Māra Zemdega, Edgars Kramiņš (Ķikure/Kikure)

MĀRA ZEMDEGA

M[āra] Zemdega 
25.2.95.
Rīga, LV – 1013 LATVIA

Sveicināta!

Jauki un dīvaini reizē, saņemot Jūsu vēstuli. Tātad Jūs patiešām esat cilvēks ar ‘miesu un asinīm’, ne mūsu izrādes literārā varone. Izlasot vai izdzirdot Jūsu vārdu, manī rodas īpašas izjūtas, itkā runa būtu arī par mani.

Esmu ceļa jūtīs. Iespējams, ka arī Jūs ‘Laikā’ izlasījāt, ka mēs ar izrādi ‘Arālija’[?] marta mēnesī ceļojam pa ASV, pieķerot klāt arī Toronto. Tajā paredzēts būt 29.III. Ceļojums būs straujš, jo būsim 12 pilsētās. Tātad kādas dienas vai stundas būšu Jums salīdzinoši tuvu.

Teātrī nesen bija Hauptmaņa ‘Elgai’ pirmizrāde, kurā man ir grāfiene Maritena[?] loma nav īpaši liela, bet mani saista. Mēģinu pašlaik Strindberga ‘Lieldienās’. Luga, arī loma īpaši interesantas un bagātas. Vēl ģimene – vīrs, meita un suns. Dēls apprecējies un dzīvo atsevišķi, arī māte joprojām turas un dzīvo atsevišķi. Vasarā svinēsim viņai 80.

Darba un aizņemtība pietiekami, bet tas uztur kā fiziski tā garīgi.

Lai Jums labi klājas!
Māra Zemdega.

————–

[late? 1995]

Sveicināta tālā un reizē tik tuvā, cienījamā Erna Ķikure!

Man pat dīvaini Jums rakstīt, jo pati vēl joprojām sajūtos kā daļiņa no Jums, tik spēcīgi esmu saaugusi ar Jūsu domām, Jūsu attieksmi pret dzīvi un cilvēkiem, ar Jūsu mīlēto un nīsto. Mēs Jūsu saraksti ar Jāni Sarmu izdzīvojam it kā vienā elpas vilcienā un ikreizi tajā dzimst kāda jauna nianse un ik reizi skatītāju zālē valdījis saspringts klusums, gaidas, kurās pa laikam ieskanas skatītāju smiekli par Sarmas noveles ‘Rotaļa bez noteikumiem’ varoņiem, vai gan drīzāk ne-varoņiem.

Laiku pa laikam bijusi vēlēšanās ar Jums padalīties domām, bet t[…]du mijai, vienkārši nekam kur – rakstīt.

Mūsu dzīve šeit stipri jucelīga, sarežģīta, pat neprognozējama, bet es vienmēr esmu tiekusies pēc saskares ar apkārtējo pasauli, cilvēkiem, pēc iekšējas harmonijas. To ir pagrūti rast un vēl grūtāk noturēt. Te palīdz mājas, tuvie cilvēki un pelnenokārt[?] darbs. Pašlaik mēģinu Hauptmaņa lugā ‘Elga’ grāfieni Maiersu[?]… Lomā ir ko darīt, par ko domāt. Teātris ir manas dzīves neatņemama sastāvdaļa, spēka avots, daļa mūsu nemīlnīgajā[?] dzīves [..]ēdijā.

Vēlu Jums gaišas domas un saku paldies, ka satikāmies – Jūs manā pasaulē atklājāt vēl kādu jaunu, citu pasauli. Mēs ar Kārli Pamši no Jums vairs nešķirsimies.

Māra Zemdega
Paldies par Jūsu fotogrāfiju.

————————–

[card – Winter country scene – Foto: Uldis Briedis. LSSK, Tirgoņu iela 8. Rīga, Latvija. Handwritten on picture]:
Priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu veselīgu 1996. gadu.

Jaukā jaukā Erna Dzelme Ķikure!

Nu gan sagādājāt prieka pilnu pārsteigumu. Saņēmu Jūsu apsveikuma kartiņu un vēl ziņa, ka seko ‘materializēti’ svētku sveicieni. Visjaukākā ir tā negaidītība un, neliegšos, tas padarīs bagātāku svētku galdu. Paldies, paldies, paldies.

Kā lasāt un nojautāt mums klājas raibi, sarežģīti un varas kāre lielā daļā cilvēku atmodinājusi melnos spēkus. Jādzīvo ar ticību baltākām dienām. Jārod baltas domas un dzīves gaišā puse. Un to var atrast kā cilvēkos tā it īpaši dabā, tā nepilnīgi. Un pamatu zem kājām veido darbs. Un tas tajā sezonā ir kopēts un interesants. Minēšu kaut Žozefīni Bruknera lugā ‘Napoleons’. Viņa mani gaida uz pavasara pusi. Bet arī pašlaik mēģinu citās lugās un ir diezgan daudz izrāžu. Esmu pārdomu pielieta, jo ļoti drīz iekāpju jaunā gadu desmitā, man paliek apaļi 60 un to [..] arī gadu mija un Ziemassvētki. Laiku pa laikam iedomāju Jūs, īpaši kad esam kopā ar režisoru Pamši.

Lai Jums labi klājas un atkal uz sarakstīšanos!
Māra Zemdega
Lai labi klājas arī Jūsu meitām!

—————————-

Strauji tuvojas gadu mija ar savām pārdomām apcerēm un cilvēkiem, kuri dvēselē atstājuši iemītas pēdas. Jādomā par dzīvības un nāves tuvo gaitu, jādomā par Augstāka esamību un viņa varu pār mūsu likteņiem.

Jādomā par Jums.

Domāju un ceru, ka esat vesela, ka dzīve Jums dāvina labas dienas. Es pati mēģinu jaunu lomu ne visai labā Marivo komēdijā, spēlēju izrādes un darbs palīdz pārvarēt mūsu nebūšanām pārpilno dzīvi, tāpat kā tuvi mīļi cilvēki palīdz pārvarēt tumsu gaismai par labu.

Lai Jums un Jūsu tuvākiem gaiši Ziemassvētki un gaišas domas un dienas 1997. gadā!
Māra Zemdega

—————–

[card – Mākslieniece Margarita STĀRASTE. © ‘Avots’ 1988. Also in Russian.]
[15. dec. 1997]

Mana mīļā Rakstniece!

Šis pirmssvētku laiks parasti ierodas ar smeldzīgām domām, pārdomām, pārvērtēšanu, atceri. Varbūt tā mēs ieejam citā kvalitātē? Šķīstāmies? Lai tā būtu!

Vēlot Jums gaišu Ziemassvētku vakaru un gaišas dienas 1998. gadā.
Māra Zemdega

———————

[card — with souvenir gift at funeral in Ļaudona: Cienījamām Ernas Ķikures meitām — Dzidrai un Inesei.]
[..ajā], 2005. gada 1. oktobra dienā

Man nezināmās, tālās un reizē tuvās
Inese un Dzidra!         

Lasot un strādājot pie jūsu mātes un rakstnieka Jāņa Kalniņa sarakstes, radusies izjūta, ka Erna Ķikure ir man tuvs cilvēks ar lielu gara un arī fizisko spēku, bagātu jūtu pasauli. Ari mani tā bagātinājusi un spēcinājusi.

Vēlos dienā, kad jūsu māte pārnāk mājās uz visiem laikiem, dāvāt mazu piemiņu no sevis. Jūs esat māsas, tie mazie dzintara cilvēciņi ir brāļi, tie nes laimi. Lai tie sargā jūsu “atmiņu lādes” un jūs pašas.

Ar mīļu sveicienu,
Māra Zemdega

———————————————————-

Dec. 14. 2005

Mīļā Māra Zemdega,

Saucu Jūs pa “mīļo”, jo tāda man liekaties, bet arī tādēļ ka tas apmēram tulko “dear” no angļu valodas un “cienījamā” man ir ne tikai svešs, bet pat tāds “svešinošs” vārds (tā jau laikam latviski nesaka, bet domāju ka Jūs, sevišķi Jūs, sapratīsiet, ko mēģinu izteikt…)

Nesen noskatīju un pirmo reizi arī noklausījos Jūsu un Pamšes uzvedumu “...un mūžīgs ceļš tālāk.” Lenti man iedeva Edgars Kramiņš. Tā lente, kura bija jau sen mammai atsūtīta mums te visu nedeva — redzēt varēja, bet dzirdēt nē. Toreiz mamma teica: “Nekas. Es jau zinu kas tur rakstīts…”

Es arī biju lasījusi Ķikures un Sarmas vēstuļu grāmatu. Tas ko tagad redzēju/dzirdēju bija daudz savādāks ne kā es toreiz (pirms 13 gadu) varēju iedomāties. Pa daļai jau gadi vien (jau varbūt 20 pēc grāmatas izdošanas) arī palīdz kaut ko vairāk saprast…

Kad pirmo reizi lasīju grāmatu, man bija mazliet neērti ka mammas vēstulēs bija tik daudz vaimanu — viņa varēja izklausīties par daudzi naiva, lauciska, nožēlojama sieviete, salīdzinot ar Sarmas sabiedrisko, pieredzējušu, šarmanto, ironisko kungu…

Jūsu uzvedumā nemaz tā nebija — tādas sīkumainības nebija nekur. Man likās ļoti aizkustinošs — parādīts ne tas indivīda īpašais, personisksais, bet drīzāk tas cilvēku vispārējais, būtiskais — daļa no dzīves esences, kodola… Man bija ļoti žēl ka mamma toreiz nedabūja noklausīties.

Bet Jums un Kārlim Pamšem apsveikumi un liels paldies.

Un paldies arī Jums par Jūsu devumu mammas bērēs — kā jau teicu tur, žēl ka viņa nevarēja būt klāt…

Jā satiekat Edgaru Kramiņu, pasakiet viņam paldies un ka lente darbojas kā vajag — Es pa svētkeim viņam arī uzrakstīšu kādu vārdu. Priecājos ļoti ka Jūs abus satiku — un pie Pamšes uz pāris stundām arī iznāca aizbraukt.

Man ir tāds mierīgs prāts. Liekas ka nu mamma ir atgriezusies “mājās”.

Visu labu Jums,
Inese
Priecīgus Svētkus un visu to skaistāko Jaunā gadā!

——————————

22. jūl. 2006.g.

Sirsnīgā uzmanīgā Inese!

Paldies, paldies par grāmatām! Vēlējos kaut daļu izlasīt un tad uzrakstīt. Jā, saņēmu gaidīto bagātību — valodas, stila un bagātās piesātinātās domas spēku. It kā skopi, īsi teikumi, bet uzbur veselu daudzkrāsainu, pārdzīvojumiem bagātu pasauli. Poētisms, smeldze, ilgas un reizē bailes no laimes, atraušanās. Kaut dažu stāstu minēšu — “Uz tilta”, “Mazo satikšanos”, “Svešinieks”.

Jūsu māte man kļuva tuva jau iestudējot saraksti ar Sarmu, bet tagad esmu pietuvojusies viņas domām, ko tikai minēju, nojautu. Pati bagātinos. Labi bija lasīt Jūsu vērtējumu par mūsu “Mūžīgo ceļu“, jūtu, ka arī Jūsos tas atklāja kādu nezināmu, iespējams tikai nojaustu mātes dzīves pusi, domu gājienu…

Mums ir karsta un sausa vasara. Sāp sirds par dzīvo radību, dabu, kas nīkuļo bez lietus, nav kas to atveldzē. Rīgā nav patīkami — asfalta dvinga, mašīnu radītais smogs, drūzma. Laiku pa laikam pazūdu no pilsētas. Vienu dienu Edgars aizvizināja uz Ikšķiles krodziņu pašā Daugavas malā ar iespēju izstaipīties nopeldēties un pa[..]i pamieloties.

Rīt abi ar viņu dosimies pie meitas Valmieras pusē. Viņa ar ģimeni kopš pusotra gada pārcēlās uz dzīvi laukos. Kā gandrīz visi sākumi arī šis nav vienkāršs. Atlaidīsim viņu un znotu divu nedēļu atvaļinājumā no bērniem, suņa, kaķa un mājām. Būs labi pamosties kopā ar putnu dziesmām lauku klusumu kas dažkārt skan.

Visu visu mīļu Jums,
Māra

Jā, es daudz domāju par Jums gadu mijā, bet neatceros (ak, mana galva!) vai aizsūtīju apsveikumus vai nē. Katrā ziņā domās to izdarīju.

—————-

[card of snowy tree]

Kāda balta harmonija šajā apsnigušajā kokā! Vienmēr esmu trenkusies pēc saskaņas ar sevi pašu, ne tikai apkārtējiem. Iekšējais (arī ārējais) dod spēku, stiprina.

Inese!

Vēlu Jums noskaņotus Ziemassvētkus un iekšēja spēka pilnu 2007. gadu!
Māra Z.

**********************************************************

EDGARS KRAMIŅŠ

[notepaper illustrated at top with band of flowers, mushrooms, snail – at bottom corner with baby deer, rabbits, mouse in greenery]
03. 02. 1993. Rīgā

Ļoti cienījamai Ernai Ķikurei!

Esmu ļoti priecīgs par iespēju, caur komponisti Daci Aperāni nosūtīt Jums mūsu teātra izrādes ‘…un mūžīgs ceļš tālāk’ televīzijas variantu.

Uzskatu, ka šī izrāde ir daudzējādā ziņā Jūs tuvinājusi Latvijai un tās cilvēkiem. Priecājos, ka Jums būs iespēja redzēt brīnišķīgus mūsu teātra māksliniekus – Māru Zemdegu un Kārli Pamši. Neskatoties uz to, ka pati izrāde ir emocionālāka un sirsnīgāka, nekā televīzijas ierakstā, priekšstatu tomēr var saņemt samērā pilnīgu. Cik esmu par Jums dzirdējis no Julijas Rumbergas, tad domāju, ka esat pareizi atveidota arī šajā izrādē.

Ar cieņu, teātra mākslinieciskais vadītājs –
Edgars Kramiņš

———

no Edgara Kramiņa
**** ielā Rīga – 14 LV-1014 Latvijā

(Rīgas Muzikāli poētiskā teātra mākslinieciskais vadītājs)

Kārlis Pamše (Ķikure/Kikure)

Rīgā, 6.V.91.

Cienījamā kundze!

Vakar pastā man pat rokas sāka drebēt izlasot uz sūtījuma Jūsu vārdu. Tam vairāki iemesli: Ķikures un Sarmas vēstules mani ieveda Jūsu pasaulē tik neatvairāmi, ka pēc pēdējās lappuses izlasīšanas nekā nevarēju samierināties ar domu, ka nu man šī pasaule izstaigāta un punkts. Otrkārt – Sarmas dēls Sigurds bija mans draugs. Pēc kaŗa centos viņu sameklēt, bet konkrētas ziņas saņēmu tikai tad kad viņa vairs nebija. Ar šo grāmatu man pietuvināts lieluma brīdis, kaut sāpīgs, bet svēts. Un tad vēl – mēs esam novadnieki, tikai es otrpus Madonai – astoņi kilometri aiz Cesvaines – konkrēti Bučauskas miestiņā, taču Madona manā bērnībā bija arī mana ‘galvas pilsēta’. Kopumā mana sarašana ar Jums bija tik spēcīga (tā, protams turpinās), ka es paliku ne tikai zināt kārs, bet pat ziņkārīgs un atļāvos Rubenes kundzei par Jums un tālāko dzīvi pat dažus jautājumus. Tagad nu atbilde tieši no Jums pašas! Esmu aizkustināts un pateicīgs. Jūsu izjūtu impresijas mani arvien vairāk ņem savā gūstā. Sākot ar Kaimiņu Jusu grāmatas nevar vilcienā lasīt, tās ‘pieprasa’ pat atsevišķu istabu – analogi tam kā tās rakstītas. Izjūtu impresijas: Tās vienlaicīgi trauslas un pavēlošas.

Piedodiet! – neesmu taču Jums ‘stādījies priekšā’. 1937.g. aizbēgu no laukiem. Zeltmata kursi, Teātra skola, Tautas teātra studija. Tur jau (vācu laikā) ‘aktieris’. Pēc kaŗa Teātra institūta režijas fakultāte. 21. gadu Nacionālajā teātrī. Tad tapu no turienes ‘aiziets’. Vienu gadu – skolotājs. 25 gadus Operetē. Paraleli pedagoģiskais darbs Konservatorijā. Paralēli – radio. Paralēli + kādas trīs grāmatas. It kā viss.

Pagājušā ziemā man bija lekciju cikls Mākslas darbinieku namā – Par teātri un ne tikai… Tai ciklā iekļāvu arī Jūs un Sarmu. Fragmentu no Kaimiņa norunāja Nacionālā teātra aktrise Māra Zemdega.

Nākošai sezonai noslēdzu līgumu par literāru kompozīciju – Ķikures un Sarmas vēstules tur ‘iemontējot vēl epizodes no Jūsu grāmatām un arī Sarmas prozas. Nedaudz. Šī programma domāta skolām, lai vecāko klašu audzēkņus iepazīstinātu (kaut skopi – atvēlētais laiks 1 st. 20 min) ar viņiem maz zināmo, noslēpto piemirsto, aizliegto (mani kolēģi par citiem autoriem). Epizodes no Jūsu vēstulēm runās Māra Zemdega. Lai šī ziņa ir lūgums Jūsu atļaujai uz ko visnotaļ ceru. Ja panāksim ar auditoriju kontaktu, tad turpināsim otro daļu – tur, iespējams, akcentējot pašus sacerējumus.

Varu tikai iedomāties cik ļoti Madonas muzejs būtu pateicīgs par kādu Jūsu darbu – kaut vai nelielu grafiku. Tad mēs tur ievazātos arī ar pieminēto literāro devumu.

Un – varbūt ir iespējama Jūsu dzimtenes apciemojums?

Sveiciniet, lūdzu, Ineses un Dzidras kundzes! (Es taču esmu iepazinies viņas jau ‘no bērnu kājas’!)
Labu vien Jums un Jums tuviem vēlot
Jūsu Kārlis Pamše

P.S. vai Jums ir vēl Jūsu tēva pēdējā vēstule – dēlītis? Vai nav iespējams foto? Muzejam – Madonā?
K.P.

——————————–

 Rīgā, 21.6.91.

Cienījamā E. Dzelmes-Ķikures kundze!

Saņēmu (pirms četrām dienām) Kā plūsti, Aiviekste, bet šorīt Jūsu jauko vēstuli. Sagadīšanās: dažas dienas agrāk arī Skaidrīte Rubenes kundze man atsūtījusi to pašu grāmatu, tādēļ dubults prieks. Vienu eksemplāru varēšu atdot Mākslas darbinieku nama bibliotēkai. Jūsu sajūtu māksla literatūrā ļoti sasaucas piemēram ar Šveices (Cīrihe) kustību teātri. Nupat redzēju izrādi. Taču vēl pirms tam Mūzikas akadēmija lekcijās horeogrāfiem man nācās runāt par šo bezsižeta jauno virzienu (patiesībā jau sižets ir, tikai dziļi slēpts) es minēju Jūs un citēju Jūsu teicienu par krītošo putnu, kurš aizskaŗ Jūsu sirdi un Jūs nevarat nerakstīt. Minēju arī par Jūsu Alfa un Bētas saruna (nejauši manās rokās nonāca žurnāls Treji Vārti), — eksāmenā man bija patīkams pārsteigums, ka balerina Zita Ersa (viņa viena no pirmajām prīmo vidū – viesojusies dažādos kontinentos) pavēstīja ka savu horeogrāfiju veidojusi rosinoties no mūsu sarunas. Un, jāsaka, es viņas ‘materializēto’ ideju dejā sapratu.

Jā, man ir dažas Sarmas grāmatas: Negantnieks, Spēle bez noteikumiem, Vīru valodas, Slinkais puisis, Svešos dārzos un, kā jau Jūs zināt, — sarakste ar Jums.

Lielvārdē gatavojas atvērt Sarmas mājās memoriālo istabu. Pavasarī vajadzētu būt ‘sakārtotam’ arī dārzam, bet rudenī – ‘izstāde’ kur tad eksponētu visas pieejamas Sarmas un Ķikures grāmatas Sigurda un arī Vītolda grafikas. Liekas, minēju taču, ka Sigurds bija mans draugs, — tā es varētu viņam pateikt paldies – kaut nelielu. Savu lielu paldies arī Jums un šobrīd – pāri jūrām – Jāņu sveiciens!

 Jūsu — Kārlis Pamše

Man nav nevienas (nav arī antikvāritos – meklēju) – no manām grāmatām: Nemierā ar sevi (monogr. Par Ludm. Špillerju), liter. pieraksts – Tā nebija lietaina diena, – Anta Klints. Pastāsti man savus sapņus, — grāmata bērniem par aktrisi Veltu Līni. Ja mana dzīve būtu, tik mana vien – dokument. apraksts teātra vēsture –

Ilgojos dzirdēt – redzēt Jūsu-Freimaņa dziesmas.
Sveiciniet, lūdzu, manas seno dienu paziņas – Inesi un Dzidru.

——————————–

Vecāķos, 15.8.91.

Rakstniece!

Jūsu grāmatas nevar vilcienā lasīt, nevar ar tām draudzēties ja nepiederam paši sev, bet ja mums ir bijusi šī iespēja ‘ieslēgties’ kopā ar Jūsu gara bērniem, ja esam atšifrējuši zemtekstu urdošo spēku, tad gribas Jūsu ‘bērnus’ turēt savā tuvumā. Paldies Jums par to!

‘Šifra’ atslēgu man iedeva ‘Kaimiņš’ – starprindu norises, un Jūsu sarakste ar Sarmu.

Tas pat ir skumji cik ļoti savā vairākumā mēs ejam to autoru pavadā kas mūs baro ar veikliem sižetiem. Tas pats jau arī teātrī, masa mīl masveida mākslu, kas atbrīvo skatītāju no nepieciešamības domāt.

Visu Jūsu sūtīto esmu saņēmis – arī dziesmas ar Jūsu tekstiem. Ļoti patīk vārdi draiskā – tā par braukšanu vilcienā uz elli. Jums plašs vadošais diapazons (šobrīd domājot tikai par literatūru) – sievišķīga koķeterija – smeldzīgs līksms – stila traģika.

Jūs vienā lakoniskā vēstulē ierunājāties, ka Jūsu virkumam nav vajadzīga propaganda. Labi, nevaram nelietot šo nejēdzīgo ‘propagandas’ vārdu. Taču katrai uzrakstītai zilbei (sevišķi ja tā rakstīta ar sirdi!) ir jāaiziet, jāaizskan tautā. Citādi jau rakstīšanai nebūtu jēgas. Un kautkā man pašam negribot to speciāli darīt, tomēr tur kur ir cilvēki kam grāmata nav tikai interjEra dekors, man iznāk runāt par Jums. Nesen saviem draugiem citēju Jūsu epizodi no vēstules Sarmam, kur Jūs stāstāt par sava suņa bojā eju un jautājat: — Vai viņš būs pie Dieva? Un tūlīt atbildat: — Protams, jo viņš jau nekad nav bijis no tā projām. Un vēl to vietu, ka, dažkārt lielu notikumu iespaIdā Jūs netīkojat rakstīt, bet krīt putns no zara, krItienā ar spārnu galu aizskar Jūsu sirdi – Jums ir jāraksta. Pianiste Erika Braže iesaucās: — Jau to vien uzzinot, man šī rakstniece ir tuva!

Jā, protams, ka man ļoti interesētu izlasīt arī Jūsu-Sarmas korespondences turpinājumu. Dokumentāla literatūra pēdējos gados ir mana vājība. Vēstules, dienasgrāmatas, memuāri. Ļoti jau atšķiras – rindas kas rakstītas (dienasgrāmatās) tikai sev, vai arī aprēķinātas vēlākajai lasītāju reakcijai. Analogi ar vēstulēm. Jūsējās valdzina atklātības tiešums, uzticēšanās. Arī Sarma, ar visu savu rezervētību, atklājas savā cilvēciskumā.

Relatīvi daudz esmu sēdējis arī muzejos, arhīvos (droši vien – sēdēšu vēl), pāris gadījumos esmu lūdzis dažas dienas grāmatas neizsniegt ‘gadījuma rakstura’ lasītājiem, tāpat vēstules – ja tās paver durvis bargumam. Nejaušība iesvieda manās rokās Plūdoņa meitas – ģimnāzistes gadu dienas grāmatu. Tā ‘rakstīta sev’, tā man izmainīja attiecību pret cilvēku kuru es ļoti cienīju. Nu viņi visi Dieva priekšā un kā Sarma saka Dievam ir sava saimniecības grāmata.

Naturālisms mākslā – briesmīgs. Ļaunāk nekā diletantisms. Sevišķi teātrī. Kā Jūs domājat?

Es plānoju kaut kur rudenī, Madonas novada dienu, tiem kuri ceļā uz mājām dzīvoja – dzīvo ar šo sajūtu, ja arī nemisēsies ceļa un pārdzīvojuma grūtības. – Varbūt Jūs tomēr atbrauksiet? Tur būtu arī tie, kuri noraudzīsies no Zvaigznītes. Piemēram Lapenieks. Norvilis diez’ vai nelaidīsies tālumā? Rudenāja ļoti gaidīja Jūsu vēstuli, nu, droši vien saņēmusi. Viņa strādādama par muzeja direktori vāca ‘katru skrandiņu’ par novadniekiem. Jau izsenis.

Labu Jums! Sveiciniet sev tuvos!
Jūsu Kārlis Pamše

———————————-

Rīgā, 6.okt. 1991.g.

Ļoti cienījamā kundze!

Apsveicu ar Jaunsudrabiņa prēmiju!!!

Esmu no Jums saņēmis visus sūtījumus, arī pēdējo prozas grāmatu. Arī Jūsu dziesmu tekstus ar notīm. No visas sirds esmu Jums pateicīgs.

Nu man jāvaicā: vai neesat jutusi, ka mēs te Rīgā pēdējā laikā Jūs ļoti daudz pieminam? Notiek tas tā: Rīgas muzikāli poētiskais teātris notraktējot ar skolām iestudē teatralizētus ‘stāstus’ par noklusētiem nezināmiem aizmirstiem autoriem. Trimdas rakstniecību sākam ar Jums un Sarmu. Pamatā – vēstules un Sarmas romāna Rotaļa bez noteikumiem epizodes. Jūsu vēstules runā Māra Zemdega, Sarmas – atļāvos es. Dārziņa un Mocarta mūzikas ieraksti.

Nerakstīju par šo pasākumu, iekams nezinājām kas tur sanāks (Režisori nekad to nezin). Nu jau ir bijušas trīs izrādes – Sarmas dzimtajā pusē Bauskā un Baldonē. Rīgā pirmizrāde 13. nov. koncertzālē Ave Sol (patlaban prestiža kamerkoncertu telpa). Līdz tam vēl trīs izrādes paredzētas Talsos. Ielūdzam uz Rīgas pirmizrādi! Nē, labāk, kādreiz vēlāk; mēs vēl baidāmies no kārtējā kratītāja. Visvairāk es jo lielā aktieriskā uzdevumā sen nebiju sevi pieteicis, un no Jūsu analītiski kritiskās acs jau nu pavisam. Vienīgi Jūsu iejūtīgās sirds siltums kādu to esmu iepazinis – deva drosmi.

Pēc Rīgas izrādes rakstīšu tuvāk, — tad būs aicināta ari prese, kritika.

Māra Zemdega saka Jums savu paldies un lūdz Jūs no viņas sirsnīgi sveicināt! Savukārt no manis labas dienas Jums un Jūsu meitām!
Jūsu Kārlis Pamše

—————————————

Rīgā, 15. nov. 91.g.

Ļoti cienījamā kundze!

Man ir viegli Jums uzrakstīt vēstuli; viena no lielākajām šī gada dāvanām man – iepazīšanas ar Jums, — kaut arī no attāluma, kaut arī neklātienē…
Dažas īpašības mums analogas, — es arī mīlu (vēl arvien) te kā man nav un tas man palīdz izturēt to kas ir.

Nē, pie radio pārraidēm pavisam ar’ neesmu vainīgs. To vienu – ar Jūsu biogrāfijas apstāstu bija ‘sarūpējis’ Jānis Anerauds. Tad vēl bija Jūsu prozas pārraide – laikam redaktores izvēlēta. (negadījās dzirdēt) Ar izdevniecību nav nekādas saskarsmes. Laikam taču būs vainīgs tas, ka Jūs nerakstāt ar spalvu, bet ar sirdi.

13.XI dabūjām Ave Sol zālē dot divas ‘…un mūžīgs ceļš tālāk’ izrādes jo dienā paredzētajam uzvedumam par Poruku, saslima dziedātāja. Vakara izrādē apmeklētāju bija maz (pārpratums ar kādu skolu, kura bija gan pārskaitījusi naudu, bet skolotāja aizmirsusi izdalīt bērniem biļetes). ‘Ceļš’ ir iekļauts sarīkojumu ciklā vecāko klašu humanitārā novirziena skolām, bet viņš ļoti ‘piestāv’ 18. novembrim un tādēļ vakar bijām Iecavā, rīt būsim Lejasciemā, parīt vēl reiz Iecavā, bet 18. nov. Saldū.

Rīgas vakara izrādē bija galvenokārt citu teātru ļaudis, radio un televīzijas žurnālisti. Arī Vītolda Kalniņa atraitne Anna, kura nu jau pasen no Sibīrijas pārbraukusi.

Šodien zvanīja televīzija un izteica vēlēšanos janvārī ieskaitīt pārraidēm – (Gribēju ierakstīt skaņu – t.i. teksta dialogus, bet ‘nesamakšķerēju’ lentu).

Pa laikam pirms izrādēm es kaut ko pastāstu par Jums un Sarmu un iedodu auditorijai ‘aptaustīt’ Jūsu ‘Uz tilta’ un Sarmas ‘Slinko puisi’. Rīgā nolasīju dažus teikumus no Rudenājas kundzes vēstules, kurā viņa lūdz mani katrā ziņā 13. nov. atlicināt laiku un aiziet uz sarīkojumu Ave Soil zālē… Un pēc tam nolasīju arī epizodes no Jūsu vēstules – Kā lai es aizsūtu Jums daļu no rudens ziedu skaistuma, ko man sadāvināja? Māra liek Jūs sveicināt! Viņa ļoti tic savas māmiņas vērtējumam un māmiņa teikusi, ka viņa esot ‘sašauta’ (šī vārda vislabākajā nozīmē). Mani paziņas – pensionēti aktieru pāris (viņi jaunībā spēlēja Kristīni un Edgaru) teicās sen neesot bijuši tik aizkustināti.

Dieva dēļ, kundze, nedomājiet ka nu es salielos, tas pirmo kārt nav manā dabā un otrkārt, — literārā viela ir tā kas rosina. Tādēļ vēlreiz – paldies Jums!

Paldies par ielūgumu braukt ciemos uz citiem kontinentiem! Taču… mēs tā gandrīz visi tagad esam tādā kā jaunsaimnieku statusā un tas nozīmē, ka briesmīgi nabadzīgi. Tā nav žēlošanās. Es ļoti labi atceros tos īstos jaunsaimnieku laikus divdesmitajos gados. Bet toreiz gandrīz visi bija vienā līmenī un dzīvoja ar vienādām cerībām. Tagad izdabās kooperatīvi un koruptanti un reizē godīguma jēdziens ir ļoti distancēts.

Nupat Latvijas radio paziņoja ka sāk brīdinājuma streiku – vienu stundu pārtrauc raidījumus. Streiko ārsti, draud skolotāji – Ir nomainīti, atlaisti vairāki ministri… Un mani sagrābj tāda pati nelabuma pašsajūta, kā 19. augusta naktī kad arī radio apklusa. Bet ko es par lietām, kas neattiecas uz mani (teorētiski, protams). Tagad lasīšu vecas avīzes lai sagatavotu radio pārraidi: ‘Nekur tā neiet kā teātrī’ — gan jau, kad streikošanas mode pāries – noderēs.

Kad Jūs atbrauksit, mēs Jums parādīsim ‘Ceļu’ tā kā tā. Kaut kur. Kādā mazā zālē vai lielākā viesistabā. Ja radio / televīzija nofilmēs, centīšos viņiem ‘izplēst’ kopiju.

Labu Jums! Sveiciniet sev tuvos!
Jūsu Kārlis Pamše

————————-

[card]

Turpinām mūsu turneju. Nupat saņēmām ielūgumu no Madonas.

Lai Jums labi Ziemassvētkos, Jaungadā un aiz tā!
Jūsu Kārlis Pamše

Rīgā, 29.XI.91.

—————————————–

5.1.92.
Sveiciens no Latvijas jaunajā – 1992. gadā!

Cienījamā kundze!

Šodien svētdiena, ir kaut kādi ‘mīlestības darbi’ jāpaveic – jābrauc pie viena cilvēka, kurš jaunos gados strādājis Zara Kantori dziedam Rīgā nakts varjeti[?] programmā un no tā laika mēģinājis izsekot šīs zvaigznes ceļam. Tagad jauna dziedātāja grib sev izveidot koncertprogrammu ar to dokumentālo sižetu un es apsolīju aizbraukt ar viņu kopā pie seno dienu liecinieka. Tas viss tā starp cita. Galvenais: televizija bija pirmais mēģinājums Jūsu-Sarmas (un nu arī mūsu – Zemdegas un manam) – vēstuļu duetam. Janvāra beigu nedēļā – tad būs izmantojams filmēšanas paviljons – jātop! Viņi – televīzijas režija grib rekordēt arī Madonas, Daugavpils un Austrālijas ainavas, — paredzētas trīs filmēšanas dienas. Telv. režisors, — viņu sauc Ģirts Nagariņš – nupat bija Francijā un Indijā un viņam galva pilna visādu ideju arī par kompozīcijām ‘ķermeniskajos [..]šos’. Ekspozīcijai iecerēts Sarmas un Jūsu grāmatu, t.i. grāmatas ekrāna kaleidaskopā (?).

Biju Ventspilī – tur bibliotēkā svešatnes latviešu autoru grāmatas – 2000! Taču nevienas Jūsējās. Stāstīju par Jums, aizsūtīju viņiem Jūsu Uz tilta (man bija divi eksemplāri), turienes mūzikas skola ielūdza atbraukt ar Mūžīgo ceļu. T[..] Bērziņš… Vēl esam parādā Smiltenei, Madonai, Pūrei, — brauksim!

24. dec. Rīgas radio pārraidē bija Akurātera un Jūsu ziemassvētku stāsti (Jūsu par tām vecajām dāmām) Neuzzināju izvēles redaktoru (bet ne jau tas svarīgi) Jūsu darbu lasīja Dina Kvelde. Labi!

Pievienoju man sūtīto kartīti no Madonas muzeja. Dace – muzeja zinātniskā līdzstrādniece – ir laba literatūras pazinēja , grāmatiņa, kuras neiznākšanu viņa piemin, šķiet, Daces esejas par viņas tuviem autoriem.

Īsumā esmu pārstāstījis par to kas paņem manu dienu. Cilvēki (ļoti daudzi) pārdzīvo ‘cenu bumu’ un neinteresējas par ‘garīgo barību’, bet ja tomēr, tad vispirms ar Ulmaņa laika autoriem saistīto. Tiem ir arī citā ievirzē (kā piem. Dace!) un viss tas, liekas, ļoti likumsakarīgi – viss jāsāk ar pietuvināšanos ‘tiem svētīgajiem, kas neredz, bet tomēr tic’…

Jums labu labu vien vēlot
Jūsu Kārlis Pamše

—————————–

Rīgā, 9.2.92.

Jaukā Ernas kundze!

Nupat saņēmu Jūsu vēstuli rakstītu pirms izlidošanas uz Sidneju. Paldies! Jā, arī Dienas un gadi ir pie manis. Un pēdējie divi grāmatu sūtījumi. Vēstules ‘apēdu’ pirmajā vakarā. Kāds liekas materiāls filmai – visa sarakste kopumā sniedz bagātu ainu par mazas tautas izdzīvošanas alkām, — ja šai filmā ietilpinātu arī Sarmas vedeklas (Vitauta sievas) un Jūsu māsas likteņgaitas, ja tur būtu atskats uz Jūsu tēva dzīves noslēgumu, un viņa turpinājumam mazbērnos, tad šī apopēja varētu reprezentēt tās tautas spēku, kas saņem stiprinājumu no kosma. – Ak Dievs, kur paliek turīgie mecenāti, sponsori, kas atbalsta vispirms ražotājus koperatīvus un vēl vairāk starpnieku komercfirmas? Jums ir iespēja ceļot ap zemes lodi! Es Jūs draudzīgi apskaužu un cenšos priecāties par Jūsu prieku. Man vismaz vasarās ir iespēja pastaigām Vecāķos mežā ar manu slimo kaķi un arī tas nemaz nav tik maz.

Mans pēdējā laika lielākais piedzīvojums – vienas nakts dežūra pie ‘uzticības telefona’ Rīgas radio, ar tūlītējiem komentāriem radio klausītājiem. Interesanti, smagi, ierosinoši. Parīt uz Alūksni ar ‘Mūžīgo ceļu’.

Jūsu stāstu lasījumus mēģināšu no radio nokopēt. Rudenājas kundze sūta sveicienus!

Lijas Ogulītes-Jankovas jaunkundzes vārds bija pirmais. Viņa dzimusi Ēveles draudzē. Pēc Lijas māmuļas nāves (mirusi jauna) Ogulītis – šķiet amatnieks, — apprecējis manu mātes māsu Kristīni. Kristīnes meita Anna gaŗus gadus meklēja savu pusmāsu Liju. (Kamēr atcerējās, ka Lija viņu – pateicoties Jankovam – aizvedusi uz Preses balli) Anna mira pirms diviem gadiem. Es Liju atceros redzējis uz skatuves Dailes teātrī.

Sveiciniet Dzidras kundzi! Un Sidneju – Jūsu otro Tēvzemi! Ja iznāk satapt – arī Liju Veikinu, — es viņā iemīlējos sidnejiešu viesizrāžu laikā Rīgā.

Labu! [..]
Kārlis Pamše

Lijas Veikinas meita dzīvojot Rīgā — ? Varētu sastapt, intervēt radio?

————————–

[Photo]: Te Sigurds lasa Čaka dzeju. Vācu okupāc. laiks – Jāņa ielā 3. jumta dzīvoklī – viduslaiku mājā – Mēs bijām jauni…
K.P.

———————————-

Rīgā, 3.V.92.

Cienījamā kundze!

Nu mazliet jāzīlē kurš Zemes nostūris Jums pašreizējās mājas, vai draudzējaties ar Sidnejas rudeni, vai esat Kanādā un pošaties skatīt Latvijas ievziedus? Lai nu kā – ceļot – tas taču uzkrājums jaunām radošām potencēm un par to es Jūs apsveicu!

Un, protams, arī ar to, ka Sidneja tik jauki atzīmēja un godināja Jūsu jubileju! (Man labs cilvēks atsūtīja A.L. ar rakstu un bildēm, — atsūtīja ar ekspres vēstuli un tādēļ šis materiāls ir ļoti piedienīgs Jums veltītajā stendā izstādē Madonā).

Bet visu pēc kārtas:

a) Ineses kundzes sūtītās kasetes saņēmu. Ir ierakstīta Daces Zvirgzdiņas runa Jums veltītajā sarīkojumā Madonā 23. IV. Sarīkojums notika muzejā, blakus zālei kurā eksponēti novadnieki – rakstnieki emigrācijā. Jūs esat blakus ar Andreju Eglīti. Ir visas Jūsu grāmatas, pāris autogrāfiju, foto materiāls. Beidzot ‘iepazinu’ Jūs arī bērnībā. Ir arī Jūsu māmuļa, ir Jūsu mājnieki lauku sētā, un Jūsu klases kopbildes. No svešatnes – Jūs ar meitām – Ineses augstskolai absolvācijas dienā. Ir vēl Ineses izstādes katalogs ar brīnumjauku attēlu uz vāka.

b) Ar Māru mums Jūsu-Sarmas vēstuļu duetu nācās runāt aukstā zālē (visā republikā apkure tanīs dienās bija atvienota) Taču mums abiem nesala, tāpēc ka bija atsaucīgi skatītāji, arī no Ļaudonas, Cesvaines, Dzelzavas. Pirms sākuma mums deva karstvīnu, pēc nobeiguma kafiju ar spirtu, — rezultātā tikai vieglas iesnas.

c) Jau februārī bijām Alūksnē (autobuss nekursēja – nav benzīna), kūlāmies ar vilcienu, skatītāju maz, bet tie kas atnākuši – sirsnība, atsaucība vienreizēja.

d) Šo duetu nofilmēja televīzija, bet pārraide (to nosaka līgums) būs pēc teātra sezonas beigām. Šis moments gan neko neizsaka jo perifērija atsauc iepriekšējos pieprasījumus (Smiltene, Ventspils, Pūre), tās pašas degvielas dēļ.

e) Daži viesošanās paredzējumi nevarēja notikt tāpēc, ka Māra patlaban mēģina Nacionālajā pie viesrežisora no Zviedrijas. Ak jā – pēc Rīgas Latviešu biedrības – māmuļas – atgūšanas vienā izrādē pārbaudījām Ādolfa Alunana auru arī šajā skatuvē.

f) 31.3. man aprita 75 dzīves un 50 skatuves gadi. Iepriekšējā daļā tovakar paši komentējām (ar U. Z.) un atsevišķas epizodes no Jūsu un Sarmas vēstulēm mēģinājām ‘sakausēt’ ar klasisko mūziku (mani draugi gan vokālisti gan instrumentālisti)

g) Gaidām Jūs Latvijā. Ceru, ka neatteiksit interviju radio, varbūt telvizijā?
Radio nupat raidīja Jūsu Suni – apsolīja pārkopēt Jūsu kasetē.

h) Saņēmu arī Ineses sūtītās Jūsu grāmatas. Domā ar Daci izdomājām, ka tās piederētos 1) Ļaudonas skolai, Madonas ģimnāzijai, Madonas muzejam – Vēl neesmu iedevis, bet apsolījis arī Rīgā Mākslas darbinieku nama bibliotēkai.

Tā, ‘atskaite’ nobeigta. Kāda ir gaisotne ārpus minētā, Jūs droši vien zināt. Labi ka ne Jums, ne man nav jābūt Los-Andželosā…

Vai Jums, kundze, nav tādas receptes kas palīdz atslēgties no ikdienas gružiem un ieiet radoši veiksmošā noslēgtībā? Ar kaķi (kuŗam nepatīk, ja es nerunājos ar viņu – kož pirkstā vai skrotzīmulī) kaut kā tieku galā, daudz grūtāk, ja neredzamas plaukstas spiež deniņos, bet citreiz tai apvidū par kuru stāsta – tur sirds. Piedodiet, ja mans jautājums ir uzmācīgs, taču – mēs pazīstami – nu jau no bērnības.

Labu Jums! Sveicieni Jūsējiem!
Jūsu Kārlis Pamše

——————————————

Rīgā, 13.VI.92.
Rīta agrumā

Erna!

Jūsu vēstuli saņēmu vakar, kad Rīgā pēc ilga sausuma ‘ēras’ lija, šai atspirgšanai Jūsu vēstījums par kontinentu maiņu, par izjūtu smagumu kuŗā ir atziņu guvums – tās man jaukas apbalvojuma minūtes. Man no tā jāmācas ‘necīkstēšanas’ tikums (ja jau par Skalbes pasakām teikts, ka tajās pārkausēts latviešu tautas galvenais varonis – tikums, nu tad…)

Žēl gan ka Eiropas ceļojumu atliekat, bet gads paiet ātri un jācer – ļoti ļoti jācer un jāgrib, — pēc gada būs atsijājušies gruži, karjeras un man tās alkas, no ‘brīvības’ rīkstēm būsim kaut ko iemācījušies. Kā te iet, Jūs droši vien zināt, Austrālijas Latvietis bagātīgi informē (man avīzi šad tad atsūta labais cilvēks no Melburnas — Turaides Zilberts). Paldies par vēstuli!

Mūsu teātra sezona pārtraucas vasaras atvaļinājumā. Jūsu-Sarmas un mūsu Mūžīgo ceļu nesen ‘ļāvām’ redzēt Jaunķemeru sanatorijā (luksa ierīkojums nu jau tikai turīgajiem cilvēkiem) dīvaini — bija krietni daudz skatītāju. Nedēļu vēlāk Smiļga muzejā. Relatīvi nedaudz skatītāju, bet tie bija ‘ticīgie’ – tādi ‘ar aizturētu elpu’. Bija ar Siliņi[?] (no San-Francisko), teica mums ar Māru labus vārdus. Pieklājība? – Taču vēlāk to pašu bija atkārtojuši mūsu prominentajai aktrisei Elzai Radziņai, tā kā…

Vakar vakarā – televīzijas pārraide. Māra laba, es pats sev nepatiku. (Kaut arī telvīzijas ļaudis, toreiz – ieraksta laikā – piedāvāja mums ar Māru nākt ar saviem priekšlikumiem un pašiem sagatavot vēl ‘kaut ko’ un tādus ‘jokus’ jel tālrādītājs izsaka ļoti reti.

Ja vasarā (ak Kungs, — ir jau vasara?…) spēšu sarunāties pats ar sevi, varbūt izdosies kādu nopietnību ‘no sevis’ izmānīt.

Jūs, Erna, esat man palīdzējusi noticēt[?], ka vēl jāvar! Paldies par to! Protams, klauvē jau arī pie manām durvīm kaulu sāpe kurā elkonī savukārt ieķērusies depresija un arī man nav sveša vientulības uzmācība. Vienu gan pagaidām nepazīstu – garlaicību. Pēc ilgāka ‘starpbrīža’ atgriezos pedagoģijā, (ar nelielu stundu skaitu) – Mūzikas akadēmijā (tā pārdēvēja mūsu Konservatoriju). Man jāmāca horeogrāfiem režijas pamati. Tā kā no horeogrāfijas nekā nesaprotu, tad man ir interesanti. Šodien šai sakarā jābrauc uz Bausku, kur četri no maniem studentiem rādīs savu varēšanu (nevarēšanu?) folkloristikā. Tā būšot zaļumballe – visu nakti (!) No iepriekš redzētā ‘tīru’ piecnieku gan varēju ierakstīt tikai vienai studentei, kura (pēc dotas tēmas) rādīja Rīgas pilsētas komandanta sievu Annu Kernu sastopoties ballē ar Puškinu. ‘Spiežu’ studentiem iepazīties ar vēsturiskām personām un situācijām, — visvairāk latviešiem, piem. Aiju Bertani-Dunkāni, saisitībā ar Raimondu Dunkānu un Arsedoru, Rīgas prīmābalerīnu Mirdzu Kalniņu kuŗa Romā pārvērtās par grāfieni de Kapannu u.t.t.) Darbojos arī jaunā izdevniecībā, kurai nodomās – vispasaules teātra anekdošu enciklopēdija. Sākām ar Rutku Tēva aizsāktā turpinājumu – anekdotēm latviešu teātros, ir iznākušas septiņas burtnīciņas (3 ½ gados).

Vārdu sakot, cenšos iestāstīt pats sev (un vēl dažiem), ka es vēl esmu ‘priecīgs zēns’. Patiesībā – vairāk cenšos priecāties par citiem, — tā es mazāk atrodu īgnumu un naidu, kura arī netrūkst.

Sveiciniet sev tuvos un palieciet pati sirsnīgi sveicināta no dzimtenes pielūdzēja
Kārļa                                                                                                                                                                  

Piedodiet vēstuļu papīru, bet labi ka tāds ‘gadījās’.
K.P.

[letter written on letterhead]:
[Latvijas PSR logo]
[address info in Russian]
Latvijas PSR Kultūras Ministrija
J.Raiņa Literatūras un Mākslas Vēstures Muzejs
22685, Rīgā, Pionieru laukumā 3
Talr. ****, ****, ****

Norēķ. rēķ. Valsts bankas republ. kant.,
Rīgā, *****
______________No._________________
Uz/Ha No.__________________________
—————————–

—————————-

Rīgā, vēl vecajā 1992. gadā

Cienījamā kundze!

Nupat no Madonas saņēmu Jūsu izstādei dotos eksponātus. Izstāde – kopā ar Andreju Eglīti bija ilgi pieejama novadniekiem. Patīkami, ka vēl pie mūsgada, vēstules vēsta, ka Jūsu sirds melodijai ir atbalsis.

Šķiet skolotājas un arī dzejnieces Adina Ķirškalnes vēstuli nu jau būsit saņēmusi. Savukārt Dace Zvirgzdiņa stāsta par jauniem uzzinājumiem Jūsu rados un kādreizējos kaimiņos un arī to, ka nākošo vasaru varot gaidīt ciemos Dzidras kundzi, bet Jūs pati vēl minstinoties. Cerēsim, ka jaunais gads iedos mums visiem jaunu spēku un ilgu piepildījumu. Pats galvenais – izkļūšanu no garīgā un materiālā haosa šobrīd glābjamies ar bezmērīga koncertiem[?] – cikliem. Nupat devāmies pirmdienas pusdienas pārtraukumā grāmatnīcā Globuss (pretī Operai) stāstām par jaunāko grāmatniecībā, teātrī, mūzikā, dziedam. Klusējam.

Man tāda sajūta ka tieši klusuma melodija ir tā kas piesaista un šai melodijai tik izteikti piederas arī Jūsu daiļrade. Paldies!

Labs cilvēks (viņš rūpējās par Rīgas zēnu kora viesturneju ASV) atgriezies no Rīgas Ņujorkā un apsolījis Mārai Zemdegai nosūtīt Jums radio kaseti ar trijām Jūsu darbu pārraidēm. Savukārt televīzijas kaseti apsolījusi pārsūtīt komponiste Dace Aperāne. Nupat atjaunojām Jūsu un Sarmas vēstuļu duetu – 18. novembrim veltītā sarīkojumā vienā no Rīgas arodskolām, bet decembrī izbrauksim ar diviem ‘seansiem’ Rīgas rajona Vecbebros. Šie braucieni tagad notiek retumis – benzīna trūkuma dēļ un ja nu kāda skola vai organizācija ‘karsti vēlas’, tad tā arī sagādā iespējas un mēs neatsakām.

Jūsu grāmatas – vēstules tagad ir Ļaudonas un Madonas skolās un Madonas muzejā. Pie manis vēl ir viens komplekts. Liekas Jums nevarētu būt iebildumu ja tas pārietu Misiņa bibliotēkas īpašumā. Bibliotēka pārvietojās uz jaunām telpām Rūpniecības ielā, — janvārī cer pieņemt pirmos lasītājus.

Nu man lūgums: Varbūt Jūs atsūtītu ielīmei šajā grāmatā savu autogrāfu ar veltījumu Misiņ bibliotēkai. Es Jūs ļoti lūdzu.

Šis gads pagājis man bez sevišķām balvām, un ar veselību pat man tuviem cilvēkiem – divās manu draugu ģimenēs noslīka kino režisori Juris Podnieks un Gunārs Cilinskis. Jura tēvs jau vairākus gadus paralizēts un dēls bija tas kurš uzturēja tēva apzināšanos par dzīvības vērtību. Gunārs studēja paralēlkursā kad es mācījos režiju – 12 gadus par mani jaunāks. Nupat autokatastrofās gājuši bojā kādreizējais radio spīkers Alberts Liepa un dažas dienas vēlāk luterāņu arhibiskaps Jānis Gailītis. Tās tikai dažas no mazās Latvijas daudzajām ‘miera laiku’ traģēdijām.

Citādi? – Cenšos dzīvot tā it kā nebūtu apjukuma vilšanās cenu trakuma, korupcijas un jaunbagātnieku ālēšanās. To Jūs man mācījāt teikdama, ka emigrācijā centoties dzīvot tā itkā nebūtu emigrācijas. Mazliet strādāju radio – nupat iestudēju itāļa Gvareski grāmatas Don Kamilo un viņa avis epizodes. Prātoju par Andrē Žida Pastoralās simfonijas radio variantu. Sistemātiski sadarbojos ar Teātra anekdošu izdevumu – jaunāko burtnīcu pievienoju šai aploksnei. Tādas burtnīcas iznāk divas reizes gadā un bez jokošanās tur mēģinām ‘iedabūt’ arī aizmirsto un noklusēto informāciju par kuŗu nemaz nevajadzētu smieties, labi ja pasmīnēt.

Lasu. Briesmīgi daudz neizlasīta – nu tikai iepazīstu emigrācijas rakstnieku devumu – mentalitāti sevišķi suģestē dokumentālais devums – vēstules, dienas grāmatas, memuāri.

Kaut kas no jauna parādās arī pie mums, taču vērtīgo aizslāņo lubu, kriminalā un erotiskā literatūra kuŗai atrod gan izdevējus gan defreito papīru – jauni biznesmeņi?

Uz teātriem (tādus arī vēl mana) eju nepiedodami maz. Biju dažos koncertos, — nupat uz Baha programmu, ar kuru mūsu izcilākais koris aizbrauca uz Izraēlu. Koris saucas Ave Sol – un apbraucis vai pus pasaules saņēmis jo daudzas godalgas – viena no soloistēm mana operetes aktrise Dzintra Neļķe – nu jau ‘raud’, ka apnikušas svešas zemes un ‘mēles’.

Vēlu Jums un Jūsu tuvējiem sastapties ar Ziemsvētku brīnumu! Un varbūt tomēr ļausit lai Dzidras kundze Jūs paņem pie rociņas lai pastaigātu gar Aivieksti? Sveicieni – laba vēlējumi – no Māras!
Jūsu Kārlis Pamše

P.S. Nenobaidieties par televīzijas kaseti: dzīvajā plānā esam romantiskāki, starp mums ir simpātiska buŗa[?] (tā izrādes gaitā dažādi iekrāsojās) un katram savs ļoti atšķirīgs, laba dekoratora – Gunāra Zemgaļa – sarūpēts krēsls. Tas viss vēl bija Alūksnē (pēc viesošanās tur) un televīzija nevarēja atcelt filmēšanu – tad izlēma filmēt ‘rakstnieka domu’ – bez ārējās anurāžas.
K.P.

————————————————-

Rīgā, 19.IV. 93.

Mīļā Ernas kundze!

Tikko saņēmu Jūsu vēstuli – esmu priecīgs, par to ka neesat mani aizmirsusi un reizē ir skumji, ka Jums bijušas aizdomas… Par ko gan lai es aizvainotos? Šādas emocijas patērē spēku un man tas ļoti vajadzīgs. Skumji arī tad, ka vēstuli ar Jūsu parakstiem neesmu saņēmis. Pasts! Cilvēki! Viņu dēļ biju nobažīmjies: varbūt Jums ar veselību pavisam ļauni? Paldies, ka nu zinu: vecais latviešu sakāmvārds par lēno (veselības) nākšanu ir vietā!

Literatūra un Mākslā izlasīju Jūsu stāstu. Mana subjektīvā attieksme, — man taču pieminētās vietas un cilvēki tuvu pazīstami, — vēl pastiprināja saviļņojumu. Nē, Ernas kundze, — es no Jums vairs nevaru saņemt tikai vārdus vien.

Neatceros, vai rakstīju Jums pēc tam kad ar Māru bijām Vecbebros – tur lielā zālē lielai auditorijai runājām ‘…un mūžīgs ceļš tālāk’. Jāatzīstas, ka mazliet tad ilgojos kamerzāli un nelielu auditoriju, kāda, piemēram, bija šajā sezonā Mākslas darbinieku namā, kur mūs klausījās ar aizturētu elpu.

Jaunnedēļ – ja Māra varēs izkārtoties teātrī, — piedalīsimies ar šo programu labdarības sarīkojumā (bērniem vāc līdzekļus) izstāžu zālē – viesnīcā Latvija. Kad ‘atnāks’ Jūsu paraksti (cerams šoreiz pasts būs tik precīzs kā ar pašreizējo vēstuli) tad iesim uz Misiņa bibliotēku, kuŗa tagad man blakus – Rūpniecības ielā, jaunceltā māja ar balta marmora kāpnēm (cēla partijas arhīvam).

‘Trejos Vārtos’ lasīju atsauksmi par Jūsu jauno grāmatu ar raksta noslēguma piebildi, ka Jūsu darbus, savam teātrim izvēlējies Edgars Kramiņš. Diemžēl mūsu ‘Muzikāli poētiskais teātris’ par to laiku jau bankrotējis. Direktors meklē jaunu nosaukumu, jaunas iespējas. Laikam jau video lente ar televīzijas ierakstu nav līdz Jums aizceļojusi (Cik zinu Kramiņa kungs to nosūtījis komponistei Aperānei – viņa it kā apsolījusi paveikt pārkopēšanu un Jums nosūtīt).

Vēl nesācis lasīt Jūsu vēstuli es zināju, ka attēlā ir Ineses kundzes darbs. Kas tā ir par techniku ‘vilnas vēlums’? vai attēla krāsas atbilst oriģinālam? Vai tas ir triptihs un izmantojot interjera dekoram iespējama kompozīcijas maiņa?

Ar manu veselību tā: žēloties negribas un ar ko lielīties nav. Un tādēļ ir tiesības teikt balsī! Diemžēl to nevaru vēstīt par visiem ģimenes locekļiem; sievai sarežģījumi ar sirdi, ar asinsspiedienu (viņai ieoperēts pie sirds stimulators) Kā jau māte – viņa nervozē par meitu kura šo ziemu ‘papildinās’ politoloģijā Kembridžā un Londonā un par dēlu, kurš pārcēlies uz Liepāju un gatavojas otrreizējām laulībām, un par pirmās laulības mazmeitu, kura vai pārvakariem zvana uz Ventspili. Mūsu dzīve taču nav – mūsu vien.

Es patlaban radio teātrī iestudēju Latvijā nepazītu darbu: Andrē Žida Pastorālo simfoniju. Gripas epidēmija nolikvidēja darba grafiku un sarežģījumu ir vairāk nekā gribētos. Konservatorijā (kas tagad saucas Mūzikas akadēmija) man divdesmit studenti kuriem lasu kursu par režijas pamatprincipiem (tuvojas eksāmeni…) Uzņēmos sastādītāja darbu (daļēji jaunraksta arī komentāri) grāmatiņai kura iecerēta Antas Klints atcerei (1 okt – 100 gadu, — 1983-1970). Esmu skolu dramatisko kolektīva (amatieru) skates žūrijā un radio raidlugu konkursa komisijas priekšsēdētājs. Tā tad – garlaicīgi nav. Un pie visa – nesmejaties par mani, kundze – mans kaķis Maņriks jau otro mēnesi ir pieteicis ‘bada streiku’. Bija bronhiālā astma, tad plaušu karsonis, tad – šī barības nepieņemšana. Pāris ārsti nevarēja īsti novienoties par pašreizējo diagnozi – barojam ar pipeti un liekas, ka meitas no Londonas atsūtītās tonizējošās kapsulas jau dod pirmos cerīgos rezultātus. (Kad mani draugi par šīm izdarībām smīn es viņiem saku: piedodiet, bet viņam ir tas kā daudziem pietrūkst – viņš ir personība.) Ja vēl teikšu ka nesen filmējos trijās televīzijas lentēs (vienā no tām kopā ar Ablerta Jekstes meitu Zani Freivalds kundzi no Kanādas), Jūs domāsit, ka es dižojos. Maijā žurnālā ‘Māksla’ parādīsies mans raksts Austrālijas leģendas, bet avīze Latvijas Zeme drukā manas bērnības – agrās jaunības atmiņas, Atgriešanos. Vai brīnums, ka gulēt varu tikai ar miega zālēm (kuras grūti dabūt) un sapņu murgos bieži redzu mūsu zirgu. (Reiz viņš pienāca pie akas un prasīja lai viņu padzirdu.)

Ļoti gaidīšu no Jums kaut dažas rindiņas, lai zinātu ka lēnā dzīve ir laba!
Jūsu Kārlis Pamše
Sveiciens Ineses kundzei!

Par kuru listi balsosit? Septiņi mani paziņas (to vidū divi mani bijušie studenti) kandidē, bet katris savā listē. Problēma.

Visu pavasari un pus ziemas neesmu bijis vasarnīcā, — jābrauc tur iestādīt dažus kokus, bet nav kas attransportē melnzemi. Problēma.

———————————————–

Vecāķos (viss klusu) 21.VII.93.

Jaukā Erna!

Es te jau mēnesi, ārā no Rīgas divatā ar [..] Maņriku kaķi invalidu kurš bērnībā sev uzrāva vītņauga podu – viņu saspieda. Viņš izdzīvoja pateicoties kaķa izturībai un labam bērnu ārstam.

Es ļoti gribēju šo divvientulību. Taču Rīgā iebraucot – jau durvis slēdzot domāju: vai būs kāda vēstule? Un lūk šorīt – Jūsējā! Paldies!

Vai zināt kas man visvairāk patika (un arī pārsteidz) Jums veltītajā sarīkojumā Madonā? – Dace Zvirgzdiņa iztaujājusi Jūsu radus un kaimiņus (viņu pēctečus) vārdos klausītājiem uzgleznoja Ķikuru māju portretu ar Jūsu māmiņu centrā. Un māmiņa ‘pie vakariņu azaida galda ir nomainījusi darba drānas’.

Tā taču latviskas mentalitātes gara aristokrātisma atklāsme.

Piedodiet manus izļodzītos burtus; ziemā nelūgti ciemiņi te vasarnīcā izskrūvējuši visas spuldzītes, tagad izdevās pie spekulantiem utenē nopirkt pāris, bet – ‘mazjaudīgas’ – nu – rakstu krēslā – pustumsā.

Man šis laiks – laikmets ir ļoti interesants; dzimst kaut kas jauns! Grūti? – Jā! Bet man maz pretenziju, un es jau pasen zināju, ka tā būs. Sava laika tulkotāja no franču valodas Maija Silmale man ‘piespēlēja’ Antuana de sent Eksupērī miniatūru Vēstule ģenerālim — tā – kā apmēram te: „Kad Vācijas jautājums beidzot būs atrisināts tad sāksies īstās problēmas. Pasirmais marksisms sadalīsies neomarksismos – kā sēnes pēc lietus dzims jaunas sektas kuras nīdīs viena otru. Ģenerāl, — ja arī pēc šī kaŗa es palikšu dzīvs, man būs viena vienīga problēma: kas jādara, lai iestāstītu cilvēkiem, ka pastāv par prāta dikti augstāka – gara kultūra.”

— Ir taču šai pasaulē gaišredzīgi cilvēki – miniatūra rakstīta 1943 gadā.

Tulkotāja Maija man teica: — Es jau nepieredzēšu Eksiperī paredzējumu. – Nepieredzēja; viņu ievietoja psihiatriskajā, pēc atbrīvošanas viņa nomira (iepriekšējie gadi viņai Sibīrijā).

Pēc Jūsu vēstules izlasīšanas es tūlīt zvanīju uz televīziju par iespējām dabūt video kaseti – 25. VII. būs pārraides atkārtojums. Ja ierakstu neiemetīs ‘fondos’ (uzglabāšanai un vēl atkārtotai pārraidei) tad varētu nokopēt. Taču varat domāt, ka pārraidi saglabāšot.

Tagad vispareizāk būtu šo pārraidi nokopēt pie mājas televizora pievienotā video magnetofona iekārtā. Mūsu apstākļos šai iekārtai jābūt vai nu japāņu vai ASV – Manam dēlam šis ‘technikas brīnums’ bija, bet viņš šķīrās no ģimenes – visu atstājot sievai. – ? centīšos ‘kaut ko’ atrast pie paziņām. Zvanīju (šajā sakarā) arī Mārai Zemdegai, bet arī viņai ‘videomaģa’ nav. – Visu skaņu ierakstīja Madonā, taču – tas jau nu ‘nav tas’.

Ernas – Jūs taču piedosit mums mūsu nabadzību?

Cik žēl, ka šogad Jums neiznāca atbraukt. Mūsu ‘Muzikāli poētiskais’ teātris laikam likvidējies. Līdzšinējās telpas jāatdod it kā kādai sūtniecībai un skolām (mūsu pamatklientūra) nav vairs līdzekļu. Braukt uz perifēriju arī vairs nevaram, jo benzīns, autobusu īre ir desmitkāršojušies izmaksās.
Ernas kundze, — nekas, mēs Jūs ļoti gaidīsim un spēlēsim – dzīvosim izrādē ‘…un mūžīgs ceļš tālāk’ kaut vai Jums vienai!
Radio iedevu kaseti lūdzot lai nokopē visu ko tikai no Jūsu daiļrades pārraida.

Vai esat atpūtusies pēc tālā ceļojuma? Es ceru, ka jā! Un tagad Jūsu izjūtu impresija, iegūst nezūdīgas atziņas jaunos sacerējumos.

Sveiciniet Ineses kundzi, tos kas labi ar Jums un palieciet pati no Māras un manis sirsnīgi sveicināta.
Labu vien!                                                                                                                                      
Jūsu Kārlis Pamše

Mums jauns indekss: Latvija LV 1010

———————————————

Rīgā, 25. sept. 1993 g.

Ļoti ļoti biju – esmu priecīgs saņemt Jūsu vēstuli (no 18. sept, pasta zīm. 20 sept), tik ātri skrējusi! Toties manējā Jums, pēc tam kad saņēmu ar ielīmes lapiņām Misiņa bibliotēkai dodamajām grāmatām), — nav pie Jums ‘apstājusies’. Jā, rudens arī te izgrezno kokus – mežus. Un rudens ir mans gada laiks. Protams, pēc klaiņojumiem gar jūru vai pa lapkriša birzi, gribas siltu mieru. Rīgu vēl arvien neapkurina, taču mūsu namu pārvalde ir vienīgā kura piedzinusi no ‘padotajiem’ parādus un nu iedeva siltu ūdeni.

Kramiņa kungs (būtībā bankrotējušā Muzikāli poētiskā teātra šefs) pārdēvējis teātra nosaukumu un turpina kaut ko darīt. 29. sept. bija jau pasūtījis avio biļetes uz ASV turneja ar ‘Mūžīgo ceļu’ (Televīzijas kaseti – cik sapratu — Jums domāto – nogādājis kādam kungam Ņujorkā) un atbildei mēs ņemam – divas izrādes Ņujorkā, viena Sietlā, tālāk, it kā jāmeklē sponsori. Es atteicos. Un ne jau materiālu apsvērumu dēļ, (kaut kā varbūt izkultos, kaut kā pārvarot nabadzības – ubadzības rūgtumu, — bet mana sieva pēc insulta (29. maijā) – nedēļu neanimācijā, pēc tam intensīvā terapijā, slimnīcā – vēl arvien ir uzmanāma. No laukiem gan pārcēlās pie mums mūsu mazmeita (viņas vecāki šķiras), tas ir lieliski un arī nē, jo mazmeita vēl mācās 10. klasē.

Aizvakar zvanīja ‘šefs’, ka neskatoties uz visu, ‘Ceļš’ jāatjauno (pēc 10 dienām) ‘Ave Sol’ zāle izrāde. ‘Un mūžīgs ceļš tālāk’.

Misiņa bibliotēka pārvietojās jaunā ēka (pavisam man blakus). Tad arī reizē ar grāmatām bibliotēkas darbiniekiem dāvināsim ‘Ceļu’. Arī Māra jau ļoti gribēja šo tālo braucienu, bet es nebūtu ‘lietojams’ veselu mēnesi prom no mājām.

Vasarā bija liela aizņemtība – nepieciešamība pieņemt redaktora darbu (2 mēnešus) radio. Tagad turpinās daži līgumdarbi.

Šis laiks ir bezgala interesants – savā izmisumā cerīgs. Un vēl jau tikai atklājies ‘kas ir kas’.

Pagājušo nedēļu tapa radio atkārtots raidījums par Jums. Šad un tad atgādina arī Sarmu. Viņa vedeklai (Vitolda sievai) vēl arvien neizdodas atgūt Sarmas celto māju Lielvārdē kur bija plānots Kalniņu ģimenes memoriālais muzejs. Ja sagaidīsim, tad ‘Mūžīgo ceļu’ rādīsim arī tur.

Ko rakstat Jūs? Kādas ieceres? Vai kādu daļu no Jūsu laika un Jūsu domām aizņem arī tas ko sauc par politiku?

Es kādreiz naivi domāju, ka var dzīvot un neļauties ne kam tik ‘šmucīgam’, bet… Pat pēc gadiem ‘piespēlējas’[?] dokumentācija un faktoloģija, kas liek saprast, piemēram – kāpēc tevi izlika uz ielas pēc 21 Nacionāla teātrī nostrādāta gada? Kāpēc piekomandēja ‘viesdekoratoru’ un kāpēc direktors paziņoja: kolektīvs ar Jums nevēlas vairs strādāt. Neteiksim, ka es biju pavisam ‘nevarīgs’; es atkārtoti atteicos iestāties man piedāvātā organizācijā. Tomēr man ļāva strādāt par skolotāju un vēlāk teātrī (Operetē – 23 gadus, 10 no tiem galvenais režisors) Tagad uzzinu, ar kā palīdzību uz manas galvas pakāra Damokla zobenu…

Izdevniecība ‘Zvaigzne’ piedāvājās izdot grāmatu – satīru par teātra aizkulisēm, karjerismu, konjunkturismu, arī sadzīves ‘skandāliem’. (Kaut ko no tā savā laikā drukāju ‘Dadža’ kalendārā). Ir gribas atsaukties šim ‘bildinājumam’, ir nespēju nobalansēt uz tās šķautnes kurā smaids apdraudēts no sarkasma. Un tad jau turpat ļaunums. Un tādas emocijas vairs nav padomdevējas. Kā domājat Jūs?

Madonas muzejs turpina apzināt savējos. Ļaudonas pagasts viens no bagātākajiem. Iepazinos (nejauši – radio studijā sastopot) ar ļaudonieti Andreju Krūmiņu no Francijas – (Viņš uzrakstījis dažas grāmatas par kaŗu), interesants cilvēks.

Rīgā viesojas Liepājas teātris, — pirmdien skatīšos jauna autora lugu jaunu aktieru izpildījumā. Uz sensāciju teātriem (piem Vitjuks no Maskavas, — spēlē atkailināti aktieri – tēmas patoloģiskas) nevarētu aiziet – jo biļete Ls 15 (tieši mana pensija). Uz kino nebiju sen, tad mazmeita aizvilināja uz gada vājāko filmu (ASV), bet laba mūzika (Miesassargs).

Labu Jums! Sveiciniet savas meitas un viņu ģimenes!
Jūsu Kārlis Pamše

—————————-

Rīgā, 1. okt. 1993.g.

Skaisti, ka Jums tilti asociē vispārinājumus no simbola uz dzīves tiešamību no pasakas (pirmais kurš nāks pār tiltu) uz nežēlību. Un skaisti – tomēr.

Paldies par Jūsu vēstuli, paldies par ‘tiltu’. Pēc šīs vēstules kopā ar mazmeitu braucām pāri vairākiem tiltiņiem (manai pirmajai skolai 120!) – man bija daudz ko stāstīt par cilvēkiem un vietām – braucām tieši gar Lielvārdi Pļaviņām Madonu. Un par gala mērķi Anšlavs Eglītis teicis: „Cesvaine, Graši, Krauļi, Bačauska, Dzelzava, Aizkuja – pats vidzemieciskākais apgabals” (to neizlobījis[?] pat nezināju).

27. okt lugosim Misiņos ar Mūžīgo ceļu. Iepriekš aiznesu grāmatas, apstāstīju, izstāstīju. Šī nu bija auditorija kurai varētu dabūt Jūsu-Sarmas p[..] pasauli, vēl un vēl. Māras kundzes aizņemtības dēļ ātri ‘pēcvārdos’ steidzamies; mājnieki rakstīja Jums pateicības vārdus, direktora vietniece Anna Šmita atzīmē ka tūdaļ vēstules sākšot pārlūkot un darīšot to ar citām acīm un citu attieksmi. (Vēstuļu lielais sējums jau viņiem bija – autogravētos eksemplārus ievietoja ‘reto’ izdevumu nodaļā).

Mums ar Māru šī tikšanās arī bija viena skaista tilta pāriešana – sevišķi tādēļ ka bibliotēka jaunās telpās un sāk rītā jaunu dzīvi.

Esmu Jums pateicīgs par šo iespēju pārnoiet pār pagātnes tiltu it kā aktiera profesijā. Žēl ka Jūsu Inesi un Dzidru, kuŗas ‘iepazinu’ bērnības un pusaugu gados nav dzīve atvirzījusi no manis un viņu vārdus lasu vai nu nodrukātus vai no Jums mīļi pieminētus. Nepārprotiet mani kundze bet Jūs taču zināt cilvēcisko vājību vēlētos nenozaudēt pat to, kas mums nekad nav piederējis. Nenozaudēt ilūziju.

Un tomēr – atslēdzat sevi no ikdienas barjeras un rakstiet! Par vēl nepārietiem un tālumā aicinošiem tiltiem!

Es patlaban nedrīkstu paļauties atgādinājumam, ka ‘jāapsēstas’ – sava slimmiča rēnu operācija – vēl citi sarežģījumi. Saimniekojam ar mazmeitu (viņai vecāki šķiras) mācam viens otru ābolu ripulīšus cept un atrunāt no sērija filmu skatīšanās un katru dienu izlasīt – atcerēties kaut ko labu.

Un labu Jums! Un cerību vērst īstenībā!
Jūsu Kārlis Pamše

———————————-

[Misiņ library’s letterhead, handwriting of someone from library]:
27.10.93. Rīgā

Ļ.c. E. Ķikure-Dzelmes k-dze!

Pateicoties māksliniekiem Mārai Zemdegai un Kārlim Pamšem mēs šodien J. Misiņa bibliotēkai tikāmies ar Jums un J. Sarmu!

Paldies!
[appox. 43 signatures]

Atis Ratnieks 
Venta Kocere
Anna Šmite
S. Klagešs
Elga Lustins
S. Sēne
S. Stukmane
L. Daugiša
Ilze
Līze
L. Līce
Lits
Waler
Kaira
Z. Alfons
Dzintra G.
I. Rutnovsa
Ilze Mālberga
Anita Brasliņa 
Birtua
G. Markuse
Ē. Flīgere
E. Vaga
B. Iesalniece
M. Hetiņa
D. Gulbe 
E. Muižniece
O. Pervurs
I. Šmitiņa
V.S. Naudiņa
Goldsteina
I. Labrence
Maija Budļevksa
Zaiga Avota
Ļ. Gramare
R. Dābola
Z. Kalniņa 
Ojārs Zanders
Maija Reine
Pārsla Zute

[a few unreadable]

——————————–

Rīgā, 12.1. 94.

Tikko pārlasīju – priekšstatīju mūsu izrādes ‘…Un mūžīgs ceļš tālāk’, rīt vēl to pašu darīsim kopā ar Māru Zemdegu, tad iecelsim ‘busiņā’ divus krēslus (viens restaurēts antīkais, otrs ar modernisma iezīmēm) un nedaudz batikoto šifona buŗu (tā ir visa mūsu dekorācija) un brauksim uz Jaunvesseriem. Tur jaunajā sanatorijā ir laba skatuve un atpūtnieki allaž pateicīgi.

Dažām izrādēm man nācās atteikt; laikam, taču, es kādā vēstulē Jums minēju par sievas slimošanu – 21. decembrī viņa aizgāja. Pienākumi un strādāt nepieciešamība nu mani atgriež kādreizējā sliedē. Šis tas ķeras vairāk kā iepriekš, gan kājas, gan atmiņa, arī apziņa, ka vajaga, ka jāvar.

Kas to teicis: Mēs jau neaizmirstam, mēs tikai pierodam — ?

Laikam jau gan var pierast arī pie pieraduma būt izmestam? Nezinu. Brīžam nekā nezinu.

Paldies par Jūsu apsveikumu Ziemassvētkiem, Jaungadam! Ja neesmu Jums vēl atbildējis (nezinu, nekā nezinu), tad pieņemiet manu nopietni domātu vēlējumu: jaunajā gadā – jaunu grāmatu! Jūsu gudrā sirds zina daudz un šīs atziņas noklusēt draugiem – lasītājiem – dzimtenei – tas nebūtu labi.

Misiņa bibliotēka pēc viesošanās pie viņiem ar ‘Ceļu’ mani uzmana; sūta ielūgumus uz kluba sanāksmēm – lekcijām. Viņu telpās arī filmējam televīzijas aprakstu Reinis Birzgalis.

Rakstniece! Vai Jums nav filmiņas no Jūsu ceļojumiem? No pēdējā Austrālijas brauciena? No balvu saņemšanas ceremoniāliem? Es tad pamēģinātu kaut ko iestudēt no Jūsu grāmatām un taptu televīzija pārraide! — ? Bet ja nu Jūs pati atbrauktu?

Labu, labu vien Jums un Jūsu tuviem vēlot, no Jums vēstis gaidot –
Jūsu Kārlis Pamše

—————————————————–

Rīgā, 6. IV. 94.

Jaukā Ernas kundze!

Paldies par vēstuli. Liekas vienīgi Jūs maz vārdos protat pateikt tik daudz!

Visa mana ‘darbošanās’ likumsakarīgs spīts. Sevišķi pēc sievas aiziešanas aizsaulē, kad nav vairs ar ko dalīt savu iluzionāru veiksmi un nestundu melnumu. – Paldies par ziņu, ka labi vārdi par mūsu aktivitātēm aizsnieguši Jūs! Šoziem ‘Ceļu’ rādījām gan Nac. Teātrī (Mazajā zālē) gan vecajā ‘Dailītē’ bērni stāstīja par Jums un Sarmu (bija tāds sarīkojums) un mēs ar Māru centāmies apstiprināt bērnu teikto. 21. apr. paredzēta ‘Ceļam’ izrāde Cesvainē. Paredzēta. Taču nupat jauns likums: pensionāriem atsavina pensijas, ja viņi mēģina vēl strādāt un ņem par to naudu… (‘Rīgas Balsī’ protesta raksts pret Riteni „Muti ciet pensionār!”)

Tā vai citādi – mēs ar Māru esam Jums un Jūsu ceļam pateicīgi – pirms izrādēm arvien vēl ‘pārmēģinām’, meklējam un, šķiet, atrodam kaut ko jaunu tālāk iešanai.

Šodien uzzināšu vai man ir reālas iekļūšanas iespējas sanatorijā kur strādā profesors Seagers (dzelzavietis) kurš mani ir ‘lāpījis’ 20 gadus…

Šorīt uz radio pārraidi – ciklā veltījumi Rīgai – atcerējos kā es 1937 gadā ‘atstāju pastalas aiz Rīgas vārtiem’.

Vēlu Jums atvilkt elpu („Esmu apstājusies”) un tālāk iet! Mūsu Evalds Valters nupat nosvinēja 100! – orķestrs, kori, patnieku eskorts, ziedi, ziedi…

Tautai spēles! To pirmo pusi – no seniem romniekiem mūsu valdība nav iegaumējusi…
Labu! Jūsu Kārlis Pamše

Tai pašā dienā vēlā vakarā.

Ļoti ticu labestīgajiem enerģijas starojumiem. Ernas kundze, — man ļoti brīžiem pietrūkst spēka. Vai Jūs man nepalīdzētu: Un neatsūtītu miniatūru – kādu savu oriģinālu? – Jūs izbrīnina mana nekaunība? Taču es negribētu Jums rādīties citāds kāds esmu. – ‘Apskaužu’ Daci par to ka nu viņa redz Dzidras darbu nobildējumus, (man taču arī gan Dzidra, gan Inese – kā Jūs zināt, — pazīstamas no viņu bērnības)… ‘Miniatūrs’ arī ir relatīvs jēdziens, bet es domāju vēstules aploksnē ievietojamu – mans Rīgas dzīvoklis īr ‘būcenītis’ un tur man ļoti vajaga tāluma.
K.P.

———————————–

Jaundubultos, 24. IV. 94.

Jūs protat pārsteigt ar negaidīto. Paldies! Ir par pārsteigumu, ir kalorijām, ir vitamīniem! Ko tur liegties, es beidzot esmu uzzinājis kas ir izsalkuma sajūta (no bērnības, pēc Pirmā pasaules kaŗa kaut kāda analoģija) un apjauties kā tas ir kad nav šīs sajūtas, nav vēlēšanās normālai apritei. Vienu dienu nedēļā to praktizē daudzi – atslodzes diena. Normalizējas asinsspiediens (arī man!) Taču subjektīvā atteikšanās no aktivitātēm visdažādākās jomās (lasīt avīzi, ieslēgt televizoru utt) mani jau aizveda līdz izsīkumam. Labs cilvēks mani ‘ieskrūvēja’ dziedniecības iestādē (Sa[..]cienes Veselības centrs) pirmā nedēļa pagāja adaptējoties. Mazmeita piezvana kaut kāda paciņa – paka. Nebija paskatījusies sūtītāja vārdu. Braucot uz Cesvaini (‘Ceļš’ ģimnāzijas skolotājiem) iegriezos Rīgas dzīvoklī un tad atceļā dalījām kārumus, pieminējām Jūs ‘pieklauvējām’ ceļa rādītājam ‘Ļaudona 13. km’… no visiem Jums sveiciens!

Māc sirdsapziņa; vai pēdējā vēstulē esmu Jums uzrakastījis ko tādu kas licis Jums saprast bada biedu? Īsti tik traki jau nav, vēl nenokārtots pensionāru honorāru likums u.t.t Un – gandarījuma sajūta jau nav tikai rieciena biezumā.

Pēc izrādes Cesvainē auditorija lūdza pastāstīt par Jums, par Sarmu ko tuvāk. Daži lasījuši kaut ko no bibliotēkas pieejamā, bet relatīvi maz. Komponiete Reinfelde atbrauca līdz no Rīgas (viņai iepriekš nebija izdevies ‘Ceļu’ skatīt), teicās, ka redzētais – dzirdētais viņu ‘samalis’. Maijā prasa Smiltene braukt pie viņiem. Māra vakar piezvanīja, tad norunājām, ka uz Smilteni jābrauc, jāatdod parāds (reiz jau atlikām apsolīto – šo izrādi). O, parāda sajūta spiež. Šoreiz tas ir Jūsu sūtījums. Kā man atlīdzināt? („Bet cilvēks cilvēcisks ir tikai tad, ja atlīdzina” Sarma)

Mazmeitas klase brauc uz Zviedriju – negribējās, ka Anniņai rastos komplekss ar mājās palikšanu (vecāku šķiršanās jau tā sagādājusi problēmu nebūšus) – meloju viņai kā Dikensa leļļumeistars. Māra pēc Smiltenes brauks vienu mēnesi uz Kaliforniju. Labi ka viņai tas sagādā prieku. Man prieks ‘jāmeklē’ vēl neizbristā pļavā vēl nepazītos laukos. Jāmeklē bez meklēšanas paļāvībā, ka gan jau vienu rītu – vienu dienu – kaut kas.

Piedāvāja darbu – režiju jaundibinātā ‘Zemnieku drāmas’ teātrī. Atteicu – kas lai parāda ceļu ja acis brīžam aklas?

Kādreiz sanatorijās (tā man ‘tradīcija’ – sākusies pirms 18 gadiem) lielais prieks bija klaiņot pa mežu, gar jūru – tālu – ilgi. Tagad tas pats tikai domu priekšstatos jo pārrautais muskulis (ziemā krītot uz ielas) nedzīst un profesora piedāvātā ķirurģiskā iejaukšanās biedē. (Teicu viņam: — arī tad nu ilgi man vairs būs vajadzība un viņš mani[??], — Pirmo reizi tu man nepatīc!)

Ķīniešu paruna sakot: „Ja tu dienā neesi domājis neko ļaunu, tevi neuztrauks klauvējums naktī pie tavām durvīm” – Bet tā taču nav?! Jeb es maldos?

Vēl reiz – paldies! Sveiciniet tas kas ar Jums labi!
Jums pateicīgais Kārlis Pamše

P.S. Tikko piezvanīja mazmeita: kaut kā ‘aizķērusies’ tagad atnākusi arī Jūsu vēstule! Paldies!

——————————-

[no date]

Labā Erna!

Katru rītu Jūs pieminu; šī ir viena no rūgtgaršīgākām kafijām, ko Jūsu roka un sirds atžūpēja līdz šejienei!

Māra patlaban relatīvi daudz spēlē un mēģina, nav izdevies sazvanīt un iepriecināt viņu ar šīs pēdējās vēstules labestību, ar pagātnes uzskatāmo liecību – skaisto foto. Tuvākās dienās gan nu sastapšu. Viņa gan ir jau ceļa jūtīs lai mēnesi pavadītu Kalifornijā. Draudzīgi apskaužu – „tos kas ceļo no kontinenta uz kontinentu, mani sabiedrotie nu piejūras meža pastaigās ir mūžam izsalkušās ķērcošās kaijas” (diez’ kādēļ šos putnus tā poetizē?)

Žēl, ka televīzijas ieraksts toreiz notika bez dekorāciju detaļām un kostīmiem – bagāža bija ceļā no Alūksnes, bet televīzijas darba grafika neļāva gaidīt. Vai esmu Jums teicis, ka pēc šī ieraksta mums piedāvāja divas izrādes Ņujorkā un divas Sietlā, bet es nevarēju braukt (biļetes jau bija rezervētas 29. sept pag. g.) jo manas sievas situācija bija kritiska.

Paldies ka Jums attēls šķiet pieņemams, cerams ka skaņa nesabojās garastāvokli. Pēc pēdējās izrādes (Cesvaines ģimnāzijā) mūs ļoti cildināja. (Varbūt palīdzēja Jūsu cienasts?) Ja mūsu Muzikāli-poētiskais teātris nobankrotēs (ir pazīmes) tad piedāvāšu montāžu radio ar aforismu ‘ievijumiem’ no Jūsu grāmatām. Cerams Jums nebūs iebildumu?

Labu!
Jūsu Kārlis Pamše

—————————————–

   [no date]

Labdien, Erna!

Piedodiet, ja tas skan familiāri, bet es pārnācu no Teātra savienības kongresa, tur tikāmies – Māra un es – starpbrīdī aizrunājāmies pie Jums. Sveiciens no Māras! – Jā, televīzija vēl reiz atkārtoja Jūsu-Sarmas – Māras-manu vēstuļu duetu. Gan man, gan Mārai nācies dzirdēt labus vārdus; kādēļ tos nepateikt Jums? Un nu oficialitāte pati ir ‘paslēpusies’. Jā, jā, — tie labie teicieni bijuši par to ka tāda pārraide dodot spēku ticēt ka ar Latviju un latviešiem vēl neesot pagalam (!) Tādā vai citādā sakarībā televīzija nodomājusi veidot teleaprakstu par mani (divi ieraksti jau bijuši) jūnija sākumā Burtniekos Reinim Birzgalim atklās piemiņas zīmi arī tur esam ‘projektā’. Režisore iecerējusi arī Māras klātbūtni un kādu retro pārrunu darīt iedarbīgāku ar vizuālu citātu no ‘Vēstulēm’.

Vairs neatceros kur lasīju, ka cilvēks kurš gaida vienmēr ir interesants. Jūs gaidāt Dzidru. Dzidra droši vien, gaida šo atceļošanu pie Jums. Es gaidīšu vēstuli par Kanādas pavasari.

Mēs vēl arvien gaidām Latvijas pavasari; pēc kalendāra tam tūlīt jābeidzas, bet īsti to vēl neesam jutuši, jo nenormāli auksts. Nē, mēs gan negaidām neko sevišķu; apnicis drebināties un šķaudāt.

Paldies par vēstuli! Par mazbildīti pirmajā lappusē. Kā tās rodas? – Tur paraksts Dzidra. – ?

Lasu Kovaļevskas Deviņpadsmit. Mākslas akadēmija 1930.g. Ir arī mani paziņas. Droši vien arī Jūsēju. Latviešu ir maz – drīz cits citu [..]sim.

Labu Jums!
Kārlis

————————————————

Vecāķos 18.VII.94. no rīta

Jūsu vēstuli no 26.VI ‘sastapu’ nesen; tā mani gaidījusi Rīgas dzīvoklī jo pats cenšos no šejienes bez sevišķa iemesla neizkustēties. Paldies Jums par vēstuli – tā mani saviļņoja, jo pie mums nemaz nav tik daudzi kas gribētu nākt mums līdz ‘mūžīgajā ceļā’. Māra gandrīz kategoriski ir atteikusies no skolu sarīkojumiem jaunākajām klasēm (Sabilē liela zāle kultūras namā bija pārpildīta ar ‘ziķeriem’ no vairākām skolām. Finālā, kad es runāju Sarmas vēstuli par Sigurda aiziešanu un zālē bija sarunas, Māra izmainīja mizanscēnu, to viņa dara ļoti reti (pretīgi man) – un pie vārdiem: „Mīļais, mīļais Kalniņa kungs”, — gandrīz apskāva manas kājas. Tas apklusināja mazuļus. – Liels pārbaudījums manai ‘noturībai’ bija izrāde Nacionālajā teātrī (tur es ‘pabiju’ 21 gadu, tur Māra manās režijās triumfēja [..]asonas ‘Trešajā vārdā’ un ‘Amerikāņu traģēdijā’) – un nu, pēc gandrīz 30 gadiem, pēc manas izmešanas uz ielas (lecu ģīmī toreizējiem pūšniekiem), pēc 23 gadiem Operetes teātrī – es zem šī – Nacionālā teātra – svētnīcas jumta iedrošinos…

Neparasta izrāde bija Alūksnē. Iepriekš Gulbenē paši ar ragutiņām no vilciena ‘vizinājām dekorāciju detaļas uz kultūras namu (citai izrādei), tad es ar aizvēsturisko bānīti (šaursliežu – unikāls ritums Eiropā) plēsos uz Alūksni. (Māra brauca no Rīgas viena). Šai aizvēsturei dīkotāji iepriekšējā naktī bija izdemolējuši vienu vagonu, kursēja tikai (no abiem viens). Varat iedomāties manu izmisumu ietikt šai rūmīgajā vagonā (autobusu satiksme bija pārtraukta bencīna trūkuma dēļ). Es ietiku. Mūžīgo ceļu skatījās Sigurda atraitnes Līgsma, brālēns. Viņam un viņa sievai (abi ir iekārtojuši privātu un lielāko lauksaimniecības ‘rīku’ muzeju Latvijā – varbūt arī Baltijā), mēs ar Māru ļoti patikām. Viņi pasniedza mums pašceptos rudzu maizes klaipus un ļoti tencināja. Šī izrāde, — es ziņoju ka Sigurds ir Līgsmas mājās vadījis vienu vasaru un – galu galā – tur, — Alūksnē mēs zaldāti būdami, viens otru ‘atradām’, — man, Ernas kundze, šis brauciens uz Alūksni bija dvēseles attīrīšanās, svētceļojums. Māra protams, to zināja un mums ‘saliedējās’. Un zālītē (turienes kult. namā ir arī tāda kamerzāle) bija Dievbijīga atmosfēra.

Arī šīgada pēdējā izrāde Cesvaines pilī, ģimnāzijas skolotājiem ‘iespieda zīmes’, — pēc izrādes nācās stāstīt par Jums, par Sarmu, par Sigurdu, par trimdas traģiku. Par to, ka tāda nav tikai Austrumos, kā pieņemts domāt.

Man šī vasara neparasta gan ar to, ka kopš maija vidus dzīvoju vasaras mājā viens. Māja piebūvēta pie senkāpas (kādreiz pāri kokiem varēja redzēt jūru, bet koki negribēja, ka es skatos pāri viņiem) no vienas puses viens stāvs, no otras it kā trīs. Un nu bez manis šī mītne it kā nevienam nav vajadzīga. Kādreiz te virmoja ne tikai dienas. Par to liecina viesu grāmata – paraksti uz sienas no 1966. Viens no pirmajiem Anta Klints: „Paliksim kopā – man nav vairs daudz laika…” Ir bijuši ciemos arī no tāluma (Cik dīvaini – visvairāk no ‘tālbraucējiem’ Austrālija!) Erna, Jūsu parakstam vēl ir brīvs laukumiņš!… — ?

Es te sarunājos tikai ar klaiņojošiem kaķiem. Mīce (mazmeita pagājšvakar iedeva vārdus un lutināja šos bezpajumtnes) neatstājas no manis. Alīse apciemo retāk, vēl retāk Kauslis. Kaimiņu Ricis grib tikai izmeklētu ēdienu bet Breiks (viņa saimnieks – rakstnieku sav. priekšsēdētājs) izstaigā māju, bet neēd neko, kaut lūdzies.

Rīt braukšu uz Rīgu – reizi mēnesī piedalos radio seriālā par Rīgu.

Labu Jums!
Jūsu Kārlis Pamše

Kur palikusi skaņa? Ņujorkā tā vēl bijusi. Toreiz kad mums piedāvāja braucienu.

—————————

Rīgā, 27.IX.94.

Labvakar!

Zināt, Erna, kas visvairāk palīdz izturēt? – Spīts! Kāpēc es Jums to saku? Tāpēc ka mums dzīves izjūtās daudz analoģiju. Pavasarī man nācās rāpot pa kāpnēm pie vasarnīcas (savā laikā iebūvējos senkāpā – kāpnes pāri visam dārzam) Pēc 24 dienām sanatorijā – reakcija mīnusos. Maija vidū, kad Latvijā arī aizsākās gandrīz tropisks karstums, atsāku ‘patstāvību’, — viens pats, bez radio, televizora, (ziemā nozaga), bez kontakta ar kaimiņiem (sagadīšanās – slimības, narkomānija, augsti amati) Vasaras vidū izprātoju: sākšu spītēt! Piecpadsmit minūtes katru rītu rakšu zemi (ilgus gadus pārvelēnojies dārzs). Pārraku visu teritoriju. Un kliboju daudz mazāk nekā pavasarī. Pieteicos bijušajā Operetē kaut ko iestudēt. Pieteicu izdevniecībā grāmatiņu. Avīzei Elpa – ciklu par latvisko mentalitāti (dokumentāli apraksti). – Vai, kā nupat salielījos! Dullākais tas, ka daži cilvēki man notic. Operas prīmā balerīna Lita Beire (puspasaules apbraukājusi viesizrādēs, tagad pārkvalificējusies par horeogrāfi) uzaicināja sadarboties – rakstīt libretu par Bovarī kundzes tēmu. Šodien bija tikšanās ar komunistu, ar dekoratoru. Tādēļ arī es Rīgā. Citādi drebinātos Vecāķos un sarunātos ar ubagiem – klaiņojošiem kaķiem.

Pārvilkos Rīgas dzīvoklī bezgala noguris. Iepriecināja Jūsu vēstule. Paldies! Priecājos ka Dzidras kundzei panākumi izstādē! – Kāpēc lūdzu Jums mini skicīti? – Ticu aurām! Dzidras darbu foto attēlos jūtu smeldzi un cauri tai gaismas starojumus. – Paldies!

Pie mums lielajā modē sensācijas ar un bez piedevām. Tik daudz avīžu, žurnālu un grāmatu Latvijā vēl nekad nav izdots un reizē – tik daudz sēnalu nekad nav bijis. Radio un televīziju cenšas pārtvert mafiozās struktūras. Literārie raidījumi samazināti līdz minimumam. Godīgi redaktori lien vai no ādas ārā lai panāktu kaut kādu cilvēcīgi labu raidījumu. Jūsu stāstu būs lasījusi kāda cita aktrise, — Māra būtu ar mani dalījusies apcerē par interpretāciju. (Viņa vēl arvien Kalifornijas atceru priekā).

Aizgāja mūžībā pasaules vecākais spēlējošais aktieris Evalds Valters. Aprīlī viņš savā simtgadē apsveicējiem teica spožu un loģisku atbildes runu. Sestdien bēres. Bet svētdien man jāpiedalās jaunas anekdošu burtnīciņas un aktieru autobiogrāfiju krājuma prezentācijā. Jāsaņemas spēkā. Ar spītu.

Lūgums: šīs lapiņas otrās puses kvadrātiņā, lūdzu, Erna, ierakstiet atbildi jautājumam: kas Jums ir grāmata? (Grāmatniecība vispār, rakstīšanas process, — kā Jums tīk) Paraksts, profesija, pilsēta kurā dzīvojat. Lūdzu, neatsakiet! Tā nav buršanās; esmu pieteicis suvenīrgrāmatiņai aforistiku par grāmatu. Tajā pa starpināti rokrakstu faksimilus par šo tēmu. Lūdzu, ar melnu tinti! Un kvadrātiņu aizpildītu atsūtiet man atpakaļ. [an approximately 3”x4” rectangle outlined in bottom right corner of page.] Protams varat rakstīt arī uz cita, labākas kvalitātes papīra, tikai formātā tādu pašu. – Ļoti gaidīšu!

Kādas ir Jūsu ‘attiecības’ ar miegu? Es jau garus gadus desmitus – ar miega zālēm. Iedarbīgās dārgas. Nabago aptiekā – vācu – jālieto dubultdevās un tad ‘krīt uz aknām’. Varbūt Jūs zināt suģestijas vārdus?

