršas monologā, fabula pazūd, mākslas darbs zaudē socioloģisko raksturu un kļūst p r i v ā t s. Rodas mēģinājumi sintezēt ‘angažēto’ ar tīro poēziju. [note in handwriting on back of page: Angažētais mākslas paraugs mūsu trimdas literatūrā ir piemēram Andreja Eglīša patētiskais dzejojums Dievs tava zeme deg. Angažētais šeit ir patriotisms. Angažētas mākslas mūžs ir īss, jo tā saistās tikai ar zināmu momentu. Kad tas pagājis, šī māksla kļūst par frāzi. (Nupat es rakstu referātu: Vārds, doma un frāze. Kad to būšu nolasījis, aizsūtīšu Jums, tad redzēsit, ko ar šo termīnu domāju.) Latvijā pagaidām valda tikai propagandas literatūra (Upītis, Lācis), bet ir jūtams, ka ir vēlēšanās uz priekšu ļaut rasties angažētai literatūrai. Es to atzīmēju savā rakstā avīzē, runādams par Dagnijas Cielavas romānu Saltais laiks.] Šāda īstenības izpratne nosaka arī tematiku. Ļoti bieži tagadni tēlo kā utopiju un autors vairs neuzskata sevi kā vēstures t ē l o t ā j u; bet gan kā tās skaidrotāju, pie tam sajuzdams sevi gan kā jautātāju, gan kā atbildētāju. Šī laika jautātājs jūt dēmoniskos spēkus, kas sēj bailes un saredz šos spēkus straujajā mechanizācijā, ‘es’ izšķīšanā, garīgās vides trūkumā, simbolu zudumā un vērtību maiņā. To visu nav iespējams izteikt ar parastajiem aistētisko principu līdzekļiem. Bezdibena tuvums neļauj dzīvi skatīt aistētiski, bet morāliski. Bet, nelietojot aistētiskos principus, tik pat kā neiespējama kļūst k r i t i k a, ko arī apstiprina patreizējais kritikas nevarības stāvoklis. Aistētiskais vērotājs atkāpjas morālā skaidrotāja un vērtību meklētāja priekšā. Bet kamēr noliedz vai pārkāpj aistētiskos principus, tik ilgi arī forma atrodas pastāvīgā maiņā. Tāpēc tagad valda literārais e k s p e r i m e n t s. Stāstošais un dzejiskais elements kļūst arvien vairāk ierobežots, un gandrīz pat pazūd, vai nu dodot vietu esejai vai arī dokumentāriskai prozai. ‘Es’ literatūras vietā, kuŗas klasiskie pārstāvji vācu tagadējā dzejā ir Hermanis Hese, Stefans Cveigs, Vilhelms [Verners?] Bergengrüns un Tomass Manns, radusies ‘ir’ literatūra. ‘Es’ literatūras pārstāvji jāuzskata par augstākās individualitātes problēmu paudējiem. Tur arvienu svarīgākais ir tas, ko kāds rakstnieka tēls jūt, domā vai dara, un tādēļ, arvien ir atkarīgs no autora pasaules uztvēruma. [Handwritten note on back of page: Pie ‘es’ literatūras es gribētu pieskaitīt Jūsu pagājušā gada Kaimiņu. Un tāds pat ‘es’ literatūras pārstāvis man šķiet varētu būt Jūsu nākotnes romāns Kādas sievietes dienas grāmata. Šī gada sacensības stāsts turpretī drīzāk varētu būt ‘ir’ literatūras paraugs un tātad arī modernāks. Jo liekas, ka ‘ir’ literatūras rakstnieku tagad ir vairākums nevien vācu, bet arī angļu sakšu literatūrā. Anšlavs Eglītis, kā man šķiet, būtu liekams abu šo novirzienu vidū.] Par ir literatūru, kuŗas tīrākais pārstāvis varētu būt Hemingvejs, kuŗam seko daļa jauno vācu autoru, varētu teikt, ka tur viss sakņojas ne ‘es’ pasaulē, bet r e ā l i t ā t ē, kas ‘ir’ un kas tik spēcīga, ka nepakļaujas nekādiem jautājumiem, bet vienkārši tikai – ir. Viss, kas notiek, kas kļūst domāts vai justs, netiek interpretēts no ‘es’, bet pieņemts un tēlots ka kaila īstenība. Gan ir jāpiezīmē, ka ir mēģinājumi pārvarēt diskrepenci – pretrunību – objekta un subjekta starpā.

Vai šī ‘es’ literatūras pakļaušanās ‘ir’ literatūrai ir kāda laikmeta gals, vai jauna laikmeta sākums, paliek atklāts jautājums.

Varētu teikt tik daudz, ka Tomasa Manna romāniem Burvju kalns, kuŗš iznāk 1924, Jāzeps un viņa brāļi, kuŗa pēdējā daļa iznāk 1937.g. un ar Dr. Faustusu, kuŗš iznāk 1947.g., noslēdzas vācu literatūrā kāds laikmets, kuŗa karogā rakstīts h u m ā n i s m s. Tagad rakstnieks vairs netēlo savu varoņu likteņus, bet ir kļuvis par savas apkārtnes spoguli. Un šis spogulis rāda pasauli bez mierinājuma un glābšanās iespējām, pilnu vārdā nenosaucamiem spēkiem, kuŗu jēgu nav iespējams aptvert un kam pret mums ir bezpersoniska nostāja, kāpēc mums šķiet, ka arī pats pasaules pirmpamats ir bezpersonisks un ka tai slēpjas nekas vairāk ka tikai chaoss. Cilvēkam tāpēc atliek tikai izmisums un tukšums – kaila eksistences atziņa. Cik šis tukšums ir nemērojams un bez pamata, to visā pilnībā parāda Tomasa Manna romāns Jāzeps un viņa brāļi. Autors tur kļūst par sevis paša kritiķi.

Hermanis Brochs tēlo katras formas sašķīšanu spokainā, trulas nedrošības pilnā pasaulē, kur cilvēks līdzīgi bērnam maldas sapņu zemē, ko uzskata par īstenību, bet kas tomēr viņu nospiež kā lietuvēns. Jo vairāk vērtību cilvēks redz iznīkstam, jo vairāk viņam uzbrūk iracionālais baiļu un briesmu veidā. Brocha nullpunkts ir šāds: vienaldzība pret svešām ciešanām, vienaldzība pret savu likteni, vienaldzība pret cilvēka ‘es’, vienaldzība pret dvēseli.

Nekādu atrisinājumu nespēj dot arī Roberts fon Mūsils, kuŗš negrib tēlot to kas ir, bet vairāk to, kam vajadzētu būt, jeb kas varētu būt, lai daļēji glābtu to, kam vajadzētu būt. Mūsils ir plānotājs teorētiķis, kurš vēlētos omulīgi iekārtoties kādā namā un aistētiski no turienes vērot, kas notiks. Visi nupat minētie rakstnieki ir mūsu laikmeta beigu fāzes anatomi. Viņi ne tikai izdara laikmetīgā līķa sekciju, viņi pie tam arī m e d i t ē. Bet tā ir pasīva meditācija, no kuŗas nevar rasties ne jaunas pasaules, ne jauna cilvēka veidojums. Viņi lieto gan transcendenci, gan vīzijas, gan ticību, lai varētu atbildēt jautājumam par eksistences jēgu.

Dažu citu autoru alegoriskajos, otopiskajos, un reliģiskajos romānos reālistiskā pasaule iemainīta pret ireālo, tāpēc, ka pēc viņu domām skatāmi priekšmetīgā pasaule vairs droši neatspoguļo mūsu esības pārdzīvojumus. Viņu darbu raksturīgākā iezīme ir abstrakcija un domu konstrukciju dzejiska skaidrošana.

Plašu vietu vācu pēckaŗa literatūrā ieņem ū t o p i s k a i s romāns. To nevar uzskatīt par modes lietu, bet gan par laikmetam adekvātu, nepieciešamu parādību, kas pauž ilgas pēc miera un atpūtas zemes, ilgas pēc miera, kuŗš var rasties no līdzsvara un pilnības, bet ne no paguruma. Bet ir arī utopijas romāni ar b i e d i n ā j u m a raksturu un pesimistisku saturu, kas norāda uz prāta redukciju, uz disharmoniju cilvēka un technikas starpā, uz kolektīvisma un totalitārisma briesmām, uz dzīves bezdvēseliskumu, uz ticības spēka un individuālas dzīves panīkšanu. Alegorisko utopistu starpā jāatzīmē Hermanis Hese. Viņa romānā Stikla kreļļu rotaļa dzīves aistētiskais skatījums paceļas līdz morāliskajam tvērumam. Romānā tēlotā paidagoģiska province Kastālija ir bezvēstures pasaule, kuŗā aristokrātiska ļaužu izlase kalpo humānismam. Tā ir statiska, sastingusi pasaule, kuŗas cilvēki vairs nepiedalās ne esošajā, ne topošajā. Heses Kastālija ir biedinātāja utopija, jo viņš te rāda, ka šādā noslēgtībā neviens nespēj nokļūt pie sevis paša, tāpēc, ka tikai dzīves cīņas spēj veidot cilvēka personību. [Handwritten note on back: Tas varbūt ir arī Jums kāds mierinājums, jo bez Jūsu tagadējās ikdienas Jūs varbūt nerakstītu tā, kā tagad rakstāt. Un šīs dzīves izvērtēšana, par to rakstot, ir zināmā mērā attaisnojums tam, ka Jūs šādu dzīvi dzīvojat.] Gan vēsturiskās atziņas nozīmē daudz indīvida eksistencē, tomēr tur atklājas tikai mazs skaits no tiem spēkiem, kas apdraud mūsu dzīvi. Stikla kreļļu rotaļas ļaudis, pakļaudamies aistētiskajam principam, nerūpējas par nākotni un tātad ir kāda beigu laikmeta cilvēki.

Ar Franča Verfeļa romānu Nedzimušo zvaigzne utopija izvēršas reliģiskā romānā, kur kauzalitātei nav nekādu absolūtu tiesību un kur cilvēku dzīvē iejaucas ž ē l a s t ī b a un b r ī n u m s. Katoliskie rakstnieki, kā piem. Ģertrūde de la Forte konfrontē ateismu ar kristiānisko pestīšanas mācību un meklē atrisināt jautājumu kā kristiānismam būtu jānostājas pret neticību. Daži citi reliģiskie rakstnieki mēģina vakardienas kristīgās vērtības atdzīvināt šai dienai.

Arī kaŗa literatūrā daļu ieņem reliģiskie jautājumi, tomēr šīs literatūras galvenā tieksme ir apgaismot kaŗa postu, norādot uz viltoto, neīsto un tukšo. Tēlodami baigo laikmetu no 1939.g. līdz 1945.g., rakstnieki cenšas tanī atrast jēgu un tā visumā ir tāda, ka kaŗš kā kāds Rentgena uzņēmums rāda vērtību redukciju un cilvēcības sabrukumu. Cilvēks drošāk kā jeb kad ir apzinājies savas kailās esības jēgu, viņš vairs rēķinās tikai ar sevi un mēģina sevī izdeldēt zvērīgo atavismu, vai arī noliedz visu, izņemot to, kas ietilpst viņa paša ādā.

Kritikas pamatjautājumi pret kaŗa literatūru ir: Kad kaŗa tēlojums ir patiess? Un patiess tas ir tad, ja autors cenšas ne pēc eksakta kaŗa apskatījuma, bet pēc cilvēka izvērtējuma un izsvēruma. Šādi pieejot kaŗa patiesībai vienādi mākslinieciski ir kā Homēra Iliāde, tā arī Ļeva Tolstoja Kaŗā un mierā tēlotie notikumi, kaut arī tos šķiŗ gadu simteņi. Plivjē un citi uzskata kaŗu par cilvēku lielāko traģēdiju, citi kā kolektīvu nelaimi, vēl citi kā pilnīgu nejēdzību. Vēl citiem kaŗš šķiet tumšu, neizprotamu un dēmonisku spēku izplūdums, kuŗš šķiet literāros tēlos būs ietveŗams tikai tad, kad dzejnieks atteiksies no reportāžas, neidentificēs savus tēlus ar notikumiem. Līdz šim vācu literatūrā par otro pasaules kaŗu (pēc kritikas domām) neesot parādījusies neviena pilnvērtīga grāmata.

Daži vācu autori, meklēdami pēc jaunām izteiksmes formām nokļuvuši i d i l ē, kur tēlo ģimenes un dabas mīlestību, lai tā izbēgtu no domām par savu laikmetu. Citi nododas sapņiem, kam nav nekādas sakarības ar reālo īstenību. Vēl citi, pieņemdami, ka viss ir pilnīgi sabrucis, un ka vairs atlikuši tikai atsevišķi indivīdi, nododas tikai to aplūkošanai.

Ja mēģinām saskatīt, kas šais meklējumos iegūts vai zaudēts f o r m a s vai literāro ž a n r u ziņā, tad jāsaka, ka pilnīgi ir izšķīdusi romāna forma. [Handwritten note on back: Še ir atbilde Lesiņam: klasiskā romāna forma ir izšķīdusi un modernais romāns izmanto reportāžu, montāžu, eseju, vieglu skicējumu, domu nenobeigtību u.t.t. Ar mākslu tam tiešām maz sakaru. Bet ko lai dara! Notikumi ir tik neparasti, neiedomājami, ka tos nav iespējams iekļaut klasiskajā romāna formā.

Es gan īsti tā nedomāju un man šķiet, ka klasiskā forma spēj ietvert sevī visu, ko dzīve dod. Bet lai tas būtu iespējams tad rakstītājam ir jāskatās uz visu no zināma atstatuma, kur arī nepazīstamais izlīdzinās un dod ko pārskatāmu. Otrs, ne mazāk svarīgs apstāklis ir tas, ka vērotājam jābūt ar skaidru galvu. Ja tādas nav, tad arī visskaidrākās lietas var izlikties jucelīgas un nesaprotamas. Un kuŗam tagadnes cilvēkam tad tagad var būt skaidra galva? Mūsu laiku juceklis taču nav dabā, kur arvien viss notiek pēc likuma, bet gan cilvēku galvās.] Gan rodas darbi, kuŗus apzīmē par romāniem, bet kam ar klasiskajām eposa formām nav nekā kopēja. Bieži vien tie ir darinājumi, kur pirmais vārds iezīmē s i t u ā c i j u, bet lietvārdu apvienojumi izsauc n o s k a ņ o j u m u. Teikuma beigas izsauc turpinājumu. Tas nozīmē, ka romāna forma vairs nespēj tagadējā laika atziņas sevī uztvert un tādēļ ir pilnīgi izšķīdusi. Lai tomēr varētu runāt kāda agrākā žanra vārdā, autori glābjas s t ā s t ā, kur, izmantojot filmas montāžu vai mozaīkveidīgu kompozīciju, iegūst veidojumu, ko nosauc par romānu. Vispār valda skicējums, viegla pieskare un nenobeigtība. [Handwritten note on back: Šai ziņā tad visu, ko Jūs rakstāt, varētu noskatīt par ļoti modernu. Droši vien tāds rakstīšanas veids slēpjas jau Jūsu dabā, Jūsu dzīves skatīšanas veidā. Var arī būt, ka Jūs vairāk vai mazāk uz to ierosinājis kāds no Jūsu lasītiem autoriem, protams, Jums pašai to nemaz nejūtot.] Klasiskā romāna forma vācu literatūrā šķiet ir mirusi. Tāpat šķiet mirusi ir arī n o v e l e, kas prasa noslēgtu pasaules skatījumu un vienādu ideālu vienotu sabiedrību. Novele varēja plaukt tad, kad sabiedrībā notika cīņas indivīdu starpā. Tagad visu nosaka kolektīvs, kuŗa perturbācijas noveles raksturam nav pa spēkam.

Ne labāks stāvoklis kā vācu episkajā dzejā ir arī d r ā m ā, par kuŗu mēdz teikt, ka netrūkst gan drāmu rakstnieku, bet trūkst pati drāma. Klasiskās prasības pēc darbības, laika un vietas vienības, protams vairs netiek ievērotas, jo visas atziņas ir pretrunīgas un konfliktu tik daudz, ka drāma kļūst par reportāžu. Un ja arī par drāmu runā, tad ar to saprotami tikai meklējumi pēc kādiem jauniem pieturas punktiem. Roberts fon Musils šos meklējumus apzīmē par pārdrošu mērkaķību.

Arī d z e j ā, šaurākā nozīmē, atziņu un pieredzes robežas ir paplašinājušās jo nevien mūsu dzimtene, māja un jūtu dzīves pasaule, tagad skaŗ dzejnieku, bet arī relativitātes teorija, atomu skaldīšana un ceļu meklēšana planetārajā telpā. Zinātnes ieguvumi un cilvēces pārorientēšanās no pilsoniskās dzīves kollektīvajā prasa jaunus ceļus, jaunas formas arī dzejā. Cilvēka individuālās spējas nav piemērotas kosmisko notikumu attēlošanai dzejā, bet tomēr nākotnes dzejai ir jātiek galā kā ar laika, tā telpas diskontinuitāti, kaut arī cilvēciskās dzīves laiks un telpa nekādi nesaskan ar kosmiskajam norisēm vai dimensijām. Varbūt nākotnes dzeja tiks ar šiem uzdevumiem galā tādi, ka kļūs meditatīva, kur tad katrs vārds vairs nebūs skaidrotājs, bet noslēpuma atklājējs?

Protams, ne visi jaunie vācu dzejnieki tā domā. Ir viņu starpā tādi, kas apzīmē sevi par S i t i j a dzejniekiem, jeb par technizētās pasaules māksliniekiem. Ir arī tādi, kas uzskata sevi par praviešiem un saucējiem un aicina kaŗa saplosīto jaunatni apvienot reālo ar sapņaini vizionāro. Un netrūkst arī tādu, kas pilni grūtsirdīga šarma, cenšas ar reālu un ireālu vērtību palīdzību celt aistētiskus tiltus pār irstošās dzīves bezdibeņiem.

Visu teikto kopā saņemot, jāsaka ka vācu literatūra pēc otrā pasaules kaŗa atrodas lielā un juceklīgā meklējumu pilnā stadijā, kur vērojami visi tie paši virzieni, tieksmes, šaubas, neziņa un bezmērķība, kā visur citur pasaulē.

[Handwritten note at bottom]:

Tikai latviešu literatūrā valda dziļš sastingums, ja atskaita dažus jaunos dzejniekus Pablo Mierkalnu, mūsu I. Brēdrichu vai E. Silkalnu. Stāstniecībā ir tāds iespaids it kā stāstu un romānu rakstnieki dzīvotu uz kādas planētas, vieni paši un tas, kas notiek citur, viņus neskartu.

Tā kā no referāta iznākusi arī vēstule, tad Jums tas nav jāsūta atpakaļ.

                                                                            Jūsu J.K.

N.B. Dienas grāmatas fragments labi ieder pārējo starpā.

———————–

1957. 18. 11.

Jā, es saņēmu abus dienas grāmatas fragmentus, Kaimiņu un arī L. Kalniņas un to ‘špāsīgo’ vēstuli. Pēdējās rakstītāju es pazīstu no Vācijas laikiem. Mūsu Kultūras dienu laikā es viņu satiku Melburnā. Viņš Rīgā bijis kāds mazs veikalnieks, Vācijā tirgojās ar grāmatām un beidzot izmācījās par kurpnieku. Šai amatā viņš darbojās arī šeit. Liekas viņam ir tikai viena interese – krāt, krāt un atkal krāt. Latvijā viņam palikusi ģimene un viņš taisās šeit nodibināt jaunu. Bet vai nu tāpēc, ka nespēj aizmirst veco vai kāda cita iemesla dēļ, viņam neveicās atrast piemērotu partneri. Es viņam teicu: Vajag saņemt dūšu! Viņš tam piekrita. Iespējams, ka Jums rakstītā vēstule ir kāds solis dūšas saņemšanā, jo nav jau viegli dzīvot kaut kur Orindžā un sameklēt sev partneri. Kā un kur viņš sadabūjis Jūsu adresi, nespēju iedomāties.

Kaimiņš, līdz ar vēstuli K. Rabacim bij jau aploksnē, bet tā kā man nebij todien laika aiziet uz pastu, tad būtu to darījis rītu. Par laimi vakarā atnāca Jūsu vēstule un manējo apturēja. Daudz netrūka, ka lieta vairs nebūtu labojama. Par Jūsu apdomāšanos es nekā nezinu teikt. Bet ir jau gan tā, ka ar laiku dažs kas noskaidrojas. Es pats savus darbus ļoti daudzas reizas laboju, mainu un pārveidoju un ir nereti tā, ka beigās iznāk kaut kas pavisam cits, nekā bij domāts sākumā. Bet citi jau dara tā, ka viņu darbam vienu galu jau iespiež, kamēr otrs vēl ir tintes pudelē. Kāda kuŗam metode. Dažam viņa gatavais darbs ir tas, pēc kā viņš cenšas, man galvenais arvienu ir pats darba process – domāt, šaubīties, veidot, pārveidot, atmest un sākt atkal no jauna, tas ir, kas mani saista. Gatavu darbu es lasu kā svešu, cita rakstītu lietu. Ieteikt vai saukt par labāku es neuzdrošinos nevienu metodi. Laikam ir labāk, ja katrs kļūst traks uz savu modi.

Daži pazīstami man jautājuši, vai nevarētu izlasīt Jūsu Kaimiņu, bet es visiem atteicu, lai pagaida, kamēr stāstu iespiedīs. Nupat to vēlējās arī mūsu otrā godalgotā stāsta autore Aina Neboisa. Viņu man nebij tik viegli noraidīt, jo viņa ir nopietna sieviete un jau ar savu rakstnieces seju, kas ir taisni pretēja Jūsējai: viņa nerunā par sevi kā Jūs, bet līdzīgi man tikai par citiem. Varētu teikt, ka Jūs vairāk vai mazāk gleznojiet savus pašportretus, bet viņa un es esam žanristi. Ar mani viņai kopējs arī tas, ka viņa raksta par vēsturiskām tēmām. Tas ir interesanti, jo pēc izglītības viņa ir agronome.

1957.24.11.

Jā, Jums taisnība: vēstulei vajadzētu aiznest kaut ko jauku, dārgu, mīļu – to es zināju, kad rakstīju Jums vēstuli, kas ir kopā ar manuskriptu otrā aploksnē. Un es to gribēju – gribēju pateikt, bet redziet ka neiznāca! Nekad neiznāk. Jums – jā. Jūsu vēstulēs arvienu esat Jūs pati – skaidrāka, tumšāka, mierīgāka, nemierīgāka, bet vienumēr Jūs. Tas tā – kāda Jūs esiet manā skatījumā. Droši vien citiem Jūs esiet citāda. Man šķiet dažubrīd tā, ka es Jūs pazīstu jau ilgi, ļoti ilgi, – jau kā mazu meiteni, šķiet ka esmu Jums runājis. Tas viss illūzija. Jā, illūzija. Bet vai tikai illūzija? Es tomēr zinu par Jums ļoti daudz. No Jūsu stāstiem, tāpat, tikpat daudz kā no vēstulēm. Vai tas nav jauki? Redzēt, just otru cilvēku, kuŗš tik pat labi ir kā arī nav. Tā ir dāvana. Varbūt tā ir kas vairāk nekā dāvana? Kāpēc cilvēki sevi dāvina? Kāpēc citi nekad nekā nedāvina? Kādreiz ir pēc tā izsalkums.

Es Jūs gribēju sveicināt ar Versaļas trioletu. Es aizsūtīju to D. kungam un lūdzu lai viņš to tūliņ iespiež. Viņam tagad daudz rūpju, jo pavairojusies ģimene. Tomēr viņš nebij palaidis neievērotu manu lūgumu. Es par to biju priecīgs. Es reti priecājos. Par saviem darbiem es nekad nepriecājos.

Es bieži par Jums domāju. Es mēģinu iedomāties kā Jūs strādājiet, kā rakstiet, kā spēlējiet. Par sevi man nav ko domāt. Liekas tā, ka aiz manis ir liels tukšums, priekšā tāds pat. Neviena gaiša punkta, pie kuŗa gribētos apstāties. Es domāju tikai par to, ko es nupat daru. Kad dzīvoju agrākajās mājās bija citādi. Mani šad tad kas traucēja, nervozēja. Tagad ir miers. Cik ilgi? kāpēc? Es to nejautāju. Dažreiz es domāju par kādu pagātnes notikumu. Bet arvienu tādā veidā it kā tas būtu kāds literārs darbs. Mūsu mājā ir daudz ļaužu, tāpēc ir jārunā, jo ja paliek klusu, tad jautā kas kaiš, vai nav vesels? Esmu apmēram tādā stāvoklī kā pirms daudziem, daudziem gadiem, kad par mani rūpējās tēvs, māte, vecaistēvs un vecmāte, krusttēvs. Vai tas nav ērmoti? Daudzi cieš no šāda stāvokļa. Es nē. Es parasti esmu jautrs un daudz runāju ar mājiniekiem. Bet tas notiek tik mechāniski, ka rītu nekad neatceros, ko vakar runāju. Vai nē – tas ir ērmoti? Vai nebūtu labāk apklust – apklust pavisam?

Varbūt Jūs Mesalīna bijāt,
Kam katrā pirkstā mita grēks,
Jūs manī kaut ko ieraisījāt.

Kaut varbūt Mesalīna bijāt
Jūs manī kaut ko piepildījāt –
Bij Ofēlijai svešs šis spēks.

Kaut varbūt Mesalīna bijāt
Bij dievišķīgs ik Jūsu grēks.
                                    1957.23.11.

Cik šaurs ir taks, cik krauja stāva.
Kad Jūsu sirds man jāatrod!
Cik gaisma meklējot kļūst blāva!

Cik šaurs ir taks, cik krauja stāva!
Bet dzidrais strauts – kļūst purva rāva,
Un nav kas dievpalīgu dod...

Cik šaurs ir taks un krauja stāva,
Kur Jūsu sirds man jāatrod.
                                    1957.23.11.

1957.24.11.

Leute, schreibt Briefe!

To es izlasīju vienā vācu žurnālā, kur arī bij paskaidrots, kāpēc tas jādara: telefons un ātrie satiksmes līdzekļi esot vēstuļu skaitu samazinājuši un tāpēc pēc tam esot liels pieprasījums. Tas arī labi atmaksājoties, jo publikai esot liela tieksme pēc nelaikmetīgā. Nekas nenesot tik lielu peļņu kā vēstules vai dienas grāmatas, ko rakstījuši ievērojami mirušie, kad tie vēl nebijuši ne tik ievērojami, ne arī tik miruši, maz ievērojamiem dzīviem, kas varētu ar laiku kļūt ievērojamie mirušie.

Es par šo padomu sāku domāt un kad kāda no mājas dāmām gāja uz bibliotēku, es viņai gāju palīgā. Palīgs viņai vajadzīgs tāpēc, ka ikreizi jānes no bibliotēkas mājā taisni divreiz tik liels grāmatu daudzums, cik viņa gribētu. Tas atkal savukārt vajadzīgs tāpēc, ka viņa bibliotēkā izmanto nodaļu, kuŗu šeit apzīmē ar vārdu ‘fikšen’ (fiction), ko mēs saucam par daiļliteratūru. Bet ir noteikums ka katram lasītājam, kuŗš ņem vienu grāmatu no fikšen, jāņem tai līdz otra no kādas zinātnes nozares. Tā kā trīs no mājas dāmām ir lielas lasītājas, (ceturtā gatavojas mastera pārbaudījumam un nevar tāpēc par fikšen domāt), tad ikreiz nes mājās četras lasāmās un četras nelasāmās grāmatas, kas rada īsti smagu portfeļa saturu. Es tad nu esmu vēlams līdzgājējs. Kad izlasīju aicinājumu par vēstuļu rakstīšanu, sameklēju bibliotēkā īsti prāvu sējumu ar slavenu mirušo vēstulēm, sākot ar Romas cezāriem un beidzot ar Čerčilu. Un man jāsaka, ka vēstules mani tagad saista vairāk nekā romāni. Tā ir bauda, ja var lasīt Mme de Pompadour vēstuli, kur viņa „protests to the pope that she is now a good woman” (a letter to pope Benedict 14.) vai arī Mme Retails stāsta ka „she is in love like a cat…” Lai kas būtu rakstījis, vēstule arvien rāda viņa dabu, raksturu un domas vairāk nekā to spēj attēlot kāds rakstnieks savā romānā. Es uz priekšu lasīšu vairs tikai vēstules, cik vien tās būs dabūjamas. Nākošai reizai esmu paredzējis Kafkas vēstules Milenai, lai gan Kafkas atklātība man ir pretīga, jo smaržo pēc atkritumu kastes.

Varbūt, ka lasīdams svešas vēstules, es iemācīšos arī pats vēstules rakstīt, tāpat kā Kārkliņš, tulkodams romānus, iemācījās arī pats tos rakstīt. (Pašlaik kļūst cilāts projekts par Kārkliņa aicināšanu uz Austrāliju. Smaguma punkts šai lietā ir jautājums, kas samaksās ceļošanas izdevumus, jo visiem šķiet tā, ka lasītāji nezin vai gribēs to darīt.)

Jums nav jāmācās vēstules rakstīt, jo Jūs to protiet. Pēdējā var arī, tāpat kā dažas citas, ietilpt Kādas sievietes dienas grāmatā. Un dienas grāmata jau ir gandrīz tas pats, kas vēstule.

