Pie Teodora Zeltiņa nupat pirmo reiz lasīju Jūsu dzejoļus, un man tie ārkārtīgi patika. Gribētos tos parādīt arī ‘Jaunās Gaitas’ redaktoram Jānim Krātiņam. Vai esat ar mieru, ka to daru – arī ka kādus no tiem iespiestu ‘J.Gaitā’? Austrālijas avīzi nesaņemu un tā nezinu kurš no dzejoļiem jau publicēts kurš nē. Ceru, ka atsauksities.
Un paldies par grāmatu un par vēstuli! Jūsu rakstīšana mani fascinējusi jau no pirmā brīža – tikko ieraudzīju kādus Jūsu dzejoļus periodikā. Pieminēju Jūs, rakstīdams toreiz par Sniķeres krājumu ‘J.Gaitā’. Bet tagad jūtu, cik Jūs tomēr citādāk – dabīgāk, sievietīgāk – pasaulē ietvērusies. Pasaulē, cilvēkos, Malienā, Austrālijā.
Grāmatas pirmais gabals ir tik perfekts un pie tam viscauri tik savaldīgs, ka izlasījis zvanīju nakts vidū draugiem Ņujorkā un Jūs reklamēju. (Tiešām, gadiem esam nodzīvojuši, vieni par otriem nekā nezinādami –
‘Salai jūra apkārt…’
Dzejā vai prozā, Jūs spējat rakstīt tā, ka „viss mūža stiprums bij rāvienā apmests kaklam” un tas jāsaka nevien par atsevišķiem teikumiem vai paragrāfiem, bet arī par veseliem tēlojumiem vai stāstiem, kaut vai to pašu tituļstāstu. Bet acīmredzami Jums pietiek intereses un simpātiju iepīt arī kuriozitātes un blakus personas – kā viesnīcas zēnu ‘Lalailas ielā’.(*) Vai tad nerakstāt romānu? Jel rakstait. Jūsu grāmata kā tāds dabīgs pavasaris – iepretim, piem., Andreja Irbes ‘laboratorijas pavasarim’.
Prieks un patikšana, ne klāt arī Jūsu linogrebumi. Tā nevien pavasaris, bet gandrīz arī muzejs. Paldies par Jūsu rindiņām tai sakarā!
Visu labu, Jūsu Gunars Saliņš
(*) Man pret šo viesnīciņu sevišķi siltas jūtas, jo viena meita man saucas Laila, otra Lalita. Un dēls – Laris…
————————————————–
[card]
Erna Ķikure –
Jūsu Artava tik dzidra (*) Un it dzidra arī Jūsu Dzidra. Un Inese. It kā uz mirkli ar roku varētu izsniegties visam cauri.
Paldies par dāvanu, Jūsu Gunars Saliņš
(*) Arī angliski Nezinu, diemžēl – kad varēšu revanšēties.
—————————————————————————
Glenridžā 23. 9. 90.
Sveika, aiviekstiete!
Tā ir skaista grāmata. Teiksma, kas kā īstenība. Īstenība, kas kā teiksma. Paldies!
Pārsteidza gan pēkšņās beigas – šī piesātinātā, šī likteņa deja. (*) Un kas pēc tam? Jānāk turpinājumam!
Uz vāka – vai tas pašportrets? Jūsu seju zinu vienīgi pēc foto, kas ‘Dzejās un sejās’ un ‘Prozas profilos’. Jā, kā nākas, ka neesat ‘Pašportretos’? Ceru, Jūs sasniegusi ziņa, ka tiek projektēti jauni rakstu ļaužu autobiogrāfiju sējumi – kā šeit, tā arī Latvijā (Anerauda redakcijā).
No savas puses nosūtu Jums sveicienam vēl atlikušu Linarda Tauna dzejas eksemplāru.
Vēlreiz paldies! Jūsu Gunars Saliņš
(*) Ar ārzemju ceļojumu, ar to tērpu, to deju tik tieši, sajutu Jūsu esenci, Jūsu ‘šipru’.
——————————————————-
[card mailed Dec. 2. 1990 picture of female angel in flowing dress – inscription reads]:
Angel With Censer. Attributed to Giuseppe Sammartino, Italian (Neapolitan), 1720-1793. Crèche figure from the Museum Christmas Tree. Polychromed terracotta and wood, with silk and silver gilt. The Metropolitan Museum of Art.
Brīnišķā Erna Ķikure!
Savā jaunākā grāmatā Jūs rakstāt tā, it kā es pēkšņi saprastu itāliski. Tik viegli jutos – nekad kaut ko tādu nebiju piedzīvojis.
Ar svētku sveicieniem Jūsu Gunars Saliņš 1990.
P.S. par Dilanu – biju tur Valsē, kur viņš apglabāts. Nakts vidū pamodos, motocikliem pa ieliņu augšup taisni uz kapsētu drāžot. Trūkos sēdus: vai tiešām viņš augšāmceļas?! T.p.
————————————–
[card]: House Behind Trees on the Road to Tholonet. Paul Cēzanne, French 1839-1906. Oil on canvas. The Metropolitan Museum of Art. 13.2.91.
Mīļa Erna Ķikure
Jūsu vasarīgais piedzīvojums ar Rīgas literātiem – tiešām tā, it kā tā diena būtu Jums līdzi nākusi. Cik labi, ka nu esat to fiksējusi. Bet tūdaļ vajadzētu arī publicēt! (Tieši šī mēneša beigās paiet 45 gadi kopš Ādamsona nāves.)
Man ļoti gribētos nosūtīt kopiju Knutam Lesiņam – vai Jums būtu kas pretī?
Kaut Jūsu atmiņu stāsti turpinātos.
Ar labdienām Gunars S.
———————————————
11. 5. 91.
Brīnumainā Erna Ķikure!
Jūsu ‘Ceļa akmeņu raksts’ – paldies! Tur gan no visa kā – no visa kā, kas esat.
Un sajūta tāda, ka viss ne mūžam nebūs izstāstāms – jeb kā tas pateikts gabaliņā ‘Līdz policija nāk’ (tas paragrāfs pret vidu – tā kā Jungs). Un tiesa, ka šīm virpuļdurvīm pašām jā – griežas, ne spiežas spiežot.
Jā, kālab dažam dzejolim beigās citāts – kā Betrand Russell, kā Castenada? Vai no tiem šie dzejoļi uzšķitušies?
Un top tātad jau nākamā grāmata – nu, apskaužami!
Ar labdienām Gunars Saliņš
P.S. Ja nav Jums vairs eksemplāru, ko Jaunsudrabiņa fondam sūtīt, domāju, var arī novilkumu – Xerox.
————————————————–
[one postcard did not copy well enough to record] 30.8.91.
——————————-
23. dec. 1991 [from Gunars Saliņš]
Šai zīmju un brīnumu gadā zīmju un brīnumu pilno Ernu Ķikuri sveicinot!….[rest of text missing]
[note in Erna’s hand on his envelope}: Labais draugs!
Fiorentino Rosso (1494-1540) Angelo musicante/Ange musicier/Musician Angel/Musizierender Engel. Huile sur toile. Galleria degli Uffizi – Firense
… mēs uzradāmies vienā telpā ar eņģeļiem, kad svētki bij. Un alelūjā vienā elpā tur dziedājām līdz pusnaktij – tad attapāmies svētā biedē – kur, kur pazudusi Erna Ķikure?! G.
Ja par tevi rakstītu monogrāfiju, tā būtu arī anatomija, kā dzejnieks par spīti trimdas ikdienai var būt vizionārs, viegls, žirgts, krāsains, atjautīgs, – tā Dzintars Sodums raksta Gunaram Saliņam kādā vēstulē 1988. gadā. Soduma piesauktās īpašības labi raksturo Saliņa dzeju – tieši tādu to jau pusgadsimtu mīl latviešu lasītāji trimdā, un kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem to var baudīt arī Latvijas lasītājs. Saliņa dzejdarbi raksta dzejnieka dzīvesstāstu un sniedz priekšstatu par viņa attiecībām ar dzeju vairāk nekā 60 gadu garumā. Agrīnie – 40. gadu pirmajā pusē rakstītie dzejoļi tapuši laikā, kad dzejnieks mācās Jelgavas Skolotāju institūtā un jūsmo par Aleksandra Čaka dzeju. Pēc došanās trimdā no dzejoļiem pazūd jauneklīga jūsma un vieglums – 40. gadu otrajā pusē, bargajos bēgļu laikos, jaunais dzejnieks pārdzīvo tautas bēdas un raksta tumšu, dramatisku nojausmu pilnus dzejoļus – spēcīgus tekstus, kas vislabākajā līmenī turpina pirmskara Latvijas dzeju, tomēr vēl neatklāj dzejnieka savdabību. Vēlāk viņš nevēlējās šos dzejoļus iekļaut savos krājumos.
Vieglums un krāsainība Gunara Saliņa dzejā atgriežas 50. gados, jau dzīvojot ASV. Desmitgades pirmā puse vēl aizrit rūpēs par eksistenci un poētikas vingrinājumos. Kā autors atminas, izšķirīgais lūzums notiek ap 1955. gadu – Saliņa līdzgaitnieks, trimdas dzejnieks Linards Tauns pieņem izaicinājumu Amerikā sākt jaunu, modernu latviešu dzeju. Rodas slavenais „Elles ķēķis”. Tas kļūst par garīgu patvērumu tālaika jaunajiem latviešu dzejniekiem, māksliniekiem, viņu mūzām un visu mākslu mīļotājiem, kuru satikšanās sniedz katram dzejniekam tik nepieciešamo iespēju būt saklausītam un saprastam. Uz šī viļņa iznāk Gunara Saliņa pirmais dzejoļu krājums Miglas krogs (1957) – grāmata, kurā dzejnieks vienlīdz žirgti un viegli ceļo gan pa modernās Ņujorkas avēnijām, gan pa dzimto Naudīti un Jelgavu, kuru tam ļauts skatīt tikai sapņos un atmiņās. Šajā gadā Saliņa dzejolis „Miņas” publicēts Jaunajā Gaitā – žurnālā, kurā vēlāk parādījušies daudzi viņa dzejas pirmpublicējumi, raksti un arī spožie Rainera Marijas Rilkes atdzejojumi.
60. gadu sākumā izrādās, ka „Elles ķēķa” idilli nav iespējams saglabāt ilgi. 1963. gadā mirst Linards Tauns, pāragri no dzīves aiziet arī citi draugi un literāti, trimdinieku tikšanās kļūst retākas un skumjākas, arī dzejnieka iedvesmas brīžu kļūst mazāk. Šī perioda dzeja izdota krājumā Melnā saule (1967) – rēgaina drūmuma un pārlaicīga skaistuma pilnā grāmatā. Trimdas ikdienā dzejoļi rodas reti – turpmākajos gados iedvesmu sniedz pārsvarā ceļojumi, gleznu izstādes un koncerti, arī lielākas latviešu sanākšanas trimdā. Taču 1976. gadā dzejnieku spēcīgi saviļņo pirmais brauciens uz Latviju – redzēšanās ar tuviniekiem, iepazīšanās ar Latvijas rakstniekiem, sāpīga apjausma par to, cik tuvas patiesībā ir izkaisītās tautas daļas. Šis apciemojums kļūst par trešā klasiskā Saliņa krājuma Satikšanās (1979) galveno impulsu.
1977. gadā Gunara Saliņa dzeju pirmoreiz publicē Latvijā. Publikācijas kļūst biežākas Atmodas laikā, un likumsakarīgs turpinājums ir Latvijā izdotā 100 dzejoļu izlase Satiksimies Miglas krogā pie Melnās saules (1993). Pēc četriem gadiem apgāda „Likteņstāsti” sērijā „Dzīvesstāsts un 33 dzejoļi” publicēta mazgrāmatiņa Iedvesmas no Naudītes līdz Elles ķēķim un 33 dzejoļi – itin neseni, kuras dzejas daļā apkopoti ceļojumos gūtie impulsi un epitāfijas aizgājušiem draugiem. Saliņa dzejai radās daudz cienītāju arī Latvijā, un šovasar viņa nāve apbēdināja daudzus lasītājus abos okeāna krastos.
Pirms pieciem gadiem patīkamu pārsteigumu radīja Rīgā nonākušais pavisam jauna Gunara Saliņa dzejoļu krājuma manuskripts, kam autors devis nosaukumu No zila gaisa. Tajā sakopoti dzejoļi, kas radušies pēdējo 20 gadu laikā, kā arī daži jau 50. gados aizsākti darbi, kas pabeigti 90. gados. Šis krājums iekļauts Rīgā klajā laistajos Rakstos (Valters un Rapa, 2006), kuros līdzās krājumiem atrodama arī plaša ārpuskrājumu dzejoļu kopa, kas atklāj dzejnieka stila attīstību galvenokārt agrīnajā daiļrades posmā – paškritiskais autors daudz no sarakstītā atstājis ārpus saviem krājumiem. Vēl neiznākušajā Rakstu 2. sējumā paredzēts apkopot Gunara Saliņa atdzejojumus, rakstus par latviešu un ārzemju dzeju un recenzijas, kā arī citu autoru būtiskākos rakstus par dzejnieku.
Saliņa padarītais pieder latviešu dzejas zelta fondam, un jauni viņa darbu atdzejojumi vēl joprojām parādās dažādās valodās – čehu žurnālā Plav 2007. gadā publicēts 1968. gadam veltītais Puisis stiprinieks, dzejoļu kopas atrodamas latviešu dzejas antoloģijās zviedru (1997), angļu (2001) un bulgāru valodā (2008).
Saliņa dzejas apbrīnojamais vieglums un skanīgums ir tā ārējā čaula, aiz kuras slēpjas dziļa, spēcīga visaugstākās raudzes dzeja. Pat nāve tajā ir tūkstoš veidos saistīta ar dzīvi un mīlestību, arī šajā senajā dzejolī, kas šobrīd noderēs par epitāfiju pašam tā autoram:
Sapnī
Pret lēktu, klausoties, kā putni dzied, es sāku putekšņot kā ābeļzieds.
Vējš – arī pussapnī vēl spožs mani pūta uz jaunu ābeli, kas tapa grūta.
Es tiku sagūstīts tās ziedos, viņa – manos, un sapnī aizmigu uz nemošanos.
Saņēmu Jūsu sūtījumu. Paldies par man dāvāto grāmatu. Sāku to lasīt un it kā iegāju gleznainajā apkārtnē (vienīgi traucē daudzās gramatiskās kļūdas). 5 eksemplārus rīt aizvedīšu uz grāmatnīcu. Tālāk tad lai viņi rēķinās ar Jums. Grāmatnīca slēgta pirmdienās, un parasti atvērta no 12.00 – 6.00 pēcpusdienās. Tā kā minējāt, ka varbūt dec. iesit uz citu dzīvokli, tad adreses maiņu gan piesakiet, citādi var iznākt, ka Jūsu naudiņa aiziet pazušanā!
Varu iedomāties, ka jūtaties vientuļa svešā, neatklātā pilsētā. Cilvēkam vajaga sabiedrības. Man ir pāris paziņas, piezvaniet, nododiet sveicienus no manis un parunājaties, varbūt sataustāties uz kādām sabiedriskām būšanām.
Rolands Beņķis (kādreiz bija Latv. biedrības priekšnieks) Calgary tel. **** Ozols, Biruta (kādreiz pati rakstīja) tel. **** Vilks, Valdis – sieva Anita keramiķe. Pats Valdis ļoti izpalīdzīgs, izdarīgs cilvēks. tel. **** Tad tur kaut kur dzīvo arī šīs Anitas māte – Dūmiņa kundze. Varbūt ir tel. grāmatā.
Anita droši vien būtu ieinteresēta satikties ar Inesi. Viņai ir arī kontakti ar turienes mākslas saloniem. Biruta Ozola savukārt kādreiz strādāja kā brīvprātīgā izpalīdze Glen… (aizmirsu īsto vārdu) galerijā. Viņa pati pārcēlās no Vankuveras uz Kalgariju, un kā pate teica – pirmajā gadā domājusi, ka sajuks prātā bez paziņām. Viņa sapratīs to, kāpēc Jūs taustāties uz latviešiem.
Novēlu jums abām jaukus ziemsvētkus, nebūt vienām. Mēģiniet sazināties ar kādiem, droši vien svētkos tur būs arī dievkalpojums un vietējie zinās pateikt, kad un kur. Aptaujājaties!
Tas jau tikpat kā klāt. Un tā kā šis kalendārs bijis domāts Jums, tad tomēr labi, ka šogad vēl to varu Jums nosūtīt. Šodien saņēmu Jūsu vēstuli – skatos, adrese vēl tā pati. DV Toronto grāmatnīcā vadītāja Skaidrīte Tērauda, viņai tad nu pagaidām ir Jūsu tagadējā adrese, un viņa paņēma tās 3 grāmatas ar lielu prieku. Pēc dažām dienām mana vedekliņa nopirka 2, jo viņas māte nāk no tās puses un viņas tante pat zināja tur pieminētos cilvēkus.
Šis kalendārs – diemžēl ir šausmīgi chaotiski sastādīts, bet redaktoram P. Plīsim nekā nevar iestāstīt. Nav ne indeksa, ne arī kaut kādas vienveidības. Tomēr tajā ir daudz noderīgu adrešu, tādēļ, ceru, ka Jums tas varētu derēt nākotnei. Tikai pašai vai visam jāburas cauri, lai kaut ko atrastu. Piem.: Kāpēc nevarēja būt nodaļā – Grāmatnīcas un tur visas Ziemeļamerikas un citu zemju grāmatnīcu adreses.
Jā, nosūtiet kādas pārdošanai uz Klīvlandi (uz Māc. L. Grendzes adresi). Viņiem pie baznīcas pastāv grāmatu galds un viņi labprāt ņem jaunas grāmatas.
Tā – tagad kā Jūs tur tagad dzīvojat? Vai kā teikt – vēl koferos, vai esat kaut cik iekārtojušās. Bet ja dzīvokļa maiņa atkal priekšā – tad – kā ir tā ir. Pie mums arī ir auksta ziema, 72 gadus nav bijis tik auksts. Katru dienu ir zem nulles. Bet labi, ka ir sniegs, tad kaut kā – vismaz gaišāks! Kaut nu Inesei veiktos darbā. Kuratora darbs nav vieglais, briesmīgi izdzen!
Kad esat kaut cik nostabilizējusies – rakstiet, pastāstiet, kā dienas veidojas.
Jums visu labu vēlot, ar sirsnīgu sveicienu Indra Gubiņa
—————————–
1990. gada 31. augustā
Sveicināta rakstniece!
.
.
[Photo: “Indra Gubiņa, Toronto, 8.8.85”
Nezinu, vai dzīvojat vēl tajā adresē, kas man bija, vai esat kur citur, tomēr sūtu – uz labu laimi. Nezinu, vai Jūs abonējat Laiku, varbūt Jums pašai ir šī recenzija, bet – kaut kā atcerējos, ka Jūs to neabonējāt, tāpēc nosūtu. Ja Jums jau ir – aizmetiet!
Jūsu darbi uzņemti ar sirsnību, jo pati sirsnīgi rakstāt. Apbrīnoju to, ka esat vēl tik ražīga, ka darbojaties, mācaties. Garīgā modrība jau notur arī fizisko cilvēku. Jums saskare ar jauniem cilvēkiem caur Inesi, dzirdat viņas uzskatus, caur viņu pašreizējo jauniešu. Un tā ir ļoti svētīgi.
Vai vasarā bijāt atkal Banfā? Kā man tur vēl gribētos būt – tā mierīgi, izbaudot apkārtni bez steigas. Man ļoti patika turienes kalni, un tas priežu sils, kurā mēs abas toreiz nofotografējāmies rieta stundā!
Es darbojos tāpat vien tālāk – pamazām. Kopš pagājušā rudens – varētu teikt – esmu atjēgusies, varu dzīvot un strādāt normāli, varu arī rakstīt. Ziemu sagatavoju pāris referātus, tas izrāva no sevis, ievilka citā pasaulē. Lasīju Ņujorkā, un ar to pašu pēc 2 nedēļām braukšu uz Vašingtonu. Vasarā pabeidzu arī jauno grāmatu, pati nezinu – kas tā ir, romāns, stāsts, novele?
Nesen biju atkal pie Rasmas Montreālā, tā šad tad satiekamies. Uz slavenajiem dziesmu svētkiem nebiju, bet nu abas ar Rasmu gudrojam par braukšanu uz Rīgu Ziemsvētku laikā uz rakstnieku nedēļu. Mani tomēr tā kā baida – aukstums, tumsa, un viss būs pelēks, neglīts. Gribas vasaras ar sauli, gaismu, kad var kur pabraukt, redzēt. Tagad var un drīkst visur braukt. Gribētos izstaigāt Jelgavu – bet ne ziemā! Nu redzēs – vēl, kas un kā izveidosies.
Ne vēlu Jums skaistas atvasaras dienas. Vasara – pagāja, paskrēja! Ar sveicienu Indra Gubiņa
—————-
[Xmas card]: Wishing you a Christmas bright with the light of love… a new year filled with blessings.
Ar sveicienu Indra Gubiņa 1990.g. Toronto
———————–
1991.g. 9.okt.
Vispirms tāds novēlots apsveikums mīļā Erna Ķikure Jūsu 85. dzimšanas dienā, un otrs apsveikums sakarā ar Jaunsudrabiņa balvu! Priecājos, ka Jūs to saņēmāt.
No sirds novēlu Jums nākotnē veselību un paturēt savu garīgo možumu un gaišumu.
Mana meita Nora 19/20. oktobrī būs Kalgarijā. Iedošu viņai Jūsu adresi, viņai varbūt interesēs redzēt kā Inese strādā – ja iznāks laiks aiziet… Ceru, ka esat tagad jau Kalgarijā iedzīvojusies.
Ar laba vēlējumiem un sirsnīgiem sveicieniem Indra Gubiņa
————————
[letter or envelope sent to him July 15, 1990 marked]: Mr. L. Grendze Lakewood OH 44107, USA Grāmatu galdam. [He was recommended by Indra Gubiņa as a pastor, whose services include a table of books for sale]
Ceru, ka Jūs man atvainosiet tik vēlu uzaicinājumu piedalīties ar savu autobiogrāfiju krājumā ‘Autobiogrāfijas’, ko gatavojas izdot grāmatu izdevniecība ‘Avots’ Rīgā, 1992.gadā. Tikai tagad man izdevies uzzināt Jūsu adresi. Bet vēl jau nav par vēlu un es ceru uz Jūsu atsaucību.
Tāpat ceru, ka Jūs sasniegs uz Austrāliju nosūtītais ārzemju latviešu rakstnieku īsās prozas antoloģijas ‘Pasaules spogulī’ komplekts, kur ir publicēts Jūsu stāsts ‘Viesnīciņa Lalaila ielā’. Jums honorārs par šo stāstu ir deponēts izdevniecībā ‘Liesma’ Rīgā un Jūs, vai Jūsu pilnvarotā persona to var saņemt izdevniecības grāmatvedībā Rīgā, Aspazijas bulvārī 24.
Kad pirms diviem gadiem es centos atrast Jūsu adresi Austrālijā vai Kanādā, tas man neizdevās, bet es saņēmu informāciju no Austrālijas, ka Jums nav iebildumu par Jūsu publicēšanu antoloģijā.
Ar sveicieniem no Rīgas, Patiesā cieņa, Jūsu Jānis Anerauds Latvija, 226013
****
J. Anerauds. [included form letter]:
Lai literatūras cienītāji un citi interesenti Latvijā gūtu iespējami plašāku informāciju par ārzemju latviešu literatūras darbinieku dzīvi un darbību, grāmatu izdevniecība ‘Avots’ Rīgā paredzējusi 1992.gadā izdot dokumentālās literatūras krājumu ‘Autobiogrāfijas’ (Ārzemju latviešu rakstnieki stāsta).
Rakstu krājumā paredzēts ievietot literatūras darbinieku (rakstnieku, dzejnieku, dramaturgu, literatūrzinātnieku, publicistu) fotoattēlus, autobiogrāfijas (vēlams līdz 6.lpp. mašīnrakstā) un īsas biogrāfiskas ziņas par izdotajiem darbiem (žanrs, darba nosaukums, izdošanas gads).
Publikācijas sagatavojot var izmantot agrāk iespiestās autobiogrāfijas krājumos ‘Trimdas Raksnieki’ (I,II,III – Virsredaktors Pēteris Ērmanis, redaktors Arturs Plaudis. Izd.Viļa Štāla apgāds, VFR, 1947.) un ‘Pašportreti’ (Sakārtojis un rediģējis Teodors Zeltiņš. Izd.apgāds ‘Grāmatu Draugs’, ASV, 1965.), tās papildinot un, nepieciešamības gadījumā, rediģējot, kā arī citur publicētas autobiogrāfiskas esejas, vai cita žanra darbus. Ja Jūs vēlaties, lai autobiogrāfiju pārpublicē no kāda agrāka izdevuma, lūdzu to norādīt.
Lai nerastos pārpratumi, informējam, ka izdevniecībai ‘Avots’ ir iespējams samaksāt Jums (arī fotoattēlu autoriem) pienākošos honorāru tikai Latvijā lietotajā naudā – rubļos. Vēlams Jūsu norādījums, vai Jūs piekrītat saņemt honorāru rubļos, vai vēlaties lai to izmaksā Jūsu pilnvarotai personai Latvijā (vārds, uzvārds, adrese), vai naudu deponēt uz Jūsu vārda, līdz Jums radīsies iespēja ierasties Latvijā un to saņemt, vai arī honorāru nododat kādai organizācijai, fondam, pasākumam…
Kā šī krājuma sastādītājs un literārais redaktors, kuram izdevniecība ‘Avots’ uzticējusi manuskriptu sagatavot iespiešanai, apliecinu, ka Jūsu iesūtītajos materiālos, bez Jūsu atļaujas, netiks izdarīti nekādi grozījumi, ne arī izmaiņas.
Ja Jūs atbalstāt šo projektu un vēlaties redzēt savu autobiogrāfiju minētā krājumā, grāmatu izdevniecības ‘Avots’ vadības un savā vārdā, lūdzu autobiogrāfiju, kopā ar fotoattēlu, atsūtīt, līdz 1991.gada 1.martam uz sekojošo adresi:
Cerot uz Jūsu atsaucību. Patiesā cieņā, Jūsu Jānis Anerauds
———————————–
Rīgā, 1991.gada 26.februārī
Ļoti Cienījamā E.Dzelmes-Ķikures kundze!
Sirsnīgi pateicos par Jūsu atsaucību – šodien saņēmu Jūsu autobiogrāfiju un tā man noder gatavotajam krājumam. Pievienotajā zīmītē Jūs esat minējusi, ka izsūtījāt arī pārskatu par savu rakstniences darbu un trīs grāmatas. Šāds sūtījums gan mani nav sasniedzis. Bet varbūt tas nebija domāts man? Lūdzu informējiet mani, lai es zinu.
Gatavotajam autobiogrāfiju krājumam man nepieciešams šāds pārskats par Jūsu literāro darbību, kā arī Jūsu fotoattēls, vēlams, melnbaltais.
Pasts jau gan strādā ļoti nenoteikti un varbūt es veltīgi uztraucos. Protams, ja sūtījums bija adresēts man, tiklīdz to saņemšu, Jūs informēšu.
Grūti jau mums šobrīd klājas, bet vēl arvien ceru, ka plašais izdevums ‘Autobiogrāfijas’ iznāks, kā iecerēts 1992.gadā.
Jums un Jūsu tuviniekiem visu labāko vēlēdams, patiesā cieņā, Jūsu Jānis Anerauds
—————————————
Rīgā, 1991.gada 19.aprīlī
Loti Cienījamā Rakstniece E. Ķikure!
Vakar mani sasniedza Jūsu grāmatu sūtījums – mīļš paldies par grāmatām un veltījumiem! Tas tiešām ļoti mīļi no Jums, ka aplaimojāt mani ar saviem darbiem. Izlasīt, protams, vēl neesmu iespējis, bet tuvākajā laika to darīšu un domāšu kā varētu tās popularizēt mūsu lasītājiem.
Cienījamā rakstniece, kā jau es Jums iepriekšējā vēstulē minēju, man ‘Autobiogrāfiju’ izdevumam nepieciešams Jūsu fotogrāfija. Ceru, ka tāda Jums atradīsies, jo pārpublicējot no agrāk publicētajiem fotoattēliem zūd kvalitāte.
Sirsnīgi sveicieni un vislabākie vēlējumi Jums no dzimtenes pavasara, Patiesā ciņā, Jūsu Jānis Anerauds
——————————————
Rīgā, 1991.gada 19.jūnijā
Ļoti Cienījamā Rakstniece Erna Ķikure!
Mīļš paldies par atsūtītajām grāmatām ‘Kā plūsti, Aiviekste?’ un ‘Tu prasi patiesu stāstu…’ Jūsu sūtījumu saņēmu pirms pāris dienām un tas man sagādāja patiesu prieku. Tātad, vēlreiz – paldies! Bet, cienījamā rakstniece, man ļoti nepieciešams Jūsu fotoattēls autobiogrāfiju krājumam, kas jānodod drukāšana līdz š.g. 1.septembrim. Es Jūs lūdzu, pārskatiet savus fotoattēlus un to, ko vēlaties redzēt publicētu (vēlams melnbaltu), atsūtiet man.
Jums un Jūsu tuviniekiem radošu veiksmi vēlēdams, ar sveicieniem no Latvijas vasaras, Patiesā cieņā, Jūsu Jānis Anerauds
————————————
Rīgā, 1991.gada 22. jūlijā
Ļoti Cienījamā E.Ķikures kundze!
Sirsnīgi pateicos Jums par 27. jūnija vēstuli un atsūtīto fotoattēlu! Tātad, tagad ar Jūsu autobiogrāfiju viss ir kārtībā. Turpinu darbu pie manuskripta gatavošanas drukāšanau, jo ļoti jau ceru, to paveikt laikā, lai gan darba vēl daudz, gan precizējot gan rediģējot autobiogrāfijas, kuras vēl arvien ienāk.
Jums visu labāko vēlēdams, Patiesā cieņā, Jūsu Jānis Anerauds
————————————
Rīgā, 1991.gada 7.augustā
Ļoti Cienījamā E.Ķikures kundze!
Mīļš paldies par Jūsu grāmatu sūtījumu, kas mani sasniedza jau pirms kādas nedēļas! Kā redzu, tad mūsu vēstules ir izmainījušās ceļā, jo es Jums nosūtīju vēstuli 22.jūlijā ar vēstījumu, ka Jūsu fotoattēlu esmu saņēmis un, tātad, kas attiecās uz gatavoto ‘Autobiogrāfiju’ krājumu viss ir labākajā kārtībā. Vēl tikai man pašam jāpaveic rediģēšanas darbs. Tomēr ceru visu iespēt un manuskriptu nodot izdevējam 1.septembrī.
Sirsnīgi sveicieni un vislabākie vēlējumi Jums no dzimtenes vasaras! Patiesā cieņā, Jūsu Jānis Anerauds
——————————————-
Rīgā, 1991.gada 3. oktobrī
Ļoti Cienījamā E. Dzelmes-Ķikures kundze!
No sirds apsveicu Jūs ar J.Jaunsudrabiņa prozas balvu! Apsveicu Jūs arī Jūsu jubilejas reizē un novēlu vēl daudz raženu, radošu bagātu gadu, labu veselību, enerģiju un dzīvesprieku! Lai īstenojas jaunos darbos Jūsu ieceres!
Mīļš paldies par Jūsu vēstuli, labajiem vēlējumiem un atsūtīto kopiju no publikācijas ‘Laika’! Visu saņēmu un viss man noderēja, gan gatavojot ‘Autobiogrāfiju’ manuskriptu, ko tagad esmu pabeidzis, gan arī, sakarā ar Jūsu jubileju, Jūsu daiļradei veltītu raidījumu Latvijas radio. Tur aktieru izpildījumā būs Jūsu dzejoļi, miniatūras un stāsts ‘Sugas suns’ dramatizējums.
Kā apliecinājumu tam, ka Jūsu daiļrade kļūst arī dzimtenē populāra, nosūtu izgriezumu no laikraksta ‘Rigas Balss’ 2.oktobra numura, kur minēts par Kārļa Pamšes iestudējumu – Jūsu un Jāņa Sarmas darbiem.
Ar sirsnīgiem sveicieniem un vislabākiem vēlējumiem. Cieņā un draudzībā, Jūsu Jānis Anerauds
Rīgas Muzikāli poētiskais teātris sāk kamerizrāžu ciklu par latviešu rakstniekiem. Pirmais šī cikla iestudējums – ‘…un mūžīgs ceļš tālāk’. Tā pamatā – Austrālijā dzīvojošo latviešu Jāņa Sarmas un Ernas Ķikures sarakste piecdesmitajos gados, kā arī Jāņa Sarmas romāna ‘Rotaļa bez noteikumiem’ epizodes.
Zemgalietis Jānis Sarma (1884.-1983.), īstajā vārdā Jānis Kalniņš. Gleznotājs un rakstnieks. Periodikā sāk publicēties divdesmito gadu Latvijā, taču pirmā grāmata parādās trimdā, kad autoram jau 70. Bagāta ir nākamā desmitgade, kad nāk klajā četrpadsmit grāmatas. Stāstu un dzeju krājumu vidū ir arī vairāki liela apjoma romāni – ‘Rūs’, ‘Negantnieks’, ‘Kalnakūļu Vikta’. Daži no tiem tiek izdoti atkārtoti. Kritiķis Oļģerts Rozītis trimdas izdevumā ‘Tilts’ 1964.gadā par Jāni Sarmu rakstīja: „Gribas ticēt, ka Sarmas laikmets nu tikai vēl sāksies. Viņa grāmatu klāsts ir bagāta viela mūsu literatūras zinātniekiem, un es ticu arī, ka, viņu ierosināti, pa Sarmas grāmatu takām staigās daudzi lasītāji.” Savukārt pats rakstnieks reiz teicis: „Es rakstu Latvijai, es ceru, ka kādreiz manas grāmatas izlasīs ļaudis Latvijā.”
Dokumentālā iestudējuma ‘…un mūžīgs ceļš tālāk’, kas tapis Kārļa Pamšes un Gunāra Zemgala interpretācijā, pirmizrāde būs rīt, 3.oktobrī, koncertzālē ‘AVE SOL’. Lomās – Māra Zemdega un Kārlis Pamše.
— Kārlis Rieksts
———————————–
Priecīgus Ziemas Svētkus! Radošiem panākumiem bagātu, laimīgu un priecīgu Jums un Jūsu mīļajiem Jauno gadu!
Cieņā Jūsu Jānis Anerauds Rīgā, 1991.g. nov.
————————————–
Rīgā, 1992.gada 28. februārī
Ļoti Cienījamā Rakstniece Erna Ķikure!
Mīļš paldies par Jūsu jauko Jaungada laimes vēlējumu un vēstuli, kas mani sasniedza jau labi sen. Ar atbildi esmu nokavējies. Piedodiet. Vēl visu laiku strādāju pie Persona rādītāja, kas paredzēts ‘Autobiogrāfiju’ izdevuma otrā sējuma beigās. ‘Autobiogrāfiju’ manuskripts atrodas pie izdevēja, bet kad grāmatas parādīsies atklātībā, šobrīd grūti paredzēt, jo arī grāmatniecību skārusi ekonomiskā krīze. Tomēr gribas cerēt, ka lielais darbs nebūs bijis veltīgs. Ļoti jūtams papīra trūkums un vienu nedēļu bija jāiztiek bez laikrakstiem, visus jaunumus uzzinot tikai no radio un TV. Ko lai dara, pārkārtošanās, kas notiek visās dzīves nozarēs ir ļoti sarežģīta un prasa savus upurus. Bet mēs ar ticību un cerībām raugāmies nākotnē. Arī dienas jau iet pretim pavasarim un es ilgojos pēc sava vasaras mitekļa Murjāņos, Gaujas malā. Tur, mežu un pļavu klusumā var atpūsties no pilsētas drūzmas un trokšņiem.
Jūsu daiļradei veltīto raidījumu Latvijas radio gatavoju es kopā ar radio Literāri dramatisko raidījumu redakcijas galveno redaktoru literatūras kritiķi Reini Ādmīdiņu un redaktori Liegu Piešiņu. Par raidījumu atsauksmes bija labas un, tā kā katrs literārais raidījums tiek ierakstīts lentē, tad, iespējams, ka to atkal kādreiz atkārtos. Kad tas notiks, pacentīšos Jūs informēt.
Ceru, ka Jums klājas labi un no sirds novēlu Jums radošu veiksmi! Ar sveicieniem no dzimtenes pavasara, Patiesā cieņā, Jūsu Jānis Anerauds
—————————————
Rīgā, 1992.gada 26. martā
Ļoti Cienījamā I. Birstiņa kundze!
Saņēmu Jūsu sūtītās – Jūsu māmuļas, rakstnieces Ernas Ķikures grāmatas: ‘Mūsu kaimiņš’, ‘Ķikures un Sarmas vēstules’, ‘Ķikures – Sarmas vēstules’ (1958-1962). Mīļš paldies Jums par šo lielisko sūtījumu! Pacentīšos izmantot grāmatas gatavojot literāros raidījumus Latvijas radio, kā arī publikācijas Latvijas preses izdevumos.
Ceru, ka rakstniencei klājas labi un var radoši strādāt pie jauniem darbiem. Pasveiciniet viņu un nododiet viņai vislabākos vēlējumus no manis un dzimtenes pavasara.
No sirds priecājos par Jūsu gatavotajiem gaumīgajiem cienījamās rakstnieces darbu izdevumiem. Tie ir ļoti veiksmīgi un liecina par augstu māksliniecisku kultūru.
Jums un Jūsu tuviniekiem visu labāko vēlēdams! Ar sveicieniem no Gaujas krasta ziedošajām zilajām vizbulītēm un baltajiem kārklu pūpoliem – no Latvijas pavasara! Patiesā cieņā, Jūsu Jānis Anerauds
[handwritten note by Erna attached]: Jānis Anerauds 222013 Latvijā
1 Ķ. + Sarm. vēst. I 1 Ķ. + Sarm. vēst II 1 Kaimiņa novilkumu
———————————
Priecīgus Ziemassvētkus! Radošiem panākumiem bagātu, laimīgu un veselīgu Jums un Jūsu mīļajiem Jauno gadu! Cieņā Jānis un BaibiņaAneraudi Rīgā, 1992.g. dec.
———————————————
Murjāņos, 1993.gada 12. februārī
Ļoti Cienījamā Erna Ķikure!
Mīļš paldies par Jūsu svētku sveicieniem un labajiem vēlējumiem šinī gadā! Kā redzat, es rakstu Jums no Murjāņiem, jo šo ziemu uzturos šeit – Gaujas malā un pūlos strādāt, cik nu spēki atļauj. Bet, kā jau pensionāram, gribas kaut ko vēl uzrakstīt un šeit, lauku klusumā, kas sevišķi izjūtams ziemā, ja tikai ir laba vēlēšanās, tad var arī labi pastrādāt. Bet, kad ‘nerakstās’, tad abi ar suni Džimi klaiņojam pa krastmalas priežu siliem. Šī ziema jau arī ir bijusi saudzīga un līdz šim esam izdzīvojuši bez tāda krietnāka sala. Bija jau dažādi dabas untumi – tā janvārī pārdzīvojām vētru un arī pērkona negaisu, kas mūsu ‘platuma grādos’ ir diezgan neparasta parādība. Es Rīgā iebraucu katru nedēļu pēc pasta un nokārtot steidzamākos darbiņu, ja tādi radušies.
Viens no mūsu literārās dzīves lielākajiem notikumiem ir izdevniecības ‘Latvijas Enciklopēdija’ aizvadītā gada nogalē izdotais enciklopēdijas ‘Latvija un Latvieši’ sējums ‘Latviešu rakstniecība biogrāfijās’, ko sagatavojuši Latvijas Zinātņu Akadēmijas Literatūras, folkloras un mākslas institūta darbinieki un kas aptver latviešu vārda mākslu no tās aizsākumiem līdz pat mūsu dienām. Šinī izdevumā ir sniegtas ziņas par aptuveni 1600 rakstniekiem, dzejniekiem, tulkotājiem un grāmatu izdevējiem. Šī izdevumā 185.lpp. ir ievietots mūsu jaunā liteteratūrzinātnieka Benedikta Kalnača raksts par Jums un Jūsu literāro veikumu.
Ar manu pēdējo gadu lielāko darbu ‘Autobiogrāfiju’ krājumu gan neiet tā kā vēlētos, jo tā sagatavošana drukāšanai atkal ir apstājusies – izdevējam trūkstot līdzekļu. Mani jau gan mierina, ka tā esot pārejoša parādība, bet kā viss risināsies, to rādīs nākotne. Būtu jau žēl, ja šis lielais darbs paliktu manuskriptā, bet es arī vairāk neko šai lietā neesmu spējīgs darīt – visu, kas man bija jāveic izdarīju laikā un iesniedzu līgumā paredzētajā termiņā. Atliek gaidīt un cerēt, ka viss labvēlīgi atrisināsies.
Par savu pašreizējo darbu gan negribas neko sacīt, jo tas ir iecerēts plašāks prozas darbs un kamēr neesmu to paveicis, labāk klusēt, jo nevar zināt, kā viss vēl paveiksies.
Sirsnīgi sveicieni un vislabākie vēlējumi Jums no Gaujas krastiem! Lai Jums radoša veiksme un dzīvesprieks! Patiesā cieņā, Jūsu Jānis Anerauds
————————————
Priecīgus Ziemassvētkus! Radoši bagātu, laimīgu Jums un Jūsu mīļajiem Jauno gadu! Cieņā Jūsu Jānis un BaibaAneraudi Rīgā, 1993.g. dec.
Jānis Anerauds (1924–2010) – rakstnieks, dramaturgs. Bērnību pavadījis Valkas apriņķa Ziemera pagastā, kopš 15 gadu vecuma dzīvojis Rīgā. Strādājis Kuzņecova porcelāna fabrikā, nokārtojis vidusskolas kursa eksāmenus Rīgas Tautas augstskolā. 2. pasaules kara laikā atradies ieslodzījumā Rīgas Centrālcietumā, pēcāk dienējis Padomju armijā. Pēc demobilizācijas strādājis dažādus darbus, tostarp ilgus gadus bijis Latvijas komitejā kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs. Sarakstījis romānu, dokumentālu stāstu, vairākus ceļojumu aprakstus, kā arī daudzas lugas. Veidojis scenārijus mākslas filmām “Vella kalpi” (1970), “Vella kalpi Vella dzirnavās” (1972) un “Melnā vēža spīlēs” (1975). Sastādījis un komentējis ārzemēs dzīvojošo latviešu rakstnieku prozas antoloģiju “Pasaules spogulī” (1–2).
Jauki un dīvaini reizē, saņemot Jūsu vēstuli. Tātad Jūs patiešām esat cilvēks ar ‘miesu un asinīm’, ne mūsu izrādes literārā varone. Izlasot vai izdzirdot Jūsu vārdu, manī rodas īpašas izjūtas, itkā runa būtu arī par mani.
Esmu ceļa jūtīs. Iespējams, ka arī Jūs ‘Laikā’ izlasījāt, ka mēs ar izrādi ‘Arālija’[?] marta mēnesī ceļojam pa ASV, pieķerot klāt arī Toronto. Tajā paredzēts būt 29.III. Ceļojums būs straujš, jo būsim 12 pilsētās. Tātad kādas dienas vai stundas būšu Jums salīdzinoši tuvu.
Teātrī nesen bija Hauptmaņa ‘Elgai’ pirmizrāde, kurā man ir grāfiene Maritena[?] loma nav īpaši liela, bet mani saista. Mēģinu pašlaik Strindberga ‘Lieldienās’. Luga, arī loma īpaši interesantas un bagātas. Vēl ģimene – vīrs, meita un suns. Dēls apprecējies un dzīvo atsevišķi, arī māte joprojām turas un dzīvo atsevišķi. Vasarā svinēsim viņai 80.
Darba un aizņemtība pietiekami, bet tas uztur kā fiziski tā garīgi.
Lai Jums labi klājas! Māra Zemdega.
————–
[late? 1995]
Sveicināta tālā un reizē tik tuvā, cienījamā Erna Ķikure!
Man pat dīvaini Jums rakstīt, jo pati vēl joprojām sajūtos kā daļiņa no Jums, tik spēcīgi esmu saaugusi ar Jūsu domām, Jūsu attieksmi pret dzīvi un cilvēkiem, ar Jūsu mīlēto un nīsto. Mēs Jūsu saraksti ar Jāni Sarmu izdzīvojam it kā vienā elpas vilcienā un ikreizi tajā dzimst kāda jauna nianse un ik reizi skatītāju zālē valdījis saspringts klusums, gaidas, kurās pa laikam ieskanas skatītāju smiekli par Sarmas noveles ‘Rotaļa bez noteikumiem’ varoņiem, vai gan drīzāk ne-varoņiem.
Laiku pa laikam bijusi vēlēšanās ar Jums padalīties domām, bet t[…]du mijai, vienkārši nekam kur – rakstīt.
Mūsu dzīve šeit stipri jucelīga, sarežģīta, pat neprognozējama, bet es vienmēr esmu tiekusies pēc saskares ar apkārtējo pasauli, cilvēkiem, pēc iekšējas harmonijas. To ir pagrūti rast un vēl grūtāk noturēt. Te palīdz mājas, tuvie cilvēki un pelnenokārt[?] darbs. Pašlaik mēģinu Hauptmaņa lugā ‘Elga’ grāfieni Maiersu[?]… Lomā ir ko darīt, par ko domāt. Teātris ir manas dzīves neatņemama sastāvdaļa, spēka avots, daļa mūsu nemīlnīgajā[?] dzīves [..]ēdijā.
Vēlu Jums gaišas domas un saku paldies, ka satikāmies – Jūs manā pasaulē atklājāt vēl kādu jaunu, citu pasauli. Mēs ar Kārli Pamši no Jums vairs nešķirsimies.
Māra Zemdega Paldies par Jūsu fotogrāfiju.
————————–
[card – Winter country scene – Foto: Uldis Briedis. LSSK, Tirgoņu iela 8. Rīga, Latvija. Handwritten on picture]: Priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu veselīgu 1996. gadu.
Jaukā jaukā Erna Dzelme Ķikure!
Nu gan sagādājāt prieka pilnu pārsteigumu. Saņēmu Jūsu apsveikuma kartiņu un vēl ziņa, ka seko ‘materializēti’ svētku sveicieni. Visjaukākā ir tā negaidītība un, neliegšos, tas padarīs bagātāku svētku galdu. Paldies, paldies, paldies.
Kā lasāt un nojautāt mums klājas raibi, sarežģīti un varas kāre lielā daļā cilvēku atmodinājusi melnos spēkus. Jādzīvo ar ticību baltākām dienām. Jārod baltas domas un dzīves gaišā puse. Un to var atrast kā cilvēkos tā it īpaši dabā, tā nepilnīgi. Un pamatu zem kājām veido darbs. Un tas tajā sezonā ir kopēts un interesants. Minēšu kaut Žozefīni Bruknera lugā ‘Napoleons’. Viņa mani gaida uz pavasara pusi. Bet arī pašlaik mēģinu citās lugās un ir diezgan daudz izrāžu. Esmu pārdomu pielieta, jo ļoti drīz iekāpju jaunā gadu desmitā, man paliek apaļi 60 un to [..] arī gadu mija un Ziemassvētki. Laiku pa laikam iedomāju Jūs, īpaši kad esam kopā ar režisoru Pamši.
Lai Jums labi klājas un atkal uz sarakstīšanos! Māra Zemdega Lai labi klājas arī Jūsu meitām!
—————————-
Strauji tuvojas gadu mija ar savām pārdomām apcerēm un cilvēkiem, kuri dvēselē atstājuši iemītas pēdas. Jādomā par dzīvības un nāves tuvo gaitu, jādomā par Augstāka esamību un viņa varu pār mūsu likteņiem.
Jādomā par Jums.
Domāju un ceru, ka esat vesela, ka dzīve Jums dāvina labas dienas. Es pati mēģinu jaunu lomu ne visai labā Marivo komēdijā, spēlēju izrādes un darbs palīdz pārvarēt mūsu nebūšanām pārpilno dzīvi, tāpat kā tuvi mīļi cilvēki palīdz pārvarēt tumsu gaismai par labu.
Lai Jums un Jūsu tuvākiem gaiši Ziemassvētki un gaišas domas un dienas 1997. gadā! Māra Zemdega
Šis pirmssvētku laiks parasti ierodas ar smeldzīgām domām, pārdomām, pārvērtēšanu, atceri. Varbūt tā mēs ieejam citā kvalitātē? Šķīstāmies? Lai tā būtu!
Vēlot Jums gaišu Ziemassvētku vakaru un gaišas dienas 1998. gadā. Māra Zemdega
———————
[card — with souvenir gift at funeral in Ļaudona: Cienījamām Ernas Ķikures meitām — Dzidrai un Inesei.] [..ajā], 2005. gada 1. oktobra dienā
Man nezināmās, tālās un reizē tuvās Inese un Dzidra!
Lasot un strādājot pie jūsu mātes un rakstnieka Jāņa Kalniņa sarakstes, radusies izjūta, ka Erna Ķikure ir man tuvs cilvēks ar lielu gara un arī fizisko spēku, bagātu jūtu pasauli. Ari mani tā bagātinājusi un spēcinājusi.
Vēlos dienā, kad jūsu māte pārnāk mājās uz visiem laikiem, dāvāt mazu piemiņu no sevis. Jūs esat māsas, tie mazie dzintara cilvēciņi ir brāļi, tie nes laimi. Lai tie sargā jūsu “atmiņu lādes” un jūs pašas.
Ar mīļu sveicienu, Māra Zemdega
———————————————————-
Dec. 14. 2005
Mīļā Māra Zemdega,
Saucu Jūs pa “mīļo”, jo tāda man liekaties, bet arī tādēļ ka tas apmēram tulko “dear” no angļu valodas un “cienījamā” man ir ne tikai svešs, bet pat tāds “svešinošs” vārds (tā jau laikam latviski nesaka, bet domāju ka Jūs, sevišķi Jūs, sapratīsiet, ko mēģinu izteikt…)
Nesen noskatīju un pirmo reizi arī noklausījos Jūsu un Pamšes uzvedumu “...un mūžīgs ceļš tālāk.” Lenti man iedeva Edgars Kramiņš. Tā lente, kura bija jau sen mammai atsūtīta mums te visu nedeva — redzēt varēja, bet dzirdēt nē. Toreiz mamma teica: “Nekas. Es jau zinu kas tur rakstīts…”
Es arī biju lasījusi Ķikures un Sarmas vēstuļu grāmatu. Tas ko tagad redzēju/dzirdēju bija daudz savādāks ne kā es toreiz (pirms 13 gadu) varēju iedomāties. Pa daļai jau gadi vien (jau varbūt 20 pēc grāmatas izdošanas) arī palīdz kaut ko vairāk saprast…
Kad pirmo reizi lasīju grāmatu, man bija mazliet neērti ka mammas vēstulēs bija tik daudz vaimanu — viņa varēja izklausīties par daudzi naiva, lauciska, nožēlojama sieviete, salīdzinot ar Sarmas sabiedrisko, pieredzējušu, šarmanto, ironisko kungu…
Jūsu uzvedumā nemaz tā nebija — tādas sīkumainības nebija nekur. Man likās ļoti aizkustinošs — parādīts ne tas indivīda īpašais, personisksais, bet drīzāk tas cilvēku vispārējais, būtiskais — daļa no dzīves esences, kodola… Man bija ļoti žēl ka mamma toreiz nedabūja noklausīties.
Bet Jums un Kārlim Pamšem apsveikumi un liels paldies.
Un paldies arī Jums par Jūsu devumu mammas bērēs — kā jau teicu tur, žēl ka viņa nevarēja būt klāt…
Jā satiekat Edgaru Kramiņu, pasakiet viņam paldies un ka lente darbojas kā vajag — Es pa svētkeim viņam arī uzrakstīšu kādu vārdu. Priecājos ļoti ka Jūs abus satiku — un pie Pamšes uz pāris stundām arī iznāca aizbraukt.
Man ir tāds mierīgs prāts. Liekas ka nu mamma ir atgriezusies “mājās”.
Visu labu Jums, Inese Priecīgus Svētkus un visu to skaistāko Jaunā gadā!
——————————
22. jūl. 2006.g.
Sirsnīgā uzmanīgā Inese!
Paldies, paldies par grāmatām! Vēlējos kaut daļu izlasīt un tad uzrakstīt. Jā, saņēmu gaidīto bagātību — valodas, stila un bagātās piesātinātās domas spēku. It kā skopi, īsi teikumi, bet uzbur veselu daudzkrāsainu, pārdzīvojumiem bagātu pasauli. Poētisms, smeldze, ilgas un reizē bailes no laimes, atraušanās. Kaut dažu stāstu minēšu — “Uz tilta”, “Mazo satikšanos”, “Svešinieks”.
Jūsu māte man kļuva tuva jau iestudējot saraksti ar Sarmu, bet tagad esmu pietuvojusies viņas domām, ko tikai minēju, nojautu. Pati bagātinos. Labi bija lasīt Jūsu vērtējumu par mūsu “Mūžīgo ceļu“, jūtu, ka arī Jūsos tas atklāja kādu nezināmu, iespējams tikai nojaustu mātes dzīves pusi, domu gājienu…
Mums ir karsta un sausa vasara. Sāp sirds par dzīvo radību, dabu, kas nīkuļo bez lietus, nav kas to atveldzē. Rīgā nav patīkami — asfalta dvinga, mašīnu radītais smogs, drūzma. Laiku pa laikam pazūdu no pilsētas. Vienu dienu Edgars aizvizināja uz Ikšķiles krodziņu pašā Daugavas malā ar iespēju izstaipīties nopeldēties un pa[..]i pamieloties.
Rīt abi ar viņu dosimies pie meitas Valmieras pusē. Viņa ar ģimeni kopš pusotra gada pārcēlās uz dzīvi laukos. Kā gandrīz visi sākumi arī šis nav vienkāršs. Atlaidīsim viņu un znotu divu nedēļu atvaļinājumā no bērniem, suņa, kaķa un mājām. Būs labi pamosties kopā ar putnu dziesmām lauku klusumu kas dažkārt skan.
Visu visu mīļu Jums, Māra
Jā, es daudz domāju par Jums gadu mijā, bet neatceros (ak, mana galva!) vai aizsūtīju apsveikumus vai nē. Katrā ziņā domās to izdarīju.
—————-
[card of snowy tree]
Kāda balta harmonija šajā apsnigušajā kokā! Vienmēr esmu trenkusies pēc saskaņas ar sevi pašu, ne tikai apkārtējiem. Iekšējais (arī ārējais) dod spēku, stiprina.
Inese!
Vēlu Jums noskaņotus Ziemassvētkus un iekšēja spēka pilnu 2007. gadu! Māra Z.
[notepaper illustrated at top with band of flowers, mushrooms, snail – at bottom corner with baby deer, rabbits, mouse in greenery] 03. 02. 1993. Rīgā
Ļoti cienījamai Ernai Ķikurei!
Esmu ļoti priecīgs par iespēju, caur komponisti Daci Aperāni nosūtīt Jums mūsu teātra izrādes ‘…un mūžīgs ceļš tālāk’ televīzijas variantu.
Uzskatu, ka šī izrāde ir daudzējādā ziņā Jūs tuvinājusi Latvijai un tās cilvēkiem. Priecājos, ka Jums būs iespēja redzēt brīnišķīgus mūsu teātra māksliniekus – Māru Zemdegu un Kārli Pamši. Neskatoties uz to, ka pati izrāde ir emocionālāka un sirsnīgāka, nekā televīzijas ierakstā, priekšstatu tomēr var saņemt samērā pilnīgu. Cik esmu par Jums dzirdējis no Julijas Rumbergas, tad domāju, ka esat pareizi atveidota arī šajā izrādē.
Ar cieņu, teātra mākslinieciskais vadītājs – Edgars Kramiņš
———
no Edgara Kramiņa **** ielā Rīga – 14 LV-1014 Latvijā
(Rīgas Muzikāli poētiskā teātra mākslinieciskais vadītājs)
Vakar pastā man pat rokas sāka drebēt izlasot uz sūtījuma Jūsu vārdu. Tam vairāki iemesli: Ķikures un Sarmas vēstules mani ieveda Jūsu pasaulē tik neatvairāmi, ka pēc pēdējās lappuses izlasīšanas nekā nevarēju samierināties ar domu, ka nu man šī pasaule izstaigāta un punkts. Otrkārt – Sarmas dēls Sigurds bija mans draugs. Pēc kaŗa centos viņu sameklēt, bet konkrētas ziņas saņēmu tikai tad kad viņa vairs nebija. Ar šo grāmatu man pietuvināts lieluma brīdis, kaut sāpīgs, bet svēts. Un tad vēl – mēs esam novadnieki, tikai es otrpus Madonai – astoņi kilometri aiz Cesvaines – konkrēti Bučauskas miestiņā, taču Madona manā bērnībā bija arī mana ‘galvas pilsēta’. Kopumā mana sarašana ar Jums bija tik spēcīga (tā, protams turpinās), ka es paliku ne tikai zināt kārs, bet pat ziņkārīgs un atļāvos Rubenes kundzei par Jums un tālāko dzīvi pat dažus jautājumus. Tagad nu atbilde tieši no Jums pašas! Esmu aizkustināts un pateicīgs. Jūsu izjūtu impresijas mani arvien vairāk ņem savā gūstā. Sākot ar Kaimiņu Jusu grāmatas nevar vilcienā lasīt, tās ‘pieprasa’ pat atsevišķu istabu – analogi tam kā tās rakstītas. Izjūtu impresijas: Tās vienlaicīgi trauslas un pavēlošas.
Piedodiet! – neesmu taču Jums ‘stādījies priekšā’. 1937.g. aizbēgu no laukiem. Zeltmata kursi, Teātra skola, Tautas teātra studija. Tur jau (vācu laikā) ‘aktieris’. Pēc kaŗa Teātra institūta režijas fakultāte. 21. gadu Nacionālajā teātrī. Tad tapu no turienes ‘aiziets’. Vienu gadu – skolotājs. 25 gadus Operetē. Paraleli pedagoģiskais darbs Konservatorijā. Paralēli – radio. Paralēli + kādas trīs grāmatas. It kā viss.
Pagājušā ziemā man bija lekciju cikls Mākslas darbinieku namā – Par teātri un ne tikai… Tai ciklā iekļāvu arī Jūs un Sarmu. Fragmentu no Kaimiņa norunāja Nacionālā teātra aktrise Māra Zemdega.
Nākošai sezonai noslēdzu līgumu par literāru kompozīciju – Ķikures un Sarmas vēstules tur ‘iemontējot vēl epizodes no Jūsu grāmatām un arī Sarmas prozas. Nedaudz. Šī programma domāta skolām, lai vecāko klašu audzēkņus iepazīstinātu (kaut skopi – atvēlētais laiks 1 st. 20 min) ar viņiem maz zināmo, noslēpto piemirsto, aizliegto (mani kolēģi par citiem autoriem). Epizodes no Jūsu vēstulēm runās Māra Zemdega. Lai šī ziņa ir lūgums Jūsu atļaujai uz ko visnotaļ ceru. Ja panāksim ar auditoriju kontaktu, tad turpināsim otro daļu – tur, iespējams, akcentējot pašus sacerējumus.
Varu tikai iedomāties cik ļoti Madonas muzejs būtu pateicīgs par kādu Jūsu darbu – kaut vai nelielu grafiku. Tad mēs tur ievazātos arī ar pieminēto literāro devumu.
Un – varbūt ir iespējama Jūsu dzimtenes apciemojums?
Sveiciniet, lūdzu, Ineses un Dzidras kundzes! (Es taču esmu iepazinies viņas jau ‘no bērnu kājas’!) Labu vien Jums un Jums tuviem vēlot Jūsu Kārlis Pamše
P.S. vai Jums ir vēl Jūsu tēva pēdējā vēstule – dēlītis? Vai nav iespējams foto? Muzejam – Madonā? K.P.
——————————–
Rīgā, 21.6.91.
Cienījamā E. Dzelmes-Ķikures kundze!