Ligsmas kundze man raksta ka Sarmas un Sigurda pelnus pārsūtīšot uz Latviju – Lielvārdi. Muzejā paredzēta liela izstāde. Ja muzejs vēlēsies, mēs ar Māru neatteiksim ‘Mūžīgo ceļu’.

Sveiciniet savējos un Jums pašai labu, labu vien no sirds novēl
Jūsu Kārlis Pamše

P.S. Ja vēlaties kvadrātiņā varat par doto tēmu rakstīt arī dzeju!

—————————–

Rīgā, 18.okt. 1994.

Jaukā Vidzemiete!

Sāku jau nobažīties; Jūs mani izlutinājāt ar savām grāmatām, ar vēstulēm. Un pieradinājāt pie šī laicīgi — garīgajā luksa; es jau sāku sajusties gandrīz kā Ekziperī jēriņš, kurš prāto: — Ja tu mani esi pie sevis pieradinājis, tad tev jāuzņemas atbildība par mani. – Šausmīgi, vai nē? (no manas puses, protams, šausmīga prātuļošana).

Nesen, nejauši ieslēdzot radio, dzirdu: neparastas tēlainas dzeju rindas. Jā, — Jūsu dzeja! Tā, — Jūsu dzeja! Tā caurvīju Jūsu autobiogrāfisko stāstījumu, ar labu mēra izjūtu pievienota mūzika. Zvanīja telefons un es nedzirdēju aktrises vārdu. Galu galā, ne jau tas svarīgi, nozīmīgi ir tas, ka Jūsu sirds diktētas rindas skan tiem, kam laba dzeja tieši šodien ir patvērums. Paldies! – Dīvaini, ka daudzi no tiem, kas kādreiz Austrālijas latviešu kultūras jomā un literatūras vērtēšanā ir bijuši trimdas dzīvē autoritātes (arī Jūsu likteņgaitu pazīmogošākā!) līdz Latvijai nav atskanējuši. Bet Jūs skanat. Es lepojos ar to, ka Erna Ķikure mani nav ignorējusi, vēl reiz. Danke sehr!

Pārlasīju no a līdz z Jūsu-Sarmas vēstules (šķiet ceturto reizi – scenisko montāžu – libretu veidojot tā bija intensīva ‘rakšanās’ psicholoģijas izpēte un apsvērums lai nenodarītu pāri autoriem atsevišķu posmu saāķēšanā. Tagad, ar ‘mūžīgo ceļu’ esam apstājušies Rīgā vien divas reizes ‘Ave Sol’ zālē, latviešu biedrībā, mākslas darbinieku namā, Nacionālajā teātrī (kamerzālē), Misiņa bibliotēkā, dažās skolās. Perifērijā: Madonā, Alūksnē, Bauskā, Liepājā, Cesvainē, rajona kultūras namā pie Diklas. Un nupat cilvēku aizmirstā Ziemeļblāzma apcer mecenāta Dombrovska laikus un Kramiņa kungs lūdz papulēt mums ar Māru savu atmiņu 11 novembrim (Lācplēša ordeņa atceres dienā!)

Tā tad: tagad ieejot Ķikures-Sarmas pasaulē sastapos un aprunājos ar daudzajiem paziņām – kādreiz sastaptiem cilvēkiem (pat kolēģiem – Lūcija Kalniņa, Vitolds Kalve, Aleks. Pelēcis) nemaz jau nerunājot par nesen tuvplānā apsveiktiem – Viju Vētru, arī Ainu Neboisi-Vāveri. Neaptverami interesants un pat reibinoši skaists cilvēku dārzs viens no mana mūža mierinājumu un veldzes avotu! No vēstulēm – esmu sācis līdzdzīvot ne tikai Jums – Jūsu ģimenei, bet iztēlē arī Tamužas, Dreimans kundzēm u.v.c. Tā taču bagātības kuru nevar no manis neviens aiznest to kā aiznesa no vasarnīcas radio, televizoru, lielo gāzes balonu.

Tagad par citu: man ir divas māsas abas vecākas par mani. Anna dzīvo Dzelzavā nabagmājā (viņas dēlu nosita, mūsu vecāku mājas Bučauskā nodedzināja – 1990.g.) Adele dzīvo Staicelē. Pēc vīra nāves (pasta ierēdnis aizgāja relatīvi jaunos gados) iemācījās aušanu – no persiešu paklājiem līdz smilgu ‘sedziņām’. Dažos gados panāca ‘tautas daiļamata meistare’ statusu (tāds pastāvēja) tas deva tiesības pārdot šos darbiņus Rīgā (pēc spec.komisijas vērtējuma) Aizpagājušo svētdienu aizkūlos uz Staiceli. Izrādās māsa uz kruķiem, par aušanu ierunājoties raud, tikai sapnī kādreiz sevi redzot stellēs. Viņa lūdza mani atdāvināt vienu no pēdējiem (?) darbiņiem – Smildziņa nākusi izbraukumā pa Vidzemi. Domāju ja kādam varētu ko nozīmēt Dieva uz[..]rstie un krāsotie zāļu stiebri Vidzemē – tad Jums. Lūk tādēļ šī neparastā vēstule, bail mazliet, ka ceļā ‘salauzīsies’ bet…

Es pats vēl mazliet strādāju radio (reiz mēnesī stāstu atmiņas par 30to gadu Rīgu – tuvojas mūsu Metropoles jubileja), kaut ko uzrakstu periodikai visvairāk Elpai. Lūgums: vai Jums nebūtu iebildas ja rakstu eseju par Jums, ar citātiem no Jūsu grāmatām? Ja Jums nebūtu iebildumu – tad ļoti ļoti – vajadzētu dažas foto kopijas – protams Jūs pati (nav tik svarīgi kuri gadi), ja nav iebildumu – arī Ineses un Dzidras ‘bildītes’, tāpat kādu no Jūsu grafikām. Ja, ‘jā!’ tad lūdzu uzrakstiet vai man iepriekš Jums jānosūta mašīnraksts akceptam?

Un vēl: ir iecerēta suvenīrgrāmatiņa par Grāmatu. Tajā aforistika par šo tēmu. Arī rokraksti faksimilā. Lūdzu Jūs: klātpieliktajā lapiņā (var būt arī uz cita taču tāda paša izmēra lapiņas) uzrakstiet ar melnu tinti atbildi jautājumam: Kas Jums ir grāmata (alias dzeja, grāmatniecība vispār utt. – pēc izvēles), zem šīs atbildes, lūdzu parakstu, profesiju, pilsētu kurā patlaban dzīvojat. Lūdzu neatsakiet!

Piedodiet apvainojoši paviršo rokrakstu, rakstītā nepārlasīšanu; man jābūt radio un rakstīšanas laikā 2 telefona zvani ‘izsita’ no normālas ‘eksistences’. Un nu jāskrien (piedodiet) – jāklibo uz tramvaju, pastu, radio.

Dzīvokli vēl neapkurina, un paldies Dievam, jo apkure būs vēl dārgāka nekā pagājušo sezonu. Gribējām brīvību… Lai nu kā neseno ‘paradīzi’ – šo murgu jau nu gan ‘ne za wmo!’

Sveiciniet savējos! Paliekat pati no manis mīļi sveicināta un (protams ar atļauju) mīļi apskauta no Jūsu tālā vidzemnieka
Kārļa Pamšes

P.S. [cut off in copying]

—————————-

[letterhead statement: „Arvien vairāk atceros savu bērnību. Varbūt tāpēc, ka runas tās pašas: par pieaugušo dzīves dārdzību, par to, ka atkal būs jāauj pastalas, par to, ka bads nāk ātri, bet likumus izdod lēni..”]

Rīgā, 1994. dec.

Priecīgus Ziemassvētkus!
Jaukā, labā novadniece!

Visas vēstules no Jums esmu saņēmis; atkārtotais lūgums par aforismu ‘apcerot’ grāmatu, izmainījies ceļā lidojot vēstuļu ‘putnu ceļos’.

Kāpēc Jūs tik daudz lasīju un lasu (tagad atkārtot grāmatas) Jūsu-Sarmas sarakstē šifrējas rakstīšanas process. Tas ir tas kas mani visvairāk suģestē mēģinot ielūkoties jeb kuras mākslas ceļam notiesātajos. Parasti paši autori to noklusē, bet vērtētāji, pa laikam, vai nu apdzied vai nopaļā rezultātus. Bet Anšlavs Eglītis savās pēdējo gadu grāmatās par esejām nosauc savu kolēģu darbu atstāstījumus. Kaut tas izdarīts ar pietāti un mīļumu (tikai dažos gadījumos ar ironiju) man pietrūkst iespēja izgaršot kvintesenci! Jūsu un Sarmas sarakstē tā ir bagātīgi. Sevišķi jau nu no Jūsu puses uzticēšanās sākumā Sarmas godprātīgumam, (vēlāk lasītāju izpratnei.) un tas valdzina. Bez vēstulēm diez vai tik tuvus sajustu Jūsu impresionistiskās miniatūras un dzeju. Pēdējā prasa koncentrētu atteikšanos no ikdienu gružiem lai nepalaistu garām vērtīgo. Mana diena vēl arvien tik saraustīta, ka žēl lasīt pavirši. Tas taču tikpat kā noziegums. Taču garus gadus es lasīšanai minūtes atlicināju sevi apmānot, jo vienmēr – maizes darbs – tas tiešais, kaut dažbrīd interesantais.

Arī manī gadu nasta sevi atgādina un ārsts vēl pamudina to darīt. Taču spītējos. Ja spītam klāt dusmas, tad viegli aiziet neceļos. Trešdienās pensionārus muzejs laiž par brīvu. Tur cenšos palikt labāks. Nupat skatījos Kuršinskas un Irbīša personālizstādes. Irbīts sturmē. Vai tiešām vajaga sajukt prātā lai piegrieztu sev uzmanību; Kuršinska atslēdzās no pasaules ar galēju sklerozi – viņu ievietoja pie neredzīgajiem. Viņas izstādē klusums. Apsēdos ilgam pie Grosvalda, Kazaka (ilgi slēpti – jo ‘formālisti’), — abi ‘nelaiž vaļā’. Sevišķi portreti. Kaut kas, tieši portretos, sauc atmiņā Delakruā.

Labu Jums,
Jūsu Kārlis Pamše
Sveiciniet tuvos!

————————————–

8.II.1995. Rīgā.

Paldies Dzidra, par tik negaidīto un skaisto pārsteigumu. Es būtu bezgala samulsis un nezinošs kā nu izturēties ja es Jūs ‘nepazītu’ jau no bērnības. Abas ar Inesi. Viss šajā dzīvē ir nejaušas likumsakarības; šoreiz tās sākās ar Skaidrītes Rubenes atsūtīto grāmatu E. Ķikures un J. Sarmas vēstules. Šo sējumu es ‘apriju’ vienā vakarā un naktī – tā tad biju sasveicinājies arī ar meiteni Dzidru no kuras izaugusi māksliniece ar savdabīgu skatījumu – dzīve ir rotaļa simbolikas ‘sabiedrībā’ (ir, taču, arī skumjas rotaļas).

Jūsu vēstuli saņēmu 4.II. tā tad nākošā rītā pēc izstādes atklāšanas, kurā protams, biju. Jūsu darbi tieši pret skata ienākot zālē un asi kontrastē ar aizmugures sienu, kur Krastiņa kunga ainavas sildina ar Austrālijas sauli. Jūsu kolēģes ogles zīmējumi (ar diennakts simboliku meiteņu attēlos) nez kāpēc ‘izkaisīti’ pa visu zāli un tas jau tā tematiski un stiliski daudzveidīgo autoru devumu padara vēl ‘saskaldītāku’. Jurjāns sasaucas ar agrīno Strausi, Sodums ir pavisam ‘savs’.

Austrāliešu-latviešu draudzības biedrības priekšnieks mani ielūdza 21. februārī piedalīties sarīkojumā. Manuprāt būtu labi, ja Procesija pārnāktu pie manis šajā procesijā, tas dotu pavedienu manam izstāstam – kā es iepazinos ar Jūsu māmiņu un Jums.

Skolas bērni neieredz tos pieaugušos kuri paliek gultās kad viņiem jāiet uz skolu. Tad nama kāpnēs steidzoties viņi piezvana pie visām durvīm. Šorīt arī pie manām, taču es jau biju nomodā un pateicoties emocijām kuras man uzdāvinājāt kopā ar Procesiju, varēju uz vakari nedusmoties. Paldies, Jums!

Rīgā sniegputeņi mainās ar atkušņiem un sētnieki mierīgi gaida kad kupenas pašas aiztecēs renstelēs. Vairākas reizes esmu kritis, bet laimīgi (slimnīcas pārpildītas ar traumētiem)

Ja kontaktējat ar Sidnejas teatrāļiem, sveiciniet Gulbergu, Siliņu, Zemīti, Veikiņu!

Labu Jums!
Kārlis Pamše

—————————–

Rīgā 6.III.95.

Ernas kundze, mana novadniece, jaukais cilvēk!

Jūs tik daudz mani iepriecināt šai laikā kad skumjas stāv pie namdurvīm, pie logiem, uz trotuāra. Pēdējā mēnesī vien nācies teikt ardievas daudziem tuviem – gan pēc dokumenta reģistra gan dzīvā sarakstā. Vakar vakarā uzzināts, ka aizgājis leģendārā kinooperatora-režisora Jura Podnieka tēvs Boriss, ar kuru mēs dalījāmies gan priekā gan smaguma nastā no 1953 gada. Pēdējos septiņus gadus paralizēts. Iemācījās ar kreiso roku rakstīt (mašīnrakstu) un gribēja atstāt pasaulei liecību par savu bojā gājušo dēlu, par dzīvi.

Rīt man ārstnieciskais kurss sākas Jūrmalā sanatorijā, būs ‘jāizmanās’ pavadīt draugu. Būs jāizmanās mēģināt lomu (mans skolnieks – tagad režisors iecerējis), būs jāiemanās neprotestēt pret fizisko sāpju uzmācību.

Es negribu nebūt (brīžiem), es gribu būt un nevēlos, ka man kaļ ragaviņas lai aizvestu uz mežu.

Jūsu Dzidras veltījumu man (glezna – ‘Procedūra’) aizceļo uz Liepāju (tur tagad visa izstāde) un mana pateicības vēstule atgriezās pie manis. (Mana angļu ‘pareizrakstība’!) Piedodiet, ka Jūs apgrūtinu, taču negribas palikt nepateicīgam, un vainot pastu, un, likteni. Pārsūtiet, lūdzu vēstuli māksliniecei! Lūdzu!

Kā Jūs? Droši vien rakstāt atkal kaut ko sirds diktētu? Vai garais ceļojums tā arī paliks Aiviekstei velti gaidot? Nupat braucu pa tiem lielceļiem (26.II. aizvadīju māsu), tad, protams, senas, un pavisam nesenas atmiņas un apceres ietina mani kā mazuli autiņos. Bija bezgala skumji māsas atvadu ceļā neredzēt nevienu savu laika biedru. Šīs dāvanas taču mēs neizvēlamies.

Par Jums labu vien domājot. Jums labu vien gribot –
Jūsu Kārlis Pamše.

P.S. Māra aizbrauca turnejā pa ASV vairāk nekā mēnesi. Jā…
K.

————————————

Rīgā 10.IV.95.

Paldies par vēstuli. Tā mani sagaidīja kad pārbraucu no sanatorijas. Tur biju gandrīz mēnesi un pateicoties neparastam cilvēkam, no ikdienas pārvietots komfortā. Pēdējais saasina paturīguma kārumu atgriežoties īstenībā. Jūsu vēstule atgādināja, ka ir arī sapņi, iecere, māksla un grāmatu pasaule kurā var aizbēgt no politikāņu strīdiem un skandāliem. Vissarežģītāk spītēt vecuma sindromam un padzīt saīgumu par cenām pretsāpju tabletēm. Tādēļ uzvedos nepieklājīgi: vadīju lielu koncertu – šoreiz pieņēmu piedāvājumu spēlēt epizodi Gibsona lugā Spēlmaņa kliedziens. Epizode ir ‘kodols’ – atziņa, ka dzīves vērtības iluzionārs pašapmāns. Partneri man sveši – apdāvināti aktieri. Ir vēl daži piedāvājumi – nav spēka un ilūziju – Sabojāja sanatorija. Tur biju izrauts no īstenības. Neparasts cilvēks sagādāja komfortu (pat neļāva pusdienot ‘lielajā zālē’) bet ‘tūrei’ beidzoties atvizināja Rīgā ar savu luksa vāģi un ievizināja dzīves sadzīves piedrazojumā.

5. maijā pārapbedīs Sarmu un Sigurdu. Lielvārdes muzejs prasa manu līdzdalību. — ?

Varbūt atsūtīsit eseju nolasīšanai, ievietošanai presē? Līgsmas kundze pārsūtītās grafikas būs izstādē. Ievas kundzes kādreizējie skolnieki ‘sasaucas’. – Žēl, ka man nav tuvākas informācijas par Sigurda iepazīšanos ar izdevēju – manu novadnieku Reitmani, kura pelnus arī nesen no Kopenhagenas pārsūtīja dzimtenē.

Kaut ko jau vēl darām, — savā izmisumā, savā spītā, savā nevarības sindromā. Vēl adresējamies pie jauniešiem kuriem citi, skaisti sapņi.

Labu!
Jūsu Kārlis Pamše

—————————

[poor copy – hard to decipher]
Rīgā, Lieldienās 1995.

Jaukā Erna!

Paldies par vēstuli kura izvadā nākošās vasaras maršrutos, apkārt zemei, kādos dosies Jūsu meitas. Jūs jau atteikusies no šīs īstenības? Un no visa jūtams, ka ne tikai fiziskā varēšana liek ‘konsultēties’ ar saprāta slēdzieniem, bet tieši garīgās potences liek baidīties no dzimtenes. Tas arī saprotams; tik ilgi gadi aizvadīti mainot sapni ar īstenību.

Mūsu vecuma atšķirība neliela, tādēļ, šķiet, man viss saprotams. Pagājušo vasaru es sastapos ar savu neizprasmi; biju izlēmis viens ieslēgt sevi (pat tiešajā nozīmē) izlikos vasarnīcā neesot, Rīgā arī un neizturēju. Tagad esmu saistījies pat ar nesp[..]gi daudz vilinājumiem – pat pieņēmis lomu – epizode Gibsona lugā Spēlmaņa kliedziens. Dažos teikumos dzīves alkas un dzīves nolūgsme. Tādi prastumi – man tak šim brīdim sveši. Ar rītdienu mēģinājumi līdz mēneša beigām, 29.IV paredzēta pirmizrāde. Paralēli avantūra – pirms pāris mēnešiem vadīju (kamerzālē Latviešu biedrībā) Rozenbacha koncertus. Janov – izvērsts inscenējums Lielajā zālē. Izpārdots. Šķiet kāda polit. partija grib izmantot vēlēšanu aģitācijām un piedāvā sponsorēt šo pasākumu brīvdabā perifērijā. Pats koncerts, manuprāt bija stipri kiritizējams, jo galv. inscenētājs aizbrauca viesizrādēs uz Spāniju (viņš ir dejotājs), atstājot maniem pleciem vairāk [..]driķetēja – un tehnika gaismas – pavisam netop. Kāpēc to stāstu? Var gadīties, ka Inesei ar Dzidru Rīgā esot tel. 325160 klusē. (Var gadīties).

Jūs Erna manā izjūtā esat cilvēks kas visu mūžu ir alcis – pārticis no mīlestības. Arī no šķietamas […] nepieciešamības atklāsmes dot tālāk. [..]ētais Sarma vairs gadu desmitiem sapūtis sevi bagāta paterna atziņas sev. Pateicoties ironijai (tā viņam lieliska!) viņa grāmatas (sevišķi Mīļo pilsētu) — Bauskā nemīl. Jūsu grāmatas ļoti iekāro (bet iekāro!) – tām jāuzticas un no tām nedrīkst šķirties tikko jāatsakās no ikdienas ieradumiem.

5.V. Lielvārdē pārapbeda Sarmu un Sigurdu. Uzvarētāju laiki. Elpa eseju – Kaut kas (teikumā) derētu sasaukšanās atbalsis. Problēma: neesmu uzmanījis Jūsu ilgo gadu uzticības nenovēršamību. Vientulības izlūdziens – ja taču ir vēl kāds smalks pavediens kuram nezinu vārda. Jūs palīdzēsiet man? Nosauksit ne šifru, bet atklāti 2×2: un fotomateriāls (kseirogrāfijas, protams – derētu – piem. Kā Jūs raugāties – Kaimiņa dārzos?)

Labu Jums vēlot
Jūsu Kārlis Pamše

—————————

Rīgā, 26. V.95. (no rīta)

Šī nakts ar bezmiegu rados…

Paldies par skaistumu formā, par patiesīgumu saturā. Pēdējais slēpās no manis (parkā pie Bastejkalna) – šorīt tas uzticas (varbūt palīdz rūgta kafijas lāse?…) Dzejniece, paldies!

Ļoti jau gribēju, kaut īsu brīdi ieskatīties Jūsu acīs, ko pašmantojumā esat devusi savām meitām. Katru dienu pārnācis vaicāju, vai man nav zvanījusi Dzidras kundze, Ineses kundze, vai… Kad vakar piezvanīja sveša dāma, man mazliet apstājās sirds, ko, aizbraukušas?…

Kas man to teica: neiemīlies skaistās lietās, tās Jūs padarīs ļoti neb[..]nu. – Bet kā tad ar cilvēkiem?

Cik toreiz bija viegli un labi, kad ar diviem čemodāniņiem pie rokas, varēju mainīt pajumtes Rīgā. Tagad atkal jāmaina; jaunais namsaimnieks (atradās Izraēlā) draud ar iesūdzēšanu tiesā, ar izlikšanu, bet valsts pabalsts tik tikko nosedz īri, apkuri. Jāmēģina iekļūt aktieru nabagmājā (labāk jau gan skan: aprūpes nams), tur rīcībā mana istabiņa. Steigā vācu ‘ilūzijas’ (nodzeltējušus papīrus) savāktuves mašīnas, kaut ko Madonas muzejam (jānoreducējas līdz divu čemodāniņu apjomam).

Pēdējie mēneši bija jauki: nospēlēju Gibsona lugā Spēlmaņu kliedziens – Šekspīra tēvu (‘Vecais Džons izklumpuro no blakus telpas’, — nekas nav jāmēģina…), biju pie prezidenta (viņa grāmatas prezentācijā – vasaras rezidencē jūras krastā), dažas dienas vēlāk Jēkaba katedrāle rīta mesē svētīja katoļu arhibiskaps filmas grupu kura sāk darbu pie vēsturiskas situācijas par reformatoru cīņām ar katoļiem Rīgā. Man lomiņa – Rīgas fogts. (jāmācas vācu teksts – pareizizruna – brrr…)

Katra pārnākšana atgādina realitāti: finansu sabrukums valsts kasē atsaucas uz teātriem, filmu, preses izdevumiem. Cilvēki nesaņem mēnešalgas. Pensionāri želastības grašus ar nokavēšanos un pēc tiem namsaimnieka pilnvarotais jau izstiepis roku. Labi, ka mans dēls pēc 8 mēnešiem izkļuva no bezdarbnieka situācijas…

Vija Vētra (viņas vārds Jums droši vien nav svešs), — viņai te jubilejas koncerts un viņas pareģojumos viss mainīšoties ‘uz labu’ 2000. gadā. – viņai tad nodoms jaunām deju programmām… Skaisti, vai ne?

5 maijā biju Lielvārdē, atdevām Latvijas zemei Sarmas un Sigurda pelnu urnas. Nezinu kāpēc oficiāli tas viss bija nosaukts – ‘Kalniņu atgriešanās svētki’. Es nekā nevarēju pievest sevi pie svētku izjūtas. Programma izvērsta ar koncertu un runām mājas dārzā, tad kapos, tad zinātniskā konferencē (kurā manuprāt, ļoti maz zinātnes) Jauki, ka kāda lasītāja (nepretendējot uz zinātni) pakavējās pie Jūsu un Sarmas vēstulēm, kā pie grāmatas kura dod garīgās pasaules izgaismošanai.

Piedodiet, ka rakstu ar sarkanu tinti, tā pēdējā neizsīkusī pildene – šobrīd)

Izlasīju Jāņa Grīna Zviedrijā izdotos memuārus un pirmo reizi uzzināju, ka infantilisms saglabājies radošā individualitātē var dot pat māksliniecisku efektu (autors to ‘piešķir’[?] Vilim Veldrem). ‘Pazīta’ cita grāmata (komentāri pie A Plauža grāmatas; Haralda Birža apgalvojums, ka Kārlis Skalbe darbodamies savā laikā Laimā pieņēmis ‘kukuli’. — ?

Kam lai tic? – Vai cilvēki nebija laimigāki bez grāmatām, avīzēm, radio, televīzijas, kino? Bez civilizācijas?

Piedodiet, ka mana vēstule nav ‘mana’ – to diktē tas kurš naktīs (jā pat naktīs) nozog manu mieru.
Labu vien Jums vēlot –
Jūsu Kārlis Pamše

——————————-

[letterhead with logo, Gunars Piesis – režisors inscenētājs]
23.  VI. 95.

Jaukā novadniece!

Ir Jāņu vakars, kad radio nemitīgi melo uzspiežot svētku sajūtas kādas šobrīd ir ļoti tālas, ne jau man vien, — jo, par ko lai līgo?

Piedodiet, man jau nu būtu par ko priecāties – paldies Jums! – vakarvakarā nevarēju atbraukt uz vasarnīcu (te tagad mans dēls ar savu ģimeni un atvest kaut ko ‘kopkatlam’)

Viss laikam notiek pēc izlēmuma ko dēvē par likteni; arī es savā vecuma galā uzzinu kas tas ir ‘pusbads’ (Par badu taču to nedrīkstētu saukt, ja nedēļā ir tikai viena vai divas ‘dietas dienas’?) Kad ārsts man piebilda: noteikti iegaumējiet, ka šīs zāles (pret locītavu sāpēm) ir lietojamas tikai pēc ēšanas 3x dienā, es sāku smieties: — Dakter, es sekoju ‘jaunajai modei’, es jau pasen 3x dienā ‘nerespektēju’…

Piedodiet Ernas kundze, par atklātību un neuztveriet to par žēlošanos un, Dieva dēļ, ne par vēlēšanos gaidīt no Jums vēl saini. Nē, — mans dēls pēc astoņiem mēnešiem izbeidza ‘bezdarbnieka statusu’ un tas jau ir pagrieziens prom no nostalģijas (krietnu brīdi viņu ģimenē par izsalkumu žēloties nebija tiesību bērnam un kaķim) Tagad jābaidās vienīgi no agra rudeņa, jo viņam nav dzīvokļa un man pār manējās pajumtes savelkas jauni drāmu mākoņi.

Banku sabrukums izsauca finanšu krahu jebkurā iestādē; redakcijas tikpat kā atteikušās no ārpusštata rakstiem, teātri – kā nu kurš dažos vēl algas par aprīli nav saņemtas, izdevniecība kurā ‘piestrādāju’ maksā tikai izsniedzot pa grāmatai, radio piedāvā darbu vien tad, ja režisors atrod savu sponsoru. – Labi, ka bibliotēkā grāmatas lasīšanai izsniedz par velti, turpat var ieskatīties arī avīzēs. Toties likvidēja ‘nabago aptieku’. Es jau gatavoju dokumentus iekļūšanai nabagmājā (nu jā, labāk jau skan – aprūpes namā,) bet dēls mani apveltīja (par šo nodomu) ar tik ‘krāsainiem epitetiem, ka es ļoti samulsu.

Lasu prof. Egila Grīsļa grāmatu Dieva paspārnē. Daudz citātu no Jūsu un Sarmas sarakstes. Vairākās vietās tie paši ko izmantoju skatuves variantam. Tā iznāk, ka atkal no jauna esmu atvests Ķikures un Sarmas radojošā aplocē.

Avīze Neatkarīgā publicē Helenas Celmiņas memuārus, — cik pasaule maza; tur ‘sastopu’ savus paziņas gan Sibīrijā gan USA, bet jo sevišķi akcentēts Austrālijā G[..] Zilberts (viņu cienījis Sarma) gan citi. Patlaban Rīga Zilberta draugs Impols (pusstundu saredzējāmies, es nevarēju atļauties ilgāk, lai nepieņemtu vēl vienu kokteili), kapos nejauši sastapu atbraucēju no Austrālijas, kurš bērnībā ar Zilbertu dzīvojis vienā māja, Rīgā Brīvības ielā 106. – Pasaule – maza, bet gaiss sabiezināts ar tehnikas izpūstajām gāzēm, tādēļ brīžam elpot pagrūti. Dzeguzes gan Vecāķos zvana (sevišķi rīta ausmā) kā negudras, bet lakstīgalas naktis sāk pieklust. Dēlam ir brīnišķīgs kaķis – Picis (Norvēģijas mežu kaķu pēctecis.) Divus gadus turēts tikai istabā, bet tik ātri iejutās saimnieka lomā, ka aizrāja visus klaiņotājus kaut kautrīgs pamanīts tikai viens. Nē, viņš ‘hipnotizē’ un no viņa uzvedības vien pretinieki atstājas. Pārliecība. Jāsāk mācīties no kaķa.                            

Vēl reiz mīļš paldies par cienastu!
Jums labu vēlot –
Kārlis

_______________

Rīgā 7.VIII.95

Labā novadniece!

Saņēmis Jūsu sūtījumu, saņēmis pēdējo vēstuli ‘maisīju’ savās smadzenēs pateicību ar neērtības kokteili. Es kaut kādā veidā atkārtoju savu tēvu, kurš bija pametis audžu vecākus, sācis strādāt muižā par staļļa puisi, vēlāk citā muižā ‘uzdienējis’ par kučieri un krājis, krājis lai varētu bērniem apmaksāt izglītību. Tad Pirmais pasaules karš un vecākam vajadzēja pēc kaŗa atsākt ar jaunsaimniecību, ar armijas pamestu zirgu, no radiem izlūgtu hoteli (Iekrājums bankā protams pazuda). Es pabeidzu lauksaimniecības skolu sapratu ka no nabadzības ārā netikt tur atbēgu uz Rīgu. Ģimenē divi bērni. Vecākā – meita pēc neveiksmīgām laulībām turpināja skoloties Maskavā, Kembridžā, Londonā. Tagad lasa lekcijas divās augstskolās, daudz uzturas ārzemēs. Dēls nomainīja savu pirmo ģimeni pret citu, gluži tāpat kā augstskolā mainīja trīs fakultātes. Pēc triju gadu labas situācijas darbā, piedāvājums paaugstinājumam, taču tai brīdī valdības demisija un viņš palika bezdarbnieks vairāk nekā astoņus mēnešus un viņa sieva tāpat. Rūpes par iepriekšējās ģimenes meitu utt utt – rezultātā parāds pāri acīm, plus smaga saslimšana utt utt.

Man pa visu savas dzīves laiku bija izdevies uzcelt vasarnīcu, uzdāvināt dēlam mazu auto, meitai pus mājas (divi dzīvokļi) un noguldīt krājkasē divām bērēm. Žiguli nozaga, meitas mājā (kamēr viņš pats ārzemēs), draugi nosaimniekojuši visu līdz ‘āmen’ (tā saukto mājas puvi – brantu ieskaitot) – nepieciešams kapitāl remonts utt. utt.)

Piedodiet, ka Jūs apgrūtinu ar tik parastiem izstāstiem, taču pēc sievas nāves esmu klusējis, klusējis, klusējis un aizklusējis līdz vientulības depresiju. Un slēpis to, kā nu pašam licies pareizi.

Jau sāku kārtot iespēju pārcelties uz nabagu māju, dēls smagi izbāra. Tas bija tieši tobrīd, kad gan viņš, gan es bijām palikuši krietni slaidi. (Viņš gan vienmēr bijis ‘skals’) un tieši tad atnāca Jūsu cienasts. Pat nezinu vai tā bija aizkustinājuma un prieka, vai sarūgtinājuma asara, kas nokrita uz smagā saiņa. Bet tagad, lūdzu nenodariet sev pāri, nesūtiet nekā. Nu rudens; dārzā ir āboli, drīz būs sēnes. Arī ogas ievārījām. Kaut ko jau man izdodas arī piepelnīt, īres naudas, komunālajiem pakalpojumiem. Pusgadu tos apmaksāja meita, bet nu viņa pārbrauks uz savu dzīvokli, bet, cerams, dēls darbā avansēsies.

Visus šos gadus relatīvi daudz strādāju radio, bet nu var iestudēt raidlugas tie režisori, kas paši samkelē sponsorus. Es to neprotu. Uzrakstīju avīzei Elpa (trīs turpinājumiem) par Sarmas ģimeni (viņu pārvešanas sakarā), bet Elpa pārstāja elpot, kā daudz avīzes. (Piedodat, ja Jums jau to esmu iepriekšēja vēstulē minējis, neatceros) Paldies par dubultportretu – foto. Nosūtīšu Jums kādus gadus ‘vēsturisku’ bildīti no vasarnīcas dārza. Māja būvēta Vecāķu senkāpā, pāri gandrīz visam kalnam kāpnes. Toreiz – es domāju, ka nekad nebūšu vecs un nekad kājas man nesāpēs. Maldījos. Bet kas gan dzīve būtu bez tā?

Labu Jums!
Pateicīgi skumjais Kārlis.

————————————————

 Rīgā, 19.VIII.95.

Paldies!

Es ļoti ilgojos lietu, jo Vecāķu dārziņā viss rāvās čokurā.

Sapnī redzēju, ka kāds atrada un atdeva man manas nozaudētās kurpes. Šodien līst, bet mājas pārrodoties mani apsveic Jūsu sūtījums.

Apvienojumā: esmu atrauts no depresijas, kas man sekoja kopš 13. augusta, kad biju Dzelzavā kapu svētkos. Ne tas, ka kāds no skolas biedriem man mīļi pajautāja: — Vai atbrauci vietiņu izmeklēties? — bet atceļā nostreikoja mašīna (kura tik ļoti dēlam bija vajadzīga nākošajā dienā darba uzdevumiem), tad vēl daži sarežģījumi (pārstājis iznākt laikraksts Elpa, kurš vienīgais man deva iespēju publicēties, bet radio — štatu un budžeta apcirpums man atņem izredzes)

No Austrālijas mani šovasar apmeklējuši Aleksandrs Impols, Vaira un Edgars Mūrnieki, Ojārs Bernsons, Valda Liepiņa. No Kalifornijas – Skaidrīte Rubene. Man gribējās būt jaunam un priecīgam un šī izlikšanās atmaksāja ar nežēlīgu patiesības atklāsmi. Un tomēr – kurpes atradās. Paldies Jums!

Izlasīju Kovaļēvskas Deviņpadsmit. Tur ‘sastapu’ ļoti daudzus savus paziņas un vesels atklājums bija, ka viņi ‘tajos gados’ veidojuši ap sevi krāšņas pasaules – tika romantiskas. Izlasīju arī prof. Spekkes memuārus. Pazinos ar viņa dēlu, kurš sodīts par savu izcelsmi, strādāja par krāsotāju, taču tagad tēva grāmatu lasot, man ‘iespaids’, ka krāsotājs bija daudz ‘krāsaināks’ salīdzinājumā ar racionālo profesoru. Ak, cik dažādas ir pasaules katrā cilvēkā, šovakar bailes ka kāda manā aplocē ir tuvu un es nepaspēšu tai piekļūt. Bet varbūt palaimēsies?

Jums labu vien vēlot –
No sirds pateicīgais Kārlis Pamše

——————————

[letterhead with his head and quote]
Jaukā novadniece!

Formas vienkāršība (literatūrā) nebūt nav formas primitivitāte. To es aptveru atkārtoti lasot Jūsu dzeju un tagad ieskatoties Jura Rozīša prēmētajā romānā Kuņas dēls. Viņš pirms gadiem man stāstīja par šo ieceri (stāstot mazā saietā pie viņa radinieces, bija radošā pacēlumā), divas dienas vēlāk intervēju viņu radioierakstam par šo pašu tēmu, — viņš bija lietišķs, tiešs un neinteresants. Tagad grāmatā, itkā trešais variants, kuram formas neparastība (kaut arī atgādina Aldaiku) piešķir valdzinājumu.

Piedodiet, vēstuli sāku par teorētiskām pārdomām: kamēr vārīju buljonu (Paldies, šķiet Jūsu sūtītie kubiciņi) domāju par formas un satura mijiedarbīgumu un man tūlīt to vajadzēja kādam to uzrakstīt.

Vēstuļpapīru arī atradu nejauši, tas drukāts – (izdevniecības darināts pirms pieciem gadiem).

Vai Jūs zināt kas ir depresija kas ir jaukta ar apātiju? Kad vienīgā labsajūta ir stipras miega zāles? Kad, kāds ‘nelabais’ iečukst ausī: kāpēc tu nepaildzini labsajūtu? Muļķīgi, vai nē?

Šodien pēkšņi nav siltā ūdens, pārtrauca apkuri. Ierosinājos segās, noliku blakus tasi ar stipru kafiju un nolēmu Jums uzrakstīt kaut ko būtisku. Taču tas ‘būtiskais’ pazuda…

Jau pasen biju izlēmis neiet televīzijas pārraidēs (kam interesē skatīt vecu ķēmu?) Egoisms uzvarēja: šorīt zvana; esot dzirdēts runājam par cerību Labajam un tā sabrukumu, lūdz to 18. novembra pārraidei. Itkā glaimoja – apsolīju. Apsolīju arī aizbraukt līdz uz Saulkrastiem, — tur gan prasa izklaidēt sabiedrību ar jokiem ‘iz latviešu teātra vēstures’. Un kā lai saka nē, ja šajā sezonā tas ir pirmais tāds uzaicinājums ar piebildi, ka te daudz jau nevaram, bet kādu latu izdomāsim.

Ir arī mutvārdu līgums ar izdevniecību Solvita, par grāmatu – tēma: glābšanās bohēmā bēgot no aizlūgumiem. Nerakstās. Varbūt ja būtu pieejamas narkotikas?

Likvidējās izdevniecība Teātra anekdotes (vēlāk pārdēvējās Likteņstāsti) Tur arī apstājās aforistiska, kuru pāris gadus vācu lai tajā ‘iemānītu’ protestu pret kriminālās un erotikās literatūras uzplūdiem. Izdevējus interesē tikai pieprasījums.

Brīžam gribas bēgt. Uz kurieni? – Mazs vilinājums: paziņa nopircis (kaut kur aiz Lielvārdes) vecu graustu un uzbūvējis pirtiņu ar vienu mazu istabiņu. Man piedāvā tur ‘ieslēgties’. Darīt tā? Un apnikt sev vēl vairāk?

Austrālijas gleznas (latviešu) atgriezās Rīgā un es Dzidras kundzes dāvanu pārnesu. Problēma – ierāmējums. Jāsagaida mans bijušais dekorators Gunars Zemgals – viņš parasti trāpa desmitniekā.

Neesmu apsveicis Adrinu – viņai piešķīra Triju zvaigžņu ordeni. Neesmu pateicis datumu, kad varēšu atnesto kurvju dienu atļauties kādreizējiem studentiem. Tā bija tradīcija un nu jau trīs gadu pārtraukta. Pagājušo nedēļu aizgāja uz neatgriešanos viens no mūsējiem (veterinārārsts, — es ‘taisīju teātri’ Lauksaimnieku akadēmijā – pieci skaisti gadi) – Neesmu piezvanījis aktrisei kuras ‘radoša darba vakaram’ Selinko romāna Dezirē senisku lasījumu (M[..]d[..]rālu sagatavoju pasen, bet…) Negāju uz savas kādreizējās aktrises 80 gadu jubilejas izrādi, neaizgāju uz Radio 70 gadu pastāvēšanas balli (tur biju pagodināts ar ielūgumu – kā goda viesis no plkst 21.00 – plk. 9.00!) Ļoti gaidīju ka mani atcerēsies bijušais students tagad teātra ‘Kabata’ otrais direktors, lai apspriestu repertuāru (bija solīts), bet aizmirsa…

Vēl reiz paldies, ka Jūs tāli-tuvā mani neaizmirstat! Lai Jums labi, lai spēks saprast un izteikt!
Jūms pateicīgais Jūsu Kārlis Pamše

P.S. Skaists attēls Jūsu vēstulē, bet ‘izstaro’ nostalģiju. — ?

————————————–

[head + quote letterhead]
[20.12.95]

Tāli-tuvā!

Ai, cik labi, ka Jūs mani parājāt par to stipro kafiju un par tām stiprām miega zālēm. Taču – vai Jūs domājat, ka es mainīšos? Neticu vis. Mēs taču tik bieži un daudz darām to ko prātīgie nedarītu, bet piederu pie tiem dullajiem, kas dažkārt zinot, ka iet pretī ‘pazušanai’ saka: bet man vajaga šo ‘pazušanu’.

Esmu jau pazinies arī tādiem priekšzīmīgi pareiziem cilvēkiem. Garlaicīgi. Arī aktieru saimē (ar kuru man garus gadus bijis jāiet cīņā), arvien patikuši kompleksākie. Ar viņiem grūti, bez viņiem – vēl grūtāk. Protams, ka mācies arī saņemt smagi ‘pa pieri’, naktis negulēt. Un tomēr…

Briesmīgi daudz pie mums svin dažādus svētkus (alus dzeršanas konkursus ieskaitot). Arī rekordi visdažādākie. Pēc pusoficiāliem datiem nekad šajā zemes stūrī, ko sauc par Latviju tik daudz nav labprātīgi pārcēlušos pār Letas upi. Un jurists Bojārs apgalvo (nodrukājot presē!), ka patlaban iestājies vistiešākais tautas genocīds. Arī lēti realizēts; bez vagoniem, bez apsardzes, bez kompromitēšanās ārzemēs…

Šovakar Operā Uguns un nakts pirmizrāde. Aizkavējies sākums; kāds nelietis piezvanījis ka jaunremontētajā mājā novietots spridzeklis. – Rīt būšot gājiens – mazturīgo protesta akcija – paredz 50.000 piedalīšanos.

Interesants laiks.

Pats laikmets slimo ar kompleksiem, kas aptver pat tādas lielas kultūras zemes kā Franciju. (Par kariem kurus izraisa starpt. kapitāls ar masoņu starpniecību, pat nav ko runāt)

Jums lielum lielo paldies sakot par atcerēšanos, par labajiem vārdiem un domām – priecīgus Ziemsvētkus un labu Jaungadu vēlot
Jūsu Kārlis Pamše

———————————-

Rīgā 2.III.96.

Vainīgs!

Taču – ko var pateikt tukšums; sapītos ne tikai kā tukša, bet arī caura [..].
Iemesli?
Jūs tur – tajā tālajā malā esat visumā labi informēti par šejieni – neatkārtošos.

Subjektīvie apstākļi – kā daudziem, bet konkrēti mani iedragāja Operetes teātra likvidācija (kaut pats jau vairākus gadus kā pensionējies) – kad ‘konkrēti’ valstīm blefoja, par kaut kādu tur reorganizāciju un tad pēkšņi cūkas gada pēdējās dienās paziņoja, ka Žurkai vairāk nekā 200 cilvēki vairs nav vajadzīgi. Varat iedomāties, ka viņu vidū ir arī mani draugi. Un ko lai iesāk cilvēks kas prot dziedāt vai dejot vai spēlēt vijoli un – viss?

[next section missing section of text on the left of page]:

[..] saslimu ar kautkādu gripu (itkā paragripa)
[..]bais bacilis uzkrita uz manu jau tā pa-
[..] un sevišķi uz manu cinastisko atmiņu.
[..] Piedodiet – atdzīšos! – meklēju arī veļas
[..] tā izrādās Vecāķos – vasarnīcā)
[..]eita izdomājusi ka manis ‘glābšanai’ vis-
[..]noderētu kaķēns un neprasot manu ‘jā’
[..] Kārļu dienā atstiepa to man. (Pēc izcelsmes –
[..]tvijas strīpainais).
[..] stažēšanās Kembridžā meitai ir piešķirts
[..]sinātu doktora grāds un tikai ar šo faktu
[..] izskaidrot viņas izrīcības sadzīves plānā.
[..] Latvijā – rīt atkal aizlido 3 mēnešus
[..]Kopenhāgenā)
[..]ai nedomājiet, Ernas kundze, ka es sūdzos
[..] niekiem un kaķiem! Nē, — es par sevi un savu apmātību ar domu, ka viss šajā pavalstī ir ‘sagājis rīpā’

Ar Māru nosvinējām viņas 60. Divatā. Kafejnīcā. Māra lieliski nospēlēja Kašonas lugā Trešais vārds tanti Matildi (kādreiz viņa manā režijā šai lugā bija prīmā – Marga) Tagad mēģina Žozefīni (nezinu autoru) vienā no seriāla par Napoleonu.

Mūsu ‘Mūžīgais ceļš’ apstājās pie barikādes, kas arī (gan neoficiāli) ir teātra likvidēšanās (Muzikāli-poētiskais).

Pieliekamajā atradu (apm 100gr) kolosālu konjaku – tas palicis no Kārļiem, ko kopā ar meitas dāvanu – kaķi – atnesa viņas ‘brālēns’ – bērnu dakteris. Šo konjaku tad ielēju visskaistākā glāzē, kas man vēl palikusi un nu to paceļu uz Jūsu labklāšanos, saku paldies par to, ka atceraties mani un atsūtat tik jauku portretu! – Dzidra?

Pie mums ziema. O kāds skaistums; mašīnas nevar pabraukt, pa ielu nevar paiet (ne tikai tādi kā es!) Sniegs, sniegs, sniegs!

Vecāķos tais tālos prom no vasarnīcas (tā ir augstā senkāpa) ieslīdēju – iegrimu sniegā dziļāk – dziļāk – līdz sapratu, ka jālaižas līmeniski un jāmēģina velties. Jā arī aiztiku līdz kāpnēm – stingrai atdurei.

Lasu. Dafnijas de Morjē ‘Pavazītos’; izlasīju ka laimīgākie ir jukušie, jo viņi atrod prieku tur kur, normālie aiziet garām vienaldzīgi – Ticat?

Reizes sešas šai ziemā ir intervējusi televīzija (kā veci kurš zina iepriekšējo ‘brīvo Latviju’) Vienreiz par šādu tikšanos pat samaksāja!… citādi – gan radio gan valsts televīzija samazina štatus, bet privātie kanāli no rīta līdz vakaram (un jo sevišķi pie pusnakts) apgādā ar Rietumu mūzikas šedevriem un anekdotēm ar [rest missing]

——————————

3.III. pašā rīta agrumā

[again, left side missing]

[..] uz konservatoriju – svētdienā tur kāda brī-
[..] atradīsim vietu mēģinājumam – atceros
[..] aktierim – dziedātājam Edgaram Zvejam, kurš
[..] bija radio un Operetes ‘pirmais’. Aizgāja
[..]diem, otrā rītā pēc savas pēdējās pirmizrā[des]
[..] rakstīt grāmatu – monografiju par viņu atraitne
[..] sākotnēji vēlējās lai tas būtu „slavas proto-
[..] saka”. Ak, — man nebija ar viņu viegli…
[..]runāšu epizodes no iecerētās grāmatas, kolēģi at-
[..]nu ar skatienu, dziedājumiem no viņa [..]
[..]dien pirmo reizi sanākam kopa – ja ‘štimēs’
[..] mani izraus no ‘melnajiem’. Un tad vēl
[..]anīga sajūta – dziedošie bezdarbnieki – tur ir pat
[..] Jātipina. Trotuārus reti kur tīra un slīd pat [..]
[..]ām, bet tramvaja – trolejbusa biļetes cena trīskārtota.
[..] telefona sarunām – katra vietējā saruna jā-
[..] Taču, ja tikai tā padomājam kā tad
[..]pja (un pat atrada ceļu pie patiesības) kad nebija nekādas tehnikas, grāmatu, avīžu? – Civilizācijas un kultūras mūžsenā konfrontācija.

Divi mani paziņas aizbrauca tālu – jauns rakstnieks Reinis Admīdiņš lasīt lekcijas par latviešu literatūru Kanādā. Varbūt tiksities?

Sastrīdējos (tikko) ar kaķi; viņš mani ‘atmaksāja’ ka esmu zivju pastēti sajaucis ar vārītu kartupeli un ļoti mani izrāja. Bet nu es ‘slidināšos’!

Labu Jums!
Ar sveicienu Jūsu
Kārlis Pamše

———————————–

[same letterhead]
Rīgā, 26.IV.96.

Cilvēki arvien kaut ko ilgojas. Citādi jau laikam nemaz nevar būt. Taču reizēm šī ilgošanās pārvēršas par vaidu kori. Avizēs ‘atskaņotais’ vēl ir maz. Nu pat mani paziņas iepazīstināja ar admirāli Nelsonu. Viņš gan ir kaķis un vienu aci zaudējis iepriekšējā pavasara riņķu kaujās. Šis te Nelsons dežurē pie gaļa veikala durvīm un atgādina sevi katram kas iznāk ar pirkumu. Marta palos transportstrādniekam bij iekritis peļķē vesels desas līkums un sirds cilvēks būdams, viņš to atdāvināja Nelsonam. Domājat kaķis to apēda? Nē, — kāds garāmgājējs aizspiedis runcim kaklu un turpat uz ielas cilvēks notiesāja kaķim atņemto. – Nosalušo, badā nomirušo un pašnāvības izdarījušo skaits pārsniedz jebkad šajā ģeogrāfiskā situācijā (ko sauc par Latviju) piereģistrētos līdzīga veida ‘notikumus’ (ja nu vienīgi varbūt mēra laikā, kuri iestājās pēc Pētera I loga ciršanas uz Eiropu).

Cenšos nedomāt, nerunāt par šīm tēmām. Piedodiet, ka šoreiz tā – pašam nemanot (pēc Jūsu minējuma, ka avīzes rakstot cita nekā es vēstulēs).

Ai, Erna, — vienmēr atceros no Jūsu vēstules Sarmama „Cits lido no kontinenta uz kontinentu, bet mums pastaiga ar suni ir liela lieta…”

Trīs nedēļas biju izolācijā. Tas ir – sanatorijā – luksa apartamentā – Jaundubultos. Man to uzdāvināja (pēc smagas slimošanas – decembrī, janvārī sākās ‘ejiet visi prom!’)

Atdzīšos – Ādamsonā, tā īsti neesmu ielasījies, būs tas jāizdara – tad zināšu vai es varu būt ieslēgts ‘uz tā paša viļņa’. Dzīvē Ādamsonu redzēju – tā, — aci pret aci, — vienu vienīgu reizi. Situācija neparasta. Mana kursa kolēģi (Zeltamata kursos) saka: Man šausmīgi smags uzdevums, šorīt nomira mana māsīca un man tas jāpaziņo Ādamsonam. Vai Jūs (ne – laikam jau ‘tu’) neatnāktu kopā ar mani? Ādamsons esot Latviešu biedrībā.

Viņš nāca no restorāna (stipri sareibis) pa kāpnēm lejup. Kolēģe viņam saka: Erik, — Nora nomira. Viņš nesaprot. Pēc brīža, ieklausījies atkārtojumā – Bet mēs nupat ar Noru dejojām. Viņam saka, ka tas bijis iepriekšējā naktī, ka viņš visu laiku Norai dziedājis ausī vienus un tos pašus vārdus: — Ar tevi uz debesīm dejoju es, — un, ka tagad jau ir nākošās dienas vakars, bet Nora aizgājusi rītausmā.

Pirmo un vienīgo reizi mūžā redzēju kā saskurbis cilvēks atgriežas pilnīgā sapratnē. Viņš izskatījās pat apgarots – Es gribu Noru redzēt.
Viņi abi aizgāja un Erika gaita bija pavisam stabila.

Otra reize atmiņā – pēc Rīgas atbrīvošanas (1944/45 ziemā) Rakstnieku savienība atklātā disputā apsprieda vai Ādamsonam ļaut publicēties ja jau šis bezdievīgi ticīgais (dzeja – Baznīca kviešu druvā) domā sevi piedāvāt padomju literatūrai. Ādamsona paša nebija – (viņš slimnīcā) Ādamsonu ar visu savu sirds degsmi aizstāvēja jaunais Valts Grēviņš (jaunākais romāna autors latviešu literatūrā – Nams Raiņa bulvārī – iznāca pirms kaŗa, kad Baltem bij 18 g.) Pēc šīs sanāksmes meklēju visu ko Ādamsons uzrakstījis. Pēc tam vairs neesmu pie viņa atgriezies.

Interesanti, kā Ineses kundze sajutušies bērnības takās? Un eksotiskajā svešatnē?

Es kādreiz domāju, ka sajukšu prātā, ja mani nelaidīs uz Parīzi. Un pats sev solījos, ka nekur vairs netīkošu, ja būšu pabijis pie Sēnas. Pabiju. Un nu jau pat dažus piedāvājumus (kad vēl bija māteriālā iespēja) atteicu. Ja būtu tas kā nav (veselība un nauda) arī laikam nevilinātu Rietumi. Viņi ‘iebruka’ Rīgā ar tādu alkatību ka jādomā vai tā nav sava veida ekspansija? Un greznības gaume? Tā laikam ir tā par ko nestrīdas?

Vakar biju Kanādā – Jaunsaimniece tehnikumā, stāstīja jaunatnei par latviešu teātra vēsturi (130 – kopš Mierlauka dzimšanas) un aizmirsu savas kaula sāpes un ekspansiju. Bet atgriežoties redzēju rudenī neapraktos laukus, kurus arī vairs nearšot, jo daļa no šiem tīrumiem jau esot ārzemnieku īpašumi.

Nezinu. Nesaprotu. Pret to ko nesaprotu – nav un nevar būt manas attieksmes.

Te mēs laikam gan esam vienis prātis, — jaunatnes acīs (kaut arī ne visur un vienmēr) ir tā cerību uguntiņa, kuru kādreiz Prometejs uzdāvināja.

Labu!
Kārlis Pamše

Piedodiet briesmīgo rokrakstu!

——————————

Rīgā, 16. V. 96. Rīta agrumā.

Labrīt Erna!

Paldies par vēstuli! Kaut kur izlasīju, ka neesot labi bezmiegā ‘nosist laiku’ — ?

Kādreiz es beidzos vai nost aiz tālu ceļu vilinājumiem. Piemēram: domāju, ka manai dzīvei vairs nebūs jēgas ja neredzēšu Parīzi. Solīju sev un Viņam, ka vairs nekur, nekur netīkošu, ja tikai Sēnas krastā, ja Luvrā, ja… Gluži negaidīti piepildījās. (1970.g.)

Bijušajā impērijā – krustām šķērsām — visvairāk komandējumos viesizrāžu braucienos. Līdz neatmiņai. (Rietumos gan maz – Vācijā, Polijā, Čehoslovākijā)

Tagad mani ceļojumi – Misiņa bibliotēkā, tā tagad pavisam blakus – Rūpniecības ielā. Pati lielākā aizraušanās tur – emigrācijas literatūra. Dokumentālā.

Ai, Erna! – kā tagad sev ‘situ uz pleca’, ka savā laikā atvairīju komandējumu uz ASV un Kanādu (1993.g. sept. jau ‘šefs’ bija rezervējis lidmašīnai biļetes) – labi, ka nepieņēmu vilinājumu, cik arī ļoti netīkoju paskatīties acīs tālajiem – savējiem. Tagad Artura Plauža sarakstu – uzzinu – cik daudz nenovīdības, tenku, egoisma. Erna! – Jūsu-Sarmas sarakste ir brīnumjauka, garīguma pasaulē pasargāta sala. Ar visiem smagajiem pārdzīvojumiem – pāri visam dominē garīgo vērtību jēgas meklējumi. (daudz kontrasts ar Oļģerta Liepiņa Jāņa Rudzīša utt – pašslavināšanos. Un arī pats Plaudis. Dzejas ar vientulības spēku, taču sūta uz Eiropu pie seno dievu paziņām ‘sakarniekus’ austrāliešus. — ?

Žēl, ka vienīgos eksemplārus nedod uz mājam, bet lasot bibliotēkā protestē gan mugura, gan kājas. Sanatorijā, šķiet, pārdozēja elektro-procedūras. Taču – nav ļaunuma bez labuma; tramvaju biļešu sadārdzināšana (taksī neesmu iesēdies jau pāris gadu) piespieda iet kājām un šī pastiprinātā slodze, laikam, atgriezīs noturību solī un pašsajūtā.

Patlaban mani ierāva mutulī – ar darba slodzi, likvidētā Operetes teātra bezdarbnieki (tādu apm. 200) sarosināja veidot – vadīt dažus koncertus. (Izrādijās ka koruptīvā gājienā uzkārotas šī teātra telpas, tagad strādā prokuratūra, bet mēs ‘Ave Sol’ zālē rāvām vaļā Silva Jautro atraitni un Skūpsti mani Kēt, — nosvinējām pirmajam tenoram 25 gadus jautrajā žanrā)

Piedalos radio pārraidēs Rīgas 800.g. atzīmēšanai. (Piedalos jo tā ir labdarības akcija), bet interesanti: kādas pārraides par trīsdesmitajiem gadiem, tagad jauns seriāls. Vīlandes ielā, te dzīvojuši Vētra, Jurovskis, Tampijeva-Birzniece. Patlaban Ausma Dankēvica – diriģente, kura nevarot saskaitīt savus Grand prix – tālajos pasaules kora koncertos, bet manās kāpnēs – Mārcis Kūlis – klarnetists kurš plūc laurus Rietumos. Man gluži kaimiņos – trīs gulbji (Čaikovska, protams), kas aizlidojuši ļoti tālu, — nu jau pārkvalificējas par pedagogiem. – Tepat blakus jaunību vadījis Gunars Janovskis. Laba iela, vai ne?

Dibinās un likvidējas jaunas televīzijas ‘stacijas’, — šodien jāiet (uz kaut kādu mistisku) sarunāt par varbūtējām pārraidēm šajā pašā Rīgas jubilejas sakarā. Tā, lūk – Jūs nu redzat kādas manī afēristiskas tendences, kaut sen vajadzēja sēdēt aizkrāsnē.

Citādi? – Tuvi radi beidzot izkūlās no bezdarbnieku statusa. Dēls atstāja darbu angļu firmā (Britiš petroleum), sāks kaut ko līdzīgu valsts biznesam. Meita trīs mēnešus Dānijā, universitātes komandējums. Pie manis mazmeita (dēla pirmās laulības bērns) šopavasar jābeidz ģimnāzija, tādēļ, nebraukšu no Rīgas ārā kamēr viņai eksāmeni. Kaķis plēš puķes no traukiem un sūdzas, sūdzas ja es ilgi neesmu dzīvoklī. Garlaicīgi (šobrīd) nav.

Vēlu Jums labu, labu vien!
Jūsu Kārlis Pamše

—————————

[K P letterhead]
Rīgā 16.IX.96.

Apsveicu Jūs

Stiprā, jaukā latviete! Paldies par vēstuli, par grāmatu.

Vai tā tas ir vienmēr, ka jauna forma rosina pietuvoties tam pašam saturam it kā citām acīm? Paldies par grāmatu! Paldies arī LaRa’i, Grāmatu klubam! Laikam jau novadniecība arī mani tā īpaši spridzina saskarsmē ar Jums, Jūsu radošajām aktivitātēm. Agrāk mēs bijām viens – Cēšu apriņķis. Bučauskas muižiņa (tēvs ‘iegātņu barona’ Adolfa Zadovska kučieris) no Ļaudonas tajos senlaikos šķita ļoti tālu. Laiks samazina visu – arī tāluma jēdzienus. Tuvums gan paliek, sarunās ar kaķiem, zāli, kaķēnu.

Man lauki nepatika. Laikam jau tādēļ, ka pēc kaŗa (tā Pirmā) piešķirtā jaunsaimniecībā mūs bērnus (man vēl divas māsas) fiziski izmocīja un nabadzības rēgs likās nepārvarams. Lauksaimniecības skola (Jaungulbenē – 2. gad.) iedeva kaut cik drosmes. Es aizbēgu no laukiem. Trīs reizes dažādās teātra skolās saku no ‘a’ – kopā 5 gadi. Paralēli vidusskolas eksternāts. Tad pieci gadi Teātra institūtā rēžijas fakultātē. 21 gads Nacionālajā t. 23. Operetē. Paralēli skatuves pedagoģija (Pēdējā studiju gadā jau lektors) Paralēli radio, vēlāk televīzija. Kad no rīta gāju prom, bērni vēl gulēja, kad pārnācu – viņi jau gultiņās. Viņi izauga un tēvu zināja teorētiski un… bohēmas brīžos, kad mājās nāca aktieri, dzejnieki, gleznotāji, arī gaisa grābekļi.

Meita studēja Rīgā (svešval.) stažējās Maskavā (š.g. filozofijā), tad Kembridžā (politoloģija) Strādā divās augstskolās, „lido no kontinenta uz kontinentu, kamēr man pastaiga ar kaķi ir liela lieta”. Dēls studējis trīs fakultātes neko nav beidzis, maina uzskatus un draudzenes, kuras sauc par sievām.

Pie manis dzīvo mazmeita, ar šo gadu studē medicīnu.

Es stāstu reizi nedēļā privātā televīzijā savus memuārus, bet ar šo gadu šis kanāls ‘slēdzas’. Citā – arī privātā televīz. lasu žurnālistiem (praktiski arī moku) – latviešu valodu. Gramatika, fonētika dikcija. Arī… psiholoģija. Arī vingrinājumi visu ‘piecu prātu’ uzassināšanai. Te esmu darbojies vienu mēnesi. Katrreiz man piebrauc mašīnu, atved mājā. Vēl neesmu atšifrējis viņu īstās vēlmes un nepieciešamības (auditorija no 5-9 ‘studenti’.)

Pa visu atvasaru biju vienā izstādē, vienā grāmatas svinēšanā. Teātriem, operai vēl neesmu ‘sakrājis’, bet saņemšos.

Kāpēc es Jums tik daudz pēkšņi par sevi? Laikam jau vajadzēja sirdi vieglot un Jūs tagad savai lielajai dienai tuvojoties droši vien esat ļoti, ļoti labestīga – spēsit izturēt.

Vēl Jūs esat spējīga pavēlēt savām domām? Es trenējos; cenšos vairāk tikai ‘to labākiem’ un – neizdodas. Bieži neizdodas. Tā laikam rodas narkomāni? Grāmatas? Jā – protams. Sviežu prom sensāciju avīzes, grūžu nost televīziju. Lietū mīlu iet parkā pie Pētera I. stādītas gobas. Gudrinieki, lai novāktu visu krievisko aiznesuši soliņus. Tad es pieķeros žodziņam un domāju: Aleksandrs Grīns sacījis par Pēteri: „Lielākais žūpa, kauslis, un izvirtulis, bet pats ģeniālākais no sava laika valdniekiem Eiropā.” – vai nevarēja tomēr būt ģeniāls bez latviešu tautas asinīm? – mana iela pilna ar vēsturi. Marim Vetra, Ilona Leimane, brāļi Pārupi, Ņina Melbārde, Kārlis Lapsdrīņš. Arī šodienā – manās kāpnēs Mārcis Kūlis – klarneti studējis Libekā, brauc pa pasauli – prēmējas. Kad atbrauc Vīlandes ielā, pieklauvē. Un tā.

Labu, labu vien!
Jūsu Kārlis Pamše

P.S. Sveicieni Ineses kundzei!
Atbrauks Dzidras kundze? – Sveicieni, — paldies vēl reiz par bildi!

————————-

[KP letterhead]                                          
Rīgā, 15.X.1996.

Labdien, jaukā Erna!

Ļoti, ļoti saprotu vēlēšanos un nepieciešamību justies pažēlotam. Kāpēc tieši tagad šī sapņošana? Tāpēc, ka pirms pāris mēnešiem pieņēmu piedāvājumu filmēties – televīzijas seriālā. Vecis (manos gados) uzvedas dīvaini. (Pagātne neskaidra, nākotne scenāristam pildspalvā) Viena epizode ļoti skaidra: pēc dažām ekstravagancēm Kauliņkungs (es tas Kauliņkgs) skaidro savu izrīcību: „Es sajutos tik viens… man vajadzēja kādu… ne – tieši Jūs… lai Jūs mani pažēlojat.”

Vakar filmēja ekstravagances. Nelielu epizodi četras stundas. Es pieprasīju kāpināt manu nepieklājību, (lai vēlāk varētu kaisīt sev pelnus uz galvas – tai izskaidrošanās ainā).

Sestdien, tas ir rīt – slēptas greizsirdības ainas, pirmdien – ‘iecerētās – vides izpēte. Iecerētā – arī mani gadi kādreiz bijus kungu friziere ‘atdarina’ dāmu. Aktrise izcila bērnu lomu tēlotāja, filmā (tā pat kā es, lielā lomā pirmo reizi: Abi neesam pieraduši pie kameras, pie tam viņai pavasarī Viļņā izdarīja sirds operāciju. Viņas dēļ man kauns rādot, ka piekliboju. Tādēļ riju pretsāpju tabletes, tās savukārt ‘krīt’ uz gremošanas traktu. Ar miega zālēm draudzējos kopš sendienām. – Redziet – žēlojos… Ja jau tad gan – lai zaļo… Vasara pagāja Rīgas paspārnē – kopā ar kaķi. Pēc 43 gadiem – tā… Tikai vienu diennakti biju jūrmalā un vēl reiz pāris stundas paskatījos kā aizaudzis nezālēs mans dārzs – senkāpa. Tur kādreiz stiepu augšā rāpdamies pa krauju ar māla un melnzemes spaiņiem un ‘izregulēju’ mugurkaula skriemeļus… Zaļas lapas…

Ar sevi arvien kaut kā esmu pratis izskaidroties. Trakāk ar tuvi-tāliem. Egoisms? Zaļas lapas?

Dēls atkārtoti bezdarbnieks – viņa iemīlētā (otrā laulība) apgalvo ka vīram pietiekot ar viņas mīlestību. Neticu… Zaļās lapiņas…

Mazmeita (no dēla pirmās laulības) dzīvo pie manis. Pirmā kursa studente medicīna. Saprotamies mierīgā vienjumtībā.

Meita – docente universitātē – politoloģe-filozofe. Stažējusies Maskavā un Kembridžā. Daudz ārzemēs. (Patlaban gatavojoties kādai tur Vīnes konferencei). Redzu viņu vairāk televīzijas ekrānā nekā dzīvē. Zaļus…

Pats vainīgs; kad bērni gulēja es jau gāju uz darbu (teātris, radio, pedag. darbs konservatorijas teātra fakultātē u.t.t., u.t.t) kad pārnācu – viņi jau bija iemiguši. Izauga teorētiskā uzzinājumā par tēvu. Dēls – mūžīgais meklētājs – studējis trīs fakultātēs, nevienu nebeidzis. Meklē ‘zaļās lapas’.

Kā nosvinējāt savu lielo apaļo gadmiju? – Tagad reakcija? Man tuvojas kas līdzīgs – vienīgā izeja – nedomāt šajā virzienā un domāt par Kauliņkungu (lomu seriālā).

Gaidīšu Jūsu vēstuli! Gaidīšu arī žēlošanos. (Gluži garāmgājējam gan to nedara – kupejā – vilcienā – dažreiz – neprasot vai vilciens nebrauc uz elli!)

Piedodiet rokrakstu – ‘vēstuļoju’ guļus.

Neieredzu šo brīnumizgudrojumu ‘faksu’, — tāpēc, ka skaužu citu iespējas, — kaut vai: pārmest pāri kontinentiem manis izdarītās kļūdas.

Labu Jums!
Jūsu K. Pamše.

P.S. Neliecieties pie zemes! Izdomājiet magnetus, kas Jums pievieno vēlamo!

————————————

14.XII.

Erna!

Ja neuzrakstu tūlīt, tad nerakstās.

Im. Ziedonis raksta tā (apmēram) „Visbriesmīgākās būs šīs dienas trīs bez gulbjiem un bez sniega debesīs”.

Latvijā rudeņo (bez sniega un bez gulbjiem) gadu garumā – šobrīd arī dabā.

Zinu gan šīs sajūtas – par kurām runājat – vecuma sindroms. Es varbūt pat izdarīgākā situācijā; katru dienu avīzes, radio, televīzijā – bads, izmisums, noziegumi. Man nav laika pie tā piedomāt. Esmu uzņēmies visādus pienākumus. Brīžam par sevi kauns, — nevajaga taču vairs līst pie telekameras. (Atmiņas par Rīgu – 28. Seriāls. Pats neesmu nevienu redzējis, mans televizors nerāda 7. Kanālu). Ar š.g. beigām, šo kanālu vispār ‘strīpošot’. Pēdējai pārraidei filmējos Rozentāla dzīvoklī – viņa darbnīcā – pie oriģināliem. Pēc tam salonā dzīvsarunā ar Jāņa Rozentāla mazmeitu Ievu. (Viņa vienai manai izrādei zīmēja plakātu reklāmai). – Apģērbos smokingā (sen skapī ‘izolācijā’) un senās vecajās lakkurpēs!

Valsts televīzijā parīt pēdējie kadri pirmajām piecām sērijām. Nepatīk – nesaprotos ar režisori.
No trešās (privātas) televīzijas brauc pie manis mājās žurnālisti – ‘taisu’ no viņiem aktierus.

Ceturtdienas vakarā Mākslas darbinieku namā jāiepazīstina Rīgu ar Margarieti Biezaiti. Vakar iegāju ‘Īru krogā’, ielūgt tur strādājošos Austrālijas latviešu meitenes – Bernsonu jaunkundzes (Melburna).

11. dec. ‘jātaisa joki’ – kādreizējā mana aktrise – dziedātāja (Operete) atzīmēs savus 75 gadus, ar… estrādes koncertu.

Pagājušo nakt zvanīja no Vašingtonas Zane Tiervalde – lai es nokārtoju informāciju laikr. ‘Diena’ par korporāc. Daugaviete jubileju.

Visu nemaz nevar stāstīt, kā vēl ‘ākstos’ Un… reibst galva (bez alkohola) un ārsts saka: „No neregulāras ēšanas gremošanas traktā mikroflora ir noākstīta.”
Ar prātu zinu, ka rīkojos neprātīgi, taču tas palīdz neredzēt izmisumu ap mani un manī pašā.

Pirmdienas vakarā atbrauca radu (no sievas puses) zēns: — Apsveic – esmu tēvs. Saku: — nebiedē mani, — kad tikšos ar tavu dēlu, varēšu teikt: esmu sastapies šajā dzimtā ar 5 paaudzēm. Tas taču nozīmē, ka es ilgi dzīvojis. Ir skaisti, ir baisi.

Naktis (jau sen) guļu tikai ar miega zālēm. Vissmagāk tad ja sapņoju kaut ko skaistu (miega zālēs – kautkas no narkotikām) un apjēdzos – sapnis, bet īstenība pavisam cita.

Kaķis mani neklausa, — naktī modina tikai tādēļ, ka viņam garlaicīgi.

Mazmeita pirmā kursā (medīcina)
Dēls sāka dzīvot pie manis. Negaidot pēc ilgāka laika bezdarba perioda dabūja darbu. Sievu un [..[ meitu (otrā laulību bērnu) aizsūtīja uz Liepāju un pēkšņi viņš Rīgā un…

Izlasīju (manuskriptā) monogrāfiju par aktrisi-afēristi Annu Lāci (pazinu viņu) – grāmata ļoti nepatika; nav šifrēti viņas izrīcību iegansti. Otra grām. operdziedātājas Annas Ludmes dzīve interesanti. Jedzlāne[?] pag. nedēļu svinēja savus 90 gadus – teica skaistas atmiņu scēnas, rakstīja autogrāfus.

Arī Mildai Graufeldei daudz gadu – vēl ļoti aktīvi iet dzīvei pretī. Es ar Čaku saredzējos tikai pāris reizes, — Graufeldes kundze jauki atgādina saprotami un loģiski – leģendu – Čaku.

Jums jāiemīl Kanādas ziema un sava bagātā mūža apcere! Protams, nav nekas vieglāk, kā dot padomus, jo vārdi esot ļoti lēta manta. Ar Jums gan tā nav, ne vēstulēs ne Jūsu grāmatās, nav vārdu liekuma.

Bija pie manis Zvirgzdiņa (Madona) esmu aizsūtījis uz turieni visu, kas man te traucē – Dace iegriezās savākt komentārus par dažiem foto, par neskaidrību vēstulēs utt. Aplaimoju Daci – viņa strādā sevi nežēlojot un pati līmē ciet izdilumus zābakos, lai nesamērcētu kājas un smejas par savām likstām. Dzērām labu kafiju un sliktu liķieri (pēdējo man uzdāvināja izdevniecībā, lai es izlasu un uzrakstu atsauksmes par to šausmīgo grāmatu).

Vai Jums ir pie mājas dārzs? Un mājā kāds Minka? Un kā dzīvo Jūsējie? Draudzīgi skaužu par iespējām būt tādā koncertā kādā bijāt Jūs.

Es redzēju Opera Pazudušo dēlu. – Beidzot esam iznākuši no reālisma pelēcības. Pacēluši Blaumani visā cildenuma.

Labus Ziemassvētkus!

Arī pie mums – sniegs – jau otru dienu. Slidens – un sētnieki aizmirsuši smiltiņas.
Jaungadu gaidot paceliet un tukšojiet arī par mani; būšu divatā – ar kaķi.
Labu – 1997to!
Kārlis

Paldies par iztēli rosinošo miniatūru!
K.

——————————————

[same letterhead but with head of Anta Krūmiņa, and quote: „Atceros mūsu brīnišķīgo pārliecību, ka īstā māksla sāksies tikai ar mums, ka pirms tam viss bijis slikti un netalantīgi. Šo pašpārliecību es tagad redzu arī savos jaunajos kolēģos. Man tā liekas burvīga, jo tā ir jaunība.”]

Rīgā, Pūpolsvētdienā, 1997. [26.03.97]

Labdien!

Kauns! (man), piedodiet! (ja varat)

Lieldienās Augšāmceļšanos sajūtu! (vēstule Jūs aizsniegs krietni vēlāk, bet domās – jau tagad)

Veselību! Jau krietni sen zīmi normālas pašsajūtas ceru. Biju nolēmis spītēt. Jums taisnība: darbs atvieglo. Taču te ir fineses, — piespiedu pieprasījumi paverdzina un darbs pārvēršas sodā. Šobrīd gan par sevi to nedrīkstu teikt, jo slodzes esmu uzņēmies brīvprātīgi. Taču tikai divi periodi manā dzīvē bijuši tādi, kad pamostoties sev teicu: — Cik labi; jāiet uz darbu. Vienā no šiem izredzētības gadiem varēju arī sacīt: — Cik labi, ka pēc darbdienas (dažreiz arī darbnaktis; teātrī jauniestudējumus dažkārt gaismojām tieši naktīs), — Cik labi ka varu nākt mājās.

Šoziem pārvērtēju savu nespēku uzņemoties telesēriālā lomu, sākot to filmēt kad nākošās sērijas vēl bija libretista pildspalvā. Taupības nolūkos visu filmēja natūrā, — vairākas epizodes neapkurināmās telpās, mana loma pieprasīja veselu dienu ‘dzīvoties’ stipri atrisinātam. Nervu spriedze pasargāja no saslimšanas turpat pusotras nedēļas. Tagad – viss ko negribas; kad temperatūru ‘piespiežu’ normalizēties – sirds brīdina. Ar rītdienu vajadzēja būt sanatorijā – šodien zvanos (neizdevās) pagarināt ‘iesaukšanas’ datumu. Pie visa: ierodas televīzijas administratore: nolemts ka jābūt vēl vienai sērijai. Izlasu, — nobeigums tieši ar manu kadru, sentimentālu bet mīļu, — rūpes par kaķēna dzīvību.

Lomas grūtības – tēlam mani gadi un mana skleroze. Pēdējo libretists pasniedz teksta ‘putrošanā’ un režisore pieprasa ‘putru’ novērtēt decenti. Režisori pa laikam ir nežēlīgi (pats 50 gadus nostrādāju šajā ‘placdarmā’.

[Second page on same letterhead but with head of Baiba Indriksone and quote: „ja aktierim būtu izvēles iespēja, kas viņiem liegta, es gribētu būt gaišās sirds tēmas nesēja. Arī tēlos nespēju būt ļauna, jo ļaunumu negribu ielaist savā dvēselē. Ticu, ka dvēseles spēks un labestība ir visuvaroši.”]

Ir vēl citi manas spītēšanās sarežģījumi. Gatavojas iznākt mana grāmat. It kā monogrāfija par Operetes premjeru Edgaru Zveju. Kāpēc – it kā? Tāpēc, ka tas nav hronoloģisks viņa dzīves un darba izsekojums, bet drīzāk impresijas par tēmu: dzīves un sapņa karuselis. Izdevniecība jauna. Vēl labprāt eksperimentē ar datortehniku, izmantojot foto materiālus utt. Ceturtdien bija sarunāts kaut ko no šī procesa filmēt (Man nāktos runāt par radošā momenta un rutīna nesaderību). Vēl vajadzēja būt mana drauga komponista Ordelovska piemiņas sarīkojumā) bet 4. aprīlī Madonā Daces iniciatīvā atklāj divu novadnieku režisoru – Pūces (mans priekštecis Operetē, vācu laikā Operā strādāja kopā ar Blehu, filmas Kaugurieši un Mērnieku laiki) un Pamšes izstādi. Vakar Dace atkārtoti zvanīja. Ieteicis, lai tagad brauc kalēja dēls, es mēģināšu kad izstādi ‘taisīs ciet’. Vēl arvien gribas izlasīt nokavēto. Izgaisis senais nodoms pēc iespējas mazāk daiļliteratūras, jo dokumentālā ‘dīdīt dīda’. Taču ir vilinājumi gan plauktā, gan ‘Misiņos’.

Jums nav viegli? Taču jūsu balsij ir skaists piepildījuma atbalss. Ja tā arī nav skaļa, to ir un pastāvēs. Tas taču gandarījums?

Arī pie mums, pēc dažām siltām nedēļām (jau uzplauka sniegpulkstenīši) – cīruļputeņi, ielās apledojums.
Mētereoloģiski neesot ‘slikta’ laika. Droši vien, tikai vajaga vismaz vienu siltu mēteli un vienu ‘paltraku’ ar kuru var staigāt lietū.

Labu vien vēlot,
Jūsu Kārlis Pamše

————————–

[01.09.97]

Labdien, Erna!

Pie mums tik skaista vasara, ka es sāku saprast Austrālijas svelmes aprakstus. Arī Dzidras glezna nu labāk sasaucas ar Kalmītes ainavu (šoreiz nav rija) Bet kā Kanādā? Un kā Jums pašai? Vai rakstāt? Vai lasāt ko interesantu?

Es šovasar esmu atslēdzies no visām civilizācijas aktivitātēm vairāk kā jeb kad. Pat kontaktēšanā ar draugiem – paziņām. Telefons no Vecāķiem (kur mītu 44. vasaru) tikai ar kredītkartēm, avīžu kioska vairs nav, centrālais veikals likvidējies, pasts pārcelts uz dzīvāku vietu. Televizors nozagts. Radio kastīte gan ir, pie tam ar tīru skaņu. Visu laiku turu ieslēgtu staciju ‘Amadeus’, tā raida 24 stundas klasisko mūziku.

Šodien sakonfliktēju ar kaķi, — viņš man gribēja nākt līdz uz jūru un es baidoties no klejojoša suņa (tāds te arī ir), neļāvu Miķim nākt līdz. Un nu viņš nerādās. Jūs jau nesmiesities par mani, ja pateikšu ka tieši Miķis lielā mērā nosaka manu ikdienu; es nevaru nekur aizbraukt ilgāk par dienu jo… Miķis. Ja viņa nakts gaitās noticis kas sevišķs, viņš ielec caur logu un modina mani (kaut es sadzēries miega zāles) un stāsta un stāsta… Dažreiz rāda rētu aiz auss. Vēl citreiz neļauj man lasīt, liek ķepas uz grāmatas. Lūk, kā.

Piedodiet, ka es te maļu niekus, bet šie nieku maļas pa manu dzīvi.

Šodien nejauši atradās mazas lapiņas ar izrakstiem no Jūsu-Sarmas vēstulēm. (no tām dienām kad te Vecāķos kārtoju likteņstāstu: Un mūžīgs ceļš tālāk…) Un tik ļoti nu gribējās ar Jums parunāties, ka roka pati ķēra papīru un rakstāmo.

Pavasarī – aprīlī televīzija atkārtoti raidīja Vēstules. Māra bija redzējusi, piezvanīja man: — Zini, mēs esam gluži respektējami…

Nu atrakstiet man, lūdzu, kādu rindiņu! Ja?
Labu Jums!
Kārlis Pamše

Jūlijā sastapos ar Vairu un Edgaru Mūrniekiem un Ojāru Bernsonu – no Austrālijas – Melburnas.


2005. Inese visiting Kārlis Pamše in Rīga.



.

.

2011. Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris ar Ordeņa domes 2011. gada 16. marta lēmumu.
Ordenis pasniegts 2011. gada 4. maijā Rīgas pilī.
[Foto: Latvijas presidents Valdis Zatlers]
III šķira

——————–

.

.

.

Kārlis Pamše 31.03.1917 – 09.09.2015
literatura.lv

Kārlis Pamše (1917–2015) – režisors un rakstnieks.
Dzimis muižas kučiera ģimenē. Mācījies Dzelzavas pamatskolā, Jaungulbenes lauksaimniecības skolā, Zeltmata dramatiskajos kursos (1937-38), Latvijas aktieru arodbiedrības teātra skolā. Beidzis Drāmas teātra studiju (1947), Latvijas Valsts Konservatorijas Teātra fakultātes Režijas nodaļu (1953). Bijis drāmas teātra aktieris (no 1944), režisors (1953-65); Operetes teātra režisors (no 1966), galvenais režisors (1978-89). Mācīdamies Jaungulbenes lauksaimniecības skolā, Pamše rakstījis un publicējis dzejoļus periodikā ar pseidonīmu Māris Klajs. Vēlāk sacerējis arī lugas, dramatizējis darbus teātrim, sarakstījis libretus operetēm, publicējis periodikā apceres un esejas par Jēkabu Duburu, Pēteri Pētersonu, Jāni Simsonu, par savu darbu Operetes teātrī un citiem fenomeniem latviešu skatuves mākslā. Pamšes izteiksmes veidu raksturo tēlainība, emocionalitāte, asprātība.

Kārlis Freimanis (Ķikure/Kikure)

(Mr.) K. Freimanis   
Padstow. N.S.W.
11. aprīlis, 1960.

God. Dzelmes kdze!

Rakstnieku dienu prozas rītā, svētdien, 12.6. savu dalību apsolījuši: B. Blicava, E. Dzelme-Ķikure, M. Eglītis, V. Ešots, E. Lēmane, A. Neboisa, O. Rozītis un U. Siliņš. Katram autoram paredzētas apm. 15. min. lasīšanai. Mans referāts, ievadot katru autoru, nepārsniegs kopā 30 minūtes.

Būtu ļoti pateicīgs, ja es varētu jau laikus iepazīties ar prozu, ko Jūs lasīsit Rakstnieku dienās. Tāpat man ļoti noderētu citi Jūsu raksti, kas pēc Jūsu domām, varētu papildināt manu referātu. Labprāt ievītu savā sakāmajā arī visu, ko Jūs vēlētos, lai es publikai daru zināmu, sākot ar filozofiju un beidzot ar formu un stilu. Ar vārdu sakot, iedomājieties sevi referenta vietā un sūtiet visu, kas varētu būt noderīgs.

Paldies!
Jūsu K. Freimanis

———————————–

 6.  jūnijā, 1960.

God. Dzelmes kdze!

Paldies par Jūsu sadarbību. Saņēmu Jūsu rakstus laikā, lai varētu iecerēt referātu par katru autoru. Bet no tā visa nekas neiznāca – un man ir jāsamierinājs ar ‘vispārējas dabas referātu’, kurā tos prozas autorus, kas man kādas dzīvības zīmes devuši, varēšu pieminēt tikai garāmejot. Žēl. Aizvakar arī noskaidrojās, kādi autori īsti piedalīsies prozas rītā. Uznākšanas kārtībā tie ir: (referāts), Ķikure, M. Eglītis (starpbrīdis), Neboisa, Lācis, Blicava (starpbrīdis), O. Rozītis (pats nebūs), Ešots, U. Siliņš. Dziedās jauktais koris (beigās). Pie reizes man jāatvainojas, ka Jūsu dzejoļus pārrunājām ar manu brāli, un viņam tā netīšām uzkomponējās Jūsu ‘Trokšņainā vilcienā’ – un to dziedās R.D. atklāšanā – viss bez Jūsu ziņas. Piedošanu…

Atsūtītie prozas paraugi man ļoti patīk. Par tiem varētu runāt un runāt, un tas mani pavedina uz domām, ka mēs Sidnejā varētu sarīkot Jūsu darbu vakaru. Kad ieminējos par to Klauverta kgm, viņš bija ļoti priecīgs. Un ja Jūs būtu ar mieru un man uzticētu referātu, tad arī es būtu priecīgs. Rakstnieku dienās par to varētu pārrunāt.

Jūsu K. Freimanis

———————————–

9.9.60.

God. Dzelmes kdze!

Literāriskais vakars, veltīts Jūsu darbiem, notiks janvāra beigās. Tā man teica Klauverta kgs. Tad nu gaidīšu pamazām Jūsu rakstus, sākot ar ‘Kaimiņu’. Bet laika vēl ir diezgan.

Jūsu dzejoļus, kurus man atsūtījāt jūlija beigās, nodevu brālim. Paldies par to krievu karavīru dziesmu ‘Ziedi, Latvija, ziedi’. Palika tā sērīgi. Bet tie teksti, kurus mūsu jaunatne dzird ‘Hit Parade’ raidījumos nav neko labāki.

Šad un tad man liekas, ka Jūs savu prozas rakstnieces talantu varētu izmantot savā lirikā. Es domāju, piemēram, to techniku, ko lietojāt ‘Kaimiņā’ – kad stāsta pēdējā daļa itkā ‘skan’ uz tā akorda, ko Jūs uzbūvējāt sākumā un vidū… Piem., kas par varenu efektu būtu Jūsu Prelūdēm, ja spēcīgā pirmā prelūde būtu kļuvusi par tēmu, ko pārējās prelūdes izgaismotu dažādās niansēs un krāsās. Otrkārt, Jūs neizmantojat arī savu muzikalitāti – kādas iespējas pavērtos, ja Jūs apzinīgi sāktu lietot piem. ‘baznīcas’, ‘dejas’, u.t.t ritmus – piem. sakarībā ar interesanto tēmu – ‘rituāls’, vienā no Jūsu miniatūrām. Šitais viss, protams, ir tikai ierosinājums, un manas pavisam privātās domas, kuras iespējams, ir aplamas. Bet es domāju, ka lirikas laiks, kurā dzejnieks izteica savas sāpes, vilšanās un melancholiju ir pagājis. Mēs tagad meklējam universālo sīkumā – kā, piem., Jūs darījāt dzejolī ‘Tāds maigums guļ…’, tāpat ‘Cirst asi’. Visu labu un rakstiet daudz.

 Jūsu K. Freimanis

—————————–

3. janvārī, 1961.

Labdien, Dzelmes kdze!

Svētki un Jaunsgads nu garām, un jāsāk strādāt. Jāsūta aktieriem arī darbi, lai var kārtīgi iemācīties dzejoļus no galvas un lasāmos kārtīgi izlasīt.

Vakara norisei man šāds plāns. Lūdzu rakstiet par visu, kas Jums nepatīk.

1) Savu referātu saskaldīšu daudzās sīkās daļās – pirms katra lielāka darba vai dzejoļu grupas (vietām pat pirms katra dzejoļa) mēģināšu kaut ko īsi pateikt. Tas vajadzīgs publikas dēļ, jo tā ir vienmēr un visos laikos bijusi pārāk izklaidīga, lai atminētu to, kas teikts sākuma referātā.
2) Pats referāts – izvairīšos no ‘sausās’, formālas pieejas, cik vien varēšu.
3) Pati programma (ja vien pa šo laiku nav radušies jauni darbi) iznāktu visai iespaidīga:
(Klauverts stāstīs ap 5 min. par jauniznākušām grāmatām]
Mans laiks – kopā ap 20 min.

Svētdiena nedēļas vidū	         20
‘Ieplaisājusi fibro siena’ 2
Tik viegla nakts 2
Pastāvi brīdi zem zvaigznēm 2
Runā rāmi ar mani 1
Nav vārda domai 1
2 solo dziesmas

(iespējama vēl trešā) 4
-----------------------------------------------------
Starpbrīdis
-----------------------------------------------------
Diena sākas kā versaļas parkā 2
Cirst asi šķembas lai jūk 2
Gribu mosties 2
Vietu vietas apskrienu 1
Mūsu kaimiņš 25
Prelūdes (jaunās)
1. Sviežu vārdu 2
2. Lielais klusums 2
3. Vārda no tevis prasu 1
4. Tālu vārdu saucu 1
Ar savām bēdām apsedzos 1
Vientulības stunda 1
Stāsts

(lūdzu atsūtiet nosaukumu –
par Grīvnieka kdzi) 20
-----------------------
Kopā ap 2 stundas

(Daži dzejoļi neiet 2 min. Tur ieskaitīti mani pāris ‘ieskaņas vārdi’)

4) Būtu ļoti labi, ja mēs 3 – Jūs, Klauverts un es varētu satikties apm. uz 1 stundu pārrunāt kādus dzejoļus un darbus dot kādiem aktieriem, vakara technisko izkārtojumu. Gribētos arī pārrunāt ar Jums dažas sīkas vietas pašos dzejoļos un nākt ar ierosinājumiem.
5) Ja pa šo laiku ir pienācis kas jauns klāt, lūdzu rakstiet – arī to, kurā programmas daļā tas būtu jāpasniedz. Vēlētos, lai Jūs pati lasītu programmas pēdējo stāstu: tā būtu dabīga vakara kulminācija.

Jūsu K. Freimanis

———————————–

13.1.61.

Labdien, Dzelmes kdze!

Sarunājām ar Klauvertu, ka lūkosim iztikt bez speciālas apspriedes. Referāta daļā man tā pavāji ar biogrāfiskiem datiem, vai Jūs, lūdzu nevarētu atsūtīt kaut ko, kas man derētu: par dzimto pusi, par to, kas Jums patika ārzemēs, par Jūsu mīļākiem autoriem, par ‘māksliniecisko pārliecību’ grafikā, ar vārdu sakot, visu, kas referentu varētu interesēt, un kas neprasa piepūli Jums. Tad vēl: vai Jūs nevarētu atsūtīt to daļu no ‘Kādas sievietes dienas grāmatas’, kas man bija Rakstnieku Dienās – to par tām olām un grāmatas lasīšanu vakarā.

Tad paliek tā, ka lasīsit stāstu programmas beigās? Lija Gailīte jau mācās 7 dzejoļus. Mēģināsim dabūt Irisu Akmeņkalni ‘Svētdienai nedēļas vidū’ un, varbūt, Dūti ‘Mūsu kaimiņam’ un Zeltīti Nīci dzejoļiem, vai arī otrādi.

Man vēl kas uz sirds: vai ‘Mūsu kaimiņu’ nevarētu nobeigt ar vārdiem „Es turos cieši pie staba”. Es domāju, ka pašas beigas nevarētu tikt ‘iznestas’ uz tā fona, kas iepriekš radīts. Lasītājā emocionālais kāpinājums ir pietiekams, lai viņš baudītu arī šo kadenci, bet vai tas ir vajadzīgs? Kāpēc neatstāt lasītājam pašam izlemt savu ‘kadenci’. Bez tam, pašas beigas ir mazliet ‘izskaistinātas’ un viegli sentimentālas: divas lietas, kas Jums ir svešas.

Bet es uz savu nepastāvu. Es zinu, ka stāsts, kas tā ir izauklēts, ir pārāk mīļš, lai to pakļautu operācijai. Gribu tikai Jūsu atbildi, lai varu stāstu nosūtīt aktieriem.

Tad nu – ja vairāk no manis nedzirdiet, gaidīšu Jūs 29. janv. vakarā. Ja Jums grūtības ar transportu, naktsmājām, rakstiet.

 Jūsu K. Freimanis

Jā, Jūsu darbos šad un tad pavid ‘apziņas straumes’ technika, īpaši tur, kur Jūs mēģinat radīt ‘momenta gaisotni’ (kā man šis vārds nepatīk!). Vai Jūs to lietojat ‘apzinīgi’, vai vienkārši – ļaujaties ‘brīvām asociācijām’?
T.p.

———————————–

 20.2.61.

Labas dienas, Dzelmes kdze!

Šī būs gara un ļoti atklāta vēstule, jo gribas ar Jums pārrunāt literāro vakaru tā, kā man tas likās.

Vakars neiznāca tā, kā tam vajadzēja iznākt un kā tas bija izplānots. Pa punktiem ņemot, iemesli bija tādi:
1) Karstums, nogurums audiencē, vēja grabināšanās pa bleķa jumtu.

2) Vakars nebija izziņots. Par to var bārt Klauvertu, bet lietas te ir vairāk sarežģītas. Klauverts kādreiz bija A.L. Sidnejas redaktors – līdz tam laikam, kad parādījās buntavnieku ‘Pasaule’. Ja viņš formāli nepaziņo par sarīkojumu, pats no sevis avīzē nekas neparādīsies, lai gan visi zin, ka tāds sarīkojums būs, un daudzas citas lietas parādās avīzē bez formālas paziņošanas. Tad: mums ir divas kategorijas cilvēku: vieni, kuŗus var bārt, ķengāt pa avīzēm, otri – kas ir neaizskarami. Piem. Dārziņa vakars, kurā man arī bija referāts, tāpat nebija izziņots. Pāris dienas pirms vakara apprasījos Siliņa kgm, vai vakars notiks, vai nē. Bet toreiz nekāda bāršana neiznāca.

3) Bija plānots radīt mājīgu atmosfēru ar galda lampām, stāvlampām, tepiķiem un dīvāniem. Viss bija sarunāts, arī transports. Es biju vienīgais, kas savas lampas atnesa, jo visiem citiem bija jāiet uz Ulda Siliņa dzimšanas dienas svinībām. Tās nevarēja atlikt, un vienu brīdi, kad Mopasāna vakaru (jaunieši) nevarēja sagatavot kā nākas, pacēlās jautājums, ka to varētu noturēt 29. janv. un Jūsu vakaru mēnesi vēlāk. Bet tad notika gandrīz eksplozija biedrībā: jo jauniešus tā nevar pazemot, ka tajā pašā dienā kāds svētī savu dzimšanas dienu. Tā viss palika kā bijis.

Kas nu notika: viss teātris, koris, 75% no ‘literārā simta’ bija dzimšanas dienas svinībās. Klauverts atbrauca sarīkojuma dienā jau 12.00, bet viņam nebija neviena palīga. Viens viņš nevarēja izcilāt smagās trepes, lai sarīkotu griestu projektorus un pārnēsāt mēbeles.

Bez tam, viņa privātā dzīvē, ap šo laiku bija svarīgi notikumi – salīgšana ar sievu, izbrauciens ārpus Sidnejas. Klauverts ir chaotisks. Man vēl ne reizes nav gadījies, ka viss ietu gludi. Toreiz, kad bija Jūsu izstāde un mans referāts par Eliota ‘Murder in the Cath.’ man nebija ne režisora, ne kāda, kas ko sarīko. Rāvos pats kā režisors, un atlocījis rokas, rīkoju dekorācijas. Ap referāta laiku biju slapjš kā žurka. Solījos – ne mūžam vairs! Bet šoreiz žūrija varbūt Klauvertu attaisnotu, ja kādu vajadzētu sūdzēt par to, ka viņš rīko literāriskos vakarus.

4) Teātris netur labu prātu uz literārisko sekciju. Šajā sakarībā var pieminēt, ka Zeltīte Nīce atsūtīja abus lasāmos stāstus atpakaļ, ap plkst. 3.00, un tad aizgāja uz dzimšanas dienas svinībām. Mūsu ‘valdzinošie’ smiekli ar Gulbergu arī iederas te: katrs smējām par savu, viens otru mīlīgi acīs skatīdamies.

5) Tad: par priekšnesumiem. Parasti runāju skaļi, bet šoreiz, varbūt tāpēc, ka pie galda ar galvu lejā, iznāca par klusu. Pēdējās rindas vietām pazaudējušas pavedienu. Gailīte bija zem sava standarta – dēls slimnīcā ar asiņojušu māgas jēluma brūci, nevarēja dzejoļus iemācīties no galvas. Staugirde (Stangirde?) – domāju laba, bet par klusu. Jūsu pašas – tāpat kā mēs visi. Nedz arī Klauverts beigās un Zemgale varēju kādu pacēlumu dot.

6) Mans brīdis solījās būt, un nebija. Vai nu kaut kas samežģījās diplomātiskā plāksnē ar Klauvertu, vai arī tāpēc, ka līdz ceturtdienai bija aizņemts radiofonā. Neesmu prasījis.

