“Dienas”
Ir svētdienas priekšpusdiena. Man nav jāiet darbā, bet es tomēr eju uz savu darba vietu, lai tur brīdi patērzētu ar Krūmiņa kundzi, kurai iekrīt strādāt šo svētdienu. Esmu glīti uzposusies, prieks ceļ un rauj mani gaisos. Es krītu atkal arvien lejā. Bet visumā es vairāk lidoju, kā eju. Nometnes iela ir pilna saules un klusuma, kurā dzidri skan svētdienīgi trokšņi. Viņa ir pilna kādas lielas nozīmes, viņa ir kā apzīmogota nemirstībai. Tam ir savi iemesli.
Es eju droši pie Krūmiņa kundzes iekšā. Zinu ka vecākā māsa, priekšniece, ir izbraukusi. Un ja viņa arī nebūtu izbraukusi, es ietu droši iekšā, jo zinu, ka viņas priecātos mani redzēt šinī stundā. Šinī laikā, starp desmitiem un pusdivpadsmitiem bērnu punktā ir miers. Nenāk neviena sieva. Visi katli un trauki ir nobeigti. Zīdaiņu pudelītes sagatavotas un saliktas ledusskapī. Grāmata, kurā pierakstīs ēdienu saņēmējus ir nolikta savā vietā uz galda ar zīmuli turklāt. Mierīgi uz elektriskiem pavārdiem vārās tikai pusdienu viras. Mēs māsas varam turēt tējas laiku. Mēs dzeram kafiju. Stipru, labu kafiju, ja ne gluži katru dienu, tad svētdienās katrā ziņā.
Ieejot es atrodu Krūmiņa kundzi trešā istabā, mūsu salonā, gludinām veļu. Sasarkusi, kupla un kustīga, viņa rīkojas ar gludekli pie priekšnieces formas tērpiem: gaišzilām, baltām, un dzeltenām linu auduma kleitām.
Krūmiņa kundze saņem mani skaļi un gaidīti. Tad nāk klajā ar traku piedzīvojumu, kas viņai no rīta ir gadījies. Mēs rīta maiņas darbu sākam bērnu klinikā pussešos, bet Krūmiņa kundze parasti ir klāt piecos. Tā viņa ir bijusi te arī šorīt, vēl krēsliņā.
“… Es apsēdos uz kāpnītēm un tā i paliku. Kājas trīc un sirds neklausa. Durvis stāv pusviru!… Pusviru!… Sēdu un mēģinu domāt — ko tagad darīt? Kas tagad būs? Ka izlaupīts — tas ir skaidrs! Domāju — katliņi, trauciņi, biskvītu turziņas — tās mēs vēl varētu atlīdzināt. Bet — fridžs! Fridžs! — Mēs esam dibenā. Ka fridžs ir prom — tas ir skaidrs! Vai nu pa velti viņi ir lauzušies iekšā! Domāju, jāiet uz policiju, lai atrod visu kā ir. Bet nav spēka. Ceļos un nāku iekšā, saņemu dūšu — apskatīšos! Kad jau beigas, beigas! — Un — fridžs, fridžs ir turpat, turpat gan, Augstais Dievs! Es aptautstu to un sēžu atkal. Par tām citām lietiņām kā nu bij, bij. Un ta redzu, viss ir turpat. Izskrienu, saskaitu, izokšķerēju — viss, nekas nekas netrūkst.
Nu ko ta mīļie, jāsāk strādāt. Gandrīz brokastis nokāvēju ar visu to trakumu.
Nu bet sakiet, sakiet — kā viņas varēja būt pusviru?…”
Es drusku pazīstu Krūmiņa kundzi. Šis garais uztraukumu stāsts ir tēmēts man mazliet uz ādas. Vai nu viņa nezina — kā viņas varēja būt vaļā?
Man jāsmejas traki un es smejos, bet man ir jājūt arī nožēla par savu nevīžību, bet to es nejūtu.
“Nebūšu viņas aizslēgusi,” es tomēr pazemīgi atzīstos. “Un ja viņas bija pusviru — tad nebūšu viņas arī aiztaisījusi.”
“Bet mīļā — neaizslēgt durvis?! Šito drebēšanu kā es tur drebēju uz kāpnītēm. Un — fridžs! Durvis pusviru visu nakti!…”
Vienā mierā — es domāju, visu nakti, ka man no izlaidīgās rokas vakar vakarā izslīdējušas, vienā mierā, pusviru, tumsā zem klusošā džekeranda koka. Cik tas ir saprotami man. Par to domājot man top silti un līgsmi ap sirdi.