Es trīs reizas izlasīju no jauna Pasaku par nelaikā aprakto un domāju, ka stāsts (arī tas varētu ietilpt Sievietes dienas grāmatā) ir par labu lasīšanai Kultūras dienās. Kas tad būs klausītāju vairums? Kino publika, kam par dzeju nav nekādas jēgas un kad grib dzirdēt kaut ko interesantu, jaunu un pēc iespējas anekdotisku vai mazākais patriotisku. Lai varētu panākt labu iespaidu, tad stāsts ir ļoti labi jānolasa. Citas izejas nav, jo vispār Jūsu stāsti savas intimitātes un liriskas sirsnības dēļ ir tikai individuāli, bet ne publiski lasāmi. Priekšā lasīšanai ir vajadzīgi atktivitāte, efekti, kādus parasti dod storijs, šī izpucētā ielas skaistule. Jūsu stāsti ir dzeja, pat tais gadījumos, ja skar tīri konkrētus notikumus vai lietas. Šai ziņa Jūs esiet ūnikums visā trimdas literatūrā, kur valda neiedomājamu lauzīšanās rādīties gudram vai arī apnicīgs šablonisms. Jums ir, nezinu no kurienes ņemta, dvēseles gudrība, par kuŗu es varētu runāt daudz vairāk, nekā tikai vēstulē. Bet ko tā var palīdzēt Jums, ja tā ir jāierušina tomātu vai pupiņu vagās? Ja būtu jaunāks, Jūs mani ar šo sevis izkaisīšanu pa smiltīm novestu vai izmisumā. Tagad, protams, Jums no tā nav jābaidās, – mani vairs nekas nevar ne pārsteigt, ne satriekt.

Saīsināt Jūsu nelaiķi (sorry!) nav iespējams. Es laboju dažus sīkumus stilā, kam patiesībā nekāda sevišķa nozīme nav un kas lasot stāstu iespiedumā nebūtu nemaz ievērojami. Tagad tas ir citādi, jo klausītājs nespēdams nokļūt līdz stāsta dzejiskai jēgai, pieķeras sīkumiem, atsevišķiem vārdiem vai teikumiem, kas viņam ar kaut ko nepatīk un to dēļ pazudina visu to, ko nav sapratis vai pat ne dzirdējis. Es nezinu kā Jūs lasāt. Ja to labi protat, tad var domāt, ka dzirdēsit arī kādus komplimentus.

Labi būtu, ja Jūs kaut arī bez Ineses, aizplēstos uz Adelaidi un … nevajag iepriekš zīmēt velnu uz sienas…

Es gan daudz domāju par savu romānu, bet pie īstas strādāšanas netieku – it kā nav dūšas pateikt, to, ko, vajadzētu, it kā nav arī jēgas to darīt, jo liekas ka viss runāts zilā gaisā. Šādas domas strādāšanu nespēj veicināt. Gaidu prof. E. Dunsdorfa atgriešanos, jo ceru no viņa dabūt kādus materiālus.

Jūsu J. K.

9.10.1957.

Tikai vakar saņēmu Jūsu vēstuli. Tagad žēl ka nerakstīju Jums agrāk, kā to jau gribēju darīt, tikai darba dēl atliku. Tagad domāju – Jums patreiz nav nekādas labas dienas. Un tādās kāds vārds dažreiz ir labs. Nezinu kādēļ Jums Jūsu būda jāatstāj, bet labi man tas neizklausās. Mēs visi esam audzināti un pieaudzināti pie savam būdām. Bez tām ir grūtāk. Bet – neesiet pārāk jūtīgs pret citiem un smalkjūtīgs. Tā būs vieglāk Jums un arī tiem citiem. Ceru, ka Jusis ies Jums līdz un Jums tur būs pietiekoši savrupības. Par to kur es dabūšu nakts mājas Ziemsvētkos – Jums nav galva jālauza. Kaut kas jau gadīsies. Ka tikai braukšana iznāktu! Ir jau par to sākuši šķelties pērkoni un zibeņi. Pati arī esmu tāda, ka cilvēkos rādīties bailes. Bet varbūt saņemšos.

Tagad rakstu stāstu. Iznāk liela steigšana. Nav labi. Bet es nevarēju ātrāk sākt, tur es neko nevaru darīt. Kā sākās siltāki vakari, tā to daru. Bet bija 2 gabali zirņu un tad vakaros ir nogurums tāds, ka rakstu gan un pierakstās gaŗi, bet tas nekur neder. No rītiem pie šī darba netieku. Bet rīti man rakstīšanai ir svētīti. Tā tas viss ir ačgārni. Nu mazākais – es domāju par to ko rakstīšu no rītiem un vakaros mēģinu to notvert.

Par Ingi arī es sāku baidīties, ka tā būs par nevarīgu, par intīmu avīzei. Bet savā ziņā labi kas iespiests. Tā es to labāk uzglabāšu. Citādi man viss pazūd.

Kopš mums ir vistas, un tās dēj vairāk simtu olu dienā, mans laiks ir nejēdzīgi samalts. Ir pa vidu brīvi brīži, bet viss ir saskaldīts. Jābūt kā uz adatām, ka tik ko nenokavē, kā slimniekam ar zāļu devām.

Pēdējais termiņš ir 1. novembris? Kaut ko jau aizsūtīšu. Tikai tas nebūs ‘nogulējies’ un pie manis tas ir diezgan svarīgi, ja kāds rakstiņš ir nogulējies, es to izveidoju ar nelielām pārmaiņām daudz labāku, nekā tas ir bijis.

Kaut mani atlaistu brīvībā, vai ieliktu cietumā, kur ir brīvs laiks. Trakas runas. Gribētu tagad dzirdēt, kā Jums klājas? Varbūt būs labi, varbūt kaut kas tīkams apkārtnē vai cilvēkos, kas Jums darīs labu. To no sirds Jums novēlu.

Jūsu E. Dz.

1957.19.10.

Diena sākās kā Versaļas parkā… Un smaržoja arī jasmīni! Paldies. Triolets ir jauks. Bet tālāk arī man jārunā par suniskām lietām. Ar Jusi pie pārkravāšanās bij daudz vairāk darīšanu nekā ar mani pašu. Es biju nolēmis likt viņu ‘iemidzināt’, jo ko tad lai būtu iesācis ar viņu svešā mājā? Bet aizrakstīju vienai jaunkundzei, lai ņem Jusi, jo viņa to kādreiz bij gribējusi. Bet viņa neatbildēja. Tad lūdzu kādu kundzi, lai viņa atzvana pie manis iemidzinātājus. Bet kad atnācu jaunajā dzīves vietā visi sāka Jusi žēlot un neļāva midzināt. Jusis palika un gulēja pie manas istabas durvīm un pielaida man blusas. Es atkal sāku domāt par midzinātājiem, jo ārā Jusi nevarēja laist – viņš plēsās ar mājas suni. Viņu aizveda pie daktera un izmeklēja vai nav kāda kaite. Nekādas kaites nebij, bet bij jāmaina ēdienu kārtība. Es sāku pagurt. Bet tad atrakstīja tā jaunkundze un teica, ka Jusi gribot ņemt viņas draudzene. Un vienu vakaru viņas abas atnāca Jusim pakaļ. Svešā jaunkundze bij liela un skaista un viņai bij sarkani mati, tāpēc viņa man ļoti patika. Jusis viņai labprāt gāja līdzi, jo laikam viņam ir tāda pati gaume kā man? Jaunkundze bij studente un runāja vāciski. Viņas tēvs esot profesors Melburnas universitātē. Es domāju, ka Jusim nevarētu būt iebildumu pret jaunajiem saimniekiem? Drīzāk jau gan tiem pret Jusi, jo viņam ir daži netikumi, kuŗus viņš mantojis no manis. Bet pagaidām neko sliktu nedzird.

Nē, pie manis neviens nav bijis, ne ar sālsmaizi, ne arī bez tās. Šīs divi nedēļas es esmu nodzīvojis tik klusi kā reti kad. Man arī nav nekādas vēlēšanās kaut kur iet. Es domāju, ka mani pazīstamie, kad izlasīja avīzē manu jauno adresi, bij pārsteigti un varbūt pat jutās šokēti, jo es nevienam neesmu nekā stāstījis par to, ka man jāmaina dzīvoklis. Droši vien daudzi iedomājās visu lietu ļaunāku, nekā tā patiesībā bija. Bet ko es tur varēju darīt? Nebija jau iespējams visu paskaidrot avīzē.

Es šeit esmu pavisam apmierināts. Te ir daudz cilvēku un tāpēc es neciešu no cilvēku bada kā tas bieži bij agrāk un man vairs nav jāiet tos meklēt ārpus mājas.

Ar sacensību mēs laikam šogad būsim iekrituši, jo līdz šim ir atsūtīti tikai trīs darbi. Var gadīties tā, ka nav ko godalgot, atsūtītie darbi neko labu nerāda. Nu, ko lai dara? Ļaudis sāk palikt prātīgi un nenodarbojas ar lietām, kas neatmet ienākumu.

Aiz mana loga ir tik mierīgs zaļš maurs, ka nožēloju, ka neatnācu šurp jau agrāk. Laikam es esmu istabas cilvēks – pārs dienās esmu pie savas istabas pieradis un ne par ko citu vairs nedomāju. Šodien es gribēju braukt uz sitiju un iet uz muzeju un bibliotēku. Bet apslinku un nekur neaizbraucu.

Man ir no Latvijas jauno rakstnieku grāmata – Jauno raksti. Es to sen gaidīju jo gribēju salīdzināt, ko raksta tur, ko še. Baidījos, kad tik nesit mūs pušu. Bet no jaunajiem nav nekā jauna, ko nebūtu jau lasījis. Patiesībā ir – atgriešanās, atgriešanās pie Apsīšu Jēkaba, Blaumaņa, Bārdas vai Skalbes un pie tam nevarīga, vāja atgriešanās. Līdz Rainim neviens netiek. Tas viss ir nožēlojami un bēdīgi. Šeit neviens negrib neko mācīties, jo jāpelna maize. Tur laikam ar jāpelna maize un neviens nespēj mācīties. Latviešu literatūra palikusi pasaules literatūrai iepakaļ daudz vairāk nekā abi Kaudzītes, jo tie idejiski bij Eiropas līmenī, kaut arī techniski vājāki. Tagad mūsu rakstniecību nav iespējams ne techniski, ne idejiski kaut cik mērot ar to, kas notiek citur pasaulē. Īsteni ņemot Rainis ir pēdējais sasniegums. Pēc viņa sākas ne apstāšanās, bet taisni jau kritiens uz leju. Kļūst kauns par to garīgo nevarīgumu, kāds tagad valda mūsu garīgajā pasaulē. Protams, ne rakstnieki vien pie tā vainīgi, bet arī lasītāji. To prasības ir sastingušas līmenī, kāds bij pirms Pirmā pasaules kaŗa, kāpēc arī nav nekādu iespēju iznākt to autoru grāmatām, kas sniedzas šim līmenim pāri. Nav nekāda prieka dzīvot un strādāt šai nožēlojamā stāvoklī.

Arī šeit mūsu sabiedriskajā dzīvē ir vairs tikai bezsatura čalošana, kas sāk apnikt. Tāpēc ar Jūs varat mierīgi palikt pie savām pupiņām – nekas labāks nav arī nekur citur. Visur tā pati vergošana, neprasot, kāda tam jēga.

Nu jau kādas pāris dienas, kopš es sāku segties tikai ar divām segām, tāpēc laikam laiks ir kaut cik mainījies uz pavasaŗa pusi. Ir labas dvēseles, kas lokās mana lielā loga priekšā gar puķu dobi. Jādomā, ka tad arī tur sāks kas ziedēt.

Jūsu J. K.

5. septembrī, 1957.

… Jūsu ziņas par grāmatām ir tik bēdīgas, ka man miegs nenāca. Biju jau drīzumā cerējusi sagaidīt Gada grāmatu, lasīt savu un Kreišmanes stāstu un citus. Tagad Jūs sakāt – nekā! Kā tik pēkšņi viss pagalam? Katru gadu jel vēl iznāca. Kliedziet, brēciet, protestējiet?

Bet kuŗš to lai dara?

Jā kādēļ tad mēs te esam, ja mūsu gara dzīves izpaudumiem jāizsīkst? Kā cita dēļ mēz dzīvojam? Lai savus bērnus atdotu svešām tautām? Uzlabotu viņu asinis ar savu asiņu spēku?

Nolādēts ar vienu aci! Tā te lamājas un es atļaujos arī to darīt.

Personīgi mani tas iznīcina. Ja es pāris gados nespēju izdot kādu grāmatu, tad esmu pagalam. Un ja arī man personīgi, uz kādas necerētas laimes pamata, tas izdotos, cik tam vairs nozīmes, ja mēs visi neaugam savai tautai un savā tautā? Kāda visam vairs nozīme, ja – mūsu vairs nav? Kam vairs rakstīt, ja nav lasītāju?

Es braukšu uz mājām! Es te tad vairs nepalikšu. Ja Latvijā var izdot grāmatas un te nevar, tad es braukšu atpakaļ. Brauksim! Mēs būsim par veciem lai mūs vairs dzītu uz Sibīriju, mums tikai vajadzēs pūst stabuli!

Ak, mēs nožēlojamie, kam pasaulē nav māju!

…

Dzidra slimoja ar vēja bakām, tās te plosās jau ilgu laiku. Inese vēl nav slimojusi. Abas tagad divi nedēļas mājās. Bet nav nekā te laba. Lietus lija visu laiku. Tēvs – karalis – ir mūžam bargs un ļaunā omā. Tikai ar lišķībām un blēdībām varam visam tikt pāri. Jāizliekas un nav jāņem par pilnu – dzīve ir tik grūta, kā murgs. Mani moka sirds vājums un depresija un pietrūkst spēka. Neesmu stāstus rakstījusi, bet dienas iet.

Tikai dienas grāmatā šo to rakstu. Bet arī tas šķiet viss kā nevarīgi murgi. Lai noturētos pie prāta spēlēju vakaros pa pusstundai vai stundai. Dzīve aiztek. Bet bērni ir vēl spara pilni, vēl visu pārvar. Inese cer dabūt brīvu augstskolu. Vēl tas ir tālu, bet ja viņa noturēsies kā līdz šim, tad tas pašķirsies un viens tad būs uz ceļa. Paliek vēl otrs. Tam vēl visa ģimnāzija – 5 gadi. Te es tos neizturēšu. Kaut kam jāmainās.

Lai runā zirgs, Jūs sakiet un par sevi nerunājiet. Jūs to variet. Es nevaru. Es gribu runāt kā zirgs. Lai nekļūtu vēl vairāk par zirgu, nekā jau esmu.

Vai nav nekādu cerību, ka tā gada grāmata vēl var sasparoties un iznākt? Cik tāda grāmatas izdošana izmaksā? Vai patiesi pat latviešu kalendāru vairs nevar pārdot?

Ļoti gaidu pavasari. Ziema ir nomocījusi. Ceru pavasarī atgūt spēkus, zaudēt kādu mārciņu svarā, lai vieglāk dzīvot, padzerties saules. Ja tikai zirņu gabali nebūtu tik saauguši. Bet kaut kā tiem jātiek cauri. Un tad uz Melburnu un Adelaidi.

Māsa raksta lai dzīvoju sev, lai neļauju sevi nomākt ar saimniecību, viņa vēl domā, ka es esmu ‘kaut kam labākam’.

Bet draudzene A. kundze no Amerikas raksta ļoti drūmi. Viņa cīnās lai nobeigtu konservatoriju, jo viņa tikai tur Amerikā iesāka, jau pāri 30 gadiem. Tas ietu labi, bet ģimenes problēmas. Nesaskaņas ar vīru un dēls, tuvu divdesmitiem, pievērsies budžijiem, nemācās, pazūd, kaļ lielus plānus, kā taisīt money, biedrojas ar visādiem puskriminālistiem. Esot patreiz ļoti kritiskā stāvoklī. Pati ir izmisusi, pamesta savās problēmās un nelaimēs.

Mums visiem vajadzētu atpakaļ savu zemi. Citādi visi pazūd. Katrs savā veidā. Tikpat bēdīgi tie, kas noiet dibenā, kā tie, kas uzpeld virsū, kļūst bagāti un kļūst amerikāņi, vai austrālieši un tā tālāk.

Labi, ka Grīns ir Jūs sapratis. Tomēr – ir vieglāk, ja kāds saprot, vai nē?

Vai Jūs tiešām esiet tāds budzis, ko neviena sirds nespēj saistīt? Vai Jūs nejūtiet nekādu tuvību ar dažiem cilvēkiem, ka brīnāties, ja tie Jūs uzmeklē?

Lūdzu rakstiet, nu es atkal saņemšu vēstules ātrāk.
Jūsu E. Dz.

1957.12.9.

Sveicinu dumpīgo Ernu! Un Aiviekstes cīruli, kuŗš sitās pret savs sprosta sienām!… Veltīgas pūles, veltīgs protests. Nekad vēl pasaule nav piekāpusies cīruļu priekšā, lai cik tie nikni un brāzmīgi. Cik izdodas nozagt, ar tik jāpaliek mierā. Don’t you see?

Nē, ar Gada grāmatu nekas šogad neiznāks… Acīm redzot Dēliņa kungs neuzdrošinās vairs riskēt, jo katras grāmatas izdošana maksā naudu. Bet ļaudis brīnās, kāpēc gan tas tā ir, ka vairs neiznāk grāmatas? Viņi ērmotā kārtā neredz to, ka grāmatām iespējams iznākt tikai tad, ja ir kāds kas tās pērk. Mūsu grāmatu pircēju ir par maz. Kad es mūsu Preses kopas sanāksmē pateicu, ka Gada grāmatai nodomātos darbus rakstnieki var saņemt atpakaļ, tūliņ pacēlās lepnas balsis ka Preses kopa pati var izdot grāmatu. Protams, es par to sevī pasmējos – Preses kopai ir vēl mazāk dūšas nekā D. kungam. Bet Jums tomēr nevajag skriet tāpēc uz muižu sūdzēties, ja nav iespējams izdot savas grāmatas. Uzrakstāt tās un noliekat šūplādē. Ja mani galvai Jūsu acīs būtu kāda nozīme, tad es varētu galvot, ka Jūsu grāmatas droši reiz iznāks – Latvijā. Jūs rakstāt ar sirdi vairāk nekā ar tinti, jaunie rakstnieki to dara otrādi. Tāpēc viņiem mazāk cerību nekā Jums. Gudrību varbūt var cienīt un apbrīnot, bet mīlēt var tikai to, kas nāk no sirds. Tapēc tad, kad mēs varēsim rakstīt atkal Latvijas lasītājiem, tiem, kas kalpojuši sirdij, būs priekšroka. Es domāju, ka tur visi būs izsalkuši ne pēc mūsu civilizatoriskās gudrības, bet pēc pavisam mazajām sirds lietām.

Jā, viņiem tur, mūsu mājās, iet varbūt smagi, bet tomēr, man šķiet, ka viņi nav tik nelaimīgi, kā mēs par to gribam sevi pārliecināt. Mēs ar to, ka iedomājamies viņus par ļoti nelaimīgiem, gribam savu sirdsapziņu mierināt, kas mums pārmet dzimtenes atstāšanu. Viņi tur ir citādā stāvoklī nekā mēs, jo viņiem ir cerība, ka reiz, agrāk vai vēlāk viss grozīsies uz labo pusi un ka sāksies jauna dzīve. Kas mums var grozīties šeit par labu? Pēc gadiem desmit visa mūsu jaunatne būs pārgājusi austrāliešos, bet mēs būsim nekas cits kā nekam nederīgi invalidi svešā nabagmājā. Es neticu, ka kāds jaunietis, ja tas arī atgrieztos Latvijā, varēs tur justies labi, jo viņš jau pieder citas kultūras lokam. Tāpēc arī Jūsu meitenēm Latvija nav nekas vairāk kā dažu uzspiestu un diezgan maz saprotamu saukļu un lozungu maisījums, bet ne vairs viņu dzimtene, kuŗu tie varētu mīlēt. Abstrakcijas nemīl, tikai tas kas ir dzīvs un konkrēts rada mīlestību. Var jau būt, ka Jūs dzīvodama tik atstatu no latviešu sabiedrības, to nejūtat, cik vājš ir tas pamats. Man, dzīvojot šīs sabiedrības vidū, tas redzams pārāk labi. Bailīga, neuzticīga, aizdomīga un bez dziļākas jēgas par sevi, mūsu sabiedrība pamazām satrūd. Protams, tā nav nekāda nelaime, bet vienkārši pati dabiskākā lieta, jo nav iespējams valsts valstī, nekāda sabiedrība otrā sabiedrībā. Lielākā sabiedrība arvienu uzsūc sev mazāko – tas dabas likums, kuŗu noliedz vai nu muļķi vai blēži.

Negribēju Jūs apbēdināt, bet tikai likt skatīties lietām taisni acīs. Nelīdz bēdāšanās, nelīdz dusmošanās, bet var līdzēt tikai drosme un ticība tam, ka ar mums vēl nezudīs ne mūsu zeme, ne tauta, ne kultūra. Atgriezties tagad mājās? Domāju, ka tur būs vēl tik daudz konkrētu un garīgu kāpeņu, kas vēl nav apaugušas ar zāli, ka mūsu izmocītais ‘es’ ar tām nespēs tikt galā. Ar tiem kas tur dzīvojuši visu laiku, vai arī atgriezušies no Sibīrijas, tas ir citādi. Viņi ir daudz, daudz spēcīgāki par mums, jo kā jau teicu, viņus uztur un stiprina ticība. Mums jāpagaida. Tagad pasaules likteņi mainās neiedomājami ātri un kas nav iespējams šodien, tas varbūt rītu jau būs pavisam viegli. Tāpēc lai cīrulis neskrien veltīgi būra sienās…

Man rokās pašlaik mape ar 25 lieliskām Leo Svempa ainavu un kluso dabu reprodukcijām. Mape iznākusi šī gada sākumā Rīgā. Žēl, ka es to nevaru parādīt Jums. Svemps apdzejojis Latvijas dabu kā mīlētājs un skatoties viņa ainavu reprodukcijās tā vien gribās spļaut uz šiem smērējumiem, ko šeit ar tādu aplombu grib uzspiest par mākslu.

Tomēr rakstāt sacensībai, jo var jau būt, ka šāviens no grābekļa kāta tomēr sprāgst un mēs to stāstu krājumu kaut kādā ceļā dabūjam uz kājām? Ja ne šogad, tad kaut nākamā gadā?

Manas vedeklas māsa no Beļģijas man raksta, ka aizsūtījusi uz Latviju trīs manas grāmatas – izmēģinājumam. Sak, varbūt izdodas? Un ja tas izdotos, tad kāpēc mēs nevarētu sūtīt arī mūsu kopējo krājumu?

Pie mums ir jau pavisam karsts un sāk mesties bail par to, kas būs novembrī, ja jau septembŗa vidū jāstaigā kreklos.

Esmu izjucis un varu rakstīt tikai vēstules. Bet Jūs mīļais, labais cīrul, lūdzu nezaudēt savu dziesmu.

Jūsu J. K.

20.9.1957.

Pateicos par vārda dienas vēstuli. Tā ir laba. Pēc visu īstenību pieminēšanas tanī tomēr atstāta vieta cerībām – ka tas šāviens no grābekļkāta tomēr varētu sprāgt!…

Kaut tikai ļautu pielādēt! Bet nedod laika nemaz. Gaidu siltākas naktis, lai nesaltu kājas pie galda sēžot un varētu rakstīt naktī. Bet tās ir tik aukstas – tik labas gulēšanai pēc zirņu lasīšanas!… Varbūt arī tas, ko esmu iedomājusies uzrakstīt, ir vēl mazliet grūti pārvarams. Domās lieku kopā pat teikumus, bet uzrakstīts gandrīz nav nekas. Kaut man ļautu kādu nedēļu miera. Bet uz to nav ko cerēt.

Inese slimoja ar vēja bakām, saslima brīvlaika pēdējās dienās. Kavēja skolu 10 dienas. Bet viņa atgūs spēkus un nokavēto. Bērni man vairs tik daudz laika neņem, bet saimniecība ir briesmīgs rats, kas maļ bez apstājas.

Nu labi, vēl tā lidošana uz dzimteni ir jāatliek. Labi būtu, ja grāmatas varētu sākt ceļot šurp un turp. Iespējams, ka Jūsējā nokļūst Latvijā, lai gan pasta noteikumos ir rakstīts, ka uz USSR grāmatas un drukātas lietas nevar sūtīt.

Manas meitenes gan arvien biežāk sarunājas angliski, taču viņu dzīve te ir līdzīga tai dzīvei, kāda ir Latvijā. Te apkārt strādā smagi, ar zirgiem, traktoriem, aŗ, sēj. Te meži, putni un maz vēl pilsētas extra modernisma. Mums pašiem – nabadzība un trūkums. Prieka maz, jo maz. Tikai skola un grāmatas. Grāmatas ir abu meiteņu patvērums. Bet tās nu nav latviskas. Latviski lasīt ir grūtāk. Ko lai dara? Tomēr Austrālijai liela pieķeršanās netiek izrādīta. Inese nevēlas te dzīvot. Labprāt skata amerikāņu žurnālus. Tur esot reālākas un dzīves īstenības pilnākas ilustrācijas un literatūra. Jā, Austrālijas lietas ir banālākas. Būtu jau solis uz priekšu, ja meitenes arī vēlāk, kad skolas būs galā un dzīve sāksies, nevēlētos palikt Austrālijā. Bet tas viss būs atkarīgs no darba un iemīlēšanās. Latvija arī mums veciem varbūt būs mazliet par šauru, gribēsies tuvāk zināt, kas notiek pasaulē. Bet tā nebūtu liela vaina. Mēs Latvijai daudz varētu dot.

Par latviešu sabiedrību te es patiesi neko nezinu. Nevaru teikt ka es izjustu viņas trūkumu. Draugu trūkumu es izjūtu un mūsu veselās dzīves trūkumu. Mākslinieki vai nav tomēr labākā stāvoklī nekā citi emigranti? Bet tā tas ir vienmēr, ka mākslinieks ir laimīgāks, vai nē?

Te mazs ilustrējums no mūsu ikdienas. Dzidras zīmētā Inese pēc chicken poks. Viņa zīmē labak kā es. Žēl ka es nevaru nospiest savus ofortus, varētu sūtīt uz Adelaidi. Bet – neviens tā nedomā ka tas būtu žēl, ja es to nevaru iet un izkārtot.

Man jāiet uz zirņiem. Varbūt šī nakts būs silta un es rakstīšu. Lai gan man veicas labāk no rīta. Rīti ir skaisti arvienu un tagad sevišķi. Man ir ļoti skaists skats caur logu. Es protams varu to pašu skatu skatīties arī ārā, bet skaistāks viņš dažkārt ir caur logu. Laikam tā tas ir ar visu.

Ko dariet pažarnieku sanāksmēs? Kas jauns top ražots Jūsu galdā? Kā ar veselību. Pavasaŗa karstums nav tik ļauns, ja to noskalo jūŗā – pamēģiniet.

Jūsu E. Dz.

1957.30.9.

Es nožēloju, ka atļāvu Jūsu Ingu iespiest avīzē. Gada grāmatā tā būtu viens no labākiem darbiem, bet avīzē tā par maz piemērota. To bij ievērojis arī E. Dēliņa kungs. Bet, kā jau tas ir arvienu, par kādu darbu kļūst īsti skaidrība tikai tad, kad tas ir iespiests. Tikai tad redz tā labās un sliktās puses. Tagad arī saprotu, cik labi, ka Jūs neļāvāt iespiest Kaimiņu. Avīze to būtu ja ne gluži apēdusi, tad nosmulējusi. Šo pēdējo es tagad jūtu par Ingu. Bet grozāms tur nekas vairs nav.

Ir drausmīgs laiks – vēss un vētrains ar lietu. Mana būda atgādina suņu būdu un rakstot man salst rokas. Ir arī nelāgs garastāvoklis – jo es pats jūtos līdzīgs vecam sunim. Man pēkšņi pienāca jurģi un pēc nedēļas es no savas būdas izvākšos. Protams, ka tas nenāca bez mēsliem, jo par zibeņiem un pērkoniem jau tās cūcības, kuŗu dēļ man būda jāatstāj, nevar saukt. Man tad nu arī jāņem atpakaļ savs solījums, ka varēšu Jūs uzņemt par viesi, kad Ziemsvētkos brauksit caur Melburnu. Domāju gan, ka varēšu Jums sameklēt nakts mājas pie kāda no mūsu Preses kopas biedriem, jo lielai daļai no tiem ir savas mājas. Par savu jauno dzīvokli vēl nevaru neko teikt vairāk kā to, ka tie ir laipni cilvēki, kas mani ar mieru pievākt. Bet tā ir liela ģimene, tāpēc es esmu pateicīgs, ka mani vispār tur uzņem, bet negribu viņus traucēt ar saviem viesiem. Manis dēļ viņi ir ar mieru saspiesties, lai man iznāktu vieta. Ir smagi izmantot citu laipnību un labvēlību, nespējot par to atlīdzināt un pat nezināt, cik ilgi būs citi jāapgrūtina..

Jādzīvo un jāspēlē dumjā komēdija tālāk. Bet jārunā par to nav. Mana adrese, sākot ar 7. oktobri, būs šāda:

Ivanhoe N 21.

J.K.

1957. 4. 8.

Paldies par jauko vēstuli un piedodiet, ka manējā slimo ar masalām un varbūt ne tikai no ārpuses… No Jūsu vēstules es spriežu, ka manā pagājušā vēstulē, kā jau arvien, nav pateikts tas, kas īsti bij vajadzīgs, tas ir, es esmu pateicis tikai to, ko domāju. Bet manā saimniecībā parasti iet viss ne pēc domam, bet pēc sajūtas, noskaņojuma un Dievs to zin pēc kā. Es bieži vien neticu tam ko domāju, kaut gan citādi domāt nespēji. Tāpēc parasti ir tā, ka kļūstu pārprasts, nesaprasts, pārvērtēts vai arī nenovērtēts. Ko lai dara? Dieva dārzā ir vēl kaitīgāki kukaiņi nekā es, bet jādzīvo ir visiem. Bet nožēlot nevajaga nevienu no tiem, jo katram jau jābūt tādam, kāds viņš ir.