7) Kritiku avīzē pati lasījāt. Ne vārda par referāta struktūru: kā tēmas izveidojas, kā atkārtojas beigās. Kaut kas izņemts no vidus, beigām. Par izpildītājiem, kā parasts, ne viena laba vārda (ja vien tie nav jaunieši – tā ir parasta parādība). Un tad: ne oficiālu ‘mājas tēvu’, kas Jūs saņem, nedz arī puķu. Kauns te visiem.

Tik daudz par vakaru. Man tā šķiet, ka Jūs, sēdot krēslā un šķirojot savas olas, esat laimīgāka, nekā tie, kas te maisās par t.sauc. sabiedrisko dzīvi. Jūs neviens netraucē vērpt savu fantāzijas pavedienu. Te visi noņemas ar savas pašcieņas uzturēšanu. Nedomāju referātā nekādu humoru dzīt. Tas, ko teicu, bija un ir mana pārliecība. Šajā sakarībā man ir kāds priekšlikums: kā būtu, ja es referātu pārstrādātu ‘Tiltam’ un to kopā ar Jūsu ‘Kaimiņu’ tur iedriķētu? Tilts maksā honorāru ar grāmatām, un es nupat saņēmu £10- vērtībā grāmatas pēc paša izvēles par rakstu iepriekšējā numura. ‘Tilts’ jau nav ‘Laiks’, bet kā žurnāls izskatās gluži labs. Gaidīšu Jūsu atbildi.

Tad: par Jūsu vakara rīkošanu Melburnā vai Kanberā, vai citur. Būtu gatavs referēt, ja kas sanāk. Varbūt to varētu ietilpināt Rakstnieku Dienu ietvaros? Ja vajadzīgs, varētu lūgt Klauvertu, lai viņš noskaidro iespējas.

Tagad par Jūsu ‘negribēšanu iekļauties vecajā formā’. Kāpēc tas vajadzīgs? Kamēr Jūs vada muzikāla auss – Jūs varat kontrolēt savus ritmus pati. Tāpēc ‘kā kurmis aklībā’ ar ritma palēninājumu ir labs. To jau var saukt kā grib: Šopēnisku rubāto, vai negaidītu amfibracha un daktila pēdu jamba ritmos. Galvenais, ka ritms nav monotons, un ka reljefam ir attaisnojums.

To pašu efektu panāk, protams, arī ar konvencionāliem ritmiem, bet katrs dara, kā tīk. Katrai pieejai savs spēks: dažs no organizētas struktūras smeļas iedvesmi (Joyce), dažu tas nomāc (Pound). Paldies par tām rindām, kur notēlojāt izjūtas dzejolī ‘Ar savām bēdām apsedzos’ – tas man daudz deva.

Būtu priecīgs pārrunāt ar Jums arī turpmāk par visādām literārām lietām. Maz jau ir to, kas īsti par tām grib runāt.

Jūsu K. Freimanis

———————————–

(Man tagad ir telefons – ****)
25. martā, 1961.

Labas dienas, Dzelmes kdze!

No ‘Tilta’ saņēmu atbildi (caur Kaluma kgu) – būtu priecīgi rakstu par Jums iedriķēt. Grib tūlīt u.t.t., bet es lūdzos lai vēl drusku ļauj atelpot. (Kas zin, varbūt Jums rodas kāds stāsts pa to laiku, vai kādi jauni dzejoļi.) Vajadzētu Jūsu bildi (kā ar to pašportretu?)

Ko vēl vajadzētu:
1) Jūsu pašas domas, uz kuriem dzejoļiem koncentrēt apskatu.
2) Jūsu nodomi (izjūtas) dzejoli rakstot – apmēram tā, kā Jūs uzrakstījāt par ‘Ar savām bēdām apsedzos.’ Vajadzētu vēl par apm. 2-3 dzejoļiem.
3) Ja vēl kaut kas būtu, ko Jūs gribētu, lai lasītāji zin.

Dažreiz domāju – vai labāk nebūtu pamēģināt ar ‘Laika’ mēnešrakstu. ‘Tilts’ iznāk tik neregulāri. Gribas dzirdēt Jūsu domas. Rakstiet lūdzu.

  Jūsu              K. Freimanis

—————————–

9. aprīlī
Man tagad ir telefons   ****

Sveicināta, Dzelmes kdze!

Tad lai paliek ‘Tilts’, un ne ‘Laiks’. Šodien sāku savu referātu pielaikot žurnālam. Bet to darot, daudz kas nācis klāt, dažas lietas vairs referātā nepatīk, u.t.t.

Jūsu jaunie dzejoļi ļoti patīk. ‘Ciemiņi mākoņi’ ar latvisko dikciju un vienkāršo, (kaut negaidīto) dzejoļa attīstību – (… apkārt sanāk, pazīstami liekas…). Domāju, ka tas ies pie sirds plašām ļaužu masām – un tie cilvēki, kam esmu to lasījis, ir lielā sajūsmā.

‘Vaimanas, vaimanas vien’ – ir tajā pašā gammā kā

„Ceļa nav
Nav kur iet
.....
Zemi nožņaudz saknes” 

– bet daudz baismīgāks. (soļi kas nāk tuvāk).

‘Rudens’ – izjūtā līdzīgs ‘ar savām bēdām apsedzos’ – bet jauns ir motīvs – „meklējos tumsā, gadu gados rokos” – „looking for roots” angļi teiktu. Laba un izteiksmīga pēdējā rinda – „kā neattapīgs rads”.

‘Pēc sausuma’ – labs kā Austrālijas kolorīta piesātināts dzejolis – un labs arī kā simboliska dzeja („mirstošie gaidītāji”, „svētie ūdeņi”) – arī kā reliģisks pārdzīvojums.

‘Kalnos’ – meditācijas dēļ – īpaši, ja problēma ir ‘laiks’. Patīk arī ‘iekšējas’ ritmikas dēļ. (Piem. kontrasts, ko rada „bet nava tam ļauts”.)

‘Stundu pēdas’ – mainīgo noskaņu dēļ. Man sāk uzaust gaisma, kāpēc virsraksts ‘Stundu pēdas’. Intersanti būtu lasīt tagad 1-3, bet to man vairs nav.

Jā, ko Jūs vēlētos, lai ‘Tilts’ drukā: ne kā illustrāciju manam rakstam, bet atsevišķi – pēc raksta? Vai drīkstētu kādus no jaunajiem dzejoļiem?

 Jūsu               K. Freimanis.

————————————-

 22.5.61.

Labas dienas, Dzelmes kdze!

Tāds tad nu izskatās tas raksts, kas aizgāja ‘Tiltam’. Pievienoju 2 fotogrāfijas: to ko Jūs atsūtījāt, un to, ko Motmillers uzņēma Plauža kga vakarā. Lai ievieto, kuru bildi grib.

Jūsu dzejoļus nodevu manam brālim – taisās ko komponēt. Vai tā labi?

Jā, ‘Tiltam’ vajadzēja iznākt Lieldienās. Neiznāca. Šis raksts, šķiet, nesasniegs redakciju laikā, lai to iespiestu šajā numurā. Iespējams, ka jāgaida 4-5 mēneši, kamēr žurnāls atkal iznāk. Bet ko tur lai dara.

Ja referātu (rakstu) izlasāt un neesmu pārāk daudz tur sagrēkojies, varbūt varētu to nosūtīt Atvasarai uz Kanberu? Ja Jums nav nekas pretim, es varētu sarīkot. Tad šis pats raksts noderētu par referātu, ko kāds tur varētu nolasīt – un arī norunāt dzejas.

Jūsu               K. Freimanis

—————————–

2.  oktobrī, 1961.

Sveicināta, Dzelmes kdze!

Jūtos vaininieks par ilgo nerakstīšanu. Par ‘Tilta’ iznākšanu vēl nav ziņu. Nu šiem vasara pagājusi, varbūt kas kustēsies. Bet galvenais nerakstīšanas iemesls ir šis: gribēju Jūsu jaunos dzejoļus pamatīgi izanalizēt un nākt ar ierosinājumiem, rakstīt kaut ko dikti ‘gudru’ un ‘pamatīgu’. Bet tā tas gāja no dienas dienā, un nekas gudrs un pamatīgs neienāca prātā. Pa vidu visādi pasūtījuma darbi ‘A.L.’, kurus ar strīpojumiem un labojumiem ieraudzīju nodriķētus, visādas teātra un mūzikas kritikas, lai vairotu sev nelabvēļu skaitu. Un tad skola, un tāds kā lasīšanas prieks uznācis.

Brālis komponē korim ‘Ciemiņi mākoņi’. Jūsu dzejoļus nodevu viņam. Priecīgs. Šad un tad atkal aizņemos no viņa, kad man atnāk ciemiņi. Lasu priekšā. Ļaudīm patīk.

No ‘pēdējās ražas’ patika ‘Tas, kam es staigāju, ir mana tēvu zeme’; ‘Tu vienmēr ar mani esi’, ‘Dziesmu saslimušam ķermenim’; ‘Uz Dieva dienas’ – ir lielisks! – ar majestātisku sākumu, ‘samulsumu ritmā vidū un zvaniem beigās.

Tad – tas pats ‘izmisuma’ motīvs turpinājās – dzejolī ‘Ieslēdza’.
‘Pa stundu mežu’ – ir Jums īpatnējs – tā drusku no sirreālisma

(ar acīm plati ieplēstām 
bez jēgas augšā lūkojos 
no kurienes tek minūtes 
kā stikla krelles plīzdamas), 

tāpat „un debesskrāpjus liecamies pār galvu”, u.t.t. Jaunas iespējamības, vai nē? Tajā pašā laikā dzejolis ir piesātināts transa izjūtu, dīvainas ‘ne-realitātes’.

‘Dzīve’ ir vēl viens īpatnējs dzejolis. Dramatisms, spēcīgs ekstravertisms – un beigās asa ‘sekunda’.

‘Mūžīgas vasaras zemē’ interesants ar kontrastu un ‘īstu’ pārdzīvojumu – te es domāju tādu, kas ‘tipiska’ trimdiniekam. Šis dzejolis būs drīz populārs. ‘Rudens diena’ arī patika – ar mazliet austrālisko kolorītu, mieru un ‘aizturēto’ ritmu. No ‘Bij mana tēva tīrumi’ ļoti patika pēdējā kvarta.

Ko varētu ierosināt? Gandrīz neko. Jūs veidojaties pati – un tā ir labi. Varbūt vienu otru garāku frāzi varētu palabot ar asāku ‘izgaismotu’ (angļi teiktu ‘illuminating’) frazi. Šķiet, ka tajā virzienā, kur aprakstāt bezcerību, ieslodzījumu, u.t.t. nav tālāk kur iet. Meditācija, kas arvienu vairāk un vairāk Jūsu dzejā parādās, varētu izaugt vēl asāka, ja Jūs to vestu sakarā ne tik daudz ar vispārējo dzejoļa atmosfēru, bet asu novērojumu. Kā ar ‘seniem runu ritmiem?’ Kāpēc Jūs tik bagāta tik bagāta esat ar austrālisko kolorītu stāstos, bet tik skopa dzejoļos?

Jūsu dzeja, kā Jūs pati zināt, ir ļoti ‘privāta’, un dažreiz Jūsu asociācijām, kas balstās uz personīgu pieredzi, grūti pilnībā izsekot – es domāju tās vietas, kas raksturīgas ar ‘negaidītu’ atmosfērisku maiņu, un kurām lasītājs neatrod ‘dabīgu’ pamatojumu. Bet tas viss tā starp citu.

Rakstīšu atkal. Rakstnieku dienas būs Sidnejā. Rakstiet dūšīgi!
Jūsu               K. Freimanis.

———————————

Labas dienas –

Pārsūtu Jums Sarmas kga vēstuli. Lūdzu man zvaniet, — man dikti gribās zināt, kā īsti Jūs grāmatu gribētu izveidot. Cik zinu, mēs visi būtu ar mieru tā, kā Jūs gribat. Galu galā – mēs jau visi 3 puisieši tādi izpalīgi vien esam, ar vienu vēlēšanos, lai Jūs par grāmatu priecātos. Tāpat par grāmatas iekšējo iekārtojumu un stāstu salikumu. Viss, ko gribētu, ir – gala vārds, un lai drukāšana iet vaļā.

Dzejoļi lieliski – šitais, ka zin, varbūt ir labākais ‘metiens’, ko esmu saņēmis. ‘Mīlētāja pastaiga’, ‘Maigums’, ‘Trimdinieks’, ‘Līdz galam vientulībā’ – visi ir augstas klases darbi. Bet arī pārējie ir ļoti, ļoti labi.

Kā Jums ar darba maiņu, u.t.t. Vai nevajaga ko palīdzēt?
Jūsu               K. Freimanis
Eglīša kgu neesmu saticis, kopš pagājušo reizi tikāmies.

————————

[No signature – presumably for publication of ‘Mūsu kaimiņš’ – possibly Sarma — possibly the letter mentioned above]
1962.8.10

Uz manu ierosinājumu Jūsu grāmatas beigās nodomāts pievienot biogrāfiskas ziņas par Jums. Pēc manām domām tās nepieciešamas bibliogrāfiskiem nolūkiem, tādēļ tām jābūt ietvertām noteiktos datos. Tāpēc, lūdzu, sūtiet man pēc iespējas drīzi atbildes apmēram šādiem jautājumiem:

  1. Dzimšanas gads, mēnesis, diena. (Zināmu iemeslu dēļ varat šim jautājumam arī neatbildēt.)
  2. Dzimšanas vieta. (Apriņķis, pagasts, mājas.)
  3. Kādos gados apmeklējusi pamatskolu un ģimnāziju un kur? Kādas ierosmes mantojusi šais iestādēs savam vēlākam darbam? Kādi skolotāji šīs ierosmes atbalstījuši?
  4. Kad iestājusies akadēmijā, kādā fakultātē, kāda prof. vadībā strādājusi, ko mantojusi? Kad beigusi akadēmiju un ar kādu diplomdarbu ieguvusi grādu?
  5. No kura gada un cik ilgi uzturējusies Beļģijā un kur un kāda profesora vadībā strādājusi?
  6. Kad apmeklējusi Parīzi, kas tur saistījis vai ko tur mantojusi?
  7. Kas ierosinājis ceļojumam uz Somiju un ko tur guvusi?
  8. No kura gada līdz kuram strādājusi kā skolotāja un kādās skolās?
  9. Kādās izstādēs piedalījusies un kad un kur?
  10. Kur un cik ilgi uzturējusies trimdā Vācijā un vai strādājusi šai laikā kā māksliniece?
  11. Kad ieradusies Austrālijā un kad un kādās izstādēs piedalījusies?
  12. Kad rakstīts pirmais stāsts un kur un kad tas iespiests?
  13. Kad radušies pirmie dzejoļi un kad un kur tie iespiesti?
  14. Dažādas citas ziņas, par kurām domājat, ka tās būtu jāatzīmē biografijā.

——————————–

K. Freimanis
Padstow

Labas dienas!

Lasījām te vienu vakaru Jūsu dzejas un Gailītes kdzei iepatikās Mīlētāja pastaiga un Maigums tik ļoti ka grib deklamēt Lit. Vakarā 21. okt. (plkst. 7). Nosūtīju tos viņai šodiem. Vai tā labi? Pats apkaunējos, esmu uzmeties it kā par ģenerāldirektoru. Tos 2 gribu arī lai 18. nov. deklamē Kanberā (man tur 17.nov vakarā referāts par mūsu kult. būšanām). Vai Jums nav iebildumu? Mīlētāja pastaiga nu ir kaut kas vienreizējs – visiem, kam lasu, ‘aizraujas elpa’. Lielisks dzejolis. Pie manis vēl bija 2 impresijas – nosūtu tās tagad Zariņa kgm un Sarmas kgm aizrakstīju par mūsu sēdi. Par to dzejoli sākumā mani ar tā kā sāk nākt šaubas – varbūt būs par raibu.

Bet viss, protams, Jūsu ziņā. ‘Viesnīciņas’ pie manis noteikti nav. Vai nav pie Sarmas kga?
Ja kaut kā varu būt palīdzīgs ar paziņošanu Eglīša kgm, vai citādi – lūdz zvaniet.
Jūsu K. Freimanis.

Sarīkojumi:
Sestdien, 13 okt. 7.00 viencēlienu vakars

(Sartre + komēdija)
Sestdien 20 okt. 9 rītā rožu izstāde.
20 okt 7.00 Jaun. kopas deju grupas sarīk.

– balle
Svētdien 21 7.00 Lit. vakars

(Kaupmanis par brīvo pantu).

————————

20.12.63.

Labas dienas!

Nosūtu komitejas uzdevumā biļeti Jaundarbu koncertam. Ja gadījumā Inese arī nāk, tad lūdzu iedodiet biļeti viņai, un Jums pašai tad atradīsim vietu pašā pirmajā rindā (būs tāda speciāla rinda). Es jau tur apkārt mētāšos, un visu izkārtošu, ja būs nepieciešams.

Pēc jaundarbu koncerta būs tāda ‘informal’ kafijas dzeršana: nokopsim solus un uz ātru roku ienesīs galdus. Kori nāks ar ‘groziņiem’, pārējiem uz ‘kroņa’ rēķina izsniegs kafiju un pa maizītei. Stāvēs tāpat kājās un pļāpās. Tāpēc lūdzu pēc koncerta neaizejiet tūlīt mājās.

Visu labu
K.  Freimanis

——————————–

 16/6/’64.

Labas dienas!

Jānim Grīnam nākamgad sākumā piepildās 75 gadi. Šajā sakarībā birzieši (tas ir Biržu pag. ļaudis) visā pasaulē vāks šiliņus un parakstīsies adresē. Bet mums nav pašas adreses. Un tā mums jāgriežas pie kāda, kam interesē literatūra, kas māk zīmēt. Starp birziešiem tāda nav. Tāpēc tad nu dabīgi mūsu acis griežas uz Jūsu pusi: vai Jūs uzņemtos tādu adresi uzdriķēt un kaut ko galvas galā Jūsu stilā piezīmēt klāt?

Tekstu mēs piegādātu, papīru un pervi [?] nopirktu. Nebūtu nekas liels ko rakstīt – 3 līdz 4 teikumi.

Sveicieni no manas sievas
Jūsu               K. Freimanis

——————————-

10/8/’64.

Labas dienas!

Dr. Briedis Jums jau aizrakstījis par sanāksmi ko viņš un Īra Sakne rīko. Tā ir tāda sanāksme, nu jau trešā pēc kārtas, kurā lasa jaundarbus un tos pārrunā. Tāpēc, ja Jums būtu laiks sanāksmi apmeklēt un kaut kas uzrakstīts, būtu interesanti to dzirdēt un ‘kritizēt’. Ja nekas nav uzrakstīts, Jūs varētu piedalīties debatēs. Lasītāji būtu J. Svilāns, Dr. Briedis un A. Dūte, O. Lācis.

Šitā nav ne nekāda biedrība, nedz grupa, nedz kliķe, bet tāda ‘workshop’ sanāksme. O. Lāča kga adrese ir *** Road, Picnic Point. Ar vilcienu (vai autobusu no Strathfield) jābrauc līdz Bankstown. Tur Dr. Briedis un es stacijā gaidīsim sestdien 15. aug. līdz apm 5.00 (no apm. 4.30). 5.00 jābūt pie Lāča kga, un mēs tad kopā brauktu ar taksīti. Tāpat atpakaļ.

Ja Jums iznāk – atbrauciet.
Jūsu               K. Freimanis

——————————–

29/10/’64

Labas dienas!

Nosūtu Jums tekstu Grīna adresei, un, pa ‘Yellow Parcel Service’, zīmējamo papīru. Pielieku arī loksni papīra, uz kāda ir savākti paraksti. Adreses vāks ir drusku lielāks? Es daudz nesaprotu no šitām lietām.

Pēc 20. nov. sākšu atkal darboties ‘tautas un tēvijas labā’ ar rakstiem un iešu uz sarīkojumiem u.t.t. Līdz tam laikam visādas ‘business’ lietas kārtojamas: eksāmeni, skola.

Jūs sveicinādams
K. Freimanis

——————————

 26/1/’65

Labas dienas!

Dr. Briedis šodien nomira. Bēres (izvadīšana) sestdien, ½ 10 no Presbiteriaņu baznīcas Chapel Road, Bankstown (aiz Capitol zāles, tur, no kurienes izvadīja Ducmani).

Jūsu               K. Freimanis

—————————-

9.  maijā, 1965.

Labas dienas!

Referāts nu garām, un sāku atkal vest normālu dzīves veidu – rakstīt vēstules. Par Jūsu stāstu grāmatu un Lāča ‘Mēs un viņas’ Grīns atrakstīja – pelnījušas Globālā kult. fonda ievērību, bet… tas godalgo tikai vienas izdevniecības darbus. Sūta Jums paldies par grafiku. Pavisam naudā esot iznācis 2000 dolāri. Biržu pag. akcija ienesa 600 dolārus.

Aizrakstīju Īrai Saknei-Koks par mūsu ‘Dr. Brieža jaunatnes pulciņu’, jo viņa ir mūsu priekšniece un sekretāre vienā persona. Es personīgi domāju, ka šad un tad būtu jauki sanākt kopā un padebatēt. Tāpat domā Lācis, un, cik zinu, Dūtes. Īra Sakne Jums rakstīs par nākamo sanāksmi, kas tad varētu notikt pie Jums?

Citādi iet viss pa vecam: skolā daudz darba, biju apkritis ar iesnām, un tagad sievai un meitai ir iesnas. Gaidu skolas brīvdienas, kas sāksies piektdien.

Sveicieni no mums abiem
Jūsu               K. Freimanis

——————————

 25/8/’70

Labas dienas!

Vispirms ‘recorded message’ –
Rakstnieku Dienu rīcības komiteja nolēmusi, ka Lirikas un prozas vakarā man jāpieteic katrs autors un tajā pašā laikā par katru jādod komentārs. Tāpēc lūdzu atsūtiet kaut ko no tā, ko šajā vakarā lasīsit, lai manam komentāram būtu kāda jēga.

Ja Jūs vēlētos kaut ko par savu dzeju publikai pateikt, es to varētu iesaistīt savos ievada vārdos, vai arī mēs varētu iestrādāt to ‘intervijas’ formā. Līdz ko no Jums kaut ko saņemšu, nosūtīšu Jums mana komentāra tekstu ieskatam un labojumam. –

Daudz reižu esam taisījušies braukt uz Volongongu ciemos, bet katrreiz kaut kas ir kavējis. Ja mēs brauktu, mēs vairs nestāstītu pilnām mutēm par sevi, bet klausītos Jūsu dzejoļus.

Jums sveicieni no sievas. Lija jau ir pati rakstījusi, un Lāci neesmu saticis ilgi.
Jūsu          K. Freimanis.

———————–

21/10/70

Sirsnīgs paldies par dzejoļiem. Patika visiem. Kad pārskries šitais karstais darba laiks, tad gan būtu jātiekas. Man tagad jauna mašīna, uz Volongongu aizbraukt tīrais nieks.

Jūsu K. Freimanis
Labas dienas no sievas.


© humma.lv, 2023
LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts

Kārlis Freimanis (1911–1975) – sabiedrisks un teātra darbinieks, skolotājs, kordiriģents, tulkotājs. Beidzis Rīgas Skolotāju institūtu (1931), studēja Latvijas Universitātē un Latvijas Konservatorijā. Strādājis par skolotāju Viesītē un Biržos, kur vadīja arī kori un teātra izrādes, piedalījās mazpulkos. 1939. gadā apbalvots ar Atzinības krustu. Bijis mūzikas recenzents laikrakstā “Pēdējā Brīdī“. 1944. gadā nonācis Rendsburgā, Vācijā, kur nodibināja latviešu kori un teātra trupu, koncertējis bēgļu nometnēs, tur 1947 izrādīta komēdija “Viss kārtībā“. Kopš 1948. gada dzīvoja Austrālijā, vadīja vienu no agrīnākajiem Austrālijas latviešu koriem Bathurstā. Sidnejas Universitātē ieguvis bakalaura grādu filoloģijā (1960), mācījis angļu valodu Austrālijas vidusskolās. Darbojies latviešu sabiedrībā mūzikas un literatūras jomā. Kopš 1954. gada strādājis Sidnejas Latviešu teātrī, sacerējis izrāžu dziesmu tekstus, tulkojis lugas. Rakstījis teātra un mūzikas kritikas laikrakstā “Austrālijas Latvietis“ un citur.


Par Kārļa Freimaņa personību un radošo darbību

“Skolotājs, rakstnieks, psichologs, diriģents, mūzikas, teātra un literatūras kritiķis, — visi šie apzīmējumi būtu pareizi, bet katrs par sevi izsaka tikai nelielu daļu no Kārļa Freimaņa darbības un interešu aploka. Skolotāja darbs Latvijā un Austrālijā ir bijis vairāk “maizes darbs”, tomēr ari tajā jubilārs spējis apvienot patīkamo ar lietderīgo. Mācot angļu valodu Aškroftas austrāliešu vidusskolā, viņam jālabo audzēkņu lugas, ari pats uzrakstījis vairākus skečus un īsas ludziņas angļu valodā. Jau sešus gadus raksta kritikas arī Izglītības ministrijas oficiālajā izdevumā Education Gazette. [..] Austrālijas Latvieša lasītājiem Kārlis Freimanis visvairāk pazīstams ar rakstiem teātra kritikā, regulāri rakstot par Sidnejas  latviešu izrādēm. Kad, nobeidzis Rīgas skolotāju institūtu, Kārlis Freimanis sāka strādāt savā arodā vispirms kā skolotājs Viesītes pamatskolā, vēlāk par skolas pārzini Biržu Bērzgaļu sešklasīgā pamatskolā, viņa interešu lokam pievienojās diriģēšana. Vasaras brīvlaikā nobeidzis diriģentu kursus, Kārlis Freimanis sāk diriģēt lauku korus Viesītē, Biržos, Krustpilī. Vēlāk K. Freimanis turpina diriģēt korus Vācijas nometnēs, kuģi uz Austrāliju, Bathurstas izvietošanas nometnē, beidzot ari austrāliešu vidusskolās. – Mūzikas kritikas sācis rakstīt jau pēc skolotāju institūta nobeigšanas, tās publicēdams Pēdējā Brīdī. Par rakstniecību interese radusies jau Rīgas skolotāju institūta laikā, kad “Pēdējā Brīdī” publicējis feļetonus. Vēlāk skolotāja darbības laikā būdams Jēkabpils novada mazpulku vecākais, uzrakstījis arī divas mazpulku lugas Tēva sētā un Krustceļos, kas savā laikā bijušas ļoti populāras un ienesušas daudz naudas. Šīsdienas skatījumā autors viņu vērtību kautrīgi apšauba, tāpat nevēlas daudz stāstīt par Brandenburgas princi. [..] Kārļa Freimaņa literārā darbība ir gan austrāliešu vidē (skola, periodika), gan latviešu sabiedrībā: bijis daudzkārt referents Sidnejas literāros vakaros, arī paneļa vadītājs”, rakstījis apceres un kritikas gandrīz visos latviešu žurnālos un laikrakstos, bet it īpaši Austrālijas Latvietī un Tiltā.”
Krādziņš, Juris. Skolotājs, rakstnieks, psichologs… Austrālijas Latvietis, Nr.1106 (26.11.1971)

Literārie darbi

Lugas
1936: luga “Tēva sētā” (atkārtoti, 1938).
1938: luga “Krustcelēs”.
1947: luga “Viss kārtībā”.
Librets Eižena Freimaņa dziesmuspēlei “Brandenburgas princis”.


Bijis 363. Biržu-Bērzgala mazpulka vadītājs.
1950: martā ieceļotāju nometnē Bathurstā (Austrālijā) līdzdarbojies operas ansambļa izveidē, bija tās kormeistars.
Izrāžu vajadzībām rakstījis dziesmu tekstus (“Sarkangalvīte”, 1954), tulkojis lugas (P. Džona “Apbalvojums”, 1959).
Rakstījis apceres par trimdas rakstniekiem Jāni Sarmu, Osvaldu Lāci un Ernu Ķikuri (tās publicētas šo rakstnieku darbu izdevumos Austrālijā).
Rediģējis A. Krīpena grāmatu “Kalpaka bataljons un Baloža brigāde” (1963).

Valija Ruņģe + RN 87 (Ķikure/Kikure)

RAKSTNIEKU NEDĒĻA 1987 – VALIJA RUŅĢE
1987. gada 7. februārī
RN 87            OTRA INFORMĀCIJAS VĒSTULE

Uz 1987. Gada Rakstnieku Nedēļu RN 87 p i e t e i k u š i e s: Jāzeps Lelis, Lalita Muižniece, Valdis Muižnieks, Maiga Zaļinska, Auseklis Zaļinskis, Julieta Rumberga, Valija Ruņģe, Aivars Ruņgis, Valdis Zeps, Betija Zepa, Tālivaldis Ķiķauka, Lolita Gulbe, Ernests Aistars, Jānis Širmanis, Skaidrīte Rubene, Astrīda Stahnke, Ingrīda Vīksna, Indra Gubiņa, Kārlis Zvejnieks, Biruta Zvejniece, Ilga Rubene, Arturs Rubenis, Nikodems Bojārs, Biruta Abula, Dzintra Kornete, Velta Dindone, Silvija Lapiņa, Oļģerts Cakars, Marta Cakare, Valdis Krāslavietis, Nora Kūla, Inga Patterson, Edīte Zuzena, Astrīda Jansone, Rimvydas Šilbajoris, Aina Zemdega, Helēna Hofmane, Juris Mazutis, Astra Andrejeva, Laimons Pilpe, Maiga Aserīte; i z t e i k u š i v ē l ē š a n o s p i e d a l ī t i e s: Maija Šlesere, Astrīde Ivaska, Aina Vāvere, MIrdza Kalniņa, Nikolajs Kalniņš, Irīna Ozoliņa, Skaidrīte Liepa, Osvalds Liepa, Alma Bēne, Līga Streipa, Laimonis Streips, Laima Kalniņa, Juris Silenieks, Benita Veisberga, Ēris Antos, Ilga Freimane.

RN 87 notiek no 13. līdz 30. jūnijam: Latvian Studies Center, 1702 Fraternity Village Dr., Kalamazoo, MI 49007, USA; tālrunis – 616 343-0254. RN 87 a t k l ā š a n a (un vakariņas) sestdien, 13. jūnija vakara pusē. RN 87 s l ē g š a n a sestdien, 20. jūnijā pēc pusdienām. Ārkārtas gadījumos vai tāla ceļa braucējiem iespējams sagādāt papildus naktsmājas.)

RN 87 dalībnieki p ā r n a k š ņ o s: A. Studiju Centrā, B. Pie radiem vai draugiem pilsētā, C. hoteļos vai moteļos. Ja visi tie, kas ‘pieteikušies’ un kas ‘izteikuši vēlēšanos piedalīties’, ierodas uz RN, tad jau sasniegts optimālais dalībnieku skaits, lai visus spētu labi aprūpēt. (Šis optimālais skaitlis neietvertu kādu duci vairāk vai mazāk regulāru RN viesu, kas ierastos tikai kā klausītāji.) tāpēc it ļoti svarīgi, ka šīs vēstules saņēmēji iespējams drīz atsūta atpakaļ klātpievienoto aptauju, jo, ja atbilde par piedalīšanos ir ‘nē’, kādam citam ieinteresētam cilvēkam rodas iespēja būt RN dalībniekos.

Studiju Centrā RN pārnakšņotāju rīcībā ir 21 istaba, no kurām vismaz pusi ar papildus matraču palīdzību varēs pārvērst par divcilvēku istabām ar mazāku īres maksu. Studiju Centra telpas ir mājīgas ar visām labierīcībām un veļas mazgāšanas iespēju, jo tās iekārtotas studentu pastāvīgai dzīvošanai. RN dalībnieku rīcībā būs ēdamtelpas, semināra telpa, divas kamīna telpas. Atvērta būs arī bibliotēka. RN dalībniekiem pašiem jāņem līdz visa gultas veļa, dvieļi, spilvens. Pret vasaras karstumu jūtīgiem cilvēkiem ieteicams varbūt paņemt līdz nelielu ventilatoru. Lai netraucēti varētu uzturēties svaigā gaisā Studiju Centra ugunskura vietā, somā ieteicams ielikt pretodu smidzekļus. (Tāla ceļa braucējiem, kas lidos, par gultas veļu ieteicams sazināties ar rīkotājiem.)

RN dalībniekiem, kas dzīvos un pārnakšņos Studiju Centrā, īres maksa par visu nedēļu vienam par istabu – ASV $50.00. ja istabā dzīvo divi ASV $35.00 no personas. Dalības maksa katram RN 87 dalībniekam (ieskaitot visas ēdienreizes par vienu nedēļu) ASV $85.00.

RN 87 programmu pa dienām un pa stundām izstrādās, vadoties pēc šai vēstulei pievienotās aptaujas rezultātiem. Programmu, tāpat ceļa karti uz Studiju Centru RN dalībniekiem piesūtīs maija otrā pusē. RN 87 atklāšana un iepazīstināšanās vakars, kā jau minēts, notiks 13. jūnijā. Nākamās dienas – svētdienas svētbrīdi par 14. jūnija tematu vadīs dzejnieks, mācītājs Oļģerts Cakars. Jaundarbu lasījumi galvenokārt notiks vakara cēlienos, bet iepazīšanās ar fragmentiem no atsevišķu autoru jaunāko grāmatu manuskriptiem būs arī citos laikos.

Galvenie RN referātu ( un tiem sekojošo debašu) temati šādi:

  • ‘Brīvība, nebrīvība un literatūra’, referēs prof. Jāzeps Lelis; debates.
  • ‘„Elles ķēķis” un tā ietekme latviešu dzejā’ – prof. Dr. Lalita Muižniece; klausītāju papildinājumi.
  • ‘Kā aptēst vārdus ar datoru palīdzību’ – teoriju un paraugdarb – Juris Mazutis.
  • ‘Autobiogrāfiju krājums’ – vēl nevienā trimdas izdevumā nepārstāvēto trimdas latviešu autoru autobiogrāfijas – pārskats par priekšdarbiem – izdevuma galvenā redaktore, ALAs Kultūras biroja vadītāja Biruta Abula.
  • ‘Daiļliteratūras jaundarbu publicēšanas jautājumi’ – LaRAs – priekšsēdis Dr. Kārlis Zvejnieks; debates.
  • ‘Tulkošanas darbs Latvijā: teorētiskais un praktiskais aspekts’ – Astra Andrejeva; debates.
  • ‘Nākotnes iespējas: mazas tautas literatūrai vispār un Baltijas tautas literatūrām īpaši’ – apaļā galda diskusija – prof. Dr. Rimvydas Šilbajoris, porf. Dr. Valdis Zeps; vēl lūgta piedalīties dzejniece Astrīde Ivaska; debates.
  • ‘Trimdas kultūras dzīve un trimdas politika’ – apaļā galda diskusija – prof. Dr. Jāzeps Lelis; vēl pie ‘apaļā galda’ lūgs Ingrīdu Vīksnu, Noru Kūlu un Tālivaldi Ķiķauku; debates.
  • ‘Latviešu trimdas literatūra no lasītāja viedokļa’ – apaļā galda diskusiju ievadīt lūgs Skaidrīti Rubeni, Veltu Dindoni, Ingu Patterson; debates. ‘Literārās kopas’ – pārrunas ievadīs Julieta Rumberga.
  • ‘Literātūra trimdā; modernās trimdas literatūras’ – Dr. Valija Ruņģe. ‘Žīdu trimdas resp. diasporas literatūras galvenās raksturības’ – Aivars Ruņģis. Kopīgas debates par tematu: ‘Latviešu literātūra trimdā – nākamie 10 un 20 gadi – vēlmes, pareģojumi un iespējas’.

RN rīkotājiem vēl pieteikti (kā iespējami) šādi referāti, esejas vai apceres: ‘Māras Zālītes dzeja’ – Astrīde Ivaska. ‘Daudzkultūru rakstniecība Austrālijā’ – Aina Vāvere. ‘Tautas dziesmu interpretācijas mums un cittautiešiem’ un ‘Dainu ieslīdināšanas vāciski runājošās zemēs’ – Edīte Zuzena. ‘Literārās kritikas vieta, mērķis mūsu literatūrā’ – Astrīda Stahnke.

Latviešu Studiju Centrā RN 87 ietvaros ar saviem foto mākslas darbiem no Losandželosas piedalīsies Helēna Hofmane. Savus darbus izstādīs Ēris no Sanfrancisko, Tālivaldis Ķiķauka no Kanādas un Maija Šlesere no Bostonas. Ar šiem autoriem iepazīstinās un par viņu darbiem referēs ‘Latvju Mākslas’ redaktors, mākslinieks Arnolds Sildegs.

RN 87 rīkotāji vēlas publicēt šīs sanāksmes materiālus atsevišķā brošūrā. Lai tas no materiālā un darbinieku viedokļa būtu praktiski iespējams, ikviens aicināts palīgā. Proti, referentiem būtu savs referāts vai tā galvenās domas, tēzes jāiesniedz rakstveidā. Tāpat pārrunu dalībniekiem rakstveidā būtu jāiesniedz savi galvenie argumenti un atzinumi. Tā rastos ne tikai interesants piemiņas izdevums, bet taptu arī neliela liecība par trimdas literāro procesu. Lūdzu, padomājiet un atbalstiet šo ideju.

20. jūnijā ‘Gaŗezerā’ (ja nemaldos) būs Jāņu svinēšana. Tāpēc skatiet tuvāku informāciju latviešu laikrakstos!

RN 87 rīkotāji ar pateicību apstiprina Ņujorkas literātes Mildas Bētiņas ziedojumu ASV $10.00.

Uz sarakstīšanos un redzēšanos,
Aivars Ruņģis.

————————————————————————-

87. gada RN dalībnieku (un dažu radinieku) grāmatas Viskonsinas universitātes bibliotēkā. [* marked with tick]

Aistars, Ernests (1899 - )
Adatas ēnā. GD, 1975.
Aiza. Romāns. GD, 1963.
Evita. Romāns. GD, 1970.
Gaismu sauca. Romāns. GD, 1980.
Goda diena. GD, 1973.
Plosti. Stāls, 1952.
Sapnis saules logā. Romāns. 2d ed. Kalnājs, 1960.
Sirēna. Stāls, 1949.
Tu nāci naktī. GD, 1967.
Vēju saucējs. Kempten, 1946.
Freimanis, Eduards (1921 - )
Apsēstie. Romāns. Kalnājs, 1968.
Cildenā vientiesība. Ms., 1985. B5.
Daigās rotaļas. Stāsti un noveles. Kalnājs, 1961.
Divas pasaules. Romāns. Amber, 1976.
Draudzības pils. Ms., 1981. 233 p. B5.
Dumpju dūdas; dzejoļi 1958-1961. Kalnājs, 1962.
Ielas dārznieks. Raven, 1974.
Izcilā brīvība. Ms., 1986. 3 p. B5.
Joks bez aizspriedumiem. Ms, 1984. B5.
Nekrologs ordeņa brālim, kapteinim Jānim Grinvaldam. Ms, 1985? B5.
Piedzīvojumi Padomijā. Romāns. Vaidava, 1981.
Tiesas sēde Zilā kalnā. Ms., 1985? B5.
Uzmetums neparastai esejai. Ms., 1985. B5.
Visādais Jēpis. Ms., 1984. B5.
Zemdegas. Dzejoļi. Kalnajs, 1958.
Ziņojums no elles. Ms., 1985. B5.
Zvaigznes gaisma. Ms., 1986. 222 p. B5.
Gubiņa, Indra (1927 - )
Ar diviem punktiem teikums nebeidzas. GD, 1974.
Draugam nepiemērota sieva. Stāsti un noveles.
Gandrīz karaliene. GD, 1965.
Ir katram sava pasaule. GD, 1979.
Iztiksim bez mēness.
Par sapņiem nemaksā. GD, 1962.
Raksts putekļos. Romāns. GD, 1970.
Rītdiena neskaitās. GD, 1967.
Sidrabkāzas. Stāsti. GD, 1980.
Uz vienpadsmito stāvu. GD, 1983.
Zelta ieleja. Romāns.
Ziema nāk pretim. GD, 1973.
Ivask, Ivar (1927 - )
Ajaloo aiad. Lund, 1970. 108 p. Poetry.
Elukogu. Lund, 1978. 320 p. Selected poetry.
Gespiegelte Erde. New York, 1967. 63 p. Poetry.
Oklahoma Oktober. Norman, Okla.; 1984. 36 p. Selected poems tr. from Estonian by Author & Astrid Ivask.
Oktoober Oklahomas. Lund, 1973. 112 p. Poetry.
Päev astub kukesammul. Lund, 1966. 88 p. Poetry.
Tähtede tähendus. Lund, 1964. 71 p. Poetry.
Verandaraamat. Lund, 1981. 72 p. Poem.
Verikivi. Lund, 1976. 86 p. Poetry.
--------- (with L. Dunham)
The Cardinal Points of Borges. Norman, 1971.
--------- (with J. Alazraki)
The Final Islands: The Fiction of Julio Cortazar. Norman, 1978.
La isla final / Julio Cortázar. Madrid, 1983.
--------- (with J. Marichal)
Luminous reality: The poetry of Jorge Guillén. Norman, 1969.
---------, ed.
The perpetual present: the poetry and prose of Octavio Paz. Norman, 1973.
1st Conference on Baltic Studies... Tacoma, Wash., 1969.
---------, ed. (with Gero von Wilpert)
Moderne Weltliteratur. Stuttgart, 1972.
World Literature since 1945. New York, 1973.
Ivaska, Astride (1926 - )
At the Fallow’s Edge. Tr. Ināra Cedriņš. Santa Barbara, 1981.
Gaisma ievainoja. Dzejoļi 1971-1981. Daugava, 1982.
Līču loki. Ainas un ainavas. Daugava, 1981.
Solis silos. Daugava, 1973.
Ziemas tiesa. Dzejoļi 1965-1967. Upeskalns, 1969.
Jēgers, Benjamins (1915 - )
Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfija, 1940-1960. 2 v. Daugava, 1968-1972.
Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfija, 1969-1970. Daugava, 1977.
Kalniņa, Laima (1922 - )
Atgrieztais rieciens. Romāns. GD, 1981.
Valentīns un viņa sievietes. GD, 1982.
Ķikure, Erna.
Mūsu kaimiņš. Sala, 1962.

Krūka, Tonija (1918 - )
Aiztecējuši ūdeņi dzirnas negriež. Stāsti.
Silaines mežs runā. DV, 1965.
Tu debesis turi savās rokās. DV, 1966.
Uniforma. Toronto, 1970.
Lelis, Jāzeps (J. Pūrmalīts) (1927 - )
Ar lukturi. Stāsti un noveles. München, 1966.
Mazutis, Juris (1940 - )
Ceļojumi. Dzeja.
Muižniece, Lalita (1935 - )
Cūka cilpo. Ceļinieks, 1967. Juvenile. F1
Latvija: daba, ļaudis, darbi. Otrā darba grāmata Latvijas ģeogrāfijā. Mazputniņš, 1968. Schoolbook. F1
Latvija: zeme, ūdeņi, kalni. Pirmās pakāpes darba grāmata ģeogrāfijā. Mazputniņš, 1968. Schoolbook. F1
Pēdas. Ceļinieks, 1975.
Rikšiem ziloni es palaidu. Madison, 1974. Broadside. F4.
Žuburu rota. Upeskalns, 1970.
Nollendorfs, Valters (1931 - )
Antiņš runā stikla kalna gala. Broadside. Madison, Wis., 1978. B1.
Latviešu tautas dzīvības stratēģiju plānojot. Gauja, 1982. B3.
Rubenis, Arturs (1927 - )
Kur Maltas yudiņs burbuļoj. Drama. München, 1981.
Kauprā kopu pasavērt. München, 1982.
Vējs pori azarim. München, 1983.
Ruņģe, Sniedze (Dina Rauna) (1951 - )
Klauna āda. Madison, 1974. Broadside. F4.
Pusnakts negatīvi. Imanta, 1971.
Ruņģis, Aivars (1925 - )
Iet latvieši caur gadu simteņiem. Vērojumi, pārdomas, secinājumi.
Pats esi kungs, pats. GD, 1967.
Reportieŗa rokas grāmata. LPB, 1971.
Slīdošajās kāpēs. Madison, 1975. Broadside. F4.
Tik pie Gaujaas, tik pie Gaujas. Tautas un cilvēku likteņi laikmetu griežos. GD, 1968.
Vai bāliņi tālu jāsi? Vaidava, 1963.
---------, ed.
Kaut šķirti, tomēr nešķiŗami. 1965.
Tāltālu tālumā. 1964.
Silbajoris, Rimvydas
Mind against the wall. Chicago, 1980.
Perfection of exile. Norman, 1970.
Russian versification: the theories of Trediakovskij, Lomonosov & Kantemir. New York, 1968.
Zidžiai ir prasmē. Chicago, 1982.
---------, & al, eds.
2d Conference of Baltic Studies... 1971.
Skujiņa, Rūta, (Rūta Lāce, 1907-1964)
Mani bērnības draugi. Alksnis, 1947. F16.
Putni. Latvija, 1947.
Saulainie gadi. Fischbach, 1949.
* Sirds dzīvo no niekiem. GD, 1963.
Vējš svaida kaijas. GD, 1964.
Viss elpo zem saules. Dzeja. GD, 1964.
Vīksna, Ingrīda (Ingrīda Fogele; 1920 - )
Dāvana. Stāsti. Druva, 1953.
Mums jābrien jūrā. Imanta, 1951.
Zaļinskis, Ausēklis (1918 - )
Kalamazū Daugavas Vanagu apvienības 10 gadi. Kalamazoo, 1962. Immig. hist. WHi.
Zemdega, Aina (1924 - )
* Basām kājām. Kalnājs, 1963.
Cirsma. Ziemeļblāzma, 1974.
Toreiz Lubes dzirnavās. GD, 1979.
Zem akmeņa zaļa zāle. GD, 1980.
Zeps, Valdis J. (1932 - ), also Jānis Turbads.
(Jānis Turbads), Ķēves dēls Kurbads. Ceļinieks.
Latvian and Finnic Linguistic Convergences. Bloomington, Ind., 1962.
Lettica in Microfilm. Madison, 1982. WHi.
Mezgli un sējumi. Lübeck, 1949. BSC.
The Placenames of Latgola. Madison, 1984.
Zvejnieks, Kārlis (Kuraž Krišs) (1921 - )
* Inese. Stāsti un noveles. Sēļzemnieks, 1954.
* Ventiņ pus. Kalnājs, 1967.

——————————————————————————

1987.g. 13. V.

Cienījamā rakstniece!

Patiesi priecājamies, ka drīkstēsim Jūs gaidīt RN 87. Ielikām jūs tūdaļ programma – I pašā satikšanās stundā. Domājams, Jums būs līdz kādi savi darbi (jo cik zinu, Jums sagatavots jauns prozas krājuma manuskripts). Jūs tad varētu nolasīt, ko pati vēlētos – prozu, dzeju, pastāstīt kaut ko par latviešu rakstniekiem un Austrāliju. Iespējams, ka kāds ‘mājnieks; pateiktu dažus vārdus par Jums, lai klausītāji zinātu ‘kas un kā’, jo kā raksta Lūcija Bērziņa, pat literāti dzīvo visai atšķirti pa kontinentiem, maz ko cits par citu zinādami.

Uz redzi! Gaidīsim ziņu, kur un kad Jūs ‘salasīt’.

Ak tā – ja ielidojat sestdien, 13. jūnijā, tad Jums jālido uz Grandrapidām, jo 13. jūnijā Kalamazū lidlauks slēgts aviācijas svētku dēļ. Tāpēc 13. jūnijam Jums jāsazinās ar

Julietu Rumbergu
Grand Rapids, MI 49503
t. ****

12. jūnijā var lietot K-zoo lidlauku. Tad par Jums rūpētos mēs.

Uz redzi!
Valija R. [Ruņģe]

—————————————

1987.g. 4.jūl.

Jaukā Erna!

Lūdzama, neļaunojieties par šo pārdroši vienkāršo uzrunu. Bet tā tāda iegājusies tradīcija – kas reiz kopā ‘maizi lauzuši’ rakstnieku nedēļā, tie vairs nav svešinieki savā starpā, tie kļūst par draugiem. Un man ir tāda klusa cerība, ka ar Jums un mums nevarētu būt citādi.

Ēdām vienrīt dārzā pankūkas un apslacījām tās ar Kanādas sīrupu, Jūs pieminēdami. Kādu citu dienu būs jāielūdz ciemos citi Kalamazū dzīvojošie literāti, jāpacep jauna porcija plānīšu, jāpamērcē sīrupā un kopīgi jāatceras aizvadītā rakstnieku nedēļa.

Vai Jums nav kāds stāsts, ko Jūs gribētu vai varētu uzticēt Treju Vārtu literārai nodaļai?

Pievienoju šai kartītei pāris foto attēlu no RN. Tie Aivara ‘knipsēti’. Helēnai Hofmanei jau esot lērums bilžu. Cerams, ka viņa izziņos (ev. LaRAs Lapā), kā pie tām tikt.

Visu labu Jums un Inesei no mūsmājām vēlot un sazināšanos cerot
Valija.

———————————-

[Priecīgus Ziemas svētkus un laimīgu jauno gadu – card]
1987.g. 13.dec.

Mīļā Erna!

(Drīkstu taču Jūs tā uzrunāt? Bet kas reiz nedēļu kopā nodzīvojuši Rakstnieku dienas vadot, tie vairs nespēj sveši kļūt).

Jā nu pēc šīs garās uzrunas – mīļš jo mīļš paldies par skaisto svētku sveicienu ar sarkanajām kļavlapām! Es šogad savas svētku labdienas rakstu ar lielu nokavēšanos, jo piecas nedēļas mētājos pa pasauli. Biju ar jaunāko dēlu Latvijā, biju pēc tam Rietumeiropā. Atgriežoties gaidīja simtiņš darbu – korektūras, recenzijas, raksti. Un nu klāt piparkūku, pīrāgu, citu svētku labumu gādāšanas laiks. Jauki, ka esat atsūtījusi Trejiem Vārtiem savu ‘Tiltu’. Maz mums vairs atlicis izdevumu, kur būtu iespēja publicēties. Tr. V. ir ar visai nevienādu kvalitāti, bet to jau iespējams uzlabot tikai tad, ja žurnāls saņem darbus no kvalitātes cilvēkiem. Tāpēc – patiešām paldies Jums! Un vai nav vēl kas nākamajamiem numuriem?

Latvijā bija labi. Draugi sagaidīja, aizvadīja ar milzīgu, grūti izstāstāmu, notēlojamu sirsnību. Lai kur un kā mēs mūžus esam nodzīvojuši, īstās mājas mums ir un paliek vienas. Un apbrīnoju cilvēkus, kas tur spējuši visus šos gaŗos gadus izturēt.

Ar labdienām Jums un meitai arī no Aivara, Sniedzes,
Valija

**********************************************************

[notes on exhibition programme of Helēna Hofmane Fotogrāfijas at Rakstnieku nedēļa 1987 Kalamazoo]:

Silvija Lapiņa
Grand Rapids, Mich. 49507

B. Jēgers, **** Dr. **     Bibliotekārs. Sūtīt grāmatu (Nelsona).
Dekalb, IL 60115

Ķirpe
West Ivanhoe

—————-

1988. g. 5. janvārī

Sveiciens no Kalifornijas!

Jūs droši vien šādā aukstā laikā arī esat pamukusi uz siltāku klimatu un nez’ vai Kanādā pašreiz esat, bet nekas. Sūtīšu tikai uz Kanādu – labs tas darbiņš kas padarīts. Ap Svētku laiku vēstules rakstīdama un papīrus šķirodama salasīju arī RN bildes un nu izsūtu. Te ir dažas Jums piemiņai no tās nešpetni karstās bet interesantās nedēļas. Ņemiet par labu.

Es jau Jums varbūt toreiz teicu, bet kad MŪSU KAIMIŅŠ iznāca Austrālijā pirms gadiem, toreiz man draudzene tūlīt atsūtīja. Un es lasīju, un mana mamma lasīja (viņa bija liela grāmatniece) un mūsu draugi lasīja, un mums ĻOTI ĻOTI patika. Sevišķi pats tituļstāsts. Šī Jūsu grāmata bija tāda kas ‘staigā pakaļ’…

Tāpēc man bija jo sevišķs prieks redzēt ‘īstu un dzīvu’ Ernu Ķikuri un fotografēt Jūs. Tagad man būs arī Jums ģīmis ko savā rakstītā vārda kalpu krājumā ievietot.

Lai Jums 1988. g. ir labs!
Helēna Hofmane

**********************************************************

1988.g. 17. janv.

Labā Erna!

Mīļš jo mīļš paldies par vēstuli. Un, protams, par tās pielikumiem. Pārsūtu abus prozas darbus Krūklīša kungam iespiešanai Trejos Vārtos. Ar mūsu iespiesto vārdu kļūst jo dienas, jo bēdīgāk. Pašreiz visaktīvākais patiešām vēl Krūklīša kungs, gan ar savu žurnālu, gan ar iespiežamām grāmatām. Žurnālam, lai uzturētu kvalitāti, tik ļoti nepieciešami tādi darbi kā Jūsējie, jo ar pagājušā gadsimta ‘raudu gabaliem’ vien to piepildīt nedrīkstētu.

Grāmatniecība. Skumji! Rudzītis, kā vēstī baumas, esot visai slims. Viņa dēlam grāmatu izdošana neinteresējot. Esot arī lielas grūtības ar tekstus salicēju sameklēšanu, jo arvien mazāk kļūst to ļaužu, kas vēl prot labi latviski. Bez tam – ja kāds to prot, tad viņš vēlas, lai viņam par to labi maksātu. Par ‘Almosen’, kā teiktu vācieši, neviens negrib strādāt. Tā nu ļoti iespējams, ka Ziemsvētku devums bija pēdējais Grāmatu Drauga apgādā. Vēl gan it kā esot dažas grāmatas ‘darbā’. Taču seni Gr. Dr. autori jau meklē citas iespiešanas iespējas. Zvejnieks vēstī, ka LaRAs – kooperatīvam gribētāju, autoru, rinda esot jūdzi gaŗa. Arī Daugavas apgāds esot pēdējos elpas vilcienos, jo tā īpašniece Dagnija Šleiere tāpat esot visai slima.

Rieksts. Likām vienu brīdi lielas cerības uz viņu. Izdevām kopā ar viņu divas grāmatas – Dainas un Sniedzes. Taču izrādījās, ka viņš ir ‘ar vārdiem Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē’. Padomus nepieņem, pats fantazē nez ko. Krūklītis – jā, viņš tad nu vēl palicis, bet viņš prasa no autoriem piemaksas, jo viņam nav, kā bija Gr. Draugam, liels pamata kapitāls. Viņš dzīvo, tā sakot, no rokas mutē. Ja ms. nonāk pie viņa, tad viņš rūpējas par visu technisko procesu, bet to nespēj financēt no savas puses. Tāda nu ir tā bēdīgā patiesība. Par Jūsu ms. apjautāšos Julietai.

Uz atsevišķas lapiņas pievienoju dažus ierosinājumus, kas attiecas uz abiem Jūsu sūtītajiem ms. Atrakstait, vai tiem pievienojaties.

Pagaidām Jums un Jūsu māksliniecei no mūsmājām visu labu vēlot,
Valija

P.S. Ak jā – Rīga, Latvija! Nē, Latvijā esot, lieta neizskatās tik bezcerīga. Tur aug jaunas, spēcīgas paaudzes, ar kuŗām mums būtu jāiepazīstas. Tad tukšums, ko pa lielai daļai radījuši gadi, neliktos tik briesmīgs. Man arī jau trīs senlaiku draudzenes viņā aizsaulē. Bet tām, kuŗām ir pēcnācēji, dzīve nav zudusi.
V.

—–

[re: Texts in Ceļa akmeņu raksts]

PIEBILDES Kanādas mežam:

Ja vien un to pašu substantīvu aizstāj ar vietniekvārdu, tad labāk lietot vienu un to pašu vietniekvārdu, teiksim, vai nu ‘viņš’ vai arī ‘tas’, bet nelietot tos pārmīšus.

  1. lapp.: ‘uzmanīgas bailes no tā’. Kā būtu, ja ‘uzmanīgas’ aizstātu ar ‘piesardzīgas’?
  2. lapp.: ‘Redzēt tur debesis.’ Liekas, ka labāk derētu ‘Ieraudzīt’.

PIEBILDES Tulpēm un rozēm:

  1. lapp.: ‘dažās vietās, dažā laikā’. Vai varbūt bija domāts: ‘dažādās vietās, dažādā laikā’?
  2. lapp.: Ja runā par puķēm, tad labāk iederētos ‘plūkšana’ nekā ‘laušana’.
  3. lapp.: ‘Kā kaut kas ne ar ko salīdzināms’. Latviešu valodā jālieto dubultais noliegums: Kā kaut kas ne ar ko citu nesalīdzināms.

Ja atzīstat šīs maiņas, paziņojiet labi drīz, jo domāju, ka darbus varētu ievietot jau janvāra-februāra numurā.

—————–

[rough draft of reply letter]

Jūs esat valodniece un Jūsu piebildes man labi jāiegaumē. Gribētu arī jautāt – bet Jums nebūs laika atbildēt. Es tikai varu izteikt savu viedokli.

Pieb. Kan. Mežam:

1) Ja vienu un to pašu substantīvu aizstāj ar vietniekvārdu, tad labāk lietot vienu un to pašu vietn.v. vai nu ‘viņš’ – vai arī ‘tas. Kādēļ? Mans lit. skolotājs teica: Ja vienā vietā teikumā nākas 2 reiz lietot vien subst. vietniekvārdu tad – kā pirmo lietojat ‘viņš’, un tālāk teikumā – ‘tas’.

Es pie viņa likuma pieturos 1) tādēļ ka man cita vēl nav un tādēļ, ka man tas šķiet labs. Vietn. v. ‘viņš’ man liekās, kaut kā stāv tuvāk substantīvam, atvieto to dzīvāk, organiskāk, subst. ‘tas’ – raksturs vēsāks, tas tad var nākt pēc pirmā (viņš) tāpat vēlāk tekstā, lietojot ‘viņš’ var it kā dzīvāk izsaukt atmiņu par substantīvu, kad tas liekās vajadzīgs.

3) Katrā tekstā kāds vārds ir jāatkārto. Cik nepieciešams tas ir ja to atkārto bieži, tad to dara ar zināmu nodomu, kāda vārda vairākkārtēja atkārtošana norāda uz valodas nabadzību. Tāds slēdzums protams nav radies lietojot vietn… [crossed out: vienu un to pašu vietn. vārdu]. Bet varbūt tas ir derīgs arī tiem… Jeb nav?

2 iebilde – ‘uzmanīgas’ bailes vietā lietot ‘piesardzīgas’.

Pieņemu to – bet neatšķiru īsti šo abu vārdu darbību dzīvē, tas ir – kā bailēs uzmanītos un kā piesardzītos?

3) iebilde ‘redzēt’ tur debess – atvietot ar ‘ieraudzīt’. Kādēļ?

Par šī sava teikuma tekstā es ilgi domāju. Teikums redzēt debesis – ir īss, neritmisks, par kuru lasītājam it kā – jāklūp pāri. Bet šinī ‘redzēt’ vārdā ir atslēga visam stāstiņam. Atbilde uz to nāk no celma – ‘ne – redzēt. Mācīties domāt citādi.’

Šinī teikumā redzēt vairs nav tikai – redzēt debesis, bet tas ir arī vārds kas zīmējas uz vienu no mūsu 5 maņām – ‘redzēt’, un no tā ieplūstot pēcnācējos – ir jāatsakās, kā kokam, tā cilvēkam. Ceru, ka Jūsu ieteiktais ‘ieraudzīt’ darbosies labi. Jo tā, kā es šo meža padomu izjūtu – to neviens tur laikam nesalasīs.

1) ieb. ‘Dažās vietās. Dažā laikā.’ Atkal neveikls ritmā, un ‘laiks; varbūt ir vesela nedalāma vienība, varētu teikt – dažā brīdī, dažā stundā. Vārds ‘dažs’ te tomēr bija domāts kā satuvinātājs ne šķirējs kāds ir vārds ‘dažāds’.

2) – Par puķēm runājot labāk lietot vārdu ‘plūkstatiņ’ ne lauzt.

Piekrītu! Tikai tur (kas tekstā aprakstīts) tulpes bija tik ļoti lielas, cilvēkam pāri ceļiem vai līdz vidum, ka šķita ka tās ir ‘jālauž’.

3) ‘Kaut kas ne ar ko salīdzināms’ – tas nu tīrs svešvalodas iespaids. Neuzmanība, vai nepareizi izpildīta vēlēšanās izteikt nepasākamo, sarežģot teikuma gramatiku.

Redzat, Valija, es klausos Jūsos un arī aizstāvos… Un citādi Jūsu rūpība par manu valodu nebūtu auglīga, vai nē?
[Erna]

————————————–

1988.g. 5.februārī

Jaukā, precīzā Erna!

Jā – precīza gan! Precizitāte – tā tagad tāda izzūdoša īpašība. Arvien biežāk jāsatastopas ar cilvēku nolaidību, vienaldzību, neizdarību, citu ļaužu darba un laika nerespektēšanu. Tāpēc tik silti pārsteidz, ja pēkšņi rodas vēl kāds ‘veco’ laiku cilvēks, kas dara to, kas prasās padarāms.

Šodien ārā īsts sniegputenis. Visas krikas, kas bija liekamas uz kaut kādu nejauku ‘flu’ virusu lēses, atstājušās. Tāpēc šodien rakstu vēstules, kuŗu jau atkal atbildēšanai sakrājusies krietna kaudzīte.

Vispirms – paldies, ka akceptējāt manis ierosinātās maiņas Jūsu darbos. Viss, ko ierosinu, jau ir tikai – ierosinājums, bet mūsu apstākļos, kad autors ir tik viens un pamests, kad autoram trūkst jebkādu iespēju padiskutēt par savu darbu ar kolēgām (kā kādreiz tika darīts Rīgā), varbūt reizēm noder, ja arī kāds cits iemet aci uzrakstītajā darbā. Jūsu sūtījumu Julieta solīja ievietot Tr. V. janv./febr. numurā. Jā – Jūsu grāmatas ms. ir pie viņas. Un te nu jāapstājas pie jautājuma par grāmatu izdošanu.

Šī problēma ir kļuvusi visai sāpīga un akūta. Vēl gan priekš nedaudz gadiem nelaiķis Rumaks sludināja: ar grāmatu izdošanu viss kārtībā, izdevēji ir, nav kvalitatīvu autoru! Taču jau toreiz šis viņa vērtējums, kā mēdz teikt, ‘neturēja ūdeni’ un ‘pūta miglu acīs’ publikai. Tagad visa problēma kļuvusi vēl ļaunāka. Mēģināšu te īsumā uzrakstīt, kā visa grāmatu lieta izskatās (protams, nepretendējot uz 100% pareizību).

Lasītāji. Lasītāju skaits strauji rūk. Pāri palikušie ir visai konservatīvs pūlītis, kas, asaras slaucīdami, lasa Leonijas Ozolkalnes sentimenta piesātinātos darbus, bet kaut kam modernākam, asākam neķeras klāt.

Autori. Ko lai šai situācijā dara autori? Un autoru mums vēl netrūkst. Vai lai pārtrauc rakstīt? Vai lai mēģina pielāgoties pāripalikušās publikas vienkāŗšotajai gaumei? Jeb vai lai iet nemaldīgi savu ceļu un mēģina uzrakstīto vēl publicēt kaut vai pāris simtu eksemplāros? Atbildes ir un būs dažādas atkarā no katra autora temperamenta, uzskatiem, vēl citiem (visvairāk – materiāliem) apsvērumiem. Aivars arvien mēdz uzsvērt: ja mēs uzskatam sevi par latviešu kultūras daļu un ticam latviešu tautas nākotnei, tad ir jāpublicē, jo, teiksim 200 publicētiem eksemplāriem ir lielāka iespēja saglabāties nekā vienam manuskriptam kaut kur kādā atvilknē. Un – mūs sāk pamazām atzīt un meklēt rokā Latvijā. Ir gan vēl daļa cilvēku (kā tur, tā te), kas šo kultūras apvienošanu automātiski identificē ar pašreiz Latvijā valdošās varas atzīšanu, bet, manuprāt, latviešu tauta un kultūra ir viena lieta, valdošā iekārta ir cita lieta. Vienlīdzības zīmi starp tām nevar likt, kā nekad neesam likuši vienlīdzības zīmi starp tautas atmodas laika darbiniekiem un cara varu.

Izdevēji. Trešais faktors procesā. Bēdīgs jautājums. Ar līdz šim aktīvo Grāmatu Draugu, liekas, iet uz galu. Var jau būt, ka nākamajos Ziemsvētkos vēl kas iznāks, varbūt. Bet ir simptomi, kas liek domāt, ka tas varētu būt pēdējais šī apgāda elpas vilciens. Vienkārt, ir baumas, ka Helmārs Rudzītis esot slims, dēlam Lotāram grāmatu izdošana esot vienaldzīga, un viņi abi aizbildinās, ka neesot vairs tekstu salicēju vai, vecmodīgi runājot, burtliču. Otrkārt, Rudzīši nule nepieņēma publicēšanai kādu visai izcilu memuār manuskriptu, ko vēl pirms pāris gadiem būtu grābuši ar abām rokām. Treškārt, ‘žurkas bēg no kuģa’. Visi labi pazīstamie līdzšinējie Grāmatu Draugu autori meklē citas publicēšanas iespējas. Knuts Lesiņš iesniedzis kādu darbu ‘Gaujai’. LaRAs kooperatīvs izsludinājis, ka nākamgad izdošot A.G. Irbi, Klīdzēju un Gubiņu. Jā nu – kaut kooperatīva sākotnējais nolūks bija laist pie vārda mazāk pazīstamus autorus, kooperātīvu ‘pārņem’ tie paši ‘established’ autori.

‘Daugava’ Zviedrijā arī laikam ir cauri. Izdevēja Šleijere it kā esot slima. Cik grāmatu gadā spēj izdot Sidnejas LB apgāds? Par to Jums varbūt vairāk informācijas.

Rieksts ar savu ‘AKA’. Nē, te nav naudas jautājums. Te ir jautājums par prasmi rīkoties, plānot, racionāli strādāt. To mēs iemācījāmies rūgtā pieredzē, mēģinādami ar viņu sadarboties, izdodot Dainas un Sniedzes grāmatas. Pretēji norunai grāmatas tika izdotas bēdīgā apdarē ar bēdīgu papīru. Nebija reklāmas. Nebija nekādas īstas norēķināšanās.

‘Vaidava’ nomira līdz ar veco Augstumu. Dēli vada spiestuvi, t.i., pieņem grāmatas iespiešanai (gan par mērenu maksu; viņi iespiež visas Gauja grāmatas), bet nedarbojas vairs ar apgādu.

Krūklītis ar savu ‘Gauju’. Viņš prasa autoru monetāru līdzdalību izdošanā, bet viņš norēķinās godīgi. Viņam ir arī reklāma: Trejos Vārtos un ar sludinājumiem avīzēs, ar recenzijām. Pēdējās ir visai svarīga komponente grāmatas izplatīšanas procesā.

Jā. Tāda nu, īsi kopā saņemta, izskatās mūsu grāmatniecības aina. Varbūt tas palīdzēs Jums izšķirties ko darīt ar sakārtoto manuskriptu. Es varētu mudināt: meitas, ejiet palīgā mātei, palīdziet viņas manuskriptam ieraudzīt dienas gaismu grāmatas veidā! Bet es jau zinu, kā ir ar īstām mākslinieku dvēselēm. Pie tām nauda nelīp. Arī Sniedzei ‘Ķekara’ iznākšanu jau financēja mazliet praktiskākie vecāki nevis pati rakstītāja. Mūsu dzīves pieredze – kaŗi, okupācijas, bēgšanas, pāŗvietošanos no viena kontinenta uz otru – mūs ir mācījusi arvien atlikt kādu grasi nebaltai dienai, kamēr no mūsu jaunajiem šos grašus spēj izvilināt kā tautas pasakā, ikviens, kas uzdodas par ‘Nebalto dienu’.

Vai esat tagad nolēmusi tā pavisam nopietni dzīvot Kanādā, uz Austrāliju neatgriežoties? (Par Jūsu prombūtni tur skumst Freiju ģimene). Jūsu Austrālijas dabas notēlojumi ir ar tādu dziļu pārdzīvojuma spēku. Bet tad – tas pats, tā pati draudzība ar dabu jau ir arī Jūsu nule Tr. V. sūtītajos darbos, skaŗot Kanādu. Jūs protat to pārnest uz lasītāju.

Sveicinot Jūs un Jūsu jauno mākslinieci no mūsmājām
Valija

P.S. ‘Gaujas’ kapacitāti ierobežo viens gluži reāls faktors: ir tikai viena ‘saliekamā’ mašīna un viena tās darbinātāja – Julieta. Jāzeps Lelis smejas, ka grāmatniecības nākotne trimdā visa tagad atkarīga no Julietas spējām strādāt.

———————————–

1988.g. 15.aprīlī

Mīļā Erna!

Katru dienu pasta kastītē atrodas kāds jauks pārsteigums. Šī nedēļa bijusi tāda pusaustrāliska. Aizvakar bija vēstule no Guntas Pārupes, vakar no Dainas Šķēles, Tavas novadnieces, šodien no Tevis pašas. Un ar Tevi nu jūtu, ka esmu izrīkojusies nelāgi, pārāk ilgi kavēdamās ar atbildēšanu, jo iepriekšējā vēstulē tā priecināja, ka Tu biji atmetusi oficiāli skanošo ‘Jūs’, kas nule atkal uzradies. Laikam jau Tu nodomāji, ka esmu bijusi noraidīga pret Tavu draudzības piedāvājumu. Nē, nē, tā nav! Redzi, ir tikai tā, ka dienas, jo tālāk mūžā dzīvo, jo raujas īsākas. Ko visu senāk vienā dienā varēja padarīt. Tagad turpretī te rīts, te vakars, un pa vidu tādi sīkumi vien paknibināti. Šogad pat Lieldienu sveicienus nevienam neaizsūtīju.

Nupat nobeidzu rakstīt referātu par latviešu literārā procesa nākotni ārpus Latvijas. Tas jālasa nākamajā nedēļas nogalē Toledo literārās kopas sanāksmē. Tāpēc šī pēcpusdiena tāda brīvāka. Ārā arī nevar šodien iet, jo aizgājušās skaistās nedēļas vietā atkal pēkšņi iegriezušies auksti ziemeļu vēji, un dzīvsudraba stabiņš nespēj pārrāpties pāri dažiem plus grādiem. Tā nu sēžu istabā un kārtoju savus vēstuļu pārādus. Vēstules – tās tagad ir tie dzīvības pavedieni, kas sien mūs kopā, lai mēs nekļūtu par atsevišķām vientulības saliņām.

Mēs te Kalamazū gan patlaban varbūt šai ziņā neesam pārāk ļaunajā situācijā. Esam tāds bariņš LaRAs biedru vienkop. Esam tāpat pa ziemu vairāk reižu mūsmājā sanākuši kopā, lai apmainītos domām, jaunumiem. Esam visi tādi cilvēki, kas lasa ‘Literatūru un Mākslu’ un ‘Karogu’. Un tur patlaban patiesi ir tik daudz lasāmā. Tauta beidzot drīkst sūdzēt savu gaŗos gados krāto bēdu. Arī vēstules, kas pienāk no Latvijas, atbalso to pašu. Aivara tante, kam vīrs gāja bojā Vorkutā, raksta tagad par pirmo pēckaŗa laiku: „Kā mēs visi – kā dzīvojām, kā strādājām, kā mūs vajāja! Un tagad – mūsu rakstnieki un pārējie gara ļaudis – brīnišķīgi! 25.martā uz Brāļu kapiem aiziet nevarēju, bet aizdedzināju sveces tautiskā svečturī un klausījos, kā TV teica Auškaps: Uzvarētāji ir tie, kas paliek kaujas laukā.” Ir labi saņemt tādas liecības no daudz cietušiem cilvēkiem, jo viņi taču nemelo. Ja viņi saka labu vārdu par mūsu rakstniekiem mājās, tad tas kliedē to aizdomu miglu, ko par tiem kādreiz sapūš nenovīdīgi ļaudis šai pusē.

Jauki, ka Julieta Tev aizsūtījusi to Treju Vārtu numuru, kuŗā Tavs darbs. Tagad, kad esam nonākuši līdz situācijai, ka honorārus vairs nemaksā, autora eksemplāru jau nu vēl arvien tomēr vajadzētu saņemt. Esam to aizrādījuši abas ar Julietu Krūklītim, bet viņam tas vienmēr aizmirstas. Labi, ka nu vismaz Julieta par to parūpējusies.

Domāju, ka nākamajā numurā būs Tavs nākamais īsstāsts. Kad saņemšu sleju pārrakstījumus, mēģināšu izlabot atpakaļ to tulpju plūkšanu par tulpju laušanu, jo Tu mani pārliecināji, ka tulpes bijušas treknas un laužamas. Ir tik grūti precīzi strādāt, ja autors dzīvo vienā vietā, korektors citā un pārrakstītājs, iekārtotājs vēl citā. Tad daža laba lieta paliek pusdarīta vai netiek nokārtota tā, kā vajadzētu. Reizēm man visa tā mūsu rakstniecības lieta liekas gluži kā Donkichota cīņa ar vējenēm. Tik maz vairs palicis darītāju. Bet ja Tev atkal ir kas uzrakstīts, sūti šurp, jo redzi, Treji Vārti jau palikuši gandrīz vai vienīgie vairs no tādas pusliterāras periodikas.

Tu gatavojies braukt uz Katskiļu 3×3. Neesmu tur nekad bijusi, t.i., turienes 3×3, jo mums cita 3×3 nometne tepat degungalā – Gaŗezerā. Tur esam aizbraukuši, ciemojušies katru vasaru. Šais 3×3 nometnēs ir mazliet citādi nekā Rakstnieku nedēļā, jo sabrauc kopā vairāk un atšķirīgāku interešu ļaudis, kaut ir laikam visās 3×3 nometnēs arī literārās ievirzes, bet ar atšķirīgāku uzsvaru nekā pašu rakstnieku sanākšanās, kas arī saprotams, jo šais ievirzēs reizēm pieteicas cilvēki, kuŗiem visumā maza informācija par literatūras lietām, kuŗi vēlas, tā sakot, šo to mācīties, nevis pārrunāt rakstnieku darba problēmas. Piemēram, pērn Gaŗezera 3×3 nometnē literārā ievirze bija veltīta Kronvaldam un citiem tautas atmodas laikmeta darbiniekiem. Tas varbūt derēja jaunākiem ļaudīm, mūsu gadu cilvēkiem tika mazāk.

Tavas vēstules vienmēr ir arī acij tīkamas. Ir nevien lasāmas, bet arī skatāmas. Reizēm jaušu, tas jaunākās paaudzes darbs, reizēm man aizdomas, ka esi Tu pati savu vizuālās mākslas varēšanu lietā likusi. Grafiskā māksla ir grūta māksla un apēd daudz stundu no mākslinieka dzīves. Publika nez vai to vispār novērtē, jo lielākai daļai pilnīgi nepārzina sarežģītos techniskos procesus, kas saistīti ar grafiku.

Kad atbrauks ciemos Tava Dzidra, tad jums visām trim kopā patiešām būs skaistas dienas. Vai viņai iznāks brīvs ilgāks laiks ko paciemoties jeb vai būs tikai kā tāds gaŗām ceļojošs gājputns?

Visu labu Tev un Tavām atvasēm no mūsmājām vēlot
Valija

P.S. Nule ‘Lit. u. Mākslā’ tikko Amerikā bijušais aktieris Auškāps (viņa tēva brālis, ārsts, dzīvo Bostonā) bija Zīvertu un Anšl. Eglīti nodēvējis par latviešu literatūras gigantiem; pavisam nesen vēl taču, vismaz Eglītis, bija tikai ‘dzimtenes apmelotājs’. Tātad tomēr – citi vēji!
V.

———————————-

1988.g. 13.okt.

Mīļā Erna!

Redzi nu, kā esmu nodzīvojusies. Manā neatbildēto vēstuļu kaudzē divas no Tevis. Vienu esi rakstījusi maijā, otru septembrī. Cik labi, ka Tu nepiederi pie tiem cilvēkiem, kas liek tikai vēstuli pret vēstuli, bet ka Tu ‘meldējis’ tad, kad liekas, ka ir kas pasakāms. Paldies par labajiem vārdiem, ko esi teikusi par manu rakstu Tr. Vārtos. Ak, mūsu literārais process ir, kas attiecas uz darbu iespiešanu nonācis posta stāvoklī. Nav vairs izdevēju. Tie aizbildinās, ka nav vairs lasītāju. Tā īsti jau nemaz nedrīkstam teikt, kā ar mums ir, jo mūs ļoti vērīgi sākuši ‘pētīt’ Latvijā.

Jā, kā lietas pašreiz risinās, trimdas autoriem itin drīz pavērtos durvis uz mājas pusi. Viņi iespiestu mūsu grāmatas tagad, ja vien viņiem būtu – papīrs! Tā nepietiek pašiem.

Nezinu, kā Tavā pusē, bet šai galā ciemiņi no Rīgas pašreiz plūst rindām, gan pie radiem, gan pie draugiem. Visus, kas uzrodas tieši šai apkārtnē, vedam uz studiju centra bibliotēku, lai apskata, ko pa šiem 44 gadiem esam, svešumā dzīvodami, saražojuši. Visiem acis ieplešas brīnumos. Viņiem mūsu dzīve un dzīvošana līdz šim ir bijusi galīgi tumša lieta.

Par tīri materiālo dzīves pusi, t.i., par to, kā izskatās veikali, un ko cilvēks te par savu nopelnīto naudu var iegādāt – par to jau nav ko runāt. Tas ir acīm redzams. To vislabāk formulēja kāda literatūras kritiķe. Viņa teica tā: „Pie mēteļa kā netieku, tā netieku! Rīgā nevaru nopirkt, jo nav. Te arī nevaru nopirkt, jo kā lai zinu, kuŗu tad nu no piedāvātajiem simtiem ņemu. Mēs neesam mācījušies izvēlēties.”

Protams, ka materiālā dzīves daļa ir svarīga. Bez tās jau nevar dzīvot neviens. Taču vislielākais prieks ir par to, ka cilvēki beidzot iedrošinās celt galvas un runāt par lietām, kas viņus visu laiku mākušas. Ir gan visiem kā ēna aizmugurē liela baile, ka viss briesmīgais varētu tomēr atkal atgriezties, jo tā dēvētie staļinisti jau nekur prom netiek aizburti. Tie visi turpat vien vēl ir un cerē uz savu ‘atdzimšanu’. Šādos apstākļos noteikti jāapbrīno visi, kas šodien Latvijā runā. Un vai nav skaisti, ka priekšgalā iet rakstnieki!

Tagad mazliet par citām lietām! Nule beidzu sakārtot šķirkli par tulkojumiem Latvju Enciklopēdijas IV sējumam. Man bija no Austrālijas piegādātas tādas ziņas, ka Tu teātra vajadzībām esi tulkojusi ‘Godo gaidot’. Vai Tev nav vēl kādi citi tulkojumi arī – iespiesti vai manuskriptā? Es vēl varētu kur iespraust, jo vēl gaidu dažas papildziņas no Austrālijas.

Par gramatiku. Par ‘šis, tas, viņš’ un ‘kas, kuŗš’ lietošanu. Visumā tā: viņš, viņa, aizstāj dzīvus priekšmetus, tas, tā – nedzīvus. Lieta mainās, ja viena pašā gaŗā teikumā vairākus substantīvus aizstāj ar vietniekvārdiem. Tad ‘šis, šī’ tiek attiecināts uz tuvāko priekšmetu, ‘tas, tā’ uz tālāku un ‘viņš, viņa’ uz vistālāko. Bez tam, ja vienu un to pašu priekšmetu teikumā aizstāj vairāk reižu ar vietniekvārdu, tad nedrīkst pārmaiņus lietot ‘tas’ un ‘viņš’. Tad jāuzrauga viens un jālieto šis viens. Piemēram, nevar teikt: Es vārīju kartupeļus pusstundu, jo tie bija cieti un tāpēc viņi nekļuva gatavi tik ātri, kā gaidīju. Jālieto abās vietās ‘tie’.

Ar ‘kas’ un ‘kuŗš’ ir tā: Arvien labāk ieteicams lietot ‘kas’. ‘Kuŗš’ lietojams, ja grib īpaši izcelt apzīmējamo vārdu no citu, viņam līdzīgu grupas. Un vēl: ja vienā gaŗā teikumā divi dažādi apzīmējamie vārdi, tad vienam jāliek ‘kas’ otram ‘kuŗš’. Piem. Māsa, kas vakar atnāca, un brālis kuŗš viņai piebiedrojās, dziedāja jaunāko grāvēju. Bet ja vienam un tam pašam priekšmetam piekarina divus vai vairākus apzīmētāja teikumus, tad jālieto viens un tas pats relatīvais vietnieks. Piem. Māsa, kas vakar atnāca un kam laba balss, dziedāja jaunāko grāvēju.

Šodien tāda spoža rudens diena. Rīta salnas gan jau dārzā nokodušas dažu labu košu vasaras ziedu. Nāk ziema, ko darīsi! Taču – aiz katras ziemas nāk jauns pavasaris.

Kā labi izciemojies ar savu Austrālijas meitu?

Sveicinot Tevi un Tavas meitenes no mūsmājām
Valija

Sniedze allaž apbrīno Tavas kartītes.

———————-

[form letter]
1988. gada oktobrī

Cienījamai Ernai Ķikurei

‘Literatūras un Mākslas’ līdzstrādnieki, jaunie latviešu literatūras zinātnieki Janīna Kursīte un Viesturs Vecgrāvis kopš 1988. gada janvāra veido sleju ‘Riekšava’, kuŗā iepazīstina ar mazāk pieminētu vai staļinisma gados noklusētu latviešu dzejnieku īsbiogrāfijām un dažiem raksturīgiem dzejdarbiem.

Ciemojoties Rīģā 1988. gada jūnijā man Viesturs Vecgrāvis stāstīja, ka pēc 1989. gada marta-aprīļa iecerēts ‘Riekšavā’ publicēt emigrācijas dzejniekus – trimdiniekus.

Viestura Vecgrāvja aicināts, ļoti labprāt uzņēmos starpnieka lomu, lai informētu Jūs par šo ieceri. ‘Riekšavas’ veidojot vēlētos no Jums 4-5 ne pārāk garus dzejoļus, apsolot, ka publicēs 2-3 un ka vienīgā mēraukla publicēšanai būs dzejoļu literārā kvalitāte.

Šai sakarā laipni lūdzu Jūs izpildīt lapas apakšmalā formulāru, nogriezt to un kopā ar dzejoļiem, īsiem biogrāfiskiem un literatūrfaktoloģiskiem datiem (dzimšanas gads un vieta, pirmās publikācijas periodikā, dzeju grāmatu nosaukumi un izdošanas gadi, citas ar literatūru saistītas intereses, proti, darbība kritikā, prozā, dramaturģijā, grāmatizdošanā) kopā ar fotoattēlu publicēšanai nosūtīt uz formulārā minēto adresi.

Ceru, ka Jūs pozitīvi izvērtēsit Janīnas Kursītes un Viestura Vecgrāvja iniciatīvu iepazīstināt ‘Literatūras un Mākslas’ lasītājus ar ārzemju latviešu dzejniekiem, tādējādi dodot p i r m o r e i z Latvijas pēckaŗa gadu vēsturē objektīvu priekšstatu par latviešu dzejas attīstību 20. gadsimtā. Patiesā cieņā,

Aivars Ruņģis, **** St.,
Kalamazoo, MI 49001, USA

————————————

1989.g. 20.II

Mīļā Erna!

Pārsūtot Tev Birutas Abulas sagatavotos materiālus, izmantošu izdevību ar Tevi kaut pāris vārdu pārmainīt. Vispirms jau – ceru, ka neatteiksi, ka piedalīsies plānotajā izdevumā par trimdas rakstniekiem. Darbu gar to esam sākuši jau sen, bet viss iet uz priekšu tik lēni un kā pa celmiem vien. Ja viss jāveic sarakstē, tad bieži iecerētais paliek pusceļā.

Kā esi aizvadījusi šo ziemu? Vai ir tapis kas jauns literārajā laukā? – Kādi stāsti? Kādi jauni dzejoļi? Tagad, jauniem vējiem pūšot, mums ir cerības arvien pilnīgāk atgriezties savā tautā. Pagaidām gan vēl Rīgai vispirms interesē tie, kas pazīstami no pirmskaŗa laikiem (Zīverts, Anšl. Eglītis, Mauriņa), bet gan jau pienāks kārta arī citiem, t.i., tiem, kas tapuši, svešuma ceļus staigājot. Tāpēc – jāraksta, jāpublicē. Nekas nedrīkstētu palikt tikai galvā vai tikai atvilknē.

Sveicinot Tevi un Tavas meitenes no mūsmājām
Valija

————————

[after sending her “Artava“– just published — spring 1989]

Mīļā Valija,

Labi ir saņemt Tavas vēstules, lai tās nāk reti — ziņas tās nes rosinošas un Tu proti arvien ierunāties tādā tuvā balsī: jautā kā pārlaidu ziemu, ko labu padarīju? Par to — valoda tūlīt raisās. Ziema vēl te nav prom, bet tā nav bijusi ļoti barga, ir ļāvusi katru dienu iziet savu soli ielā. Ko esmu padarījusi, par to tagad jau maza liecība būs nonākusi pie Jums, Ruņģiem. Nosūtīju savu “Artavu” Tev pirms dažām dienām. Grāmata iznāca īsi pirms Ziemsvētkiem. Tūlīt sūtīju vienu Mairai Bundžai, (jūsu bibliotēkā). Domāju, ka viņa to Tev būs parādījusi, bet liekas, runājot Jāņa Sarmas vārdiem — tas šāviens no slotas kāta tur nav sprādzis…

Tagad, kad grāmatu būsit apskatījuši, centīšos dot labus paskaidrojumus: grāmata iespiesta angliski runājošo izdevniecībā, kur neviens ne vārda nesaprot latviski. Saprotamajām grūtībām beidzot nāca palīgā dators. Iekārtotājs, fotogrāfs reproducētājs Nelsons Vigneault ir Kanādas francūzis, strādā Banffas koledžā (saņēmis vai neskaitāmas uzslavas…) uz viņa ierosmi grāmata radās viņam redzot Dzidras gleznas un zīmējumus pie Ineses. Krāsaino reprodukciju bija domāts likt vairāk — bet pārāk dārgs prieks. Tikai uz vāka tā iznāca. Tekstā divu lielo gleznu reprodukcijas (skrejošais zirgs un putnu grupa) tāpat vien melnbaltas, kā zīmējumi. Neviens no Dzidras darbiem nav taisīts šai grāmatai — tie ielikti tikai ar kādu tikko dzirdāmu “noti” līdzīgu tekstam, tam līdztekus.

Būtu derējuši vairāk pārtulkoti dzejoļi, bet Austrai Graudiņai pirmajā grāmatas rašanās ātrumā, kļuva nosūtīti tikai daži. Kanbera ir tālu. Bez tam viņa mazliet bēdīga, ka viņai nebija dota izdevības pastrādāt vairāk pie pārtulkošanas un pie viņas esejas. Kādēļ vispār — esejas angliski? Tādēļ, ka mani bērni no pamatskolas laikiem dzīvo, mācas, strādā angliski runājošo vidē, ir ieguvuši izglītību ar stipendijām un tur ir arī liela daļa viņu draugu, kas dažkārt mazliet gribētu ieskatīties — mūsu vidē. Inese un Austra, kas reizē beidza Sidnejas universitāti, abas protams runā latviski, bet uzrakstīt kritiku, to viņas latviski neuzņēmās. Pirmie teksti pat īsajiem dzejoļiem nāca baigi kļūdaini, līdz tam no komputora tos “pārlika” gandrīz automātiski. Grāmatas tapšana tomēr ņēma trīs, četrus gadus. Ja būtu līdzekļi — varētu sākt atkal tur kaut ko tādu, jo materiāli jau vienmēr krājas.

—————–

1989.g. 5.martā

Mīļā Erna!

Artava? Nē! Artavu mēs sniedzām ubagiem. Šī ir dāvana karaļiem. Kopš Zelta Ābeles laikiem neesmu redzējusi citu tik eleganti veidotu grāmatu. Tādu vajadzētu vest uz Latviju, lai cilvēki redz un atceras, kādas var izskatīties grāmatas.

Kā nojautīsi – esam saņēmuši Tavu ‘Artavu’. Tā atnāca vakar, un šorīt es to tūdaļ liku lietā. Kādā veidā? Nu, tā: mēs abas ar Mairu Bundžu nu jau otru gadu strādājam tādu mīlestības darbu (jo mums par to neviens nekā nemaksā), proti, vācam un kārtojam ziņas latviešu nodaļām ASV ‘Modern Language Association’ bibliogrāfiju sējumiem, kas reģistrē dažādās valodās iznākušus rakstus un grāmatas, kas attiecas uz literatūru, folkloru, lingvistiku. Esmu gar šo padarīšanu pašreiz nostrādājusi visu februāra mēnesi un vēl neesmu tikusi gluži galā, jo visi raksti, grāmatas ir jāpārlasa, jāizvērtē un jāpārvērš kodos, ko ieraksta īpašās darba lapās, kuŗas tad sūta prom. Nav jāreģistrē tīras daiļliteratūras grāmatas, kuŗās ir tikai tīri literārais teksts, bet – ja grāmatai ir informatīvs ievads, priekšvārds vai pēcvārds, tā ir reģistrējama. Tā nu arī ‘Artava’ ir reģistrējamo pulkā. Man tikai pietrūkst norādījuma, kas devis dažu anglisko dzejoļu versiju tekstu – Tu pati? Graudiņa? Kāda no Tavām meitām? Priecātos, ja Tu varētu man šo ziņu drīz atsūtīt, lai godam spētu nobeigt darba lapu par ‘Artavu’.

Un vēl man gribētos no Tevis izlūgties īsus Tavus biogrāfiskos datus – ar precīziem gadskaitļiem: dzimš. gads, ģimnāzijas (kādas?) beigš. gads, akadēmijas (un lv. konservatorijas) beigšanas gads. Darba gadi (un vieta) Latvijā – no kuŗa laika līdz kuŗam. Izceļošana uz Vāciju – kad; un kur dzīvoji. Izceļošana uz Austrāliju – kad; un kur dzīvoji. Kopš kuŗa gada Kanādā. Tavu grāmatu saraksts man ir. Tāpat – kādos periodiskos izdevumos esi publicējusies. Tas viss man nepieciešams, kā mēdz teikt, tikai labdabīgiem nolūkiem – lai varētu trimdas autorus atgriezt Latvijā. Man tāda iespēja ir radusies.

Sveicinot Tevi un Tavas meitas no mūsmājām
Valija

P.S. Un pasaki meitenēm, ka ar ‘Artavas’ izdošanu vien viņas jau ir izpelnījušās vietu mūžībā un attaisnojušas savu eksistenci šai pasaulē.

——————————

1989.gada 4.septembrī

Labrīt visapkārt! [bulk of letter typewritten]

Liekas, ka pēdējo reizi jebkuŗam no saviem draugiem esmu rakstījusi agrā pavasarī. Tagad jau klāt rudens, līdz ar to mani vēstuļu parādi pieauguši tā, ka tikai ar šo man ne visai pierasto ‘riņķa vēstuli’ paspēšu jūs visus aizsniegt tā, lai varētu parunāties vēl, pirms atnāk Ziemassvētki.

Šī ir bijusi varen raiba vasara. Ne jau man vien. Varētu teikt – mums visiem. Jo pavērtā robeža Latvijai ar ārpasauli radījusi gluži vai ciemiņu plūdus. Ja aizbraucam Latvijā, neesam vairs piesieti pie tūristu grupām un to izplānotajiem ceļiem. Tas bez šaubām ir ļoti patīkami, jo varam justies savā zemē beidzot savējie, ne bezpersoniski tūristi. Ja turp nenokļūstam, tad varam jebkuŗā brīdī šai pusē sastapt, uzņemt viesus no Latvijas.

Arī mūsmājā, tikko kā pārrados no Latvijas, 5 nedēļas ciemojās divi Rīgas draugi un vienu nedēļu lit. zin. Janīna Kursīte, kas LaRAs vasaras sapulcē mūsmājā nolasīja referātu par tautas dziesmu senākajiem slāņiem. Piedalījās ap divi duči literātu, 10 no tiem – LaRAs biedri. Augustā sapazināmies ar ‘Avota’ galv. red. rakstn. Aivaru Kļavi (viņš teica, ka viņu bieži jaucot ar rakstn. Aivaru Kalvi) un ‘Skolas un ģimenes’ galv. red. literātu Jāni Gulbi. Viņi pašreiz apceļo ASV/Kanādu. Ar viņiem arīdzan pārspriedām dažu labu svarīgu nākotnes darba jautājumu.

Tas tā, vispārējos apstākļus minot. Taču šai vēstulē gribētu īsi pārstāstīt pati savus piedzīvojumus. Izbraucu uz Rīgu maija vidū, Zinātņu Akadēmijas Valodas un literatūras institūta aicināta. Institūts gatavo jaunu ‘Latviešu literatūras darbinieku’ vārdnīcu. Iepriekšējais, t.i. 1965.g. izdevums, ir, kā Rīgā saka ‘materiāli un morāli’ novecojis. Jaunajā izdevumā būs iekļauti arī Rietumu pasaulē dzīvojošie latviešu literāti, un izdevums tiek veidots nevis sakarā ar rakstnieka partijas nopelniem, bet gan par mērauklu ņemot literāros veikumus. Tā kā Latvijā desmitiem gadu nav bijis iespējams regulāri [informēt interesentus?] par ārpus dzimtās zemes dzīvojošo tautas brāļu veikumiem, tad zināšanas šai laukā arī literatūras zinātniekiem ir ar lieliem robiem. Mans uzdevums bija – palīdzēt šo robu aizpildīšanā, topot jaunajam literatūras darbinieku pārskata izdevumam.

Bez tam jūnija beigu daļā Rīgā notika pirmais latviešu ārstu ‘vispasaules’ kongress. Piedalījos tanī no preses puses – biju ‘Laika’ pārstāve, sākumā vienīgā ‘ārzemniece’ ap 100 žurnālistu lielajā preses pārstāvju pulkā. Kongresa gaitā tiku iesaistīta medicīnas vēstures sekcijas prezidijā. Mans kongresa izvērtējums publicēts ‘Laikā’ (gan iedarbojoties šur tur drukas kļūdiņu velniņam). Vispār – ‘Laiks’ tagad Latvijā no ‘reakcionāras emigrantu lapeles’ pārvērties par cienītu un meklētu preses izdevumu, un ne viens vien pasākums taujāja, vai par viņu varētu ko pastāstīt šī izdevuma slejās. Tāpēc arī man bez reportāžas par med. darbinieku kongresu tapa vēl trīs raksti ‘Laikam’: par ķīmiķiem, par Raiņa lit. un mākslas vēstures muzeju, t. i. par 5 latviešu rakstnieku izstādes atklāšanu tanī, par latviešu daudzbērnu ģimeņu asociāciju ‘Dēkla’. Visi arī ‘Laikā’ jau iespiesti.

Nedzīvoju viesnīcā, bet gan pie draugiem. Līdzās darbam Zinātņu Akadēmijā man bija iespēja iepazīties ar vairāku preses izdevumu redakcijām, redaktoriem, rakstniekiem. Ciemojos ‘Karoga’ un ‘Lit. un M.’ redakcijā, apgādā ‘Liesma’, bija sarunas ar ‘Jauno grāmatu’ redaktoriem, it sevišķi šī žurnāla galveno redaktoru, sniedzot tā lasītājiem pēc iespējas plašu informāciju arī par literāriem un citiem ievērojamiem kultūras notikumiem ārzemēs – citās tautās. Viņš lūdz tautiešus Rietumos talkā, meklē līdzstrādniekus šai daļai. Tā kā manu ‘riņķa vēstuli’ lasīs ne viens vien literatūras un kultūras jautājumos zinīgs cilvēks, tad gribētu šai vietā lūgt: padomājiet, kuŗš no jums spētu iet talkā Leonam Briedim, lai viņam izdotos šo jauko ieceri īstenot. Mums ir jāpalīdz vērt savai tautai logs uz pasauli. Nedomāju, ka tas būtu tāds darbs, kas prasītu no cilvēka piesaistīšanos regulārām ikmēneša reportāžām. To varētu darīt pamīšus – ja vienu mēnesi būtu kāds pārskats par vācu literatūru, citu mēnesi varētu nākt pārskats, piem. par amerikāņu teātri u.t.t., iesaistoties dažādiem lietpratējiem. Padomājiet! Atrakstait, ko un kā jūs viens otrs trešs varētu un gribētu darīt konkrēti un ne tikai ar skaistiem ‘cīņas’ vārdiem ‘palīdzēt’ savējiem šai lielo un svārīgo pārmaiņu laikā.

