Dienas (Ķikure/Kikure)

“Dienas”

Ir svētdienas priekšpusdiena. Man nav jāiet darbā, bet es tomēr eju uz savu darba vietu, lai tur brīdi patērzētu ar Krūmiņa kundzi, kurai iekrīt strādāt šo svētdienu. Esmu glīti uzposusies, prieks ceļ un rauj mani gaisos. Es krītu atkal arvien lejā. Bet visumā es vairāk lidoju, kā eju. Nometnes iela ir pilna saules un klusuma, kurā dzidri skan svētdienīgi trokšņi. Viņa ir pilna kādas lielas nozīmes, viņa ir kā apzīmogota nemirstībai. Tam ir savi iemesli.

Es eju droši pie Krūmiņa kundzes iekšā. Zinu ka vecākā māsa, priekšniece, ir izbraukusi. Un ja viņa arī nebūtu izbraukusi, es ietu droši iekšā, jo zinu, ka viņas priecātos mani redzēt šinī stundā. Šinī laikā, starp desmitiem un pusdivpadsmitiem bērnu punktā ir miers. Nenāk neviena sieva. Visi katli un trauki ir nobeigti. Zīdaiņu pudelītes sagatavotas un saliktas ledusskapī. Grāmata, kurā pierakstīs ēdienu saņēmējus ir nolikta savā vietā uz galda ar zīmuli turklāt. Mierīgi uz elektriskiem pavārdiem vārās tikai pusdienu viras. Mēs māsas varam turēt tējas laiku. Mēs dzeram kafiju. Stipru, labu kafiju, ja ne gluži katru dienu, tad svētdienās katrā ziņā.

Ieejot es atrodu Krūmiņa kundzi trešā istabā, mūsu salonā, gludinām veļu. Sasarkusi, kupla un kustīga, viņa rīkojas ar gludekli pie priekšnieces formas tērpiem: gaišzilām, baltām, un dzeltenām linu auduma kleitām.

Krūmiņa kundze saņem mani skaļi un gaidīti. Tad nāk klajā ar traku piedzīvojumu, kas viņai no rīta ir gadījies. Mēs rīta maiņas darbu sākam bērnu klinikā pussešos, bet Krūmiņa kundze parasti ir klāt piecos. Tā viņa ir bijusi te arī šorīt, vēl krēsliņā.

“… Es apsēdos uz kāpnītēm un tā i paliku. Kājas trīc un sirds neklausa. Durvis stāv pusviru!… Pusviru!… Sēdu un mēģinu domāt — ko tagad darīt? Kas tagad būs? Ka izlaupīts — tas ir skaidrs! Domāju — katliņi, trauciņi, biskvītu turziņas — tās mēs vēl varētu atlīdzināt. Bet — fridžs! Fridžs! — Mēs esam dibenā. Ka fridžs ir prom — tas ir skaidrs! Vai nu pa velti viņi ir lauzušies iekšā! Domāju, jāiet uz policiju, lai atrod visu kā ir. Bet nav spēka. Ceļos un nāku iekšā, saņemu dūšu — apskatīšos! Kad jau beigas, beigas! — Un — fridžs, fridžs ir turpat, turpat gan, Augstais Dievs! Es aptautstu to un sēžu atkal. Par tām citām lietiņām kā nu bij, bij. Un ta redzu, viss ir turpat. Izskrienu, saskaitu, izokšķerēju — viss, nekas nekas netrūkst.

Nu ko ta mīļie, jāsāk strādāt. Gandrīz brokastis nokāvēju ar visu to trakumu.
Nu bet sakiet, sakiet — kā viņas varēja būt pusviru?…”

Es drusku pazīstu Krūmiņa kundzi. Šis garais uztraukumu stāsts ir tēmēts man mazliet uz ādas. Vai nu viņa nezina — kā viņas varēja būt vaļā?

Man jāsmejas traki un es smejos, bet man ir jājūt arī nožēla par savu nevīžību, bet to es nejūtu.

“Nebūšu viņas aizslēgusi,” es tomēr pazemīgi atzīstos. “Un ja viņas bija pusviru — tad nebūšu viņas arī aiztaisījusi.”
“Bet mīļā — neaizslēgt durvis?! Šito drebēšanu kā es tur drebēju uz kāpnītēm. Un — fridžs! Durvis pusviru visu nakti!…”

Vienā mierā — es domāju, visu nakti, ka man no izlaidīgās rokas vakar vakarā izslīdējušas, vienā mierā, pusviru, tumsā zem klusošā džekeranda koka. Cik tas ir saprotami man. Par to domājot man top silti un līgsmi ap sirdi.

“Es esmu iemīlējisies,” es saku, kad Krūmiņa kundze ir beigusi vēl reiz visu uztraukumu pārcilāt.

Dzirdot manus vārdus viņa paceļ gludekli vienā rokā un vecākās māsas vaska dzelteno kleitu otrā un sastingst tā acumirkli, kā omulības sieveite, tīra un plata ar sakarsušiem vaigiem.