Saņēmu (pirms četrām dienām) Kā plūsti, Aiviekste, bet šorīt Jūsu jauko vēstuli. Sagadīšanās: dažas dienas agrāk arī Skaidrīte Rubenes kundze man atsūtījusi to pašu grāmatu, tādēļ dubults prieks. Vienu eksemplāru varēšu atdot Mākslas darbinieku nama bibliotēkai. Jūsu sajūtu māksla literatūrā ļoti sasaucas piemēram ar Šveices (Cīrihe) kustību teātri. Nupat redzēju izrādi. Taču vēl pirms tam Mūzikas akadēmija lekcijās horeogrāfiem man nācās runāt par šo bezsižeta jauno virzienu (patiesībā jau sižets ir, tikai dziļi slēpts) es minēju Jūs un citēju Jūsu teicienu par krītošo putnu, kurš aizskaŗ Jūsu sirdi un Jūs nevarat nerakstīt. Minēju arī par Jūsu Alfa un Bētas saruna (nejauši manās rokās nonāca žurnāls Treji Vārti), — eksāmenā man bija patīkams pārsteigums, ka balerina Zita Ersa (viņa viena no pirmajām prīmo vidū – viesojusies dažādos kontinentos) pavēstīja ka savu horeogrāfiju veidojusi rosinoties no mūsu sarunas. Un, jāsaka, es viņas ‘materializēto’ ideju dejā sapratu.
Jā, man ir dažas Sarmas grāmatas: Negantnieks, Spēle bez noteikumiem, Vīru valodas, Slinkais puisis, Svešos dārzos un, kā jau Jūs zināt, — sarakste ar Jums.
Lielvārdē gatavojas atvērt Sarmas mājās memoriālo istabu. Pavasarī vajadzētu būt ‘sakārtotam’ arī dārzam, bet rudenī – ‘izstāde’ kur tad eksponētu visas pieejamas Sarmas un Ķikures grāmatas Sigurda un arī Vītolda grafikas. Liekas, minēju taču, ka Sigurds bija mans draugs, — tā es varētu viņam pateikt paldies – kaut nelielu. Savu lielu paldies arī Jums un šobrīd – pāri jūrām – Jāņu sveiciens!
Jūsu — Kārlis Pamše
Man nav nevienas (nav arī antikvāritos – meklēju) – no manām grāmatām: Nemierā ar sevi (monogr. Par Ludm. Špillerju), liter. pieraksts – Tā nebija lietaina diena, – Anta Klints. Pastāsti man savus sapņus, — grāmata bērniem par aktrisi Veltu Līni. Ja mana dzīve būtu, tik mana vien – dokument. apraksts teātra vēsture –
Ilgojos dzirdēt – redzēt Jūsu-Freimaņa dziesmas. Sveiciniet, lūdzu, manas seno dienu paziņas – Inesi un Dzidru.
——————————–
Vecāķos, 15.8.91.
Rakstniece!
Jūsu grāmatas nevar vilcienā lasīt, nevar ar tām draudzēties ja nepiederam paši sev, bet ja mums ir bijusi šī iespēja ‘ieslēgties’ kopā ar Jūsu gara bērniem, ja esam atšifrējuši zemtekstu urdošo spēku, tad gribas Jūsu ‘bērnus’ turēt savā tuvumā. Paldies Jums par to!
‘Šifra’ atslēgu man iedeva ‘Kaimiņš’ – starprindu norises, un Jūsu sarakste ar Sarmu.
Tas pat ir skumji cik ļoti savā vairākumā mēs ejam to autoru pavadā kas mūs baro ar veikliem sižetiem. Tas pats jau arī teātrī, masa mīl masveida mākslu, kas atbrīvo skatītāju no nepieciešamības domāt.
Visu Jūsu sūtīto esmu saņēmis – arī dziesmas ar Jūsu tekstiem. Ļoti patīk vārdi draiskā – tā par braukšanu vilcienā uz elli. Jums plašs vadošais diapazons (šobrīd domājot tikai par literatūru) – sievišķīga koķeterija – smeldzīgs līksms – stila traģika.
Jūs vienā lakoniskā vēstulē ierunājāties, ka Jūsu virkumam nav vajadzīga propaganda. Labi, nevaram nelietot šo nejēdzīgo ‘propagandas’ vārdu. Taču katrai uzrakstītai zilbei (sevišķi ja tā rakstīta ar sirdi!) ir jāaiziet, jāaizskan tautā. Citādi jau rakstīšanai nebūtu jēgas. Un kautkā man pašam negribot to speciāli darīt, tomēr tur kur ir cilvēki kam grāmata nav tikai interjEra dekors, man iznāk runāt par Jums. Nesen saviem draugiem citēju Jūsu epizodi no vēstules Sarmam, kur Jūs stāstāt par sava suņa bojā eju un jautājat: — Vai viņš būs pie Dieva? Un tūlīt atbildat: — Protams, jo viņš jau nekad nav bijis no tā projām. Un vēl to vietu, ka, dažkārt lielu notikumu iespaIdā Jūs netīkojat rakstīt, bet krīt putns no zara, krItienā ar spārnu galu aizskar Jūsu sirdi – Jums ir jāraksta. Pianiste Erika Braže iesaucās: — Jau to vien uzzinot, man šī rakstniece ir tuva!
Jā, protams, ka man ļoti interesētu izlasīt arī Jūsu-Sarmas korespondences turpinājumu. Dokumentāla literatūra pēdējos gados ir mana vājība. Vēstules, dienasgrāmatas, memuāri. Ļoti jau atšķiras – rindas kas rakstītas (dienasgrāmatās) tikai sev, vai arī aprēķinātas vēlākajai lasītāju reakcijai. Analogi ar vēstulēm. Jūsējās valdzina atklātības tiešums, uzticēšanās. Arī Sarma, ar visu savu rezervētību, atklājas savā cilvēciskumā.
Relatīvi daudz esmu sēdējis arī muzejos, arhīvos (droši vien – sēdēšu vēl), pāris gadījumos esmu lūdzis dažas dienas grāmatas neizsniegt ‘gadījuma rakstura’ lasītājiem, tāpat vēstules – ja tās paver durvis bargumam. Nejaušība iesvieda manās rokās Plūdoņa meitas – ģimnāzistes gadu dienas grāmatu. Tā ‘rakstīta sev’, tā man izmainīja attiecību pret cilvēku kuru es ļoti cienīju. Nu viņi visi Dieva priekšā un kā Sarma saka Dievam ir sava saimniecības grāmata.
Naturālisms mākslā – briesmīgs. Ļaunāk nekā diletantisms. Sevišķi teātrī. Kā Jūs domājat?
Es plānoju kaut kur rudenī, Madonas novada dienu, tiem kuri ceļā uz mājām dzīvoja – dzīvo ar šo sajūtu, ja arī nemisēsies ceļa un pārdzīvojuma grūtības. – Varbūt Jūs tomēr atbrauksiet? Tur būtu arī tie, kuri noraudzīsies no Zvaigznītes. Piemēram Lapenieks. Norvilis diez’ vai nelaidīsies tālumā? Rudenāja ļoti gaidīja Jūsu vēstuli, nu, droši vien saņēmusi. Viņa strādādama par muzeja direktori vāca ‘katru skrandiņu’ par novadniekiem. Jau izsenis.
Labu Jums! Sveiciniet sev tuvos! Jūsu Kārlis Pamše
Esmu no Jums saņēmis visus sūtījumus, arī pēdējo prozas grāmatu. Arī Jūsu dziesmu tekstus ar notīm. No visas sirds esmu Jums pateicīgs.
Nu man jāvaicā: vai neesat jutusi, ka mēs te Rīgā pēdējā laikā Jūs ļoti daudz pieminam? Notiek tas tā: Rīgas muzikāli poētiskais teātris notraktējot ar skolām iestudē teatralizētus ‘stāstus’ par noklusētiem nezināmiem aizmirstiem autoriem. Trimdas rakstniecību sākam ar Jums un Sarmu. Pamatā – vēstules un Sarmas romāna Rotaļa bez noteikumiem epizodes. Jūsu vēstules runā Māra Zemdega, Sarmas – atļāvos es. Dārziņa un Mocarta mūzikas ieraksti.
Nerakstīju par šo pasākumu, iekams nezinājām kas tur sanāks (Režisori nekad to nezin). Nu jau ir bijušas trīs izrādes – Sarmas dzimtajā pusē Bauskā un Baldonē. Rīgā pirmizrāde 13. nov. koncertzālē Ave Sol (patlaban prestiža kamerkoncertu telpa). Līdz tam vēl trīs izrādes paredzētas Talsos. Ielūdzam uz Rīgas pirmizrādi! Nē, labāk, kādreiz vēlāk; mēs vēl baidāmies no kārtējā kratītāja. Visvairāk es jo lielā aktieriskā uzdevumā sen nebiju sevi pieteicis, un no Jūsu analītiski kritiskās acs jau nu pavisam. Vienīgi Jūsu iejūtīgās sirds siltums kādu to esmu iepazinis – deva drosmi.
Pēc Rīgas izrādes rakstīšu tuvāk, — tad būs aicināta ari prese, kritika.
Māra Zemdega saka Jums savu paldies un lūdz Jūs no viņas sirsnīgi sveicināt! Savukārt no manis labas dienas Jums un Jūsu meitām! Jūsu Kārlis Pamše
—————————————
Rīgā, 15. nov. 91.g.
Ļoti cienījamā kundze!
Man ir viegli Jums uzrakstīt vēstuli; viena no lielākajām šī gada dāvanām man – iepazīšanas ar Jums, — kaut arī no attāluma, kaut arī neklātienē… Dažas īpašības mums analogas, — es arī mīlu (vēl arvien) te kā man nav un tas man palīdz izturēt to kas ir.
Nē, pie radio pārraidēm pavisam ar’ neesmu vainīgs. To vienu – ar Jūsu biogrāfijas apstāstu bija ‘sarūpējis’ Jānis Anerauds. Tad vēl bija Jūsu prozas pārraide – laikam redaktores izvēlēta. (negadījās dzirdēt) Ar izdevniecību nav nekādas saskarsmes. Laikam taču būs vainīgs tas, ka Jūs nerakstāt ar spalvu, bet ar sirdi.
13.XI dabūjām Ave Sol zālē dot divas ‘…un mūžīgs ceļš tālāk’ izrādes jo dienā paredzētajam uzvedumam par Poruku, saslima dziedātāja. Vakara izrādē apmeklētāju bija maz (pārpratums ar kādu skolu, kura bija gan pārskaitījusi naudu, bet skolotāja aizmirsusi izdalīt bērniem biļetes). ‘Ceļš’ ir iekļauts sarīkojumu ciklā vecāko klašu humanitārā novirziena skolām, bet viņš ļoti ‘piestāv’ 18. novembrim un tādēļ vakar bijām Iecavā, rīt būsim Lejasciemā, parīt vēl reiz Iecavā, bet 18. nov. Saldū.
Rīgas vakara izrādē bija galvenokārt citu teātru ļaudis, radio un televīzijas žurnālisti. Arī Vītolda Kalniņa atraitne Anna, kura nu jau pasen no Sibīrijas pārbraukusi.
Šodien zvanīja televīzija un izteica vēlēšanos janvārī ieskaitīt pārraidēm – (Gribēju ierakstīt skaņu – t.i. teksta dialogus, bet ‘nesamakšķerēju’ lentu).
Pa laikam pirms izrādēm es kaut ko pastāstu par Jums un Sarmu un iedodu auditorijai ‘aptaustīt’ Jūsu ‘Uz tilta’ un Sarmas ‘Slinko puisi’. Rīgā nolasīju dažus teikumus no Rudenājas kundzes vēstules, kurā viņa lūdz mani katrā ziņā 13. nov. atlicināt laiku un aiziet uz sarīkojumu Ave Soil zālē… Un pēc tam nolasīju arī epizodes no Jūsu vēstules – Kā lai es aizsūtu Jums daļu no rudens ziedu skaistuma, ko man sadāvināja? Māra liek Jūs sveicināt! Viņa ļoti tic savas māmiņas vērtējumam un māmiņa teikusi, ka viņa esot ‘sašauta’ (šī vārda vislabākajā nozīmē). Mani paziņas – pensionēti aktieru pāris (viņi jaunībā spēlēja Kristīni un Edgaru) teicās sen neesot bijuši tik aizkustināti.
Dieva dēļ, kundze, nedomājiet ka nu es salielos, tas pirmo kārt nav manā dabā un otrkārt, — literārā viela ir tā kas rosina. Tādēļ vēlreiz – paldies Jums!
Paldies par ielūgumu braukt ciemos uz citiem kontinentiem! Taču… mēs tā gandrīz visi tagad esam tādā kā jaunsaimnieku statusā un tas nozīmē, ka briesmīgi nabadzīgi. Tā nav žēlošanās. Es ļoti labi atceros tos īstos jaunsaimnieku laikus divdesmitajos gados. Bet toreiz gandrīz visi bija vienā līmenī un dzīvoja ar vienādām cerībām. Tagad izdabās kooperatīvi un koruptanti un reizē godīguma jēdziens ir ļoti distancēts.
Nupat Latvijas radio paziņoja ka sāk brīdinājuma streiku – vienu stundu pārtrauc raidījumus. Streiko ārsti, draud skolotāji – Ir nomainīti, atlaisti vairāki ministri… Un mani sagrābj tāda pati nelabuma pašsajūta, kā 19. augusta naktī kad arī radio apklusa. Bet ko es par lietām, kas neattiecas uz mani (teorētiski, protams). Tagad lasīšu vecas avīzes lai sagatavotu radio pārraidi: ‘Nekur tā neiet kā teātrī’ — gan jau, kad streikošanas mode pāries – noderēs.
Kad Jūs atbrauksit, mēs Jums parādīsim ‘Ceļu’ tā kā tā. Kaut kur. Kādā mazā zālē vai lielākā viesistabā. Ja radio / televīzija nofilmēs, centīšos viņiem ‘izplēst’ kopiju.
Labu Jums! Sveiciniet sev tuvos! Jūsu Kārlis Pamše
————————-
[card]
Turpinām mūsu turneju. Nupat saņēmām ielūgumu no Madonas.
Lai Jums labi Ziemassvētkos, Jaungadā un aiz tā! Jūsu Kārlis Pamše
Rīgā, 29.XI.91.
—————————————–
5.1.92. Sveiciens no Latvijas jaunajā – 1992. gadā!
Cienījamā kundze!
Šodien svētdiena, ir kaut kādi ‘mīlestības darbi’ jāpaveic – jābrauc pie viena cilvēka, kurš jaunos gados strādājis Zara Kantori dziedam Rīgā nakts varjeti[?] programmā un no tā laika mēģinājis izsekot šīs zvaigznes ceļam. Tagad jauna dziedātāja grib sev izveidot koncertprogrammu ar to dokumentālo sižetu un es apsolīju aizbraukt ar viņu kopā pie seno dienu liecinieka. Tas viss tā starp cita. Galvenais: televizija bija pirmais mēģinājums Jūsu-Sarmas (un nu arī mūsu – Zemdegas un manam) – vēstuļu duetam. Janvāra beigu nedēļā – tad būs izmantojams filmēšanas paviljons – jātop! Viņi – televīzijas režija grib rekordēt arī Madonas, Daugavpils un Austrālijas ainavas, — paredzētas trīs filmēšanas dienas. Telv. režisors, — viņu sauc Ģirts Nagariņš – nupat bija Francijā un Indijā un viņam galva pilna visādu ideju arī par kompozīcijām ‘ķermeniskajos [..]šos’. Ekspozīcijai iecerēts Sarmas un Jūsu grāmatu, t.i. grāmatas ekrāna kaleidaskopā (?).
Biju Ventspilī – tur bibliotēkā svešatnes latviešu autoru grāmatas – 2000! Taču nevienas Jūsējās. Stāstīju par Jums, aizsūtīju viņiem Jūsu Uz tilta (man bija divi eksemplāri), turienes mūzikas skola ielūdza atbraukt ar Mūžīgo ceļu. T[..] Bērziņš… Vēl esam parādā Smiltenei, Madonai, Pūrei, — brauksim!
24. dec. Rīgas radio pārraidē bija Akurātera un Jūsu ziemassvētku stāsti (Jūsu par tām vecajām dāmām) Neuzzināju izvēles redaktoru (bet ne jau tas svarīgi) Jūsu darbu lasīja Dina Kvelde. Labi!
Pievienoju man sūtīto kartīti no Madonas muzeja. Dace – muzeja zinātniskā līdzstrādniece – ir laba literatūras pazinēja , grāmatiņa, kuras neiznākšanu viņa piemin, šķiet, Daces esejas par viņas tuviem autoriem.
Īsumā esmu pārstāstījis par to kas paņem manu dienu. Cilvēki (ļoti daudzi) pārdzīvo ‘cenu bumu’ un neinteresējas par ‘garīgo barību’, bet ja tomēr, tad vispirms ar Ulmaņa laika autoriem saistīto. Tiem ir arī citā ievirzē (kā piem. Dace!) un viss tas, liekas, ļoti likumsakarīgi – viss jāsāk ar pietuvināšanos ‘tiem svētīgajiem, kas neredz, bet tomēr tic’…
Jums labu labu vien vēlot Jūsu Kārlis Pamše
—————————–
Rīgā, 9.2.92.
Jaukā Ernas kundze!
Nupat saņēmu Jūsu vēstuli rakstītu pirms izlidošanas uz Sidneju. Paldies! Jā, arī Dienas un gadi ir pie manis. Un pēdējie divi grāmatu sūtījumi. Vēstules ‘apēdu’ pirmajā vakarā. Kāds liekas materiāls filmai – visa sarakste kopumā sniedz bagātu ainu par mazas tautas izdzīvošanas alkām, — ja šai filmā ietilpinātu arī Sarmas vedeklas (Vitauta sievas) un Jūsu māsas likteņgaitas, ja tur būtu atskats uz Jūsu tēva dzīves noslēgumu, un viņa turpinājumam mazbērnos, tad šī apopēja varētu reprezentēt tās tautas spēku, kas saņem stiprinājumu no kosma. – Ak Dievs, kur paliek turīgie mecenāti, sponsori, kas atbalsta vispirms ražotājus koperatīvus un vēl vairāk starpnieku komercfirmas? Jums ir iespēja ceļot ap zemes lodi! Es Jūs draudzīgi apskaužu un cenšos priecāties par Jūsu prieku. Man vismaz vasarās ir iespēja pastaigām Vecāķos mežā ar manu slimo kaķi un arī tas nemaz nav tik maz.
Mans pēdējā laika lielākais piedzīvojums – vienas nakts dežūra pie ‘uzticības telefona’ Rīgas radio, ar tūlītējiem komentāriem radio klausītājiem. Interesanti, smagi, ierosinoši. Parīt uz Alūksni ar ‘Mūžīgo ceļu’.
Jūsu stāstu lasījumus mēģināšu no radio nokopēt. Rudenājas kundze sūta sveicienus!
Lijas Ogulītes-Jankovas jaunkundzes vārds bija pirmais. Viņa dzimusi Ēveles draudzē. Pēc Lijas māmuļas nāves (mirusi jauna) Ogulītis – šķiet amatnieks, — apprecējis manu mātes māsu Kristīni. Kristīnes meita Anna gaŗus gadus meklēja savu pusmāsu Liju. (Kamēr atcerējās, ka Lija viņu – pateicoties Jankovam – aizvedusi uz Preses balli) Anna mira pirms diviem gadiem. Es Liju atceros redzējis uz skatuves Dailes teātrī.
Sveiciniet Dzidras kundzi! Un Sidneju – Jūsu otro Tēvzemi! Ja iznāk satapt – arī Liju Veikinu, — es viņā iemīlējos sidnejiešu viesizrāžu laikā Rīgā.
Labu! [..] Kārlis Pamše
Lijas Veikinas meita dzīvojot Rīgā — ? Varētu sastapt, intervēt radio?
————————–
[Photo]: Te Sigurds lasa Čaka dzeju. Vācu okupāc. laiks – Jāņa ielā 3. jumta dzīvoklī – viduslaiku mājā – Mēs bijām jauni… K.P.
———————————-
Rīgā, 3.V.92.
Cienījamā kundze!
Nu mazliet jāzīlē kurš Zemes nostūris Jums pašreizējās mājas, vai draudzējaties ar Sidnejas rudeni, vai esat Kanādā un pošaties skatīt Latvijas ievziedus? Lai nu kā – ceļot – tas taču uzkrājums jaunām radošām potencēm un par to es Jūs apsveicu!
Un, protams, arī ar to, ka Sidneja tik jauki atzīmēja un godināja Jūsu jubileju! (Man labs cilvēks atsūtīja A.L. ar rakstu un bildēm, — atsūtīja ar ekspres vēstuli un tādēļ šis materiāls ir ļoti piedienīgs Jums veltītajā stendā izstādē Madonā).
Bet visu pēc kārtas:
a) Ineses kundzes sūtītās kasetes saņēmu. Ir ierakstīta Daces Zvirgzdiņas runa Jums veltītajā sarīkojumā Madonā 23. IV. Sarīkojums notika muzejā, blakus zālei kurā eksponēti novadnieki – rakstnieki emigrācijā. Jūs esat blakus ar Andreju Eglīti. Ir visas Jūsu grāmatas, pāris autogrāfiju, foto materiāls. Beidzot ‘iepazinu’ Jūs arī bērnībā. Ir arī Jūsu māmuļa, ir Jūsu mājnieki lauku sētā, un Jūsu klases kopbildes. No svešatnes – Jūs ar meitām – Ineses augstskolai absolvācijas dienā. Ir vēl Ineses izstādes katalogs ar brīnumjauku attēlu uz vāka.
b) Ar Māru mums Jūsu-Sarmas vēstuļu duetu nācās runāt aukstā zālē (visā republikā apkure tanīs dienās bija atvienota) Taču mums abiem nesala, tāpēc ka bija atsaucīgi skatītāji, arī no Ļaudonas, Cesvaines, Dzelzavas. Pirms sākuma mums deva karstvīnu, pēc nobeiguma kafiju ar spirtu, — rezultātā tikai vieglas iesnas.
c) Jau februārī bijām Alūksnē (autobuss nekursēja – nav benzīna), kūlāmies ar vilcienu, skatītāju maz, bet tie kas atnākuši – sirsnība, atsaucība vienreizēja.
d) Šo duetu nofilmēja televīzija, bet pārraide (to nosaka līgums) būs pēc teātra sezonas beigām. Šis moments gan neko neizsaka jo perifērija atsauc iepriekšējos pieprasījumus (Smiltene, Ventspils, Pūre), tās pašas degvielas dēļ.
e) Daži viesošanās paredzējumi nevarēja notikt tāpēc, ka Māra patlaban mēģina Nacionālajā pie viesrežisora no Zviedrijas. Ak jā – pēc Rīgas Latviešu biedrības – māmuļas – atgūšanas vienā izrādē pārbaudījām Ādolfa Alunana auru arī šajā skatuvē.
f) 31.3. man aprita 75 dzīves un 50 skatuves gadi. Iepriekšējā daļā tovakar paši komentējām (ar U. Z.) un atsevišķas epizodes no Jūsu un Sarmas vēstulēm mēģinājām ‘sakausēt’ ar klasisko mūziku (mani draugi gan vokālisti gan instrumentālisti)
g) Gaidām Jūs Latvijā. Ceru, ka neatteiksit interviju radio, varbūt telvizijā? Radio nupat raidīja Jūsu Suni – apsolīja pārkopēt Jūsu kasetē.
Tā, ‘atskaite’ nobeigta. Kāda ir gaisotne ārpus minētā, Jūs droši vien zināt. Labi ka ne Jums, ne man nav jābūt Los-Andželosā…
Vai Jums, kundze, nav tādas receptes kas palīdz atslēgties no ikdienas gružiem un ieiet radoši veiksmošā noslēgtībā? Ar kaķi (kuŗam nepatīk, ja es nerunājos ar viņu – kož pirkstā vai skrotzīmulī) kaut kā tieku galā, daudz grūtāk, ja neredzamas plaukstas spiež deniņos, bet citreiz tai apvidū par kuru stāsta – tur sirds. Piedodiet, ja mans jautājums ir uzmācīgs, taču – mēs pazīstami – nu jau no bērnības.
Labu Jums! Sveicieni Jūsējiem! Jūsu Kārlis Pamše
——————————————
Rīgā, 13.VI.92. Rīta agrumā
Erna!
Jūsu vēstuli saņēmu vakar, kad Rīgā pēc ilga sausuma ‘ēras’ lija, šai atspirgšanai Jūsu vēstījums par kontinentu maiņu, par izjūtu smagumu kuŗā ir atziņu guvums – tās man jaukas apbalvojuma minūtes. Man no tā jāmācas ‘necīkstēšanas’ tikums (ja jau par Skalbes pasakām teikts, ka tajās pārkausēts latviešu tautas galvenais varonis – tikums, nu tad…)
Žēl gan ka Eiropas ceļojumu atliekat, bet gads paiet ātri un jācer – ļoti ļoti jācer un jāgrib, — pēc gada būs atsijājušies gruži, karjeras un man tās alkas, no ‘brīvības’ rīkstēm būsim kaut ko iemācījušies. Kā te iet, Jūs droši vien zināt, Austrālijas Latvietis bagātīgi informē (man avīzi šad tad atsūta labais cilvēks no Melburnas — Turaides Zilberts). Paldies par vēstuli!
Mūsu teātra sezona pārtraucas vasaras atvaļinājumā. Jūsu-Sarmas un mūsu Mūžīgo ceļu nesen ‘ļāvām’ redzēt Jaunķemeru sanatorijā (luksa ierīkojums nu jau tikai turīgajiem cilvēkiem) dīvaini — bija krietni daudz skatītāju. Nedēļu vēlāk Smiļga muzejā. Relatīvi nedaudz skatītāju, bet tie bija ‘ticīgie’ – tādi ‘ar aizturētu elpu’. Bija ar Siliņi[?] (no San-Francisko), teica mums ar Māru labus vārdus. Pieklājība? – Taču vēlāk to pašu bija atkārtojuši mūsu prominentajai aktrisei Elzai Radziņai, tā kā…
Vakar vakarā – televīzijas pārraide. Māra laba, es pats sev nepatiku. (Kaut arī telvīzijas ļaudis, toreiz – ieraksta laikā – piedāvāja mums ar Māru nākt ar saviem priekšlikumiem un pašiem sagatavot vēl ‘kaut ko’ un tādus ‘jokus’ jel tālrādītājs izsaka ļoti reti.
Ja vasarā (ak Kungs, — ir jau vasara?…) spēšu sarunāties pats ar sevi, varbūt izdosies kādu nopietnību ‘no sevis’ izmānīt.
Jūs, Erna, esat man palīdzējusi noticēt[?], ka vēl jāvar! Paldies par to! Protams, klauvē jau arī pie manām durvīm kaulu sāpe kurā elkonī savukārt ieķērusies depresija un arī man nav sveša vientulības uzmācība. Vienu gan pagaidām nepazīstu – garlaicību. Pēc ilgāka ‘starpbrīža’ atgriezos pedagoģijā, (ar nelielu stundu skaitu) – Mūzikas akadēmijā (tā pārdēvēja mūsu Konservatoriju). Man jāmāca horeogrāfiem režijas pamati. Tā kā no horeogrāfijas nekā nesaprotu, tad man ir interesanti. Šodien šai sakarā jābrauc uz Bausku, kur četri no maniem studentiem rādīs savu varēšanu (nevarēšanu?) folkloristikā. Tā būšot zaļumballe – visu nakti (!) No iepriekš redzētā ‘tīru’ piecnieku gan varēju ierakstīt tikai vienai studentei, kura (pēc dotas tēmas) rādīja Rīgas pilsētas komandanta sievu Annu Kernu sastopoties ballē ar Puškinu. ‘Spiežu’ studentiem iepazīties ar vēsturiskām personām un situācijām, — visvairāk latviešiem, piem. Aiju Bertani-Dunkāni, saisitībā ar Raimondu Dunkānu un Arsedoru, Rīgas prīmābalerīnu Mirdzu Kalniņu kuŗa Romā pārvērtās par grāfieni de Kapannu u.t.t.) Darbojos arī jaunā izdevniecībā, kurai nodomās – vispasaules teātra anekdošu enciklopēdija. Sākām ar Rutku Tēva aizsāktā turpinājumu – anekdotēm latviešu teātros, ir iznākušas septiņas burtnīciņas (3 ½ gados).
Vārdu sakot, cenšos iestāstīt pats sev (un vēl dažiem), ka es vēl esmu ‘priecīgs zēns’. Patiesībā – vairāk cenšos priecāties par citiem, — tā es mazāk atrodu īgnumu un naidu, kura arī netrūkst.
Sveiciniet sev tuvos un palieciet pati sirsnīgi sveicināta no dzimtenes pielūdzēja Kārļa
Piedodiet vēstuļu papīru, bet labi ka tāds ‘gadījās’. K.P.
Norēķ. rēķ. Valsts bankas republ. kant., Rīgā, ***** ______________No._________________ Uz/Ha No.__________________________ —————————–
—————————-
Rīgā, vēl vecajā 1992. gadā
Cienījamā kundze!
Nupat no Madonas saņēmu Jūsu izstādei dotos eksponātus. Izstāde – kopā ar Andreju Eglīti bija ilgi pieejama novadniekiem. Patīkami, ka vēl pie mūsgada, vēstules vēsta, ka Jūsu sirds melodijai ir atbalsis.
Šķiet skolotājas un arī dzejnieces Adina Ķirškalnes vēstuli nu jau būsit saņēmusi. Savukārt Dace Zvirgzdiņa stāsta par jauniem uzzinājumiem Jūsu rados un kādreizējos kaimiņos un arī to, ka nākošo vasaru varot gaidīt ciemos Dzidras kundzi, bet Jūs pati vēl minstinoties. Cerēsim, ka jaunais gads iedos mums visiem jaunu spēku un ilgu piepildījumu. Pats galvenais – izkļūšanu no garīgā un materiālā haosa šobrīd glābjamies ar bezmērīga koncertiem[?] – cikliem. Nupat devāmies pirmdienas pusdienas pārtraukumā grāmatnīcā Globuss (pretī Operai) stāstām par jaunāko grāmatniecībā, teātrī, mūzikā, dziedam. Klusējam.
Man tāda sajūta ka tieši klusuma melodija ir tā kas piesaista un šai melodijai tik izteikti piederas arī Jūsu daiļrade. Paldies!
Labs cilvēks (viņš rūpējās par Rīgas zēnu kora viesturneju ASV) atgriezies no Rīgas Ņujorkā un apsolījis Mārai Zemdegai nosūtīt Jums radio kaseti ar trijām Jūsu darbu pārraidēm. Savukārt televīzijas kaseti apsolījusi pārsūtīt komponiste Dace Aperāne. Nupat atjaunojām Jūsu un Sarmas vēstuļu duetu – 18. novembrim veltītā sarīkojumā vienā no Rīgas arodskolām, bet decembrī izbrauksim ar diviem ‘seansiem’ Rīgas rajona Vecbebros. Šie braucieni tagad notiek retumis – benzīna trūkuma dēļ un ja nu kāda skola vai organizācija ‘karsti vēlas’, tad tā arī sagādā iespējas un mēs neatsakām.
Jūsu grāmatas – vēstules tagad ir Ļaudonas un Madonas skolās un Madonas muzejā. Pie manis vēl ir viens komplekts. Liekas Jums nevarētu būt iebildumu ja tas pārietu Misiņa bibliotēkas īpašumā. Bibliotēka pārvietojās uz jaunām telpām Rūpniecības ielā, — janvārī cer pieņemt pirmos lasītājus.
Nu man lūgums: Varbūt Jūs atsūtītu ielīmei šajā grāmatā savu autogrāfu ar veltījumu Misiņ bibliotēkai. Es Jūs ļoti lūdzu.
Šis gads pagājis man bez sevišķām balvām, un ar veselību pat man tuviem cilvēkiem – divās manu draugu ģimenēs noslīka kino režisori Juris Podnieks un Gunārs Cilinskis. Jura tēvs jau vairākus gadus paralizēts un dēls bija tas kurš uzturēja tēva apzināšanos par dzīvības vērtību. Gunārs studēja paralēlkursā kad es mācījos režiju – 12 gadus par mani jaunāks. Nupat autokatastrofās gājuši bojā kādreizējais radio spīkers Alberts Liepa un dažas dienas vēlāk luterāņu arhibiskaps Jānis Gailītis. Tās tikai dažas no mazās Latvijas daudzajām ‘miera laiku’ traģēdijām.
Citādi? – Cenšos dzīvot tā it kā nebūtu apjukuma vilšanās cenu trakuma, korupcijas un jaunbagātnieku ālēšanās. To Jūs man mācījāt teikdama, ka emigrācijā centoties dzīvot tā itkā nebūtu emigrācijas. Mazliet strādāju radio – nupat iestudēju itāļa Gvareski grāmatas Don Kamilo un viņa avis epizodes. Prātoju par Andrē Žida Pastoralās simfonijas radio variantu. Sistemātiski sadarbojos ar Teātra anekdošu izdevumu – jaunāko burtnīcu pievienoju šai aploksnei. Tādas burtnīcas iznāk divas reizes gadā un bez jokošanās tur mēģinām ‘iedabūt’ arī aizmirsto un noklusēto informāciju par kuŗu nemaz nevajadzētu smieties, labi ja pasmīnēt.
Lasu. Briesmīgi daudz neizlasīta – nu tikai iepazīstu emigrācijas rakstnieku devumu – mentalitāti sevišķi suģestē dokumentālais devums – vēstules, dienas grāmatas, memuāri.
Kaut kas no jauna parādās arī pie mums, taču vērtīgo aizslāņo lubu, kriminalā un erotiskā literatūra kuŗai atrod gan izdevējus gan defreito papīru – jauni biznesmeņi?
Uz teātriem (tādus arī vēl mana) eju nepiedodami maz. Biju dažos koncertos, — nupat uz Baha programmu, ar kuru mūsu izcilākais koris aizbrauca uz Izraēlu. Koris saucas Ave Sol – un apbraucis vai pus pasaules saņēmis jo daudzas godalgas – viena no soloistēm mana operetes aktrise Dzintra Neļķe – nu jau ‘raud’, ka apnikušas svešas zemes un ‘mēles’.
Vēlu Jums un Jūsu tuvējiem sastapties ar Ziemsvētku brīnumu! Un varbūt tomēr ļausit lai Dzidras kundze Jūs paņem pie rociņas lai pastaigātu gar Aivieksti? Sveicieni – laba vēlējumi – no Māras! Jūsu Kārlis Pamše
P.S. Nenobaidieties par televīzijas kaseti: dzīvajā plānā esam romantiskāki, starp mums ir simpātiska buŗa[?] (tā izrādes gaitā dažādi iekrāsojās) un katram savs ļoti atšķirīgs, laba dekoratora – Gunāra Zemgaļa – sarūpēts krēsls. Tas viss vēl bija Alūksnē (pēc viesošanās tur) un televīzija nevarēja atcelt filmēšanu – tad izlēma filmēt ‘rakstnieka domu’ – bez ārējās anurāžas. K.P.
————————————————-
Rīgā, 19.IV. 93.
Mīļā Ernas kundze!
Tikko saņēmu Jūsu vēstuli – esmu priecīgs, par to ka neesat mani aizmirsusi un reizē ir skumji, ka Jums bijušas aizdomas… Par ko gan lai es aizvainotos? Šādas emocijas patērē spēku un man tas ļoti vajadzīgs. Skumji arī tad, ka vēstuli ar Jūsu parakstiem neesmu saņēmis. Pasts! Cilvēki! Viņu dēļ biju nobažīmjies: varbūt Jums ar veselību pavisam ļauni? Paldies, ka nu zinu: vecais latviešu sakāmvārds par lēno (veselības) nākšanu ir vietā!
Literatūra un Mākslā izlasīju Jūsu stāstu. Mana subjektīvā attieksme, — man taču pieminētās vietas un cilvēki tuvu pazīstami, — vēl pastiprināja saviļņojumu. Nē, Ernas kundze, — es no Jums vairs nevaru saņemt tikai vārdus vien.
Neatceros, vai rakstīju Jums pēc tam kad ar Māru bijām Vecbebros – tur lielā zālē lielai auditorijai runājām ‘…un mūžīgs ceļš tālāk’. Jāatzīstas, ka mazliet tad ilgojos kamerzāli un nelielu auditoriju, kāda, piemēram, bija šajā sezonā Mākslas darbinieku namā, kur mūs klausījās ar aizturētu elpu.
Jaunnedēļ – ja Māra varēs izkārtoties teātrī, — piedalīsimies ar šo programu labdarības sarīkojumā (bērniem vāc līdzekļus) izstāžu zālē – viesnīcā Latvija. Kad ‘atnāks’ Jūsu paraksti (cerams šoreiz pasts būs tik precīzs kā ar pašreizējo vēstuli) tad iesim uz Misiņa bibliotēku, kuŗa tagad man blakus – Rūpniecības ielā, jaunceltā māja ar balta marmora kāpnēm (cēla partijas arhīvam).
‘Trejos Vārtos’ lasīju atsauksmi par Jūsu jauno grāmatu ar raksta noslēguma piebildi, ka Jūsu darbus, savam teātrim izvēlējies Edgars Kramiņš. Diemžēl mūsu ‘Muzikāli poētiskais teātris’ par to laiku jau bankrotējis. Direktors meklē jaunu nosaukumu, jaunas iespējas. Laikam jau video lente ar televīzijas ierakstu nav līdz Jums aizceļojusi (Cik zinu Kramiņa kungs to nosūtījis komponistei Aperānei – viņa it kā apsolījusi paveikt pārkopēšanu un Jums nosūtīt).
Vēl nesācis lasīt Jūsu vēstuli es zināju, ka attēlā ir Ineses kundzes darbs. Kas tā ir par techniku ‘vilnas vēlums’? vai attēla krāsas atbilst oriģinālam? Vai tas ir triptihs un izmantojot interjera dekoram iespējama kompozīcijas maiņa?
Ar manu veselību tā: žēloties negribas un ar ko lielīties nav. Un tādēļ ir tiesības teikt balsī! Diemžēl to nevaru vēstīt par visiem ģimenes locekļiem; sievai sarežģījumi ar sirdi, ar asinsspiedienu (viņai ieoperēts pie sirds stimulators) Kā jau māte – viņa nervozē par meitu kura šo ziemu ‘papildinās’ politoloģijā Kembridžā un Londonā un par dēlu, kurš pārcēlies uz Liepāju un gatavojas otrreizējām laulībām, un par pirmās laulības mazmeitu, kura vai pārvakariem zvana uz Ventspili. Mūsu dzīve taču nav – mūsu vien.
Es patlaban radio teātrī iestudēju Latvijā nepazītu darbu: Andrē Žida Pastorālo simfoniju. Gripas epidēmija nolikvidēja darba grafiku un sarežģījumu ir vairāk nekā gribētos. Konservatorijā (kas tagad saucas Mūzikas akadēmija) man divdesmit studenti kuriem lasu kursu par režijas pamatprincipiem (tuvojas eksāmeni…) Uzņēmos sastādītāja darbu (daļēji jaunraksta arī komentāri) grāmatiņai kura iecerēta Antas Klints atcerei (1 okt – 100 gadu, — 1983-1970). Esmu skolu dramatisko kolektīva (amatieru) skates žūrijā un radio raidlugu konkursa komisijas priekšsēdētājs. Tā tad – garlaicīgi nav. Un pie visa – nesmejaties par mani, kundze – mans kaķis Maņriks jau otro mēnesi ir pieteicis ‘bada streiku’. Bija bronhiālā astma, tad plaušu karsonis, tad – šī barības nepieņemšana. Pāris ārsti nevarēja īsti novienoties par pašreizējo diagnozi – barojam ar pipeti un liekas, ka meitas no Londonas atsūtītās tonizējošās kapsulas jau dod pirmos cerīgos rezultātus. (Kad mani draugi par šīm izdarībām smīn es viņiem saku: piedodiet, bet viņam ir tas kā daudziem pietrūkst – viņš ir personība.) Ja vēl teikšu ka nesen filmējos trijās televīzijas lentēs (vienā no tām kopā ar Ablerta Jekstes meitu Zani Freivalds kundzi no Kanādas), Jūs domāsit, ka es dižojos. Maijā žurnālā ‘Māksla’ parādīsies mans raksts Austrālijas leģendas, bet avīze Latvijas Zeme drukā manas bērnības – agrās jaunības atmiņas, Atgriešanos. Vai brīnums, ka gulēt varu tikai ar miega zālēm (kuras grūti dabūt) un sapņu murgos bieži redzu mūsu zirgu. (Reiz viņš pienāca pie akas un prasīja lai viņu padzirdu.)
Ļoti gaidīšu no Jums kaut dažas rindiņas, lai zinātu ka lēnā dzīve ir laba! Jūsu Kārlis Pamše Sveiciens Ineses kundzei!
Par kuru listi balsosit? Septiņi mani paziņas (to vidū divi mani bijušie studenti) kandidē, bet katris savā listē. Problēma.
Visu pavasari un pus ziemas neesmu bijis vasarnīcā, — jābrauc tur iestādīt dažus kokus, bet nav kas attransportē melnzemi. Problēma.
———————————————–
Vecāķos (viss klusu) 21.VII.93.
Jaukā Erna!
Es te jau mēnesi, ārā no Rīgas divatā ar [..] Maņriku kaķi invalidu kurš bērnībā sev uzrāva vītņauga podu – viņu saspieda. Viņš izdzīvoja pateicoties kaķa izturībai un labam bērnu ārstam.
Es ļoti gribēju šo divvientulību. Taču Rīgā iebraucot – jau durvis slēdzot domāju: vai būs kāda vēstule? Un lūk šorīt – Jūsējā! Paldies!
Vai zināt kas man visvairāk patika (un arī pārsteidz) Jums veltītajā sarīkojumā Madonā? – Dace Zvirgzdiņa iztaujājusi Jūsu radus un kaimiņus (viņu pēctečus) vārdos klausītājiem uzgleznoja Ķikuru māju portretu ar Jūsu māmiņu centrā. Un māmiņa ‘pie vakariņu azaida galda ir nomainījusi darba drānas’.
Tā taču latviskas mentalitātes gara aristokrātisma atklāsme.
Piedodiet manus izļodzītos burtus; ziemā nelūgti ciemiņi te vasarnīcā izskrūvējuši visas spuldzītes, tagad izdevās pie spekulantiem utenē nopirkt pāris, bet – ‘mazjaudīgas’ – nu – rakstu krēslā – pustumsā.
Man šis laiks – laikmets ir ļoti interesants; dzimst kaut kas jauns! Grūti? – Jā! Bet man maz pretenziju, un es jau pasen zināju, ka tā būs. Sava laika tulkotāja no franču valodas Maija Silmale man ‘piespēlēja’ Antuana de sent Eksupērī miniatūru Vēstule ģenerālim — tā – kā apmēram te: „Kad Vācijas jautājums beidzot būs atrisināts tad sāksies īstās problēmas. Pasirmais marksisms sadalīsies neomarksismos – kā sēnes pēc lietus dzims jaunas sektas kuras nīdīs viena otru. Ģenerāl, — ja arī pēc šī kaŗa es palikšu dzīvs, man būs viena vienīga problēma: kas jādara, lai iestāstītu cilvēkiem, ka pastāv par prāta dikti augstāka – gara kultūra.”
— Ir taču šai pasaulē gaišredzīgi cilvēki – miniatūra rakstīta 1943 gadā.
Tulkotāja Maija man teica: — Es jau nepieredzēšu Eksiperī paredzējumu. – Nepieredzēja; viņu ievietoja psihiatriskajā, pēc atbrīvošanas viņa nomira (iepriekšējie gadi viņai Sibīrijā).
Pēc Jūsu vēstules izlasīšanas es tūlīt zvanīju uz televīziju par iespējām dabūt video kaseti – 25. VII. būs pārraides atkārtojums. Ja ierakstu neiemetīs ‘fondos’ (uzglabāšanai un vēl atkārtotai pārraidei) tad varētu nokopēt. Taču varat domāt, ka pārraidi saglabāšot.
Tagad vispareizāk būtu šo pārraidi nokopēt pie mājas televizora pievienotā video magnetofona iekārtā. Mūsu apstākļos šai iekārtai jābūt vai nu japāņu vai ASV – Manam dēlam šis ‘technikas brīnums’ bija, bet viņš šķīrās no ģimenes – visu atstājot sievai. – ? centīšos ‘kaut ko’ atrast pie paziņām. Zvanīju (šajā sakarā) arī Mārai Zemdegai, bet arī viņai ‘videomaģa’ nav. – Visu skaņu ierakstīja Madonā, taču – tas jau nu ‘nav tas’.
Ernas – Jūs taču piedosit mums mūsu nabadzību?
Cik žēl, ka šogad Jums neiznāca atbraukt. Mūsu ‘Muzikāli poētiskais’ teātris laikam likvidējies. Līdzšinējās telpas jāatdod it kā kādai sūtniecībai un skolām (mūsu pamatklientūra) nav vairs līdzekļu. Braukt uz perifēriju arī vairs nevaram, jo benzīns, autobusu īre ir desmitkāršojušies izmaksās. Ernas kundze, — nekas, mēs Jūs ļoti gaidīsim un spēlēsim – dzīvosim izrādē ‘…un mūžīgs ceļš tālāk’ kaut vai Jums vienai! Radio iedevu kaseti lūdzot lai nokopē visu ko tikai no Jūsu daiļrades pārraida.
Vai esat atpūtusies pēc tālā ceļojuma? Es ceru, ka jā! Un tagad Jūsu izjūtu impresija, iegūst nezūdīgas atziņas jaunos sacerējumos.
Sveiciniet Ineses kundzi, tos kas labi ar Jums un palieciet pati no Māras un manis sirsnīgi sveicināta. Labu vien! Jūsu Kārlis Pamše
Mums jauns indekss: Latvija LV 1010
———————————————
Rīgā, 25. sept. 1993 g.
Ļoti ļoti biju – esmu priecīgs saņemt Jūsu vēstuli (no 18. sept, pasta zīm. 20 sept), tik ātri skrējusi! Toties manējā Jums, pēc tam kad saņēmu ar ielīmes lapiņām Misiņa bibliotēkai dodamajām grāmatām), — nav pie Jums ‘apstājusies’. Jā, rudens arī te izgrezno kokus – mežus. Un rudens ir mans gada laiks. Protams, pēc klaiņojumiem gar jūru vai pa lapkriša birzi, gribas siltu mieru. Rīgu vēl arvien neapkurina, taču mūsu namu pārvalde ir vienīgā kura piedzinusi no ‘padotajiem’ parādus un nu iedeva siltu ūdeni.
Kramiņa kungs (būtībā bankrotējušā Muzikāli poētiskā teātra šefs) pārdēvējis teātra nosaukumu un turpina kaut ko darīt. 29. sept. bija jau pasūtījis avio biļetes uz ASV turneja ar ‘Mūžīgo ceļu’ (Televīzijas kaseti – cik sapratu — Jums domāto – nogādājis kādam kungam Ņujorkā) un atbildei mēs ņemam – divas izrādes Ņujorkā, viena Sietlā, tālāk, it kā jāmeklē sponsori. Es atteicos. Un ne jau materiālu apsvērumu dēļ, (kaut kā varbūt izkultos, kaut kā pārvarot nabadzības – ubadzības rūgtumu, — bet mana sieva pēc insulta (29. maijā) – nedēļu neanimācijā, pēc tam intensīvā terapijā, slimnīcā – vēl arvien ir uzmanāma. No laukiem gan pārcēlās pie mums mūsu mazmeita (viņas vecāki šķiras), tas ir lieliski un arī nē, jo mazmeita vēl mācās 10. klasē.
Aizvakar zvanīja ‘šefs’, ka neskatoties uz visu, ‘Ceļš’ jāatjauno (pēc 10 dienām) ‘Ave Sol’ zāle izrāde. ‘Un mūžīgs ceļš tālāk’.
Misiņa bibliotēka pārvietojās jaunā ēka (pavisam man blakus). Tad arī reizē ar grāmatām bibliotēkas darbiniekiem dāvināsim ‘Ceļu’. Arī Māra jau ļoti gribēja šo tālo braucienu, bet es nebūtu ‘lietojams’ veselu mēnesi prom no mājām.
Vasarā bija liela aizņemtība – nepieciešamība pieņemt redaktora darbu (2 mēnešus) radio. Tagad turpinās daži līgumdarbi.
Šis laiks ir bezgala interesants – savā izmisumā cerīgs. Un vēl jau tikai atklājies ‘kas ir kas’.
Pagājušo nedēļu tapa radio atkārtots raidījums par Jums. Šad un tad atgādina arī Sarmu. Viņa vedeklai (Vitolda sievai) vēl arvien neizdodas atgūt Sarmas celto māju Lielvārdē kur bija plānots Kalniņu ģimenes memoriālais muzejs. Ja sagaidīsim, tad ‘Mūžīgo ceļu’ rādīsim arī tur.
Ko rakstat Jūs? Kādas ieceres? Vai kādu daļu no Jūsu laika un Jūsu domām aizņem arī tas ko sauc par politiku?
Es kādreiz naivi domāju, ka var dzīvot un neļauties ne kam tik ‘šmucīgam’, bet… Pat pēc gadiem ‘piespēlējas’[?] dokumentācija un faktoloģija, kas liek saprast, piemēram – kāpēc tevi izlika uz ielas pēc 21 Nacionāla teātrī nostrādāta gada? Kāpēc piekomandēja ‘viesdekoratoru’ un kāpēc direktors paziņoja: kolektīvs ar Jums nevēlas vairs strādāt. Neteiksim, ka es biju pavisam ‘nevarīgs’; es atkārtoti atteicos iestāties man piedāvātā organizācijā. Tomēr man ļāva strādāt par skolotāju un vēlāk teātrī (Operetē – 23 gadus, 10 no tiem galvenais režisors) Tagad uzzinu, ar kā palīdzību uz manas galvas pakāra Damokla zobenu…
Izdevniecība ‘Zvaigzne’ piedāvājās izdot grāmatu – satīru par teātra aizkulisēm, karjerismu, konjunkturismu, arī sadzīves ‘skandāliem’. (Kaut ko no tā savā laikā drukāju ‘Dadža’ kalendārā). Ir gribas atsaukties šim ‘bildinājumam’, ir nespēju nobalansēt uz tās šķautnes kurā smaids apdraudēts no sarkasma. Un tad jau turpat ļaunums. Un tādas emocijas vairs nav padomdevējas. Kā domājat Jūs?
Madonas muzejs turpina apzināt savējos. Ļaudonas pagasts viens no bagātākajiem. Iepazinos (nejauši – radio studijā sastopot) ar ļaudonieti Andreju Krūmiņu no Francijas – (Viņš uzrakstījis dažas grāmatas par kaŗu), interesants cilvēks.
Rīgā viesojas Liepājas teātris, — pirmdien skatīšos jauna autora lugu jaunu aktieru izpildījumā. Uz sensāciju teātriem (piem Vitjuks no Maskavas, — spēlē atkailināti aktieri – tēmas patoloģiskas) nevarētu aiziet – jo biļete Ls 15 (tieši mana pensija). Uz kino nebiju sen, tad mazmeita aizvilināja uz gada vājāko filmu (ASV), bet laba mūzika (Miesassargs).
Labu Jums! Sveiciniet savas meitas un viņu ģimenes! Jūsu Kārlis Pamše
—————————-
Rīgā, 1. okt. 1993.g.
Skaisti, ka Jums tilti asociē vispārinājumus no simbola uz dzīves tiešamību no pasakas (pirmais kurš nāks pār tiltu) uz nežēlību. Un skaisti – tomēr.
Paldies par Jūsu vēstuli, paldies par ‘tiltu’. Pēc šīs vēstules kopā ar mazmeitu braucām pāri vairākiem tiltiņiem (manai pirmajai skolai 120!) – man bija daudz ko stāstīt par cilvēkiem un vietām – braucām tieši gar Lielvārdi Pļaviņām Madonu. Un par gala mērķi Anšlavs Eglītis teicis: „Cesvaine, Graši, Krauļi, Bačauska, Dzelzava, Aizkuja – pats vidzemieciskākais apgabals” (to neizlobījis[?] pat nezināju).
27. okt lugosim Misiņos ar Mūžīgo ceļu. Iepriekš aiznesu grāmatas, apstāstīju, izstāstīju. Šī nu bija auditorija kurai varētu dabūt Jūsu-Sarmas p[..] pasauli, vēl un vēl. Māras kundzes aizņemtības dēļ ātri ‘pēcvārdos’ steidzamies; mājnieki rakstīja Jums pateicības vārdus, direktora vietniece Anna Šmita atzīmē ka tūdaļ vēstules sākšot pārlūkot un darīšot to ar citām acīm un citu attieksmi. (Vēstuļu lielais sējums jau viņiem bija – autogravētos eksemplārus ievietoja ‘reto’ izdevumu nodaļā).
Mums ar Māru šī tikšanās arī bija viena skaista tilta pāriešana – sevišķi tādēļ ka bibliotēka jaunās telpās un sāk rītā jaunu dzīvi.
Esmu Jums pateicīgs par šo iespēju pārnoiet pār pagātnes tiltu it kā aktiera profesijā. Žēl ka Jūsu Inesi un Dzidru, kuŗas ‘iepazinu’ bērnības un pusaugu gados nav dzīve atvirzījusi no manis un viņu vārdus lasu vai nu nodrukātus vai no Jums mīļi pieminētus. Nepārprotiet mani kundze bet Jūs taču zināt cilvēcisko vājību vēlētos nenozaudēt pat to, kas mums nekad nav piederējis. Nenozaudēt ilūziju.
Un tomēr – atslēdzat sevi no ikdienas barjeras un rakstiet! Par vēl nepārietiem un tālumā aicinošiem tiltiem!
Es patlaban nedrīkstu paļauties atgādinājumam, ka ‘jāapsēstas’ – sava slimmiča rēnu operācija – vēl citi sarežģījumi. Saimniekojam ar mazmeitu (viņai vecāki šķiras) mācam viens otru ābolu ripulīšus cept un atrunāt no sērija filmu skatīšanās un katru dienu izlasīt – atcerēties kaut ko labu.
Un labu Jums! Un cerību vērst īstenībā! Jūsu Kārlis Pamše
———————————-
[Misiņ library’s letterhead, handwriting of someone from library]: 27.10.93. Rīgā
Ļ.c. E. Ķikure-Dzelmes k-dze!
Pateicoties māksliniekiem Mārai Zemdegai un Kārlim Pamšem mēs šodien J. Misiņa bibliotēkai tikāmies ar Jums un J. Sarmu!
Paldies! [appox. 43 signatures]
Atis Ratnieks
Venta Kocere
Anna Šmite
S. Klagešs
Elga Lustins
S. Sēne
S. Stukmane
L. Daugiša
Ilze
Līze
L. Līce
Lits
Waler
Kaira
Z. Alfons
Dzintra G.
I. Rutnovsa
Ilze Mālberga
Anita Brasliņa
Birtua
G. Markuse
Ē. Flīgere
E. Vaga
B. Iesalniece
M. Hetiņa
D. Gulbe
E. Muižniece
O. Pervurs
I. Šmitiņa
V.S. Naudiņa
Goldsteina
I. Labrence
Maija Budļevksa
Zaiga Avota
Ļ. Gramare
R. Dābola
Z. Kalniņa
Ojārs Zanders
Maija Reine
Pārsla Zute
[a few unreadable]
——————————–
Rīgā, 12.1. 94.
Tikko pārlasīju – priekšstatīju mūsu izrādes ‘…Un mūžīgs ceļš tālāk’, rīt vēl to pašu darīsim kopā ar Māru Zemdegu, tad iecelsim ‘busiņā’ divus krēslus (viens restaurēts antīkais, otrs ar modernisma iezīmēm) un nedaudz batikoto šifona buŗu (tā ir visa mūsu dekorācija) un brauksim uz Jaunvesseriem. Tur jaunajā sanatorijā ir laba skatuve un atpūtnieki allaž pateicīgi.
Dažām izrādēm man nācās atteikt; laikam, taču, es kādā vēstulē Jums minēju par sievas slimošanu – 21. decembrī viņa aizgāja. Pienākumi un strādāt nepieciešamība nu mani atgriež kādreizējā sliedē. Šis tas ķeras vairāk kā iepriekš, gan kājas, gan atmiņa, arī apziņa, ka vajaga, ka jāvar.
Kas to teicis: Mēs jau neaizmirstam, mēs tikai pierodam — ?
Laikam jau gan var pierast arī pie pieraduma būt izmestam? Nezinu. Brīžam nekā nezinu.
Paldies par Jūsu apsveikumu Ziemassvētkiem, Jaungadam! Ja neesmu Jums vēl atbildējis (nezinu, nekā nezinu), tad pieņemiet manu nopietni domātu vēlējumu: jaunajā gadā – jaunu grāmatu! Jūsu gudrā sirds zina daudz un šīs atziņas noklusēt draugiem – lasītājiem – dzimtenei – tas nebūtu labi.
Misiņa bibliotēka pēc viesošanās pie viņiem ar ‘Ceļu’ mani uzmana; sūta ielūgumus uz kluba sanāksmēm – lekcijām. Viņu telpās arī filmējam televīzijas aprakstu Reinis Birzgalis.
Rakstniece! Vai Jums nav filmiņas no Jūsu ceļojumiem? No pēdējā Austrālijas brauciena? No balvu saņemšanas ceremoniāliem? Es tad pamēģinātu kaut ko iestudēt no Jūsu grāmatām un taptu televīzija pārraide! — ? Bet ja nu Jūs pati atbrauktu?
Labu, labu vien Jums un Jūsu tuviem vēlot, no Jums vēstis gaidot – Jūsu Kārlis Pamše
—————————————————–
Rīgā, 6. IV. 94.
Jaukā Ernas kundze!
Paldies par vēstuli. Liekas vienīgi Jūs maz vārdos protat pateikt tik daudz!
Visa mana ‘darbošanās’ likumsakarīgs spīts. Sevišķi pēc sievas aiziešanas aizsaulē, kad nav vairs ar ko dalīt savu iluzionāru veiksmi un nestundu melnumu. – Paldies par ziņu, ka labi vārdi par mūsu aktivitātēm aizsnieguši Jūs! Šoziem ‘Ceļu’ rādījām gan Nac. Teātrī (Mazajā zālē) gan vecajā ‘Dailītē’ bērni stāstīja par Jums un Sarmu (bija tāds sarīkojums) un mēs ar Māru centāmies apstiprināt bērnu teikto. 21. apr. paredzēta ‘Ceļam’ izrāde Cesvainē. Paredzēta. Taču nupat jauns likums: pensionāriem atsavina pensijas, ja viņi mēģina vēl strādāt un ņem par to naudu… (‘Rīgas Balsī’ protesta raksts pret Riteni „Muti ciet pensionār!”)
Tā vai citādi – mēs ar Māru esam Jums un Jūsu ceļam pateicīgi – pirms izrādēm arvien vēl ‘pārmēģinām’, meklējam un, šķiet, atrodam kaut ko jaunu tālāk iešanai.
Šodien uzzināšu vai man ir reālas iekļūšanas iespējas sanatorijā kur strādā profesors Seagers (dzelzavietis) kurš mani ir ‘lāpījis’ 20 gadus…
Šorīt uz radio pārraidi – ciklā veltījumi Rīgai – atcerējos kā es 1937 gadā ‘atstāju pastalas aiz Rīgas vārtiem’.
Vēlu Jums atvilkt elpu („Esmu apstājusies”) un tālāk iet! Mūsu Evalds Valters nupat nosvinēja 100! – orķestrs, kori, patnieku eskorts, ziedi, ziedi…
Tautai spēles! To pirmo pusi – no seniem romniekiem mūsu valdība nav iegaumējusi… Labu! Jūsu Kārlis Pamše
Tai pašā dienā vēlā vakarā.
Ļoti ticu labestīgajiem enerģijas starojumiem. Ernas kundze, — man ļoti brīžiem pietrūkst spēka. Vai Jūs man nepalīdzētu: Un neatsūtītu miniatūru – kādu savu oriģinālu? – Jūs izbrīnina mana nekaunība? Taču es negribētu Jums rādīties citāds kāds esmu. – ‘Apskaužu’ Daci par to ka nu viņa redz Dzidras darbu nobildējumus, (man taču arī gan Dzidra, gan Inese – kā Jūs zināt, — pazīstamas no viņu bērnības)… ‘Miniatūrs’ arī ir relatīvs jēdziens, bet es domāju vēstules aploksnē ievietojamu – mans Rīgas dzīvoklis īr ‘būcenītis’ un tur man ļoti vajaga tāluma. K.P.
———————————–
Jaundubultos, 24. IV. 94.