Es nupat rakstu referātu nākošam pažarnieku vakaram par vācu 20. g.s. literatūru. Tur man jārunā par Hauptmani, Georgi, Kafku, Fon Musilu, Brochu un citiem. Droši vien šie vārdi Jums neko nesaka, jo mums vispāri vācu jaunākā literatūra nav pazīstama. Man par to domājot un lasot un rakstot bieži vien ir kauns un dziļa nepatika pašam pret sevi par to, ka es nespēju saskaņot savas domas ar jūtām tā kā viņi un tā kā Jūs. Jums visiem ir tikai viena iekšējā pasaule, bet manī ir divas un es nekad nezinu, kad es runāju taisnību, jeb vai es vispār spēju runāt taisnību, ja manī patiesībā mīt divas taisnības. Es senāk to tik skaidri nesapratu, es vienkārši atbīdīju no sevis domas, ka es varētu just, vai domāt kaut kā citādi nekā es to daru. Tagad man par to jādomā bieži, bet tā kā tas, par ko jādomā, ir tas pats, kuŗš domā, vai tad iespējams kādu skaidrību iegūt? Es nezinu, vai pēc šāda lietu stāvokļa tas, ko Jūs domājat no manis ieguvusi, var vispār būt ieguvums? Es domāju, ka es par Jums kaut ko zinu, kas man liek Jūs saprast un just Jums līdzi vairāk nekā tiem, par kuŗiem zinu daudz vairāk. Bet vai ar to jau pietiek, lai tas būtu kāds ieguvums Jums? Vai nav vajadzīga daudz lielāka skaidrība, par savām domām, par sevi pašu, lai varētu kaut kas būt otram? Varbūt tas ir smieklīgi, ja es tā domāju, bet man tomēr tā ir jādomā. Jūs gan sakāt tā, ka esat patmīlīgi turējusies pie tā, ko no manis saņēmusi, bet man šķiet, ka tā laikam nav patmīlība. Mūsu vēlēšanās iegūt kaut ko no otra garīgā ziņā ir ‘es’ pakļaušana ‘tu’, divu pasauļu vienošanās kaut kādā vienībā, kuŗai es nezinu vārda. Tā skan tā kā pēc kādas abstraktas filozofijas, bet nav filozofija. Par nožēlošanu es to sāku saprast tikai tagad, tagad, kad man ir bieza faile ar Jūsu vēstulēm. Tagad, kad laiks un varbūt es pats jau tik pārāk daudz esmu izsvītrojis no savas es pasaules. Ja es Jūs būtu saticis pirms daudziem gadiem? Bet varbūt Jūs tad nebijāt tā, kas esat tagad? Es bieži stundām ilgi staigāju pa tukšajām ielām un sapņoju par to, kas nekad nav bijis, bet būtu varējis būt un būtu mani varējis padarīt citādu, nekā esmu tagad. Man nav nekādu ilgu, pēc tā, kas ir bijis. Bet es arvien no tā esmu cietis. Ja man bijis kāds cilvēks, ar kuŗu kopā esmu staigājis šur vai tur, tad pēc tam, kad esmu no tā šķīries, es no jauna šīs vietas redzēdams, arvienu esmu jutis tīri fiziskas sāpes. Labi, ja ir kas, kas nav bijis un par ko var sapņot. Bet vai tas mūsos ko veido, ko labo, kaut kur paceļ?

Putni ir arī šeit un lakstīgalas un strazdu ģimene, kas dzīvo manas būdas paspārnē, pašlaik sāk taisīt tračus, bet man par viņiem nav nekā ko domāt. Bet ja es būtu bijis tai pakalnē, par kuŗu Jūs rakstāt un dzirdējis tos putnus kuros Jūs klausāties, tad ikreiz tos atkal dzirdot man būtu jādomā par Jums. Laikam tas ir špāsīgi?

Zilās Otas izstāde šogad turpināsies tikai 9 dienas, bet ne 14 kā parasts. Man kā krusttēvam ir zobs uz otniekiem, jo izstādi atklāj abi konsuli angļu valodā, katalogs ir tikai angļu valodā un tā vāka zīmējumu zīmējis Puce, bet nevis Pūce. Par to gribēju otniekiem atkosties savā recenzijā par izstādi, bet vēlāk pārdomāju, ka dusmas jārāda darbos, bet nevis vārdos un liku recenzijā dažas vietas svītrot, no kā, protams, galvas sāpes radās E. Dēliņa kungam, jo recenzija jau bija spiestuvē salikšanas stadijā. Nu, kāda tā tagad izskatīsies, to Jūs redzēsit. Līdz šim izstādē pārdoti 13 darbi, kas nav maz un austrāliešu avīžu atsauksmes esot labas.

Vakar bij pažarnieku sanāksme pie Dēliņa un tur bij Bārda un runāja no sākuma gudri, bet pēc tam asprātīgi, tā kā es piemirsu viņu no Jums sveicināt. Bet es to darīšu pie pirmās nākamās izdevības.

Nākamās nedēļas garastāvokli man bojās ārstu pārbaudes. Man pārtrauca pabalsta izmaksu, tāpēc, ka nebiju zinājis, ka pārbaudes jāatkārto katru gadu. Vienu jau izturēju vakar un tā nebij smaga – dakteris tikai paskatījās acīs un mutē un ar to pietika. Nākamā pie valsts ārsta varbūt nebūs tik patīkama.

Katru dienu turpinu rakstīt savu stāstu. Virsraksts laikam būs – Princese un zemnieks. Es nekad nevaru izdomāt labus virsrakstus.

Jūsu J. K.

10. augustā, 1957.

Jūsu vēstule varbūt nemaz nav tik slima, varbūt tie tikai vasaras raibumi. Agrāk es izvairījos no ļaudīm ar vasaras raibumiem. Man bija laikam citu ieteikts ideāls – ar tumšiem matiem un acīm (tie parasti ir bez vasaras raibumiem). Pie šī ideāla es turējos līdz pamanīju, ka es to daru tikai teorijā, bet praksē, īstenībā, man nekad neveicās apstāties pie tīra ideāla. Tā es beidzot sapratu, ka man krāsās izteikta ideāla nav. Un ja vestu statistiku – mazākais acu krāsa nosvērtos uz gaišāku vairāk kā tumšu. Tā jāpaiet mūžam, lai cilvēks kaut cik savas vēlēšanās izprastu, bet tad ir nokavēts tās piepilde.

Ko īsti Jums ir atklājušas manas vēstules, to es labi nezinu. Nemaz nezinu. Tāpat arī es neko daudz nevaru iedomāties, kādas ir Jūsu divas iekšējās pasaules, manas vienas vietā. Bet tas nekas. Kad es satieku Jūsu vēstulēs vārdus, kas man kaut kā ir pazīstami, es viņus izmantoju. Kā? Atkal – nezinu. Vai arī – negribu to pētīt.

Jūsu putni Jums nekā nesaka. Tas tādēļ, ka Jūs tos uzlūkojiet reālām acīm, klausāties tos bez piefantazēšanas. Ja Jūs kaut ko gaidītu, nezin ko, ja Jūs kārotu atrast un ieraudzīt, nezin ko, – tad dzirdot putnu balsis, tās iejauktos Jūsu alkās kā solījums, kā apgalvojums un apliecinājums Jūsu illūzijām un viņas Jums kļūtu ļoti nozīmīgas un dārgas. Man viņas arvien apliecina dzīves skaistumu, krāšņumu ko es nojaušu, it kā satieku un pazaudēju, it kā nekad neatrodu un tomēr esmu visu laiku tā varā. Tā putnu balsis man ir kaut kāda vērtība pati par sevi un, vēl vairāk, vēstījums par kādu citu vērtību.

Patreiz putni trokšņo, es esmu raudājusi un es varu tādas bezpamata lietas rakstīt.

Ka Bārda nav pasveicināts, tas nav svarīgi. Kādēļ viņš tā arvien nobeidz ar asprātību runāšanu? To Jūs jau reiz minējāt, ka tas tā gadās. Kaut kādu iemeslu dēļ viņam nepietiek tā tad ar gudru runāšanu vien.

Es gribētu lasīt Kreišmanes stāstu – un to es varēšu gada grāmatā. Vai viņa Jums neliekas spējīga uzmeklēt apslēptākas lietas dzīvē, kā viens otrs cits kas raksta? Es domāju ka tas ir ļoti svarīgi.

19. augusts, 1957. g.

Šī vēstule iesākta sen. Tagad, kad gribētu lasīt kaut ko no Jums – saprotu ka neesmu nosūtījusi Jums rakstīto. Pavasars nāk ļoti lēnām. Ziema ir nospiedusi garīgi un fiziski. Visas cerības lieku uz pavasari, ka atgūšu to – bet kā? Zirņi, mani ienaidnieki, sākuši nelabi augt. Man pēdējais laiks ir uzrakstīt labu stāstu, konkursam. Bet viss ko daru ir – dažas nejaukas rindas dienas grāmatā. Līdz ar Inesi lasu Oskaru Wildu. Dažs, kas agrāk lasīts, liekas mazāk vērtīgs formas ziņā, bet tikko lasīju dzeju par cietumu – vērts izlasīt. Drusku spēlēju. Drusku skatos debesīs.

Kā notiks ceļojums uz Jums, uz Adelaidi, vēl nemaz nevar saredzēt, bet jānotiek tam būs. Kā citādi lai panes visu to kas jāpanes? Vajag par kaut ko sapņot, lai arī par to kas nāk un notiek īstenībā, neviens nevar nosapņot pareizi. Bet tas nekas, sapņot drīkst arī greizi.

Kā iet Jums? Kādus cilvēkus satiekat? Kādus radiet? Jums ir brīvas savas dienas, nenovērtējiet to par zemu.

Man ir grūti. Arvien grūtāk bet kaut kā būtu jātiek tālāk – beidzot jel vajadzētu nākt malai, vai nē? Ja arī kāds vadītājs ir vadījis, (mans tēvs reiz apmaldījies mežā un atgriezies 7 reizes pie vienas un tās pašas žagarčupas) jā cik reizes ar man nebūtu bijis jāatgriežas – reiz taču vajadzētu atrast ceļu, kas izved malā!?

Sveicinu sirsnīgi.
E. Dz.

1957. 23. 8.

Esmu beidzamajās nedēļās pārdzīvojis tik daudz tīri personīgu sarežģījumu un nesaskaņu, kā arī citādu nepatikšanu, ka tās lietas, par kuŗām vajadzētu priecāties vai mazākais būt pamierinātam, nedod to, ko tās patiesībā varētu dot.

Diezgan smagi es pārdzīvoju to, ka nodomātā Gada grāmata, kas šogad pirmo reizi domāta kā literārs almanachs, kuŗam vajadzētu rādīt visu mūsu jauno prozistu un dzejnieku darbu, nevarēs iznākt. Biju savācis visu, kas bij iespējams, biju runājis un rakstījis vēstules, līdz lieta bij kārtībā, bet nu ‘technisku’ iemeslu dēļ, kā mēdz teikt, kad negrib teikt taisnību, viss ir velti. Sāpīgi man tas ir tāpēc, ka jau visus pagājušos gadus es pūlējos panākt šāda almanacha izdošanu, lai ar to kaut cik pašķirtu jaunajiem rakstniekiem ceļu, bet nu, kad šī doma sāka realizēties, tā ir jālikvidē. Vēl sāpīgāk tas ir tāpēc, ka latviešu grāmatu izdošana ar katru dienu kļūst neiespējamāka, lasītāju trūkuma dēļ un vēl pēc pārs gadiem grāmatas varēs izdot tikai pārs pazīstamu autoru, bet jaunajiem autoriem tas vairs nebūs iespējams. Ar to visi viņu darbi, izkaisīti pa laikrakstiem, pazudīs. Sevišķi tas sakāms par Austrāliju. Līdz ar to mēs paliksim kā savā garīgajā dzīvē tā arī vispāri par predestinētiem provinciešiem. Šogad Latvijā ir iznākusi grāmata ar 7 jauno stāstnieku un 40 dzejnieku darbiem. Nu būtu bijis labs gadījums salīdzināt, kas ir mūsu jaunie un kas tie tur Latvijā. Varbūt mēs būtu varējuši viņiem uzsist knipi? Tagad viņi savu grāmatu izplatīs visā pasaulē, bet mums nav nekā, ko tai stādīt pretī. Var jau būt ka Jūs un arī citi šo lietu neņem tik nopietni, jo katram tuvāk ir sava personīgā dzīve. Bet man tādas nav un ja vispār varu ko saukt par savu, tad tā ir dzīvošana līdz šīm literārajām lietām.

Par savām personīgam un praktiskajām lietām negribās runāt – lai par tām runā zirgs, jo tam lielāka mute…

Par patīkamu notikumu jāuzskata J. Grīna recenzija par manu Negantnieku Laikā. Es no Grīna tādu nebiju cerējis, jo domāju, ka mans lietu skatījums viņam ir svešs. Mans domāšanas vieds allaž ir bijis vēsturiski evolucionārs, tātad pretējs modernajam psicholoģiski ievirzītajam skatījumam. Manā skatījumā pasaule ir dzīvs organisms, kuŗš atrodas mūžīgā pārveidošanās stāvoklī. Psicholoģisma viedoklis turpretī ir kāda sastinguša stabilisma vērošana, kuŗš ir abstrakts un tāpēc bez pārveidošanās iespējām. Šī sava uzskata dēļ, es nekad nespēju kļūt populārs ne recenzentu, ne lasītāju starpā, kas arī ļoti labi ir vērojams kā recenzijās par maniem darbiem, tā lasītāju atsauksmēs. Varbūt ka cits, to saprazdams, spētu griezt savam mētelim otru pusi uz augšu un rakstīt tā, kā to prasa mode. Tas ir daudz vieglāk, nekā palikt pie savām domām. Bet es esmu tik stīvu pakausi, ka varu vai nu turēt muti, vai rakstīt tā kā rakstu. Šī iemesla dēļ nu Grīna recenzija man deva mazu gandarījumu, ka lai gan viņš varbūt nepiekrīt manām domām, bet tomēr tās saprot. Mūsu laikos tas ir jau ļoti daudz, jo tagad daudzi labāk saprot savu suni, nekā savu brāli.

Pie patīkamām lietām varētu skatīt arī to, ka izdevās Jaunsudrabiņa jubilejas lietu noorganizēt diezgan plaši, pie tam pašam paliekot aizmugurē. Tagad te ir diezgan daudz cilvēku, kas domā ka dara ļoti labu lietu, ko paši izdomājuši, kaut gan vēl trīs mēnešus atpakaļ brīnījās, kā kaut kas līdzīgs vispār būtu darāms. Ir tiešām jābrīnās, ar ko iespējams mainīt ļaužu pārliecību tā, ka tie sāk darīt pavisam ko pretēju nekā agrāk domājuši? Nu, var jau būt, ka tā ir pilnīgi nejauša parādība. Einšteins esot teicis: „Nejaušība un brīnums izaug no vienas un tās pašas bāzes…”

Ir jau pavasaris – strazdi svilpo, dažreiz iekliedzas arī lakstīgala, kuŗai kā Jūs varbūt atceraties ir manas būdas pažobelē ģimenes vasarnīca. Un vienā naktī blandoties ar Jusi pa Heidelbergu, mēs dzirdējām arī dzeguzi. Tās te klaigā pa naktīm, kamēr Latvijā zvanīja tikai pa dienu.

Savā galda atvilknē pa kreisi es glabāju aploksni ar lakatiņu. Tas vēl smaržo. Iedomīga patstāvība!…

Man atrakstīja kāds mans draugs, kuŗu es pametu vēl Vācijā būdams. Viņš tad mocījās Francijā kādā nožēlojamā nometnē netālu no Parīzes. Tagad viņš izkļuvis laukā un dzīvojot Rivijērā! Laimīgais!… Pēc sešu gadu klusēšanas no manas puses viņš no jauna sameklējis mani. Ir laikam cilvēki, kas reizi saskārušies ar otru cilvēku, netiek no tā vaļā uz visu mūžu? Laikam es pie tādiem nepiederu?

Manas domas par Kanādas izstādi Jūs lasīsit avīzē.

Jūsu J. K.

25. augustā, 1957.

Tikko saņēmu Jūsu vēstuli. Man ir prieks par to, ka Jūs vēl esat dzīvs un vēstule ir tik gaŗa un sirsnīga. Tas nav neko daudz vērts, ka man par to ir prieks, tas ir – mans prieks nav neko daudz vērts, bet tādēļ Jūs tomēr varētu kādu dienu savus nelabos nodomus atlikt.

No Jūsu iepriekšējām vēstulēm nezināju par ko Jūs runājiet, tikai priekšpēdējā kaut ko tādu sāku domāt. Tagad, kad Jūs man atklāti to pasakiet, man vairs nav tik rūgtu pretošanos vārdu tam. Jūs to tik loģiski izstāstiet – tā tam jānotiek, jo citas labākas izejas nav! Bet – vai tad ļauni nedrīkst iet? Lai Jums arī patiesi būtu nezin kā – tā izeja, ko Jūs miniet, tomēr ir pēdējā. Es nevaru ne ko teikt, ne mācīt, es vēl nestāvu tur, kur Jūs, bet teorētiski es esmu pret to vispāri. Komēdija vai traģēdija, neviens to nespēlē gluži viens, ir viņam kāds pretspēlētājs. Kas – to es protams nezinu. Laikam neviens nezina. Labāk būtu spēlēt pretī līdz galam. Kādēļ? Atkal – es nezinu. Spītības dēļ, vai godīguma dēļ, vai pazemības dēļ. Pēdējo Jūs neatzīstiet, ja runājiet tik lietišķi par visu to. Tas – no vispārējā viedokļa. No manis personīgi šinī gadījienā gluži patmīlīga lūgšana: palieciet ilgāk. Palieciet cik ilgi vien variet.

Esmu šinīs dienās par to pārdomājusi, esmu daudz no Jums saņēmusi padomu, atbalstu, mudinājumu, to visu nevar vārdā nosaukt, katra vēstule ir kaut ko atnesusi, brīdi cerību, paļāvības, jauna spēka un tā tālāk. Ja nav bijis vēstules – ir kāda doma, sajūta, ka kaut kur ir kāda saite, sakars ar citām līdzīgām būtēm. Esmu bijusi patmīlīga, esmu turējusies pie Jums galvenokārt tādēļ, ko no Jums saņemu. Bet esmu domājusi arī nesavtīgas domas, esmu vēlējusies Jūs iepriecināt, vēlējusies Jums kaut ko dot pretī, dažreiz domājusi par Jums labu vien vēlot. Patiesi varbūt nekad neesmu zinājusi īsti, kā Jums klājas, kā Jūs savas dienas un stundas vadiet. Bet arī Jūs to neziniet par mani. Mēs zinām tikai daļu.

Nesen domāju – ja tas nebūtu viss, kā tas ir – Jūs atbrauktu reiz te un paciemotos. Sēdētu saulē, skatītos uz laukiem, kas guļ kalnos krustu šķērsu, klausītos putnos, kas te lido apkārt un dzied katrs savu balsi. Kukabara mierīgi sēž uz sētas staba pavisam pie mājām, sēž tik mierīgi, ka to nevar ne pamanīt, bet mazais vāgtails (šūpastis?), kas ir uz kašķēšanos, sāk to apcelt un neliek tam miera, lido apkārt, laižās vai virsū un kaitina, kamēr kukabara vienu otru reizi tam ar lielo knābi pametis, kreņķīgs aizlaižas. Te ir tik daudz putnu, ka tie patiesi var iepriecināt, katrs savāds, katrs ar savu dziesmu un savu tikumu. Man tagad ir žēl, ka es mājās tik mazu vērību piegriezu putniem. Bet vēl nebija nācis laiks. Pie tās pašas reizes es te pasaku, ja Lēmane savā godalgotā stāstā tēlotos putnus domājusi kukabaras, kā tas it kā iznāk, tad skaidrs – viņa kukabaru nav ne redzējusi, ne dzirdējusi, viņa gan notēlo pavisam sīki un tās tad varētu būt Austrālijas vārnas, tikai vecais, kas tās neieredz, sauc tās pa kukabarām, tad to var pieņemt.

Es domāju, arī šinī dzīvē, šinī zemē ir daudz skaistuma, tikai mēs nedrīkstam nekam pieiet pavirši, mums viss ir pareizi jāredz, patiesi jāiepazīst, tad mēs ko uzzināsim un iegūsim.

Nē – es noklīdu no tā, ko gribēju teikt – un es gribēju teikt, ka būtu jauki, ja Jūs te varētu paciemoties, tādā pasaulē, kāda te ir, bez pretenzijām, bez kaut kā liela – tikai viegli atpūšoties un baudot dzīvi. Bet viss ir tā, ka tas nekad nevar notikt, kamēr tas ir tā, kā tas ir. Agrāk pie mums mājās, Ķikuros, kad mēs ar māsu dzīvojām ‘pie mammas’, mūs parasti vasarās apciemoja draugi, mūsu draudzenes, skolotāji, pazīstami, man šķiet viņi jutās labi, lai cik vienkārši tur viss bija. Cilvēkus vajag likt mierā, tad viņi ir laimīgi. Es brīnos, ka Jūs nesastopiet sirsnību no cilvēkiem un jūtaties lieks? Vai tik Jūs pats to nesadomājiet? Kādreiz Jūs rakstījāt, ka daudzas ģimenes pūlas Jūs uzjautrināt, izklaidēt – ko vairāk var prasīt? Kaut ko labu viņi gribējuši un nevar būt tā, ka viņi neko nesaņemtu no Jums pretī, kā no cilvēka, aizmirstot visu mākslu. Nelaime tikai tā, ka tur Jūs visi esiet sabiedriskās dzīves pārbaroti. Cilvēks cilvēkam tur it kā nav vajadzīgs, bet tas tādēļ, ka visi ir par daudz trokšņaini. Cilvēks cilvēkam var vairāk dot ar mieru, nekā ar darbību, bet tādas iespējas tur gandrīz nav.

Ceru, ka Jūsu vedekla saņemsies un materiāli kaut kā noturēsies un tad Jūsu būdā Jums tik ļauni nevarētu klāties. Ja nu tiešām Jums jāizceļo no tās, kaut kādai iespējai jābūt, lai Jūs atrastu sev mierīgu kaktu kur jūtaties labi.

Kad es Jums jautāju, vai var apmesties latviešu namā, to tiešām nedarīju ar nodomu, kaut kādu palikšanas iespēju kaut kur no Jums izplēst. Bet ja Jūs labprātīgi atvēlētu mums savas telpas – paldies! Mēs jau daudz nepretotos. Tikai nelaime tā, ka tas iznāks tieši Ziemassvētkos, un tad miera un ģimenes svētkos mēs būsim diezgan nelūgti ciemiņi. Lai gan – var iznākt arī ne tik ļauni.

Kā mēs ar Inesi tik tālu tiksim, to mēs vēl nezinām. Bet par to mēs runājam, kā par lietu, kas notiks. Tikai mazais gaudos lai to arī ņem līdz. Tādēļ mēs daudz nerunājam atklāti.

Par lasīšanu Adelaidē es domāju tāpat kā Jūs, jo īsāk, jo labāk. Vispār es nedomāju, ka tādi rakstnieku rīti vai vakari ir nozīmīgi. Publikai rakstniekus redzēt nav vajadzīgs. Viņi to redz viņa darbos. Ja es ielaidos uz šo lasīšanu Adelaidē – tā ir tīra bezkaunība no manas puses, es to daru tikai brīvā ceļa dēļ, citādi jau es nevaru sapņot par nokļūšanu Adelaidē vai Melburnā. Man pat ir drusku bailes, es sev laba nekā ar to braukšanu nesagādāšu, tas ir savai ‘rakstnieces karjerai’. Esmu novecojusi, nogurusi, nevaru vairs neko spēlēt lielu, kas nav. Gribu gan vēl saņemties, ja pupas un zirņi…

Te iet uz pavasaŗa pusi. Rītu stādīšu mazas puķes dārzā.

Paldies Jums, ka Inge nogādāta izdevējam. Lai iet, tad redzēs kā izskatās iespiesta. Nezinu, kas man no tās Sievietes dienas grāmatas iznāks. Ir visādi murgi sarakstīti, pa lapai no visādām ikdienas pārdomām. Ja patiesi Jūs Ziemsvētkos satiktu un ja būtu pietiekami laika, es vēlētos to Jūsu klātbūtnē mazliet sakārtot, jeb arī sakārtot un tad to apspriest ar Jums. Man šī lieta visa liekas ļoti jocīga, tas nav nekāds romāns, bet reāli muļķīga grāmata. Bet – sievietes tādas ir. Un ir arī citādas.

Z. Bārdam paldies par sveicienu. Pie izdevības variet sveicināt viņu no manis, lai gan par viņu nezinu vairāk, kā Jūs man viņu esiet pieminējis.

Ir siltāks vakars un esmu visu laiku rakstījusi mūsu (meiteņu un manā) guļamistabā, kur ir diezgan vēsi. Jābeidz bezgala gaŗā vēstule.

Lai Jums labi klājas!
Jūsu E. Dz.

P.S. Paskatījos datumā – šodien Jēkabi. Māsas vīrs bija Jēkabs un mēs šo dienu svinējām arvien bezrūpīgi un jautri. Jēkabs bija arī manas mātes tēvs. Tur bija ļoti liels ābeļu dārzs… Bija, bija…

2.7.1957.

Jums vakar norakstītā vēstule šodien palika nenosūtīta. Inese aizmirsa paņemt un šodien man galvā vēl jaucās vārdi, kas nav it kā izteikti. Bet tie nav nekādi vērtīgie, tik dzīves sārņi, nav labi tos lasot ne rakstot. Tā tad lai paliek te.

Jūs jautājat par manām vēstulēm, bet kas ar Jūsu man rakstītām vēstulēm? Pagaidām viņas ir šeit drošībā. Par daudz arī viņās ir iekšā, lai varētu būt runa par to iznīcināšanu. Es domāju, reiz viņas būs publicētas kopā ar Jūsu citām vēstulēm. Jeb Jūs tā negribiet? Romānam mēs viens otra vēstules nevaram izmantot tās citējot, to var tikai no iespaidiem, atziņām, ko viņas devušas. Bet atgriezt Jums Jūsu vēstules tagad – es baidos tādēļ, ka Jūs viņas varētu neapžēlot un man to būtu žēl. Tā tad man viņas jāglabā un Jums viņas varētu izsniegt tikai pret parakstu vai goda vārdu, kā teikt!

Par stāstu, lugu un dzejoļu sacensību, lasīju avīzē. Es ceru, ka piedalīšos. Šoreiz jādomā būs sīvāka cīņa.

Kas notiek ar Rozīti, kādēļ no viņa vairs nekur nevienu rakstu neredz? Kas ar Kreišmani? Viņa, Jūs teicāt, raksta romānu?

Man patiktos, ja Jūs mazliet vairāk atklātu savas pieminētās spēles, vai traģikomēdijas. Ne cita dēļ, bet es lāga nezinu, kā man šīs mīklainās atzīmes jāuzņem? Vai man jāturās pie malas, vai kaut kā jāmēģina no Jums izdabūt tuvāki paskaidrojumi. Tas tomēr nebūtu labi. Nevar jau prasīt vairāk, kā patīkami atklāt. No otras puses, ja es neprastu, Jūs varat teikt, es nevēlos zināt. Patiesi es vēlos zināt, tik daudz cik es varu tur līdz just, saprast, kaut kādā veidā līdz darboties.

Bisenieka viena darba attēlu redzu Austrālijas Latvietī. Tas man nepatīk. Man nekas nav pret deformētu lietu veidojumu, bet šo es kaut kā nevaru pieņemt. Man nāk prātā kādreiz K. Miesnieka teiktie vārdi: „Nevajag domāt, tad iznāks.” Varbūt es nejūtu pareizi un pēc vienas reprodukcijas nevar spriest.

Jūsu E. Dz.

1957.7.7.

Vakar un aizvakar noskatījos abas Anšlava Eglīša komēdijas, ko bij atveduši adelaidieši. Neesmu skatuves cilvēks, lai varētu spriest par to, cik labi aktieri bij katrs no tiem. Es priecājos tikai par kopainu, kas bij redzama uz skatuves un kur aktieru runa, tērpi, dekorācijas radīja Eglīša domāto pasauli ne kā īstenību, bet kā spēli. Dzīve taču nav nekas cits kā spēle un tāpēc tās reālais traktējums šķiet neīsts. Ir tā apnikuši problēmu iztirzājumi uz skatuves! Eglīša komēdijas dzīvi neiztirzā, bet spēlē un tas ir tik skaisti, tagad, kur uz katra soļa jādzird līdz aplamībai dumji dzīves labošanas recepti. Dzīve taču ir bijusi tikai spēle visos laikos un paliks tāda arvien, kamēr cilvēks nezinās, kas viņš ir pats un kamdēļ viņam jādzīvo. Tiklīdz pieņemam, ka mums ir kāda jēga par to, kurp jāiet dzīvei un kādai tai jābūt, sākas īsti mežonību plūdi, kur cilvēks kļūst par kaujamu lopu.