Rakstnieku savienībā tikos ar Tulkošanas daļas ļaudīm. Ir iespējams, ka kāds no viņiem visai drīz nokļūs Savienotajās Valstīs. Ja tas īstenotos, tad – tā mēs spriedām – vajadzētu sarīkot kādu semināru vai kopīgas pārrunas par dažiem ļoti konkrētiem tulkošanas jautājumiem, jo tulkošanai ir svarīga vieta kultūras procesos.

Nolasīju Zinātņu Akadēmijā divi referātus par ‘Sākotnējo jaungaitnieku’ grupu emigrācijā, par tās cilmi, lomu un nozīmi emigrācijas kultūras dzīvē. Ar variācijām par šo pašu tematu runāju arī Latvijas radiofonā, Rīgas televīzijas intervijā, priekšlasījumā Raiņa literatūras un mākslas vēstures mūzejā un LNNK kādas nodaļas sanāksmē. Vairāki mani raksti par emigrācijas literatūras un grāmatniecības problēmām, iespējams, parādīsies Latvijas periodikā. ‘Avota’ jūlija numurā pārpublicēts mans RN 87 lasītais, ‘Jaunā Gaitā’ 167. numurā publicētais sacerējums par emigrācijas un literatūras attiecībām. (Tanī, diemžēl, ieviesušās dažas kļūdas.) ‘Jauno grāmatu’ augusta numurā parādījies mans raksts par latviešu grāmatniecības problēmām, (jo, Rīgā būdama, redzēju jau iespiešanai sagatavotās slejas.) Daudzbērnu ģimeņu asociācijas ‘Dēkla’ Rīgas grupas sanāksmē referēju par dzimtas chronikas rakstīšanu. Laikraksts ‘Cīņa’ 29.jūnijā iespieda visai plašu interviju ar mani, ļoti maz svītrojot no korespondentes iesniegtā manuskripta.

Tā pamazām vien iespējams Latvijā kliedēt nezināšanas miglu par emigrācijas veikumiem latviešu kultūras laukā. Nebrīnieties, ja lietoju vārdu ‘emigrācija’ ierastā ‘trimdinieka’ vietā. Manuprāt, mēs esam emigranti aiz politiskiem iemesliem. Trimdinieki ir tie, kas dzīvo izsūtījumā Sibirijā. Neatņemsim viņiem viņu statusu.

Pašreiz Latvijā sāk pārpublicēt dažu labu Rietumos dzīvojošu autoru literāru darbu. Interese šai ziņā pievēršas vispirms tam, kas jau pazīstams, t.i., tā dēvētajiem patriarchiem – autoriem, kuŗi bija zināmi no priekškaŗa laika, un arī pašreiz vieglāk aizsniedzamajiem, t.i., Zviedrijā dzīvojošai autoru grupai. Sarunās mēģināju iestāties par emigrācijas jauno paaudzi, par nepieciešamību tai sagādāt un iegūt auditoriju Latvijā, jo šī paaudze bez savas lasītāju saimes var zust latviešu kultūrai; emigrācija tai šo nepieciešamo lasītāju pulku vairs nespēj sagādāt.

Īpašu interesi latvieši Latvijā izrāda par šeit tik bieži pelto memuāru literatūru. Tā ir ļoti ilgotās un meklētās informācijas avots. Tāpēc bija runa par daža laba šāda izdevuma pārspiešanas iespēju sagādāšanu. Tika skarts arī ‘Vorkutas gūstekņa stāsts’ un Rūtiņas U. Sibīrijas pieredze.

Informācijas plaisas (‘gap’) likvidēšanai noteikti noderēs divi pašreiz Rīgā topoši izdevumi, divas antoloģijas: ‘Emigrācijas dzejas antoloģija’ lit. zin. Viestura Vecgrāvja redakcijā un ‘Emigrācijas prozas antoloģija’ rakstn. Jāņa Anerauda redakcijā. Cik izdevās vērot, abi izdevumi top pēc labākām literārām tradīcijām, ievērojot dzīvo autoru pašu vēlēšanos vai nevēlēšanos piedalīties šais antoloģijās (t.i., dzīvo autoru darbus tanīs ievietos tikai ar autoru atļauju, pēc iespējas iespiežot autoru pašu izraudzītos un nosūtītos darbus.) Kontaktus ar emigrācijas autoriem, g.k. LaRAs biedriem, palīdzēja izveidot, kā zināt, Aivars.

Viesturs Vecgrāvis un Janīna Kursīte strādā arī gar sleju ‘Riekšava’ (Lit. un Mākslā), kas tāpat cenšas sniegt informāciju par ilgi neminētiem autoriem. Slejas apjoms spiež aprobežoties ar dzejniekiem. Liekas, ka tās regulāru parādīšanos aizkavē sabiedriski politisko notikumu izcelšana, kas šai lit. un mākslai īpaši veltītajā izdevumā, šķiet, būs pārejoša parādība.

‘Karoga’ redakcijā izskanēja aicinājums sūtīt mēnešrakstam apceres par literāriem jautājumiem un recenzijas par grāmatām. Pašreiz gan ‘Karogs’ pieredzējis galvenā redaktora maiņu, Andrim Vējānam aizejot pensijā un vietā nākot Mārai Zālītei, bet grūti iedomāties, ka jaunā redaktore noraidītu šādu agrāka redaktora ierosinājumu.

Valodas un literatūras institūta vadītājs, prof. Vikt. Hausmanis gādāja par to, lai es redzētu pēc iespējas daudz izrāžu Rīgas teātros. Notika atkalredzēšanās ar ‘Indrāniem’ Nacionālajā teātrī (jā, Rīgā ir atkal Nacionālais teātris!), ar ‘Mariju Stjuarti’ – arī Nacionālajā, nevis Dailē, jo daudziem noteikti vēl prātā šīs lugas izrāde vācu okupācijas laikā Dailītē. Bija interesanti vērot ‘Kazanovas mēteli’ Rīgā, jo šis darbs taču savu pirmizrādi piedzīvoja svešumā. Akvelīnas Livmanes Anna tik ļoti līdzinājās Zīlavas Annai, ka dažbrīd likās – ir darīšana ar redzes un dzirdes halucināciju. Dekorācijas gan šim uzvedumam bija paskumjas. Nometņu trūcībā un šaurībā kādreiz radītās bija spožākas. Ja nokļūstat Rīgā, mēģiniet noskatīties Aristofana ‘Putnus’ Nacionālajā teātrī. Šī klasiķa luga tik laikmetīga. Piedevām piebārstīta ar asām aktieŗu replikām attiecībā uz pašreizējiem notikumiem. Teātŗa mākslu vispār pašreiz, liekas, sekmīgi lūko izmantot sabiedrisko procesu kritikai. To varēja vērot arī Paula Putniņa komēdijā ‘Ar būdu uz baznīcu’ vai Raiņa Admīdiņa radio teātrim rakstītajā parodijā par ‘frontēm’ (’Mūsu laikmeta ainiņas’) ko pirms noraidīšanas radiofonā rādīja lūgtiem viesiem Nac. teātŗa mazajā zālē.

Visai plaša un aktīva ir arī mūzikas dzīve, notiek dažādas mākslas izstādes. Pietrūka laika (kaut biju Rīgā septiņas nedēļas) visu apskatīt, visur nokļūt, visu dzirdēt. Noklausījos universitātes lielajā aulā vīru koŗa ‘Tēvzeme’ jubilejas koncertu. Apsveikumu daļā citu koŗu pārstāvji vēlēja nākamo jubileju svinēt brīvā Latvijā. Apsveicēju rindā bija arī Sidnejas DV koŗa pārstāvis. Arsenāla telpās ierīkotajā izstāžu zālē pavēroju Aijas Zariņas liela apmēra darbus. Neesmu glezniecībā speciāliste, bet mani irritēja lielie, tukšie, neapgleznotie laukumi, kas atsedza gleznojuma pamatu – skaidu plāksnes. Manuprāt, tas izskatījās pārāk rūpnieciski, kaut pa lielai daļai visai erotiski iekrāsotais zīmējums likās mēģinām vēstīt tieši pretējo. Arsenāla aizmugurē tādā kā būvbedrē, kā Vecpilsētas archioloģisku izrakumu vietā bija cita izstāde – gar senu mūŗu sienām vesela foto attēlu rinda, kuŗu nolūks demonstrēt postu, kas piemeklējis Latvijas laukus. To šī izstāde patiešām spilgti un uzskatāmi parādīja, jo tik daudz līdzīgu ainu varēju vērot vēlākos izbraukumos pa Latvijas laukiem.

Vecpilsētai pamazām vien tagad mēģina atdot tās vēsturisko seju. Te reizēm piepalīdz dažs labs pasākums, kā tiešais uzdevums nebūt nav Iekšrīgas atjaunošana. Tā koris ‘Tēvzeme’ sev ierīkojis jaukas telpas kāda sena nama pagrabā. Mājvietu vecā ēkā atradis jaunveidojamais Lietišķās mākslas mūzejs, kas arī labprāt sadarbotos ar emigrācijas lietišķās mākslas meistariem, kā teica Alīde Krēsliņa no muzeja valdības, aicinot, lai ‘ārzemnieki’ apsvērtu piedalīšanos plānotajā lietišķās mākslas izstādē, lielsanāksmē, 1990.g. Rīgā (ja pareizi atceros – Dziesmu svētku laikā).

Citā pagrabā (Krāmu ielā) ‘iekorelējies’ eksperimentālais teātris ‘Kabata’ – tik dziļi pazemē, ka pat Jāņu laikā tanī vēsums lien pie kauliem. Tur vēlāk naktī (no pusnakts līdz pulkst. 03.00) izdevās noskatīties Šekspīra lugu fragmentu popuriju.

Ne vienu vien reizi pametu Rīgas ielas un namus un devos laukos, gan atgriežoties pati savās jauno dienu pēdās, gan meklējot saskarsmi ar tālākiem, senākiem laikiem, t.i., ielūkojoties novados, no kuŗiem nākuši mani vecāki, un novados, kas auklējuši mūsukultūras darbiniekus. Jaunības dienu teku meklēšana laikam reti spēj beigties priecīgi, jo pārāk spilgti duŗas visur acīs, ka tas, kas agrāk bija skaists un rūpīgi kopts, tagad, kā Latvijā mēdz teikt, nodzīvots ‘līdz kliņķim’. To pieredzēju pat Krimuldas sanatorijas tiešajā apkaimē (tur vasaras praksē strādāju divi liktenīgajās Latvijas vasarās – 1940. un 41. gadā). To pieredzēju mājā, kur kādreiz Rīgā dzīvoju, ar to sadūros savā vecajā pamatskolā, kas tagad atdota krieviem.

Visdziļākā apbrīna man radās par tiem jaunajiem cilvēkiem, pa lielāko tiesu dāmām, kas par ubaga aldziņu, t.i., 100-110 rubļiem mēnesī – bet ar lielu mīlestību kopj, uzrauga, aprūpē, t.s. memoriālos muzejus (mūsu rakstnieku, mākslinieku dzimtās mājas laukos). Viņi visi gaida papildu materiālus saviem muzejiem, ja kādam tādi būtu saglabājušies. Labprāt ņem pretī arī rakstnieku darbu izdevumus. Man laimējās būt Bārdas ‘Rumbiņās’, Skalbes ‘Saulrietos’, brāļu Kaudzīšu ‘Kalna Kaibēnos’, Blaumaņa ‘Brakos’, Pumpura piemiņas vietā Lielvārdē, Plūdoņa ‘Lejeniekos’, Brigaderes ‘Sprīdīšos’, Poruka vecajā Druvienas skolā, Emīla Dārziņa ‘Jāņskolā’.

‘Jāņskolā’ noklausījos ‘Melancholiskā valša’ atskaņojumu, un man radās sajūta, ka tanī Dārziņš ieskaņojis visu savu mūžu, ieskaitot traģiskās beigas.

Kur vēl es biju, ko vēl redzēju? Varētu teikt: redzēj’ Rīgu, Jelgaviņu, redzēj’ Cēsis, Vecgulbeni, dažu labu novadiņu. Izstaigāju dažu labu kapu kalnu, pārvedot attēlus ar mūsu aizgājušo kultūras darbinieku dusas vietām. Pārstāvēju savu vīru Aivaru viņa ģimnāzijas ēkas 50 gadu jubilejā Cēsīs, pārstāvēju savus bērnus kādās kristībās, kur kristīja viņu krustbērnus Saulkrastu baznīcā un kur viņiem būtu vajadzējis būt klāt kā krusttēviem, krustmātēm. Sapazinos ar Latvijas medicīnas vēstures ziņas par latviešu medicīnas darbiniekiem savam pasākumam (Leona Paegles ielā 1). Šo to esmu viņiem jau nosūtījusi.

Ko vēl lai saku?

Nekur nav tik skaistu mežu pasaulē kā Latvijā, nekur nav tik labi kā Latvijā. Nepazaudēsim cits citu! Turēsimies! Un turēsimies kopā!

[handwritten addition]
26.septembrī

Mīļā Erna!

Nu beidzot man Tava adreses. Nu varu nosūtīt Tev šo pārstāstu par visu to, ko pieredzēju Latvijā, un kāpēc nebiju LaRAs nedēļā Losandželosā. ‘Šiverēju’, redzi, tai laikā pa Latviju. Redzēju, piedzīvoju šoreiz ļoti daudz. Satiku veselu pulku ļaužu, izbraukāju mūsu mīļo Vidzemīti. Braucu cauri ir Tavam dzimtajam novadam, iegriežoties Cesvainē un Madonā. Mūsu lauki tieši Vidzemē ir tā izķēmoti – tīrumu vietā bieži biezi meži, vecās mājas pamestas un brūk kopā, šur tur saceltas jaunas ‘ģerevņas’. Zemgalē izskatās mazliet labāk. Kā to visu kādreiz atkal spēsim satīrīt, sakārtot? Kā varēsim atdot atpakaļ savai zemei tās nesagandēto seju? Upēs vairs nedrīkst iebrist, ezeri miruši, jūŗas ūdenī iekāpjot, rodas uz ādas izsitumi. Rīgā namu fasādes pret ielu vēl tā nekas, bet – ja negribi sabojāt omu, neej nevienā pagalmā vai trepju telpā! Pat universitātes vecās ēkas vestibils un garderobes telpas ož pēc mazmājiņas!

Kad esi mazliet apdzīvojusies, atraksti! Apsveicu ar grāmatu. Tu esi prāta cilvēks! Neko nevajag atstāt atvilktnei vien! Kur un kā varētu tikt pie šīs grāmatas? Vai Tu antoloģijām uz Rīgu ko nosūtīji?

Sveicinot
Valija

P.S. Kalgarijā dzīvo latviešu keramiķe Anita Vilka (viņa gan savus darbus izstāda ar savu meitu – vārdu acumirklī neatceros.)

—————————————-

20.XI.1990

Erna Ķikure  vēstulē Valijai Ruņgei, [quoted in UZ TILTA, CEĻĀ VAI STACIJĀ: TRIMDAS PĀRDZĪVOJUMA ATSPOGUĻOJUMS 20. GADSIMTA LITERATŪRĀ Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis 01.01.1992, essay by V. Ruņģe.]
[See full essay below at the end.]

Stāvu jau uz tilta.
Vairs tikai gaidu vēju,
lai noteiktu virzienu. - S. Muižniece

Ja nu vējš nenāk? Tad ir, kā vēstulē raksta Erna Ķikure: “Tu jautā kādēļ izvēlējos grāmatu nosaukt “Uz tilta” (izd. Inese Birstiņš 1990. g. Kanādā, 152 lpp.)… jo tas izsaka manu domu, izjūtu — ka mēs, kopš atstājām mājas, ejam pāri visam kā uz kāda neredzama tilta. Kādreiz sastopam kādu, esam brīdi kopā, tad atkal jūtam — nav pa ceļam, mūsu iešana citāda. Ja paskatos sakopotajos stāstos, liekas, vai visām personām ir šī liktenīgā iešana, atrašanās kā ceļā uz tilta.”

——————————

[end 1990?]

Mīļā Erna!

Tuvojas gads, ko no abi gali var rakstīt vienādi. Un daži gudri zīlnieki jau paspējuši izzīlēt, ka tādā gadā, lūk, liktenis esot noteicis Latvijai kļūt brīvai. Lai nu tā būtu! Lai būtu!

Pagaidām gan nekas vēl par tādu iespēju neliecina, jo brūkošo PSRS visiem spēkiem blata ASV. Lai kautos Kuvaitā vajag Gorbačova ‘jā’ vārda. Un tas tādu taisās dot tikai par Baltijas valstu cenu. Es gan laikam jau novēlēju Tev svētku laika laimi un prieku, kad sūtīju ‘riņķa vēstuli’, bet šorīt tāds rīts, kad gribas lieku reizi parunāt kaut pāris vārdu ar draugiem, kas tālu.

Aivars brauc uz rakstnieku sagaitu Rīgā. No Kalamazū brauc arī Roberts Mūks, kam nule iznāks jauns dzejoļu krājums. Jābrauc ir, jācīnās par mūsu kā grupas akceptu Latvijā, jo viņi Rīgā mūs grasās ‘asimilēt’ individuāli kā īsti nebijušus.

Lai Tev rodas kāds jauns prozas vai dzejas ‘gabals’, atsūti Trejiem Vārtiem!

Visu labu!
Valija

————————-

1991.g. 11.III

Mīļā Erna!

Tu noteikti gaidi kādu skaidrību Jaunsudrabiņa fonda balvas lietā. Neļaunojies, ka ar atbildi esmu mazliet aizkavējusies. Bija jānobeidz kādas recenzijas rakstīšana.

Izskatīju jaunākos Laika numurus, bet neatradu ziņojum līdz kuŗam laikam būtu jāiesniedz darbi vērtēšanas komisijai. Varbūt tas bijis kādā senākā numurā.

Man liekas, ka Tu visai droši savu grāmatu vai manuskriptu (nezinu, ko esi nodomājusi sūtīt) varētu sūtīt Kārlim Zvejniekam. Tā kā vēl ir ziema, Tu varētu sūtījumu adresēt uz viņa Florida adresi:   

**** Drive, Poinciana FL 32758

Šodien daudz darba: mazgāju veļu, kārtoju ielaistu korespondenci u.t.t. Tāpēc likšu punktu. Bet ļoti labprāt gaidu vēstules no Tevis.
Valija

—————————-

Mīļā Erna!

Gads ir aizskrējis tā, ka laikam nemaz neesam sazinājušās. Tagad protams, daudz domu un darbu iet uz Latvijas pusi. Taču tādas īstas palikšanas, iekļaušanās turienes dzīvē mums vēl arvien nav. Reizēm jāpabrīnās, cik ļoti tomēr aizgājušie gadu desmiti abas tautas daļas ir atsvešinājuši. Protams, atrodas cilvēki, ar ko spējam runāt vienu kopīgu valodu. Taču turpat līdzās, un tādu ir tik ļoti daudz, ir citi, kam komunistiskais domāšanas veids iegūlies prātā gandrīz vai neizravējams.

Ar bažām raugāmies uz to, kā Latvija grasās pieņemt pilsonības likumu, kas dos pilsoņtiesības vai visiem sabraukušajiem krieviem. Draugi no Rīgas raksta, ka viņi, t.i., krievi braucot vēl arvien klāt. ‘Ģimeņu apvienošanās’! tā to nodēvējot.

Rakstu un grāmatu izdošanas laukā liels chaoss. Tautā liels pieprasījums Vollesa un Kurts-Māleres romāniem. Līdzīgi gan esot arī citās no kumunistiem vaļā tikušajās zemēs.

Lai Tev un Tavām meitām jauks svētku laiks!
Valija un Aivars

———————–

1992. 28. XI

Mīļā Erna!

Tik ļoti ilgi nav nākusi neviena vēstule no Tevis. Varbūt Tu esi palikusi Austrālijā, neesi atgriezusies Kanadā?

Laikam taču ir tā, ka ilgi dzīvota vieta, pat ja nav dzimtene, tomēr kļūst par sava veida mājām. Un Tu taču ilgus gadus nodzīvoji Austrālijā. Tā Tev varētu būt tuvāka nekā Kanāda.

Un kur vispār tagad ir mūsu mājas? Vai tā Latvija, kuŗā nu skaitās atjaunota neatkarība, ir tā Latvija, kādu mēs gaidījām, par kuŗu sapņojām? Bieži vien liekas, ka pašreizējā ir sveša, jo ir tik sajukusi, apjukusi un greiza. Ja līdz šim mums mūsu īstās mājas bija mūsu sapnī, tad nu šis sapnis ir izšķīdis, un mums māju nav vairs nekur.

Nu patiešām esam trimdinieki.

Tās tādas skumjas pārdomas. Var gadīties, ka tās rodas pelēko lietavu ietekmēs, jo nedēļām nav redzēta saule. Gaišās dienās jau arī domas un jušanas mēdz būt gaišākas.

Ko tagad dari? Kā veicas literārais darbs? Kalamzū, kā varbūt būsi lasījusi ‘Laikā’, nesen bija jaunrakstāmās Latviešu literatūras vēstures trimdas daļās redakcijas sēde, pamazām jāsāk likt kopā pārskats par to, kas ilgajos gadu desmitos paveikts.

Lai Tev un Tavām ‘meitenēm’ atnāk gaiši Ziemassvētki un darbiem bagāts Jaunais gads! Sveicieni arī no Aivara.
Valija

————————————

1995.g. 27.VII

Mīļā Erna!

Tik jauks pārsteigums bija Tava 18. jūlija vēstule. Brīžiem sāku sevi turēt aizdomās, ka esmu Tevi kaut kā aizvainojusi, ja no Tevis nenāk nekāda vēsts. Tagad nu prieks, ka Tu, kā mēdz teikt, esi ‘sveika un vesela’ un garā moža kā allaž, un arīdzan nebūt ne dusmīga. Tikai droši vien darbos iegrimusi, jo Tev jau bez rakstīšanas tuvas arī citas mākslas. Visām savs laika sprīdis jāatvēl.

Jā, ar Latviju mūsu attiecības veidojas gluži neparedzētas, kaut – ja mēs būtu mazāk sapņojuši, vairāk kalkulējuši, mēs sen būtu varējuši izlēst, ka atšķirīgā dzīvošanas vide mūs un viņus tur Latvijā spēja veidot citādus. Varbūt pārāk ticējām latviskajai dvēselei, latviskajai dzīves ziņai. Taču šīs lietas okupanti neatlaidīgi un metodiski ir nīcinājuši. To visu atjaunot būs lēns process. Jātic tomēr, ka to ar laiku varēs izdarīt, jo citādi būs tā, ka mēs savu mūžu esam aizvadījuši veltīgi. Būs kā medicīnā: vispirms jānoteic diagnoze, izvērtējot visus simptomus, un tad varēs ķerties pie terapijas, pat ja zāles reizēm būs rūgtas. Tautā gan mēdz teikt – jo rūgtākas zāles, jo labāk līdz.

Atvaino šo vienkāršo rakstāmpapīru. Esmu pasākusi lietot ļoti vienkārša iemesla dēļ: gandrīz visi mani vēstuļu draugi jau ir gados un viņi saka, ka dzeltenais papīrs esot patīkamāks viņu acīm.

Sveicinot Tevi no mūsmājām,
Valija

******************************************************************

01.01.1992
Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis

UZ TILTA, CEĻĀ VAI STACIJĀ: TRIMDAS PĀRDZĪVOJUMA ATSPOGUĻOJUMS 20. GADSIMTA LITERATŪRĀ
V. Ruņģe


Jēdzieni ’trimda, trimdinieki’ — mūžsenā no dzimtenes, no tēvu zemes aizdzīto, aizraidīto tēma — par to lasām Vecajā Derībā jeb Izraēļa bērnu vēstures stāstā, Babilonas un Asīrijas pierakstos, to sastopam senās Ēģiptes sienu gleznojumos un hieroglifos, t.i., cilvēces pierakstītās vēstures sākuma posmā. Kas ir trimda jeb izraidīšana trimdā? Tas ir leģitīms, smags soda veids, ko piemēro tiesa pret pilsoņiem, kurus valsts vara apsūdzējusi pārkāpumos pret iekārtu. Šādi sodītajiem atņem tiesības dzīvot dzimtenē, tēvu zemē, kur viņi drīkst atgriezties tikai pēc apžēlošanas, jo parasti šo sodu nosaka uz visu mūžu. Trimdā, piemēram, leģitīmā Latvijas valdība izraidīja rakstnieku Andrievu Niedru, par trimdinieku kļuva pulkvedis Jukums Vācietis, jo leģitīmā Latvijas valdība liedza viņam atļauju atgriezties.

Otrā pasaules kara rezultātā apmēram piektā daļa latviešu tautas atradās ārpus savas zemes robežām. Viena daļa bija pārvietota uz tāliem PSRS austrumu apgabaliem. To izdarīja okupācijas vara Latvijā, un šie cilvēki patiesi tika aizdzīti trimdā.* Otra daļa bija nonākusi Rietumos, šo otru daļu sākumā dēvēja par bēgļiem. Taču drīz vien parādījās termins ’trimdinieki’, līdz tas tagad ieguvis pilnīgas “pilsoņa” tiesības.

Vēloties atgādināt, ka attiecībā uz dzimteni atstājušām ļaužu grupām, kas nonākušas konfliktā ar tur valdošo varu, iespējams lietot ari terminu ’politiskais emigrants’. Piem., 1944. g. beigās kāds jauns puisis, kas iesaukts latviešu leģiona 15. divīzijā, raksta vēstulē vecākiem uz Vāciju: “Nevajag daudz pārpūlēties, vajag uzsvērt līdz beigām savu pilntiesību. Jūs taču neesat bēgļi, bet emigranti, kas savas politiskās pārliecības vadīti, meklējat aizsardzību citā valstī. Reiz mēs iesim visi atpakaļ uz Latviju!”1

Kāpēc uz latviešu grupu Rietumos tomēr varētu attiecināt terminu ’trimdinieks’? Tas, vienkārt, gluži praktiski varētu būt tāpēc, ka “iešana atpakaļ uz Latviju”, ko minējis jaunais karavīrs, pēc kara beigām nenotika. Tieši otrādi šī iespēja arvien attālinājās, jo Latvija bija nonākusi svešas varas pārvaldē, ar ko uz Rietumiem aizbēgušie nevarēja samierināties un nespēja identificēties. Tā literatūrvēsturnieks Jānis Bičolis pēc desmit svešumā pavadītiem gadiem izteicis domu, ka par trimdas sākumu varētu uzskatīt Vācijas kapitulācijas dienu (1945. g. 8. maiju): “No bēgļiem latvieši nu īsti kļuva par trimdiniekiem,” radās apziņa, ka “tie pašreiz cīņu zaudējuši un paliek nesaprasti.”2

Taču vai ar to vien uz Rietumu latviešu grupu drīkstētu attiecināt vārda ’trimda’ lietošanu? Ja trimda ir oficiāls soda veids, tad ir jābūt kādai varai, kas to piespriedusi. Tiesas parakstītu dokumentu par to nav. Taču šo grupu, tāpat kā uz Tālajiem Austrumiem aizvestos, var uzskatīt par notiesātiem ar Sibīriju. Valdis Krāslavietis raksta:
Kādreiz man Rīgā jautāja,
kāpēc pēc kara tūlīt
neesot atgriezies mājās.
Vai man nebija bailes
tālā svešumā doties?
kā nu bez bailēm! Toties
zināju skaidri, ja
atgriezīšos, tad Vorkutā
mani kauliņi balēs tā vai tā.3

Šo tautas daļu trimdā izdzinusi potenciāla tiesāšana. Tātad varētu attiecībā uz to lielot arī trimdinieka vārdu.

Kāda ir uz ilgiem gadiem no dzimtenes atrauta cilvēka pārdzīvojumu skala, kāds veidojas tā psiholoģiskais portrets? Kādas tam sekas? Kur vislabāk atrast tā notēlojumu? Protams, var šo problēmu risinājumu pētīt, meklēt, pieejot tam no socioloģijas, psiholoģijas, politikas, vēstures viedokļa. Šeit runāšu, pievēršoties tam literatūras atspoguļojumā. Jānis Bičolis 1954. gadā saka: “Trimdas literatūra ir trimdas dokuments, trimdas latvieša pārdzīvojumu un domu paudēja.”4 Viņš konstatē, ka “veselu apceri varētu veltīt visu šo garo gadu dzejā paustajiem cerību un ticības motīviem” un ka “to kad “garie gadi” bija skaitā tikai desmit, kad trimdinieki bieži vien dzīvoja vēl tā, kā minēts nostāstā par Āfrikas pētnieka Livingstona nesējiem, kas reiz atteikušies doties tālāk, jo viņu dvēseles vēl neesot atnākušas līdz.”5 Toreiz patiešām latviešu dvēseles vēl izteikti dzīvoja Latvijā un bija cieši saistītas ar cerībām, ar ticību atgriešanās brīdim.

Taču tālajos gadu desmitos, varbūt līdz ar izklīšanu pa visu pasauli, trimdas literatūrā parādās jauns motīvu komplekss ar citādu nokrāsu. To īsi formulējis Aivars Ruņgis autobiogrāfiskās piezīmēs: “Kopš tā laika visu savu mūžu esmu pavadījis kā uzgaidāmās telpās, vienas atstādams aiz muguras, otrās ievākdamies, visu laiku esmu atradies kā ceļā, dzīvojis kā uz tilta starp zaudētu paradīzi un neiemīlētu Leiputriju.”6 Šos trīs epitetus, šīs trīs metaforas, gadiem uz priekšu ejot, nākas rakstnieku darbos sastapt arvien biežāk un arvien simboliskākā izpratnē.

Atgādināšu, ka šādi izteiktu pārdzīvojumu skalu esam jau sastapuši Raiņa darbos. “Dagdas skiču burtnīcās” lasām:
Un mājas? Sapnis
Starp diviem ceļiem,
Starp to, kas bijis,
Un to, kas būs.7

Šīs rindas rakstītas Raiņa Kastaņolas trimdā 1919. gadā.

Daudz gadu vēlāk Raiņa pētnieks Kārlis Dziļleja Zviedrijā, citā trimdā atzīst, ka trimdinieki kļuvuši par “ceļmalas ļaudīm pasaules vējos”.8 Cits dzejnieks Teodors Tomsons Austrālijā turpina šo domu:
Ilgi tie lielceļos taujā,
tā zūdot pret krēslainiem rietiem,
Svešums tos aprij un laiks.9

Citas, jaunākas paaudzes rakstniece Margita Gūtmane vērtē savu pārdzīvojumu visai līdzīgi: “Kaut kādas viegli gaistošas atmiņas par «mājām» bēgļu nometnēm. Manas mājas nepārtrauktā pārvietošanās no vienas nometnes uz otru. Varbūt tādēļ mana mētāšanās apkārt, pārvākšanās. .. Mani retie laimīgie brīži, kad es esmu atkal ceļā, kad atpazīstu sevi. Uz brīdi. Starp aizbraukšanu un pienākšanu. Tādēļ es tik bezgala mīlu stacijas un viņu gaisotnes. Tur es esmu sev vistuvāk. Man jābūt ceļā. Tikai ceļā.”10

M. Gūtmane pieminējusi stacijas jeb uzgaidāmās telpas. Atkal varam atgriezties pie Raiņa, kas pēc apciemojuma savā ilgu gadu trimdas vietā Kastaņolā, 1927. gadā raksta: “Un robežu stacija, uzgaidāmā vieta — Lugāna tapa mums par paliekamu vietu un par robežu staciju visā mūsu mūžā.”11

Ar uzgaidāmām telpām parasti biedrojas divi raksturīgi pārdzīvojumu komponenti: gaidīšana un cerēšana. To jauki pateikusi amerikāņu rakstniece Kellija Čerija (Kelly Cherry) grāmatā, ko veltījusi latviešu komponistam Imantam Kalniņam: “Divus garus gadus esmu gaidījusi, cerējusi un gaidījusi, strādājusi šai savā uzgaidāmajā telpā, cerējusi, gaidījusi savā darba telpā, gaidījusi un strādājusi savā cerību telpā, gaidījusi.” Un, kad nav vairs ko gaidīt, viņa secina, ka laiks doties prom no šīs uzgaidāmās telpas.12

Tātad cilvēks var atbrīvoties no uzgaidāmās telpas sajūtas, bet tā var arī kļūt par permanentu parādību, ja gaidīšanas laiks ieilgst, kā zīmīgi norādījis Aivars Ruņgis:
un jāatzīstas,
ka mūžs
gandrīz jau pagājis —
kā uzgaidāmā telpā,
es dažkārt iedomājos
par savu atceļa biļeti
un pamanu,
ka tā jau novecojusi.13

Trešā metamorfa, kas sastopama, ir tilts — vieta starp diviem krastiem, divām pasaulēm, arī starp sapni un īstenību. Tilts—vienotājs. Taču vienotājs tikai nosacīti, jo šai priekšstatu komplektā tilta funkciju līdzi nosaka arī krasti, tā radot dažādas variācijas un atšķirīgu tilta simbolisko nozīmi.

Lūcija Bērziņa tēlojusi tiltu, cerību un to piepildījuma izteicēju, spilgti apvienodama sapni par tiltu uz jaunu krastu ar konkrēta tilta tēlu, kura fiziskajā formā ievērpusi arī atšķirīgo krastu simboliku, jo tilts viņas stāstā ir gluži vizuāla šķirtne starp divām pasaulēm. Rakstot par bēgļu pārnākšanu mājā pēc smagām svešniecības gaitām I pasaules kara laikā, viņa saka: “Cauri šiem nekoptiem laukiem locījās šaurs ceļš, kas veda uz tiltu, mirgojošu tālumā. Šis tilts bija mūsu sapņu piepildījums, mirāža, par kuru tik daudz bijām sapņojuši.. Pēdīgi sasniedzām tiltu. Cik tills bija mazs! Šaurs koka tiltiņš ar svītru pa vidu.. — paspēju ievērot, ka tā tilta daļa, kas piederēja Krievijai, nebija labota un ilgāku laiku krāsota, bet tā, kas piederēja jaunajai Latvijas Republikai, bija salabota un svaigi nokrāsota.”14

Ar izteiktu vienotāja simboliku ir gaišais Valtera Nollendorfa iecerētais tilts:
Pār jūrām cēla
saulstaru tiltus
citam pie cila
aizstaigāt.15

Te tilts vieno trimdinieku grupas, visā pasaulē izkaisītas.

Smeldzīgāk izskan tilta tēls Kārlim Dziļlejām. Viņš ilgojas, lai “staru tiltu debess plestu / Līdz Gaiziņam un Munameģim”.16

Ingrīda Vīksna saka:
varbūt viss ir tikai iedomu tilts
no viena sapņa uz otru.
Bet starp šiem tiltiem, šiem tiltiem
ir viss,
ko saucam par savu.17

Pasaulē aizgājušo dzīve koncentrēta tiltā, kas jau līdzinās dzīvošanai uzgaidāmā telpā.
Miervaldis Birze sava 1988. g. 19. jūnija dienas pierakstā (Sarīkojumā Cēsīs) minējis: “Ruņģis lasa miniatūru par to, ka joprojām atrodoties it kā uz tilta. Šis ir sirreāls tilts starp diviem kontinentiem, divām pasaulēm, starp tautu un tās zaru, starp jaunības atcerēm un dzīves pieredzi.”18

Rainis, stāstīdams par “Iļjas Muromieša” tapšanas gaitu, raksta: “Iļja Muromietis sacerēts pa daļai Castagnolā, pa daļai Torņakalnā, — reizē trimdas un dzimtenes darbs, domāts kā izlīdzināšanas darbs starp trimdu un dzimteni; bet kāds izvērtīsies tā liktens, kas to pasacīs.”19 Viktors Hausmanis, izvērtēdams Šīs Raiņa lugas izrādi 1962. gadā Dailes teātrī (Smiļģa režijā, Ģ. Vilka dekoratīvajā ietērpā), uzsvēris: “.. atrasts interesants vizuālais tēls: pāri skatuvei slienas augsts tilts. Tilts šajā iestudējumā kalpo arī par likteņa simbolu, jo pār šo tiltu nākotnē Iļjam Muromietim pāriet nav lemts.”20 Kaut Rainis bija cerē jis, ka šis būs viņa izlīdzināšanas darbs, citas paaudzes tanī saskata ko liktenīgāku — redz tur tiltu, simbolu ceļā cilvēkam, kas pazaudējis krastus, nepiederot ne vienai, ne otrai malai.

Baibai Kaugarai, ja atgriežamies pie modernās trimdas dzejas, ir poētisks pants:
mēs pacēlām kritušu zvaigzni
kā veclaicīgas laternas nocirstu galvu
lēnām par pūķi uzlaidām naktī
stāvēdami uz tilta starp divām pilsētām.21

Asāk un traģiskāk šī stāvēšana uz tilta izskan Sarmas Muižnieces rindās:
Liekas,
ka visiem jau ir savas mājas.
Man nav kur iet.

——————–
Stāvu jau uz tilta.
Vairs tikai gaidu vēju,
lai noteiktu virzienu.22

Ja nu vējš nenāk? Tad ir, kā vēstulē raksta Erna Ķikure: “Tu jautā kādēļ izvēlējos grāmatu nosaukt “Uz tilta” (izd. Inese Birstiņš 1990. g. Kanādā, 152 lpp.).. jo tas izsaka manu domu, izjūtu — ka mēs, kopš atstājām mājas, ejam pāri visam kā uz kāda neredzama tilta. Kādreiz sastopam kādu, esam brīdi kopā, tad atkal jūtam — nav pa ceļam, mūsu iešana citāda. Ja paskatos sakopotajos stāstos, liekas, vai visām personām ir šī liktenīgā iešana, atrašanās kā ceļā uz tilta.”23

Šāda tilta interpretācija tuvojas tai, ko minējis Arturs Goba grāmatā “Ceļā uz Bitarīnu” (174. lpp.): “Mitoloģijā tilts nav nekāds tilts mūsu parastajā izpratnē. Par tiltu sauca jebkura rituālā ceļa pašu bīstamāko posmu, kas saistījās visvairāk ar dažādu mošķu un tumsas spēku apdraudējumu.” Tilts kļūst par apburtu vietu, no kuras neizkļūt, kur sveši spēki tur ciet.

Ilzei Šķipsnai ir grāmata, kuras virsrakstā tilta simbols — “Aiz septītā tilta”.24 Tas ir traģisks stāsts par Edīti, par Solvitu; par Edīti, kura pieķērusies pagātnei, kuras dvēsele nav atnākusi līdz uz svešumu, un par Solvitu, kas centusies pielāgoties jaunajai pasaulei. Pēdējā konsekvencē abas neziņas pilnas par sevi, par nākotni. Edīte saka: “Mēs nekad nezināsim, vai esam atstājušas tikai mājas, vai tikai bērnību, un kā tās atšķirt;” Solvita brīdina: “.. nestāvi uz sliekšņa, ja vari vēl nokāpt pareizajā pusē, nepaliec nevienā vietā stāvot, jo citādi atradīsies uz akmens jūras vidū, no kura neviens vilnis vairs nenoskalos nost!” Te izskan gan šaubas, gan brīdinājums. Kura gan emigrantam, trimdiniekam ir “pareizā puse”? Un kas ir akmens jūras vidū? Gobas skaidrojumā tas simbolizē pasaules okeānu un nebūtību. Šķipsnas stāstā aiz septītā tilta arī gaida nebūtība, jo pēc tam, kad Solvita Edīti, Edīte Solvitu brīdinājusi: “Tu brauc pa ceļa nepareizo pusi!”, grāmata beidzas ar grafiku kapakmeni Latvijas kontūru veidā, kas paceļas no jūras viļņiem un kam viens pats uzraksts: Edīte Solvita, tātad viena persona, viena trimdiniece, kas aizgājusi bojā, ceļu meklēdama un pareizā vai vienīgā ceļa neatrazdama.

Socioloģiskie pētījumi par ģimenēm, kas veidojušās no atšķirīgu kultūru partneriem, liecina, ka tanīs bieži vērojams īpašs šizofrēnisks spriegums. Bērni neziņā, kur viņi īsti iederas. “Aiz septītā tilta” rakstot, Šķipsna pilnam izmantojusi šī šizofrēniskā sprieguma radīto simptomatoloģiju. Paliek jautājums: vai atrisinājums un izlīdzinājums rodams tikai nāvē? Tas ir nākamais problēmu rindā, ko rada trimda, bet to šeit neskaršu.

Bez šīm trim metaforām ceļa, — stacijas un tilta — reizēm sastopam vēl dažas citas, bet arī tām tā pati simbolika, t.i., izteikta pagaidu stāvokļa pasvītrošana. Lalita Muižniece runā par mājas ciršanu uz riteņiem vai arī saka:
Eju
ar savu guļammaisu pār plecu —
tās ir manas mājas
tagad.25

Kārlis Dziļleja runā par kuģi, kas “ostu meklēt skrien”, uzsverot ne atrašanas, bet meklēšanas momentu, jo “acis velti meklējas, kur osta”.26

Leģitīms ir jautājums, vai pārdzīvojums, kas manifestējas tēlos ’ceļā’, ’stacijā’, ’uz tilta’ ir raksturīgs tikai kādai noteiktai trimdinieku paaudzei, noteiktam laikmetam, noteiktai tautai, vai tas ir, kā mēdzam teikt, vispārcilvēcisks un pārlaicīgs. Pieminētie latviešu autori paaudžu un laikmetu ziņā skar visai plašu diapazonu. To virkne iet no Raiņa, kas dzimis 1865. gadā, līdz Sarmai Muižniecei, kas dzimusi 1961. gadā. Tātad skāris 100 gadu garš posms. īpaši gribētu uzsvērt, ka šīs virknes jaunākais gals ietver trimdā uzaugušās vai pat trimdā dzimušās rakstītājas, kam tomēr pārdzīvojumā un tā izteikšanas formā konstatējama principiāla līdzība ar paaudzēm, kurām ir konkrētas atmiņas par dzimto zemi. Visas grupas vieno laika moments, t.i., ilga atrašanās ārpus tēvzemes.

Uz jautājumu, vai līdzīgu pārdzīvojumu izpausmi līdzīgi izteiksmē atrodam arī citās tautās, kam plašas trimdinieku grupas, liekas, ir iespējams atbildēt pozitīvi, pat ja īsti ieskatāmies tikai grupās, kas mums ģeogrāfiski tuvākas — vāciešos un krievos, jo II pasaules karš un pēckara laiks radījis ļoti daudz un dažādu trimdinieku grupu.

[Par] Solžeņicinu mēdz teikt, ka viņš dzīvojot dubultā [ri]ndā — izraidīts no dzimtenes, bet nav spējis iedzīvo[ties] jaunajā apkārtnē (ASV), ko viņš (kā raksta New York Times 23. IX 1990.) nīstot gandrīz tikpat intensīvi komunismu. Tā arī ir sava veida atrašanās ceļā, uz tilta, [bez] iespējas nokāpt vienā vai otrā krastā, uzturēšanās [stac]ijā.

[Vā]cu autors Hanss Zāls (Hans Sahl) kādā intervijā saka: “[U]n jūs man jautājat, kā es jūtos Vācijā pēc vairāk nekā [?] prombūtnes gadiem, kas pavadīti trimdā?. . līdz ar [?]ndu es biju kļuvis par eksteritoriālu cilvēku, viesi svešās kultūrās, biju noslēdzis sadzīvošanas līgumu ar svešu[mu]  — biju kļuvis par ceļotāju starp [vilcienu] atiešanas [laik]iem.” Zāls 1990. gadā ir atgriezies Vācijā (no ASV), [un] vēl 1960. gadā viņš teica: “Var jau būt. ka es tomēr vēl [atg]riežos Vācijā — kā viesis uz mūžu.”27 Mirdza Čuibe [sas]kārusies ar līdzīgu pārdzīvojumu. Atgriezdamās [Zvi]edrijā no apciemojuma Rīgā, viņa raksta: ” Esmu [pār]radusies no sveša ciema pagaidu mājās.”28

[?]ka paplašināšanai vēl varētu pieminēt kādu Raiņa [sad]zejotu armēņu trimdinieka dziesmu:
Kas grib smagiem lāstiem otru lādēt,
Kas teiks otram: «Tapt tev trimdiniekam!»

—————–
Katrs akmens apgulst savā vietā, —
Es tik mūžam traucos tālāk, tālāk.29

[?] dziesmā ieskanas trimdinieka situācijas nākamā pa[kāp]e — mūžīgā traukšanās, mūžīgā meklēšana, mūžīgās [šau]bas par pareizo ceļu, pareizo krastu, nokāpjot no [tilta], pareizo staciju, kurā varētu, vajadzētu izkāpt. Var[būt] atbilde varētu likties vienkārša: ja vien rodas iespēja, [?] pareizā stacija ir dzimtene, dzimtenes krasts, ceļš, kas [?]cējis mājās.

[N]u problēma ir daudz sarežģītāka. Visai izšķirīgi ie[?]tās jau pieminētais laika faktors. Valters Nollendorfs [sacī]jis:
Un aizgājām atkal
pa tiem pašiem ceļiem
uz visām pusēm,
jo laiks jau nestāv uz priekšu
nedz arī atpakaļ, laiks iet
un mēs viņam līdz.30

[Jo v]airāk ieilgst trimda, jo augstāks kļūst slieksnis, kas [pār]kāpjams, uz dzimteni ejot. Svešumā nodzīvotos ga[?] cilvēka pagātni nav iespējams izdzēst kā nebijušu, [Rai]nis, rakstot par 1926. gada ceļojumu uz Eiropas dien[vidi]em, konstatē: “Es nevarēju skriet cauri; man bija kaut [?]ām dien jāredz un jāapsveic mana otrā dzimtene [– m]ana paša pagātne.”31,

[?]to trimdā nokļuvušu cilvēku tur savā varā viņa pagāt[ne], viņa dzimtenē pavadītās dienas. Dainai Šķēlei par to [ir stā]sts “Līdzpaņemtais”, kurā viņa saka: “Tajās ļauna[jās] dienās visu laicīgo mantu pazaudējuši, tomēr esam [paņ]ēmuši līdz galvā un sirdī tik daudz, lai tas noteiktu [mūs]u visu atlikušo dzīvi. Šis līdzpaņemtais ir visur ar [mum]s, runā uz mums. Neredzama nasta, vienmēr līdznēsājama, reizē viegla un smaga.”32 Tāpat arī ilgie trimdas gadi, kļūstot par pagātni, t.i., par cilvēka mūža integrālu daļu, tur savukārt cilvēku jaunā gūstā. Aivars Ruņgis jautā:
Kur ir mana īstenība?
Vai visam tam, ko daru es
būs vienmēr
pagājības vaibsti līdz?33

Laika faktors nes sev līdz vēl citas problēmas. Alma Bēne tās ielikusi īsās, raksturīgās rindās:
Kādēļ nolemts tā,
ka sveša vieta
tagad jāgodā
par mājām?34

Ilgi dzīvojot svešumā, norisinās ja ne gluži asimilācija, tad vismaz adaptācijas process. Ir psiholoģiska parādība, ko vislabāk iespējams raksturot ar vācu vārdu “Hassliebe” un par to tagad reizēm mēdz runāt, iztirzājot teroristu un viņu ķīlnieku attiecības: sagūstītie līdzās gluži saprotamām naida jūtām izjūt arī simpātijas pret saviem gūstītājiem. Teodors Tomsons saka:
Svešas zemes plašums gūsta katru soli,
Svešas zemes plašums gūsta katru domu
Svešas zemes plašums gūsta tavu sirdi,
Svešas zemes plašums gūsta tevi pašu.35

Adaptācija ir sava veida krustceles: viens virziens ved tālākā sprieguma situācijā ar apkārtni, ieiešanā sevī, otrs beidzas asimilācijā. Veselu paaudzi par Teodoru Tomsonu jaunākā Margita Gūtmane apliecina: “Es braucu atpakaļ uz turieni, no kurienes esmu nākusi. Es atgriežos trimdā. Es atkal esmu trimdiniece. Savā drošajā parastajā trimdā. Tur nav nekas svešs, jo nekas nav tuvs, bet kur es pati sev esmu tuvāka, pazīstamāka.”30

Franču zinātnieks Alens Burō (Alain Boureau) par vācu kultūrai piederošo rakstnieku un vēsturnieku Ernestu Kantorovicu (Ernst Kantorowicz) atzīmē, ka Kantorovica dzīvē izveidojies īpats spriegums starp to, kā viņš pārdzīvojis abas zemes, kurās tam nācies vadīt savu mūžu — Vāciju un ASV. Burō saka, ka Kantorovics kļuvis par “patriotu bez tēvzemes”.37 Šī formula, liekas, bieži pielāgojama arī citiem trimdiniekiem.

Cilvēkam, arī modernajam cilvēkam, ir prasība apliecināt savu piederību kādai vietai, kādai tautai. Sniedze Ruņge saka: “Nevar stāvēt mūžībā starp divām pasaulēm” un gaida, vai kāds aicinās: “Nāc, sēsties pulkā!”38 Taču aicinājums var arī nenākt. Ernests Aistars, kam 92 gadi, sarunā 1990. g. 26. oktobrī Kalamazū apliecināja: “Es pats brauktu atpakaļ uz Latviju, varētu tur dzīvot. Kas mani kavētu? — Vientulība! Es tur būtu viens pats, jo laiks izdzēsis agrākās pēdas, paņēmis visus tuvos cilvēkus.” lenāk prātā tautas pasaka par vīru, kas īsu brīdi iegriezies ciemos aizsaulē pie mirušā drauga, bet atgriezdamies virszemē, ierauga, ka te aizskrējuši gadu simti un viņš kļuvis svešs un nezināms citiem, tāpat kā tie viņam.

Ir vēl citas problēmas, kas liedz trimdinieka ceļam ieritēt atpakaļ mājā tik viegli, kā Sprīdīša ceļojumam pa pasauli nobeidzoties. Mēs svešumā aizgājām ar bezgalīga pāri darījuma sajūtu sirdī. Kaut kristīgas mīlestības bauslis māca piedot, ir lietas, kas spēj iegult prātā, sirdi nepārvaramas. Daina Šķēle min: “Ari es svešas zemes sapņos klauvēju pie durvīm, kas nekad neatvērās. Ari man pietrūka mātes, kas līdz ar mani priecātos par mana bērna pirmo soli. Pat vēstulē nedrīkstēju to izstāstīt. Šīs aizliegtās, neuzrakstītās vēstules vēl tagad gruzd mani ar zemu, apslāpētu, bet mūžam neizdzēšamu naida uguni.”39 šķēle šeit pieskārusies rūgtai domai — viņas minētais pāridarījums sakaru pārtraukšana no mātes uz bērnu — skar pašas dzīvības saknes un tāpēc pretojas piedošanai un aizmiršanai.

Ja Aistars piemin vientulību, kas draudētu cilvēkam, pēc ilgiem gadiem no trimdas mājā pārnākot, tad citu tautu rakstnieki min vēl kādu citu, jau Sniedzes Ruņģes ieskicēto problēmu: šaubas, vai dzimtā zeme tos vairs ņemtu pretī un vai starp trimdinieku un mājā palikušajiem nav radies pārāk spilgts atsvešināšanās un neuzticēšanās moments. Vācu dramaturgs Alfrēds Dēblins (Alfred Döblin), piemēram, 1945. gadā atgriezās Vācijā, bet pēc laika atkal devās prom, 28. IV 1953. rakstot vēstulē Vācijas prezidentam Heusam (Theodor Heuss): “.. bet es šai zemē, kurā dzimuši mani vecāki un es pats, esmu kļuvis lieks.” Spāņu rakstnieks Horhe Sempruns (Jorge Semprun), ilgus gadus nodzīvojis trimdā Francijā, atgriezies Spānijā, spiests konstatēt: “Es jutu, ka esmu kļuvis bezpavalstnieks; esmu kļuvis pa šo laiku Spānijā svešinieks.. Viņi nezināja, ko ar manu vārdu iesākt.”40 Tas ir sava veida alienācijas process.

Ceļš var novest galā, no tilta var nokāpt krastā, ja risinās jau iepriekš pieminētais asimilācijas process, t.i., savas tautas un kultūras pilnīga pamešana, pilnīga iekļaušanās jaunajā apmetnes zemē. Pāvils Rozītis gluži neemocionāli stāsta: “Ēriks Baiža bija Piektā gada revolucionārs un vēlāk emigrants. Apprecējis kādu ugunīgu spānieti.. Baiža tā bija iemīļojis svešumu, ka nevarēja vairs Latvijas apstākļos iedzīvoties un tādēļ devās labprātīgā emigrācijā. Viņš bija izveidojies par īstu pasaules pilsoni.”41 Pasaules pilsonis nav tas pats, kas patriots bez tēvzemes. Pasaules pilsonis tēvzemei ir zudis.

Dziļlejām šai sakarā radies rūgts pants:
— Ko pieminēt vairs to, kas bijis un kā nava?
Accommodation! — jaunam sauklim slava!
Bet tāda Latvija — ko tā man dotu?

Un piebilst:
“Tik dzejnieks bēglis vēl bez savas mājas.”42

Dziļleja licis uzsvaru uz dzejnieku kā bēgli, trimdinieku, kas palicis bez mājām jeb — uzticīgs dzimtajām mājām, īsteni varbūt dzejnieks, rakstnieks spilgtāk saskata un izteic ilgas trimdas traģēdiju. Kad tautai varbūt būs izcīnīta rakstnieka projicētā vīzija — brīvība un neatkarība, indivīds, atsevišķais cīnītājs, ilgus gadus dzīvojis svešumā, varbūt pats paliks bez savām mājām, paliks stacijā, uz tilta. Uzgaidāmās telpas sajūta būs kļuvusi permanenta.

Rainis, mājās atgriezies, bet allaž tiekdamies atpakaļ uz savu “otru dzimteni”, kurā viņš garīgi lielumā izaudzis, izmisis jautā: “Kur manas mājas?” (1920), “Kur tad man ir mājas?” (1926), Dziļleja prasa: “Kur ir tā zemes mala, kas mūs gaida?”43 Sniedze Ruņge vaicā: “Cik reižu man ir mūžā lemts / Zvaigžņu jūrā laivu laist / Cik reižu mūžā atgriezties?”44 Baiba Kaugara konstatē “jo esmu klaidoņu cilts” un rezonē —
mājas?

—–
māja. ,45

Ja 1954. gadā Jānis Bičolis rakstījis: “Tos (t.i., rakstniekus — V.R.) vienojis brīvas lautas un Latvijas ideāls, kā mantojumu to tie atstāj arī turpmākiem gadiem,”46 tad 1991. gadā iespējams apstiprināt, ka trimdas autoru trešā paaudze ir pārmantojusi patriotisko pārdzīvojumu, ka tas viņus nostādījis blakus tēviem uz tilla vai uzgaidāmā telpā, bet samanām arī, ka sakarā ar to jaunajās audzēs spilgtāk vērojama dubultdzīves smagā nasta. Ja trimdas vecajai jeb pirmajai paaudzei un tās otrai jeb, Jura Silenieka ieviesto terminu lietojot — “sliekšņa” paaudzei tēvzeme visos priekšstatos bija konkrētāka par jauno apkārtni, tad trešajai paaudzei, svešumā augušai vai pat dzimušai, ir otrādi: apkārtne ir konkrēts, tēvzeme — imaginārs lielums, un starp abiem rodas pavisam īpašs spriegums. Ļoti spilgti, manuprāt, šo situāciju attēlojusi 1945. gadā Vācijā dzimusī krievu emigrantu atvase Nataša Vdovina. Citēšu no viņas grāmatas “Stikla pilsēta”, kam piešķirta Hermaņa Heses (Hermann Hesse) godalga, divi raksturīgas vietas. Autore saka: “Es gribēju šo grāmatu publicēt ar savu krievisko meitas vārdu Nataša Vdovina. Apgāds uzstāja, lai es šo vārdu vāciskotu, mainītu par vāciešiem viegli izlasāmu un izrunājamu. Es šādu izdarību uztveru par daļu tā stāsta, ko esmu uzrakstījusi šai grāmatā.” Un vēl: “lerēdnis pie pases kontroles lodziņa: «Vai jūs esat vāciete, krieviete vai — abas?» «Ai, ja es to zinātu!»”47 Apkārtne no jaunā cilvēka prasa savus meslus un rada viņa dvēselē milzu samulsumu. Viņš ceļo starp apmetnes zemi un tēvu zemi, nespējot pilnīgi pie- derēt ne vienai, ne otrai.

Tātad trimdiniekam ar laiku pagaidu stāvoklis — stāvēšana uz tilta, atrašanās stacijā, ceļā — var kļūt par pastāvīgu situāciju, kas raksturojas ar to, ka nekur vairs nav māju. Ernests Aistars 1949. gadā publicējis romānu “Sirēna”, kam, no tagadnes perspektīvas raugoties, ir gluži gaišredzīgs nobeigums: 1905. gada emigrants Jorens Vanga pēc piecpadsmit svešumā pavadītiem gadiem atgriežas dzimtajā pusē, bet nespēj tur palikt. Aistars raksta: “Jūrmalā.. dzird arī tālas jo tālas kuģu sirēnas, un tās kauc dažreiz tik gari un dobji, ka kāpu vientulībā radušam cilvēkam savādā nemierā iedrebas sirds. Ar Jorenu tādos rītos bija pavisam nelāgi. Viņš kļuva tīri vai slims. Tā tur bija viņa pasaule, no kuras viņš bija nācis un kas viņu aicināja atpakaļ.”48

Tas nav, kā kāds Latvijas autors vēstulē uz Rietumiem minējis, “eksistenciālisms kā trimdas garīgais stāvoklis”. Tas īsteni ir daudz senāks sindroms, ko klasiskajā literatūrā pazīstam vai nu kā “Ahasvera lāstu” vai “Klīstošo holandieti“. Ahasvers un holandiešu kapteinis, kā vēstī leģendas, abi bijuši vīri, kas sacēlušies pret augstāku varu, bijuši dumpinieki un tādēļ notiesāti ar mūžīgu trimdu.

Sākumā minēju, ka mums ir divas trimdinieku grupas, viena Rietumos, otra Sibīrijā. Pašreiz literatūrā plaši atspoguļota pirmā, otras pārdzīvojumi pagaidām visvairāk dokumentēti atmiņu stāstos, sākot ar Jāni Simsonu, kura grāmata “Vorkutas gūstekņa stāsts” iznāca 1965. gadā ASV, un patlaban nobeidzot ar Melānijas Vanagas “Veļupes krastā”, kas nule parādījusies Rīgā. Taču jau tagad liekas, ka sibīriešu stāstos būs atšķirīga pieeja attiecībām ar dzimteni un cilvēka pārdzīvojumam, esot prom no dzimtenes.

Ja reizēm varbūt esam pabrīnījušies par Raiņa tiekšanos uz Kastaņolu, tad pašreizējās latviešu trimdas grupas pārdzīvojumu skala, kas dokumentēta Rietumu trimdas rakstnieku darbos, kā redzams, ļoti līdzīga visam, ko par šo tematu rakstījis Rainis. Un tas palīdz ari Raini labāk izprast.

Cilvēks, kas ilgi dzīvojis trimdā, dzīvojis kā uz tilta, juties kā ceļā vai stacijā, bet kas savā dvēselē palicis uzticīgs tēvzemei, kļūst par klīdēju, ko “sirēnas” balss arvien aicina turp, kur viņa nav. Svešums nav kļuvis par mājām, mājas kļuvušas, vismaz daļēji, svešas. Šī ir trimdas dzīves pati lielākā traģēdija, trimdas “augstā dziesma”. Šī nav “uzticības saldā nasta”, šī ir uzticības rūgtā cena.

VĒRES
1 Aivars Ruņģis (dz. 1925.) vēstule vecākiem 10. XXII. 1944.
2 Bičolis J. (1904—1982) Latviešu trimdas desmit gadi // Trimdas desmit gadi / H. Tihovska red. — Apg. Astra, 1954. 126. lpp.
3 Krāslavietis V. (dz. 1920.) Savāds sapnis. — R.: Liesma, 1989. — 172. lpp.; par to pašu tematu sk. arī Aivars Ruņģis krāj. Piezīmes un uzmetumi: 11, 16. lpp. miniat. Ar Sibīriju notiesātie (1976. g.) un viņa autobiogrāfiskās piezīmēs: “Kopš tā laika apzinādamies, ka arī es esmu ar Sibīriju notiesātais, — dzīvoju svešumā, Rietumos.”
4 Bičolis J. Op. cit. — 131. lpp.
5 Turpat. — 121. lpp.
6 Ruņģis A. Autobiogrāfiskas piezīmes // Latviešu literatūras darbinieki Rietumu pasaulē: jaunākais posms. — Apg. Mežābele, 1991.
7 Rainis J. Raksti. — Apg. Ziemeļblāzma, 1963. — XIV sēj. — 139. lPP-
8 Džiļleja K. (1891—1963) — Krāj. Starp diviem krastiem. — Apg. Ziemeļblāzma, 1964. — 39. lpp.
9 Tomsons T. (1909—1988) — Krāj. Portrets — Apg. Gauja, 1983. — 31. lpp.
10 Gūtmane M. (dz. 1943.) — Manuskr. Vēstules mātei.
11 Rainis J. Raksti. — 1965. XVII sēj. — 25. lpp.
12 Cherry K. The Exiled Heart [Čerija K. Kad sirdi izraida trimdā] — The Louisiana University Press, 1991. — P. 288.
13 Ruņģis A. Piezīmes un uzmetumi: I. — PIP Printing, 1987. — 47. lpp.
14 Bērziņa L. (dz. 1907.) Pārnākšana. — Sidnejas Latv. biedr. apg., 1986. — 184., 185., 186. lpp.
15 Nollendorfs V. (dz. 1931.) Austrālija gadmijā 1977./1978. — lerobežota metiena izd., 1979. — 33. lpp.
16 Dziļleja K. Op. cit. 41. — lpp.
17 Vīksna I. (dz. 1920.) Piecas naktis. — Valt. Ziediņa apg., 1976. — 20. lpp.
18 Birze M. No katra pagasta pa teikumam. — R.: Avots, 1990. — 173. lpp.
19 Rainis J. Dzīve un darbi. — R.: A Gulbja apg., 1925. — VII sēj. — 83. lpp.
20 Hausmanis V. Rainis mūsdienu teātrī. — R.: Liesma, 1990. — 16. lpp.
21 Kaugara B. (dz. 1942.) Aizcirstas durvis. — Apg. Ziemeļblāzma, 1970. — 55. lpp.
22 Muižniece S. (dz. 1961.) Izģērbies. — Apg. Ceļinieks, 1980. — 47. lpp.
23 Erna Ķikure (dz. 1906.) vēstulē Valijai Ruņgei 20.XI.1990.
24 Šķipsna I. (1928 —1981) Aiz septītā tilla. — Apg. Grāmatu Draugs, 1965. — 194., 220., 223. lpp.
25 Muižniece L. (dz. 1935.) Žuburu rota. — Apg. Upeskalns, 1970. — 45., 61. lpp.
26 Dziļleja K. Op. cit. — 50., 15. lpp.
27 Die Zeit. — 1991. Nr. 10 (8.III). — S. 13—14.
28 Čuibe M. (dz. 1917.) Torņu un drupu bezdelīgas. — Apg. Ziemeļblāzma, 1975. — 223. lpp.
29 Rainis J. Raksti. XVII sēj. 4. Ipp.
30 Nollendorfs V. Piezīmes, [dzej. kr. manuskr.ļ 34. Ipp.
31 Rainis J. Raksti. — XVII sēj. — 137. lpp.
32 Šķēle D. (dz. 1917.) Līdzpaņemtais // Mēs — sievietes. — Publishers international, 1985. — 105., 106. lpp.
33 Ruņģis A. Miniatūra no kr. manuskr.
34 Bēne A. (dz. 1913.) Pērnā zīle. — Apg. Sēļzemnieks, 1983. — 90. lpp.
35 Tomsons T. Op. cit. 54. lpp.
36 Gütmane M. Vēstules mātei.
37 Die Zeit — 1991. — 29.III.
36 Ruņģe S. Ķekars // AKA Publishers International, 1985. — 32. lpp.
39 Šķēle D. Pusdienas stundas mistērijas // Op. cit. — 16. lpp.
40 Die Zeit — 1988. — 29.VII.
41 Rozītis P. Monas Lizas pilsētā // Pret savu gribu. — Apg. Tilts, 1964. — 9. lpp.
42 Dziļleja K. Op. cit. — 120. lpp.
43 Turpat. — 15. lpp
44 Ruņģe S. Op. cit. — 34. lpp.
45 Kaugara B. Op. cit. — 19., 35. lpp.
46 Bičolis J. Op. cit. — 145. lpp.
47 Wodin N. Die gläserne Stadt (Vodina N. Stikla pilsēta). — Rowohlt Verlag, 1983. — 31., 130. lpp.
48 Aisiars E. (dz. 1899.) Sirēna. —  V. Štāla apg., 1949. — 149., 150.lpp.
AUTORES PIEBILDE: Darbā lietotie citātu tulkojumi no svešvalodām visi mani.
lesniegts 16.10.91.

Melānija Vanaga “Veļupes krastā” (40. lpp.) raksta: “Kad jau laba daļa bija parakstījusi savu labprātīgo 20 gadu katorgu (apstākļu nepazinēji no malas to sauc par trimdu), nometnē sāka braukt iekšā kolhoznieki.”

Aizrādāms, ka koloniālas varas pārvaldītās valstīs soda veids — katorga, kas raksturojas ar sodītā novietošanu smagos fiziskos darbos, prasti ietvēra ari izsūtīšanu no tēvzemes, t.i., trimdu. To ievērojot, latviešiem un Latvijas pilsoņiem, ko 1941., 1949. gadā un citos laikos izsūtīja no dzimtenes, iespējams pielāgot ari trimdinieku vārdu, kas, protams, raksturo tikai daļu viņiem piešķirtā likteņa.


Valija Ruņģe 1920–1999
Jaunā Gaita nr.263. ziema 2010


Valija Ruņģe (dzimusi Ruble; 1920–1999) – literatūrkritiķe, publiciste. Latvijā ieguvusi mediķes profesiju, dzīvojot svešumā, pakāpeniski pievērsās latviešu trimdas rakstniecības procesu vērtēšanai, apcerei un literatūrkritikai. Vairāku nozīmīgu grāmatu autore, tostarp “Uzticības rūgtā cena” (1996–2000, 1–3), “Strautā kūru uguntiņu” (1995), “Caur akmeni diegu vilku” (1997), līdzdarbojusies bibliogrāfiskā izdevuma “Latviešu rakstniecība biogrāfijās” (1992), “Latviešu literatūras vēsture” un citu izdevumu tapšanā.

“Skolota zinātnēs, Ruņģe arī savos rakstos lietoja pacietīgu datu izpēti, kas paplašināja viņas jau tā enciklopēdiskās zināšanas. Viņas domu gājiens ir loģiski secināts, viņas doma skaidri izteikta. Viņas mantojumā atrodam apceres gan par literatūru, gan kultūru un kultūrpolitiku, par folkloru un lingvistiku un citiem šo pētniecības lauku sazarojumiem.”
Silenieks, Juris. In memoriam. Valija Ruņģe. Laiks, 2000, 22. janv.

Dace Zvirgzdiņa (Ķikure/Kikure)


1991.g. 20.dec.

Erna Ķikure

		Bet mūžam šūpojas mežs, 
		tam līdzi aug mūsu diena – 
		pašķir zaru vienu tās ceļā.

Šogad visos apsveikumos rakstu šos E. Ķikures vārdus. Vai nav labi? Izlasīju, turklāt nopietni, tās 4 grāmatiņas, kas ir nonākušas līdz mums. Smalkas, turklāt ne vien garīgi, bet arī fiziski, jābaidās ka neizjūk tāpat kā dažs labs mūsu izdevums.

Gribēju Jums uz Ziemassvētkiem pasniegt vienu grāmatiņu, bet viņas pagaidām nav. Žēl, jo šaubos, vai viņa vispār ir vajadzīga vairs.

Kad būšu Rīgā, zvanīšu un lūgšu aizdot to vēstuļu grāmatu. Esmu sameklējusi E. Ķikures māsas 2 meitas, ar vienu esmu runājusi pa telefonu, otrai uzrakstīju vēstuli.

Tātad:
labas, priecīgas dienas!
Dace no
Madonas

——————————

1992.g. 2. maijā.

Labdien!

Rakstīt Jums grasos jau labu laiku, jo jūtos Jums lielu pateicību parādā par abām ‘Vēstuļu’ daļām [Ķ&S vēstules I — Ķ&S vēstules II], ko saņēmu no režisora Kārļa Pamšes kunga, kā arī par labajiem vārdiem, ko esiet man veltījusi viņam adresētā vēstulē. Madonas muzejā ir visas tās grāmatas, ko Jūs atsūtījāt pērn E. Rudenājai – mūsu bij. direktorei – ‘Artava’, ‘Ceļa akmeņu raksts’, ‘Uz tilta’, ‘Kā plūsti, Aiviekste?’ Paldies par to visu! Nacionālajā bibliotēkā Rīgā pērn ienācis arī Jūsu stāstu krājums ‘Mūsu kaimiņš’, izlasīju.

Saņēmusi tik daudz bagātības, apzinājos savu pienākumu – dalīties ar citiem. Muzejā gribējām iekārtot izstādi par novada rakstniekiem – trimdiniekiem. Tādu ir daudz, izvēlējos piecus – Jūs, otru ļaudonieti Andreju Eglīti, dzejnieci – ērglēnieti Zinaīdu Lazdu, varakļānieti Konstantīnu Strodu un madonieti Dainu Šķēli. Ar viņu Jums daudz kopīga – skola un skolotāji, Austrālija. Līdzīgs rakstības veids.

Sameklēju Jūsu māsas meitas, no Guntas aizņēmos fotogrāfijas. Lasīju Jūsu māsas Austras atmiņas par vecākiem, vecvecākiem, Ķikuriem. Arī viņai ir laba valoda, skaidra izteiksme.

Pagājušajā rudenī Rīgā dzirdēju režisora K. Pamšes veidoto uzvedumu – Jūsu un J. Sarmas saraksti, programma ir labi izdomāta un realizēta. 23.aprīlī viņi viesojās Madonas muzejā, madoniešiem ļoti patika. K. Pamše pēc tam Madonas ģimnāzijas pārstāvjiem nodeva Jūsu sūtītās grāmatas. Ļaudonieši – gan skolas pārstāvji, gan Dzintra tūlīt steidzās uz autobusu. Parīt braukšu uz Ļaudonas skolu, mēģināšu stāstīt par Jums un Jūsu darbiem skolēniem, tad arī nodošu grāmatas. Pēc tam iešu uz Ruķiem pie Dzintras – neesmu tur nekad bijusi. Kādreiz gribu aizbraukt arī uz Ķikuriem. Varbūt tur atradīšu kādus Jūsu kaimiņus.

Aizsūtu Jums 18.aprīļa rajona avīzīti ar savu rakstu par Jums. Mazās avīzes tagad iznāk tikai divreiz nedēļā, tāpēc nevaram izrakstīties tik gari, kā varbūt gribētos. Bet kādā citā reizē varētu iedot pāris dzejoļu, nelielu stāstu vai tēlojumu. Tā Jūsu vārds pamazām kļūtu pie mums vairāk pazīstams.

No visa lasītā man šķiet, ka Jūs ļoti labi pazīstu.

Vēlreiz paldies par grāmatām! Sveiciniet labo Inesi, viņas ādas darbi (uz San Paulo izstādes reklāmlapas un E.Rudenjājai sūtītās kartiņas) man šķiet ļoti interesanti, tāpat Dzidras ilustrācijas.

Varbūt Jūs šovasar atbrauksiet arī uz Latviju?

Tikai labu vien vēlot –
Dace Zvirgzdiņa,
(Madonas muzeja literatūras un mākslas nodaļas vadītāja)

Mana adrese:              
D. Zvirgzdiņa
229220 Madona Latvija

———————

Madonā, 1992.g. 27. jūn.

Labrīt, cienījamā Ķikures kundze!

Biju ļoti priecīgi pārsteigta saņemot jūnija sākumā Jūsu laipno vēstuli. Lūdzu piedodiet, ka neatbildēju tūlīt. Toties šī būs tik gara, ka Jums varbūt pat apniks!

Neuzrakstīju tādēļ, ka līdz pusjūnijam mēs, muzeja darbinieki, pārstaigājām Bērzaunes pagastu, māju pa mājai, pierakstot visu, ko cilvēki zin stāstīt par savām mājām, senčiem, apkārtni, dažādiem notikumiem. Vācām visādus materiālus muzejam – etnogrāfiju, darba rīkus, ko vairs nelieto, audumu paraugus, fotogrāfijas utt. Apmēram 40% māju ir vecie saimnieki vai viņu mantinieki, citur ienācēji gan no Kurzemes, gan Latgales, arī Krievijas un Latgales krievi.

Mana kolēģe kādreizējā Grostonas pagasta Saliņās apmeklēja pērn Rīgā mirušās grafiķes Il. Zalpēteres radiniekus. Saliņas ir kādus 2 km no Bērzaunes centra uz Mārcienas pusi. Māja piederējusi Il. Zalpēteres vecākajai māsai Putniņai. Tur šķūnītī atradās Il. Zalpēteres zīmējumi, oforti, grāmatu maketi un ilustrācijas, vairākas eļļās gleznas. Viņa dzimusi 1917.g., no 1939.g. studējusi Mākslas akadēmijā. Vecāki miruši agri, viņu jau pamatskolā sūta vecākā māsa.

Visā tai papīru gūzmā bija viens oforts ar parakstu ‘E. Bērziņa 1931’. Tā ar ainavu – upe priekšplānā ar dažiem kokiem un krūmiem. Es pieņemu, ka tas ir Jūsu darbs! Putniņa varētu būt Jums pazīstama, jo viņa dzimusi ap 1901.-1902.g. Mirusi [..] Māksliniece pati mirusi pērn Rīgā. Dīvaini, bet mēs neko par viņu nezinājām. Saliņās dzīvojošie radinieki ir ar kaut kādām garīgām [..zēm], viņi esot daļu darbu iznīcinājuši.

Jūsu darbs jāizņem no rāmja, jānotīra, tad viņu varēs nofotogrāfēt un aizsūtīt Jums attēlu. Varbūt tas tiešām ir Jūsējais? Saglabājies, manuprāt, labi, ja tos putekļus, kas sakrājušies starp stiklu un papīru, taču var notīrīt.

Ļaudonas skolā biju maija sākumā, runāju vispirms ar 9.-12. klašu, pēc tam [..]-8. klašu skolēniem. Viņi bija gluži ieinteresēti kaut ko dzirdēt.

Pēc tam biju arī Ruķos. Jūsu māsasmeita Dzintra apgalvo, ka viņa ir mātes meita, un to var just. Viņa tur dzīvo no pērnās vasaras abi ar vīru, viņš saņem pensiju. Meita dzīvojot ar ģimeni pie Smiltenes, dēls strādā Jēkabpilī.

Viņiem ir kādas 5 govis, cūkas, vistas, suņi un kaķi, sagādātas visādas lauksaimniecības mašīnas. Mājas lielāko daļu jau bija remontējuši. Dārzā bijis saaudzis daļēji mežs, daļa koku aizgājuši bojā. Pa ziemu viss nevajadzīgais izņemts ārā, palikuši tikai augļu koki. Pavasarī iestādītas arī jaunas ābelītes, ķirši, plūmes. Darba viņiem ļoti daudz, bet palika labs iespaids. Viņi dzīvos! Un Jūs viņi gaida ciemos.

Blakus otros Ruķos, apciemoju Andreja Krūmiņa māsu. A. Krūmiņš (1926.) dzīvo Lienā un arī nodarbojas ar rakstniecību. Māsa man iedeva vienu viņa grāmatu.

Ķikuros gan vēl neesmu bijusi – nav iznācis laika. Noteikti aizbraukšu.

Pirms 2 nedēļām Latvijā ciemojās Andrejs Eglītis. 13.jūnijā viņš bija Ļaudonā, kur tika atklāts mātes kapakmens, pēc tam bija dievkalpojums beigās – tikšanās un sarunas Ļaudonas skolā. Ļaudonā dzīvo viņa brālis. Biju arī uz viņam veltītu sarīkojumu Rīgā 21.jūnijā Vecpiebalgā, Saulrietos apbedī – Kārļa un Lizetes Skalbju urnas, ko meita un mazdēls atveda no Stokholmas.

Jūsu stāstus atdevu redakcijai. Aizsūtu 2 ļoti sliktas fotogrāfijas no izstādes Jums un Andrejam Eglītim veltītie stendi. Labi nofotografēt traucē stikli, logi, atspīdumi, arī labu fotomateriālu trūkst.

1.jūlijā pie mums atklās Kanādas tekstilmākslinieces Vitas Plūmes izstādi. Inese viņu droši vien pazīst. Vai Inese negribētu izstādīties pie mums? Dzidra? To visu ir grūti, bet ne neiespējami nokārtot.

Latvijā tagad ļoti sausa vasara, no maija vidus līdz pusjūnijam nelija nemaz, tad bija dažas gāzes. 20.jūn. Madonā bija stipra krusa, bet Jāņu rītā vietām stipra salna, mēs slidinājāmies pa Braķu kalnu. Neredzēti! Viss sola sliktu ražu, no sausuma dēļ neizaugs.

Savu solījumu par garo vēstuli esmu izpildījusi divos rītos, jo vienā nepaguvu. Lai Jums laba veselība un možs prāts. Sveiciniet Inesi un Dzidru. Vienai manai kolēģei – tekstilmāksliniecei Inesei Jakobi ļoti patīk Jūsu Dzidras ilustrācijas.

Visu labu!

Dace Zvirgzdiņa

——————————

2. aug.  

Labdien!

Jūsu laipno vēstuli saņēmu vairāk nekā pirms nedēļas. Paldies!

Visu jūliju biju atvaļinājumā, rīt jāiet darbā. Vairumu laika paņēma dārzs, laistīšana, jo arī šajā mēnesī lietus tikpat kā nebija. Zemenes, dārza un meža avenes, lācenes, ērkšķogas, upenes, jāņogas. Ievārījumi, sulas, sīrupi, kompoti… Bet bez tā nevar iztikt, un, ja ogas ir izaugušas, tās jāsaliek ziemai. Un mežā (Smeceres silā) aveņu šogad daudz, tur daudz prāvu izcirtumu.

Kādu nedēļu nodzīvoju Slokā, tuvu pie jūras.

Mēneša sākumā biju Ķikuros. Gāju no Jaunkalsnavas puses pa lielceļu līdz Vārdauguļiem, kuru vairs nav, tad uz Dekšņu Ķikuriem. Tur ir liela govju ferma uz Ķikursalas pusi un divstāvu dzīvojamā māja slaucējām. Vecajā mājā dzīvo viena ģimene un Vārdauguļu Stiliņu znots Egons Vizāns. Viņa sieva Milda mirusi 1981.g. ar vēzi.

Jums daudz sveicienu sūta Gaida Pupse, kas dzīvo savā tēva mājās Ķikursalās. Viņas vecāki Holmi bijuši rentnieki Jūsu mājās ap 1924.-1925.g., bet pēc tam dzīvoja savā jaunajā mājā. Viņa Jūs labi atceras un gaida ciemos! Viņi ir pieprasījuši savu zemi, pagaidām apstrādā nedaudz, gan jau kāda no meitām nākšot ar ģimeni šurp. Mājas sakoptas un skaistas, zied puķes.

Viņa man nāca līdz uz Ķikuriem, visu izrādīja un izstāstīja, pēc tam pa meža ceļu pavadīja līdz Aroniešiem un atkal gāja atpakaļ.

Mājvietā kļuva tiešām skumji. Ir kūts mūri, citur tikai pamati. Ir koki – liela liepa, kas ziedēja pašā galotnē, lielas, slaidas egles kādreizējā dzīvžoga vietā, vairāki oši, viens – piecžuburis izaudzis egļu vidū, tad egle pie vecā ceļa uz Aroniešiem. Ceriņkrūmi dzīvo, vītoli, upes krasts govju izbradāts. Tur taču ganās govis, iet visam pāri, rīvējas gar kokiem. Nezinu vai Jums vajag šo vietu redzēt – tas būs ļoti sāpīgi.

Bet Aiviekste ir tā pati… Akmens arī savā vietā. Un liepa var būt mierinājums.

Tādu vietu, kur vairs nav nekā, ir ļoti daudz.

Ielieku Jums aploksnē kaut ko no Ķikuru pļavas, nezinu gan, kādu Jūs to smilgu un madaru saņemsiet. Margrietiņa šķiet pārāk bieza, lai sūtītu.

Mums bija Vitas Plūmes izstāde. Viņa dzīvo Halifaksā, viņa vienu vakaru ciemojās pie manis. Apgalvoja, ka Latvijā viss smaržojot, pat gaiss. Kanādā tā neesot.

Madonā nupat uzstājās Ņujorkas Latviešu teātra studija.

Un šodien visi sēdējām pie televizora, kad puikas pat mani pasauca, jo Dainis Ozols izvirzījās riteņbraucēju labākajā grupā un bija tik tuvu uzvarai. Tas tomēr bija notikums, šī 3. vieta!

Labi, šai reizei pietiks!

Krājiet, lūdzu, spēkus un naudu jo mēs Jūs nākošgad gaidīsim abas ar Inesi vai Dzidru vai pat visas.

                           Dace no Madonas

——————-

1992.g.2.nov.

Labdien, mīļā Ķikures kundze!

Lūdzu piedodiet – neesmu Jums ļoti ilgi rakstījusi. Šajā reizē tad nu vēstule būs toties biezāka – ielieku rajona avīzīti ‘Stars’ ar Jūsu stāstu un Jūsu oforta fotogrāfiju. Šis darbs jau ir ieguvis savu inventāra numuru, vienu laiku pabijis izstādē par trimdas rakstniekiem un tagad atrodas muzejā. Izstādi noņēmām pagājušā nedēļā. Biju Rīgā vienu dienu uz konferenci un aizvedu Kārlim Pamšem viņa īpašumu. Vēl jāsazinās ar Guntu Siguldā.

Vai oforts ir Jūsu? Ļoti ceru, ka ir.

Rīgā 12. oktobrī Nacionālajā teātrī atzīmēja Andreja Eglīša un Veronikas Strēlertes 80 gadus, uzstājās aktieri, solisti, koris, arī pati V. Strēlerte. A. Eglītis sākumā bija solījis braukt, tad atteicis. Dienu pēc viņa dzimšanas dienas jubilejas sarīkojums bija arī mūsu muzejā, šoreiz pat man šķita, ka izdevās. Uzstājās Ļaudonas vidusskolēni ar īsu montāžu par dzejnieku un viņa māti Ļaudonā. Bija trīs viņa klasesbiedrenes, viena dzīvo Ļaudonā, divas Madonā. Dzeju patiešām lieliski runāja Dailes teātra aktrise Marina Janausa.

Man šoruden ļoti laimējās – Dānijas Kultūras institūts finansēja 10 Latvijas muzeju darbinieku braucienu uz Dāniju 16.-26. septembrī. Reizē ar mums bija 10 igauņi un 10 lietuvieši. Redzējām kādus 18 muzejus, gan izstādes, gan fondu glabāšanu un uzskaiti, klausījāmies lekcijas. Tas viss bija angļu valodā. Brīva laika tikpat kā nebija, jo mums bija arī pārbraucieni, redzējām visu Jitlandes pussalas centrālo daļu. Ielidojām Kopenhāgenā un tur atgriezāmies pēdējās dienās. Redzējām ļoti daudz, tā ka esmu apmierināta. Laiku pa laikam Latvijā, arī pie mums nonāk šādi vai tādi palīdzības sūtījumi, bet man gan šāds brauciens šķiet daudz vērtīgāks nekā vislielākā palietotu, kaut arī vēl labu drēbju kaudze. Tāpat ļoti svarīgas ir saņemtās grāmatas, žurnāli utt.

Jūs rakstījāt, ka nākošvasar uz Latviju grib braukt Dzidra. Un Jūs pati? Vajadzētu braukt tā, lai Dziesmu svētku laikā būtu Rīgā. Dzidra varētu ņemt līdz savus darbus – rullī, bez rāmjiem. Es gan nezinu, cik lielas ir viņas grafikas. Mums ir rāmji (gan tumši), ko parasti lieto visādu bilžu vai citu ‘plakano materiālu’ izstādīšanai, apm. 60 x 80 cm. Varētu izdomāt arī ko citu. Var izstādīt visās vai pusē lielo zāļu vai mazākā telpā. Mums tikai tas viss būtu jāzin iepriekš – kādi un cik darbi, kurā laikā. Lūdzu, uzrakstiet to Dzidrai, uzaiciniet viņu mūsu vārdā. Vai man par to jau savlaicīgi informēt Jūsu radiniekus? Jeb vēl nogaidīt? Viņi gan gaidīja jau šovasar.

Vēlu Jums visu labāko, sveiciniet, lūdzu, meitas.
Dace Zvirgzdiņa.

——————–

[card]
1992.g. 6.dec.

			M. Barbale
Tikai gribēt un niecīgo pasauli uzvarēt,
Sidraba jostu lielielā garumā rakstīt.
Katrs cinis un katrs paugurs ir svēts,
Kamēr dzimtenes migla izkāp uz plakstiem.
Tu esi aicināts to gunskuru tālāk kurt,
Un tās sentēvu teikas vēl tālāk burt.

Mīļā, labā rakstniece!

Vēlu Jums un Jūsu ģimenei priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu! Lai turas veselība, lai ātrāk atkal vēlēšanās uzrakstīt kādu stāstu vai dzejoli, lai meitām veicas darbi.

Ceru nākošvasar vismaz kādu no Jums sagaidīt Latvijā.
Dace Zvirgzdiņa

—————————–

1993.g. 17.janv.

Labrīt!

Gribēju Jums uzrakstīt jau pagājušā nedēļā, bet nesanāca. Ļoti nopriecājos, ka arī Jūsu vārds minēts starp ‘Lit. un Māksla’ konkursā atzītajiem darbiem. Nezinu, vai kāds Jums ir aizsūtījis to avīzi, tāpēc to izdaru. Tikai atvainojiet, ka avīze ir ‘nolasīta’ un nav visa, bet puse apjoma – man likās par biezu. Tur ir arī R. Ezeras stāsts, parādās ‘Neapmierināta cilvēka balss’, arī kaut kas R. Blaumaņa jubilejas sakarā.

‘Lit. un Mākslai’ iedevu arī vienu no Jūsu stāstiem, kas bija man atsūtīti, bet nu gan nedomāju, ka viņi to iespiedīs, jo, acīmredzot, nāks visi konkursa darbi, tā ka Jūsu putnu kūts iemītnieki paliks nomaļus.

Latvijā atkal nav īstas ziemas, mums ap Madonu un Ērgļiem vēl mazliet baltumiņš turas, citur nosnieg un nokūst. Nupat ceturtdien bija šausmīga vētra visu dienu un nakti. Lietuvā gājuši bojā vairāki cilvēki, mums 1 – Krāslavā. Gāzās koki, pārrāva elektrolīnijas, nebija sakaru utt. Arī mēs vienu vakaru un rītu iztikām ar svecēm un krietni izgulējāmies! Daudz nopietnāk tas ir govju kūtīs, jo nedarbojas slaukšanas aparāti, pie slaukšanas ar rokām šie lopiņi nav raduši, nav jau arī, kas pāris simtus tesmeņu apglāstītu un izspaidītu vajadzīgajā stundā, turklāt tumsā.

Vai un kad un cik lielu mēs šogad redzēsim Dzidras izstādi? Man tas tiešām jāzin, jo telpas pirmajam pusgadam jau ir saplānotas.

Visu labu Jums!
Dace

——————————–

Madonā, 1993.g. 22.aprīlī.

Labrīt!

Neesmu ļoti sen neko no Jums saņēmusi, ne arī pati rakstījusi. Bet nupat pirms nepilns nedēļas ‘Literatūrā un Mākslā’ bija Jūsu stāsts! Avīzi aizsūtu. Lasīju to vakarā, nopietni un ar baudu, kaut acīm pāri pārskrēju jau iepriekš, tikko avīzes dabūju. Ļoti priecājos par Jūsu skaisto, bagāto un reizē tik vienkāršo valodu, kā mums bieži vien pietrūkst gan vienā, gan otrā jūras pusē. Rudenī Jūs rakstījāt par gaidāmo grāmatu. Vai tā iznāca? Kas tajā ir? Vai atkal rakstāt ko jaunu?

Kā ar sapņoto Latvijas braucienu? Kā liekas, tad Dziesmu svētku laikā te būs daudz tālu ciemiņu.

Ziemu pārlaidām viegli, nekādu lielu aukstumu nebija, sniegs vairākkārt uzsniga un pie laiciņa nokusa, visilgāk – kādas 3 nedēļas noturējās februāra otrā pusē uzsnigušais, tā ka martā mums arī bija pavasaris. Siltuma gan pagaidām maz, ir vējains un auksts. Atceros, ka vienu gadu reiz 22.aprīlī iestādīju ar lāpstu agros kartupeļus pusspainīti. Šogad vēl nav pat tulpes un zemenes aprušinātas, jo gandrīz katru rītu zeme uzsalusi, arī pievakarēs ļoti auksta. Bet gan jau vēl visu pagūsim.

Ceru, ka Jums klājas labi. Tikai to arī vēlu Jums, Inesei un Dzidrai.
Dace Zvirgzdiņa

———————–

16.05.93.

Labrīt, mīļā, labā Ķikures kundze!

Aizvakar ieraugot Jūsu rakstīto aploksni uz sava galda, es nosarku – jau pirms nedēļas esmu saņēmusi Jūsu grāmatu, bet pat kartiņu neesmu uzrakstījusi. Esmu tai ātri pāri pārskrējusi, lai redzētu, par ko tā ir. Bet tā ir jālasa lēni, garšojot, izjūtot un izdzīvojot. Tam man pagaidām nav iznācis laika. Esmu Jums ļoti pateicīga, jo vairāk tādēļ, ka katrs sūtījums arī Jums taču iznāk padārgs, prasa gan spēku, gan laiku. Grāmata ir ļoti jauka, un Ineses ‘Trio’ to dara īpaši pievilcīgu. No fotogrāfijas nevaru, līdz šim neesmu sapratusi, kādā technikā Inese strādā, kādreiz man šķita, ka viņas materiāls ir āda, bet uz kartītes skaidri rakstīts – vilna.

Te galvenā tēma, protams, ir Saeimas vēlēšanas. Tik daudz sarakstu, katrā ir daži lieliski un kāds nepatīkams cilvēks, programmas vairākas līdzīgas. Cilvēki nesaprot, par ko lai balso, es arī ne.

Kolhozi viens pēc otra jūk ārā. Labi, ja zemes atguvējiem ir līdzekļi, lai to apstrādātu, bet daudzi apstrādās tikai daļu. Taču laukos prieks redzēt jaunus jumtus, logus, arī pavisam jaunas ēkas. Šopavasar neesmu bijusi Ruķos, taču ticu, ka tur dzīve iet sekmīgi uz priekšu, jo Dzintra ir laba, darbīga un gādīga saimniece. Viegli, protams, nav nevienam, bet sāk pazust krūmi grāvmalās un tīrumu vietā, gan jau sāks iet ar laiku labāk.

Veikalos tagad daudz vairāk preču nekā pirms gada vai diviem, visvisādu valstu ražojumi, gan pārtika, gan apģērbi, apavi utt. Cenas – varbūt pārrēķinot dolāros vai markās ir lēti, bet, noliekot algu blakus, nekas daudz nesanāk, vismaz tiem ne, kas strādā valsts iestādēs. Privātfirmās pelna vairāk. Bet es taču naudas dēļ tagad nemainīšu darbu!

Pavasaris aprīlī nāca palēnām, bet pēdējā nedēļā kļuva ļoti silts, tāds ir arī maijs, turklāt sauss. Vēl tikai mēnesis pusē, ābeles sāk birt, ceriņi un kastaņas zied pilnā sparā. Tad nu mēs visi raujamies pa saviem sakņu dārziņiem, visbiežāk tikai ar lāpstu un dakšām ‘arot’, ‘ecējot’ utt. Mums, piemēram, ap māju ir dārziņš, tad 600 m2 otrpus pilsētai un vēl dažas kartupeļu vagas trešajā vietā. Nu jau darbu lielums pāri, viss būs zemē, un tad atkal varēs sākt ravēt, jālaista jau tagad. Un tas viss – rītos vai vakaros, pa dienu darbā. Bet gan jau tiksim galā, tāpat dzīvo visi. Bez šiem dārziem mēs vienkārši neiztiktu.

Pagājušā reizē baidījos, vai Jūs to avīzi saņemsiet, jo es samaksāju tikpat, cik par vēstules sūtīšanu. Tagad ielieku atkal kaut ko no ‘Lit. un Mākslas’, arī paziņojumu par pasūtīšanu ārzemēs. Varbūt Jūs variet sazināties ar šo Bulmanes kundzi?

Gribēju uzrakstīt īsi, iznāca gari un laikam pārāk žēlabaini, ko nemaz negribēju. Vai kāda no Jūsu meitām šovasar brauks uz Latviju? Sveiciniet viņas no manis!

Visu mīļu!
Dace

—————————-

[postcard: J. Gailītis]
Madonā 28.09.93.

Labrīt!

Sirsnīgu sveicinu Jūsu dzimšanas dienā, vēlu daudz jauku dienu!

Lūdzu piedodiet, ka neesmu Jums ļoti ilgi rakstījusi. Nevaru tā mierīgi apsēsties. Vasara bija vairāk vēsa nekā mīlīga, un vēl rudens dārza darbi, svecīšu vakari kapos. Iet dzērves, un tad vienmēr ir skumji. Purvos daudz dzērveņu – tas jau patīkamāk, tā ir mana stihija – rudens purvā. Pie mums nedēļu dzīvoja jauka vācu meitene, kas nebija nekad mūžā lasījusi sēnes vai meža ogas, kaut gan vecākiem ir ferma. Visa zeme ir kultivēta. Cik labi tomēr pie mums!

Soloties kādreiz uzrakstīt garu vēstuli –
Dace

——————–

20.11.93.

Labrīt!

Ir trešā brīvdiena pēc kārtas, tā ka vajadzētu būt diezgan laika tām garajām vēstulēm. Man gan uz galda diezgan garš darbu saraksts, izsvītroti vēl tikai daži. Mani vienmēr nomāc tie mazie, neatliekamie darbi gan mājās, gan muzejā, ar rokām vai ceturtdaļgalvu darāmi. Lielākiem, kam jādod pusgalva vai pat visa galva, netieku tik viegli klāt, bet vienmēr kāds tāds klauvē un atgādina par sevi. Gribas kaut ko jaunu pašūt vai noadīt, bet arī tas prasa laiku, bet man patīk, pie televizora vakara ziņu laikā vienmēr adu. Vispār skatos maz – kādu teātra izrādi, kultūras programmu ‘Zīmes’, atsevišķas svētku pārraides (18.novembra koncertu). Tas nu tā.

Jūs jautājiet, kā ļaudis jūtas Latvijā. Dažādi. Ir beigušies svētki, kad visi priecājās par brīvību un solījās iet tur kaut pastalās. Bet nu tie pirms pieciem gadiem pirktie zābaki ir noplīsuši, derētu pirkt jaunus, bet nauda daudziem cilvēkiem tik tālu nesniedzas… ļoti daudzi cilvēki ir patiešām ļoti trūcīgi, bez darba, nespēj samaksāt dārgos pilsētu dzīvokļus un to apkuri. Tiem, kas visu mūžu dzīvojuši spaidīgi, sevišķi laukos, varbūt vismaz morāli ir vieglāk. Bet uz 15 latiem pensijas tika nolikti absolūti visi – kā ārsti un skolotāji, tā sētnieki… Un ja skolotāja ar 40 gadu stāžu nevar vairs avīzi pasūtīt, jo tad neiznāk biezpienam… Tagad pensijas mazliet it kā pielika, bet pagājušā ziemā kompensēja daļēji apkuri, šogad vairs ne, tā ka faktiski izmaiņu nav, vienīgi no 1. novembra palielināja apgrozījuma nodokli visām precēm.