Jūs protat pārsteigt ar negaidīto. Paldies! Ir par pārsteigumu, ir kalorijām, ir vitamīniem! Ko tur liegties, es beidzot esmu uzzinājis kas ir izsalkuma sajūta (no bērnības, pēc Pirmā pasaules kaŗa kaut kāda analoģija) un apjauties kā tas ir kad nav šīs sajūtas, nav vēlēšanās normālai apritei. Vienu dienu nedēļā to praktizē daudzi – atslodzes diena. Normalizējas asinsspiediens (arī man!) Taču subjektīvā atteikšanās no aktivitātēm visdažādākās jomās (lasīt avīzi, ieslēgt televizoru utt) mani jau aizveda līdz izsīkumam. Labs cilvēks mani ‘ieskrūvēja’ dziedniecības iestādē (Sa[..]cienes Veselības centrs) pirmā nedēļa pagāja adaptējoties. Mazmeita piezvana kaut kāda paciņa – paka. Nebija paskatījusies sūtītāja vārdu. Braucot uz Cesvaini (‘Ceļš’ ģimnāzijas skolotājiem) iegriezos Rīgas dzīvoklī un tad atceļā dalījām kārumus, pieminējām Jūs ‘pieklauvējām’ ceļa rādītājam ‘Ļaudona 13. km’… no visiem Jums sveiciens!
Māc sirdsapziņa; vai pēdējā vēstulē esmu Jums uzrakastījis ko tādu kas licis Jums saprast bada biedu? Īsti tik traki jau nav, vēl nenokārtots pensionāru honorāru likums u.t.t Un – gandarījuma sajūta jau nav tikai rieciena biezumā.
Pēc izrādes Cesvainē auditorija lūdza pastāstīt par Jums, par Sarmu ko tuvāk. Daži lasījuši kaut ko no bibliotēkas pieejamā, bet relatīvi maz. Komponiete Reinfelde atbrauca līdz no Rīgas (viņai iepriekš nebija izdevies ‘Ceļu’ skatīt), teicās, ka redzētais – dzirdētais viņu ‘samalis’. Maijā prasa Smiltene braukt pie viņiem. Māra vakar piezvanīja, tad norunājām, ka uz Smilteni jābrauc, jāatdod parāds (reiz jau atlikām apsolīto – šo izrādi). O, parāda sajūta spiež. Šoreiz tas ir Jūsu sūtījums. Kā man atlīdzināt? („Bet cilvēks cilvēcisks ir tikai tad, ja atlīdzina” Sarma)
Mazmeitas klase brauc uz Zviedriju – negribējās, ka Anniņai rastos komplekss ar mājās palikšanu (vecāku šķiršanās jau tā sagādājusi problēmu nebūšus) – meloju viņai kā Dikensa leļļumeistars. Māra pēc Smiltenes brauks vienu mēnesi uz Kaliforniju. Labi ka viņai tas sagādā prieku. Man prieks ‘jāmeklē’ vēl neizbristā pļavā vēl nepazītos laukos. Jāmeklē bez meklēšanas paļāvībā, ka gan jau vienu rītu – vienu dienu – kaut kas.
Piedāvāja darbu – režiju jaundibinātā ‘Zemnieku drāmas’ teātrī. Atteicu – kas lai parāda ceļu ja acis brīžam aklas?
Kādreiz sanatorijās (tā man ‘tradīcija’ – sākusies pirms 18 gadiem) lielais prieks bija klaiņot pa mežu, gar jūru – tālu – ilgi. Tagad tas pats tikai domu priekšstatos jo pārrautais muskulis (ziemā krītot uz ielas) nedzīst un profesora piedāvātā ķirurģiskā iejaukšanās biedē. (Teicu viņam: — arī tad nu ilgi man vairs būs vajadzība un viņš mani[??], — Pirmo reizi tu man nepatīc!)
Ķīniešu paruna sakot: „Ja tu dienā neesi domājis neko ļaunu, tevi neuztrauks klauvējums naktī pie tavām durvīm” – Bet tā taču nav?! Jeb es maldos?
Vēl reiz – paldies! Sveiciniet tas kas ar Jums labi! Jums pateicīgais Kārlis Pamše
P.S. Tikko piezvanīja mazmeita: kaut kā ‘aizķērusies’ tagad atnākusi arī Jūsu vēstule! Paldies!
——————————-
[no date]
Labā Erna!
Katru rītu Jūs pieminu; šī ir viena no rūgtgaršīgākām kafijām, ko Jūsu roka un sirds atžūpēja līdz šejienei!
Māra patlaban relatīvi daudz spēlē un mēģina, nav izdevies sazvanīt un iepriecināt viņu ar šīs pēdējās vēstules labestību, ar pagātnes uzskatāmo liecību – skaisto foto. Tuvākās dienās gan nu sastapšu. Viņa gan ir jau ceļa jūtīs lai mēnesi pavadītu Kalifornijā. Draudzīgi apskaužu – „tos kas ceļo no kontinenta uz kontinentu, mani sabiedrotie nu piejūras meža pastaigās ir mūžam izsalkušās ķērcošās kaijas” (diez’ kādēļ šos putnus tā poetizē?)
Žēl, ka televīzijas ieraksts toreiz notika bez dekorāciju detaļām un kostīmiem – bagāža bija ceļā no Alūksnes, bet televīzijas darba grafika neļāva gaidīt. Vai esmu Jums teicis, ka pēc šī ieraksta mums piedāvāja divas izrādes Ņujorkā un divas Sietlā, bet es nevarēju braukt (biļetes jau bija rezervētas 29. sept pag. g.) jo manas sievas situācija bija kritiska.
Paldies ka Jums attēls šķiet pieņemams, cerams ka skaņa nesabojās garastāvokli. Pēc pēdējās izrādes (Cesvaines ģimnāzijā) mūs ļoti cildināja. (Varbūt palīdzēja Jūsu cienasts?) Ja mūsu Muzikāli-poētiskais teātris nobankrotēs (ir pazīmes) tad piedāvāšu montāžu radio ar aforismu ‘ievijumiem’ no Jūsu grāmatām. Cerams Jums nebūs iebildumu?
Labu! Jūsu Kārlis Pamše
—————————————–
[no date]
Labdien, Erna!
Piedodiet, ja tas skan familiāri, bet es pārnācu no Teātra savienības kongresa, tur tikāmies – Māra un es – starpbrīdī aizrunājāmies pie Jums. Sveiciens no Māras! – Jā, televīzija vēl reiz atkārtoja Jūsu-Sarmas – Māras-manu vēstuļu duetu. Gan man, gan Mārai nācies dzirdēt labus vārdus; kādēļ tos nepateikt Jums? Un nu oficialitāte pati ir ‘paslēpusies’. Jā, jā, — tie labie teicieni bijuši par to ka tāda pārraide dodot spēku ticēt ka ar Latviju un latviešiem vēl neesot pagalam (!) Tādā vai citādā sakarībā televīzija nodomājusi veidot teleaprakstu par mani (divi ieraksti jau bijuši) jūnija sākumā BurtniekosReinim Birzgalim atklās piemiņas zīmi arī tur esam ‘projektā’. Režisore iecerējusi arī Māras klātbūtni un kādu retro pārrunu darīt iedarbīgāku ar vizuālu citātu no ‘Vēstulēm’.
Vairs neatceros kur lasīju, ka cilvēks kurš gaida vienmēr ir interesants. Jūs gaidāt Dzidru. Dzidra droši vien, gaida šo atceļošanu pie Jums. Es gaidīšu vēstuli par Kanādas pavasari.
Mēs vēl arvien gaidām Latvijas pavasari; pēc kalendāra tam tūlīt jābeidzas, bet īsti to vēl neesam jutuši, jo nenormāli auksts. Nē, mēs gan negaidām neko sevišķu; apnicis drebināties un šķaudāt.
Paldies par vēstuli! Par mazbildīti pirmajā lappusē. Kā tās rodas? – Tur paraksts Dzidra. – ?
Lasu Kovaļevskas Deviņpadsmit. Mākslas akadēmija 1930.g. Ir arī mani paziņas. Droši vien arī Jūsēju. Latviešu ir maz – drīz cits citu [..]sim.
Labu Jums! Kārlis
————————————————
Vecāķos 18.VII.94. no rīta
Jūsu vēstuli no 26.VI ‘sastapu’ nesen; tā mani gaidījusi Rīgas dzīvoklī jo pats cenšos no šejienes bez sevišķa iemesla neizkustēties. Paldies Jums par vēstuli – tā mani saviļņoja, jo pie mums nemaz nav tik daudzi kas gribētu nākt mums līdz ‘mūžīgajā ceļā’. Māra gandrīz kategoriski ir atteikusies no skolu sarīkojumiem jaunākajām klasēm (Sabilē liela zāle kultūras namā bija pārpildīta ar ‘ziķeriem’ no vairākām skolām. Finālā, kad es runāju Sarmas vēstuli par Sigurda aiziešanu un zālē bija sarunas, Māra izmainīja mizanscēnu, to viņa dara ļoti reti (pretīgi man) – un pie vārdiem: „Mīļais, mīļais Kalniņa kungs”, — gandrīz apskāva manas kājas. Tas apklusināja mazuļus. – Liels pārbaudījums manai ‘noturībai’ bija izrāde Nacionālajā teātrī (tur es ‘pabiju’ 21 gadu, tur Māra manās režijās triumfēja [..]asonas ‘Trešajā vārdā’ un ‘Amerikāņu traģēdijā’) – un nu, pēc gandrīz 30 gadiem, pēc manas izmešanas uz ielas (lecu ģīmī toreizējiem pūšniekiem), pēc 23 gadiem Operetes teātrī – es zem šī – Nacionālā teātra – svētnīcas jumta iedrošinos…
Neparasta izrāde bija Alūksnē. Iepriekš Gulbenē paši ar ragutiņām no vilciena ‘vizinājām dekorāciju detaļas uz kultūras namu (citai izrādei), tad es ar aizvēsturisko bānīti (šaursliežu – unikāls ritums Eiropā) plēsos uz Alūksni. (Māra brauca no Rīgas viena). Šai aizvēsturei dīkotāji iepriekšējā naktī bija izdemolējuši vienu vagonu, kursēja tikai (no abiem viens). Varat iedomāties manu izmisumu ietikt šai rūmīgajā vagonā (autobusu satiksme bija pārtraukta bencīna trūkuma dēļ). Es ietiku. Mūžīgo ceļu skatījās Sigurda atraitnes Līgsma, brālēns. Viņam un viņa sievai (abi ir iekārtojuši privātu un lielāko lauksaimniecības ‘rīku’ muzeju Latvijā – varbūt arī Baltijā), mēs ar Māru ļoti patikām. Viņi pasniedza mums pašceptos rudzu maizes klaipus un ļoti tencināja. Šī izrāde, — es ziņoju ka Sigurds ir Līgsmas mājās vadījis vienu vasaru un – galu galā – tur, — Alūksnē mēs zaldāti būdami, viens otru ‘atradām’, — man, Ernas kundze, šis brauciens uz Alūksni bija dvēseles attīrīšanās, svētceļojums. Māra protams, to zināja un mums ‘saliedējās’. Un zālītē (turienes kult. namā ir arī tāda kamerzāle) bija Dievbijīga atmosfēra.
Arī šīgada pēdējā izrāde Cesvaines pilī, ģimnāzijas skolotājiem ‘iespieda zīmes’, — pēc izrādes nācās stāstīt par Jums, par Sarmu, par Sigurdu, par trimdas traģiku. Par to, ka tāda nav tikai Austrumos, kā pieņemts domāt.
Man šī vasara neparasta gan ar to, ka kopš maija vidus dzīvoju vasaras mājā viens. Māja piebūvēta pie senkāpas (kādreiz pāri kokiem varēja redzēt jūru, bet koki negribēja, ka es skatos pāri viņiem) no vienas puses viens stāvs, no otras it kā trīs. Un nu bez manis šī mītne it kā nevienam nav vajadzīga. Kādreiz te virmoja ne tikai dienas. Par to liecina viesu grāmata – paraksti uz sienas no 1966. Viens no pirmajiem Anta Klints: „Paliksim kopā – man nav vairs daudz laika…” Ir bijuši ciemos arī no tāluma (Cik dīvaini – visvairāk no ‘tālbraucējiem’ Austrālija!) Erna, Jūsu parakstam vēl ir brīvs laukumiņš!… — ?
Es te sarunājos tikai ar klaiņojošiem kaķiem. Mīce (mazmeita pagājšvakar iedeva vārdus un lutināja šos bezpajumtnes) neatstājas no manis. Alīse apciemo retāk, vēl retāk Kauslis. Kaimiņu Ricis grib tikai izmeklētu ēdienu bet Breiks (viņa saimnieks – rakstnieku sav. priekšsēdētājs) izstaigā māju, bet neēd neko, kaut lūdzies.
Rīt braukšu uz Rīgu – reizi mēnesī piedalos radio seriālā par Rīgu.
Labu Jums! Jūsu Kārlis Pamše
Kur palikusi skaņa? Ņujorkā tā vēl bijusi. Toreiz kad mums piedāvāja braucienu.
—————————
Rīgā, 27.IX.94.
Labvakar!
Zināt, Erna, kas visvairāk palīdz izturēt? – Spīts! Kāpēc es Jums to saku? Tāpēc ka mums dzīves izjūtās daudz analoģiju. Pavasarī man nācās rāpot pa kāpnēm pie vasarnīcas (savā laikā iebūvējos senkāpā – kāpnes pāri visam dārzam) Pēc 24 dienām sanatorijā – reakcija mīnusos. Maija vidū, kad Latvijā arī aizsākās gandrīz tropisks karstums, atsāku ‘patstāvību’, — viens pats, bez radio, televizora, (ziemā nozaga), bez kontakta ar kaimiņiem (sagadīšanās – slimības, narkomānija, augsti amati) Vasaras vidū izprātoju: sākšu spītēt! Piecpadsmit minūtes katru rītu rakšu zemi (ilgus gadus pārvelēnojies dārzs). Pārraku visu teritoriju. Un kliboju daudz mazāk nekā pavasarī. Pieteicos bijušajā Operetē kaut ko iestudēt. Pieteicu izdevniecībā grāmatiņu. Avīzei Elpa – ciklu par latvisko mentalitāti (dokumentāli apraksti). – Vai, kā nupat salielījos! Dullākais tas, ka daži cilvēki man notic. Operas prīmā balerīna Lita Beire (puspasaules apbraukājusi viesizrādēs, tagad pārkvalificējusies par horeogrāfi) uzaicināja sadarboties – rakstīt libretu par Bovarī kundzes tēmu. Šodien bija tikšanās ar komunistu, ar dekoratoru. Tādēļ arī es Rīgā. Citādi drebinātos Vecāķos un sarunātos ar ubagiem – klaiņojošiem kaķiem.
Pārvilkos Rīgas dzīvoklī bezgala noguris. Iepriecināja Jūsu vēstule. Paldies! Priecājos ka Dzidras kundzei panākumi izstādē! – Kāpēc lūdzu Jums mini skicīti? – Ticu aurām! Dzidras darbu foto attēlos jūtu smeldzi un cauri tai gaismas starojumus. – Paldies!
Pie mums lielajā modē sensācijas ar un bez piedevām. Tik daudz avīžu, žurnālu un grāmatu Latvijā vēl nekad nav izdots un reizē – tik daudz sēnalu nekad nav bijis. Radio un televīziju cenšas pārtvert mafiozās struktūras. Literārie raidījumi samazināti līdz minimumam. Godīgi redaktori lien vai no ādas ārā lai panāktu kaut kādu cilvēcīgi labu raidījumu. Jūsu stāstu būs lasījusi kāda cita aktrise, — Māra būtu ar mani dalījusies apcerē par interpretāciju. (Viņa vēl arvien Kalifornijas atceru priekā).
Aizgāja mūžībā pasaules vecākais spēlējošais aktieris Evalds Valters. Aprīlī viņš savā simtgadē apsveicējiem teica spožu un loģisku atbildes runu. Sestdien bēres. Bet svētdien man jāpiedalās jaunas anekdošu burtnīciņas un aktieru autobiogrāfiju krājuma prezentācijā. Jāsaņemas spēkā. Ar spītu.
Lūgums: šīs lapiņas otrās puses kvadrātiņā, lūdzu, Erna, ierakstiet atbildi jautājumam: kas Jums ir grāmata? (Grāmatniecība vispār, rakstīšanas process, — kā Jums tīk) Paraksts, profesija, pilsēta kurā dzīvojat. Lūdzu, neatsakiet! Tā nav buršanās; esmu pieteicis suvenīrgrāmatiņai aforistiku par grāmatu. Tajā pa starpināti rokrakstu faksimilus par šo tēmu. Lūdzu, ar melnu tinti! Un kvadrātiņu aizpildītu atsūtiet man atpakaļ. [an approximately 3”x4” rectangle outlined in bottom right corner of page.] Protams varat rakstīt arī uz cita, labākas kvalitātes papīra, tikai formātā tādu pašu. – Ļoti gaidīšu!
Kādas ir Jūsu ‘attiecības’ ar miegu? Es jau garus gadus desmitus – ar miega zālēm. Iedarbīgās dārgas. Nabago aptiekā – vācu – jālieto dubultdevās un tad ‘krīt uz aknām’. Varbūt Jūs zināt suģestijas vārdus?
Ligsmas kundze man raksta ka Sarmas un Sigurda pelnus pārsūtīšot uz Latviju – Lielvārdi. Muzejā paredzēta liela izstāde. Ja muzejs vēlēsies, mēs ar Māru neatteiksim ‘Mūžīgo ceļu’.
Sveiciniet savējos un Jums pašai labu, labu vien no sirds novēl Jūsu Kārlis Pamše
P.S. Ja vēlaties kvadrātiņā varat par doto tēmu rakstīt arī dzeju!
—————————–
Rīgā, 18.okt. 1994.
Jaukā Vidzemiete!
Sāku jau nobažīties; Jūs mani izlutinājāt ar savām grāmatām, ar vēstulēm. Un pieradinājāt pie šī laicīgi — garīgajā luksa; es jau sāku sajusties gandrīz kā Ekziperī jēriņš, kurš prāto: — Ja tu mani esi pie sevis pieradinājis, tad tev jāuzņemas atbildība par mani. – Šausmīgi, vai nē? (no manas puses, protams, šausmīga prātuļošana).
Nesen, nejauši ieslēdzot radio, dzirdu: neparastas tēlainas dzeju rindas. Jā, — Jūsu dzeja! Tā, — Jūsu dzeja! Tā caurvīju Jūsu autobiogrāfisko stāstījumu, ar labu mēra izjūtu pievienota mūzika. Zvanīja telefons un es nedzirdēju aktrises vārdu. Galu galā, ne jau tas svarīgi, nozīmīgi ir tas, ka Jūsu sirds diktētas rindas skan tiem, kam laba dzeja tieši šodien ir patvērums. Paldies! – Dīvaini, ka daudzi no tiem, kas kādreiz Austrālijas latviešu kultūras jomā un literatūras vērtēšanā ir bijuši trimdas dzīvē autoritātes (arī Jūsu likteņgaitu pazīmogošākā!) līdz Latvijai nav atskanējuši. Bet Jūs skanat. Es lepojos ar to, ka Erna Ķikure mani nav ignorējusi, vēl reiz. Danke sehr!
Pārlasīju no a līdz z Jūsu-Sarmas vēstules (šķiet ceturto reizi – scenisko montāžu – libretu veidojot tā bija intensīva ‘rakšanās’ psicholoģijas izpēte un apsvērums lai nenodarītu pāri autoriem atsevišķu posmu saāķēšanā. Tagad, ar ‘mūžīgo ceļu’ esam apstājušies Rīgā vien divas reizes ‘Ave Sol’ zālē, latviešu biedrībā, mākslas darbinieku namā, Nacionālajā teātrī (kamerzālē), Misiņa bibliotēkā, dažās skolās. Perifērijā: Madonā, Alūksnē, Bauskā, Liepājā, Cesvainē, rajona kultūras namā pie Diklas. Un nupat cilvēku aizmirstā Ziemeļblāzma apcer mecenāta Dombrovska laikus un Kramiņa kungs lūdz papulēt mums ar Māru savu atmiņu 11 novembrim (Lācplēša ordeņa atceres dienā!)
Tā tad: tagad ieejot Ķikures-Sarmas pasaulē sastapos un aprunājos ar daudzajiem paziņām – kādreiz sastaptiem cilvēkiem (pat kolēģiem – Lūcija Kalniņa, Vitolds Kalve, Aleks. Pelēcis) nemaz jau nerunājot par nesen tuvplānā apsveiktiem – Viju Vētru, arī Ainu Neboisi-Vāveri. Neaptverami interesants un pat reibinoši skaists cilvēku dārzs viens no mana mūža mierinājumu un veldzes avotu! No vēstulēm – esmu sācis līdzdzīvot ne tikai Jums – Jūsu ģimenei, bet iztēlē arī Tamužas, Dreimans kundzēm u.v.c. Tā taču bagātības kuru nevar no manis neviens aiznest to kā aiznesa no vasarnīcas radio, televizoru, lielo gāzes balonu.
Tagad par citu: man ir divas māsas abas vecākas par mani. Anna dzīvo Dzelzavā nabagmājā (viņas dēlu nosita, mūsu vecāku mājas Bučauskā nodedzināja – 1990.g.) Adele dzīvo Staicelē. Pēc vīra nāves (pasta ierēdnis aizgāja relatīvi jaunos gados) iemācījās aušanu – no persiešu paklājiem līdz smilgu ‘sedziņām’. Dažos gados panāca ‘tautas daiļamata meistare’ statusu (tāds pastāvēja) tas deva tiesības pārdot šos darbiņus Rīgā (pēc spec.komisijas vērtējuma) Aizpagājušo svētdienu aizkūlos uz Staiceli. Izrādās māsa uz kruķiem, par aušanu ierunājoties raud, tikai sapnī kādreiz sevi redzot stellēs. Viņa lūdza mani atdāvināt vienu no pēdējiem (?) darbiņiem – Smildziņa nākusi izbraukumā pa Vidzemi. Domāju ja kādam varētu ko nozīmēt Dieva uz[..]rstie un krāsotie zāļu stiebri Vidzemē – tad Jums. Lūk tādēļ šī neparastā vēstule, bail mazliet, ka ceļā ‘salauzīsies’ bet…
Es pats vēl mazliet strādāju radio (reiz mēnesī stāstu atmiņas par 30to gadu Rīgu – tuvojas mūsu Metropoles jubileja), kaut ko uzrakstu periodikai visvairāk Elpai. Lūgums: vai Jums nebūtu iebildas ja rakstu eseju par Jums, ar citātiem no Jūsu grāmatām? Ja Jums nebūtu iebildumu – tad ļoti ļoti – vajadzētu dažas foto kopijas – protams Jūs pati (nav tik svarīgi kuri gadi), ja nav iebildumu – arī Ineses un Dzidras ‘bildītes’, tāpat kādu no Jūsu grafikām. Ja, ‘jā!’ tad lūdzu uzrakstiet vai man iepriekš Jums jānosūta mašīnraksts akceptam?
Un vēl: ir iecerēta suvenīrgrāmatiņa par Grāmatu. Tajā aforistika par šo tēmu. Arī rokraksti faksimilā. Lūdzu Jūs: klātpieliktajā lapiņā (var būt arī uz cita taču tāda paša izmēra lapiņas) uzrakstiet ar melnu tinti atbildi jautājumam: Kas Jums ir grāmata (alias dzeja, grāmatniecība vispār utt. – pēc izvēles), zem šīs atbildes, lūdzu parakstu, profesiju, pilsētu kurā patlaban dzīvojat. Lūdzu neatsakiet!
Piedodiet apvainojoši paviršo rokrakstu, rakstītā nepārlasīšanu; man jābūt radio un rakstīšanas laikā 2 telefona zvani ‘izsita’ no normālas ‘eksistences’. Un nu jāskrien (piedodiet) – jāklibo uz tramvaju, pastu, radio.
Dzīvokli vēl neapkurina, un paldies Dievam, jo apkure būs vēl dārgāka nekā pagājušo sezonu. Gribējām brīvību… Lai nu kā neseno ‘paradīzi’ – šo murgu jau nu gan ‘ne za wmo!’
Sveiciniet savējos! Paliekat pati no manis mīļi sveicināta un (protams ar atļauju) mīļi apskauta no Jūsu tālā vidzemnieka Kārļa Pamšes
P.S.[cut off in copying]
—————————-
[letterhead statement: „Arvien vairāk atceros savu bērnību. Varbūt tāpēc, ka runas tās pašas: par pieaugušo dzīves dārdzību, par to, ka atkal būs jāauj pastalas, par to, ka bads nāk ātri, bet likumus izdod lēni..”]
Rīgā, 1994. dec.
Priecīgus Ziemassvētkus! Jaukā, labā novadniece!
Visas vēstules no Jums esmu saņēmis; atkārtotais lūgums par aforismu ‘apcerot’ grāmatu, izmainījies ceļā lidojot vēstuļu ‘putnu ceļos’.
Kāpēc Jūs tik daudz lasīju un lasu (tagad atkārtot grāmatas) Jūsu-Sarmas sarakstē šifrējas rakstīšanas process. Tas ir tas kas mani visvairāk suģestē mēģinot ielūkoties jeb kuras mākslas ceļam notiesātajos. Parasti paši autori to noklusē, bet vērtētāji, pa laikam, vai nu apdzied vai nopaļā rezultātus. Bet Anšlavs Eglītis savās pēdējo gadu grāmatās par esejām nosauc savu kolēģu darbu atstāstījumus. Kaut tas izdarīts ar pietāti un mīļumu (tikai dažos gadījumos ar ironiju) man pietrūkst iespēja izgaršot kvintesenci! Jūsu un Sarmas sarakstē tā ir bagātīgi. Sevišķi jau nu no Jūsu puses uzticēšanās sākumā Sarmas godprātīgumam, (vēlāk lasītāju izpratnei.) un tas valdzina. Bez vēstulēm diez vai tik tuvus sajustu Jūsu impresionistiskās miniatūras un dzeju. Pēdējā prasa koncentrētu atteikšanos no ikdienu gružiem lai nepalaistu garām vērtīgo. Mana diena vēl arvien tik saraustīta, ka žēl lasīt pavirši. Tas taču tikpat kā noziegums. Taču garus gadus es lasīšanai minūtes atlicināju sevi apmānot, jo vienmēr – maizes darbs – tas tiešais, kaut dažbrīd interesantais.
Arī manī gadu nasta sevi atgādina un ārsts vēl pamudina to darīt. Taču spītējos. Ja spītam klāt dusmas, tad viegli aiziet neceļos. Trešdienās pensionārus muzejs laiž par brīvu. Tur cenšos palikt labāks. Nupat skatījos Kuršinskas un Irbīša personālizstādes. Irbīts sturmē. Vai tiešām vajaga sajukt prātā lai piegrieztu sev uzmanību; Kuršinska atslēdzās no pasaules ar galēju sklerozi – viņu ievietoja pie neredzīgajiem. Viņas izstādē klusums. Apsēdos ilgam pie Grosvalda, Kazaka (ilgi slēpti – jo ‘formālisti’), — abi ‘nelaiž vaļā’. Sevišķi portreti. Kaut kas, tieši portretos, sauc atmiņā Delakruā.
Labu Jums, Jūsu Kārlis Pamše Sveiciniet tuvos!
————————————–
8.II.1995. Rīgā.
Paldies Dzidra, par tik negaidīto un skaisto pārsteigumu. Es būtu bezgala samulsis un nezinošs kā nu izturēties ja es Jūs ‘nepazītu’ jau no bērnības. Abas ar Inesi. Viss šajā dzīvē ir nejaušas likumsakarības; šoreiz tās sākās ar Skaidrītes Rubenes atsūtīto grāmatu E. Ķikures un J. Sarmas vēstules. Šo sējumu es ‘apriju’ vienā vakarā un naktī – tā tad biju sasveicinājies arī ar meiteni Dzidru no kuras izaugusi māksliniece ar savdabīgu skatījumu – dzīve ir rotaļa simbolikas ‘sabiedrībā’ (ir, taču, arī skumjas rotaļas).
Jūsu vēstuli saņēmu 4.II. tā tad nākošā rītā pēc izstādes atklāšanas, kurā protams, biju. Jūsu darbi tieši pret skata ienākot zālē un asi kontrastē ar aizmugures sienu, kur Krastiņa kunga ainavas sildina ar Austrālijas sauli. Jūsu kolēģes ogles zīmējumi (ar diennakts simboliku meiteņu attēlos) nez kāpēc ‘izkaisīti’ pa visu zāli un tas jau tā tematiski un stiliski daudzveidīgo autoru devumu padara vēl ‘saskaldītāku’. Jurjāns sasaucas ar agrīno Strausi, Sodums ir pavisam ‘savs’.
Austrāliešu-latviešu draudzības biedrības priekšnieks mani ielūdza 21. februārī piedalīties sarīkojumā. Manuprāt būtu labi, ja Procesija pārnāktu pie manis šajā procesijā, tas dotu pavedienu manam izstāstam – kā es iepazinos ar Jūsu māmiņu un Jums.
Skolas bērni neieredz tos pieaugušos kuri paliek gultās kad viņiem jāiet uz skolu. Tad nama kāpnēs steidzoties viņi piezvana pie visām durvīm. Šorīt arī pie manām, taču es jau biju nomodā un pateicoties emocijām kuras man uzdāvinājāt kopā ar Procesiju, varēju uz vakari nedusmoties. Paldies, Jums!
Rīgā sniegputeņi mainās ar atkušņiem un sētnieki mierīgi gaida kad kupenas pašas aiztecēs renstelēs. Vairākas reizes esmu kritis, bet laimīgi (slimnīcas pārpildītas ar traumētiem)
Jūs tik daudz mani iepriecināt šai laikā kad skumjas stāv pie namdurvīm, pie logiem, uz trotuāra. Pēdējā mēnesī vien nācies teikt ardievas daudziem tuviem – gan pēc dokumenta reģistra gan dzīvā sarakstā. Vakar vakarā uzzināts, ka aizgājis leģendārā kinooperatora-režisora Jura Podnieka tēvs Boriss, ar kuru mēs dalījāmies gan priekā gan smaguma nastā no 1953 gada. Pēdējos septiņus gadus paralizēts. Iemācījās ar kreiso roku rakstīt (mašīnrakstu) un gribēja atstāt pasaulei liecību par savu bojā gājušo dēlu, par dzīvi.
Rīt man ārstnieciskais kurss sākas Jūrmalā sanatorijā, būs ‘jāizmanās’ pavadīt draugu. Būs jāizmanās mēģināt lomu (mans skolnieks – tagad režisors iecerējis), būs jāiemanās neprotestēt pret fizisko sāpju uzmācību.
Es negribu nebūt (brīžiem), es gribu būt un nevēlos, ka man kaļ ragaviņas lai aizvestu uz mežu.
Jūsu Dzidras veltījumu man (glezna – ‘Procedūra’) aizceļo uz Liepāju (tur tagad visa izstāde) un mana pateicības vēstule atgriezās pie manis. (Mana angļu ‘pareizrakstība’!) Piedodiet, ka Jūs apgrūtinu, taču negribas palikt nepateicīgam, un vainot pastu, un, likteni. Pārsūtiet, lūdzu vēstuli māksliniecei! Lūdzu!
Kā Jūs? Droši vien rakstāt atkal kaut ko sirds diktētu? Vai garais ceļojums tā arī paliks Aiviekstei velti gaidot? Nupat braucu pa tiem lielceļiem (26.II. aizvadīju māsu), tad, protams, senas, un pavisam nesenas atmiņas un apceres ietina mani kā mazuli autiņos. Bija bezgala skumji māsas atvadu ceļā neredzēt nevienu savu laika biedru. Šīs dāvanas taču mēs neizvēlamies.
Par Jums labu vien domājot. Jums labu vien gribot – Jūsu Kārlis Pamše.
P.S. Māra aizbrauca turnejā pa ASV vairāk nekā mēnesi. Jā… K.
————————————
Rīgā 10.IV.95.
Paldies par vēstuli. Tā mani sagaidīja kad pārbraucu no sanatorijas. Tur biju gandrīz mēnesi un pateicoties neparastam cilvēkam, no ikdienas pārvietots komfortā. Pēdējais saasina paturīguma kārumu atgriežoties īstenībā. Jūsu vēstule atgādināja, ka ir arī sapņi, iecere, māksla un grāmatu pasaule kurā var aizbēgt no politikāņu strīdiem un skandāliem. Vissarežģītāk spītēt vecuma sindromam un padzīt saīgumu par cenām pretsāpju tabletēm. Tādēļ uzvedos nepieklājīgi: vadīju lielu koncertu – šoreiz pieņēmu piedāvājumu spēlēt epizodi Gibsona lugā Spēlmaņa kliedziens. Epizode ir ‘kodols’ – atziņa, ka dzīves vērtības iluzionārs pašapmāns. Partneri man sveši – apdāvināti aktieri. Ir vēl daži piedāvājumi – nav spēka un ilūziju – Sabojāja sanatorija. Tur biju izrauts no īstenības. Neparasts cilvēks sagādāja komfortu (pat neļāva pusdienot ‘lielajā zālē’) bet ‘tūrei’ beidzoties atvizināja Rīgā ar savu luksa vāģi un ievizināja dzīves sadzīves piedrazojumā.
5. maijā pārapbedīs Sarmu un Sigurdu. Lielvārdes muzejs prasa manu līdzdalību. — ?
Varbūt atsūtīsit eseju nolasīšanai, ievietošanai presē? Līgsmas kundze pārsūtītās grafikas būs izstādē. Ievas kundzes kādreizējie skolnieki ‘sasaucas’. – Žēl, ka man nav tuvākas informācijas par Sigurda iepazīšanos ar izdevēju – manu novadnieku Reitmani, kura pelnus arī nesen no Kopenhagenas pārsūtīja dzimtenē.
Kaut ko jau vēl darām, — savā izmisumā, savā spītā, savā nevarības sindromā. Vēl adresējamies pie jauniešiem kuriem citi, skaisti sapņi.
Labu! Jūsu Kārlis Pamše
—————————
[poor copy – hard to decipher] Rīgā, Lieldienās 1995.
Jaukā Erna!
Paldies par vēstuli kura izvadā nākošās vasaras maršrutos, apkārt zemei, kādos dosies Jūsu meitas. Jūs jau atteikusies no šīs īstenības? Un no visa jūtams, ka ne tikai fiziskā varēšana liek ‘konsultēties’ ar saprāta slēdzieniem, bet tieši garīgās potences liek baidīties no dzimtenes. Tas arī saprotams; tik ilgi gadi aizvadīti mainot sapni ar īstenību.
Mūsu vecuma atšķirība neliela, tādēļ, šķiet, man viss saprotams. Pagājušo vasaru es sastapos ar savu neizprasmi; biju izlēmis viens ieslēgt sevi (pat tiešajā nozīmē) izlikos vasarnīcā neesot, Rīgā arī un neizturēju. Tagad esmu saistījies pat ar nesp[..]gi daudz vilinājumiem – pat pieņēmis lomu – epizode Gibsona lugā Spēlmaņa kliedziens. Dažos teikumos dzīves alkas un dzīves nolūgsme. Tādi prastumi – man tak šim brīdim sveši. Ar rītdienu mēģinājumi līdz mēneša beigām, 29.IV paredzēta pirmizrāde. Paralēli avantūra – pirms pāris mēnešiem vadīju (kamerzālē Latviešu biedrībā) Rozenbacha koncertus. Janov – izvērsts inscenējums Lielajā zālē. Izpārdots. Šķiet kāda polit. partija grib izmantot vēlēšanu aģitācijām un piedāvā sponsorēt šo pasākumu brīvdabā perifērijā. Pats koncerts, manuprāt bija stipri kiritizējams, jo galv. inscenētājs aizbrauca viesizrādēs uz Spāniju (viņš ir dejotājs), atstājot maniem pleciem vairāk [..]driķetēja – un tehnika gaismas – pavisam netop. Kāpēc to stāstu? Var gadīties, ka Inesei ar Dzidru Rīgā esot tel. 325160 klusē. (Var gadīties).
Jūs Erna manā izjūtā esat cilvēks kas visu mūžu ir alcis – pārticis no mīlestības. Arī no šķietamas […] nepieciešamības atklāsmes dot tālāk. [..]ētais Sarma vairs gadu desmitiem sapūtis sevi bagāta paterna atziņas sev. Pateicoties ironijai (tā viņam lieliska!) viņa grāmatas (sevišķi Mīļo pilsētu) — Bauskā nemīl. Jūsu grāmatas ļoti iekāro (bet iekāro!) – tām jāuzticas un no tām nedrīkst šķirties tikko jāatsakās no ikdienas ieradumiem.
5.V. Lielvārdē pārapbeda Sarmu un Sigurdu. Uzvarētāju laiki. Elpa eseju – Kaut kas (teikumā) derētu sasaukšanās atbalsis. Problēma: neesmu uzmanījis Jūsu ilgo gadu uzticības nenovēršamību. Vientulības izlūdziens – ja taču ir vēl kāds smalks pavediens kuram nezinu vārda. Jūs palīdzēsiet man? Nosauksit ne šifru, bet atklāti 2×2: un fotomateriāls (kseirogrāfijas, protams – derētu – piem. Kā Jūs raugāties – Kaimiņa dārzos?)
Labu Jums vēlot Jūsu Kārlis Pamše
—————————
Rīgā, 26. V.95. (no rīta)
Šī nakts ar bezmiegu rados…
Paldies par skaistumu formā, par patiesīgumu saturā. Pēdējais slēpās no manis (parkā pie Bastejkalna) – šorīt tas uzticas (varbūt palīdz rūgta kafijas lāse?…) Dzejniece, paldies!
Ļoti jau gribēju, kaut īsu brīdi ieskatīties Jūsu acīs, ko pašmantojumā esat devusi savām meitām. Katru dienu pārnācis vaicāju, vai man nav zvanījusi Dzidras kundze, Ineses kundze, vai… Kad vakar piezvanīja sveša dāma, man mazliet apstājās sirds, ko, aizbraukušas?…
Kas man to teica: neiemīlies skaistās lietās, tās Jūs padarīs ļoti neb[..]nu. – Bet kā tad ar cilvēkiem?
Cik toreiz bija viegli un labi, kad ar diviem čemodāniņiem pie rokas, varēju mainīt pajumtes Rīgā. Tagad atkal jāmaina; jaunais namsaimnieks (atradās Izraēlā) draud ar iesūdzēšanu tiesā, ar izlikšanu, bet valsts pabalsts tik tikko nosedz īri, apkuri. Jāmēģina iekļūt aktieru nabagmājā (labāk jau gan skan: aprūpes nams), tur rīcībā mana istabiņa. Steigā vācu ‘ilūzijas’ (nodzeltējušus papīrus) savāktuves mašīnas, kaut ko Madonas muzejam (jānoreducējas līdz divu čemodāniņu apjomam).
Pēdējie mēneši bija jauki: nospēlēju Gibsona lugā Spēlmaņu kliedziens – Šekspīra tēvu (‘Vecais Džons izklumpuro no blakus telpas’, — nekas nav jāmēģina…), biju pie prezidenta (viņa grāmatas prezentācijā – vasaras rezidencē jūras krastā), dažas dienas vēlāk Jēkaba katedrāle rīta mesē svētīja katoļu arhibiskaps filmas grupu kura sāk darbu pie vēsturiskas situācijas par reformatoru cīņām ar katoļiem Rīgā. Man lomiņa – Rīgas fogts. (jāmācas vācu teksts – pareizizruna – brrr…)
Katra pārnākšana atgādina realitāti: finansu sabrukums valsts kasē atsaucas uz teātriem, filmu, preses izdevumiem. Cilvēki nesaņem mēnešalgas. Pensionāri želastības grašus ar nokavēšanos un pēc tiem namsaimnieka pilnvarotais jau izstiepis roku. Labi, ka mans dēls pēc 8 mēnešiem izkļuva no bezdarbnieka situācijas…
Vija Vētra (viņas vārds Jums droši vien nav svešs), — viņai te jubilejas koncerts un viņas pareģojumos viss mainīšoties ‘uz labu’ 2000. gadā. – viņai tad nodoms jaunām deju programmām… Skaisti, vai ne?
5 maijā biju Lielvārdē, atdevām Latvijas zemei Sarmas un Sigurda pelnu urnas. Nezinu kāpēc oficiāli tas viss bija nosaukts – ‘Kalniņu atgriešanās svētki’. Es nekā nevarēju pievest sevi pie svētku izjūtas. Programma izvērsta ar koncertu un runām mājas dārzā, tad kapos, tad zinātniskā konferencē (kurā manuprāt, ļoti maz zinātnes) Jauki, ka kāda lasītāja (nepretendējot uz zinātni) pakavējās pie Jūsu un Sarmas vēstulēm, kā pie grāmatas kura dod garīgās pasaules izgaismošanai.
Piedodiet, ka rakstu ar sarkanu tinti, tā pēdējā neizsīkusī pildene – šobrīd)
Izlasīju Jāņa Grīna Zviedrijā izdotos memuārus un pirmo reizi uzzināju, ka infantilisms saglabājies radošā individualitātē var dot pat māksliniecisku efektu (autors to ‘piešķir’[?] Vilim Veldrem). ‘Pazīta’ cita grāmata (komentāri pie A Plauža grāmatas; Haralda Birža apgalvojums, ka Kārlis Skalbe darbodamies savā laikā Laimā pieņēmis ‘kukuli’. — ?
Kam lai tic? – Vai cilvēki nebija laimigāki bez grāmatām, avīzēm, radio, televīzijas, kino? Bez civilizācijas?
Piedodiet, ka mana vēstule nav ‘mana’ – to diktē tas kurš naktīs (jā pat naktīs) nozog manu mieru. Labu vien Jums vēlot – Jūsu Kārlis Pamše
——————————-
[letterhead with logo, Gunars Piesis – režisors inscenētājs] 23. VI. 95.
Jaukā novadniece!
Ir Jāņu vakars, kad radio nemitīgi melo uzspiežot svētku sajūtas kādas šobrīd ir ļoti tālas, ne jau man vien, — jo, par ko lai līgo?
Piedodiet, man jau nu būtu par ko priecāties – paldies Jums! – vakarvakarā nevarēju atbraukt uz vasarnīcu (te tagad mans dēls ar savu ģimeni un atvest kaut ko ‘kopkatlam’)
Viss laikam notiek pēc izlēmuma ko dēvē par likteni; arī es savā vecuma galā uzzinu kas tas ir ‘pusbads’ (Par badu taču to nedrīkstētu saukt, ja nedēļā ir tikai viena vai divas ‘dietas dienas’?) Kad ārsts man piebilda: noteikti iegaumējiet, ka šīs zāles (pret locītavu sāpēm) ir lietojamas tikai pēc ēšanas 3x dienā, es sāku smieties: — Dakter, es sekoju ‘jaunajai modei’, es jau pasen 3x dienā ‘nerespektēju’…
Piedodiet Ernas kundze, par atklātību un neuztveriet to par žēlošanos un, Dieva dēļ, ne par vēlēšanos gaidīt no Jums vēl saini. Nē, — mans dēls pēc astoņiem mēnešiem izbeidza ‘bezdarbnieka statusu’ un tas jau ir pagrieziens prom no nostalģijas (krietnu brīdi viņu ģimenē par izsalkumu žēloties nebija tiesību bērnam un kaķim) Tagad jābaidās vienīgi no agra rudeņa, jo viņam nav dzīvokļa un man pār manējās pajumtes savelkas jauni drāmu mākoņi.
Banku sabrukums izsauca finanšu krahu jebkurā iestādē; redakcijas tikpat kā atteikušās no ārpusštata rakstiem, teātri – kā nu kurš dažos vēl algas par aprīli nav saņemtas, izdevniecība kurā ‘piestrādāju’ maksā tikai izsniedzot pa grāmatai, radio piedāvā darbu vien tad, ja režisors atrod savu sponsoru. – Labi, ka bibliotēkā grāmatas lasīšanai izsniedz par velti, turpat var ieskatīties arī avīzēs. Toties likvidēja ‘nabago aptieku’. Es jau gatavoju dokumentus iekļūšanai nabagmājā (nu jā, labāk jau skan – aprūpes namā,) bet dēls mani apveltīja (par šo nodomu) ar tik ‘krāsainiem epitetiem, ka es ļoti samulsu.
Lasu prof. Egila Grīsļa grāmatu Dieva paspārnē. Daudz citātu no Jūsu un Sarmas sarakstes. Vairākās vietās tie paši ko izmantoju skatuves variantam. Tā iznāk, ka atkal no jauna esmu atvests Ķikures un Sarmas radojošā aplocē.
Avīze Neatkarīgā publicē Helenas Celmiņas memuārus, — cik pasaule maza; tur ‘sastopu’ savus paziņas gan Sibīrijā gan USA, bet jo sevišķi akcentēts Austrālijā G[..] Zilberts (viņu cienījis Sarma) gan citi. Patlaban Rīga Zilberta draugs Impols (pusstundu saredzējāmies, es nevarēju atļauties ilgāk, lai nepieņemtu vēl vienu kokteili), kapos nejauši sastapu atbraucēju no Austrālijas, kurš bērnībā ar Zilbertu dzīvojis vienā māja, Rīgā Brīvības ielā 106. – Pasaule – maza, bet gaiss sabiezināts ar tehnikas izpūstajām gāzēm, tādēļ brīžam elpot pagrūti. Dzeguzes gan Vecāķos zvana (sevišķi rīta ausmā) kā negudras, bet lakstīgalas naktis sāk pieklust. Dēlam ir brīnišķīgs kaķis – Picis (Norvēģijas mežu kaķu pēctecis.) Divus gadus turēts tikai istabā, bet tik ātri iejutās saimnieka lomā, ka aizrāja visus klaiņotājus kaut kautrīgs pamanīts tikai viens. Nē, viņš ‘hipnotizē’ un no viņa uzvedības vien pretinieki atstājas. Pārliecība. Jāsāk mācīties no kaķa.
Vēl reiz mīļš paldies par cienastu! Jums labu vēlot – Kārlis
_______________
Rīgā 7.VIII.95
Labā novadniece!
Saņēmis Jūsu sūtījumu, saņēmis pēdējo vēstuli ‘maisīju’ savās smadzenēs pateicību ar neērtības kokteili. Es kaut kādā veidā atkārtoju savu tēvu, kurš bija pametis audžu vecākus, sācis strādāt muižā par staļļa puisi, vēlāk citā muižā ‘uzdienējis’ par kučieri un krājis, krājis lai varētu bērniem apmaksāt izglītību. Tad Pirmais pasaules karš un vecākam vajadzēja pēc kaŗa atsākt ar jaunsaimniecību, ar armijas pamestu zirgu, no radiem izlūgtu hoteli (Iekrājums bankā protams pazuda). Es pabeidzu lauksaimniecības skolu sapratu ka no nabadzības ārā netikt tur atbēgu uz Rīgu. Ģimenē divi bērni. Vecākā – meita pēc neveiksmīgām laulībām turpināja skoloties Maskavā, Kembridžā, Londonā. Tagad lasa lekcijas divās augstskolās, daudz uzturas ārzemēs. Dēls nomainīja savu pirmo ģimeni pret citu, gluži tāpat kā augstskolā mainīja trīs fakultātes. Pēc triju gadu labas situācijas darbā, piedāvājums paaugstinājumam, taču tai brīdī valdības demisija un viņš palika bezdarbnieks vairāk nekā astoņus mēnešus un viņa sieva tāpat. Rūpes par iepriekšējās ģimenes meitu utt utt – rezultātā parāds pāri acīm, plus smaga saslimšana utt utt.
Man pa visu savas dzīves laiku bija izdevies uzcelt vasarnīcu, uzdāvināt dēlam mazu auto, meitai pus mājas (divi dzīvokļi) un noguldīt krājkasē divām bērēm. Žiguli nozaga, meitas mājā (kamēr viņš pats ārzemēs), draugi nosaimniekojuši visu līdz ‘āmen’ (tā saukto mājas puvi – brantu ieskaitot) – nepieciešams kapitāl remonts utt. utt.)
Piedodiet, ka Jūs apgrūtinu ar tik parastiem izstāstiem, taču pēc sievas nāves esmu klusējis, klusējis, klusējis un aizklusējis līdz vientulības depresiju. Un slēpis to, kā nu pašam licies pareizi.
Jau sāku kārtot iespēju pārcelties uz nabagu māju, dēls smagi izbāra. Tas bija tieši tobrīd, kad gan viņš, gan es bijām palikuši krietni slaidi. (Viņš gan vienmēr bijis ‘skals’) un tieši tad atnāca Jūsu cienasts. Pat nezinu vai tā bija aizkustinājuma un prieka, vai sarūgtinājuma asara, kas nokrita uz smagā saiņa. Bet tagad, lūdzu nenodariet sev pāri, nesūtiet nekā. Nu rudens; dārzā ir āboli, drīz būs sēnes. Arī ogas ievārījām. Kaut ko jau man izdodas arī piepelnīt, īres naudas, komunālajiem pakalpojumiem. Pusgadu tos apmaksāja meita, bet nu viņa pārbrauks uz savu dzīvokli, bet, cerams, dēls darbā avansēsies.
Visus šos gadus relatīvi daudz strādāju radio, bet nu var iestudēt raidlugas tie režisori, kas paši samkelē sponsorus. Es to neprotu. Uzrakstīju avīzei Elpa (trīs turpinājumiem) par Sarmas ģimeni (viņu pārvešanas sakarā), bet Elpa pārstāja elpot, kā daudz avīzes. (Piedodat, ja Jums jau to esmu iepriekšēja vēstulē minējis, neatceros) Paldies par dubultportretu – foto. Nosūtīšu Jums kādus gadus ‘vēsturisku’ bildīti no vasarnīcas dārza. Māja būvēta Vecāķu senkāpā, pāri gandrīz visam kalnam kāpnes. Toreiz – es domāju, ka nekad nebūšu vecs un nekad kājas man nesāpēs. Maldījos. Bet kas gan dzīve būtu bez tā?
Labu Jums! Pateicīgi skumjais Kārlis.
————————————————
Rīgā, 19.VIII.95.
Paldies!
Es ļoti ilgojos lietu, jo Vecāķu dārziņā viss rāvās čokurā.
Sapnī redzēju, ka kāds atrada un atdeva man manas nozaudētās kurpes. Šodien līst, bet mājas pārrodoties mani apsveic Jūsu sūtījums.
Apvienojumā: esmu atrauts no depresijas, kas man sekoja kopš 13. augusta, kad biju Dzelzavā kapu svētkos. Ne tas, ka kāds no skolas biedriem man mīļi pajautāja: — Vai atbrauci vietiņu izmeklēties? — bet atceļā nostreikoja mašīna (kura tik ļoti dēlam bija vajadzīga nākošajā dienā darba uzdevumiem), tad vēl daži sarežģījumi (pārstājis iznākt laikraksts Elpa, kurš vienīgais man deva iespēju publicēties, bet radio — štatu un budžeta apcirpums man atņem izredzes)
No Austrālijas mani šovasar apmeklējuši Aleksandrs Impols, Vaira un Edgars Mūrnieki, Ojārs Bernsons, Valda Liepiņa. No Kalifornijas – Skaidrīte Rubene. Man gribējās būt jaunam un priecīgam un šī izlikšanās atmaksāja ar nežēlīgu patiesības atklāsmi. Un tomēr – kurpes atradās. Paldies Jums!
Izlasīju Kovaļēvskas Deviņpadsmit. Tur ‘sastapu’ ļoti daudzus savus paziņas un vesels atklājums bija, ka viņi ‘tajos gados’ veidojuši ap sevi krāšņas pasaules – tika romantiskas. Izlasīju arī prof. Spekkes memuārus. Pazinos ar viņa dēlu, kurš sodīts par savu izcelsmi, strādāja par krāsotāju, taču tagad tēva grāmatu lasot, man ‘iespaids’, ka krāsotājs bija daudz ‘krāsaināks’ salīdzinājumā ar racionālo profesoru. Ak, cik dažādas ir pasaules katrā cilvēkā, šovakar bailes ka kāda manā aplocē ir tuvu un es nepaspēšu tai piekļūt. Bet varbūt palaimēsies?
Jums labu vien vēlot – No sirds pateicīgais Kārlis Pamše
——————————
[letterhead with his head and quote] Jaukā novadniece!
Formas vienkāršība (literatūrā) nebūt nav formas primitivitāte. To es aptveru atkārtoti lasot Jūsu dzeju un tagad ieskatoties Jura Rozīša prēmētajā romānā Kuņas dēls. Viņš pirms gadiem man stāstīja par šo ieceri (stāstot mazā saietā pie viņa radinieces, bija radošā pacēlumā), divas dienas vēlāk intervēju viņu radioierakstam par šo pašu tēmu, — viņš bija lietišķs, tiešs un neinteresants. Tagad grāmatā, itkā trešais variants, kuram formas neparastība (kaut arī atgādina Aldaiku) piešķir valdzinājumu.
Piedodiet, vēstuli sāku par teorētiskām pārdomām: kamēr vārīju buljonu (Paldies, šķiet Jūsu sūtītie kubiciņi) domāju par formas un satura mijiedarbīgumu un man tūlīt to vajadzēja kādam to uzrakstīt.
Vēstuļpapīru arī atradu nejauši, tas drukāts – (izdevniecības darināts pirms pieciem gadiem).
Vai Jūs zināt kas ir depresija kas ir jaukta ar apātiju? Kad vienīgā labsajūta ir stipras miega zāles? Kad, kāds ‘nelabais’ iečukst ausī: kāpēc tu nepaildzini labsajūtu? Muļķīgi, vai nē?
Šodien pēkšņi nav siltā ūdens, pārtrauca apkuri. Ierosinājos segās, noliku blakus tasi ar stipru kafiju un nolēmu Jums uzrakstīt kaut ko būtisku. Taču tas ‘būtiskais’ pazuda…
Jau pasen biju izlēmis neiet televīzijas pārraidēs (kam interesē skatīt vecu ķēmu?) Egoisms uzvarēja: šorīt zvana; esot dzirdēts runājam par cerību Labajam un tā sabrukumu, lūdz to 18. novembra pārraidei. Itkā glaimoja – apsolīju. Apsolīju arī aizbraukt līdz uz Saulkrastiem, — tur gan prasa izklaidēt sabiedrību ar jokiem ‘iz latviešu teātra vēstures’. Un kā lai saka nē, ja šajā sezonā tas ir pirmais tāds uzaicinājums ar piebildi, ka te daudz jau nevaram, bet kādu latu izdomāsim.
Ir arī mutvārdu līgums ar izdevniecību Solvita, par grāmatu – tēma: glābšanās bohēmā bēgot no aizlūgumiem. Nerakstās. Varbūt ja būtu pieejamas narkotikas?
Likvidējās izdevniecība Teātra anekdotes (vēlāk pārdēvējās Likteņstāsti) Tur arī apstājās aforistiska, kuru pāris gadus vācu lai tajā ‘iemānītu’ protestu pret kriminālās un erotikās literatūras uzplūdiem. Izdevējus interesē tikai pieprasījums.
Brīžam gribas bēgt. Uz kurieni? – Mazs vilinājums: paziņa nopircis (kaut kur aiz Lielvārdes) vecu graustu un uzbūvējis pirtiņu ar vienu mazu istabiņu. Man piedāvā tur ‘ieslēgties’. Darīt tā? Un apnikt sev vēl vairāk?
Austrālijas gleznas (latviešu) atgriezās Rīgā un es Dzidras kundzes dāvanu pārnesu. Problēma – ierāmējums. Jāsagaida mans bijušais dekorators Gunars Zemgals – viņš parasti trāpa desmitniekā.
Neesmu apsveicis Adrinu – viņai piešķīra Triju zvaigžņu ordeni. Neesmu pateicis datumu, kad varēšu atnesto kurvju dienu atļauties kādreizējiem studentiem. Tā bija tradīcija un nu jau trīs gadu pārtraukta. Pagājušo nedēļu aizgāja uz neatgriešanos viens no mūsējiem (veterinārārsts, — es ‘taisīju teātri’ Lauksaimnieku akadēmijā – pieci skaisti gadi) – Neesmu piezvanījis aktrisei kuras ‘radoša darba vakaram’ Selinko romāna Dezirē senisku lasījumu (M[..]d[..]rālu sagatavoju pasen, bet…) Negāju uz savas kādreizējās aktrises 80 gadu jubilejas izrādi, neaizgāju uz Radio 70 gadu pastāvēšanas balli (tur biju pagodināts ar ielūgumu – kā goda viesis no plkst 21.00 – plk. 9.00!) Ļoti gaidīju ka mani atcerēsies bijušais students tagad teātra ‘Kabata’ otrais direktors, lai apspriestu repertuāru (bija solīts), bet aizmirsa…
Vēl reiz paldies, ka Jūs tāli-tuvā mani neaizmirstat! Lai Jums labi, lai spēks saprast un izteikt! Jūms pateicīgais Jūsu Kārlis Pamše
P.S. Skaists attēls Jūsu vēstulē, bet ‘izstaro’ nostalģiju. — ?
————————————–
[head + quote letterhead] [20.12.95]
Tāli-tuvā!
Ai, cik labi, ka Jūs mani parājāt par to stipro kafiju un par tām stiprām miega zālēm. Taču – vai Jūs domājat, ka es mainīšos? Neticu vis. Mēs taču tik bieži un daudz darām to ko prātīgie nedarītu, bet piederu pie tiem dullajiem, kas dažkārt zinot, ka iet pretī ‘pazušanai’ saka: bet man vajaga šo ‘pazušanu’.
Esmu jau pazinies arī tādiem priekšzīmīgi pareiziem cilvēkiem. Garlaicīgi. Arī aktieru saimē (ar kuru man garus gadus bijis jāiet cīņā), arvien patikuši kompleksākie. Ar viņiem grūti, bez viņiem – vēl grūtāk. Protams, ka mācies arī saņemt smagi ‘pa pieri’, naktis negulēt. Un tomēr…
Briesmīgi daudz pie mums svin dažādus svētkus (alus dzeršanas konkursus ieskaitot). Arī rekordi visdažādākie. Pēc pusoficiāliem datiem nekad šajā zemes stūrī, ko sauc par Latviju tik daudz nav labprātīgi pārcēlušos pār Letas upi. Un jurists Bojārs apgalvo (nodrukājot presē!), ka patlaban iestājies vistiešākais tautas genocīds. Arī lēti realizēts; bez vagoniem, bez apsardzes, bez kompromitēšanās ārzemēs…
Šovakar Operā Uguns un nakts pirmizrāde. Aizkavējies sākums; kāds nelietis piezvanījis ka jaunremontētajā mājā novietots spridzeklis. – Rīt būšot gājiens – mazturīgo protesta akcija – paredz 50.000 piedalīšanos.
Interesants laiks.
Pats laikmets slimo ar kompleksiem, kas aptver pat tādas lielas kultūras zemes kā Franciju. (Par kariem kurus izraisa starpt. kapitāls ar masoņu starpniecību, pat nav ko runāt)
Jums lielum lielo paldies sakot par atcerēšanos, par labajiem vārdiem un domām – priecīgus Ziemsvētkus un labu Jaungadu vēlot Jūsu Kārlis Pamše
———————————-
Rīgā 2.III.96.
Vainīgs!
Taču – ko var pateikt tukšums; sapītos ne tikai kā tukša, bet arī caura [..]. Iemesli? Jūs tur – tajā tālajā malā esat visumā labi informēti par šejieni – neatkārtošos.
Subjektīvie apstākļi – kā daudziem, bet konkrēti mani iedragāja Operetes teātra likvidācija (kaut pats jau vairākus gadus kā pensionējies) – kad ‘konkrēti’ valstīm blefoja, par kaut kādu tur reorganizāciju un tad pēkšņi cūkas gada pēdējās dienās paziņoja, ka Žurkai vairāk nekā 200 cilvēki vairs nav vajadzīgi. Varat iedomāties, ka viņu vidū ir arī mani draugi. Un ko lai iesāk cilvēks kas prot dziedāt vai dejot vai spēlēt vijoli un – viss?