Jūsu vēstule rāda ne pirmo reizi, kas iznāk, ja kāds vada savu dzīvi pēc sava prāta (un jādomā taču arī pret kādu mērķi?), nerēķinādamies ne ar ko citu. Ko šādā gadījumā nozīmē otrs cilvēks? Tas ir tikai ierocis, lieta, līdzeklis kaut kā sasniegšanai. Kaut kā, kam patiesībā nav jēgas. Un tās lietas, kuŗām nav jēgas, ir briesmīgas. Tik pat briesmīgas un nežēlīgas kā kāda lavīna, kas gāžas virsū cilvēkam. Vēl ļaunāk ir tas, ka citu acīs viss, kas Jūs spiež pie zemes, nav nekas sevišķs. Varbūt visa šī trakošana citiem izliekas tikai mazliet pārspīlēta aktivitāte cīņā pēc labklājības? Visi jau pēc tās cīnās šādā vai tādā veidā un gandrīz arvienu citiem no tā jācieš. Ja es Jums teicu, ka mana dzīve taisās noslēgties ar dumju komēdiju, tad Jūs varbūt to sauktu par traģēdiju? Mēs esam audzināti ļoti šaurās Bībelstāstu un katechisma tradīcijās. Tikai tagad redzam, cik maz tas ir par pamatu tai dzīvei, kādā mums jādzīvo tagad. Ja Jūs šīs tradīcijas nebūtu tik cieši saistījušas, tad tagad Jūs neciestu no savas ikdienas tik sāpīgi kā tagad. Viss, ko mēs sev radam kā kādu pamatu, kļūst mums vēlāk par valgu un mums ar to jāstaigā apkārt un jāgaida, vai to savilks citi, lai mūs noslāpētu vai arī mēs izdarīsim to paši. Es sev cenšos iestāstīt, ka man tas jādara pašam, jo tad atliek atziņa, ka esi ko izrāvis no rokām citiem. Bet nav jau viegli pārliecināt sevi par to, kas ir derīgākais, jo arvienu jau patīk vieglākais.

Jums nevajadzētu nogriezt savas vēstules lapai virsgalu – mani vairs nekas nespēj ne pārsteigt, ne nobiedēt. Ir labi, ja to, kas mūs moca vai biedē, vai apvaino, kaut kādā veidā dabūjam no sevis prom. Ja nē, tad viss kādreiz var celties augšā un pie tam tādā veidā, kādā mēs to nespējam ne iedomāties ne kuŗš varbūt mūs var satriekt vairāk nekā tagadējā īstenība. Tāpēc tā ir varbūt vislabākā mūsu dabas dāvana, ja mēs sevi atklādami otram, izmetam no sevis kādu baigu indi. Visi to nespēj, bet ir labi, ja to var.

Jā, bet tad ir kāds jautājums, par kuŗu es bieži domāju, bet neesmu varējis Jums to pateikt. Kas lai notiek, ar Jūsu vēstulēm, kad es vairs nebūšu lasītājs? Droši vien viss tas, kas tagad glabājas manos aktu vākos un failēs, – manuskripti, vēstules un piezīmes – nonāks kādā archīvā. Bet archīvus vēlāk izmanto iedomājamām un neiedomājamām vajadzībām. Vai man ir tiesības tās atstāt svešām rokām? Es nespēju tās iznīcināt, jo man ir tāda sajūta, ka iemetot tās ugunī, es sadedzinātu kādu daļu no Jums, kas uzticēta man – glabāšanai, līdzjušanai, varbūt līdzi dzīvošanai, varbūt vēl kam vairāk? Dažreiz esmu domājis arī par to, ka vēstules varētu būt par pamatu kādam romānam – nezinu, Jūsu vai manis rakstītam? Varbūt, ka tikai māksla ir tā, kas visu noskaidro – dzīvi, postu, ciešanas, mīlestību un prieku? Daudzi tā ir domājuši, bet vai tas tā ir? Sakiet, ko Jūs domājiet šai lietā?

Būsit jau avīzē lasījusi, ka arī šogad mūsu Preses kopa rīko stāstu sacensību, jo tas tagad tā ir visur modē. (Protams sporta sacensību atdarinājums.) Ja variet, piedalāties sacensībā.

Vai esat ar mieru, ja Jūsu stāstu Kādēļ? Ievietojam Austrālijas Latvieša šī gada Gada grāmatā? Tai iespiežamos darbus ir jāsakārto līdz jūlija beigām. Pagājušā gada sacensībā, kā es Jums laikam esmu rakstījis, stāsts kļuva vērtēts ar otro godalgu un to nepiesprieda tāpēc, lai vienam autoram nekļūtu divas godalgas.

Ja Jūs domājat citādi, jeb varbūt Jums būtu cits stāsts, tad tas Jums pēc nedēļām divām jāatsūta. No tiem stāstiem, kas atrodas pie manis, Gada gŗāmatai varētu varbūt dot arī Cilvēku, kuŗš aprakts nelaikā. Tas būtu tai gadījumā, ja Jūs negribētu ievietot Kādēļ?

Nākamās dienās mums divas izstādes – O. Bisenieka un Zilās Otas. Bisenieks šais divi pēdējos gados kļuvis interesants. Recenziju par izstādi rakstīs G. Jurjāns. Man būs jāraksta par Otas darbiem.

Jūsu J. K.

9. jūlijs, 1957.

{Iepriekšēja vēstules daļa rakstīta apmēram nedēļu iepriekš.}

Šovakar pēc ilga laika jūtos atkal labi. Tas ir garīgi. Fiziski ir visādas ausu džinkstēšanas un pat zila acs no dzīves.

Bet to nejūtu. Vakar un šodien lasu Priestleju un jūtos – mājās. Nebiju nekā no viņa līdz šim lasījusi. Kādā viņa lugā izlasu burtiski kaut ko tādu, kas man uzrakstīts dienas grāmatā pāris gadu atpakaļ. Labi zināt, ka arī visu zaudējot var kaut ko iegūt. Jā šis garastāvoklis turpināsies, būs labi, nāks vēl jauna enerģija un miers.

Jūsu E. Dz.

Negribu vairs citu lapu meklēt un rakstīt, jo ir vēls. Bet tagad varētu rakstīt daudz un jautāt – kā Jums iet?

Jūsu vēstuli saņēmu un bija prieks. Jums nav jākāpj pazemības kalnā! Jeb varbūt arī ir, kas lai zina? Es zināju, ka manas vēlēšanās ir neloģiskas, ačgārnas, lai neteiktu ļaunas, patmīlīgas. Bet tādās es patreiz dzīvoju jau vairāk mēnešus. Es vairs nevaru, negribu, nespēju saņemties. Es ienīstu visu. Nē, vārds ienīst ir par tīru, par cietu. Kad es saku ‘hate’, tad man liekas tas izteic to, ko jūtu; man viss riebjās. Beidzot! Es gribu gulēt, ēst, slinkot, neviena neredzēt, vēl tālāk – nesukāt matus, neapģērbties kā nākas un tā tālāk, lai es riebtos sev arī pati. Es esmu pārgurusi no veltīgās cīņas, no garīgas vientulības un apkārtnes nejēdzības. Es gribu atpūsties. Piecelties ar spēku, ja nē, tad jānīkst nost, jānogrimst. Kad es to saku, tad es atkal tam vairs neticu. Bet praktiski tas var notikt arī tam neticot. Tas ir kā sniegā – ja es nekustēšos, es nosalšu. Un man nav gribas vairs kustēties.

Bet es vēl ceru, ka pēdējā brīdī pirms es sastingšu, es būšu saņēmusi tik daudz spēka, lai sakustētos un pieceltos ar reizi. Tā es vēl kaut kur ceru. Bet kas to lai zina. Labi, ja tā vēl ir tikai gražošanās. Bet nogurusi es esmu. Taču pēdējās dienās jūtu dažreiz, ka vēl tik traki nav. Atpūtīsies un būs labi.

Bet no visa tā, ko šai lapā uzrakstīju, kad to paņēmu tukšu rokās, es neko negribēju teikt. Es gribēju rakstīt par kaut ko citu, bet kas tas bija – es vairs nezinu. Mans laiks ir atkal pagājis, man jāpamet šī lapa.

Aiz loga ir rudenīgas saules, viegla vēja pilni krūmi. Patiesi ļoti skaisti.

Inesei ir daudz tagad jālasa, es ņemu viņas grāmatas un lasu. Tikko pabeidzu Emilie Bronte Wuthering Heights. Bija ļoti spēkpilns. Man ļoti iekārojās ziemas, īsta rudens un salstošas zemes.

E. Dz.

———————–

[not included in book]

11. jūlijs, 1957.

Tikko izlasīju Jūsu vēstuli, atbildēšu tūlīt. Kopš izlasīju Priestleja 3 lugas, esmu atkal uz kājām. Spēju atkal dzīvot. Kādēļ? Pati nezinu īsti, bet galvenokārt laikam tādēļ, ka Priestlejs ir uzrakstījis veselu drāmu uz domas, kas ir reiz man nākusi prātā un uzrakstīta vienā dienas grāmatas lapas pusē. Šī lapa ir domāta arī tai Siev. Dien. grāmatai. Līdz šim biju kautrējusies to izrakstīt no manām piezīmēm un sūtīt Jums tur archīvā nolikšanai, tādēļ, ka šīs manas atziņas – minējumi, šķita bērnišķīgi. Tagad redzu – tas tā nav. Priestlejā ir vēl šis tas, kas mani valdzināja un pasauļoja tā, ka esmu atdzīvojusies. Spēju ikdienu vairāk atbīdīt malā.

Jūs sakāt, ka varbūt vainīga mana audzināšana kateķisma garā, ka es ciešu no tagadnes īstenības. Tas man liekas savādi. Es neesmu audzināta kateķisma garā. Man nav mācīta neviena lūgšana izņemot tēva reizi gluži formāli. Kad es gatavojos iet uz skolu, tad tēvs man pameta bībelstāstu grāmatiņu un teica: „Tās ir tikai žīdu pasakas, bet tās tev tagad jāpārlasa, lai tu vari tās atstāstīt. No galvas nekas nav jāmācās, arī tēva reizes paskaidrojumi nē.” Mans tēvs neticēja arī Dievam tādam, kā to sludināja baznīcā. Varbūt viņš ticēja citādi, to es nezinu. Tāpat tas bija ar manu māti. Bet viņi abi bija kristīgi cilvēki un es laikam kaut ko no tā esmu sevī uzsūkusi. Svētkus mēs svinējām visus, bet bez reliģijas, ar savu lielu sirsnību un prieku, skaidrību, bet bez Dieva vārda un dziesmām, izņemot ziemsvētku korāļus. Uz baznīcu aizbraucām tikai kādās kāzās vai iesvētībās. Pie dievgalda es vienīgo reizi esmu bijusi savā iesvētīšanas dienā, nē, laikam vēl vienu reizi, kad tēvu pieminēja baznīcā.

Par Dievu es sāku domāt pati, bet ja es to tagad pieminu diezgan bieži, es to nedaru ne dziļā pārliecībā, ne reliģiskā īstā ticībā, bet kaut kādā neapsvērtā paļāvībā un vēlēšanās – kaut kur kaut kam piederēt. Ir iespējams, ka es sāku arvien vairāk kaut kam pieslieties, kas ir reliģisks, bet audzināta es tā neesmu.

Tas kas mani te moka un ved izmisumā, ir cilvēka bezjēdzība, brutalitāte, nežēlība un stulbums.

Jā, tas viss ir galvenokārt mantas dēļ. Ja es ar kaut ko spētu naudu raust, man to atļautu. Bet pirmā vietā man protams vēl arvien būtu jākalpo viņa mērķiem un pasākumiem. Bet tā jau ir bezjēdzība un nežēlība, kas otru izmanto saviem nolūkiem. Nu par to vairāk nē.

Jūsu vēstules kļūst mīklainas.

Kas ir Jūsu traģikomēdija – nevaru iedomāties! Līdz šim par Jūsu minējumiem es domāju, varbūt Jūs precēsaties. Bet ja Jūs sākat to saukt par traģēdiju, tad es patiesi nezinu ap ko lieta grozās. Un jāatzīstas, man ir uzmākušās rūpes, vai Jums patiesi nedraud kāda traģēdija. Un pēkšņi – es nezinu ko lai Jums saku. Gribot kaut ko pateikt derīgu, laikam nevar. Tas parasti gadās nejauši.

‘Kādēļ’ – es laikam nosaucu to stāstu par Ingi. Bet man šis virsraksts nepatīk. Labāk būtu to saukt vienkārši par Ingi vai Stāstu par Ingi… Vai Jums tā neliekas?

Domāju, ka gada grāmatā to var likt. Pasaku par nelaikā aprakto esmu domājusi lasīt Adelaidē, ja līdz tam laikam nebūs radies kas cits.

Gada grāmatai līdz jūlija beigām, es neticu ka spēšu ko citu uzrakstīt. Man ir vairāki pusē uzrakstīti stāsti, bet man nekad nepietiek pietiekoši ilga brīva laika, uzrakstīto sakārtot vienā gabalā. Tādēļ nezinu, vai pāris nedēļās Jums kaut ko jaunu nosūtīšu.

Ingi Jūs kādreiz man ieteicāt ievietot savā siev. dien. grāmatā. Esmu par to domājusi, tas būtu varbūt labi. Viņu var likt negrozītu iekšā, vai arī pārlikt pirmā personā, tad daudz kas ir jāsvītro. Ak, kad es pie tā tikšu un nopietni strādāšu!

Ziemsvētkos? Tad kad braukšu uz Adelaidi? Kad apciemošu Jūs un Jūs man šo to aizrādīsiet, kā labāk? Es vēlētos tādu nedēļu. Vai tur varētu dabūt apmešanos latv. namā?

Ko darīt ar manām vēstulēm?

Tā kā viņas ir pa pusei dienas grāmata, tad iznīcināt arī es tās nevēlos. Viņas var palikt kopā pie maniem manuskriptiem. Bet tas jau tagad nav jāizlemj.

Žēl ka es Jums nevaru iedot izlasīt Priestleju, varbūt Jūs to esiet arī jau lasījis. Nezinu, kas tur mani tā valdzināja. Varbūt viņa doma, ka mēs cilvēki tomēr neesam tik vienkārši, un nekomplicēti, kā viens otrs to pieņem. Dzīvot ar jēgu – ir tomēr jēga.

Jūsu E. Dz.

———————–

1957.22.7.

Tas labi ka Pristlijs Jūs atbrīvojis no tā, kas likās tik smags. Tas laikam tad nozīmē arī to, ka literatūra spēj vairāk nekā dzīvs cilvēks. Es Pristliju neesmu lasījis, redzēju tikai vienu viņa lugu, bet tā man nedeva nekā. Es ļoti ilgi barojos ar Tolstoja Kaŗu un mieru, kuŗu tikai nupat pabeidzu lasīt (krievu valodā). Pēc tam jau būtu gandrīz velti lasīt kādu modernistu.

Es esmu audzināts ļoti stingrā, gandrīz bargā katechisma un dziesmu grāmatas garā, bet viss, kas man no tām mantots, izgaisa reizā ar iesvētīšanu un tā arī bij vienīga reiza, kad biju pie dievgalda. Pēc tam mani diezgan bieži interesējusi reliģiju psicholoģija, vēsture vai fanātisms, bet viss tas, kam būtu jābūt dzīves pamatam, man nav pieejams. Un varbūt tāpēc, mans tagadējais stāvoklis ir tik smags, ka nav nekāda atbalsta, ko varbūt spēj dot reliģija.

Jā, nu man atkal jāsaka, ka jūtos vainīgs, uzdodams Jums mīklas. Teikt pusvārdus tur, kur vajadzīgi pilni. Nu man pašam sauc atmiņā klīrīgas meitenes, kas, lai izliktos interesantas, izmet pa tumšam vārdam, lai liktu klausītajam domāt, ka ir ļoti gudras. Es gan par sevi tā nedomāju, bet esmu viņām līdzīgs ar to, ka kautrējos par sevi runāt droši. Es jau to gribēju, bet senā katechisma bardzība mani ir no tām atradinājusi tā, ka es no šīs drosmes trūkuma neesmu varējis atbrīvoties visu mūžu. Bet Jums nevajag par mani turēt nekādas rūpes, tāpēc ka arī es pats par sevi rūpējos ļoti maz. Es mēģināšu piespiest sevi pie skaidrākas valodas. Vispirms par lietas praktisko pusi. Manai vedeklai iet materiālā ziņā ļoti smagi un man vajadzētu viņai palīdzēt, jo viņa ir pret mani vienmēr laba. Bet ar ko un kā lai palīdzu? Ir vienkārši vajadzīga nauda. Bet mans vienīgais drošais ienākums ir £2.10 nedēļā, kuŗus saņemu kā sociālo pabalstu un maksāju viņai par savu uzturu. Manu honorāru summa ir ap £1200.-, bet es no tiem šad un tad saņemu pa dažām mārciņām, kas man iziet par šādiem tādiem sīkumiem. Par dzīvokli es nespētu samaksāt. Ja vedeklas lietas saies galīgi dēlī un māja kļūs pārdota, tad es palieku bez pajumta. Viņa gan solās ņemt mani sev līdzi pūrā, bet tad pirms vajadzīgs kāds, kuŗš viņu prec. Tas ir arī jautājums, vai precētājs ar šādu vien pūru būs mierā? Es esmu tik vieglprātīgs, ka pat neskubinu viņu steigties ar precinieka meklēšanu. Es sev iegalvoju, ka man ir šeit ļoti daudz turīgu pazīstamu, kuŗiem ir savas mājas un kas viesībās dzer franču konjakus, tāpēc es domāju, ka es pie katra no tiem varēšu viesoties pa nedēļai, jo par uzturu jau spēju maksāt un man vajadzīga tikai brīva gultas vieta pārgulēšanai. Viena gada laikā es šādā kārtā būšu apceļojis visus pilsētas saburbus un nākamā gadā sākšu atkal no gala. Ja ievēro, kas par mani izklāstīts avīzēs, tad jādomā, ka katram būs jāuzskata manas personas ierašanās par pagodinājumu. Visa šī lieta stipri atgādina tos laikus Latvijā, kad vēl nebij nespējnieku patversmju un pagasta nespējniekus vadāja no viena saimnieka pie otra izmitināšanai, pie kam uzturu deva pagasts. Jūs un daudzi citi domās, ka es taču varu izceļot uz Ameriku pie vecākā dēla? Bet tas varbūt varētu notikt pēc gadiem 8-10 jo taču par fiziska darba spējīgiem ir jāgaida gadi 6-7 un ilgāk, līdz saņem izceļošanas atļauju. Zināms, es varu cerēt uz nelielu dēlu pabalstu, bet negribu to izmantot, jo tas tad viņam būtu jāatrauj tai viņa ģimenes daļai, kas ir Latvijā. Visu to, par ko runāju es uzskatu par komēdiju, jo tur nekā traģiska nav un ja man tā sāk apnikt, tad es taču katrā laikā to varu pārtraukt, tas ir izbeigt, jo tas jau ir atstāts ikviena komēdijas spēlētāja ziņā.

Par traģisku lietu es uzskatu to, ka jūtu sevi visur lieku kā cilvēku. Katrs, kad ir izteicis Sarmam pienācīgos komplimentus, paliek klusu, jo vairāk viņam nav nekā ko teikt. Bet ja es ko saku, tad viņš sāk žāvāties, jo tas viņam nav vajadzīgs. Viņš grib, lai es runāju tikai ar rakstiem, jo tad rodas māksla, kuŗu viņš grib baudīt. Bet ja mums ir vairs tikai mākslinieka pienākumi, bet nav cilvēcisku pienākumu, nav ko mīlēt, nav kam ticēt, nav pie kā atbalstīties, tad viss kļūst problemātisks un mēs patiesībā jūtam sevi par nevajadzīgiem, jo to, ko mēs varam teikt kā mākslinieki, arvien pateiks arī citi vēl labāk nekā mēs, tikai kā cilvēki mēs spējam būt vienreizīgi, vajadzīgi un laimīgi vai arī nelaimīgi. Kā redziet traģisko rindkopu ir mazāk nekā komisko, tādēļ man šķiet, ka man nav darīšanu ar traģēdiju, bet tikai ar traģikomēdiju.

Lūdzu, neņemiet visu, ko teicu, tik nopietni, lai jau varētu runāt par rūpēm. Šādas traģikomēdijas taču tagad spēlējas pašas no sevis bez skaita visā pasaulē.

Jūsu stāstu es jau nodevu E. Dēliņa kungam ar virsrakstu Inge. Ja līdz jūlija beigām atsūtīsiet man ko labāku, tad varētu vēl Ingi paņemt atpakaļ. Bet kāpēc? Ja uzrakstīsit ko labāku, mēģināsim to iespiest kur citur. Bez laika apraktais būs labs Adelaides rakstnieku dienai, bet ja stāstu vēl reizi caurlasīdama tai šo un to saīsināsit, tad tas nāks par labu lasīšanai. Tas ir, īsinājumi būs izdarāmi tikai lasāmajā manuskriptā, ne drukājamā. Ja pirms Jums jau būs lasījuši K. Ābele un M. Eglītis, tad klausītāji būs pietiekami noguruši un no Jūsu stāsts neko daudz nedzirdēs, tāpēc būs labāk, ja tas ir īsāks. Es ar nezinu cik laba lasītāja Jūs esat – tas ir svarīgi. Lai nepārkrautu programmu un nestieptu to gaŗumā, es atteicos no stāsta sūtīšanas un došu kādus piecus sešus dzejoļus, kas mana lasījumā prasītu ne vairāk kā 8 minūtes laika. Visu rakstnieku dienu trūkums ir tas, ka tur grib arvien dot pārāk daudz, kas nogurdina klausītājus un bojā lasīto darbu labo iespaidu.

Tas, ka Inge būs Gada grāmatā, netraucē ievietošanu Sievietes dienas grāmatā, jo tad jau to var vai nu papildināt vai īsināt pēc patikas. Un taisni iepriekšējā iespiešana jo labāk parādīs, kas tur trūkst, vai arī kā tur par daudz.

Kāpēc Rozītis nekā neraksta – nezinu, lai gan satieku viņu diezgan bieži. Kreišmane lasīja mūsu pēdējā Preses kopas sanāksmē savu stāstu un tas bij labs. Ja viņa to nesabojās, par jaunu pārstrādāma, tad Jūs to varēsit lasīt Gada grāmatā. Par stāstu viņa saņēma daudz komplimentu un es jau to gribēju tūliņ paturēt, bet viņa to atdeva Bārdam. Es viņu tāpat kā Jūs, skubinu pie romāna. Bet nav nekādu panākumu – viņa taisās kā vārna uz silto zemi. Bet – galu galā, neko daudz tur nevar arī teikt, jo ja viņai tic, tad viņas dzīve ir tik pat nejēdzīga kā Jūsējā.

Preses kopas sanāksme notika mūsu mājās un noritēja ļoti patīkami. Pēdējie viesi aizgāja trijos no rīta. Tā kā otrā dienā bij svētdiena, tad mēs ar Bārdu noturējām papildu sanāksmi no pulkst. 9 rītā līdz pēcpusdienai. Mēs visu laiku runājām par literatūru vispār, par jaunajiem rakstniekiem un atsevišķi par Jums un Bārda lika, lai es Jūs no viņa sirsnīgi sveicinu. To es tagad tātad daru.

Bisenieka izstāde izskatās laba, kaut gan arī man nepatīk viņa izšķobītās figūras. Protams, nevar noliegt, ka viņš GRIB būt moderns un tas liek ciest patiesībai. Bet taču mūsu laiks ir pārliecināts, ka patiesība nav īstenība, bet abstrakcija. Tas visam nozāģē saknes. Bet tā tas nu reiz ir tagad modē – būt bez pamata.

Par Jūsu vēstulēm runājot, jāsaka, ka nekad neesmu domājis no tām citēt, bet izmantot tās tikai tiktāl, cik tās ļauj ieskatīties zināmos psicholoģiskos momentos un balstīt uz tiem savus secinājumus. Nevar būt ne miņas, lai tai ko es rakstītu, būtu saskatāma Jūsu persona.

Ja tiešām Jūs atbrauksit Melburnā, tad es Jums un Inesei piedāvāšu savu bungalovu, jo es jau varu pārgulēt lielajā mājā. Bet ja šeit vairs nedzīvošu, tad sagādāšu Jums ložementu kur citur, jo siltā laikā tas iespējams bez kādām sevišķām pūlēm pie kādiem pazīstamiem. Bet kur vēl Ziemsvētki! Un kas viss tik ilgā laikā var notikt!…

Pašlaik ar dziļu baudu vakaros pēc pastaigas ar Jusi, lasu Turgenevu, protams krievu valodā un tad man ir tāda sajūta, it kā es pēc gadiem, gaŗiem maldu gadiem, būtu atgriezies savās mājās. Neesmu nevienu krievu klasiķi atskaitot Puškinu, lasījis gadus divdesmit. Tagad redzu, cik tie man tuvi un man kļūst it kā kauns, ka es tik ilgi esmu dzīvojis bez tiem. Tolstoju dabūtu no krievu studentes. Nu ļoti ilgojos pēc Dostojevska, bet viņai tā nav un nopirkt es pagaidām to nespēju.

Rakstu pašlaik vēsturisku stāstu. Galvenās personas Kurzemes hercogiene Anna Joannivna un hercogs Birons.

Ziema šogad neiedomājami maiga un taisās beigties, jo Wotl koks jau ir pilnos ziedos, tāpat kā mandeļkoki un mūsu Zaļās ielas augšgalā, jau sāk izplaukt oši. Es vēl ne reizi neesmu iekurinājis savu sildītāju, bet iztieku ar džemperi un ādas jaku.

Jūsu J. K.

5. jūnijā, 1957.

Ja es Jums nerakstīšu, vai man nekad vairs no Jums nebūs vēstules? Tā es jautāju sev. Zinu, ka tas būtu ļoti bēdīgi. Bet es tomēr nespēju rakstīt, esmu kā letarģijā. Šķiet es no kaut kā gribu atpūsties un nevaru. Ir arī šis tas labs atgadījies. No Imanta grāmatu izdevniecības pasūtīju un saņēmu desmit lētās grāmatas. Tās lasu pa galvu pa kaklu. No Klauverta Sidnejā saņēmu naudu, viņš pārdevis septiņus manus darbus. Un ko es nopirku? Jūs neticēsiet savām ausīm (nē, acīm man jāsaka). Gribu piepelnīties pa ‘vindjaketei’ noadot un varbūt atpirkties no pupu lasīšanu. Bet nezinu kā man tas izdosies. Tas viss nospiež.

Man šķiet, ka esmu kā ziemas guļā lācis. Ja iekrāsies spēki, tad nāks vēl atmošanās.

Gaidu no Jums vēstuli. Lūdzu rakstiet.
Jūsu E. Dzelme.

19.6.1957.

Vakar saņēmu Jūsu vēstuli. Gribu atbildēt drīz. Jāņi ir pie durvīm un Jūs esiet Jānis, bet Jāņos iet tur, kur Jāņi.

Ja es nerakstīšu, jūs sakāt, man nebūs arī Jūsu vēstuļu. Tas ir loģiski. Tā tas vienmēr ir bijis. Bet šo laiku bija tāds gaŗastāvoklis, ka gribējās lai divreiz divi būtu pieci. Lai es nevienam nebūtu laba un tomēr pret mani būtu labi. Lai es nerakstītu – un tomēr man rakstītu. Tāds stāvoklis man likās dabīgs, pat nepieciešams. Bet tā tas nav un nevar būt. Vienā gadījienā tā tomēr tas ir – starp māti un bērnu.

Man pašai liekas, ka es biju pārmocījusies fiziski un garīgi. Vēl nav labi, bet ir labāk. Vienu laiku bija tā, ka jāstāv mierā un jāaizmirst, ka esi šī gadsimta cilvēks. Vēl tas nav beidzies. Ja es vēl pagulēšu truluma stāvoklī, ceru būs labāk. Un ja nē – nekas nelīdz. Bet būs jau labāk. Sirds ir atkal drusku labāka un līdz ar fizisko atspirgst arī gars.

Ienīst sāku vienu laiku visu, gribēju aizmirst un sasist visu kas labs un dārgs. Šādā garastāvoklī nevar rakstīt. Ir gan kāda vēstule Jums rakstīta jau sen, tur bija par lasīšanu, atbilde tai Jūsu vēstulei, kuŗā Jūs teicāt, ka bez Puškina un citu lasīšana, nebūtu spējis tagad ne teikuma uzrakstīt. Es rakstīju Jums, ka es lasīju Heini, Hamsunu un tā tālāk. Kad atradīšu šo vēstuli varbūt nosūtīšu.

Jūs domājat, ka manā dzīvē var nākt letarģija. Viņa jau ir bijusi šad un tad. Jā, viņas pazīmes bija atkal tagad, tās tikai fiziskā noguruma sekas. Citādi tā nevar nākt, apstākļi pārāk nejēdzīgi lai padotos. Bet fiziskais tomēr nomāc gara dzīvot spēju (šeit virs zemes).

Nupat saņēmu Kārļa Ābeles vēstuli, aicinājumu uz Adelaides Kultūras dienām. Pārdomāju un es gribu braukt! Tad es izkāpšu Melburnā un varbūt satikšu Jūs, ja Jūs tā būsiet ar mieru. Es gan neceru neko ļoti daudz no šīs satikšanās, jo varbūt esmu citāda, nekā Jūs iedomājaties, varbūt tas tikai traucēs mūsu sarakstīšanos, ja tā vēl turpināsies. Bet mēs jel neesam bērni un mums būtu daudz praktisku lietu ko runāt, darīt.

Es par šo braukšanu jau sāku domāt. Ja tikai fiziski būšu kaut cik stipra, tad tam jānotiek? Un Inesi es gribu ņemt līdz, viņa varēs braukt par puscenu un pati par savu stipendijas naudu. Es domāju, mums tas būtu skaists brauciens un viņai veselīgi ir redzēt latviešus.