“Tad tā i būtu teikusi!” viņa sauc un sāk atkal kustēties. “Tad tā i būtu teikusi tūlīt! Tad jau viss ir kā tam vajaga būt.”
“Vai tā gan?” es jautāju un aizgriežos pie loga. Tam, ka es to daru ir arī divi iemesli: Pa logu man ir drusku jāvēro iela, tas ir viens un otrs — man par daudz gribas krist Krūniņa kundzei ap kaklu.
“Tā gan!” Es dzirdu viņas svarīgo balsi. “Mīlestība ir skaidra lieta,” viņa nosaka droši un sāk gludināt, bet varbūt kaut ko arī gaida.

Es skatos pa logu un jūtu, kā Krūmiņa kundze man aiz muguras gludina kleitas. Telpā ir pilnīgākā svētdienas stunda. Man ienāk prātā, ka Krūmiņa kundze ir vairāk kā desmit gadus vecāka par mani, bet tas ir tikai apstiprinājumam, ka cilvēki nedraudzējas vināda vecuma un dzīves apstākļu dēļ.

“… Un vai nav tā, ka tagad viņa ir skaistāka kā jebakad! Skaistāka, kā tanīs brīnišķīgās jaunības dienās, kad viņu pavadīja aprēķini, vai to varēs precēt vai nē?” es saku un stāvu piespiedusies pie mazā barakas loga, pie siltās, tumšās dēļu sienas, caur kruas sīkiem zaru caurumiņiem un plaiksniņām plūst zeltaina gaisma.
“Jā! Tas ir atkal taisnība!” Krūmiņa kundze sauc, “man tas nebija nācis prātā!”

Brīdi ir tā, ka es gribu sviesties apkārt un gāzt ārā visu par savu mīlestību. Bet es novaldos. Tad tas pamazām ir pāri. Es varu paturēt visu pie sevis. Viss jel ir tik ikdienišķs. Nometnē in cilvēki. Pazīstams ar visu savu dzīvi. Ja es teiktu — tas ir viņš — tad viņai būtu jādomā — tas gāja ar Puķes kundzi. Zinu, zinu. Viņi abi vieninieki. Viņš nav latvietis. Bet ne jau tādēļ, gan jau kaut kā cita dēļ viņiem izputēja. Un nu viņš laikam ejot ar kadu tur citu… Viss ir zināms kā uz delnas. Un tā tas ir. Un tā tas — nav. Viņš ir kāds kuru es esmu ieraudzījusi. Un viņš ir mani ieraudzījis. Cita nekā nav. Viņš brauks te pa ielu šodien garām savā mašīnā (kas viņam mūžīgi plīst un ir mūžīgi garāžā jālabo) un paskatīsies logā. Tur otrā logā, jo viņš nezin, ka es varu gadīties arī šinī logā, kur es tagad skatos. Viņš brauks pa ielu šodien un tas ir viss.

Tas ir tik ļoti daudz, ka šī iela nav tikai šīs nabaga nometnes iela, bet iela kādā pilsētā pasaulē, kādā pilsētā vēsturē, kādā pilsētā — Dzīvē.

Milzīga mašīna ar ellišķīgu troksni aizbrauc pa ielu un es atgriežos no loga. Mēs vāram kafiju un dzeram pie mazā galdiņa, uz kura pusi dur siltie gaismas stariņi caur sienu.

Pamazām viņi kļūst bālāki un aukstāki, lai gan tuvojas pusdienas laiks. Kad mēs esam svētdienas stundu nosvētījušas es eju mājās. Ielā mana kaut ko vēsu un cietu, kā sasalšanu. Bet viņā mājo vēl arī nemirstība. Varbūt es reiz iešu ar viņu, kā Puķes kundze gāja. Protams — ne tā. Es iešu ar viņu. Varbūt reiz es izstāstīšu par viņu Krūmiņa kundzei. Atpakaļ ceļā uz mājām es nelidoju tik bieži, es vairāk turos pie ielas. Tam ir savi iemesli.

Dienas grāmatas lapa (Ķikure/Kikure)

Dienas grāmatas lapa

3. jūlijs, 1956

Es nezinu, vai nāk jau pavasaris?

Naktī bija salna. Bet diena ir ar siltu sauli un brīnišķīgu dzidrumu. Klusums. Rāma pēcpusdiena. Itkā viss gulētu uz Dieva plaukstas.

Vīrs pāris stundas (varbūt trīs un četras) ir prom no mājas. Es staigāju pa kluso dzidro dienu un redzu cik te ir skaisti. Kā Siguldā. Kalni, ielejas, kalni mežu apauguši, ielejas un nogāzes nosvītrotas un noklātas tīrumiem, apelsīnu dārziem.

Cik skaisti ir dzīvot! Cik skaisti, cik labi būtu dzīvot! Vismazāko, pieticīgāko dzīvi. Ja tikai nebūtu kopā ar to, ko nevar mīlēt. Ja varētu būt atkal — cilvēks. Ja drīkstētu lemt par sevi.