“Es esmu iemīlējisies,” es saku, kad Krūmiņa kundze ir beigusi vēl reiz visu uztraukumu pārcilāt.
Dzirdot manus vārdus viņa paceļ gludekli vienā rokā un vecākās māsas vaska dzelteno kleitu otrā un sastingst tā acumirkli, kā omulības sieveite, tīra un plata ar sakarsušiem vaigiem.
“Tad tā i būtu teikusi!” viņa sauc un sāk atkal kustēties. “Tad tā i būtu teikusi tūlīt! Tad jau viss ir kā tam vajaga būt.”
“Vai tā gan?” es jautāju un aizgriežos pie loga. Tam, ka es to daru ir arī divi iemesli: Pa logu man ir drusku jāvēro iela, tas ir viens un otrs — man par daudz gribas krist Krūniņa kundzei ap kaklu.
“Tā gan!” Es dzirdu viņas svarīgo balsi. “Mīlestība ir skaidra lieta,” viņa nosaka droši un sāk gludināt, bet varbūt kaut ko arī gaida.
Es skatos pa logu un jūtu, kā Krūmiņa kundze man aiz muguras gludina kleitas. Telpā ir pilnīgākā svētdienas stunda. Man ienāk prātā, ka Krūmiņa kundze ir vairāk kā desmit gadus vecāka par mani, bet tas ir tikai apstiprinājumam, ka cilvēki nedraudzējas vināda vecuma un dzīves apstākļu dēļ.
“… Un vai nav tā, ka tagad viņa ir skaistāka kā jebakad! Skaistāka, kā tanīs brīnišķīgās jaunības dienās, kad viņu pavadīja aprēķini, vai to varēs precēt vai nē?” es saku un stāvu piespiedusies pie mazā barakas loga, pie siltās, tumšās dēļu sienas, caur kruas sīkiem zaru caurumiņiem un plaiksniņām plūst zeltaina gaisma.
“Jā! Tas ir atkal taisnība!” Krūmiņa kundze sauc, “man tas nebija nācis prātā!”
Brīdi ir tā, ka es gribu sviesties apkārt un gāzt ārā visu par savu mīlestību. Bet es novaldos. Tad tas pamazām ir pāri. Es varu paturēt visu pie sevis. Viss jel ir tik ikdienišķs. Nometnē in cilvēki. Pazīstams ar visu savu dzīvi. Ja es teiktu — tas ir viņš — tad viņai būtu jādomā — tas gāja ar Puķes kundzi. Zinu, zinu. Viņi abi vieninieki. Viņš nav latvietis. Bet ne jau tādēļ, gan jau kaut kā cita dēļ viņiem izputēja. Un nu viņš laikam ejot ar kadu tur citu… Viss ir zināms kā uz delnas. Un tā tas ir. Un tā tas — nav. Viņš ir kāds kuru es esmu ieraudzījusi. Un viņš ir mani ieraudzījis. Cita nekā nav. Viņš brauks te pa ielu šodien garām savā mašīnā (kas viņam mūžīgi plīst un ir mūžīgi garāžā jālabo) un paskatīsies logā. Tur otrā logā, jo viņš nezin, ka es varu gadīties arī šinī logā, kur es tagad skatos. Viņš brauks pa ielu šodien un tas ir viss.
Tas ir tik ļoti daudz, ka šī iela nav tikai šīs nabaga nometnes iela, bet iela kādā pilsētā pasaulē, kādā pilsētā vēsturē, kādā pilsētā — Dzīvē.
Milzīga mašīna ar ellišķīgu troksni aizbrauc pa ielu un es atgriežos no loga. Mēs vāram kafiju un dzeram pie mazā galdiņa, uz kura pusi dur siltie gaismas stariņi caur sienu.
Pamazām viņi kļūst bālāki un aukstāki, lai gan tuvojas pusdienas laiks. Kad mēs esam svētdienas stundu nosvētījušas es eju mājās. Ielā mana kaut ko vēsu un cietu, kā sasalšanu. Bet viņā mājo vēl arī nemirstība. Varbūt es reiz iešu ar viņu, kā Puķes kundze gāja. Protams — ne tā. Es iešu ar viņu. Varbūt reiz es izstāstīšu par viņu Krūmiņa kundzei. Atpakaļ ceļā uz mājām es nelidoju tik bieži, es vairāk turos pie ielas. Tam ir savi iemesli.