Bet tagad ir jāiet gulēt. Sirds liek sevi manīt un ja es to neievērošu, tad nevarēšu braukt. Tā es sevi kaut cik turu pie kārtības.

Vai Jūs nebrauksiet uz Kultūras dienām Adelaidē? Brauksim visi reizē. Kājām Jums nebūs jāiet, Jūsu reimatisms jau tad arī būs pāri, jo tad būs vasara. Brauciens var būt grūts, bet varbūt arī atpūta.

Jūs gan pieminiet no savas dzīves, ka bija traģēdija un tagad ir komēdija, bet tuvāk neko nesakiet. Bet to jau sen zinu, ko Jūs sacīsiet ja jautāšu – „es neprotu par sevi runāt…”

Afelsīnu kalnos saules pilis dus,
Lejā mīkstos laukos audzē tomātus.
Tīri zilos gaisos megpajs kaisli sauc
Asfaltētos ceļos auto riepas kauc.
Sirds ir sarāvusies – vārīgs gliemezis,
Kad tā beidzot būs te laimīgs iezemis?
Priecīgus Jāņus!

Jūsu E. Dzelme.

26. jūnijā, 1957.

Tas ko gribu rakstīt ir nejēdzīgs, tāds kam jāpaliek nerunātam, neredzētam. Tāds, kas jāapsedz, jānoslēpj, jāierok zemē atpakaļ, ja viņš no tās ir iznācis, lai gan tas neticami.

Bet no kaut kurienes tas ir iznācis. Dzīvo netraucēti un plosās gadiem. Vai tas ir ļaunums, pārpratums, slimība, velna darbs? Nezinu.

Un es to nespēju apslēpt. Dažreiz tam jāsprūk ārā. Tāpat jau tas tiek slēpts simts gadījienos un tikai vienā atklāts.

Ieskatījos kādā vēstulē, kur man tāpat atklāj, kā es tagad to gribu darīt un tas mani pamudina to darīt. Lai gan skaista tā vēstule nav, ko izlasīju, bet viņa ir patiesa.

Nu – tas ir viss tikai ievads. Kas varēja nebūt. Atvainošanās par vājību – runāt.

Jāņi bija sliktāki kā citus gadus. Nebija gaidāmi viesi, ne jāiet kur viesos. Bet pēdējā brīdī tomēr pateica, ka nākšot kādi kaimiņi. Centāmies ar meitenēm kaut ko sapost, izpušķot, kaut ko aizsegt, kaut ko atklāt un tā tālāk.

Inese grieza tēvam matus. Ārā saulīte. Viņai tagad tas darbs sākas. Man tas vairs nav jādara, kad viņa mājās. Tas nav viegls darbs. Jāizlīdzina robi, kuŗus pie labākās gribas nevar saskatīt, jāizveido griezums tādā veidā, par kādu nekā nezini. Bet darbs ir tikai tad darbs, ja tas nav viegls.

Tā tad – Zāļu dienā pošanās, rosība, laika trūkums, steiga un svētku sajūta. Pat saule un zaļi zari.

Un pēkšņi briesmīga suņu kaukšana. Briesmīga – svētdienas klusumā mūsu kuce ir ielikta būrī, augstu, uz nozāģēta koka, jo pie viņas patreiz nāk kaimiņu suņi. Nu tas nekas, lai arī cik ļauni viņai ir būrī, kur ir vējš un lietus, karsts un auksts, bet tas ir saprotami. Bet pie būra lejā ir noliktas trušu lamatas. Es tikko neieskrēju viņās sunim ēst nesot.

Nezinu, vai es to kādam spētu pateikt, ko jutu, kad es viņas tur zemē ieraudzīju. Es neticēju. Es pieliku vienām roku – viņas sakrita.

Es nozvērējos, es turēšu muti, es viņam neteikšu nekā. Ja es ko saku – desmit reiz ļaunāk viss tiek darīts. Es tomēr nenocietos, es tomēr kaut ko teicu. Protams, tas nelīdzēja.

Tagad viens suns tur bij iekšā. Salauzta kāja? Viņu vēl sita, pēra? Nezinu. Viņu aizskrēja atsvabināt ātri – jo viņa kaukšana bija par bīstamu klusajā svētdienā, kur kaimiņos apkārt sabraukušas mašīnas ar viesiem.

Pārbijušās mēs trīs, saraudātām acīm pēc brīža griezām tālāk matus, mazgājām istabas, nesām zarus. Jāņi? Nē. –

Iemesls lamatām? Nezinu. Kāds suns ir kādreiz ielīdis ēst vistu barību, vai redzēts tur tuvumā. Ja tas tā bijis, tad tagad tam var atmaksāt. Bet tie citi suņi? Ja arī patiesi kādam vajadzētu – lamatas, salauztas kājas, nevainīgam, nesaprātīgam dzīvniekam?

Pastāvīgi ir arī kāds no mājas kustoņiem sodāms, piesiets vai iespundēts. Atkal norāvies, vai izlīdis un – atkal sodāms. Kaukšana un zobu trīcēšana.

Varētu domāt, ka bērni te dzīvojot būs kļuvuši īsti mežoņi. Bet taisni otrādi. Beiži tie nevar norīt gaļas kumosu zinot dzīvnieku mocīšanu.

Kādu mēnesi atpakaļ reiz vienu svētdienu gribējām iziet līdz ezeram un arī pamakšķerēt. Dzidra bija salasījusi tārpus. Bet pamanījusi āķus tēvam rokās, kas noliecies tos zemē kārtoja – viņa pēkšņi metās atpakaļ un raudādama raka tārpus atpakaļ zemē. Visu nervi ir saspīlēti līdz trūkšanai.

Vēl meitenes cīnās dūšīgi. Viņas mācās un strādā skolā cik vien spēj. Viņas grib tikt no šejienes ārā. Kur ir elles tumsa.

Kas īsti? Varbūt tikai garīgi saslimstošs cilvēks. Bet kas mums var palīdzēt? kam par to daļa?

Notiek vēl briesmīgākas lietas. Un atklāt ir kauns. Vainas ir labāk slēpt. Cilvēki vainas nepiedod…

Piedodiet, pārlasot vienu daļu tomēr izplēsu.

{pārrakstītāja piezīme: pus vēstules lapas noplēsta, un augšējā piezīme ierakstīta starp rindām.}

Bet parasti ziemas mēneši ir vissmagākie. Tad visi izverdumi arī dabā ir visstiprākie. (Pielieku te pāris tulkojumus, ko Inese tulko.) Vēstules tiek sūtītas visādām iestādēm ar ko darīšanas. Uzbrukumi tiek izvesti visur un vienmēr. Pilnīgi karaliska nesavaldīšanās. Par slinkumu mēs visas trīs pēc kārtas ik dienas tiekam sunītas, tāpat dusmas izverd uz apkārtni, uz ik vienu, kas te bijis tuvumā. Bet uz tiem – aizmuguriski.

Pats viņš naktīs kliedz un murgo no visādiem uzbrukumiem sev. Viņam būtu vajadzīga nervu klīnika uz laiku. Bet kas viņu tur iespundēs? Bez tam te jau tik tikko galus var savilkt kopā ar naudu. Visur ir kaut kas ačgārni un ietiepīgi darīts un nenes augļus.

Mēs visas trīs esam nomocījušās, bēgam no ikdienas grāmatās, savos sapņos kaut ko sasniegt, tikt prom. Dzidrai skolā bija teikts, ka tas kas uzrakstīs vislabāko domrakstu par Anzac day, dabūs godalgu £1. Dzidra rakstīja vai 10 reizes, lasīja visādus žurnālus un avīzes un dabūja pirmo vietu. Inese patreiz pusgada eksāmenos fizikā un angļu valodā pārspējusi savas klases pirmo skolnieci, kas ir pirmā jau 4 gadus un ir laikam pa pusei ‘brīnumbērns’ viscaur vai 100%. Ka Inese angļu valodā dabūjusi tagad lielāku atzīmi, skolas angļu valodas ‘masters’ (kas nav viņas klases angļu valodas skolotājs) izteicis vēlēšanos abu meiteņu darbus pats redzēt un salīdzināt. Negrib sveštautietes valodas spējām tik viegli ticēt.

Redzot bērnu cīniņu, arī man vēl pilnīgi nesabrūk ticība. Galva pilna jaunu stāstu, bet kā tos dabūt uz papīra? Tagad šo vēstuli rakstot to vajadzētu darīt, bet šie murgi tik ļoti spiež. Gribas kaut kā no tiem atkratīties. Pāris mēnešus jau nespēju vairs vilkt šo dzīvi droši. Šaurākā un šaurākā spraugā mani iedzen. Bezgala vēlos atpūtas. Bet tās nav ko gaidīt. Kā es tādos apstākļos varu cerēt nokļūt uz Adelaidi? Jā, naudai vēl ir labāks respekts, ja man maksā ceļa naudu un ja es Inesi kā nebūt dabūju sev līdz – es ceru, ka mani nespēs aizkavēt braukt.

Šai cerībai es mazākais pati nododos, lai man būtu kaut kas pie kā turēties, jo braukt kopā ar Inesi brīvā pasaulē kādu nedēļu būtu labi. Kas pa to laiku būs ar Dzidru? Nu, varbūt ne tik ļauni, tikai daudz darba, govs jāslauc, ēst jāgatavo, citu visu varēs atlikt. Tas ir – ja nebūs kādas pupas, tomāti vai zirņi.

Jūs rakstiet, Jūsu vēstules varbūt mani esot turējušas šos gadus kādā trauksmes stāvoklī un man no tā esot kļuvis par smagu. Vai Jūs tagad varat saprast, ka Jūsu vēstuļu iedarbība ir pavisam citāda? Tas ir glābiņš. Kaut kas kam pieķerties lai nekļūtu traks. Bez draudzenes un Jūsu vēstulēm, man klātos neiedomājami. Vēstules saņemt nekad nav traucējums, tikai uzrakstīt tās dažreiz ir grūti, ja ir pārāk daudz smaguma virsū. Visam jel ir jāmeklē kādi cēloņi, ir jādomā un jāpētī – kur vaina? Kas man jādara, lai ko labotu? Un kad nekādā galā netieku, tad gribās rakstīt vēstulēs to, ko nevajag rakstīt. Bet lai šī vēstule iet uz Jums ar visu to, ko nevajag. Varbūt kādreiz man kādi norēķini jādod par visu, pašai vai citiem – man nebūs nekā. Lai viss nebūtu aizmirsts, es nosūtu Jums šos mēslus.

Un tagad pēc tam, varbūt es varēšu rakstīt labākas vēstules un pieķerties arī pie kāda stāsta.

Jāiet vistas barot. Tad izņemt olas. Tad tīrīt olas. Tad gatavot vakariņas. Slaukt govi un tā tālāk un tā tālāk.

Ja vīrieti, kas bieži gudri pētī un spriež un nevar saprast sievieti, uz gadu iespiestu sievietes darbos, tad viņš to beidzot saprastu ļoti labi.

Lielas cīņas dara lielu. Mazas, nožēlojami mazas cīņas, mazi darbi – dara mazu, izsmeļ un nogurdina.

Vakars. Necerēti atbrīvots, jo esam mājās tikai Inese un es. Dzidra ar tēvu aizgāja uz kaimiņiem. Brīdi ir labi. Un tad pamazām atkal doma, ka drīz pārnāks. Esmu laikam pusslima.

Kaut es varētu vēl ko labu pierakstīt, bet nevaru. Pulkstens tikšķ. Laiks iet.

Jūsu E. Dz.

P.S. Mana māsa brauc uz Latviju. Tagad jau ir tur. Saņēmu kartiņu nedēļu atpakaļ 3. jūnijā uzrakstītu jau no ceļa, no Omskas. Jāņos – Latvijā.
T. p.

1957. 9. V.

Kur ir palikušas šīs divas un pus nedēļas, kopš neesmu Jums rakstījis? Nu, to vienu es mocījos ar savam miesīgajām kaitēm un tās nav nekāds ierosinājums rakstīšanai, jo jādomā – kam tu tāds vari būt vajadzīgs? Ir labāk, ja ievelcies savā kaktā un stāvi klusi. Šī nedēļa man ir vissmagāko atmiņu nedēļa un tās mani liec pie zemes. Bet dzīve ir tikai dzīve un ne atmiņas. Par tām neviens neiedomājas un redz tikai to, kas ir redzams. Neredzamais paliek visiem svešs. Un tūliņ jūt, cik cilvēks ir viens, tiklīdz tam ir kas savs, ar ko nav iespējams dalīties. Kas gan gribēs dalīties ar svešiem mirušajiem? Un atliek tikai smaidīt un spēlēt. Mūžam spēlēt un nekad nedzīvot. Kāpēc vispār dzīvot ja dzīve ir vairs tikai spēle, tukša un skumja spēle. Ir tik pretīgi spēlēt dzīvi! Tas tā ir un tomēr es spēlēju un nicinu par to sevi.

Laiks ir jauks, bet arī jauks laiks var būt tukšs.

Ko es varētu teikt par Jūsu nodomātiem stāstu krājumiem? Varbūt tie kādreiz kļūs par grāmatām. Kāpēc ne, ja Jūs to gribēsit? Sadalījums man šķiet labs. Tomēr es domāju, ka Jūsu dienas grāmatas romānam ir jāparādās vispirms un ka ar to Jums jāpiespiež sevi atzīt par rakstnieci. Stāti ir visumā atmiņas, bet pret atmiņām ļaudis ir diezgan nejūtīgi. Patreizējais moments viņus saista vairāk. Bet stāsti būs īstā reizā tad, kad tos varēs lasīt Latvijā, jo tur tie nebūs pagātne, bet kaut kas, pēc kā visi ilgojas. Es domāju, ka pārāk ilgi nebūs jāgaida, līdz mūsu darbus lasīs arī Latvijā.

Visas šīs pēdējās nedēļas es nekā nestrādāju. Man nav spēka, lai piespiestu sevi pie tā, ko es gribu. Vienumēr un visur rēgojas pretī jautājums: kāpēc? Kāpēc ir savas domas jākoncentrē un ar to kas jāuzceļ? Vai tikai pašu domu dēļ? Vai lai ar to ko panāktu?

Man būtu jāķeras pie Sigurda monogrāfijas darbiem, bet es vilcinos un zaudēju laiku un spēku. Es nespēju sevi piespiest pie domām, ka kaut ko varu. Bet vai bez tādas pārliecības var ko panākt?

No Sidnejas nav nekādu ziņu, vai Sigurda izstāde tur bijusi un vai bijis referāts? Man tagad gandrīz jau žēl, ka es uzsāku šīs lietas, bet ne jau pārāk. Tikai tik ilgi, kamēr par to domāju.

Preses kopa piedalās ballē Džilongā. Pats es atkārpījos no braukšanas turp, jo ārsts man aizliedzis lietot alkoholu. Bet kāda tad bez tā var būt balle? Tomēr es apsolīju dot tur nolasīšanai kādas dzejas ar humoru. Lai būtu ko smieties. Varbūt par mani pašu?

Jūsu J. K.

21.5.1957.

Jūsu vēstulēm ir iesāktas gaŗas atbildes un nav laika tās nobeigt. Tādēļ tās stāv nenosūtītas. Lai kaut ko Jums nosūtītu, tas ir – kādu ‘rakstu rindu’, nerakstīšu gaŗi.

Paldies par vēstulēm. Vēlētos tās gaŗākas. Bet saprotu, ka Jums smags laiks un negribās rakstīt. Un tur nevar neko palīdzēt. Nesērojiet par daudz. Laiks tik īss, viss aiziet tik ātri. Paskatāties saulē, piesaulē, es domāju. Atpūšaties, bet nezaudējiet laiku pārāk smagās domās.

Pamācības tik viegli dot un pat domāt, ka tās labas. Pati esmu sen atkal humoru zaudējusi, cīnos ar ikdienas belcebuliem un bieži pietrūkst spēka, tieši fiziskā spēka pietrūkst, diena arvien ir galā, pirms kaut kas būtu iesākts sev. Kā murgs viss dažreiz šķiet. Un nevaru ne brīdi pazust, vai noslēpties, jātur bērni virs ūdens. Rakstīšu kādreiz vairāk.

Jūsu E. Dz.

1. aprīlī, 1957.

Nu man Jūs vajadzētu piemānīt, bet esiet par tālu, lai dzītu jokus.

Vakar bija viesi. Ulmu ģimene ar savām divi meitām, kas ir īsti spēka avoti, manas meitenes, kas citādi ir ļoti dūšīgas, pavisam pazuda viņu priekšā.

Tad bija Liepiņa kungs (skautu vadītājs) ar kundzi un vēl kāda Masulāna kundze ar dēlu. Aizbraucām viņu mašīnā līdz jūrai, tur visi ‘ievilka gaisu’ un pabradāja, peldējās tikai manas meitenes jo citiem nebija kostīmu līdz.

Satikt cilvēkus no Sidnejas, vai no citas lielpilsētas, ir tomēr savādi. Šķiet – es nekad no sava stāvokļa ārā neizkulšos un padarīt te var tik maz. Nav vērts vaimanāt, daudz skaista ir šinī dzīvē kur esmu, ja tikai dzīve nebūtu tik īsa un tik slima, pat riskanta te. Ka mans vīrs ir garīgi nevesels par to atkal pārliecinājos, viņš ir pilnīgi nelīdzsvarā, bet šie brīži var novest pie katastrofas. Par to man ir jādomā nopietni, ne ar vaimanām. Gaidu Jūsu vēstuli. Ceru tā ir Wyongā.

Jūsu E. Dz.

1957.5.4.

Paldies par daugavpilisko vēstuli. Tās beigu daļā labi iederas dienas grāmatas raksturā. Sākums ne tik labi. Bet varbūt ka tālāk arī dienas grāmatas raksturs var mainīties un tad arī šis jautrais gabals tur varbūt iederēsies.

Jā, var jau būt, ka cilvēki drīzāk uzticas kopīgajām atmiņām nekā arvien svešajai garīgajai pasaulei, lai iepazītos vai arī kļūtu draugi. Es domāju, ka tad, ja būtu ar Jums tuvāki iepazinies Daugavpilī, šī tagadējā pazīšanās nezin vai varētu būt iespējama. Domāju, ka arī tad, ja Jūs dzīvotu kādā lielākā centrā, mūsu pazīšanās neietu tālāk par paviršum, tīri lietišķu lietu pārrunām. Es tad Jums nebūtu vajadzīgs, jo Jūs sadalītos vairāku starpā, bet es vispār neprotu cilvēkus pie sevis saistīt.

Pagājušā nedēļa man bij smaga, jo vajadzēja domāt par Sigurda darbiem, atcerēties daudz skumjas lietas. Bet vakaros es nevarēju iet pastaigāties – esmu mazliet klibs ar labo kāju un iešana sagādā grūtības. Laikam kaut kas reimatismam līdzīgs? Tā tad gaŗos vakarus vajadzēja sēdēt mājā. Tagad iestiklošanas darbus nobeidzu un vēl atliek sastādīt katalogu. Tas jādara kopā ar vedeklu, bet viņa pret dažām lietā ir jūtīga un tātad šis darbs nav visai patīkams.

Bet gadās pa starpām arī anekdoti. Tā pagājušās nedēļas sākumā manā būdā ienāca viena austrāliešu dāma, ar kuŗu biju iepazīstināts Sigurda izstādē un kuŗa arī pati glezno. Viņa mani paņēma aiz rokas un aizvilka pie savas mašīnas. Es domāju, ka grib man tur ko rādīt? Bet viņa gribēja, lai es tāds pats kā stāvu kāpju mašīnā un braucu viņai līdz – es ar savu veco jaku un mājas tupelēm! Tur bij jau iekšā vēl otra dāma, kas teicas runājam vāciski. Es tad vāciski un arī kaut kā angliski izdibināju, ka viņas grib mani vest sev līdz dzert kafiju. Ar pūlēm atbrīvojos no abām dāmām uz piecām minūtēm, lai apģērbtos, jo jābrauc jau bij, jo austrāliešu dāma mani visu laiku turēja aiz rokas. Braucot noskaidrojās, ka vāciskā dāma protot arī latviski, bet angliski ne vārda, tā kā man ar savu trako angļu valodu vajadzētu būt abām par tulku. Kad aizbraucām austrāliešu dāmas mājā, viņas abas dabūja vārdnīcas – viena vācu angļu, otra angļu vācu un mēģināja saprasties bez manas starpniecības. Bet nekas liels neiznāca un man bij jāturpina tulka pienākumi. Kafiju padzērām un es teicu, ka man jābrauc mājā. Dāmas bij ar mieru. Es nezinu austrāliešu paražas un tāpēc jautāju, vai drīkstu nama mātei noskūpstīt roku? O yes! viņa atteica un pati pacēla roku man pie mutes. Varbūt man vajadzēja prasīt pēc kādas augstākas vietas? Par latviski runājošo dāmu Jūs varat plašāk lasīt mūsu šīs nedēļas avīzē, jo tā bij Muškes kundze. Pēc tam mani pārveda atpakaļ mājās un atvadoties austrāliešu dāma teica: come again!

Aizvakar bij Zīverta priekšlasījums, bet man bij grūt aizklibot līdz autobusam un tā es uz to netiku. Šovakar ir Lielās Grēcinieku ielas izrāde un uz to mani aiztransportēs kaimiņi savā mašīnā.

13. aprīlī man jāiet kāzās – precas mana skolniece docenta J. Fridrichsona meita. Tas ir pirmais gadījums, kad kāds no maniem 1500 skolniekiem aicina mani savās kāzās, tātad jāiet kaut arī klibam. Bet nelaime, ka nezinu, kas būtu jādāvina!

Lieldienās esmu aicināts kādās svētībās. Iesvētāmais bērns, kuŗš ir studente, nav mans skolnieks. Tādi ir viņas brālis un māsa. Vispār visa ģimene ir pret mani ļoti labvēlīga un nevien vārdos, tā kā nevar arī tur neiet. Bet nelaime ar dāvanu, jo nezinu ko dāvināt. Vispār es nekad neesmu pratis kādam kaut ko dāvināt un kamēr sieva dzīvoja, tā bij traģēdija, jo viņai katru gadu bij viena dzimšanas diena un viena vārda diena. Tagad, zināms, traģēdijas vairs nav, bet ir komēdija. Visu mūžu man ir bijis jāspēlē, lai gan teātri es nesaprotu!…

Un lakatiņš ar vairs nesmaržo… Viss jau kādreiz beidzas un atjaunot, kaut arī tā būtu tikai smarža, man nav dūšas…

Dienas ir ļoti jaukas – siltas un klusas. Vīns ap manas būdas durvīm ir sarkans kā asinis un tikko es veŗu durvis, kādas lapas iekrīt istabā. Sēru vītols ir dzeltens un ja ir vējš, tad viņa dzeltenās lapas kopā ar dadžu pūkām man pilna visa būda. Rudens! Es neesmu gluži nejūtīgs pret dabu, bet to prieku, kādu es senāk pārdzīvoju staigādams savā dārzā Lielvārdē, es te nekur vairs nespēju atrast.

Es pabeidzu vienu romāna nodaļu un pārrakstīju to ar mašīnu. Bet kā tā īsti skan – nezinu. Nu ir jādomā un jāplāno nākamā nodaļa un es ar to mazliet krāmējos. Man tas nozīmē noņemties ar veselu kaudzi materiālu. Tie man patīk. Bet izveidot no tiem kaut ko, kas tāpat patiktu, ir jau grūt un es pie tā ķēros arvien vilcinādamies.

Jūsu J. K.

P.S. Mīļš paldies par Inges pašportretu.

9.4.1957.

Paldies par stāstu. Tagad man ir divi stāsta paveidi, vienu Jūs atsūtījāt jau labi sen atpakaļ, pagājušā gadā.

Man šis stāsts patīk. Ļoti krāsains. Bet vai nu pirmais iespaids ir arvien stiprākais, vai kā citādi, bet lielākā daļā no stāsta man labāk patīk pirmā variācijā. Tā meditācija par mīlestību gan ir labāk tā, kā šinī stāstā, kad nav tik gaŗa. Atsevišķi ņemot, tanī ir ļoti skaistas vietas, piemēram par to, ka mīlestība ir klusuma valstība. Bet šī meditācija nav gluži tanī noskaņā, kā pats stāsts (man šķiet). Stāsts ir svaigs un jauns un krāšņs, bez domāšanas.

Citādi dažuviet pirmais variants man patīk labāk. Bet patiesi, tā nav mana darīšana tik sīki pētīt.

Esmu ļoti, ļoti nodarbināta ar pupām. Dažreiz man bailes māc, kā viss beigsies. Bet patreiz ir rīts un no rīta arvien ir labi.

Lēnam rakstu vienu stāstu. Bet nav labi, ka stāstu raksta ļoti saraustīti. Ir vietas, kam jāizplūst uz reizi.

Jūsu E. Dz.

P.S. Varbūt man neklājas tik briesmīgi, kā man pašai šķiet. Tiem ļaudīm no Sidnejas, kas ciemojās, arī neiet labi – viņiem viss esot ‘ūdeņains’, viss – olas, medus, laikam arī māksla (Zīverts un citi).
T. p.

1957.10.4.

Es labprāt negribu vakaros vēstules rakstīt, jo tad cilvēks arvienu ir noguris, kļuvis mīkstčaulīgs un gļēvs… Bet es nevaru iet pastaigā un gulēšanai ir vēl par agru.

Šodien Sigurda darbus nosūtīju uz Sidneju. Ar tiem vairs man nav jāstrādā. Viņa istabā ievācās svešs mītnieks – man tur vairs nekas nav meklējams. Tas ir smagi. Bet lai…

Šodien es biju bērēs. Izvadīja vienu vecu mammu, kuŗu es pazinu no Vācijas. Kad Sigurdu krematizēja Foknera kapsētā, arī viņa tur bij atnākusi. Ne Sigurda, bet manis dēļ un par to es viņai arvien palikšu pateicīgs. Es nožēloju, ka viņai to nepateicu, kamēr vēl bij iespējams. Tagad es to sajūtu kā zaudējumu. Nekad nedrīkst sevī paturēt labu, kas nolemts otram.

Pagājušā piektdienā biju teātrī un noskatījos Zīverta Lielo Grēcinieku ielu. Bij itin patīkami paklausīties, kā savā starpā debatē viens muļķis un divi blēži. No tā pastāv visa luga. Mājā es pēc tam pārlasīju Ibsena Nora oder das Puppenhaus. Es nezinu cik reižu esmu to jau lasījis un tomēr es visus notikumus tur no jauna pārdzīvoju ar lielu satraukumu. Man šķiet ka ar to ir pierādīts, ka šis darbs ir dzejdarbs. Par Lielo Grēcinieku ielu man nav nekāda satraukuma, bet apmēram tā pati interese kā vērojot kādu skatlogu. Es tātad iedrošinājos teikt, ka šī luga nav nekas cits, kā disputs disputa dēļ. Protams to es saku tikai Jums, jo teikt to arī citiem man nav dūšas. Var jau būt, ka es neesmu vienīgais, kas tā domā kā es, jo aplausi bij gaužām šķidri. Ir humors lasīt avīzē šo rakstītāju mocīšanos pataisīt baltu par melnu. Bet par to jātura muti, jo citādi teiks: tu jau, mīļais kungs, Zīvertu apskaud!… Es nespēju nevienu apskaust, jo man ikreiz ir prieks, ja es atrodu, ka ir kāds, kuŗš spēj vairāk kā es, jo tad man liekas, ka arī man jācenšas pēc kā labāka.

Parītu būs Pēdējās laivas izrāde. Bet es pēc tās vairs neilgojos, jo trūkst ticības, ka tā varētu būt cits kā nupat redzētais.

Ir tik lielas ilgas redzēt kaut ko, kas atgādinātu Gerharda Hauptmana Hanneli, Nogrimušo zvanu, Vientuļos cilvēkus vai Ibsena Hedda Gabler, Noru, Brandu etc. Bet kino ir atradinājis nevien skatītājus, bet arī rakstītājus no dzejas un arī teātrī redz tikai atrakcijas visbezkaunīgākā veidā.

Rītvakar būs Preses kopas sanāksme un tur būs arī Zīverts, tātad notiks priekšā stādīšanās… Tas ir pretīgs gabals, jo es tādās reizās nekā nezinu, kas īsti man būtu jājautā vai jāsaka?

Pagājušā svētdienā bij mans referāts par literatūras inženieriem, kas likās auditorijai tā kā par smagu. Bet ko lai dara! Ar populāriem tematiem man nav nekāda prieka piņķēties.

Nākamai reizai piesolīju divus tematus: Vācu literatūra 20. gadsimtā un Vācu literatūra pēc Otrā pasaules kaŗa. Vai tie kādu var interesēt, nezinu, bet mani pašu tie interesē.

Pažarnieku sanāksmē iepazinos ar jaunu mākslinieci – keramiķi Neiburgu. Viņa ir simpātiska jauna kundze un, kā man šķiet, tiešām varētu būt māksliniece, jo viņai trūkst diletantiskās iedomības.

Un sestdien man jāiet kāzās! Ach, mein Gott!… Nopirku šodien arī kāzu dāvanu – lellēm piemērotu kafijas servīzi. Velns viņu zin, kas tādas izgudro? Ja līgava saņems kādas piecas vai sešas tādas, tad varēs atvērt pati mazu veikalu! Man nāk prātā lieliska recenzija: „Sarma atgādina elefantu, kuŗš bradā pa porcelāna lietu veikalu!” jo tiešām es no porcelāna lietām nejēdzu vairāk kā kāds elefants!