Cik smaga ir dzīve. Cik neizprotama un cik nežēlīgi ir viņas likumi. Un — cik briesmīga ir cilvēka sirds…

Diena laikam ir pāris minūtes garāka. Bet tas nevarētu būt iemesls, kādēļ es jūtu pavasari. Varbūt siltais, mīlīgais laiks tas ir. Un — iedoma. Bet pavasara sajūta ir. Nojauta. Atmiņa. Cerība. Pavasars vēl nav. Solījums tikai ka viņš nāk.

Kas man varētu būt daļas gar pavasari? Nezinu. Es priecājos. Atminos prieku un jūtu viņu. Pavasars ir bijis ar gaidīšanu, ar solījumiem un tas ir reibinājis priekā. Es to atminos un gūstu prieku. Pupas ir nosalušas. Lieli zaudējumi. Bet vai man? Vai man var būt zaudējumi no tā, kas man nedod ieguvuma? — Nē. Man nav zaudējumu. Man ir mazliet ieguvums, mazliet brīvāks laika. Es salāpos um atpūšos. Salāpu drēbes un salāpu pati sevi.

Nezinu, tiešām nezinu, kur radies prieks. Dažas dienas atpakaļ vēl biju izmisusi. Tagad es ceru atkal un gribu paciesties un pietikt, mierināties, saprast un meklēt vērtības šinī pašā dzīvē, kas man piešķirta tikai pilnīgi nedzīvota. Nekad mēs nebūsim laimīgi. Vetlīgi tā tad ir ziedot visu tai dienai, kas nekad nenāks.

Cik dārgi man ir šie pavasara rīta trokšņi, kas skan visi kopā: vistu kladzināšana, putnu dziesmas, traktoru rūkšana… Es dzirdēju un uztvēru tos šorīt, darot savus ikdienas darbus un domāju — cik dārgi man ir šie trokšņi! Tie pavadījuši gads no gada te manas cerības, manas vēlēšanās, kas ir nereālas, neiegūstamas, nesatveramas. Bet trokšņi ir reāli. Dzīve ar viņiem rit te apkārt un es to neņemu, nevaru paņemt, domājot savas domas, lolojot savas vēlēšanās. Un tik skaisti ir trokšņi no dzīves. — Es apsēžos lāpīdama ārā un mēģinu baudīt šo dzīvi. Es klausos un lūkojos viņā un iegūstu drusku miera.

Es zinu — es neprātīgi ilgojos otra cilvēka — viss mūžs ir pagājis šinīs ilgās. Bet ja viņa nav, viņa tuvums tomēr ir bijis. Esmu viņam garām gājusi un viņa ilgas ir skārušas mani. tikpat neprātīgas, tikpat nepiepildamas, veltīgas, kā manas.

Vai tas nav jau piepildījums? Vai vairāk par to var iegūt? Vai nojauta par kaut ko nav tikpat vērts, kā šī lieta pati? Beigās viss ir vienāds — mūžs un mirklis. Beigās tie ir viens. Kādēļ es nevaru mirkli vērtēt tagad kā es vērtētu mūžu?

Tomēr tā ir apmānīšanās. Nav nekas stiprāks un skaistāks, kā realitāte. Tas ir — ja viņu apskauj stirpa fantāzija. Varbūt beigās tomēr iedoma ir tā, kas rada realitātes vērtību. Un — otrādi? Reālā dzīve dod pamatu iedomāi.

Un dzīvot ir skaisti un iegūt var daudz, ja mums šīs lietas ir abas kopā. Sapnis un īstenība.
Pietieku ar ļoti maz īstenības. Bet mazliet vajaga.

Un tā sēdēdama saulē un lāpīdama apģērba gabalus es skatos pasaulē, kas ir skaista tādēļ, ka to apskauj mana iedoma. Bet tomēr man nav nekā, ja man atņem šo nedaudz pasaules, kas man ir atvērta priekšā, ar kalniem, lejām, vistu kladzināšanu, putnu un traktoru trokšņiem. Ar kāda cilvēka sirdi kas mocās tāpat kā es mocos un ir brīdi meklējusi manis.

Kādēļ man vajaga šo sirdi? Kādēļ man vajaga — lai viņa būtu meklējusi mani?
Nezinu. Bet to man vajaga. Un tikai caur to es iegūstu kalnus un lejas, putnu balsis, asnu dīgšanu un mākoņu lidināšanos, vistu kladzināšanu un traktoru motoru rūkšanu.
Un ja nu šī dzīvā cilvēka sirds ir ilgojusies manis — ko tad man vēl vajaga?
Kādēļ man tad vēl nav diezgan? Nav.