Man pašai žēloties neklājas, jo mūsmājās visi ir paēduši un siltumā. Mājiņu uzcēla mans tēvs, tā atrodas gandrīz kaimiņos bij. Madonas apriņķa valdei, kur tagad jau no pēckara gadiem saimnieko policija. Aiz dzelzceļa Madonā ir gandrīz tikai ģimenes mājas. Kurinām tāpat kā agrāk ar malku, ir arī gāzes plīts, ko lietojam galvenokārt vasarā. Pie mājas dārziņš – puķes, ābeles, ķirši, ogulāji, zemenes, saknes. Vēl mums ir otrs zemes gabaliņš saknēm un kartupeļiem. Vieta mums dārzam neērta – pie Kakšu mājām, otrpus pilsētai. Dārziņi ir ļoti daudzām ģimenēm, tā ka pavisam postā aiziet nevaram, ja pagrabi pilni. Maizei, piena produktiem un kādam gaļas gabalam mēs nopelnām. Žēl, ka gandrīz jāatsakās no grāmatu pirkšanas, tagad izdod ļoti daudz, gan sēnalas, gan patiešām vērtīgas, bet atļauties varam maz.

Muzejs jau vairāk nekā gadu sarakstās ar rakstnieku un žurnālistu Jāni Vestfālu-Sudrabiņu, kas dzīvo Eutīnē, starp Libeku un Ķīli Vācijā. Oktobrī izdevās pārvest uz Latviju kādas 500 viņa dāvātās grāmatas. Viņš mums novēl visu savu bibliotēku un arhīvus, tur ir unikālas lietas, kas nozīmīgas visai latviešu kultūras vēsturei! Starp atvestajām ir arī viena Jūsu grāmatiņa – ‘Mūsu kaimiņš’, ko es izlasīju Rīgā Valsts bibliotēkā. Arī D. Šķeles ‘Te un tur’, vairākas Z. Lazdas, Andr. Eglīša, Anšl. Eglīša, H. Kreicera, O. Liepiņa, G. Salna un daudzu citu, arī latviešu klasika, vēstures, literatūra u.c.

Atvešanu atviegloja tas, ka Madonas rajons jau 3 gadus sadarbojas ar Vaijes pagastu pie Brēmenes, viņi te ir daudzkārt bijuši. Kad oktobrī uz Vaiji brauca mūsu sportistu grupa uz sacensībām, līdz devās mans brālis, viņš aizbrauca uz Eutīni un pēc pāris dienām viņam un grāmatām pakaļ aizbrauca no Vaijes mašīna. Ceļš ar autobusu – 2000 km gandrīz – ir pagrūts, bet izturams. Tādu daudzumu grāmatu atsūtīt pa pastu pašam J. Sudrabiņam būtu ļoti grūti un dārgi.

Diezgan daudz mums ir sūtījis arī Imants Liepiņš, dzimis lubejietis, no Sidnejas, kā t.s. ‘humāno palīdzību’, tas bija lētāk.

Rudenī satiku jūsu māsasmeitu Dzintru. Viņa solījās braukt uz Kanādu (vietu nezinu) pie sava tēva radiem – domāju – 2. sievas radiem. Gribot arī Jūs satikt. Kaut nu izdotos! Viņa ir ļoti strādīga, saimnieciska praktiska sieviete un Ruķus noteikti izveidos skaistus.

Laukos cilvēki daudz strādā, bet maz saņem. Diezgan daudz kur redz jaunus jumtus, atjaunotas vai pavisam jaunas kūtis, sētiņas, izcirstus krūmus pļavmalēs. Tas tomēr liecina par labu.

Pie mums jau vairāk kā nedēļu ir katru rītu -10° -12°C, šorīt bija -16°, tikko manāms baltumiņš uz zemes uzkrita 18.novembra vakarā.

Redziet, cik garu un grūti salasāmu vēstuli esmu uzrakstījusi. Nu jāiet citos darbos.

Ielikšu pirms pāris gadiem slikti iespiestas mūsu pilsētiņas bildītes.

Lai spēka ziemai!
Dace

————————-

1993.g. dec.

			A. Ķirškalne
Daudz baltu vārdu citiem jāpasaka,
Pie baltas laimes sirds lai sasildīties tiktu.

Mīļā Ķikures kundze!

Lai Ziemassvētkos Jums daudz prieka un mīlestības apkārt! Jums droši vien ir balta ziema tāpat kā Latvijā. Sniegs uznāca 3.-4. decembrī, daudz jau nav, bet jaukāk gan. Nu otro dienu turklāt ir sarma, vakarrīt bija skaidrs un -15°C, šodien siltāks, miglains. Ir tiešām Ziemassvētku noskaņa tādēļ vien, ka ir sniegs. Pērkam un kārtojam mazas dāvaniņas (lielām jau nav naudas!) Es pērku aizvien, kad kaut ko jauku ieraugu, tad man ir kādi uzkrājumi, atliek izvēlēties un sadalīt. Vakar un aizvakar biju Rīgā, tur jūt svētkus veikalos, skatlogos – rotājumi, mūzika, visai plaša preču izvēle.

Vai Jūs pasūtījāt ‘Lit. un Mākslu’ 1994.g.? Kopš mainījās redaktori, avīze ir kļuvusi lasāmāka. Vai Jums tā nešķiet? Man gribētos aizsūtīt Jums kādas grāmatas, ja Jūs atļautu. Varbūt jau rīt vai parīt kaut ko izdarīšu, kamēr neesmu pārdomājusi! Tagad izdod ārkārtīgi daudz – 20-30 gadu literatūru, trimdu, (ir iznākušas kādas 6-7 Aīdas Niedras vien, Anšl. Eglītis, I. Gubiņa, I. Vīksna utt. utt.), labus un sliktus tulkojumus – to visu nevar ne nopirkt, ne izlasīt, ne aptvert. Gan jau laiks savu daļu atsijās.

Sveiciniet meitu! Lai Jums labi!
Dace

————————————-

1994.g. 15.aprīlī

Pavasarīgi sveicieni no Madonas!

Sniegs vairs ir tikai mežos, saules pusē zied zilās vizbulītes, pie mājām sniegpulkstenīši, zilie zvaniņi un krokusi. Dažas dienas bija siltas un saulainas, nu gan līst, ir pavēss. Dzeram bērzu sulas, gaidām, kad apžūs zeme, lai varētu sākt savus dārza darbus.

Rakstīt mani pamudināja ļoti konkrēts jautājums, ko man uzdeva kolēģes. Ir bijis tāds Andrejs Pētera d. Bērziņš, dzimis 1889.g. 26.aprīlī, dzīvojis Ļaudonas Ruķos. Laikam Lāčplēša ordeņa kavalieris. Vai viņš gadījumā nav kāds Jūsu radinieks? Pašlaik tiek noskaidrots, vai un par ko viņam bija piešķirts Lāčplēša ordenis. Bērziņi un Liepiņi jau gan ir tie populārākie mūsu uzvārdi.

1931.g. ‘Lauksaimnieku adrešu grāmata’ rāda, ka Ruķos ir bijis saimnieks Jānis Bērziņš, un Jēk. Lācis – Jūsu māsasvīrs.

Ja Jūs, lūdzu, kaut ko par šo Andreju Bērziņu ziniet, uzrakstiet, mēs būsim ļoti priecīgi.

Martā taisīju izstādi, veltītu diriģentam Teodoram Reiteram. Bez tam sakārtoju un pirms nedēļas nodevu meirānieša Jāņa Gavara (1924.-1987.) trešo dzejoļu grāmatiņu. Žēl, ka ļoti maz laika paliek lasīšanai – tagad ir daudz agrāk neredzētu grāmatu, ko gribētos izlasīt.

Vai no Jūsu saimes neviens uz Latviju šovasar netaisās? Man ļoti gribētos redzēt Jūsu Ineses un Dzidras darbus oriģinālā!

Visu mīļu un labu!
Dace no Madonas

P.S. Tāda izskatās E. Valtera jubilejas marka. Viņš pats patiešām ir visai mundrs, ļoti skaidru, asu domu, pietiekoši kustīgs.

———————

[letterhead from Ansgar Missions Hotel – Banegårdsplads 14 – postboks 34 – 8100 Århys C (tel, fax, etc)]
1994.g. 26.jūn.

Labrīt pēcjāņos!

Vispirms mīļš paldies par Jūsu sūtījumu, par iepazīstināšanu ar mākslinieci Dzidru Mičelu. Man gan neliekas, ka tās gleznas būtu ‘vieglas’, kā Jūs rakstāt, jo ugunsgrēki un emocijas par tiem nevarētu tādas būt. Ja nezinātu par šiem ugunsgrēkiem, es attēlus skatoties, par tiem laikam neiedomātos. Jā, un vēl man liktos, ka tie ir akvareļi! Krāsās šķiet ļoti tuvu, noskaņām bagāti. It kā nekā kopīga ar tiem darbiņiem grafikā, ko esmu redzējusi Jūsu grāmatu lappusēs. To otru izstādi man pagrūti iedomāties. Arī pie mums tagad bieži parādās instalāciju māksla, ar prātu es reizēm viņas varu saprast, bet mani tās kaitina un neliekas īsti mākslai piederīgas, jo šķiet vairāk prāta konstrukcijas.

Viss jūnijs ir bijis slapjš un auksts, staigājām biezās drēbēs, ar lietussargiem bruņoti. Jāņunakts bija auksta un ļoti slapja, lija gandrīz bez pārtraukuma, tā ka negribējās no istabas ārā iet. Arī Jāņu diena bija auksta, bet nu ir silts jau otro dienu. Rīt sola atkal vēsāku un parīt – lietu! Kā tad pie siena tiksim?

Mani radinieki pērnruden iegāja dzīvot vecvecāku mājā, tā reizēm braucu palīgā ravēt, stādīt, nu gaidīs siens. Tas ir 3 km no Dzelzavas stacijas uz Aizkujas pusi, pie kūdras fabrikas. Vieta nav īpaši skaista – līdzens, nav citu ūdeņu kā tikai divi dīķi. Bet tad iedomājos, ka turpat, kur tagad mēs, ravēja jau mūsu vectēva vecāmāte, un lielie ozoli to redzēja… To veco koku dēļ ir vērts tur dzīvot.

Lai ar Kanādā Jums silta saule!
Dace

——————————–

[card]
1994.g. 14.dec.

			J. Gavars
Caur nakti zvaigznes drumsla krīt
Un sadegdama viz.
Mūžs dots, lai vari pierādīt,
Ka esi dzīvojis.

Atļaujiet novēlēt Jums un meitai ar ģimeni svētīgus Ziemassvētkus, gaišu, priecīgu, veselīgu Jauno gadu!
Dace

Nezin kādēļ no Jums sen nav bijusi neviena rinda. Vai neesat sasirgusi rudens-ziemas mijā? Pie mums īstas ziemas vēl nav, 1° svārstās biežāk ap nulli, sniedziņam spīd arumi un zāle cauri.

Man tagad ir kontakti ar vairākiem ‘austrāliešiem’. Šovasar Rīgā tikos ar diriģenti, kādreizējo dziedātāju Emmu Veikertu un viņas vīru, viņa ir no Sausnējas. Nesen saņēmu vēstuli no Zelmas Svennes (dz. Liepkalnē). Kārlis Gulbergs atsūtīja ļoti daudz foto par savu dzīvesbiedri Litu Zemgale (dz. Kluce no Jaungulbenes). Saņēmu kārzdabieša Osvalda Lāča vairākas grāmatas, viņa meita Astra ir grafiķe, domāju – Jums zināma. Man brīžiem šķiet, ka viņas zīmējumi ir labāki nekā tēva stāsti. Viņa bija atsūtījusi arī pāris bērnu žurnālus ‘School Magazine’ ar saviem ļoti latviskajiem zīmējumiem. Austrālijas karti esmu krietni papētījusi, agrāk tas nebija tik vajadzīgs.

Šonedēļ man vēl jāvada Jāņa Gavara piemiņas sarīkojums, ir iznākusi viņa grāmatiņa (mans sakārtojums). Viņš bija zemnieks, kas rakstīja dzejas, mira pirms 8 gadiem 62.g. vecumā. Tad varēs sākt domāt par Ziemassvētkiem.

E. Rudenāja tāpat atrodas savā gultā un pie telefona, ar skaidru domu, gribu darboties, bet mazām iespējām. Rudenī, muzeja 50.g. jubilejā, viņu ratos izvadājām pa visu 1. stāvu, visām telpām, tāpat garo sanāksmi un apsveikumus viņa izturēja un otrā dienā likās gluži moža.

Lai arī Jums spēks!
Dace

——————–

9.04.95

Labrīt Pūpolsvētdienas agrumā!

Jūsu 23.marta vēstuli saņēmu pirms nedēļas – 1. aprīlī, gribēju tūlīt atbildēt, bet atkal nedēļa pagājusi. Jums tā ir bijusi ļoti skaista un jauka nedēļa, visu laiku ar Dzidru! Man – atkal saraustīta, kad pārāk maz padarīts. Jaukākais – iepazinos ar kādu simpātisku ģimeni, kas kopš rudens sākuma pagaidām uz gadu dzīvo Latvijā – izcilā dārzkopja Pētera Dindoņa meita – pensionāre ar savu meitu un znotu. Abi jaunie lasa lekcijas, sieva Jelgavā lauksaimniekiem, vīrs psiholoģijā Rīgā. Divi puišeļi mācoties latviešu skolā. Kārtojot P. Dindoņa mājas atgūšanu Bulduros.

Es jau iekšēji sāku gaidīt Inesi un Dzidru. Mēs esam viena paaudze, tikai mani vecāki nokavējuši kādu kuģi no Rīgas, varbūt ka es arī esmu pie tā vainīga, taču es negribētu citur dzīvot kā te, kaut arī ne vienmēr mums ir gājis īpaši labi.

Nekādā ziņā negribu jaukties Jūsu ģimenes lietās un ļoti baidos būt nesmalkjūtīga, bet mani pārsteidz Jūsu bažas par viesnīcu, mašīnu utt. Vai tad Gunta – Siguldas mājas saimniece un viņas bērni par to neparūpēsies? Nevar būt, ka Jūs neesiet viņai vai otrai māsai uz Ruķiem rakstījušas! Gunta Lāce dzīvo Tilta ielā 1 – tas ir ārpus Siguldas, uz Vildogas pusi, skaistas gravas malā, viņiem ir jauka māja ar dārzu, es tur reiz biju. Sagaidīs jau lidostā!

Taču Rīgas telefonu grāmatā atradu vismaz 5 autonomas vietas, tā ka tas noteikti ir iespējams – noīrēt mašīnu. Cenas gan nezinu. Ar vilcienu vien Ļaudonu izbraukāt būs grūtāk – uz Ķikuriem no Jaunkalsnavas protams, var aiziet, bet kur tad vēl centrs! Izpildkomiteja (pagastvalde) taču tik un tā būs vajadzīga. Nedēļa gan ir ļoti īss laiks. Varbūt Jūsu māsasmeitas jau kaut ko mantojuma atgūšanas lietā ir darījušas? Inesei un Dzidrai arī kaut nedaudz jāapskata Rīga, mākslas muzeji, varbūt kādi mākslinieki jāsatiek. Arī Neltonam tas būtu interesanti.

Mani telefoni – **** (mājās). **** (muzejā). No Rīgas jāzvana: **** vai cits numurs. Varbūt Inese var piezvanīt jau no Vācijas (tas būs lētāk un vieglāk kā no Kanādas), ja es te varu jau iepriekš kaut ko palīdzēt. Man bija arī Guntas numurs, bet laikam muzejā. Es viņām neko bez Jūsu ziņas nerakstīšu un nezvanīšu. Vai vajag? Pa mūsu rajonu es varu mašīnu dabūt, bet mums pašiem ir tikai velosipēdi un dārza ratiņi. Madonā ir arī viena viesnīca (silto ūdeni negarantēju), pietiekoša. Diemžēl mūsu māja ir maza un visai pārapdzīvota, baidos, ka šeit ciemiņi nejustos pietiekoši ērti, lai nakšņotu. Bet satikt ļoti gribētu, parādīt muzeju, vajadzētu iegriezties Ķikursalās arī pie tās Jūsu kaimiņu ‘meitenes’, kas mani pa Ķikuriem izvadāja. Tajā vietā jau nu prieka būs maz – tikai mūri, koki un Aiviekste. Varbūt pat labāk, ja Jūs to neredziet. Kaut gan man žēl, ka Jums nebūs iespējams atbraukt. Taču ceļš ir tāls, var būt grūti. Turieties, ciemojieties! Sveicinu visus trīs braucējus, gaidu vēstuli un zvanus!
Dace

P.S. Dzidras darbi, tāpat kā visi citi, vēl kaut kur ‘klejo’ pa Latviju, šonedēļ būšu Rīgā, tad meklēšu. Bet tas ir labi – lai cilvēki skatās!

———————————–

[card]

Priecīgas Lieldienas Jums visiem laimīgajiem kopā! Domāju, ka otrajās Lieldienās vēstuli saņemsiet.

Februārī sniega nebija, bet nu jau 3. nedēļu ir, mūsu apkārtnē visvairāk. Grūti pateikt, kāds būs maijs – reizēm staigājam blūzītēs, reizēm – biezajās jakās un mēteļos.

Visu labu vien!
Dace

———————-

26.05.95.

Labrīt, koki, bez jums es nevaru!

Tā pašlaik skan dziesma radio. Labrīt, manas mīļās! Es arī nevaru bez Jums! Šorīt piektdiena. Dzidra teica, ka nedēļu vēl pavadīs Kalgari, tad brauks uz Austrāliju. Tātad drīz prombraukšana… Šodien vai pēc pāris dienām – tik un ta. Mums liekas tālu, ja kāds no ģimenes aizklīst uz Kurzemi. Un aizklīduši ir daudzi, arī mazā Latvija ir sajaukta.

Es vēl arvien dzīvoju apmulsumā par divu svešu un tomēr pazīstamu dāmu pēkšņo parādīšanos un viņu pavadoņiem. Mēs taču neko neparunājām, laika bija tik maz. Un es biju tik apmulsusi. Kolēģi mani pat apsmēja, ka man viss laiks atkal pagājis muļķīgā saimniekošanā. Esmu pārāk neveikla un nervoza šādās reizēs, pati nezinu, ko daru un ko vajadzētu. Man nosauca trīs vietas centrā, kur mēs varējuši ieiet. Nu ko tur vairs, cerams, ka nākošreiz būšu gudrāka – Jūs taču vēl atbrauksiet citugad?

Paldies pa ļoti skaisto, smalko grāmatu, turklāt trīskārši – par dzeju, Nelsonam par tās neparasto izskatu un vēl par dāvanu kā tādu. Vai es pareizi sapratu – šis ir 2. no 10 eksemplāriem? Vai tiešām tikai 10?

Tuvākajā laikā man jāpārlasa visi Jūsu darbi. Vai mēs drīkstam kādu nelielu gabaliņu – pāris lappuses – ievietot 1996. gada ‘Madonas un Gulbenes kalendārā’? Es, protams, aizmirsu šīgada kalendāru iedot līdz. Tā ir tikai brošūra ap 100 lappusēm, bez honorāra, bet tajā ir kaut kas mīļš, visi materiāli saistīti ar šo pusi. Varbūt Jūs variet ieteikt kaut ko? Man taču ir visas Jūsu grāmatas, bet citiem to nav, tāpēc kaut kas pilnīgi jauns nebūt nav vajadzīgs.

Nopietni izpētīju Inese katalogu. Žēl ka šos darbus droši vien būtu grūti atgādāt uz Latviju – ar filcu te, manuprāt, tā neviens nestrādā. Katalogs gan ir pasens (skaists, labi iespiests – atkal paldies Nelsonam!). Kā Jūs strādājiet tagad? Man žēl, ka nebija pat laika iepazīties ar pāris māksliniecēm tepat Madonā – Inesi Jakobi – viņai ir tekstilijas – gobelēni (kādreiz viņa daudz auda), kopā šūti gabali no ‘Buru’ sērijas, arī mēģinājumi ar papīru. Vita Mālniece ir grafiķe, zīmētāja ar smalku tušas spalviņu. Vita ir ļaudoniete, pāri Aiviekstei pie Mūrniekiem, mežu meitene. Domāju, ka esmu aizsūtījusi pāris viņas apsveikumus – ar kokiem vai sniega pikām.

Nelsons veido grāmatas. Ko vēl? Vismaz es pieņemu, ka esmu redzējusi Jūsu visu triju vai citreiz četru ‘mīlestības darbus’, kas ir liels cieņas apliecinājums mammai un viņas uzrakstītajam. Bet ar ko tiek pelnīta nauda? Dizains taču ir tik plašs jēdziens, vismaz manā izpratnē.

Ko izdevās līdz galam te nokārtot? Kas notiks ar Ķikuru zemi tālāk? Ko vēl redzējāt un satikāt? Kāds palika iespaids kopumā? Tā es varētu jautāt vēl visu ko, bet neesmu pārliecināta, vai nekļūstu uzbāzīgi nepieklājīga.

Ar daudzajiem mājas ārdarbiem esmu mazliet tikusi tālāk, šonedēļ pie manis izskatās vairāk uzkopts, kaut gan zāle, ko sestdien nogriezu, atkal izstiepusies.

Šīs dienas bija saulainas visas, vienīgi vakar bija mākuļains, pašā vakarā ļoti spēcīgs pērkona lietus. Šodien ir spiedīgi sutīgs, jo zeme ļoti mitra. Pievakarē jāstāda vasaras puķes. Reizēm šie nebeidzamie dārza darbi nomāc un rodas skaudība, ka kāds cits var tai laikā pašūt jaunu kleitu vai kaut ko izlasīt. Bet bez tā dārza gan dzīvot nevarētu, ne vien materiāli un fiziski, bet arī garīgi.

Dzidrai uzrakstīšu atsevišķi, bet Jums trim visiem kopā – paldies! Kā mamma pārcieta vienatnības nedēļu? Vai nebija skumji? Grūti?

Labi, vairāk nav laika – jātaisās uz darbu. Lai Jums visiem labi klājas! Adresēšu, protams, Ernai Dzelmei, bet rakstīta arī Inesei un Nelsonam.
Dace

————————

4.09.95.

Labrīt!

Neesmu ļoti ilgi rakstījusi, lūdzu, piedodiet. Vasaras garās dienas man vienmēr ir par īsu, nekādi nevaru izdarīt visu iespējamo.

Sen atpakaļ saņēmu Ineses sūtītās fotogrāfijas un Banfa mākslas centra skatus. Par šo centru mums stāstīja Vita Plūme, kad pirms diviem gadiem Madonā bija viņas izstāde.

Jūlijs un augusts bija karsts un sauss. Bērzi vietām jau nodzeltējuši un kaisa lapas vēja. Labības raža ir sliktāka nekā pērn, kartupeļi un saknes sīki. Vienīgi pīlādžiem neparasti daudz ogu. Vai pie Jums aug pīlādži? Mani pārsteidza, ka Kanādā neesot ievu, kā teica Inese.

Pagājušā nedēļā beidzot atvedu no Rīgas Dzidras pasteli ‘Fūga’, tagad jādod iestiklot. Esmu jau ar viņu sadraudzējusies, tikai neesmu atradusi īsti piemērotu vietu. Gribu uzrakstīt arī Dzidrai, ja tikai atradīšu viņas adresi. Drošības pēc, lūdzu, nākošajā vēstulē ielieciet manu paldies.

Vai Jūs varbūt saņemiet mūsu žurnālu ‘Karogs’? Es grasos Jums sūtīt numuru, kurā bija daudz par Jāni Sārtu, mans sagatavots materiāls. Bet varbūt Jums jau ir? Tā ka pagaidīšu Jūsu norādījumus.

Septembris, kā parasti, ir grūts mēnesis. Man jātaisa rajona pasūtījuma izstāde par Madonas sadarbību ar Vaiji (Vācijā), un šī tēma nevienu pārāk nopietni neinteresē. Apgādam ‘Daugava’, kas tagad darbojas Rīgā, jānodod Ilzes Kalnāres prozas grāmatiņa, tur būs īsie stāsti un tēlojumi, kas 1937.-1943.g. iespiesti ‘Brīvajā Zemē’ un citur. Daži man patiešām patīk. Pirms dažiem gadiem es savācu visus viņas dzejoļus, iznāca grāmata ‘Vidzemniece’, toreiz apzināju arī prozu.

Bet ir taču arī kartupeļi, sāk augt sēnes un būs jābrauc dzērvenēs, kas man īpaši patīk. Meži – tā taču ir bauda!

Labi, šimrītam pietiks.
Mīļi sveicieni Jums visiem trim.
Dace

————————————

[card]
1995.g.

Cien. Ernai Ķikurei

Darba māte, laimes māte
Abas vienu ceļu iet:
Darba māte darbu dala
Laimes mātes apbalvoja.

Mīļi sveicieni Jums dzimšanas dienā!
Daudz spēka, spirgtu veselību un gaišas dienas!
Dace Madonā

———————————

			A. Ķirškalne
Gaismas minūti kā puķi
Saulgrieži man rokā liek...

Daudz gaismas, svētību un mieru Ziemassvētkos, veselību, laimi, spēku Jaunajā gadā!
1995.g. 14.dec.

Daudz mīļu sveicienu no Madonas sniegiem! Tas biezais novembra segums nokusa, bija pliksals ar -18° pat, nu ir kopš svētdienas atkal jauna kārtiņa kā ziemas krāsas simbols.

Neesmu jau ilgi ne vārdu no Jums saņēmusi, bet ceru, ka jūtaties labi. Vakarrīt iemetu kartīti Dzīdrai un – dienā no viņas saņēmu. Tātad – šodien būs no Jums? Dzidras pastelis, šķiet, ir pie manis iedzīvojies, es par to priecājos.

Aizsūtu ‘Madonas kalendāru 1996.g.’ un to jūlija ‘Karogu’ numuru par J. Sārtu, ceru Jūs nedaudz iepriecināt. Latvijā joprojām iet interesanti, bet to te nevar pārstāstīt. Ja varēšu, ielikšu vēl vienas dzejas, arī mazliet savu šīsziemas-pavasara darbiņu (redzēs, kādas aploksnes būs pastā pirms svētkiem palikušas, ja nav – neraizējieties).

Šī kartīte ir atkal viens Vitas Mālnieces mežs, viņa mums ir tāda ‘meža meita’. Kārtojam Baltijas valstu mūsdienu mākslas izstādi – 1 mākslinieks no katras valsts, organizēja zviedri, viņi arī vada iekārtošanu, ceļo visapkārt jūrai.

Mīļi sveicinu Inesi, Nelsonu un Jūs pašu!
Dace

————————

[card with calligraphy]
1996.g. rudenī 

Rakstniecei
Ernai Ķikurei

90 gadu jubilejā

Darba māte, Laimes māte
Abas vienu ceļu gāja:
Darba māte darbu deva,
Laimes māte samaksāja.

Vēlam Jums saulainas dienas, stipru veselību un dzīvesprieku!

Madonā,
Direktore: L. Zepa.
MADONAS NOVADPĒTNIECĪBAS UN MĀKSLAS MUZEJS

—————————

[card. Composition ‘Music’, M. Jaeski. Photo: G. German. – also in Russian and Lithuanian(?) and Estonian]
Madonā, 1996.g. 26.sept.

Daudz baltu dieniņu , Laimiņa dodi…

Mīļi sveicinu Jūs dzimšanas dienā no Madonas, vēlu daudz daudz spēka, jaunus darbus, gaišumu ap Jums un Jūsu mīļajiem!

Vai Jūs zināt, ka ir atkal izsludināts īso stāstu konkurss te? Varbūt man aizsūtīt informāciju?

Es tikko biju Prāgā uz starptautisku muzeju darbinieku konferenci, atgriezos pirms divām dienām un vēl īsti neko nezinu, kas un kā te notiek. Bet rudens ir klāt, bija ļoti stipras salnas, visas puķes ir nokārušas galvas, lapas kļūst krāsainas, tā ka nāk jauns skaistums.

Sveicieni Inesei un Dzidrai tālumā.

Tikai labu vien!
Dace

———————-

[card with photos of Madona:
Madona, Pilsētas tiesības piešķirtas 1926. gadā. Madona received its town charter in 1926.
1. Saules iela (Saules Street). 2. Ģimnāzija 1926. (Gymnasium). 3. Biržu muižas klēts XIX gs. (Biržu Estate’s Granary). Muzeja istāžu zāle 1984. (Exhibition Hall of the Museum). 4. Mazūra māja 1923. un pasts 1929. (Mazūra House and Post Office). 5. Aizsargu nams 1935. (Home Guard Building) Kultūras namz (Art’s Centre). 6. Zirgu pasta vārti (Gate of the Horse Post). 7. Laulību graviņa (Ravine of Marriage). 8. Viesnīca (Hotel). J. Šūstera foto, Madonas muzejs.]
20.10.96.

Sveicinu no ļoti rudenīgas, miglainas Madonas!

Lapu kokos kļuvis maz, bet bērzos vēl ir gaisma un dažos ozolos tumšāks spēks. Ir veļu laiks dabā, bet to nedrīkst ielaist dvēselē kā vienīgo noskaņu.

Nupat iznāca Ilzes Indrānes (vai šis vārds ir dzirdēts?) romāns ‘Putnu stunda’. Vai Jūs vēlaties to saņemt? Smags. Daudz notikumu no mūsu apkārtnes. Laiks – no 30. gadiem ar atkāpēm atpakaļ līdz burtiski mūsdienām. Lauki, nomaļas mājas mežos. Autore dzimusi Lazdonas pag., augusi Vestienā, nu jau 40 gadus dzīvo Praulienā. Aizsūtu avīzīti ar savu rakstiņu.

Sveicinu Jūs, Inese un Jūsu pārējos!
Dace

————————-

			E. Zirnītis
Dieva pasaules skaistums
Atnāk ar meža smaržu,
Saules sildītu zaļumu,
Mīļumu, klusumu, mieru,
Atnesdams līdzi sev tīru
Sniega un zvaigžņu tumsu
Zemes vistumšāko nakti.

Lai Jums visiem gaišas svētku dienas, veselība, spēks un sekmes Jaunajā gadā!
Dace

P.S. Aizsūtu vienu lapu no ‘LMM’ (Literatūra. Māksla. Mēs.) Autore mūsdienīga, viņas gleznas ir kā vienkāršoti bērnu zīmējumi – tikai dažas līnijas…
P.P.S. Šī gada beigas man bija Edmunda Zirnīša (Lubāna) laiks, viņš mira Koloradospringsā 1989.g.

—————————-

12.12.99.

Mīļā Inese,

Jums, Jūsu dzīvesbiedram un mammai vismīļākie sveicieni Ziemassvētkos un šajā neparastajā gadījumā!

Kaut kā pavisam jocīgi — pēc mēneša mēs varēsim teikt par šodienu – pagājušā gadsimtā, pagājušā gadu tūkstotī. Es gan arī domāju, ka tas tūkstotis sāksies tikai pēc gada patiesībā un vēl šajā gadsimtā kaut ko pagūšu izdarīt.

Kā klājas mammai? Kā veidojas tālāk Jūsu žurnāls? Vai Jums atliek vēl arī laiks mākslai?

Jūs man reiz rakstījāt par internetu – arī te tas ir labi pazīstams un diezgan daudziem pieejams, ja ne mājās, tad par nelielu samaksu speciālās vietās. Pat es nedaudz tagad zinu datoru, bet mājās gan mums nav. Dators – tā te sauc to pašu computer.

Šis man ir īpaši neveiksmīgs gads – pavasarī lauzu labo roku, bet septembrī paslīdēju slīpumā rasā un – kreisā kāja potītē pušu! Taisīja operāciju, ielika kaut kādu plāksnīti. Nu tūlīt būs 3 mēneši. Vēl ir mākslīgā ģipša ‘zābakā’, esot labi saaudzis. Tagad mācos staigāt, bet joprojām ar kruķiem, viemēr bail. Muzejā visu šo laiku neesmu bijusi, kaut ko strādāju mājās.

Kārlim Pamšem iznāca ļoti jauka bērnības atmiņu grāmatiņa ‘Mani draugi un citas nepatikšanas’ viņš man atsūtīja.

Ceru ka Jūsu dzīve ir veiksmīgāka nekā manējā. Mīļi sveicinu Jūs visus!
Dace
Madonā,

——————————-

Madonā, 2000. gada 29. febr.

Labdien, Inese!

Jūsu sūtījumu – kalendāru ar Kanādas klētīm un Jūsu žurnāla 2. numuru saņēmu februāra sākumā. Liels paldies! Nupat apjēdzu, ka neesmu to vēl pateikusi, tāpat kā vairākiem citiem cilvēkiem. Tad nu apņēmos, ka šonedēļ katru dienu jāuzraksta vismaz viena vēstule.

Tā kā mūsu ‘arhitekts’ aizbrauca uz dažiem mēnešiem papildināties Lundā pie Malmes – Zviedrijā, (pretī Kopenhāgenai}, kur pērn beidza būvēt tiltu, bet satiksme vēl nenotiekot, tādēļ zēns nevar pastaigāties virs jūras), tad žurnālu viņš varēs pētīt, kad atgriezīsies. Viņam laimējās dabūt kaut kādu stipendiju, mēs arī kaut cik ‘piestiķējam’. Pagaidām ir apmierināts.

Jūsu aprakstu par Vācijas braucienu, protams, izlasīju. Veimārā biju pirms 2 gadiem marta beigās kopā ar rajona skolotāju grupu. Mēs gan vairāk skatījāmies Gētes un Šillera vietas, bijām arī Buchenvaldes nometnes vietā. Vācu valodu izjūtu labāk nekā angļu, gandrīz visu saprotu (izņemot specifiskus vārdus – teiksim, zooloģijā vai botānikā) un puslīdz runāju. Angļu man ikdienā vajadzīga mazāk, tāpēc jūtos tajā ne tik droša. Turklāt lasīt esmu laikam pārāk slinka jeb neuzņēmīga.

Es joprojām dzīvoju galvenokārt mājās. Laikam taču rakstīju, ka rudenī lauzu potīti. Tagad eju bez spieķa. Ja ļoti lēni, tad diezgan labi, ja ne – stipri kliboju, jo potītē slikti lokās. Strādāju mājās. Ja esmu muzejā īpaši nepieciešama, tad kāds aizved. Ceru, ka kaut cik uzlabosies, negribētos vienmēr klibot.

Saprotu, ka Jums nav viegli ar mammu. Vai viņa dzird, ja normāli runā? Vai aparātiņš nekāds nepalīdz? Žēl, ka Dzidra ir tik tālu, ceļš grūts un dārgs.

Ziema bija silta, sniega pat mums maz, tas pats kūst un tek prom, ir tāds, kā varētu būt pēc mēneša. Veci cilvēki teica, ka ziema būšot gara, bet silta. Tad jau vēl jāgaida jauns sniegs klāt.

Vēlreiz mīļš paldies par sūtījumu. Pasveiciniet, lūdzu, mammu un Nelsonu no manis.

Visu labu!
Dace


[to Dzidra, written on computer, before we had Latvian accents — 1.9.2005]

Labrit!

Vispirms paldies par Tavu uzticiibu man. Man jadoma par sakritibam. Piektdienas rita pie manis bija Janis Birnitis, es vinam atdevu visus partulkotos dokumentus un aizsutiju pie notara apstiprinat. No vina es nekadu naudu nenemu, bet notars ta gan nedarija. Mes runajam par Jums abam un mammu – ka vina laikam vel arvien nav apbedita… Driz pec tam Tu esi man sutijusi vestuli. 

Ka lai palidz Insei? Es nezinu. Varbut Tu vari aizbraukt pie vinas pec izstades? Lai vina lasa latviesu tautas dziesmas, tur viss ir ieksa. Visa vislielaka gudriba, cik nu mums latviesiem tas ir. Ziema Inese man rakstija – tagad man busot jabrauc uz Kanadu. Var jau but, ka tada gara runasana par mammu, vinas papiru parcilasana un izskirosana Inesi mazliet atvieglotu…  Man (un muzejam) tas butu loti interesanti un derigi. Rudeni man vel ir tiesibas uz atvalinajumu, bet – man nav un tik atri nebus naudas tadam garam celam. Es tacu biju Zviedrija. Nupat braladels nopirka uz kredita dzivokli Riga, un es, cik vareju iedevu vinam mebelem, jo vinam bija 1 istaba, nu ir divas. Varbut lidz nakosai vasarai es varetu kaut ko sakrat.

Mamma krit un Inesei jaskrien vinu glabt – vina tacu ludz zemi… Ta pelnu urna ir jaapglaba, drosi vien pec tam bus miers. Man ta skiet. Vai mamma kadreiz kaut ko runaja par to, kur vina gribetu gulet pec aiziesanas? Iespejams, ka Latvija, Laudona pie teva. Vacija mates kapina drosi vien vairs nav – ta ka to neviens nekopa, drosi vien uzraka kao citu pec laika virsu vai tiesi blakus.

Oficiali nekadu sarezgijumu nav – urna jaatved uz Latviju. To dara daudzi. Vesanai nevajag nekadu papiru, neesmu ne no viena neko  dzirdejusi. Laukos ar kapiem ir loti vienkarsi. Ja vajadziga jauna vieta, to ierada kapu parzinis, kas ari pieregistre miruso un sajos kapos apglabato (kas, kad un kur dzimis un miris). Ja ir mirsanas zime, tad panem to, ja nav – pietiek ar uzrakstitiem datiem. Par to visu nav nekas jamaksa, kapu vietas ir par brivu. Riga maksa dargi par ieradisanu un visu ko citu. Protams, kadam ieprieks ir jaizrok bedre, lai tas nav jadara apbedisanas laika, jasaruna macitajs, velak jauztaisa kapu kopina utt. Bet tas viss nav nekas gruts. Ja glaba urninu, kapa bedre nav jarok tik dzila un liela ka zarkam, ta tacu ir maza kastite, kas jaieliek zeme.

Vai Tu esi redzejusi kapus Latvija?

Laudonas kapsetu es pietiekosi nepazistu, tie ir vismaz 2 kilometrus no centra un autobusu pieturas, turklat lieli un man butu loti ilgi jamekle Tava vecteva kaps. Vakarrit piezvaniju Ligai Calmanei. Izradas, Ligas meita – studente sovasar esot norakstijusi visu kapu plaksnu un piemineklu tekstus. Pievakare Liga man zvanija – vina ir atradusi saja saraksta – “Janis Berzins, kritis 1919.gada 26.marta Plavinas, ar meitinu Mirdzu”. Tatad mammai bija masina, kas mirusi maza? Varbut esmu to zinajusi, bet aizmirsusi.  Liga apmeram zinot, kura vieta kapos tas esot. Vina apsolija tuvakajas dienas aizbraukt un to vietu apskatit. Tad jau redzes, ka tur ir. Tacu domaju, ka mamma jaapbedi turpat pie teva, taja laukumina, vai nu virs vina vai varbut atseviska kopina. Uzrakstu gan vajadzetu, bet tas japieskano jau esosajam. Ja vajadzes, es ari pati tur aizbrauksu.

Ja Liga Calmane nebutu to sameklesanu uznemusies, es laikam butu zvanijusi Dzintrai Iesalniecei un jautajusi vinai. Vai Tev vai Inesei ir kadi sakari ar Dzintru?

Es sonedel biju vel vienu sadu lietu kartot. Man reizem raksta dzejnieces Ilzes Kalnares bralis no Melburnas – Ansis Vairogs. “Australijas Latvieti” ir bijusi kadi vina celojumu – makskeresanas un citi apraksti, vins man ir sutijis kopijas. Vinam ir 85 gadi, un vins man prasa, vai vinu un sievu vares apbedit Vejavas kapos  tuvu matei un masai. Tas ir starp Madonu un Ergliem. Maza kapsetina uz pakalna muguras.  Tad es aizbraucu labi apskatit to vietu, kaut zinaju tapat. Izmeroju un nofotografeju.

Kad sanemsu kadu zinu no Ligas Calmanes, rakstisu. Vina ir dzimusi un augusi Laudona, studejusi vesturi, stradaja par skolotaju turpat vidusskola, dazus gadus bija direktore un tad tika ieveleta Dzintaras Birnes vieta  par priekssedetaju.

Visu to sadomajusies, es ari pagajuso nakti nevareju gulet. Sapni staigaju pa Laudonas kapiem un atradu Tava vecteva kapu – ar augstu granita pieminekli, laukumina cetros sturos bija izaugusas loti lielas tujas – dzivibas koki. Tagad bus jaizlasa atkal “Kapu svetki Laudona” – vai tur bija ta vai citadi?

Mani uzjautrinaja Tavs “atgrutinat”, tiess tulkojums. Tas man atgadinaja, ka viens puiselis teica “atmugure” – domajot savu priekspusi. Mes sakam – atvieglot, atvieglinat.

Sodien 1.septembris – Latvija sakas visas skolas, tie ir svetki, berni saposusies, nes pukes skolotajiem, mazakajiem iet vecaki lidz. Macibas bus rit, sodien – sviniga sanaksme visiem kopa, pedeja klase ieved pirmklasniekus, vinus apsveic. Pec tam iet pa klasem, noruna visu vajadzigo ar savas klases audzinataju. Pec tam ir visadi prieki, Madona katru gadu mazajiem par brivu rada kadu bernu teatra izradi. Rit saksies macibas.

Sai reizei pietiks. Vai man pasai rakstit Inesei? Turies un sveicini Inesi no manis.                       
Dace.


Dace Zvirgzdiņa (1943) – ilggadēja Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja darbiniece, zinātniskā līdzstrādniece un literatūras sektora vadītāja.


[photos: Dace at Madona museum, showing Erna’s book Mūsu kaimiņš and looking at the first copy of Atgriešanās catalogue]

Elza Rudenāja (Ķikure/Kikure)

[writing very erratic in most letters – last one written by someone else]
13. 05. 92.

Cienījamā Ķikures kundze!

Jūsu vēstuli saņēmu 12. maijā. Mīļu paldies! Priecājos, ka apciemojāt Dzidru! Viņai vienai tur varētu būt ļoti skumji. Prieks un skaistums, ko guvāt atjaunos spēkus!

Ēriks Ādamsons patiesi apgalvo, ka

-- vismaigāk bērzu birzīm
Uzsmaidījis reiz ir Dievs. –

Bērzi gan vēl kavējas, bet kaprīzā, nelaipnā pavasara dēļ tā pavēlāk ir sācies vizbuļu ziedēšanas laiks. Grāvos un mežu piekalnēs saziedējušas vizbuļu birzes. Tie droši vien zied un zilo arī Aiviekstes krastos — Ķikuros.

Domās klaiņoju pa šīm vizbuļu birzīm. Man vislabāk patīk Braķos. Ne velti pats Blaumanis par Braķiem sacījis: „Te ir varen jauki un te es arī vislabāk varu rakstīt!”

Jūs jau Braķus neziniet. Toreiz Braķi bij protoža[?]. Tagad tos dēvē par Latvijas skaistāko muzeju. Tā tas arī varētu būt.

Krājiet spēkus, lai varētu atbraukt un vasaru pabūt dzimtenē. Tad nu arī Braķi jāapskata!

Domāju, ka pasaule tomēr maza un cilvēkus saista dažādi pavedieni. Tā – Jūsu drauga Kalniņa dēls Vitolds ir mans studiju biedrs un paziņa. Žēl, ka viņa mūžs, drīzi pēc atgriešanās apdzisa.

Latvijā intensīvi rit mākslas dzīve. Nosūtu ieskatam recenziju par Julas Jakobi un Ilzes Krūmiņas izstādi. Jakobi strādā mūsu muzejā. Strādā arī jaunā grafiķe Vita Mālniece – Ļaudoniete.

Izgriezumā zem foto nepareizs apzīmējums. Jakobi ir otrā, Jakobi apzīmējums pret Krūmiņu.

Tikai labu!
E. Rudenāja.

——————————-

[on an earlier envelope – airmail with Russian printed stamp etc]:

229224 LATVIJA
Madonas raj.
Lazdonā
****

E. Rudenāja.

——————————————

[layout plan with room dimensions]
4.09.92.

MADONAS NOVADPĒTNIECĪBAS UN MĀKSLAS MUZEJA IZSTĀŽU ZĀĻU PLĀNS.
M = 1:100

————

Cienījamā Ķikures kundze!

Tuvojas Lieldienas. Domās sūtu pāri okeānam skaistāko un spirgtāko Lieldienu zaķi ar košu olu grozu. Tik skaistas – sīpolu mizās un bērzu lapās krāso tikai Latvijā un šūpoles, kas ceļ pār koku galotnēm arī ceļ tikai Latvijā. Par Jūsu pašreizējo dzīvi neko nezinu.

Pateicoties Kārļa Pamšes atsaucībai un laipnībai, arī man bija izdevība izlasīt Ķikures un Sarmas vēstules. Skaista, dziļa, bagāta draudzība.

Biju iedomājusies Jūsu dzīvi komfortablu, veltītu radošam darbam.

Vēstules atsedza drūmu ainu. Jūs esiet pārdzīvojusi divas trimdas – svešatnes un mājas, kur mīļa drauga un balsta vietā sastopiet sadistisku tirānu.

Cik labi, ka Jums bija burvīgas meitenes, Jūsu māksla un Sarmas draudzība!

Liekas, mani Jūs turiet par nenopietnu cilvēku, vismaz tā Jūs uzņemiet manu ierosinājumu par izstādi.

Nenopietns tas varētu likties, jo nav jau zināms, kādas Jūsu darba iespējas un cik spēka. Varbūt to uztvērāt pat kā [..] apvainojumu? Varētu izlīdzēties ar darbiem, jo mums viss būs jauns! Pie tam, — Jums taču ir draugs un palīgs – meita! Kā arī nebūtu, nosūtu mūsu izstāžu zāļu plānu. Eksponēšanai izmantojamais sienu garums ir 100m. Logu nav. Gaisma no augšas. Telpas ir patiesi labas! Darbi izskatās jauki! Gribētu tomēr dzirdēt Jūsu ‘jā’, vai ‘ne’! Jūsu rūpes būtu, atsūtīt pa pastu. Par pārējo rūpēsimies!

Ar Aiviekste pavasara paliem sūtu Jums daudz baltu dieniņu un Laimas palīgu:

Ej Laimiņa tu pa priekšu
Tev asāks zobentiņš!

Elza Rudenāja

———————————————–

[card]

Ernai Ķikurei 4. oktobrī 1992.

Nesabiju biedējama
Ne ceļā traucējama;
Dievs bij mans ceļa draugs,
Laima ceļa rādītāja.

Lai tā būtu vēl daudzus, daudzus gadus!
Elza Rudenāja.

—————————-

[card set of photos]
27.01.93.

MADONA
UZ VĀKA PORUKA IELA
CENA 1.- RBĻ.
Fotogrāfs Oļģerts Skuja

Ernai Ķikurei –

Mazs dzimtenes sveiciens –
Elza Rudenāja

—————————————

Lazdonā 12. 05. 93.

Mīļā Erna Ķikure!

Paldies, ka ievedāt mani savu pārdzīvojumu un izjūtu pasaulē, paldies par sirds asinīm rakstīto grāmatu, ko lasīju, kopā ar Jums pārdzīvodama katru rindu!

Kopā ar Jums pabiju Ķikuros, zālē klausījos, kā Jūs spēlējat – Mocartu, izpriecājos par skolas zīmējumiem, dārzā apmīļoju vecās ābeles, pabradāju Aiviekstē, pārgāju leknajai krasta pļavai, pastaigājos ēnainā mežā, skubināju brūnaļas, lai tās žiglāku soli seko Beka vilktajiem ratiem, kas viņām tāla ceļu nepieradušām, nenācās viegli. Pabiju kopā ar Jums Ērgļu apkaimē. Jūsu sabiedrībā arī šais drūmajos apstākļos, jutos ļoti labi. Žēl Jūsu ofortu ruļļa! Satriecošais ‘Kas notika naktī’ man atsauca atmiņā pirms kara lasīto Hildas Vīkas darbu ‘Lielā vienaldzība’. Saturs īsumā: Viņa steidzas uz tikšanos pie operas ar savu mīļoto. Gaiša un priecīga. Pie kanāla tiltiņiem, pretī operai viņa redz tantiņu ar zilo vizbuļu groziņu. „Būtu jānopērk,” viņa domā, bet diena ir auksta, viņai silti un labi un netīk meklēt maku un laist klāt aukstumu. Viņa steidzas garām. „Jaunkundz, nopērciet puķītes!” skan aiz muguras. Viņai sametas kauns par savu vienaldzību, viņa griežas atpakaļ, sameklē somiņā maciņu, salstošiem pirkstiem saskaita vajadzīgos santīmus un līksma steidzas uz tikšanos, domādama, cik priecīgs būs draugs par pavasara ziedu velti. Pušķīti izstieptā rokā, viņa steidzas pretī mīļotajam „Lūdzu ņem, es Tev atnesu puķītes!” Bet viņš drūms un saīdzis baras: ”Hilda, kur Tu tik ilgi kavējies!” Viņa ieskatās drauga bālajās, skaistajās acīs un izbijusies tur ierauga lielo vienaldzību. Izstieptā roka ar ziediņiem noslīgst lejup.

Mans stāstījums, ļoti robusts, Vīka to dara tēlaini un izjusti. It kā nekas sevišķs, bet man iespiedies atmiņā uz mūžu, tāpat kā Jūsējais. Lielā vienaldzība. To sastopam ik uz soļa. Manuprāt, tā ir visizplatītākā mūsu sabiedrības slimība, grūti ārstējama. Viņai līdzināties var vienīgi mantkāre.

Sveicienam ielieku Aiviekstes ainavu. Žēl, ka nav Aiviekstes pie Ķikuriem. Nav. – Aivieksti arī es ļoti mīlu. Man tā šķiet vislatviskākā upe. Apjūsmotā un apdziedātā Gauja ir skaistule ar aukstu, viltīgu un ļaunu dvēseli, likteņupe Daugava stalta, lepna, mazliet pusapzinīga, pavēsa. Necilā Aiviekste ar latviešu zemnieka rāmumu, mieru, neatlaidību, noteiktību, mērķtiecību, bez stresiem un izlēcieniem veļ savus ūdeņus uz Daugavu, pa ceļam veldzēdama krastu pļavas. Viņa ir vidzemniece, bez ārēja greznuma, vienkārša, darbīga, sirsnīga, siltu, atsaucīgu dvēseli.

Ļoti priecājos par Jūsu radošo rosmi! Žēl tikai, ka pie mums šīs grāmatas nav. Varbūt būs! Grāmata jauka arī vizuāli. Kāpēc nav minēts mākslinieks? Pie mums to vienmēr atzīmē. Arī es, saņemot jaunu grāmatu, vispirms, meklēju mākslinieka vārdu. Turpmāk tā nedariet. Cik lielā metienā – tirāžā – grāmata izdota? Vai paredzēts sūtīt arī uz Latviju?

Kā jūtaties? Vai esiet jau ķērusies pie jauna darba? Vai uz Latviju brauksiet? Dariet to, kamēr ir spēks!

Jums taču jāredz mīļotā Aiviekste un Ķikuru pamati. Tā būs ļoti sāpīga tikšanās, tomēr arī skaista, un vajadzīga! Vai neesiet domājusi par pilnīgu atgriešanos dzimtenē? Tā komforta, kas tur, te nebūs. Es tomēr iespēju būt Dzimtenē nemainītu pret visas pasaules labumiem un brīnumiem. Mums neiet viegli, tomēr dzīvot var!

Dzīvojam un nemaz tik slikti, kā esam pasākuši vaidēt un čīkstēt.

Jūs nevaru iedomāties vecumā! Redzu slaidu, staltu meitu, brūniem, uz kreisā sānceliņa sukātiem, paīsi apcirptiem, gludiem matiem, tumši brūnā, labi pieguļošā kostīmā. Vai tas būtu ļoti dumji, ja lūgtu Jūs atsūtīt savu foto!? Es taču drīkstētu tādu vēlēšanos izteikt mīļam rakstniekam, kāda Jūs man esiet?

Gribētos ļoti saņemt no Jums vēstuli ar Jūsu dzīves izklāstu!

Paldies! Sirsnīgi sveicinu Jūs un Jūsu jaukās meitenes!
Elza Rudenāja

—————————————————–

9.09.93.

Mīļā Erna Ķikure!

Jūsu dzimšanas diena gan vēl tālu, bet lai Jūs saņemtu manu sveicienu ir vien jāraksta tagad. Baidos, ka ar visu to, būs par vēlu. No visas sirds vēlu Jums spēku un možu garu! Šodien, pēc ilgām lietus dienām ir saulaina atvasaras diena.

Ļoti sāp sirds par mūsu izkaisīto tautu, un dažreiz es domāju, vai nebūtu bijis pareizāk, ja visi būtu palikuši Latvijā. Viena daļa ceļotu uz Sibīriju, bet ne jau visi. Daļa Sibīrijā aizietu bojā, tomēr mazākā daļā. Pārējie atgrieztos 1956. gadā un dzīvi izturētu, tāpat kā mēs. Nu jā, tagad par to domāt veltīgi, bet domas jau raizēm ir uzmācīgas.

Atpazīšanai nosūtu savu bildīti, izkopētu no grupas, no tiem laikiem, kad biju cilvēks, darbīgs un rosīgs.
Īstas pārliecības nav, ka izdosies Jums radīt priekšstatu par sevi. Tas jau arī nav svarīgi.
Latvijā viesojas pāvests un visu laiku runā latviski!
Latvijā sākas arī Dzejas dienas.
Jūsu gadmijas un Dzejas dienu sveicienam nosūtu Ojāra Vācieša dzejas grāmatiņu.

Kā jūtaties, kā vadiet dienas? Labi, ka pie Jums ir mīļās meitas. Saprotu, ka dzīvojiet kopā ar Dzidru. Varbūt Inesi?

Žēl, ka neatbraucāt uz Latviju. Jūs gūtu daudz prieka un arī sāpju. Bet tas viss bagātina cilvēku!
Gaišu mūža novakari!
Gribētos vēl lasīt kādu Jūsu darbu!

Radošas veiksmes!
Elza Rudenāja.

——————————————–


[Alfejs Bromults
Ceriņi Lilac Flieder]
14. 9. 93.

Māsiņ, Tavi ielociņi
Saules spoži dzīpariņi,
Tu var’ iet tumšu nakti,
Tev ieloka spožumiņš.

Lai saules dzīparu starojums izgaismo dvēseli turpmākajos mūža gados!
Elza Rudenāja

—————————–

[card]
MADONAS RAJONS
PĀRI EZERAM – GAIZIŅŠ
Fotogrāfs Oļģerts Skuja
Cena 1.- Rbļ.

No šī kalna, kas aiz mežiem slienas 
Sūtu Jums es, draugi labas dienas
Un spožu rasas pavadienu
Sviežu simtu dzegužkūkojienu.
(J. Ezeriņš)

Mīļajai Ernai Ķikurei Jāņu dienas sveicienam!
Elza Rudenāja.

———————————-

[wandering, difficult to read handwriting]
12.09.94.

Mīļā Erna Ķikure!

Latvijā lieli svētki – Dzejas dienas. Šajos svētkos sveicinu arī Jūs tālumā. Sveicinu Jūs divkārši, jo šodien ir arī Jūsu vārda svētki! Nav jau aiz kalniem arī Jūsu dzimšanas diena. Katram gadījumam saņemsiet manus labākos vēlējumus! Galvenais tas pats sensenais labas veselības vēlējums!

Laimējās dabūt un izlasīt Jāņa Sarmas darbu Negantnieks. Pirmais, ko no viņa esmu lasījusi.

Latvijā negadījās viņu iepazīt. Viņa dēlu Vitoldu – savu stūdiju biedru, gan pazinu. Bija gudrs, savdabīgs puisis.

Sarmas darbā gan vīlos. Nevaru teikt neko sliktu, bet nemanīju un nejutu mākslas l[..]a milzumu. Pieklājīgi uzrakstīts darbs. Gribētos vairāk. Neiekveldināja. Varbūt tur vainojams mūsu Jānis Kalniņš. Ir mums tāds rakstnieks. Viņš gan ir filoloģijas zinātņu doktors, bet vairāk pazīstams un mīlēts kā rakstnieks. Lieliski ir viņa mongrāfiskie romāni! Arī mani viņš ir apbūris! Viņš ir rakstījis par Ausekli, Pumpuru, Raini u.c. Lūdzu nepārprotiet. Nenicinu šo darbu un jūtu cieņu un pateicību, īpaši zinot, cik daudz laba viņš Jums darījis. Priecājos ļoti arī par Jūsu abu skaisto, tīro draudzību! Tā patiesi. Gribētos, neko atstāt vienaldzīgu!

Jūs esiet tik tālu un maz mēs par Jums zinām. Gribētos, lai Jūsu darbi būtu pieietami mūsu lasītājiem. Izdevniecību mums ir daudz, bet visi meklē, cik pelnīšu. Kādam tas jākārto, bet arī Rakstnieku savienībā tāda kārtotāja nav.

Lūdzu, atsūtiet savu foto, lai vismaz vizuāls priekšstats būtu.

Man bija liels prieks. Apciemoja brālēns no Kanādas. Valodas par Jūsu ciemošanos, apklusušas. Vienai šķērsot okeānu pagrūti, bet ja meita pavada?…

Gribas ticēt, ka esiet vesela un priecīga un, ka top jauni darbi. Tad nu gan vajadzētu izdot Latvijā.

No sirds visu labāko!


Elza Rudenāja.

———————————

[postcard]
Alfejs Bromults
Vasaras vidū Midsummer Mitten im Sommer
Izdevniecība BALTIKA Ltd. – LV 1081 Rīga – Balasta dambis 3 – 1993

Nesabiju biedējama
Ne ceļā traucējama.
Dievs bij man ceļa draugs,
Laima ceļa rādītaja

 Sveicinu vārda
Dzimšanas dienā!
Elza R.

—————————–

10.11.95.

Mīļā Erna Ķikure!

Saņemiet manus stipri novēlotus laba vēlējumus dzimšanas dienā! Mana rakstīšana ļoti atkarīga no dažādiem blakus apstākļiem. 4. oktobris tomēr domās piederēja Jums.

Izjūtu kā lielu dzīves netaisnību to ka Jūs neesiet Latvijā savas Aiviekstes krastos. Vai nekad nav radusies doma atgriezties mājās. Nezinu gan, kādas Jūsu attiecības ar radiem, bet zinu, ka Jūsu māsas meita Ruķos dzīvo un ir iekārtojusies komfortabli. Tas mani vedina domāt, ka Jums mājvieta būtu. Bet tā jau mana filozofija bez realitātes seguma. Par Jūsu dzīvi neko nezinu. Atkal prātoju, ka dzīvojiet pārticībā, iespējams kopā ar kādu meitu. Vai meitas arī nedomā atgriezties? Mani reizēm kaitina trimdnieku ilgošanās pēc dzimtenes. Kas liedz atgriezties? Latvija gaida. Ir visāda veida valsts pretīmnākšana: dzīvošanas ziņā, darba sagādē, pabalstos. Daži atbrauc.

Mūsu Finanču ministre Sāmīte arī ir no trimdas latviešiem. Prezidents izdeva repatriācijas likumu un visus aicina atgriezties, ir no rietumiem ir austrumiem.

Daudzreiz domāju par Jums. Neko nezinu par Jūsu dzīvi, bet domāju, ka dzīvojiet pie meitas, aprūpēta un mīlēta. Vienīgi gadu kalnu nevar atraisīt. Tas aug katru gadu lielaks. Gribētos lasīt kaut ko jaunu no Jums. Vai ir kas tapis? Kā turas veselība?

Man aizvadītā vasara bija notikumiem un pārdzīvojumiem bagāta. Saņēmu augstu valdības apbalvojumu: man piešķīra Treju zvaigžņu ordeni. Protams, prieks par mūža darba novērtējumu, kad esmu kļuvusi darboties nespējīga, bija liels. Ordeņa pasniegšana Madonas muzejā izvērtās par neaizmirstamu mana mūža svētku dienu. Guvu daudz patiesas sirsnības un mīlestības apliecinājumu. Jutos neizsakami labi un nostiprinājās pārliecība, ka mūžs nav bijis veltīgs.

Erniņa! Jūs vēl arvien man esiet nereāla būtne ar jau gaistošu jaunības dienu atveidu… Lūdzu, atsūtiet savu portretbildīti, lai varētu Jūs ienest realā vidē.

No sirds vēlu Jūms veselību un možu garu, kā arī iespēju tikties ar mīļo Aivieksti un Ķikuru krastu. Negribas ticēt, ka Jūsu jauno dienu takas būtu aizpūtis gadu vējš.

Draudzība, kas jaunos gados rasta,
Tā, kā zvans uz stundu kopā sauc,
Aiziesim pie jauno dienu krasta,
Gadu vējš lai pēdas neaizpūš.

Apmēram tā saka Ķirškalne.

Visu gaišu no sirds.
Elza Rudenāja.

—————————————————-

[transcribed by someone else]

Pa to ceļu, kas gar ciemiem slīd
Kur dārzos rozes zied
Soļiem viegliem, smaidu sejā
Tavas bērnu dienas iet.

Sendienu Aiviekstes meitene!

Kad saņemsiet manu vēstuli, vizbuļi Aiviekstes Ķikuru piekrastē būs jau pārziedējuši. Viss plūst, viss mainās, tikai Aiviekst rāmi un svinīgi pār Gnīdu sēklim nes savus ūdeņus uz Daugavu. Pavasaris pie mums auksts un nemīlīgs. Ziedēšanai sagatavojušās kļavas sacēlušas pumpurotos zarus gaidot plaukšanas brīnumu, lai apliecinātu Sudrabkalna redzējumu: „Ir jauka kļava ziedos Latvijā.” Skumji, ka nebrauciet uz Latviju. Jūs piederiet to cilvēku grupai, kuriem mūža vakaru vajadzētu sagaidīt dzimtenē. Lai būtu tā, kā dzejnieks L. Breikšs saka:

„Lai takas tās, ko pirmais solis mina,
Redz gaitā pēdējā reiz ejam mūs.”

Ilgu laiku par Jums neesmu neko dzirdējusi. Vai esiet kaut ko jaunu uzrakstījusi un publicējusi? Esmu kļuvusi 1. grupas invalide ar paralizētu kreiso ķermeņa pusi un jau 7. gadus esmu saistīta pie gultas. Būtu vesela, nerimtos, kamēr panāktu kāda Jūsu darba izdošanu Latvijā. Liela daļa nemaz nezin, ka ir tāda rakstniece Erna Ķikure. Karš mūsu tautu ir apzadzis arī garīgi, izkliedējot pasaulē klutūras vērtību radītājus. Maz mēs zinām par kultūras trimdā un Jūs savukārt nepilnīgi ziniet par kultūras norisēm dzimtenē. Par spīti grūtībām, kaut kas jau tomēr notiek. Mūsu novadā dzīvo talantīga rakstniece Ilze Indrāne, kuras romāns ‘Putnu stunda’ Karogā ieguva prēmiju. Lubānā dzīvo dzejniece Broņislava Martuževa, Murmastienē – Marta Bārbale, Barkavā – Elija Klāna, Lazdonā – dzejniece Adina Ķirškalne.

Ar Aiviekstes pavasara vizbuļu sveicieniem.
Elza Rudenāja.

Biruta Birnīte (Ķikure/Kikure)

Jokās, 2-8-92.

Labdien Krustmāt,  

Liels paldies par vēstuli. Ļoti jau gaidīju. Siena laiks ir jau pagājis. Tagad ogu laiks līdz ražas novākšanai.

Pie mums ir sausums. Ziemas rudzi jau dos labāku ražu, bet vasaras labība apm pusi no parastās ražas. Tāpat sausums ietekmēs arī kartupeļu un sakņaugu ražu. Arī cenas aug.

Tā jau ir, ka dzīvē daudzus vairs nevar satikt un daudz ko vēl gribētos pajautāt, bet nav vairs kam jautāt. Ir palikušas atmiņas. Par katru cilvēku atsevišķi. Par dažu spilgtākas par dažu bālākas. Tā manā atmiņā Jūsu māte, kā mēs saucām Ķikuru māte ir palikusi atmiņā kā ļoti gaišs tēls, liela personība. Jaundzumu, Kaminsku māte, ar savu bezgala smago nastu vecuma dienās, neizdzīvojot meitas un mazmeitas nāvi.

No Joku Liventāla dzīves esot dēls Haralds.
No Pakalnu Liventāla dēls Zigurds.
Arvīds, Emīlija un Osvalds miruši.

Par manu ģimeni: Vīrs ir amatnieks. Viņš prot galdnieka un namdara darbus. Dēls beidza Priekuļu Lv. Tehnikumu. Strādā traktoru valsts saimniecībā. Meita vēl strādā Jēkabpils pienotavā, bet uz kartupeļu laiku nāks uz māju. Znots Ivars strādāja Jēkabpilī Lauktehnikā, tagad strādā mājās. Viņi abi ar Astrīdu saimniekos ‘Jokās’. Mazbērnu man vēl nav. Šogad, neskatoties uz lielo sausumu jāņogas un upenes deva labu ražu. Āboli dažām ābelēm ir dažām nav. Pašu vajadzībai būs diezgan. Meža ogas tikai mitrās vietās, sausās nobirušas.

Trīs nedēļas atpakaļ Latvijas radio raidīja par Jums, īsu biogrāfiju un fragmentus no grāmatas ‘Kā plūsti Aiviekste’. Arī dzeju. Pirms tam bijis raidījums arī pa televizoru, bet to es nebiju ievērojusi. Brāļa sieva bija skatījusies. Visas Jūsu grāmatas vēl neesmu izlasījusi. Pietrūkst laika.

Nu šo reizi beigšu. Mīļš sveiciens no mums visiem. Gaidīšu vēstuli.
Biruta

——————

Jokās 19. 29. 9. 92

Mīļā krustmāt!

Šodien īsti rudenīga diena. Mirgo lietiņš, neliels vējš. Rudens nāk ar saviem darbiem. Vajadzēja man ātrāk uzrakstīt, bet nevaru vien saņemties. Šodien tāda mierīgāka diena. Vienreiz jāķeras pie rakstīšanas.

Šāgada sausums stipri iespaidoja rudens devumu. Labības raža apm. uz pusi mazāka, arī kartupeļi un dārza saknes nedos lielu ražu. Lai nu kā būs jāizdzīvo. Iesējām trīs ha rudzu un nedaudz ziemas kviešu. Sausajos gados ziemāji padodas labāk. Nezinām gan pagaidām kur var samalt miltus maizei, un baltmaizei. Padomju valsts visu ir likvidējusi. Maize bija veikalos, mājās nebija no kā cept. Tagad visas maizes krāsnis arī ir nojauktas. Būs jāceļ atkal no jauna. Maize ir dārga. Lētāk būtu cept mājās. Es arī cepšu maizi apaļās krāsnīs. Miltus pērkam.

Vispār cenas aug tik strauji nevar vairs orientēties. Nezinu, cik tālu tas aizies. Ar 1. okt. gaida atkal jaunu cenu pacēlumu. Tautai daudz jāiztur. Kaut tikai pietiktu spēka izdzīvot. Lai komunisti neņemtu virsroku.

Kartupeļus gandrīz esam norakuši. Vēl lopb. bietes, cukurbietes cukuram. Nekāda lielā raža nav gaidāma sausuma dēļ. Pašlaik bietes vēl aug, bet ziemu jau arī nevar gaidīt.

Šogad, kaut gan sauss laiks, lietus maz līst, sēnes aug neiedomājamā ātrumā. Tā arī mēs cenšamies kaut ko sagādāt ziemai. Baravikas un beciņas vienu daļu konservējam ziemai. Tagad žāvējam un sālījam. Sēnēs var iet katru dienu, kad tikai iznāk laiks. Pagājušo nedēļu tikai sākās salnas. Visu laiku bija silts. Man jāatvainojas ka neapsveicu vārda dienā. Ieraudzīju kalendārā, kad jau bija pagājusi. Var jau būt ka arī dzimšanas dienas apsveikumus nokavēsies.

Tā nu es novēlu no sirds visu to labāko dzimšanas dienā. Vēl daudz uzrakstīt, un apciemot dzimteni. Ļoti vēlētos satikties.
Sveicienu no mums visiem un laba novēlējumi.
Biruta

——————–

Mīļā krustmāt!

Esmu atkal nokavējusies ar rakstīšanu. Liels paldies par vēstuli kuru ļoti gaidīju.

Atkal viens gads būs pagājis mūžībā. Jūs rakstiet par zemi. To pagaidām apsaimnieko saimniecība, kura arī gatavojas likvidēties, tā kā par zemes piešķiršanu nebūtu nekādu šķēršļu. Žēl, Jūsu vēstuli saņēmu, braucot mājās no pagasta mājas. Būtu viņiem atgādinājusi. Pie pirmās izdevības centīšos atgādināt. Nu mēs dzīvojam pamazām. Par jaunu tehnikas iegādi pašlaik nevar domāt. Jāiztiek ar to kas ir. Jā nu par nopelnītam pajām, kad likvidēsies saimniecība, kaut ko varēs iegādāties. Saimniecība nedod tādu ienākumu lai visam iznāktu nauda. Paēduši esam, un strādnieks arī vairāk nenopelna. Esam iesējuši trīs ha rudzus un kādu pus ha kviešu. Maize būs, bet nezinu kur tādas dzirnavas lai varētu samalt maizei miltus. Mājās ir vecās rokas dzirnavas, būs jāizmanto tās pašas. Arī putraimus nav kur samalt. Padomju vara ļoti rūpējās lai cilvēkam nekā nebūtu. Tagad tik ātri nevar neko atjaunot.

Vasarā bija atbraucis Tikiņu Voldemārs. Viņi netaisās nākt dzīvot savās mājās. Būtu jau ļoti jauki, ja Ķikuri vēl atdzimtu. Kaut ko jau domāju mans vīrs varētu palīdzēt. Būvinženieris jau viņš nav, bet būvdarbus pārzina. Sakarā ar sauso vasaru, ražas šogad, apm uz pusi zemākas kā normāli. Bet cik būs ar to jāiztiek. Pārdzīvot jau pārdzīvosim.

Nu šo reizi beigšu. Gaidīšu atkal vēstuli. Sveicienu Jūsu visiem mīļajiem un Jums. Priecīgus Ziemas svētkus, Laimīgu Jauno gadu un par visu vairāk labu veselību, lai varam vēl satikties dzimtenē.
Ar sveicienu
Biruta

——————

13.V.93.

Mīļā krustmāte!

Liels paldies par sūtijumu. Izmeklēju, bet vēstules iekšā neatradu. Bieži domāju par Jums, nevaru vien sataisīties rakstīt. Domāju ka kāda vēstule gājusi zudumā un mūsu sarakste pārtrūkusi. Tāpēc arī domāju rakstīt. Jūsu pēdējo vēstuli saņēmu pirms Ziemassvētkiem uz kuru uzrakstīju atbildi. Tā ir pagājušas lieldienas. 30 maijā ir Vasaras svētki.

Kad Jūs taisāties braukt uz dzimteni? Pie mums aprīlis bija vēss un sākot ar Jurģu dienu iesākās vasara. Ta pār 20°C un tai siltumā viss sasteidzās. Iesāka ziedēt kļavi, turpat arī ievas, ķirši, tagad jau pārzied ābeles. Viss reizē ir karsts un sauss. Viens pērkona lietus uznāca 9 vai 10 maijā. Tagad labība sadīga, citādi baidījamies ka sausuma pēc sējumi var nesadīgt. Tagad jau atkal viss sauss. Kur zemi strādā, gaisā vesels putekļu mākonis.
Tagad viss Dieva rokā. Vai mūs pārmācīs vai pažēlos.

Mums 5 un 6 jūnijā būs saeimas vēlēšanas. Ir kādi 23 saraksti. Tagad tāpat kā Latvijas laikā katra partija sniedz savu vēlēšanu sarakstu katrā vēlēšanu apgabalā. Katrs savu slavē un otru aplej. Kā jau partiju laikos. Tautā noskaņojums nav optimisks. Uz vēlēšanām jāiet, lai komunisti netiktu pie teikšanas.

Jūsu grāmatu iesāku gan lasīt, bet pašlaik maz laika. Varbūt nedaudz vēlāk varēs pa brītiņam atlicināt.
Kā Jūs dzīvojiet, kā ar veselību un rakstīšanu. Ļoti gaidu no Jums vēstuli.
Sveicieni no mums visiem. Liels paldies par grāmatu.
Visu to labāko!
Biruta

——————————–

Mīļo krustmāt!

Liels paldies par grāmatām. Vīrs ar znotu aizgāja dažas dienas pelņā un es pa māju tikai to nepieciešamo padarīju un izlasīju ‘Kā plūsti Aiviekste’. Tas bija tik ļoti interesanti. Tā jau ir vēsture. Daudz kas ir pazīstams.

Par Miķelsonu Arnoldu daudz neko nevaru pateikt. Pēc kara viņa te nebija. Vai viņš kritis karā, vai atrodas kaut kur ārzemēs. Mājnieki neko nezināja. Varbūt brauca uz mājām bet aizbrauca uz Sibīriju. Neviens jau to vairs nepateiks. Zinu, ka Kuncu Kalniņa dēls Arnolds braucot mājās tā arī pazuda. Pazīstu Jaunzemus, Aukstkalnus, Upes-Dzīslus, Vārdaugalus, Grīvniekus un viņu cilvēkus, kā arī Ķikuru ļaudis. Nevaru atšifrēt kas ir Jūsu Vilma. Jo es laikam tad vēl nebiju pasaulē. Mums ir divdesmit gadu starpība. Tā es neko nevarēju iedomāt. Uzrakstiet drusku tuvāk par Vilmu. Varbūt ka es viņu vēl atradīšu.

Matilde man liekās Marija kas dzīvoja pie Stiliņa. Jā tā ir tā tad viņa apprecējās ar ceļa meistaru Rudzīti dzīvoja Kamoliņu mājā Ķikuros. Viņiem ir dēls Andris. Marija ar vīru jau miruši.
Krustmāt, jā vēl kaut kas interesē uzrakstiet, es ko zināšu to uzrakstīšu.
Miķelsoni abi ir miruši. Pie viņiem mājas otrā pusē ceļam uzcelta liela govju ferma Upesgrīšļi. Miķelsona un Cera mājās dzīvo lopkopēji.

Pie mums ir atnācis ļoti karsts laiks temp. 28°C dienā. Lietus nav lijis trīs nedēļas. Gaidām lietu ar ilgošanos. A.S.V. dzīvo manas mātes māsas Lidijas vīrs. Lidija jau apm. 10 mēnešus kā mirusi. Onkuls mani uzmeklēja un tagad sarakstāmies. Tante Lidija slimojusi 4 gadus. Bijis liels spiediens acīs. Onkuls ir viņu kopis. Tagad dzīvo viens pats un katru pārdienu iet tanti apciemot. Onkulim tur ir sava māja. Viņš ir ļoti labs cilvēks, dzīvo Ohio štatā Columbus pilsētā. Jūs apm. esiet viena vecuma. Viņš par tanti ir deviņus gadus jaunāks. Emīls Jansons.

Liels paldies par grāmatām. Pie [rest lost]

———————–

22.IX.93.

Mīļā krustmāte!

Vēl arvien neesmu no Jums saņēmusi nevienu vēstuli. Liels paldies par grāmatām. Tas atsauc atmiņā tos laikus, kad braucām bēgļu gaitās. Tā ir vēsture. Šodien gribējām nokult labību, kura stāv sakrauta vārtos, bet uznāca atkal lietus un visas cerības vējā. Nezinu, kad atkal varēs nokult. Reta diena kad nelīst. Dzīvojam un strādājam kā nu varam. Nopļauj labības gabaliņu lai tai dienā varētu sakraut, bet uznāk lietus un pēc tam jākaltē lai varētu sakraut. Tagad visas gubas no virsas zaļo, graudi pa virsu sadīguši. Tāda ir dzīve, neko nevar izdarīt.
Uz laukiem darba vienmēr pietiek. Nevar vien padarīt.

Mans brāļa Jāņa dēls Juris arī man palūdza Jūsu adresi, es viņam iedevu Jūsu grāmatas izlasīt un viņš gribēja Jums uzrakstīt vēstuli. Juris tāpat kā mans brālis nodarbojas brīvā laikā ar dambretes spēlēšanu. Jurim vēl pamatskolas piektā klasē notika virs ceļa stilba kaula lūzums un viņam bojātā kaula vietā ielika konservētu kaulu kurš pieauga bet augt jau neaug. Līdz ar to viņš fiziski smagu darbu nevar strādāt. Juris beidza Jēkabpils tehnikumu un tagad strādā spirta rūpnīcā par sargu. Viņam daudz brīva laika, tāpēc vēstuļu rakstīšanai un grāmatu lasīšanai laika pietiek. Es šodien iejaucu maizi. Rītu būs jācep. Rudzus nokūla un arī iesējām. Cerams bez maizes nebūsim. Kviešus gan cūkas noēda. Nokūlām tikai sēklu. Sestdien pa radio pārraidīja Jūsu rakstu, ‘Es stāstu par sevi’.

Gaidīju ka Jūs atbrauksiet uz dzimteni. Šeit gan dzīve ir smaga. Bet nu tomēr dzimtene. Ļoti slikti ka Ķikuri ir nojaukti. Uzcelt māju nav viegli.
Nu šo reizi beigšu. Gaidīšu vēstuli.
Sveicieni no visas manas ģimenes.
Biruta.

—————————–

30.08.94.

Mīļā krustmāte!

Nu jau apm mēnesis kā saņēmu Jūsu vēstuli. Braucu uz Ļaudonu savās darīšanās, bet pagasta mājā nesatiku nevienu ar ko parunāt. Atvaļinājumā. Pieņemamā diena pirmdiena. Ta nu beidzot aizbraucu pirmdien un izdevās noskaidrot.

Ķikuru māja (pēc arhīva izziņas) pieder Jūsu mātei Alvīnei Bērziņai. Tāpēc nepieciešams atsūtīt dzimšanas apliecības norakstu lai atjaunotu īpašuma tiesības uz ‘Ķikuru’ mājas zemi un ar Jūsu pases koda No. Jūsu personīgais kods. (Nu domāju ka Jūsu Latvijas pilsonība ārzemēs droši nokārtota).

Valsts (sauktā pašu sabiedrība) pasludināja likvidāciju jo katra nodzīvota diena nes zaudējumu Ls. 100,- Tas viss nesabalansēto cenu dēļ. Tā arī govju ferma Ķikuros (Dokīna mājā) tiek likvidēta. Zeme paliek atmatā (lai aug zāle un nezāles). Zeme pāriet pagasta pārziņā.

Tad vēl Ķikuru mājas zemei ir arī citi mantinieki. Ir pieteikusies Jūsu māsas meita Gunta Lāce. Gadījumā ja Jūs no tās zemes atteiktos. Mantojuma tiesības ir arī Dzintrai Iesalniecei Guntas māsai.

Tagad savas mantojuma tiesības uz Ruķu mājas daļu pieteikusi arī Jūsu māsas dēla Zigurda sieva. Zigurds esot miris. Tad vēl pagastā teica ka viņiem nav naudas ar ko samaksāt mērniekam par robežu nospraušanu. (Lai gan atgriežot īpašumā zemi mērniecības darbi jāsedz valstij). Vēl vajadzētu pilnvarot šeit kādu personu kas būtu tiesīga piedalīties zemes iemērīšanā. Jeb arī to izdarītu kad Jūs atbrauktu. Tikai tas jāzina iepriekš, lai var izsaukt mērnieku. Pašlaik visi mērniecības darbi pagastā apsīkuši, jo kam mērī no jauna tam jāmaksā, bet kuram atgriež īpašumu, valstij nav naudas ar ko samaksāt. Naudas nav nevienam. Jūsu zemes iemērīšanai esot vajadzīgi apm. 80 dolāri.
Tā nu par to pagaidām būtu viss.

Mīļā krustmāte, es paliku galīgā nesaprašanā, kad Dzintra man pateica ka bijušas abas ar Guntu Kanādā un nav satikušās ar Jums. Gunta gan esot rakstījusi un aicinājusi uz satikšanos, bet neesot saņēmusi atbildi un arī uz satikšanos neviens neesot ieradies. Bet vai tad viņa nevarēja aizbraukt pie Jums?

Tā nu mīļā krustmāte, jā Jūs brauciet uz Latviju, uz savas zemes Jūs varat apmesties, bet apmesties var arī pie manis. Šeit ‘Jokās’ un ‘Zeltiņos’ vienu istabiņu varam izbrīvēt un uzņemt ciemiņus (pie tam vēl ļoti gaidītus) es jau domāju ka Jūs apmetīsities pie saviem tuvākiem radiem. Nezināju ka Jūsu attiecībās ir radušies sarežģījumi.

Liels paldies par fotogrāfiju. Lai gan man grūti pazīt. Bet mani jau tagad nevar ne tik pazīt. Esmu ļoti novecojusi.
Jā Jūs brauksiet uz dzimteni, mēs ar dēlu ar mašīnu aizbrauksim Jums pretim uz staciju. Tikai tad jānorunā kāda pazīšanās zīme.

Vasara nav neko bagāta. Vasarā bija liels sausums. Graudi diezgan sīki, bet nu pašu vajadzībai pietiks. Kartupeļi tagad vēl paaugs. Agrie gan sīki, bet vēlie varbūt padosies. Tāpat bietes lopiem arī nesola labu ražu. Ceru ka pārdzīvosim. Sienu savācām daudz, bija labs siena laiks un lielā saimniecība vairs sienu saviem lopiem nepļāva. Labība visa ir nopļauta. Jānokārto graudi. Pašlaik ved mēslus rudziem.
Tā visi dzīvojam un strādājam.

Vēl par zemi. Kad iegūst īpašumā, tad ar zemi var darīt ko grib. Nu ar mantiniekiem jāvienojas par mantojuma sadali.

Nu šo reizi beigšu. Mīļi sveicieni no manis un visiem pārējiem. Gaidīšu vēstuli (Tas Silkalns no Jaunkalsnavas ir mans brāļa dēls. Jāņa dēls.[see below, at end]) Viņš jau vēl gaida atbildi.
Daudz laimes vārda dienā!


Biruta.

——————

20.XI.94.g.

Mīļā krustmāte!

Liels paldies par vēstuli un atvainojos ka tik ilgi neatbildēju. Rudens laiks pagāja tik ātri ka aptvert. Tagad jau visi rudens darbi padarīti. Mēsli izvesti, zeme aparta rudzi iesēti. Paliek ziemas darbi. Pašlaik ārā liels vējš un putina. Tomēr aukstu laiku vēl nesola.

Esmu runājusi ar savu ģimeni par Jūsu priekšlikumu un saņemu pozitīvu atbildi. Vīrieši man palīdzēs veikt mērniecības lietas Ķikuros. Par maksu jau vēlāk, jā mums paliek tie stigās nocirstie materiāli tad jau to visu vēlāk noskaidrosim. Varbūt var cirst stigu drusku platāku, lai var ar traktoru izvest materiālus. Mežs jau galveno kārt gar Golma robežu un gar Baltnieka zemi. Ziemeļu pusē jau klajums un gar Kalsnavas robežu novadgrāvis. Tā kā pārāk daudz darba domāju ka nebūs. Golmu Gaidas meitai jau ir izsniegta zemes grāmata. Tur jau robežai jābūt. Dēlam ir motorzāģis un tas to darbu solījās izdarīt.

Tad vēl dažas dienas atpakaļ dzirdēju ka arī ārzemēs dzīvojošie latvieši varot saņemt sertifikātus par nodzīvoto laiku Latvijā. Par vienu gadu dod vienu sertifikātu un par piedzimšanu Latvijā 15. Sertifikātus. Sertifikāta vērtība skaitās 28 lati. Tas viss jādara ļoti ātri jo sertifikātus izsniedz tikai līdz jaunam gadam. Nesaprotu kāpēc par to nevarēja informēt ātrāk. Es drīzumā braukšu uz pagasta māju un parunāšu. Varbūt es varu kaut ko izdarīt.

Tā šāgada sausā vasara nemaz tik nabadzīga nav. Graudu birums pat labāks kā iepriekšējo gadu. Arī kartupeļi paauga, bet puvīgi gan. Bietes jau nu lielu ražu nedeva, bet tā kā bija liels gabals, iztikšana būs. Ar veselību turos puslīdz. Labi ka jaunie lielo darbu padara.

Mīļā krustmāt, turies. Ļoti jau gribētos tikties. Gaidīšu Jūsu meitas un mazdēlu. Varbūt ka vēl redzēsimies.
Nu šo reizi beigšu. Ar mīļu sveicienu no mums visiem.
Biruta

P.S. Varbūt varat atsūtīt telefona numuru. Brāļa sievai ir Jaunkalsnavā telefons.

————————

6.XII.94.g.

Mīļā krustmāte!

Liels paldies par paciņu. Necerēju ka saņemšu tik ātri. Man kādreiz atsūta arī onkuls no ASV. Viņš ir manas mammas māsas Lidijas vīrs. Mammas māsa Lidija jau ir mirusi bet viņas vīrs reizēm atsūta paciņu, arī naudu, kuru mēs tūlīt ieguldām lauksaimniecības inventārā. Tā esam iegādājušies mēslu ārdītāju un graudu tīrāmo-vētijamo mašīnu. Vajadzību ir daudz, tikai vajadzīga nauda. Vīrieši ies meža darbos lai varētu nopelnīt naudu. Mums par zemes mērīšanu arī jāmaksā, arī par zemes grāmatu jāmaksā. Tā mums pašlaik nauda visvairāk vajadzīga. Es jau domāju ka mērīs Ķikuru zemi, varēs arī mūsu zemi iemērīt. Mēs zemi pirksim par sertifikātiem. Meža arī ir diezgan daudz un vēl nezinām cik tas maksās. Kad es biju pagasta mājā, nokārtoju arī sertifikātu pieteikumu Jums. Sertifikātus dod tikai tiem kam Latvijas pase. Rītu braukšu uz pagasta māju kārtot zemes lietas, samaksāšu naudu par zemes mērīšanu. Jums jau nebūtu jāmaksā. Pagastā teica ka viņiem neesot naudas. Bet nu varbūt rītu parunāšu, ka varēs kaut kā sagrabināt.

Pie mums šorīt uzsniga sniegs, bet tas jau laikam nokusīs. Vispār laiks ir nedaudz virs 0°C dienā nakti ap nulli vai drusku zem tās. Nekāda aukstuma vēl nav. Vismaz šonedēļ vēl lielu salu nesola. Vispār pēc maniem laika novērojumiem šogad auksta ziema nebūs. Nu varbūt pāris nedēļas būs aukstāks laiks. Ziema paliek ziema.

Par Grīvniekiem mežniecība sola dot mežu. Tikai man jādabū no arhīva izziņa par zemes platību, jo tā dalīšanas līgumā nav pieminēta.

Tā nu šo reizi beigšu. To pilnvaru vēl neesmu saņēmusi. Kad saņemšu rakstīšu. Jā kādreiz kaut kas steidzams būtu man jāpaziņo, Jaunkalsnavā manai brāļa sievai ir telefons Jaunkalsnava 37496. Arī Jūs varētu man atsūtīt savu telefona No. Ar onkuli jau es kādreiz sazvanos. Nu mīļi sveicieni Jums no mums visiem.

  Biruta.

———————-

6.I.95.

Mīļā krustmāte!

Jūsu vēstuli saņēmu īsi pirms Ziemas svētkiem. Liels paldies. Tagad pēc 9. janvāra ceru, ka būs mērnieks. Tad ceru ka arī mums pašiem iemērīs zemi. Rītu brauks mans vīrs saņemt savu tēva zemi Rubeņos. Mēs Ziemas svētkus un Jauno gadu sagaidījām mājās. Svētvakarā gan bijām Ļaudonā baznīcā. Luterāņu baznīcas nav. To uzspridzināja vācieši, bet katoļu baznīcu atjaunoja un tur tagad notiek dievkalpojumi visām trim ticībām, katoļiem, luterāņiem un pareizticīgiem. Visi satiek ļoti labi.

Manas ģimenes vīrieši raujas pa mežu, izpirka kokus no celma un tagad, kas der pārdošanai to pārdod, pārējais malkai. Tā vienīgi var tikt pie naudas, lai varētu tikt galā ar izdevumiem. Par zemes mērīšanu jāmaksā, valstij nav naudas. Tāpat par mūsu zemes taksāciju būs jāmaksā. Mums diezgan daudz meža iedeva lietošanā. Tas arī būs jāiepērk. Par sertifikātiem es jau iesniedzu deklarāciju. Tagad dzirdēju ka arī par nopostītām mājām var pieprasīt atlīdzību, jā tas izdarīts padomju varas gados, tā kā arī par Ķikuriem var pieprasīt atlīdzību. Grīvniekus nopostīja vācieši un par to pagaidām neko nevar saņemt.

Čečenijā karo, bet ne jau pret noziedzniekiem, bet pret čečenu tautu. Vai tiešām pasaule ir kurla un akla, ka neredz kas tur notiek.

Ķikuros tie mērīšanas darbi būs vienkārši. Gar Golma robeža jau nosprausta. Gar Kalsnavas robežu ir grāvis un pārējo pēc plāna var sameklēt. Dēls jau bija tur aizbraucis un apskatīja. Arī mežs vairāk nebūs jācērt, varēšot izbraukt. Par pārējā meža ciršanu sarunāsim kad atbrauksiet. Nu šo reizi beigšu. Mīļš sveiciens no mums visiem.

Uz svētkiem izcepām ļoti garšīgu plāceni. Liels paldies!
Biruta

———————–

25.IX.95.g.

Mīļā krustmāte!

Tad nu beidzot zemes grāmata ir dabūta. Kamēr pienāca man pilnvara zemes komisija aizgāja atvaļinājumā. Kā atsāka strādāt iesniedzu dokumentus. Arī meža apsaimniekošanas plāns ir uz rokas.
Pašlaik man dēls strādā Ķikuros un izcērt robežas stigas.

Ar rudens darbiem iet jau uz otru galu. Kartupeļi norakti, daļa biešu arī noņemta. Bija lielas salnas, bietēm gali drusku apsaluši ne visām, dažām. Tagad atkal siltāks laiks. Cerams ka ziema vēl tik ātri nebūs.

Graudi arī nokulti iztīrīti un izkaltēti. Kartupeļi gan vēl jāsaber pagrabā. Tagad sabērti gubās. Jāatlasa sēkla. Tā jau par vasaru nevar žēloties. Kartupeļi auguši labāk kā pagājušo gadu. Saknes arī labi augušas lopiem. Mieži ne sevišķi, bet tāds jau šogad tas gads. Iztikšana jau būs. Rudzus iesējām un iemainīsim savu [..] kviešu sēklu. Tos sēsim šī gada kartupeļu gabalā. Kartupelim gatavos zemi blakus un sētu pagarinās. Lai cūkas nenoēd.

Mans dēls Jānis lika man pajautāt vai Jūsu būtu ar mieru ka gar Golmu robežu izcirstu ceļu meža apsaimniekošanai un kur tas nepieciešams arī mežā. Viņš jau domā ka meža apsaimniekošanas darbus viņš varētu tagad pildīt. Arī Jums būtu ienākums.

Kad es pagājušo reizi rakstīju vēstuli pērkons iespēra skaitītājā ārpusē pie mājas sienas. Skaitītājs aizdegās. Mēs ar Astrīdu vien bijām mājās. Pēc pirmā apjukuma nocirtām skaitītājam elektrības pievada vadu un uguni nodzēsām. Uztraukums bija liels. Labs kas labi beidzies. Dabūja uzlikt jaunu skaitītāju.

No Jums ilgi neesmu saņēmusi vēstuli. Kā dzīvojiet. Kā ar veselību. Nosūtīšu Jums zemes grāmatu, un ļoti gaidīšu atbildi. Visu to labāko Jums visiem.
Biruta.

———————

 31 okt. 95.

Mīļā krustmāte!

Dažas dienas atpakaļ saņēmu Jūsu vēstuli kuru ļoti gaidīju. Vai manu sūtījumu esat saņēmusi. Paldies Dievam viss laimīgi beidzies. Šodien atkal atdūrāmies pret jaunu nelaimi. Tā pilnvara kura man izdota domāta tikai zemes grāmatas saņemšanai, un lai varētu strādāt mežā vajadzīga pilnvara par zemes apsaimniekošanu. Līdz šim par to nebija problēmu jo jā bija zemes grāmata varēja mežu izmantot, tagad pie mums notiek tik daudz meža materiālu zādzību un lai to novērstu, vajadzīga no mežniecības ciršanas zīme kuru izdod šinī gadījumā pēc pilnvaras.
Tā kā tai mežā strādās mans dēls Jānis Birnītis varētu pilnvaru rakstīt uz viņa vārda.

Jānis Birnītis dzimis 1965.g. 19. janv. Personas kods [..] pases No. [..]. Pase izdota Madonas raj. Policijas nodaļā 21.12.1992.g. Es domāju ka tā būtu vienkāršāk, jo citādi man atkal jādod viņam pilnvara. Nu kā Jūs to paši izlemiet.

Pašlaik jau visi rudens darbi nobeigti. Mēsli izvesti zeme aparta un jāsāk domāt par meža darbiem. Tagad vēl būs darbs mana vīra mežā. Tur jau dokumenti kārtībā. Es arī domāju ka drīzi varēšu saņemt zemes grāmatu, bet atkal viss aizkavējās uz divam nedēļām neparedzētu apstākļu dēļ. Mums kad ir ar zemes izpirkšanu viss ir daudz sarežģītāk kā kad zeme jāpieņem mantojumā. Bet visam jau pāri jātiek. Jo sertifikātus arī pagaidām citur nav kur izdevīgi izlietot.

Pie mums šogad ļoti jauks un silts rudens arī saulains. Līdz ar to bija ļoti laba ražas novākšana. Darbi daudz vieglāk paveicās. Kartupeļi un saknes labi auguši. Siena savākts ļoti daudz, bet lopiņi jau arī diezgan daudz. Tā kā atliek tikai strādāt lai dzīve iet uz priekšu.

Mums nesen pagāja vēlēšanas kurās droši arī Jūs piedalījāties. Mēs balsojam par ‘Tēvzemi un Brīvību’. Redzēs kura koalīcija sastādīs valdību un kā viss veiksies. Nav jau izslēgts ka būs varbūt pat jārīko jaunas vēlēšanas. Nu to jau nākotnē redzēsim.

Es tagad pa māju gatavoju ēst. Tad vēl arī daži citi darbi. Pa brīvo laiku paskatos televizoru un nodarbojos ar adīšanu. Nevaru jau vairs tā kā jaunībā, bet vēl jau kaut ko varu padarīt.

Gaidīšu no Jums atkal vēstuli, kā Jūs dzīvojiet. Novēlām Jums visiem visu to labāko, spēku un veselību. Ar sveicienu
Biruta

———–

[postcard – only in Russian – photo of Latvian countryside]
1995.g.

Mīļā krustmāte!

Daudz laimes dzimšanas dienā!
Lai vēl daudz spēka un veselības. Varbūt vēl kādreiz varētu tikties. Tas gan vēl tikai sapnis.
Biruta ar ģimeni

———————–

12.XI.95.g.

Mīļā krustmāte.

10. novembrī saņēmu vēstuli, iedevu dēlam lai izlasa un ko viņi par to saka. Liels paldies par Jūsu rūpēm par mums. Naudas sūtīšana ir diezgan problemātiska, bet tas jau nemaz nav vajadzīgs. Dēls teica ka viņam par darbu alga sanāk un arī zemes nodokļiem iznāks. Viņš jau sagatavojis materiālus pārdošanai par 200 latiem. Būtu vajadzīga pilnvara, lai varētu realizēt. Tur jau diezgan daudz darba lai savestu mežu kārtībā izdarot sanitāro ciršanu. Tas jau dod arī ienākumu. Es jau domāju ka pat mums būtu jāsūta daļa ienākumu Jums, nevis mums vēl jāsaņem nauda no Jums. Neņemiet ļaunā, to naudiņu vai nu krājiet lai atkal var atbraukt uz dzimteni, vai arī Inesei vajag jaunu mašīnu. Mums sirdsapziņa neļauj tādu naudu saņemt, kas nav nopelnīta. Jau toreiz kad atbraucāt, tā samaksa jau bija par lielu.

Arī pie mums pēc jaukā saulainā rudens strauji sākās ziema uzsniga sniegs, kurš vēl nav nokusis. Vakar gan nedaudz lija un kusa, bet šodien atkal piesalst.

Onkuls no Amerikas man sūtīja naudu, bet nezinu kur viņa bija iestrēgusi, apm pēc gada viņš to naudu dabūja atpakaļ. Līdz mums viņa nenonāca.

Jūs rakstījāt par ābelīšu un ogu krūmu iedēstīšanu Ķikuros. Viss jau būtu labi, bet patreizējā cilvēku morāle nav tik augsta lai nepaņemtu to kas nav piesiets, jā nedzīvo klāt. Tāpat arī meža materiālus zog bez žēlastības un tāpēc valdība pieņem mērus, lai bez dokumentiem nevarētu materiālus realizēt. Likumi nav sakārtoti un arī cietumnieki valstij dārgi izmaksā, jo nav nodarbinātības cietumos. Jā cilvēkam nekā nav un neko nevar aprakstīt tad arī soda naudu nevar piedzīt.