Neboisa kundze atsūtīja atpakaļ Kaimiņu. Viņa raksta: „Šo stāstu izlasījusi, es sapratu kāpēc tam piešķirta pirmā godalga.” Viņa ir rezolūta.

Liekas tā, ka šovakar nebūšu uzrakstījis nekā tāda, ka rītā būtu žēl vai no kā būtu bail. Tāpēc varbūt Jūs vēstuli saņemsit.

Jā, ejot pa ielu, divos dārzos redzēju ziedošas pupiņas. Vai tiešām šie nelietīgie stādi arī pie Jums jau zied? Ja tā, tad tak nav vairs ilgi ko gaidīt, kad Jums ar tām būs jānoņemas?

Kad šī nedēļa paies, tad, man šķiet, iestāsies liels klusums, kuŗš varbūt vilksies pārs mēnešu. Tad es atkal domāšu par romānu, jo tagad visi šie smieklīgie raibumi mani padara melancholisku.

Vakar es mēģināju zīmēt savu būdu. Piecus vai sešus uzmetumus es sataisīju bet neviens neizdevās, jo laikam esmu piemirsis zīmēt? Bet varbūt vēl kādu reizi mēģināšu un ja kaut kas iznāks, tad aizsūtīšu Jums. Man ir ļoti labi vācu zīmuļi, bet ko tas līdz, ja pats zīmētājs izputējis!

Ar garastāvokli kaut kā var iztikt, ja neredz citus cilvēkus. Bet ja tie ir klāt, tad kā ir tā ir…

Jūsu J. K.

1957. 13. IV

Jā, protams, ja Jūs man nerakstīsat, tad Jums nebūs arī manu vēstuļu. Vai tas būtu bēdīgi – nezinu? Un kādēļ tam tad būtu jābūt bēdīgi? Ja kāds raksta un kaut varbūt tikai gaŗa laika dēļ, tad viņam tomēr ir arvien tiesība gaidīt arī atbildi. Tā varbūt gan var arī nenākt, ja vēstules saņēmējs jūt, ka tam ir rakstīts tikai tādēļ, ka rakstītājs ir jau izmēģinājis visus citus ceļus savas gaŗlaicības nokaušanai, bet tas nav viņam izdevies un nu viņš vēl mēģina pēdējo – raksta vēstuli. Ar šādām slepkavības domu pilnām vēstulēm arī man gadās darīšanas, kaut gan reti. Biežāk jau ir tādas, kad rakstītājs domā, ka viņam ir pienākums rakstīt. Arī tas nebūt neiepriecina un ir tikai jāpabrīnās, cik cilvēki spēj būt pieklājīgi – v ā r d o s. Nu, kaut kas jau arī tas ir. Es pats lietoju tikai divu citu veidu vēstules: visvairāk tīri veikaliskas darīšanu vēstules un tad – jau lielā mazākumā – vēstules, kas domātas saskarei ar otra cilvēka domām un jūtam, ar viņa dvēselisko pasauli. Bet še jau var būt tikai mijdarbība. Tikko vēstules no vienas puses apklust, jāapklust arī otrai pusei, jo rodas pārliecība, ka runāšana vairs nav vajadzīga un ka mijdarbība divu dvēseļu starpā izbeigusies. Par iemesliem nav jādebatē – tie var tikpat labi būt ļoti ievērojami kā arī pavisam sīki. Mūsu dvēseliskajā pasaulē tādas dalīšanās, kā man šķiet, nemaz nav.

Jūsu vēstules es vienumēr esmu sajutis kā dāvanas. Bet to, kāpēc mums kāds ko dāvina, mēs patiesībā nekad nedabūsim zināt. Ir tikai jāpriecājas, ka ir kāds, kuŗš mūs grib apdāvināt. Vēstule, kuŗa mums atklāj kaut tikai vissīkāko nieku no dāvinātāja dvēseles, ir neatlīdzināma un pārspēj visas citas, kuŗām jūtam tilpumu un svaru. Es domāju, ka tie cilvēki, kas nekad nav saņēmuši šīs dvēseliskās dāvanas, ir visnabagākie pasaulē. Es neapskaužu nevienu miljonāru, nevienu mākslinieku, bet apskaužu daudzus laimīgos, kam piederējušas kādas otra dvēseles dāvanas.

Nedrīkst uzlikt par pienākumu kādam, lai viņa dāvināšana turpinās cauri daudziem gadiem vai pat visam mūžam, bet jābūt pateicīgam par to, kas ir saņemts.

Ir, man šķiet, komiski, ja kāds grib atprasīt savas dāvanas atpakaļ, kad saskare pārtrūkst. Komiski tāpēc, ka viss, kas ir garīgi dots un tāpat arī saņemts, taču ir iebūvēts mūsu garīgās dzīves tapšanā un tādēļ vairs nav no mums atdalāms, tāpēc nav jēgas, ja atdodam atpakaļ aprakstītas papīra lapas.

Es nezinu, vai īsti esmu pateicis, ko gribēju un vai Jūs visu nesaprastu kaut kā citādi, jo vārdi jau nav īstie domu izteicēji. Jo sevišķi es to jūtu tad, kad gribu teikt, ko patiesu. Literārā forma, pie kuŗas esmu pārāk pieradis, bieži vien nomāc intīmo un vārdos grūt ietveramo patiesību. Ko var darīt!

Jūsu vēstuli izlasot man radās kādas ērmotas aizdomas. Kad Jūs runājat par kādu it kā letarģijas stāvokli, es sāku domāt, vai šis stāvoklis nav taisni tas, kuŗam vajadzētu nākt arī Jūsu dzīvē, jo tāds tas tagad ir visā trimdas pasaulē. Trokšņo tikai nervozie un politiski izvirzītie ļaudis, kamēr pārējie ir mierīgi un kā liekas ar atpūtas sajūtu atsakās no visa ārpus tīri ikdienišķo lietu loka. Visur valda liels pelēkums un padošanās apstākļiem. Vai pēc tam radīsies kāda atmoda? – nezinu pateikt. Domāju, ka ne, bet ka sāksies pastiprināta iekļaušanās svešas kultūras aplokā, kur jau dzīvo jaunā paaudze. Vai tas tā nevarētu būt arī ar Jums? Ja tā, tad tā varbūt mana vaina, ka es Jūs visus šos gadus ar savām vēstulēm esmu turējis kādā trauksmes stāvoklī un šis stāvoklis Jūs nogurdinājis? Visiem sapņiem reizi ir jāizbeidzas ar kādu īstenību. Ja tas tā nenotiek, tad sapņiem nav jēgas un tie mūs tikai vājina. Kaudzītes Matīss kaut kur saka: Visas parādības izbeidzas savā pretstatā – tā: diena izbeidzas naktī, veselība slimībā, prieks bēdās u.t.t. Ja tas tiešām tā būtu, tad ar mums viss ir all right.

Par sevi man nav nekas labs sakāms. Ja man pirms gada vajadzēja pārdzīvot traģēdiju, tad tagad jāredz, ka tai seko visdumjākā komēdija un tāpat kā pirms gada es biju tikai skatītājs, tā arī tagad esmu tāds. Laikam mans liktenis ir tāds, ka man nekad nav lemts dzīvot īsti veselu un normālu dzīvi. Tādu es dzīvoju tikai darbos, kuŗus rakstu. Un varbūt tāpēc es nezaudēju jēgu, kaut gan apstākļi to prasa.

Esmu uzrakstījis pārs stāstu un pamazām domāju par romānu, bet īsti vēl arvienu nespēju pieķerties.

Gada beigās mūsu Preses kopa laikam atkal rīkos literāro darbu sacensību ar godalgām, jo jaunie rakstnieki citādi rakstīšanai nav ierosināmi.

Ir skaisti vakari un naktis un es varēšu daudz staigāt, bet par nelaimi labā kāja tik stīva, ka necik ilgi nespēju paiet un tāpēc jāmācās vakari pavadīt mājās.

Jūsu J. K.

———————-

[not included in book – written at Easter – Palm Sunday? 14th April? 1957?]

Svētdien.

Gribētos parunāt. Vakarvakarā no Melburnas taunhalles noraidīja pa radio Bacha Sv. Mateusa pasiju – divas stundas. Bachs ir manis iemīlēts. Būtu varējis klausīties visu nakti. Vecie, skaistie korāļi, kas iepīti pasijas tekstā, aizved uz kādu tik tāļu pasauli, ka tā jau izklausās pēc pasakas. Galu galā tā jau arī ir vairs tikai pasaka. Pasaka, stāstīta baznīcā, kapsētā, visur citur. Klausoties šai pasakā rodas labas un skaistas domas. Bet nav kam tās pateikt, jo apkārt ir tikai četras sienas un šodien to domu vairs nav. Tūliņ, kad tās radušās vajag rakstīt dzejoli, ja ne, tad vajag tās pateikt otram cilvēkam, varbūt pat dzīvniekam, tad domas nepazūd.

Jā, es varēju braukt uz sitiju un noklausīties to koncertu tieši, jo tas nemaksā dārgi un ko braukt ir tikai pusstunda. Bet taisni tā atpakaļbraukšanas pusstunda dārdošajā vagonā biedē. Bail, ka viss zālē mantotais aizdārdēs vēl vagonā sēžot un mājās vairs nebūs nekā. Labāk tāpēc ir gulēt gultā, aptumšot spuldzi un tad nogrimt neziņā. Bet protams, kad skaņas beidzas, arī te klusums kļūst tukšs un baigs.

Šodien ir ļoti silts un tāpēc šī svētdiena ir līdzīga daudzām tām Pūpolsvētdienām, kādu vairs nekur nav. Tas ir smieklīgi, ka Pūpolsvētdiena ir, bet pavasaŗa nav – ir rudens. Nebūs arī Lieldienu. Kā var būt Lieldienas, ja nav augšāmcelšanās? Kas vairs var augšām celties – domās, sirdī, visā cilvēkā? Atliek mūzika un dzeja, tais klausoties var saprast, kas ir augšāmcelšanās. Jums ir abas, tāpēc Jums iespējams ticēt. Ja lasa viena otra jauna dzejnieka darbus, tad arvien ir slepena vēlēšanās: tagad es redzēšu, kā kāds svin savu augšāmcelšanos un es varēšu par to priecāties. Bet cik reti ir tie gadījumi! Tagad visi grib tikai baidīties, baidīties un pie tam būt oriģināli.

Nupat man pa tālruni pieteicās ciemiņš – deviņpadsmit gadus veca maza dvēsele. Drīzi viņa būs klāt un es vēl nezinu, ko mēs tad uzsāktu? Varbūt būs jāiet uz kafejnīcu vai kā? Es jaunatni vairs nepazīstu, esmu no tās pārāk tāļu. Jums citādi, Jūs pa daļai vēl pati neesat no tās šķīrusies un bez tam Jums divas jaunības stāv cieši blakām… Varbūt Jūs mākat dzīvot tām līdzi, varbūt tās dzīvo Jums līdzi, kas to lai izšķir.

Būtu varējis vakarvakarā rakstīt, tad droši vien vēstule būtu citāda nekā šodien. Labāk tādēļ nerakstīšu vairs tālāk. Ir gan kāda lieta runājama, kas man liekas pavisam nopietna, bet pagaidām tā arī jāatliek uz kādu citu reizi. Es to esmu jau atlicis un atlicis, lai paliek arī šoreiz. Vakarvakarā domāju, ka šodien runāšu, bet tagad būtu jāsteidzas un tāpēc labāk ka nesaku nekā.

Lai gan Lieldienu nav, tomēr pēc veca paraduma saku – Priecīgas Lieldienas.

Jums jāpasaka man, ko lai daru. Bet domāju, ka nav vajadzīgs rādīt kādu labvēlību, ja domājiet citādi.

Vēstuli sāku rakstīt vakar, bet pametu nepabeigtu, jo domās bij juceklis un likās, ka es nespēšu labot to, ko aizpagājušā vēstulē biju pateicis aplami. Jūs jau sapratīsit, ka es domāju par tiem pārs teikumiem, kas Jūs bij veduši uz domām, ka Jums nebūtu ļauts no manis kaut ko gaidīt. Un tas Jums liekas tāpēc, ka esat atļāvusi pateikt, ko jūtat. Es pārlasīju manis rakstītos teikumus vairākas reizes un redzu, ka tiešām tā Jums varēja likties. Bet tikai tāpēc, ka es nebiju varējis savas domas pateikt tā, lai Jūs tās saprastu kā es tās biju domājis. Kā gan es būtu varējis noraidīt to, pēc kā ilgojos – pēc otra cilvēka tuvuma un pēc tā, ko viņš domā vai jūt! Bet es biju toreiz dziļā depresijā un ja jau parasti man ir gŗūti ko par sevi teikt, tad depresiju brīžos tas man ir pavisam neiespējami. Tāpēc jau es ilgāku laiku nerakstīju Jums, baidīdamies, ka Jūs dažu ko sapratīsit citādi nekā domāts. Bet kad izlasīju Jūsu vēstuli, man bij kaut kas par sevi jāsaka un es gribēju teikt to, ka tāpat kā mana dzīve man vairs šķiet tikai tukša illūzija, tāpat arī viss tas, ko Jūs no manis vairs varētu gūt, varētu būt illūzijas. Pēc Sigurda nāves es nespēju atbrīvoties no sirdsapziņas pārmetumiem, ka esmu vainīgs pie viņa posta ar to, ka nebiju pratis viņu atbalstīt. Un katrā depresiju brīdī man šķiet, ka katrs cilvēks, kuŗš man ir tuvs, tāpat reizi cietīs manis dēļ.

Man nekad nav bijuši draugi, varbūt tāpēc man nav iespējams sevi nevienam parādīt. Esmu gaŗus, gaŗus un nejaukus gadus staigājis maskā, noliedzis sevi. Tas tagad atriebjas, jo kad nu esmu brīvs un gribētu būt cilvēks blakām citiem cilvēkiem, es nespēju vairs pateikt, ko jūtu pret viņiem. Šī apziņa mani nomāc: es ilgojos kaut jel pēc viena cilvēka, kuŗš man nebūtu tikai gaŗāmgājējs, jo arī tad vēl var teikt, ka dzīve nav tikai illūzija. Bet parasti bijis tā, ka viens otrs, kuŗam esmu mēģinājis tuvoties, no manis novēršas, jo domā, ka es viņu noraidu. Es neprotu parādīt, cik vajadzīgs man otra cilvēka tuvums, viņa pasaule, kuŗā arī es drīkstētu ieskatīties.

Es nezinu, vai es esmu Jums ko noskaidrojis, jeb varbūt padarījis sevi tikai vēl svešāku. Lūdzu, piedodiet, ja tas tā būtu, gribējis es to neesmu.

Jūsu J.K.

—————–

Apmēram 17.4.1957.

Jūsu vakar (10.4.) rakstītā vēstule ir laba, to saņēmu šodien, Zaļā ceturtdienā, un vakarā tagad mazliet Jums uzrakstīšu. Nezinu cik dienas no vietas jau lasu pupas, šī ir pirmā brīvā diena, kad nav jālasa. Rītu arī nebūs jālasa. Bet ne tādēļ, ka ir svēta diena, bet tādēļ, ka nav tirgus kur sūtīt. Pupas ļoti lētas, bet tas neko negroza, jālasa tāpat. Par to nav vērts runāt. Bet ko es varu runāt, ka labāka nekā neprotu? – Uzsāku ar klavieru stundām Gosfordā un man tur ir – tikai viena skolniece. Tanī pat ieliņā, kur pasniedz stundas (kur atradu istabu ar klavierēm, ko man uz dienu nedēļā izīrēja) izrādās, ir vēl kāda cita, jau ilgi tur dzīvojusi skolotāja, tie skolēni, kas pieteikušies uz manu sludinājumu, parasti atrod ceļu uz viņu. Bet – ko es varu darīt? Te mājās tagad nāk jau 4 skolnieces, bet tikai reizi nedēļā. Daudz vairāk jau man arī nesanāktu laika, ko tām ziedot, tikai tanī dienā, kad braucu uz Gosfordu, lai man nebūtu jāpiemaksā, man vajadzētu tur vēl kādus skolēnus. Tomēr – tur laikam nav ‘money in’. Tas mani nevar glābt. Mazākais ne uz reizi. Nu pamazām lai tas tā iet.

Visam citam nav bijis laika nemaz. Spēlēt dabūju mazliet pašā vakarā, kad ir tāds nogurums, ka citu arī neko nevaru, kā tikai ko paklimperēt.

Pa vidu tomēr šo to lasu. Sidnejas Morning Heraldā tikko viens pēc otra nāk 2 godalgoti romāni. Pirmais £2000 ieguvējs un otrais £1000. Pirmais bija uz zaķa. Otrais ir gluži labs. Es par to priecājos un izlasu katru dienu. Izpētīšu vēlāk, kas ir autors, pazīstams rakstnieks, vai jauns šinī nozarē. Lai kā, man viņš patīk. Viņam ir stils ko varu cienīt.

Lasīju arī Jūsu dēla stāstu, nupat beidzu, tikai vakar saņēmu Ceļa Zīmes. Stāsts ir lasāms vairāk reizes, tās ir filozofiskas pārdomas, pretišķības, humors, viss jaukts un intriģēts tā, ka to vienkāršs lasītājs uz reiz nevar sagremot. Stils, valoda, man atgādina Jūsu valodu. Beigās ļoti skaisti ir aina par Amerikas cilvēku – tas ir pilsētu šobrīd. Ļoti plastiski, skaisti uzgleznota. Tā kā man gandrīz gribētos no viņa lasīt kaut ko mazāk gudru, vai mazākais tikai ar daļu no tik lielas gudrības iekšā, kā ir šinī stāstā. Katrā ziņā, stāstu pārlasīšu arvien.

Ko viņš rakstījis par Lesiņu, arī to esmu jau pārlasījusi vairākkārt. Jūs sakāt – ‘vai ādiņa bija ģērēšanas vērts – ?” Kaut kas līdzīgs arī man bija iekritis prātā. Es gan ļoti labprāt ņemu Lesiņa grāmatas rokā – bet tik trīsskārtīgu dziļumus es viņā nebiju spējusi iedomāties, bet tā ir – mana vaina. Janka muzikants man pavisam nepatika, un gandrīz nevarēju saprast, kā Lesiņš atļāvies tādas bezstila lietas, kā bezgalīgās, modernās pārrunas un visādus citus izplūdumus. Bet – es to lasītu otrreiz, ja man šī grāmata būtu. Lesiņā ir liela pievilcība.

Tikko nāku uz domām, ka būtu jāiegādājas V. Kārkliņa raksti. Ceļa Zīmēs ir viņa novele Nobela prēmija, bet es nepazīstu viņa lielos darbus. Šķiet viņš ir izaudzis par vienu no pirmajiem mūsu rakstnieku rindās.

Gribēju tikai mazliet rakstīt, un esmu piegrūdusi jau trīs lapas!

Nu labi, ka arī Neboise atzīst manu Kaimiņu. Gan jau nu ir viņš arī vienpusīgs. Bet – lai.

Gudroju visādi, kas man uz pāris mēnešiem varētu atbrīvot no maniem pienākumiem lauku darbos? Ja es varētu tikai savām lietām nodoties, es tomēr kaut ko varētu atkal paveikt. Bet tas ir sapnis. Jūs zīmējat savā būdā! Arī man sāk uzmākties ofortiskas vīzijas, kad paskatos ielejā un kalnos un savā Dzidrā. Un tad pavisam galva sagriežas – esmu sākusi vēl kaut ko citu, pašās beigās – rakstīt! Un pametusi ‘iestudēto’ techniku grafikā! Ak – prāta nav ne vienā ne otrā, ne trešā manā darbā. Tomēr laiks ko man dotu, šo to saglābtu… Un Zīverts – ? Tikai – čalojums! Vai tas nav skumji?

15. 4. 1957.

Priecīgus Lieldienu svētkus!

Šogad tik tālu esmu no tā, ko uzrakstu, tas ir no Lieldienām, ka to nemaz aptvert. Jums būs jābūt kāzās un iesvētībās – arī maz līdzības ar Lieldienām. Bet varbūt būs kāds brīdis kādai Lieldienu domai. Novēlu to no sirds.

Jūsu E. Dz.

1957.18.4.

Ir patīkami, ka otrā Zīverta luga man patika. Tā bij īsta luga un arī Gulbergs, Lita Zemgale un Irisa Akmeņkalne bij īstas aktrises. Protams, Akmeņkalne man patika vislabāk, jo viņa bij arī jauka meitene. Viņai bij sarkani mati un tādas meitenes man arvienu patikušas. Es ar viņu drusku iepazinos dienu pirms izrādes mūsu Preses kopas sanāksmē, kur bij Zīverts ar visiem Sidnejas aktieriem. Viņa spēlēja labi, tas ir – labi kā meitene, bet ne kā kāda rutinēta aktrise. Es jau gribēju viņai uz skatuves uzsūtīt vienu dzejoli. Bet pārdomāju, ka to var iztulkot dažādi un paturēju dzejoli māja.

Preses kopas sanāksmē viens no mūsu jaunajiem rakstniekiem lasīja savu stāstu un pēc tam par to bij runāšana. Zīverts ir šādās sarunās patīkams, jo nerāda sevi par speciālistu. Drusku parunājos ar Ainu Neboisi un viņa man pastāstīja par sevi dažas lietas, kas mani taisni sajūsmināja. (Ja tik tā bij sajūsma?) Viņa ir pirmā no šeit man pazīstamajām jaunajām rakstītājām, kam ir tāda uzņēmība un drosme. Man šķiet, ka no viņas tiešām var iznākt kas labs, kaut gan arī viņai ir vīrs. Bet visi vīri jau sievas nebremzē.

Jā, tad es biju kāzās. Tās nesvinēja mājās, bet viesību namā. Tomēr ne pēc austrāliešu modes, bet pēc latviešu paražas, jo visi sēdēja pie galdiem un ēdienu trauki nebij jātura rokās un nebij jābaidās, ka kaut kas uzlīs uz biksēm. Ļaužu bij daudz un no tiem lielā daļa man pazīstāma. Un tā kā precējās profesora meita, kas jādomā arī pati drīz būs profesore, tad bij krietni daudz studentu un arī bečleru. Bet savādā kārtā šī mācītā jaunatne bij ļoti nopietna, jāsaka taisni klusa un viskustīgākā bij vecākā paaudze, kuŗas starpā gan es biju vienīgais smilšu vecis. Man bija stipri gaŗlaicīgi un pie galda biju iesēdināts vēl starp divām pavisam jauniņām studentēm, ar kuŗām es nezināju ko iesākt. Viņas dzēra tikai limonādi, tāpēc visu citu man vajadzēja dzert vienam pašam, kas arī ir mazliet gaŗlaicīgi.

Tātad kā biju paredzējis, Jums ir jāmocās ar pupiņām? Iedomāties kā tas ir, es nespēju, bet ticu, ka tas ir visnepatīkamākais darbs pasaulē. Un tā kā palīdzēt es nekā nevaru, tad atliek tikai tā cerība, ka pasaulē viss reizi beidzās un tāpēc reizi arī Jūs atbrīvosities no šī nelāgā stāda. Kad eju gar augļu veikaliem un redzu, ka tur stāv neskaitāmi pupu kurvji, es tos apskatu ar nicināšanu. Es iedomājos, ka varbūt tur ir arī Jūsu lasītās pākstis. Droši vien Jūs tagad nespējiet spēlēt un tāpēc diezgan gaŗie vakari varbūt ir tukšāki, jo rakstīšana jau nedod to, ko var dot spēlēšana?

Es vēl vienumēr turpinu būt izjucis un tādi sīkumi, kas varbūt citu reizi man paietu gaŗām neievēŗoti, tagad ieduras kā skabargas. Es ar tiem mocos dienām ilgi, lai gan zinu, ka tam nav nekādas jēgas. Bet ko lai dara, ja nav neviena kakta kur varētu aiziet un kādu brīdi paslēpties no savām domām? Dumji arī tas, ka vēl vienumēr nevaru iet vakaros pastaigāt, jo tad pārs vakara stundas paiet it kā nebijušas un var iet gulēt.

Dažreiz pie manis atnāk kollēga E. Kreišmane un lasa priekšā savu jauno darbu, no kuŗa viņai varbūt iznāks romāns. Būtu jau labi, ja tiešām iznāktu. Bet tā kā viņas ikdienas dzīve atgādina klumburēšanu pa veciem kapiem, tad nevar zināt cik tālu viņa tiks.

Bij patīkami, ka visi mani ierosinājumi par J. Jaunsudrabiņa jubilejas svinēšanu, kā liekas, atraduši auglīgu zemi un varbūt tiešām īstenosies vēl plašākā mērā nekā pats biju domājis. Labums pie tam vēl tāds, ka man pašam tur nekas nav jādara, varēšu sēdēt un skatīties, kamēr citi uzstāsies.

Pūpolsvētdiena šogad bij skaista un atgādināja Latvijas aprīli – drusku vēss, saulains laiks, klusa diena un strazdu svilpošana.

Lieldienās esmu aicināts Jurjānu ģimenē. Man tad būs tur jāpaliek pa nakti, bet otrā dienā jāpiedalās kāda tālāka ģimenes nozarojuma iesvētību svinībās. Bet tā kā tāda lieta, kad viesotos kādā svešā ģimenē tik ilgi, notiktu pirmo reizi manā mūžā, tad nezinu vai būšu spējīgs to uzņemties. Esmu paradis katru dienu vakarā apgulties savā gultā.

Vai Jums arī paredzama svētkos kāda dienas kārtības maiņa? Vai nu tāda būtu vai nē, tomēr nobeigšu ar mūžveco sveicinājumu:

Priecīgus svētkus!
Jūsu J. Sarma
(šis paraksts izskrēja negribot.)

1957. g. Lieldienas.

Jā, man ir tāds brīdis, kad varu domāt par Lieldienu aicinājumu, kādu Jūs man novēlējāt. Bet vai tas man varēja atnest kādu augšāmcelšanās prieku? Ja Jūs no Lieldienu domas esiet tālu, tad mani tā vairs nekur neaicina. Mirušie vairs neceļas. Bet Jums vajag ticēt, ka reizi piedzīvosit augšāmcelšanos. Katrs mākslinieka darbs ir augšāmcelšanās no nespēka, ir savas dvēseles pacelšana gaismā. Es to vairs nespēju un man katrs darbs nav vairs sevis pacelšana, bet bēgšana no sevis. Un bēgšana nevar kļūt par augšāmcelšanos.

Sestdienas vakarā es aizbraucu pie Jurjāniem un paliku tur pa nakti. Pēc tik ilgiem gadiem es varēju atkal reizi noskatīties ģimenes atmosfairā, uzmosties no rīta svētku sajūtā. Tas bij labi.

Pēc pusdienas mēs aizbraucām uz baznīcu, kur notika iesvētības. Tas bij lielajā Memorial baznīcā un es pēc ilgiem laikiem redzēju kopā tik daudz baznīcēnu. Prāvests runāja labi un visa ceremonija noritēja ļoti svinīgi.

Kad pēc dievkalpojuma jaunie draudzes locekļi sastājās baznīcas kāpnēs fotografēšanai, bij jāpārtrauc ielas satiksme ļaužu drūzmas dēļ. Dažām jaunām dāmām bij sadots tik daudz puķu, ka viņas tikai ar pūlēm varēja tās noturēt rokās…

Pēc tam nu man kopā ar Jurjānu ģimeni vajadzēja braukt uz vienām viesībām. Bet tam man pēkšņi pietrūka uzņēmības – ienāca prātā prāvesta kunga sprediķī dzirdētie vārdi: Ko Jūs meklējiet dzīvo pie mirušajiem!… protams, es tos dzirdēju otrādi – ko tu, mirušais, meklēsi pie dzīvajiem! Es nespēju braukt līdzi laipnajiem ļaudīm un , noskatījies kā viņi aizbrauca, pats braucu mājās.

Jau pāris dienas mani bij piemeklējusi ne visai smaga išiasa lēkme un es devos mājās to ārstēt. Daudz tā mani nemoka un tikai apsēšanās, piecelšanās un ģērbšanās izdarības ir mazliet nepatīkamas problēmas.

Bij vēl tikai agrs vakars un to īsinot es lasīju jauno Damberga romānu Dievu augšāmcelšanās. Es to lasīju gandrīz ar aizraušanos. Tas ir autobiogrāfisks darbs, rakstīts īpatnā stāstīšanas veidā ar dialogu un svešu stāstījumu iespraudumiem un jaukts filozofiskiem prātojumiem un aforismiem. Šis veids man ļoti patika ar savu nosvērtību un visa notiekošā vērtēšanu. Domāju ka romāns ir vienīgais šāda veida darbs latviešu literatūrā un ja gribētu to salīdzināt ar kādas citas literatūras paraugu, tad varbūt ar Gētes Wahlverwandschaften. Domāju gan, ka mūsu tagadējā laikā tas neatradīs cienītājus, jo meklēšana pēc sevis un sevis skaidrošana tagad nav modē. Katram laikam ir savas ilgas, savas cerības un sava mīlestība.