Vakar nelaimīgā kārtā es izlauzu vienu zobu. Tas laikam ir bijis kāds ļoti svarīgs zobs, es domāju. Uz viņa ir balstījušies citi zobi, lai būtu glīta rinda un uz viņa — ir balstījusies mana jaunības ilūzija. Es naktī par to domāju. Es kļuvu aizbīdīta prom kaut kur — kur varbūt man nepienāktos būt, jeb pienāktos būt. Es redzēju, ka tas viss, par ko es tagad priecājos, (ne viss, bet kāda ļoti svarīga daļa, kas šķiet dod spožumu visam) — ir tikai spēle. Pavisam niecīga rotaļa. Nopietnā īstenība ir citur. Un ir — drūma. Vai man tur jābūt? Es nezinu. Es pamazām atgriežos te, kur labākais ir — joku spēle. Es apskatu sevi un saku, ka trūkstošais zobs man neko briesmīgi ļaunu nenodara. Viņš jau bija zelta. Mīlīgāk izskatās bez viņa. Bez tam man ir jāiet pie zobārsta un par labu naudu (kuras man gan nav) manu smaidu varēs sakārtot vēl labāku, nekā tas bija ar zelta zobu.

Es atgriežos pie joku spēles un esmu par to laimīga.
Beigu beigās — šī spēle ir vēl skaistākais kas būs jāzaudē. Tā tad to vajaga turēt cieņā, cik ilgi tā ir te.

Diena šodien ir apmākusies un vēsi miglaina. Pavasara nav. Un tomēr, es brīdi nostājos uzartos, apsētos un dīgstošos tīrumos. Viņi ir dažādi. Viņi steidzas cits aiz cita ar savu pavasara izskatu: tumšie, svaigi uzartie, dīgstošie — viegli zaļsvītrotie un tie, kas tikko sākuši auklēt sēklu — viegli apžuvuši, iebrūni un iepelēki.

Viņu iepelēkums, apžuvušās zemes maigums, man atgādināja, cik zeme tādā veidā reiz bija silta un gavilējoša, klusi gavilējoša.

Vai viņa tagad vairs tāda nav? Es jautāju. Vai viņa ir vēsa? Jeb viņa ir tāpat silta un gavilējoša? Vai es to nespēju vairs dzirdēt un just?

Siltas strāvas pāršalc sirdi. Es skatījos apžuvušos, sēklu auklējošos laukos un mēģināju saklausīt zemes vēzi un purva strazdu. Viņu balsis ir arī te. Mazliet citādas. Šodien viņas visas klusē, izņemot zemes balsi. Es rāvu sevi ārā no bezcerības, no agrā miega.

Klausies zemi! Nododies šai zelta spēlei, ko tu vēl vari vest! Vairāk tev nekā nav. Nopietnība — kas ir drūma, ja tu neesi beigusi savu spēli.

Vakars klāt. Darbs sauc. Es brīnos — vai zeme gavilē? Ir savādi to dzirdēt. Es klausos.

Cellēs (Ķikure/Kikure)

Cellēs

Es eju no dienas dienā un tas ir tā, itkā es ietu no vienas cietuma celles otrā. Es mostos ar cerībām jaunai dienai, bet viņa ir tāda pat — cietuma celle. Es maldos tik ilgi jau un izeju nav. Ir jāsaprot — dienu paliek arvien mazāk.

Un ja nu es netieku ārā? Ja visas atlikušās dienas ir tikai cietuma celles? Es maļos pa viņām un maļos pa savām domām līdz sajukums ir tik liels un smags un tumš, ka liekas, es neeju no dienas dienā, es dauzos, mani krata, grūsta, sviež gar sienām, no kakta kaktā. līdz es iekrītu otrā dienā, otrā cellē. Un krata atkal.

Esmu apdullusi meklējot izeju. Tās nav. Es būtu neatskatīdamies bēgusi, ja būtu to atradusi. Tā tas bija līdz šim.

Bet tagad — es slāpstu sasist šīs sienas. Sasist, ja arī man būtu jānositās. Prāts ir kā satumsis, naidā un riebumā satumsušu asiņu pielijis. Es kāroju briesmīgas cīņas, tā iznīcināšanas, tā plēšanas ar savām rokām kas mani ir plēsis. Es zinu — tā būtu mana bojā eja. Bet liekas — es nevēlos palīdzības, es vēlos caur savu cīņu, caur nežēlīgu šlaktiņu iziet no šī cietuma.

Bet riskēt es nevaru. Man ir jāzina, ka šīs celles lai neieslēdz kādu citu aiz manis, ja es kautiņā ietu bojā.

Ir jāvēsina asiņu pielijušais skats un jāiet pacietīgi. Ir jāiet — nodevīgi, ar viltu.

Tas ir zemi. Zemiski. Labā sabiedrībā tas ir liels, atbaidošs vārds. Tam kas ir uz nāvi, uz divām trim nāvēm cīņā, tam šis vārds nav tik liels ne tik atbaidošs.

Tam, kas ir ieslēgts kopā ar ārprātīgo, nav zemiski — līst slepeni, ar smaidu tam garām, gar sienām taustoties pēc durvīm un atslēgas. Nav zemiski arī klupt tam pie rīkles.