Jānis domā Ķikuros uzart to Jūsu norādīto zemes gabalu meža audzināšanai lai mežs ātrāk iesētos. Nu nezinu vai šo rudeni tas izdosies. Zeme ir salusi, jā nē tad pavasarī. Jānis ar tēvu abi iet mežā, kad iznāk laiks. Rītu jābrauc manam vīram uz pagastu. Tai mūsu saimniecībai zeme ir uz mana vārda, bet māja uz mana vīra vārda, tagad viss jāsaskaņo un otrdien domāju braukt uz Madonu un iesniegt dokumentus zemes grāmatai. Kad dabūs zemes grāmatu varēs strādāt savā mežā. 25 ha meža no Grīvnieku zemes nodošu dēla pārziņā. Tā nu mēs dzīvojam. Mēs ar meitu vairāk pa māju. Cik nu man jāpabraukā darīšanās. Kad dabūs Zemes grāmatu tad jau man būs mierīgāka dzīve.

Tā nu šo reizi beigšu rakstīt, gaidīšu atkal no Jums kādu ziņu. Sveicieni un visa laba vēlējumi no mums visiem! Jums visiem!
Biruta.

[card]
1995.

Krustmātei un visiem maniem mīļiem svešumā

Mēnesbaltos sniega laukos
Vientuļš zvaniņš tālu skan.
Seno dienu mīlas ainas
Modina tas sirdī man.
-- Vilis Plūdonis

Priecīgus Ziemas svētkus!
Laimīgu Jauno gadu!
Veiksmi, spēku veselību nākotnē
Vēlē:
Biruta, Astrīda, Jānis, Jānis,  Ivars

—————————

 11.XII.95.

Sveiciens no dzimtenes!

Nu jau visi rudens darbi nobeigti. Vīrieši ved mājās no meža sacirsto malku, kas paliek pāri no meža darbiem. Līdz Jaunam gada solīja ka būs gatava arī zemes grāmata un varēsim strādāt arī savā mežā. Saveda malku arī no Ķikuriem. Astrīda dažas dienas nejutās labi. Nu gan jūtas labāk, bet ir aizdomas uz aklo zarnu. Labāk jau par to būtu jāparūpējas tagad nekā vasarā. Nu redzēs, kā viss griezīsies.

29.nov. mans vīrs nosvinēja 60 gadu jubileju. Bija atbraukušas māsas un brālis. Tagad iesniedza dokumentus pensijai. Cerams ka ar Jauno gadu dabūs pensiju. Tas jau būs liels finansiāls atbalsts. Tagad brīžam jāiztiek ar manu pensiju. Nu tagad par pienu maksā vairāk, un mums divas govis nāca rudenī slaucamas, un tagad ir vairāk piena kā vasarā un rudenī. Janvārī vēl nāks viena tele slaucama. Tagad cenšas visu krājbankā ienākošo naudu izņemt.

Vēl ar vienu nav sastādīta valdība. Liekās ka ar trešo piegājienu tomēr kaut kas izdosies. Kaut nu tā būtu. Tagad dzīve gandrīz stāv uz vietas.

Nu šo reizi vairāk nerakstīšu.
Gaidu no Jums vēstuli un no mums Jums visiem vismīļākie sveicieni un laba vēlējumi Ziemas svētkos un Jaunajā gadā no visas mūsu ģimenes.
Biruta

—————-

29.I.96.g.

Mīļā krustmāte

Liels paldies par apsveikumu, vēstuli. Tagad saņēmām arī pilnvaru. Nu jau visi papīri ir, tikai jāstrādā.

Mūsu mežu arī kādu daļu centās savest kārtībā, izgrieza malku un nedaudz materiālus. Pašlaik cenas nokritušas un papīra malku nepieņem. Nu varbūt vēlāk pieņems. No Krievijas nāk daudz kokmateriālu un tirgus ārzemēs pārpildīts. Nu varbūt vēlāk atkal viss nokārtosies. Pašlaik jāizgriež tas kas pašiem vajadzīgs, un kad varēs realizēt materiālus varēs griezt priekš pārdošanas. Mežs jau tāpat jāsakārto.

Pie mums arī ir stabila ziema. Nav tik auksta kā pie Jums. Taisni Jaunā gada rītā bija -30°C. vispār sals turējās no -20°C līdz -30°C kādu nedēļu. Tagad jau tikai daži grādi zem nulles, bet pie sala turas. Tagad vairāk kā divi mēneši nav bijis atkusnis. Akā ūdens arī pietiek pašu vajadzībām. Lopiem sūknē no dīķa.

Ar veselību arī nedaudz bija sastrēgumi. Sāka stipri sāpēt kreisā kāja. Ārstēju ar kompresēm un magnetu. Nu jau esmu uz ceļa. Pēc tam sāka sāpēt labie sāni. Nezinu kāpēc. Nu jau viss atkal laimīgi garām. Veselības stiprināšanai sāku lietot Bitnera balzāmu. Varbūt ka veselība uzlabosies.

Es jau būtu ļoti priecīga, ja mani uzrunātu ar Tu. Es taču esmu krustmeita. Un kā man Jūs uzrunāt lūdzu atrakstiet. Es jau jūtu lielu cienību pret tik ievērojamu personu un pie tam par mani vecāku kāda esat Jūs. Nu beigšu. Ar mīļu sveicienu no mums visiem Jums visiem.

Biruta

————–

22.IV.96.g.

Mīļā krustmāte!

Nu gan jāatvainojas, ka tik ilgi nerakstu. Ziema nu ir pagājusi, sācies pavasaris. Ziema bija auksta ar dziļu sniegu. Arī pavasaris tā īsti tikai sācies. Sniegs nokūst lēnām ar sauli un vēju, ūdens pazūd, daļa izkūp gaisā, daļa ievelkas zemē, kaut arī tā sasalusi. Nekādu briesmīgo plūdu nav, lai gan vispār plūdiem bija sagatavojušies vairāk kā citus gadus.

Mēs ziemā pārcietām gripu visi bez izņēmuma. Mēs ar dēlu abi sākām un pielipinājām citiem. Kā atbraucām no finanšu daļas no Madonas, laikam jau tur bijām to vīrusu saķēruši. Pārāk smagi jau neslimojām, tikai lēnām atguvām spēkus. Pēc tam turpinājās naktis svīšana un arī sirds lika sevi manīt. Mana meita Astrīda netika nemaz gulējusi, staigāja ar nelielu temperatūru un pēc tam diezgan ilgi nejutās labi ar sirdi. Nu jau gan jūtās labi. Sākās visi pavasara darbi. Sāks zeme apsusēt – jātīra pagalms.

Mans vīrs iecerējis uzcelt pagrabu, jo tajā kas mums ir līdz ar saimniecības paplašināšanos vietas nepietiek. Tad viņš vēl nolēmis izgatavot sētu pret cūkām, lai var iesēt kartupelājiņā kviešus. Tos cūkas tāpat notērē kā kartupeļus. Pagrabu domā celt no betona blokiem kuri pašiem jāizgatavo. Tā kā nav metāla ko likt grieztos, tos gatavos no koka, kā var viegli apmainīt. Tā nu ir ka darba pilnas rokas. Materiālus dēls Jānis realizēja un nomaksāja pirmo zemes nodokļa termiņu. Ir trīs termiņi, katrā 20,60 Ls. Jā būs malkai noiets tad zāģēs Ķikuros apses malkā, jo tās viena daļā sākušas pūt tāpēc ka staltbrieži tās pamatīgi apgrauzuši un tās der tikai malkā.

Es šo ziemu noadīju kādus 7 pārus zeķu ziemai. Man jāatvainojas ka tik ilgi nerakstīju. No Austrālijas arī neesmu pēc Jaunā gada saņēmusi nevienu vēstuli. Kā Inesei gāja ar braucienu uz Austrāliju? Kā iet Dzidrai. Liels paldies par kartiņu. Tā laikam Dzidra kas tur uzzīmēta. Kā Jums visiem klājās. Kā Inesei ar darbu un visu pārējo? Kā ar veselību Tev krustmāte? Ļoti ļoti jau gribētos vēl satikties, bet nezinu vai būs lemts.

Tagad visiem būs darba pilnas rokas ar pavasara darbiem un tā paiet visa vasara. Ziemā jau ir drusku brīvāks.

Nu nedaudz būšu uzrakstījusi kā mēs dzīvojam. Gaidīšu no Jums kādu ziņu, kā dzīvojiet. Mums pašlaik ceļš ir ļoti slikts un no mājas izbrauc tikai nepieciešamības gadījumā. Visu to labāko no mums visiem Jums
Biruta.

——————–

9.V.96.

Mīļā krustmāte!

Liels paldies par sūtījumu bet tas Jums atkal ir lieli izdevumi. Saņēmu paku un naudu $400, — tā naudas sūtīšana šādā veidā iznāk ļoti dārgi, pa pastu daudz lētāk, bet nav garantijas ka varēs saņemt. Es jau gan nebiju domājusi ka Jūs sūtīsiet naudu. Jānis jau būtu pacenties naudu dabūt. Vēl jau palika no tās naudas ko viņš saņēma par kokmateriālu realizāciju. Liels paldies, bet tagad gan naudu vairāk nesūtiet. Gaidīju no Jums vēstuli, bet tā kā laiks iet, jāraksta ka sūtījumu esmu saņēmusi.

Pašlaik darās visi pavasara darbi. Jāsēj dārzs. Graudus iesējam 7. maijā. Bija saplīsis traktors un dabūja meklēt virpotāju, kas izgatavo vajadzīgo daļu. 1.maijs bija svētku diena un tā tikai otrā maijā tika pie virpotāja un trešā maijā traktors bija kārtībā. Tad varēja sākt zemes darbus. Tā darbi dažas dienas aizkavējās, bet nu laikā vēl visu paspēja.

Sniegs nokusa ar sauli, un arī tagad pārsvarā sauss laiks. Šodien nedaudz miglo, bet nekāds liels slapjums jau nerodas. Zeme diezgan sausa. Sējumus pievēla lai nāk mitrums uz augšu.

Ar veselību turamies, kā nu kurais, bet visi jau tāpat kust un strādā. Vīrs nolēmis izgatavot otru pagrabu, jo ar to kas mums ir nepietiek. Jau izraka bedri un tagad gatavo blokus no betona, lai nebūtu jāgatavo sienām šablons, un tad no blokiem sienas izmūrēs. Dēļus arī jau sazāģēja un atveda mājās.

Krokusiņi jau noziedējuši. Pašlaik sāk ziedēt narcises un agrās tulpes. Lapas kokiem izplauka jau pirms pirmā maija, jo aprīļa beigās bija ļoti siltas dienas. Nu jau Inese ir atbraukusi. Kā dzīvojiet? Kā iet Dzidrai Austrālijā. Tur jau tagad sākas ziema.

Nu šo reizi beigšu. Jums visiem visu to labāko no mums. Gaidu vēstuli. Liels paldies par visu.
Biruta.

—————————-

 Jokās 11.7.96.

Mani mīļie!

Nu jau atkal ilgi neesmu rakstījusi. Laiks aizskrien ātri. Tagad ir siena laiks. Jā pagājušo gadu sienu gandrīz nevarēja saliedēt, tad šogad līst, un siens ar zagšanu laikam jānozog. Jāizmanto katrs laba laika brītiņš. Jā vakar Septiņu brāļu dienā nelija, tad uz rītu 12 jūlijā sola lietu un pērkoni. Lai gan nav teikts ka visās vietās līs. 9.jūlijā bija ļoti karsta diena, pāri 30°C. Tad tagad atkal labi jā 18°C-20°C dienā.

Sienu nav sen kā sākām vākt, bija radiem jāpalīdz meža darbos un laba siena laika jau nebija un arī tagad nav.
Vakar sev un pārējiem par lielu prieku saņēmu vēstuli no Dzidras. Viņa taisās braukt pie Jums.
Vīrs pagrabu vēl nav nobeidzis, bet daudz vairs netrūkst. Tagad nav laika jāvāc siens.

Esam nopirkuši traktoram grābekli ar kuru var sienu izārdīt un arī sakasīt. Tad vismaz atkrīt tā lielā steiga ar siena ārdīšanu, kad tas bija jādara ar rokām.

Jāņus nosvinējām diezgan klusi. Uguni gan sakūra lielu, bija daži līgotāji. Daži ciemiņi solījās, bet neatbrauca. Es tāpat raujos ar mājas darbiem. Meita Astrīda ar znotu Ivaru zina par lopiem. Dēls vairāk zina par tehniku. Tā katram ir darbs un tagad visi pie siena.

Pavasarī lielā dārzu ravēšana un tagad vēl kartupeļiem uzbrūk Kolorādo vaboles. Šogad atkal no jūras ieskalotas daudz vaboles un arī dārzos viņas netrūkst. Tā darbs vienmēr nodrošināts, lai tik spējam tikt galā.

Man pie Jums ir viens liels lūgums, jā tas Jūs pārāk neapgrūtina. Nezinu kas noticis ar manu onkuli. Manas mammas māsas Lidijas vīru A.S.V. Gribēju viņu apsveikt uz dzimšanas dienu 14. jūnijā. Zvanīju uz turieni, bet tā kā ilgi bija jāgaida uz telefona sarunu domāju ka viņš izgājis no mājas un nesazvanīju. Otrā dienā zvanīju labi agrāk lai viņu vēl no rīta pieceltu no gultas, bet arī nesazvanīju. Rakstīju pēc tam tūlīt vēstuli, bet atbildes nav. Tā kā angļu valodu neprotu arī kaut ko uzzināt nevaram. Varbūt variet viņam piezvanīt vai kā citādi uzzināt vai viņš nav saslimis. Viņu sauc Emīls Jansons adrese: 3371 Towers St. Columbus Ohio 43227-1936 U.S.A. Telefons 614-235-2269. Jā tas Jūs pārāk neapgrūtina lūdzu painteresējaties, kas ar viņu noticis. No viņa pēdējo vēstuli saņēmu rakstītu 23 maijā.
Tā nu mēs dzīvojam, strādājam, reizēm paskatāmies televizoru, arī dažas filmas.

Šogad ābolu nebūs. Toties mājas ogas ir, zemenes jau esmu daļu ievārījusi. Tad upenes, jāņogas, ērkšķogas. Mežā melleņu maz. Brūklenes gan būs. Būs arī avenes, nu redzēs cik daudz. Saliku kompotā zemenes ar rabarbariem, jo ābolu nav.

Tā nu šo reizi beigšu. Piedodiet ka tik ilgi nerakstīju. Gaidīju no onkuļa kādu ziņu, bet nevaru sagaidīt un tāpēc nolēmu apgrūtināt Jūs.
Mīļi sveicieni no mums visiem Jums visiem.
Biruta

———————–

[august 96 – probably addressed to Inese]

Sveiciens no Dzimtenes Jums visiem!

Liels paldies par vēstuli, kuru ļoti gaidīju. Liels prieks ka ar onkuli nav noticis nekas ļauns, lai gan viņam tas bija liels pārdzīvojums. Neesmu no viņa vēl vēstuli saņēmis, bet ceru ka drīzumā saņemšu.

Mēs raujamies ar rudens darbiem. Ābolu šogad nav. Gurķi aug raženi. Drīz jau ziemai pietiks. Varēs kādam citam izpalīdzēt. Ogas arī šogad bagātīgi pašu mājā. Iedevām arī kaimiņiem. Graudi gandrīz visi nokulti. Vēl palikuši kvieši, bet tie arī drīz pļaujami. Raža tāda vidēja. Vairāk jāmēslo. Ar reizi visu nevar paspēt.

Rudzus 4 tonnas aizvedām pārdot spirta brūzim. Vismaz drusku tiek pie naudas. Tur pieņem tādus kādus nokuļ. Nav jātīra un jāžāvē. Vienu daļu graudu kaltējām pirtī, un vienu daļu izkaltējām saulē. Šogad ļoti silts augusts. Lietus līst ļoti maz. Akā ūdens arī paliek arvien mazāk. Rēķinot pēc ziemas arī septembris var būt sauss.
Lopbarības bietēm lapas jau daļa novītusi, tāpat kartupeļiem laksti sāk dzeltēt.

Dzirdēju pa radio ka Austrālijā uzsnidzis biezs sniegs un sals tāds neesot bijis vairāk kā simts gadus atpakaļ. Tikai nedzirdēju kurā vietā tas noticis. Nodomāju labi ka Dzidra tagad nav Austrālijā. Tā nu šo reizi beigšu. Sveicieni no mums visiem Krustmātei, Tev, Dzidrai un tavam draugam. Gaidīsim atkal vēstuli.

Liels paldies par palīdzēšanu.
Biruta

[card – part missing]
1996.g.

Vārda dienā!
Veselību, dzīves prieku
laimes pilnas visas dienas

Vēlē: Biruta ar ģimeni.

———————

 1.10.96.

Mīļā krustmāte un visi visi.

Tā nu esmu kā aizmigusi, nu tikai satrūkos ka jau pirmais oktobris un Tev mana krustmāte jau 90. gadu, esmu nokavējusi apsveikšanu. Vismaz jācenšas savu kļūdu labot.

Visu laiku bija jauks saulains rudens un arī silts. Nu sākās arī lietavas. Zeme jau ļoti sausa un lietus ir vajadzīgs. Pat rudzi nevienādi sadīguši citi ātrāk citi vēlāk. Acīm redzot sausā zemē iesēti, tomēr dažā vietā mitrums vēl bijis, bet citur sadīga tikai pēc lietus. Daži gan vēl rudzus tikai sēj un cerams ka mitrumā jau vēl sadīgs.

Tā nu laiks aiziet ar rudens darbiem. Kartupeļi no lauka novākti un gandrīz jau visi pārlasīti. Bietes lopiņiem šogad nav izdevušās sausuma dēļ. Nu cik ir būs jāpietiek. Par kartupeļu un graudu ražu nevarētu žēloties. Graudi jau arī visi nolikti pie vietas. Tagad vēl jāizved mēsli dārzam un kartupeļiem un jāapar zeme. Vienā gabalā iesējām zaļmēslojumu, bet sausumā tas tikko sadīdzis un nekas tur neiznāks. Arī nezāles rudenī nopļautas un uzirdinātos laukos neko nesadīga.

Tā nu mēs dzīvojam un strādājam. Kā dzīvojiet Jūs. Vai Dzidra vēl ir pie Jums jeb jau aizbraukusi. Tagad viņai atkal priekšā vasara un mums ziema.

Zvanīju atkal savam onkulim un atkal nesazvanīju. Laikam atkal kaut kur aizbraucis. Uzrakstīju vēstuli, lai taču mani galīgi neaizmirst. Neesmu no viņa saņēmusi arī vēstuli. Lai nu kā gaidīšu no viņa atbildi. Ceru taču ka sagaidīšu.

Tev mana krustmāte un Jums visiem visiem sveicieni no mums. Sevišķi Tev Tavos 90. gados. Lai vēl veselība turas un vēl daudz vēstuļu varam sagaidīt.
Biruta

——————

12.12.96.

Sveiciens no dzimtenes!

Nu neesmu Jums sen rakstījusi, un no Jums arī ilgi neesmu saņēmusi vēstuli. Tā Jums rakstīju par manu onkuli, kuru nevarēju sazvanīt jūnijā un arī septembrī. Septembrī mani mocīja nemiers. Vienmēr par viņu bija jādomā. Tad aizbraucu pie Edītes viņam piezvanīt un atkal nesazvanīju. Tagad saņēmu ziņu ka 18. sept. viņš aizgājis Dieva mierā. Atstājis man novēlējumu sesto daļu no viņa mantojuma. Cik tas būs nezinu. Nav pareizi mans uzvārds. Aizsūtīju dokumentu kopijas.

Rudens darbi visi ir nobeigti. Nopirkām nedaudz minerālmēslus pavasarim. Zeme jāmēslo. Citādi nekas negrib labi augt. Kūts mēslu arī visam nepietiek. Jāaudzē zaļmēslojums.

Mēs strādājam cik nu kurš var. Astrīda ar Ivaru dara tiešos mājas darbus. Es pa virtuvi. Mans vīrs dažādus remonta darbus. Dēls kārto darījumus ārpus mājas un sakārto mežu. Viņš bija arī Ķikuros un saka ka nodokļiem nauda būs. Saeima gan lemj par nodokļu pacelšanu. Nu redzēs cik tad tam zemniekam atkal uzliks kaklā. Lielos bagātniekus nevar aplikt ar nodokļiem un kontrabandu nevar apturēt.

Laiks pašlaik turas ap 0°C. Dažus grādus virs vai zem nulles. Sniega vēl nav kas ir uzsnidzis tas ir nokusis.

30.nov. bijām aizbraukuši uz Siguldu pie vīra māsas ģimenes. Kamēr vēl nav sniega un labs braucamais ceļš. Vakar vēstuli nobeidzu. Šorīt visi koku zari pilni ar ledu. Zari nedabīgi noliekušies pa gabalu izskatās kā ar sudrabu nolieti. Izskatās jau labi bet kociņiem grūti. Vakar laikam uz elektrības vadiem bija uzkritis kāds koks vai zars. Pus dienu nebija elektrības.

Ļoti interesē kā Jūs visi dzīvojiet, kā ar darbu un veselību. Nosūtījām nelielu sūtījumu. Sienas kalendāru. Varbūt ka noderēs. Visu labu. Sveicieni no mums visiem. Gaidu vēstuli.
Biruta.

———————–

 29.IX.97.

Mīļā krustmāte!

Liels paldies par vēstuli. Bija liels prieks to saņemot. Mēs arī kartupeļus esam novākuši un tagad atliek novākt dārzu. Lopbarības bietes un pašu uzturam.

Kartupeļi sabērti šķūnī un vēl gribam pāršķirot. Oktobri sola samērā siltu un lietainu. Mums arī lietus ļoti vajadzīgs. Citādi pat dīķis izžūs un ziemā nebūs ūdens. Būtu jau jāizrok vēl kāda aka, jā pieturēsies tik ļoti sausas vasaras kā pēdējās divas.

Ābolu mums šogad pārpilnība. Mēs abas ar meitu Astrīdu jau visādi cīnāmies. Spiežam sulu, taisām biezeni ziemai, žāvējam. Kas zina, vai citu gadu āboli būs. Šogad viņi ir visiem kam tik ir ābeles. Mans vīrs jau brīdināja, lai uzmanās ka pagrabā plaukts nesagāžas no liela smaguma. Vēl jau būs jāgatavo kompoti.

Lietus pie mums tagad līst diezgan bieži bet nav ilgstošs un spēcīgs, bet jā daudz līs, kaut kas jau iekrāsies.

Esmu parādniece Dzidrai, neesmu viņai atbildējusi uz pēdējo vēstuli. Pie mums un Jums ir rudens, bet Austrālijā pavasaris.

Neuztraucaties par naudas sūtīšanu. Jānis teica ka vēl divus gadus pietiks naudas ko samaksāt nodokli. Līdz tam laikam varbūt pasta pārvadājumi uzlabosies. Jāsaka ka mūsu Valsts Pasts nav savu uzdevumu augstumos. Un varbūt ka Jānis vēl tur pastrādās un naudu nopelnīs arī uz priekšu.

Nu šo reizi beigšu. Sveicieni no mums Tev mīļā krustmāte vārda un dzimšanas dienā un sveicieni arī visiem ģimenes locekļiem. Gaidīšu atkal no Jums kādu ziņu.
 Biruta.

—————–

[no date – dictated to Dzidra, who wrote it down – must be summer of 1998. Same text as letter to Gunta.]

Mīļā Biruta un ģimene,

Mums ir gara, karsta vasara. Dzidra ir pie manis, un kopj mani un uzmana, ved staigāt, baro, uzmana medicīnu. Ir ļoti mīļa. Man nekā netrūkst. Spiež tikai vecums un slimie balansa nervi no kādreiz pārciestās triekas, un ļoti vāja redze. Nevar neko lasīt.

Te ciemojās arī Tālis, Dzidras dēls, kam ir jau tūlīt 25 gadi un studē fizisko audzināšanu sporta nozarē. Bija skaistas dienas.

Tomēr vasaras karstums ir bijis grūts, sevišķi manai sirdij. Apkārt ir ļoti lieli ugunsgrēki, un Ķīnā un Austrālijā ir ļoti lieli lieti un plūdi ar daudz cilvēku upuriem. Mēs ciešam karstumu pacietīgi un nezinām kas būs tālāk.

Inese gatavojās uz savu īpatnējo izstādi par pazaudētiem cimdiem. Viņa ielogo cimdu fotogrāfijas un pašus atrastos cimdus.
Brīvajā laikā Inese veda Tāli un Dzidru staigāt skaistajos Kanādas kalnos. Bija skaists laiks.

Dzidra tulko angļu valodā manu grāmatu, manas un Sarmas vēstules, kur ir daudz ziņu par Dzidras un Ineses bērnību.

Bieži atceramies Jūs un runājam par to, domājot kā Jums iet. Vai esiet veseli? Vai Jānis darbojās arī Ķikuros? Vai Jūsu pašu mājas darbi iet labi? Vai valdība dod iespēju pārdot ko ražo?

Domāju par Jums ar pateicību, labu vēlēdama,
Krustmāte Erna

———————

13.02.2000.

Labdien mani mīļie!

Ļoti gaidīju no Jums kādu ziņu. Nu aizvakar saņēmu sūtījumu. Liels paldies. Es jau gribēju teikt Jānim, lai izņem atļauju piezvanīt, bet nu jau tas atkrita. Vai mana vēstule Jums arī gāja tikpat ilgi. Pusotra mēneša. Tas nu ir rekords, nu pat krievu laikā vēstule gāja apmēram mēnesi.

Citādi dzīvojam arī slimojām uzkrita kāds vīruss. Pārslimojām visi, cits vieglāk, cits smagāk. Vīrs un dēls slimoja visstiprāk, ar augstu temperatūru. Vismazāk slimoja Ivars. Mēs ar Astrīdu arī ilgi neslimojām. Pēc slimošanas visiem lielākā vai mazākā mērā ir bronhīts. Nu jau gan arī tas pamazām tiek uzvarēts. Ar slimošanu arī meža darbi ir apstājušies. Nu jau gan dēls un Ivars jau raujas ar darbiem. Mans vīrs vēl nav pilnīgi beidzis slimot. Mēs ar Astrīdu jau nu pašlaik esam uz kājām. Rēķina bankā mums vairs nav, bet Jānis teica, ka vasarā iešot retināt mežu un tad jau iznākšot arī ko nodokļus samaksāt. Tā kā pagaidām esiet bez rūpēm. Jānis solīja visu izdarīt. Viens meža gabals Ķikuros prasoties pēc darba.

Vakar iesāku rakstīt vēstuli un nepabeidzu. Šodien brauks uz Ļaudonu, manam vīram jābrauc pie ārsta, būs analīzes un fluorogrāfa rezultāti.

Šodien ir Valentīna diena. Arī manas mammas dzimšanas diena. Viņa nomira 90 gadu vecumā un tagad viņai būtu jau 106. dzimšanas diena. Tā dzīve aiziet, paliek atmiņas.

Nu šo reizi beigšu. Gaidīšu no Jums arī kādu ziņu. Sveicieni no mums visiem un visu to labāko dzīvē.
 Biruta.

————-

Final letter to Biruta [circa 1998-2000 

Mīļā Biruta

Paldies par vēstuli — labi ir zināt kā jums visiem iet.
Lai kā es arī gribētu — nespēju atbildēt — jo nevaru vairs neko saredzēt acis kļūst neredzīgas.
Lai jums lab[i klajas][?]
Lai Jānis pārdod dažus lielākus (lietas) kokus — lai viņam tiek mazliet nauda.
Esmu pateicīga par viņa darbu.
Mīļi sveicinu
Erna.

——————————

First letter (after Erna’s death):

12.07.05

Liels paldies par vēstuli. Jānis ar Astrīdu bija Madonā. Painteresējās par piemiņas plāksni. Pašlaik viņiem nebijis tāda materiāla, bet drīzumā būšot pievedums, tad varēs izvēlēties. Viņi no pasutījuma dienas izgatavojot mēneša laikā, tā kā aizkavēšanās nebūs. Cena apm. no 150-200 latiem.

Pie mums ir siena laiks. 1° ap +30°C un sauss laiks. Es viena pati pa māju. Pārējie visi pie siena. Rītu jau sola vietām pērkoni. Nu lielums būs nopļauts. Daudz jau vairs nav palicis ko pļaut, bet vēl jau būs sakrautās gubas jāsaved mājās.

Man pacēlās asins spiediens, bet nu jau sāk normalizēties. Visaugstākais ir no rīta, kā pieceļos. Kad sāk kustēties spiediens krītas. Rokas tirpst naktīs un reizēm arī sāp. No rīta nevar izkustēties. Lielākā vai mazākā mērā rokas notirpušas visu dienu.

——————-

13.07.05

Sazinājāmies ar pagasta priekšnieci Līgu Calmāni. Arī viņa domā ka labākais bēru datums būtu sestdien 1 oktobrī.

Ļaudonā pieņemts bēru ceremonijā pirms svinīgā akta dala torti un vīnu. Tad svinīgais akts. Pēc tam bērinieki vēl neizklīst, bet nedaudz kā atvadoties vēl uzkavējas. Tiek dalītas sviestmaizes un pīrādziņi. Pēc tam bēru mielasts. To var pasūtīt Ļaudonā kafejnīcā vai Ļaudonas skolā.

Cik apm. tas izmaksā vienai personai, es pacentīšos noskaidrot un paziņošu. Pēc Līgas Calmānes domām vajadzētu uzaicināt arī mācītāju. Piemiņas plāksni mēs pasūtīsim, atvedīsim un arī samaksāsim, tā kā norēķināsimies kad atbrauksiet.

Dace arī esot atgriezusies no ceļojuma un sākot jau kaut ko darīt.

———————-

Second letter: (received August 8)

Astrīda bija Madonā un pasūtīja piemiņas plāksni. Augusta beigās būs gatava. Cena Ls 200. Citādi nekādu lielu pārmaiņu nav. Roku stāvoklis uzlabojas pamazām, uzlabojas un asins spiediens normalizējas. Jūtos arī labāk.

Tagad divas nedēļas bija lietains un silts laiks. Vēl viss siens nav šķūnī. Augustā sola sausu laiku. Tad varēs savest.

*********************************************************

JURIS SILKALNS

10. 01. 93.

Sveicināti!

Pastāstīšu, vispirms, mazliet par sevi. Mani sauc jeb mans vārds Juris Silkalns. Es esmu Silkalna Jāņa dēls. Birnīte Biruta ir mana tēva māsa un krustmāte.

Esmu dzimis 1952. gadā. Dzīvoju Jaunkalsnavā. Mans tēvs ilgus gadus strādāja spirta rūpnīcā. Pēc ilgas un grūtas slimošanas tēvs 1990. gada maijā nomira, un tagad es ar māti dzīvojam vieni paši. Māja, kurā dzīvojam, atrodas pretim tagadējiem spirta rūpnīcas vārtiem. Uz šo brīdi es pats strādāju spirta rūpnīcas apsardzē.

Jaunkalsnava uz šo brīdi ir ļoti izmainījusies salīdzinot ar to laiku kad Jūs dzīvojāt savās tēva mājās. Es Jūsu adresi paņēmu pie Birutas.

Par Jums runāja dažās Latvijas radio pārraidēs. Vienreiz 1992. gada rudenī, otrreiz 1993. gada 8. janvārī. Rudenī bija raidījums: stāstīja Jūsu biogrāfiju un nolasīja vienu nelielu stāstu. 1993. gada 8. janvārī bija pa Latvijas radio žurnāla ‘Treji vārti’ (ASV) apskats un Jūs tikāt pieminēta. Vēl arī Latvijas televizijā bija uzvedums par Jūsu saraksti ar J. Sarmu, Austrālijā.

Tā tad šoreiz tas būtu pagaidām viss. Tā ka Jūs bijāt rakstījusi manai krustmātei Birutai par iespējamo (atbraukšanu) viesošanos Latvijā, tad ļoti gaidīsim ciemos.

Mana adrese: Juris Silkalns, Jaunkalsnava, Madonas raj. Latvija LV 4860
Ar cieņu
 Juris
Jaunkalsnavā

—————-

1993. gada 23. jūlijs.

Sveicināti!

Jūs laikam no pagājušas vēstules īsti nevarējāt saprast, kas raksta, un laikam es Jums esmu varbūt par svešu. Tomēr neļaunojieties, ka jau es daļēji rakstīju: es esmu Birutas krustdēls un Jūs viņas krustmāte. Tā tomēr attāla rada būtu.

Es ar mammu jau lasījām Jūsu atsūtītas grāmatas, kas bija pie Birutas. Mēs jau ar mašīnu bieži vien aizbraucam pie Birutas. Es Jums nosūtu divas fotogrāfijas no Veckalsnavas kapiem, kur es un mamma esam pie Tēva kapa pieminekļa.

Es pats uz palaiku vēl strādāju spirta rūpnīcā apsardzē. Rūpnīca šonedēļ atsāka ražošanu. Mamma ir pensionāre. Strādājam arī pa dārzu, lai varētu kaut ko izaudzēt ēšanai.

Varbūt šoreiz beigšu un ļoti gaidīšu atbildi.
Visu to labāko vēlot
 Juris Silkalns
Jaunkalsnavā

——————————

[Xmas envelope]
1995.g. decembrī

Ernai un Inesei!

Gaišus un priecīgus Ziemassvētkus un Jaunais gads lai ir priecīgāks un veselīgāks par aizgājušo!
 Ede
 Juris

Relatives (Ķikure/Kikure)

LAIMA UN ALEKSANDRS GUGĀNI

Laima kūmās stāvēdama
Deva kūmu devumiņu:
Tautai lielu, Dievam mazu,
Goda prāta nesējiņu.

Ausma un Aleksandrs Gugāni. 
1946.g. 14.jūl.

[It seems they were Dzidra’s godparents in Germany]

***********************************************************

AUSTRA LĀCE

[Erna’s sister – on way back to Latvia after Siberian exile — postcard]
3.VI.57.

Mīļā māsiņ — Tavu vēstuli un kartiņu saņēmu — paldies. Tev aizrakstīju martā ka atlaiž mājās un tagad šo kartiņu rakstu no ceļa — Omskas. Raksti uz Guntas adresi. Esmu priecīga un tomēr ļoti satraucos domājot par priekšā stāvoša tikšanos. Jašam pārvilku strīpu tāpat kā Sibīrijas dzīvei — ir tikai vienas domas un mērķis — pie bērniem. Raksti — visus jūs mīļi sveicinu.

Austra

—————

[Card]                                                                                
14.XI.58.

Šodien saņēmu, māsiņ, Tavu vēstuli. Braucu ciemos uz mazmeitiņu – iemetīšu Tev šo karteli – veco operu. Vēstuli rakstīšu. Visiem iet mums labi. Paldies par paciņu kura ir ceļā, bet netērējies priekš mums, Ernuci. Šodien pirmais sniegs uzkrita, bet vairs nav, bet nopikoties varēja, Jūs sevišķi kas sniega neredzējuši.

Mīļi sveicinu visus A. un [..]

————————-

[1969?]

Mīļā, mīļā! Tas bij tik negaidīti un tagad es gaidu tikšanos. Ak tas jau būs tikpat kā ar Tevi! Atraksti man savu adresi kāda tev būs – tu braukšot uz Kanādu uz Inesi. Es dzīvoju un zinu ka tas ilgi nevar būt ļauts, kaut gan tagad pie Zigurda man ir ļoti, ļoti labi. Mana adrese
Rīga 12 **** ielā 19
A.L.

Mēs jau dzīvojam pie Siguldas mazā mājiņā. Ir tur jauki. Zigurds braukā uz darbu Rīgā.
Nu – tā – gaidīšu.
Pēc stundas tikšos ar Birutu F.!

Austra

————————————–

1.IX.71. Brēdiņos

Mana mīļā māsiņ! Garām ir vasara – viena liela gara darba diena. Patreiz ir jau rudens, sāk dzeltēt koki – ir jau tumšs vakars – aiz loga līst lietus. Sēdu istabā kuru pirmoreiz šovasar – t.i. rudenī jau – iekurināju. Ir silti – tikai Jānis nenāk vēl no darba mājās – viņš ir vienu dienu projām – kā ceļas tā aizbrauc ar riteni uz kolhoza kantori (3 klm.) un vakaros ap 10 nāk mājās. Ir viņam darba daudz jo lopiņu ir bezgalīgi un par visiem tik sīki dati jāsniedz rajona pārvaldē ka briesmas. Un viņš arī ir tik bezgala precīzs ka kādreiz krīt uz nerviem. Mājās ar mēs dzīvojam priekš tiem mīļiem lopiņiem cik viņu mums ir. Pļaun, nes, ved un baro, baro un uzpasē līdz apnikšanai. Kādreiz sāk viss apnikt un palaižu mazliet visu pār galvu – ienāku istabā un pasēstos – paskatos televizoru – nav tak ko trakot! Darbā jau esmu iekūlusies bet ir jau Jānis arī labs – ļoti pat un nav par ko bēdāties. Ir jau labi ka ir ko gaidīt, par ko rūpēties un zināt ka arī otrs par tevi domā un grib labu. Tas darbs — nedzen jau neviens, bet darbs pats gāžas virsū. Pa atvaļinājumu trīs nedēļas bij Guntas ģimene te – bij ļoti karsts un jauks – daudz peldējāmies un cepām saulē laukā. Vasara bij ļoti jauka – mazliet par retu lietus lija.

Manās bērnu ģimenēs viss pa vecam. Vecie strādā, bērni mācās un aug. Daumuķis ar jau ir mazs, prātīgs vīrelis. Vasarā bij te vēl tāda pati meitene un gāja abiem jauki. Meitas šodien sāk atkal skolas gaitas. Iveta bij vienu nedēļu te un Siguldā pie Ligitas. Smuka meitene izaugusi un jauka – čakla – Dzintra jau bērnus dīda pie darba. Ligita tā vieglāk aug, bet tā ar klavierēm un skolā uz piecniekiem vien – jāpažēlo un pilsētā nav arī tāda tā darba.

Ilgi nebij no Pakalna P. vēstules – no Jaungada, nu saņēmu vēstuli ka ziemā apprecējies. Esot jauks – mīļš draugs un dzīve esot atkal laba. Cik liekas, ātri visas jūtas mainās – cik nesen likās biju pie viņiem un bij vēl Anniņa! Kas viņam tā tāda ir nezinu – tikai Dolē mājiņu pārdevuši un dzīvo Rīgā tagad. Ziemā nomira arī Silkalns – Veronikas vīrs. Vakar saņēmu vēstuli. Tagad dzīvo pie Birutas Jokās. Birutai ir meitēns – šogad iet pirmā klasē un puika mazāks. Veronika tos mācot lasīt, rakstīt un gaidot kad kapu kalniņā vieta saukšot.

Nomira arī Bleivas onkulis. Bijām bērēs – satikāmies ar radiem un veciem Bleivu kaimiņiem. Priedes Pēters – Martiņa nebij jo sāpot kājas ļoti. Tad tās Reveliņ meitas, Reveliņ Arturs – Gunta kā dzīvoja Dauziņos tai jau bij garas runas ar visiem. Vecie palikuši pavisam jauni – jaunie saauguši

Bij Atis, Imants ar ģimenēm. Krišam meita iet skolā sestā klasē un spēlē arī klavieres dūšīgi. Dēls jau 18 gadu – ļoti jauks puisis. Gribējuši pilngadību svētīt un tieši pirms tam nomira v.tēvs.

Ķikuros, Ļaudonā neesmu vairāk bijusi. Gribēju jau Jāni aizvilkt uz to pusi ekskursijā bet bija vasara par īsu.

Rīt braukšu Dzintru apciemot – tie, kā zini, ir pie Cesvaines. – Imants strādā par grāmatvedi ‘Miera’ kolhozā un ciems man tik tālu nemaz neiznāk caur Piebalgu. Tāpat pensiju saņemu Siguldā un tad man katru mēnesi iznāk ciemošanās tur un labi ir – citādi – gribās tikties, bet nevar jau iztaisīties, jā sevišķi nespiež, no mājas.

Nu tā māsiņ, man iet labi – tagad gaidīšu no tevis vēstuli. Cik tu esi bagāta ar bērniem? Vai Inesīte ar Laimonu nu ir pie tevis? Mazā meita laikam ir tālumā? Bet vismaz neesi viena vairs un kādi plāni ir turpmāk jauniem – paliks uz vietas vai ir kur atraduši ko labāku?

Tālu jau esat – vai Dieniņ cik tālu! Kad atkal norimsiet uz vietas – nebūs vairs ko gaidīt, ka bijāt pacēlušies spārnos – gribējās gaidīt – varbūt, varbūt vējš jūs atpūtīs tuvāk!

Jaša ar man neraksta veselu mūžību. Es ziemā aizrakstīju par savas dzīves maiņām – Sandra bij tūlīt atrakstījis Nellijai un priecājoties un sen tā vajadzējis darīt, bet Jaša ko saka nezinu. Sūtīja Guntai naudu mašīnai. Par 1000 dol. varēja dabūt bet tagad Jaša arī atsūtīja, bet pacēla cenas mašīnām vispār un arī par dol. Tā ka tagad palika uz vietas. Gunta grib mēģināt kaut kur kaut kā varbūt lietotu dabūt, bet nu pagaidām līdz pavasara būs jānogaida – tad redzēs tālāk varbūt cenas atkal ar laiku pazeminās – bet tagad ir vēl puse klāt nākusi.

Ko vēl tev pateikt? – Es jau te pierakstu, bet vai tu varēsi izlasīt – tā ir cita lieta.
Biju sēnēs, bet nezinu par ko viņas neaug — tagad i līst i silts ir, bet mežs ir tukšs kā izslaucīts – kā agrāk baravikas auga!

Veronika sūtījusi tev sveicienus – griboties zināt kā mums ejot – vai tu rakstot – negribētos neko nezināt kamēr dzīva esot – domās bieži mūs atceroties.

Jānis nāk mājās – tev māšelīt visu labāko – atraksti – kā iet Inesītei un Laimonim? Sveicieni viņiem no mums –
Buča Austra
Raksti uz Siguldu.

——————————-

 [no date – early 1972]                    

Mīļo māšelīt! Es reti rakstu – vai ne, bet zini – tā tas aiziet. Darba ir daudz un nogurusi vakaros, ka negribas ne ar ko vairs aizņemties.

Tagad esmu Siguldā. Atbraucu pēc pensijas. Varētu jau nokārtoties lai viņu saņemu Dzērbenē, tur Brēdiņos, bet labi ir izrauties un atbraukt uz pāris dienām šurp un redzēt pasauli un cilvēkus. Tur jau dienas paiet klusumā un dziļā vientulībā – tiekos tikai ar saviem lopiņiem un viņi sevišķi – Jānis un krustmāte – smalki grib apkalpot savus četrkājaiņus. Tamdēļ ar paņem visu dienu darbu. Ej un ej! Ziemā mazliet brīvs paliek bet pārējais laiks – traks darbs. Bērni jau baras, ka man to nevajadzējis — es nezinu – vēl jāmēģina. Sāp jau rokas un kājas, bet pēc gada Jānis būs pensijā tad jau tas paņems daļu to darbu uz sevis. Vasaru saknes audzēšana, ravēšana un siena pļaušana no Jāņdienas līdz rudenim – vispār darbietilpīga māja – i pateikt nevar ko – bet dienu noeju kā uzvilkta.

Vakar aizbraucu uz Rīgu uz kino. Rāda Amerikāņu filmu – ‘Mūzikas skaņas’. Palladiumā rāda četri mēneši un biļetes izrauj no rīta stāvot garās rindās. Cilvēki iet pa 10 reizes. Es ar aizbraucu un noskatījos – jauki! Kaut ko tādu reti var redzēt. Šodien braucu mājās. Linards mani aizvedīs. Citādi jau dzīvīte nekas. Jānis ir labs pret mani – es tomēr esmu pati par sevi – neviens man nemaisās, kā gribu ta daru un tas jau ir jauki. Nevienam pa kājām nemaisos.

Zigurds taisīs kāzas pavasarī. Tagad dūšīgi raujas lai nopelnītu un uz 28. maiju būs kāzas Brēdiņos. Kad tā saskaita draugus un tuvākos radus – iznāk ap 80 gab. un viņam cilvēkam nebij kur un Brēdiņos jau ir jauki – apkārt ziedēs ievas un lakstīgalas un centīsimies būt jautri un priecīgi. Mirdza varbūt būs laba sieva – tāda klusa un mierīga – nevar jau tik labi atklāt kāda īsti – sevi tā neatklāj, bet labi viņi jūtas lai tad arī mēģina – pusmūžs jau nodzīvots. Tak jau var ar prātu to saskaņu jau meklēt. Nu tā tad māsiņ uz kāzām!!!

Bērni aug labi. Daumants iet bērnu dārzā. Ligita jau liela meita. Ātrāk bērni attīstās liekas kā mēs savā laikā, bet tāpat vien jau bija. Bij 13-14 g. vecumā jau mīlestības gana – gribējās dejot – bija jau tāpat. Tā arī Iveta jau veidojas meita ar savu prātu. Normundu nodeva specialā skolā – viņš mazliet raustīja valodu – tur viņus izlabo. Skola kur nodod pliku puiku un valsts par viņu gādā: ģērbj, baro un māca. Valsts jau mums uztur skolas, slimnīcas. Ārstēšanās, apskate gulēšana slimnīcā, skolas nauda – nekas nav jāmaksā.

Ligitai ļoti labi iet ar klavierspēli uz priekšu. Tagad jau 6. klasē un grūtas etīdes spēlē un tad viņa visas dziesmas rauj vaļā, kur tik dzird kādu melodiju tūlīt iet ar abām rokām. Ta jau labs meitēns – gaišu galvu!

To ka nomira Bleives tēvs es laikam tev rakstīju – tāpat Silkalns. Es Veronikai aizrakstīju, bet atbildes neesmu saņēmusi. Pakalnam man nevedas rakstīt un tā es pēc tam ka teica ka no Doles aizgājis – apprecējies un dzīvo Rīgā – neesmu vairs rakstījusi.

Pie tās Matutes esmu divas reizes bijusi, bet uz zvana neatver – nav bijis mājās un vakaros nav bijis izdevības tur nokļūt. Varbūt nākošo vasaru ka būs gaišs – pa tumsu Rīgā negribās klaiņot. Ko lai tev vēl pastāstu? Es te rakstu, bet grūti tev būs salasīt – man rokā tāda ķēmīga pildspalva – grūti turas, bet burto vien.

Ko tu tagad dari? Vai meita ir kāda pie tevis? Nevajadzēja tā dzīties vienai atpakaļ uz Austrāliju ka bērni laižas prom no turienes. Grūti jau gadiem vienam dzīvot. Un mīļo māsiņ, tu tās mašīnas dēļ gan nedomā neko – gan jau viņi te ko izdomās. Nopirks jaunas daļas par tiem sūtītiem un sataisīs kādu vecu mašīnu. Lūdzama nepūlies un nedomā ka gaidām no tevis – es saku – gan jau – Linards jau atrod no visa izeju – gan iztaisīs kaut kā uz priekšu lai vai var tikt. Paps jau ir centies daudz – es to nekad no viņa negaidīju un tamdēļ neaizmirsīšu viņa labo sirdi. Mīļo māsiņ tā dzīve gan ir dīvaina un tomēr tik gara – ka padomā kas viss nav bijis un vēl tik daudz kas nav bijis un varēja būt – ak kungs, ka visu atceras – daudz, daudz ir darīts, daudz domāts, ilgots, gūts un pazaudēts. Ai! Ka tā padomā, tad laikam jau tagad varētu būt laimīga un tad arī jādzīvo un tā jājūtas.

Raksti par sevi, saviem bērniem – lūdzu mīļo māsiņ.
Lai tev skaisti Ziemassvētki un sagaidi sev laimīgu Jauno gadu!
No sirds novēlu visu labāko!
Buča no A.

**********************************************************

JĒKABS (JAŠA) LĀCIS

[Erna’s brother-in-law, Austra’s husband, re-married to Alma, living in Toronto, Canada]
[Jēkabs Lācis
Dzimis 1907. gada 10. martā Ļaudonas pag.
Miris 1975. gada 5. septembrī Temagami, Ont. (uz savas salas)
Dieva mierā pavadīts 9. septembrī Latviešu kapos Toronto ]

—————————–

December 1968

Sveicieni Ziemas Svētkiem Tev un Dzidrai no Kanadas mednieka!
1968.g. Ziemas Svētkos. Toronto, Canada.
Tas mans pirmais “mūss” (moose) šinī zemē.

————–

.

[fragment]                                                   
[december]

No Latvijas nu ilgi neesmu neko dzirdējis. Neesmu vēl no Guntas saņēmis apstiprinājumu kā visi tie $1000 – ir saņemti – (pēdējo nosūtīju jūlijā). Mēs dzīvojam pa vecam. Alma pag. otrdien 7. dec. aizlidoja uz Ņujorku viņai tur brāļa sieva un brāļa dēls (brālis Latvijā šovasar mira – no pārcelšanās – baļķus ceļot uz traktora). Tiem Ņujorkā neiet diez kā ar veselību – Andrim par daudz nervu saspīlējums – viņš stipri jūtīgas dabas. Viņš strādāja vienu laiku kā kompjuteru programers. Pašlaik nestrādā. Alma tikai rītā būs atpakaļ ar pēcpusdienas lidmašīnu. Astrīda ar Ati un bērnu aizbrauca šo vīkendu pie Sandra uz Saginavu – viņi atpērk no Sandra to Temagami saliņas pusi kas Sandram (būtībā Elzai) piederēja. Tad nu mēs būsim pusīpašnieki ar Astrīdu un Ati. Es tur vairāk nekā negribu pielikt – ja Atis grib lai taisa – viņiem jau tāpat viss tas paliks jo Atis man tur daudz par šiem gadiem palīdzējis darīt.

Vakar biju pie Tikiņ Volda uz vārda dienas svētīšanu – tie bij sarīkojuši kopā pavisam 4 Voldi to balli – Tikiņu pagrabā. Puse ciemiņu bij sveši – tā ka mājā braucot ar Velpiem (Velpa Koke Almas Rīgas draudzene) norunājām ka no tādas kopējas balles nekas lāga nav. Nav tādas sirsnības kā kad visi ir veci paziņas. Dzert arī nedrīkst – vismaz tie kas brauc – jo tagad ir priekšsvētku laiks un policija stopē visus vāģus pēc kārtas uz dažām ielām – ķer iereibušos braucējus. Šodien rakstu vēstules un čekus un balancēju budžetu – šinī laikā vienmēr sarodas visādas labdarības un latviešu biedrības kas apelē pie mūsu sirdsapziņas.

No Ineses un Laimona neesam nekā dzirdējuši kopš pag. pavasara. Tiem laikam tā apkārtējā dzīve paņem visu viņu laiku.
Nu labu veselību un možu garu Erniņ!
Jaša.

——————————–

[Xmas card]
Toronto 1971. decembrī

Sveicieni Erniņ no sniegotās Kanādas!

Pie mums Toronto gan pašlaik sniega nav, bija ap 5 collas bet nokusa, vakar vakarā bij 600F. Rekords priekš visiem laikiem decembra mēnesī. Vankuverā dzirdam radio, esot 11 collas. Pie mums pieturas caurmērā silts rudens. Pēdējo reizi kad rakstījām Tev oktobra sākumā taisījāmies uz “mūsu” jakti. 4. oktobra rītā — taisni Tavā dzimšanas dienā, turpat pie salas uz “Sand Point’a” nošāvu 2 1/2 g. vecu “mūsa” bulli — ragi (39 collas plati) drīz būs pie pagraba sienas. Alma ieraudzīja ka šis peld no Camp Cayuga’s uz Sand Pointu, es biju laivā un pašlaik biju gatavs braukt pie citiem medniekiem uz to tālo ezeru — ta viss gāja milzīgā steigā un pēc dažādiem manevriem (ūdenī peldot nedrīkst šaut) es tomēr paveicu to visu. Visu nedēļu gaidot otrā ezera mednieki neredzēja neko. Pēc nedēļas visi atbraucām mājā.

Jaša

———————–

13.V.72.

Sveiki Erniņ!

Nu kad esmu pieaugušo kārta domāju laika vajadzētu būt vairāk, bet līdz šim tā nav. Pensijā aizgāju 31. martā. Tūliņ pēc tam pārdevām Manitobas ielas māju un bij jāpārvācas pie Ata un Astridas. Nu visi dzīvojam šeit, šie augšā, mēs apakšā – mantas kastes gar sienām, mēbeles gandrīz cita uz citas. Un tas tā būs līdz 1. jūlijam kad jaunie ievāksies savā jaunā (lielākā) mājā pāri ielai taisni pret mums. Tā māja tiek celta ir jau zem jumta un būvētājs strādā pilnā sparā arī sestdienās. Tad nu mēs pārņemsim šito veco un mums diviem jau nu viņa arī būs liela. Šis laiks ir aizgājis vienā steigā jo pēc 18 gadu nodzīvošanas uz vietas jau krāmu netrūkst ko vākt. Man jau aprīlis aizgāja vienā steigā un bij ko norauties cilājot un nēsājot tās kastes un galvenais gudrojot kur likt. Ir gan jocīgi kā visādi cilvēks var dzīvot – Vācijā ar nedaudz koferīšiem bijām dzīvi un veseli un te nu cīnies ar mantu kalniem un vēl nav labi.

Pašlaik te dzīve nav tik mierīga kā vecā vietā jo jauniem jau draugu daudz un visi ir dzīvības pilni un miera nav. Mums jau šinī vasarā arī būs vairāk ko darīt kamēr atkal iekārtosimies kad šie pārcelsies uz jauno māju. Man liekās kā dzīvojot tik tuvu kopā mūsu dzīve arī nākotnē nebūs tik mierīga kā tas būtu bijis vecā vietā. Bet laikam jau pārlieku liels miers arī nav neko veselīgs. – Es ceru ka Inese ar Laimonu brauks atpakaļ uz Kanādu un ņems arī Tevi līdz. Jā nu jūs visi pārcelsities uz Britu Kolombiju tad jau nu gan mēs gribētu jūs apciemot tur.

Kā jau Tu arī droši vien zināsi – Zigurdam 27. maija būs kāzas. Tās viesības būšot Dzērbenē un cerot sagaidīt daudzus mūsu radus uz tām kāzu svinībām. Austra man te bija atrakstījusi garā vēstulē par visiem kā kuram iet. Par bērniem un bērnu bērniem – Guntai liekās nekad nav laika tā visu uzrakstīt. Tad nu es arī zinu ko vairāk. Zigurdam tā izredzētā esot mazrunīga un Austra saka Zigurds jau esot tāds pats – ne no viena ne otra vārdu nevarot izspiest. Austra saka tad nu abi klusējot vien varēšot to lielo laimi baudīt.

Nu mēs ceram tai kāzu laikā būt uz salas un tad nu būs jāpaceļ glāze un jāiedzer uz viņu veselību un laimīgu dzīvi. Jā kurš gan tai laikā nesapņo par to gaišo nākotni un cikiem vien viņa piepildās. Bet vai nu tādēļ necerēsi un nesapņosi – tikai tādēļ ka tik daudziem tie sapņi sabrūk. Ne tikai cilvēkiem, pat veselām tautām viņi sabrūk, dzīve tomēr rit tālāk.

Visu labu!
Jaša

Saņem arī no manis sirsnīgus sveicienus un paldies par pūlēm ar to manas mātes bildi. Palieku Tev parādniece. Mēs jau priecātos gan kad Tu arī te uz šo kontinentu pārceltos, bet sabiedriskā ziņā Jums visiem būtu labāk te Toronto, jo te ir daudz vairāk latviešu kā Vankuverā. Atraksti atkal mums.

Alma.

[Zigurda kāzas 27.5.1972]

*************************************************************

GUNTA LĀCIS

[Erna’s niece, Austra’s and Jaša’s eldest daughter]
1989.gada 25.janvārī

Sveicināta, Ernas tante!

Lai arī uz konverta nebija mans uzvārds, bet tikai vārdi, es Tavu vēstuli saņēmu. Tikai – vienu dienu par vēlu. Iepriekšējā dienā mira mana mamma un Tava māsa. Tātad mira 22. janvārī pēcpusdienā.

Atraksti, lūdzu, uz kādu adresi Tu vēstules sūtīji uz Rīgu. Varbūt tā bija mana brāļa adrese? Tad vajadzētu saņemt.

Brālis Zigurds dzīvoja apm. 10 gadus te, Siguldas apkārtnē, kur viņš bija nopircis mazu lauku mājiņu, tur viņš kopa dārzu un nedaudz lopu. Mamma viņam palīdzēja tikt ar bērniem galā, pieskatīja, kamēr tie bija mazi (Zigurds vēlu apprecējās). Tagad bērni paaugās līdz skolas vecumam un Zigurda sieva vairs negribēja uz laukiem dzīvot un viņi pagājušā gadā aizgāja atpakaļ uz savu Rīgas dzīvoklīti. Mamma mazajā mājiņā palika viena. Zigurds ar bērniem brauca brīvajās dienās uz šo mājiņu (Zigurds strādāja katru trešo diennakti). Pēdējā laikā, bērniem ejot uz skolu, Zigurds brauca vairāk viens pats.

Šo rudeni, 7. oktobrī Zigurds saslima un 12. oktobrī mira (nieres atteica). Mamma to ļoti smagi pārdzīvoja, sirds jau tā bija cietusi drausmīgajos Sibīrijas gados. Mēs braukājām pie viņas un gādājām, kā vien mācējām. Pie mums viņa dzīvot atteicās, jo tur viņa esot tuvāk Zigurdam, viņa vēl arvien jūtot viņa tuvumu, bez tam viņa negribēja pie mums, jo mans vīrs – Linards ir ar diezgan nejauku raksturu.

Nu ko, mēs vedām viņai un viņas sunītim – vēl Zigurda gādātam, ēdamo. Vēl sestdienas pēcpusdienā uz viņas vēlēšanos atvedām viņai pilnu tīkliņu ar grāmatām un avīzēm – jaunākām. Svētdien pēcpusdienā atbrauca kaimiņš un teica, ka iegājis (mēs viņu lūdzām šad tad ieiet paskatīties) un atradis, ka kritusi un guļot mirusi. Atsaucām ārstu – konstatēja, ka momentā sirds atteikusi un uz vietas mirusi. Labi, ka viņa līdz beidzamam vēl bija spējīga ļoti skaidri domāt, lasīja daudz un bez brillēm, sevi pilnīgi apkopa, mēs tikai piegādājām visu un mazgājām veļu.

Ļoti žēl, ka viņa nesaņēma Tavu vēstuli vēl. Vēl dažas dienas pirms nāves pieminēja – nez kur nu esot Erna, nekādu ziņu. Es šovasar no 20.jūnija līdz 5.augustam biju ciemos pie Almas. Tas bija manas dzīves vienīgais atvaļinājums. Visu dzīvi esmu ļoti smagi un daudz strādājusi, var teikt vīriešu darbu. Uzcēlām māju Siguldas nomalē, ir mašīna. Mašīna gan ir šausmīgs krāms, bet tādas čaumalas mums te ir, toties maksā viņas asiņainu sviedru naudu, un pēc 6 gadiem visa virsbūve ir kā siets izrūsējusi. Nu tās ir mūsu dzīves nedienas.

Man ir divi bērni – Ligita, 30 gadu veca, precējusies, viņai ir atkal meita un dēls; — Daumantu, viņam ir 21 gads, nupat Ziemassvētku vakarā apprecinājām. Daumants pagaidām ir kara dienestā tepat Rīgā (laimējās).

Kanādu apmeklēju pēc Almas izsaukuma, ceļu apmaksāju pati. Jau divas reizes (79. un 82. gadā) biju saņēmusi izsaukumu, bet mūsu politika toreiz bija savādāka. Tagad brauc, kurus vien izsauc, rakstām un runājam, ko domājam (gandrīz), vārdu sakot, sākam celties kājās. Daudzi ārzemju latvieši nosoda mūs, bet mēs jau savādāk nevarējām, ja gribējām izdzīvot. Mums nelaimējās izbraukt ārzemēs, lai tad nosodoši skatītos uz Latviju un tur esošiem. Mums bija jādomā, ko šodien ēdīsim un kā saglabāsimies.

Algas mums ir smieklīgi mazas, bet mēs audzējam tulpes, narcises un paši savām vajadzībām saknes. Tas ir mūsu papildus ienākums. Par algu neuzcelsi māju un nenopirksi mašīnu, labi, ja paēdīsi un kaut kā apģērbsies.

Nu ko – būdama Kanādā pie Almas (viņi bija bezgala labi, ka mūs atcerējās, sevišķi daudz pateicības esmu Atim parādā) dabūju vienu Tavu grāmatu, ko atvedu mammai kā dāvanu. Alma neko nezināja stāstīt, kur Tu esi pašlaik. Būtu es zinājusi, ka Montreālā, mēs būtu tikušās, jo es izbraucu no Montreālas lidlauka. Pie manis uz Toronto bija atbraukusi Elzas tante un Ruta. Žēl, bet tik tuvi radi, bet esam tā atsvešinājušies. Te, Latvijā, jau mēs esam maz pavisam. Kas nu esam palikuši aiz Ķikuru Austras, tie šo piektdienu viņu pavadīsim pēdējā gaitā un pulkst. 16.00 guldīsim Siguldas kapsētā netālu no Zigurda.

Aizrakstīšu arī uz Austrāliju.
Sveicieni pēdējie no mammas un no mums visiem Tev un arī Inesei —
Gunta

———————–

 [23.8.89.]

Sveicināta, Ernas tant!

Nevaru sagaidīt no jums ne no viena vēstules. Ar lielu prieku saņēmu no Austrālijas sūtīto grāmatu. Tu, Ernas tant, rakstīji, ka sūtīsi savu dzejas grāmatu. Vai tā nav izsūtīta, vai nav atnākusi?

Man ir ļoti bēdīgi, jo nav vairs mana mīļā brāļa un mammas. Bieži vien gribās ar viņiem parunāties. Ir tik daudz jautājumu, kas paliks neatbildēti. Pamazām jāiekārto kapu vieta. Liksim kapiņam apmali, vēl jāstāda žodziņi, šovasar apstādīju tikai puķītes.

Es lasu Tavas un Sarmas vēstules un domāju – cik grūti ir Tev gājis! Gars raujas brīvībā, bet kājas pieķēdējis pienākums. Nu tagad taču Tu dzīvo kā pati gribi un vari? Vai Inese tā arī vairs neprecas?

Jūliju biju Ļaudonas pusē. Bijām kapos, apraudzīju abus vectēvus. Tava papa kapam pāri saaugušas liepiņas, uz kapiņa nedaudz aug kapa mētra. Sakārtojām, jo nu jau arī tur esmu vienīgā kopēja palikusi.

Dzintra (Iesalniece) dzīvo aiz Jēkabpils. Mums tagad sāk valsts daļēji atmaksāt mantu izvestajiem. Dod arī mājas atpakaļ. Dažam jau ir tikai vieta vēl redzama, kur māja bijusi. Mūsu Ruķi ir vēl diezgan labi saglabājušies. Sevišķi māja. Nav ne plaisu, ne pārbūvēts. Vienīgi jākrāso būtu spēcīgi. Tur tagad iekšā dzīvo 3 vecīši. Māja pašlaik pieder veselības ministrijai. Es jau gribētu, lai tur Dzintra iet iekšā. Viņā ir daudz lauksaimnieka spara – viņa kopj saimniecības teļus, savas 2 govis, cūkas. Arī dēls viņai ir ļoti apsviedīgs un izdarīgs. Darām visu, lai atdabūtu Ruķus. Man jau ir māja Siguldas nomalē, dēls Daumants ar savu sievu un mazo dēliņu Edgaru dzīvo pie mums. Meita, Ligita, negrib tik tālu iet projām, viņas vīrs arī ar lauku būšanu negrib nodarboties. Nu redzēs, kā tas izveidosies.

Nobraucām toreiz garām Ķikuru ceļa galam. Ceļš tāpat ieiet, tur droši vien ir vēl kādas mājas. Nebija laika iebraukt. Man dēls teica kādreiz, kad nāks mājās (šonedēļ) no armijas, izvadāt arī uz Ķikuru vietu, sen neesmu bijusi tur.

Kā ir ar veselību? Nākošo vasaru mums ir lielie dziesmas svētki, solās būt varen plaši, es arī dziedu. Varbūt saņemsities un atbraucat?! Būs arī brīvās pasaules kori un dejotāji. Iepriekšējos dziesmu svētkos dejas svētki notika stadionā, reizē dejoja 6000 dejotāju, mirdzēja tērpi, es raudāju skatīdamās, tas bija kaut kas grandiozs. Pārdomā, tant, aizvestu mēs Tevi arī uz Ķikuriem.

Sveicini meitas. To radu ir tik maz, vienmēr esmu domājusi – kaut kur pasaulē ir māsīcas un brālēni. Sandra bērni mani, vispār mūs laikam neatzīst. Arī kad Elzas tante ar Rutu iebrauc Latvijā, nekad mums neziņo. Arī Ružiņ tantes bērni mūs netur vērtē. Viņas vecākais dēls (Nellij tante teica) teicis – tā viņiem vajadzējis, ka izveda, visi bijuši jāiznīcina. Nu ko, vainīgs vienmēr ir tas, kas kaut ko dara, kas neko nedara, tam arī vainu nav par ko pielikt. Labi, šoreiz beigšu, runāt jau varētu daudz –

Visu mīļū —             Gunta

——————————

[before Xmas 1989]

Sveika, Ernas tant!

Tavu grāmatu saņēmu krietnu laiku pirms vēstules. Arī izlasīju. Man ir tik žēl, ka mamma to vairs nevar izdarīt. Viņai tas būtu pārdzīvojums – it kā parunāties ar Tevi par jaunības dienām. Mēs jau to nevarējām pateikt. Viņa reiz, drīz pēc savas atgriešanās no Sibīrijas, mūs izvadāja un stāstīja, gan par Sāvienas pusi, gan par Ķikuriem. No tālajām bērnu dienām es atceros, kā izskatījās mājas, pagalms, saimniecības ēkas, vecā mamma. Bet ūdeņi aiztek, cilvēki aiziet.

Tad tagad jūs esat Kalgari. Manai darba biedrenei pagājušo ziemu tur bija vīrs Olimpiādē. Viņš taisa Rīgā sporta bobus (brauc no kalna ar ragaviņām). Tad stāstīja, rādīja bildes. Izskatās paskarba vieta, bet man ļoti patika tie kalnu meži, ko rādīja pa televīziju. Vai tad jums tā liekās, ka tur jums patiks, jeb noteicošais ir tikai darbs? Un ja atkal mainīsies darbs, tad mājiņu pārdosiet un atkal pārcelsities citur? Interesanti jau būtu tikties ar Inesi un Dzidru. Ir tik dīvaini, — mēs taču esam tik tuvu radu, un nekādu sakaru.

Nāk jauns gads, jauns pakāpiens, nu jau liekās, ka man arī sāk iet lejup. Nu prieks, ka aug vismaz mazie. Nāk ziemassvētki, kas tie par svētkiem, nevar svecītes dabūt, nezinu arī, ko uzlikšu galdā – jānošķovē kāposti, jāsavāra kartupeļi un kāds cepetītis. Varētu jau ilgi un dikti pieciest, ja tik zinātu, ka reiz dzīvē ietu atkal kalnup. Cilvēki zaudējuši darba tikumu – tas ar varu ir izdzīts; taču latviešu gars vēl ir dzīvs un agri vai vēlāk tas cels mūs – to es droši ticu un cīnos par to.

Sveicieni arī Dzidrai un Inesei. Gaidīšu to dienu kad viņas redzēšu, visu skaistu –
Gunta

—————–

[mailed 27.III.91 from Toronto; on writing paper with Latvian motif top left]
G. Lāce

West Hill, Ont

Sveika Ernas tante un Inese!

Rakstu jums tepat no Toronto. Jau trešo mēnesi esmu te, pie Astrīdas. Atbraucu 1. janvārī un tūlīt sāku strādāt pie Anitas, Anitai ir ēdnīca. Darbā eju no 6 rītā līdz 2 vai 3 pēcpusdienā. Strādāju visus darbus, kas vien nāk priekšā tādā virtuvē un ēdamzālē. Pēcpusdienās šuju – vienam korim garās kleitas, mājniekiem, nedaudz ko pārtaisu sev. Tā iet dienas, pelnu arī naudiņu, kuru lielo daļu vedīšu naudā uz Latviju, lai varētu palīdzēt bērniem ko celt vai iegādāt. Daumants, mans dēls, joprojām grib dabūt zemi (tu par Ķikuru zemi neesi padomājusi?) un sākt lauksaimniekot. Projām, atpakaļ uz Siguldu. Gribu braukt maija sākumā, jo jāstrādā dārzā.

Esmu lasījusi tavas grāmatas, bet es ļoti gribētu lūgt, lau tu uzraksti par manu mammu – kāda viņa bija jaunībā, kā tas bija ar manu tēvu, kad sākās un kā ar Almu. Man mammai negribējās nekad prasīt, baidījos sāpināt, arvien domāju – vēl laika gana, kamēr viņa vairs nebija. Tikai, lūdzu atklāti, konkrēti, visu, ko zini lūdzu.

Adresē, lūdzu uz Tilta ielu Siguldā un tā lai es saņemu maija vidū vai beigās (es domāju – vēstuli par mammu). Tas ir man liels lūgums un es ceru, ka tu, Ernas tant, to uzrakstīsi.

Kā nu jums iet? Esat iedzīvojušās? Pieradušas? Jums Kalgari droši vien ir kārtīga ziema, šeit Toronto es teiktu, ka tādas nebija. Kā Inesei veicās ar darbu? Ir apmierināta? Žēl, ka esat tik tālu – manas tuvākās radinieces.

Šoziem iet cīņa par Ruķu atgūšanu. Dzintra tur cīnās arī par mani, jo es viņai novēlēju dabūt Ruķus – viņa visu dzīvi ir strādājusi ar lopiem, pie zemes un arī Sibīrijā kā mazākā cieta visvairāk – vairākas reizes jau no bada bija nesamaņā, tad mēs ar brāli gājām ubagot kartupeļu mizas, lai glābtu māsu. Pie mantas dalīšanas piedalās arī Zigurda sieva, Mirdza.

Gaidu to dienu, kad atkal braukšu uz Latviju, ilgas dienu un nakti dzen domas tikai turp. Lai cik te labi un tur grūti, tikai Latvijā gribu būt, to nu es zinu noteikti!

Labi, sveicinu jūs un novēlu visu visu labu –
Gunta

Mana Siguldas adrese:
Latvijas Republika
Rīgas rajons
Siguldas ciema

——————————————————-

[Xmas card]

Mēs dzīvojam ciešami; ja mēs izturējām Sibīriju, ko es uzskatu par ārkārtēju brīnumu, tad savā tēvzemē jau nu mūs tik viegli nepieveiks nedienas. Gan nāks arī mums labākas dienas, paēduši esam, jo mums ir dārzs, saņemam abi ar Linardu pensiju, katrs 23 latus (apm. 30 dol.) mēnesī. Daudz dažādu izdevumu, bet knapinoties galus savelkam un mums, tant, tiešām neko nevajaga. Dēls pagaidām strādā 2 maiņas dienā, savu ģimeni (sievu, 2 dēlus) uztur, grūtāk iet meitai, gan viņai, gan arī vīram nav darba. Mazbērni iet skolā, apģērbu šādu tādu mazbērniem saņēmām no humānās palīdzības. Es turu vistas, lai ir kāds aizdars; tā dzīvojam, citiem ir sliktāk, citi dzīvo bagāti. Atrakstiet, lūdzu kādreiz.

  Gunta

Dzintra ar vīru un dēla ģimeni dzīvo Ruķos. Smagi strādā, lai atjaunotu saimniecību. Es no savas daļas atteicos par labu māsai, lai nebūtu jāpārdod Ruķi. Zigurda sieva gan gribēja, ka Ruķus pārdod un naudu sadala. Nepiekritu, izmaksāja inventāra, lopu tiesu viņai, māja tika saglabāta. Lai viņai veicās!

————————

1994.g. 19.febr.

Sveicināta, Ernas tante!

Paldies par laba vēlējumiem Jaunajā gadā. Laiks iet ātri, tā sestā daļa jau nodzīvota, nesot līdzi nedaudz prieka, daudz rūpju un cerību uz priekšu.

Cik saprotu, tu neesi izpratusi dažus faktus. Pēc mammas un mana brāļa Zigurda nāves sākām pieprasīt atpakaļ ‘Ruķus’, jo pēc visiem likumiem to varēja sākt darīt. Savu daļu pieprasīja Zigurda sieva – Mirdza, ko arī no mantas saņēma naudā. Vēl ir jāizmaksā viņai trešā daļa no zemes uz ko viņa pastāv. Es no savas daļas atteicos par labu savai māsai Dzintrai Iesalniecei. Viņa ar milzu enerģiju tagad saimnieko ‘Ruķos’. Apprecējās viņa ar Ļaudonas Iesalnieku – Imantu. Viņai ir meita, aizprecēta uz Smiltenes pusi (saimnieko sava vīra mājās, ir divas meitas) un dēls Normunds, kurš palīdz ‘Ruķos’. Atteicos no savas daļas, lai māsai būtu vieglāk, jo Ruķi prasīja arī milzum daudz atjaunošanas. Es domāju – Dzintra cieta Sibīrijā visvairāk, divas reizes jau no bada bija satūkusi un nesamaņā, mēs ar brāli gājām ubagot kartupeļu mizas, kurām pateicoties arī viņa izdzīvoja. Pēc apprecēšanās visu dzīvi viņa ir dzīvojusi uz laukiem, turējusi pāris gotiņas un strādājusi kolhozā un tāpēc es atteicos no visa par labu viņai.

Man ir meita un dēls. Meita – Ligita precēta Glāzniece dzīvo Siguldā, viņai ir meita Sandra un dēls Arnis. Mans dēls Daumants Lācis dzīvo netālu uz laukiem, īrē dzīvokli, ir precējies, viņam ir 3 dēli: Edgars, Aigars un Kristaps. Kristapiņam ir tikai mēnesis vēl.

Tu brīnies, kāpēc man ir uzvārds Lācis. Nu tas bija tā – manu izredzēto sauca Linards Jurka, viņš bija bārenis no Rīgas, dzīvoja Madonā, iepazinos Ļaudonā kādā zaļumballē. Viņš bija 6 gadus par mani vecāks, strādāja Madonā transporta iestādē par šoferi. Tur bija daudz krievu un krieviem ir tāds vārds Jurka (vīriešu vārds) un visi viņi tā arī runāja, bet viņam tas nepatika un pie laulāšanās viņš pārnāca manā uzvārdā, jo likumi to atļāva un man nekas nebija pretī. Tā es arī paliku Gunta Lāce. Smieklīgi vienīgi mums ir tie uzvārdu pārveidojumi – un ka var no lāča iznākt lāce.

Tu raksti, ka mans tēvs ļoti pārdzīvoja, kā tas sanāca ar Almu. Nu, to viņš godīgi nopelnīja. Arī Astrīda teica, ka visu mūžu viņas māte ir bendējusi mana papa nervus. Almai jau nu gan ir drusku raksturiņš!!! Pašlaik viņai arī ir smagi ar veselību – nelielas triekas viņu moka, cik saprotu, nevar neko vairs staigāt.

Vēl sarakstos ar Astrīdu. Cenšos naidu neturēt, lai gan varēja kaut 50. daļu no mantojuma atsūtīt arī šiem bērniem. Nu, paldies arī par tām no citiem savāktajām drēbēm priekš mums, tak drusku vieglāk bija. Nāk pavasaris, pāri mums spīd dzimtenes saule un tas nav maz.

Visu labu jums visiem —               Gunta.

——————————————-

1994.g. 29.sept.

Sveicināta, Ernas tante!

Paldies par vēstuli, kartiņu. Skatos un domāju, cik vecas mēs jau esam, kaut visu laiku domāju par tavām meitām kā par jaunām meitenēm. Laiks tek un tek, diena aiz dienas ar darbu un rūpi un nemaz nemani, cik daudz gadu jau garām. Kas vēl priekšā? Dažādas kaites sāk mākt, sāk sāpēt visas malas, bet jācenšas vēl palīdzēt bērniem, mazbērniem.

Vasara bija karsta arī pie mums, pusotru mēnesi nenolija ne pile. Kaut kas jau izauga. Šogad varens sēņu gads, taisu ziemai visādos veidos.

Bijām aizbraukuši uz Ļaudonu pie Dzintras. Grūti viņai iet, bet tā ir tēva māja, kur viss no ēkām vēl saglabājies, jāiztaisa tikai remonts. Viņai strādīgs dēls, ceru, ka nepagurs.

Dzintra bārās, ka neviens neko nedara, lai atgūtu Ķikuru zemi, š.g. oktobris ir pēdējais laiks to darīt. Reiz tu teici, ka došot kādam nomā. Pagastā par to neko nezina un saka, lai es kārtoju atgūšanu, vismaz sertifikātus varētu iegūt. Ja tu neko nedari, esi tik laba un atsūti man pilnvaru to saņemt. Mamma mirdama lūdza neatstāt to novārtā. Jau tā esam apzagti līdz ādai. Tie kungi, kuri augšā, tūkst aiz bagātības. Lūdzu! Un ja tu gribi pati kārtot, tad steidzies!

Sveicini Inesi un Dzidru no manis, lai viņām labi klājās un tev novēlu veselību, lai vari vēl atbraukt uz Latviju, jo nekur nav tik skaisti kā te.

Visu to labāko —                             Gunta

—————

Mīļā Gunta!

Rakstu Tev ko prasīji. Tu jādomā zini, ka Austra un Jaša bija skolas biedri un draudzējās jau ilgi, tad apprecējās. Viņi bija skaistākais un laimīgākais pāris — Austra slaida, veselīga, skaista, Jaša ja sejā ne sevišķi skaists, augumā slaids, izskatīgs, elegants, tikko beidzis skolu jau kļuva pagasta vecākais ievēlēts vēl un vēl no jauna. Ļaudonieši mīlēja un bija lepni uz viņiem. (Pajautā vecajiem Ļaudonas tēviem…) Viņi strādāja nopietni un apzinīgi Ruķos un darba bija ļoti daudz. Saimniecība plauka, viņi uzcēla seklo kūti, (ar uzbraucamo ceļu un šķūni), vēlāk jaunu dzīvojamo māju. Jaša tēvs, vecais Ruķu paps, stādīja un rūpējās par lielo augļu dārzu. Austrai bija sevišķi daudz darba — jo vasarās tur ciemojās izlutinātie Rīgas radi — Jaša māsas un laimīgais, slinkais Jaša vecākais brālis Sandra. Tie bija skaisti laimīgi gadi. Nāca mazie — Zigurds un Gunta. Ja kāda nesaprašanās patraucēja kopdzīvi, tā gadījās vēlāk, pirms trešā bērna dzimšanas, kad Jašam arvien ilgāk bija jāstrādā pag. valdē un Austrai visa nedēļa bija jāvada ar mājas darbiem un lopiem. Tad svētdienās Austrai gribējās iziet sabiedrībā, bet Jašam gribējās palikt mājā. Austra kļuva greizsirdīga uz pagasta valdes dāmām (tur bija kāda koķete policista sieva…) un Jaša kļuva greizsirdīgs un nobijies no jaunajiem elektriķiem, kas tai vasarā strādāja Ruķos pie jaunās mājas pabeigšanas. Par šīm sāpīgām nesaprašanas lietām man bija zināms tādēļ ka Jaša un Austra bieži ciemojoties Ķikuros visus sīkumus izsūdzēja Ķikuru mammai. Tad viss atkal ritēja kā agrāk, nāca trešais bērns ar savu laimi un arī vairāk rūpju. Darba bija vēl vairāk, sevišķi Austrai, bet viņa nesūdzējās, viss ziedēja un plauka, kā to mēdz teikt. Varbūt kāda sāpe no abu greizsirdības vēl slepeni sāpēja, bet dzīve bija pilna — liela saimniecība un trīs bērni.

Un tad nāca karš. Vienā naktī Jaša ienāca Ķikuros un teica, lai padod ziņu Austrai, ka viņš aizbēg mežā, jo viņu meklē milicija (tas bija komunistu laikā). Jaša ar puišiem un zirgiem bija šķūtīs — darbā, Pļaviņās pie lidlauka būves. Tur kāds viņam bija pačukstējis, lai bēg, jo viņu un arī dažus citus tur meklē un apcietina. Tai laikā pazuda bez vēsts cilvēki no mājām un darba vietām.

Ta rītā, es braucu ar divriteni uz Ļaudonu, uz Ruķiem ar ziņu Austrai. Bet jau ceļā satiku cilvēkus, kas teica, lai steidzos, vairs ne uz Ruķiem, bet uz Ļaudonas pag. valdi, un tur es piebraucu, kad jūs visi jau sēdējāt smagajā mašīnā. Policists man atļāva pieiet un no jums atvadīties. Tur es pateicu Austrai, ka Jaša ir izbēdzis un slēpjas mežā. Austra kļuva priecīga, jo cerēja, ka Jaša izglābsies. Ka ģimeni arī apcietina un ved prom, to Jaša tad vēl nezināja un vairāk kā trīs gadi pēc tam nezināja nekā par jums. Ļaudis runāja un stāstīja briesmu lietas, bet patiesību neviens nezināja, ne kur jūs aizveda, ne ko ar jums darīja.

Jaša cieta briesmīgi. Kad atbrauca uz Ķikuriem, teica: “… kad es iedomāju tos mazos ģīmīšus…” Un nevarēja parunāt. Reiz bija Ruķos divi dienas ieslēdzies guļamistabā ar revolveri līdz. Draugi, skolotājs Osītis laikam, bija runājuši, kamēr pierunājuši nākt ārā un dzīvot.

Jā, dzīve gāja tālāk. Jaša strādāja pagasta valdē. Tur cilvēki kā uz galu taisīdamies dažreiz dzīroja, dziedāja, nezināja nekā, kas nākošā brīdī notiks. Trīs gadi neziņā ir ilgs laiks.

Tad reiz, kādā tādā sanāksmē Jokās, pie Liventāliem, bija bijuši kopā arī visi no pagasta valdes un tur dārzā (tā teica) pastaigāt izgājušus, atraduši Jašu un Almu intīmā situācijā, laikam — bučojoties. Visiem liela brēka kas un kā? Un Jašam atpakaļ uz Ļaudonu braucot bijusi jāņem Alma savā gādībā, savos ratos. Nezinu, vai Almas vīrs tur bijis tad līdz Jokās, vai nē. Un tā tas bij sācies, tā saistība un atbildība. Man nav neviena laba vārda Almai — bet tāda ir dzīve, dažreiz grūti labo un ļauno atšķirt. Jašam neviens nepārmeta, bet viņš cieta no tās situācijas, viņš reiz Ķikuros arī kā attaisnojumam sev teica, ka Alma viņam atgādina Austru. Tā bija savā ziņā taisnība — ārējā līdzība augumā, varbūt mazliet arī sejā. Drīz tad nāca bēgšana uz Vāciju. Jaša bija atbraucis uz Ķikuriem, lai es un mazā Inese un Ķikuru mamma, varbūt brauktu kopā ar viņu uz Vāciju, jo Jašam Vācijā bija pazīstami vācu augstāki virsnieki no kara laika, kur sākumā apmesties, bet Jānim, manam negantajam vīram, bija jāiet vienmēr līdzi armijas tuvumā, jo viņš bija iesaukts zemes sargos. Bet es kaut kā nesapratu Jaša piedāvājumu un nezinu arī, vai man būtu bijusi dūša darīt pretī Jāņa gribai, jo viņš ar labu prātu nelaistu mūs no sevis prom. Nu — izglābāmies, dzīvi palikām.

Lai Alma varētu izceļot uz Kanādu — Jašam viņa bija Vācijā jāaprec. (Viņa no sava pirmā vīra, cik zinu, šķīrās pēc notikuma pie Liventāliem.) Viņš man un Ķikuru mammai rakstīja — ka, ja gadījienā Austra atgriezīsies — šī laulība kļūs anulēta. Bet dzīve vēl ilgi ritēja tālāk. Almai bija meita, Astrīde, par ko Jaša rūpējās, un vēlāk Astrīdei laikam bija pirmais bērns, kad Jaša rakstīja — “… kad tāds sīks mazulis ierodas, tad sirds kļūst mīksta kā ziemas cepure…” Tā bija Jaša ģimene. Zinu, ka Jaša sirds līdz beigām asiņoja par to, kā tas ar viņu viss bija iznācis. Bet labot tur arī vairs daudz neko nevarēja. Zinu, ka Tu esi tiesājusi viņu asi. Bet Tu biji ļoti jauna. Un ko mēs varam spriest par citu cilvēku likteņiem?

Vairāk es neko nezinu pateikt.
[Erna]

————

1996.g. nogalē. 

Ar nevīstošu gaismas puķi rokās
Nāk atkal Saulgrieži pie mūsu durvīm sērst
Un aicina, lai nepiekūstam saules ceļā
Mēs domas, skatienus un ilgas vērst.

Gaišu noskaņu Ziemassvētkos un cerību piepildījumu Jaunajā 1997. gadā
Ernas tantei, Inesei un Dzidrai vēl —    Gunta

—————————–

Sveicināta Ernas tante un Inese!

Klāt gadu mija un Ziemassvētki! Pēdējie vēl tiek svinēti tā pieticīgi, tik ilgi bija liegti. Atceros, pēc atbraukšanas no Sibīrijas pamatskolā dabūju pazeminātu atzīmi, jo biju atnesusi uz skolu guļamistabā mazu egļu skujiņu.

Meita man sagādāja naktssarga vietu savā iestādē, piepelnu vēl 39 latus, nu jau var iztikt.
Esam pie veselības, mazie aug, lieliem rūpju gana.
Tā dzīvojam.
Novēlām priecīgus Ziemassvētkus un laimi Jaunā gadā.

———

13.8.1998

Mīļā Gunta un ģimene,

Mums ir gara, karsta vasara. Dzidra ir pie manis, un kopj mani un uzmana, ved staigāt, baro, uzmana medicīnu. Ir ļoti mīla. Man nekā netrūkst. Spiež tikai vecums un slimie balanca nervi no kādreiz pārciestās triekas, un ļoti vājā redze. Nevar neko lasīt.

Te ciemojās arī Tālis, Dzidras dēls, kam ir jau tūlīt 25 gadi, un studē fizisko audzināšanu, sporta nozarē. Bija skaistas dienas.

Tomēr vasaras karstums ir bijis grūts, sevišķi manai sirdij. Apkārt, Albertā, ir ļoti lieli uguns grēki, kamēr Ķīnā un Austrālijā ir ļoti lieli lieti un plūdi ar daudz cilvēku upuriem (Ķīnā). Tā mēs ciešam karstumu pacietīgi, un nezinām kas būs tālāk.

Inese gatavojas uz savu īpatnējo izstādi par pazaudētiem cimdiem. Viņa ielogo cimdu fotogrāfijas un pašus atrastos cimdus.
Brīvajā laikā Inese veda Tāli un Dzidru staigāt skaistajos Kanādas kalnos.

Dzidra tulko angļu valodā manu grāmatu “Manas un Sarmas vēstules” kur ir daudz ziņu par Dzidras un Ineses bērnību. Dzidrai ar to iznāk garš darbs.

Bieži atceramies jūs un runājam par to, domājot kā jums iet. Vai esiet visi veseli?
labu vēlēdama,

P.S. Labdien Gunta, te ir Dzidra,

Paldies par tavām Sibīrijas atmiņām. Gadu sākumā Sidnejā es satiku sievieti kas Latvijā dzīvo, bijusi arī izsūtīta uz Sibīriju. Viņa tagad savāc atmiņas no tiem kas tur bija un jau laikam ir izdevusi vairākas tādas grāmatas. Būt labi jā tu ar viņu sazinoties:

Anda Līce
Okupācijas muzejā
Strēlnieku laukumā 1 Rīgā LV 1050 Tel. **** (m) Tel. 371 212 715 (d)

Piezvaniet viņai. Te mums bija tāda Latviešu nometne
3 x 3, un viņa deva referātu. Bet nekavējaties, lai tā iespēja nepazūd.
Visu labu,

————————–

[Gunta’s account of Siberia, sent to Dzidra by Gunta as part of her “memoir”]

1936-1941.g.

Kad es paraugos atpakaļ, pāri gadiem tur tālu atpakaļ, es ieraugu savas tēva mājās. Visapkārt ir saule, dāsna daba, darbs, mīļu vecāku rokas. Un mūsu, brāļa un mani senie darbi un nedarbi. Vairāk gan atceros darbus. Negribētu noliegt, ka nebija arī nedarbu, bet tie nav palikuši atmiņā.

Liekās pirmā atmiņa ir saistīta ar pārnākšanas no vecās mājas uz jauno. Mamma nesa lielo spoguli un man bija tik jocīgi, ka es tanī spogulī lēkāju, ākstījos, un bija tik labi! Vecā māja palika zem lielajiem kokiem dārza malā, tik tumša un smaga, pilna ēnu un noslēpumu. Bet interesantākais bija uz bēniņiem — ak vai, kā tik tur nebija! Mēs ar brāli tur mēdzām uzkāpt pa trepītēm mājas galā, lai putekļu pilnajā krēslā vandītos un pētītu. Tur stāvēja arī ar lupatu segu pārklāts zārks. Droši vien tas gaidīja manas vecās mammas aiziešanas dienu, ko tā arī nesagaidīja, jo tā mira Sibīrijā.

Tad atceros, ka mums ar brāli bija jārīko cāļiem bēres. Nu tur bija bēdīgi. Pie kūts — augšā uzbraucamo tiltā izrakām kapiņu, izklājām ar lapiņām, tā kā bija pieneņu ziedēšanas laiks, cāļa atdusas vieta izskatījās kā zemē nokritusi saulīte. Tur lielākais darītājs jau bija brālis, kuru vienmēr ar lielu mīlestību un sapratni pavadīju.

Prātā palicis kāds [..] manām tēva mājām piegūla liels augļu dārzs. Netiku skaitījusi, bet mamma teica, ka dārzā bijušas 120 ābeles. Pusi dārzu stādījis mans vectēvs, otru pusi jau mans tēvs. Kā tik tur nebija! Un kāds tas bija skats, kad rudenī zarus lieca augļi. Vairāk prātā palikušas Antonovkas. Tik brīnišķi balti, lieli, tīri tie mirdzēja zaros. Tētim bija iztaisīta koka parikte — kā roka, ar kuru katru ābolu saņēma un ielika kastēs. Āboli glabājās pagrabā līdz pavasarim, līdz ziemas otrā pusē tos aizveda uz Rīgas Armijas Ekonomisko veikalu. Mamma teica, ka tad pa radio ziņots, ka ievesti tirgošanai āboli no Ļaudonas “Ruķiem”. Bet pagrabs vēl viesu vasaru glabāja ābolu smaržu līdz jaunai ražai.

Jā, bet dārzā nu tur bija palikuši zaros āboli. Kad lapas bija nokritušas, tie mirdzēja tik kārdinoši un mums ar brāli tos noteikti vajadzēja dabūt rokā un tie, protams, bija paši gardākie.

Apkārt dārzam bija sastādītas lazdas. Kas tās bija par varenām lazdām! Rieksti krita pakšķēdami, atlika tos salasīt, lai tad garos ziemas vakaros varētu našķēties. Tur nu nāca palīgā tētis. Ak šis mūsu tētis! Vai varēja būt kas dižāks un mīļāks par viņu? Daudz laika gan viņš pavadīja pagastmājā, jo bija pagasta vecākais un vēl dažādos amatos. Mamma aizvien bija aizņemta ar saimniecību, jo tā nebija mazā.

Mūsu mājas bija uzceltas jaunas — mūra māja ar plašām telpām un lieliem logiem, kūts no skaistiem, raibiem akmeņiem. Pa pamatīgu akmens uzbraucamo tiltu vizinājās lieli siena vezumi. Un atkal mums ar brāli visur bija jābūt klāt. Māsa vēl bija maza, gulēja šūpulī. Tā viņa arī nekad neredzēja to skaisto bērnības pasauli tēva mājās, kur saules mirdzums pavada visu un visus.

Mamma slauca govis, nesa zāļu nastas, baroja cūkas, vistas, aitas, jā, un lielo bulli. Kad tas nošņācās, mums sejā iesitās slieku pilieniņi un pār muguru pārskrēja tirpas. Ak Dievs! Cik tur bija dzīvības, notikumu: lūk — aizbrauca mamma uz pienotavu, rati pilni ar piena kannām, noplīv tik mammas baltais lakatiņš; lūk — kulšana, šķūnī liela rosība, dampis rūc un paps ved uz klēti graudus un katreiz izbēris graudus, pagrābj tos un izlaiž caur pirkstiem. Tas izskatās kā glāsts, kā rituāls un mūsu čala šai brīdī pieklust. Gaisā lidinās kāda jausma, kāds prieks pār pilnajiem apcirkņiem slīd silts skats.

Un lūk — kartupeļu ravēšana. Rokamā mašīna ir kas brīnumains, kā jocīgi grozās un rosās tie kociņi un kartupeļi birst un birst.
Jā, tā bija īsā, laimīgā bērnība, kur arvien atmirdz kāds notikums kā bildīte, šķirstot grāmatiņu.

1941.g. 14. jūnijs.

Priekš mums bērniem, nelaime pienāca piepeši. Papa nebija mājās, viņš bija aizsūtīts ar zirgu šķūtīs uz Krustpils aerodroma būvi. Laikam jau mammai bija kāda nelaba jausma, jo viņa mūs — bērnus, bija savākusi savā guļamistabā lielajā gultā. Pamodos no mammas teiktā: “Celieties bērni, mums jābrauc.” Svīda gaisma, pagalmā stāvēja kravas automašīna. Iegāju viesistabā. Pie krāsns, atspiedies uz šautenes laides, snauda karavīrs. Divi citi (Prauliķi) steidzināja ātrāk ģērbties. Kaut kas smags spieda krūtīs. Vecāmāte sēdēja uz drēbju pauneles un caur brilli raudzījās uz bērniem. Dievs Augstais! Ja mēs toreiz būtu zinājuši visas tās šausmas kas sekos! Brālis vēl uztraucās, ka būtu jāaizskrien dārzā pārbīdīt aitu aplociņu (aplociņš bija uz riteņiem), bet tas bija rupji noliegts.

Aizveda Ļaudonas centrā, pagastmājas pagalmā, izlika un aizbrauca pakaļ citai ģimenei. Sargs gulēja, atlaidies uz malkas grēdas, mēs taču varējām kaut daļa pazust, jo vēlāk jau vairs nemeklēja, kad vilcieni uz Sibīriju bija aizgājuši, bet mēs sēdējām un gaidījām savu likteni. Un apkārt mums bija briesmīgs jūnija rīts ar putnu dziesmām un ziedošām ārēm.

Tad atkal mašīnā un tālāk uz Madonu. Ceļā vēl satikām mammas māsu Ernu Dzelmi, kura iemeta mašīnā maijpuķīšu pušķīti.

Madonā pie dzelzceļa stacijas mūs izlika, priekšā jau bija cilvēku pūlis. Cits klusi raudāja, cits raudzījās savā priekšā stingrām acīm. Daļu dzina vagonos. Atveda jaunu sieviņu ar vīru. Izšķīra, dzina kā lopus katru savā vagonā. Jaunajam cilvēkam laikam sajuka nervi, viņš pieskrēja pie vagona, kur pazuda viņa sieva, plēsa ar nagiem durvis, tad pagriezās un ar muguru sāka berzties gar lopu vagona durvju skrūvēm, krekls saplīsa, miesā palika dziļas rētas, asinis tecēja uz perona, pāri visam skanēja zaldātu kliedzieni ar draudiem. Liekās, kopš šī mirkļa kļuvu liels cilvēks, vismaz savā saprašanā. Viss turpmākais ir ierakstīts manī kā lentā.
… Uz dzelzceļa malas pie stacijas palika pāris rupjas maizes kukuļi — kāds tos nebija paņēmis līdzi.
—
Sākās ceļš uz nezināmo. Lopu vagonu galos bija lāvas divos stāvos. Abpus durvīm mazi lodziņi ar restēm. Lāvās gulējām cieši cits pie cita. Kurš bija pie mazā lodziņa, ziņoja, ko var redzēt. Stacijās varēja dabūt karstu ūdeni kādā trauciņā. Kam bija kas ēdams līdzi no mājām, tas to ēda, cits iztika gandrīz ne no kā.
Vagona vidū grīdā bija izsists caurums — sievas viena otru piesedza ar kādu drēbju gabalu, lai nebūtu jāsarkst.