[next section missing section of text on the left of page]:
[..] saslimu ar kautkādu gripu (itkā paragripa) [..]bais bacilis uzkrita uz manu jau tā pa- [..] un sevišķi uz manu cinastisko atmiņu. [..] Piedodiet – atdzīšos! – meklēju arī veļas [..] tā izrādās Vecāķos – vasarnīcā) [..]eita izdomājusi ka manis ‘glābšanai’ vis- [..]noderētu kaķēns un neprasot manu ‘jā’ [..] Kārļu dienā atstiepa to man. (Pēc izcelsmes – [..]tvijas strīpainais). [..] stažēšanās Kembridžā meitai ir piešķirts [..]sinātu doktora grāds un tikai ar šo faktu [..] izskaidrot viņas izrīcības sadzīves plānā. [..] Latvijā – rīt atkal aizlido 3 mēnešus [..]Kopenhāgenā) [..]ai nedomājiet, Ernas kundze, ka es sūdzos [..] niekiem un kaķiem! Nē, — es par sevi un savu apmātību ar domu, ka viss šajā pavalstī ir ‘sagājis rīpā’
Ar Māru nosvinējām viņas 60. Divatā. Kafejnīcā. Māra lieliski nospēlēja Kašonas lugā Trešais vārds tanti Matildi (kādreiz viņa manā režijā šai lugā bija prīmā – Marga) Tagad mēģina Žozefīni (nezinu autoru) vienā no seriāla par Napoleonu.
Mūsu ‘Mūžīgais ceļš’ apstājās pie barikādes, kas arī (gan neoficiāli) ir teātra likvidēšanās (Muzikāli-poētiskais).
Pieliekamajā atradu (apm 100gr) kolosālu konjaku – tas palicis no Kārļiem, ko kopā ar meitas dāvanu – kaķi – atnesa viņas ‘brālēns’ – bērnu dakteris. Šo konjaku tad ielēju visskaistākā glāzē, kas man vēl palikusi un nu to paceļu uz Jūsu labklāšanos, saku paldies par to, ka atceraties mani un atsūtat tik jauku portretu! – Dzidra?
Pie mums ziema. O kāds skaistums; mašīnas nevar pabraukt, pa ielu nevar paiet (ne tikai tādi kā es!) Sniegs, sniegs, sniegs!
Vecāķos tais tālos prom no vasarnīcas (tā ir augstā senkāpa) ieslīdēju – iegrimu sniegā dziļāk – dziļāk – līdz sapratu, ka jālaižas līmeniski un jāmēģina velties. Jā arī aiztiku līdz kāpnēm – stingrai atdurei.
Lasu. Dafnijas de Morjē ‘Pavazītos’; izlasīju ka laimīgākie ir jukušie, jo viņi atrod prieku tur kur, normālie aiziet garām vienaldzīgi – Ticat?
Reizes sešas šai ziemā ir intervējusi televīzija (kā veci kurš zina iepriekšējo ‘brīvo Latviju’) Vienreiz par šādu tikšanos pat samaksāja!… citādi – gan radio gan valsts televīzija samazina štatus, bet privātie kanāli no rīta līdz vakaram (un jo sevišķi pie pusnakts) apgādā ar Rietumu mūzikas šedevriem un anekdotēm ar [rest missing]
——————————
3.III. pašā rīta agrumā
[again, left side missing]
[..] uz konservatoriju – svētdienā tur kāda brī- [..] atradīsim vietu mēģinājumam – atceros [..] aktierim – dziedātājam Edgaram Zvejam, kurš [..] bija radio un Operetes ‘pirmais’. Aizgāja [..]diem, otrā rītā pēc savas pēdējās pirmizrā[des] [..] rakstīt grāmatu – monografiju par viņu atraitne [..] sākotnēji vēlējās lai tas būtu „slavas proto- [..] saka”. Ak, — man nebija ar viņu viegli… [..]runāšu epizodes no iecerētās grāmatas, kolēģi at- [..]nu ar skatienu, dziedājumiem no viņa [..] [..]dien pirmo reizi sanākam kopa – ja ‘štimēs’ [..] mani izraus no ‘melnajiem’. Un tad vēl [..]anīga sajūta – dziedošie bezdarbnieki – tur ir pat [..] Jātipina. Trotuārus reti kur tīra un slīd pat [..] [..]ām, bet tramvaja – trolejbusa biļetes cena trīskārtota. [..] telefona sarunām – katra vietējā saruna jā- [..] Taču, ja tikai tā padomājam kā tad [..]pja (un pat atrada ceļu pie patiesības) kad nebija nekādas tehnikas, grāmatu, avīžu? – Civilizācijas un kultūras mūžsenā konfrontācija.
Divi mani paziņas aizbrauca tālu – jauns rakstnieks Reinis Admīdiņš lasīt lekcijas par latviešu literatūru Kanādā. Varbūt tiksities?
Sastrīdējos (tikko) ar kaķi; viņš mani ‘atmaksāja’ ka esmu zivju pastēti sajaucis ar vārītu kartupeli un ļoti mani izrāja. Bet nu es ‘slidināšos’!
Labu Jums! Ar sveicienu Jūsu Kārlis Pamše
———————————–
[same letterhead] Rīgā, 26.IV.96.
Cilvēki arvien kaut ko ilgojas. Citādi jau laikam nemaz nevar būt. Taču reizēm šī ilgošanās pārvēršas par vaidu kori. Avizēs ‘atskaņotais’ vēl ir maz. Nu pat mani paziņas iepazīstināja ar admirāli Nelsonu. Viņš gan ir kaķis un vienu aci zaudējis iepriekšējā pavasara riņķu kaujās. Šis te Nelsons dežurē pie gaļa veikala durvīm un atgādina sevi katram kas iznāk ar pirkumu. Marta palos transportstrādniekam bij iekritis peļķē vesels desas līkums un sirds cilvēks būdams, viņš to atdāvināja Nelsonam. Domājat kaķis to apēda? Nē, — kāds garāmgājējs aizspiedis runcim kaklu un turpat uz ielas cilvēks notiesāja kaķim atņemto. – Nosalušo, badā nomirušo un pašnāvības izdarījušo skaits pārsniedz jebkad šajā ģeogrāfiskā situācijā (ko sauc par Latviju) piereģistrētos līdzīga veida ‘notikumus’ (ja nu vienīgi varbūt mēra laikā, kuri iestājās pēc Pētera I loga ciršanas uz Eiropu).
Cenšos nedomāt, nerunāt par šīm tēmām. Piedodiet, ka šoreiz tā – pašam nemanot (pēc Jūsu minējuma, ka avīzes rakstot cita nekā es vēstulēs).
Ai, Erna, — vienmēr atceros no Jūsu vēstules Sarmama „Cits lido no kontinenta uz kontinentu, bet mums pastaiga ar suni ir liela lieta…”
Trīs nedēļas biju izolācijā. Tas ir – sanatorijā – luksa apartamentā – Jaundubultos. Man to uzdāvināja (pēc smagas slimošanas – decembrī, janvārī sākās ‘ejiet visi prom!’)
Atdzīšos – Ādamsonā, tā īsti neesmu ielasījies, būs tas jāizdara – tad zināšu vai es varu būt ieslēgts ‘uz tā paša viļņa’. Dzīvē Ādamsonu redzēju – tā, — aci pret aci, — vienu vienīgu reizi. Situācija neparasta. Mana kursa kolēģi (Zeltamata kursos) saka: Man šausmīgi smags uzdevums, šorīt nomira mana māsīca un man tas jāpaziņo Ādamsonam. Vai Jūs (ne – laikam jau ‘tu’) neatnāktu kopā ar mani? Ādamsons esot Latviešu biedrībā.
Viņš nāca no restorāna (stipri sareibis) pa kāpnēm lejup. Kolēģe viņam saka: Erik, — Nora nomira. Viņš nesaprot. Pēc brīža, ieklausījies atkārtojumā – Bet mēs nupat ar Noru dejojām. Viņam saka, ka tas bijis iepriekšējā naktī, ka viņš visu laiku Norai dziedājis ausī vienus un tos pašus vārdus: — Ar tevi uz debesīm dejoju es, — un, ka tagad jau ir nākošās dienas vakars, bet Nora aizgājusi rītausmā.
Pirmo un vienīgo reizi mūžā redzēju kā saskurbis cilvēks atgriežas pilnīgā sapratnē. Viņš izskatījās pat apgarots – Es gribu Noru redzēt. Viņi abi aizgāja un Erika gaita bija pavisam stabila.
Otra reize atmiņā – pēc Rīgas atbrīvošanas (1944/45 ziemā) Rakstnieku savienība atklātā disputā apsprieda vai Ādamsonam ļaut publicēties ja jau šis bezdievīgi ticīgais (dzeja – Baznīca kviešu druvā) domā sevi piedāvāt padomju literatūrai. Ādamsona paša nebija – (viņš slimnīcā) Ādamsonu ar visu savu sirds degsmi aizstāvēja jaunais Valts Grēviņš (jaunākais romāna autors latviešu literatūrā – Nams Raiņa bulvārī – iznāca pirms kaŗa, kad Baltem bij 18 g.) Pēc šīs sanāksmes meklēju visu ko Ādamsons uzrakstījis. Pēc tam vairs neesmu pie viņa atgriezies.
Interesanti, kā Ineses kundze sajutušies bērnības takās? Un eksotiskajā svešatnē?
Es kādreiz domāju, ka sajukšu prātā, ja mani nelaidīs uz Parīzi. Un pats sev solījos, ka nekur vairs netīkošu, ja būšu pabijis pie Sēnas. Pabiju. Un nu jau pat dažus piedāvājumus (kad vēl bija māteriālā iespēja) atteicu. Ja būtu tas kā nav (veselība un nauda) arī laikam nevilinātu Rietumi. Viņi ‘iebruka’ Rīgā ar tādu alkatību ka jādomā vai tā nav sava veida ekspansija? Un greznības gaume? Tā laikam ir tā par ko nestrīdas?
Vakar biju Kanādā – Jaunsaimniece tehnikumā, stāstīja jaunatnei par latviešu teātra vēsturi (130 – kopš Mierlauka dzimšanas) un aizmirsu savas kaula sāpes un ekspansiju. Bet atgriežoties redzēju rudenī neapraktos laukus, kurus arī vairs nearšot, jo daļa no šiem tīrumiem jau esot ārzemnieku īpašumi.
Nezinu. Nesaprotu. Pret to ko nesaprotu – nav un nevar būt manas attieksmes.
Te mēs laikam gan esam vienis prātis, — jaunatnes acīs (kaut arī ne visur un vienmēr) ir tā cerību uguntiņa, kuru kādreiz Prometejs uzdāvināja.
Labu! Kārlis Pamše
Piedodiet briesmīgo rokrakstu!
——————————
Rīgā, 16. V. 96. Rīta agrumā.
Labrīt Erna!
Paldies par vēstuli! Kaut kur izlasīju, ka neesot labi bezmiegā ‘nosist laiku’ — ?
Kādreiz es beidzos vai nost aiz tālu ceļu vilinājumiem. Piemēram: domāju, ka manai dzīvei vairs nebūs jēgas ja neredzēšu Parīzi. Solīju sev un Viņam, ka vairs nekur, nekur netīkošu, ja tikai Sēnas krastā, ja Luvrā, ja… Gluži negaidīti piepildījās. (1970.g.)
Bijušajā impērijā – krustām šķērsām — visvairāk komandējumos viesizrāžu braucienos. Līdz neatmiņai. (Rietumos gan maz – Vācijā, Polijā, Čehoslovākijā)
Tagad mani ceļojumi – Misiņa bibliotēkā, tā tagad pavisam blakus – Rūpniecības ielā. Pati lielākā aizraušanās tur – emigrācijas literatūra. Dokumentālā.
Ai, Erna! – kā tagad sev ‘situ uz pleca’, ka savā laikā atvairīju komandējumu uz ASV un Kanādu (1993.g. sept. jau ‘šefs’ bija rezervējis lidmašīnai biļetes) – labi, ka nepieņēmu vilinājumu, cik arī ļoti netīkoju paskatīties acīs tālajiem – savējiem. Tagad Artura Plauža sarakstu – uzzinu – cik daudz nenovīdības, tenku, egoisma. Erna! – Jūsu-Sarmas sarakste ir brīnumjauka, garīguma pasaulē pasargāta sala. Ar visiem smagajiem pārdzīvojumiem – pāri visam dominē garīgo vērtību jēgas meklējumi. (daudz kontrasts ar Oļģerta LiepiņaJāņa Rudzīša utt – pašslavināšanos. Un arī pats Plaudis. Dzejas ar vientulības spēku, taču sūta uz Eiropu pie seno dievu paziņām ‘sakarniekus’ austrāliešus. — ?
Žēl, ka vienīgos eksemplārus nedod uz mājam, bet lasot bibliotēkā protestē gan mugura, gan kājas. Sanatorijā, šķiet, pārdozēja elektro-procedūras. Taču – nav ļaunuma bez labuma; tramvaju biļešu sadārdzināšana (taksī neesmu iesēdies jau pāris gadu) piespieda iet kājām un šī pastiprinātā slodze, laikam, atgriezīs noturību solī un pašsajūtā.
Patlaban mani ierāva mutulī – ar darba slodzi, likvidētā Operetes teātra bezdarbnieki (tādu apm. 200) sarosināja veidot – vadīt dažus koncertus. (Izrādijās ka koruptīvā gājienā uzkārotas šī teātra telpas, tagad strādā prokuratūra, bet mēs ‘Ave Sol’ zālē rāvām vaļā Silva Jautro atraitni un Skūpsti mani Kēt, — nosvinējām pirmajam tenoram 25 gadus jautrajā žanrā)
Piedalos radio pārraidēs Rīgas 800.g. atzīmēšanai. (Piedalos jo tā ir labdarības akcija), bet interesanti: kādas pārraides par trīsdesmitajiem gadiem, tagad jauns seriāls. Vīlandes ielā, te dzīvojuši Vētra, Jurovskis, Tampijeva-Birzniece. Patlaban Ausma Dankēvica – diriģente, kura nevarot saskaitīt savus Grand prix – tālajos pasaules kora koncertos, bet manās kāpnēs – Mārcis Kūlis – klarnetists kurš plūc laurus Rietumos. Man gluži kaimiņos – trīs gulbji (Čaikovska, protams), kas aizlidojuši ļoti tālu, — nu jau pārkvalificējas par pedagogiem. – Tepat blakus jaunību vadījis Gunars Janovskis. Laba iela, vai ne?
Dibinās un likvidējas jaunas televīzijas ‘stacijas’, — šodien jāiet (uz kaut kādu mistisku) sarunāt par varbūtējām pārraidēm šajā pašā Rīgas jubilejas sakarā. Tā, lūk – Jūs nu redzat kādas manī afēristiskas tendences, kaut sen vajadzēja sēdēt aizkrāsnē.
Citādi? – Tuvi radi beidzot izkūlās no bezdarbnieku statusa. Dēls atstāja darbu angļu firmā (Britiš petroleum), sāks kaut ko līdzīgu valsts biznesam. Meita trīs mēnešus Dānijā, universitātes komandējums. Pie manis mazmeita (dēla pirmās laulības bērns) šopavasar jābeidz ģimnāzija, tādēļ, nebraukšu no Rīgas ārā kamēr viņai eksāmeni. Kaķis plēš puķes no traukiem un sūdzas, sūdzas ja es ilgi neesmu dzīvoklī. Garlaicīgi (šobrīd) nav.
Vēlu Jums labu, labu vien! Jūsu Kārlis Pamše
—————————
[K P letterhead] Rīgā 16.IX.96.
Apsveicu Jūs
Stiprā, jaukā latviete! Paldies par vēstuli, par grāmatu.
Vai tā tas ir vienmēr, ka jauna forma rosina pietuvoties tam pašam saturam it kā citām acīm? Paldies par grāmatu! Paldies arī LaRa’i, Grāmatu klubam! Laikam jau novadniecība arī mani tā īpaši spridzina saskarsmē ar Jums, Jūsu radošajām aktivitātēm. Agrāk mēs bijām viens – Cēšu apriņķis. Bučauskas muižiņa (tēvs ‘iegātņu barona’ Adolfa Zadovska kučieris) no Ļaudonas tajos senlaikos šķita ļoti tālu. Laiks samazina visu – arī tāluma jēdzienus. Tuvums gan paliek, sarunās ar kaķiem, zāli, kaķēnu.
Man lauki nepatika. Laikam jau tādēļ, ka pēc kaŗa (tā Pirmā) piešķirtā jaunsaimniecībā mūs bērnus (man vēl divas māsas) fiziski izmocīja un nabadzības rēgs likās nepārvarams. Lauksaimniecības skola (Jaungulbenē – 2. gad.) iedeva kaut cik drosmes. Es aizbēgu no laukiem. Trīs reizes dažādās teātra skolās saku no ‘a’ – kopā 5 gadi. Paralēli vidusskolas eksternāts. Tad pieci gadi Teātra institūtā rēžijas fakultātē. 21 gads Nacionālajā t. 23. Operetē. Paralēli skatuves pedagoģija (Pēdējā studiju gadā jau lektors) Paralēli radio, vēlāk televīzija. Kad no rīta gāju prom, bērni vēl gulēja, kad pārnācu – viņi jau gultiņās. Viņi izauga un tēvu zināja teorētiski un… bohēmas brīžos, kad mājās nāca aktieri, dzejnieki, gleznotāji, arī gaisa grābekļi.
Meita studēja Rīgā (svešval.) stažējās Maskavā (š.g. filozofijā), tad Kembridžā (politoloģija) Strādā divās augstskolās, „lido no kontinenta uz kontinentu, kamēr man pastaiga ar kaķi ir liela lieta”. Dēls studējis trīs fakultātes neko nav beidzis, maina uzskatus un draudzenes, kuras sauc par sievām.
Pie manis dzīvo mazmeita, ar šo gadu studē medicīnu.
Es stāstu reizi nedēļā privātā televīzijā savus memuārus, bet ar šo gadu šis kanāls ‘slēdzas’. Citā – arī privātā televīz. lasu žurnālistiem (praktiski arī moku) – latviešu valodu. Gramatika, fonētika dikcija. Arī… psiholoģija. Arī vingrinājumi visu ‘piecu prātu’ uzassināšanai. Te esmu darbojies vienu mēnesi. Katrreiz man piebrauc mašīnu, atved mājā. Vēl neesmu atšifrējis viņu īstās vēlmes un nepieciešamības (auditorija no 5-9 ‘studenti’.)
Pa visu atvasaru biju vienā izstādē, vienā grāmatas svinēšanā. Teātriem, operai vēl neesmu ‘sakrājis’, bet saņemšos.
Kāpēc es Jums tik daudz pēkšņi par sevi? Laikam jau vajadzēja sirdi vieglot un Jūs tagad savai lielajai dienai tuvojoties droši vien esat ļoti, ļoti labestīga – spēsit izturēt.
Vēl Jūs esat spējīga pavēlēt savām domām? Es trenējos; cenšos vairāk tikai ‘to labākiem’ un – neizdodas. Bieži neizdodas. Tā laikam rodas narkomāni? Grāmatas? Jā – protams. Sviežu prom sensāciju avīzes, grūžu nost televīziju. Lietū mīlu iet parkā pie Pētera I. stādītas gobas. Gudrinieki, lai novāktu visu krievisko aiznesuši soliņus. Tad es pieķeros žodziņam un domāju: Aleksandrs Grīns sacījis par Pēteri: „Lielākais žūpa, kauslis, un izvirtulis, bet pats ģeniālākais no sava laika valdniekiem Eiropā.” – vai nevarēja tomēr būt ģeniāls bez latviešu tautas asinīm? – mana iela pilna ar vēsturi. Marim Vetra, Ilona Leimane, brāļi Pārupi, Ņina Melbārde, Kārlis Lapsdrīņš. Arī šodienā – manās kāpnēs Mārcis Kūlis – klarneti studējis Libekā, brauc pa pasauli – prēmējas. Kad atbrauc Vīlandes ielā, pieklauvē. Un tā.
Labu, labu vien! Jūsu Kārlis Pamše
P.S. Sveicieni Ineses kundzei! Atbrauks Dzidras kundze? – Sveicieni, — paldies vēl reiz par bildi!
————————-
[KP letterhead] Rīgā, 15.X.1996.
Labdien, jaukā Erna!
Ļoti, ļoti saprotu vēlēšanos un nepieciešamību justies pažēlotam. Kāpēc tieši tagad šī sapņošana? Tāpēc, ka pirms pāris mēnešiem pieņēmu piedāvājumu filmēties – televīzijas seriālā. Vecis (manos gados) uzvedas dīvaini. (Pagātne neskaidra, nākotne scenāristam pildspalvā) Viena epizode ļoti skaidra: pēc dažām ekstravagancēm Kauliņkungs (es tas Kauliņkgs) skaidro savu izrīcību: „Es sajutos tik viens… man vajadzēja kādu… ne – tieši Jūs… lai Jūs mani pažēlojat.”
Vakar filmēja ekstravagances. Nelielu epizodi četras stundas. Es pieprasīju kāpināt manu nepieklājību, (lai vēlāk varētu kaisīt sev pelnus uz galvas – tai izskaidrošanās ainā).
Sestdien, tas ir rīt – slēptas greizsirdības ainas, pirmdien – ‘iecerētās – vides izpēte. Iecerētā – arī mani gadi kādreiz bijus kungu friziere ‘atdarina’ dāmu. Aktrise izcila bērnu lomu tēlotāja, filmā (tā pat kā es, lielā lomā pirmo reizi: Abi neesam pieraduši pie kameras, pie tam viņai pavasarī Viļņā izdarīja sirds operāciju. Viņas dēļ man kauns rādot, ka piekliboju. Tādēļ riju pretsāpju tabletes, tās savukārt ‘krīt’ uz gremošanas traktu. Ar miega zālēm draudzējos kopš sendienām. – Redziet – žēlojos… Ja jau tad gan – lai zaļo… Vasara pagāja Rīgas paspārnē – kopā ar kaķi. Pēc 43 gadiem – tā… Tikai vienu diennakti biju jūrmalā un vēl reiz pāris stundas paskatījos kā aizaudzis nezālēs mans dārzs – senkāpa. Tur kādreiz stiepu augšā rāpdamies pa krauju ar māla un melnzemes spaiņiem un ‘izregulēju’ mugurkaula skriemeļus… Zaļas lapas…
Ar sevi arvien kaut kā esmu pratis izskaidroties. Trakāk ar tuvi-tāliem. Egoisms? Zaļas lapas?
Dēls atkārtoti bezdarbnieks – viņa iemīlētā (otrā laulība) apgalvo ka vīram pietiekot ar viņas mīlestību. Neticu… Zaļās lapiņas…
Mazmeita (no dēla pirmās laulības) dzīvo pie manis. Pirmā kursa studente medicīna. Saprotamies mierīgā vienjumtībā.
Meita – docente universitātē – politoloģe-filozofe. Stažējusies Maskavā un Kembridžā. Daudz ārzemēs. (Patlaban gatavojoties kādai tur Vīnes konferencei). Redzu viņu vairāk televīzijas ekrānā nekā dzīvē. Zaļus…
Pats vainīgs; kad bērni gulēja es jau gāju uz darbu (teātris, radio, pedag. darbs konservatorijas teātra fakultātē u.t.t., u.t.t) kad pārnācu – viņi jau bija iemiguši. Izauga teorētiskā uzzinājumā par tēvu. Dēls – mūžīgais meklētājs – studējis trīs fakultātēs, nevienu nebeidzis. Meklē ‘zaļās lapas’.
Kā nosvinējāt savu lielo apaļo gadmiju? – Tagad reakcija? Man tuvojas kas līdzīgs – vienīgā izeja – nedomāt šajā virzienā un domāt par Kauliņkungu (lomu seriālā).
Gaidīšu Jūsu vēstuli! Gaidīšu arī žēlošanos. (Gluži garāmgājējam gan to nedara – kupejā – vilcienā – dažreiz – neprasot vai vilciens nebrauc uz elli!)
Piedodiet rokrakstu – ‘vēstuļoju’ guļus.
Neieredzu šo brīnumizgudrojumu ‘faksu’, — tāpēc, ka skaužu citu iespējas, — kaut vai: pārmest pāri kontinentiem manis izdarītās kļūdas.
Labu Jums! Jūsu K. Pamše.
P.S. Neliecieties pie zemes! Izdomājiet magnetus, kas Jums pievieno vēlamo!
————————————
14.XII.
Erna!
Ja neuzrakstu tūlīt, tad nerakstās.
Im. Ziedonis raksta tā (apmēram) „Visbriesmīgākās būs šīs dienas trīs bez gulbjiem un bez sniega debesīs”.
Latvijā rudeņo (bez sniega un bez gulbjiem) gadu garumā – šobrīd arī dabā.
Zinu gan šīs sajūtas – par kurām runājat – vecuma sindroms. Es varbūt pat izdarīgākā situācijā; katru dienu avīzes, radio, televīzijā – bads, izmisums, noziegumi. Man nav laika pie tā piedomāt. Esmu uzņēmies visādus pienākumus. Brīžam par sevi kauns, — nevajaga taču vairs līst pie telekameras. (Atmiņas par Rīgu – 28. Seriāls. Pats neesmu nevienu redzējis, mans televizors nerāda 7. Kanālu). Ar š.g. beigām, šo kanālu vispār ‘strīpošot’. Pēdējai pārraidei filmējos Rozentāla dzīvoklī – viņa darbnīcā – pie oriģināliem. Pēc tam salonā dzīvsarunā ar Jāņa Rozentāla mazmeitu Ievu. (Viņa vienai manai izrādei zīmēja plakātu reklāmai). – Apģērbos smokingā (sen skapī ‘izolācijā’) un senās vecajās lakkurpēs!
Valsts televīzijā parīt pēdējie kadri pirmajām piecām sērijām. Nepatīk – nesaprotos ar režisori. No trešās (privātas) televīzijas brauc pie manis mājās žurnālisti – ‘taisu’ no viņiem aktierus.
Ceturtdienas vakarā Mākslas darbinieku namā jāiepazīstina Rīgu ar Margarieti Biezaiti. Vakar iegāju ‘Īru krogā’, ielūgt tur strādājošos Austrālijas latviešu meitenes – Bernsonu jaunkundzes (Melburna).
11. dec. ‘jātaisa joki’ – kādreizējā mana aktrise – dziedātāja (Operete) atzīmēs savus 75 gadus, ar… estrādes koncertu.
Pagājušo nakt zvanīja no Vašingtonas Zane Tiervalde – lai es nokārtoju informāciju laikr. ‘Diena’ par korporāc. Daugaviete jubileju.
Visu nemaz nevar stāstīt, kā vēl ‘ākstos’ Un… reibst galva (bez alkohola) un ārsts saka: „No neregulāras ēšanas gremošanas traktā mikroflora ir noākstīta.” Ar prātu zinu, ka rīkojos neprātīgi, taču tas palīdz neredzēt izmisumu ap mani un manī pašā.
Pirmdienas vakarā atbrauca radu (no sievas puses) zēns: — Apsveic – esmu tēvs. Saku: — nebiedē mani, — kad tikšos ar tavu dēlu, varēšu teikt: esmu sastapies šajā dzimtā ar 5 paaudzēm. Tas taču nozīmē, ka es ilgi dzīvojis. Ir skaisti, ir baisi.
Naktis (jau sen) guļu tikai ar miega zālēm. Vissmagāk tad ja sapņoju kaut ko skaistu (miega zālēs – kautkas no narkotikām) un apjēdzos – sapnis, bet īstenība pavisam cita.
Kaķis mani neklausa, — naktī modina tikai tādēļ, ka viņam garlaicīgi.
Mazmeita pirmā kursā (medīcina) Dēls sāka dzīvot pie manis. Negaidot pēc ilgāka laika bezdarba perioda dabūja darbu. Sievu un [..[ meitu (otrā laulību bērnu) aizsūtīja uz Liepāju un pēkšņi viņš Rīgā un…
Izlasīju (manuskriptā) monogrāfiju par aktrisi-afēristi Annu Lāci (pazinu viņu) – grāmata ļoti nepatika; nav šifrēti viņas izrīcību iegansti. Otra grām. operdziedātājas Annas Ludmes dzīve interesanti. Jedzlāne[?] pag. nedēļu svinēja savus 90 gadus – teica skaistas atmiņu scēnas, rakstīja autogrāfus.
Arī Mildai Graufeldei daudz gadu – vēl ļoti aktīvi iet dzīvei pretī. Es ar Čaku saredzējos tikai pāris reizes, — Graufeldes kundze jauki atgādina saprotami un loģiski – leģendu – Čaku.
Jums jāiemīl Kanādas ziema un sava bagātā mūža apcere! Protams, nav nekas vieglāk, kā dot padomus, jo vārdi esot ļoti lēta manta. Ar Jums gan tā nav, ne vēstulēs ne Jūsu grāmatās, nav vārdu liekuma.
Bija pie manis Zvirgzdiņa (Madona) esmu aizsūtījis uz turieni visu, kas man te traucē – Dace iegriezās savākt komentārus par dažiem foto, par neskaidrību vēstulēs utt. Aplaimoju Daci – viņa strādā sevi nežēlojot un pati līmē ciet izdilumus zābakos, lai nesamērcētu kājas un smejas par savām likstām. Dzērām labu kafiju un sliktu liķieri (pēdējo man uzdāvināja izdevniecībā, lai es izlasu un uzrakstu atsauksmes par to šausmīgo grāmatu).
Vai Jums ir pie mājas dārzs? Un mājā kāds Minka? Un kā dzīvo Jūsējie? Draudzīgi skaužu par iespējām būt tādā koncertā kādā bijāt Jūs.
Es redzēju Opera Pazudušo dēlu. – Beidzot esam iznākuši no reālisma pelēcības. Pacēluši Blaumani visā cildenuma.
Labus Ziemassvētkus!
Arī pie mums – sniegs – jau otru dienu. Slidens – un sētnieki aizmirsuši smiltiņas. Jaungadu gaidot paceliet un tukšojiet arī par mani; būšu divatā – ar kaķi. Labu – 1997to! Kārlis
Paldies par iztēli rosinošo miniatūru! K.
——————————————
[same letterhead but with head of Anta Krūmiņa, and quote: „Atceros mūsu brīnišķīgo pārliecību, ka īstā māksla sāksies tikai ar mums, ka pirms tam viss bijis slikti un netalantīgi. Šo pašpārliecību es tagad redzu arī savos jaunajos kolēģos. Man tā liekas burvīga, jo tā ir jaunība.”]
Rīgā, Pūpolsvētdienā, 1997. [26.03.97]
Labdien!
Kauns! (man), piedodiet! (ja varat)
Lieldienās Augšāmceļšanos sajūtu! (vēstule Jūs aizsniegs krietni vēlāk, bet domās – jau tagad)
Veselību! Jau krietni sen zīmi normālas pašsajūtas ceru. Biju nolēmis spītēt. Jums taisnība: darbs atvieglo. Taču te ir fineses, — piespiedu pieprasījumi paverdzina un darbs pārvēršas sodā. Šobrīd gan par sevi to nedrīkstu teikt, jo slodzes esmu uzņēmies brīvprātīgi. Taču tikai divi periodi manā dzīvē bijuši tādi, kad pamostoties sev teicu: — Cik labi; jāiet uz darbu. Vienā no šiem izredzētības gadiem varēju arī sacīt: — Cik labi, ka pēc darbdienas (dažreiz arī darbnaktis; teātrī jauniestudējumus dažkārt gaismojām tieši naktīs), — Cik labi ka varu nākt mājās.
Šoziem pārvērtēju savu nespēku uzņemoties telesēriālā lomu, sākot to filmēt kad nākošās sērijas vēl bija libretista pildspalvā. Taupības nolūkos visu filmēja natūrā, — vairākas epizodes neapkurināmās telpās, mana loma pieprasīja veselu dienu ‘dzīvoties’ stipri atrisinātam. Nervu spriedze pasargāja no saslimšanas turpat pusotras nedēļas. Tagad – viss ko negribas; kad temperatūru ‘piespiežu’ normalizēties – sirds brīdina. Ar rītdienu vajadzēja būt sanatorijā – šodien zvanos (neizdevās) pagarināt ‘iesaukšanas’ datumu. Pie visa: ierodas televīzijas administratore: nolemts ka jābūt vēl vienai sērijai. Izlasu, — nobeigums tieši ar manu kadru, sentimentālu bet mīļu, — rūpes par kaķēna dzīvību.
Lomas grūtības – tēlam mani gadi un mana skleroze. Pēdējo libretists pasniedz teksta ‘putrošanā’ un režisore pieprasa ‘putru’ novērtēt decenti. Režisori pa laikam ir nežēlīgi (pats 50 gadus nostrādāju šajā ‘placdarmā’.
[Second page on same letterhead but with head of Baiba Indriksone and quote: „ja aktierim būtu izvēles iespēja, kas viņiem liegta, es gribētu būt gaišās sirds tēmas nesēja. Arī tēlos nespēju būt ļauna, jo ļaunumu negribu ielaist savā dvēselē. Ticu, ka dvēseles spēks un labestība ir visuvaroši.”]
Ir vēl citi manas spītēšanās sarežģījumi. Gatavojas iznākt mana grāmat. It kā monogrāfija par Operetes premjeru Edgaru Zveju. Kāpēc – it kā? Tāpēc, ka tas nav hronoloģisks viņa dzīves un darba izsekojums, bet drīzāk impresijas par tēmu: dzīves un sapņa karuselis. Izdevniecība jauna. Vēl labprāt eksperimentē ar datortehniku, izmantojot foto materiālus utt. Ceturtdien bija sarunāts kaut ko no šī procesa filmēt (Man nāktos runāt par radošā momenta un rutīna nesaderību). Vēl vajadzēja būt mana drauga komponista Ordelovska piemiņas sarīkojumā) bet 4. aprīlī Madonā Daces iniciatīvā atklāj divu novadnieku režisoru – Pūces (mans priekštecis Operetē, vācu laikā Operā strādāja kopā ar Blehu, filmas Kaugurieši un Mērnieku laiki) un Pamšes izstādi. Vakar Dace atkārtoti zvanīja. Ieteicis, lai tagad brauc kalēja dēls, es mēģināšu kad izstādi ‘taisīs ciet’. Vēl arvien gribas izlasīt nokavēto. Izgaisis senais nodoms pēc iespējas mazāk daiļliteratūras, jo dokumentālā ‘dīdīt dīda’. Taču ir vilinājumi gan plauktā, gan ‘Misiņos’.
Jums nav viegli? Taču jūsu balsij ir skaists piepildījuma atbalss. Ja tā arī nav skaļa, to ir un pastāvēs. Tas taču gandarījums?
Arī pie mums, pēc dažām siltām nedēļām (jau uzplauka sniegpulkstenīši) – cīruļputeņi, ielās apledojums. Mētereoloģiski neesot ‘slikta’ laika. Droši vien, tikai vajaga vismaz vienu siltu mēteli un vienu ‘paltraku’ ar kuru var staigāt lietū.
Labu vien vēlot, Jūsu Kārlis Pamše
————————–
[01.09.97]
Labdien, Erna!
Pie mums tik skaista vasara, ka es sāku saprast Austrālijas svelmes aprakstus. Arī Dzidras glezna nu labāk sasaucas ar Kalmītes ainavu (šoreiz nav rija) Bet kā Kanādā? Un kā Jums pašai? Vai rakstāt? Vai lasāt ko interesantu?
Es šovasar esmu atslēdzies no visām civilizācijas aktivitātēm vairāk kā jeb kad. Pat kontaktēšanā ar draugiem – paziņām. Telefons no Vecāķiem (kur mītu 44. vasaru) tikai ar kredītkartēm, avīžu kioska vairs nav, centrālais veikals likvidējies, pasts pārcelts uz dzīvāku vietu. Televizors nozagts. Radio kastīte gan ir, pie tam ar tīru skaņu. Visu laiku turu ieslēgtu staciju ‘Amadeus’, tā raida 24 stundas klasisko mūziku.
Šodien sakonfliktēju ar kaķi, — viņš man gribēja nākt līdz uz jūru un es baidoties no klejojoša suņa (tāds te arī ir), neļāvu Miķim nākt līdz. Un nu viņš nerādās. Jūs jau nesmiesities par mani, ja pateikšu ka tieši Miķis lielā mērā nosaka manu ikdienu; es nevaru nekur aizbraukt ilgāk par dienu jo… Miķis. Ja viņa nakts gaitās noticis kas sevišķs, viņš ielec caur logu un modina mani (kaut es sadzēries miega zāles) un stāsta un stāsta… Dažreiz rāda rētu aiz auss. Vēl citreiz neļauj man lasīt, liek ķepas uz grāmatas. Lūk, kā.
Piedodiet, ka es te maļu niekus, bet šie nieku maļas pa manu dzīvi.
Šodien nejauši atradās mazas lapiņas ar izrakstiem no Jūsu-Sarmas vēstulēm. (no tām dienām kad te Vecāķos kārtoju likteņstāstu: Un mūžīgs ceļš tālāk…) Un tik ļoti nu gribējās ar Jums parunāties, ka roka pati ķēra papīru un rakstāmo.
Pavasarī – aprīlī televīzija atkārtoti raidīja Vēstules. Māra bija redzējusi, piezvanīja man: — Zini, mēs esam gluži respektējami…
Nu atrakstiet man, lūdzu, kādu rindiņu! Ja? Labu Jums! Kārlis Pamše
Jūlijā sastapos ar Vairu un Edgaru Mūrniekiem un Ojāru Bernsonu – no Austrālijas – Melburnas.
2005. Inese visiting Kārlis Pamše in Rīga.
.
.
2011.Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris ar Ordeņa domes 2011. gada 16. marta lēmumu. Ordenis pasniegts 2011. gada 4. maijā Rīgas pilī. [Foto: Latvijas presidents Valdis Zatlers] III šķira
Kārlis Pamše (1917–2015) – režisors un rakstnieks. Dzimis muižas kučiera ģimenē. Mācījies Dzelzavas pamatskolā, Jaungulbenes lauksaimniecības skolā, Zeltmata dramatiskajos kursos (1937-38), Latvijas aktieru arodbiedrības teātra skolā. Beidzis Drāmas teātra studiju (1947), Latvijas Valsts Konservatorijas Teātra fakultātes Režijas nodaļu (1953). Bijis drāmas teātra aktieris (no 1944), režisors (1953-65); Operetes teātra režisors (no 1966), galvenais režisors (1978-89). Mācīdamies Jaungulbenes lauksaimniecības skolā, Pamše rakstījis un publicējis dzejoļus periodikā ar pseidonīmu Māris Klajs. Vēlāk sacerējis arī lugas, dramatizējis darbus teātrim, sarakstījis libretus operetēm, publicējis periodikā apceres un esejas par Jēkabu Duburu, Pēteri Pētersonu, Jāni Simsonu, par savu darbu Operetes teātrī un citiem fenomeniem latviešu skatuves mākslā. Pamšes izteiksmes veidu raksturo tēlainība, emocionalitāte, asprātība.
Rakstnieku dienu prozas rītā, svētdien, 12.6. savu dalību apsolījuši: B. Blicava, E. Dzelme-Ķikure, M. Eglītis, V. Ešots, E. Lēmane, A. Neboisa, O. Rozītis un U. Siliņš. Katram autoram paredzētas apm. 15. min. lasīšanai. Mans referāts, ievadot katru autoru, nepārsniegs kopā 30 minūtes.
Būtu ļoti pateicīgs, ja es varētu jau laikus iepazīties ar prozu, ko Jūs lasīsit Rakstnieku dienās. Tāpat man ļoti noderētu citi Jūsu raksti, kas pēc Jūsu domām, varētu papildināt manu referātu. Labprāt ievītu savā sakāmajā arī visu, ko Jūs vēlētos, lai es publikai daru zināmu, sākot ar filozofiju un beidzot ar formu un stilu. Ar vārdu sakot, iedomājieties sevi referenta vietā un sūtiet visu, kas varētu būt noderīgs.
Paldies! Jūsu K. Freimanis
———————————–
6. jūnijā, 1960.
God. Dzelmes kdze!
Paldies par Jūsu sadarbību. Saņēmu Jūsu rakstus laikā, lai varētu iecerēt referātu par katru autoru. Bet no tā visa nekas neiznāca – un man ir jāsamierinājs ar ‘vispārējas dabas referātu’, kurā tos prozas autorus, kas man kādas dzīvības zīmes devuši, varēšu pieminēt tikai garāmejot. Žēl. Aizvakar arī noskaidrojās, kādi autori īsti piedalīsies prozas rītā. Uznākšanas kārtībā tie ir: (referāts), Ķikure, M. Eglītis (starpbrīdis), Neboisa, Lācis, Blicava (starpbrīdis), O. Rozītis (pats nebūs), Ešots, U. Siliņš. Dziedās jauktais koris (beigās). Pie reizes man jāatvainojas, ka Jūsu dzejoļus pārrunājām ar manu brāli, un viņam tā netīšām uzkomponējās Jūsu ‘Trokšņainā vilcienā’ – un to dziedās R.D. atklāšanā – viss bez Jūsu ziņas. Piedošanu…
Atsūtītie prozas paraugi man ļoti patīk. Par tiem varētu runāt un runāt, un tas mani pavedina uz domām, ka mēs Sidnejā varētu sarīkot Jūsu darbu vakaru. Kad ieminējos par to Klauverta kgm, viņš bija ļoti priecīgs. Un ja Jūs būtu ar mieru un man uzticētu referātu, tad arī es būtu priecīgs. Rakstnieku dienās par to varētu pārrunāt.
Jūsu K. Freimanis
———————————–
9.9.60.
God. Dzelmes kdze!
Literāriskais vakars, veltīts Jūsu darbiem, notiks janvāra beigās. Tā man teica Klauverta kgs. Tad nu gaidīšu pamazām Jūsu rakstus, sākot ar ‘Kaimiņu’. Bet laika vēl ir diezgan.
Jūsu dzejoļus, kurus man atsūtījāt jūlija beigās, nodevu brālim. Paldies par to krievu karavīru dziesmu ‘Ziedi, Latvija, ziedi’. Palika tā sērīgi. Bet tie teksti, kurus mūsu jaunatne dzird ‘Hit Parade’ raidījumos nav neko labāki.
Šad un tad man liekas, ka Jūs savu prozas rakstnieces talantu varētu izmantot savā lirikā. Es domāju, piemēram, to techniku, ko lietojāt ‘Kaimiņā’ – kad stāsta pēdējā daļa itkā ‘skan’ uz tā akorda, ko Jūs uzbūvējāt sākumā un vidū… Piem., kas par varenu efektu būtu Jūsu Prelūdēm, ja spēcīgā pirmā prelūde būtu kļuvusi par tēmu, ko pārējās prelūdes izgaismotu dažādās niansēs un krāsās. Otrkārt, Jūs neizmantojat arī savu muzikalitāti – kādas iespējas pavērtos, ja Jūs apzinīgi sāktu lietot piem. ‘baznīcas’, ‘dejas’, u.t.t ritmus – piem. sakarībā ar interesanto tēmu – ‘rituāls’, vienā no Jūsu miniatūrām. Šitais viss, protams, ir tikai ierosinājums, un manas pavisam privātās domas, kuras iespējams, ir aplamas. Bet es domāju, ka lirikas laiks, kurā dzejnieks izteica savas sāpes, vilšanās un melancholiju ir pagājis. Mēs tagad meklējam universālo sīkumā – kā, piem., Jūs darījāt dzejolī ‘Tāds maigums guļ…’, tāpat ‘Cirst asi’. Visu labu un rakstiet daudz.
Jūsu K. Freimanis
—————————–
3. janvārī, 1961.
Labdien, Dzelmes kdze!
Svētki un Jaunsgads nu garām, un jāsāk strādāt. Jāsūta aktieriem arī darbi, lai var kārtīgi iemācīties dzejoļus no galvas un lasāmos kārtīgi izlasīt.
Vakara norisei man šāds plāns. Lūdzu rakstiet par visu, kas Jums nepatīk.
1) Savu referātu saskaldīšu daudzās sīkās daļās – pirms katra lielāka darba vai dzejoļu grupas (vietām pat pirms katra dzejoļa) mēģināšu kaut ko īsi pateikt. Tas vajadzīgs publikas dēļ, jo tā ir vienmēr un visos laikos bijusi pārāk izklaidīga, lai atminētu to, kas teikts sākuma referātā. 2) Pats referāts – izvairīšos no ‘sausās’, formālas pieejas, cik vien varēšu. 3) Pati programma (ja vien pa šo laiku nav radušies jauni darbi) iznāktu visai iespaidīga: (Klauverts stāstīs ap 5 min. par jauniznākušām grāmatām] Mans laiks – kopā ap 20 min.
Svētdiena nedēļas vidū 20 ‘Ieplaisājusi fibro siena’ 2 Tik viegla nakts 2 Pastāvi brīdi zem zvaigznēm 2 Runā rāmi ar mani 1 Nav vārda domai 1 2 solo dziesmas (iespējama vēl trešā) 4 ----------------------------------------------------- Starpbrīdis ----------------------------------------------------- Diena sākas kā versaļas parkā 2 Cirst asi šķembas lai jūk 2 Gribu mosties 2 Vietu vietas apskrienu 1 Mūsu kaimiņš 25 Prelūdes (jaunās) 1. Sviežu vārdu 2 2. Lielais klusums 2 3. Vārda no tevis prasu 1 4. Tālu vārdu saucu 1 Ar savām bēdām apsedzos 1 Vientulības stunda 1 Stāsts (lūdzu atsūtiet nosaukumu – par Grīvnieka kdzi) 20 ----------------------- Kopā ap 2 stundas (Daži dzejoļi neiet 2 min. Tur ieskaitīti mani pāris ‘ieskaņas vārdi’)
4) Būtu ļoti labi, ja mēs 3 – Jūs, Klauverts un es varētu satikties apm. uz 1 stundu pārrunāt kādus dzejoļus un darbus dot kādiem aktieriem, vakara technisko izkārtojumu. Gribētos arī pārrunāt ar Jums dažas sīkas vietas pašos dzejoļos un nākt ar ierosinājumiem. 5) Ja pa šo laiku ir pienācis kas jauns klāt, lūdzu rakstiet – arī to, kurā programmas daļā tas būtu jāpasniedz. Vēlētos, lai Jūs pati lasītu programmas pēdējo stāstu: tā būtu dabīga vakara kulminācija.
Jūsu K. Freimanis
———————————–
13.1.61.
Labdien, Dzelmes kdze!
Sarunājām ar Klauvertu, ka lūkosim iztikt bez speciālas apspriedes. Referāta daļā man tā pavāji ar biogrāfiskiem datiem, vai Jūs, lūdzu nevarētu atsūtīt kaut ko, kas man derētu: par dzimto pusi, par to, kas Jums patika ārzemēs, par Jūsu mīļākiem autoriem, par ‘māksliniecisko pārliecību’ grafikā, ar vārdu sakot, visu, kas referentu varētu interesēt, un kas neprasa piepūli Jums. Tad vēl: vai Jūs nevarētu atsūtīt to daļu no ‘Kādas sievietes dienas grāmatas’, kas man bija Rakstnieku Dienās – to par tām olām un grāmatas lasīšanu vakarā.
Tad paliek tā, ka lasīsit stāstu programmas beigās? Lija Gailīte jau mācās 7 dzejoļus. Mēģināsim dabūt Irisu Akmeņkalni ‘Svētdienai nedēļas vidū’ un, varbūt, Dūti ‘Mūsu kaimiņam’ un Zeltīti Nīci dzejoļiem, vai arī otrādi.
Man vēl kas uz sirds: vai ‘Mūsu kaimiņu’ nevarētu nobeigt ar vārdiem „Es turos cieši pie staba”. Es domāju, ka pašas beigas nevarētu tikt ‘iznestas’ uz tā fona, kas iepriekš radīts. Lasītājā emocionālais kāpinājums ir pietiekams, lai viņš baudītu arī šo kadenci, bet vai tas ir vajadzīgs? Kāpēc neatstāt lasītājam pašam izlemt savu ‘kadenci’. Bez tam, pašas beigas ir mazliet ‘izskaistinātas’ un viegli sentimentālas: divas lietas, kas Jums ir svešas.
Bet es uz savu nepastāvu. Es zinu, ka stāsts, kas tā ir izauklēts, ir pārāk mīļš, lai to pakļautu operācijai. Gribu tikai Jūsu atbildi, lai varu stāstu nosūtīt aktieriem.
Tad nu – ja vairāk no manis nedzirdiet, gaidīšu Jūs 29. janv. vakarā. Ja Jums grūtības ar transportu, naktsmājām, rakstiet.
Jūsu K. Freimanis
Jā, Jūsu darbos šad un tad pavid ‘apziņas straumes’ technika, īpaši tur, kur Jūs mēģinat radīt ‘momenta gaisotni’ (kā man šis vārds nepatīk!). Vai Jūs to lietojat ‘apzinīgi’, vai vienkārši – ļaujaties ‘brīvām asociācijām’? T.p.
———————————–
20.2.61.
Labas dienas, Dzelmes kdze!
Šī būs gara un ļoti atklāta vēstule, jo gribas ar Jums pārrunāt literāro vakaru tā, kā man tas likās.
Vakars neiznāca tā, kā tam vajadzēja iznākt un kā tas bija izplānots. Pa punktiem ņemot, iemesli bija tādi: 1) Karstums, nogurums audiencē, vēja grabināšanās pa bleķa jumtu.
2) Vakars nebija izziņots. Par to var bārt Klauvertu, bet lietas te ir vairāk sarežģītas. Klauverts kādreiz bija A.L. Sidnejas redaktors – līdz tam laikam, kad parādījās buntavnieku ‘Pasaule’. Ja viņš formāli nepaziņo par sarīkojumu, pats no sevis avīzē nekas neparādīsies, lai gan visi zin, ka tāds sarīkojums būs, un daudzas citas lietas parādās avīzē bez formālas paziņošanas. Tad: mums ir divas kategorijas cilvēku: vieni, kuŗus var bārt, ķengāt pa avīzēm, otri – kas ir neaizskarami. Piem. Dārziņa vakars, kurā man arī bija referāts, tāpat nebija izziņots. Pāris dienas pirms vakara apprasījos Siliņa kgm, vai vakars notiks, vai nē. Bet toreiz nekāda bāršana neiznāca.
3) Bija plānots radīt mājīgu atmosfēru ar galda lampām, stāvlampām, tepiķiem un dīvāniem. Viss bija sarunāts, arī transports. Es biju vienīgais, kas savas lampas atnesa, jo visiem citiem bija jāiet uz Ulda Siliņa dzimšanas dienas svinībām. Tās nevarēja atlikt, un vienu brīdi, kad Mopasāna vakaru (jaunieši) nevarēja sagatavot kā nākas, pacēlās jautājums, ka to varētu noturēt 29. janv. un Jūsu vakaru mēnesi vēlāk. Bet tad notika gandrīz eksplozija biedrībā: jo jauniešus tā nevar pazemot, ka tajā pašā dienā kāds svētī savu dzimšanas dienu. Tā viss palika kā bijis.
Kas nu notika: viss teātris, koris, 75% no ‘literārā simta’ bija dzimšanas dienas svinībās. Klauverts atbrauca sarīkojuma dienā jau 12.00, bet viņam nebija neviena palīga. Viens viņš nevarēja izcilāt smagās trepes, lai sarīkotu griestu projektorus un pārnēsāt mēbeles.
Bez tam, viņa privātā dzīvē, ap šo laiku bija svarīgi notikumi – salīgšana ar sievu, izbrauciens ārpus Sidnejas. Klauverts ir chaotisks. Man vēl ne reizes nav gadījies, ka viss ietu gludi. Toreiz, kad bija Jūsu izstāde un mans referāts par Eliota ‘Murder in the Cath.’ man nebija ne režisora, ne kāda, kas ko sarīko. Rāvos pats kā režisors, un atlocījis rokas, rīkoju dekorācijas. Ap referāta laiku biju slapjš kā žurka. Solījos – ne mūžam vairs! Bet šoreiz žūrija varbūt Klauvertu attaisnotu, ja kādu vajadzētu sūdzēt par to, ka viņš rīko literāriskos vakarus.
4) Teātris netur labu prātu uz literārisko sekciju. Šajā sakarībā var pieminēt, ka Zeltīte Nīce atsūtīja abus lasāmos stāstus atpakaļ, ap plkst. 3.00, un tad aizgāja uz dzimšanas dienas svinībām. Mūsu ‘valdzinošie’ smiekli ar Gulbergu arī iederas te: katrs smējām par savu, viens otru mīlīgi acīs skatīdamies.
5) Tad: par priekšnesumiem. Parasti runāju skaļi, bet šoreiz, varbūt tāpēc, ka pie galda ar galvu lejā, iznāca par klusu. Pēdējās rindas vietām pazaudējušas pavedienu. Gailīte bija zem sava standarta – dēls slimnīcā ar asiņojušu māgas jēluma brūci, nevarēja dzejoļus iemācīties no galvas. Staugirde (Stangirde?) – domāju laba, bet par klusu. Jūsu pašas – tāpat kā mēs visi. Nedz arī Klauverts beigās un Zemgale varēju kādu pacēlumu dot.
6) Mans brīdis solījās būt, un nebija. Vai nu kaut kas samežģījās diplomātiskā plāksnē ar Klauvertu, vai arī tāpēc, ka līdz ceturtdienai bija aizņemts radiofonā. Neesmu prasījis.
7) Kritiku avīzē pati lasījāt. Ne vārda par referāta struktūru: kā tēmas izveidojas, kā atkārtojas beigās. Kaut kas izņemts no vidus, beigām. Par izpildītājiem, kā parasts, ne viena laba vārda (ja vien tie nav jaunieši – tā ir parasta parādība). Un tad: ne oficiālu ‘mājas tēvu’, kas Jūs saņem, nedz arī puķu. Kauns te visiem.
Tik daudz par vakaru. Man tā šķiet, ka Jūs, sēdot krēslā un šķirojot savas olas, esat laimīgāka, nekā tie, kas te maisās par t.sauc. sabiedrisko dzīvi. Jūs neviens netraucē vērpt savu fantāzijas pavedienu. Te visi noņemas ar savas pašcieņas uzturēšanu. Nedomāju referātā nekādu humoru dzīt. Tas, ko teicu, bija un ir mana pārliecība. Šajā sakarībā man ir kāds priekšlikums: kā būtu, ja es referātu pārstrādātu ‘Tiltam’ un to kopā ar Jūsu ‘Kaimiņu’ tur iedriķētu? Tilts maksā honorāru ar grāmatām, un es nupat saņēmu £10- vērtībā grāmatas pēc paša izvēles par rakstu iepriekšējā numura. ‘Tilts’ jau nav ‘Laiks’, bet kā žurnāls izskatās gluži labs. Gaidīšu Jūsu atbildi.
Tad: par Jūsu vakara rīkošanu Melburnā vai Kanberā, vai citur. Būtu gatavs referēt, ja kas sanāk. Varbūt to varētu ietilpināt Rakstnieku Dienu ietvaros? Ja vajadzīgs, varētu lūgt Klauvertu, lai viņš noskaidro iespējas.
Tagad par Jūsu ‘negribēšanu iekļauties vecajā formā’. Kāpēc tas vajadzīgs? Kamēr Jūs vada muzikāla auss – Jūs varat kontrolēt savus ritmus pati. Tāpēc ‘kā kurmis aklībā’ ar ritma palēninājumu ir labs. To jau var saukt kā grib: Šopēnisku rubāto, vai negaidītu amfibracha un daktila pēdu jamba ritmos. Galvenais, ka ritms nav monotons, un ka reljefam ir attaisnojums.
To pašu efektu panāk, protams, arī ar konvencionāliem ritmiem, bet katrs dara, kā tīk. Katrai pieejai savs spēks: dažs no organizētas struktūras smeļas iedvesmi (Joyce), dažu tas nomāc (Pound). Paldies par tām rindām, kur notēlojāt izjūtas dzejolī ‘Ar savām bēdām apsedzos’ – tas man daudz deva.
Būtu priecīgs pārrunāt ar Jums arī turpmāk par visādām literārām lietām. Maz jau ir to, kas īsti par tām grib runāt.
Jūsu K. Freimanis
———————————–
(Man tagad ir telefons – ****) 25. martā, 1961.
Labas dienas, Dzelmes kdze!
No ‘Tilta’ saņēmu atbildi (caur Kaluma kgu) – būtu priecīgi rakstu par Jums iedriķēt. Grib tūlīt u.t.t., bet es lūdzos lai vēl drusku ļauj atelpot. (Kas zin, varbūt Jums rodas kāds stāsts pa to laiku, vai kādi jauni dzejoļi.) Vajadzētu Jūsu bildi (kā ar to pašportretu?)
Ko vēl vajadzētu: 1) Jūsu pašas domas, uz kuriem dzejoļiem koncentrēt apskatu. 2) Jūsu nodomi (izjūtas) dzejoli rakstot – apmēram tā, kā Jūs uzrakstījāt par ‘Ar savām bēdām apsedzos.’ Vajadzētu vēl par apm. 2-3 dzejoļiem. 3) Ja vēl kaut kas būtu, ko Jūs gribētu, lai lasītāji zin.
Dažreiz domāju – vai labāk nebūtu pamēģināt ar ‘Laika’ mēnešrakstu. ‘Tilts’ iznāk tik neregulāri. Gribas dzirdēt Jūsu domas. Rakstiet lūdzu.
Jūsu K. Freimanis
—————————–
9. aprīlī Man tagad ir telefons ****
Sveicināta, Dzelmes kdze!
Tad lai paliek ‘Tilts’, un ne ‘Laiks’. Šodien sāku savu referātu pielaikot žurnālam. Bet to darot, daudz kas nācis klāt, dažas lietas vairs referātā nepatīk, u.t.t.
Jūsu jaunie dzejoļi ļoti patīk. ‘Ciemiņi mākoņi’ ar latvisko dikciju un vienkāršo, (kaut negaidīto) dzejoļa attīstību – (… apkārt sanāk, pazīstami liekas…). Domāju, ka tas ies pie sirds plašām ļaužu masām – un tie cilvēki, kam esmu to lasījis, ir lielā sajūsmā.
‘Vaimanas, vaimanas vien’ – ir tajā pašā gammā kā
„CeļanavNav kur iet
.....
Zemi nožņaudz saknes”
– bet daudz baismīgāks. (soļi kas nāk tuvāk).
‘Rudens’ – izjūtā līdzīgs ‘ar savām bēdām apsedzos’ – bet jauns ir motīvs – „meklējos tumsā, gadu gados rokos” – „looking for roots” angļi teiktu. Laba un izteiksmīga pēdējā rinda – „kā neattapīgs rads”.
‘Pēc sausuma’ – labs kā Austrālijas kolorīta piesātināts dzejolis – un labs arī kā simboliska dzeja („mirstošie gaidītāji”, „svētie ūdeņi”) – arī kā reliģisks pārdzīvojums.
‘Kalnos’ – meditācijas dēļ – īpaši, ja problēma ir ‘laiks’. Patīk arī ‘iekšējas’ ritmikas dēļ. (Piem. kontrasts, ko rada „bet nava tam ļauts”.)
‘Stundu pēdas’ – mainīgo noskaņu dēļ. Man sāk uzaust gaisma, kāpēc virsraksts ‘Stundu pēdas’. Intersanti būtu lasīt tagad 1-3, bet to man vairs nav.
Jā, ko Jūs vēlētos, lai ‘Tilts’ drukā: ne kā illustrāciju manam rakstam, bet atsevišķi – pēc raksta? Vai drīkstētu kādus no jaunajiem dzejoļiem?
Jūsu K. Freimanis.
————————————-
22.5.61.
Labas dienas, Dzelmes kdze!
Tāds tad nu izskatās tas raksts, kas aizgāja ‘Tiltam’. Pievienoju 2 fotogrāfijas: to ko Jūs atsūtījāt, un to, ko Motmillers uzņēma Plauža kga vakarā. Lai ievieto, kuru bildi grib.
Jūsu dzejoļus nodevu manam brālim – taisās ko komponēt. Vai tā labi?
Jā, ‘Tiltam’ vajadzēja iznākt Lieldienās. Neiznāca. Šis raksts, šķiet, nesasniegs redakciju laikā, lai to iespiestu šajā numurā. Iespējams, ka jāgaida 4-5 mēneši, kamēr žurnāls atkal iznāk. Bet ko tur lai dara.
Ja referātu (rakstu) izlasāt un neesmu pārāk daudz tur sagrēkojies, varbūt varētu to nosūtīt Atvasarai uz Kanberu? Ja Jums nav nekas pretim, es varētu sarīkot. Tad šis pats raksts noderētu par referātu, ko kāds tur varētu nolasīt – un arī norunāt dzejas.
Jūsu K. Freimanis
—————————–
2. oktobrī, 1961.
Sveicināta, Dzelmes kdze!