Zemiski — ir vārds citai sabeidrībai, ne tiem diviem. Tiem viss ir atļauts. Viņi ir līdzīgi. Līdzīgi arī domā un rīkojas. Tomēr viens ir trakāks. Tas, kurš vairs kāro mazāk savas brīvības, kā cīņas.

Es nedrīkstu kārot cīņas un es dauzos savās cellēs no vienas otrā.

Tikai skats caur logu…
Tikai skats caur logu māj, un paglābj.

Kā viņā var slēpties tik daudz? Kā gleznā. Kā ļoti labā gleznā. Kā ģēnija darbā.

Tur ir divi egles. Tās gads no gada aug augstāk, zied ar sīkiem skuju koku ziediņiem kā mirtes. Varbūt tā ir kādu paegļu suga. Viņām ir mazas paegļu odziņas. Bet viņas izskatās kā egles. Tām apkārt krūmi, kas zied viens aiz otra: Pirmais priekšā sudrabpelēkais vērmeļu krūms, aiz tā lielās zaļās lapās kādam citam krūmam plaukst koši sarkani, milzīgi ziedi. Tie deg, kad citi krūmi mazliet nomet lapas, kad viņu zaļums kļūst caurspīdīgāks, retāks. Tālāk vislielais krūms, kam uzzied balti ziedi, lieli kā milzu rozes, pret pusdienas laiku kļūst bālsārti, un vakarā vai otrā dienā ir nespodri sarkani, satumst beidzot. Bet citi pumpuri ir atvērušies atkal balti. Krūms ir raibs. Zem tā — maija krūms savos ziedos nosnieg kā ar sniegu, viss balts un birst tad kā sniegs.

Oleandrs zied koši rozīgs, tā ziedi ir kā smalkas, melnas vilnas lakatos, ko cilāja vecāsmātes, un kā austrumu zīdā.

Slotas krūmam nav lapu, tikai garu, zaļu, mīkstu, zaru pušķi, nē tik mīksti tie nav, tie ir sīksti, zaļo visu laiku, bet ziedu laikā ir kā dzelteniem dzīpariem pieadīti.

Vēl ir rozā kristus ērkšķis, viņa agrā ziedēšanā ir tik daudz maigas cerības, kas drīz tad birst sīki un biezi uz zemes. Citiem pa vidu spraucas kādi violeti ziediņi kā samts un tādi pat oranži, tad baltās pīpenes, kuru galvas izaug tik augstu, ka iespraucas bez pūlēm manā skatā caur logu. Vijolītes ir apkašā, tās skatam jāmeklē, bet to nav laika darīt, jo — aiz eglēm un krūmiem redzams ielejas pretējais kalns, gaisa aizplīvurots, ar mežu un debesīm, ar uzartiem un neuzartiem, ar dzeltošiem un uzdīgstošiem laukiem, ar afelsīnu dārziem, kas no augšas izskatās, kā rindās stādītas kāpostu galviņas, ar traktoru ceļiem krustu šķērsu, ar dīķi kas usplūst un sarūk — viss tas ir manā skatā caur logu.

Bet tas, kas tur ir, tas vēl nav pateikts.

…Tur pil rasa un lietus lāses karājas un vējš skrietn un gaismas nāk un iet. Smaržas guļ kā migla un studas tek, kā mūzika.

Bet arī tas nav viss. Arī tas nav — tas.

…Bišu krūmu var saskatīt piespiežot galvu pie pašas rūts, jo tas stāv iesāņš, pie mājas sienas. Viņam ir milzīgi, vaskadzelteni ziedu čemuri, tiem koši kafijas brūns mirdz līdzi vaska krāsai un viņa lapas ir kā pamāšu lapas, lielas apaļas, kam otra puse ir balti sudrabaina, kad vējš tās atsedz. Viņš ir bišu pilns visu ziedēšanas laiku. Aiz afelsīnu koka ir jaunais džekaranda koks, kas zied kā violets mākonis, kā trakā mīlestībā bojā gājušā gars. Aiz tā zili um sarkani ziedi plaukst kādos krūmos, kas aug gareni, kā cipreses, un kāds violetiem ziediem, kā ceriņkrūms, bet tas ir māns, ātri vīstošs, tā ziedķekari aprūsē sarkanbrūni pirms tie izplaukuši līdz galam. Un beidzot pēdējais tur zemē nogāzies rāpo zem smaržīgo ziedķekaru kaudzēm visterija staipekņu veidīgais krūms…

Tur ir viss tas. Bet ne par matu tuvāk mans stāstījums nav tam — kas tur ir. Kas ir kā ļoti labā gleznā. Man pat liekas, ka tas nekad neatkārtojas, ka tas ir kā mūžam jauns, katru nākošo brīdi. Tas ir kaut kas, par ko es nekā nezinu, bet viņš ir kā ziņa par to, kas man vistuvākais, kā atmiņa par kaut ko, par ko es droši zinu — šai pasaulē ar mani tas nav noticis un tur es neesmu bijusi, bet tomēr tā ir atmiņa, ne šķitums.