Tālu aiz Urāliem kādā nomaļā stacijā vilciens apstājās — mēs bijām atbraukuši. Novietoja visus kādā skolā. Telpas bija kā piebāztas. Cilvēki gulēja zem galdiem, uz galdiem, atceros, kāds sīks bija uzrāpies uz skapja un atradis mieru tur. Otrā dienā visiem sākās drausmīgas caurejas. Labi, ka skolas apkārtne bija vientuļa. Gandrīz visi reizē tupēja garajā zālē, kaunēties cilvēki bija aizmirsuši. Bēdas, izmisums valdīja visapkārt. Kur bija palikusi manas mammas jautrā valoda? Viss Ļaudonas sils skanēja no viņas dziesmas “Rudzpuķu zilas ir dzimtenes debesis zvīlās,” kad braucām sēņot; nē, tā jau bija gavilēšana! Sēņojot dzirdētās dziesmas esmu dziedājusi visu mūžu, arī krievu laikos, kad tās bija aizliegts dziedāt.

Pamazām visus izvadāja uz apkārtējiem sovhoziem un kolhoziem. Atbrauca ar ratiem, zirdziņš kā nīkulis priekšā, sasēdām ratos un braucām uz sādžu. Sādžai cauri gāja ceļš, abās pusēs būdeles. Vienā tādā ievietoja mūs. Otrā dienā atveda pie mums vēl vienu ģimeni. Uzvārdus vairs neatceros, pagaisis no atmiņas.
Tā sākās Sibīrijas dzīve.

Tā bija pirmā vasara tālajā Sibīrijā. Mammu nosūtīja lāpstot graudus tur pat pāri ielai izvietotajā nojumē. Nekādu algu jau nemaksāja un latviešu sievas, ieskatījušās, kā to dara vietējās, bēra slepenās kabatās graudus, kurus vakarā čuguna katliņā sautējām un ēdām pie kopīgā galdiņa istabas vidū. Klausījāmies, kā ritēja sarunas par to, kas ēsts tik mīļajās mājās, kas garšojis vairāk, kas mazāk. Arī es domāju — negaršoja svaigu kāpostu zupa, kakao, bet kā tas tagad derētu. Tad nāca prātā rupjās maizes pudiņš, ko mamma ņēma ārā no siltumkrāsns viesistabā. Kā tas smaržoja! Un tad arvien nāca prātā Ziemassvētki, kad mamma ienesa lielu šķīvi ar cūkas šņukuru un zirņiem.

Jā, Ziemassvētki. Kad 1946. gadā atgriezos savā dzimtajā pusē Ļaudonā, skaistās baznīcas vairs nebija, tikai zālēm apaugusi neliela gruvešu kaudze. Bet tā bija skaista baznīca, pašā pagasta vidū, pie krustcelēm. Un droši vien tie bija beidzamie Ziemassvētki, kurus tik labi atceros no tām tālajām mīļajām bērnu dienām, kad sniegs bija smaržīgs un saule zeltaina. To vakar metās jau krēsla, kad tētis iejūdza zirgu kamaniņās, piesēja pie ilkss zvaniņu un mēs visi, apsegtām ar segām kājām, mīļu roku apņemti, devāmies uz baznīcu. Sniegs sniga lielām pārslām, zvaniņš dzidri skanēja, netālu no mūsu sejām vējš plandīja zirga asti. Pie baznīcas gar visu slitu jau bija piesiet daudzi pajūgi. Ļaudis visi tādi pieklusuši, bet baznīcas vidū vienās svecītēs dega liela egle.

Tanī pirmajā vasarā par grašiem pārdevām visu, ko krievietes vēl nebija paspējušas nozagt. Arvien atceros tās lietas, ko vecā māte bija paspējusi tanī agrā rītā sasiet palaga sainī. Vispirms tur bija mammas tautas tērps. Vēl tagad Dziesmu svētkos acīm meklēju to novadu , tās krāsas. Dievs vien zin, ko vecāmāte bija domājusi to ņemdama līdzi, bet nu tas lieti noderēja, jo brunči tika sagriezti gabalos un “apēsti”. Tad vēl bija vecā tēva kažoks. To mēs atdevām kā pēdējo, jo vecā māte negribēja no tā šķirties un naktīs mums — mazajiem zem tā bija labs patvērums. Jā, un mammas pašas austi aizkari, domāti stiklotajai verandai tēva mājās. Tie izskatījās kā ziedoša pieneņu pļava. Zaglīgās krievietes arī laikam redzēja to skaistumu, jo vienu dienu tie bija nozagti un nošūti brunčos.

Sādža atradās pakalna galā. Paverot durvis, skatam atklājās bezgalīgas tāles. Bet tiklīdz nokļuvām uz ielas, sākās nedienas. Krievu bērni svieda mums ar akmeņiem, sakaltušiem lopu mēsliem un saukāja mūs par Fašistu cūkām, buržujiem un tamlīdzīgi. Ko mēs varējām izdarīt? Neko, tas bija pārspēks. Tovasar mēs ar brāli sākām mācīties krievu valodu, uz mūžu iespiedās atmiņā visur “trīsstāvīgie” lamu vārdi, [..] Latvijā man vēl tagad visur, kur vien parādās šī nācija.

Pēc kāda gada mūs pārsūtīja uz citu vietu. Tā bija lielāka apdzīvota vieta. Tur jau bija galvenā iela un mazas sānieliņas. Atkal mūs iemitināja pie kādas krievietes. Viņa gulēja uz lielās krievu krāsns, mēs — gar vienīgās istabas sienām uz lāvām. Šo laiku es jau atceros labāk. Mamma strādāja kartupeļu pārstrādes cehā. Kolhozs piegādāja kartupeļus, tos mizoja, sagrieza salmiņos, noskaloja, žāvēja un sūtīja uz fronti. Mamma nesa no akas ūdeni un katrreiz, ja vien bija iespējams, aiznesa un pie akas sniegā ieraka kādu kartupeli. Vakarā mums mazā katliņā vārījās vairāki kartupeļi. Tie bija nedaudz saldi no sala, bet tā bija mūsu vienīgā barība.

Vecā mamma parasti no savas daļas atteicās mūsu labā, mamma jau bija paspējusi kaut ko norīt darbā. Mēs sēdējām ap galdu un ar nosalušiem pirkstiem lupinājām nost miziņas un ieelpojām smaržīgus garaiņus.

Šajā ziemā mana mazā māsa, kurai bija tikai kādi trīs gadiņi, divas reizes no bad gandrīz nomira. Mamma no darba nedrīkstēja izpalikt, tad nu mēs abi ar brāli sēdējām pie viņas un gaidījām, kas notiks. Brālis ieteica iet ubagot. Bet mūs taču neieredzēja, mēs bijām ienaidnieki, atsūtīti iznīcināšanai. Citur mūs nolamāja, citviet atsvieda kādas kartupeļu mizas. Kaut kā izvilkām māsu un tā vēl šodien ir starp dzīvajiem.

Bet vecāmāte bija veca un badā dzīvodama, neizturēja. Atceros viņu sēžam uz lāviņas un adām kādai krievietei visur iecienītos lielos lakatus. Adīt viņa iemācīja arī manam brālim un vēlāk, visiem par lielu brīnumu, lakatus adīja brālis. Par to darbu lakata īpašniece kādreiz kaut ko atveda ēdamu.

Vecāmāte nomira ziemā. Zeme tur sasalst metriem dziļi. Mamma sarunāja kādu krievu, lai tas par pulksteni, ko vecāmāte bija glabājusi kā pēdējo piemiņu no vecā tēva, izraka kapu. Zārku jau arī nebija kur ņemt. Krievs nolauza no kādas sētas, ievietoja veco māti starp četriem dēļu gabaliem un ar ragaviņām aizveda aiz sādžas pakalnā, kur vairāk sniegā nekā zemē, apglabāja.

Lai mūžīgs miers vecāsmātes dvēselei.
—
Jau vairākkārt esmu pieminējusi zagšanu. Nu bet kas tur par krievu, ja viņš nezog, un visu, kam tu nesēdi virsū un apstākļu spiesti to iemācījāmies arī mēs — liels vai mazs. Bez zagšanas mēs visi būtu palikuši tālajā Sibīrijā. Kad nāca pavasars — zinājām, ka esam līdz rudenim nodrošināti. Pamazām no krievu bērniem uzzinājām, ko var ēst. Kā pirmās visās sētmalēs dīga nātras. Saplūcām tās, novārījām, ūdeni nolējām un šo zaļo masu vicojām iekšā. Domāju, ka nātras bija tās, kuras mūs uzturēja pie spēka, deva organismam dzelzi un vēl pildīja kuņģi. Sāls jau nebija dabūjams mēnešiem, nerunājot par ko citu. Jā, tad nāca gaiļpieši. O, tie auga lieli un sulīgi, jo Sibīrijas zeme ir kā melns sviests, kad apsviež otrādi, spīd. Te nu ēdami bija ziedu kāti. Vēlāk grāvjos auga počkas — kaut kas līdzīgs dadzim, tikai kāts sulīgs, cauru vidu. Tos varēja nomizot kā rabarbarus un vārīt zupā. Iznāca silts strebeklis. Nu lūk, arī vasara jau pusē, sākas zemeņu laiks. Klīdām pa bērzu jaunaudzēm, lasījām un atkal vēders pilns. Bet zemenes tur auga lielas. Kad uzgājām zemeņu placi, sarkans vien spīdēja. Krievi bija par slinkiem, lai lasītu ogas. Viņu galvenā pārtika bija skābētas sēnes un kartupeļi. Tos viņi izaudzēja dārziņā pie mājas. Ziemā novārīja kartupeļus, no muciņas vilka ārā sēņu ripas, piekoda kartupeli un krievs ir paēdis. Sēnes skābēja tāpat, kā pie mums gurķus. Es arī tagad savā ģimenē gatavoju skābētas sēnes — garšīgas. Krievijā rudeņos auga ārkārtīgi daudz sēnes — gruzģi, līdzīgas Latvijā krimildām, baltas, lielas, pienainas.

Beidzās zemenes un sākās ievogas. Kurš nav bijis Sibīrijā, nezina, kas ir ievogas. Šur tur auga ievu puduri. Šīs vietas sauca — okolki. Izskatījās kā aizaudzis dīķis tīruma vidū. Pavasarī ziedēja kā balti uzkalni, vasaras otrā pusē nogatavojās ogas, melnas, sulīgas, ļoti ļoti saldas, bet kauliņš mazs. Ievu zari līka no melno ogu svara ķiršu lielumā tās, protams nebija, bet ķekaru nobrucinot, pilna sauja. Zem kuplajām ievām auga upenes. Nu, tās bija pasīkas, jo tām trūka gaismas, garša laba un pārmaiņa ēdamkartē.

Bet nāk atkal rudens, vasara ir tik īsa, ziema tik bezgala gara, auksta, sniegiem bagāta. Vēl drusku ir laiks un jāiet atkal zagt. Šoreiz ir nakts, arī mamma ir ar mums un ejam zagt kolhoza tīrumā kartupeļus. Tīrums atradās tālu no sādžas, gājām ilgi pa bērzu audzēm, lielu zāli un beidzot tīrums klāt. Lienam pa vagām uz vēdera un urbinām no zemes ārā kartupeļus. Ik pa brīžam jāieklausās, vai kāds nenāk, jo kādreiz tīrumi tika apsargāti, šāva bez brīdinājuma. Nē, apkārt bezgalīgs klusums, vienīgi krūmos nočab krītošas lapas, bet augstu debešos pakāpies mēness, liels, balts, apaļš. Gana, vairāk neaiznesīsim, līdz gaismai jātiek sādžā, ja noķers, iznākums var būt bēdīgs. Tīruma malā krūmos sapakojamies un ejam. Esam gājuši krietnu laiku, mamma saka — tāda kā redzēta vieta un mēs esam tieši tanī vietā, no kuras sākām mājupceļu. Dīvaini. Ejam atkal un pēc krietna brīža esam atkal izejas punktā. Mamma saka — vadātājs piesities. Kas tas tāds? Mamma paskaidro un mūsu nogurumam pievienojas bailes. Ejam trešo reizi, šoreiz veiksmīgi un līdz ar rītausmu esam savā mājelē. Saimniece neko nemana, vai izliekas nemanām, zaga jau visi; mūsu saimniece arī bija nelaimīgs cilvēks, galva viņai vairs nebija kārtībā, jo viņas dēli un vīrs bija krituši karā. Bija bezgala daudz nelaimīgu cilvēku arī starp krieviem.

Un atkal ir rudens un mūsu dzīves vieta ir zemnīca sādžas nomalē, kādas upītes krastā. Upīte apmēram desmit metru plata. Ja pareizi atceros — sādža saucās Berjozovka (Bērzaine), liekās, arī upīti tāpat sauca. Uz upītes teicās celt elektrostaciju. Sadzina pālus ar milzīgiem veseriem, sita dēļus, lai nožogotu no ūdens kādu daļu, lai varētu cementēt. Mammai ar spaiņiem vajadzēja izsmelt ūdeni, kurš pa visām spraugām gāzās bedrē. Tas bija bezcerīgs skats, bet jādara, ko liek. Uznāca ziema, viss sasala, iesniga, bet pavasarī aizgāja līdz ar pirmiem paliem. Kad dzirdu pieminam Don Kihotu, arvien atceros mammu uz līganas dēļu laipas velkam un lejam. Šis ūdens gabals derētu PSRS ģērbam. Tur viss tika šūts ar sagruvušiem diegiem, gan tiešā, gan pārnestā nozīme, ko vainagoja ārkārtīga nežēlība pret cilvēku.

Šo ziemu pavadījām zemnīcā. Tā bija kā bedre, pāri pārlikti koki, zeme un velēna. Iekšā veda kas līdzīgs durvīm, ārā redzama metāla truba — dūmvads. Durvis veramas uz iekšu, lai no rīta varētu izrakties cauri sapūstajam sniegam uz āru. Mamma aptina kājas ar lupatām un brida uz mežu pēc žagariem. Uzvārījām ūdeni, dzērām karstu, lai sasiltu. Jā, tas bija sniegs, ko kausējām. Ja mamma kaut ko dabūja ēdamu, ēdām, ja nē, iztikām ar šo ūdeni. Naktīs, liekās, tas bija janvārī, ap un pāri mūsu mājoklim klīda vilki, tie kasa mūsu dūmvadu, kauca un gaudoja. Parasti barā nebija mazāk par 20 vilkiem, tie ielīda ap sādžu, ķēra suņus un cilvēkus; tie jūt mūs zem sniega un cauras naktis nebija miera līdz beidzās [..]jas laiks un tie aizklīda taigā.

Krievu cilvēkiem tur tālajā Sibīrijā nav bijusi viegla dzīve, tas radījis viņus ļaunus, slinkus. Šis ļaunums un slinkums ir ievazāts arī Latvijā. Bet šobrīd esam tur, bads un aukstums, bezcerība, neziņa par turpmāko. Abi ar brāli klīstam pa miegaino sādžu, cerībā atrast ko ēdamu. Mazā māsa ir zemnīcā, mamma darbos, nezinām, kad viņu atkal redzēsim. Suņi, ko viņi tur plosās? Iesim paskatīties. Plēš kaut ko lielu, sarkanu. Aiztriecam suņus un atrodam apgrauztu zirga galvu. Stiepām uz zemnīcu, būs kaut kas ēdams ! Jā, tur bieži gadījās, ka zirgi aiz bada nobeidzās, jeb, ja tie nevarēja vairs paiet, tos sita, kamēr uz ceļa nosita. Krievs nesaprot, ka vasarā jāpļauj siens, lai būtu lopam ko dot ziemā. Tas priekš viņa ir par daudz sarežģīti. Tā gadījās, ka paklīda valodas — tur un tur uz ceļa ir beigts zirgs — mēs gājām un griezām šos stiegrainos muskuļus, sevišķi labi tie negaršoja, bet…

Un atkal pagāja vasara dabas vidū. Tā bija brīnišķa! Pļavās ziedēja ziedi, kuri Latvijā redzami tikai īpašās siltumnīcās, krūmājos ziedēja kurpītes visdažādākajās krāsās augstu pāri galvai liecās lieli krāšņi ziedi, pa grāvju malām ziedēja ugunspuķes un viss smaržoja, smaržoja.

Bet Sibīrijas vasara ir tik īsa, viss steigā nozied, nogatavojas un lūk jau kauc atkal ziemeļvēji, sniegs aizvelk takas un atkal ir klāt bada un aukstuma laiks.
—
Kādu dienu mamma teica, ka mums iedošot zirgu un ragavas un mums jābrauc uz šī paša kolhoza citu nodaļu — sādžu. Kolhoza zeme tur stiepās desmitiem kilometru tālu, tā ir plašā Sibīrija. Krasnojarskas apgabals.

Izbraucām no sādžas agri no rīta. Mierīga ziemas diena, ceļa nav, vietām tā kā būtu kāda sliede. Nekādu pieturas vietu, tikai virziens. Ragavās zem kaut kādas lupatas, lupatās savīstījušies mēs — mamma un trīs bērni. Apkārt, cik tālu redzams, tikai sniegs, dažviet kāda meža šķipsna, krūmājs. Zirgs brien pa sniegu, ragavas gāzelējas, auksts.

Jau satumsis, zirgs sāk stāties, uz priekšu dabūjams tikai ar sitieniem. Beidzot apstājas un vairs ne soli. Nakts. Cik tālu vel līdz nākošai sādžai? Mamma izjūdz zirgu, paņem aiz pavadas un abi ar brāli aiziet meklēt sādžu, citu zirgu. Mēs ar māsu paliekam zem lupatdeķa ragavās plašās Sibīrijas vidū. Bijām aizmigušas, pēkšņi dzirdu sniegs gurkst. Skatīties nedrīkst, bailes. Kāds prieks, izdzirdot mammas balsi — sādža bijusi kādus piecus kilometrus, dabūjusi citu zirgu, brālis palicis pie kādas latviešu ģimenes. Nu jau drīz esam arī mēs klāt. Izrādās, tā ir kāda Kvēps k-dze, arī no mūsu mīļās Ļaudonas. Nu ir valodas, prieks par atkal redzēšanos, bet izrādās — šī vēl nav īstā sādža — nodaļa, rīt mums ceļš jāturpina, taču tas ir tuvāks.

Visiem prieks, ka esam tikuši sveikā cauri — pirms dažām dienām vietā, kur apmēram mēs ar māsu gulējām ragavās vienas pašas, vilki apēduši kādu sievieti ar bērnu, no bērna palicis tikai viens zābaciņš. Jā, vilki vienmēr no sava guvuma atstāja kādu pierādījumu…

Otrā dienā atvadījāmies un braucām tālāk. Krutojarskas graudaudzēšanas saimniecībā 5. nodaļā nodzīvojām pārējos trimdas gadus.

Še nu atkal mūsu mājoklis bija savādāks. Uz līdzenas vietas iedzen stūros četrus stabus, tas ir mājas — istabas lielums. Starp stabiem, izpin zedeņu sētu, ciešu stingru. Šo sētu no abām pusēm apmet ar javu, kura sastāv no govju mēslu un māla maisījuma. Pāri koki, zari un velēnas. Vasarā zāle uz jumta saaug, saknes satur visu kopā un jumts gatavs. Iekšā atkal uzbūvē mazu plītiņu un šādā būdiņā mēs dzīvojām — divas latviešu ģimenes. Mamma jau reti bija mājās, vienmēr prom tālajos tīrumos, ziemā pie lopiem — tālu fermā. Nabaga lopi stāvēja vaļējā nojumē, apkārt tikai zedeņu sēta. Mammai ziemā jāsargā no vilkiem ar koku rokā.

Pienāk pavasaris un mūsu ģimeni pārceļ uz deviņus kilometrus attālo būdu, uz vasaras ganībām. Mammai iedod vecu kleperi un viņa jāšus dodas teļus ganīt. Dzen uz kuru pusi gribi — plašums — ganības. Reiz, atceros, vilku bars bija iztrenkājis lopus, daži saplēsti, citi izklīduši. Mamma raud klepera mugurā. Atbrauc kolhoza priekšnieks un bļauj — samaksāsi. No kā samaksāsi, ja alga nav saņemta jau kuro gadu. Likšot cietumā. Mamma atkal raud — kur paliksim mēs, bērni? Brālis uzvārīja nātras, nesam mammai kaut kādā māla podā. Meklējot mammu, aizķērās kāja, pods saplīsa, sēžam abi un raudam, nātras vēl atrastu, bet poda vairs nav.

Būda, kur šo vasaru pavadījām, bija līdzīga iepriekšējai, gulējām uz lāvas, uz siena. Bet mani vēl tagad pārņem baismas atceroties, kas tur bija blakšu. Vakaros tās nāca virsū gulētājam baros, visa siena kustējās. Ja pārvilka ar plaukstu pār sienu, roka smirdēja un visa plauksta bija asiņaina. Tāpēc, cik vien varēja, mēs gājām ārā. Lietus tur līst maz, trīs mēnešus ir brīnumains laiks. Atkal abi ar brāli sirojām ēdamo. Un kā pirmais, ko atradām, bija vārnu olas. Tur netrūka ne vārnu, ne viņu olu, pagrūtāk bija klāt kļūt. Perēkļi bija augstu krūmu galotnēs, bet apakšā vēl pavasara ūdeņi. Arī vārnas sevišķi laipnas nebija, bet brālis bija malacis, kāpt, es apakšā pretī saņemt.

Reiz priekšsēdētājs palaida ziņu, ka mums bērniem jāierodas sādžā, lai dotos uz krievu tīrumiem, jāiet citam no cita izstieptu roku attālumā un jārauj ārā usnes. Vakarā došot katram vienu litru auzu pārslu putras. Gājām abi ar brāli. Māsa vēl maza, tā palika viena pati būdā. Vakaros nācām atpakaļ. Labajā zemē usnes bija saaugušas pāri galvai, izraut dažu nemaz nebija tik viegli, dažreiz nolauzām tikai galotni. Vakaros plaukstas bija piepampušas, pilnas dzeļašņu, pirksti nebija atliecami. Reiz, neatceros kāpēc, brāļa nebija, biju tīrumā kopā ar sādžas bērniem. Pienāca vakars, mūs ieveda sādžā, vietējie bērni izklīda pa mājām, stāvēju, skatījos, kā aiz tālajiem kalniem nogrimst liela sarkana saule, krēsloja, bet man nav kur palikt, jāiet šie deviņi kilometri uz ganību būdu. Šai brīdi manī bija tāds tukšums, vientulība. Sākumā ceļš gāja pa klajumu, tad ieleju, krūmi līdz ar takas malu, gara zāle. Satumsa. Skrienu, bailes dzen, jo redzu, ka krūmos man seko vientuļš spīdīgs acu pāris. Vilks. Bet ir vasara, viņš vēl nav tik izsalcis, ka ķertu mani ciet. Bet pavada tas mani gandrīz līdz būdai. Man jau ir 8 gadi, es esmu Sibīrijā, mēs izciešam sodu par to, ka mani vecāki rūpīgi kopa savu saimniecību, savu zemi, tādejādi mēs bijām tautas ienaidnieki, lemti iznīcībai.
—
Rudenī, kad beidzās ganību laiks, atgriezāmies atkal sādžā. Mammai jākopj lopi, bērniem jāiet skolā. Bet kā lai iet uz skolu, ja nav ko vilkt virsu. Te nu mamma no vecas caurumainas sedziņas uzšuva man tādu garu kankaru, kā trako kreklu, kājas plikas. Līdz mājelei, kur it kā bija skola, pāris simts metru. Skrienam pa sasalušo zemi turp. Sādžā bija kādas 10 mājeles, klasē apm. 20 bērnu. Tā nu es redzu, kā mēs sēžam. Skolotāja ir pavisam jauna gados. Klasē klusums, nav lieku trokšņu, blēņu. Mācāmies rakstīt burtus, protams, krievu. Papīra nav, izlīdzamies ar vecām avīzēm. Arī tintes nav, bet skolotāja tinti uztaisa no kvēpiem, rakstām ar zosu spalvām.

Kādu dienu skolotāja saka: Bērni, pirmais sniegs. Visi pagriežamies pret logu, jā, krīt milzīgas baltas pārslas. Bet es domāju par savām basajām kājām. Kad stundas ir beigušās, zemi jau sedz bieza sniega kārta. Es skrienu pa sniegu, salst. Apsēžos sniegā un ietinu kājas brunčos, brītiņš, un skrienu tālāk.

Un tad jau atkal ir pavasaris klāt. Šovasar mammai jāpieved ūdens sādžai, uz rudens pusi uz tīrumiem uz kulšanas vietām kombainiem. Sādža atradās plaša apaļa kalna virsū, akas tur nebija, ūdens jāpieved no 5 attālās ielejas. Uz ratiem atradās liela muca, priekšpusē vietiņa, kur sēdēt, bet ratus vilka divi pelēkbrūni vērši. Atceros, vienu sauca Busijs otru nosaukums ir pagaisis no atmiņas, bet viņu izskatu es atceros labi un arī to kopīgo bildi, ka mamma sēd un ar garu vicu regulē virzienu, pa reizei izkliedzot pavēles. Lopiņi jau bija miera mikas, gāja lēnā solī, gaita vienmērīga un noteikta. Ceļš gāja pa kalna virsu, tad pēkšņi pagriezās un pa stāvu krauju lejā. Parasti vērši labi turēja ratus, bet reiz, nezinu kas viņiem ienāca prātā, tie sāka joņiem skriet no šī kalna leja. Muca zvalstās, mēs spiedzam ieķērušies ratu malā… Vēl tagad nesaprotu, kā mēs visi neizbirām un galu nedabūjām zem lielās mucas. Šim pajūgam jau nav ne grožu, nekā tamlīdzīga, tikai kokos iespiesti ragi. Nu, paldies Dievam, esam laimīgi lejā. Cik klans ir kails, kā plikpaura pakausis, tik ieleja ir kupli sazēlusi: gara zāle, ziedi, krūmi, pārsvarā ievas. Uz rudens pusi atkal visi zaru zariņi līkst no ogām. Nu sādžiniekiem jāiztiek bez ūdens, vairāk vajadzīgs tas ir uz tīruma. Mamma pielej lielo mucu, netālu no akas salaužam ievu zarus, melnus no ogām, saliekam tos pāri mucai un nu līdz tīrumam ir ko ēst. Braucam kā čigāni, viss, kas ir, ir mugurā, tukšie vēderi līdzi.

Sibīrijas zeme ir bezgala dāsna, tikai saimnieka tai nava. Tīrumos apgrieza velēnu, iebēra seklu un kvieši auga, brīnumaini. Graudi lieli, dzelteni. Bija jauki, ja varēja nočiept sauju un uz liekšķeres uz ugunskura uzgrauzdēt. Kas tā bija par maltīti! Nu, varēja jau ēst arī tāpat, arī labi. Ar čiepšanu bija ļoti jāuzmanās. Reiz, atceros, netālu no mūsu būdas ielejā bija kartupeļu lauks. Klusa novakare, saule nolaižas uz rietu, pēkšņi dzirdam kaut kur ļoti nelāgi kāds kliedz. Skrienam skatīties, redzam, pa kartupeļu gabalu jāj kāds un velk aiz sevis kaut ko. Kāds zēns bija izsapņojis sapni par kartupeļiem…

Rudeņos, kad novāca tīrumus, salmus sadedzināja, uz tīruma zemē palika apsvilušas vārpas, sevišķi daudz to bija, ja tīrums nebija nokults, bet tikai nodedzināts. Tad bērni kā ēnas lielām kulēm valkājās un lasīja šīs vārpas. Vai tad, ja nepaspēja noslēpties krūmos, un jātnieki noķēra — pats dabūja ar pātagu pa ribām, bet vārpu kulīte samīta zem zirga kājām.
Skarba daba, skarbi cilvēki…
—
Gāja 1945. gada ziema. Mūsu dzīve gāja pa ierastu sliedi — bads, aukstums, neziņa par nākošo stundu, dienu. Mammu redzam ļoti reti, nedēļām ilgi aizdzīta darbos, mēs — trīs bērni, dzīvojām savu dzīvi. Labi, ja ko varēja kaut kur nozagt, ja ne, sēdējām salmos un salām.

Krievi atteicās iet strādāt, jo kara laikā nekādu algu nemaksāja. Pie viņu būdām bija nelieli dārziņi, tur viņi iedēstīja kartupeļu mizas un ieauga kaut cik kartupeļi. Latviešu ģimenēm zemi nedeva, sievietes bija prom darbos un nebija jau arī ko stādīt. Ja kādu mizu saubagojām, to tūlīt aprijām.
Veikala sādžā nebija, nauda nebija, pat sāli dažreiz nedabūjām mēnešiem.

Atceros — kādu pievakaru sādžā ienāca kāds vīrietis. Mūsu būda bija pašā sādžas nomalē, tāpēc ienāca pie mums. Stāstīja — no lēģera izbēdzis latvietis. Viņu nometne atradusies pie kādas stacijas — pilsētiņas. Vīrieši badā, dzīti meža darbos, koku mizu grauzuši, brālis brāli nositis dēļ āboliņa galviņas. Kuri vairs nelikās dzīvotāji, krāmējuši sargi ragavās un veduši patālāk no nometnes, metuši kaudzē vilkiem par barību. Pilsētiņas iedzīvotāji cēluši traci — nāk vējš no tās puses, baismīga smaka nākusi. Arī šis cilvēks izlicies par beigtu, aizvests un izmests kaudzē. Ejot pa nomaļām vietām, cerot aizkļūt līdz Latvijai. Otrā rītā aizgāja, nezin vai sasniedza Latviju? Ak Dievs, kādā tālumā ir mūsu sapņu zeme — Latvija!

Bija nometnes, kur vārgos un beigtos izlika aiz vārtiem. Lai tikai kāds neizmuktu, sargi, pirms aizveda uz mežu, ar āmuru sašķaidīja galvaskausu. Tad aizveda vai nu uz mežu, vai, ja nometne bija kalnos, iemeta aizā, kur viņi guļ mūžīgā sasalumā.

Komunisti ir iznīcinājuši vairāk par simts miljoniem cilvēku — nīcinājuši gan varmācīgi, gan ar badu. Un mani pārņem mežonīgs naids, ja es atceros to visu, un es nevaru neatcerēties, un nav man piedošanas, es nolādu viņus un nolādēšu līdz savai nāves stundai!
—
Arī šī ziema ir laimīgi galā un atkal ir pavasaris. Kādu dienu sādžā ir milzīga kņada — ir beidzies karš! Un mūsu nomāktās sirdīs mostas kāda vāra cerība — varbūt būs kāda izmaiņa? Ceram, ceram, bet dienas iet un iet.
—
No manas mammas atmiņām:

… Sādžas krievietēm bij vesels lērums bērnu, dažām pat 21 un 22. Lielie dēli un tēvs frontē, mazie cits aiz cita — plikiem dibeniem dzīvoja istabā kopā ar kādu lopu un putniem, vakarā uz ielas un laimīgas mātes jutās, ja kāds nomira, palika mazāk.

Man reiz Dzintra bija ļoti slima. Strādājām tīrumā — brigadiere pienāk un saka: — “Varbūt tak būs labi un Dievs pieņems.” Es sastingu — ! Lai viss zaudēts, bet dzīvības — tās mums ir jāglabā! Bijām badā, bijām pliki — bet dzīvojām! Valsts paņēma mūsu darbu, mūsu spēkus, visu, ko no mums varēja izspiest — mēs sakodām zobus un nīdām, nīdām. Vai var prasīt, lai tagad es “Ozianna” visam dziedu?! Lai simtkārt nolādēts, kas manu dzīvi ir izjaucis! …
—
Par mūsu aizbrukšanu no sādžas es daudz ko neatceros, tāpēc uzrakstīšu no mammas atmiņām.

… Karš beidzās un mūsu cerības redzēt Dzimteni vairojās, bet neko nemanījām. Tad pienāca ziņa, ka rajona centrā iebrauks cilvēks no Latvijas, lai aizvestu bērnus no bada. Aizbrauca arī manējie, bet atkal atgriezās — jo visus nevarēja aizvest. Zigurds paņēmis māsiņas pie rokas un gājis lūgties pie komisijas, lai ved mājās uz Latviju. Tad komisijā no Latvijas teikuši, ka viņi nav varējuši iedomāties, kādā stāvoklī dzīvo un ka viņi brauks vēl otrreiz pakaļ. Atbrauca arī 1946. gada oktobrī un drīzi bija jābrauc ar bērniem uz centru — staciju. No rīta atbrauca redeļrati, kuros jau sēdēja bērni.

Arī manējie trīs sasēdās ridiņā. Zeme sasalusi, aukstums un tie puspliki. Brigadiere bij izvārījusi kartupeļus, ievīstījusi lupatā un ielika Guntiņai (man) klēpī. Martas māte novilka savu veco adīto jaku un iedeva Dzintrai, ar vedēju lai atsūtot atpakaļ. Tai laikā jau deva maizes kartītes 600 g. uz mūsu ģimeni dienā. Es iedevu šos talonus, lai centrā izņem visu un paēd, bet Zigurds bij ar adīto jaku atsūtījis atpakaļ, — jo “mums jau kaut ko iedos ēst, bet tev, mamm, nepaliek nekas.”

Bez viņiem! Es saturēju rokas, lai neatraisītu striķi, ar ko sajozta vecā jaka. Vai varēs izturēt? Uzturēja cerība, ka visi trīs izdzīvos un tad, varbūt kādreiz!…

Un tad jau mēs ejam pa Krasnojarskas ielu — mūs ved kā katordzniekus ierindā, bērnus — bezgala izsalkušus lupatās ietītus, pusplikus, lielām acīm un lieliem vēderiem, cilvēki stāv ielu malās un viņu acis seko mums. Noziedzniekus ved. Kāda sieviete novilka savai meitenītei sarkanrūtainu mētelīti un uzmeta uz maniem pleciem. Šo mētelīti es redzu vēl šodien, es atceros tā rakstu, krāsu, faktūru. Un manī ir dziļa pateicība šai sievietei ielas malā.

Ievietoja mūs kādā bērnu namā. Ēkas atradās ārkārtīgi stāvā Jenisejas krastā pilsētas nomalē. Apkārt mežs, blakus straujas upītes ieteka. Jenisejas otrā krastā pacēlās kalni — taiga. Šad un tad pāri tiltam aizgāja vilcieni un gar piekrasti ielocījās taigā — tie aiziet uz Latvijas pusi, mūsu ilgu zemi.

Bērnu namā pavadījām vairākas dienas, vēderi joprojām kunkstēja, brālis pa reizei atnesa mums ar māsu kādu burkānu, no kāda dārza bija nočiepis. To bija tik maz, bet brālis mierināja — pacietāties, drīz brauksim uz Latviju.

Un tad mūs sadzina vagonā, kā siļķes mucā (ja pareizi atceros — 150). Katru rītu iedeva tradicionālās krievu rupjmaizes (ķieģelīša) riku un pusi siļķes. Tā nelabi oda pēc trāna un sasmirduša sālījuma. Dzert nedeva. Bijām spiesti no siļķes atteikties. Mēs ar māsu savu dienas normu — maizes riku norijām un gaidījām otru rītu. Mūsu brālis vienmēr no savas rikas bija noslēpis pāris kumosus un tos vakarā mums iebāza mutē. Bet dzert gribējās, raudājām. Tad mūsu pavadoņi, kuri turpat vienā kupejā cauru nakti ēda, dzēra un krieviski bļaustījās, deva mums dzert no lokomotīves atejošo vārošo ūdeni. Garšoja pēc akmeņoglēm, bet mēs dzērām. Sākās slimības — dizentērija, vēdertīfs. Saslimošos izlika stacijās. Vai viņi izdzīvoja, kas to lai zin?

Maskavā pavadoņi mūs pameta, dzelzceļnieki vagonu nogrūda uz blakus sliedēm, lai netraucē un par mums aizmirsa. Tikai nejauši mūs atkal kāds dzelzceļnieks atrada, ziņoja par pusbeigtiem bērniem, uzmeklēja kādus cilvēkus un pēc ilgas stumdīšanas un vagonu pārgrūstīšanas mūsu vagonu piekabināja Rīgas vilcienam. Un nu mēs atkal braucām! Visapkārt pletās Krievijas līdzenumi pilni sasistu mašīnu, tanku, lupatu. Kādu rītu ieraudzījām atkal krūmainu mežu, kāds teica — pārbraucām Latvijas robežu. Kāpēc katrs bērzs, katra priedīte likās tik mīļa? Latvija… Vārds, kas svešumā gan domās, gan skaļi izteikts neskaitāmas reizes. Mēs nezinājām, kas mūs gaida priekšā, bet mūsu sirsniņas tiecās pretī dzimtenei, mūsu jauno atmiņu un cerību zemei.

Rīga!!!

**********************************************************

IMANTS BLEIVA, ATIS UN ANNA BLEIVA

Imants un Atis Rīgā, 1940.gadi.

23. maijā 1947

Sveika mīļā tante!

Pēc ilgiem laikiem atkal saņēmām Tavu vēstuli. Māte jau Tev aizrakstīja vienu vēstuli, ceru, ka saņēmi. Tagad arī es Tev gribu kaut ko uzrakstīt.

Kaut kā dzīvojam. Karš bija briesmīgs un daudz nopostīja, daudz cilvēku izklīda. Bez tam piegādes celtniecība prasa daudz pūļu. Bet ēst ko ir. Mūsu ģimene jau visa vēl vesela ir Krišs, Atis. Arī Muižniek Jānis raujas dūšīgi. Mūrniekus pārdalīja uz pusi ar Priedes Pēteri, jo tāpat no 30 ha daži nāca nost. Austra ir turpat, kur pirms kara. Zigurds un pārējie bērni pārbrauca uz Ļaudonu un Zigurds dzīvo pie Osīšiem, kuri tagad ir pie Cēsīm vienā pamatskolā. Tur viņam vieglāk iet skolā. Viņš arī pastāstīja, kā gājis. Visi ir veseli. Mani vecāki gan tādi pašvakāki, jo darbs ir liels. Es pats strādāju žurnālista darbu apriņķa avīzē. Zini ko tant! Vari mani apsveikt. Esmu jau gandrīz gadu kā precējies. Viņa strādā turpat par grāmatvedi. Arī Krišu uz Jāņiem, kad Tu šo vēstuli saņemsi, iesvētīs. Viņam jau 22 gadi. Tā paiet dzīve. Ko lai vēl Tev pastāstu. Ruķus apsaimnieko kolektīvi kā Krievijā. Tur dzīvo Lāča māsa. Arī Ķikuros kaut kas saimnieko, kādi jaunie darba zemnieki. Uz laukiem jau ko ēst vēl ir. Austrai arī pa reizei šo to nosūta.

Gribētos gan vēl tikties, bet kad tas būs, nevar zināt.
Sveicini visus radiņus un draugus
Imants Bleiva

——————–

28.XI.1990.

Šī nakts mirdz gaismā brīnišķā,
Šai naktī sirds spēj mieru gūt,
Un svētā bērna tuvumā
Mums gribas labiem, mīļiem būt!
Priecīgus Ziemassvētkus un Laimīgu Jauno Gadu!

 Atis Bleiva.

———————-

Pie debesīm kad zvaigznes spīgo
Un torņos zvanu skaņas žvīgo
Starp zaļām skujām sveces spīd
Svēts vakars klusi lejup slīd
Kā ziemā zaļais egles zars –
Dzīvs mūžam Latvju tautas gars.

Priecīgus Ziemassvētkus!
Daudz laimes un veselību Jaunajā gadā
Atis un Anna
Liepājā.

———————

[writing paper with round picture of building, framed by words: Valsts Liepājas Teātris – Anno 1907]

Mīļi sveicināta tālumā!

No sirds mīļš paldies par grāmatām. Tās kā izslāpuši pēc veldzes izlasījām lielā sajūsmā. Aiviekste, tās krasti ar mājām otrpusē un baltais lielceļš it kā nostājas acu priekšā. Kā šodien redzu rozīti logā, klavieres un gleznas, un viss visskaistāko skatu caur logu uz mīļo, plūstošo Aivieksti, plostiem, peldētājiem, līgojošo laiviņu – pārcēlāju, gājējus un nācējus uz un no pasta. Tās manas bērnības atmiņas no tām pāris vasarām ko pavadīju ‘Jūsmājās’.

Vai melnais skapis ar baldriāniem un cukura graudiem bija Dauziņu vecmāmiņas?
Kādus 20 gadus atpakaļ bijām piebraukuši pie Ķikuru mājvietas. Skumji…
Dauziņos daudzas vasaras pabijām atvaļinājumu laikā. Vēl jau mana mamma un tētis bija. Pēc tam brālis ar ģimeni tur dzīvoja. Tagad vairs nē.

Otrā pasaules karā tiku ievainots. Ārstēts Vācijā. Atbraucu atpakaļ nokļuvu Liepājā.
Strādāju slimnīcā par grāmatvedi vēlāk saimniecības pārzini. Pēdējo gadu desmitu strādāju mežā atrodošā atpūtas bāzē par tās saimnieku līdz aiziešanai pensijā.
Precējos ar medmāsu. Ir meita un divi mazdēli. Vecākais studē jurisprudenci otrā kursā.
Dzīvoju skaistā vietā, Parka mala un nepilni 200 metri no jūras krasta. Lūdzu brauc ciemā.

Vēl reiz liels, liels paldies par grāmatām.
Ar sveicienu
Atis.

P.S. Kur atrodas Bērziņtante Tava māmiņa.

————————-

[same writing paper, but picture of church: Trīsvienības Baznīca – celta no 1742. – 1753.g.]
9.III.1992.

Sveicinātas Jūs visas no dzimtenes!

Paldies par sveicieniem no tālās Austrālijas. Kā Tu spēji izturēt to tālo ceļojumu. Man pat liekas ka līdz Rīgai ir tālu un reti jau es arī braucu pie brāļa un viņa bērniem. Labi ja 4-5 reizes gadā. Viņi vāl retāk pie mums.

To saulaino skaisto Austrāliju kādreiz parāda pa televīziju. Jā, skaisti redzēt. Vai Tu uz Latviju nedomā atbraukt, vai jau kādreiz esi bijusi? No tēva man ir divas māsīcas Austrālijā. Aina ir Sidnejā, bet neraksta, Alda ir Pertā, ar kuru sarakstos un viņa brauc bieži uz Latviju. Vēl man divas tēva māsas ir Amerikā, kad tēvs bij dzīvos rakstīja, bet nu vairs nē.

Tā brīvība jau ir bet kāda? Pilns ar simts piecdesmit tūkstošiem svešas armijas vīriem. Kuri tā ļoti neilgojas pēc savas dzimtenes, tāpat visi pārējie migranti. Grūti mums. Liepājā ir tikai kādi 30% latviešu.

Pensijas mums ap 500-600 rub. bet piena litrs maksā 10 rubļus un 1 kg sviesta no 150 rubļiem. Par dzīvokli ar apkuri un siltu ūdeni 250 rubļi. Nu tā sitamies. Dārziņš mums ir 40 km no pilsētas, bet benzīna nav ar ko aizbraukt. Ar autobusu jau grūti ko atvest. Audzējam zemenes, drusku avenes, lielos pelēkos zirņus un vēl kādas saknītes. Dārziņš ir 300 kv. metri. Atceros lielo zemeņu lauku Ķikuros, cik tās bija garšīgas.

Bērnības ilgas ir piepildījušās. Kā vēl būs, nezinām. Esmu Daugavas Vanagos kur kopā sanākam vecie leģionāri un esam atmiņās par senatni.

Ar sveicienu visiem Jums
Atis

————————–

[writing paper with theatre picture]
21.IV.1992.g.

Mīļš sveiciens visiem radiņiem no Liepājas!

Saņēmu Tavu grāmatu sūtījumu kā arī vēstuli. Liels paldies, sevišķi par grāmatām. Man sevišķi patika, ka tur daudz man pašam pazīstama – par Aivieksti, Ļaudonas kapu svētkiem, Ķikuriem – kur es esmu nodzīvojis pāris vasaras. Daudz grāmatā, par Tevis pašas grūto dzīvi Austrālijā. Jā, kas gan mums visiem bijis pārdzīvojams, gan tālumā, gan Sibīrijā arī ne mazums pārdzīvojumu dzimtenē, un ne mazāk mūs mocīja okupanti. Arī patreiz viņi nedomā šo mūszemi, mūsu vienīgo tēvzemi atstāt, un visādi neiedomājamos izgudrojumos kļūt par Latvijas pilsoņiem – Nezin kas viss vēl būs? Mēs daudzi patrioti kas mīl šo zemi stājamies zemes sargos (arī es) pret nīstiem okupantiem.

No cilts vēstures no Dauziņiem: Dauziņos patreiz no Bleivām neviens nedzīvo. Kā jau Tu zini mēs Emmai un Kārlim bijām trīs puikas, Imants, Atis, Krišjānis. Imants bija meliorācijas inženieris, sieva Mirdza grāmatvede (abi miruši) dzīvoja Madonā. Viņiem ir divi dēli, Māris beidza Latv. universitāti – gāja bojā autokatastrofā, sieva Gunta ar bērniem Maritu un Guntaru dzīvo Ikšķilē.

Ivars – jaunākais dēls dzīvo Rīgā, sieva Rūte ir inženiere viņiem divi bērni – Gatis un Ilze, vēl skolnieki.
Atis – precējies ar kurzemnieci – Annu. Meita Benita ir precējusies ar Juri Erenštreitu un viņiem ir divi dēli Eduards un Arturs. Eduards studē universitātē juristos, esmu izskolojis par īstu dzimtenes dēlu. Eduards nodibināja, pēc kara pirmo korporāciju un ir tās priekšnieks un apsargā valdību.
Krišjānim ar sievu Rutu no Ļaudonas (kas tevi atceras kā skolotāju) ir dēls Ilgonis inženieris un meita Lija, kura beidza skaitļošanas ekonomikas institūtu.
Lāču Gunta [=Dzintra] apprecējās ar Iesalnieku no Ļaudonas bija kaut kur Jaunjelgavas kolhozā par grāmatvedi, patreiz ir dabūjusi Ruķu mājas un saimnieko kopā ar dēlu.
Dzintra [=Gunta] dzīvo Siguldā, pašiem ir sava māja, ļoti skaista. Es reiz ciemojos pie viņiem, vēl Austra bija dzīva.

Dauziņus arī pieprasījām atpakaļ domāju ka Krišjānis ar Ilgoni ies atpakaļ, bet Krišjānis bija atbraucis un teica ka to mēs laikam neiešot. Krišjānis visu laiku dzīvoja Ļaudonā bija kolhoza grāmatvedis, tagad pārcēlās dzīvot uz Ikšķili tuvu Rīgai (30 km) kopā ar dēlu Ilgoni. Nopirka savu māju.

Tev vajadzēja braukt uz Latviju šovasar, tagad Jūsu dolāri ir ļoti vērtīgi, un ciemošanās būtu izdevīgāka, jo nākošā gadā būšot lati, un kāds tad būs valūtas kurss nezin. Ja Jūs atbrauktu uz Latviju, tad varētu tikties pie Krišjāņa Ikšķilē, vai atbrauciet pie manis uz Liepāju. Vienreiz biju iebraucis Ķikuros apskatīt, tur nav nevienas mājas. Ķikurus Jums īpašumā noteikti atdos. Daudzi jau ir dabūjuši. Patreiz meitas varētu darbu dabūt visās skolās Ļaudonā, Madonā un visur citur kā angļu valodas skolotājas.

Nu gan šo reiz pietiks rakstīt. Ar mīļu sveicienu abām meitām un mazdēlam Tālim.
Visu to skaistāko
Atis un Anna

—————————-

10. janvārī 1993.g.

Sveicināti mīļie radinieki

Redzi, kā pie mums iet, pilnas avīzes ar rakstiem par pazudušām vēstulēm un citām lietām. Tāds ir mūsu pasts, kas neparko neatbild. Ja nu ir pazudusi mana rakstītā vēstule, ko uzrakstīju pagājušo vasaru, viņu neesi saņēmusi. Tur bija vismīļākā pateicība par beidzamām grāmatām. Daudz ko rakstīju par visiem radiem, brāļiem, brāļa bērniem. Lai Tu ierakstītu ‘Dauziņu’ biogrāfijā. Par to, ka pagājušā gadā bija visizdevīgākā mājas celšana ‘Ķikuros’. Es jau agrākos gadus pāris reižu tur iebraucu apskatīt, jo arī man tur ir atmiņas par visu tur, jo pāris vasaru jau tur pavadīju. Angļu valodas skolotāju vietas ir vajadzīgas gan Ļaudonā, arī Madonā.

‘Dauziņus’ jau arī atdeva, klēts sabrukusi, kūts arī pussabrukusi, šķūņa arī jau nav. Vienīga jauna māja vēl stāv. Atdeva ar 1993g. 1.janvāri, bet nav neviena, kas ietu tur strādāt. Es esmu par vecu, ko es tur vairs varu padarīt. Krišjānis visādi domā ko darīt iet vai nē! Dēls un meita neiet, abi inženieri. Mana meita ar znotu arī neiet. Mazdēls šogad beidz universitāti par juristu, nezin kas īsti būs, tiesnesis, prokurors, vai advokāts. Nu bijām trīs dēli, bet saimnieka ‘Dauziņiem’ nav.

Ja par daudz ilgi mums mocīja ar tiem kolhoziem, kamēr visu izputināja. Pats cik veselība atļauj, sakarā ar kara ievainojuma, nekā labā nav. Daudz vēl nodarbojos zemessargos un ‘Daugavas Vanagos’. Zemessargi, tā ir brīvprātīga pašaizsardzība. Darba jau tur ir daudz, jāpārņem no okupantu armijas visādi militāri objekti, mājas, mītnes u.c. Pie mums nebūšanu jau ir daudz, uz priekšu nemaz neiet, esam dziļā krīzē – Rodas daudz visādi darboņi, kas īsā laikā ar šeptēm paliek miljonāri. Mūsu pensionāriem iet grūti viss ir ļoti dārgs. Dzīvokļa apkure, ūdens sildīšana, gāze jāmaksā pasaules cenās, ar pensijām nep[..]. Mums iznāca divreiz grūtības, pēc otrā pasaules kara un tagad otrreiz. Visu to mēs izcietīsim, kad tikai reizi būtu īsti brīva Latvija. Vēl jau lielas grūtības ar to krievu armiju nevar izvāģiet vien! Vēl Liepājas osta pilna ar krievu kuģiem un matrožiem. No tās čekas jau vaļā esam tikuši, brīvi runāt un justies, Sibīrija vairs nedraud.

Tie tumšie, neredzamie ziņotāji jau ir pilns, bet ko vairs tie izdarīt! Tu raksti, ka varbūt šovasar brauksiet ciemos, tad atraksti, arī es aizbraukšu uz satikšanos varbūt pie Krišjāņa Ikšķilē tur viņš dzīvo, nopirka mājeli. Šovasar ciemos brauks no Austrālijas viena māsīca no tēva puses, viņa dzīvo Pertu.

Nu visu mīļu visiem
Anniņa, Atis.

———————

Kā mums iet!

Grūti iet, nemākam ievēlēt riktīgu valdību netiekam vaļā no sarkaniem, daudz jau mums vēl darba. Daudz par vēlu mums atnāca tā brīvā Latvija! Daudz krita frontē, daudzi palika Sibīrijā, daudzi jau nomiruši, cik vairs ir palikuši, kas nav sasmērējušies ar sarkano krāsu. Nu kas mēs esam palikuši turamies stingri, gan Zemessargos gan Daugavas Vanagos.

 Atis.

————–

18.12.93.g. Liepājā

Lai ziemassvētku sveču gaisma 
Ikdienu rūpes sedz
Un katrā cilvēka sirdī
Jaunas cerības dedz!

Priecīgus ziemassvētkus un laimi, veselību Jaunā gadā!
Vēlē visiem
Anniņa, Atis

——————-

96.g.XII

Spožas zvaigznes svētā naktī
Mīlestības vēsti pauž
Tāli zvani, klusas ilgas
Sirdī gaišu mieru auž.

Priecīgus Ziemassvētkus!
Veselību, laimi Jums visiem Jaunajā gadā!
A. Bleiva ģim. Liepājā

———————-

1995.8.12.

Aizdedziet šovakar sveces
Lai gaiši kā mīla deg
Un rūgtums ar rūpēm un sāpi
Eglītes pakrēslī bēg.
A. Gaujietis

Priecīgus Ziemassvētkus un Laimīgu Jauno gadu!
Novēl Jums visiem
Atis un Anniņa

*********************************************************

DZINTRA IESALNIECE

[Erna’s niece, younger daughter of Austra and Jaša]
1995.g. decembrī Ļaudonas ‘Ruķos’.

Cienījamām
                     Ernas tantei,
                     Inesei
                     Nelsonam

Atkal gadiņš aiztecējis
Kā vilnītis jūriņā.
Atver vārtus Laimes māte,
Turpmākiem gadiņiem

Gaišus ziemassvētkus, veselīgu, laimīgu Jauno gadu!

—————————–

23. 02. 97.g.

Mīļš sveiciens no tālās Latvijas!

Esmu liela parādniece ar atbildes vēstulēm. Tā jau lauku cilvēkam aiziet tas laiks, vienos darbos un steigā. 1996.gads nodzīvots un nostrādāts samērā veiksmīgi. Graudi izauga. Ja izaug graudi lopiņiem arī vieglas dienas. Izauga cūkas, varēja pārdot, par ko nopirka tehniku. Normunds jau var teikt ir iemācījies uz visu aršana, miglošana. Visus kursus ir apmeklējis, kas saistīti ar lauksaimniecību.

Pie mums decembris bija auksts 30° sniedzās i pāri, janvāris bija silts ar lielu atkusni, tāpat arī februāris. Runājām lai būtu arī marts tāds pats ziema garām. Nosvinējām ziemassvētkus visi ģimenes lokā, 28. decembrī saslimu nogulēju četras dienas mājā pēc tam aizveda uz slimnīcu bija plaušu karsonis, tur pavadīju veselu mēnesi. Eju patreiz uz pārbaudēm. Pie mums daudz cilvēku mirst ar vēzi.

Vakar bijām bērēs. 16. februārī mira Osītes kundze – Milda Osīte skolotāja. No Vidrižiem bija aizgājusi pie vecāka dēla Ulda dzīvot novakari Jelgavā. Pāris gadu viņa bija palikusi pilnīgi akla nodzīvojusi 92 gadus. Arnolds Osītis miris 1968.g. 28 novembrī. Atdusas Ļaudonas kapos. Kapos bija sapulcējušies viņas audzēkņi. Radiņi atkal tikāmies.

Tagad Zigurda krusttēvs un krustmāte atdusas Ļaudonas kapos. Zigurdam Siguldas kapos darba biedri no Rīgas uzlika pieminekli, kapa apmalīti un soliņu, ļoti labi izskatās.

Kā Jums iet? Kā veselība, kā Inesei. Ernas tante vai Jūs uzrakstāt vēl kaut ko?
Jā pavisam piemirsu. Mums 9. martā pagasta vēlēšanas. Visi sasparojušies un sastrādājuši 2 jaunus sarakstus. Grib izvēlēt vecās dāmas, un tad redzēs.

Šoreiz beigšu, gaidīšu vēstuli, lasot nobirst pa asarai.
Turaties bučas, Dzintra 

Alma Lācis nomira 1996. jūlij

———————

Labdien Ernas tante, Inesīt!

Saņēmām Jūsu vēstules ar foto bildēm, redz kā aiziet laiks. Rīt, rīt, uzrakstīšu, bet jau klāt jaunais gads. Es Ernas tante laikam esmu ļoti nogurusi, dieniņas aiziet vienā darbā. Daudz jau to cūku 150 gab. domājām ka pirks mazus sivēnus. Nekas nesanāca, jo neražīgs gads, jātur vien pašiem. Normunds stingri piestrādā laukiem un izauga arī pietiekoši.

Normunds ar Anniņu sarakstījās. 14. jūlijā, bijām vieni paši Iveta ar ģimeni un viņas tēvs, māte, brālis un māsa, jaunākais brālis ar tiem vedējos. Tā arī dzīvojam Ruķos četratā. Anniņai piedzima puisītis 30. novembrī, nodzīvoja nepilnas divas dienas un nomira Rīgā. Madonā dzima, bija ātri aizvests uz Rīgu glābt nevarēja, jo nebij attīstīta puse no sirsniņas.

Anniņa bija izstaigājusi gripu un tās vīruss bija ietekmējis. Svars 4 kg un tā mirkām asarās. Atsāks darbu 20. janv.

Pie mums uzsniga diezgan dziļš sniegs, tieši kā Ziemas svētkos. Bijām jau atraduši no sniega, jo visas iepriekšējas bija kailas.
Beigšu. Normunds steidzas uz pastu.

Dzintra.
Dzintra Ieslaniece
Madonas rajons
Ļaudonas pag. **** LV 4862 Latvia

********************************************************

ELZA VINCEVA

[Elza, not a relative, was employed at Ķikuri as a maid and nanny for baby Inese]

Sveicināta Erna!

Piedod par uzrunu, bet tā liekās tuvāk mīļāk. It kā nupat Tu būtu cēlusi ar melanholisko valsi manos 18 gados. Šo valsi dzirdot iesmeldzās sirdī un liekās kad nekam tas neskan tā kā Ķikuros. Varbūt neatcerēsies mani vairs pēc 53 traki vētrainiem gadiem. Es neatceros cik ilgi nodzīvoju pie jums. Varbūt pie diviem gadiem. Esu Elza. Bija vēl Millija no Ļaudonas, bet tā uz vasaru. Vēl pirms sabrukuma biju aizbraukusi pie jums. Stāstīju Tev kad gaidu bērnu, un manas meitas tēvs arī ir Anglijā. Laime ka nepaspējām salaulāties. Stāstīšu kā tiku pie adreses. Uzgriezu radio, kaut kāds stāsts par suni, bet jau sācies, beigās nosauc autori, Erna Dzelme, Ķikure. Nosauc Ļaudonu, sāku domāt, meklēt. Varēju pieprasīt radio lai atkārto, bet nezināju kā, stāsts? Fragments? Prasīju Ļaudonā pa telefonu nekādas adreses. Tā gāja gadi. Pagājušā vasarā biju Sāvienā. Lūdzu skolotājai Brutānei lai izprasa Ļaudonā, nu nekā. Kamēr nāca jubileja tad Līvija man atsūtīja adresi un aprakstiņu avīzē. Aiviekstes rakstniece.

Nu piedod man, ka tā uzdrošinos traucēt. Man ļoti gribās zināt, kas notika ar Bērziņu māti? Es no viņas daudz laba iemācījos. Nu Inesīte ir izgājusi jums līdzi visus Golgatas ceļus. Ķikurus jau viņa neatceras, bija maziņa. Es jau nometos rāpus viņai līdzi, un kur tā lielā dancošana. No avīzes uzzināju kad vēl ir meita. Vai par Lāci ko ziniet? Varbūt māsa atgriezās no Sibīrijas? Nu vai esiet pieteikušies kā mantinieki Ķikuros? Vēl neesam iepazinušās jau sarindoju tik daudz jautājumu. Priecājos par taviem gadiem un vēl spējām. Kā Dzelme vai vēl sportisks turas? Es jau 34 gadus dzīvoju Skrīveros. Sāvienā ir radi. Apjautājos par Silkalniem, bet neviens neko nezina. Braukājām ar laivu pa Aivieksti, tā bija jaunība…

Nu, ja atceries mani, un neapgrūtinu, uzraksti lūdzu. Jā 51 gadā precējos ar Vincevu, no kā ir dēls.
Toreiz saucos Sondore.
Būšu priecīga sagaidot kādu rindiņu.
Ar sirsnīgu cieņu Jums visiem
Elza.

———————————–

 [first half of 1997?]

Elza Vinceva
Skrīveri
Aizkraukles raj LV – 5125 Latvija

Sveicināta Erna!

Liels prieks man par Tavu vēstuli, paldies. Nu par šo laiku izslimoju plaušu karsoni. Tad atveda mazmazbērnu, tas nedod miera kā sāksi rakstīt tā bāliņa, lai ņemas ar viņu. Nav jau vairs apgriezienu lai ar bērniem ņemtos. Jau 71 gads vajag mieru. Ar tiem kolhoza darbiem veselība nau taupīta. Esu arī apresnējusi paliekot uz mieru. Vēl kreisais celis izdeformējies, sāp, tāpēc mazāk kustos kā vajadzētu. Nu paēdusi esu protams pieticīgi ar 41 l. pensijas mēnesī. Piepelnījos ar adīšanu, bet sirds neļauj adīt un man tik ļoti gribās adīt, kā paņem tā slikti, vairāk pa gultu vārtos. Kaut jau tā ir laika nosišana, bet jāsamierinās. Vēl redzi kā ābeles zied, ceriņi un esi laimīgs. Vēl jau drēbes un apavi man turas, varbūt pietiks manam mūžam. Tagad jau mūsu cilvēki pucējās ar tām iesūtītajām jūsu kumpulām kā viņi te sauc. Tur ir ļoti labas drēbes. Tikai ārzemnieki ir slaidi jo es jau savam izmēram neko nevaru nopirkt. Ja atceries kā mēs ar Bērziņmāti šuvām man blūzi no baltas drēbītes bez rokām un no istabaugšas saplēstas skaistas zīda kleitas izgriezām lielu krāgu ar gariem stūriem priekšā, grietiņkleitai noplēsu augšgalu tas bija noplīsis, bet svārciņi labi. Tā gāju uz zaļumballi un puiši lūdza dancot.

Tagad par to visu var pasmieties. Un kas tad mums pēc kara te bija? Ne ko ēst ne ko ģērbties. Es personīgi visu mūžu esu nositusies darbā un trūkumā. Tie vīri man ir atstājuši tikai bērnus. Amerikā laikam bija labāki apstākļi no turienes saņēma tuvinieki pakas, bet mans Anglis savai meitai neatsūtīja nekā. Precējās ar Anglieti cēla māju un arī bija meita. Tagad dzīvojot viens. Solījās braukt, nerakstīju, kāpēc man vajadzīgs tāds ciemiņš? Lai brauc Rīgā radi ir. Ka mēs runātu par manu izniekoto dzīvi (jaunību)? Piecdesmit septītā gadā man radās dēls kuram Jūnijā paliek 40 gadu. Vīrs bija dabūjis brūti, izšķīrāmies un tā es atkal viena ar bērnu rokā pa kolhozu. Ar tādām algām kā kolhozā jau varēja tikai garu vilkt, bet tie kas tika pie zagšanas protams kur varēja nozagt, cēla mājas pirka mašīnas dzīvoja vareni un komunistiem jau visi ceļi vaļā bija. Es nevaru saprast to, Krievs ieņēma pus pasaules izsūtīja cilvēkus, uz tās mantas uzcēla kolhozus, viss par velti, un pēc 50 gad izputēja. Mēs tak vairs nevarējām veikalos dabūt ko ēst. Tāpēc jau Gorbačovs uztaisīja to privatizāciju. Veikali tagad ir pilni ēdamā un mantas bet tikai naudas nava. Es brīnos kad neatradās starp latviešiem neviens kā Kārlis Ulmanis bija. Tas domāja par tautu par Latvijas labklājību, bet tagadējie cilvēki kurš tiek priekšgalā domā tikai par savām kabatām savu labklājību, nevis par to lai atstātu aiz sevis ko labu Latviešu tautai. Vadā ģimenes pa ārzemēm notriec valsts naudu un viss. Ulmanis saņem 700 latus skolotājiem 70 l. deputāti 400 mēs pensionāri 40. Nu kur ir samērs un cilvēcība idiotisms vairāk nekas. Škēles brālim pilna Madona ar veikaliem. Laikam komunisms ir ieaudzinājis to briesmīgo raušanās kāri, kur tik tiek klāt.

Nu jau rakstu Tev par nevajadzīgām lietām. Varbūt Tu zini par Brastiņu ar kuru Ķikuros grābām sienu un mācījāmies dziedāt. Lasīju tādu vēsturisku romānu Pļauka kad Brastiņa cietumā sajuka prātā, varbūt cita? Kad mainījās nauda mēs vēl varējām nopirkt grāmatas. Sanāca Kārkliņa un vēl dažādu rakstnieku klaidu rakstnieku latviešu un mēs te lasām asarās mirgdami. Katrs jau raksta no savas dzīves un tās sākums izrādās tikai nedaudz labāks kā Sibīrijā. Protams pirmā sākumā.

Nu un tagad lūdzu atbildi uz man nezināmo. Kur palika Bērziņ māte? Kā dzīvo Inesīte vai precējās ar Latvieti, varbūt pat nerunā latviski. Cik Tev ir mazbērniņu par abām meitām un vēl mazmazbērniņu. Par to grāmatu Tu arī neatrakstīji lai varu pieprasīt lai radio atkārto uz Rīgu jau es vairs nebraucu kad dēlam bija mašīna tad jau aizveda. Atsūti kādu ģimenes bildi es jau varu aizsūtīt atpakaļ. Vismaz redzēt lai gan uz sevis ne spoguli ne bildē lāga nerāda. Bet labi kad vēl esam…

Par manu adresi nešaubies tā ir tieši tāda kā ir. Es dzīvoju aiz Skrīveriem 2 km. Mūsu mājai arī atradās saimnieki, ļoti labi cilvēki. Gaidīšu vēstuli.
Ar sirsnīgiem sveicieniem jums visiem
Elza.

——————————

Sirsnīgs sveiciens no Latvijas!

Mīļā labā Erna. Nespēju vārdos izteikt savu lielo pateicību par atsūtītajām grāmatām. Jau vairāk kā nedēļa pagājusi un es dzīvodama grāmatu varā, pa ‘Ķikuriem’, pa jaunības takām, skaisto Aivieksti, un jums visiem. Kas bijāt ap mani skaistākos manas jaunības gados. Tak šodien atjēdzos kā jāraksta vēstule, jāpateicas par saņemšanu. Nu ar redzi jau arī nav vairs tā kā Ķikuros kad visas Kaķu laipas izlasīju ātri. Viss jādara ar mēru lai nepārpūlē. Pilinu tādu Salutiotaujoni 4%. No šiem pilieniem ir daudz labāka redze. Patreiz mums ir ogu laiks, jāvāra jākonservē. Māju ogas izaug dārziņā meža nopērku. Mūsu pusē tagad kartupeļi slikti paauguši. Tāpat jau mūsu zemniekiem nava savu ražu kur likt. Pievestas no Vācijas pilnas noliktavas graudu. Putina mūsu zemniekus pavisam ārā.

Nu Bērziņ mātei jau nebija tik stipra veselība tādiem Golgatas ceļiem, braucieniem, un vēl atšķirtība no mājam. Zinot kā neredzēt to. Ja Inesītei bija 2 g. tad agri runājusi. Visu jau neatceros, bet viņa sauca mani Aja un ļoti gribēja gulēt manā gultā. Kad nācāt ņemt ārā nest uz savu istabu, izstiepās taisna rokas kājas un acis ciet it kā aizmigusi. Nu man jau arī vēl gribējās padauzīties padancot ar viņu 17 gados. Māja, pagalms, istaba, kūts visa panorāma ir acīs, bet par apkārtni ir jāpadomā. Zem ceriņiem svētd. aizslīdu lūgšanas skaitīt. Aiz kūts lielā vīksna, kur slēpāmies no lietus ar mājās pavadītāju. Un pievilcis mani pie sava pleca viņš dziedāja Dusi man meitenīt miedziņā saldā sapņo par mīlu saulaina. Aiziešu tālumā paliksi sapnī sapnīts lai tevi ieaijā. Aijajā aijā aijajā aijā debess pār zemi zvaigžņaino. Par visu mūžu šo dziesmiņu neesu dzirdējusi nekur un nekad, tik atceros un šis Blaus no Raidstacījas necentās pat mani nobučot. Tāpēc man jaunai šodien nebūtu ko darīt ar šiem jaunajiem nodzertiem un nopīpētiem neizaugušiem puišeļiem, un meitenes arī dzer un pīpē. Žņaudzās un bučojās uz ielām vilcienā kur pagadās. Nu Tevi grāmatas bildītē var pazīt pēc sejas kontūrām kad zini. Toreiz Tev bij ap 30. Tādam prātam un talantiem kā Tavējais vajadzētu tikai dzīvot. Es no sirds novēlu lai Tev Dieviņš dod veselību ilgu mūžu. Tikai pati sevi saudzē, jo zem zemes jau paspēsim izgulēties. Nosūtu pēdējo bildīti un sapratu kā dzīvo pie Ineses lai viņa apskata kāda izskatījās viņas Aja toreiz.

Mīļš paldies (par atmiņām) par grāmatām. Uzraksti kādā brīvā brīdī.
Ar sirsnīgiem sveicieniem jums visiem
Elza.

—————–

[card]

Erna!

Vēl garus gadus sauli sirdī glabāt
Un mūžam darba pavasari just!

Sirsnīgi sveicu vārda dienā!
Elza
Kura pie mums ir
1997.g. 12.septem.

———————————–

Ziemsvētku sveiciens no dzimtās zemes!

Manu vēstuli saņemsiet vēlāk kā vajadzētu. Bet mums bija uzskrējis rets sals līdz 27 grādi, sala pat deguns nost. Pasts ir trīs kilometri arī tas likās par daudz. Nu jau ir siltāks. Par pieciem mēnešiem esu nokritusi svarā par 20 kg. Labs sasniegums vai nes vieglāk. Saliku zobus, un liekot kastaņu kompreses ap ceļgaliem, varu paiet bez sāpēm.

Nu redz kā esu izlielījusies ar savām šāgada veiksmēm. Ļoti gribētos zināt kā Tev ar veselību un veiksmēm. Liekās kad es jau Tev lūdzu, lai atsūti man kādu bildīti, kur esi ar savu dzimtu.

Nu mūsu politiskā dzīve iet kā pa murdu. Izlaida no cietuma to lielo komunistu Rubiku. Braukā pa Daugavpili un vispār latgali, vāc komunisma piekritējus, un tādu tur ir pa pilnam. Brīžiem bailes metās kas ar mums vēl notiks. Visādas partijas. Katra velk uz savu pusi. Uzraksti lūdzu kādu rindiņu.

Lai Tev laba veselība. Turies pie saules stara!
Elza.

———

[Jan/Feb, 2003]

Mana mazā mīļā Inesīte!

Mīļš paldies kā atrakstīji, pēc visiem laba vēlējumiem, un Kalendāri. Kas sak kā jums vairs nav mammas un man nav gudrās visu varošās Ernas. Nu mūžu Dieviņš viņai bij nolicis ilgu. Jau iegāja 97.g. Tādu mēs visi vecie lūdzam, vieglu bez mokām un lielām sāpēm aiziešanu. Ar redzi jau Erna pamocījās. Vienu vēstuli es tik saņēmu, kaut kā uzrakstītu, bet izlasīju. Liktenis viņai bija grūts pa svešu pasauli mētājoties. Bet tā bija izeja. Arvien svinēdama 3. okt. savu vārda dienu, atcerējos viņas dzimšanas dienu. Cik man ir laba un skaista ko atcerēties, tie ir Ķikuri, tos es tagad vecumā atceroties paraudu. Pēc tam jau sākas viss sliktais. Manas meitas tēvs 2 gadi kā miris Anglijā. Vēlreiz paldies kā atsūtīji grāmatas Mājas un ceļi. Tās visas manas pazīstamās takas. Vēl izlasīju kamēr redzēju.

Tagad redzu pie lampas gaismas vai saulītes citādi neredzu ne rakstīt ne lasīt tikai pie galda lampas. Kaut kā jau izlasīsi, Ļoti gaidu kad sniegs nokusīs un saulīte sildīs. Varēšu iet laukā.
Slimību man ir daudz, tāpēc nezinu cik ilgi Dieviņš mani paturēs skatīt pasauli.
Ja atnes malku ūdeni un produktus ēst vēl pati kaut ko iztaisu, dzīvoju viena, dēls 65 km. no manis, kādreiz jau atbrauc.
Vēstules sarakstu un 23 II nāks pastnieks tad aiznesīs. Nu vakaros uzdedzu svecīti un lūdzu Dieviņu par visiem mirušajiem…

Vai es varēju iedomāties, kad tā mazā Ķikuru meitenīte man rakstīs un es vēl lūgšos par Ernu. Tāda maza radībiņa kas mani sauca par Aju. Tāda Tu arī man paliksi atmiņā.

Visu mīļu un labu Tev   Elza.

*************************************************************

ELZA BIRSTIŅŠ

[Erna’s daughter-in-law, mother of Laimons, Inese’s first husband]

[Postcard: Winter Morning. From an original painted with the brush held in his mouth by G. Fowler]

20.1.70
Windsor

Mīļā Erniņ!

Pie viņiem droši vien dziļš sniegs! Sāp sirds – nav nevienas ziņas kopš 26. X. 69, kad Laimons rakstīja par tām “buletēm” mašīnā. Vai Tev ir vairāk ziņas? Lūdzu uzraksti man – Ir izbraukti tālumi, padziedāts – aprakstīta skaistā Perth’a, tiešām tā ir skaista pilsēta. Ļaudis laipni – Gribētos satikties un parunāties, vai neatbrauktu 2. febr. Pielieku Pālavs kdzes vēstuli. Jeb katrā laikā gaidītu Windsorā.

Ar sveicienu, E. Birstiņa

Es šonedēļ nevaru, mugura čupā.

Other friends (Ķikure/Kikure)

JĀNIS SARMA

[Small child’s portrait of Jānis Sarma, which he included in a letter to Erna, no date.]


***********************************

ELVĪRA AULS

[long-time best friend]

[Xmas card]
Cincinnati. Dec. 18. 1964

Mīļā Dzelmes kundze,

Ja nu iznāk un ja neņemat ļaunā manu ilgo klusēšanu, tad atrakstiet man. Nu ir atkal gads pagājis… Viss ir bijis viena vienīga steiga, ātra dzīvošana. –

Dzīvoju viena taisni pretim Universitātei, kuŗas bibliotēkā strādāju. Pagājušo ziemu negāja visai labi. Slimoju ar nervu iekaisumu abās rokās. Arī vēl tagad pagrūti rakstīt. Klavieres vairāk nespēlēju. Klausos skaņu plates, lasu un vēl joprojām mācos.

Ar daudz mīļām labdienām
Jūsu Elvīra Auls

Ielieku aploksnē $2. Varbūt varat izmainīt savā naudā.

———————

 [no date]

Ļ. Cien.
E. Dzelmes kundze!

Starp Elvīras atstātiem papīriem atradu šo Jums adresēto aploksni un tādēļ rakstu Jums šīs bēdīgās rindas:
Elvīra ir mirusi 13. janv. ar sirdstrieku.

[following in different handwriting]:
Ja Jūs saņemat ‘Laiku’, tad to lasīsit 27. janv. izdevumā.
Mēs visi, kas viņu pazinām jūtamies dziļi satriekti, jo nāve ir paņēmusi to pēkšņi un negaidīti.
Zinu, ka viņa, šad, tad apmainījās ar vēstulēm. Varbūt ka sūdzējās par savām kaitēm, drīzāk domājams ka nē.
Mēs, uz vietas, zinam tikai to, ka viņa gāja pie vairākiem ārstiem un sūdzējās par sāpēm rokās.

Nezinu, vai Jūsu adrese ir uz aploksnes pareiza, jo pieņemu, ka tā ir rakstīta dažus gadus atpakaļ, tādēļ ar šo beigšu.

G.[?] A.

*********************************

ARTURS LĀCIS

1966.g. 12. jūlijā

Ļoti cienījamā
E. Ķikures kundze!

Uzrunāju Jūs jau tai pašā literārajā vārdā, jo tas taču tik skaisti un zīmīgi izvēlēts. Bērziņu mums jau tur bija rindām, tak, lūk, Ķikuri bija vienīgie. –

DV Mēnešrakstā lasu Jūsu miniatūru Pie parastā svinību galda, kur beigās pieminēta kāda traģēdija. Jā, tā taču ir Sāvienas Stārķu Avotiņu traģēdija! Dzidrā un mierīgā vasaras dienas vidū trīs dzīvības un vēl tik nedzirdētā kārtā! Avotiņu Alfons bija taču mans draugs no Draudzes skolas laikiem.

Tieši tai laikā gadījos atvaļinājumā Ļaudonā, un atceros, pirmie uz nelaimes vietu uz motocikla aizsteidzās pagasta vecākais Jēkabs Lācis ar Dr. Spalviņu.

Redziet! Nu jau laikam 30 gadi kad šai traģēdijai mūsu sirdīs jāceļas no jauna. Tas nozīmē, ka aprakta tā mūsu sirdīs nekad nav gulējusi, kas savukārt liecina par mūsu ļaudoniešu sirds patiesībām.

Tai garā arī Jūs sveicinu!
Arturs Lācis
Ņujorkā Brooklyn, N.Y.

*********************************************************

DICK BRAAMS

[On back: My room in Antwerp 1939]

19.5.67
Dear Erna,

Just a card to let you know I have not forgotten you. Hope to write you soon. How do you like our new Pier?

With love
Dick
Dick Braam
Den Haag

[Scheveningen — Pier]

——————

The Hague
5 November [1968?]

Dear Erna,

It is already some months ago I received your letter and I understand that it is about time now to answer this. I intended to answer your letter about a month ago, but I had to postpone it every time. Anyway, I read your letter with much interest and many thanks, and especially for the enclosed stamps which were certainly useful to me.

This year we had here most beautiful summer one could think of. Autumn has arrived now with much rain and wind. Generally we start heating the house towards the end of September, but this year however we started almost at the end of October. You have summer now in Australia, I suppose.

Edmond, my son, married in Canada on the [..]oth September – my birthday. For this event I made two albums with hundreds of fotos, from baby till grown up. This was quite a job, some of them were so more than 20 years old – and they all had to be reprinted. The result was a fine collection and he was very happy with it. He asked us to come over for the wedding, but his wish – and ours also – unfortunately couldn’t be fulfilled through lack of money. You understand in case he stays in Canada, he surely will ask us again to come to Canada within a couple of years. A trip to Canada is quite expensive, although the fares of charter trips are much cheaper than they used to be, still it means about $500 and that is not so easily saved.

However, my son had still a suprise for us, for he sent us a short film of the wedding and you can understand that we are very happy with it.

In Paris, there is at the moment an exposition of the Dutch painter ‘Van Dongen’. If I am well informed, this exposition will come to Holland towards the end of this month at the Municipal Museum in Rotterdam. I think Van Dongen is a very great artist and I am very fond of his work. He belongs to the Fauves, for which I have a great admiration. Do you like the Fauves too? So, I am sure to go to Rotterdam and if possible I’ll send you some photographs of his work.

Professor Opsomer died last year. He became 90 years. Some age, isn’t it? Van Dongen is still alive and is 91, but has stopped painting quite a time now.

I am afraid this is all for the time being, wishing you all the best and till later. I enclose also some stamps for your daughter, hoping she can use them.

With love from
Dick

[handwritten]:
Excuse my bad typing. Hope you understand my English!

******************************************************

PĒTERIS PAKALNS

 [no date – handwriting very jerky, awkward]

Mīļā Ernīte!

Nu nosaucu Tevi mīlināmā vārdiņā. Tā mana Ancīte sauca savu brālēna meitu.

Būtu jāraksta gara vēstule, bet varu rakstīt tikai ar kreiso roku, un tas iet lēnām. Pirms nepilna gada uzbruka insulta lēkme, un nu guļu ar paralizētu labo roku un kāju. Ļoti pateicamies par jauko sūtījumu – dikti garšīgo kafiju un šokolādi. Svētku reizēs nobaudām.

Jānis Āboliņš 1944.g. aizbrauca uz ASV. Vēlāk (domāju, ap 1960.g.) saņēmu nāves ziņu. Pēc tam ilgus gadus sarakstījos ar viņa kundzi. Viņa mirusi 1981.g. rudenī.

Feliksu Polfanderu (Dzintaru) pavadījām 1969.g. februārī. Mana mīļā Ancīte šķīrās maijā. Pēteris Āboliņš nomira 1974.g. vasarā. Bet Jūsu francūziete O. Vicmane nodzīvoja līdz 1981.g. ziemai. Tavs mūžiņš, mīļā Ernīte, ir bijis raibum raibs – kā pienākas rakstniecei.

Es glabāju uzticību saviem vecajiem skolas gadu draugiem. Tā man atjaunojās pazīšanās ar Austriņu, par ko esmu ļoti priecīgs. Sarakstos ar Edžu Krūmiņu. Viņš dzīvo Austrālijā. Kur ir Paddingtona, kur dzīvo Tava meitiņa? Šogad jau pa visu Austrāliju deg. Kā tik viņiem tur iet?

Nupat pienāca vēstule no Artūra. Viņš ir pensijā, un veselība niķojas. Bet vēl jau ļauni nav.

Mana paralīze turas stabili, kaut gan sākumā solīja, ka nāks uzlabošanās.

Redzi nu, jūtu, ka sāku nogurt.
Būs jābeidz.
Lai visnotaļ labi klājas!
Tavs vecais Pēteris.

———————–

226066
Rīga 66 Latvijas PSR
Pakalns P.

[card: Māksliniece H. Melnbārde-Krisberga. O. Melngalvja foto. – also in Russian]
11.IX.1981.

Mīļā Ernīte!

Pieņem jo sirsnīgu sveicienu vārda dienā! Rakstīdams sveicienu Austriņai dzimšanas dienā, ieraugu, ka rīt vārda diena Ernai, un tā mani pārņem vēlēšanās pateikt Tev kādu labu vārdu. Viss jau ir pārpārim novēlots un nemaz arī nevar zināt, kad tas nonāks Tev rokās, bet „būsi tik laba, tak vai nē!” (brīvi pēc Friča Bārdas). Gadi iet un iet un ai, kā paiet… Bet mums ir lemts ieiet ilggadībā un tik dzīvot vien tālāk. Austra deva man izlasīt Tavas pēdējās vēstules – kā tautas dziesmā: dzīvo bites vieglumiņu! Es arī kaunos sūdzēties – vēl taču strādāju ar diviem koriem. Un vienam jāsvin jubileja decembrī un otram aprīlī! Ir jāpadomā, ir jāpiestrādā – citādi nevar! gribētos palasīt kādu Tavu grāmatu, bet tāda nu ir pasaules netaisnība…

Lai Tev labi un labi vien klājas!
Pēteris

********************************************************

E. (EMMA?) OZOLIŅA

[note at top of letter, presumably letter and note forwarded to Erna by one of the writers]:
Man tāda sajūta, ka šī vēstule īstenībā pienāktos Jums.
Nosūtīju Mūsu kaimiņa pirmo daļu un otrā ir atkal ceļā uz Rīgu.

Vēl viena šāda vēstule, tad būs viss stāsts.
Visu labāko!
E.  Ozoliņa, Rīgā.

6. VI 72.

Paldies Emmiņa par to Ķikures stāstiņu!

Viņi abi man kļuva ļoti tuvi – Džo pupu lasītājs! Patiesībā, šajos vienkārši sakārtotos vārdos slēpjas īsta pasakas burvība. Izaug tēli kopā ar ainavu un viņu pasaules uztvere ir tik spilgta un dziļa.

Reti kad tā varu padzīvot kopā ar stāsta cilvēkiem, ka ar Džo un viņa kaimiņieni. Patiesību sakot, man šķita ka esmu trešais lasītājs, bet es tikai nelasu tā veikli kā viņi, man jāklausās viņus, lai gan tā nav noklausīšanās. Nemaz nezinu kā to lai nosauc, šo manu uzturēšanos viņu tuvumā. Es tikai smaidīju vien un viņi mani nemaz nejuta, bet es atcerējos visas tās reizes, kad pati biju norūpējusies par tuva cilvēka. Un vai tas ir viss, vai turpinājuma nebūs? Man stāsts liekas nepabeigts.

——————-

2. X 72 g. 
Rīgā

Pateicos par vēstulēm un apsveikuma telegrammu!

Viss saņemts, izlasīts un vēlreiz pārlasīts. Paldies!

Tava pēdējā vēstule bija ļoti jautra un tas paceļ arī manu laika rādītāju. Tu atkal strādā, palīdzi un priecājies. Tā ir īsta dzīve un kaut viņa būtu gara gara. Cilvēki tādi gudri kļuvuši, vai viņi nevarētu izgudrot zāles, kas paildzina laba cilvēka mūžu?

Bet tie jau manīgāki kuŗus velns dancina, gan viņi atkal pirmie pakamps arī tās drapītes.

Ja es būtu pie dalīšanas, tad gan Jums abām ar stāsta autori darinātu vislielākos kausus, lai cilvēkiem būtu kas skaists par ko priecāties.

Džo un kaimiņiene man kļuvuši ļoti mīļi un es pat draugiem vēl neesmu viņus iepazīstinājusi, gribas kādu brīdi pabūt vienai ar viņiem, vēl ir laiks… Zinu ka visi viņus iemīļos. Džoise ir patiesībā nelaimīgāka par viņiem abiem, jo neizjūt, vai arī negrib izjust, visu jaukumu ko var dot Džo un daba. Beigas saņēmu pirmās, pēc pāris dienām iztrūkstošo daļu. Tā kā man bija laime lasīt visu ar lielu steigu no paša gala. Tas gan viss aizkustināja un arī izkustināja manas domas, jūtas un saprašanu no pārāk pelēcīgi ierastās dzīves. Paldies!

Pati raujos kā vienmēr, šajos mēnešos ar darbu. Nāk jau arī dāmiņas vis-visādas. Cita kā cilvēks, cita varen koķetīga, kaut arī kerapi[?] kust, cita patiešām eleganta un zin ko vēlas. Tad ir visvieglāki. Bet dzīvē gan bieži gadās ari tā, ka Tu nabags jūti ka ‘nav vis riktīgi’, bet kā ir riktīgi, to – zin laikam tikai mīļais Dieviņš.

Viena lieta gan man spiež sirdi, es gan priecājos un lepojos, bet tev taču ļoti dārgs maksāja tā telegramma. Nešķiedies tā Emmiņa!

Citādi risinām savu dzīvīti pa ierastām sliedēm. Mamma klausās radio un es tā klusi varu ciemoties pie Tevis. Milda man vakar parādīja savus Bulgārijas diapozitīvus. Tās ir krāsainas bildītes. Ir jau gan skaista un savdabīga tā Bulgārija, bet cilvēki, domāju tūristus no visas pasaules, visur piemētājuši papīrus un šādus, tādus atkritumus. Bulgārijas kalni un klintis gan ozoliem apauguši, gan pavisam kaili ieži. Skaisti bija sīkie ziediņi, zāles pušķīši, un smilgas, kas ‘uzfotografējušies’ paši uz savu roku kopā ar iecerētu objektu. Es par viņiem ļoti priecājos, jo pie mums visi stādiņi citādi. Interesanti būvētas [pages missing?]

Galu galā taču kaut kas jāpasaka vēl. Viņi taču iedraudzējas. Skaidri to manu. Kad atklāj savas dziļākās rūpes, tad taču nevar pēc tam tā vienkārši aiziet. Gribas kaut kā palīdzēt. Un Džo kaimiņiene ir tikpat skaidra kā pats Džo.

Es Jums abām pateicos. Tev par sūtīšanu, viņai par pašu jaukāko stāstu ko esmu pēdējā laikā lasījusi. Tu taču man turpinājumu arī atrakstīsi. Tagad kādu brīdi negribēšu nekā lasīt. Man tā ir arvien pēc tāda darba izlasīšanas.

Biju divas dienas Cēsīs pie Maņas māsas. Tas bija tik jaukas dienas. Šogad laikam tik mirdzošu zaļumu vairs neredzēšu. Vasarā būs putekļi un karstums. Biju tikko beigusi mazgāt veļu kad ‘Amsiņa’ man uznesa Tavu vēstuli. Nu man visa diena būs jauka. Milda neteica nekā kad stāstu izlasīju, tik mamma ‘protestēja’ kādēļ neviens vārdiņš nav par tevi pašu? Tad es teicu ka šī uzmanība arī ir jauks sirsnīgs vārds un mums tāda saprašanās ar Tevi ir vienmēr, lai gan es esmu slinkākais un sliktākais draugs. Tomēr, Emmiņa, gaidu atkal!

Vilma. (bet stāsts viņām tomēr ļoti patika es to sajutu pēc klausīšanās veida.)

No manējiem mīļš mīļš sveiciens.
Uz vārda dienu Tev aizsūtīju vēstuli. Droši vien būsi jau saņēmusi.

————————————————————-

4-2-79.

Mīļā Dzelmes kundze!

Nesen sapņoju par Jums. Laikam tamdēļ, ka bieži domāju. Bija darīšanas ar Jūsu Dzidru un ar Tālīti. Jūs pati tā tālāk. Gan jau Jūsu darbu dēļ.

Jā, par lašu upīti neatceros lasījusi, bet pārējos minētos gan. Māris tās avīzes ir pievācis un glabā it kā kādam archīvam. Visas gan ne. Viņš ieteica rakstīt Dēliņam un pieprasīt vecos avīžu numurus. Tie maksājot tikai dažus centus un nenosūtīto esot daudz. Laikam jau tā ir. Tad vēl viena iespēja ir tā, ka varētu pārfotografēt, kā to dara Lindsārs.

Jūs pati zināsiet kas trūkst un tad pārējo var sākt meklēt. Liekas, ka A.L. agrāk vai vēlāk iesūtītos darbus iespiedīs.

Mēs nupat vēl arvien dzīvojam kā pirtī uz lāvas, svilina bez žēlastības. Un mani gurķēni atteicās klausīt. Gan jau zemes sastāvs nav pa prātam. Tādā vietā labāk ar viņiem nemocīties. Varētu pieprasīt, lai pārbauda kas par daudz vai par maz, bet nav vērts. Tikpat gurķiem lemtais zemes gabaliņš ir par niecīgu tādām smalkām izdarībām. Četrus gurķus dabūjām! Tikpat kā gaiļa vezums.

Gunāram pastāstīju par Jūsu Dzidras godalgu. Viņš ļoti priecājās tā no sirds. To redzēju no viņa platā smaida. – Un viņas darbs būs arī mūsu grāmatā! – Grāmata pašlaik ir sirdslieta. Iespējams, ka oktobrī būšot arī grāmata gatava. 15 grāmatas pasūtītas skolām un arī lielās valsts bibliotēkas solījušās pirkt. Laba zīme. Lai nu visiem darba darītājiem veselība!

Sidnejai jāpošas kultūrdienām. Cerēsim, ka būs arī no Jūsu un Jūsu Ineses darbiem. Cenšaties neaizmirst piederību Sidnejai. Labi ir, ka daļa no Jums dzīvo šeit un kamēr spēks kaulos vajaga kustēt. Vēlāk būs žēl.

Man vaļas būtu diezgan aizbraukt līdz kādai pludmalei vai arī uz kalniem, bet tas nolādētais slinkums. Trešdien aizbraucu citiem līdzi uz Wollongongu un tad atkal jāslinko. Bija karsta diena un karstums nav vēl mitējies šodien. Rīt būšot seši grādi vēsāks. Esmu gatavā kūka.

Nebūtu ticējusi, ka tas ragainais var cilvēku pataisīt tik slinku. Šogad gan noaudu vienu jostu, noadīju divus pārus dūraiņus un trešo iesāku. Kad paliks vēsāks sākšu aust. Citādi nav miera.

Gaidīšu Jūsu stāstus un tad gan katram gadījumam iegādāšos lieku avīzi, lai varētu paglabāt. Līdz tam pārliecinājaties kas trūkst. Ziemsvētku avīzi nedabūju izlasīt. Nebiju māja un pa prombūtnes laiku pazuda. Gan jau Mārim ir, bet nedrīkstu pie viņa lietām ķerties – viņš ir tik ļoti kārtīgs.

Visu labu!
E. Ozoliņa.
Condell Park N.S.W. Australia

**********************************************************

DOCTOR J.P. CZITROM

Montreal, 9. March, 1989.

Dear Doctor J.P. Czitrom,

I am sending you my little book in gratitude, that you have persuaded me – not to take medicine for minor cases. I really never will.

Here I will tell you the recent story about pills of my friend in Australia. She is about 72, married, has 3 grown up children, a husband and a house. She is tall, strong, intelligent, now retired.

About this Xmas she wrote to me that her doctor had changed the pill she had taken (for her heart) for some years. The new pill made her behave kind of – crazy… She did not feel it herself, but people started to talk, even told her husband to take her to a psichiatrist. They found out that it was reaction of the new pill, named Talvon (or Tolvon?).

She was put on a different pill. After a short time she got normal. Then she got a sore throat, a common thing, not to worry about. But it did not get better. Doctor gave her antibiotics, it did not help. Her throat inflamed so drastically she could not drink or eat, and the temperature rose. They put her on all the possible tests (even the marrow of her bones) and found out that she has no more any protective white blood cells. They put her in hospital in a separate room, and fed her antibiotics in the wen. Her husband writes me, that she is recovering. The new pill had killed all her wite blood cells and prevented her body to produce them. The name of the pill – Thiorigadin.

About the book: the poems are mine, the reproductions of the paintings and drowings of my younger daughter, (lives in Australia), the critical essey at the end of my older daughter, (lives here), the couple of translations, of a friend of my daughters, (lives in Australia), the design and all the arrangement of the book – of a young French Canadian, (works in Banff’s Art Colledge).

Sorry, You wont be able to read the poems, but may be You would be interested to look at the reproductions, essays, and the design of the book, in the meantime of your work as a doctor.

Sincerely Yours, patient, [signature]
(Erna Dzelme)

*******************************************************

JEAN PIERRE GIRERD

[on La Presse notepaper — renowned cartoonist for Montreal newspaper, admired by Erna — on receiving Artava]:
La Presse                                                                                    
MTL 18/9/89

Chère Madame,

Votre carte et ce livre me touchent profondément et si malheureusement je ne peux apprécier le texte, les dessins me ravissent et j’en admire la fraîcheur et la légerté du trait.

Merci pour cette pensée
Jean Pierre Girerd               

*******************************************************

VERA STANKEVIČA

229220 Latvija,
Madona, Latvia
[note in address book in Inese’s writing: Place where mum & Alīse visited]
[notepaper with an Xmas elf holding an envelope illustration]
Piektdienā pēc Jāņiem 1992. gadā

Sirsnīgs sveiciens!

Jūsu negaidīto (bet, varbūt, tomēr, klusībā gaidīto…) vēstuli saņēmu š.g. 17. aprīlī – Zaļajā ceturtdienā, un tā man šī diena divtik nozīmīga. Un par Jūsu zīmēto meitiņas – Ineses galviņu atsevišķs paldies – vārds, kura vietā cita jau nav. Ļoti priecājos, ka esat tik sparīga un bijāt devusies tik tālā ceļā, jo tad jau arī mēs te varam cerēt Jūs ieraudzīt!

Ja nu tiešām Jūsu ceļš atvestu arī uz Madonu, tad iedrošinos lūgt apmesties manā mājā, kas atrodas starp bij. Garanšu māju un skol. Palfonderu (tagad jāsaka – Dzintaru) māju upītes krastā. Pie manis Jums būtu nodrošināta istabiņa ar klavierēm, un aiz loga ceriņkrūms ar ābeļdārzu (ak, šī vidzemnieku romantiska!). Un pēc Jūsu vēlēšanās varētu aizbraukt uz visām pusēm. Tāda iespēja būtu.

Gribas šajā vēstulē pieminēt Jūsu dzejoļus ‘Karoga’ 3. nr., kur tik daudz siltu atmiņu vārdu mūsu pusei. Šķiet, ka es pati sēdētu pie brokastu galda ‘Ķikuros’ Aiviekstes krastā. Jā – Aiviekste… Atceros pag. gada rudenī, braucot pāri Aiviekstes tiltam Ļaudonā skatījos kā saule pārlej visu Aiviekstes plūdumu lejup kā ar kausētu lavu (tādu es iedomājos lavas izvirdumu no vulkāna), un tad es iedomājos Jūs un ‘Ķikurus’, gar kuriem Aiviekstei jāplūst. Par Aivieksti izteikušies mūsu rakstnieki: Jaunsudrabiņš nodēvējis to par tumšāko Latvijas upi, P.Ērmanis dzejolī – veltītu J.Alunānam, Kalsnavā saka: „Kā skan tur ‘līgo’ Jāņvakara svētē, starp pļavām tumši Aiviekste kur mirdz.” Un mūsu tagadējās paaudzes rakstniece Indrāne Aivieksti nosaukusi par – Dūnavu. Vēl pieminēšu, ka Madonas muzejā šopavasar bija Jums veltīti pasākumi ‘Ķikures un Sarmas vēstules’ ar aktieru M. Zemdegas un K. Pamšes piedalīšanos, bet es tur nevarēju būt, un arī to pašu atkārtotu televīzijā arī neredzēju. Bet es pašlaik lasu Jūsu un Sarmas vēstules.

Vēlreiz paldies par Jūsu vēstuli. Un dzīvoju domās, ka, varbūt reiz redzēsimies.