Jūtos vaininieks par ilgo nerakstīšanu. Par ‘Tilta’ iznākšanu vēl nav ziņu. Nu šiem vasara pagājusi, varbūt kas kustēsies. Bet galvenais nerakstīšanas iemesls ir šis: gribēju Jūsu jaunos dzejoļus pamatīgi izanalizēt un nākt ar ierosinājumiem, rakstīt kaut ko dikti ‘gudru’ un ‘pamatīgu’. Bet tā tas gāja no dienas dienā, un nekas gudrs un pamatīgs neienāca prātā. Pa vidu visādi pasūtījuma darbi ‘A.L.’, kurus ar strīpojumiem un labojumiem ieraudzīju nodriķētus, visādas teātra un mūzikas kritikas, lai vairotu sev nelabvēļu skaitu. Un tad skola, un tāds kā lasīšanas prieks uznācis.
Brālis komponē korim ‘Ciemiņi mākoņi’. Jūsu dzejoļus nodevu viņam. Priecīgs. Šad un tad atkal aizņemos no viņa, kad man atnāk ciemiņi. Lasu priekšā. Ļaudīm patīk.
No ‘pēdējās ražas’ patika ‘Tas, kam es staigāju, ir mana tēvu zeme’; ‘Tu vienmēr ar mani esi’, ‘Dziesmu saslimušam ķermenim’; ‘Uz Dieva dienas’ – ir lielisks! – ar majestātisku sākumu, ‘samulsumu ritmā vidū un zvaniem beigās.
Tad – tas pats ‘izmisuma’ motīvs turpinājās – dzejolī ‘Ieslēdza’. ‘Pa stundu mežu’ – ir Jums īpatnējs – tā drusku no sirreālisma
(ar acīm plati ieplēstām
bez jēgas augšā lūkojos
no kurienes tek minūtes
kā stikla krelles plīzdamas),
tāpat „un debesskrāpjus liecamies pār galvu”, u.t.t. Jaunas iespējamības, vai nē? Tajā pašā laikā dzejolis ir piesātināts transa izjūtu, dīvainas ‘ne-realitātes’.
‘Dzīve’ ir vēl viens īpatnējs dzejolis. Dramatisms, spēcīgs ekstravertisms – un beigās asa ‘sekunda’.
‘Mūžīgas vasaras zemē’ interesants ar kontrastu un ‘īstu’ pārdzīvojumu – te es domāju tādu, kas ‘tipiska’ trimdiniekam. Šis dzejolis būs drīz populārs. ‘Rudens diena’ arī patika – ar mazliet austrālisko kolorītu, mieru un ‘aizturēto’ ritmu. No ‘Bij mana tēva tīrumi’ ļoti patika pēdējā kvarta.
Ko varētu ierosināt? Gandrīz neko. Jūs veidojaties pati – un tā ir labi. Varbūt vienu otru garāku frāzi varētu palabot ar asāku ‘izgaismotu’ (angļi teiktu ‘illuminating’) frazi. Šķiet, ka tajā virzienā, kur aprakstāt bezcerību, ieslodzījumu, u.t.t. nav tālāk kur iet. Meditācija, kas arvienu vairāk un vairāk Jūsu dzejā parādās, varētu izaugt vēl asāka, ja Jūs to vestu sakarā ne tik daudz ar vispārējo dzejoļa atmosfēru, bet asu novērojumu. Kā ar ‘seniem runu ritmiem?’ Kāpēc Jūs tik bagāta tik bagāta esat ar austrālisko kolorītu stāstos, bet tik skopa dzejoļos?
Jūsu dzeja, kā Jūs pati zināt, ir ļoti ‘privāta’, un dažreiz Jūsu asociācijām, kas balstās uz personīgu pieredzi, grūti pilnībā izsekot – es domāju tās vietas, kas raksturīgas ar ‘negaidītu’ atmosfērisku maiņu, un kurām lasītājs neatrod ‘dabīgu’ pamatojumu. Bet tas viss tā starp citu.
Rakstīšu atkal. Rakstnieku dienas būs Sidnejā. Rakstiet dūšīgi! Jūsu K. Freimanis.
———————————
Labas dienas –
Pārsūtu Jums Sarmas kga vēstuli. Lūdzu man zvaniet, — man dikti gribās zināt, kā īsti Jūs grāmatu gribētu izveidot. Cik zinu, mēs visi būtu ar mieru tā, kā Jūs gribat. Galu galā – mēs jau visi 3 puisieši tādi izpalīgi vien esam, ar vienu vēlēšanos, lai Jūs par grāmatu priecātos. Tāpat par grāmatas iekšējo iekārtojumu un stāstu salikumu. Viss, ko gribētu, ir – gala vārds, un lai drukāšana iet vaļā.
Dzejoļi lieliski – šitais, ka zin, varbūt ir labākais ‘metiens’, ko esmu saņēmis. ‘Mīlētāja pastaiga’, ‘Maigums’, ‘Trimdinieks’, ‘Līdz galam vientulībā’ – visi ir augstas klases darbi. Bet arī pārējie ir ļoti, ļoti labi.
Kā Jums ar darba maiņu, u.t.t. Vai nevajaga ko palīdzēt? Jūsu K. Freimanis Eglīša kgu neesmu saticis, kopš pagājušo reizi tikāmies.
————————
[No signature – presumably for publication of ‘Mūsu kaimiņš’ – possibly Sarma — possibly the letter mentioned above] 1962.8.10
Uz manu ierosinājumu Jūsu grāmatas beigās nodomāts pievienot biogrāfiskas ziņas par Jums. Pēc manām domām tās nepieciešamas bibliogrāfiskiem nolūkiem, tādēļ tām jābūt ietvertām noteiktos datos. Tāpēc, lūdzu, sūtiet man pēc iespējas drīzi atbildes apmēram šādiem jautājumiem:
Dzimšanas gads, mēnesis, diena. (Zināmu iemeslu dēļ varat šim jautājumam arī neatbildēt.)
Dzimšanas vieta. (Apriņķis, pagasts, mājas.)
Kādos gados apmeklējusi pamatskolu un ģimnāziju un kur? Kādas ierosmes mantojusi šais iestādēs savam vēlākam darbam? Kādi skolotāji šīs ierosmes atbalstījuši?
Kad iestājusies akadēmijā, kādā fakultātē, kāda prof. vadībā strādājusi, ko mantojusi? Kad beigusi akadēmiju un ar kādu diplomdarbu ieguvusi grādu?
No kura gada un cik ilgi uzturējusies Beļģijā un kur un kāda profesora vadībā strādājusi?
Kad apmeklējusi Parīzi, kas tur saistījis vai ko tur mantojusi?
Kas ierosinājis ceļojumam uz Somiju un ko tur guvusi?
No kura gada līdz kuram strādājusi kā skolotāja un kādās skolās?
Kādās izstādēs piedalījusies un kad un kur?
Kur un cik ilgi uzturējusies trimdā Vācijā un vai strādājusi šai laikā kā māksliniece?
Kad ieradusies Austrālijā un kad un kādās izstādēs piedalījusies?
Kad rakstīts pirmais stāsts un kur un kad tas iespiests?
Kad radušies pirmie dzejoļi un kad un kur tie iespiesti?
Dažādas citas ziņas, par kurām domājat, ka tās būtu jāatzīmē biografijā.
——————————–
K. Freimanis Padstow
Labas dienas!
Lasījām te vienu vakaru Jūsu dzejas un Gailītes kdzei iepatikās Mīlētāja pastaiga un Maigums tik ļoti ka grib deklamēt Lit. Vakarā 21. okt. (plkst. 7). Nosūtīju tos viņai šodiem. Vai tā labi? Pats apkaunējos, esmu uzmeties it kā par ģenerāldirektoru. Tos 2 gribu arī lai 18. nov. deklamē Kanberā (man tur 17.nov vakarā referāts par mūsu kult. būšanām). Vai Jums nav iebildumu? Mīlētāja pastaiga nu ir kaut kas vienreizējs – visiem, kam lasu, ‘aizraujas elpa’. Lielisks dzejolis. Pie manis vēl bija 2 impresijas – nosūtu tās tagad Zariņa kgm un Sarmas kgm aizrakstīju par mūsu sēdi. Par to dzejoli sākumā mani ar tā kā sāk nākt šaubas – varbūt būs par raibu.
Bet viss, protams, Jūsu ziņā. ‘Viesnīciņas’ pie manis noteikti nav. Vai nav pie Sarmas kga? Ja kaut kā varu būt palīdzīgs ar paziņošanu Eglīša kgm, vai citādi – lūdz zvaniet. Jūsu K. Freimanis.
Nosūtu komitejas uzdevumā biļeti Jaundarbu koncertam. Ja gadījumā Inese arī nāk, tad lūdzu iedodiet biļeti viņai, un Jums pašai tad atradīsim vietu pašā pirmajā rindā (būs tāda speciāla rinda). Es jau tur apkārt mētāšos, un visu izkārtošu, ja būs nepieciešams.
Pēc jaundarbu koncerta būs tāda ‘informal’ kafijas dzeršana: nokopsim solus un uz ātru roku ienesīs galdus. Kori nāks ar ‘groziņiem’, pārējiem uz ‘kroņa’ rēķina izsniegs kafiju un pa maizītei. Stāvēs tāpat kājās un pļāpās. Tāpēc lūdzu pēc koncerta neaizejiet tūlīt mājās.
Visu labu K. Freimanis
——————————–
16/6/’64.
Labas dienas!
Jānim Grīnam nākamgad sākumā piepildās 75 gadi. Šajā sakarībā birzieši (tas ir Biržu pag. ļaudis) visā pasaulē vāks šiliņus un parakstīsies adresē. Bet mums nav pašas adreses. Un tā mums jāgriežas pie kāda, kam interesē literatūra, kas māk zīmēt. Starp birziešiem tāda nav. Tāpēc tad nu dabīgi mūsu acis griežas uz Jūsu pusi: vai Jūs uzņemtos tādu adresi uzdriķēt un kaut ko galvas galā Jūsu stilā piezīmēt klāt?
Tekstu mēs piegādātu, papīru un pervi [?] nopirktu. Nebūtu nekas liels ko rakstīt – 3 līdz 4 teikumi.
Sveicieni no manas sievas Jūsu K. Freimanis
——————————-
10/8/’64.
Labas dienas!
Dr. Briedis Jums jau aizrakstījis par sanāksmi ko viņš un Īra Sakne rīko. Tā ir tāda sanāksme, nu jau trešā pēc kārtas, kurā lasa jaundarbus un tos pārrunā. Tāpēc, ja Jums būtu laiks sanāksmi apmeklēt un kaut kas uzrakstīts, būtu interesanti to dzirdēt un ‘kritizēt’. Ja nekas nav uzrakstīts, Jūs varētu piedalīties debatēs. Lasītāji būtu J. Svilāns, Dr. Briedis un A. Dūte, O. Lācis.
Šitā nav ne nekāda biedrība, nedz grupa, nedz kliķe, bet tāda ‘workshop’ sanāksme. O. Lāča kga adrese ir *** Road, Picnic Point. Ar vilcienu (vai autobusu no Strathfield) jābrauc līdz Bankstown. Tur Dr. Briedis un es stacijā gaidīsim sestdien 15. aug. līdz apm 5.00 (no apm. 4.30). 5.00 jābūt pie Lāča kga, un mēs tad kopā brauktu ar taksīti. Tāpat atpakaļ.
Ja Jums iznāk – atbrauciet. Jūsu K. Freimanis
——————————–
29/10/’64
Labas dienas!
Nosūtu Jums tekstu Grīna adresei, un, pa ‘Yellow Parcel Service’, zīmējamo papīru. Pielieku arī loksni papīra, uz kāda ir savākti paraksti. Adreses vāks ir drusku lielāks? Es daudz nesaprotu no šitām lietām.
Pēc 20. nov. sākšu atkal darboties ‘tautas un tēvijas labā’ ar rakstiem un iešu uz sarīkojumiem u.t.t. Līdz tam laikam visādas ‘business’ lietas kārtojamas: eksāmeni, skola.
Jūs sveicinādams K. Freimanis
——————————
26/1/’65
Labas dienas!
Dr. Briedis šodien nomira. Bēres (izvadīšana) sestdien, ½ 10 no Presbiteriaņu baznīcas Chapel Road, Bankstown (aiz Capitol zāles, tur, no kurienes izvadīja Ducmani).
Jūsu K. Freimanis
—————————-
9. maijā, 1965.
Labas dienas!
Referāts nu garām, un sāku atkal vest normālu dzīves veidu – rakstīt vēstules. Par Jūsu stāstu grāmatu un Lāča ‘Mēs un viņas’ Grīns atrakstīja – pelnījušas Globālā kult. fonda ievērību, bet… tas godalgo tikai vienas izdevniecības darbus. Sūta Jums paldies par grafiku. Pavisam naudā esot iznācis 2000 dolāri. Biržu pag. akcija ienesa 600 dolārus.
Aizrakstīju Īrai Saknei-Koks par mūsu ‘Dr. Brieža jaunatnes pulciņu’, jo viņa ir mūsu priekšniece un sekretāre vienā persona. Es personīgi domāju, ka šad un tad būtu jauki sanākt kopā un padebatēt. Tāpat domā Lācis, un, cik zinu, Dūtes. Īra Sakne Jums rakstīs par nākamo sanāksmi, kas tad varētu notikt pie Jums?
Citādi iet viss pa vecam: skolā daudz darba, biju apkritis ar iesnām, un tagad sievai un meitai ir iesnas. Gaidu skolas brīvdienas, kas sāksies piektdien.
Sveicieni no mums abiem Jūsu K. Freimanis
——————————
25/8/’70
Labas dienas!
Vispirms ‘recorded message’ – Rakstnieku Dienu rīcības komiteja nolēmusi, ka Lirikas un prozas vakarā man jāpieteic katrs autors un tajā pašā laikā par katru jādod komentārs. Tāpēc lūdzu atsūtiet kaut ko no tā, ko šajā vakarā lasīsit, lai manam komentāram būtu kāda jēga.
Ja Jūs vēlētos kaut ko par savu dzeju publikai pateikt, es to varētu iesaistīt savos ievada vārdos, vai arī mēs varētu iestrādāt to ‘intervijas’ formā. Līdz ko no Jums kaut ko saņemšu, nosūtīšu Jums mana komentāra tekstu ieskatam un labojumam. –
Daudz reižu esam taisījušies braukt uz Volongongu ciemos, bet katrreiz kaut kas ir kavējis. Ja mēs brauktu, mēs vairs nestāstītu pilnām mutēm par sevi, bet klausītos Jūsu dzejoļus.
Jums sveicieni no sievas. Lija jau ir pati rakstījusi, un Lāci neesmu saticis ilgi. Jūsu K. Freimanis.
———————–
21/10/70
Sirsnīgs paldies par dzejoļiem. Patika visiem. Kad pārskries šitais karstais darba laiks, tad gan būtu jātiekas. Man tagad jauna mašīna, uz Volongongu aizbraukt tīrais nieks.
Kārlis Freimanis (1911–1975) – sabiedrisks un teātra darbinieks, skolotājs, kordiriģents, tulkotājs. Beidzis Rīgas Skolotāju institūtu (1931), studēja Latvijas Universitātē un Latvijas Konservatorijā. Strādājis par skolotāju Viesītē un Biržos, kur vadīja arī kori un teātra izrādes, piedalījās mazpulkos. 1939. gadā apbalvots ar Atzinības krustu. Bijis mūzikas recenzents laikrakstā “Pēdējā Brīdī“. 1944. gadā nonācis Rendsburgā, Vācijā, kur nodibināja latviešu kori un teātra trupu, koncertējis bēgļu nometnēs, tur 1947 izrādīta komēdija “Viss kārtībā“. Kopš 1948. gada dzīvoja Austrālijā, vadīja vienu no agrīnākajiem Austrālijas latviešu koriem Bathurstā. Sidnejas Universitātē ieguvis bakalaura grādu filoloģijā (1960), mācījis angļu valodu Austrālijas vidusskolās. Darbojies latviešu sabiedrībā mūzikas un literatūras jomā. Kopš 1954. gada strādājis Sidnejas Latviešu teātrī, sacerējis izrāžu dziesmu tekstus, tulkojis lugas. Rakstījis teātra un mūzikas kritikas laikrakstā “Austrālijas Latvietis“un citur.
Par Kārļa Freimaņa personību un radošo darbību
“Skolotājs, rakstnieks, psichologs, diriģents, mūzikas, teātra un literatūras kritiķis, — visi šie apzīmējumi būtu pareizi, bet katrs par sevi izsaka tikai nelielu daļu no Kārļa Freimaņa darbības un interešu aploka. Skolotāja darbs Latvijā un Austrālijā ir bijis vairāk “maizes darbs”, tomēr ari tajā jubilārs spējis apvienot patīkamo ar lietderīgo. Mācot angļu valodu Aškroftas austrāliešu vidusskolā, viņam jālabo audzēkņu lugas, ari pats uzrakstījis vairākus skečus un īsas ludziņas angļu valodā. Jau sešus gadus raksta kritikas arī Izglītības ministrijas oficiālajā izdevumā Education Gazette. [..] Austrālijas Latvieša lasītājiem Kārlis Freimanis visvairāk pazīstams ar rakstiem teātra kritikā, regulāri rakstot par Sidnejas latviešu izrādēm. Kad, nobeidzis Rīgas skolotāju institūtu, Kārlis Freimanis sāka strādāt savā arodā vispirms kā skolotājs Viesītes pamatskolā, vēlāk par skolas pārzini Biržu Bērzgaļu sešklasīgā pamatskolā, viņa interešu lokam pievienojās diriģēšana. Vasaras brīvlaikā nobeidzis diriģentu kursus, Kārlis Freimanis sāk diriģēt lauku korus Viesītē, Biržos, Krustpilī. Vēlāk K. Freimanis turpina diriģēt korus Vācijas nometnēs, kuģi uz Austrāliju, Bathurstas izvietošanas nometnē, beidzot ari austrāliešu vidusskolās. – Mūzikas kritikas sācis rakstīt jau pēc skolotāju institūta nobeigšanas, tās publicēdams Pēdējā Brīdī. Par rakstniecību interese radusies jau Rīgas skolotāju institūta laikā, kad “Pēdējā Brīdī” publicējis feļetonus. Vēlāk skolotāja darbības laikā būdams Jēkabpils novada mazpulku vecākais, uzrakstījis arī divas mazpulku lugas Tēva sētā un Krustceļos, kas savā laikā bijušas ļoti populāras un ienesušas daudz naudas. Šīsdienas skatījumā autors viņu vērtību kautrīgi apšauba, tāpat nevēlas daudz stāstīt par Brandenburgas princi. [..] Kārļa Freimaņa literārā darbība ir gan austrāliešu vidē (skola, periodika), gan latviešu sabiedrībā: bijis daudzkārt referents Sidnejas literāros vakaros, arī paneļa vadītājs”, rakstījis apceres un kritikas gandrīz visos latviešu žurnālos un laikrakstos, bet it īpaši Austrālijas Latvietī un Tiltā.” Krādziņš, Juris. Skolotājs, rakstnieks, psichologs… Austrālijas Latvietis, Nr.1106 (26.11.1971)
Bijis 363. Biržu-Bērzgala mazpulka vadītājs. 1950: martā ieceļotāju nometnē Bathurstā (Austrālijā) līdzdarbojies operas ansambļa izveidē, bija tās kormeistars. Izrāžu vajadzībām rakstījis dziesmu tekstus (“Sarkangalvīte”, 1954), tulkojis lugas (P. Džona “Apbalvojums”, 1959). Rakstījis apceres par trimdas rakstniekiem Jāni Sarmu, Osvaldu Lāci un Ernu Ķikuri (tās publicētas šo rakstnieku darbu izdevumos Austrālijā). Rediģējis A. Krīpena grāmatu “Kalpaka bataljons un Baloža brigāde” (1963).
RAKSTNIEKU NEDĒĻA 1987 – VALIJA RUŅĢE 1987. gada 7. februārī RN 87 OTRA INFORMĀCIJAS VĒSTULE
Uz 1987. Gada Rakstnieku Nedēļu RN 87 p i e t e i k u š i e s: Jāzeps Lelis, Lalita Muižniece, Valdis Muižnieks, Maiga Zaļinska, Auseklis Zaļinskis, Julieta Rumberga, Valija Ruņģe, Aivars Ruņgis, Valdis Zeps, Betija Zepa, Tālivaldis Ķiķauka, Lolita Gulbe, Ernests Aistars, Jānis Širmanis, Skaidrīte Rubene, Astrīda Stahnke, Ingrīda Vīksna, Indra Gubiņa, Kārlis Zvejnieks, Biruta Zvejniece, Ilga Rubene, Arturs Rubenis, Nikodems Bojārs, Biruta Abula, Dzintra Kornete, Velta Dindone, Silvija Lapiņa, Oļģerts Cakars, Marta Cakare, Valdis Krāslavietis, Nora Kūla, Inga Patterson, Edīte Zuzena, Astrīda Jansone, Rimvydas Šilbajoris, Aina Zemdega, Helēna Hofmane, Juris Mazutis, Astra Andrejeva, Laimons Pilpe, Maiga Aserīte; i z t e i k u š i v ē l ē š a n o s p i e d a l ī t i e s: Maija Šlesere, Astrīde Ivaska, Aina Vāvere, MIrdza Kalniņa, Nikolajs Kalniņš, Irīna Ozoliņa, Skaidrīte Liepa, Osvalds Liepa, Alma Bēne, Līga Streipa, Laimonis Streips, Laima Kalniņa, Juris Silenieks, Benita Veisberga, Ēris Antos, Ilga Freimane.
RN 87 notiek no 13. līdz 30. jūnijam: Latvian Studies Center, 1702 Fraternity Village Dr., Kalamazoo, MI 49007, USA; tālrunis – 616 343-0254. RN 87 a t k l ā š a n a (un vakariņas) sestdien, 13. jūnija vakara pusē. RN 87 s l ē g š a n a sestdien, 20. jūnijā pēc pusdienām. Ārkārtas gadījumos vai tāla ceļa braucējiem iespējams sagādāt papildus naktsmājas.)
RN 87 dalībnieki p ā r n a k š ņ o s: A. Studiju Centrā, B. Pie radiem vai draugiem pilsētā, C. hoteļos vai moteļos. Ja visi tie, kas ‘pieteikušies’ un kas ‘izteikuši vēlēšanos piedalīties’, ierodas uz RN, tad jau sasniegts optimālais dalībnieku skaits, lai visus spētu labi aprūpēt. (Šis optimālais skaitlis neietvertu kādu duci vairāk vai mazāk regulāru RN viesu, kas ierastos tikai kā klausītāji.) tāpēc it ļoti svarīgi, ka šīs vēstules saņēmēji iespējams drīz atsūta atpakaļ klātpievienoto aptauju, jo, ja atbilde par piedalīšanos ir ‘nē’, kādam citam ieinteresētam cilvēkam rodas iespēja būt RN dalībniekos.
Studiju Centrā RN pārnakšņotāju rīcībā ir 21 istaba, no kurām vismaz pusi ar papildus matraču palīdzību varēs pārvērst par divcilvēku istabām ar mazāku īres maksu. Studiju Centra telpas ir mājīgas ar visām labierīcībām un veļas mazgāšanas iespēju, jo tās iekārtotas studentu pastāvīgai dzīvošanai. RN dalībnieku rīcībā būs ēdamtelpas, semināra telpa, divas kamīna telpas. Atvērta būs arī bibliotēka. RN dalībniekiem pašiem jāņem līdz visa gultas veļa, dvieļi, spilvens. Pret vasaras karstumu jūtīgiem cilvēkiem ieteicams varbūt paņemt līdz nelielu ventilatoru. Lai netraucēti varētu uzturēties svaigā gaisā Studiju Centra ugunskura vietā, somā ieteicams ielikt pretodu smidzekļus. (Tāla ceļa braucējiem, kas lidos, par gultas veļu ieteicams sazināties ar rīkotājiem.)
RN dalībniekiem, kas dzīvos un pārnakšņos Studiju Centrā, īres maksa par visu nedēļu vienam par istabu – ASV $50.00. ja istabā dzīvo divi ASV $35.00 no personas. Dalības maksa katram RN 87 dalībniekam (ieskaitot visas ēdienreizes par vienu nedēļu) ASV $85.00.
RN 87 programmu pa dienām un pa stundām izstrādās, vadoties pēc šai vēstulei pievienotās aptaujas rezultātiem. Programmu, tāpat ceļa karti uz Studiju Centru RN dalībniekiem piesūtīs maija otrā pusē. RN 87 atklāšana un iepazīstināšanās vakars, kā jau minēts, notiks 13. jūnijā. Nākamās dienas – svētdienas svētbrīdi par 14. jūnija tematu vadīs dzejnieks, mācītājs Oļģerts Cakars. Jaundarbu lasījumi galvenokārt notiks vakara cēlienos, bet iepazīšanās ar fragmentiem no atsevišķu autoru jaunāko grāmatu manuskriptiem būs arī citos laikos.
Galvenie RN referātu ( un tiem sekojošo debašu) temati šādi:
‘Brīvība, nebrīvība un literatūra’, referēs prof. Jāzeps Lelis; debates.
‘„Elles ķēķis” un tā ietekme latviešu dzejā’ – prof. Dr. Lalita Muižniece; klausītāju papildinājumi.
‘Kā aptēst vārdus ar datoru palīdzību’ – teoriju un paraugdarb – Juris Mazutis.
‘Autobiogrāfiju krājums’ – vēl nevienā trimdas izdevumā nepārstāvēto trimdas latviešu autoru autobiogrāfijas – pārskats par priekšdarbiem – izdevuma galvenā redaktore, ALAs Kultūras biroja vadītāja Biruta Abula.
‘Daiļliteratūras jaundarbu publicēšanas jautājumi’ – LaRAs – priekšsēdis Dr. Kārlis Zvejnieks; debates.
‘Tulkošanas darbs Latvijā: teorētiskais un praktiskais aspekts’ – Astra Andrejeva; debates.
‘Nākotnes iespējas: mazas tautas literatūrai vispār un Baltijas tautas literatūrām īpaši’ – apaļā galda diskusija – prof. Dr. Rimvydas Šilbajoris, porf. Dr. Valdis Zeps; vēl lūgta piedalīties dzejniece Astrīde Ivaska; debates.
‘Trimdas kultūras dzīve un trimdas politika’ – apaļā galda diskusija – prof. Dr. Jāzeps Lelis; vēl pie ‘apaļā galda’ lūgs Ingrīdu Vīksnu, Noru Kūlu un Tālivaldi Ķiķauku; debates.
‘Literātūra trimdā; modernās trimdas literatūras’ – Dr. Valija Ruņģe. ‘Žīdu trimdas resp. diasporas literatūras galvenās raksturības’ – Aivars Ruņģis. Kopīgas debates par tematu: ‘Latviešu literātūra trimdā – nākamie 10 un 20 gadi – vēlmes, pareģojumi un iespējas’.
RN rīkotājiem vēl pieteikti (kā iespējami) šādi referāti, esejas vai apceres: ‘Māras Zālītes dzeja’ – Astrīde Ivaska. ‘Daudzkultūru rakstniecība Austrālijā’ – Aina Vāvere. ‘Tautas dziesmu interpretācijas mums un cittautiešiem’ un ‘Dainu ieslīdināšanas vāciski runājošās zemēs’ – Edīte Zuzena. ‘Literārās kritikas vieta, mērķis mūsu literatūrā’ – Astrīda Stahnke.
RN 87 rīkotāji vēlas publicēt šīs sanāksmes materiālus atsevišķā brošūrā. Lai tas no materiālā un darbinieku viedokļa būtu praktiski iespējams, ikviens aicināts palīgā. Proti, referentiem būtu savs referāts vai tā galvenās domas, tēzes jāiesniedz rakstveidā. Tāpat pārrunu dalībniekiem rakstveidā būtu jāiesniedz savi galvenie argumenti un atzinumi. Tā rastos ne tikai interesants piemiņas izdevums, bet taptu arī neliela liecība par trimdas literāro procesu. Lūdzu, padomājiet un atbalstiet šo ideju.
20. jūnijā ‘Gaŗezerā’ (ja nemaldos) būs Jāņu svinēšana. Tāpēc skatiet tuvāku informāciju latviešu laikrakstos!
RN 87 rīkotāji ar pateicību apstiprina Ņujorkas literātes Mildas Bētiņas ziedojumu ASV $10.00.
Uz sarakstīšanos un redzēšanos, Aivars Ruņģis.
————————————————————————-
87. gada RN dalībnieku (un dažu radinieku) grāmatas Viskonsinas universitātes bibliotēkā. [* marked with tick]
Aistars, Ernests (1899 - ) Adatas ēnā. GD, 1975. Aiza. Romāns. GD, 1963. Evita. Romāns. GD, 1970. Gaismu sauca. Romāns. GD, 1980. Goda diena. GD, 1973. Plosti. Stāls, 1952. Sapnis saules logā. Romāns. 2d ed. Kalnājs, 1960. Sirēna. Stāls, 1949. Tu nāci naktī. GD, 1967. Vēju saucējs. Kempten, 1946. Freimanis, Eduards (1921 - ) Apsēstie. Romāns. Kalnājs, 1968. Cildenā vientiesība. Ms., 1985. B5. Daigās rotaļas. Stāsti un noveles. Kalnājs, 1961. Divas pasaules. Romāns. Amber, 1976. Draudzības pils. Ms., 1981. 233 p. B5. Dumpju dūdas; dzejoļi 1958-1961. Kalnājs, 1962. Ielas dārznieks. Raven, 1974. Izcilā brīvība. Ms., 1986. 3 p. B5. Joks bez aizspriedumiem. Ms, 1984. B5. Nekrologs ordeņa brālim, kapteinim Jānim Grinvaldam. Ms, 1985? B5. Piedzīvojumi Padomijā. Romāns. Vaidava, 1981. Tiesas sēde Zilā kalnā. Ms., 1985? B5. Uzmetums neparastai esejai. Ms., 1985. B5. Visādais Jēpis. Ms., 1984. B5. Zemdegas. Dzejoļi. Kalnajs, 1958. Ziņojums no elles. Ms., 1985. B5. Zvaigznes gaisma. Ms., 1986. 222 p. B5. Gubiņa, Indra (1927 - ) Ar diviem punktiem teikums nebeidzas. GD, 1974. Draugam nepiemērota sieva. Stāsti un noveles. Gandrīz karaliene. GD, 1965. Ir katram sava pasaule. GD, 1979. Iztiksim bez mēness. Par sapņiem nemaksā. GD, 1962. Raksts putekļos. Romāns. GD, 1970. Rītdiena neskaitās. GD, 1967. Sidrabkāzas. Stāsti. GD, 1980. Uz vienpadsmito stāvu. GD, 1983. Zelta ieleja. Romāns. Ziema nāk pretim. GD, 1973. Ivask, Ivar (1927 - ) Ajaloo aiad. Lund, 1970. 108 p. Poetry. Elukogu. Lund, 1978. 320 p. Selected poetry. Gespiegelte Erde. New York, 1967. 63 p. Poetry. Oklahoma Oktober. Norman, Okla.; 1984. 36 p. Selected poems tr. from Estonian by Author & Astrid Ivask. Oktoober Oklahomas. Lund, 1973. 112 p. Poetry. Päev astub kukesammul. Lund, 1966. 88 p. Poetry. Tähtede tähendus. Lund, 1964. 71 p. Poetry. Verandaraamat. Lund, 1981. 72 p. Poem. Verikivi. Lund, 1976. 86 p. Poetry. --------- (with L. Dunham) The Cardinal Points of Borges. Norman, 1971. --------- (with J. Alazraki) The Final Islands: The Fiction of Julio Cortazar. Norman, 1978. La isla final / Julio Cortázar. Madrid, 1983. --------- (with J. Marichal) Luminous reality: The poetry of Jorge Guillén. Norman, 1969. ---------, ed. The perpetual present: the poetry and prose of Octavio Paz. Norman, 1973. 1st Conference on Baltic Studies... Tacoma, Wash., 1969. ---------, ed. (with Gero von Wilpert) Moderne Weltliteratur. Stuttgart, 1972. World Literature since 1945. New York, 1973. Ivaska, Astride (1926 - ) At the Fallow’s Edge. Tr. Ināra Cedriņš. Santa Barbara, 1981. Gaisma ievainoja. Dzejoļi 1971-1981. Daugava, 1982. Līču loki. Ainas un ainavas. Daugava, 1981. Solis silos. Daugava, 1973. Ziemas tiesa. Dzejoļi 1965-1967. Upeskalns, 1969. Jēgers, Benjamins (1915 - ) Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfija, 1940-1960. 2 v. Daugava, 1968-1972. Latviešu trimdas izdevumu bibliogrāfija, 1969-1970. Daugava, 1977. Kalniņa, Laima (1922 - ) Atgrieztais rieciens. Romāns. GD, 1981. Valentīns un viņa sievietes. GD, 1982. Ķikure, Erna. Mūsu kaimiņš. Sala, 1962. Krūka, Tonija (1918 - ) Aiztecējuši ūdeņi dzirnas negriež. Stāsti. Silaines mežs runā. DV, 1965. Tu debesis turi savās rokās. DV, 1966. Uniforma. Toronto, 1970. Lelis, Jāzeps (J. Pūrmalīts) (1927 - ) Ar lukturi. Stāsti un noveles. München, 1966. Mazutis, Juris (1940 - ) Ceļojumi. Dzeja. Muižniece, Lalita (1935 - ) Cūka cilpo. Ceļinieks, 1967. Juvenile. F1 Latvija: daba, ļaudis, darbi. Otrā darba grāmata Latvijas ģeogrāfijā. Mazputniņš, 1968. Schoolbook. F1 Latvija: zeme, ūdeņi, kalni. Pirmās pakāpes darba grāmata ģeogrāfijā. Mazputniņš, 1968. Schoolbook. F1 Pēdas. Ceļinieks, 1975. Rikšiem ziloni es palaidu. Madison, 1974. Broadside. F4. Žuburu rota. Upeskalns, 1970. Nollendorfs, Valters (1931 - ) Antiņš runā stikla kalna gala. Broadside. Madison, Wis., 1978. B1. Latviešu tautas dzīvības stratēģiju plānojot. Gauja, 1982. B3. Rubenis, Arturs (1927 - ) Kur Maltas yudiņs burbuļoj. Drama. München, 1981. Kauprā kopu pasavērt. München, 1982. Vējs pori azarim. München, 1983. Ruņģe, Sniedze (Dina Rauna) (1951 - ) Klauna āda. Madison, 1974. Broadside. F4. Pusnakts negatīvi. Imanta, 1971. Ruņģis, Aivars (1925 - ) Iet latvieši caur gadu simteņiem. Vērojumi, pārdomas, secinājumi. Pats esi kungs, pats. GD, 1967. Reportieŗa rokas grāmata. LPB, 1971. Slīdošajās kāpēs. Madison, 1975. Broadside. F4. Tik pie Gaujaas, tik pie Gaujas. Tautas un cilvēku likteņi laikmetu griežos. GD, 1968. Vai bāliņi tālu jāsi? Vaidava, 1963. ---------, ed. Kaut šķirti, tomēr nešķiŗami. 1965. Tāltālu tālumā. 1964. Silbajoris, Rimvydas Mind against the wall. Chicago, 1980. Perfection of exile. Norman, 1970. Russian versification: the theories of Trediakovskij, Lomonosov & Kantemir. New York, 1968. Zidžiai ir prasmē. Chicago, 1982. ---------, & al, eds. 2d Conference of Baltic Studies... 1971. Skujiņa, Rūta, (Rūta Lāce, 1907-1964) Mani bērnības draugi. Alksnis, 1947. F16. Putni. Latvija, 1947. Saulainie gadi. Fischbach, 1949. * Sirds dzīvo no niekiem. GD, 1963. Vējš svaida kaijas. GD, 1964. Viss elpo zem saules. Dzeja. GD, 1964. Vīksna, Ingrīda (Ingrīda Fogele; 1920 - ) Dāvana. Stāsti. Druva, 1953. Mums jābrien jūrā. Imanta, 1951. Zaļinskis, Ausēklis (1918 - ) Kalamazū Daugavas Vanagu apvienības 10 gadi. Kalamazoo, 1962. Immig. hist. WHi. Zemdega, Aina (1924 - ) * Basām kājām. Kalnājs, 1963. Cirsma. Ziemeļblāzma, 1974. Toreiz Lubes dzirnavās. GD, 1979. Zem akmeņa zaļa zāle. GD, 1980. Zeps, Valdis J. (1932 - ), also Jānis Turbads. (Jānis Turbads), Ķēves dēls Kurbads. Ceļinieks. Latvian and Finnic Linguistic Convergences. Bloomington, Ind., 1962. Lettica in Microfilm. Madison, 1982. WHi. Mezgli un sējumi. Lübeck, 1949. BSC. The Placenames of Latgola. Madison, 1984. Zvejnieks, Kārlis (Kuraž Krišs) (1921 - ) * Inese. Stāsti un noveles. Sēļzemnieks, 1954. * Ventiņ pus. Kalnājs, 1967.
——————————————————————————
1987.g. 13. V.
Cienījamā rakstniece!
Patiesi priecājamies, ka drīkstēsim Jūs gaidīt RN 87. Ielikām jūs tūdaļ programma – I pašā satikšanās stundā. Domājams, Jums būs līdz kādi savi darbi (jo cik zinu, Jums sagatavots jauns prozas krājuma manuskripts). Jūs tad varētu nolasīt, ko pati vēlētos – prozu, dzeju, pastāstīt kaut ko par latviešu rakstniekiem un Austrāliju. Iespējams, ka kāds ‘mājnieks; pateiktu dažus vārdus par Jums, lai klausītāji zinātu ‘kas un kā’, jo kā raksta Lūcija Bērziņa, pat literāti dzīvo visai atšķirti pa kontinentiem, maz ko cits par citu zinādami.
Uz redzi! Gaidīsim ziņu, kur un kad Jūs ‘salasīt’.
Ak tā – ja ielidojat sestdien, 13. jūnijā, tad Jums jālido uz Grandrapidām, jo 13. jūnijā Kalamazū lidlauks slēgts aviācijas svētku dēļ. Tāpēc 13. jūnijam Jums jāsazinās ar
12. jūnijā var lietot K-zoo lidlauku. Tad par Jums rūpētos mēs.
Uz redzi! Valija R. [Ruņģe]
—————————————
1987.g. 4.jūl.
Jaukā Erna!
Lūdzama, neļaunojieties par šo pārdroši vienkāršo uzrunu. Bet tā tāda iegājusies tradīcija – kas reiz kopā ‘maizi lauzuši’ rakstnieku nedēļā, tie vairs nav svešinieki savā starpā, tie kļūst par draugiem. Un man ir tāda klusa cerība, ka ar Jums un mums nevarētu būt citādi.
Ēdām vienrīt dārzā pankūkas un apslacījām tās ar Kanādas sīrupu, Jūs pieminēdami. Kādu citu dienu būs jāielūdz ciemos citi Kalamazū dzīvojošie literāti, jāpacep jauna porcija plānīšu, jāpamērcē sīrupā un kopīgi jāatceras aizvadītā rakstnieku nedēļa.
Vai Jums nav kāds stāsts, ko Jūs gribētu vai varētu uzticēt Treju Vārtu literārai nodaļai?
Pievienoju šai kartītei pāris foto attēlu no RN. Tie Aivara ‘knipsēti’. Helēnai Hofmanei jau esot lērums bilžu. Cerams, ka viņa izziņos (ev. LaRAs Lapā), kā pie tām tikt.
Visu labu Jums un Inesei no mūsmājām vēlot un sazināšanos cerot Valija.
———————————-
[Priecīgus Ziemas svētkus un laimīgu jauno gadu – card] 1987.g. 13.dec.
Mīļā Erna!
(Drīkstu taču Jūs tā uzrunāt? Bet kas reiz nedēļu kopā nodzīvojuši Rakstnieku dienas vadot, tie vairs nespēj sveši kļūt).
Jā nu pēc šīs garās uzrunas – mīļš jo mīļš paldies par skaisto svētku sveicienu ar sarkanajām kļavlapām! Es šogad savas svētku labdienas rakstu ar lielu nokavēšanos, jo piecas nedēļas mētājos pa pasauli. Biju ar jaunāko dēlu Latvijā, biju pēc tam Rietumeiropā. Atgriežoties gaidīja simtiņš darbu – korektūras, recenzijas, raksti. Un nu klāt piparkūku, pīrāgu, citu svētku labumu gādāšanas laiks. Jauki, ka esat atsūtījusi Trejiem Vārtiem savu ‘Tiltu’. Maz mums vairs atlicis izdevumu, kur būtu iespēja publicēties. Tr. V. ir ar visai nevienādu kvalitāti, bet to jau iespējams uzlabot tikai tad, ja žurnāls saņem darbus no kvalitātes cilvēkiem. Tāpēc – patiešām paldies Jums! Un vai nav vēl kas nākamajamiem numuriem?
Latvijā bija labi. Draugi sagaidīja, aizvadīja ar milzīgu, grūti izstāstāmu, notēlojamu sirsnību. Lai kur un kā mēs mūžus esam nodzīvojuši, īstās mājas mums ir un paliek vienas. Un apbrīnoju cilvēkus, kas tur spējuši visus šos gaŗos gadus izturēt.
Ar labdienām Jums un meitai arī no Aivara, Sniedzes, Valija
Jūs droši vien šādā aukstā laikā arī esat pamukusi uz siltāku klimatu un nez’ vai Kanādā pašreiz esat, bet nekas. Sūtīšu tikai uz Kanādu – labs tas darbiņš kas padarīts. Ap Svētku laiku vēstules rakstīdama un papīrus šķirodama salasīju arī RN bildes un nu izsūtu. Te ir dažas Jums piemiņai no tās nešpetni karstās bet interesantās nedēļas. Ņemiet par labu.
Es jau Jums varbūt toreiz teicu, bet kad MŪSU KAIMIŅŠ iznāca Austrālijā pirms gadiem, toreiz man draudzene tūlīt atsūtīja. Un es lasīju, un mana mamma lasīja (viņa bija liela grāmatniece) un mūsu draugi lasīja, un mums ĻOTI ĻOTI patika. Sevišķi pats tituļstāsts. Šī Jūsu grāmata bija tāda kas ‘staigā pakaļ’…
Tāpēc man bija jo sevišķs prieks redzēt ‘īstu un dzīvu’ Ernu Ķikuri un fotografēt Jūs. Tagad man būs arī Jums ģīmis ko savā rakstītā vārda kalpu krājumā ievietot.
Mīļš jo mīļš paldies par vēstuli. Un, protams, par tās pielikumiem. Pārsūtu abus prozas darbus Krūklīša kungam iespiešanai Trejos Vārtos. Ar mūsu iespiesto vārdu kļūst jo dienas, jo bēdīgāk. Pašreiz visaktīvākais patiešām vēl Krūklīša kungs, gan ar savu žurnālu, gan ar iespiežamām grāmatām. Žurnālam, lai uzturētu kvalitāti, tik ļoti nepieciešami tādi darbi kā Jūsējie, jo ar pagājušā gadsimta ‘raudu gabaliem’ vien to piepildīt nedrīkstētu.
Grāmatniecība. Skumji! Rudzītis, kā vēstī baumas, esot visai slims. Viņa dēlam grāmatu izdošana neinteresējot. Esot arī lielas grūtības ar tekstus salicēju sameklēšanu, jo arvien mazāk kļūst to ļaužu, kas vēl prot labi latviski. Bez tam – ja kāds to prot, tad viņš vēlas, lai viņam par to labi maksātu. Par ‘Almosen’, kā teiktu vācieši, neviens negrib strādāt. Tā nu ļoti iespējams, ka Ziemsvētku devums bija pēdējais Grāmatu Drauga apgādā. Vēl gan it kā esot dažas grāmatas ‘darbā’. Taču seni Gr. Dr. autori jau meklē citas iespiešanas iespējas. Zvejnieks vēstī, ka LaRAs – kooperatīvam gribētāju, autoru, rinda esot jūdzi gaŗa. Arī Daugavas apgāds esot pēdējos elpas vilcienos, jo tā īpašniece Dagnija Šleiere tāpat esot visai slima.
Rieksts. Likām vienu brīdi lielas cerības uz viņu. Izdevām kopā ar viņu divas grāmatas – Dainas un Sniedzes. Taču izrādījās, ka viņš ir ‘ar vārdiem Rīgā, ar darbiem aizkrāsnē’. Padomus nepieņem, pats fantazē nez ko. Krūklītis – jā, viņš tad nu vēl palicis, bet viņš prasa no autoriem piemaksas, jo viņam nav, kā bija Gr. Draugam, liels pamata kapitāls. Viņš dzīvo, tā sakot, no rokas mutē. Ja ms. nonāk pie viņa, tad viņš rūpējas par visu technisko procesu, bet to nespēj financēt no savas puses. Tāda nu ir tā bēdīgā patiesība. Par Jūsu ms. apjautāšos Julietai.
Uz atsevišķas lapiņas pievienoju dažus ierosinājumus, kas attiecas uz abiem Jūsu sūtītajiem ms. Atrakstait, vai tiem pievienojaties.
Pagaidām Jums un Jūsu māksliniecei no mūsmājām visu labu vēlot, Valija
P.S. Ak jā – Rīga, Latvija! Nē, Latvijā esot, lieta neizskatās tik bezcerīga. Tur aug jaunas, spēcīgas paaudzes, ar kuŗām mums būtu jāiepazīstas. Tad tukšums, ko pa lielai daļai radījuši gadi, neliktos tik briesmīgs. Man arī jau trīs senlaiku draudzenes viņā aizsaulē. Bet tām, kuŗām ir pēcnācēji, dzīve nav zudusi. V.
Ja vien un to pašu substantīvu aizstāj ar vietniekvārdu, tad labāk lietot vienu un to pašu vietniekvārdu, teiksim, vai nu ‘viņš’ vai arī ‘tas’, bet nelietot tos pārmīšus.
lapp.: ‘uzmanīgas bailes no tā’. Kā būtu, ja ‘uzmanīgas’ aizstātu ar ‘piesardzīgas’?
lapp.: ‘Redzēt tur debesis.’ Liekas, ka labāk derētu ‘Ieraudzīt’.
PIEBILDES Tulpēm un rozēm:
lapp.: ‘dažās vietās, dažā laikā’. Vai varbūt bija domāts: ‘dažādās vietās, dažādā laikā’?
lapp.: Ja runā par puķēm, tad labāk iederētos ‘plūkšana’ nekā ‘laušana’.
lapp.: ‘Kā kaut kas ne ar ko salīdzināms’. Latviešu valodā jālieto dubultais noliegums: Kā kaut kas ne ar ko citu nesalīdzināms.
Ja atzīstat šīs maiņas, paziņojiet labi drīz, jo domāju, ka darbus varētu ievietot jau janvāra-februāra numurā.
—————–
[rough draft of reply letter]
Jūs esat valodniece un Jūsu piebildes man labi jāiegaumē. Gribētu arī jautāt – bet Jums nebūs laika atbildēt. Es tikai varu izteikt savu viedokli.
Pieb. Kan. Mežam:
1) Ja vienu un to pašu substantīvu aizstāj ar vietniekvārdu, tad labāk lietot vienu un to pašu vietn.v. vai nu ‘viņš’ – vai arī ‘tas. Kādēļ? Mans lit. skolotājs teica: Ja vienā vietā teikumā nākas 2 reiz lietot vien subst. vietniekvārdu tad – kā pirmo lietojat ‘viņš’, un tālāk teikumā – ‘tas’.
Es pie viņa likuma pieturos 1) tādēļ ka man cita vēl nav un tādēļ, ka man tas šķiet labs. Vietn. v. ‘viņš’ man liekās, kaut kā stāv tuvāk substantīvam, atvieto to dzīvāk, organiskāk, subst. ‘tas’ – raksturs vēsāks, tas tad var nākt pēc pirmā (viņš) tāpat vēlāk tekstā, lietojot ‘viņš’ var it kā dzīvāk izsaukt atmiņu par substantīvu, kad tas liekās vajadzīgs.
3) Katrā tekstā kāds vārds ir jāatkārto. Cik nepieciešams tas ir ja to atkārto bieži, tad to dara ar zināmu nodomu, kāda vārda vairākkārtēja atkārtošana norāda uz valodas nabadzību. Tāds slēdzums protams nav radies lietojot vietn… [crossed out: vienu un to pašu vietn. vārdu]. Bet varbūt tas ir derīgs arī tiem… Jeb nav?
2 iebilde – ‘uzmanīgas’ bailes vietā lietot ‘piesardzīgas’.
Pieņemu to – bet neatšķiru īsti šo abu vārdu darbību dzīvē, tas ir – kā bailēs uzmanītos un kā piesardzītos?
3) iebilde ‘redzēt’ tur debess – atvietot ar ‘ieraudzīt’. Kādēļ?
Par šī sava teikuma tekstā es ilgi domāju. Teikums redzēt debesis – ir īss, neritmisks, par kuru lasītājam it kā – jāklūp pāri. Bet šinī ‘redzēt’ vārdā ir atslēga visam stāstiņam. Atbilde uz to nāk no celma – ‘ne – redzēt. Mācīties domāt citādi.’
Šinī teikumā redzēt vairs nav tikai – redzēt debesis, bet tas ir arī vārds kas zīmējas uz vienu no mūsu 5 maņām – ‘redzēt’, un no tā ieplūstot pēcnācējos – ir jāatsakās, kā kokam, tā cilvēkam. Ceru, ka Jūsu ieteiktais ‘ieraudzīt’ darbosies labi. Jo tā, kā es šo meža padomu izjūtu – to neviens tur laikam nesalasīs.
1) ieb. ‘Dažās vietās. Dažā laikā.’ Atkal neveikls ritmā, un ‘laiks; varbūt ir vesela nedalāma vienība, varētu teikt – dažā brīdī, dažā stundā. Vārds ‘dažs’ te tomēr bija domāts kā satuvinātājs ne šķirējs kāds ir vārds ‘dažāds’.
2) – Par puķēm runājot labāk lietot vārdu ‘plūkstatiņ’ ne lauzt.
Piekrītu! Tikai tur (kas tekstā aprakstīts) tulpes bija tik ļoti lielas, cilvēkam pāri ceļiem vai līdz vidum, ka šķita ka tās ir ‘jālauž’.
3) ‘Kaut kas ne ar ko salīdzināms’ – tas nu tīrs svešvalodas iespaids. Neuzmanība, vai nepareizi izpildīta vēlēšanās izteikt nepasākamo, sarežģot teikuma gramatiku.
Redzat, Valija, es klausos Jūsos un arī aizstāvos… Un citādi Jūsu rūpība par manu valodu nebūtu auglīga, vai nē? [Erna]
————————————–
1988.g. 5.februārī
Jaukā, precīzā Erna!
Jā – precīza gan! Precizitāte – tā tagad tāda izzūdoša īpašība. Arvien biežāk jāsatastopas ar cilvēku nolaidību, vienaldzību, neizdarību, citu ļaužu darba un laika nerespektēšanu. Tāpēc tik silti pārsteidz, ja pēkšņi rodas vēl kāds ‘veco’ laiku cilvēks, kas dara to, kas prasās padarāms.
Šodien ārā īsts sniegputenis. Visas krikas, kas bija liekamas uz kaut kādu nejauku ‘flu’ virusu lēses, atstājušās. Tāpēc šodien rakstu vēstules, kuŗu jau atkal atbildēšanai sakrājusies krietna kaudzīte.
Vispirms – paldies, ka akceptējāt manis ierosinātās maiņas Jūsu darbos. Viss, ko ierosinu, jau ir tikai – ierosinājums, bet mūsu apstākļos, kad autors ir tik viens un pamests, kad autoram trūkst jebkādu iespēju padiskutēt par savu darbu ar kolēgām (kā kādreiz tika darīts Rīgā), varbūt reizēm noder, ja arī kāds cits iemet aci uzrakstītajā darbā. Jūsu sūtījumu Julieta solīja ievietot Tr. V. janv./febr. numurā. Jā – Jūsu grāmatas ms. ir pie viņas. Un te nu jāapstājas pie jautājuma par grāmatu izdošanu.
Šī problēma ir kļuvusi visai sāpīga un akūta. Vēl gan priekš nedaudz gadiem nelaiķis Rumaks sludināja: ar grāmatu izdošanu viss kārtībā, izdevēji ir, nav kvalitatīvu autoru! Taču jau toreiz šis viņa vērtējums, kā mēdz teikt, ‘neturēja ūdeni’ un ‘pūta miglu acīs’ publikai. Tagad visa problēma kļuvusi vēl ļaunāka. Mēģināšu te īsumā uzrakstīt, kā visa grāmatu lieta izskatās (protams, nepretendējot uz 100% pareizību).
Lasītāji. Lasītāju skaits strauji rūk. Pāri palikušie ir visai konservatīvs pūlītis, kas, asaras slaucīdami, lasa Leonijas Ozolkalnes sentimenta piesātinātos darbus, bet kaut kam modernākam, asākam neķeras klāt.
Autori. Ko lai šai situācijā dara autori? Un autoru mums vēl netrūkst. Vai lai pārtrauc rakstīt? Vai lai mēģina pielāgoties pāripalikušās publikas vienkāŗšotajai gaumei? Jeb vai lai iet nemaldīgi savu ceļu un mēģina uzrakstīto vēl publicēt kaut vai pāris simtu eksemplāros? Atbildes ir un būs dažādas atkarā no katra autora temperamenta, uzskatiem, vēl citiem (visvairāk – materiāliem) apsvērumiem. Aivars arvien mēdz uzsvērt: ja mēs uzskatam sevi par latviešu kultūras daļu un ticam latviešu tautas nākotnei, tad ir jāpublicē, jo, teiksim 200 publicētiem eksemplāriem ir lielāka iespēja saglabāties nekā vienam manuskriptam kaut kur kādā atvilknē. Un – mūs sāk pamazām atzīt un meklēt rokā Latvijā. Ir gan vēl daļa cilvēku (kā tur, tā te), kas šo kultūras apvienošanu automātiski identificē ar pašreiz Latvijā valdošās varas atzīšanu, bet, manuprāt, latviešu tauta un kultūra ir viena lieta, valdošā iekārta ir cita lieta. Vienlīdzības zīmi starp tām nevar likt, kā nekad neesam likuši vienlīdzības zīmi starp tautas atmodas laika darbiniekiem un cara varu.
Izdevēji. Trešais faktors procesā. Bēdīgs jautājums. Ar līdz šim aktīvo Grāmatu Draugu, liekas, iet uz galu. Var jau būt, ka nākamajos Ziemsvētkos vēl kas iznāks, varbūt. Bet ir simptomi, kas liek domāt, ka tas varētu būt pēdējais šī apgāda elpas vilciens. Vienkārt, ir baumas, ka Helmārs Rudzītis esot slims, dēlam Lotāram grāmatu izdošana esot vienaldzīga, un viņi abi aizbildinās, ka neesot vairs tekstu salicēju vai, vecmodīgi runājot, burtliču. Otrkārt, Rudzīši nule nepieņēma publicēšanai kādu visai izcilu memuār manuskriptu, ko vēl pirms pāris gadiem būtu grābuši ar abām rokām. Treškārt, ‘žurkas bēg no kuģa’. Visi labi pazīstamie līdzšinējie Grāmatu Draugu autori meklē citas publicēšanas iespējas. Knuts Lesiņš iesniedzis kādu darbu ‘Gaujai’. LaRAs kooperatīvs izsludinājis, ka nākamgad izdošot A.G. Irbi, Klīdzēju un Gubiņu. Jā nu – kaut kooperatīva sākotnējais nolūks bija laist pie vārda mazāk pazīstamus autorus, kooperātīvu ‘pārņem’ tie paši ‘established’ autori.
‘Daugava’ Zviedrijā arī laikam ir cauri. Izdevēja Šleijere it kā esot slima. Cik grāmatu gadā spēj izdot Sidnejas LB apgāds? Par to Jums varbūt vairāk informācijas.
Rieksts ar savu ‘AKA’. Nē, te nav naudas jautājums. Te ir jautājums par prasmi rīkoties, plānot, racionāli strādāt. To mēs iemācījāmies rūgtā pieredzē, mēģinādami ar viņu sadarboties, izdodot Dainas un Sniedzes grāmatas. Pretēji norunai grāmatas tika izdotas bēdīgā apdarē ar bēdīgu papīru. Nebija reklāmas. Nebija nekādas īstas norēķināšanās.
‘Vaidava’ nomira līdz ar veco Augstumu. Dēli vada spiestuvi, t.i., pieņem grāmatas iespiešanai (gan par mērenu maksu; viņi iespiež visas Gauja grāmatas), bet nedarbojas vairs ar apgādu.
Krūklītis ar savu ‘Gauju’. Viņš prasa autoru monetāru līdzdalību izdošanā, bet viņš norēķinās godīgi. Viņam ir arī reklāma: Trejos Vārtos un ar sludinājumiem avīzēs, ar recenzijām. Pēdējās ir visai svarīga komponente grāmatas izplatīšanas procesā.
Jā. Tāda nu, īsi kopā saņemta, izskatās mūsu grāmatniecības aina. Varbūt tas palīdzēs Jums izšķirties ko darīt ar sakārtoto manuskriptu. Es varētu mudināt: meitas, ejiet palīgā mātei, palīdziet viņas manuskriptam ieraudzīt dienas gaismu grāmatas veidā! Bet es jau zinu, kā ir ar īstām mākslinieku dvēselēm. Pie tām nauda nelīp. Arī Sniedzei ‘Ķekara’ iznākšanu jau financēja mazliet praktiskākie vecāki nevis pati rakstītāja. Mūsu dzīves pieredze – kaŗi, okupācijas, bēgšanas, pāŗvietošanos no viena kontinenta uz otru – mūs ir mācījusi arvien atlikt kādu grasi nebaltai dienai, kamēr no mūsu jaunajiem šos grašus spēj izvilināt kā tautas pasakā, ikviens, kas uzdodas par ‘Nebalto dienu’.
Vai esat tagad nolēmusi tā pavisam nopietni dzīvot Kanādā, uz Austrāliju neatgriežoties? (Par Jūsu prombūtni tur skumst Freiju ģimene). Jūsu Austrālijas dabas notēlojumi ir ar tādu dziļu pārdzīvojuma spēku. Bet tad – tas pats, tā pati draudzība ar dabu jau ir arī Jūsu nule Tr. V. sūtītajos darbos, skaŗot Kanādu. Jūs protat to pārnest uz lasītāju.
Sveicinot Jūs un Jūsu jauno mākslinieci no mūsmājām Valija
P.S. ‘Gaujas’ kapacitāti ierobežo viens gluži reāls faktors: ir tikai viena ‘saliekamā’ mašīna un viena tās darbinātāja – Julieta. Jāzeps Lelis smejas, ka grāmatniecības nākotne trimdā visa tagad atkarīga no Julietas spējām strādāt.
———————————–
1988.g. 15.aprīlī
Mīļā Erna!
Katru dienu pasta kastītē atrodas kāds jauks pārsteigums. Šī nedēļa bijusi tāda pusaustrāliska. Aizvakar bija vēstule no Guntas Pārupes, vakar no Dainas Šķēles, Tavas novadnieces, šodien no Tevis pašas. Un ar Tevi nu jūtu, ka esmu izrīkojusies nelāgi, pārāk ilgi kavēdamās ar atbildēšanu, jo iepriekšējā vēstulē tā priecināja, ka Tu biji atmetusi oficiāli skanošo ‘Jūs’, kas nule atkal uzradies. Laikam jau Tu nodomāji, ka esmu bijusi noraidīga pret Tavu draudzības piedāvājumu. Nē, nē, tā nav! Redzi, ir tikai tā, ka dienas, jo tālāk mūžā dzīvo, jo raujas īsākas. Ko visu senāk vienā dienā varēja padarīt. Tagad turpretī te rīts, te vakars, un pa vidu tādi sīkumi vien paknibināti. Šogad pat Lieldienu sveicienus nevienam neaizsūtīju.
Nupat nobeidzu rakstīt referātu par latviešu literārā procesa nākotni ārpus Latvijas. Tas jālasa nākamajā nedēļas nogalē Toledo literārās kopas sanāksmē. Tāpēc šī pēcpusdiena tāda brīvāka. Ārā arī nevar šodien iet, jo aizgājušās skaistās nedēļas vietā atkal pēkšņi iegriezušies auksti ziemeļu vēji, un dzīvsudraba stabiņš nespēj pārrāpties pāri dažiem plus grādiem. Tā nu sēžu istabā un kārtoju savus vēstuļu pārādus. Vēstules – tās tagad ir tie dzīvības pavedieni, kas sien mūs kopā, lai mēs nekļūtu par atsevišķām vientulības saliņām.