Kas man to vēsta? To es prasu katru brīdi, kad es paceļu acis uz logu. Es nezinu. Varbūt zaru režģis, zaļganums — rudenī zūdošs, pavasarī nākošs, rīta spožums, dienas smagais vējš, vakara zelts, vai miglainas dienas iešana, kas ir kā stāvēšana.

Es nezinu, ur slēpjas lielais spēks, bet tas tīra manu skatu no ļaunu asiņu dvingas.

…Varbūt tā ir gaisma. Tikai gaisma. Kas dzīvo visam pāri. Kalnus tā pārbīda, aiznes tālu, vai atnes tuvu, ceļ gaisos, vai gremdē lejā. Dara visu maigu, kā ziedlapām taisītu, vai nomet pasauli acu priekšā cietu un kailu, kā klints gabalu.

Varbūt tikai gaisma.

Pa kreisi no divi eglēm, starp sārto oleandrs un dzelteno slotas krūma zariem var redzēt ceļu, kas uzved kalnā, augstu pro aiz dīķa spožuma.

Redzēt tur mašīnu pārslīdam, ir atcerēties lieldienu šūpoles — augšā, tad pāri augstākajam punktam, kur pasauli iegūst un atkal lejā.

Šis ceļš neaizved nekur. Kur gan viņš var aizvest. Uz autobusa piestātni. Uz sakņu vaikaliņu lielā ceļa malā. Bet kad tam pāri aizsviežas mākoņu ēnas pusdienas vējā — kur viņš sola vest? — Uz turieni, kur visu mūžu kaut kas ir solījis vest. Nekad nav izbeigusies šī mānīšanās. Te tā ir priekšā, te aiz muguras. Ja šī solījuma nebūtu — kā gan iztiktu? Ja tas piepildītos — kas gan paliktu? Kur ved šis ceļš kam pāri aizslīd mākoņu ēnas?

Brīdis (Ķikure/Kikure)

Brīdis

Vienu stundas ceturksni ir laika sēdēt un nolūkoties rītā.

Bērni vēl guļ.

Debess ir piemākusis, ir jūtams silts vējš. Nē, ne vējš vēl, tikai silta gaisa elpa, viļņi, kas ieplūst rīta dzestrumā no dienvidus puses. Es nezinu, no kuras puses. Varbūt no meža, kur tas gulējis zem zariem no vakardienas. Varbūt uz dienas celsies vējš. Tagad vēl nekustas ne lapa.

Biju savas divi jūdzes līdz ganībām, kā katru rītu tagad.

Vecais ceļš pret kalnu, ka strauta dibens, ar izskalotiem akmeņiem, ar sudrabotiem un brūniem eikaliptu stumbriem gar malām. Un neredzamu ziedu smarža, no koku galotnēm. Apstājos vairākas reizes. Varēju to darīt, esmu piecēlusies agrāk šorīt. Šis ceļš ir skaists. Viņa lielākais skaistums ir tas, ka viņš ir iekalts tanī smagajā kalnā, kur tek mana dzīve. Riņķo kā asins savā noslēgtā gultnē…

Vai ir kāds skaists ceļš, kas nav ieslēgts kādā dzīvē? Vai ir dabas skaistums, ko var iegūt acumirklī, piebraucot tam ar auto, vai kā citādi tam pieskrienot, lai satvertu, iegūtu to un skrietu atkal tālāk?… Vajaga būt tūristu vilcieni, tūristu zemes… Bet tas ko es šorīt atkal atrodu un tas kas patiesi ir, ir vajadzīgs, ir tas kas ir iekalts mūsu dzīvē. Tas ko mēs nevaram izvēlēties, bet ko mēs atrodam vai neatrodam, un tas ir mūsu ziņā, tas pa ko mēs rāpojam vai dejojam, kas uzsūc mūsu smieklus un kliedzienus.

Brīdi es varu sēdēt un skatīties pa logu.

Ir piemācies rīts. Bet saules gaisma spiežas caur mākoņu segām un slotas krūms aiz loga, ar saviem dzelteniem ziedu tauriņiem, šķiet uzsūc viens pats šo gaismu, un liegi deg gaisa zeltā. Aiz tā smalkajiem zariem var redzēt — tālumā ir mežs. Un ceļš.

Kur aizvijas ceļš?
Cik skaista parādība ir ceļš!
Nekur neaizved ceļš. Ceļš atgriežas pie mums atpakaļ.

Bet krūms slepeni deg, zem piemākušās debess. Un ceļš — aizvijas. Un pāri tam, pāri visam, visu laiku, kā putna spārnu vēdas dzird Šopēna etīdes (op.10, nr.10) taktis. Tās neviens nespēlē, viņas pašas vēdinājas.

Laiks ir modināt bērnus.