Manī Damberga romāns atmiņā piecēla to laiku, kad pats biju viņa romāna personu gados, tas ir laiku ap 1905.-1906. gadu. Varbūt arī tāpēc tas tā saistīja, jo taisni šais gados jau es kā jauns zaķis sāku maldīties pasaules literatūras džungļos un negulēju naktis Ibsena, Hauptmana, Hamsuna vai Dostojevska dēļ. Kur tie laiki!… Bet bez tiem es nebūtu spējis uzrakstīt nevienas rindas… Ar Jums tas ir citādi. Mazākais man tā šķiet. Jūsos ir kāda dziļāka pasaule, kas nosaka to kas jādara. Varbūt tā ir bijusi mūzika, kas veidojusi gaŗām visiem citiem iespējamiem elementiem Jūsu pasaules būtību? Varbūt maldos tā domādams, jo esmu vājš psichologs. Bez tā, ko cilvēks par sevi saka, ir vajadzīgs to arī redzēt, lai saprastu, ko viņš domā. Es ar Jums nekad neesmu runājis, es nekad nekā neesmu no Jums dzirdējis. Viss ko es par Jums zinu, ir tikai rakstīts. Varbūt, ka tad, ja es to būtu dzirdējis, es visu saprastu labāk, dziļāk, patiesāk. Varbūt es tad redzētu pavisam citu cilvēku – pilnīgāku, man vērtīgāku. Varbūt. Varbūt arī Jūs tad par mani zinātu daudz ko vairāk nekā tagad esat uzzinājusi šo četru gadu laikā. Tagad Jūs ziniet ļoti maz, tik pat kā nekā. Man tagad liekas tā, ka būs jāaiziet no pasaules nepasakot par sevi nevienam nekā. Ja pieņem, ka katrs cilvēks ir pasaulē par sevi, kura spēj uzplaukt tikai saskaŗoties ar citām līdzīgām pasaulēm, tad jāsaka, ka īsteni ņemot mana pasaule ir palikusi neatvērusies, neuzplaukusi un tātad īsteni sakot arī man pašam nepazīstama. Mēs sevi atklājam tikai saskaroties ar citiem un arī tikai tā pārbaudām un izvērtējam sevi.

Ir tik daudz ko domāt, tik daudz ko runāt, bet vai par to var rakstīt? Rakstīšana nereti iznīcina domāšanu.

Vēstuli es rakstu vakarā, tāpēc nevar zināt, vai Jūs to saņemsiet. Bet es gribētu pieradināt sevi arī pie rakstīšanas vakaros, jo gaŗie vakari ir citādi pārāk mocoši un tukši.

Jūsu J. K.

24.4.1957.

Ir pagājusi nedēļa. Saņēmu šodien Jūsu otru vēstuli. Paldies par svētku vēlējumiem. Nebija nekādu svētku.

Pupas, tikai pupas. Govij atlēca teļš, tā jāslauc, jālaistās ar pieniem. Vistas dēj pāri par 200 olu dienā (tas vēl ļoti maz), tās jānotīra un jāsaliek kastēs vakaros. Vistas taisa arī ļoti derīgus putnu mēslus, tie jāliek tīrumā un tur jāsēj zirņi, tad tie – jālasa un tā joprojām.

Nu jā – un beidzot tas viss pāriet. Viss reiz pāriet – arī pupu lasīšana.

Bet – ko es labāku gribēju teikt? –

Labi, ka otra Zīverta luga Jums patika. Labi, ka satikāt cilvēkus, tas dod sparu vēl arī man ko cerēt. Cīnīties! (Tiklīdz pupas beigsies…) Jeb varbūt tomēr mazliet agrāk?

Vai Inga būs pielikumā?

Tā kā mana Sievietes dienas grāmata, ja tā izaugs par romānu (ir iekrājušās atkal dažas lapas) būs tomēr ļoti personīga grāmata, tad nezinu, vai es to drīkstēšu izdot, kā savu pirmo? Tādu nedrīkst sasteigt, mazāk vēl kā citu ko. Pirms tam man vajadzētu sakārtot vienu stāstu grāmatu. Ko Jūs par to teiksiet? Zinu ko – „vispirms šie stāsti tad jāuzraksta.” To Jūs man reiz jau teicāt. Es jau rakstu arī. Ir iesākti un neizveidoti veseli 4. Es sevi mierinu ar grāmatas domām. Es sāku pagurt no ikdienas. Nekas man vairs nepalīdz. Arī prieks par kaut ko labāk izdevušos, piemēram par kādu stāstu, arī tas vairs neglābj. Man vajag kaut kā taustāma uz kā balstīties. Es domāju – grāmata varbūt kaut kas būtu. Varu saskaitīt kādus 13 stāstus (bez nometņu un kaŗa dzīves stāstiem, ko sakārtotu citā kopā). Šī grāmata būtu divi daļās: pirmā ar tēmām no Latvijas laika, otrā no šejienes.

       I

1. 
   

   1. Krūmu zeme
   2. Aiviekstes noslēpums
   3. Baltās bikses
   4. Vilšanās
   5. Kapusvētki Ļaudonā
   6. Pasaka (nr. 2)
   7. Rumulēšanās
   8. Divi gadi                (Nepabeigti)
   9. Svētdiena nedēļas vidū      ( ”)

   
   

       II

10. 
    

    10. Kažokvestīte
    11. Pasaka (nr. 1)
    12. Inge
    13. Megpaja dziesma       (Nepabeigts)

    
    

Kā tas viss kopā būtu? Tie kas nav pabeigti, jādomā ir tādi paši kā tie kas ir pabeigti. Visa grāmata būtu bez neviena īsta līķa, jo arī nepabeigtie ir bez nokautiem. Divi no tiem varbūt ir ar drūmāku pieskaņu. Tomēr – tikai ar pieskaņu. Tā kā nav dramatisku tēmu, tad viss smagums, tas ir – visas vērtības ko no šīs grāmatas kāds varētu gūt, jāliek stilā, valodā, skatījuma īpatnība.

Nepabeigtie jāuzraksta labāk kā citi jau uzrakstītie. Šis uzdevums mani bremzē. Bet jāmēģina.

——————–

[not included in book – no date]

Megpaja dziesmu es negribētu nepārstrādātu iespiest. Ir vietas, kur es to banalizēju laika trūkuma dēļ, jo to ko patiesi šai lietā domāju, nevarēju tik tuvi izšķetināt un iztirzāt, kā gribēju. Pāris vietās arī daži atsevišķi teikumi ir jānosvītro. Bet to es nevaru labi izdarīt pirms kāda pusgada. Viņam jākļūst man pašai svešam (šim stāstam) lai es pareizi tam pieliktu un atņemtu. Tā kā ar iespiešanu man nebūtu vērts steigties. Bet – nu iznāk tā, ka man nav ko iespiest. Hm? Esmu noslinkojusi. Visi iecerētie guļ kā līķi dīķī – nav spēka un maņas tos izzvejot. Bet mēģināšu atkal strādāt vairāk, kad holidejas bērniem beigsies (Es pati tam neticu ko saku – man [ends here]

——————-

27.4.1957.

Ir vēl viena Jūsu vēstule saņemta. Un atbildes sarakstītas vēl nenosūtītas. Jūs šinī vēstulē sakāt, ka bez jaunībā lasītā nebūtu tagad spējīgs uzrakstīt nevienas rindas. Es domāju, ka tas, ka es rakstu, arī nav tikai no mūzikas vien. Varbūt tur mūzika darbojusies un darbojas līdz, bet tas kas lasīts ir devis savu tiesu. Par to nākošā vēstulē

Jūsu E. Dz.

P.S. Jūsu pēdējā, vakarā rakstītā, vēstule ir skumja, bet viņā priekš manis ir vairāk, kā dienā rakstītajā. Paldies!
T. p.

1957.27.4.

Grūti ir kāpt pazemības kalnā, bet tomēr nepatīkami tas nav un es to daru labprāt. Kādreiz (un diezgan bieži) gribas būt zemākam kā zālei. Jā, to es teicu: ja Jūs nerakstīsiet, tad nebūs manu vēstuļu, bet tagad man ir žēl, ka es tā teicu, kaut gan tas bij loģiski domāts un teikts. Bet vai ir tā, ka cilvēki raksta vēstules loģikas dēļ un vai tie, kas tās lasa, priecājas, ka vēstule uzrakstīta loģiski? Kad es izlasīju teikumu Jūsu vēstulē: lai es nevienam nebūtu laba un tomēr pret mani būtu labi, lai es nerakstītu un tomēr – lai man rakstītu, es sapratu, ka mana loģika ir aplama. Bet ka tas, ko Jūs domājāt, bij dabiski. Tas ir ka mēs gaidām, lai mums raksta arī tad, kad mēs nerakstām. Tas ir dabiski, jo arī es domāju taisni tāpat. Tas ir arī neganti cilvēciski, jo mēs visi gaidām atpestīšanu, piedošanu, mīlestību arī tad, kad paši to nespējam radīt vai dot. Nevien gaidām, bet arī ilgojamies pēc tā. Vienumēr, visur dzīvei cauri. Tā tam vajag būt visu cilvēku starpā un nevien tikai mātes un bērna starpā. Un ja tas tā nav, tad tāpēc arī dzīvei nav jēgas.

Nē, nav iespējams ne ienīst ne saistīt to kas ir bijis labs, jo tas jau vairs nav no mums atdalāms, tas kļuvis mūsu sastāvdaļā. Arī ar ļauno tas ir tāpat. Nekad nav iespējams atbrīvoties no tā ļaunā, ko paši esam darījuši. Gan varbūt no tā, ko citi mums darījuši. To varbūt varam aizmirst, par to nedomāt. Pašu darīto ļaunumu mēs mūžīgi nesam sev līdz kā nejauku nastu.

Droši vien es neesmu pateicis to, ko gribēju un arī ne tā kā gribēju, bet es jau būtu mierā ar to, ja Jūs varētu ticēt, ka gribu būt pazemīgs. Tas būtu labi, ja Jūs atbrauktu uz Adelaidi, un paņemtu līdz arī savu meiteni, lai viņa redz mūsu kultūras norietu šeit, jo viņai tas varbūt liksies kā kāds gaišums, ko viņa paņems līdz savam mūžam. Varbūt arī Jūs pati nonākusi citā pasaulē, atspirgsit un varbūt Jums radīsies kāds līdz šim nezināts spēks, kas palīdzēs dzīvot tālāk.

Man Adelaidē nav ko meklēt un es Jums jau laikam rakstīju, ka atteicu adelaidiešu laipnajam aicinājumam piedalīties personīgi viņu rīkotajā rakstnieku dienā. Man tas būtu saistīts tikai ar nepatīkamu sevis izstādīšanas sajūtu un ar vārdu uzklausīšanu, kas man kļuvuši pretīgi.

Es ļoti vēlētos Jūs redzēt, kaut varbūt šī sastapšanās varētu norisināties tāpat, kā Jūsu stāstā, kad mazpilsētas jaunkundze ierauga, ka patiesība atšķiras no viņas sapņiem par to. Liktenis bieži vieno nevienojamo un šķiŗ to, kas liekas vienots mūžam. Un kas gan spēj iznīcināt tos skaistos mirkļus, ko es no Jums esmu mantojis šais tukšajos gados? Nekad. Neviens.

Jā, es rakstīju pagājušā vēstulē, ka mana dzīve pamazām izvēršas komēdijā, tas ir, ka man gribot negribot tajā jāiesaistās. Komēdijas ir īstas komēdijas tikai tad, ja aiz tām slēpjas traģēdijas. Taisni tāda ir manējā. Grūt pateikt cik ilgi tā varētu turpināties? Tomēr bieži beidzās arī komēdijas. Es esmu ļoti vieglprātīgs aktieris un domāju, ka galvenais ir tas, lai es nezaudēju savu formu. Jo kas ir aktieris bez formas? Tas ir tikai diletants. Tas ir pretīgi noslēgt savu mūžu kā diletantam.

Es domāju, ka Jūs neko lielo nesaprotiet no tā, ko stāstu? Bet tas arī ir vajadzīgs. Ja mēs par otru cilvēku visu saprotam, tad gribot negribot sākam tam just līdzi, sākam domāt kā tam palīdzēt, kā to mierināt. Tātad, ja es Jums stāstītu konkrētus faktus, tad ar to uzkrautu lielu smagumu, jo nevar zināt, vai man un Jums ir vienādas domas par to, kas ir komēdija, kas traģēdija. Tagad, man šķiet Jūs daudz nedomāsit par visu to. Bet tomēr es Jums esmu izstāstījis, kas ar mani notiek un Jūs ziniet par mani daudz vairāk nekā citi.

Jā, es gribētu Jūs redzēt, bet tūliņ, šo pašu vakaru, pēc vienas stundas. Ziemassvētki! Tas ir neiedomājami ilgs laiks! Es vienmēr domāju tikai par to, kas var notikt šodien un varbūt rītu. Pārējie ir migla, tukšums, tumsa, ar ko nav iespējams saistīt nekādas domas, nekādas vēlēšanās, nekādas ilgas.

Šodien priekšpusdienā es pabeidzu noveli Pigmalions. Antika novele – tā es to nodēvēju puspajokam, puspatiesi. Sižets ir no grieķu mitoloģijas. Tēlnieks izveido sievietes tēlu, iemīlas tai un lūdz Afrodīti, lai viņa dod tā tēlam dzīvību. Afrodīte pati iemiesojas tēlā un tas kļūst dzīvs. Kad tēlnieks to redz, viņam jāmirst, jo cilvēks nedrīkst skatīt dievus vaigu vaigā.

Vakaros es ar nesaprotamu aizrautību vēl vienumēr lasu Tolstoja Kaŗu un mieru. Esmu vēl ticis tikai līdz pusei.

Jūsu J. K.

P.S. Mazais nieciņš Jūsu vēstules noslēgumā ir īsta dzeja.

2.3.1957.

Laiks iet milzīgi ātri. Nenotiek nekas. Strādāju mazliet. Tikai atzīmes. Jūsu padoms 2 gadus ziedot grāmatai, ir labs. Grūts, jā. Bet es tomēr tam pieķeŗos. Pārrakstu kādu Vācijā uzrakstītu stāstu, to ko H. Rudzītis gribēja iespiest žurnālā Laiks. Izlasot to pēc gadiem, redzēju, ka tas ir citā toņkārtā, kā es tagad rakstītu, bet no jauna to celt un veidot negribēju. Tagad pārrakstot labojumi rodas paši no sevis un stāsts iznāk labāks. Bet viņā nav daudz fabulas, tikai nometnes dzīves dažas ainas no pirmā bēgļu gada. Nosūtīšu to Jums pēc dažām dienām. Ko Jūs rakstiet? Kā iet ar Bībeles pētīšanu, kas ar iecerēto Dāvida dēla romānu? Lūdzu rakstiet par sevi, par savu apkārtni, par cilvēkiem ko satiekat un visu, daudz! Esmu ļoti vientuļa. Jūs esiet cilvēkos cik Jums patīk un variet izvēlēties arī tuvus sev no tiem.

Jūsu E. Dz.

————————–

[not included in book]

4.3.1957.

Šovakar saņēmu Jūsu vēstuli. Lakatiņu nosūtīšu. Domāju, ka viņš ir tomēr par niekkalbīgu, tādēļ kavējos.

Nosūtu pārrakstīto nometnes dzīves tēlojumu. Man ir apmēram 6 tādi tēlojumi, vēl tikai daži uzrakstīti un pavirši, kas ietver bēgļu gaitas – sieviešu un bērnu bēgļu gaitas. Ja visus tos uzrakstītu un sakārtotu pareizi, būtu kāda laikmeta dokumenti. Pamatā tā pati mana nelaimīgā īpašība, ka rakstu par sevi – un tomēr, ne tikai par sevi, mani tur varētu aizvietot simtiem citas.

…Lai vairāk pateiktu, nav jārunā par visu uz reizi. Par karu mēs varētu gūt diezgan skaidru jēgu, noklausoties vienas sievas stāstu. Šinī tēlojuma rindā varētu būt arī tas raksts par zirgu, ko Jums reiz nosūtīju, tikai arī tas būs jāpārstrādā.

Gaidu ar lielu interesi Neboises stāstu. Ar beigām kaut kas nav kārtībā – Jūs sakāt. Mēģināšu Jums uzrakstīt, kad būšu izlasījusi, kāds šis stāsts man liekas.

Kādas ir manu stāstu beigas? Ingei man liekas sākums un beigas nav neko slavējami. Patiesi man vajadzēja vairāk pievērsties tai domai, kas man tur bija – ka jaunība ir mūžam tāda pat – tīra un spējīga skaistai dzīvei. Ja viņa tāda nav, bieži meklējama vaina vecā pasaulē, kura to nomāc.

Ingi protams būšu priecīga redzēt iespiestu, es neceru ka īsā laikā uzrakstītu ko labāku. Nekas neiet uz priekšu. Galvenais iemesls tam laika trūkums – tomāti. Pupas stādītas. Mani arī attur no rakstīšanas kādas bailes, ka nebūs nekas labs tikai, kad sāku rakstīt rodas prieks strādāt. Tā, itkā uzdevuma sajūta, ka īsa laika brīdis jāizmanto lieti – jāuzraksta kas labs – tas liek klāt jaunu smagumu vielas pārvarēšanas darbam. Bet ir brīži, kad meklēju zīmuli jo ātri, un tie ir labi. Bet tie nav katru dienu.

Jūsu E. Dz.

——————

1957. 5. III

Ļaudis ir pret mani ļoti laipni. Kāpēc, es nezinu, jo es jau pats tāds neesmu. Svētdienas rītā, kāds klauvēja pie manām durvīm un kad es (Ādama kostīmā un jo īpaši frizūrā) atvēru durvis, tur stāvēja Meilerta kundzes kungs un teica, ka vēloties mani sev līdzi, jo kundze pieteikusi bez manis māja nerādīties. Kāpēc tāds bargums, es jautāju? Nu, tāpēc, ka nodomāts braukt uz Ballaratas begoniju svētkiem un arī man tur vajagot būt. Es apdomāju, ka saulaina svētdiena no tā, ja kaut kur jābrauc, sliktāka nekļūst un aizbraucu Meilerta kungam līdz uz viņu māju, kur paēdu brokastis, jo mājā jau man nebija laika ēst. Viņiem ir laba ķieģeļu māja un visa pilna ar M. kundzes bildēm. Tā kā tās ir stipri lielas, tad kailu sienu tikpat kā neredz. Kad piebraucām, M. kundze spēlēja klavieres un gandrīz jādomā, ka visas latviešu grafiķes un gleznotājas prot spēlēt?

Ballarata laikam ir pus Rīgas lielumā un ceļš turp ir patīkams, jo iet pa uzkalniem un gravām. Ja uzbrauc uzkalnā, tad redz, ka ielejā pa šoseju velkas mašīnu rindas kā vaboles šurp un turp. Līdz Ballaratai ir ko braukt 80 maiļu, bet tā kā ceļš ir izņēmuma veidā daudz labāks nekā Melburnas ielas, tad braukšana bij patīkama. Mašīna bij pusvieglā, tāpēc es sēdēju M. kungam blakām, bet kundz ierīkojās uz visādiem spilveniem un segām man aiz muguras pusguļu. Kā viņa tur jutās, nezinu, bet tā kā viņa nesūdzējās, tad jau laikam labi. Runāt arī daudz nerunā un tāpēc klimats mašīnā bij patīkams.

Izrādījās, ka begoniju cienītāju ir ļoti daudz, jo visa Botāniskā dārza apkārtne bij pieblīvēta tūkstošiem mašīnu. Begoniju pildīja divas milzīgas stiklotas siltumnīcas un arī to bij daudz tūkstoši visdažādākās krāsās. Jāsaka ka šādus begoniju plūdus nekur un nekad nebiju redzējis. Abas siltumnīcas no visām pusēm bij aplipušas cilvēkiem un Meilerta kundze nebij atdabūjama no stiklotajām sienām nost. Viņa jau ir puķu mīlētāja un tādēļ interese saprotama. Es ieteicu, lai viņa atbrauc pēc svētkiem viena pati, tad varbūt viņu ielaidīs siltumnīcās un viņa tur varēs mālēt kaut vai kādu mēnesi. Bet viņa to nevarot, jo esot ik dienas jāejot darbā. Nu, protams, badīgai govij Dievs nedod ragus!… Apmēram tāpat kā Jums. Laikam tas ir tāpat arī visām citām latviešu māksliniecēm. Attiecībā pret rakstniecēm tas ir 1000% pareizi.

Pēc begoniju skates M. kundze izklāja pļavā savu lielu lakatu un mēs uz tā sēdēdami klausījāmies simfoniskā orķestŗa koncertu. Spēlēja un dziedāja Štrausa valšus. Tas bij ļoti skaisti, jo valši man patīk labāk par begonijām. Es jau vispār saprotu tikai valšus un korāļus, jo esmu mūzikas analfabēts.

No puskoncerta braucām mājās, jo ja būtu gaidījuši beigas, tad pārietu savas stundas divas, līdz izkultos no mašīnu mudžekļa uz šosejas.

Kad pārbraucām, es bišķi pagulēju uz vāļas, kamēr M. kundze pagatavoja vakariņas. Pēc tam mani atveda manā būdā. Tā bij patīkama svētdiena. Vispatīkamākais protams, bij pats brauciens. Paģiras bij tikai vienu dienu gaŗas un izbeidzās jau vakar vakarā, tā kā šodien es jau varu Jums rakstīt. Arvienu jau tik labi neiet. Bieži vien es mocos ar tām 3-4 dienas.

Es pa lēnām uzrakstu šo to romānam. Reizām paveicas kaut cik, reizām iet smagi. Dažu dienu uzrakstu tikai pa kādai lappusei, jo pastāvīgi jārokas pa grāmatām un lai gan dienas vēl diezgan gaŗas, pienāk vakars un jāiet gulēt. Es jau vakaros un naktīs nekad nerakstu, bet strādāju kā grāvracis tikai pa dienu un man arī iet tikpat smagi kā grāvracim. Es nesaprotu kā gan cilvēki spēj uzrakstīt romānus dažos mēnešos? Es, lai gan ir jau uzrakstītas mašīnrakstā ap 20 lappušu, vēl neesmu nekādā skaidrībā, kā būs tālāk, cik būs nodaļu un ko visas personas darīs. Es tomēr ceru, ka ar laiku kaut kāda skaidrība radīsies. Reizām gan liekas, ka nē. Bet tā kā nekā cita nav, kur varētu patverties, tad jāturpina vien ir.

Vai lasījāt I. Šterna recenziju par Anšlava Eglīša Misteru Sorriju? Es lasīju un dusmojos par iedomību, kas Šternam kļūst arvien lielāka. Īsts kurpnieks! Pie tam vēl bez jebkādiem liestiem. Esmu par viņu vairāk reižu runājis ar Dēliņu. Bet viņam nav neviena cita, kas rakstītu recenzijas un tā jāļauj, lai Št. producējas. Es pūlos trenēt universitātes zēnus rakstīšanā. Bet tie ir bailīgi un arī viņu zināšanas latviešu literatūrā ir par vājām, lai varētu šais lietās ko panākt. Tas viss kaitina un skumdina.

Lasīju kādus numurus no Rīgas Mākslas un Literatūras avīzes. Jāatzīst, ka tur lieliski skolo kā rakstniekus, tā ar kritiķus un recenzentus. Kaut mums būtu tāda avīze!

——————–

[not included in book]:

6. III. 57.

Nosūtu Jums dien. gr. lapas, īsteni ņemot tās E. Dzelmes dien. grām. lapas, ne E. Ķikures. Es arvien to dalu, bet nav laika, un varbūt vēl par agru šīs lapas izvērtēt par E. Ķikures lapām.

Sāp galva. Nav nevienas labas domas ko pateikt. Spēlēju šad tad Debissi ‘Clair de lune’. Tas ir kaut kas ļoti salds un iežūžojošs. Varētu tam pretoties un teikt – ka tas ir par saldu – bet viņā ir kāds spēks tomēr, kas pakļauj sev. Tas liek aizmirsties. Reti kad atrodu kādu mūzikas gabalu, kas tik vieglu sirdi dara, atbrīvo no visa.

Varbūt šodien būs latv. avīze, tad būs ko lasīt. Viņa dažreiz nokavējas.

Jūs teicāt pag. vēstulē, ka nevariet sākt strādāt. Varbūt Jūsu istabā ir par šauru dažreiz, varbūt vajaga kādas illūzijas, es dažreiz varu rakstīt sēžot kaut kur kafejnīcā, kur cilvēki nāk un iet kur ‘kaut kas notiek’ un tomēr drīkstu būt viena.

Jūsu          E.Dz.

——————–

1957. 7. III

Jā, man ar vēstuļu rakstīšanu neveicās. Arvienu gadās tā, ka neprotu pateikt to, ko vēlos. Parasti vēstules ir izjaukušas visas manas draudzības, man pašam to nemaz negribot. Bet atjaunotājs es nekad neesmu bijis. Kas jau beigts, tas beigts. Arī personīgā saskarē es esmu ļoti grūti atšifrējams un man allaž ir gājis tāpat kā ar vēstulēm. Šoreiz Jūs nebijāt vēstuli sūtījusi gandrīz mēnesi un es jau sāku domāt, ka varbūt būs tāpat kā daudzas citas reizas – Jūsu vēstules beigs pie manis staigāt. Ar vakardienu, kad saņēmu Jūsu vēstuli, sākās vesela virkne patīkamu mirkļu. Vispirms bij ļoti silts vakars. Pirms tam bij negants pērkona grāviens un zibens bij sapostījis visā Ivanhoe un Heidelbergā strāvas pievadus. Tāpēc mēs ar Jusi staigājām pa pilnīgi tumšām ielām. Naktī es skaisti gulēju un šorīt pamodos labā garastāvoklī, kas parasti tā nav. Es tūliņ sāku rakstīt kādu romāna daļu un arī tas man veicās labi. Pēc tam uznāca krietns lietus. Pret manu logu ir upītes pretējā krastā nogāze. To nesen izdedzināja vietējais ‘bušfeijers’ un tā ilgu laiku bij gluži melna un tādēļ atgādināja taisni to vietu, kur bij ieeja Dantes aprakstītajā ellē ar zināmo uzrakstu: „Visi kas šeit ieejiet, atmetiet pēdējās cerības.” Bet pēc šodienas siltā lietus es ievēroju, ka visa nogāze ir pilna ar ļoti sīku jaunu zaļu zāli. Pēc tam es pusdienas pārtraukumā noklausījos kaut ko no Mocarta, protams, pa radio, bet pēc tam kādu gabaliņu no Bēthovena. Abos bij ļoti skaidra un tīra mūzika, kas spēj iepriecināt arī analfabētu. Un tā visi šie gadījumi kopā man šo dienu padarījuši citādu, nekā daudzas citas dienas.

Jā, lai viss ir bez gala un malas, kā Jūs sakāt. Jo ko tad gan ar tiem varētu iesākt? Bet es tomēr gaidīju lakatiņu… Tas neatnāca, jo varbūt tad būtu kļuvusi jūtama kāda mala?

Jā, kad es reizi varētu sāk kļūt cilvēks, kas spētu sev ko izvēlēties! Tad droši vien es sev izvēlētos kaut ko tādu, kas mani ietriektu postā. Es nekā nespēju izvēlēties un vismazāk jau cilvēkus. No visa lielā cilvēku bara, ar ko man nākas saskarties, es neesmu varējis izvēlēties nevienu, kuŗam es varētu uzticēties tā, ka es kaut mirkli varētu pie tā patverties no savām domām. Visas manas pazīšanās ir ar arodniecisku raksturu un tikko vajadzīgais ir pateikts, es jūtu, ka man jāiet tālāk, jo tūliņ sāksies neveikls klusuma brīdis ar grābstīšanos pēc kaut kādas sarunu vielas. Ja Jūs rakstāt, ka esat vientuļa, tad tas ir kas dabisks, jo Jūs jau praktiski tāda esiet. Bet ja to saku es, tad tas ir kas absurds un nenormāls. Bet viss, kas ir nenormāls, nav izskaidrojams. Droši vien kaut kad no manas apziņas ir izkritis kāds nepieciešams ķieģelis un es to nespēju vairs tur ievietot atpakaļ. Un šī caurā vieta daudz ko manī sabojā, vai mazākais izvērš citādu nekā tam patiesībā vajadzētu būt.

Es redzu, ka ar savu illūziju teoriju esmu arī Jūs tai pievērsis un Jūs nu runājiet tāpat kā es. Bet tas ir slikti, jo Jums taču ir jādzīvo illūziju pasaulē. Jums ir jākultivē illūzijas, jo kā tad Jūs bez tām tiksiet ar savu dzīvi galā? Un ne vien Jūs pati. Jums jāliek illūzijām ticēt savām meitenēm. Jūs būsit droši vien nepatīkami satraukta, ja redzēsit, ka viņas vienu otru no tām jau izmetušas no savām brīnišķīgajām domu mašīnām.

Taisni šai mirklī pastnieks atnes vēstuli no prof. K. Ābeles. Tā ir ļoti negaŗa, bet tās pilnīgi pietiek, lai labais garastāvoklis beigtu eksistēt. Vai lai Jums stāstu, kāpēc tas tā ir? Jūs gribējāt, lai Jums stāstu par sevi daudz? Šo vēstuli es jau gaidīju, jo prof. ir nākamo Kultūras dienu prezidents un tāpēc viņam mani bij jāuzaicina tais piedalīties. Bet taisni šī piedalīšanās rakstnieku dienās, rītos vai vakaros, ir viens no tiem slogiem, kas mani nomāc: es nespēju noliegt, ka tā ir tagadējo cilvēku tiesība – apskatīt rakstnieku tāpēc, ka viņi to tura par to pašu kā visas citas atrakcijas. Par to, ko rakstnieks teicis vai domājis, viņiem tik pat maz bēdu kā par kādu lietu, ko gaŗāmejot vērojuši skatlogā. Cita lieta, ja rakstnieks propagandē kaut kādu patriotisku vai nacionālu aksiomu, tad viņi tai gribētu meklēt varoni, vai pat vadoni. Es nekad neesmu jutis sevi aicinātu kādam varoņa pienākumam un tāpēc man arvien kļūst neveikli ja mani par tādu grib nostādīt. Tātad vai nu reviju gerlas vai pravieša pozīcijas mani vienādā mērā moca un es no tām vairos, cik spēju. Bet izvairīties nav viegli, jo parasti neviens nesaprot, kāpēc gan var nepatikt, ja ļaudis plaukšķina, bet meitenes pasniedz zaļbarību? Atteikšanos no tā, parasti uzskata par iedomību. Es negribētu, lai arī mani par tādu uzskatītu un tāpēc man pārs dienu būs jānoplēšas ar atbildes vēstuli laipnajam aicinājumam, lai viņu kaut cik pārliecinātu, ka mana pozīcija ir ļoti vienkārša: rakstnieks raksta, bet lasītājs viņa darbus vai nu lasa, vai arī nelasa – ar to viss beidzas. Šī vēstule ir kā radīta lai sabojātu garastāvokli uz vairākām dienām un kas to lai zin, vai es prof. kungam būšu savas domas noskaidrojis vai nē? Tāpēc var rasties visādi jautājumi un līdz ar to sarakstīšanās, kas nekā laba nevar dot. Es gribēju Jums daudz ko stāstīt, bet nekas neiznāca. Mēģināšu citu reizi, jo ir jau vakars un es gribu vēstuli nosūtīt lai viņa ir pie Jums jau sestdienā.