Mēs te Kalamazū gan patlaban varbūt šai ziņā neesam pārāk ļaunajā situācijā. Esam tāds bariņš LaRAs biedru vienkop. Esam tāpat pa ziemu vairāk reižu mūsmājā sanākuši kopā, lai apmainītos domām, jaunumiem. Esam visi tādi cilvēki, kas lasa ‘Literatūru un Mākslu’ un ‘Karogu’. Un tur patlaban patiesi ir tik daudz lasāmā. Tauta beidzot drīkst sūdzēt savu gaŗos gados krāto bēdu. Arī vēstules, kas pienāk no Latvijas, atbalso to pašu. Aivara tante, kam vīrs gāja bojā Vorkutā, raksta tagad par pirmo pēckaŗa laiku: „Kā mēs visi – kā dzīvojām, kā strādājām, kā mūs vajāja! Un tagad – mūsu rakstnieki un pārējie gara ļaudis – brīnišķīgi! 25.martā uz Brāļu kapiem aiziet nevarēju, bet aizdedzināju sveces tautiskā svečturī un klausījos, kā TV teica Auškaps: Uzvarētāji ir tie, kas paliek kaujas laukā.” Ir labi saņemt tādas liecības no daudz cietušiem cilvēkiem, jo viņi taču nemelo. Ja viņi saka labu vārdu par mūsu rakstniekiem mājās, tad tas kliedē to aizdomu miglu, ko par tiem kādreiz sapūš nenovīdīgi ļaudis šai pusē.
Jauki, ka Julieta Tev aizsūtījusi to Treju Vārtu numuru, kuŗā Tavs darbs. Tagad, kad esam nonākuši līdz situācijai, ka honorārus vairs nemaksā, autora eksemplāru jau nu vēl arvien tomēr vajadzētu saņemt. Esam to aizrādījuši abas ar Julietu Krūklītim, bet viņam tas vienmēr aizmirstas. Labi, ka nu vismaz Julieta par to parūpējusies.
Domāju, ka nākamajā numurā būs Tavs nākamais īsstāsts. Kad saņemšu sleju pārrakstījumus, mēģināšu izlabot atpakaļ to tulpju plūkšanu par tulpju laušanu, jo Tu mani pārliecināji, ka tulpes bijušas treknas un laužamas. Ir tik grūti precīzi strādāt, ja autors dzīvo vienā vietā, korektors citā un pārrakstītājs, iekārtotājs vēl citā. Tad daža laba lieta paliek pusdarīta vai netiek nokārtota tā, kā vajadzētu. Reizēm man visa tā mūsu rakstniecības lieta liekas gluži kā Donkichota cīņa ar vējenēm. Tik maz vairs palicis darītāju. Bet ja Tev atkal ir kas uzrakstīts, sūti šurp, jo redzi, Treji Vārti jau palikuši gandrīz vai vienīgie vairs no tādas pusliterāras periodikas.
Tu gatavojies braukt uz Katskiļu 3×3. Neesmu tur nekad bijusi, t.i., turienes 3×3, jo mums cita 3×3 nometne tepat degungalā – Gaŗezerā. Tur esam aizbraukuši, ciemojušies katru vasaru. Šais 3×3 nometnēs ir mazliet citādi nekā Rakstnieku nedēļā, jo sabrauc kopā vairāk un atšķirīgāku interešu ļaudis, kaut ir laikam visās 3×3 nometnēs arī literārās ievirzes, bet ar atšķirīgāku uzsvaru nekā pašu rakstnieku sanākšanās, kas arī saprotams, jo šais ievirzēs reizēm pieteicas cilvēki, kuŗiem visumā maza informācija par literatūras lietām, kuŗi vēlas, tā sakot, šo to mācīties, nevis pārrunāt rakstnieku darba problēmas. Piemēram, pērn Gaŗezera 3×3 nometnē literārā ievirze bija veltīta Kronvaldam un citiem tautas atmodas laikmeta darbiniekiem. Tas varbūt derēja jaunākiem ļaudīm, mūsu gadu cilvēkiem tika mazāk.
Tavas vēstules vienmēr ir arī acij tīkamas. Ir nevien lasāmas, bet arī skatāmas. Reizēm jaušu, tas jaunākās paaudzes darbs, reizēm man aizdomas, ka esi Tu pati savu vizuālās mākslas varēšanu lietā likusi. Grafiskā māksla ir grūta māksla un apēd daudz stundu no mākslinieka dzīves. Publika nez vai to vispār novērtē, jo lielākai daļai pilnīgi nepārzina sarežģītos techniskos procesus, kas saistīti ar grafiku.
Kad atbrauks ciemos Tava Dzidra, tad jums visām trim kopā patiešām būs skaistas dienas. Vai viņai iznāks brīvs ilgāks laiks ko paciemoties jeb vai būs tikai kā tāds gaŗām ceļojošs gājputns?
Visu labu Tev un Tavām atvasēm no mūsmājām vēlot Valija
P.S. Nule ‘Lit. u. Mākslā’ tikko Amerikā bijušais aktieris Auškāps (viņa tēva brālis, ārsts, dzīvo Bostonā) bija Zīvertu un Anšl. Eglīti nodēvējis par latviešu literatūras gigantiem; pavisam nesen vēl taču, vismaz Eglītis, bija tikai ‘dzimtenes apmelotājs’. Tātad tomēr – citi vēji! V.
———————————-
1988.g. 13.okt.
Mīļā Erna!
Redzi nu, kā esmu nodzīvojusies. Manā neatbildēto vēstuļu kaudzē divas no Tevis. Vienu esi rakstījusi maijā, otru septembrī. Cik labi, ka Tu nepiederi pie tiem cilvēkiem, kas liek tikai vēstuli pret vēstuli, bet ka Tu ‘meldējis’ tad, kad liekas, ka ir kas pasakāms. Paldies par labajiem vārdiem, ko esi teikusi par manu rakstu Tr. Vārtos. Ak, mūsu literārais process ir, kas attiecas uz darbu iespiešanu nonācis posta stāvoklī. Nav vairs izdevēju. Tie aizbildinās, ka nav vairs lasītāju. Tā īsti jau nemaz nedrīkstam teikt, kā ar mums ir, jo mūs ļoti vērīgi sākuši ‘pētīt’ Latvijā.
Jā, kā lietas pašreiz risinās, trimdas autoriem itin drīz pavērtos durvis uz mājas pusi. Viņi iespiestu mūsu grāmatas tagad, ja vien viņiem būtu – papīrs! Tā nepietiek pašiem.
Nezinu, kā Tavā pusē, bet šai galā ciemiņi no Rīgas pašreiz plūst rindām, gan pie radiem, gan pie draugiem. Visus, kas uzrodas tieši šai apkārtnē, vedam uz studiju centra bibliotēku, lai apskata, ko pa šiem 44 gadiem esam, svešumā dzīvodami, saražojuši. Visiem acis ieplešas brīnumos. Viņiem mūsu dzīve un dzīvošana līdz šim ir bijusi galīgi tumša lieta.
Par tīri materiālo dzīves pusi, t.i., par to, kā izskatās veikali, un ko cilvēks te par savu nopelnīto naudu var iegādāt – par to jau nav ko runāt. Tas ir acīm redzams. To vislabāk formulēja kāda literatūras kritiķe. Viņa teica tā: „Pie mēteļa kā netieku, tā netieku! Rīgā nevaru nopirkt, jo nav. Te arī nevaru nopirkt, jo kā lai zinu, kuŗu tad nu no piedāvātajiem simtiem ņemu. Mēs neesam mācījušies izvēlēties.”
Protams, ka materiālā dzīves daļa ir svarīga. Bez tās jau nevar dzīvot neviens. Taču vislielākais prieks ir par to, ka cilvēki beidzot iedrošinās celt galvas un runāt par lietām, kas viņus visu laiku mākušas. Ir gan visiem kā ēna aizmugurē liela baile, ka viss briesmīgais varētu tomēr atkal atgriezties, jo tā dēvētie staļinisti jau nekur prom netiek aizburti. Tie visi turpat vien vēl ir un cerē uz savu ‘atdzimšanu’. Šādos apstākļos noteikti jāapbrīno visi, kas šodien Latvijā runā. Un vai nav skaisti, ka priekšgalā iet rakstnieki!
Tagad mazliet par citām lietām! Nule beidzu sakārtot šķirkli par tulkojumiem Latvju Enciklopēdijas IV sējumam. Man bija no Austrālijas piegādātas tādas ziņas, ka Tu teātra vajadzībām esi tulkojusi ‘Godo gaidot’. Vai Tev nav vēl kādi citi tulkojumi arī – iespiesti vai manuskriptā? Es vēl varētu kur iespraust, jo vēl gaidu dažas papildziņas no Austrālijas.
Par gramatiku. Par ‘šis, tas, viņš’ un ‘kas, kuŗš’ lietošanu. Visumā tā: viņš, viņa, aizstāj dzīvus priekšmetus, tas, tā – nedzīvus. Lieta mainās, ja viena pašā gaŗā teikumā vairākus substantīvus aizstāj ar vietniekvārdiem. Tad ‘šis, šī’ tiek attiecināts uz tuvāko priekšmetu, ‘tas, tā’ uz tālāku un ‘viņš, viņa’ uz vistālāko. Bez tam, ja vienu un to pašu priekšmetu teikumā aizstāj vairāk reižu ar vietniekvārdu, tad nedrīkst pārmaiņus lietot ‘tas’ un ‘viņš’. Tad jāuzrauga viens un jālieto šis viens. Piemēram, nevar teikt: Es vārīju kartupeļus pusstundu, jo tie bija cieti un tāpēc viņi nekļuva gatavi tik ātri, kā gaidīju. Jālieto abās vietās ‘tie’.
Ar ‘kas’ un ‘kuŗš’ ir tā: Arvien labāk ieteicams lietot ‘kas’. ‘Kuŗš’ lietojams, ja grib īpaši izcelt apzīmējamo vārdu no citu, viņam līdzīgu grupas. Un vēl: ja vienā gaŗā teikumā divi dažādi apzīmējamie vārdi, tad vienam jāliek ‘kas’ otram ‘kuŗš’. Piem. Māsa, kas vakar atnāca, un brālis kuŗš viņai piebiedrojās, dziedāja jaunāko grāvēju. Bet ja vienam un tam pašam priekšmetam piekarina divus vai vairākus apzīmētāja teikumus, tad jālieto viens un tas pats relatīvais vietnieks. Piem. Māsa, kas vakar atnāca un kam laba balss, dziedāja jaunāko grāvēju.
Šodien tāda spoža rudens diena. Rīta salnas gan jau dārzā nokodušas dažu labu košu vasaras ziedu. Nāk ziema, ko darīsi! Taču – aiz katras ziemas nāk jauns pavasaris.
Kā labi izciemojies ar savu Austrālijas meitu?
Sveicinot Tevi un Tavas meitenes no mūsmājām Valija
Sniedze allaž apbrīno Tavas kartītes.
———————-
[form letter] 1988. gada oktobrī
Cienījamai Ernai Ķikurei
‘Literatūras un Mākslas’ līdzstrādnieki, jaunie latviešu literatūras zinātnieki Janīna Kursīte un Viesturs Vecgrāvis kopš 1988. gada janvāra veido sleju ‘Riekšava’, kuŗā iepazīstina ar mazāk pieminētu vai staļinisma gados noklusētu latviešu dzejnieku īsbiogrāfijām un dažiem raksturīgiem dzejdarbiem.
Ciemojoties Rīģā 1988. gada jūnijā man Viesturs Vecgrāvis stāstīja, ka pēc 1989. gada marta-aprīļa iecerēts ‘Riekšavā’ publicēt emigrācijas dzejniekus – trimdiniekus.
Viestura Vecgrāvja aicināts, ļoti labprāt uzņēmos starpnieka lomu, lai informētu Jūs par šo ieceri. ‘Riekšavas’ veidojot vēlētos no Jums 4-5 ne pārāk garus dzejoļus, apsolot, ka publicēs 2-3 un ka vienīgā mēraukla publicēšanai būs dzejoļu literārā kvalitāte.
Šai sakarā laipni lūdzu Jūs izpildīt lapas apakšmalā formulāru, nogriezt to un kopā ar dzejoļiem, īsiem biogrāfiskiem un literatūrfaktoloģiskiem datiem (dzimšanas gads un vieta, pirmās publikācijas periodikā, dzeju grāmatu nosaukumi un izdošanas gadi, citas ar literatūru saistītas intereses, proti, darbība kritikā, prozā, dramaturģijā, grāmatizdošanā) kopā ar fotoattēlu publicēšanai nosūtīt uz formulārā minēto adresi.
Ceru, ka Jūs pozitīvi izvērtēsit Janīnas Kursītes un Viestura Vecgrāvja iniciatīvu iepazīstināt ‘Literatūras un Mākslas’ lasītājus ar ārzemju latviešu dzejniekiem, tādējādi dodot p i r m o r e i z Latvijas pēckaŗa gadu vēsturē objektīvu priekšstatu par latviešu dzejas attīstību 20. gadsimtā. Patiesā cieņā,
Pārsūtot Tev Birutas Abulas sagatavotos materiālus, izmantošu izdevību ar Tevi kaut pāris vārdu pārmainīt. Vispirms jau – ceru, ka neatteiksi, ka piedalīsies plānotajā izdevumā par trimdas rakstniekiem. Darbu gar to esam sākuši jau sen, bet viss iet uz priekšu tik lēni un kā pa celmiem vien. Ja viss jāveic sarakstē, tad bieži iecerētais paliek pusceļā.
Kā esi aizvadījusi šo ziemu? Vai ir tapis kas jauns literārajā laukā? – Kādi stāsti? Kādi jauni dzejoļi? Tagad, jauniem vējiem pūšot, mums ir cerības arvien pilnīgāk atgriezties savā tautā. Pagaidām gan vēl Rīgai vispirms interesē tie, kas pazīstami no pirmskaŗa laikiem (Zīverts, Anšl. Eglītis, Mauriņa), bet gan jau pienāks kārta arī citiem, t.i., tiem, kas tapuši, svešuma ceļus staigājot. Tāpēc – jāraksta, jāpublicē. Nekas nedrīkstētu palikt tikai galvā vai tikai atvilknē.
Sveicinot Tevi un Tavas meitenes no mūsmājām Valija
————————
[after sending her “Artava“– just published — spring 1989]
Mīļā Valija,
Labi ir saņemt Tavas vēstules, lai tās nāk reti — ziņas tās nes rosinošas un Tu proti arvien ierunāties tādā tuvā balsī: jautā kā pārlaidu ziemu, ko labu padarīju? Par to — valoda tūlīt raisās. Ziema vēl te nav prom, bet tā nav bijusi ļoti barga, ir ļāvusi katru dienu iziet savu soli ielā. Ko esmu padarījusi, par to tagad jau maza liecība būs nonākusi pie Jums, Ruņģiem. Nosūtīju savu “Artavu” Tev pirms dažām dienām. Grāmata iznāca īsi pirms Ziemsvētkiem. Tūlīt sūtīju vienu Mairai Bundžai, (jūsu bibliotēkā). Domāju, ka viņa to Tev būs parādījusi, bet liekas, runājot Jāņa Sarmas vārdiem — tas šāviens no slotas kāta tur nav sprādzis…
Tagad, kad grāmatu būsit apskatījuši, centīšos dot labus paskaidrojumus: grāmata iespiesta angliski runājošo izdevniecībā, kur neviens ne vārda nesaprot latviski. Saprotamajām grūtībām beidzot nāca palīgā dators. Iekārtotājs, fotogrāfs reproducētājs Nelsons Vigneault ir Kanādas francūzis, strādā Banffas koledžā (saņēmis vai neskaitāmas uzslavas…) uz viņa ierosmi grāmata radās viņam redzot Dzidras gleznas un zīmējumus pie Ineses. Krāsaino reprodukciju bija domāts likt vairāk — bet pārāk dārgs prieks. Tikai uz vāka tā iznāca. Tekstā divu lielo gleznu reprodukcijas (skrejošais zirgs un putnu grupa) tāpat vien melnbaltas, kā zīmējumi. Neviens no Dzidras darbiem nav taisīts šai grāmatai — tie ielikti tikai ar kādu tikko dzirdāmu “noti” līdzīgu tekstam, tam līdztekus.
Būtu derējuši vairāk pārtulkoti dzejoļi, bet Austrai Graudiņai pirmajā grāmatas rašanās ātrumā, kļuva nosūtīti tikai daži. Kanbera ir tālu. Bez tam viņa mazliet bēdīga, ka viņai nebija dota izdevības pastrādāt vairāk pie pārtulkošanas un pie viņas esejas. Kādēļ vispār — esejas angliski? Tādēļ, ka mani bērni no pamatskolas laikiem dzīvo, mācas, strādā angliski runājošo vidē, ir ieguvuši izglītību ar stipendijām un tur ir arī liela daļa viņu draugu, kas dažkārt mazliet gribētu ieskatīties — mūsu vidē. Inese un Austra, kas reizē beidza Sidnejas universitāti, abas protams runā latviski, bet uzrakstīt kritiku, to viņas latviski neuzņēmās. Pirmie teksti pat īsajiem dzejoļiem nāca baigi kļūdaini, līdz tam no komputora tos “pārlika” gandrīz automātiski. Grāmatas tapšana tomēr ņēma trīs, četrus gadus. Ja būtu līdzekļi — varētu sākt atkal tur kaut ko tādu, jo materiāli jau vienmēr krājas.
—————–
1989.g. 5.martā
Mīļā Erna!
Artava? Nē! Artavu mēs sniedzām ubagiem. Šī ir dāvana karaļiem. Kopš Zelta Ābeles laikiem neesmu redzējusi citu tik eleganti veidotu grāmatu. Tādu vajadzētu vest uz Latviju, lai cilvēki redz un atceras, kādas var izskatīties grāmatas.
Kā nojautīsi – esam saņēmuši Tavu ‘Artavu’. Tā atnāca vakar, un šorīt es to tūdaļ liku lietā. Kādā veidā? Nu, tā: mēs abas ar Mairu Bundžu nu jau otru gadu strādājam tādu mīlestības darbu (jo mums par to neviens nekā nemaksā), proti, vācam un kārtojam ziņas latviešu nodaļām ASV ‘Modern Language Association’ bibliogrāfiju sējumiem, kas reģistrē dažādās valodās iznākušus rakstus un grāmatas, kas attiecas uz literatūru, folkloru, lingvistiku. Esmu gar šo padarīšanu pašreiz nostrādājusi visu februāra mēnesi un vēl neesmu tikusi gluži galā, jo visi raksti, grāmatas ir jāpārlasa, jāizvērtē un jāpārvērš kodos, ko ieraksta īpašās darba lapās, kuŗas tad sūta prom. Nav jāreģistrē tīras daiļliteratūras grāmatas, kuŗās ir tikai tīri literārais teksts, bet – ja grāmatai ir informatīvs ievads, priekšvārds vai pēcvārds, tā ir reģistrējama. Tā nu arī ‘Artava’ ir reģistrējamo pulkā. Man tikai pietrūkst norādījuma, kas devis dažu anglisko dzejoļu versiju tekstu – Tu pati? Graudiņa? Kāda no Tavām meitām? Priecātos, ja Tu varētu man šo ziņu drīz atsūtīt, lai godam spētu nobeigt darba lapu par ‘Artavu’.
Un vēl man gribētos no Tevis izlūgties īsus Tavus biogrāfiskos datus – ar precīziem gadskaitļiem: dzimš. gads, ģimnāzijas (kādas?) beigš. gads, akadēmijas (un lv. konservatorijas) beigšanas gads. Darba gadi (un vieta) Latvijā – no kuŗa laika līdz kuŗam. Izceļošana uz Vāciju – kad; un kur dzīvoji. Izceļošana uz Austrāliju – kad; un kur dzīvoji. Kopš kuŗa gada Kanādā. Tavu grāmatu saraksts man ir. Tāpat – kādos periodiskos izdevumos esi publicējusies. Tas viss man nepieciešams, kā mēdz teikt, tikai labdabīgiem nolūkiem – lai varētu trimdas autorus atgriezt Latvijā. Man tāda iespēja ir radusies.
Sveicinot Tevi un Tavas meitas no mūsmājām Valija
P.S. Un pasaki meitenēm, ka ar ‘Artavas’ izdošanu vien viņas jau ir izpelnījušās vietu mūžībā un attaisnojušas savu eksistenci šai pasaulē.
——————————
1989.gada 4.septembrī
Labrīt visapkārt! [bulk of letter typewritten]
Liekas, ka pēdējo reizi jebkuŗam no saviem draugiem esmu rakstījusi agrā pavasarī. Tagad jau klāt rudens, līdz ar to mani vēstuļu parādi pieauguši tā, ka tikai ar šo man ne visai pierasto ‘riņķa vēstuli’ paspēšu jūs visus aizsniegt tā, lai varētu parunāties vēl, pirms atnāk Ziemassvētki.
Šī ir bijusi varen raiba vasara. Ne jau man vien. Varētu teikt – mums visiem. Jo pavērtā robeža Latvijai ar ārpasauli radījusi gluži vai ciemiņu plūdus. Ja aizbraucam Latvijā, neesam vairs piesieti pie tūristu grupām un to izplānotajiem ceļiem. Tas bez šaubām ir ļoti patīkami, jo varam justies savā zemē beidzot savējie, ne bezpersoniski tūristi. Ja turp nenokļūstam, tad varam jebkuŗā brīdī šai pusē sastapt, uzņemt viesus no Latvijas.
Arī mūsmājā, tikko kā pārrados no Latvijas, 5 nedēļas ciemojās divi Rīgas draugi un vienu nedēļu lit. zin. Janīna Kursīte, kas LaRAs vasaras sapulcē mūsmājā nolasīja referātu par tautas dziesmu senākajiem slāņiem. Piedalījās ap divi duči literātu, 10 no tiem – LaRAs biedri. Augustā sapazināmies ar ‘Avota’ galv. red. rakstn. Aivaru Kļavi (viņš teica, ka viņu bieži jaucot ar rakstn. Aivaru Kalvi) un ‘Skolas un ģimenes’ galv. red. literātu Jāni Gulbi. Viņi pašreiz apceļo ASV/Kanādu. Ar viņiem arīdzan pārspriedām dažu labu svarīgu nākotnes darba jautājumu.
Tas tā, vispārējos apstākļus minot. Taču šai vēstulē gribētu īsi pārstāstīt pati savus piedzīvojumus. Izbraucu uz Rīgu maija vidū, Zinātņu Akadēmijas Valodas un literatūras institūta aicināta. Institūts gatavo jaunu ‘Latviešu literatūras darbinieku’ vārdnīcu. Iepriekšējais, t.i. 1965.g. izdevums, ir, kā Rīgā saka ‘materiāli un morāli’ novecojis. Jaunajā izdevumā būs iekļauti arī Rietumu pasaulē dzīvojošie latviešu literāti, un izdevums tiek veidots nevis sakarā ar rakstnieka partijas nopelniem, bet gan par mērauklu ņemot literāros veikumus. Tā kā Latvijā desmitiem gadu nav bijis iespējams regulāri [informēt interesentus?] par ārpus dzimtās zemes dzīvojošo tautas brāļu veikumiem, tad zināšanas šai laukā arī literatūras zinātniekiem ir ar lieliem robiem. Mans uzdevums bija – palīdzēt šo robu aizpildīšanā, topot jaunajam literatūras darbinieku pārskata izdevumam.
Bez tam jūnija beigu daļā Rīgā notika pirmais latviešu ārstu ‘vispasaules’ kongress. Piedalījos tanī no preses puses – biju ‘Laika’ pārstāve, sākumā vienīgā ‘ārzemniece’ ap 100 žurnālistu lielajā preses pārstāvju pulkā. Kongresa gaitā tiku iesaistīta medicīnas vēstures sekcijas prezidijā. Mans kongresa izvērtējums publicēts ‘Laikā’ (gan iedarbojoties šur tur drukas kļūdiņu velniņam). Vispār – ‘Laiks’ tagad Latvijā no ‘reakcionāras emigrantu lapeles’ pārvērties par cienītu un meklētu preses izdevumu, un ne viens vien pasākums taujāja, vai par viņu varētu ko pastāstīt šī izdevuma slejās. Tāpēc arī man bez reportāžas par med. darbinieku kongresu tapa vēl trīs raksti ‘Laikam’: par ķīmiķiem, par Raiņa lit. un mākslas vēstures muzeju, t. i. par 5 latviešu rakstnieku izstādes atklāšanu tanī, par latviešu daudzbērnu ģimeņu asociāciju ‘Dēkla’. Visi arī ‘Laikā’ jau iespiesti.
Nedzīvoju viesnīcā, bet gan pie draugiem. Līdzās darbam Zinātņu Akadēmijā man bija iespēja iepazīties ar vairāku preses izdevumu redakcijām, redaktoriem, rakstniekiem. Ciemojos ‘Karoga’ un ‘Lit. un M.’ redakcijā, apgādā ‘Liesma’, bija sarunas ar ‘Jauno grāmatu’ redaktoriem, it sevišķi šī žurnāla galveno redaktoru, sniedzot tā lasītājiem pēc iespējas plašu informāciju arī par literāriem un citiem ievērojamiem kultūras notikumiem ārzemēs – citās tautās. Viņš lūdz tautiešus Rietumos talkā, meklē līdzstrādniekus šai daļai. Tā kā manu ‘riņķa vēstuli’ lasīs ne viens vien literatūras un kultūras jautājumos zinīgs cilvēks, tad gribētu šai vietā lūgt: padomājiet, kuŗš no jums spētu iet talkā Leonam Briedim, lai viņam izdotos šo jauko ieceri īstenot. Mums ir jāpalīdz vērt savai tautai logs uz pasauli. Nedomāju, ka tas būtu tāds darbs, kas prasītu no cilvēka piesaistīšanos regulārām ikmēneša reportāžām. To varētu darīt pamīšus – ja vienu mēnesi būtu kāds pārskats par vācu literatūru, citu mēnesi varētu nākt pārskats, piem. par amerikāņu teātri u.t.t., iesaistoties dažādiem lietpratējiem. Padomājiet! Atrakstait, ko un kā jūs viens otrs trešs varētu un gribētu darīt konkrēti un ne tikai ar skaistiem ‘cīņas’ vārdiem ‘palīdzēt’ savējiem šai lielo un svārīgo pārmaiņu laikā.
Rakstnieku savienībā tikos ar Tulkošanas daļas ļaudīm. Ir iespējams, ka kāds no viņiem visai drīz nokļūs Savienotajās Valstīs. Ja tas īstenotos, tad – tā mēs spriedām – vajadzētu sarīkot kādu semināru vai kopīgas pārrunas par dažiem ļoti konkrētiem tulkošanas jautājumiem, jo tulkošanai ir svarīga vieta kultūras procesos.
Nolasīju Zinātņu Akadēmijā divi referātus par ‘Sākotnējo jaungaitnieku’ grupu emigrācijā, par tās cilmi, lomu un nozīmi emigrācijas kultūras dzīvē. Ar variācijām par šo pašu tematu runāju arī Latvijas radiofonā, Rīgas televīzijas intervijā, priekšlasījumā Raiņa literatūras un mākslas vēstures mūzejā un LNNK kādas nodaļas sanāksmē. Vairāki mani raksti par emigrācijas literatūras un grāmatniecības problēmām, iespējams, parādīsies Latvijas periodikā. ‘Avota’ jūlija numurā pārpublicēts mans RN 87 lasītais, ‘Jaunā Gaitā’ 167. numurā publicētais sacerējums par emigrācijas un literatūras attiecībām. (Tanī, diemžēl, ieviesušās dažas kļūdas.) ‘Jauno grāmatu’ augusta numurā parādījies mans raksts par latviešu grāmatniecības problēmām, (jo, Rīgā būdama, redzēju jau iespiešanai sagatavotās slejas.) Daudzbērnu ģimeņu asociācijas ‘Dēkla’ Rīgas grupas sanāksmē referēju par dzimtas chronikas rakstīšanu. Laikraksts ‘Cīņa’ 29.jūnijā iespieda visai plašu interviju ar mani, ļoti maz svītrojot no korespondentes iesniegtā manuskripta.
Tā pamazām vien iespējams Latvijā kliedēt nezināšanas miglu par emigrācijas veikumiem latviešu kultūras laukā. Nebrīnieties, ja lietoju vārdu ‘emigrācija’ ierastā ‘trimdinieka’ vietā. Manuprāt, mēs esam emigranti aiz politiskiem iemesliem. Trimdinieki ir tie, kas dzīvo izsūtījumā Sibirijā. Neatņemsim viņiem viņu statusu.
Pašreiz Latvijā sāk pārpublicēt dažu labu Rietumos dzīvojošu autoru literāru darbu. Interese šai ziņā pievēršas vispirms tam, kas jau pazīstams, t.i., tā dēvētajiem patriarchiem – autoriem, kuŗi bija zināmi no priekškaŗa laika, un arī pašreiz vieglāk aizsniedzamajiem, t.i., Zviedrijā dzīvojošai autoru grupai. Sarunās mēģināju iestāties par emigrācijas jauno paaudzi, par nepieciešamību tai sagādāt un iegūt auditoriju Latvijā, jo šī paaudze bez savas lasītāju saimes var zust latviešu kultūrai; emigrācija tai šo nepieciešamo lasītāju pulku vairs nespēj sagādāt.
Īpašu interesi latvieši Latvijā izrāda par šeit tik bieži pelto memuāru literatūru. Tā ir ļoti ilgotās un meklētās informācijas avots. Tāpēc bija runa par daža laba šāda izdevuma pārspiešanas iespēju sagādāšanu. Tika skarts arī ‘Vorkutas gūstekņa stāsts’ un Rūtiņas U. Sibīrijas pieredze.
Informācijas plaisas (‘gap’) likvidēšanai noteikti noderēs divi pašreiz Rīgā topoši izdevumi, divas antoloģijas: ‘Emigrācijas dzejas antoloģija’ lit. zin. Viestura Vecgrāvja redakcijā un ‘Emigrācijas prozas antoloģija’ rakstn. Jāņa Anerauda redakcijā. Cik izdevās vērot, abi izdevumi top pēc labākām literārām tradīcijām, ievērojot dzīvo autoru pašu vēlēšanos vai nevēlēšanos piedalīties šais antoloģijās (t.i., dzīvo autoru darbus tanīs ievietos tikai ar autoru atļauju, pēc iespējas iespiežot autoru pašu izraudzītos un nosūtītos darbus.) Kontaktus ar emigrācijas autoriem, g.k. LaRAs biedriem, palīdzēja izveidot, kā zināt, Aivars.
Viesturs Vecgrāvis un Janīna Kursīte strādā arī gar sleju ‘Riekšava’ (Lit. un Mākslā), kas tāpat cenšas sniegt informāciju par ilgi neminētiem autoriem. Slejas apjoms spiež aprobežoties ar dzejniekiem. Liekas, ka tās regulāru parādīšanos aizkavē sabiedriski politisko notikumu izcelšana, kas šai lit. un mākslai īpaši veltītajā izdevumā, šķiet, būs pārejoša parādība.
‘Karoga’ redakcijā izskanēja aicinājums sūtīt mēnešrakstam apceres par literāriem jautājumiem un recenzijas par grāmatām. Pašreiz gan ‘Karogs’ pieredzējis galvenā redaktora maiņu, Andrim Vējānam aizejot pensijā un vietā nākot Mārai Zālītei, bet grūti iedomāties, ka jaunā redaktore noraidītu šādu agrāka redaktora ierosinājumu.
Valodas un literatūras institūta vadītājs, prof. Vikt. Hausmanis gādāja par to, lai es redzētu pēc iespējas daudz izrāžu Rīgas teātros. Notika atkalredzēšanās ar ‘Indrāniem’ Nacionālajā teātrī (jā, Rīgā ir atkal Nacionālais teātris!), ar ‘Mariju Stjuarti’ – arī Nacionālajā, nevis Dailē, jo daudziem noteikti vēl prātā šīs lugas izrāde vācu okupācijas laikā Dailītē. Bija interesanti vērot ‘Kazanovas mēteli’ Rīgā, jo šis darbs taču savu pirmizrādi piedzīvoja svešumā. Akvelīnas Livmanes Anna tik ļoti līdzinājās Zīlavas Annai, ka dažbrīd likās – ir darīšana ar redzes un dzirdes halucināciju. Dekorācijas gan šim uzvedumam bija paskumjas. Nometņu trūcībā un šaurībā kādreiz radītās bija spožākas. Ja nokļūstat Rīgā, mēģiniet noskatīties Aristofana ‘Putnus’ Nacionālajā teātrī. Šī klasiķa luga tik laikmetīga. Piedevām piebārstīta ar asām aktieŗu replikām attiecībā uz pašreizējiem notikumiem. Teātŗa mākslu vispār pašreiz, liekas, sekmīgi lūko izmantot sabiedrisko procesu kritikai. To varēja vērot arī Paula Putniņa komēdijā ‘Ar būdu uz baznīcu’ vai Raiņa Admīdiņa radio teātrim rakstītajā parodijā par ‘frontēm’ (’Mūsu laikmeta ainiņas’) ko pirms noraidīšanas radiofonā rādīja lūgtiem viesiem Nac. teātŗa mazajā zālē.
Visai plaša un aktīva ir arī mūzikas dzīve, notiek dažādas mākslas izstādes. Pietrūka laika (kaut biju Rīgā septiņas nedēļas) visu apskatīt, visur nokļūt, visu dzirdēt. Noklausījos universitātes lielajā aulā vīru koŗa ‘Tēvzeme’ jubilejas koncertu. Apsveikumu daļā citu koŗu pārstāvji vēlēja nākamo jubileju svinēt brīvā Latvijā. Apsveicēju rindā bija arī Sidnejas DV koŗa pārstāvis. Arsenāla telpās ierīkotajā izstāžu zālē pavēroju Aijas Zariņas liela apmēra darbus. Neesmu glezniecībā speciāliste, bet mani irritēja lielie, tukšie, neapgleznotie laukumi, kas atsedza gleznojuma pamatu – skaidu plāksnes. Manuprāt, tas izskatījās pārāk rūpnieciski, kaut pa lielai daļai visai erotiski iekrāsotais zīmējums likās mēģinām vēstīt tieši pretējo. Arsenāla aizmugurē tādā kā būvbedrē, kā Vecpilsētas archioloģisku izrakumu vietā bija cita izstāde – gar senu mūŗu sienām vesela foto attēlu rinda, kuŗu nolūks demonstrēt postu, kas piemeklējis Latvijas laukus. To šī izstāde patiešām spilgti un uzskatāmi parādīja, jo tik daudz līdzīgu ainu varēju vērot vēlākos izbraukumos pa Latvijas laukiem.
Vecpilsētai pamazām vien tagad mēģina atdot tās vēsturisko seju. Te reizēm piepalīdz dažs labs pasākums, kā tiešais uzdevums nebūt nav Iekšrīgas atjaunošana. Tā koris ‘Tēvzeme’ sev ierīkojis jaukas telpas kāda sena nama pagrabā. Mājvietu vecā ēkā atradis jaunveidojamais Lietišķās mākslas mūzejs, kas arī labprāt sadarbotos ar emigrācijas lietišķās mākslas meistariem, kā teica Alīde Krēsliņa no muzeja valdības, aicinot, lai ‘ārzemnieki’ apsvērtu piedalīšanos plānotajā lietišķās mākslas izstādē, lielsanāksmē, 1990.g. Rīgā (ja pareizi atceros – Dziesmu svētku laikā).
Citā pagrabā (Krāmu ielā) ‘iekorelējies’ eksperimentālais teātris ‘Kabata’ – tik dziļi pazemē, ka pat Jāņu laikā tanī vēsums lien pie kauliem. Tur vēlāk naktī (no pusnakts līdz pulkst. 03.00) izdevās noskatīties Šekspīra lugu fragmentu popuriju.
Ne vienu vien reizi pametu Rīgas ielas un namus un devos laukos, gan atgriežoties pati savās jauno dienu pēdās, gan meklējot saskarsmi ar tālākiem, senākiem laikiem, t.i., ielūkojoties novados, no kuŗiem nākuši mani vecāki, un novados, kas auklējuši mūsukultūras darbiniekus. Jaunības dienu teku meklēšana laikam reti spēj beigties priecīgi, jo pārāk spilgti duŗas visur acīs, ka tas, kas agrāk bija skaists un rūpīgi kopts, tagad, kā Latvijā mēdz teikt, nodzīvots ‘līdz kliņķim’. To pieredzēju pat Krimuldas sanatorijas tiešajā apkaimē (tur vasaras praksē strādāju divi liktenīgajās Latvijas vasarās – 1940. un 41. gadā). To pieredzēju mājā, kur kādreiz Rīgā dzīvoju, ar to sadūros savā vecajā pamatskolā, kas tagad atdota krieviem.
‘Jāņskolā’ noklausījos ‘Melancholiskā valša’ atskaņojumu, un man radās sajūta, ka tanī Dārziņš ieskaņojis visu savu mūžu, ieskaitot traģiskās beigas.
Kur vēl es biju, ko vēl redzēju? Varētu teikt: redzēj’ Rīgu, Jelgaviņu, redzēj’ Cēsis, Vecgulbeni, dažu labu novadiņu. Izstaigāju dažu labu kapu kalnu, pārvedot attēlus ar mūsu aizgājušo kultūras darbinieku dusas vietām. Pārstāvēju savu vīru Aivaru viņa ģimnāzijas ēkas 50 gadu jubilejā Cēsīs, pārstāvēju savus bērnus kādās kristībās, kur kristīja viņu krustbērnus Saulkrastu baznīcā un kur viņiem būtu vajadzējis būt klāt kā krusttēviem, krustmātēm. Sapazinos ar Latvijas medicīnas vēstures ziņas par latviešu medicīnas darbiniekiem savam pasākumam (Leona Paegles ielā 1). Šo to esmu viņiem jau nosūtījusi.
Ko vēl lai saku?
Nekur nav tik skaistu mežu pasaulē kā Latvijā, nekur nav tik labi kā Latvijā. Nepazaudēsim cits citu! Turēsimies! Un turēsimies kopā!
[handwritten addition] 26.septembrī
Mīļā Erna!
Nu beidzot man Tava adreses. Nu varu nosūtīt Tev šo pārstāstu par visu to, ko pieredzēju Latvijā, un kāpēc nebiju LaRAs nedēļā Losandželosā. ‘Šiverēju’, redzi, tai laikā pa Latviju. Redzēju, piedzīvoju šoreiz ļoti daudz. Satiku veselu pulku ļaužu, izbraukāju mūsu mīļo Vidzemīti. Braucu cauri ir Tavam dzimtajam novadam, iegriežoties Cesvainē un Madonā. Mūsu lauki tieši Vidzemē ir tā izķēmoti – tīrumu vietā bieži biezi meži, vecās mājas pamestas un brūk kopā, šur tur saceltas jaunas ‘ģerevņas’. Zemgalē izskatās mazliet labāk. Kā to visu kādreiz atkal spēsim satīrīt, sakārtot? Kā varēsim atdot atpakaļ savai zemei tās nesagandēto seju? Upēs vairs nedrīkst iebrist, ezeri miruši, jūŗas ūdenī iekāpjot, rodas uz ādas izsitumi. Rīgā namu fasādes pret ielu vēl tā nekas, bet – ja negribi sabojāt omu, neej nevienā pagalmā vai trepju telpā! Pat universitātes vecās ēkas vestibils un garderobes telpas ož pēc mazmājiņas!
Kad esi mazliet apdzīvojusies, atraksti! Apsveicu ar grāmatu. Tu esi prāta cilvēks! Neko nevajag atstāt atvilktnei vien! Kur un kā varētu tikt pie šīs grāmatas? Vai Tu antoloģijām uz Rīgu ko nosūtīji?
Sveicinot Valija
P.S. Kalgarijā dzīvo latviešu keramiķe Anita Vilka (viņa gan savus darbus izstāda ar savu meitu – vārdu acumirklī neatceros.)
—————————————-
20.XI.1990
Erna Ķikure vēstulē Valijai Ruņgei, [quoted in UZ TILTA, CEĻĀ VAI STACIJĀ: TRIMDAS PĀRDZĪVOJUMA ATSPOGUĻOJUMS 20. GADSIMTA LITERATŪRĀ Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis 01.01.1992, essay by V. Ruņģe.] [See full essay below at the end.]
Stāvu jau uz tilta. Vairs tikai gaidu vēju, lai noteiktu virzienu. - S. Muižniece
Ja nu vējš nenāk? Tad ir, kā vēstulē raksta Erna Ķikure: “Tu jautā kādēļ izvēlējos grāmatu nosaukt “Uz tilta” (izd. Inese Birstiņš 1990. g. Kanādā, 152 lpp.)… jo tas izsaka manu domu, izjūtu — ka mēs, kopš atstājām mājas, ejam pāri visam kā uz kāda neredzama tilta. Kādreiz sastopam kādu, esam brīdi kopā, tad atkal jūtam — nav pa ceļam, mūsu iešana citāda. Ja paskatos sakopotajos stāstos, liekas, vai visām personām ir šī liktenīgā iešana, atrašanās kā ceļā uz tilta.”
——————————
[end 1990?]
Mīļā Erna!
Tuvojas gads, ko no abi gali var rakstīt vienādi. Un daži gudri zīlnieki jau paspējuši izzīlēt, ka tādā gadā, lūk, liktenis esot noteicis Latvijai kļūt brīvai. Lai nu tā būtu! Lai būtu!
Pagaidām gan nekas vēl par tādu iespēju neliecina, jo brūkošo PSRS visiem spēkiem blata ASV. Lai kautos Kuvaitā vajag Gorbačova ‘jā’ vārda. Un tas tādu taisās dot tikai par Baltijas valstu cenu. Es gan laikam jau novēlēju Tev svētku laika laimi un prieku, kad sūtīju ‘riņķa vēstuli’, bet šorīt tāds rīts, kad gribas lieku reizi parunāt kaut pāris vārdu ar draugiem, kas tālu.
Aivars brauc uz rakstnieku sagaitu Rīgā. No Kalamazū brauc arī Roberts Mūks, kam nule iznāks jauns dzejoļu krājums. Jābrauc ir, jācīnās par mūsu kā grupas akceptu Latvijā, jo viņi Rīgā mūs grasās ‘asimilēt’ individuāli kā īsti nebijušus.
Lai Tev rodas kāds jauns prozas vai dzejas ‘gabals’, atsūti Trejiem Vārtiem!
Visu labu! Valija
————————-
1991.g. 11.III
Mīļā Erna!
Tu noteikti gaidi kādu skaidrību Jaunsudrabiņa fonda balvas lietā. Neļaunojies, ka ar atbildi esmu mazliet aizkavējusies. Bija jānobeidz kādas recenzijas rakstīšana.
Izskatīju jaunākos Laika numurus, bet neatradu ziņojum līdz kuŗam laikam būtu jāiesniedz darbi vērtēšanas komisijai. Varbūt tas bijis kādā senākā numurā.
Man liekas, ka Tu visai droši savu grāmatu vai manuskriptu (nezinu, ko esi nodomājusi sūtīt) varētu sūtīt Kārlim Zvejniekam. Tā kā vēl ir ziema, Tu varētu sūtījumu adresēt uz viņa Florida adresi:
Šodien daudz darba: mazgāju veļu, kārtoju ielaistu korespondenci u.t.t. Tāpēc likšu punktu. Bet ļoti labprāt gaidu vēstules no Tevis. Valija
—————————-
Mīļā Erna!
Gads ir aizskrējis tā, ka laikam nemaz neesam sazinājušās. Tagad protams, daudz domu un darbu iet uz Latvijas pusi. Taču tādas īstas palikšanas, iekļaušanās turienes dzīvē mums vēl arvien nav. Reizēm jāpabrīnās, cik ļoti tomēr aizgājušie gadu desmiti abas tautas daļas ir atsvešinājuši. Protams, atrodas cilvēki, ar ko spējam runāt vienu kopīgu valodu. Taču turpat līdzās, un tādu ir tik ļoti daudz, ir citi, kam komunistiskais domāšanas veids iegūlies prātā gandrīz vai neizravējams.
Ar bažām raugāmies uz to, kā Latvija grasās pieņemt pilsonības likumu, kas dos pilsoņtiesības vai visiem sabraukušajiem krieviem. Draugi no Rīgas raksta, ka viņi, t.i., krievi braucot vēl arvien klāt. ‘Ģimeņu apvienošanās’! tā to nodēvējot.
Rakstu un grāmatu izdošanas laukā liels chaoss. Tautā liels pieprasījums Vollesa un Kurts-Māleres romāniem. Līdzīgi gan esot arī citās no kumunistiem vaļā tikušajās zemēs.
Lai Tev un Tavām meitām jauks svētku laiks! Valija un Aivars
———————–
1992. 28. XI
Mīļā Erna!
Tik ļoti ilgi nav nākusi neviena vēstule no Tevis. Varbūt Tu esi palikusi Austrālijā, neesi atgriezusies Kanadā?
Laikam taču ir tā, ka ilgi dzīvota vieta, pat ja nav dzimtene, tomēr kļūst par sava veida mājām. Un Tu taču ilgus gadus nodzīvoji Austrālijā. Tā Tev varētu būt tuvāka nekā Kanāda.
Un kur vispār tagad ir mūsu mājas? Vai tā Latvija, kuŗā nu skaitās atjaunota neatkarība, ir tā Latvija, kādu mēs gaidījām, par kuŗu sapņojām? Bieži vien liekas, ka pašreizējā ir sveša, jo ir tik sajukusi, apjukusi un greiza. Ja līdz šim mums mūsu īstās mājas bija mūsu sapnī, tad nu šis sapnis ir izšķīdis, un mums māju nav vairs nekur.
Nu patiešām esam trimdinieki.
Tās tādas skumjas pārdomas. Var gadīties, ka tās rodas pelēko lietavu ietekmēs, jo nedēļām nav redzēta saule. Gaišās dienās jau arī domas un jušanas mēdz būt gaišākas.
Ko tagad dari? Kā veicas literārais darbs? Kalamzū, kā varbūt būsi lasījusi ‘Laikā’, nesen bija jaunrakstāmās Latviešu literatūras vēstures trimdas daļās redakcijas sēde, pamazām jāsāk likt kopā pārskats par to, kas ilgajos gadu desmitos paveikts.
Lai Tev un Tavām ‘meitenēm’ atnāk gaiši Ziemassvētki un darbiem bagāts Jaunais gads! Sveicieni arī no Aivara. Valija
————————————
1995.g. 27.VII
Mīļā Erna!
Tik jauks pārsteigums bija Tava 18. jūlija vēstule. Brīžiem sāku sevi turēt aizdomās, ka esmu Tevi kaut kā aizvainojusi, ja no Tevis nenāk nekāda vēsts. Tagad nu prieks, ka Tu, kā mēdz teikt, esi ‘sveika un vesela’ un garā moža kā allaž, un arīdzan nebūt ne dusmīga. Tikai droši vien darbos iegrimusi, jo Tev jau bez rakstīšanas tuvas arī citas mākslas. Visām savs laika sprīdis jāatvēl.
Jā, ar Latviju mūsu attiecības veidojas gluži neparedzētas, kaut – ja mēs būtu mazāk sapņojuši, vairāk kalkulējuši, mēs sen būtu varējuši izlēst, ka atšķirīgā dzīvošanas vide mūs un viņus tur Latvijā spēja veidot citādus. Varbūt pārāk ticējām latviskajai dvēselei, latviskajai dzīves ziņai. Taču šīs lietas okupanti neatlaidīgi un metodiski ir nīcinājuši. To visu atjaunot būs lēns process. Jātic tomēr, ka to ar laiku varēs izdarīt, jo citādi būs tā, ka mēs savu mūžu esam aizvadījuši veltīgi. Būs kā medicīnā: vispirms jānoteic diagnoze, izvērtējot visus simptomus, un tad varēs ķerties pie terapijas, pat ja zāles reizēm būs rūgtas. Tautā gan mēdz teikt – jo rūgtākas zāles, jo labāk līdz.
Atvaino šo vienkāršo rakstāmpapīru. Esmu pasākusi lietot ļoti vienkārša iemesla dēļ: gandrīz visi mani vēstuļu draugi jau ir gados un viņi saka, ka dzeltenais papīrs esot patīkamāks viņu acīm.
UZ TILTA, CEĻĀ VAI STACIJĀ: TRIMDAS PĀRDZĪVOJUMA ATSPOGUĻOJUMS 20. GADSIMTA LITERATŪRĀ V. Ruņģe Jēdzieni ’trimda, trimdinieki’ — mūžsenā no dzimtenes, no tēvu zemes aizdzīto, aizraidīto tēma — par to lasām Vecajā Derībā jeb Izraēļa bērnu vēstures stāstā, Babilonas un Asīrijas pierakstos, to sastopam senās Ēģiptes sienu gleznojumos un hieroglifos, t.i., cilvēces pierakstītās vēstures sākuma posmā. Kas ir trimda jeb izraidīšana trimdā? Tas ir leģitīms, smags soda veids, ko piemēro tiesa pret pilsoņiem, kurus valsts vara apsūdzējusi pārkāpumos pret iekārtu. Šādi sodītajiem atņem tiesības dzīvot dzimtenē, tēvu zemē, kur viņi drīkst atgriezties tikai pēc apžēlošanas, jo parasti šo sodu nosaka uz visu mūžu. Trimdā, piemēram, leģitīmā Latvijas valdība izraidīja rakstnieku Andrievu Niedru, par trimdinieku kļuva pulkvedis Jukums Vācietis, jo leģitīmā Latvijas valdība liedza viņam atļauju atgriezties.
Otrā pasaules kara rezultātā apmēram piektā daļa latviešu tautas atradās ārpus savas zemes robežām. Viena daļa bija pārvietota uz tāliem PSRS austrumu apgabaliem. To izdarīja okupācijas vara Latvijā, un šie cilvēki patiesi tika aizdzīti trimdā.* Otra daļa bija nonākusi Rietumos, šo otru daļu sākumā dēvēja par bēgļiem. Taču drīz vien parādījās termins ’trimdinieki’, līdz tas tagad ieguvis pilnīgas “pilsoņa” tiesības.
Vēloties atgādināt, ka attiecībā uz dzimteni atstājušām ļaužu grupām, kas nonākušas konfliktā ar tur valdošo varu, iespējams lietot ari terminu ’politiskais emigrants’. Piem., 1944. g. beigās kāds jauns puisis, kas iesaukts latviešu leģiona 15. divīzijā, raksta vēstulē vecākiem uz Vāciju: “Nevajag daudz pārpūlēties, vajag uzsvērt līdz beigām savu pilntiesību. Jūs taču neesat bēgļi, bet emigranti, kas savas politiskās pārliecības vadīti, meklējat aizsardzību citā valstī. Reiz mēs iesim visi atpakaļ uz Latviju!”1
Kāpēc uz latviešu grupu Rietumos tomēr varētu attiecināt terminu ’trimdinieks’? Tas, vienkārt, gluži praktiski varētu būt tāpēc, ka “iešana atpakaļ uz Latviju”, ko minējis jaunais karavīrs, pēc kara beigām nenotika. Tieši otrādi šī iespēja arvien attālinājās, jo Latvija bija nonākusi svešas varas pārvaldē, ar ko uz Rietumiem aizbēgušie nevarēja samierināties un nespēja identificēties. Tā literatūrvēsturnieks Jānis Bičolis pēc desmit svešumā pavadītiem gadiem izteicis domu, ka par trimdas sākumu varētu uzskatīt Vācijas kapitulācijas dienu (1945. g. 8. maiju): “No bēgļiem latvieši nu īsti kļuva par trimdiniekiem,” radās apziņa, ka “tie pašreiz cīņu zaudējuši un paliek nesaprasti.”2
Taču vai ar to vien uz Rietumu latviešu grupu drīkstētu attiecināt vārda ’trimda’ lietošanu? Ja trimda ir oficiāls soda veids, tad ir jābūt kādai varai, kas to piespriedusi. Tiesas parakstītu dokumentu par to nav. Taču šo grupu, tāpat kā uz Tālajiem Austrumiem aizvestos, var uzskatīt par notiesātiem ar Sibīriju. Valdis Krāslavietis raksta: Kādreiz man Rīgā jautāja, kāpēc pēc kara tūlīt neesot atgriezies mājās. Vai man nebija bailes tālā svešumā doties? kā nu bez bailēm! Toties zināju skaidri, ja atgriezīšos, tad Vorkutā mani kauliņi balēs tā vai tā.3
Šo tautas daļu trimdā izdzinusi potenciāla tiesāšana. Tātad varētu attiecībā uz to lielot arī trimdinieka vārdu.
Kāda ir uz ilgiem gadiem no dzimtenes atrauta cilvēka pārdzīvojumu skala, kāds veidojas tā psiholoģiskais portrets? Kādas tam sekas? Kur vislabāk atrast tā notēlojumu? Protams, var šo problēmu risinājumu pētīt, meklēt, pieejot tam no socioloģijas, psiholoģijas, politikas, vēstures viedokļa. Šeit runāšu, pievēršoties tam literatūras atspoguļojumā. Jānis Bičolis 1954. gadā saka: “Trimdas literatūra ir trimdas dokuments, trimdas latvieša pārdzīvojumu un domu paudēja.”4 Viņš konstatē, ka “veselu apceri varētu veltīt visu šo garo gadu dzejā paustajiem cerību un ticības motīviem” un ka “to kad “garie gadi” bija skaitā tikai desmit, kad trimdinieki bieži vien dzīvoja vēl tā, kā minēts nostāstā par Āfrikas pētnieka Livingstona nesējiem, kas reiz atteikušies doties tālāk, jo viņu dvēseles vēl neesot atnākušas līdz.”5 Toreiz patiešām latviešu dvēseles vēl izteikti dzīvoja Latvijā un bija cieši saistītas ar cerībām, ar ticību atgriešanās brīdim.
Taču tālajos gadu desmitos, varbūt līdz ar izklīšanu pa visu pasauli, trimdas literatūrā parādās jauns motīvu komplekss ar citādu nokrāsu. To īsi formulējis Aivars Ruņgis autobiogrāfiskās piezīmēs: “Kopš tā laika visu savu mūžu esmu pavadījis kā uzgaidāmās telpās, vienas atstādams aiz muguras, otrās ievākdamies, visu laiku esmu atradies kā ceļā, dzīvojis kā uz tilta starp zaudētu paradīzi un neiemīlētu Leiputriju.”6 Šos trīs epitetus, šīs trīs metaforas, gadiem uz priekšu ejot, nākas rakstnieku darbos sastapt arvien biežāk un arvien simboliskākā izpratnē.
Atgādināšu, ka šādi izteiktu pārdzīvojumu skalu esam jau sastapuši Raiņa darbos. “Dagdas skiču burtnīcās” lasām: Un mājas? Sapnis Starp diviem ceļiem, Starp to, kas bijis, Un to, kas būs.7
Šīs rindas rakstītas Raiņa Kastaņolas trimdā 1919. gadā.
Daudz gadu vēlāk Raiņa pētnieks Kārlis Dziļleja Zviedrijā, citā trimdā atzīst, ka trimdinieki kļuvuši par “ceļmalas ļaudīm pasaules vējos”.8 Cits dzejnieks Teodors Tomsons Austrālijā turpina šo domu: Ilgi tie lielceļos taujā, tā zūdot pret krēslainiem rietiem, Svešums tos aprij un laiks.9
Citas, jaunākas paaudzes rakstniece Margita Gūtmane vērtē savu pārdzīvojumu visai līdzīgi: “Kaut kādas viegli gaistošas atmiņas par «mājām» bēgļu nometnēm. Manas mājas nepārtrauktā pārvietošanās no vienas nometnes uz otru. Varbūt tādēļ mana mētāšanās apkārt, pārvākšanās. .. Mani retie laimīgie brīži, kad es esmu atkal ceļā, kad atpazīstu sevi. Uz brīdi. Starp aizbraukšanu un pienākšanu. Tādēļ es tik bezgala mīlu stacijas un viņu gaisotnes. Tur es esmu sev vistuvāk. Man jābūt ceļā. Tikai ceļā.”10
M. Gūtmane pieminējusi stacijas jeb uzgaidāmās telpas. Atkal varam atgriezties pie Raiņa, kas pēc apciemojuma savā ilgu gadu trimdas vietā Kastaņolā, 1927. gadā raksta: “Un robežu stacija, uzgaidāmā vieta — Lugāna tapa mums par paliekamu vietu un par robežu staciju visā mūsu mūžā.”11
Ar uzgaidāmām telpām parasti biedrojas divi raksturīgi pārdzīvojumu komponenti: gaidīšana un cerēšana. To jauki pateikusi amerikāņu rakstniece Kellija Čerija (Kelly Cherry) grāmatā, ko veltījusi latviešu komponistam Imantam Kalniņam: “Divus garus gadus esmu gaidījusi, cerējusi un gaidījusi, strādājusi šai savā uzgaidāmajā telpā, cerējusi, gaidījusi savā darba telpā, gaidījusi un strādājusi savā cerību telpā, gaidījusi.” Un, kad nav vairs ko gaidīt, viņa secina, ka laiks doties prom no šīs uzgaidāmās telpas.12
Tātad cilvēks var atbrīvoties no uzgaidāmās telpas sajūtas, bet tā var arī kļūt par permanentu parādību, ja gaidīšanas laiks ieilgst, kā zīmīgi norādījis Aivars Ruņgis: un jāatzīstas, ka mūžs gandrīz jau pagājis — kā uzgaidāmā telpā, es dažkārt iedomājos par savu atceļa biļeti un pamanu, ka tā jau novecojusi.13
Trešā metamorfa, kas sastopama, ir tilts — vieta starp diviem krastiem, divām pasaulēm, arī starp sapni un īstenību. Tilts—vienotājs. Taču vienotājs tikai nosacīti, jo šai priekšstatu komplektā tilta funkciju līdzi nosaka arī krasti, tā radot dažādas variācijas un atšķirīgu tilta simbolisko nozīmi.
Lūcija Bērziņa tēlojusi tiltu, cerību un to piepildījuma izteicēju, spilgti apvienodama sapni par tiltu uz jaunu krastu ar konkrēta tilta tēlu, kura fiziskajā formā ievērpusi arī atšķirīgo krastu simboliku, jo tilts viņas stāstā ir gluži vizuāla šķirtne starp divām pasaulēm. Rakstot par bēgļu pārnākšanu mājā pēc smagām svešniecības gaitām I pasaules kara laikā, viņa saka: “Cauri šiem nekoptiem laukiem locījās šaurs ceļš, kas veda uz tiltu, mirgojošu tālumā. Šis tilts bija mūsu sapņu piepildījums, mirāža, par kuru tik daudz bijām sapņojuši.. Pēdīgi sasniedzām tiltu. Cik tills bija mazs! Šaurs koka tiltiņš ar svītru pa vidu.. — paspēju ievērot, ka tā tilta daļa, kas piederēja Krievijai, nebija labota un ilgāku laiku krāsota, bet tā, kas piederēja jaunajai Latvijas Republikai, bija salabota un svaigi nokrāsota.”14
Ar izteiktu vienotāja simboliku ir gaišais Valtera Nollendorfa iecerētais tilts: Pār jūrām cēla saulstaru tiltus citam pie cila aizstaigāt.15
Te tilts vieno trimdinieku grupas, visā pasaulē izkaisītas.