Atziņas (Ķikure/Kikure)

Atziņas

Visas dzīves gudrības mēs varam izlasīt grāmatās un iemācīties kaut vai no galvas jau skolas gados.

Bet — viņas mums nekā nelīdz.
Viņas mums nekā nav vērts.

Tikai tad, kad mēs tās izrokam no mūsu aizejošās dzīves, mēs varam teikt, ka mēs esam pie tām tikuši.

Bet viņas mums atkal nekā nav vērts, jo tas laiks, kad mēs tās būtu varējuši lietderīgi izmantot — ir jau garām. Un tas neatgriežas.

Mēs nespējam savu dzīvi uz atziņām celt, spējam tikai no savas zūdošās dzīves atziņas iemantot.

To vērā ņemot, gandrīz ir ticams, ka Dievs mūsu dvēseles varētu sūtīt vēl otreiz lejā, vēl vairāk reiz lejā.

Un kad noraugamies, kā kurais no mums te rīkojas, tad arī liekas: dažs jau itkā būtu kur kaut ko mācījies, cits — skaidri redzams iesācējs. Tikai savādi: dažs šķietas būtu vingrinājies uz labu, cits uz ļaunu. Vai vieni riņķo uz augšu, otri uz leju?

Nieki! Novecojies uzskats. Un nepiemērots šī laika atziņām.

Absolūta priekšā tik pat labs ir tas, kas pastrādājis bezjēdzīgus darbus (jo viņam nav bijusi dota saprašana) kā tas, kas bezjēdzīgus darbus nav pastrādājis, un savu dzīvi nomaldījis ar doto saprašanu.

Pareizi?
Nē.
Bet — kā?

Atbildi es varētu pamaklēt filosofu grāmatās. Bet tā — man neko nelīdzētu. Man vajaga — savu atbildi. Tikai drauga balsī var sadzirdēt kādu palīdzību, tad, kad viņa domas pieskaras un ir līdzīgas manējām.

Draugu ir daudz. Un nav neviena. Un ir reti, reti kāds.

Atmiņas II (Ķikure/Kikure)

Atmiņas II

Izlasīju kādu grāmatu, ko biju lasījusi pirms divdesmit gadiem. Grāmata runā par to pašu, kas bija pirms tiem gadiem — par atteikšanos no laimes, par labu kādai nezināmai vēl lielākai laimei, kas nāks… Un — kas nenāk, jo dzīve nesākas rītu… Un laime ir laime un to nevar mērīt pēc lielumiem. Bet to mēs zinām pēc divdsmit gadiem. Pēc kaujas viena bāba ir gudrāka, kā peici ģenerāļi pirms… Bet saka — var uzvarēt kaujas un zaudēt karus. Un otrādi. Tā tad vāja ir arī tā gudrība pēc kaujas. Bet kad karš ir beidzies, tad viss ir beidzies.

Kas man bija svarīgs, bija atmiņas, dienas ar sniegu un mūziku, un atteikšanos no laimes, kā tanī sen lasītā grāmatā.

Kāds francūzis ir uzgleznojis atmiņas. Ne kādu savu dienu atmiņas, bet atmiņas vispār.

Viņš ir uzgleznojis izmirušu jūrmalu ar tukšām gliemežvāku kaudzēm. Es viņam sen esmu gribējusi runāt pretī, bet man nebija pierādījumu ar ko apgāzt viņa tukšo gliemežvāku kaudzes. Tagad man ir.

Atmiņas nav kaut kas beigts. Atmiņas var likt mums vēl pie kaut kā no jauna ķerties klāt, pie kaut kā, kas bijis nolikts apputēšanai. Lai arī tie būtu tikai daži vārdi, ko cilvēks saka no jauna, tikai dažas taktis, ko viņš spēlē no jauna, daži puskūleņi ko viņš apmet — tā ir sēkla, ka viņa uzdīgst, un tā ir atmiņu sēta. Atmiņas ir sakaltušas sēklas, noglabātas ģeorģīnu saknes, es domāju, kā jaunas meitas tās noglabā. Visas protams vairs nedīgst. Ziema ir auksta un tā var būt arī gara.

Ja man būtu ģeorģīnes es aizsūtītu tās viņam. Es domāju — ja manas atmiņu sētas un uzdīgušas ģeorģīnes jau būtu uzaugušas. Viss kas uzdīgst vēl neuzaug un neuzzied. Bet pie tā ne sēkla, ne paglabātas saknes nav vainīgas.

Tā tad — ja manas ģeorģīnes uzziedēs, es tās aizsūtīšu. Bet ne tam francūzim, viņa gliemežvāku kaudzēm nebij taisnība.

Zaļās lapas (Ķikure/Kikure)

[Zaļās lapas]

“Tas viss ir tikai tavā galvā…” gudrie saka un tā ir taisnība. Un, ja aiztaisa galvu ciet – nav nekā. Ne laba, ne ļauna.