Sveiciniet savu meitiņu Inesi, un būtu ļoti priecīga arī viņu redzēt Madonā kā savu viesi.

Vislabākie novēlējumi Jums abām!
V. Stankeviča

*******************************************************

MILDA GRĪNFELDE

Rīgā 1996. gada 24. oktobrī

Mīļā Erna Ķikure!

Beidzot man ir rokā adrese, ko atsūtīja mīļa paziņa Biruta Sūrmane pēc tam, kad viņas atsūtītos Mājas un ceļus lasot, izlūdzos pēc Jūsu adreses. Jau to lasot un atrodot ziņas par Jūsu personu mūsu izdotajā grāmatā par rakstniekiem portretos (Jūsējās gan nebija) un, galvenais, dzimšanas dati. Tas bija septembŗa sākums, aplēsu, ka varu nosūtīt apsveikumu dzimum dienai. O, 4. oktobris arī Ulža Ģērmaņa dz. d.!… Bet trūkst adreses. Un šie dz. d. dati nav tādi, ka var dieskā vilcināties.

Man pašai ir pilni 87, un tik bieži atduŗos pret – vai pagūšu?

Jūs man vajadzēja sadzīt rokā, lai pateiktos par brīnišķīgo grāmatu. Uzreiz uzdūros uz skaisto latviešu valodu. (Esmu studējusi romāņu un baltu filoloģiju. Esmu tulkotāja. Visbiežāk no franču valodas. Otra mana kaislība – nē, numerācijas nav! – mūzika. Mīļa arī tēlotāja māksla. Zīmēšanā ģimnāzijā bija 2, bet labās liecības dēļ tas tajā nekad neparādījās.)

Un tā nu sanācis, ka ļāvos pierunāties, un tulkoju pašlaik ar steigu lugu Nac. teātŗa aktrises Elzas Radziņas 80-gadei. Steiga ir arī sakarā ar Aleksandra Čaka 95. dz. dienu – man pieder viņa pēdējie 7 mūža gadi (1943-50). Visiem vajadzīgas intervijas. Ļoti nogurdina. Atteikt neprotu.

Ak nu vēlreiz pateicos un priecātos, ja…
Ar visu sirdi Jūsu
Milda Grīnfelde

———————————-

Rīgā 1996. gada 27. decembrī

Mīļā Erna Ķikure!

Paldies par Jūsu vēstuli, uz kuŗu jau sen vajadzēja atbildēt, bet tieši uz gada beigām sanāca liela nevaļa – bija jāpabeidz pat vienas franču lugas tulkošana Nac. teātrim Elzas Radziņas 80-gades jubilejai. Izrāde gan būs tikai maijā.

Ziemsvētku eglīte nodedzināta gan Jums, gan man, bet 1997. gadu gribētu novēlēt tādu, lai mēs varētu apmainīties ar dažu skaistu vēstuli.

No sirds Jūsu
Milda Grīnfelde

——————

[newspaper cutting]:
Diena. 22. novembrī 1996.
Latviešu grāmatniecības zelta leģenda
Miķelis Gopers
(1908.13.VI – 1996.5.XI)

Piemiņa

Aizsaulē aizgājis Mīķelis Gopers (1908. 13. VI Varšavā – 1996. 5. XI Stokholmā) – izdevniecības Zelta ābele dibinātājs un vadītājs, viens no latviešu lielākajiem ideālistiem, kam ir neatkārtojama, unikāla vieta latviešu grāmatniecībā un kultūrvēsturē. 1935. gadā viņš nodibina izdevniecību Zelta ābele, ir tās īpašnieks un vadītājs (1935-1940, 1941-1944). 1945. gadā emigrēja uz Zviedriju, kur Stokholmā atjaunoja izdevniecības darbību.

Zelta ābele pierādīja, ka arī nelielā valstī un vēlāk trimdā var pastāvēt izdevniecība, kas poligrāfiski nevainojamā kvalitātē izdod literāras grāmatas mazos metienos. Gopers katram izdevumam piemeklēja atbilstīgus materiālus, piesaistīja talantīgākos tulkotājus, māksliniekus. Viņš ir atklājis mūsu grafikā jaunus, spožus talantus – O.Norīti, J.Plēpi, V.Krastiņu u.c.

Milda Grīnfelde, kas bija viena no pirmajām Zelta ābeles darbiniecēm, Miķeli Goperu atceras kā ļoti emocionālu, vitālu ur ārkārtīgi devīgu. „Viņš nebija tikai veikala cilvēks. Saviem padotajiem maksāja pat divas trīs reizes vairāk nekā citi. Viena no Gopera vājībām bija kaķi. Un, ja kādam māksliniekam vajadzēja naudu, tad ar ekslibri, ko greznoja minkas attēls, varēja droši doties pie izdevēja. Reiz viņš mani piesauca pie loga un rādīja uz pagalmu, kur uz sētnieka divričiem sēdēja puisēns, bet viņam blakus – kaķis. Abi saules staros izskatījās aizkustinoši. Gopers aizdrāzās uz kabinetu, un jau pēc mirkļa man bija jānones zēnam grāmata ar veltījumu – Kārļa Skalbes Kaķīša dzirnavas. Diemžēl tagad, pēc Gopera nāves, var teikt, ka Zelta ābele ir nokaltusi, jo Zviedrijā izdot grāmatas viņu neatturēja pat tas, ka pamazām aizsaulē aizgāja grāmatu salicēji, kas vēl prata latviešu valodu.”

Vēl pētāms ir M.Gopera paveiktais. Tā izzināšanā spilgts darbs ir Zelta ābeles izdevumu bibliogrāfiskais rādītājs, ko veidojuši kolekcionāri Guntars Pupa un Laimonis Osis. Starp citu, tā autori saņēma sava darba vērtējumu vēl no paša Zelta ābeles īpašnieka.

Dainis Bērziņš
žurāla Grāmatu apskats
galvenais redaktors

————————–

[photo card; RĪGA, Leona Baloža foto]
14.  09. 1997

Mīļā Erna,

Kad it kā nesen ielūkojos kalendārā, šķita, ka arī Ernas diena vēl tālu, bet nupat vakarvakarā ieraudzīju, ka atkal esmu nosebojusi. Ak, piedodiet! Ieraudzīju arī ka 14. sept. (gan 1870) ir piedzimis mans ļoti cienījamais profesors Ludis Bērziņš, kuŗam jau sen biju nodomājusi veltīt atmiņu rakstu par to īpašo eksāmena likšanu viņa kādreizējā miteklī (tagad. L. B. Memoriālajā muzejā Sūbnitos[?]). Tad nu šovakar svinēšu dubultsvētkus: profesora 127 gadu dzimumdienu un Jūsu vārdadienu. Un uz galda man degs violeta svece. Pirms nedēļas aizbrauca mana Kanādas (tuvu no Londonas, Ontario) ciemīte Jūlija Irēne Baumane (Art. Baumaņa — hernhūtiešu autora atraitne), bet vakar Latvijā tika svinēta Jaunsudrabiņa pārapbedīšana. Pas[..] bez manis. ‘Jūrala’ rakstam nav manis dots virsraksts – man mīlestība nekad nebeidzas.

Visu gaišu vēlēdama,
Jūsu
Milda Gr.
Rīga LV LATVIJA m m t. ****

—–

[on cover of “Sieviete — 97/9” magazine from Latvia]
14. 09. 1997

Ernai Ķikurei

ar rudenīgu sveicienu
no Rīgas lielā sirsnībā.
Milda Grīnflede

**********************************************************

ADĪNA ĶIRŠKALNE

[Postcard with photo of misty scene]:
Rīts Aiviekstes lejā. Upītis. Rīga 1955
31. X 92.

[on other side, two grasslike leaves/blades attached]

Ar šīm Aiviekstes senajām miglām un šā rudens rudzu lauka ziemcietīgo zaļumu (kaut tikai divu asniņu veidā!) vēlu Jums veselību žirgtumu un prieku, lai nākošo vasaru varētu satikties ar Dzimteni.

——-

31.  X 92.

Lazdonā

Aiviekstes krasta izauklētā,
mūsu puses novadniece
	tālā tālumā!

Tik daudz pēdējā laikā esmu bijusi ar Jums kopā, tik daudz Jūsu vēstuļu lasījusi, ka nevaru nociesties pati Jums neaizrakstījusi. Gribēju to izdarīt jau uz Jūsu dzimšanas dienu. Nu gan šādi laimes vēlējumi tā kā novēloti. Bet vai tad tie vajadzīgi tikai vienai dienai! Lai svētīts viss Jūsu mūža jaunais gads! Lai tas nākošvasar dod Jums lielo dāvanu – satikšanos ar Dzimteni, ar Madonu, ar Aivieksti! Kad man vēl pa rokai gadījās V. Upīša iemūžinātā Aiviekstes leja un muzeja Daces iedotā Jūsu adrese, es vairs nešaubījos par to, ka jāraksta.

Pirmā tikšanās ar Jums bija, kad lasīju ‘Kā plūsti, Aiviekste?’ Tad – savdabīgajā uzvedumā no Jūsu sarakstes ar J. Sarmu (K. Pamše, M. Zemdega). Tas notika jaunajā muzejā – starp slimnīcu un vidus skolu. Tur es izjutu Jūsu klātbūtni tik tieši, it kā Jūs pati būtu telpā.

Pēc tam ‘iegrimu Jūsu plašajā sarakstē ar J. Sarmu. Sen nebiju nevienu grāmatu tā izdzīvojusi, caur sirdi un domām izlaidusi. Daudzas rindkopas un atsevišķus teikumus pat izrakstīju ‘labo domu blokiņā’. Paldies, ka Jūs ar savām atziņām daudzkārt palīdzējāt man dzīvot. Kaut šāds neliels citātiņš:

	Zem zaļiem kokiem izkārt tīru veļu
	un nolūkoties debesīs –
	ir brīdis ikdienīgs, kas
	apskaidrību nes.

Apbrīnoju, kā Jums izdevies caur garo laika upi, caur svešo tālienu saglabāt tik latvisku sirdi un dzejisku skatu uz lietām un notikumiem.

Šinī vasarā ar Latviju un Ļaudonu satikās Andrejs Eglītis. 13. jūnijs izvērtās par lielu svētku dienu, par siržu dievkalpojumu. Vecajā Ļaudonas kapsētā iesvētīja Eglīša mātei uzstādīto pieminekli, kurā ierakstītas dēla rindas:

	Viss ir nīcība, ko roka raksta,
	Apputekļojas mīlestības vārdi,
		Ne mīlestība.

Kad dzejnieks nolieca sudrabaino galvu pie mātes dusas vietas un atcerējās savu jaunībā rakstīto dzejoli

	Ir māte mani mācījusi,
	Kā vieglāk smagu nastu nest
	Un pērkonlaikā krustu nest,

pār Aivieksti kāpa pērkona negaiss un likās, ka pati debess piesaka savu klātbūtni.

Cik dziļi šis brīdis bija skāris pašu dzejnieku, liecina dzejolis, ko viņš uzrakstījis pēc atgriešanās Stokholmā (14. VII 92.) Dzejolis iespiests latviešu laikr. ‘Diena’ 15. VIII 92.

	Visu vasaru vasara
Nekur tik tēvišķīgi nav pērkondārdi
Kā tie, kas mātes kapiem pāri veļas.
Uz krustiem uzrakstītie mīļie vārdi ar aizgājušiem augšāmceļas.
Un zibšņi šķīstīdamies zemē lejas un aizzib līdzi tumsai dienā.
Uz mirkli pazib nomirušo sejas. Ar dievkociņa acīm māte runā. 
   

20. jūnijā Vecpiebalgā ‘Saulrietos’ apbedīja K. Skalbes un L. Skalbes urnas.

	Še kalnos[?] viss, ko sirds man prasa.
	Še saule spīd, še veldzē rasa...

Nu vēl jāpasaka, kas ar Jums tik gari sarunājas. Esmu skolotāja – pensionāre. Lazdonā kopš 1948. gada. Dzimtā puse Vecpiebalga. Ļoti mīļa literatūra un dzeja. ‘Latvija’ un tās gaišā, neaprakstāmi skaistā seja. Tapēc arī man tik tuva Jūsu daiļrade.

Šogad sniegs iekrita vēl lapotos kokos. Zeltainās birzis izskatās kā nosūbējusi zelta kalni pār sniegainiem tālumiem. Lai aiziet līdz Jums arī kāds stars!

Sirsnīgi sveicinot,
Adīna Ķirškalne
Madonas raj. Lazdona, ‘Salas’

*****************************************************

MILIJA ROZĪTE

[card]
Rīgā, decembrī 2005.

Priecīgus Ziemassvētkus
un
Laimīgu Jsuno gadu!

Vēl vārda māsa Latvijā Inese Grundule un mana mamma Milija Rozīte, kuru Jūs satikāt šovasar Ļaudonā.
Mamma man iedeva Jūsu adresi un sūta Jums vissirsnīgākos sveicienus no Latvijas!
Laikam esam amata māsas?

Ar cieņu
Inese,

Inese Grundule
Landscape Architekt
“Grundule Arhitekti” SIA
Director
Rīga, LV –1050

————————-

[card]
20. jūnijā 2006.

Paldies par grāmatām. Tās aizved arī mani atmiņās, kad strādāju Jūsu mammas mājā Ķikuros par vasaras strādnieci. Jūs bijāt maza meitenīte Inese. Māja atradās Aiviekstes krastā, ūdeņa mirga rotaļājās ar zaļu atspīdumu mājas logos, telpās. Dzīve ritēja patiesā un mierīgā lauku dzīves mierīgā plūdumā. Bet cik ilgi un kāds bija šīs dzīves turpinājums? To visu var lasīt Ernas Ķikures grāmatās.

Paldies par tām.
Milija Rozīte, Lazdonā “Ezerniekos”.

———————————-

4. nov. 2006.

Mīļā Milija!

Paldies par skaisto grāmatu — daudz ko skatīt un ko lasīt.
Pasveiciniet arī Jūsu meitu Inesi — viņa man atrakstīja, bet es, slinkā, neesmu atbildējusi.

Nosūtu Jums tādu grāmateli par mūsu tuviem, lieliem kalniem — vācu valodā (varbūt tā Jums labāk saprotama nekā angļu…)

Es nosūtīju Dacei pāris kastes Latviešu autoru grāmatas no mammas krājuma — viņa droši vien tās nodos Madonas bibliotēkai. Lielāka daļa no trimdas rakstniekiem.

Pasakiet Inesei, ka arhitekte tomēr neesmu — nodarbojos ar “graphic design” — grāmatu salikšanu, brošūru pagatavošanu utt. Kādreiz arī biju “māksliniece” (tekstilijas).

Visu labu,
Inese [Birstiņš]

*****************************************************

DIANNE

[Friend of Dzidra & Clive in England]

[no date]

[Postcard]
[Pablo Picasso (born 1881)
Child with a dove – 1991
Collection Lady Aberconway, London
Available as a Pallas Print in facsimile, Pallas Gallery, London]

Dear Mrs. Dzelme,

Many thanks indeed for everything from the coaching to your conversations, and the embroidery lessons. Don’t forget that I have a typewriter so you could work here when you come and please do come.

Best wishes,
Dianne

****************************************************

TO UNKNOWN

[To unknown — may or may not have been sent — no dates, sequence unknown]

[I]

Dzirdēju Jūs koncertā Sietlā (gandrīz jau pirms 2 mēneši). Nedabūju Jums izteikt savu atzinību. Pateicos gan Jūsu pianistei pavadītājai. Viņa man šķita ļoti laba pianiste. Bet varbūt tikai tādēļ, ka viņa spēlēja tik delikāti, ka ne uz mirkli neaizsedza Jūsu spēli.

Varbūt vairāk kā Jūsu čello spēle mani apbūra Jūsu personība. Man šķiet es Jūs uz brīdi satiku koledžā dažas dienas pirms koncerta. Es nezināju ne Jūsu vārdu ne Jūsu mākslas nozari. Es aptvēru Jūsu acumirklīgo apstāšanos un pāris vārdu pārmīšanos lielo iespaidu uz mani, tikai pēc tam kad Jūs bijāt jau prom, iekusis svētdienīgajā studentu un mākslinieku vidū, tur tai dienā, kad bija gadījies nenotikušais uguns grēks koledžas galvenā dzīvokļu mājā un uguns dzēsēju mašīnas stāvēja pie lielajām ieejas durvīm tur.

Jūs atceraties?

Es Jūs meklēju vairākas dienas, visās izstādēs, lekcijās, jau aizmirsu kā Jūs izskatījāties, tikai Jūsu kustības un balss palika prātā. Jūs nebijāt vairs atrodams. Kāds teica, ne tādā sakarībā, tikai kādā sarunā es dzirdēju kādu sakām — “Mums tagad ir jaunpieņemts labs rūpīgs šoferis, kas bez bēdām nogādā koledžas aizbraucējus lidostā.” Jūs esat tas šoferis un es Jūs vēl reiz redzēšu aizbraucot. Tad es Jūs ieraudzīju koncertā (tas bija 5. koncerts tur) ar Jūsu čello. Jūs paklanījāties tik dziļi, ka man šķita tas ir kaut kam personīgi, ne publikai, tas ir man. Kā Jūs apsēdāties, kā atgāzāties ar čello, sazinājāties ar pavadītāju, Jūsu kustības man atklāja, ka Jūs esat Jūs, ko es vairāk dienas meklēju.

Koncerta programmā, tur es uzzināju Jūsu vārdu.
Kādēļ Jums rakstu? To labi nezinu. Lai pateiktos. Varbūt vairāk — lai Jūs vēlreiz atrastu.
Brauciet koncertēt uz šo pilsētu. Šī ir liela (vēl jauna, bet tikai it kā jauna) pasaules lielpilsēta. Pārbraukt okeānam ir ērti.

Ko tālāk manis labā? To es nezinu. Man nav spēka (sakaru) Jums kaut ko izkārtot koncerta turnejai. Bet Jūs varētu atbraukt pie manis, un tad kaut ko redzēt, apzināt un darīt.
Ko es varu Jums solīt? Ciemu, ciemošanos.

Mēs pārmijām tur ugunsdzēsēju tuvumā tikai divus teikumus, bet es gribu ticēt, ka Jūs mani atceraties. Varbūt pat ar labvēlību.

Tas šinī pasaulē nav maz.
Jūsu
[Erna]

P.S. Atkal vēstule Jums iznāca gara. Rakstu un aizsviežu jau daudz vēstules, nevaru izteikties īsāk.
P.P.S. Man liekas Jūsu vārds [nerāda?] uz mūsu izcelsmes radniecības.
T.p.

————–

[II]

Mani aplenc šī apkārtne. Tā saaužas, sakļaujas tik cieši, kā rožu pumpura lapas, kad tās vēl neraisās — tās var saplosīt, bet tās nevar atvērt. Nupat ir pēcpusdiena un saule nāk logos, tā vērtīsies zeltā un sārtā rietā. Debesis tad kļūst kā zvana siena — mirdz un skan.

Ja es sniedzos tam cauri pēc B. priežu zariem, pēc ceļiem zem tiem un Jūsu tuvuma gaismas, man jau ir jālaužas no visa spēka. Un man ir žēl zaudēt šejieni — tukšo no rīta debesi un ielas trokšņus lejā, un dzelzkalto balkona “trelliņu” atvērtās durvis (manos franču logos), putnu balsis un istabas miera. Visi šie nieki man nozīmīgi. Tā ir mana dzīve. Manas stundas. Dienas. Un tomēr es esmu kā kuģī, kurā es ceļoju prom no savas dzīves. Jūs saprotat, ko es gribu teikt — Jums būtu jābūt te, jānāk te iekšā, kā parādās kaut uz mirkli, kā tur B. lai man dzīve kļūtu vesela, kaut uz kādu laiku.

Šī ir liela pilsēta. Pasaules lielpilsēta. Brauciet šurp. Spēlējat te. Dodiet koncertu. Nekas nav neiespējams. Kādēļ Jums tas jādara? Ne manis dēļ. Un tomēr, varētu teikt — manis dēļ. Es varētu būt tāds milzīgs spēks, kas pārceļ Jūs pāri okeāniem, nebūdams nekas vairāk kā kādas sievietes iedoma, iztēle, mirklis. Bet mirklis tās dzīves. Neņemot un nedodot nekā vairāk, tikai to iedomu: kāpēc nē, kāpēc nepārbraukt uz otru pasaules malu, kāpēc nerīkot koncertu tur, kāpēc neplūst, neplesties plati un tālu un vispāri?

Jūs darītu to varbūt tā kā tā, ja es to iesaku, ja es to aicinu, tad tas notiktu tikai mazliet ātrāk dzīvāk. Un tas var būt tikai par labu. Dzīve steidzās. Ne ar ko nav jākavējas.

Man, kas man no tā? Ilūzija. Dzīves krāsa. Arī spēks, kāds spēks kas iemūrējas dzīvē kā akmens celtnes sienā, vajadzīgs, īsts, vienreizīgs, daļa no veselā lieluma, tikpat svarīgs kā viss veselais, viss lielums.

————————-

[III]

Ir iespējams ka Jūs rakstāt man aiz nepareiza iemesla. Un es tāpat atbildu Jums aiz nepareiza iemesla, un arī tā mūsu motīvi ir ļoti dažādi. Tomēr ja Jūs rakstāt un es atbildu, kaut kur zem tā varētu būt mums kāds kopīgs motīvs.

Braukt uz S.? Pirmā mirklī tas liekas neiespējama iedoma. Bet savādā kārtā šī neiespējamība īsā laikā sāk mazināties.

Rakstiet man vēl. Par visu to kādēļ Jūs man rakstāt. Kā Jūs varat ticēt tam, ka es esmu tas, kam Jūs rakstāt?

———————–

[IV]

Lielajā koledžas studentu dzīvojamā celtnē bija izcēlies ugunsgrēks un bija izsaukti uguns dzēsēji. Patiesi  — bija tikai dūmi, otrā stāvā. Bija manīti dūmi. Daži dzīvokļi bija aizslēgti, lielākā daļa bija aizslēgti jo bija pavasara svētdiena un visi ļaudis bija ārā. Otrā stāva gaitenī bija dūmi. Studentus un visus kas no pastaigas atgriezās noraidīja no galvenajām mājas durvīm, nelaida iekšā, lika gaidīt.

Dūmi bija jau signalizējuši uguns grēku un uguns dzēsēju mašīnas nāca augšā no pilsētas. To taurēšana tuvojās, nāca koledžas kalnā. Uz celiņiem pie durvīm zālāja vidū salasījās ļaudis, kā baidīgi. Celtne stāvēja augstu un stipra, pelēkām mūra sienām un spožu logu rindām. Papeles un jaunas priedes vēdinājās vieglās vēsmās un smaržoja, vizuļoja saulē un savās ēnās. Dūmu nekur nemanīja.

2 ugunsdzēsēji piebrauca tuvu ielas kāpnēm, 2 uguns dzēsēji jau gatavi savos tērpos, tie bija pelēki, devās durvīs, mierīgi ātri bet bez steigas, citi viens pēc otra izkāpa, ietērpās dzeltenos tērpos, atritināja šļūtenes. Visapkārt pienācīgi atvirzījies, mierīgi gaidīja un vēroja pūlis. Viss bija tik tīrs un svētdienīgs, ka gandrīz sirdsapziņa sāka mocīt — svētdienas atpūtā iztraucēti šie lāga cilvēki, jāskrien glābt, studentu bari stāv dīkā.

Tas notika tik ātri, negaidīti, tik spēcīgi, ka man par to jābrīnās un jābrīnās. Atkal un atkal no jauna es atmiņā mēģinu restaurēt katru niansi, sīkumu no tā kā tas notika, kā tas tā varēja notikt. Gadi ir gājuši cilvēku vidū un tas nav noticis. Jeb tas atkārtojas ik pa gadi 3?… Varbūt kāda daļa taisnības te, ja grib atzīties. Bet jo tālāk, jo dienas tukšākas no tā, tik tukšas, ka it kā tas nekad vairs nevarētu tuvoties, esi ieaudzis kokā. Un pēkšņi vienā mirklī… Es pat esmu domājusi par to veco, banālo pasaku ainu, ka Amors (Eross?) ir apstājies savā lidojumā un tur no B. apstādījumu zaļumiem, no jauno papeļu zariem izšāvis savu bultu. Tā! Darīts. Es aizklāju ievainoto sirdi ar delnu, sagrīļojos, un kad atjēdzos kaut ko darīt, skatīties, meklēt, Tu jau esi prom, iejucis pazudis citu vidū, es vairs nevaru saredzēt, atšķirt Tavu tēlu no citiem, vēl šķiet es redzu kādu tumši tērptu augumu (tumši, vai Tu biji tumšā uzvalkā? Kā es to lai zinu?) Es jutu tikai Tavu pietuvošanos, Tavu balsi. Meklējot pēc tam Tevi citu vidū es vairs nezinu pēc kā es raugos, Tu esi iekritis svešajā dzīves burzmā, vilnis ir aizvēries. Tā tas bija. Un man (pēc ievainojuma!) nebija spēka ne jēgas kaut ko vairāk darīt. Ko? Skriet garām uguns dzēsējiem, spiesties pūlī, skatīties visās sejās? Varbūt tai brīdī man tomēr bija tik daudz vēl skaidrās saprašanas, uz inerces pamata, ka tā neko nevarēs atrast. Ne to. Tomēr es padevos ar mazu pretestību, es padevos arī uz inerces pamata, un gāju savējiem līdz “uz otru celtni, jo te par daudz gaidītāju…”

Meklēšana pēc Tevis sākās vēlāk. Domas tūlīt sāka uzklausīt visu, kas varētu nest uz Tavu pusi. Bet slepeni, uzmanīgi, bez jautāšanas un vārdiem. Ko es varētu jautāt? Manī arī nebija vēl nekādas panikas — Tev turpat kaut kur bija jābūt. Notikuma spēks līdz ar to arī vēl nebija sāpīgs. Siltums no sākušās degšanas plūda lēnām, svētīgi piepildot bez īstas apzināšanās, kas notiek.

Bet meklēšana sākās tūlīt. Ejot, nākot, soļi stājās, kavējās, acis bija uzmanīgas. Bet viss bija tukšs, kā agrāk. Staigāju kā parasti, un vairāk, katrā ziņā vairāk, pāri apstādījumiem, laukumiem, kavējos izstādes telpās, atgriezos tur citā laikā vēl reiz apvērtēt izstādi. Viss bija tukšs, kā agrāk.

Patiesi es redzēju tikai sīku daļu no visa tā kas notika plašajā mākslas koledžā, bet man šķita — vairāk es nezinu kur meklēt. Es biju jau 2, 3 koncertos pēc kārtas. Viss bija tukšs kā agrāk. Runājot par aizbraukšanu (tā bija ļoti tuvu) kāds teica, “Ir pieņemts jauns šoferis, par tikšanu uz lidostu nav jābēdā, viņš ir ļoti labs, rūpīgs.”

…”labs un rūpīgs” — es domāju varbūt es Tevi redzēšu, satikšu aizbraucot, varbūt Tu esi — labais, rūpīgais šoferis. Labs, rūpīgs kaut kā bija Tavas iezīmes. Es gandrīz droši pieņēmu šo varbūtību — ka redzēšu Tevi kādu stundu — aizbraucot, skatīšos Tavā mugurā un rokās, kā Tu vadīsi mazo autobusiņu un mēs daži aizbraucēji mazliet sarāvušies, noskumuši par aizbraukšanu no spēkpilnām radīšanas dienām. Bet es vēl dzeršu un dzeršu no savādās stundas, atrodot un zaudējot. Nē, varbūt kaut ko nezaudējot. Nē tas nebija izdomājams kā tas būs, ka Tu man būsi labs un rūpīgs vēsajā, īsajā rīta stundā. Tikai tā šķita pēdējā iespēja vēl Tevi atrast.

Sniedz man zaļu zaru
mīkstām margotām lapām
saules un vēju pilnu
bez cilvēka laba un ļauna.
Ļauj man durvis aizvērt
šai dienā jaunā dienā
Tu zini ko es lūdzu -- 
Gadu tūkstošu [laidu/gaidu?]
varas un meļas atstāj
aiz durvīm šai dienā

Tur es tik pacietīgi esmu staigājusi (pirms tam, pirms satiku Tevi) tik pacietīgi, ka dažubrīd likās klintis sasprāgs, atšķelsies, gāzīsies no šīs pacietības. Un tomēr viss palika savās vietās. Vienmēr tāpat. Katru dienu. Tikai dažubrīd nedrīkstēju apstāties par tuvu ūdens krituma klints malai — ne klints, es varēju sašūpoties un gāzties.

Es gaidīju kādas kustības, kādas, ne savas, gāšanās, bet viss mainījās lēnām. Vajaga labi ieskatīties lai nojaustu šīs maiņas. No tā pacietība varēja turpināties un gaidīšana arvien salasīja kādus sīkus dārgumus.

Bet tad, pēc tam, viss silti šūpojās un ņēma mani līdz. Vai tas nāca no kalniem vai no manis to vairs tur nevarēja apjaust, un nebija tas jāpēta, tā bija diezgan, neredzēta pārpilnība. Un tad vajadzēja aizbraukt. Pa šķiedrai vajadzēja sevi izraut no kalnu priežu zariem, paegļiem, koka būdām, Tu varbūt jau vingrinājies savā čello spēlē, kad pirms iekāpšanas mašīnā, es vēl ceturtdaļas stundas soļoju tur garām, augšā līdz kādiem kokiem (ne tālāk, nevar tālāk) un atpakaļ. Visas koka mājiņas sanēja pilnas mūzikas, kā bišu stropi, pilni sanēšanas un darba.

Man bija jāceļo tukšumā. Es domāju — cik no tā visa nāks līdz, paliks manī, cik es varēšu saglābt?

Pēcpusdienas debess kļūst sārta, kļūst zelta un jumtos ķērc balti papagaiļi, sauc savas dusmīgās iedomīgās balsīs vidū ielu trokšņiem lejā.

——-

[V]

Jūra ir absolūti mierīga. Tas tā jau ilgas dienas. Neviens kuģis nenāk pretī, ne iet garām. Lidojošas zivis dažreiz parādās. Nav tur daudz ko redzēt: izlec, uzzibsnī dažus lokus gaisā, iekrīt atpakaļ ūdenī. Dienām tā. Braukšanai nav nekādas vainas.

Tu devi man trīs dienas. Varbūt četras tās bija. Kā tas būtu turpinājies, ja man nebūtu bijis jāaizbrauc? Kā tas varētu apdzist — visas pasaules spožums un siltums? Un es? Kas notiktu manī? Tagad es jau esmu pazaudējusi 2 mēneši. Un visu atgriešanos otrā pasaules pusē. Viss ir mēms. Daudz, neiespējami daudz mēmāks nekā tas būtu bijis bez tām Tevis dāvinātām trīs dienām. Vai es vēlos lai viņu nebūtu bijis, ja es zaudētu viņu dēļ tik daudz? Es nespēju to vēlēties. Bet. Bet… —

******************************************************

UNKNOWN

[One of very last attempts at writing a letter to someone – writing very shaky]
Martā, 1996.

Priecīgas Lieldienas!
Domāju bieži par Jums, bet ziema ir gara un domas salst.
Gaidu pavasari, kad varēs izlaisties kā no sprosta, varēs brīvi iet bez ledus zem soļiem.
Ak, gaidīšana, gaidīšana! Tā ir arvien klāt!
Gaidīšu no Jums kādu rakstu. Es nevaru saņemties un strādāt, radīt kaut ko – neko. Gaidu ko – palīdzību kādu vārdu!
Ziema aizies – aizies ziedi[?], aizies sniegs –
Sveicinu Svētkos!

E. Ķikure

Elmārs Jūrmala (Ķikure/Kikure)

[Right: Postcard from Germany to Summer Hill — painting “Die Tänzerin Barbarina Campani” by Rosalba Carriera (1675-1757) Gemäldegalerie Dresden]
17.9.1966

Jūs sirsnīgi sveicinot no skaistās Drēzdenes!
Gertrūde, Ilzīte (5 gadi) Renate (2 gadi) un Elmars Jūrmala

—————————-

[back of two photos of paintings – Elmārs Jūrmala]
5 M3 1973.10.20

Olimpija Hofmaņa stāstos, kā skice eļļā 50 x 65 cm. Otrā tvērienā tai pašā lielumā – kā atlīdzība Ilzes klavierskolotājai par 4 stundām.

E. Jūrmala Stockholmā 1987.g. 12. aug.

——————-

19A R1 1977-08-15

Madeirā biju pirmo reizi 1972. g. dec. Eļļā uz audekla 37 x 46 cm. Jūrā kāds zviedru karakuģis – bij te ciemos

E. Jūrmala Stockholmā 1987. g. 12. aug.

——————

1985.g. 29.sept.

Sidrabkāzu svētkos. No kr. Renāte (21g) Ilze (24g) Sabīne (18g) Gertrūde (61g).

—————–

[fragment — last page only]
Stockholmā 1988.g. 16. martā.

…krievu paaudzēm, saglabājot patiesību par tā laika parlamenta locekļu un ministru intrigām, politisko nevarību, notušējot trakāko nebūšanu smailes – bet, kā īsts slavofils, izceļot tikai krievu rīcību, nekā neminot par latvju strēlniekiem.

Mūsu vēsturnieki snieguši pagātnes apceri bez apzinātas vienpusības, par ko vismīļāk lasu un pārlasu Ulža Ģērmaņa/Jukuma Vācieša grāmatā ‘Pa aizputinātām pēdām’ un Feliksa Cielēna ‘Laikmetu atmiņā’. Tās manā īpašumā – ex libris ielīmēts.

Grāmatu zīmi, man par lielu pārsteigumu pirms gadiem 20 un vairāk, vēstulē no Rīgas atsūtīja Jūlijs (Akadēmijā beidzis keramisko nodaļu). Grebumu kokā darinājis Dainis Rožkalns 1967.g. Viņa ex libru izstāde (skat otrā p.) 71.g.

[photocopies of 5 ‘ex libris’ designs from catalogue[?]: A. Nikolajevs. 1965., V. Tereškova-Nikolajeva. 1965. [both names in Russian script], A. Klāre. 1967., E. Jūrmala. 1967., K. Grigulis. 1967.]

Šogad Zviedrijā ‘manā pagastā’ skaista, laba piemīlīga ziema ar niecīgu salu. Sākot ar Calgari olimpiādi te beidzot guvām sniegu un dažas saulainas dienas martā – ne akurāt kā Purvīša gleznās, ko var tikai piedomāt. Nav Latvijas bērzu birztaliņas.

Ar pavasarīgiem sveicieniem
Elmārs

——————–

Stockholmā 1990.g. 20. jūnijā

Sveicināta, Erna!

Piedod, ka tik ilgi kavējos ar jaunu vēstuli, bet vispirms paldies par Tavējo, sūtītu no Kalgarijas februārī, kur Tev pašai sava māja un nu būs daudz kas atremontēts.

Rakstu ar kreiso roku un ar vienu pirkstu uz mašīnas, kurai trūkst mūsu valodas garumzīmju un mīkstinājumu – SILVER REED. Rakstot lielos burtus, jāpalīdz ar labo roku – tā protestē, sākot vairāk sāpēt.

Lūdzu Gertrūdi palīgā, lai noformētu aktuālo ‘maija biļetenu’.

Sonntag, den 13. Mai fuhren Elmars un ich mit den Rädern aus. Wir waren unegefähr ½ Stunde unterwegs un hatten uns ausgeruht. Beim Anfahren verlor Elmars plötzlich das Gleichgewicht, sodass er mit dem Rad unglücklich fiel un sich beim Sturz den rechten Oberarm brach. Es ist ein 15 cm langer spiralförmiger Bruch. Der Arm wurde night gegipst. Es wurde nur eine harte Manschette um den Arm gepresst. Der Arzt glaubt, dass der Bruch wieder zusammenwächst, was wir auch hoffen. Es var ja der 13., Elmars Glückszahl.

[Google translation: Svētdien, 13. maijā, mēs ar Elmāru devāmies izbraucienā ar velosipēdiem. Uz velosipēda bijām apmēram pusstundu un atpūtušies. Sākot ceļu, Elmārs pēkšņi zaudēja līdzsvaru un neveikli nokrita, salaužot labo augšdelmu. Tas ir 15 cm spirālveida lūzums. Viņa rokai netika uzlikts ģipsis. Vienkārši ap to tika uzlikta stingra aproce. Ārsts uzskata, ka lūzums sadzīs, ko mēs arī ceram. Tas racu bija 13., Elmāra veiksmes skaitlis.]

Vēlreiz nosūtu Aiviekstes planu.

[Along Aiviekste to lake: Jaunkalsnava, Krievciems, Ungurmuiža, Saviena, Ļaudona, Saikava, Barkava, Meirāni, Asni, Lubānas ezers, Jaunlubāna, Lubāna. Along railway: Madona, Cesvaine, Dzelzava. Also: Olgas purvs, and river tributaries: Kūja, Liede, Pededze. Also indicated Upesleja-Ķikuri and A. Text below: A = Augšsēta. Kā svētceļojums kājām 1933.g. no Dzelzavas uz Asniem ( ), varenu zemnieku sētu, kur reiz skaisti pavadīts vasaras brīvlaiks.]

Cerams, Upesleja-Ķikuri upes labajā krastā un Augšsēta kreisajā iezīmētas pareizi.

No mūsu korporācijas Fraternitas Metropolitana interna žurnāla nokopēju. L.Reitera ATMIŅU FRAGMENTUS PAR PROF. DR. ING. A.VĪTOLU, kur minēta arī Aiviekste.

Archīvā uzgāju kopiju – grafisko zīmējumu Tyrēna ing. firmas svētku karti 1954.g. 22.okt. Zīmējums darināts uz pauspapīra transparenta, lai var kopēt cik grib. Mūsu saime ar dāmām apm. 300.

Katram mākslas darinājumam jāpieraksta vismaz gada skaitlis. Lieldienu apsveikuma kartiņai datumu var rakstīt otrā pusē.

Ar visa laba vēlējumiem vēstule nosūtīta 5. jūlijā.
Elmārs.

[copy of menu card, handwritten message added: Tyrēna būvfirmas svētku vajadzībām – ēdienu saraksta priekšlapa uz pauspapīra vienā mierā zīmēju visu darbu laiku: 8st.]

Text: Stallmästaregården. Festival de la Maison Tyrén. 22.10.1954.

Inside: MENU

Hors d’oevres	
   Delikatess sill	
   Räksallas	
   Ost
Coq de bruyère à la suedoise	
   Stekt tjäder med sallad	
   och gelé
Gateau Gala	
   Glasstårta med choklad	
   sås

Viner	
   Le Vallon Hanappier	
   magnum	
   Sherry Real Tesoro

——————

Stokholmā 1990.g. 21. jūnijā

Dzīve rit mūža otrā pusē. Jau aizvadītas 77 skaistas vasaras. Laika nemaz vairs tik daudz. Ko varētu aiz sevis atstāt, būtu pāris desmit labi izdevušās (pēc paša apziņas) gleznas, vēl tikpat daudz pārlabojamas, sagaidot kamēr sadzīs labās rokas lūzums. Un kas pārskaitīs tos ziedu un figūru eksperimentus eļļā, visādas technikas, varbūt ar to saucamo ‘sauso pindzeli’, drybrush. Šais aizmetamās detaļās ar labu gribu var saskatīt ko pozitīvu, kas vedina uz pārdomām rezignētā noskaņojumā nepārsteigties, ļaut sāņus nokrautai audeklu grēdai, ja nav pa kājām, pagulēt aiz ‘klavierēm’.

Drūmas domas atgaiņājamas par laiku šo, kad jāgaida nevarībā rakstīt ar labo roku. Jau kuro reizi klausos Hectora Berlioza Symphonie Fantastique un visu citu klasisko mūziku, ko notveru radio programmā.

Gan ‘skaudība’, gan atzinība par Gertrūdes čaklumu, rakstīt vienu vēstuli pēc otras. Ir minēti piemēri, kur ‘neapdāvināta’ sieva rakstniecībā pārspēj pašas literāro vīru. Pārāk zīmīgs ir tas, ko Anšlavs Eglītis citējis savā romānā par angļu dzejnieku Šelliju. Kādās viesībās Šellija villā, Ženēvas ezera krastā, kur bijis klāt arī viņa draugs, lords Bairons, kāds balamute viesis ieteicis rotaļu – sacensību: kas uzrakstīs labāko spoku stāstu? Un kas notiek? Šellija otrā sieva Merija, kura vēl nav ne pilnus divdesmit gadus veca, uzraksta romānu ‘Frankenšteins’! Arī Bairons iesācis kaut ko par vampīriem, bet nekas prātīgs neiznācis. Frankenšteinu tagad pazina katrs ielas zēns, bet lielo ģēniju Šellija un Bairona darbus lasīja tikai reti grāmatu tārpi.

Citat exest.

Ir Jāņu vakars. Latviešiem arī Varoņu piemiņas diena, atceroties 1919.g. 22. jūnija vācu muižnieku karaspēka sakāvi vēsturiskā Cēsu kaujā.

Te Stokholmā mazliet nolīst. Kā zviedri nodejo savas tradicionālās dejas var skatīt TV – Gertrūde ar lielu interesi, pirkstiem automātiski adot kādu jaku. Man vairāk tik otrā istabā ieslēgt Rīgas radio – dzird ‘līgo-līgo’, bet monotonā melodijā, pa vidu pastāstot par īsās jāņunakts izdarībām un sauli sagaidot, kas jaunajai paaudzei varbūt sveša… Līgo svinēšana stagnācijas laikā bija aizliegta.

Elmārs

————————————-

[photocopy of article about A. Vītols]:

Fil! L. Reiters

ATMIŅU FRAGMENTI PAR PROF. DR. ING. A. VĪTOLU

Mana tēva mājas atradās Lubānas pagastā uz Aiviekstes upes krasta, pus km. no ūdens krituma-dolomīta sliekšņa, ko sauca par ‘Akmeņtaci’, kas bija viens kavēklis Lubānas ezera ūdens baseina novadīšanai. Slapojs gados ūdens līmenis ezerā pacēlās no 2-2,5m. un appludināja lielu apkārtni, nodarot lielus zaudējumus lauksaimniecībā. Aiviekstes krasts pie tēva mājām samērā augsts, bet atceros, ka 1924.g. ūdens pienāca pie paša mājas sliekšņa. Mājām zemākās vietās ūdens sniedzās logu augstumā.

Lubānas ezera regulēšanas pētīšanas darbus uzsāka 1925.g. kur par konsultantu bija iecelts hidraulikas eksperts prof. A. Vītols. Tā paša gada vasarā kādā vasaras dienā pretī tēva mājām pieturēja pāris valdības auto mašīnas, no kurām izkāpa vairāki Zemkopības un Jūrniecības departamenta augstāki ierēdņi. Man gadījās būt upes malā, kungi griezās pie manis, vai es nevarētu parādīt ‘Akmeņtaci’, kur un cik augsti ūdens bijis 1924.g. pavasara palos. Aizvedu kungus uz ‘Akmeņtaci’ un parādīju ūdens līmeni, kas bija vēl redzams uz krasta augošo ozolu mizas, kur palu ūdeņi bij atstājuši tumšu riņķi.

Kungi jau taisījās sēsties mašīnās, kad ievēroju, ka kāds ar platmali galvā un nelielu zoda bārdu bija nogājis ūdens malā un skatījās uz skaisto Aiviekstes līci, kur ūdens līmenis bija kā spogulis, tikai nelielie virpuļi, ko radīja zemūdens akmeņi liecināja par ūdens lēno plūšanu. Kāds viņu sauca: „Profesor kungs, laiks sēsties mašīnā.” Nu man bija izdevība pirmo reizi redzēt profesoru. Pametis acis uz mani, viņš jautāja: „Vai tā skaistā māja ar lielo ābeļu dārzu un liepām ir tava tēva?” Jā, te es dzīvoju. Dzirdēju vēl ka profesors sēžoties mašīnā uz pārējiem noteica: „Man nemaz negribas braukt atpakaļ uz Rīgu.”

Toreiz biju ģimnāzists, par studēšanu vēl nedomāju un nepavisam nevarēja prātā ienākt, ka kādreiz dzīvē iznāks tuvāka saskare ar profesoru un viņa dēls Juris būs mans krāsu tēvs.

Vēlākos gados Lubānas muižas pilī ierīkoja ezera regulēšanas darbu pārvaldi, kur bieži vien bija izdevība redzēt profesoru, bet nekāda saskare tieši neiznāca. Viņa dēls stud. Inž. – Juris vasarās bija praksē, pie regulēšanas darbiem, kur strādāja mans brālis Ēvalds – ventonus. Abi bija labi sadraudzējušies.

[photo]: Studenti praktikanti: Juris Vītols Fr. Metr. un Ēvalds Reiters Vent. Lubānas ezera regulēšanas darbu pārvaldē 1930. gada vasarā.

1932. g. vasarā Juris jau parādījās krāsās un kopā ar manu brāli paņēma arī mani līdz uz ‘Saleniekiem’, mūsu Fil! J. Zītara lauku mājām, Jāņus svinēt. Fil!. J. Zītaram bija divas skaistas meitas, kas bija studentes. Arī es jau biju gadu nostudējis. ‘Saliniekos’ bija daudz ciemiņu no Rīgas. Tika daudz līgots un šie Jāņi ir palikuši skaistā atmiņā.

Kādu laiku 1932. g. Lubānas ciemā bija Lubānas-Ērgļu dzelzceļa pētīšanas darbu distances vadītājs Fil! inž. D. Vīksniņš, mans vēlākais svainis. Pie Fil! E. Vīksniņa praksē strādāja studenti metropolitāņi – Leo Svemps un J. Meiers, bet Juris Vītols ezera regulēšanas darbu pārvaldē. Lubānas ciemā visi labi pazina metropolitāņu krāsas, jo līdz šim te bija redzētas Selonijas, Talavijas un pa retam arī Beveronijas krāsas. Fil! J. Zītara brālis mežzinis Kārlis Zītars bija viens no Beveronijas dibinātājiem.

Nodibinātā draudzība ar minētajiem metropolitāņiem, atgriežoties Rīgā, mani noveda pie viesošanās Fr. Metropolitāna konventā, kur tiku uzņemts 1935. g. pirmā coetusā. Par krāsu tēvu izvēlējos Juri Vītolu, līdz ar to mājas viesībās tuvākā saskarē nonācu ar profesoru. Šeit gribu pakavēties pie dažiem raksturīgiem mirkļiem, kur parādījās profesora taisnīgā, ideālā un sirds šķīstā daba, ar kādu viņš piegāja lietām, ne kā mācības spēks, bet kā cilvēks. Profesora stingro eksaminēšanu man neiznāca izbaudīt, par ko ir daudz nostāstu, ko savā referātā min arī fil! doc. J. Leimanis.

Kādreiz ciemojoties pie Jura, kad istabā bijām palikuši divi vien ar profesoru, viņš jautāja: „Vai mūsu konventā arī tiek dzerts līdz rīta gaismai, kā viņam stāstot citi kollēgas par citiem konventiem.”

Izvairīgi atbildēju, ka par citiem konventiem neko nezinu, jo neesmu līdz šim vēl nevienā bijis, un ka mūsu konventā krustdēlu dežūres oficiāli izbeidzas plkst. 11 naktī. Teiktam profesors piešķīra absolūtu ticamību. Toreiz viņam, laikam, kā prorektoram studentu lietās bija jākārto korporāciju kluba laiks.

Prof. A. Vītolam Katvaru pagastā piederēja apmēram 10 ha. liela saimniecība ‘Stirnas’, kur dzīvojamā māja bija celta pēc fil! būv. inž. E. Vīksniņa projekta, kur šad un tad vasaras nedēļas nogalēs tiku aicināts aizbraukt, un kā agronomijas studentam vajadzēja dot padomus saimniecības iznomāšanā. Profesors saimniecību bij iznomājis bez rakstīta līguma, gandrīz vai bez kādas nopietnas atlīdzības. Viņam interesēja, lai augļu dārzs būtu apkopts, paturot visas īpašuma tiesības uz āboliem. Nomniekam vajadzēja dot zirgu ģimenes locekļu atvešanai vai aizvešanai uz staciju par brīvu. Bet par patērētiem produktiem vasarās tika vēl maksāts. Nolīgums bija ideāls, pilnīgi uz savstarpēju uzticēšanos, jo profesoram ‘Stirnas’ bija mīļa atpūtas vieta, kur dažus 10 m. tālāk aiz dārza atradās pamatskola, kur viņa tēvs bija bijis ilggadīgs skolotājs un kur profesoram bij kārts šūpulis. Nomnieks dārza apkopšanā nebija ieinteresēts, jo āboli viņam nepienācās, bet uz staciju braukšana traucēja iesāktos lauku darbus. Tā nu man vajadzēja ar rakstisku līgumu abām pusēm nodrošināt ābolu ražu, kā arī nofiksēt cik reizes nomniekam jādod zirgs vasarā un citos gada laikos braukšanai uz staciju. Profesors par atlikušo zemes izmantošanu neinteresējās, kas arī nekāda auglīgā nebija, bet labprāt gribēja, lai es nomnieku pamācītu saimniekošanā. Pēc līguma parakstīšanas viss gāja gludi. Profesors bija apmierināts un vēlāk mani sauca par ‘Strirnu’ agronomu, uz ko piebildu, ka man vēl grāda nav. „Es tev dotu kredītu,” smaidīdams atbildēja profesors. Profesors mīlēja dabu un viņš vasaras vakaros ‘Stirnās’ mēdza daudz staigāt. Arī man reizēm nācās piedalīties pastaigā, kur viņš kādreiz jautāja: „Vai tas tiesa, ka lauksaimniecībā lielus zaudējumus nodara zvirbuļi?” Teicu, ka varbūt lielos baros var nodarīt ļaunumu, bet pāris zvirbuļu dārzā dara vairāk labuma kā ļaunuma, jo tie uzlasa kādu ābeļu kaitēkli – cietu tārpu, ko citi putni neēd. Profesors priecīgi izsaucās: „Es jau domāju, ka zvirbulis nevar būt slikts putns.” Tā bieži vien viņš gribēja ar mani runāt par ābeļu ziediem, ābolu šķirņu krāsām un smaržu. Tagad saprotu kāpēc profesors Lubānā jūsmoja par Aiviekstes upes skaistumu un mana tēva māju lielo ābeļu dārzu.

Vācu okupācijas laikā profesors ļoti satraukts stāstīja, ka viņam universitātē esot rādīts komunistu sastādīts aizvedamo mācības spēku saraksts kur bijis minēts arī viņa vārds ar atzīmi – melnsvārcis-reakcionārs. Profesors nevarēja saprast, ko viņš kā zinātnieks būtu nogrēkojis, jo ar politiku nekad neesot nodarbojies.

Studiju laikā profesors man par lielu pārsteigumu bija izkārtojis speciālu vizīti pie fil! prof. P. Stradiņa, lai dotu kādu padomu, ko varētu līdzēt manai kājai. Ieteikumu iet slimnīcā atteicos pieņemt, jo tas aizkavētu man augstskolas beigšanu. Vācu laikā 2. Pilsētas slimnīcā atradās ļoti kritiskā stāvoklī mana sieva fil! prof. Rudzīša nodaļā. Uzzinājis par to, profesors manu sievu slimnīcā bija vairākas reizes apmeklējis, ko viņš nekad agrāk nebija redzējis. Ar abu profesoru gādību sieva tika pārvesta uz Cēsu sanatoriju, kas kara apstākļos nebija viegli izkārtojams. Arī ar profesora A. Vītola gādību bija iespējams dabūt uz Cēsīm profesoru Mikelsonu, lai konsultētos sievas veselības stāvoklī.

Daudz esmu domājis un vēl līdz šai dienai nevaru īsti izprast lielo draudzību un mīlestību kādu man parādīja cienījamais, stingrais un nosvērtais zinātnieks. Jādomā, ka bez eksakto zinātņu likumiem pastāv vēl kādi citi likumi, kas ir saistīti ar ziedu dažādo skaistumu un smaržām, ko mēs ieelpojam savās dvēselēs, tāpat kā svaigu gaisu, lai varētu dzīvot. Profesora Dr. ing. A. Vītola laika un studiju biedrs nelaiķis fil! doc. Jānis Leimanis ir uzrakstījis plašu referātu ‘Prof. Dr. ing. A. Vītols dzīvē un darbā’, kas nolasīts 1946. g. Stokholmā. Sakarā ar profesora 100 gadu dzimšanas dienas atceri 1978. gadā, nedaudz saīsināts ir nodrukāts šinī biļetena numurā.

—————————–

Stockholmā 1990.g. 18.sept.

Esi sveicināta, mīļā Erna!

Sillenbuchā Tevi pazinu kā Dzelmes kundzi. Neatceros vai Tavs priekšvārds mani interesēja, bet apzinājos, ka Tā glīta sieviete kārtīgā ģimenē ar divām meitenēm. Ar Tavu vīru man bija kādi sīki tirdznieciski darījumi, kur saņēmu itkā par maz. Tu to vīram aizrādīji, un man gūstot gandarījumu, uzšķīlās simpātijas dzirkstele. Tai laikā mūsu nometnē arī radās zīmētgirbētāju grupa. Ar mazvērtības sajūtu ‘sodīts’, uzdrošinājos kritizēt kādu Zorna otas zīmējumu – portretu, kam viena apakšmala/stūris bez vajadzības ‘piemālēta’ ar neko. Tu piemīlīgi smaidīji, neteiktdama nekā, sak, lai jau parunā vien… Lūk, kādi sīki izlēcieni paliek atmiņā, pat dienas grāmatā nav ierakstīts.

Neesmu krājis pastmarkas, ne sērkociņu kastītes, bet paša ‘brīnišķīgos piedzīvojumus’ – vesela kaudze palika Rīgā, stenografētas arvien. Atstāju uzglabāt draugam Jūlijam, bet, pārvācoties uz jaunu dzīvokli, vienu kasti nozaguši jauno augstmāju nākamie kaimiņi, krieviņi – taisni to, kurā bijušas manas stenogrammas.

Bēgot/aizceļojot no Rīgas 1944. g. 2. oktobrī (ar steigā gūto/aizstāvēto pēdējā būvinženiera diplomu, ar tulkojumiem trīs galvenās svešvalodās – nekur, nekad to neprasīja) uz Dancigu, Breslavu, vēl tālāk Vāczemē, neapzinādamies, ka tas ‘žāvētais šķiņķa gabals’ no dzimtenes mugursomā mazvērtīgāks, kā dienasgrāmatu kaudzīte, kuru varēja paglābt, lai pēc vairāku gadu desmitiem pārlasītu pēdējo trīs Latvijas brīvības gadu impresijas.

Noēnojums plaušas galotnē atbrīvoja no kara zābakiem, un daži radiņi jau pirms manis guvuši pagaidu dzīves vietu/darbu, kur ev. arī es (kopā ar A.Gobnieka kundzi – trīs valodu pratēju un ‘lietu informētāju’) varētu laiciņu piestāt. Šīs adreses atradās uz iecerētās viduslīnijas starp austrumu un rietumu frontēm, pat iekšā Austrijā, Bad Ischlā – tik lepnā kūrvietā.

Vēl neuzsāku rakstīt jaunu dienas grāmatu, jo trūka miera brīži meditācijai. Prāti satraukti par to, kāda būs tuvākā nākotne, arī trūka kabatai piemērota formāta piezīmju grāmatiņas.

Uz vācu ierēdņu jautājumiem par ceļojuma gala punktu, varēja atbildēt, ka meklēju būvinženiera darbu. Kam kara beigās kāda īpaša interese par ārzemniekiem. Tomēr, ‘viduslīniju’ šurp un turp izbraukājot, guvu inženiera vietu Breslavā – kaut tikai mēnesi…

Tādi seni šabloniski pēckara piedzīvojumi Tevi var garlaikot, un es aizrāvos mašīnrakstā ar pārāk garu ievadu, kam nodoms tikai Tevi iepazīstināt ar viena īsti romantiska (ev. pārāk savtīga) izjūtu krājēja dienasgrāmatas atjaunošanu. Tai laikā, kad Tu, strādādama pupu laukos, sarakstījies ar Sarmu, es ‘…it kā ar sevi pašu’ kabatā līdzi nesamā grāmatiņā stenografējot, bet lai vēlāk… pēc gadiem ērtāk pārlasīt, zīmes jāveido kaligrafiski.

Rozes steno-sistēmu mācījos Universitātē. Lekcijas tūlīt nevarēja stenografēt vienā laidā. Platrakstā tik vietām iesviedu vienkāršākās steno-zīmes. Ja kāds maizes darbu strādātājs draugs lūdza nokavētās lekcijas tekstu aizdot, varēju mierīgi tās paturēt sev pašam.

Stockholmā jau 1954. gadā strauji cēla ēkas, nevien atsevišķas, bet veselos kvartālos. Viegli bij dabūt darbu ing.-birjojā, cerēt dzīvi nostabilizēt. Patika bērzi, kā Latvijā, patika tautieši Reitera korī. Sākumā daudz naktis pārgulēju pie drauga – Augusta, līdz laimējās noīrēt istabu ar mazu virtuvi villā parka/dārzu vidū uz stāva Melāra ezera krasta. Saimniece, zviedriete apgalvoja, ka šis visskaistākais gruntsgabals Stockholmā, saulainā nogāzē pat meža zemenes. Es ticēju un brīnījos, ka īre nebija augsta. Visam pozitīvam, ko redzēju, ko stāstīja, manī tomēr iezagās viens ‘bet?’… attiecībā pret ‘untumiem klimatā’, gaisa spiediena svārstībām, jebšu par ko citu, kas ‘krita uz nerviem’ – veģetatīviem. Latviešiem bija izteiciens — jāpierod pirmos trīs gados. Par to pārspriedām vēl pie Augusta dzīvojot, jautrā, izdarīgā vidē, kur vakaros ieradās latvieši no kaimiņiem, tā sakot, uz vakarēšanu.

Diezgan liktenīgi, ka tādā vakarā iepazinos ar Ernu! ‘Izaicinoša dzirkstele’ uzšķīlās tūlīt, it kā ‘Romeo ieraudzījis Jūliju’, bet ar nokavēšanos. No pirmā acumirkļa to neapzinās, tikai, citu skaļu sarunu vidū, mums sava interese par Rīgu, par to pašu ielu, kur dzīvojām, tai pašā pusē – mans numurs 53, viņai 5. Tramvajā uz centru kopā braukuši, uz ģimnāziju/Universitāti. Varbūt mēs kādā auditorijā kopā klausījāmies vairāku fakultāšu studentiem kopēju priekšmetu.

Nu atjaunojās dienas grāmatu rakstīšana ar steno-zīmēm, kas domātas pašam, savam sirds mieram, saviem ‘skunstnieka nerviem’. Saturā dominē interesantie dialogi… mēnešiem un gadiem ilgi. Sākumā visbiežāk tie bija kā ‘ielikumi’, piezvanot tālrunī no ing.-biroja, kas uzmundrināja dažkārt vienmuļīgo darba ritmu. Šie ielikumi ‘rožaini-cerīgi’, kā mani gleznu motīvi figurālā kompozīcijā, ko viegli iedomāt, bet grūti tvert uz audekla. Mākslas problēmas patika arī Ernai. Viņa prata rezonēt un bija iedvesmotāja arī tais pelēkās stundās, kad maz ko produktīvu sev un viņai varēju solīt.

‘Kas viss nenotika…’ un 4 gadu laikā pār- un izdzīvojās romantika, reizēm ar Jaunā Vertera ciešanām, jebšu maigākā formā ar Kreislera melodijām: Liebesleid un Liebesfreude. Pievienoju kopiju kaut kur no vidus – 1955.g. 1. un 2. februārī. Ja kāds vēl prastu Rozes sistēmu, var izburtot – nav nekādu noslēpumu…

Tava dienas grāmata,

ĶIKURES UN SARMAS VĒSTULES

lasās viegli, stila un fabulējuma ziņā. Tā ir grāmata, kas lasāma un pārlasāma. To viegli atvērt un noturēt arī atliekoties atpūtas brīžos, kuru man ir daudz.

ARTAVA ir lasāma atverot tik līdz pusei – 45 grādus, lai neapvainotu/nebojātu īpaši skaisto iespiedumu. ARTAVA ir studējama un to, piemēram, var sākt ar 44. lappusi: ‘Kad uz brūnām lapām’, kur izjustas domas un ilgas par tālo dzimteni, dzeju iedalot trīsrindu vienībās, pirmās trīs ceturtā rindā akcentējot ar ‘iedrebas, jādodas, reiz bij?’ un pēdējo trīsrindu noslēdzot ar ‘ziemeļiem’. Daudzkārt šo dzeju esmu lasījis, ar ritmu un atskaņām, ko komponists varētu ietērpt melodijā. Vai kāds vijīgs meistars būtu, kā F.Šūberts savos divos pianotrio: B-dur, op. 99 un Ess-dur, op. 100?

Vijīga meistara vietā var labāk teikt ‘poētiska’, bet vai turpat ikviens komponists nav poētisks, elēģisks=senitimentāls, ar smeldzi… ar melancholiskām mokām (Čaikovskis visvairāk).

Angļu valodā viegli lasās Tava biografija.

Tavus daiļdarbus Malmö būtu redzējis, 1960-to gadu sākumā, kad atceļā no Vācijas (toreiz ar autiņu, līdzi Gertrūde un mazā Ilzīte) piestājām pie muzeja, skatīt Latvijas gleznotāju darbus. Sadurstījos – visi esot archīvā, pagrabā. Ja mūsu nesenajā avīzē Latvija iespiestas Tavas poēmas, tad tās, droši vien, neesmu ievērojis. Pelēkajās stundās, atlicies guļus lasītas Fr.Bārdas dzejas, kuras sāku pazīt kopš agrās bērnības ar ‘Pelēko dienu’, to illustrējot ar mātes dāvātām pirmajām ūdens krāsām, protams, ne tuvu tik rotaļīgi/viegli, kā Tavs Lieldienu sveiciens Sillenbuchā ar tautu meitu un zaķi, ko te pielieku – piekopēju nākamā lappusē.

[copy of card painted by Erna, as described, with message: ‘Priecīgus Lieldienas Svētkus!’ He adds the year: 1947.g.]

Te trimdā mani priecinājušas Edvarta Virzas garās poēmas Karālis Nameitis un Hercogs Jēkabs (Jacobus Rex) – raiti lasās. Angļu valodas lekcijas klausījos Universitātē. Trimdas sākumā vēl pirms Sillenbuchas nometnes apzinos, ka nonākšu angļu zonā, kur šī valoda var noderēt, sāku mācīties un mudināju citus. Kad mani uz USA listes strīpoja, neskumu, uz citām angliskām zemēm ar neplēsos. Ļāvos pašplūsmei, pat angļu valodas ‘atplūsmei’, varbūt. Manas meitas, izņemot Ilzi-Minnu (latviski mazliet runā) visas pāriet zviedros.

Vai USA latvieši, īpaši jaunā paaudze ar lielā mērā attālinājusies no mūsu tēvu valodas, ka lietderīgāk Tavu poēmu apceri/izvērtēšanu iespiest angliski:

RE-DISCOVERED AND RE-CREATED?

Atkal – atklāts un atkal – radīts

Jaunatklāsme un jaunradījums

„Vārds, ja to vien pateikt prot, var pat medu atvietot” bet te angļu mēle skan labāk.

With any conscious effort, lietojot vārdnīcu, ceru, ka izdosies… Manai angļu-zviedru vārdnīcai 973 lappuses, liekas, laba diezgan, bet ‘sinonīmi un variācijas’ iespiesti tik sīkiem burtiem, ka jāizlīdzas ar palielināmo lēcu. Citādi tas ir ARTAVAS angļu tekstā, kur skaisti, lieli burti, bet valoda, šķiet, tik speciāli inteliģenta, kur katrs otrais vārds jātulko zviedriski, pēc ‘pārliekot’ latviešu valodā. Tas ar nepietiekoši – no burtiskā jāizloba stiliskais, teikumus glīti pārrakstot, jo redzes atmiņa man labāka par dzirdes atmiņu.

Prātā nāk sen dzirdētais, ka atkārtošana ir visas iemācīšanas pamats, kam vēlētos pievienot: un interese par to ar lielo ‘I’, šoreiz – angļu valoda. Tā atkārtošana īpaši svarīga dzīves saulrietā, kad senās gurdrības ‘sēž’, bet nu, klāt pieliekamās tiecas ‘izslīdēt’ jau nākamā dienā.

Ar sveicieniem 1990.g. 18.sept.
Elmārs.

Šīm stenogramām četros gados 3000 un vairāk lappušu. Vai visas paspēšu pārlasīt. Toreiz daudzas steno-zīmes piegudroju pats – saskaņā ar tekstu var atšifrēt.

Šīs ir 1955. gadā, otrdien 2. un trešdien 2. februārī, 30-tā tikšanās ar Ernu.
[photocopy of double page of notebook diary in shorthand]

———————–

Stockholmā 1990.g. 18. sept.

DDR impresijas

Kaut bijām vācu ciemos tikai 7 dienas, piedzīvots un dzirdēts tik daudz, ka šķita esam ‘ķiršu dārzos’ pavadījuši, mielojušies veselu mēnesi. DDR ir 16 miljoni. Ka Helmuts Kohls no Gorbačova ‘izkaulējis’ Austrumvācijas pievienošanu ir laba lieta, bet vienā gabalā jāklausās vietējo žēlošanos un skaudību, ka rietumos ‘zaļāka zāle’… turpat vai ‘krīt uz nerviem’, jo valsts kanclers par 6 miljoniem baltiešu neminēja ne vārda. Labi, ka Bušs ‘ceļ galvu un pieri, kā trīs musketieri’.

Lieku reizi pārliecinājos par vāciešu strādīgumu – labvēlīgo klimatu un nodomāju, ka 33 gados, vai mazliet ilgāk, tālākā nākotnē sāks atkal slepeni bruņoties… varbūt Ķīna/Japāna, vai pasaules postu apdraudēs kāda atombumbu ieguvusi teroristu banda.

Lepni nosvinējām švēģerienes (vienas no trijām) 70 gadu dzimumdienu, kas bija galvenais iegansts inspektēt DDR ekonomiska pielāgošanos rietumiem. Vācu radiņi lielā pulkā pie garā galda, ar mani kā vecāko ‘brīvkungu’, sātīgi ēdot un dzerot, bez garām galda runām, dziesmām, bez mūzikas un dejām, kaut jauniešu skaitā diezgan. Telpas netrūktu, gaisa diezgan 4 lielās istabās ar vecmodīgi augstiem griestiem no Bismarka laikiem. Tik liels dzīvoklis vienai slaidai 70 gadīgai ‘jautrai atraitnei’… gandrīz vai ‘skaudība’, jo mums Stockholmā diviem ar jāiztiek ar 4 istabām, bet moderni ‘zemiem standarta griestiem’.

Maniem 77 gadu veciem nerviem tai ķiršu dārzā jušana laba, jo ogas bez kauliņiem var māgā lasīt no zemākiem zariem stāvus zaļajā zālē, pa laikam sasitot plaukstas, lai aizbaidītu strazdus galotnēs. Pie lielā ķiršu koka pieslietas augstas trepes. Kāpj, kam drosme. Man tās nav – labās rokas lūzums vēl liek manīt. Kāpj Gertrūde (66 g.), kāpj pats saimnieks (70 g.) un pa starpām ar efektīgiem rīkiem apravē garās rožu dobes. Jūtos labi – silts un saulains laiks… bet ne gluži tā, kad atlido Stockholmā. Liekas, ka te Zviedrijā ir, kas drusku nospiež, ne akurāt tas vēsums un sīkais lietiņš. Gadu desmitiem esmu pētījis, domājis un, liekas uzgājis, ka tiešām ar migrēnu jātiek galā pašam. Katram reiz pienāk laiks, kad sāk apzināti mainīt dzīves veidu kardināli… baudīt mēreni, iztiekot ar pieticīgi vienkāršu barību. Ēst mazāk un justies labāk!!!

Ar sveicieniem 
Elmārs

—————————-

1990 – 09 – 11

[text double spaced, with hand-written translation between]:

A        RE-DISCOVERED AND RE-CREATED

Most immediately striking in the work of Erna Ķikure are surprising
Pārsteidzoši, ka Ernas Ķikures
departures from the expectable.
darbā ir attālināšanās no ierastā.
Her verse, although at times echoing folk rhythms (in a sense*
Viņas dzeja, kaut dažreiz atbalso tautas
acknowledging them), does not follow them.
dziesmu ritumu, tomēr tām neseko.
It does not conform to traditional structure.
Tas nav piemērojams tradicionālai uzbūvei.
It is contemporary in content, form and language.
Tai pašā laikā tā ir saskaņā formai un valodai.
Her innovations have little to do with any conscious effort at
Viņas jauninājumi mazā mērā ar apzinātu
experimentation, either for its own sake or for the wish
piepūli mēģinot**, vai nu sev pašai (par prieku)
to be seen as part of an ‘avant-garde’.
vai vēlot sevi rādīt kā priekšgājēju (pionieri).
They stem, rather, from a search for authentic expression
Tas drīzāk saskan, meklējot īsto izteiksmi
by a „living being in our time”, as her best critic,
aizejot (attālinoties) no „mūsu ierastā laikmetīgā”,
K. Freimanis, has described her.
Kā viņas labāko kritiku devis K. Freimanis.

* (īstenībā tās noliedzot)
** eksperimentējot

(Grāmatu lasu ar tīriem cimdiem. Nodošu personīgi aprūpes sanāksmē.)

For the time being – för närvarande.

This search has led to a verse form which has been likened
Šis meklējums veidojies dzejas formā
to prose poetry.
kam līdzība prozas dzejai.
It resembles English ‘free verse’ and has similar basis in
Tās līdzīgas angļu ‘brīvai dzejai’ un
the natural, spoken rhythm of the language.
tām ir tādi paši dabīgi pamati kā valodas ritmam.
It results from a sensitivity to the subtle configurations
Tās nāk no iejūtām rafinētās kontūrās
Contained within the very structure of the language.
sevī saturot (pavisam?) īpatnēju valodas
to rhythms not quite the same as those of speech and prose,
uzbūvi, ritmā ne gluži līdzīgi izrunai
which become justifications for the elusive shift to poetry.
un prozai, kas gūst tiesību (?) (aizstāvību) nenoteiktai dzejas pārmaiņai.

subtle [phonetic transcription]

smalkjūtīgs, asprātīgs, rafinēts spetsfundig skarp(sinnig)
elusiv [phonetic transcription] nenoteikts,

[series of unreable Latvian words] undvikande, göckande, obestämbar

vai sinonīmi?
resembl =~ similar
likhet lik, likartad
līdzīgs [..] tāds pats kā...

Jā-atklāj un Jā-pārrada (ja tas nepatīk, var izteikties arī:)

Atklāt un jaunradīt.

Jau no pirmā brīža pārsteidz E.Ķikures darbu asprātīgā oriģinalitāte (attālināšanās no parastā). Viņas dzeja gan reizēm atbalso tautas dziesmu ritmu (zināmā mērā viņa to atzīst), tomēr neseko tam. E.Ķikure nepiemērojas tradicionālām struktūrām. Viņas dzeja ir mūsdienīga saturā, formā un valodā. Tās oriģinalitātei maz sakara ar cenšanos eksperimentēt – ne paša eksperimenta dēļ, ne arī vēloties sevi parādīt kā vienu no dzejas ‘atjaunotājiem’, ‘avantgarda’. Drīzāk var teikt, ka viņas pants izaug meklējot sev atbilstošu izteiksmi, vai, kā viņas labākais kritiķis K.Freimanis to izteicis/rakstījis, „dzīvojot sakņaini mūsu laikā”.

B
This search has led to a verse form which has been likened 
  Šie meklējumi noveduši pie tās dzejas formas, ko mēdz saukt par
to proze poetry.
  Prozas dzeju.
It resembles English ‘free verse’ and has similar basis in
  Tā atgādina angļu ‘brīvos pantus’ un līdzīgi tiem balstās
the natural, spoken thythm of the language.
  dabīgā valodas skaņu ritmā.
It results from a sensitivity to the subtle configurations
  Prozas dzeja ir galīgā izteiksme smalkjūtīgai izjūtai par valodas
contained within the very structure of the language,
  iespējām un tās dziļāko struktūru, un tomēr ne gluži tais pašos
to rhythms  not quite the same as those of speech and prose,
  ritmos kā runas valodā vai prozas rakstos, bet ar
which become jusitfications for the elusive shift to poetry.
  Iejūtīgu pagriezienu tie pāriet dzejiskā skandējumā/poēzijā.

Ķikures language is rich and current… etc.

Ķikures valoda ir bagāta un plūstoša. Viņa nebaidās atmest tradicionālo. Ja nepieciešami, viņa ievieš ‘ārzemju’ vārdus, lai izteiktu pieredzi, kas nav precīzi ietverama mūsu tradicionālajos termiņos. Viņas valoda atspoguļo dzīvi, kas lauzusi ne tikai nacionālas un ģeogrāfiskas, bet arī filozofiskas, kulturālas un jēdzienu robežas. Katra valoda pa laikam valda, ierobežo un veido vārdu kopumu, kāds tai pieejams. Tā tas ir gan ar vēsturisku vārdu nozīmi, gan citām lingvistiskām struktūrām, kas nosaka kādas valodas iespēju/iztēles robežas. Ķikure izbēg šiem sastrēgumiem, dodot jaunas un laikmetīgas, bieži negaidītas nianses vārdiem un izteicieniem, kas kalti un ārdēti [radīti? kādā pirmatnējākā ‘tīrākā’ laikā.

Her initial training in music… etc.

Viņas agri pasāktā vingrināšanās mūzikā un krāsu gravīrā, saglabājušas dzīvu nepārtrauktu un aizrautīgu interesi par mūsdienu virzieniem gan par izpildītājām, gan tēlojošām mākslām. Māksliniece labi pazīst tekošo literatūru vairākās valodās. Ikdienas vingrinās klavierspēlē. Viņa ir vizuālo iespaidu skaudra vērotāja-vērtētāja. Šo interešu kombinācija dod viņai tādas zināšanas rezerves, meistarību un precizitāti, kādas ir retums. Asā, uzmanīgā novērošanas spēja veidojusi apdāvinātās iesācējas spēju sevi izteikt, līdz izteiksme tikpat skaudra un bagāta kā līnija asējumā. Viņas darbi tulkoti, bet neskatoties uz nenogurstošām pūlēm, tos nav izdevies atveidot visā pilnībā.

C   The well known composers E.Freimanis and E.Maršaus… etc.

Pazīstamie komponisti E. Freimanis un E.Maršaus devuši mūziku dažām Ķikures dzejām. Pašā dzejā slēptai vārdu mūzikai nav paredzamas lielas variācijas, ne ritma pārsteigumi, vai onomatopoētiska skaņu atkārtošanās. Dzeja balstās uz jau minēto iejūtu par runas valodai piemītošiem ritmiem. Tomēr dzejas struktūras rašanās ir paralēla mūzikas skaņu kompozīcijai. Dzejnieks attīsta un izstrādā tieša satura tēmas vārdos tai pašā veidā kā mūziķis konstruē frāzes ar notīm. Dzejas rindas, ja bieži atkārtotas tikai panta beigās, līdzinājas refrēnam. Reizēm tās ir variācijas par tēmu, reizēm nē. Tās rada asociācijas, bagātina nozīmi un atstāj brīvu iespēju tālākai atbalsij un izplatībai.

For Ķikure the senses are vital perceptors… etc.

Ķikurei jutekļi ir vitāli uztvērēji. S.Silkalna ir rakstījusi par dzejnieces krāsu gammu un izskaidro tās pielietošanu ar mākslinieces vizuālo jūtīgumu. Tāpēc nepārtsteidz dzejnieces dzīvā krāsu efekta izpratne, viņa lieto krāsas ar vieglumu un izpratni. Tikpat svarīgas maņas ir oža un tauste, gan visvairāk lietotas Prusta garā, kā atmiņu veicinātājas. Sakarība maņu uztverē reti tiek izskaidrota. Nav vajadzības arī pēc salīdzinājumiem: eikalipta smarža n a v līdzīga nekam citam. Tā vienkārši i r un ir ļoti īpatnēja. Tiem, kas to pazīst, tā atmodinās veselu pasauli un gandrīz vienmēr izsauks sevišķu, dīvainu karstuma sajūtu. Vajadzība ir tikai pēc eksakta atsevišķā momenta apraksta.

Ķikure rejects, consciously, the notion that poetry… etc.

Ķikure noraida, apzināti, uzskatu, ka dzejai jārunā par kādu lielāku skaistumu un varenību, jācenšas pēc kāda iedomāta ideāla. Viņa arvien atgriežas pie reālā pārdzīvojuma, ko uztver ar inteliģenci un iejūtu un pamato pārliecībā, ka laikam vienīgā patiesā zināšana ir par Šeit un Tagad. Viņa vairās no pārņemtām idejām un gataviem slēdzieniem, vēlas pārbaudīt to patiesīgumu dzīvē un pieredzē. Pat tās zemstraumes, atbalss no senču ticības, no senā, zemei tuvā misticisma, ir jāpārbauda no ‘šeit un tagad’ viedokļa. Šī vērīgā, gandrīz pedantiskā pieeja galvo par neatkarību un svaigumu viņas izteiksmē. Tā ir patiesa un tāpēc sevišķa spēka avots.

Thus, her philosophy embodies a conviction… etc.

Tādejādi viņas filozofija iemieso pārliecību, ka viss, kas mainīgs no mūžības viedokļa, no jauna jā-atklāj, jā-pārrada un pēc rūpīgi iejūtīgas (ar visiem jutekļiem aktīviem un dzīviem) tagadnes novērošanas, tagadnes, kas allaž mainās un tomēr allaž paliek tā pati.

D   Varbūt tas ir viss kas bijis, ir un būs. Jā, vēl kas jāpievieno, lai priekšstata totālā summa būtu pareiza, — Jānis Sarma, viņas kolēģis, mentors un draugs ir teicis, ka tas, ko jūt lasot Ķikures darbus ‘starp rindām’, stāv pāri vienkāršam ikdienas aprakstam. Viņa nemāca mums k ā skatīties. Viņa vēro kā labs pēdu dzinējs tiešamību un tad izceļ faktus, ko zina un pazīst.

Ķikures handling of content suggests a possible comparison with Haiku… etc.

Ķikures pieeja saturam liek domāt iespējamu salīdzinājumu ar haiku – formu, kas viņai nav pazīstama.

(Seko haiku apraksts, kas gan rāda meitas zināšanas, bet neattiecas uz māti. Pārlēcu.)

Her references to nature are most Haiku-like… etc.

Viņas norādījumi par dabu varbūt ir visvairāk līdzīgi haiku. Viņa nedzejo p a r Dabu. Viņa izlieto dabu kā izejas punktu: pārdomām gan par mūžīgi nemainīgo ārpus cilvēka (tomēr ietverot arī cilvēku), un to tik trauslo, pārejošo un mainīgo dabas parādībās. Daba ir mierinājums, bet arī pastāvīgs atgādinājums par nepastāvību. Šo divu uzskatu starpā nav pretestību. Gluži otrādi, dzejniece gūst mierinājumu un spēku redzot nenovēršamo maiņu (ciklu).

(Manuprāt labākais, kas par dzejnieci teikts. Pārējais kvasi-filozofisks apskats par šo un to? bet ne visai pievērsts dzejniecei. Tāpēc atstāju. Ņem par labu! I.)

———————–

Stockholmā, 1990.g. 24. oktobrī

Mīļā Erna,

Tas nav skopums, ka rakstu otrā pusē. Droši vien tai miera/brīvības medaļai, ko Nobela svētkos 10. decembrī Oslo pasniegs Gorbačevam, arī divas puses, tāpat kā šo godu divējādi apcerē visa pasaule un pat pašā Krievzemē.

Mūsu t.s. labās partijas pensionāru grupa ‘Aprūpe’ kopā pulcējas reizi mēnesī. Daudziem augstākā izglītība. Daudziem gadu gaitā speciālā varēšana apsīkusi, bet, piemēra dēļ, ne bijušai Zentas Mauriņas sekretārei mag. fil. Irēnei Mellis kundzei. Viņai nav sveša ķīmija/fizika/bioloģija, bet ar jūsmu lasa manis aizdoto ‘Artavu’ un palīdzēja pārtulkot inteliģentās apceres latviski, kur man A un B lapās ar vārdnīcas palīdzību bija jācīnās divi dienas.

Vai Tava māja izremontēta un klavierspēli neviens netraucē? Vai ir vēl silts, kā indiāņu vasarā un Tev krāsniņa nav jākurina? Dabā man oktobrī gribētos 13 grādu un lēnu vēsmiņu caur rozēm, kā Hamsūna mīlestību. Straujas izmaiņas, kad silto fronti pūš no dienvidiem, gurdina miesu un garu, cik vēl pāri palicis.

Vai Tev ir labs kaimiņš, kā Sidnejā Tev bija?

Kas Tev palīdz sīkos vīriešu darbos, piem., naglu iedzīt?

Vai silto ūdeni dabū no kādas vispārējas centrālās apkures, jebšu Tev pašai pagrabā sava iekārta?

Tavu adresi biju iedevis Renātei, kura, sākot no USA galvas pilsētas kopā ar savu draugu, pirms devās uz Montrealu, pēc lēnā garā forda mašīnā stūrējot gar Kanādas dienvidus robežas uz rietumiem ‘netrāpijās’ Tevi traucēt ar vizīti, ilgāk uzkavējušies Vancouveras nacionālos parkos, atlikušos 2 mēnešus rezervējot USA dabas brīnumu apskatei, mums uz Stockholmu pa laikam piezvanot – mēs tie priecīgie maksātāji.

Sveicienu sūtīdams pievienoju zīmējumu – aktu no muguras puses.
Elmārs

—————–

Teksts otrā pusē.

Mans tā gada ‘atturīgais/reti atklājīgais’ modelis M. kundze bija šķīrusies, esot aizgājusi no vīra – uz vaicājumu to daudzkārt ‘apzvērēja’. Cik netaktisks varēju būt. Viņas vīru pazinu, kā uzņēmīgu foto veikalnieku, kas latviešiem deva rabatu.

Laimīgi piekritīgā un saulainā dabas noskaņā, svētdienā 1956.g. 13. jūlijā (13 ir mans laimes skaitlis arī nākotnē – bez māņticības) M. vēlējās mani iepazīstināt ar savu draudzeni, zviedrieti gleznotāju Huss jaunkundzi viņas ateljé. M. bija gatava abiem skunstniekiem eksponēties. Es pieticīgi atļāvos zīmēt mugurpusi ar jūsmu un sparu, atceroties senos Esslingenas ciemos pie prof. A.Annusa viņa aizrādījumu, zīmējot variēt zīmuļa spiedienu saskaņā ar akta mīkstākām un cietākām daļām (ceļgaliem, elkoņiem), strādājot ātrā ritmiskā tempā. Ar savu varēšanu biju apmierināts. Turpmāk modeli krokeju parvirši, modelim ļaujot iet un gleznot eļļas temperā t.s. Primamalerei, ar drošu roku, bet, ja nekas prātīgs neiznāca – tad turpināju otrā vakarā, kamēr krāsas tik drusku iežuvušas. Ja uz inspirāciju bija jāgaida vairākas diennaktis, tad labākais ka laikus visu noskrāpēja – ar speciālu/platu kasekli.

Lai krāsa nelobītos nost, pirms viegli jāpaotā ar venēcijas terpentīnu – darbojas kā līme! To lasīju savā biezajā grāmatā: Max Doerner, Das Malmaterial und seine Verwendung im Bilde.

Daudz pusgatavu eksperimentu figurālā stilā motīvi uz audekla 50 reiz 65 cm formātam pacietīgi gaida uz manu inspirāciju.

Ar lielu novēlošanu lūdzu Tevi pieņemt sirsnīgus sveicienus
4. OKTOBRA DIENĀ!

———————

J. Jūrmala
S – 12159 Johanneshov, Sweden

———————

1991.g. 16. martā.

Esi sveicināta, Erna!

Sešos no rīta radio raida klasisko mūziku, gulētājus modinot no sapņiem par pavasari – līdz 7.45 – beidzot ar ‘Suav si lento’ – lai lēni pūš vējiņš soprāna balsis no Cosi fan tutte.

Vai Tev Kalgarī arī ilgas pēc vasaras?

Vai Tu skaties termometri pie loga ārpusē?

Stockholmā ir + 5°, Zviedrijas ziemeļos -12°. No manis atvadās Sabīne, kura uzposusies dodas darbā Stockholmas pirmās pakāpes tiesas ministrijā – raksta ar data aparātu. Manā rīcībā rakstāmā mašīna ar zviedru burtiem. Kopš pag. gad 13.maija ar divriteni braucot kritu un pārlauzu labo roku, esmu arī vēstules sācis rakstīt mašīnā.

Televīzija mums modē amerikāņu sērija Twin Peaks. Jau 10-tais raidījums (no 22). Reizēm skatos, jo redz arī dabas skatus pie USA robežas (ev. Montana), kur otrā pusē Kanāda – Kalgari. Komplicēta/gari fabulēta Lauras nogalētāja meklēšana ar spraigiem notikumiem vienā gabalā. Vakar pie mums ciemojās jaunatne – noskatījās un iespēlēja video. To šorīt noskatījos kafiju dzerot.

Jānis Abučs (lai viņam vieglas smiltis) 1960.g. savā apgādā Ziemeļblāzma iespieda Dzintara Soduma pārtulkoto Džeimsa Džoisa biezo grāmatu ‘Uliss’ – 717 lappuses – turpat 1100 eks. Kad toreiz Ulisu nopirku, noliku plauktā… piemirsās palasīt. Šogad TV raidījumu starpā par karu Irakā un Zviedrijā beidzot ļoti populāri kļuvušo Baltiju/Latviju, TV saistīja skatītājus ar virkni klasiķu, to vidū, Džeimsu Džoisu – viņa biografiju un Ulysses. Sameklēju grāmatu, nopūtu putekļus un izlasīju pēcvārdu, kur minēts, ka ‘Uliss’ un ‘Finegana modus’ ir mūsu gadsimta devums to literāro darbu pulkā, kas pastāv pāri laikiem un robežām.

Pēcvārdam jātic – bet grūts aprauto teikumu stils. Esmu ‘izēdies cauri’ 100 lappusēm, varbūt iejutīšos…

Gaidot Tavus stāstus ‘Uz Tilta’, nosūtu savu mēģinājumu stāstīt atmiņas. Curriculum vitae virsrakstu ieteica Irēne Mellis, arī pārrakstot pirmo lappusi – jau janvāra sākumā. Rakstīt ir jāmācās. Cerams, ka laika pietiks…

Pateicos par Tavu 1.novembra vēstuli. Izprotu, ka Tava vide ir ‘aktīvāka’ kā te manā pagastā.

Ar sveicieniem un to labāko vēlot

Elmārs
Stockholmā

—————————–

                     DZIMIS JŪRAS KRASTĀ

Ar data aplēsēm, zemes krāterus fotografējot no satelītiem, ar zinātniskiem eksperimentiem laboratorijās, kādā tālrāža programmā skatītāju vēlas pārliecināt, kā zemes virsū pirms četriem un vairāk miljardiem gadu radies tvaiks, mākoņi un nokrišņi. Kā brīnums, pirmo reizi dzirdot, kā metafizika liekas apgalvojums, ka ūdens sastāvdaļas atrodamas universā riņķojošos cietos ķermeņos, asteroīdos un meteorītos. Tie bombardējuši zemes lodi īpaši intensīvi, kad atmosfēra vēl nav bijusi. Kolīzijas karstuma ietekmē – bums! – un ūdens virs zemes: ekrānā redzams viļņojošs okeāns. Skaisti! Ja nu to visu kā pasaku stāstītu piemīlīga sievietes balss, bet vīrišķīgam baritonam ar zinātnieka nopietnību būtu jātic. Tas ‘bums’ apzīmē gadu miljardus un varbūt miljonus, kad pamazām radusies arī Baltijas jūra.

Datu mašīna nu tālāk nevar līdzēt, bet gan paša iztēle, piemēram, kur atradās mans vectēva vectēvs, Andrejs vai Ernests Jūrmala. Varbūt viņš sēdēja kāpās Vidzemes krastmalā, vērojot saulrietu, gandarīts, ka pārdzīvojis Lielo Ziemeļu karu. Šeremetjevs ziņojis caram Pēterim Lielajam, ka neesot vairs ko postīt. Kāds ceļotājs, braucot cauri Vidzemei, nedzirdējis ne gaili dziedam, tomēr tas nenozīmējis, ka zeme pilnīgi tukša. Daļa zemnieku, no kara posta un mēra bēgot, patvērušies mežos un purvos.

Jūrmalu dzimtas izcelsme saistās ar Svētciemu jūras krastā, dienvidos no Salacgrīvas. Tur nevienu nav vilinājis slavofilu aicinājums pieņemt pareizticību, ne arī kāds izceļojis uz Krieviju, uz ‘siltajām zemēm’. 1819.gadā Vidzemē, zemnieku brīvlaišanai sākoties, ja uzvārdu došanai var ticēt, Jūrmala dabūjis šo ģimenes vārdu, jo nodarbojies jūras malā, droši vien kā zvejnieks. Tikai nākamās paaudzēs notikusi dzīves vietas maiņa, jo tēva tēvs bijis muižas klēts pārzinis, Ernests Jūrmala, pārāk godīgs, stingrs, pedants, kas pieņemot zemnieku nodevas graudā vērojis, lai neviens ar mēru nekrāptos.

Nu varētu sākt kā pasakā – vienam tēvam (Ernestam) bija trīs dēli… un laimi meklēt uz Rīgu devies vecākais dēls Kārlis. Kārlis, 21 gadu vecs, atveda Minnu (16 gadi) uz Rīgu šūšanas kursos 1902.g. novembrī. pats tai pašā mēnesī, kopā ar citiem rekrūšiem, braucis vilcienā trīsdesmit vienu dienu uz tālo Vladivostoku, lai četros gados (no 1902.-06.g.) apgūtu cietokšņa lielgabalnieku pasīvo (aizstāvēšanās) cīņas veidu. Divus pirmos gadus apmācīts kā ‘jaunkareivis’, otrus divus, būdams muzikāls, iedalīts orķestrī kā mežraga pūtējs, tā gūstot labāku ēdienu kopā ar rakstvežiem.

(Vēstule otrā pusē)

Pēc 1905.g. revolūcijas, kad 1906.g. rudenī Kārlis – mans tēvs – no aktīvā kara dienesta tālos austrumos bija atsvabināts, Rīga bija kara stāvoklī – revolūcijas atplūdu gadi. Vēl notikuši slepeni mītiņi, kur tēvs piedalījies kā pasīvs klausītājs. Tēva dabā nebijusi tieksme būt ‘darbīgam’, atturēties, kur plūkšanās. Strādādams Valdšleschena alus darītavā, reiz dzirdējis runas, ka nākamā dienā strādnieki iebāzīšot maisā un iznesīšot ārā kādu netīkamu meistaru. Tēvs tai dienā darbā neesot gājis.

Kopš 1905.g. Minna ieguvusi šūšanas prasmi pieņemta darbā gumijas apavu fabrikā Provodņikā. No tā laika archīvā mazs Minnas foto. Minnas un māsīcas Alvīnes dzīves vieta sākumā bijusi Vecmīlgrāvī pie Alvīnes tēva, Minnas mātes brāļa. Ceļš uz darbu Prvodņikā – 6 km jānostaigā katru rītu un vakarā atpakaļ. Minna ar Alvīni gājušas kopā.

Nedrošie laiki – tā sauktie revolūcijas atplūdu gadi, sākās ar revolūcijas kaujinieku meklēšanu un sodīšanu.

Jau 1905.g. decembra vidū Latvijā iebruka ģenerāļa Orlava soda ekspedīcija. Cietēji bija revolūcijas vadoņi, to starpā aktīvie ģimnāzisti, kuriem nelaimējās iebēgt mežos vai pārbēgt Latvijas robežām uz Somiju, vai Krieviju-Petrogradu, pat emigrējot vēl tālāk. Līdz 1906.g. arpīļa vidum (F.Cielēna atmiņas) nošāva turpat 1800 cilvēku, to starpā arī gluži nevainīgus, un nodedzināja tautas namu Ziemeļblāzma, ar artilēriju sagrāva stalto draudzes skolu. Tautu iebaidījusi ‘melnā sotņa’, soda izpildītāji – 100 kazaku grupa. Minna un Alvīne mainījušas dzīves vietu, 1906.g. sept. pārceļoties Minnas brālēna Vīganta jaunceltajā mājā Sarkandaugavā. Ceļš uz darbu saīsinājās par pusi. Vecie Jūrmalas bijuši Vīganta mājas pirmie iemītnieki. Tā radusies lielāka tuvība ar Jūrmalu brāļiem: Kārlim ar Minnu un Mārtiņam ar Alvīni.

Brīvos vakaros un svētdienās pārīšos staigājuši tuvējā Ķeizarmežā: Kārlis ar Minnu un tēva jaunākais brālis Mārtiņš ar Minnas māsīcu Alvīni. Te vēl izpaudusies viena tēva īpatnība – akcentēta tīrības sajūta, bez apdomības nesēsties dārza vai parka publiskā solā, lai nenotraipītos. Minnai arī ļoti patikusi tēva pieklājīgā izturēšanās kā sabiedrībā, tā vienatnē esot.

Par manu tēvu Kārli stāstīts, ka viņam zēna gados grūti gājis ar ābeci. Mārtiņš, būdams jaunāks, skatījies brālim pār plecu un iemācījies ātrāk. Līdzīgi noticis ar precībām: Mārtiņš ar Alvīni kā pirmie 1907.g. un tikai pēc tam Kārlis ar Minnu, pārspriežot to vienīgo ‘sīkumu’, kas Minnai nepaticis, ka tēva laipnība uzkrītoši izcēlusies, kad drusku iedzēris.

————-

Stockholmā, 1992. g. 24. jūlijā.

Esi sveicināta, ERNA!

Skaudība dažādās pakāpēs ne tik daudz zvēriem, kā cilvēkiem (arī skaitās pie visattīstītiem zvēriem) ir viena no lielākām nelaimēm, ko nespēj eliminēt pat dzīves nogalē.

Skaužu tos, kuri pirmā vecumā nezaudē darba spējas… Šādas pārdomas kāpinājās īpaši karstajos mēnešos, sākot ar maiju, cauri jūnijam un vēl šodien 22 … 24. jūlijā. Zviedrijā vakar bija Johannas 28. diena, kam šķiet sakars ar labo gadu lietainām dienām.

Bez nosarkšanas Tevi apskaužu, ka esi apmetusies pagastā Calgary, Albertā, kur saule spīd, bet nekož.

Renāte ceļojumā 1990. g. “aiznesās” garām, Tevi neapciemojot viņas toreizējā “vijolspēles” drauga egoisma dēļ — būt noteicējam. Viņa šķīrusies, godīgi aizrakstot atteikšanos “vīra mātei” uz Kolmaru Strasburgā, par ko saņēmusi piekritīgu atbildi.

Nu, Renātei cits spēcīgs zēns te Stockholmā — iepazinušies strādājot kopīgā būvfirmā.

Erna, vai Tev beidzot labs kaimiņš un “telefona zvanītāji” aprimuši?

Tu priekā spieķi griezdama aizceļoji uz vēsāko Kanādu, bet atcerēdama zemes lodes absolūti labāko vietu LATVIJU, dzejiski uzrakstīji

            KĀ PLŪSTI AIVIEKSTE!

Vēlēdamies šo grāmatiņu arī sev — manas korporācijas Frat. Metropolitana krāsu brālis
Mr. Ludvigs Reiters
Natick, Mass. 01760 USA
man vaicājis, kur to dabūt. Viņam tēva mājas pie Aiviekstes augstāk, netālu no Lubānas miestiņa/pilsētas — interese par akmeņračiem — reiz avīzē LAIKĀ lasījis recensijas par Tevi, it kā Tu būtu ceļojusi gar Aivieksti uz Pededzi.

Reiters iecerējis augusta beigās doties uz LATVIJU — pirmo reizi, kur es Rīgā esmu ciemojies jau reizes trīs arvien kopā ar kādu no manām meitām un Gertrīdi 1987. g.

Vēstuli Ludim ar Tavu adresi nosūtīšu, lai Tu norādītu, kur “Plūstošā Aiviekste” pērkama.

Kā biļetēnu (ko izsūta draugiem) 4. jūnijā lūdzu Gertrūdi uzrakstīt par manu grostār (pelēko) operāciju labajā acī, ko te pievienoju un kopā ar sveicieniem arī manu atmiņu lapas 1-5.

—————-

28.                                 

Tavs Elmārs
mācās rakstīt

Pilnīgāka svara dēļ pievienoju Pilsonis nr. 21. — avīzes saņemu neregulāri.

———-