Smeldzīgāk izskan tilta tēls Kārlim Dziļlejām. Viņš ilgojas, lai “staru tiltu debess plestu / Līdz Gaiziņam un Munameģim”.16
Ingrīda Vīksna saka: varbūt viss ir tikai iedomu tilts no viena sapņa uz otru. Bet starp šiem tiltiem, šiem tiltiem ir viss, ko saucam par savu.17
Pasaulē aizgājušo dzīve koncentrēta tiltā, kas jau līdzinās dzīvošanai uzgaidāmā telpā. Miervaldis Birze sava 1988. g. 19. jūnija dienas pierakstā (Sarīkojumā Cēsīs) minējis: “Ruņģis lasa miniatūru par to, ka joprojām atrodoties it kā uz tilta. Šis ir sirreāls tilts starp diviem kontinentiem, divām pasaulēm, starp tautu un tās zaru, starp jaunības atcerēm un dzīves pieredzi.”18
Rainis, stāstīdams par “Iļjas Muromieša” tapšanas gaitu, raksta: “Iļja Muromietis sacerēts pa daļai Castagnolā, pa daļai Torņakalnā, — reizē trimdas un dzimtenes darbs, domāts kā izlīdzināšanas darbs starp trimdu un dzimteni; bet kāds izvērtīsies tā liktens, kas to pasacīs.”19 Viktors Hausmanis, izvērtēdams Šīs Raiņa lugas izrādi 1962. gadā Dailes teātrī (Smiļģa režijā, Ģ. Vilka dekoratīvajā ietērpā), uzsvēris: “.. atrasts interesants vizuālais tēls: pāri skatuvei slienas augsts tilts. Tilts šajā iestudējumā kalpo arī par likteņa simbolu, jo pār šo tiltu nākotnē Iļjam Muromietim pāriet nav lemts.”20 Kaut Rainis bija cerē jis, ka šis būs viņa izlīdzināšanas darbs, citas paaudzes tanī saskata ko liktenīgāku — redz tur tiltu, simbolu ceļā cilvēkam, kas pazaudējis krastus, nepiederot ne vienai, ne otrai malai.
Baibai Kaugarai, ja atgriežamies pie modernās trimdas dzejas, ir poētisks pants: mēs pacēlām kritušu zvaigzni kā veclaicīgas laternas nocirstu galvu lēnām par pūķi uzlaidām naktī stāvēdami uz tilta starp divām pilsētām.21
Asāk un traģiskāk šī stāvēšana uz tilta izskan Sarmas Muižnieces rindās: Liekas, ka visiem jau ir savas mājas. Man nav kur iet.
——————– Stāvu jau uz tilta. Vairs tikai gaidu vēju, lai noteiktu virzienu.22
Ja nu vējš nenāk? Tad ir, kā vēstulē raksta Erna Ķikure: “Tu jautā kādēļ izvēlējos grāmatu nosaukt “Uz tilta” (izd. Inese Birstiņš 1990. g. Kanādā, 152 lpp.).. jo tas izsaka manu domu, izjūtu — ka mēs, kopš atstājām mājas, ejam pāri visam kā uz kāda neredzama tilta. Kādreiz sastopam kādu, esam brīdi kopā, tad atkal jūtam — nav pa ceļam, mūsu iešana citāda. Ja paskatos sakopotajos stāstos, liekas, vai visām personām ir šī liktenīgā iešana, atrašanās kā ceļā uz tilta.”23
Šāda tilta interpretācija tuvojas tai, ko minējis Arturs Goba grāmatā “Ceļā uz Bitarīnu” (174. lpp.): “Mitoloģijā tilts nav nekāds tilts mūsu parastajā izpratnē. Par tiltu sauca jebkura rituālā ceļa pašu bīstamāko posmu, kas saistījās visvairāk ar dažādu mošķu un tumsas spēku apdraudējumu.” Tilts kļūst par apburtu vietu, no kuras neizkļūt, kur sveši spēki tur ciet.
Ilzei Šķipsnai ir grāmata, kuras virsrakstā tilta simbols — “Aiz septītā tilta”.24 Tas ir traģisks stāsts par Edīti, par Solvitu; par Edīti, kura pieķērusies pagātnei, kuras dvēsele nav atnākusi līdz uz svešumu, un par Solvitu, kas centusies pielāgoties jaunajai pasaulei. Pēdējā konsekvencē abas neziņas pilnas par sevi, par nākotni. Edīte saka: “Mēs nekad nezināsim, vai esam atstājušas tikai mājas, vai tikai bērnību, un kā tās atšķirt;” Solvita brīdina: “.. nestāvi uz sliekšņa, ja vari vēl nokāpt pareizajā pusē, nepaliec nevienā vietā stāvot, jo citādi atradīsies uz akmens jūras vidū, no kura neviens vilnis vairs nenoskalos nost!” Te izskan gan šaubas, gan brīdinājums. Kura gan emigrantam, trimdiniekam ir “pareizā puse”? Un kas ir akmens jūras vidū? Gobas skaidrojumā tas simbolizē pasaules okeānu un nebūtību. Šķipsnas stāstā aiz septītā tilta arī gaida nebūtība, jo pēc tam, kad Solvita Edīti, Edīte Solvitu brīdinājusi: “Tu brauc pa ceļa nepareizo pusi!”, grāmata beidzas ar grafiku kapakmeni Latvijas kontūru veidā, kas paceļas no jūras viļņiem un kam viens pats uzraksts: Edīte Solvita, tātad viena persona, viena trimdiniece, kas aizgājusi bojā, ceļu meklēdama un pareizā vai vienīgā ceļa neatrazdama.
Socioloģiskie pētījumi par ģimenēm, kas veidojušās no atšķirīgu kultūru partneriem, liecina, ka tanīs bieži vērojams īpašs šizofrēnisks spriegums. Bērni neziņā, kur viņi īsti iederas. “Aiz septītā tilta” rakstot, Šķipsna pilnam izmantojusi šī šizofrēniskā sprieguma radīto simptomatoloģiju. Paliek jautājums: vai atrisinājums un izlīdzinājums rodams tikai nāvē? Tas ir nākamais problēmu rindā, ko rada trimda, bet to šeit neskaršu.
Bez šīm trim metaforām ceļa, — stacijas un tilta — reizēm sastopam vēl dažas citas, bet arī tām tā pati simbolika, t.i., izteikta pagaidu stāvokļa pasvītrošana. Lalita Muižniece runā par mājas ciršanu uz riteņiem vai arī saka: Eju ar savu guļammaisu pār plecu — tās ir manas mājas tagad.25
Kārlis Dziļleja runā par kuģi, kas “ostu meklēt skrien”, uzsverot ne atrašanas, bet meklēšanas momentu, jo “acis velti meklējas, kur osta”.26
Leģitīms ir jautājums, vai pārdzīvojums, kas manifestējas tēlos ’ceļā’, ’stacijā’, ’uz tilta’ ir raksturīgs tikai kādai noteiktai trimdinieku paaudzei, noteiktam laikmetam, noteiktai tautai, vai tas ir, kā mēdzam teikt, vispārcilvēcisks un pārlaicīgs. Pieminētie latviešu autori paaudžu un laikmetu ziņā skar visai plašu diapazonu. To virkne iet no Raiņa, kas dzimis 1865. gadā, līdz Sarmai Muižniecei, kas dzimusi 1961. gadā. Tātad skāris 100 gadu garš posms. īpaši gribētu uzsvērt, ka šīs virknes jaunākais gals ietver trimdā uzaugušās vai pat trimdā dzimušās rakstītājas, kam tomēr pārdzīvojumā un tā izteikšanas formā konstatējama principiāla līdzība ar paaudzēm, kurām ir konkrētas atmiņas par dzimto zemi. Visas grupas vieno laika moments, t.i., ilga atrašanās ārpus tēvzemes.
Uz jautājumu, vai līdzīgu pārdzīvojumu izpausmi līdzīgi izteiksmē atrodam arī citās tautās, kam plašas trimdinieku grupas, liekas, ir iespējams atbildēt pozitīvi, pat ja īsti ieskatāmies tikai grupās, kas mums ģeogrāfiski tuvākas — vāciešos un krievos, jo II pasaules karš un pēckara laiks radījis ļoti daudz un dažādu trimdinieku grupu.
[Par] Solžeņicinu mēdz teikt, ka viņš dzīvojot dubultā [ri]ndā — izraidīts no dzimtenes, bet nav spējis iedzīvo[ties] jaunajā apkārtnē (ASV), ko viņš (kā raksta New York Times 23. IX 1990.) nīstot gandrīz tikpat intensīvi komunismu. Tā arī ir sava veida atrašanās ceļā, uz tilta, [bez] iespējas nokāpt vienā vai otrā krastā, uzturēšanās [stac]ijā.
[Vā]cu autors Hanss Zāls (Hans Sahl) kādā intervijā saka: “[U]n jūs man jautājat, kā es jūtos Vācijā pēc vairāk nekā [?] prombūtnes gadiem, kas pavadīti trimdā?. . līdz ar [?]ndu es biju kļuvis par eksteritoriālu cilvēku, viesi svešās kultūrās, biju noslēdzis sadzīvošanas līgumu ar svešu[mu] — biju kļuvis par ceļotāju starp [vilcienu] atiešanas [laik]iem.” Zāls 1990. gadā ir atgriezies Vācijā (no ASV), [un] vēl 1960. gadā viņš teica: “Var jau būt. ka es tomēr vēl [atg]riežos Vācijā — kā viesis uz mūžu.”27 Mirdza Čuibe [sas]kārusies ar līdzīgu pārdzīvojumu. Atgriezdamās [Zvi]edrijā no apciemojuma Rīgā, viņa raksta: ” Esmu [pār]radusies no sveša ciema pagaidu mājās.”28
[?]ka paplašināšanai vēl varētu pieminēt kādu Raiņa [sad]zejotu armēņu trimdinieka dziesmu: Kas grib smagiem lāstiem otru lādēt, Kas teiks otram: «Tapt tev trimdiniekam!»
—————– Katrs akmens apgulst savā vietā, — Es tik mūžam traucos tālāk, tālāk.29
[?] dziesmā ieskanas trimdinieka situācijas nākamā pa[kāp]e — mūžīgā traukšanās, mūžīgā meklēšana, mūžīgās [šau]bas par pareizo ceļu, pareizo krastu, nokāpjot no [tilta], pareizo staciju, kurā varētu, vajadzētu izkāpt. Var[būt] atbilde varētu likties vienkārša: ja vien rodas iespēja, [?] pareizā stacija ir dzimtene, dzimtenes krasts, ceļš, kas [?]cējis mājās.
[N]u problēma ir daudz sarežģītāka. Visai izšķirīgi ie[?]tās jau pieminētais laika faktors. Valters Nollendorfs [sacī]jis: Un aizgājām atkal pa tiem pašiem ceļiem uz visām pusēm, jo laiks jau nestāv uz priekšu nedz arī atpakaļ, laiks iet un mēs viņam līdz.30
[Jo v]airāk ieilgst trimda, jo augstāks kļūst slieksnis, kas [pār]kāpjams, uz dzimteni ejot. Svešumā nodzīvotos ga[?] cilvēka pagātni nav iespējams izdzēst kā nebijušu, [Rai]nis, rakstot par 1926. gada ceļojumu uz Eiropas dien[vidi]em, konstatē: “Es nevarēju skriet cauri; man bija kaut [?]ām dien jāredz un jāapsveic mana otrā dzimtene [– m]ana paša pagātne.”31,
[?]to trimdā nokļuvušu cilvēku tur savā varā viņa pagāt[ne], viņa dzimtenē pavadītās dienas. Dainai Šķēlei par to [ir stā]sts “Līdzpaņemtais”, kurā viņa saka: “Tajās ļauna[jās] dienās visu laicīgo mantu pazaudējuši, tomēr esam [paņ]ēmuši līdz galvā un sirdī tik daudz, lai tas noteiktu [mūs]u visu atlikušo dzīvi. Šis līdzpaņemtais ir visur ar [mum]s, runā uz mums. Neredzama nasta, vienmēr līdznēsājama, reizē viegla un smaga.”32 Tāpat arī ilgie trimdas gadi, kļūstot par pagātni, t.i., par cilvēka mūža integrālu daļu, tur savukārt cilvēku jaunā gūstā. Aivars Ruņgis jautā: Kur ir mana īstenība? Vai visam tam, ko daru es būs vienmēr pagājības vaibsti līdz?33
Laika faktors nes sev līdz vēl citas problēmas. Alma Bēne tās ielikusi īsās, raksturīgās rindās: Kādēļ nolemts tā, ka sveša vieta tagad jāgodā par mājām?34
Ilgi dzīvojot svešumā, norisinās ja ne gluži asimilācija, tad vismaz adaptācijas process. Ir psiholoģiska parādība, ko vislabāk iespējams raksturot ar vācu vārdu “Hassliebe” un par to tagad reizēm mēdz runāt, iztirzājot teroristu un viņu ķīlnieku attiecības: sagūstītie līdzās gluži saprotamām naida jūtām izjūt arī simpātijas pret saviem gūstītājiem. Teodors Tomsons saka: Svešas zemes plašums gūsta katru soli, Svešas zemes plašums gūsta katru domu Svešas zemes plašums gūsta tavu sirdi, Svešas zemes plašums gūsta tevi pašu.35
Adaptācija ir sava veida krustceles: viens virziens ved tālākā sprieguma situācijā ar apkārtni, ieiešanā sevī, otrs beidzas asimilācijā. Veselu paaudzi par Teodoru Tomsonu jaunākā Margita Gūtmane apliecina: “Es braucu atpakaļ uz turieni, no kurienes esmu nākusi. Es atgriežos trimdā. Es atkal esmu trimdiniece. Savā drošajā parastajā trimdā. Tur nav nekas svešs, jo nekas nav tuvs, bet kur es pati sev esmu tuvāka, pazīstamāka.”30
Franču zinātnieks Alens Burō (Alain Boureau) par vācu kultūrai piederošo rakstnieku un vēsturnieku Ernestu Kantorovicu (Ernst Kantorowicz) atzīmē, ka Kantorovica dzīvē izveidojies īpats spriegums starp to, kā viņš pārdzīvojis abas zemes, kurās tam nācies vadīt savu mūžu — Vāciju un ASV. Burō saka, ka Kantorovics kļuvis par “patriotu bez tēvzemes”.37 Šī formula, liekas, bieži pielāgojama arī citiem trimdiniekiem.
Cilvēkam, arī modernajam cilvēkam, ir prasība apliecināt savu piederību kādai vietai, kādai tautai. Sniedze Ruņge saka: “Nevar stāvēt mūžībā starp divām pasaulēm” un gaida, vai kāds aicinās: “Nāc, sēsties pulkā!”38 Taču aicinājums var arī nenākt. Ernests Aistars, kam 92 gadi, sarunā 1990. g. 26. oktobrī Kalamazū apliecināja: “Es pats brauktu atpakaļ uz Latviju, varētu tur dzīvot. Kas mani kavētu? — Vientulība! Es tur būtu viens pats, jo laiks izdzēsis agrākās pēdas, paņēmis visus tuvos cilvēkus.” lenāk prātā tautas pasaka par vīru, kas īsu brīdi iegriezies ciemos aizsaulē pie mirušā drauga, bet atgriezdamies virszemē, ierauga, ka te aizskrējuši gadu simti un viņš kļuvis svešs un nezināms citiem, tāpat kā tie viņam.
Ir vēl citas problēmas, kas liedz trimdinieka ceļam ieritēt atpakaļ mājā tik viegli, kā Sprīdīša ceļojumam pa pasauli nobeidzoties. Mēs svešumā aizgājām ar bezgalīga pāri darījuma sajūtu sirdī. Kaut kristīgas mīlestības bauslis māca piedot, ir lietas, kas spēj iegult prātā, sirdi nepārvaramas. Daina Šķēle min: “Ari es svešas zemes sapņos klauvēju pie durvīm, kas nekad neatvērās. Ari man pietrūka mātes, kas līdz ar mani priecātos par mana bērna pirmo soli. Pat vēstulē nedrīkstēju to izstāstīt. Šīs aizliegtās, neuzrakstītās vēstules vēl tagad gruzd mani ar zemu, apslāpētu, bet mūžam neizdzēšamu naida uguni.”39 šķēle šeit pieskārusies rūgtai domai — viņas minētais pāridarījums sakaru pārtraukšana no mātes uz bērnu — skar pašas dzīvības saknes un tāpēc pretojas piedošanai un aizmiršanai.
Ja Aistars piemin vientulību, kas draudētu cilvēkam, pēc ilgiem gadiem no trimdas mājā pārnākot, tad citu tautu rakstnieki min vēl kādu citu, jau Sniedzes Ruņģes ieskicēto problēmu: šaubas, vai dzimtā zeme tos vairs ņemtu pretī un vai starp trimdinieku un mājā palikušajiem nav radies pārāk spilgts atsvešināšanās un neuzticēšanās moments. Vācu dramaturgs Alfrēds Dēblins (Alfred Döblin), piemēram, 1945. gadā atgriezās Vācijā, bet pēc laika atkal devās prom, 28. IV 1953. rakstot vēstulē Vācijas prezidentam Heusam (Theodor Heuss): “.. bet es šai zemē, kurā dzimuši mani vecāki un es pats, esmu kļuvis lieks.” Spāņu rakstnieks Horhe Sempruns (Jorge Semprun), ilgus gadus nodzīvojis trimdā Francijā, atgriezies Spānijā, spiests konstatēt: “Es jutu, ka esmu kļuvis bezpavalstnieks; esmu kļuvis pa šo laiku Spānijā svešinieks.. Viņi nezināja, ko ar manu vārdu iesākt.”40 Tas ir sava veida alienācijas process.
Ceļš var novest galā, no tilta var nokāpt krastā, ja risinās jau iepriekš pieminētais asimilācijas process, t.i., savas tautas un kultūras pilnīga pamešana, pilnīga iekļaušanās jaunajā apmetnes zemē. Pāvils Rozītis gluži neemocionāli stāsta: “Ēriks Baiža bija Piektā gada revolucionārs un vēlāk emigrants. Apprecējis kādu ugunīgu spānieti.. Baiža tā bija iemīļojis svešumu, ka nevarēja vairs Latvijas apstākļos iedzīvoties un tādēļ devās labprātīgā emigrācijā. Viņš bija izveidojies par īstu pasaules pilsoni.”41 Pasaules pilsonis nav tas pats, kas patriots bez tēvzemes. Pasaules pilsonis tēvzemei ir zudis.
Dziļlejām šai sakarā radies rūgts pants: — Ko pieminēt vairs to, kas bijis un kā nava? Accommodation! — jaunam sauklim slava! Bet tāda Latvija — ko tā man dotu?
Un piebilst: “Tik dzejnieks bēglis vēl bez savas mājas.”42
Dziļleja licis uzsvaru uz dzejnieku kā bēgli, trimdinieku, kas palicis bez mājām jeb — uzticīgs dzimtajām mājām, īsteni varbūt dzejnieks, rakstnieks spilgtāk saskata un izteic ilgas trimdas traģēdiju. Kad tautai varbūt būs izcīnīta rakstnieka projicētā vīzija — brīvība un neatkarība, indivīds, atsevišķais cīnītājs, ilgus gadus dzīvojis svešumā, varbūt pats paliks bez savām mājām, paliks stacijā, uz tilta. Uzgaidāmās telpas sajūta būs kļuvusi permanenta.
Rainis, mājās atgriezies, bet allaž tiekdamies atpakaļ uz savu “otru dzimteni”, kurā viņš garīgi lielumā izaudzis, izmisis jautā: “Kur manas mājas?” (1920), “Kur tad man ir mājas?” (1926), Dziļleja prasa: “Kur ir tā zemes mala, kas mūs gaida?”43 Sniedze Ruņge vaicā: “Cik reižu man ir mūžā lemts / Zvaigžņu jūrā laivu laist / Cik reižu mūžā atgriezties?”44 Baiba Kaugara konstatē “jo esmu klaidoņu cilts” un rezonē — mājas?
—– māja. ,45
Ja 1954. gadā Jānis Bičolis rakstījis: “Tos (t.i., rakstniekus — V.R.) vienojis brīvas lautas un Latvijas ideāls, kā mantojumu to tie atstāj arī turpmākiem gadiem,”46 tad 1991. gadā iespējams apstiprināt, ka trimdas autoru trešā paaudze ir pārmantojusi patriotisko pārdzīvojumu, ka tas viņus nostādījis blakus tēviem uz tilla vai uzgaidāmā telpā, bet samanām arī, ka sakarā ar to jaunajās audzēs spilgtāk vērojama dubultdzīves smagā nasta. Ja trimdas vecajai jeb pirmajai paaudzei un tās otrai jeb, Jura Silenieka ieviesto terminu lietojot — “sliekšņa” paaudzei tēvzeme visos priekšstatos bija konkrētāka par jauno apkārtni, tad trešajai paaudzei, svešumā augušai vai pat dzimušai, ir otrādi: apkārtne ir konkrēts, tēvzeme — imaginārs lielums, un starp abiem rodas pavisam īpašs spriegums. Ļoti spilgti, manuprāt, šo situāciju attēlojusi 1945. gadā Vācijā dzimusī krievu emigrantu atvase Nataša Vdovina. Citēšu no viņas grāmatas “Stikla pilsēta”, kam piešķirta Hermaņa Heses (Hermann Hesse) godalga, divi raksturīgas vietas. Autore saka: “Es gribēju šo grāmatu publicēt ar savu krievisko meitas vārdu Nataša Vdovina. Apgāds uzstāja, lai es šo vārdu vāciskotu, mainītu par vāciešiem viegli izlasāmu un izrunājamu. Es šādu izdarību uztveru par daļu tā stāsta, ko esmu uzrakstījusi šai grāmatā.” Un vēl: “lerēdnis pie pases kontroles lodziņa: «Vai jūs esat vāciete, krieviete vai — abas?» «Ai, ja es to zinātu!»”47 Apkārtne no jaunā cilvēka prasa savus meslus un rada viņa dvēselē milzu samulsumu. Viņš ceļo starp apmetnes zemi un tēvu zemi, nespējot pilnīgi pie- derēt ne vienai, ne otrai.
Tātad trimdiniekam ar laiku pagaidu stāvoklis — stāvēšana uz tilta, atrašanās stacijā, ceļā — var kļūt par pastāvīgu situāciju, kas raksturojas ar to, ka nekur vairs nav māju. Ernests Aistars 1949. gadā publicējis romānu “Sirēna”, kam, no tagadnes perspektīvas raugoties, ir gluži gaišredzīgs nobeigums: 1905. gada emigrants Jorens Vanga pēc piecpadsmit svešumā pavadītiem gadiem atgriežas dzimtajā pusē, bet nespēj tur palikt. Aistars raksta: “Jūrmalā.. dzird arī tālas jo tālas kuģu sirēnas, un tās kauc dažreiz tik gari un dobji, ka kāpu vientulībā radušam cilvēkam savādā nemierā iedrebas sirds. Ar Jorenu tādos rītos bija pavisam nelāgi. Viņš kļuva tīri vai slims. Tā tur bija viņa pasaule, no kuras viņš bija nācis un kas viņu aicināja atpakaļ.”48
Tas nav, kā kāds Latvijas autors vēstulē uz Rietumiem minējis, “eksistenciālisms kā trimdas garīgais stāvoklis”. Tas īsteni ir daudz senāks sindroms, ko klasiskajā literatūrā pazīstam vai nu kā “Ahasvera lāstu” vai “Klīstošo holandieti“. Ahasvers un holandiešu kapteinis, kā vēstī leģendas, abi bijuši vīri, kas sacēlušies pret augstāku varu, bijuši dumpinieki un tādēļ notiesāti ar mūžīgu trimdu.
Sākumā minēju, ka mums ir divas trimdinieku grupas, viena Rietumos, otra Sibīrijā. Pašreiz literatūrā plaši atspoguļota pirmā, otras pārdzīvojumi pagaidām visvairāk dokumentēti atmiņu stāstos, sākot ar Jāni Simsonu, kura grāmata “Vorkutas gūstekņa stāsts” iznāca 1965. gadā ASV, un patlaban nobeidzot ar Melānijas Vanagas “Veļupes krastā”, kas nule parādījusies Rīgā. Taču jau tagad liekas, ka sibīriešu stāstos būs atšķirīga pieeja attiecībām ar dzimteni un cilvēka pārdzīvojumam, esot prom no dzimtenes.
Ja reizēm varbūt esam pabrīnījušies par Raiņa tiekšanos uz Kastaņolu, tad pašreizējās latviešu trimdas grupas pārdzīvojumu skala, kas dokumentēta Rietumu trimdas rakstnieku darbos, kā redzams, ļoti līdzīga visam, ko par šo tematu rakstījis Rainis. Un tas palīdz ari Raini labāk izprast.
Cilvēks, kas ilgi dzīvojis trimdā, dzīvojis kā uz tilta, juties kā ceļā vai stacijā, bet kas savā dvēselē palicis uzticīgs tēvzemei, kļūst par klīdēju, ko “sirēnas” balss arvien aicina turp, kur viņa nav. Svešums nav kļuvis par mājām, mājas kļuvušas, vismaz daļēji, svešas. Šī ir trimdas dzīves pati lielākā traģēdija, trimdas “augstā dziesma”. Šī nav “uzticības saldā nasta”, šī ir uzticības rūgtā cena.
VĒRES 1 Aivars Ruņģis (dz. 1925.) vēstule vecākiem 10. XXII. 1944. 2 Bičolis J. (1904—1982) Latviešu trimdas desmit gadi // Trimdas desmit gadi / H. Tihovska red. — Apg. Astra, 1954. 126. lpp. 3 Krāslavietis V. (dz. 1920.) Savāds sapnis. — R.: Liesma, 1989. — 172. lpp.; par to pašu tematu sk. arī Aivars Ruņģis krāj. Piezīmes un uzmetumi: 11, 16. lpp. miniat. Ar Sibīriju notiesātie (1976. g.) un viņa autobiogrāfiskās piezīmēs: “Kopš tā laika apzinādamies, ka arī es esmu ar Sibīriju notiesātais, — dzīvoju svešumā, Rietumos.” 4 Bičolis J. Op. cit. — 131. lpp. 5 Turpat. — 121. lpp. 6 Ruņģis A. Autobiogrāfiskas piezīmes // Latviešu literatūras darbinieki Rietumu pasaulē: jaunākais posms. — Apg. Mežābele, 1991. 7 Rainis J. Raksti. — Apg. Ziemeļblāzma, 1963. — XIV sēj. — 139. lPP- 8 Džiļleja K. (1891—1963) — Krāj. Starp diviem krastiem. — Apg. Ziemeļblāzma, 1964. — 39. lpp. 9 Tomsons T. (1909—1988) — Krāj. Portrets — Apg. Gauja, 1983. — 31. lpp. 10 Gūtmane M. (dz. 1943.) — Manuskr. Vēstules mātei. 11 Rainis J. Raksti. — 1965. XVII sēj. — 25. lpp. 12 Cherry K. The Exiled Heart [Čerija K. Kad sirdi izraida trimdā] — The Louisiana University Press, 1991. — P. 288. 13 Ruņģis A. Piezīmes un uzmetumi: I. — PIP Printing, 1987. — 47. lpp. 14 Bērziņa L. (dz. 1907.) Pārnākšana. — Sidnejas Latv. biedr. apg., 1986. — 184., 185., 186. lpp. 15 Nollendorfs V. (dz. 1931.) Austrālija gadmijā 1977./1978. — lerobežota metiena izd., 1979. — 33. lpp. 16 Dziļleja K. Op. cit. 41. — lpp. 17 Vīksna I. (dz. 1920.) Piecas naktis. — Valt. Ziediņa apg., 1976. — 20. lpp. 18 Birze M. No katra pagasta pa teikumam. — R.: Avots, 1990. — 173. lpp. 19 Rainis J. Dzīve un darbi. — R.: A Gulbja apg., 1925. — VII sēj. — 83. lpp. 20 Hausmanis V. Rainis mūsdienu teātrī. — R.: Liesma, 1990. — 16. lpp. 21 Kaugara B. (dz. 1942.) Aizcirstas durvis. — Apg. Ziemeļblāzma, 1970. — 55. lpp. 22 Muižniece S. (dz. 1961.) Izģērbies. — Apg. Ceļinieks, 1980. — 47. lpp. 23 Erna Ķikure (dz. 1906.) vēstulē Valijai Ruņgei 20.XI.1990. 24 Šķipsna I. (1928 —1981) Aiz septītā tilla. — Apg. Grāmatu Draugs, 1965. — 194., 220., 223. lpp. 25 Muižniece L. (dz. 1935.) Žuburu rota. — Apg. Upeskalns, 1970. — 45., 61. lpp. 26 Dziļleja K. Op. cit. — 50., 15. lpp. 27 Die Zeit. — 1991. Nr. 10 (8.III). — S. 13—14. 28 Čuibe M. (dz. 1917.) Torņu un drupu bezdelīgas. — Apg. Ziemeļblāzma, 1975. — 223. lpp. 29 Rainis J. Raksti. XVII sēj. 4. Ipp. 30 Nollendorfs V. Piezīmes, [dzej. kr. manuskr.ļ 34. Ipp. 31 Rainis J. Raksti. — XVII sēj. — 137. lpp. 32 Šķēle D. (dz. 1917.) Līdzpaņemtais // Mēs — sievietes. — Publishers international, 1985. — 105., 106. lpp. 33 Ruņģis A. Miniatūra no kr. manuskr. 34 Bēne A. (dz. 1913.) Pērnā zīle. — Apg. Sēļzemnieks, 1983. — 90. lpp. 35 Tomsons T. Op. cit. 54. lpp. 36 Gütmane M. Vēstules mātei. 37 Die Zeit — 1991. — 29.III. 36 Ruņģe S. Ķekars // AKA Publishers International, 1985. — 32. lpp. 39 Šķēle D. Pusdienas stundas mistērijas // Op. cit. — 16. lpp. 40 Die Zeit — 1988. — 29.VII. 41 Rozītis P. Monas Lizas pilsētā // Pret savu gribu. — Apg. Tilts, 1964. — 9. lpp. 42 Dziļleja K. Op. cit. — 120. lpp. 43 Turpat. — 15. lpp 44 Ruņģe S. Op. cit. — 34. lpp. 45 Kaugara B. Op. cit. — 19., 35. lpp. 46 Bičolis J. Op. cit. — 145. lpp. 47 Wodin N. Die gläserne Stadt (Vodina N. Stikla pilsēta). — Rowohlt Verlag, 1983. — 31., 130. lpp. 48 Aisiars E. (dz. 1899.) Sirēna. — V. Štāla apg., 1949. — 149., 150.lpp. AUTORES PIEBILDE: Darbā lietotie citātu tulkojumi no svešvalodām visi mani. lesniegts 16.10.91.
Melānija Vanaga “Veļupes krastā” (40. lpp.) raksta: “Kad jau laba daļa bija parakstījusi savu labprātīgo 20 gadu katorgu (apstākļu nepazinēji no malas to sauc par trimdu), nometnē sāka braukt iekšā kolhoznieki.”
Aizrādāms, ka koloniālas varas pārvaldītās valstīs soda veids — katorga, kas raksturojas ar sodītā novietošanu smagos fiziskos darbos, prasti ietvēra ari izsūtīšanu no tēvzemes, t.i., trimdu. To ievērojot, latviešiem un Latvijas pilsoņiem, ko 1941., 1949. gadā un citos laikos izsūtīja no dzimtenes, iespējams pielāgot ari trimdinieku vārdu, kas, protams, raksturo tikai daļu viņiem piešķirtā likteņa.
Valija Ruņģe1920–1999 Jaunā Gaita nr.263. ziema 2010
Valija Ruņģe (dzimusi Ruble; 1920–1999) – literatūrkritiķe, publiciste. Latvijā ieguvusi mediķes profesiju, dzīvojot svešumā, pakāpeniski pievērsās latviešu trimdas rakstniecības procesu vērtēšanai, apcerei un literatūrkritikai. Vairāku nozīmīgu grāmatu autore, tostarp “Uzticības rūgtā cena” (1996–2000, 1–3), “Strautā kūru uguntiņu” (1995), “Caur akmeni diegu vilku” (1997), līdzdarbojusies bibliogrāfiskā izdevuma “Latviešu rakstniecība biogrāfijās” (1992), “Latviešu literatūras vēsture” un citu izdevumu tapšanā.
“Skolota zinātnēs, Ruņģe arī savos rakstos lietoja pacietīgu datu izpēti, kas paplašināja viņas jau tā enciklopēdiskās zināšanas. Viņas domu gājiens ir loģiski secināts, viņas doma skaidri izteikta. Viņas mantojumā atrodam apceres gan par literatūru, gan kultūru un kultūrpolitiku, par folkloru un lingvistiku un citiem šo pētniecības lauku sazarojumiem.” Silenieks, Juris. In memoriam. Valija Ruņģe. Laiks, 2000, 22. janv.
Erna Ķikure
Bet mūžam šūpojas mežs,
tam līdzi aug mūsu diena –
pašķir zaru vienu tās ceļā.
Šogad visos apsveikumos rakstu šos E. Ķikures vārdus. Vai nav labi? Izlasīju, turklāt nopietni, tās 4 grāmatiņas, kas ir nonākušas līdz mums. Smalkas, turklāt ne vien garīgi, bet arī fiziski, jābaidās ka neizjūk tāpat kā dažs labs mūsu izdevums.
Gribēju Jums uz Ziemassvētkiem pasniegt vienu grāmatiņu, bet viņas pagaidām nav. Žēl, jo šaubos, vai viņa vispār ir vajadzīga vairs.
Kad būšu Rīgā, zvanīšu un lūgšu aizdot to vēstuļu grāmatu. Esmu sameklējusi E. Ķikures māsas 2 meitas, ar vienu esmu runājusi pa telefonu, otrai uzrakstīju vēstuli.
Saņēmusi tik daudz bagātības, apzinājos savu pienākumu – dalīties ar citiem. Muzejā gribējām iekārtot izstādi par novada rakstniekiem – trimdiniekiem. Tādu ir daudz, izvēlējos piecus – Jūs, otru ļaudonieti Andreju Eglīti, dzejnieci – ērglēnieti Zinaīdu Lazdu, varakļānieti Konstantīnu Strodu un madonieti Dainu Šķēli. Ar viņu Jums daudz kopīga – skola un skolotāji, Austrālija. Līdzīgs rakstības veids.
Sameklēju Jūsu māsas meitas, no Guntas aizņēmos fotogrāfijas. Lasīju Jūsu māsas Austras atmiņas par vecākiem, vecvecākiem, Ķikuriem. Arī viņai ir laba valoda, skaidra izteiksme.
Pagājušajā rudenī Rīgā dzirdēju režisora K. Pamšes veidoto uzvedumu – Jūsu un J. Sarmas saraksti, programma ir labi izdomāta un realizēta. 23.aprīlī viņi viesojās Madonas muzejā, madoniešiem ļoti patika. K. Pamše pēc tam Madonas ģimnāzijas pārstāvjiem nodeva Jūsu sūtītās grāmatas. Ļaudonieši – gan skolas pārstāvji, gan Dzintra tūlīt steidzās uz autobusu. Parīt braukšu uz Ļaudonas skolu, mēģināšu stāstīt par Jums un Jūsu darbiem skolēniem, tad arī nodošu grāmatas. Pēc tam iešu uz Ruķiem pie Dzintras – neesmu tur nekad bijusi. Kādreiz gribu aizbraukt arī uz Ķikuriem. Varbūt tur atradīšu kādus Jūsu kaimiņus.
Aizsūtu Jums 18.aprīļa rajona avīzīti ar savu rakstu par Jums. Mazās avīzes tagad iznāk tikai divreiz nedēļā, tāpēc nevaram izrakstīties tik gari, kā varbūt gribētos. Bet kādā citā reizē varētu iedot pāris dzejoļu, nelielu stāstu vai tēlojumu. Tā Jūsu vārds pamazām kļūtu pie mums vairāk pazīstams.
No visa lasītā man šķiet, ka Jūs ļoti labi pazīstu.
Vēlreiz paldies par grāmatām! Sveiciniet labo Inesi, viņas ādas darbi (uz San Paulo izstādes reklāmlapas un E.Rudenjājai sūtītās kartiņas) man šķiet ļoti interesanti, tāpat Dzidras ilustrācijas.
Varbūt Jūs šovasar atbrauksiet arī uz Latviju?
Tikai labu vien vēlot – Dace Zvirgzdiņa, (Madonas muzeja literatūras un mākslas nodaļas vadītāja)
Mana adrese: D. Zvirgzdiņa 229220 Madona Latvija
———————
Madonā, 1992.g. 27. jūn.
Labrīt, cienījamā Ķikures kundze!
Biju ļoti priecīgi pārsteigta saņemot jūnija sākumā Jūsu laipno vēstuli. Lūdzu piedodiet, ka neatbildēju tūlīt. Toties šī būs tik gara, ka Jums varbūt pat apniks!
Neuzrakstīju tādēļ, ka līdz pusjūnijam mēs, muzeja darbinieki, pārstaigājām Bērzaunes pagastu, māju pa mājai, pierakstot visu, ko cilvēki zin stāstīt par savām mājām, senčiem, apkārtni, dažādiem notikumiem. Vācām visādus materiālus muzejam – etnogrāfiju, darba rīkus, ko vairs nelieto, audumu paraugus, fotogrāfijas utt. Apmēram 40% māju ir vecie saimnieki vai viņu mantinieki, citur ienācēji gan no Kurzemes, gan Latgales, arī Krievijas un Latgales krievi.
Mana kolēģe kādreizējā Grostonas pagasta Saliņās apmeklēja pērn Rīgā mirušās grafiķes Il. Zalpēteres radiniekus. Saliņas ir kādus 2 km no Bērzaunes centra uz Mārcienas pusi. Māja piederējusi Il. Zalpēteres vecākajai māsai Putniņai. Tur šķūnītī atradās Il. Zalpēteres zīmējumi, oforti, grāmatu maketi un ilustrācijas, vairākas eļļās gleznas. Viņa dzimusi 1917.g., no 1939.g. studējusi Mākslas akadēmijā. Vecāki miruši agri, viņu jau pamatskolā sūta vecākā māsa.
Visā tai papīru gūzmā bija viens oforts ar parakstu ‘E. Bērziņa 1931’. Tā ar ainavu – upe priekšplānā ar dažiem kokiem un krūmiem. Es pieņemu, ka tas ir Jūsu darbs! Putniņa varētu būt Jums pazīstama, jo viņa dzimusi ap 1901.-1902.g. Mirusi [..] Māksliniece pati mirusi pērn Rīgā. Dīvaini, bet mēs neko par viņu nezinājām. Saliņās dzīvojošie radinieki ir ar kaut kādām garīgām [..zēm], viņi esot daļu darbu iznīcinājuši.
Jūsu darbs jāizņem no rāmja, jānotīra, tad viņu varēs nofotogrāfēt un aizsūtīt Jums attēlu. Varbūt tas tiešām ir Jūsējais? Saglabājies, manuprāt, labi, ja tos putekļus, kas sakrājušies starp stiklu un papīru, taču var notīrīt.
Ļaudonas skolā biju maija sākumā, runāju vispirms ar 9.-12. klašu, pēc tam [..]-8. klašu skolēniem. Viņi bija gluži ieinteresēti kaut ko dzirdēt.
Pēc tam biju arī Ruķos. Jūsu māsasmeita Dzintra apgalvo, ka viņa ir mātes meita, un to var just. Viņa tur dzīvo no pērnās vasaras abi ar vīru, viņš saņem pensiju. Meita dzīvojot ar ģimeni pie Smiltenes, dēls strādā Jēkabpilī.
Viņiem ir kādas 5 govis, cūkas, vistas, suņi un kaķi, sagādātas visādas lauksaimniecības mašīnas. Mājas lielāko daļu jau bija remontējuši. Dārzā bijis saaudzis daļēji mežs, daļa koku aizgājuši bojā. Pa ziemu viss nevajadzīgais izņemts ārā, palikuši tikai augļu koki. Pavasarī iestādītas arī jaunas ābelītes, ķirši, plūmes. Darba viņiem ļoti daudz, bet palika labs iespaids. Viņi dzīvos! Un Jūs viņi gaida ciemos.
Blakus otros Ruķos, apciemoju Andreja Krūmiņa māsu. A. Krūmiņš (1926.) dzīvo Lienā un arī nodarbojas ar rakstniecību. Māsa man iedeva vienu viņa grāmatu.
Ķikuros gan vēl neesmu bijusi – nav iznācis laika. Noteikti aizbraukšu.
Pirms 2 nedēļām Latvijā ciemojās Andrejs Eglītis. 13.jūnijā viņš bija Ļaudonā, kur tika atklāts mātes kapakmens, pēc tam bija dievkalpojums beigās – tikšanās un sarunas Ļaudonas skolā. Ļaudonā dzīvo viņa brālis. Biju arī uz viņam veltītu sarīkojumu Rīgā 21.jūnijā Vecpiebalgā, Saulrietos apbedī – Kārļa un Lizetes Skalbju urnas, ko meita un mazdēls atveda no Stokholmas.
Jūsu stāstus atdevu redakcijai. Aizsūtu 2 ļoti sliktas fotogrāfijas no izstādes Jums un Andrejam Eglītim veltītie stendi. Labi nofotografēt traucē stikli, logi, atspīdumi, arī labu fotomateriālu trūkst.
1.jūlijā pie mums atklās Kanādas tekstilmākslinieces Vitas Plūmes izstādi. Inese viņu droši vien pazīst. Vai Inese negribētu izstādīties pie mums? Dzidra? To visu ir grūti, bet ne neiespējami nokārtot.
Latvijā tagad ļoti sausa vasara, no maija vidus līdz pusjūnijam nelija nemaz, tad bija dažas gāzes. 20.jūn. Madonā bija stipra krusa, bet Jāņu rītā vietām stipra salna, mēs slidinājāmies pa Braķu kalnu. Neredzēti! Viss sola sliktu ražu, no sausuma dēļ neizaugs.
Savu solījumu par garo vēstuli esmu izpildījusi divos rītos, jo vienā nepaguvu. Lai Jums laba veselība un možs prāts. Sveiciniet Inesi un Dzidru. Vienai manai kolēģei – tekstilmāksliniecei Inesei Jakobi ļoti patīk Jūsu Dzidras ilustrācijas.
Visu labu!
Dace Zvirgzdiņa
——————————
2. aug.
Labdien!
Jūsu laipno vēstuli saņēmu vairāk nekā pirms nedēļas. Paldies!
Visu jūliju biju atvaļinājumā, rīt jāiet darbā. Vairumu laika paņēma dārzs, laistīšana, jo arī šajā mēnesī lietus tikpat kā nebija. Zemenes, dārza un meža avenes, lācenes, ērkšķogas, upenes, jāņogas. Ievārījumi, sulas, sīrupi, kompoti… Bet bez tā nevar iztikt, un, ja ogas ir izaugušas, tās jāsaliek ziemai. Un mežā (Smeceres silā) aveņu šogad daudz, tur daudz prāvu izcirtumu.
Mēneša sākumā biju Ķikuros. Gāju no Jaunkalsnavas puses pa lielceļu līdz Vārdauguļiem, kuru vairs nav, tad uz Dekšņu Ķikuriem. Tur ir liela govju ferma uz Ķikursalas pusi un divstāvu dzīvojamā māja slaucējām. Vecajā mājā dzīvo viena ģimene un Vārdauguļu Stiliņu znots Egons Vizāns. Viņa sieva Milda mirusi 1981.g. ar vēzi.
Jums daudz sveicienu sūta Gaida Pupse, kas dzīvo savā tēva mājās Ķikursalās. Viņas vecāki Holmi bijuši rentnieki Jūsu mājās ap 1924.-1925.g., bet pēc tam dzīvoja savā jaunajā mājā. Viņa Jūs labi atceras un gaida ciemos! Viņi ir pieprasījuši savu zemi, pagaidām apstrādā nedaudz, gan jau kāda no meitām nākšot ar ģimeni šurp. Mājas sakoptas un skaistas, zied puķes.
Viņa man nāca līdz uz Ķikuriem, visu izrādīja un izstāstīja, pēc tam pa meža ceļu pavadīja līdz Aroniešiem un atkal gāja atpakaļ.
Mājvietā kļuva tiešām skumji. Ir kūts mūri, citur tikai pamati. Ir koki – liela liepa, kas ziedēja pašā galotnē, lielas, slaidas egles kādreizējā dzīvžoga vietā, vairāki oši, viens – piecžuburis izaudzis egļu vidū, tad egle pie vecā ceļa uz Aroniešiem. Ceriņkrūmi dzīvo, vītoli, upes krasts govju izbradāts. Tur taču ganās govis, iet visam pāri, rīvējas gar kokiem. Nezinu vai Jums vajag šo vietu redzēt – tas būs ļoti sāpīgi.
Bet Aiviekste ir tā pati… Akmens arī savā vietā. Un liepa var būt mierinājums.
Tādu vietu, kur vairs nav nekā, ir ļoti daudz.
Ielieku Jums aploksnē kaut ko no Ķikuru pļavas, nezinu gan, kādu Jūs to smilgu un madaru saņemsiet. Margrietiņa šķiet pārāk bieza, lai sūtītu.
Mums bija Vitas Plūmes izstāde. Viņa dzīvo Halifaksā, viņa vienu vakaru ciemojās pie manis. Apgalvoja, ka Latvijā viss smaržojot, pat gaiss. Kanādā tā neesot.
Madonā nupat uzstājās Ņujorkas Latviešu teātra studija.
Un šodien visi sēdējām pie televizora, kad puikas pat mani pasauca, jo Dainis Ozols izvirzījās riteņbraucēju labākajā grupā un bija tik tuvu uzvarai. Tas tomēr bija notikums, šī 3. vieta!
Labi, šai reizei pietiks!
Krājiet, lūdzu, spēkus un naudu jo mēs Jūs nākošgad gaidīsim abas ar Inesi vai Dzidru vai pat visas.
Dace no Madonas
——————-
1992.g.2.nov.
Labdien, mīļā Ķikures kundze!
Lūdzu piedodiet – neesmu Jums ļoti ilgi rakstījusi. Šajā reizē tad nu vēstule būs toties biezāka – ielieku rajona avīzīti ‘Stars’ ar Jūsu stāstu un Jūsu oforta fotogrāfiju. Šis darbs jau ir ieguvis savu inventāra numuru, vienu laiku pabijis izstādē par trimdas rakstniekiem un tagad atrodas muzejā. Izstādi noņēmām pagājušā nedēļā. Biju Rīgā vienu dienu uz konferenci un aizvedu Kārlim Pamšem viņa īpašumu. Vēl jāsazinās ar Guntu Siguldā.
Vai oforts ir Jūsu? Ļoti ceru, ka ir.
Rīgā 12. oktobrī Nacionālajā teātrī atzīmēja Andreja Eglīša un Veronikas Strēlertes 80 gadus, uzstājās aktieri, solisti, koris, arī pati V. Strēlerte. A. Eglītis sākumā bija solījis braukt, tad atteicis. Dienu pēc viņa dzimšanas dienas jubilejas sarīkojums bija arī mūsu muzejā, šoreiz pat man šķita, ka izdevās. Uzstājās Ļaudonas vidusskolēni ar īsu montāžu par dzejnieku un viņa māti Ļaudonā. Bija trīs viņa klasesbiedrenes, viena dzīvo Ļaudonā, divas Madonā. Dzeju patiešām lieliski runāja Dailes teātra aktrise Marina Janausa.
Man šoruden ļoti laimējās – Dānijas Kultūras institūts finansēja 10 Latvijas muzeju darbinieku braucienu uz Dāniju 16.-26. septembrī. Reizē ar mums bija 10 igauņi un 10 lietuvieši. Redzējām kādus 18 muzejus, gan izstādes, gan fondu glabāšanu un uzskaiti, klausījāmies lekcijas. Tas viss bija angļu valodā. Brīva laika tikpat kā nebija, jo mums bija arī pārbraucieni, redzējām visu Jitlandes pussalas centrālo daļu. Ielidojām Kopenhāgenā un tur atgriezāmies pēdējās dienās. Redzējām ļoti daudz, tā ka esmu apmierināta. Laiku pa laikam Latvijā, arī pie mums nonāk šādi vai tādi palīdzības sūtījumi, bet man gan šāds brauciens šķiet daudz vērtīgāks nekā vislielākā palietotu, kaut arī vēl labu drēbju kaudze. Tāpat ļoti svarīgas ir saņemtās grāmatas, žurnāli utt.
Jūs rakstījāt, ka nākošvasar uz Latviju grib braukt Dzidra. Un Jūs pati? Vajadzētu braukt tā, lai Dziesmu svētku laikā būtu Rīgā. Dzidra varētu ņemt līdz savus darbus – rullī, bez rāmjiem. Es gan nezinu, cik lielas ir viņas grafikas. Mums ir rāmji (gan tumši), ko parasti lieto visādu bilžu vai citu ‘plakano materiālu’ izstādīšanai, apm. 60 x 80 cm. Varētu izdomāt arī ko citu. Var izstādīt visās vai pusē lielo zāļu vai mazākā telpā. Mums tikai tas viss būtu jāzin iepriekš – kādi un cik darbi, kurā laikā. Lūdzu, uzrakstiet to Dzidrai, uzaiciniet viņu mūsu vārdā. Vai man par to jau savlaicīgi informēt Jūsu radiniekus? Jeb vēl nogaidīt? Viņi gan gaidīja jau šovasar.
Vēlu Jums visu labāko, sveiciniet, lūdzu, meitas. Dace Zvirgzdiņa.
——————–
[card] 1992.g. 6.dec.
M. Barbale Tikai gribēt un niecīgo pasauli uzvarēt, Sidraba jostu lielielā garumā rakstīt. Katrs cinis un katrs paugurs ir svēts, Kamēr dzimtenes migla izkāp uz plakstiem. Tu esi aicināts to gunskuru tālāk kurt, Un tās sentēvu teikas vēl tālāk burt.
Mīļā, labā rakstniece!
Vēlu Jums un Jūsu ģimenei priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu! Lai turas veselība, lai ātrāk atkal vēlēšanās uzrakstīt kādu stāstu vai dzejoli, lai meitām veicas darbi.
Ceru nākošvasar vismaz kādu no Jums sagaidīt Latvijā. Dace Zvirgzdiņa
—————————–
1993.g. 17.janv.
Labrīt!
Gribēju Jums uzrakstīt jau pagājušā nedēļā, bet nesanāca. Ļoti nopriecājos, ka arī Jūsu vārds minēts starp ‘Lit. un Māksla’ konkursā atzītajiem darbiem. Nezinu, vai kāds Jums ir aizsūtījis to avīzi, tāpēc to izdaru. Tikai atvainojiet, ka avīze ir ‘nolasīta’ un nav visa, bet puse apjoma – man likās par biezu. Tur ir arī R. Ezeras stāsts, parādās ‘Neapmierināta cilvēka balss’, arī kaut kas R. Blaumaņa jubilejas sakarā.
‘Lit. un Mākslai’ iedevu arī vienu no Jūsu stāstiem, kas bija man atsūtīti, bet nu gan nedomāju, ka viņi to iespiedīs, jo, acīmredzot, nāks visi konkursa darbi, tā ka Jūsu putnu kūts iemītnieki paliks nomaļus.
Latvijā atkal nav īstas ziemas, mums ap Madonu un Ērgļiem vēl mazliet baltumiņš turas, citur nosnieg un nokūst. Nupat ceturtdien bija šausmīga vētra visu dienu un nakti. Lietuvā gājuši bojā vairāki cilvēki, mums 1 – Krāslavā. Gāzās koki, pārrāva elektrolīnijas, nebija sakaru utt. Arī mēs vienu vakaru un rītu iztikām ar svecēm un krietni izgulējāmies! Daudz nopietnāk tas ir govju kūtīs, jo nedarbojas slaukšanas aparāti, pie slaukšanas ar rokām šie lopiņi nav raduši, nav jau arī, kas pāris simtus tesmeņu apglāstītu un izspaidītu vajadzīgajā stundā, turklāt tumsā.
Vai un kad un cik lielu mēs šogad redzēsim Dzidras izstādi? Man tas tiešām jāzin, jo telpas pirmajam pusgadam jau ir saplānotas.
Visu labu Jums! Dace
——————————–
Madonā, 1993.g. 22.aprīlī.
Labrīt!
Neesmu ļoti sen neko no Jums saņēmusi, ne arī pati rakstījusi. Bet nupat pirms nepilns nedēļas ‘Literatūrā un Mākslā’ bija Jūsu stāsts! Avīzi aizsūtu. Lasīju to vakarā, nopietni un ar baudu, kaut acīm pāri pārskrēju jau iepriekš, tikko avīzes dabūju. Ļoti priecājos par Jūsu skaisto, bagāto un reizē tik vienkāršo valodu, kā mums bieži vien pietrūkst gan vienā, gan otrā jūras pusē. Rudenī Jūs rakstījāt par gaidāmo grāmatu. Vai tā iznāca? Kas tajā ir? Vai atkal rakstāt ko jaunu?
Kā ar sapņoto Latvijas braucienu? Kā liekas, tad Dziesmu svētku laikā te būs daudz tālu ciemiņu.
Ziemu pārlaidām viegli, nekādu lielu aukstumu nebija, sniegs vairākkārt uzsniga un pie laiciņa nokusa, visilgāk – kādas 3 nedēļas noturējās februāra otrā pusē uzsnigušais, tā ka martā mums arī bija pavasaris. Siltuma gan pagaidām maz, ir vējains un auksts. Atceros, ka vienu gadu reiz 22.aprīlī iestādīju ar lāpstu agros kartupeļus pusspainīti. Šogad vēl nav pat tulpes un zemenes aprušinātas, jo gandrīz katru rītu zeme uzsalusi, arī pievakarēs ļoti auksta. Bet gan jau vēl visu pagūsim.
Ceru, ka Jums klājas labi. Tikai to arī vēlu Jums, Inesei un Dzidrai. Dace Zvirgzdiņa
———————–
16.05.93.
Labrīt, mīļā, labā Ķikures kundze!
Aizvakar ieraugot Jūsu rakstīto aploksni uz sava galda, es nosarku – jau pirms nedēļas esmu saņēmusi Jūsu grāmatu, bet pat kartiņu neesmu uzrakstījusi. Esmu tai ātri pāri pārskrējusi, lai redzētu, par ko tā ir. Bet tā ir jālasa lēni, garšojot, izjūtot un izdzīvojot. Tam man pagaidām nav iznācis laika. Esmu Jums ļoti pateicīga, jo vairāk tādēļ, ka katrs sūtījums arī Jums taču iznāk padārgs, prasa gan spēku, gan laiku. Grāmata ir ļoti jauka, un Ineses ‘Trio’ to dara īpaši pievilcīgu. No fotogrāfijas nevaru, līdz šim neesmu sapratusi, kādā technikā Inese strādā, kādreiz man šķita, ka viņas materiāls ir āda, bet uz kartītes skaidri rakstīts – vilna.
Te galvenā tēma, protams, ir Saeimas vēlēšanas. Tik daudz sarakstu, katrā ir daži lieliski un kāds nepatīkams cilvēks, programmas vairākas līdzīgas. Cilvēki nesaprot, par ko lai balso, es arī ne.
Kolhozi viens pēc otra jūk ārā. Labi, ja zemes atguvējiem ir līdzekļi, lai to apstrādātu, bet daudzi apstrādās tikai daļu. Taču laukos prieks redzēt jaunus jumtus, logus, arī pavisam jaunas ēkas. Šopavasar neesmu bijusi Ruķos, taču ticu, ka tur dzīve iet sekmīgi uz priekšu, jo Dzintra ir laba, darbīga un gādīga saimniece. Viegli, protams, nav nevienam, bet sāk pazust krūmi grāvmalās un tīrumu vietā, gan jau sāks iet ar laiku labāk.
Veikalos tagad daudz vairāk preču nekā pirms gada vai diviem, visvisādu valstu ražojumi, gan pārtika, gan apģērbi, apavi utt. Cenas – varbūt pārrēķinot dolāros vai markās ir lēti, bet, noliekot algu blakus, nekas daudz nesanāk, vismaz tiem ne, kas strādā valsts iestādēs. Privātfirmās pelna vairāk. Bet es taču naudas dēļ tagad nemainīšu darbu!
Pavasaris aprīlī nāca palēnām, bet pēdējā nedēļā kļuva ļoti silts, tāds ir arī maijs, turklāt sauss. Vēl tikai mēnesis pusē, ābeles sāk birt, ceriņi un kastaņas zied pilnā sparā. Tad nu mēs visi raujamies pa saviem sakņu dārziņiem, visbiežāk tikai ar lāpstu un dakšām ‘arot’, ‘ecējot’ utt. Mums, piemēram, ap māju ir dārziņš, tad 600 m2 otrpus pilsētai un vēl dažas kartupeļu vagas trešajā vietā. Nu jau darbu lielums pāri, viss būs zemē, un tad atkal varēs sākt ravēt, jālaista jau tagad. Un tas viss – rītos vai vakaros, pa dienu darbā. Bet gan jau tiksim galā, tāpat dzīvo visi. Bez šiem dārziem mēs vienkārši neiztiktu.
Pagājušā reizē baidījos, vai Jūs to avīzi saņemsiet, jo es samaksāju tikpat, cik par vēstules sūtīšanu. Tagad ielieku atkal kaut ko no ‘Lit. un Mākslas’, arī paziņojumu par pasūtīšanu ārzemēs. Varbūt Jūs variet sazināties ar šo Bulmanes kundzi?
Gribēju uzrakstīt īsi, iznāca gari un laikam pārāk žēlabaini, ko nemaz negribēju. Vai kāda no Jūsu meitām šovasar brauks uz Latviju? Sveiciniet viņas no manis!
Visu mīļu! Dace
—————————-
[postcard: J. Gailītis] Madonā 28.09.93.
Labrīt!
Sirsnīgu sveicinu Jūsu dzimšanas dienā, vēlu daudz jauku dienu!
Lūdzu piedodiet, ka neesmu Jums ļoti ilgi rakstījusi. Nevaru tā mierīgi apsēsties. Vasara bija vairāk vēsa nekā mīlīga, un vēl rudens dārza darbi, svecīšu vakari kapos. Iet dzērves, un tad vienmēr ir skumji. Purvos daudz dzērveņu – tas jau patīkamāk, tā ir mana stihija – rudens purvā. Pie mums nedēļu dzīvoja jauka vācu meitene, kas nebija nekad mūžā lasījusi sēnes vai meža ogas, kaut gan vecākiem ir ferma. Visa zeme ir kultivēta. Cik labi tomēr pie mums!
Soloties kādreiz uzrakstīt garu vēstuli – Dace
——————–
20.11.93.
Labrīt!
Ir trešā brīvdiena pēc kārtas, tā ka vajadzētu būt diezgan laika tām garajām vēstulēm. Man gan uz galda diezgan garš darbu saraksts, izsvītroti vēl tikai daži. Mani vienmēr nomāc tie mazie, neatliekamie darbi gan mājās, gan muzejā, ar rokām vai ceturtdaļgalvu darāmi. Lielākiem, kam jādod pusgalva vai pat visa galva, netieku tik viegli klāt, bet vienmēr kāds tāds klauvē un atgādina par sevi. Gribas kaut ko jaunu pašūt vai noadīt, bet arī tas prasa laiku, bet man patīk, pie televizora vakara ziņu laikā vienmēr adu. Vispār skatos maz – kādu teātra izrādi, kultūras programmu ‘Zīmes’, atsevišķas svētku pārraides (18.novembra koncertu). Tas nu tā.
Jūs jautājiet, kā ļaudis jūtas Latvijā. Dažādi. Ir beigušies svētki, kad visi priecājās par brīvību un solījās iet tur kaut pastalās. Bet nu tie pirms pieciem gadiem pirktie zābaki ir noplīsuši, derētu pirkt jaunus, bet nauda daudziem cilvēkiem tik tālu nesniedzas… ļoti daudzi cilvēki ir patiešām ļoti trūcīgi, bez darba, nespēj samaksāt dārgos pilsētu dzīvokļus un to apkuri. Tiem, kas visu mūžu dzīvojuši spaidīgi, sevišķi laukos, varbūt vismaz morāli ir vieglāk. Bet uz 15 latiem pensijas tika nolikti absolūti visi – kā ārsti un skolotāji, tā sētnieki… Un ja skolotāja ar 40 gadu stāžu nevar vairs avīzi pasūtīt, jo tad neiznāk biezpienam… Tagad pensijas mazliet it kā pielika, bet pagājušā ziemā kompensēja daļēji apkuri, šogad vairs ne, tā ka faktiski izmaiņu nav, vienīgi no 1. novembra palielināja apgrozījuma nodokli visām precēm.
Man pašai žēloties neklājas, jo mūsmājās visi ir paēduši un siltumā. Mājiņu uzcēla mans tēvs, tā atrodas gandrīz kaimiņos bij. Madonas apriņķa valdei, kur tagad jau no pēckara gadiem saimnieko policija. Aiz dzelzceļa Madonā ir gandrīz tikai ģimenes mājas. Kurinām tāpat kā agrāk ar malku, ir arī gāzes plīts, ko lietojam galvenokārt vasarā. Pie mājas dārziņš – puķes, ābeles, ķirši, ogulāji, zemenes, saknes. Vēl mums ir otrs zemes gabaliņš saknēm un kartupeļiem. Vieta mums dārzam neērta – pie Kakšu mājām, otrpus pilsētai. Dārziņi ir ļoti daudzām ģimenēm, tā ka pavisam postā aiziet nevaram, ja pagrabi pilni. Maizei, piena produktiem un kādam gaļas gabalam mēs nopelnām. Žēl, ka gandrīz jāatsakās no grāmatu pirkšanas, tagad izdod ļoti daudz, gan sēnalas, gan patiešām vērtīgas, bet atļauties varam maz.