Šīs zaļās lapas cietumnieka, jā, savā ziņā cietumnieka, logā ir tikai zaļas lapas. Dažas tās no krūma zariem varētu izretināt, izgriezt arī apakšējos zarus, kur tās viszaļoksnīgāk, nopļaut, iesviest skābbarības tornī, govju silē, komposta bedrē, un, ja nav nevienas no šīm lietām – satīt plastikā un iebāzt atkritumu tvertnē. Ja arī dārza atkritumus tur nevar likt, kur citur tādu vīkšķi lai liek?

Uz šīm zālēm un lapām nav tiešām skatam ko redzēt. Ja skatās ar tādām, labām, prātīgām acīm, lapu zaļumā nav nekā skatīšanas vērts, nav nekā ko redzēt, izņemot lapas. Bet – neskatos ar tādām acīm. Tikko paveros logā no sava iesprosta, lapu zaļums spoguļojas manā skatā kā Russo (Rousseau) džungļu gleznā vai citā Russo gleznā, tas kļūst Russo zaļums vai kāda cita meistara zaļums, cita meistara glezna, mana glezna. Tā mainās ik stundu, ik dienu, ir, top tur manā logā, un skatīšanās nevar beigties.

Labi, ka tā ir.

Lai gan tas nogurdina diezgan. Ved un ved nezin kur kādā neiegūstamā, tad it kā iegūstamā un atkal neiegūstamā norisē.

Skatoties arī ar prātīgām acīm, domājot – tas zaļums tur nav citam nekam vērts, tikai sivēnu silē liekams. Tas arī atver ceļu, aizved, ieved vecās, labās sētās, mājās, ciemos, dārzos, pagalmos, kur sivēni aiz sētām un staigā cilvēki ar izkaptīm, ar grābekļiem, ar zāļu nastām; un balsis, suņu, zirgu balsis, un pakavu un basu kāju dipi skan un ved uz kūti, uz stalli, klēti, istabu. Uz istabu, jo māte sauc launagā. Nezin kur ir bērni aizmaldījušies, nevar saūjināt.

Veca lapa (Ķikure/Kikure)

Veca lapa

Pēc simts gadiem (…) atkal reiz ceļā stāvi; ceļu sāc vasaras rītā agri, kad puķes ir nakts valgas, bet ceļi ir silti un sausi. Un diena atveras, rīts izgaro, ieplūst tev sejā.  Ceļi sāk tevi nest kā upes, ielas iečalojas.  Mirkļi saskaras, sasveicinās vārti, durvis, logi, izkārtnes, lampas, rozes.  Smaržas, krēsli, saule, kafejnīcas.

Diena karst, izkarst.

Vāra, vārīga ir tava labsajūta – neparādās tev ceļā gaidītā (tikai mazliet cerētā) seja, un sadrūmst diena, ceļš nekur vairs neved. Ilūzija, viegla kā zilgana dūmu strūkliņa, kā dvaša no siltām lūpām, kas gaist, izkrāsojusi pasauli uz brīdi, kurā tu dodies kā putns, tad atkrīti ikdienas cietā, stūrainā vaibstā, kas tā vienaldzīgs, ne laba, ne ļauna skata, un topi kluss. Atgriezies, sāc atceļu mērot, ne īsti skumsti, tik sāc smaidīt tukšu smaidu kā aizkaru sejā, ko aizvelk logos.

Bet dzīvība ir nerimta.  Sāk jauni pavedieni vērpties par to, kas būs, atvērsies vēl nākamā ceļa līkumā.  Varbūt, varbūt.  Jo kā citādi lai tu nokļūtu mājās, kā spētu atgriezties.  Bet jāatgriežas ir, lai atkal, atkal reiz no jauna ceļu sāktu labsajūtā, prieka izgaismotu – par to kas būs, kas nāks, kur dosies…

Universa realitāte (Ķikure/Kikure)

[Universa realitāte]

Ikreiz par gadu miljoni pakavu vēžu nāk ārā no jūras un piecās stundās, līdz paisums velkas, pārojas un sadēj savas olas krasta smiltīs. Tad steidzas atpakaļ jūrā līdz ar paisuma vilni.

Un tā tas iet jau 700 miljoni gadus.

Skaitlis nav mūsu realitāte, bet ir universa realitāte.

…”Kā jūs to varat, to tālo ceļu…” kāda balss noteica atvadoties.

Jā, kas ir šī lielā labsajūta braukt vilcienā, automašīnā, lidot (braukt ar slinko Ojāru tais vecos laikos), iet kājām, iet un iet, lai koki nāk pretī, ceļa līkumi, pilsētas, zeme, debesis? Tas ir visa kosma dabīgais stāvoklis – kustēties, riņķot mūžam savās orbītās – zvaigznēm, planētām un mums. Asinis ķermenī riņķo mūsos, visas tās sulas un ziņas. Kustēties mūžam ir mūsu lemtais liktenis, mūsu eksistences pamat noteikums. Tādēļ, savos ceļos kustoties, es jūtos labi. Esmu kopā ar visu. Esmu saskaņā ar sevi un visumu.