Jūsu J. K.

8.3.1957.

Jūs nevarot piecelties lai nebūtu jāsāk strādāt. Iesākums bieži ir grūts. Tikko es arī ar to mocījos. Ir tāda brīvāka diena, pa brīžam varētu rakstīt, bet nevarēju iesākt. Beidzot to izdarīju un tikko biju labi aizmirsusi apkārtni un aizgājusi tur, par ko rakstu – soļi atskan, pusdienas laiks klāt! Jāgrūž viss nost, jāskrien, jāliek kas galdā. Tagad tas gaŗām. Man ir atkal brīdis laika (līdz veļas katls uzvārīsies) es varētu tūlīt turpināt – es nevaru. Kaut kas ir izpostīts, kaut kas ir aizķēries kaklā, es gribētu kaut ko nožņaugt, nokratīt, atbrīvoties, izdzert kādu dzērienu, kas mani aplaimotu, atsvabinātu no tā pūķa, kas ir šī ikdiena – bet to nevar. Tā nav, tādas iespējas, tāda dzēriena, man ir jāpazaudē šīs dažas minūtes, jo tiklīdz es būšu ar kaut ko nomierinājusi sevi, atgriezusies tur, lai sāktu turpināt rakstīt — veļas katls būs uzvārījies.

Skaista diena. Bija lietainas dienas, šodien saule, maigs vējš. Zeme pārbagāti zaļo, koki šūpojas vējā, krūmi grūž ārā vistreknākās lapas. Bet arī viņi cieta, bija sausums, viņi bija pelēki un nokaltuši, lapas tiem bira nost no sausuma.

Laiks aizrit. Skatos pa logu dārzā, kur pūš vējš, tālāk guļ krustu šķērsu savagotie lauki, cits zaļš, cits brūns. Viens no mūsu kaimiņiem šogad strādā kā traks, viņa tīrumi mainās kā dekorācijas teātrī.

Laiks aizrit. Veļas katls drīz būs uzvārījies. Drīz es varētu atgriezties pie iesāktā.

Izlasīju vakar Neboisas darbu. Jūs gribat lai saku ko par to domāju. Man viņā kaut kā trūkst. To visvairāk izjutu, kad lasot sapratu uz kurieni vedīs ceļojums un izjutu īstu prieku: paskatīties uz šo zemi tanī laikā! Bet es to neredzēju, vai arī pavisam maz – dažas rakstura īpašības cilvēkos, dažus uzskatus. Bet valoda ir laba, sarunas šķiet stabilas, bez nekā lieka, tas ir ļoti svarīgi. Tīrs, drošs zīmējums. Beigas? Ja temats vēsturisks, tad jau tur neko daudz nevar mainīt. Bet pilnīgi vaļsirdīgi sakot, man bija iespaids, ka no tās vietas, kur Baiba izjāj pretī Kvintilijam, lai atdotu tam lielo dzintara gabalu, stāsts zaudē savu pārliecinošo, lielāka stila raksturu un top pelēks, neiespaidīgs. Baiba tur nemaz nenes savas valdnieces īpašības, asaras ir kā nevietā. Man šķiet, ka te tieši Baibas tēlam vajadzētu izcelties ar kaut ko neparastu un likt Kvintilijam saprast, ko viņš vēl pēc desmit gadiem nesaprot, ka Roma viņai tikpat nenozīmīga, kā romietim barbaru zeme un pasaule. Kā to panākt, par to es neesmu domājusi tuvāk. Bet man šķiet ar to vien nepietiek, ka jūtot Baibu sev fiziski tuvu pieliecamies, Kvintilijs iedomājās Kornēlija pārdzīvojumu, ja tās būtu viņa vietā.

Pašās beigās man šķiet lieks arī teikums par Plīnija aizkustinājumu, tas ir ka viņa roka necēlās rakstīšanai, tāpat tas, ka Kvintilijs stāstu nobeidz klusā nogurušā balsī. Man liekas ka šīs zīmes uz stāsta iespaidu nav vajadzīgas, lai stāsts dziļāk iespaidotu pašu lasītāju (bez aizrādījuma uz to).

Veļas katls uzvārījies.

Mani šis Neboises stāsts iepriecina vēl gluži personīgi, es redzu, ka jāraksta un var rakstīt nesitot sevi krustā. Arī man derētu tā pamēģināt – mazāk personīgā, bet man jau viss rakstīšanas prieks slēpjas sevis graizīšanā. Un tālāk to graizīšanā, kuŗus es esmu izpratusi.

Un tagad es vēlētos lasīt vēl Lēmanes Lizeti. Un kā ar tiem, kas nesaņēma nevienu godalgu, vai kādi tiks iespiesti?

Tā tad – uz veļas katlu.

——————

[this section not included in book]

Vakarā.

Ka tikai Jums par šo vēstuli nav jāpiemaksā – būs par biezu. Bet pārlasīju Jūsu vēstuli vēl un redzu, ka ir vēl kas ko runāt.

Jūs pieminat Šternu – gribēju Jums jau iepriekšējā savā vēstulē šo to jautāt, pirms viņš vēl bija rakstījis par to Mr. Sorriju. – Šterns mani kreņķē. Viņš it kā liekas, ka kašķējas par visu un nepasaka neko, ko var ņemt par pilnu.

Tamužas kritikas es izlasu uzmanīgi, ir redzams, ka cilvēkam ir kādas zināšanas un viņš tās izlieto ar sirdi. Var tam piekrist vai nepiekrist, ko viņa saka. Bet Šterns it kā plātās un pirms pati neesmu ko lasījusi, es uz viņa teikto nemaz nevaru paļauties.

Mr. Sorriju neesmu lasījusi. Jāsaka, ka arī es gribētu no Eglīša sagaidīt kādu labāku romānu, bet tas nenāk. Tomēr visos viņa romānos ir arī lieli vilcieni. Cilvēks no mēness ir labāks manuprāt, kā Homo novus, tikai – gandrīz jāsaka, ka Eglītis arī varētu pameklēt labākas beigas. Mazliet izstieptas.

Ajurjonga ir tikai piedzīvojumu romāns, to jau mēs arī ar Inesi nospriedām, lai cik ļoti priecājamies par to, tomēr – dziļa grāmata tā nav, tā ir piemērota vieglākam lasītājam. Bet Eglītis varbūt to arī grib. Tomēr, viņam vajadzētu saņemties un uzrakstīt kādu īsti labu romānu, koncentrētāku.

Vai Jūs tās begonijas redzējāt tikai caur stiklu? Tas jel bēdīgi. Mēs Ģentē staigājām visu laiku caur puķu laukiem un paviljoniem, orchidejas bija milzīgā stikla jumtu angārā. Kāpēc viņi Jūs nelaida iekšā? Puķi jel vajag just elpojam, ja arī viņa būtu bez smaržas, kā azālijas.

Prof. Ābelem sakiet nē – ja viņš prasa kaut ko tādu, ko Jums negribās darīt.

Jūsu E. Dz.

[not included in book]

Svētdien, 1957.10.III.

Saņēmu vēstuli un abus manuskriptus un izlasīju jau arī. Pie manis ir tagad jau tik daudz manuskriptu, ka tos var grupēt vairākās grupās. No Dienas grāmatas ir vairāki fragmenti – es neatšķiru, kuŗus no tiem raksta Dzelme, kuŗus Ķikure – un pie šīs pašas grupas es skaitu arī Kaimiņu, jo kā stila, tā rakstura ziņā tas no Dienas grāmatas neatšķiŗas un tādēļ pilnīgi iekļaujams tai.

Pie otrās grupas tad būs pieskaitāms stāsts, kuŗš bij iespiests aizpagājušā gada Gada grāmatā, Aiviekstes noslēpums, Kapu svētki Ļaudonā, Pasaka par nelaikā aprakto un Krūmu zeme. Pie trešas – nometņu laika stāsti – Pazaudētā kažokveste, Žēlastība, Sagadīšanās un Nometne Sudētijā. Par Diānām un Ingi, kas salauza atslēgas kaulu, neesmu skaidrībā, vai šie stāsti iederētos nometņu grupā, jeb tomēr labāk Dienas grāmatā? Man šķiet, ka labāk Dienas grāmatas grupā? Tad šī grupa, kuŗā Jūsu īpatnības iezīmes izpaužas vislabāk, iegūtu lielāku daudzpusību un dziļumu. Arī samēra ziņā, tā jau tad vairs nebūtu tālu no grāmatas, par kuŗu taču tai reiz jātop. Par nometņu stāstiem jāsaka, ka laikam Sudētijas stāsts no tiem ir visspēcīgākais. Bet kaut arī Jūs nometņu dzīves tēlojumus esat stipri koncentrējusi individuālajā plāksnē, ar ko tie atšķiras no daudzu citu autoru šī veida stāstiem, šis branšs ir diletantisko autoru tik nejēdzīgi novazāts, ka šais plūdos pazūd arī visi labie stāsti. Būs vajadzīgs ilgs laiks, līdz mēsli nogrims dibenā un paliekamie darbi noskaidrosies virspusē. Tad arī Jūsu šī veida darbs vērsīs uz sevi uzmanību. Tagad neviens lāga negrib par nometņu dzīvi ko dzirdēt. Analoģiska parādība notiek tagad ar ‘laikmetīgo’ literatūru, pēc kuŗas kritika prasa tāpat kā reiz prasīja pēc nometņu stāstiem. Tad nu arī visi ‘šķiltie un perētie’ autori ražo laikmetīgo literatūru ar pilnu jaudu, tā kā lielajam lasītāju vairumam tā jau sāk krist uz nerviem un tāds sisenis kā Šterns jau iedrošinās apgalvot, ka Anšlavs Eglītis (iztapdams kritikai, un patiesībā rakstīdams lieliski), tomēr ‘ejot uz leju’. Mācība te ir šāda: nedrīkst rakstīt to, kas visiem vajadzīgs, jo vajadzības pastāvīgi mainās un tas, kas šodien visiem patīk, rītu ir jau apnicis. Jūsu Dienasgrāmata neietilpst vajadzības literatūrā, bet pieder visiem laikiem, jo Jūs runājiet par sevi, bet ne par laikmeta vajadzībām.

Vēl Jums ir kāda stāstu grupa – es domāju Jūsu vēstules man. Vienu vakaru es tās pāršķirstīju un pavirši aprēķināju biezās failes izmērus, ja to iespiestu. Iznāca tā, ka iespiestas Jūsu vēstules dotu grāmatu, kuŗas lappušu skaits būtu apmērām tas pats, kāds tas ir manai Vīru valodai. Lūdzu, uzšķiŗat un apskatāties! Es nevaru noteikt vēstuļu skaitu, jo dažās vēstulēs ir divi un pat trīs datumi un ievietojot vēstuli failē, es aploksni iznīcinu. 1. Jūsu vēstule ir rakstīta 1953.g. 1. aprīlī. Tātad četros gados Jūs esat uzrakstījusi grāmatu. Un kādu grāmatu! Nesen izlasīju Jaunsudrabiņam 10 gadu laikā rakstītās vēstules. To ir 467, bet no tām nav nevienas, kuŗa līdzinātos kādai no Jūsējām. Viņam ļoti sirsnīgi raksta draugi, bet viņu vēstulēs nav nekā no viņu dziļākās, citiem nezināmās dzīves. Var jau būt, ka viņš vēstules ir vairāk vai mazāk cenzējis – nezinu. Tās tomēr ir tikai raibs dokuments, kuŗš pierāda, ka rakstītāji autori ir cienījuši. Parādīt sevi dziļāk viņi nav gribējuši. Šādu vēstuļu arī man ir četrreiz vairāk nekā Jūsējo.

Es noliku faili ar Jūsu vēstulēm atpakaļ plauktā un lāga nezinu, vai esmu nokaunējies vai satriekts. Kādēļ – es sev jautāju – kādēļ man dāvināts tik daudz no otra cilvēka dzīves? Un kā es to esmu atlīdzinājis? Cilvēks spēj pazust, iznīkt pat vienā minūtē, kļūt laimīgs vai nelaimīgs. Bet man ir bijis iespējams visu to, kas ir noticis četros gados, līdzi dzīvot just, domāt, ticēt un pieņemt, ka tas man ir dāvināts. All right!…

Lakatiņš Jums likās par niekkalbīgu? Lai jau tā ir. Vārds nācis no leišu valodas: niekū kalbēti = neko nerunāt. Viņš jau arī tiešām, man šķiet, nekā neteiks. Bet vai nevar būt tā, ka gaida arī to, kas nerunā?

Šeit, tāpat kā katru gadu bij brīvdabas izstāde Džolimondas parkā. Tā bij tāda pat kā arvienu – daļa tīri labu darbu, lielākā daļā smērējumu. Jāsaka, ka tie darbi, kuŗus jau biju redzējis izstādītus kādā telpā, šeit daudz zaudēja. Tādēļ liekas, ka īstas jēgas šādām izstādēm nav.

Adelaides lietu nolikvidēju diezgan vienkārši – aizrakstīju, ka aizsūtīšu kaut ko nolasīšanai, bet visu citu ar pateicību noraidu.

Debisī es gan laikam nesaprotu, jo man jau ir saprotams tikai vienkāršas un skaidras lietas?

Jūsu J.K.

—————–

13.3.1957.

Šodien brīvāka diena. Atpūšos. Ilgi tāda nebija bijusi. Mazliet lāpos un pa brīžam lasu. Inesei ir dažādas grāmatas no skolas (literatūras stundām) kas mani interesē, piemēram nelielā grāmatiņa Essays of Today. Tās man visas būtu jāizlasa. Tur ir kāda eseja Stile, ļoti maz pateikts un tomēr – stils ir tas, ja kādam ir kas ko teikt un viņš to saka tik skaidri cik vien iespējams – stils ir pats cilvēks.

Vakar saņēmu Jūsu vēstuli. Jūs vēl nerakstot. Vai saņēmāt manu stāstu par nometni un dienas grāmatas lapas? Lūdzu atzīmējiet to nākoša vēstulē. Cerams, Jūs to darīsiet, jo parasti Jūs to dariet. Jūs sakiet ka sākāt domāt – es varbūt vairāk nerakstīšu Jums. – Nē, mums vajadzētu norunāt tā, kā lieli mīlētāji dara – „ja tu vairs mani nemīli, tad to pasaki.” Tā, vai nē? Ja kas nav vairs labi, tad pateiksim: „Atdod manas lupatiņas, es ar tevi vairāk nespēlēšos.”

Es nebiju dzirdējusi sakāmvārdu, ko Jūs sakiet savā vēstulē – „badīgai govij, Dievs nedod ragus,” tas varen labi teikts.

Kādēļ Jums paģiras no dienām, kad esiet kopā ar cilvēkiem? Šai dienai ar puķu izstādi, Strausa valšiem, kas klausīti sēdot uz liela lakata un ar braukšanu mašīnā, tādai dienai nevajadzētu neko citu atstāt, tikai pacilātu garastāvokli.

Puķu izstādi reiz redzēju Ģentē. Tā bij skaista diena. Ja man tagad dotu tā laiku, kā es tur varēju darīt ar laiku ko gribu!…

Jūsu E. Dz.

——————

[not included in book]

15. 3. 57.

Tikko saņēmu Jūsu vēstuli. Jūs viņā sagrupējiet manus stāstus grupās, tādās pat, kā es esmu tos domās grupējusi. Tikai jāraksta vēl vairāk, lai no katras grupas varētu izlasīt labākos un iztaisīt grāmatu. Par nometņu laika stāstiem domāju tāpat kā Jūs, ka tie nevienam vairs nepatīk. Bet jāuzraksta tie būtu, kas iecerēti. Manuprāt ir tā, ka nevar rakstīt par lietu, kas ir pārāk tuvu vēl, bet tāpat nav labi to aizlaist par daudz tālu. Ir lietas ko no nometn. dzīves man jau vajadzēja agrāk uzrakstīt. Pārdzīvojuma stiprums ar laiku tomēr izbāl.

Kaut ko aizmirsu – Jūs brīnāties par augšējo bildi, Dzidra man viņu tikko pasniedza. Man ir pilnas grāmatas ar viņām. Domāju izgreznošu ar šo Jūsu vēstuli. Just for fun. [picture not included in transcribed letter]

Jūs brīnāties, ka četrus gadus esiet saņēmis manas vēstules. Četri gadi? – Arī man jābrīnās. Man tas liekas nereāli. Četri gadi ir laiks no kādas dzīves, saprotamas, normālas dzīves. Bet šo laiku te es tādu nejūtu. Ir tikai – maldīšanās mežā. Un rakstīšana Jums ir sasaukšanās ar cilvēkiem ārpus meža. Tā man liekas. Bet kas to zina? Varbūt arī tie citi, varbūt arī Jūs esiet kādā mežā. Katrs atrodas savā vientulības kalnā. Tikai tie, kas ar savu vientulību grozās citu cilvēku vidū, nejūt tādu vajadzību atklāt sevi un lauzties otra noslēgtībā, nekas neaicina, nekārdina to darīt, bet man, esot arī praktiski izolētai no cilvēkiem, cilvēks kļūst vilinājums, ilgu mērķis, beidzot pat atbalsts. Neredzot to, kas mūs citu no cita atgrūž, es jūtu tikai pieķeršanos un atklāties tieksmi. Es glābjos to darot un atrodu palīgu savam ceļam. Kā es tik pēkšņi to varēju sākt darīt, rakstīt Jums tik daudz un visu, tur bija vainīga kāda atmiņa no tiem laikiem, kad dzīve bija vesela. Es atcerējos Jūs no Daugavpils. Rakstot Jums es it kā aizsniedzu arī to laiku, kas bija vesels un skaists. Jūs bijāt daļa no tā, lai arī tikai mirkli redzēts.

Bez tam manī arvien bijusi vēlēšanās izgāzt sevi, izliet vārdos, atšķetināt, atvērt ik brīdi. Kādēļ? Es nezinu. Dievam par godu. Lai no visa kopā tomēr iznāktu viņa slavinājums. Lai to atrastu.

Varbūt ka prātīgam, pašapzinīgam, neskartam cilvēkam tā ir pašsaprotama lieta, ka viņš tas ir, Dieva godinājums, viņa roku darbs, man tas ir pašai jāmeklē, jāpūlas, visas manas tumšās un gaišās puses mūžam jāpārcilā, jānoliek uz delnas, lai es neko neaizmirstu, lai neierūsētu, lai varētu augt.

Es to varētu darīt dienas grāmatā. Tā es ilgus gadus esmu darījusi. Bet tagad tas grūti iespējams. Un tagad nāca šīs vēstules. Tādas pat esmu rakstījusi savai draudzenei Amerikā. Vēl atklātākas. Tikai kopš rakstu Jums, man ir pietrūcis ko viņai tik daudz rakstīt. Viena daļā no manis Jūsos atrod lielāku atbalstu. Kāda cita varbūt labāk var piekļauties viņai.

Viss tā tad ir ļoti savtīgi. Visas draudzības jau ir savtīgas. Liela daļā viņās ir pašlabuma meklēšana. Ko tur var darīt? Ja Jūs mani nespētu uzklausīt, es nespētu Jums rakstīt. Jūs esiet bijis pacietīgs un uzmanīgs, sapratis un mēģinājis saprast mani un tas man palīdzēja.

Es visu Jums jau kādreiz esmu teikusi. Iznāk jau arī atkārtoties savās domās. Variācijas.

Jūs domājat ka nesaprastu Debisi. Es arī tā domāju. Es biju par viņu lasījusi ne mūzikas literatūrā, bet šur tur pieminētu daiļliteratūrā, es iedomājos viņu ļoti komplicētu no tā. Bet viņš tāds nav. Viņš ir gandrīz naivs. Viņa forma ir daudz neizmeklētāka, kā Šopēnam. Viņš ir neapvaldītāku jūtu vaļā. Izjūtu mirklī. Es līdz šim viņu neuzmeklēju, vairījos, izvairījos, domāju viņš ienesīs tikai chaosu manā jau tā sasvaidītā jūtu dzīvē. Bet tagad iepazīstoties ar to, es redzu ka es spēju ņemt un atmest pēc savas vēlēšanās. Tā ir gluži patīkama sajūta.

Ir sestdienas vakars. Esmu piesieta kā arvien. Nekas man nevar dot brīvības, nesaistītu izjūtu, kamēr es nebūšu neatkarīga. Būt pakļautam materiāli tam ko mīl, jau ir diezgan problemātiska lieta, būt pakļautam tam ko nožēlo – ir nožēlojami.

Man būtu jāsaņem pēdējie spēki, jāraksta, bet to brīžu ir tik maz.

19. 3. 57.

Jūtos nospiesta fiziski un garīgi. Jūtos nožēlojami. Bet man ir jārāpo uz priekšu. Kaut līdz šī gada beigām es varētu sakārtot vienu grāmatu. Tas ir mazākais ko man vajadzētu. Ja es to nevaru, nav cerību ka pēc 2 gadiem no šejienes atbrīvošos.

Nākošā vēstulē saņemsiet kaut ko priecīgāku.

Jūsu E. Dz.

—————–

1957.24.3.

Niekkalbīgais lakatiņš ieradās un tagad ir tepat man blakām un – nevajag pa to smaidīt. Pagājušā nedēļā es to nepaguvu pateikt, jo mani nodarbināja J. Sarmas vakars Sidnejā. Tas notikšot 28. martā. Viņi prasīja, lai dodot kādu stāstu nolasīšanai un arī kādus dzejoļus. Visādu materiālu par manu personu viņiem esot diezgan. (Es gan nesaprotu, kas tie tādi par ‘materiāliem’?) Tad nu bij jāpārraksta kāds īsāks stāsts. Bet man jau pārrakstīšana arvienu nozīmē arī vairāk vai mazāk pārstrādāšanu, tādēļ tas neiet tik ātri. Ar dzejoļiem vēl tas, ka grūt no lielās kaudzes izvēlēties, kādus dot. Ja šodien esmu 5-6 izmeklējis, tad rītu tie vairs neliekas derīgi un jāmeklē citi, bet otrā dienā ar tiem tas pats posts. Un arī tie, kad ir izvēlēti, ir jālabo un vairāk reižu jāpārraksta. Tā arī noņēmos ar šiem darbiem visu pagājušo nedēļu. Nu man tas apnicis un vakar es tos izbeidzu. Nekas liels jau nav. To stāstu un arī dzejoļus es Jums aizsūtu. Gan jau nezinu, kādus no tiem viņi tur izvēlēsies lasīšanai, bet Jūs jau varat izlasīt visus. Ko tas Kaupmanis varētu par mani teikt, nespēju iedomāties, bet nedomāju, ka jau ko tādu, ka man no tā varētu kļūt karsti vai auksti. Jūs manus manuskriptus atpakaļ nesūtiet, bet iemetiet kamīnā, jo man jau no katra ir pa 4-5 noraksti, kas gan ar šo un to cits no cita atšķiras.

Nākamā nedēļā laikam darbošos ar Sigurda darbu iestiklošanu un kataloga sastādīšanu. Tā kā izstāde notiks apmēram nedēļu pirms viņa nāves dienas gada atceres, tad tā arī jāuzskata par piemiņas dienu. Izstādāmo darbu starpā būs arī daļa pārdodamu. Man ir tāda doma pamazām savākt līdzekļus, lai tad varētu izdot nelielu monogrāfiju. Tas gan prasīs ļoti daudz darba un arī naudu un varbūt mans spēks priekš visa tā būs par mazu. Bet kas tad par to? Ja nepanākšu ko domāju, tad mazākais būšu darījis ko spēju.

Pēc divām nedēļām man jālasa pažarniekiem referāts. Temats ir Literārie inženieri. Domāju, ka to došu pēc nolasīšanas Literārajam pielikumam. Tur gan varēs ietilpināt tikai konspektu, bet arī no tā Jūs pietiekami iepazīsities ar inženieru kungiem. Referātu esmu jau uzrakstījis.

Vakar man atkal vajadzēja uzņemties jaunu amatu – kļūt par locekli Kultūras fonda valdē. Tas nu gan vairāk goda nekā darba amats, jo tiklab grāmatu, kā arī bilžu un tamlīdzīgu kultūras darbu un nedarbu tikpat kā nav ko vērtēt, ne godalgot. Viss notiek vairāk simboliski nekā reāli.

Daudzas rudens dienas un naktis ir ļoti jaukas un par tām varētu rakstīt dzejoļus. Bet tam nav jēgas, jo ko tad ar šiem lai iesāk? Viss paliek uz papīra. Zināms, dzejošana jau ir gan saruna pašam ar sevi un ar kādu pasauli, kas ir reizā tuva un bezgala tāla. Pa reizai tai ir jāpiezvana ar kādu dzejoli, jo gluži mēmam dzīvot arī ir grūt. Jūs to ziniet.

Ja Jums ir Ceļa Zīmju pagājušā gada pēdējais numurs, tad tur variet lasīt V. Kalves fantāziju par Knutu Lesiņu (sākums jau pagājušā burtnīcā). Fantāzija ir ļoti pamatīga, tikai rodas jautājums – vai ādiņa bij ģērēšanas vērta? Tas ir, vai K. Lesiņš ir tiešām tas, kuŗš darījis visu to, kas viņam tur pierakstīts? Ko Jūs sakāt par Lesiņa stāstu, kuŗš laikam ņēmis Londonā 2. godalgu? Tai pašā pagājušā gada burtnīcā ir V. Kaula stāsts, kuŗš ņēma pirmo godalgu – Cilvēku klubs. Vēlētos dzirdēt par to Jūsu domas, pagaidām gan tikai par stāta fragmentu. Mani pašu Kaula stāsts stipri pārsteidza, jo tur ir pateiktas manas domas tikai skaidrākā veidā, nekā es tās domāju.

Dažreiz ir tīri labi, bet ir arī stundas kad mocos ar nelāgiem murgiem, kam nav ne kādas jēgas. Jātic tomēr, ka es par savu dzīvi esmu sakrājis pietiekami daudz vielu, lai šāds garastāvoklis rastos pietiekami bieži.

Kā aiziet Jūsu dienas un naktis? Ko dara sirds? Kā satiekat ar Debisi? Kas notiek ar Jūsu meitenēm? Ko raksta Amerikas draudzene? Tas ir pārāk daudz lai uz to visu varētu atbildēt un jāzin jau arī, ka viens aplamis spēj izprasīt vairāk, nekā desmit gudrie varētu atbildēt!

Uz Zīverta izrādēm laikam nebijāt? Avīzē neviens neprot par tām izmuldēt kaut ko jēdzīgu, visi grābstās ap kaut ko tikai no ārpuses, neviens nesaka nekā noteikta un skaidra.

Šodien ir ļoti skaista svētdiena. Saule spīd pa visām malām, bet melnā nogāze, kuŗu redzu pa logu, ir jau gandrīz zaļā. Ja būtu tā kā nav, tad es gribētu aiziet pie Jums ciemā. Varbūt Jūs mani pacienātu ar tasi kafijas? Saulaino rudens dienu pēcpusdienas man ir iespiedušās atmiņā vairāk nekā kas cits no aizgājušām dienām, kad es, briesmīgas vientulības mocīts, klejoju pa rudenīgajiem laukiem un birzēm. Ne lauku, ne biržu nu vairs nav, bet pārdzīvotais tur, vēl arvienu mācas virsū še.

Jūsu J. Kalniņš.

30.3.1957.

Nosūtu Jums kādu rakstu, ko iesāku kā vēstuli Jums (biju solījusi rakstīt kaut ko priecīgāku), bet tas vēlāk iznāca atmiņu stāstījums. Varbūt derēs sieviešu dienas grāmatas failē. Ja tik iederēsies, nu bet dienas grāmatā jau var iederēties viss par ko domā.

Te ir rudens sākums. Būtu gluži skaisti. Ir varbūt skaisti. Ķepurojos kā arvienu. No Jums šo nedēļu nav redzēta vēstule. Liekas jau ilgāk. Vai ir kaut kas labs ko atzīmēt par M. Zīverta ciemošanos? Lūdzu, ja varat, rakstiet vaļsirdīgi par to. Te kādu laiku cerēju nokļūt Newcastlē uz viņa Pēdējo laivu, bet kā arvienu – neiznāca.

Inesei piepildījās 15 gadi, liela jaunkundze.

Šī nedēļas nogale, kas ir pusē aizlijusi un būtu bijusi brīvāka, būs jāziedo viesiem, saņēmu ziņu, ka atbraukšot Ulmu ģimene, tā kur mēs pagājušā gadā Kultūras dienu laikā bijām apmetušās. Te man izskatās diezgan bēdīgs viss, būs ko skriet kamēr kaut cik sapurināšu viesiem. Bet reiz par gadu – nekas.

Jūsu E. Dz.