Muzejs jau vairāk nekā gadu sarakstās ar rakstnieku un žurnālistu Jāni Vestfālu-Sudrabiņu, kas dzīvo Eutīnē, starp Libeku un Ķīli Vācijā. Oktobrī izdevās pārvest uz Latviju kādas 500 viņa dāvātās grāmatas. Viņš mums novēl visu savu bibliotēku un arhīvus, tur ir unikālas lietas, kas nozīmīgas visai latviešu kultūras vēsturei! Starp atvestajām ir arī viena Jūsu grāmatiņa – ‘Mūsu kaimiņš’, ko es izlasīju Rīgā Valsts bibliotēkā. Arī D. Šķeles ‘Te un tur’, vairākas Z. Lazdas, Andr. Eglīša, Anšl. Eglīša, H. Kreicera, O. Liepiņa, G. Salna un daudzu citu, arī latviešu klasika, vēstures, literatūra u.c.
Atvešanu atviegloja tas, ka Madonas rajons jau 3 gadus sadarbojas ar Vaijes pagastu pie Brēmenes, viņi te ir daudzkārt bijuši. Kad oktobrī uz Vaiji brauca mūsu sportistu grupa uz sacensībām, līdz devās mans brālis, viņš aizbrauca uz Eutīni un pēc pāris dienām viņam un grāmatām pakaļ aizbrauca no Vaijes mašīna. Ceļš ar autobusu – 2000 km gandrīz – ir pagrūts, bet izturams. Tādu daudzumu grāmatu atsūtīt pa pastu pašam J. Sudrabiņam būtu ļoti grūti un dārgi.
Diezgan daudz mums ir sūtījis arī Imants Liepiņš, dzimis lubejietis, no Sidnejas, kā t.s. ‘humāno palīdzību’, tas bija lētāk.
Rudenī satiku jūsu māsasmeitu Dzintru. Viņa solījās braukt uz Kanādu (vietu nezinu) pie sava tēva radiem – domāju – 2. sievas radiem. Gribot arī Jūs satikt. Kaut nu izdotos! Viņa ir ļoti strādīga, saimnieciska praktiska sieviete un Ruķus noteikti izveidos skaistus.
Laukos cilvēki daudz strādā, bet maz saņem. Diezgan daudz kur redz jaunus jumtus, atjaunotas vai pavisam jaunas kūtis, sētiņas, izcirstus krūmus pļavmalēs. Tas tomēr liecina par labu.
Pie mums jau vairāk kā nedēļu ir katru rītu -10° -12°C, šorīt bija -16°, tikko manāms baltumiņš uz zemes uzkrita 18.novembra vakarā.
Redziet, cik garu un grūti salasāmu vēstuli esmu uzrakstījusi. Nu jāiet citos darbos.
Ielikšu pirms pāris gadiem slikti iespiestas mūsu pilsētiņas bildītes.
Lai spēka ziemai! Dace
————————-
1993.g. dec.
A. Ķirškalne Daudz baltu vārdu citiem jāpasaka, Pie baltas laimes sirds lai sasildīties tiktu.
Mīļā Ķikures kundze!
Lai Ziemassvētkos Jums daudz prieka un mīlestības apkārt! Jums droši vien ir balta ziema tāpat kā Latvijā. Sniegs uznāca 3.-4. decembrī, daudz jau nav, bet jaukāk gan. Nu otro dienu turklāt ir sarma, vakarrīt bija skaidrs un -15°C, šodien siltāks, miglains. Ir tiešām Ziemassvētku noskaņa tādēļ vien, ka ir sniegs. Pērkam un kārtojam mazas dāvaniņas (lielām jau nav naudas!) Es pērku aizvien, kad kaut ko jauku ieraugu, tad man ir kādi uzkrājumi, atliek izvēlēties un sadalīt. Vakar un aizvakar biju Rīgā, tur jūt svētkus veikalos, skatlogos – rotājumi, mūzika, visai plaša preču izvēle.
Vai Jūs pasūtījāt ‘Lit. un Mākslu’ 1994.g.? Kopš mainījās redaktori, avīze ir kļuvusi lasāmāka. Vai Jums tā nešķiet? Man gribētos aizsūtīt Jums kādas grāmatas, ja Jūs atļautu. Varbūt jau rīt vai parīt kaut ko izdarīšu, kamēr neesmu pārdomājusi! Tagad izdod ārkārtīgi daudz – 20-30 gadu literatūru, trimdu, (ir iznākušas kādas 6-7 Aīdas Niedras vien, Anšl. Eglītis, I. Gubiņa, I. Vīksna utt. utt.), labus un sliktus tulkojumus – to visu nevar ne nopirkt, ne izlasīt, ne aptvert. Gan jau laiks savu daļu atsijās.
Sveiciniet meitu! Lai Jums labi! Dace
————————————-
1994.g. 15.aprīlī
Pavasarīgi sveicieni no Madonas!
Sniegs vairs ir tikai mežos, saules pusē zied zilās vizbulītes, pie mājām sniegpulkstenīši, zilie zvaniņi un krokusi. Dažas dienas bija siltas un saulainas, nu gan līst, ir pavēss. Dzeram bērzu sulas, gaidām, kad apžūs zeme, lai varētu sākt savus dārza darbus.
Rakstīt mani pamudināja ļoti konkrēts jautājums, ko man uzdeva kolēģes. Ir bijis tāds Andrejs Pētera d. Bērziņš, dzimis 1889.g. 26.aprīlī, dzīvojis Ļaudonas Ruķos. Laikam Lāčplēša ordeņa kavalieris. Vai viņš gadījumā nav kāds Jūsu radinieks? Pašlaik tiek noskaidrots, vai un par ko viņam bija piešķirts Lāčplēša ordenis. Bērziņi un Liepiņi jau gan ir tie populārākie mūsu uzvārdi.
1931.g. ‘Lauksaimnieku adrešu grāmata’ rāda, ka Ruķos ir bijis saimnieks Jānis Bērziņš, un Jēk. Lācis – Jūsu māsasvīrs.
Ja Jūs, lūdzu, kaut ko par šo Andreju Bērziņu ziniet, uzrakstiet, mēs būsim ļoti priecīgi.
Martā taisīju izstādi, veltītu diriģentam Teodoram Reiteram. Bez tam sakārtoju un pirms nedēļas nodevu meirānieša Jāņa Gavara (1924.-1987.) trešo dzejoļu grāmatiņu. Žēl, ka ļoti maz laika paliek lasīšanai – tagad ir daudz agrāk neredzētu grāmatu, ko gribētos izlasīt.
Vai no Jūsu saimes neviens uz Latviju šovasar netaisās? Man ļoti gribētos redzēt Jūsu Ineses un Dzidras darbus oriģinālā!
Visu mīļu un labu! Dace no Madonas
P.S. Tāda izskatās E. Valtera jubilejas marka. Viņš pats patiešām ir visai mundrs, ļoti skaidru, asu domu, pietiekoši kustīgs.
———————
[letterheadfrom Ansgar Missions Hotel – Banegårdsplads 14 – postboks 34 – 8100 Århys C (tel, fax, etc)] 1994.g. 26.jūn.
Labrīt pēcjāņos!
Vispirms mīļš paldies par Jūsu sūtījumu, par iepazīstināšanu ar mākslinieci Dzidru Mičelu. Man gan neliekas, ka tās gleznas būtu ‘vieglas’, kā Jūs rakstāt, jo ugunsgrēki un emocijas par tiem nevarētu tādas būt. Ja nezinātu par šiem ugunsgrēkiem, es attēlus skatoties, par tiem laikam neiedomātos. Jā, un vēl man liktos, ka tie ir akvareļi! Krāsās šķiet ļoti tuvu, noskaņām bagāti. It kā nekā kopīga ar tiem darbiņiem grafikā, ko esmu redzējusi Jūsu grāmatu lappusēs. To otru izstādi man pagrūti iedomāties. Arī pie mums tagad bieži parādās instalāciju māksla, ar prātu es reizēm viņas varu saprast, bet mani tās kaitina un neliekas īsti mākslai piederīgas, jo šķiet vairāk prāta konstrukcijas.
Viss jūnijs ir bijis slapjš un auksts, staigājām biezās drēbēs, ar lietussargiem bruņoti. Jāņunakts bija auksta un ļoti slapja, lija gandrīz bez pārtraukuma, tā ka negribējās no istabas ārā iet. Arī Jāņu diena bija auksta, bet nu ir silts jau otro dienu. Rīt sola atkal vēsāku un parīt – lietu! Kā tad pie siena tiksim?
Mani radinieki pērnruden iegāja dzīvot vecvecāku mājā, tā reizēm braucu palīgā ravēt, stādīt, nu gaidīs siens. Tas ir 3 km no Dzelzavas stacijas uz Aizkujas pusi, pie kūdras fabrikas. Vieta nav īpaši skaista – līdzens, nav citu ūdeņu kā tikai divi dīķi. Bet tad iedomājos, ka turpat, kur tagad mēs, ravēja jau mūsu vectēva vecāmāte, un lielie ozoli to redzēja… To veco koku dēļ ir vērts tur dzīvot.
Lai ar Kanādā Jums silta saule! Dace
——————————–
[card] 1994.g. 14.dec.
J. Gavars Caur nakti zvaigznes drumsla krīt Un sadegdama viz. Mūžs dots, lai vari pierādīt, Ka esi dzīvojis.
Atļaujiet novēlēt Jums un meitai ar ģimeni svētīgus Ziemassvētkus, gaišu, priecīgu, veselīgu Jauno gadu! Dace
Nezin kādēļ no Jums sen nav bijusi neviena rinda. Vai neesat sasirgusi rudens-ziemas mijā? Pie mums īstas ziemas vēl nav, 1° svārstās biežāk ap nulli, sniedziņam spīd arumi un zāle cauri.
Man tagad ir kontakti ar vairākiem ‘austrāliešiem’. Šovasar Rīgā tikos ar diriģenti, kādreizējo dziedātāju Emmu Veikertu un viņas vīru, viņa ir no Sausnējas. Nesen saņēmu vēstuli no Zelmas Svennes (dz. Liepkalnē). Kārlis Gulbergs atsūtīja ļoti daudz foto par savu dzīvesbiedri Litu Zemgale (dz. Kluce no Jaungulbenes). Saņēmu kārzdabiešaOsvalda Lāča vairākas grāmatas, viņa meita Astra ir grafiķe, domāju – Jums zināma. Man brīžiem šķiet, ka viņas zīmējumi ir labāki nekā tēva stāsti. Viņa bija atsūtījusi arī pāris bērnu žurnālus ‘School Magazine’ ar saviem ļoti latviskajiem zīmējumiem. Austrālijas karti esmu krietni papētījusi, agrāk tas nebija tik vajadzīgs.
Šonedēļ man vēl jāvada Jāņa Gavara piemiņas sarīkojums, ir iznākusi viņa grāmatiņa (mans sakārtojums). Viņš bija zemnieks, kas rakstīja dzejas, mira pirms 8 gadiem 62.g. vecumā. Tad varēs sākt domāt par Ziemassvētkiem.
E. Rudenāja tāpat atrodas savā gultā un pie telefona, ar skaidru domu, gribu darboties, bet mazām iespējām. Rudenī, muzeja 50.g. jubilejā, viņu ratos izvadājām pa visu 1. stāvu, visām telpām, tāpat garo sanāksmi un apsveikumus viņa izturēja un otrā dienā likās gluži moža.
Lai arī Jums spēks! Dace
——————–
9.04.95
Labrīt Pūpolsvētdienas agrumā!
Jūsu 23.marta vēstuli saņēmu pirms nedēļas – 1. aprīlī, gribēju tūlīt atbildēt, bet atkal nedēļa pagājusi. Jums tā ir bijusi ļoti skaista un jauka nedēļa, visu laiku ar Dzidru! Man – atkal saraustīta, kad pārāk maz padarīts. Jaukākais – iepazinos ar kādu simpātisku ģimeni, kas kopš rudens sākuma pagaidām uz gadu dzīvo Latvijā – izcilā dārzkopja Pētera Dindoņa meita – pensionāre ar savu meitu un znotu. Abi jaunie lasa lekcijas, sieva Jelgavā lauksaimniekiem, vīrs psiholoģijā Rīgā. Divi puišeļi mācoties latviešu skolā. Kārtojot P. Dindoņa mājas atgūšanu Bulduros.
Es jau iekšēji sāku gaidīt Inesi un Dzidru. Mēs esam viena paaudze, tikai mani vecāki nokavējuši kādu kuģi no Rīgas, varbūt ka es arī esmu pie tā vainīga, taču es negribētu citur dzīvot kā te, kaut arī ne vienmēr mums ir gājis īpaši labi.
Nekādā ziņā negribu jaukties Jūsu ģimenes lietās un ļoti baidos būt nesmalkjūtīga, bet mani pārsteidz Jūsu bažas par viesnīcu, mašīnu utt. Vai tad Gunta – Siguldas mājas saimniece un viņas bērni par to neparūpēsies? Nevar būt, ka Jūs neesiet viņai vai otrai māsai uz Ruķiem rakstījušas! Gunta Lāce dzīvo Tilta ielā 1 – tas ir ārpus Siguldas, uz Vildogas pusi, skaistas gravas malā, viņiem ir jauka māja ar dārzu, es tur reiz biju. Sagaidīs jau lidostā!
Taču Rīgas telefonu grāmatā atradu vismaz 5 autonomas vietas, tā ka tas noteikti ir iespējams – noīrēt mašīnu. Cenas gan nezinu. Ar vilcienu vien Ļaudonu izbraukāt būs grūtāk – uz Ķikuriem no Jaunkalsnavas protams, var aiziet, bet kur tad vēl centrs! Izpildkomiteja (pagastvalde) taču tik un tā būs vajadzīga. Nedēļa gan ir ļoti īss laiks. Varbūt Jūsu māsasmeitas jau kaut ko mantojuma atgūšanas lietā ir darījušas? Inesei un Dzidrai arī kaut nedaudz jāapskata Rīga, mākslas muzeji, varbūt kādi mākslinieki jāsatiek. Arī Neltonam tas būtu interesanti.
Mani telefoni – **** (mājās). **** (muzejā). No Rīgas jāzvana: **** vai cits numurs. Varbūt Inese var piezvanīt jau no Vācijas (tas būs lētāk un vieglāk kā no Kanādas), ja es te varu jau iepriekš kaut ko palīdzēt. Man bija arī Guntas numurs, bet laikam muzejā. Es viņām neko bez Jūsu ziņas nerakstīšu un nezvanīšu. Vai vajag? Pa mūsu rajonu es varu mašīnu dabūt, bet mums pašiem ir tikai velosipēdi un dārza ratiņi. Madonā ir arī viena viesnīca (silto ūdeni negarantēju), pietiekoša. Diemžēl mūsu māja ir maza un visai pārapdzīvota, baidos, ka šeit ciemiņi nejustos pietiekoši ērti, lai nakšņotu. Bet satikt ļoti gribētu, parādīt muzeju, vajadzētu iegriezties Ķikursalās arī pie tās Jūsu kaimiņu ‘meitenes’, kas mani pa Ķikuriem izvadāja. Tajā vietā jau nu prieka būs maz – tikai mūri, koki un Aiviekste. Varbūt pat labāk, ja Jūs to neredziet. Kaut gan man žēl, ka Jums nebūs iespējams atbraukt. Taču ceļš ir tāls, var būt grūti. Turieties, ciemojieties! Sveicinu visus trīs braucējus, gaidu vēstuli un zvanus! Dace
P.S. Dzidras darbi, tāpat kā visi citi, vēl kaut kur ‘klejo’ pa Latviju, šonedēļ būšu Rīgā, tad meklēšu. Bet tas ir labi – lai cilvēki skatās!
———————————–
[card]
Priecīgas Lieldienas Jums visiem laimīgajiem kopā! Domāju, ka otrajās Lieldienās vēstuli saņemsiet.
Februārī sniega nebija, bet nu jau 3. nedēļu ir, mūsu apkārtnē visvairāk. Grūti pateikt, kāds būs maijs – reizēm staigājam blūzītēs, reizēm – biezajās jakās un mēteļos.
Visu labu vien! Dace
———————-
26.05.95.
Labrīt, koki, bez jums es nevaru!
Tā pašlaik skan dziesma radio. Labrīt, manas mīļās! Es arī nevaru bez Jums! Šorīt piektdiena. Dzidra teica, ka nedēļu vēl pavadīs Kalgari, tad brauks uz Austrāliju. Tātad drīz prombraukšana… Šodien vai pēc pāris dienām – tik un ta. Mums liekas tālu, ja kāds no ģimenes aizklīst uz Kurzemi. Un aizklīduši ir daudzi, arī mazā Latvija ir sajaukta.
Es vēl arvien dzīvoju apmulsumā par divu svešu un tomēr pazīstamu dāmu pēkšņo parādīšanos un viņu pavadoņiem. Mēs taču neko neparunājām, laika bija tik maz. Un es biju tik apmulsusi. Kolēģi mani pat apsmēja, ka man viss laiks atkal pagājis muļķīgā saimniekošanā. Esmu pārāk neveikla un nervoza šādās reizēs, pati nezinu, ko daru un ko vajadzētu. Man nosauca trīs vietas centrā, kur mēs varējuši ieiet. Nu ko tur vairs, cerams, ka nākošreiz būšu gudrāka – Jūs taču vēl atbrauksiet citugad?
Paldies pa ļoti skaisto, smalko grāmatu, turklāt trīskārši – par dzeju, Nelsonam par tās neparasto izskatu un vēl par dāvanu kā tādu. Vai es pareizi sapratu – šis ir 2. no 10 eksemplāriem? Vai tiešām tikai 10?
Tuvākajā laikā man jāpārlasa visi Jūsu darbi. Vai mēs drīkstam kādu nelielu gabaliņu – pāris lappuses – ievietot 1996. gada ‘Madonas un Gulbenes kalendārā’? Es, protams, aizmirsu šīgada kalendāru iedot līdz. Tā ir tikai brošūra ap 100 lappusēm, bez honorāra, bet tajā ir kaut kas mīļš, visi materiāli saistīti ar šo pusi. Varbūt Jūs variet ieteikt kaut ko? Man taču ir visas Jūsu grāmatas, bet citiem to nav, tāpēc kaut kas pilnīgi jauns nebūt nav vajadzīgs.
Nopietni izpētīju Inese katalogu. Žēl ka šos darbus droši vien būtu grūti atgādāt uz Latviju – ar filcu te, manuprāt, tā neviens nestrādā. Katalogs gan ir pasens (skaists, labi iespiests – atkal paldies Nelsonam!). Kā Jūs strādājiet tagad? Man žēl, ka nebija pat laika iepazīties ar pāris māksliniecēm tepat Madonā – Inesi Jakobi – viņai ir tekstilijas – gobelēni (kādreiz viņa daudz auda), kopā šūti gabali no ‘Buru’ sērijas, arī mēģinājumi ar papīru. Vita Mālniece ir grafiķe, zīmētāja ar smalku tušas spalviņu. Vita ir ļaudoniete, pāri Aiviekstei pie Mūrniekiem, mežu meitene. Domāju, ka esmu aizsūtījusi pāris viņas apsveikumus – ar kokiem vai sniega pikām.
Nelsons veido grāmatas. Ko vēl? Vismaz es pieņemu, ka esmu redzējusi Jūsu visu triju vai citreiz četru ‘mīlestības darbus’, kas ir liels cieņas apliecinājums mammai un viņas uzrakstītajam. Bet ar ko tiek pelnīta nauda? Dizains taču ir tik plašs jēdziens, vismaz manā izpratnē.
Ko izdevās līdz galam te nokārtot? Kas notiks ar Ķikuru zemi tālāk? Ko vēl redzējāt un satikāt? Kāds palika iespaids kopumā? Tā es varētu jautāt vēl visu ko, bet neesmu pārliecināta, vai nekļūstu uzbāzīgi nepieklājīga.
Ar daudzajiem mājas ārdarbiem esmu mazliet tikusi tālāk, šonedēļ pie manis izskatās vairāk uzkopts, kaut gan zāle, ko sestdien nogriezu, atkal izstiepusies.
Šīs dienas bija saulainas visas, vienīgi vakar bija mākuļains, pašā vakarā ļoti spēcīgs pērkona lietus. Šodien ir spiedīgi sutīgs, jo zeme ļoti mitra. Pievakarē jāstāda vasaras puķes. Reizēm šie nebeidzamie dārza darbi nomāc un rodas skaudība, ka kāds cits var tai laikā pašūt jaunu kleitu vai kaut ko izlasīt. Bet bez tā dārza gan dzīvot nevarētu, ne vien materiāli un fiziski, bet arī garīgi.
Dzidrai uzrakstīšu atsevišķi, bet Jums trim visiem kopā – paldies! Kā mamma pārcieta vienatnības nedēļu? Vai nebija skumji? Grūti?
Labi, vairāk nav laika – jātaisās uz darbu. Lai Jums visiem labi klājas! Adresēšu, protams, Ernai Dzelmei, bet rakstīta arī Inesei un Nelsonam. Dace
————————
4.09.95.
Labrīt!
Neesmu ļoti ilgi rakstījusi, lūdzu, piedodiet. Vasaras garās dienas man vienmēr ir par īsu, nekādi nevaru izdarīt visu iespējamo.
Sen atpakaļ saņēmu Ineses sūtītās fotogrāfijas un Banfa mākslas centra skatus. Par šo centru mums stāstīja Vita Plūme, kad pirms diviem gadiem Madonā bija viņas izstāde.
Jūlijs un augusts bija karsts un sauss. Bērzi vietām jau nodzeltējuši un kaisa lapas vēja. Labības raža ir sliktāka nekā pērn, kartupeļi un saknes sīki. Vienīgi pīlādžiem neparasti daudz ogu. Vai pie Jums aug pīlādži? Mani pārsteidza, ka Kanādā neesot ievu, kā teica Inese.
Pagājušā nedēļā beidzot atvedu no Rīgas Dzidras pasteli ‘Fūga’, tagad jādod iestiklot. Esmu jau ar viņu sadraudzējusies, tikai neesmu atradusi īsti piemērotu vietu. Gribu uzrakstīt arī Dzidrai, ja tikai atradīšu viņas adresi. Drošības pēc, lūdzu, nākošajā vēstulē ielieciet manu paldies.
Vai Jūs varbūt saņemiet mūsu žurnālu ‘Karogs’? Es grasos Jums sūtīt numuru, kurā bija daudz par Jāni Sārtu, mans sagatavots materiāls. Bet varbūt Jums jau ir? Tā ka pagaidīšu Jūsu norādījumus.
Septembris, kā parasti, ir grūts mēnesis. Man jātaisa rajona pasūtījuma izstāde par Madonas sadarbību ar Vaiji (Vācijā), un šī tēma nevienu pārāk nopietni neinteresē. Apgādam ‘Daugava’, kas tagad darbojas Rīgā, jānodod Ilzes Kalnāres prozas grāmatiņa, tur būs īsie stāsti un tēlojumi, kas 1937.-1943.g. iespiesti ‘Brīvajā Zemē’ un citur. Daži man patiešām patīk. Pirms dažiem gadiem es savācu visus viņas dzejoļus, iznāca grāmata ‘Vidzemniece’, toreiz apzināju arī prozu.
Bet ir taču arī kartupeļi, sāk augt sēnes un būs jābrauc dzērvenēs, kas man īpaši patīk. Meži – tā taču ir bauda!
Labi, šimrītam pietiks. Mīļi sveicieni Jums visiem trim. Dace
————————————
[card] 1995.g.
Cien. Ernai Ķikurei
Darba māte, laimes māte
Abas vienu ceļu iet:
Darba māte darbu dala
Laimes mātes apbalvoja.
Mīļi sveicieni Jums dzimšanas dienā! Daudz spēka, spirgtu veselību un gaišas dienas! Dace Madonā
———————————
A. Ķirškalne Gaismas minūti kā puķi Saulgrieži man rokā liek...
Daudz gaismas, svētību un mieru Ziemassvētkos, veselību, laimi, spēku Jaunajā gadā! 1995.g. 14.dec.
Daudz mīļu sveicienu no Madonas sniegiem! Tas biezais novembra segums nokusa, bija pliksals ar -18° pat, nu ir kopš svētdienas atkal jauna kārtiņa kā ziemas krāsas simbols.
Neesmu jau ilgi ne vārdu no Jums saņēmusi, bet ceru, ka jūtaties labi. Vakarrīt iemetu kartīti Dzīdrai un – dienā no viņas saņēmu. Tātad – šodien būs no Jums? Dzidras pastelis, šķiet, ir pie manis iedzīvojies, es par to priecājos.
Aizsūtu ‘Madonas kalendāru 1996.g.’ un to jūlija ‘Karogu’ numuru par J. Sārtu, ceru Jūs nedaudz iepriecināt. Latvijā joprojām iet interesanti, bet to te nevar pārstāstīt. Ja varēšu, ielikšu vēl vienas dzejas, arī mazliet savu šīsziemas-pavasara darbiņu (redzēs, kādas aploksnes būs pastā pirms svētkiem palikušas, ja nav – neraizējieties).
Šī kartīte ir atkal viens Vitas Mālnieces mežs, viņa mums ir tāda ‘meža meita’. Kārtojam Baltijas valstu mūsdienu mākslas izstādi – 1 mākslinieks no katras valsts, organizēja zviedri, viņi arī vada iekārtošanu, ceļo visapkārt jūrai.
Mīļi sveicinu Inesi, Nelsonu un Jūs pašu! Dace
————————
[card with calligraphy] 1996.g. rudenī
Rakstniecei Ernai Ķikurei
90 gadu jubilejā
Darba māte, Laimes māte
Abas vienu ceļu gāja:
Darba māte darbu deva,
Laimes māte samaksāja.
Vēlam Jums saulainas dienas, stipru veselību un dzīvesprieku!
[card. Composition ‘Music’, M. Jaeski. Photo: G. German. – also in Russian and Lithuanian(?) and Estonian] Madonā, 1996.g. 26.sept.
Daudz baltu dieniņu , Laimiņa dodi…
Mīļi sveicinu Jūs dzimšanas dienā no Madonas, vēlu daudz daudz spēka, jaunus darbus, gaišumu ap Jums un Jūsu mīļajiem!
Vai Jūs zināt, ka ir atkal izsludināts īso stāstu konkurss te? Varbūt man aizsūtīt informāciju?
Es tikko biju Prāgā uz starptautisku muzeju darbinieku konferenci, atgriezos pirms divām dienām un vēl īsti neko nezinu, kas un kā te notiek. Bet rudens ir klāt, bija ļoti stipras salnas, visas puķes ir nokārušas galvas, lapas kļūst krāsainas, tā ka nāk jauns skaistums.
Sveicieni Inesei un Dzidrai tālumā.
Tikai labu vien! Dace
———————-
[card with photos of Madona: Madona, Pilsētas tiesības piešķirtas 1926. gadā. Madona received its town charter in 1926. 1. Saules iela (Saules Street). 2. Ģimnāzija 1926. (Gymnasium). 3. Biržu muižas klēts XIX gs. (Biržu Estate’s Granary). Muzeja istāžu zāle 1984. (Exhibition Hall of the Museum). 4. Mazūra māja 1923. un pasts 1929. (Mazūra House and Post Office). 5. Aizsargu nams 1935. (Home Guard Building) Kultūras namz (Art’s Centre). 6. Zirgu pasta vārti (Gate of the Horse Post). 7. Laulību graviņa (Ravine of Marriage). 8. Viesnīca (Hotel). J. Šūstera foto, Madonas muzejs.] 20.10.96.
Sveicinu no ļoti rudenīgas, miglainas Madonas!
Lapu kokos kļuvis maz, bet bērzos vēl ir gaisma un dažos ozolos tumšāks spēks. Ir veļu laiks dabā, bet to nedrīkst ielaist dvēselē kā vienīgo noskaņu.
Nupat iznāca Ilzes Indrānes (vai šis vārds ir dzirdēts?) romāns ‘Putnu stunda’. Vai Jūs vēlaties to saņemt? Smags. Daudz notikumu no mūsu apkārtnes. Laiks – no 30. gadiem ar atkāpēm atpakaļ līdz burtiski mūsdienām. Lauki, nomaļas mājas mežos. Autore dzimusi Lazdonas pag., augusi Vestienā, nu jau 40 gadus dzīvo Praulienā. Aizsūtu avīzīti ar savu rakstiņu.
Sveicinu Jūs, Inese un Jūsu pārējos! Dace
————————-
E. Zirnītis Dieva pasaules skaistums Atnāk ar meža smaržu, Saules sildītu zaļumu, Mīļumu, klusumu, mieru, Atnesdams līdzi sev tīru Sniega un zvaigžņu tumsu Zemes vistumšāko nakti.
Lai Jums visiem gaišas svētku dienas, veselība, spēks un sekmes Jaunajā gadā! Dace
Jums, Jūsu dzīvesbiedram un mammai vismīļākie sveicieni Ziemassvētkos un šajā neparastajā gadījumā!
Kaut kā pavisam jocīgi — pēc mēneša mēs varēsim teikt par šodienu – pagājušā gadsimtā, pagājušā gadu tūkstotī. Es gan arī domāju, ka tas tūkstotis sāksies tikai pēc gada patiesībā un vēl šajā gadsimtā kaut ko pagūšu izdarīt.
Kā klājas mammai? Kā veidojas tālāk Jūsu žurnāls? Vai Jums atliek vēl arī laiks mākslai?
Jūs man reiz rakstījāt par internetu – arī te tas ir labi pazīstams un diezgan daudziem pieejams, ja ne mājās, tad par nelielu samaksu speciālās vietās. Pat es nedaudz tagad zinu datoru, bet mājās gan mums nav. Dators – tā te sauc to pašu computer.
Šis man ir īpaši neveiksmīgs gads – pavasarī lauzu labo roku, bet septembrī paslīdēju slīpumā rasā un – kreisā kāja potītē pušu! Taisīja operāciju, ielika kaut kādu plāksnīti. Nu tūlīt būs 3 mēneši. Vēl ir mākslīgā ģipša ‘zābakā’, esot labi saaudzis. Tagad mācos staigāt, bet joprojām ar kruķiem, viemēr bail. Muzejā visu šo laiku neesmu bijusi, kaut ko strādāju mājās.
Kārlim Pamšem iznāca ļoti jauka bērnības atmiņu grāmatiņa ‘Mani draugi un citas nepatikšanas’ viņš man atsūtīja.
Ceru ka Jūsu dzīve ir veiksmīgāka nekā manējā. Mīļi sveicinu Jūs visus! Dace Madonā,
——————————-
Madonā, 2000. gada 29. febr.
Labdien, Inese!
Jūsu sūtījumu – kalendāru ar Kanādas klētīm un Jūsu žurnāla 2. numuru saņēmu februāra sākumā. Liels paldies! Nupat apjēdzu, ka neesmu to vēl pateikusi, tāpat kā vairākiem citiem cilvēkiem. Tad nu apņēmos, ka šonedēļ katru dienu jāuzraksta vismaz viena vēstule.
Tā kā mūsu ‘arhitekts’ aizbrauca uz dažiem mēnešiem papildināties Lundā pie Malmes – Zviedrijā, (pretī Kopenhāgenai}, kur pērn beidza būvēt tiltu, bet satiksme vēl nenotiekot, tādēļ zēns nevar pastaigāties virs jūras), tad žurnālu viņš varēs pētīt, kad atgriezīsies. Viņam laimējās dabūt kaut kādu stipendiju, mēs arī kaut cik ‘piestiķējam’. Pagaidām ir apmierināts.
Jūsu aprakstu par Vācijas braucienu, protams, izlasīju. Veimārā biju pirms 2 gadiem marta beigās kopā ar rajona skolotāju grupu. Mēs gan vairāk skatījāmies Gētes un Šillera vietas, bijām arī Buchenvaldes nometnes vietā. Vācu valodu izjūtu labāk nekā angļu, gandrīz visu saprotu (izņemot specifiskus vārdus – teiksim, zooloģijā vai botānikā) un puslīdz runāju. Angļu man ikdienā vajadzīga mazāk, tāpēc jūtos tajā ne tik droša. Turklāt lasīt esmu laikam pārāk slinka jeb neuzņēmīga.
Es joprojām dzīvoju galvenokārt mājās. Laikam taču rakstīju, ka rudenī lauzu potīti. Tagad eju bez spieķa. Ja ļoti lēni, tad diezgan labi, ja ne – stipri kliboju, jo potītē slikti lokās. Strādāju mājās. Ja esmu muzejā īpaši nepieciešama, tad kāds aizved. Ceru, ka kaut cik uzlabosies, negribētos vienmēr klibot.
Saprotu, ka Jums nav viegli ar mammu. Vai viņa dzird, ja normāli runā? Vai aparātiņš nekāds nepalīdz? Žēl, ka Dzidra ir tik tālu, ceļš grūts un dārgs.
Ziema bija silta, sniega pat mums maz, tas pats kūst un tek prom, ir tāds, kā varētu būt pēc mēneša. Veci cilvēki teica, ka ziema būšot gara, bet silta. Tad jau vēl jāgaida jauns sniegs klāt.
Vēlreiz mīļš paldies par sūtījumu. Pasveiciniet, lūdzu, mammu un Nelsonu no manis.
Visu labu! Dace
[to Dzidra, written on computer, before we had Latvian accents — 1.9.2005]
Labrit!
Vispirms paldies par Tavu uzticiibu man. Man jadoma par sakritibam. Piektdienas rita pie manis bija Janis Birnitis, es vinam atdevu visus partulkotos dokumentus un aizsutiju pie notara apstiprinat. No vina es nekadu naudu nenemu, bet notars ta gan nedarija. Mes runajam par Jums abam un mammu – ka vina laikam vel arvien nav apbedita… Driz pec tam Tu esi man sutijusi vestuli.
Ka lai palidz Insei? Es nezinu. Varbut Tu vari aizbraukt pie vinas pec izstades? Lai vina lasa latviesu tautas dziesmas, tur viss ir ieksa. Visa vislielaka gudriba, cik nu mums latviesiem tas ir. Ziema Inese man rakstija – tagad man busot jabrauc uz Kanadu. Var jau but, ka tada gara runasana par mammu, vinas papiru parcilasana un izskirosana Inesi mazliet atvieglotu… Man (un muzejam) tas butu loti interesanti un derigi. Rudeni man vel ir tiesibas uz atvalinajumu, bet – man nav un tik atri nebus naudas tadam garam celam. Es tacu biju Zviedrija. Nupat braladels nopirka uz kredita dzivokli Riga, un es, cik vareju iedevu vinam mebelem, jo vinam bija 1 istaba, nu ir divas. Varbut lidz nakosai vasarai es varetu kaut ko sakrat.
Mamma krit un Inesei jaskrien vinu glabt – vina tacu ludz zemi… Ta pelnu urna ir jaapglaba, drosi vien pec tam bus miers. Man ta skiet. Vai mamma kadreiz kaut ko runaja par to, kur vina gribetu gulet pec aiziesanas? Iespejams, ka Latvija, Laudona pie teva. Vacija mates kapina drosi vien vairs nav – ta ka to neviens nekopa, drosi vien uzraka kao citu pec laika virsu vai tiesi blakus.
Oficiali nekadu sarezgijumu nav – urna jaatved uz Latviju. To dara daudzi. Vesanai nevajag nekadu papiru, neesmu ne no viena neko dzirdejusi. Laukos ar kapiem ir loti vienkarsi. Ja vajadziga jauna vieta, to ierada kapu parzinis, kas ari pieregistre miruso un sajos kapos apglabato (kas, kad un kur dzimis un miris). Ja ir mirsanas zime, tad panem to, ja nav – pietiek ar uzrakstitiem datiem. Par to visu nav nekas jamaksa, kapu vietas ir par brivu. Riga maksa dargi par ieradisanu un visu ko citu. Protams, kadam ieprieks ir jaizrok bedre, lai tas nav jadara apbedisanas laika, jasaruna macitajs, velak jauztaisa kapu kopina utt. Bet tas viss nav nekas gruts. Ja glaba urninu, kapa bedre nav jarok tik dzila un liela ka zarkam, ta tacu ir maza kastite, kas jaieliek zeme.
Vai Tu esi redzejusi kapus Latvija?
Laudonas kapsetu es pietiekosi nepazistu, tie ir vismaz 2 kilometrus no centra un autobusu pieturas, turklat lieli un man butu loti ilgi jamekle Tava vecteva kaps. Vakarrit piezvaniju Ligai Calmanei. Izradas, Ligas meita – studente sovasar esot norakstijusi visu kapu plaksnu un piemineklu tekstus. Pievakare Liga man zvanija – vina ir atradusi saja saraksta – “Janis Berzins, kritis 1919.gada 26.marta Plavinas, ar meitinu Mirdzu”. Tatad mammai bija masina, kas mirusi maza? Varbut esmu to zinajusi, bet aizmirsusi. Liga apmeram zinot, kura vieta kapos tas esot. Vina apsolija tuvakajas dienas aizbraukt un to vietu apskatit. Tad jau redzes, ka tur ir. Tacu domaju, ka mamma jaapbedi turpat pie teva, taja laukumina, vai nu virs vina vai varbut atseviska kopina. Uzrakstu gan vajadzetu, bet tas japieskano jau esosajam. Ja vajadzes, es ari pati tur aizbrauksu.
Ja Liga Calmane nebutu to sameklesanu uznemusies, es laikam butu zvanijusi Dzintrai Iesalniecei un jautajusi vinai. Vai Tev vai Inesei ir kadi sakari ar Dzintru?
Es sonedel biju vel vienu sadu lietu kartot. Man reizem raksta dzejnieces Ilzes Kalnares bralis no Melburnas – Ansis Vairogs. “Australijas Latvieti” ir bijusi kadi vina celojumu – makskeresanas un citi apraksti, vins man ir sutijis kopijas. Vinam ir 85 gadi, un vins man prasa, vai vinu un sievu vares apbedit Vejavas kapos tuvu matei un masai. Tas ir starp Madonu un Ergliem. Maza kapsetina uz pakalna muguras. Tad es aizbraucu labi apskatit to vietu, kaut zinaju tapat. Izmeroju un nofotografeju.
Kad sanemsu kadu zinu no Ligas Calmanes, rakstisu. Vina ir dzimusi un augusi Laudona, studejusi vesturi, stradaja par skolotaju turpat vidusskola, dazus gadus bija direktore un tad tika ieveleta Dzintaras Birnes vieta par priekssedetaju.
Visu to sadomajusies, es ari pagajuso nakti nevareju gulet. Sapni staigaju pa Laudonas kapiem un atradu Tava vecteva kapu – ar augstu granita pieminekli, laukumina cetros sturos bija izaugusas loti lielas tujas – dzivibas koki. Tagad bus jaizlasa atkal “Kapu svetki Laudona” – vai tur bija ta vai citadi?
Mani uzjautrinaja Tavs “atgrutinat”, tiess tulkojums. Tas man atgadinaja, ka viens puiselis teica “atmugure” – domajot savu priekspusi. Mes sakam – atvieglot, atvieglinat.
Sodien 1.septembris – Latvija sakas visas skolas, tie ir svetki, berni saposusies, nes pukes skolotajiem, mazakajiem iet vecaki lidz. Macibas bus rit, sodien – sviniga sanaksme visiem kopa, pedeja klase ieved pirmklasniekus, vinus apsveic. Pec tam iet pa klasem, noruna visu vajadzigo ar savas klases audzinataju. Pec tam ir visadi prieki, Madona katru gadu mazajiem par brivu rada kadu bernu teatra izradi. Rit saksies macibas.
Sai reizei pietiks. Vai man pasai rakstit Inesei? Turies un sveicini Inesi no manis. Dace.
[writing very erratic in most letters – last one written by someone else] 13. 05. 92.
Cienījamā Ķikures kundze!
Jūsu vēstuli saņēmu 12. maijā. Mīļu paldies! Priecājos, ka apciemojāt Dzidru! Viņai vienai tur varētu būt ļoti skumji. Prieks un skaistums, ko guvāt atjaunos spēkus!
-- vismaigāk bērzu birzīm Uzsmaidījis reiz ir Dievs. –
Bērzi gan vēl kavējas, bet kaprīzā, nelaipnā pavasara dēļ tā pavēlāk ir sācies vizbuļu ziedēšanas laiks. Grāvos un mežu piekalnēs saziedējušas vizbuļu birzes. Tie droši vien zied un zilo arī Aiviekstes krastos — Ķikuros.
Domās klaiņoju pa šīm vizbuļu birzīm. Man vislabāk patīk Braķos. Ne velti pats Blaumanis par Braķiem sacījis: „Te ir varen jauki un te es arī vislabāk varu rakstīt!”
Jūs jau Braķus neziniet. Toreiz Braķi bij protoža[?]. Tagad tos dēvē par Latvijas skaistāko muzeju. Tā tas arī varētu būt.
Krājiet spēkus, lai varētu atbraukt un vasaru pabūt dzimtenē. Tad nu arī Braķi jāapskata!
Domāju, ka pasaule tomēr maza un cilvēkus saista dažādi pavedieni. Tā – Jūsu drauga Kalniņa dēls Vitolds ir mans studiju biedrs un paziņa. Žēl, ka viņa mūžs, drīzi pēc atgriešanās apdzisa.
Latvijā intensīvi rit mākslas dzīve. Nosūtu ieskatam recenziju par Julas Jakobi un Ilzes Krūmiņas izstādi. Jakobi strādā mūsu muzejā. Strādā arī jaunā grafiķe Vita Mālniece – Ļaudoniete.
Izgriezumā zem foto nepareizs apzīmējums. Jakobi ir otrā, Jakobi apzīmējums pret Krūmiņu.
Tuvojas Lieldienas. Domās sūtu pāri okeānam skaistāko un spirgtāko Lieldienu zaķi ar košu olu grozu. Tik skaistas – sīpolu mizās un bērzu lapās krāso tikai Latvijā un šūpoles, kas ceļ pār koku galotnēm arī ceļ tikai Latvijā. Par Jūsu pašreizējo dzīvi neko nezinu.
Biju iedomājusies Jūsu dzīvi komfortablu, veltītu radošam darbam.
Vēstules atsedza drūmu ainu. Jūs esiet pārdzīvojusi divas trimdas – svešatnes un mājas, kur mīļa drauga un balsta vietā sastopiet sadistisku tirānu.
Cik labi, ka Jums bija burvīgas meitenes, Jūsu māksla un Sarmas draudzība!
Liekas, mani Jūs turiet par nenopietnu cilvēku, vismaz tā Jūs uzņemiet manu ierosinājumu par izstādi.
Nenopietns tas varētu likties, jo nav jau zināms, kādas Jūsu darba iespējas un cik spēka. Varbūt to uztvērāt pat kā [..] apvainojumu? Varētu izlīdzēties ar darbiem, jo mums viss būs jauns! Pie tam, — Jums taču ir draugs un palīgs – meita! Kā arī nebūtu, nosūtu mūsu izstāžu zāļu plānu. Eksponēšanai izmantojamais sienu garums ir 100m. Logu nav. Gaisma no augšas. Telpas ir patiesi labas! Darbi izskatās jauki! Gribētu tomēr dzirdēt Jūsu ‘jā’, vai ‘ne’! Jūsu rūpes būtu, atsūtīt pa pastu. Par pārējo rūpēsimies!
Ar Aiviekste pavasara paliem sūtu Jums daudz baltu dieniņu un Laimas palīgu:
Ej Laimiņa tu pa priekšu Tev asāks zobentiņš!
Elza Rudenāja
———————————————–
[card]
Ernai Ķikurei 4. oktobrī 1992.
Nesabiju biedējama
Ne ceļā traucējama;
Dievs bij mans ceļa draugs,
Laima ceļa rādītāja.
Lai tā būtu vēl daudzus, daudzus gadus! Elza Rudenāja.
—————————-
[card set of photos] 27.01.93.
MADONA UZ VĀKA PORUKA IELA CENA 1.- RBĻ. Fotogrāfs Oļģerts Skuja
Ernai Ķikurei –
Mazs dzimtenes sveiciens – Elza Rudenāja
—————————————
Lazdonā 12. 05. 93.
Mīļā Erna Ķikure!
Paldies, ka ievedāt mani savu pārdzīvojumu un izjūtu pasaulē, paldies par sirds asinīm rakstīto grāmatu, ko lasīju, kopā ar Jums pārdzīvodama katru rindu!
Kopā ar Jums pabiju Ķikuros, zālē klausījos, kā Jūs spēlējat – Mocartu, izpriecājos par skolas zīmējumiem, dārzā apmīļoju vecās ābeles, pabradāju Aiviekstē, pārgāju leknajai krasta pļavai, pastaigājos ēnainā mežā, skubināju brūnaļas, lai tās žiglāku soli seko Beka vilktajiem ratiem, kas viņām tāla ceļu nepieradušām, nenācās viegli. Pabiju kopā ar Jums Ērgļu apkaimē. Jūsu sabiedrībā arī šais drūmajos apstākļos, jutos ļoti labi. Žēl Jūsu ofortu ruļļa! Satriecošais ‘Kas notika naktī’ man atsauca atmiņā pirms kara lasīto Hildas Vīkas darbu ‘Lielā vienaldzība’. Saturs īsumā: Viņa steidzas uz tikšanos pie operas ar savu mīļoto. Gaiša un priecīga. Pie kanāla tiltiņiem, pretī operai viņa redz tantiņu ar zilo vizbuļu groziņu. „Būtu jānopērk,” viņa domā, bet diena ir auksta, viņai silti un labi un netīk meklēt maku un laist klāt aukstumu. Viņa steidzas garām. „Jaunkundz, nopērciet puķītes!” skan aiz muguras. Viņai sametas kauns par savu vienaldzību, viņa griežas atpakaļ, sameklē somiņā maciņu, salstošiem pirkstiem saskaita vajadzīgos santīmus un līksma steidzas uz tikšanos, domādama, cik priecīgs būs draugs par pavasara ziedu velti. Pušķīti izstieptā rokā, viņa steidzas pretī mīļotajam „Lūdzu ņem, es Tev atnesu puķītes!” Bet viņš drūms un saīdzis baras: ”Hilda, kur Tu tik ilgi kavējies!” Viņa ieskatās drauga bālajās, skaistajās acīs un izbijusies tur ierauga lielo vienaldzību. Izstieptā roka ar ziediņiem noslīgst lejup.
Mans stāstījums, ļoti robusts, Vīka to dara tēlaini un izjusti. It kā nekas sevišķs, bet man iespiedies atmiņā uz mūžu, tāpat kā Jūsējais. Lielā vienaldzība. To sastopam ik uz soļa. Manuprāt, tā ir visizplatītākā mūsu sabiedrības slimība, grūti ārstējama. Viņai līdzināties var vienīgi mantkāre.
Sveicienam ielieku Aiviekstes ainavu. Žēl, ka nav Aiviekstes pie Ķikuriem. Nav. – Aivieksti arī es ļoti mīlu. Man tā šķiet vislatviskākā upe. Apjūsmotā un apdziedātā Gauja ir skaistule ar aukstu, viltīgu un ļaunu dvēseli, likteņupe Daugava stalta, lepna, mazliet pusapzinīga, pavēsa. Necilā Aiviekste ar latviešu zemnieka rāmumu, mieru, neatlaidību, noteiktību, mērķtiecību, bez stresiem un izlēcieniem veļ savus ūdeņus uz Daugavu, pa ceļam veldzēdama krastu pļavas. Viņa ir vidzemniece, bez ārēja greznuma, vienkārša, darbīga, sirsnīga, siltu, atsaucīgu dvēseli.
Ļoti priecājos par Jūsu radošo rosmi! Žēl tikai, ka pie mums šīs grāmatas nav. Varbūt būs! Grāmata jauka arī vizuāli. Kāpēc nav minēts mākslinieks? Pie mums to vienmēr atzīmē. Arī es, saņemot jaunu grāmatu, vispirms, meklēju mākslinieka vārdu. Turpmāk tā nedariet. Cik lielā metienā – tirāžā – grāmata izdota? Vai paredzēts sūtīt arī uz Latviju?
Kā jūtaties? Vai esiet jau ķērusies pie jauna darba? Vai uz Latviju brauksiet? Dariet to, kamēr ir spēks!
Jums taču jāredz mīļotā Aiviekste un Ķikuru pamati. Tā būs ļoti sāpīga tikšanās, tomēr arī skaista, un vajadzīga! Vai neesiet domājusi par pilnīgu atgriešanos dzimtenē? Tā komforta, kas tur, te nebūs. Es tomēr iespēju būt Dzimtenē nemainītu pret visas pasaules labumiem un brīnumiem. Mums neiet viegli, tomēr dzīvot var!
Dzīvojam un nemaz tik slikti, kā esam pasākuši vaidēt un čīkstēt.
Jūs nevaru iedomāties vecumā! Redzu slaidu, staltu meitu, brūniem, uz kreisā sānceliņa sukātiem, paīsi apcirptiem, gludiem matiem, tumši brūnā, labi pieguļošā kostīmā. Vai tas būtu ļoti dumji, ja lūgtu Jūs atsūtīt savu foto!? Es taču drīkstētu tādu vēlēšanos izteikt mīļam rakstniekam, kāda Jūs man esiet?
Gribētos ļoti saņemt no Jums vēstuli ar Jūsu dzīves izklāstu!
Paldies! Sirsnīgi sveicinu Jūs un Jūsu jaukās meitenes! Elza Rudenāja
—————————————————–
9.09.93.
Mīļā Erna Ķikure!
Jūsu dzimšanas diena gan vēl tālu, bet lai Jūs saņemtu manu sveicienu ir vien jāraksta tagad. Baidos, ka ar visu to, būs par vēlu. No visas sirds vēlu Jums spēku un možu garu! Šodien, pēc ilgām lietus dienām ir saulaina atvasaras diena.
Ļoti sāp sirds par mūsu izkaisīto tautu, un dažreiz es domāju, vai nebūtu bijis pareizāk, ja visi būtu palikuši Latvijā. Viena daļa ceļotu uz Sibīriju, bet ne jau visi. Daļa Sibīrijā aizietu bojā, tomēr mazākā daļā. Pārējie atgrieztos 1956. gadā un dzīvi izturētu, tāpat kā mēs. Nu jā, tagad par to domāt veltīgi, bet domas jau raizēm ir uzmācīgas.
Atpazīšanai nosūtu savu bildīti, izkopētu no grupas, no tiem laikiem, kad biju cilvēks, darbīgs un rosīgs. Īstas pārliecības nav, ka izdosies Jums radīt priekšstatu par sevi. Tas jau arī nav svarīgi. Latvijā viesojas pāvests un visu laiku runā latviski! Latvijā sākas arī Dzejas dienas. Jūsu gadmijas un Dzejas dienu sveicienam nosūtu Ojāra Vācieša dzejas grāmatiņu.
Kā jūtaties, kā vadiet dienas? Labi, ka pie Jums ir mīļās meitas. Saprotu, ka dzīvojiet kopā ar Dzidru. Varbūt Inesi?
Žēl, ka neatbraucāt uz Latviju. Jūs gūtu daudz prieka un arī sāpju. Bet tas viss bagātina cilvēku! Gaišu mūža novakari! Gribētos vēl lasīt kādu Jūsu darbu!
Māsiņ, Tavi ielociņi
Saules spoži dzīpariņi,
Tu var’ iet tumšu nakti,
Tev ieloka spožumiņš.
Lai saules dzīparu starojums izgaismo dvēseli turpmākajos mūža gados! Elza Rudenāja
—————————–
[card] MADONAS RAJONS PĀRI EZERAM – GAIZIŅŠ Fotogrāfs Oļģerts Skuja Cena 1.- Rbļ.
No šī kalna, kas aiz mežiem slienas Sūtu Jums es, draugi labas dienas Un spožu rasas pavadienu Sviežu simtu dzegužkūkojienu. (J. Ezeriņš)
Mīļajai Ernai Ķikurei Jāņu dienas sveicienam! Elza Rudenāja.
———————————-
[wandering, difficult to read handwriting] 12.09.94.
Mīļā Erna Ķikure!
Latvijā lieli svētki – Dzejas dienas. Šajos svētkos sveicinu arī Jūs tālumā. Sveicinu Jūs divkārši, jo šodien ir arī Jūsu vārda svētki! Nav jau aiz kalniem arī Jūsu dzimšanas diena. Katram gadījumam saņemsiet manus labākos vēlējumus! Galvenais tas pats sensenais labas veselības vēlējums!
Laimējās dabūt un izlasīt Jāņa Sarmas darbu Negantnieks. Pirmais, ko no viņa esmu lasījusi.
Latvijā negadījās viņu iepazīt. Viņa dēlu Vitoldu – savu stūdiju biedru, gan pazinu. Bija gudrs, savdabīgs puisis.
Sarmas darbā gan vīlos. Nevaru teikt neko sliktu, bet nemanīju un nejutu mākslas l[..]a milzumu. Pieklājīgi uzrakstīts darbs. Gribētos vairāk. Neiekveldināja. Varbūt tur vainojams mūsu Jānis Kalniņš. Ir mums tāds rakstnieks. Viņš gan ir filoloģijas zinātņu doktors, bet vairāk pazīstams un mīlēts kā rakstnieks. Lieliski ir viņa mongrāfiskie romāni! Arī mani viņš ir apbūris! Viņš ir rakstījis par Ausekli, Pumpuru, Raini u.c. Lūdzu nepārprotiet. Nenicinu šo darbu un jūtu cieņu un pateicību, īpaši zinot, cik daudz laba viņš Jums darījis. Priecājos ļoti arī par Jūsu abu skaisto, tīro draudzību! Tā patiesi. Gribētos, neko atstāt vienaldzīgu!
Jūs esiet tik tālu un maz mēs par Jums zinām. Gribētos, lai Jūsu darbi būtu pieietami mūsu lasītājiem. Izdevniecību mums ir daudz, bet visi meklē, cik pelnīšu. Kādam tas jākārto, bet arī Rakstnieku savienībā tāda kārtotāja nav.
Lūdzu, atsūtiet savu foto, lai vismaz vizuāls priekšstats būtu.
Man bija liels prieks. Apciemoja brālēns no Kanādas. Valodas par Jūsu ciemošanos, apklusušas. Vienai šķērsot okeānu pagrūti, bet ja meita pavada?…
Gribas ticēt, ka esiet vesela un priecīga un, ka top jauni darbi. Tad nu gan vajadzētu izdot Latvijā.
No sirds visu labāko!
Elza Rudenāja.
———————————
[postcard] Alfejs Bromults Vasaras vidū Midsummer Mitten im Sommer Izdevniecība BALTIKA Ltd. – LV 1081 Rīga – Balasta dambis 3 – 1993
Nesabiju biedējama
Ne ceļā traucējama.
Dievs bij man ceļa draugs,
Laima ceļa rādītaja
Sveicinu vārda Dzimšanas dienā! Elza R.
—————————–
10.11.95.
Mīļā Erna Ķikure!
Saņemiet manus stipri novēlotus laba vēlējumus dzimšanas dienā! Mana rakstīšana ļoti atkarīga no dažādiem blakus apstākļiem. 4. oktobris tomēr domās piederēja Jums.
Izjūtu kā lielu dzīves netaisnību to ka Jūs neesiet Latvijā savas Aiviekstes krastos. Vai nekad nav radusies doma atgriezties mājās. Nezinu gan, kādas Jūsu attiecības ar radiem, bet zinu, ka Jūsu māsas meita Ruķos dzīvo un ir iekārtojusies komfortabli. Tas mani vedina domāt, ka Jums mājvieta būtu. Bet tā jau mana filozofija bez realitātes seguma. Par Jūsu dzīvi neko nezinu. Atkal prātoju, ka dzīvojiet pārticībā, iespējams kopā ar kādu meitu. Vai meitas arī nedomā atgriezties? Mani reizēm kaitina trimdnieku ilgošanās pēc dzimtenes. Kas liedz atgriezties? Latvija gaida. Ir visāda veida valsts pretīmnākšana: dzīvošanas ziņā, darba sagādē, pabalstos. Daži atbrauc.
Mūsu Finanču ministre Sāmīte arī ir no trimdas latviešiem. Prezidents izdeva repatriācijas likumu un visus aicina atgriezties, ir no rietumiem ir austrumiem.
Daudzreiz domāju par Jums. Neko nezinu par Jūsu dzīvi, bet domāju, ka dzīvojiet pie meitas, aprūpēta un mīlēta. Vienīgi gadu kalnu nevar atraisīt. Tas aug katru gadu lielaks. Gribētos lasīt kaut ko jaunu no Jums. Vai ir kas tapis? Kā turas veselība?
Man aizvadītā vasara bija notikumiem un pārdzīvojumiem bagāta. Saņēmu augstu valdības apbalvojumu: man piešķīra Treju zvaigžņu ordeni. Protams, prieks par mūža darba novērtējumu, kad esmu kļuvusi darboties nespējīga, bija liels. Ordeņa pasniegšana Madonas muzejā izvērtās par neaizmirstamu mana mūža svētku dienu. Guvu daudz patiesas sirsnības un mīlestības apliecinājumu. Jutos neizsakami labi un nostiprinājās pārliecība, ka mūžs nav bijis veltīgs.
Erniņa! Jūs vēl arvien man esiet nereāla būtne ar jau gaistošu jaunības dienu atveidu… Lūdzu, atsūtiet savu portretbildīti, lai varētu Jūs ienest realā vidē.
No sirds vēlu Jūms veselību un možu garu, kā arī iespēju tikties ar mīļo Aivieksti un Ķikuru krastu. Negribas ticēt, ka Jūsu jauno dienu takas būtu aizpūtis gadu vējš.
Draudzība, kas jaunos gados rasta,
Tā, kā zvans uz stundu kopā sauc,
Aiziesim pie jauno dienu krasta,
Gadu vējš lai pēdas neaizpūš.
Pa to ceļu, kas gar ciemiem slīd
Kur dārzos rozes zied
Soļiem viegliem, smaidu sejā
Tavas bērnu dienas iet.
Sendienu Aiviekstes meitene!
Kad saņemsiet manu vēstuli, vizbuļi Aiviekstes Ķikuru piekrastē būs jau pārziedējuši. Viss plūst, viss mainās, tikai Aiviekst rāmi un svinīgi pār Gnīdu sēklim nes savus ūdeņus uz Daugavu. Pavasaris pie mums auksts un nemīlīgs. Ziedēšanai sagatavojušās kļavas sacēlušas pumpurotos zarus gaidot plaukšanas brīnumu, lai apliecinātu Sudrabkalna redzējumu: „Ir jauka kļava ziedos Latvijā.” Skumji, ka nebrauciet uz Latviju. Jūs piederiet to cilvēku grupai, kuriem mūža vakaru vajadzētu sagaidīt dzimtenē. Lai būtu tā, kā dzejnieks L. Breikšs saka:
„Lai takas tās, ko pirmais solis mina,
Redz gaitā pēdējā reiz ejam mūs.”
Ilgu laiku par Jums neesmu neko dzirdējusi. Vai esiet kaut ko jaunu uzrakstījusi un publicējusi? Esmu kļuvusi 1. grupas invalide ar paralizētu kreiso ķermeņa pusi un jau 7. gadus esmu saistīta pie gultas. Būtu vesela, nerimtos, kamēr panāktu kāda Jūsu darba izdošanu Latvijā. Liela daļa nemaz nezin, ka ir tāda rakstniece Erna Ķikure. Karš mūsu tautu ir apzadzis arī garīgi, izkliedējot pasaulē klutūras vērtību radītājus. Maz mēs zinām par kultūras trimdā un Jūs savukārt nepilnīgi ziniet par kultūras norisēm dzimtenē. Par spīti grūtībām, kaut kas jau tomēr notiek. Mūsu novadā dzīvo talantīga rakstniece Ilze Indrāne, kuras romāns ‘Putnu stunda’ Karogā ieguva prēmiju. Lubānā dzīvo dzejniece Broņislava Martuževa, Murmastienē – Marta Bārbale, Barkavā – Elija Klāna, Lazdonā – dzejniece Adina Ķirškalne.
Ar Aiviekstes pavasara vizbuļu sveicieniem. Elza Rudenāja.